Paplašinātā meklēšana

cittautietis,* jem., der seiner Abstammung nach einem anderen Volke angehört, der Fremdstämmige.

Avots: ME I, 390

dižtàutietis, ein hervorragender Landsmann, Bürger: ziņas par mūsu dižtautiešu dzīvi un darbību Ar.

Avots: ME I, 476

pãrtàutiẽtis,* ein übermässig national Gesinnter MWM. X, 927.

Avots: ME III, 182

paštàutiẽtis,* der Einheimische, Nationale: radušies paštautiešu mākslinieki Zalkt.

Avots: ME III, 117

sveštàutiẽtis, ein Anderstämmiger, Fremdstämmiger: juo tālāku kāds dzīvuo nuo... sveštautiešiem, juo skaidrāku valuodu viņš runā RKr. VIII, 19. sveštautiešu avīzes A. XI, 459.

Avots: ME III, 1152

tàutietis,

1): Demin. tautietītis BW. 11934; t. (der Bräutigam)
ar saviem radiem ... sabrauca līgavas ve̦cāku mājās Janš. Nīca 37; tautiete BW. 7376 var., 25701, = tautu meita; ‡

4) taûtieš[u] ² dziêsmas ² Laidsen, = tautas dziesmas, Volkslieder.

Avots: EH II, 670

tàutietis,

1) der Fremde, der Freier; der Ehemann
U.: ai, tautieti, miglacīti! BW. 6361, 4 var. tautiet[i]s mani mīļi lūdza 15050;

2) ein zur gleichen Nation Gehöriger, ein Landsmann:
sapulcēja savus tautiešus I Makk. 14, 30;

3) Landsmann (= Farbenträger einer Studentenkorporation).

Avots: ME IV, 141

àizkacêt,

1) anhaken, ergreifen:
aizkacēt ar āķīti kādam aiz drānām LP. VI, 20;

2) erreichen, ergreifen:
nevarēja mēnesi aizkacēt LP. V, 387. vai, Dieviņi, gaŗš tautietis, nevar matu aizkacēt BW. 21393.

Avots: ME I, 30

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94

aplùocît [li. aplankýti], tr., freqn., mehrfach umbiegen, biegend umgeben, einkreisen: tautiets savu ce̦purīti zaļu zīdu apluocīja BW. 15221, 2. luoki zirgi... apluocīja tautu meitu BW. 13448, die gelenkigen Rosse kreisten das fremde Mädchen ein; apluocīt sagšas, die wollenen Decken mit einem Rande schmücken BW. 4455.

Avots: ME I, 103

atderêt, einen Vertrag, eine Verlobung rückgängig machen (in dieser Bed. auch atderinâtiês), annullieren: saderēju, atderēju ar saviem bāliņiem; ar tautieti saderēju, nevar vaira atderēt BW. 15456.

Avots: ME I, 154

atrakstît ‡

3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡

4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.

Avots: EH I, 161

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. ² 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245

‡ àviêns, das einmalige (vollendete) Bekleiden der Füsse: es tautieti nuolūkuoju vienā kāju āvienā BW. 9335, 12 var.

Avots: EH I, 196

azuôts, -s [= ostli. ažuntis], azuôte, azuotne (?), n. U. auch azuots, -a, azuotis, azauts (s. dieses), [in Nerft azīte], der Busen: Sprw. akmeni azuotī nē̦sāt, nachtragend sein. lielas azuotis kā ābuolu zaglim. vainadziņu vien glabāju kā sirsniņu azuotī Ltd. 791. mīl tautieti, mani mīl, kā sirsniņu azuotē Ltd. 1221. krāsns azuote, der Varraum des Backofens, die Vertiefung auf beiden Seiten (Grünh.); vgl. àizuõte. Aus az + * uots (= li. añtis "Busen" ), [Weiterhin vielleicht zu la. ante "vor" u. a.; s. Walde Wrtb. ² 47.]

Avots: ME I, 233, 234

bambalis (unter bam̃bals): bambaļi tur dūktu Pas. VI, 154. tautiet[i]s me̦lns kâ b. BW. 21347, d.

Avots: EH I, 204

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

dañcinât,

1) fact., tanzen lassen:
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu dancināja;

2) mit jem. tanzen:
vai redzi, jau uotrreiz tas dancina tuo pašu Alm.;

3) = dancuôt: Jānīt[i]s danci dancināja BW. 32865.

Avots: ME I, 436

darījums,

1) die vollendete Handlung, Tat, Vollendung:
žē̦l man sava darījuma BW. 7269. dievs duod algu tautiešam par valuodu darījumu 8864. tik manai māsiņai kâ darbiņa darījums;

2) das Resultat der vollendeten Handlung, das Erzeugnis, das Gemachte, Hervorgebrachte:
še, tautieti, tie cimdiņi, mans pirmais darījums 15560. māmiņ, tavu darījumu tautiņās nuovalkāja;

3) darījums, in Lub. der Pl. darījumi, eine durch Rodung entstandene Wiese
Lasd., Druw.;

4) das Strickzeug
U.;

[5) in der Neuzeit auch für Abmachung,
russ. сдѣлка].

Kļūdu labojums:
8864 = 8364

Avots: ME I, 440

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

I derinât [li. dẽrinti "zu versöhnen suchen", derìnti "рядить, нанимать"], tr.,

1) sich bemühen jem. zu überreden sich als Knecht (od. Magd) zu verdingen:
saimnieks derina kalpus Krem., Ruj.;

2) verloben:
darināms gre̦dze̦ns, Verlobungsring. derināmas saktes gaida BW. 15186;

3) dingend, werbend wohin auffordern:
līdz tautietis ruokas deva, tūliņ līdzi derināja 14903, 13;

4) mit abhäng. Inf. - dingend sich anheischig machen zu tun: viņš derināja tās nuo ve̦lna pirkt LP. VII, 1160;

[5) tauglich machen
L.;

6) einen zum Wetten bringen
St.] - derinātājs RKr. XVI, 100, = derībnieks 4: pēc nuodziedātas dziesmas derinātājs nuosacīja (nuolasīja) līdzību, salikdams abiem ruokas kuopā.

Kļūdu labojums:
ruokas deva...14903,13 = ruoku deva...1494,13 var.

Avots: ME I, 457

dielâties, zögern Salis n. U. dielêt, -ēju, tr., teilen (gew. dalīt). Refl. -tiês, sich teilen: tē̦vs ar māti, svešs tautietis klēliņā dielējās BW. 15067,5. [Aus mnd. dēlen "tellen".]

Avots: ME I, 481

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt ² Salis, Ruj., dràzt ² Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt ² Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495

drūmētiês, stark besorgt werden: man sirsniņa drūmējās, kuo (tautietis) tik gauži gumzījās BW. 24933.

Avots: ME I, 506

II dziêdinât [li. [giedint], fact. von dziedāt, singen lassen, zum Sigen verlassen: dzied māsiņa dziedināma. bāliņš skaisti dziedināja, tautietis gauži raudināja BW. 21.

Avots: ME I, 562

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gaŗā, Lok. von gaŗš, lokal für gaŗām, vorbei, vorüber: tautietis jāja man gaŗā BW. 10772. kundziņš jāja raudādams gaŗā manu rudzu lauku BW. 28025.

Avots: ME I, 605

gatavĩba,

1) das Fertigsein, die Bereitschaft:
nav vēl gatavības (Var.: visas gatavības od. kâ vajaga), ich habe noch nicht alles, was zur Aussteuer gehört BW. 4976, 5, 14. tev, tautieti, vajadzība, nav man tādas gatavības, ich nabe nicht eine (deinen Bedürfnisse entsprecnende) solche fertig gestellte Aussteuer 765. vācu gatavība uz kaŗu Tēv.;

2) die Reife:
augļu, gara gatavība; gatavības liecība, Maturitätszeugnis.

Avots: ME I, 609

glãsît [C., Arrasch, Nigr., glãstît [C., PS., Trik., Segew., Arrasch, Dunika, Serbigal, AP., glâstît Nerft, glâstît ² Pl.], - u, - ĩju, (li. glóstyti), tr. sanft streicheln, liebkosen: tautu meita glāsa manu kumeliņu Ltd. 377, [BW. 29679, 1]. tautieti mīļi lūdzu, lūdzu galviņu (Var.: ap galviņu 9869) glāsīdama BW. 22060. līdzcietīgi viņa glāsīja tē̦va gurde̦nuo ruoku. tev piede̦r galviņa, man glāsīšana BW. 5370. viņa glāstīja matus Vēr. II, 143. acīm viens uotru tâ nemanuot glāsta Vēr. I, 258. Relf. -tiês, sich stricheln, sanft, fahren, spielen: vējš... ap maniem vaigiem mīļi glāstījās Asp. Subst. glãsîtãjs, glãstîtãjs, (li. glóstytojis), wer streichelt: tā vē̦de̦ra glāsītāja BW. 20911. [Zu li. glósti "гладить" glodùs "glatt anliegend", apr. glosto "Wetzstein", aksl. glaдъкъ "glatt", serb. glà`diti "glätten", ahd. glat "glatt" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 174, Fick Wrtb. III ⁴ , 147, Berneker Wrtb. I, 300 f., Walde Wrtb. ² 343 unter glaber.]

Avots: ME I, 623, 624

grins, grinņš U., hart, grausam, zornig, verdriesslich : grins tautietis se̦bu jūdza kumeliņu BW. 26505, 1 var. [(aus Sassm.). tev, tautieti, grina (Var. : grīna, ātra, barga, sīva) daba 21706 var. (aus Rothof)].

Avots: ME I, 656

I grîns ² Janš.

1) [grĩns Wandsen], drall, fest :
grīna dzija Selg. n. Etn. IV, 33 ;

2) [grîns ² Wandsen], böse, streng, hartherzig, unfreundlich
Dond., Selg. : nuo tālenes es pazinu grīnuo tē̦va dē̦lu BW. 9816. vai jūsu saimniece ar˙vien tâ grīni runā kâ tagad Nigr. skatījās viens uz uotru ar grīnām acīm Lautb. [tev, tautieti, grīna daba BW. 21706 var.]

Kļūdu labojums:
tālenes = tālienes

Avots: ME I, 657

I grīst, -žu, -du (li. grį̃sti),

1) den Fussboden legen, dielen, eine Brücke bauen
Sessw. n. Etn. IV, 33, auch die Oberlage, die Decke machen Lasd. n. A. XIII, 330 ; grīd dēļiem istabiņu! BW. 16979, 1. kauliem tiltu grīž Apsk. I, 53. Mārtiņš labs vīrs, tiltiņu grīda BW. 30224 (hier ist die Rede von der Eisbrücke, die der Beginn des Winters (zu Martini) über die Flüsse schlägt). grīdiet tiltu kumeļam BW. 18768. tiltiem grīsta tā upīte BW. 22853 ;

2) aufstellen, herstellen (einen Tisch) :
grīd, tautieti, me̦ldu galdu pār visu istabiņu! BW. 19162. māmiņa galdu grīda pirmajai meitiņai 1415. es tev galdu grīžu 27517, 1. Refl. -tiês, für sich dielen, bauen : grīdies dēļu istabiņu! BW. 21610, 3. [Nebst grìda, griest, gruodi (s. diese) zu li. grindìs "dielenbrett", apr. grandico "Bohle", sloven. grê̦d "Hühnerstange", an. grind "Gestell", ahd. grintil "Balken" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 348 f., Trautmann Wrtb. 98, Zupitza Germ. Gutt. 176 f., Persson Beitr. 97 u. 293, Siebs KZ. XXXVII, 321 f., Walde Wrtb. ² 354 f. unter grunda.]

Avots: ME I, 657, 658

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676

gũt, [gūnu Mar. u. a.], gũstu, gūju od. guju [Durben], (n. U. auch gūmu?), prt. guvu,

1) tr., fangen, haschen, greifen, erlangen, bekommen:
māk tautietis mani gūt 13532. laiks irbes gūt Ltd. 2252. ja baltās nedabūji, gū(j) tuo pašu pe̦lē̦kuo! BW. 12014. kad vilks sāk kazu gūt BW. V, 237. [zuvis gūt Oppek.] meita gribējusi tādu pašu laimi gūt LP. VII, 1095. [viņš kaŗā iet, lielu naudu gūdams U.] Die preussischen Letten kennen dabūt nicht und gebrauchen statt dessen gūt. dvēseli gūt L., Luft schöpfen.] gūdams, nepagūdams, in der Grössten Eile, hasting: šis tik gūdams nepagūdams ūzas zemē, dieser reisst nur in der grössten Eile die Hosen hinunter;

2) mit abhäng. Inf., bekommen, in die Lage kommen: ne daudzi guva viņā mieluoties Rains. Refl. -tiês, schnappen, haschen, streben nach etw.,
mit d. Gen. od. pēc, ungew. uz: krustdēliņa gū damās jūdzu savu kumeliņu BW. 1328; 1617. viņš guvās pēc gaisa Dok. A. uz tautieša gūdamās, atstāju mazus bāleliņus BW. 26624. [Zu gaut (s. dies), li. guvùs "хваткiй" apr. gauuns "empfangen", av. gūnao ⁱ ti "verschafft", gav(a)- "Hand", gaona- "Gewinn" u. a.; vgl. Lidén IF. XIX, 318 und Arm. Stud. 120, Zupitza Germ. Gutt. 175, Walde Wrtb. ² 853, v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 157.]

Kļūdu labojums:
18449 = 13449
lielu naudu gūdams = lielu naudu gūdams "viel Geld sich holen wollend"
bekomme, in die Lage kommen = genügend Zeit haben (pagūt)

Avots: ME I, 687

iekš, Praepos., in, innerhalb, regiert vorzugsweise den Gen., verbreitet auf Kosten des Loc. ohne Präposition: iekš mājas, im Hause, iekš ūdens, im Wasser. iekš vienas ciešanas vien ir dzīvuojis Blied n. Mag. XIII, 1, 7. es uzaugu ar tautieti, iekš vienām ruobežām BW. 9397, 2 var. es iekš ļaužu valuodām BW. 8456, 1, ich bin ins Gerede der Leute geraten. saka, ka Jē̦kabs iekš tē̦va e̦suot, dem Vater ähnlich sei U. - Dial. auch adverbial (als Verkürzung von iekšā) gebraucht: nāc iekš! Appricken. tas krita bezgala suodībā iekš Dünsb. Par. 6. [Vgl. Le. Gr. § 531.]

Avots: ME II, 30

ìelìkt,

1) sich einbiegen, sich krümmen, eingebogen werden:
klētī grīda ielīkusi BW. 7731. man ielīka zemes kārta, ar tautieti runājuot 9401. tuo satrieca kâ ielīkušu mūri Psalm 62, 4;

2) sich hineinbiegen:
ielīkusi dravnieka sētiņa BW. 12442.

Avots: ME II, 39

ìestãvêt, tr., stehend hervorbringen: kalnā, od. kalnam leju iestāvēju, ar tautieti runādama BW. 14922; 17068, 3. ielejuot tā zemīte, vai tā mana iestāvē̦ta BW. 34194. [Refl. - tiês,

1) ans Stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies, ka negrib iet Nigr.;

2) wiederholt an einem bestimmten Ort zu stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies pie kruoga, ka nevar gaŗām pabraukt C.;

3) stehend zu verderben
(intr.) anfangen: piens iestāvējies Jürg.]

Avots: ME II, 72

izde̦ga (li. ìšdaga),

1) eine ausgebrannte Stelle im Walde, Brandstelle;
izde̦gas - vieta, kur mežs izdedzis, bet īpaši sūnājs, tā ka tur ve̦'lāk sa- krājies ūdens, nedziļš Gold. n. Etn. I, 32. kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs? Aps. izde̦gā aug tikai stiebri un zaķa lini AU.;

2) die Rodung:
žē̦luo, dievs, tuo tautieti, kas izde̦gu (Var.: de̦gumus) dedzināja! BW. 29264, 2. izde̦gā baļķi cirtu 22020. izde̦gā zaļa zāle 29239;

3) eine von der Sonnenglut ausgebrannte, versengte Stelle:
saules izde̦gā tirkš sienāzis A. XX, 516.

Avots: ME I, 726

izgudras, izgudres, die List, Tücke; gew. im Instr. izgudrãm, izgudrẽm, izgudriẽm, izgudreimi BW. 14675 [aus N. - Bartau], vorsätzlich schlau, listig, tückisch: tautiet[i]s jāja izgudrām (Var.: izgudrēm, izgudriem) manu guodu lūkuoties. es tautieša izgudrām (trotzdem der Tücke) salmiem namu izkaisīju (Var.: es pret tautu izgudrām salmiem namu pakaisīju JK. I, 146) BW. 14234; 10760; 11846; 14674. darīja tuo izgudram II Kön. 10, 19.

Avots: ME I, 741

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izraûdât (li. išraudóti ),

2): trešuo (biķeri asaru) izraudāju ar tautieti dzīvuojuot Tdz. 40029.

Avots: EH I, 476

iztèikt (li. išteĩkti), tr.,

1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;

2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");

3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. ² 6878. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;

2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;

3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;

4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.

Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132

Avots: ME I, 816

izvaĩnât [li, išvainóti], izvaĩnuôt, tr., heftig tadeln, schmähen, herauntermachen: tautietis mani izvaināja līdz pat kāju galiņam BW. 22031. izvainuota mātes meita 8446.

Avots: ME I, 824

jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),

1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;

2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. - tiês,

1) um die Wette reiten:
iesim jāties;

2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]

Avots: ME II, 107

jaûnêtiês, - ẽjuos, jaûnîtiês, jaûnuôtiês, jung tun: tautietis jauns jaunējās (Var.: jaunuojās) BW. 15657; jaunījās 10771.

Avots: ME II, 100

jaûninât (li. jàuninti), tr.,

1) erneuern, verjüngen:
uotreiz manu augumiņu tu par jaunu jaunināji BW. 22168, 2. es tuo savu vainadziņu jaunu vien jaunināju 5877. valuodu jaunināt viele Neubildungen in der Sprache gebrauchen;

2) für jung ansehen, ausposauen:
kuo tu mani tâ jaunini? Refl. - tiês,

1) sich erneuern, sich verjüngen, jung tun
R. Sk. II, 135;

2) sich für jung ausgeben:
tautietis jauninās (Var.: jaunījās) BW. 10771.

Avots: ME II, 100

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

jũkuôt, = juõkuôtiês (?): sveštautietis... sāks par tevi j. Janš. Pag. pausm. 48. ‡ Refl. -tiês, = juõkuôtiês (?): meitas sēž ar vīriešiem kuopā, tē̦rgājas, jūkuojas Dzimtene V, 35.

Avots: EH I, 569

kaûč, kaûču (aus kaût + šu), wenn auch, wenn gleich: kal, tautieti, kauč deviņas (dzirnaviņas), pie vienām ritināju BW. 22558. kauč kuŗā malienā man gan labāk patīk... Vēr. II, 27. kauč kas (irgend etwas) tur nuotiekas.

Avots: ME II, 172

ķĩve, kĩvis, das Keifen, der Streit, Zank, Hader: ar tautieti ķīvē tapu BW. 24983, 1. drīz vien sanāksim ķīvī Lautb. [pašu starpā grasījās izcelties nepatīkams ķīvis Janš. Dzimtene ² 377.] Aus mnd. kîf.

Avots: ME II, 389

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

I klât (li. klóti), -âju, tr.,

1) hinbreiten, decken:
kas jūs (lini) klātu, kas jūs vē̦rptu BW. 6993. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepuc lapu ceļu klāja BW. 15222. klāt galdu, gultu, palagu;

2) hauen:
kur sudraba zuobins klāj, tur birst kâ spaļi LP. IV, 65;

[3) ergehen:
tam šai pasaulē tâ˙pat kâ bezdievīgam Glück Hiob 34]. Refl. - tiês,

1) sich hinbreiten:
padebeši saules ze̦ltam priekšā klājas Jaun. dzeja 36;

2) sich decken, passen, sich schicken:
svied zemē, svied zemē, neklājas, neklājas jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705. tâ neklājas darīt, so geziehmt es sich nicht, so darf man nicht handeln;

3) egrehen:
kâ tev klājas? klājas kâ zirnim ceļmalā, d. h. jeder beleidigt. nabadziņam nuo tā laika klājies labāki LP. VII, 672. viņam sācis klāties ļuoti nelabi LP. VII, 681. [Wurzelverwandt mit slav. klasti "legen", mhd. luot "Last" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 508, Trautmann Wrtb. 135 f., Johansson IF. XIX, 116 f., Osthoff IF. V, 301.]

Avots: ME II, 218

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,

1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];

2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;

3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;

4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];

5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.

Avots: ME II, 444

le̦puôt, intr.,

1) stolz, hochmütig sein, sich zieren:
labprāt ietu, nele̦puotu: nav man guoda kamzuolīšu BW. 2321. nāc, tautieti, nele̦puoji! 12604. [tad le̦pios viņa sirds Daniel 11, 12;

2) unwillig sein
Für. I.] Refl. - tiês,

1) kaprizieren, sich zieren:
kuo nu le̦puojies, kad neēd?

2) stolzieren, den Stutzer spielen, sich brüsten:
puisīt[i]s biju, ne vīriņš, nu vēl sāku le̦puoties BW. 29872, 3.

Avots: ME II, 453

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

lučka,

1) der Schund, eine alte Mütze:
tautietis savu ce̦purīti, ve̦cu lučku škurināja BW. 5877;

[2) lučkas"pirkts dzīpars" Latv. Saule 1923, No 12 (S. 112)].

Avots: ME II, 510

lùgt, -dzu

1) bitten, flehen, beten:
nācu daudz lūgt, maz dabūt (scherzhaft). Die gebetene Person

a) im Akk.: lūdz, tautieti, mani mīļi! Ltd. 1242. kas Māriņu mīļi lūdza, tam Māriņa basa te̦k BW. 1098. lūgsim dievu, lasset uns beten;

b) im Gen.: stārastiņa dieva lūdza, ellē kājas karājās; kāda dieva tad tu lūdzi, kad tu kūli darbeniekus? BW. 31513;

c) im Dat. - nur in der Bedeutung bitten, nicht beten:
bāliņam (Var.: bāleliņu) mīļi lūdzu: sēj pie luoga kaņepītes! BW. 13402, 2. viņš lūdzis tādēļ dievam, lai tas viņam izņe̦muot kuņģi, er habe Gott gebeten; dagegen: viņš lūdzis dievu, er habe zu Gott gebetet JK. V, 64. Die erbetene Sache steht

a) im Gen.: viens lūdz ziemas, uotrs vasaras RKr. VII, 904, 2;

b) im Akk.: viens lūdz dienu, uotrs nakti Tr. III, 411. Mit dem Dat. der Pers. od. nuo mit d. Gen. u. dem Akk. od. Gen. der Sache:
dievam lūdzu veselību, Laimai labu arājiņu JK. II, 143. nabags lūdz saimniekam (od. nuo saimnieka) naktsmājas od. naktsmāju. Mit dem Dat. und Akk. der Pers.: āzītis man dievu lūdza, das Böcklein betete für mich zu Gott BW. 6942. Das Erbetene wird auch durch einen abhängigen Satz mit lai ausgedrückt, im VL. häufiger asyndetisch ohne dieses lai: [viņš lūdz, lai (od. ka) jūs viņam aizduotu (resp. gribē̦tu aizduot) pūru rudzu U.]. lūgšus lūdzu bāliņam, lai sēj agri kaņepītes BW. 13403, 9; in den vielen Varianten jedoch ohne lai: l. l. brālītim: sēj pie luoga kaņupītes! 10. Mit abhäng. Infinitiv: man bāliņš lūgtin lūdza nevīt apšu vainadziņu BW. 5837, 5;

2) bitten, einladen:
radus kāzās, krustībās, talkā; lūgti, nelūgti viesi, gebetene, ungebetene Gäste. kungus pie galda lūgt, die Herrschaften zu Tisch bitten. Refl. -tiês, flehen, dringend bitten: lūgties brīv, vai duod, vai neduod. Die Konstruktion ist dieselbe wie bei lūgt: bet mulķītis asarās lūdzies tē̦vu, lai laižuot jele viņu arī pasaulē LP. IV, 201. lūdzies mīļi, tautu dē̦ls, manas ve̦cas māmuliņas! BW. 14911, 3. tik˙pat dē̦lu māmiņai meiču mātes jālūdzas. lūdzies tam, lai parāduot ceļu LP. III, 86. lāču dīdītājs lūdzas nuo saimnieka naktsmājas JK. V, 36. Zur besonderen Hervorhebung der Intensivität der durch lūgt, lūgties ausgedrückten Handlung dienen die Adverbien mīļi, gauži, ļuoti, žē̦li, dze̦dri, sīvi, lūdzin, lūgšus, lūgtin: kas lūdz sīvi, kas lūdz dze̦dri, patapdama kājas aun BW. 1098. saimnieks žē̦li lūdz, lai... LP. IV, 154. ve̦lns nejauki lūdzies V. 151. [Nebst li. lūgoti "bitten" wohl zu an. lokka "locken", got. liugan, slav. lъgati "lügen", got. laugnjan "leugnen", ir. fol-lugaim "verberge" usw., s. KZ. LII, 114 ff.]

Avots: ME II, 517, 518

lūze, lûza ² Matkuln,

1) eine Schwache, Hinfällige:
neduomā tu, tautieti, ka es tada lūze būtu! BW. 21780;

[2) lûze ² Bauske "= ieplîsums": stīvā drēbē ir lūze.) Zu lûzt.

Avots: ME II, 520

maģs, maģš N.-Bartau, Zirau, BW. 3707; 31200, 1 Demin. maģiņš Alschw., klein: guli. čuči, maģs bērniņš! BW. 1859. gudrais, maģais malējiņš krusta savu malumiņu LP. VI, 119. māsiņ, manu maģākuo! BW. 13307. maģu brīdi pastāvēju ar tautieti baznīcā 24443. [Der Plur. maģie wird in Dunika als Lockruf für Ferkel gebraucht.] Gew. mazs. Vgl. mač und maģis.

Avots: ME II, 548

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča ² Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]

Avots: ME II, 591

me̦ldi [li. meldaĩ (sing. méldas)] od. me̦ldu zâle U.,

1) Binsen;
me̦ldu [me̦lda BW. 8701, 4 var.] krē̦sls, Binsenstuhl (im VL. oft besungen): es tev celšu me̦ldu (Var.: me̦ldas 13250,

6) krē̦slu BW. 8701. grīd, tautieti, me̦ldu galdu! 19162. karsta saule, me̦ldu (Var.: me̦ldra, me̦ldzu, me̦lga) zâle, nekuož vairs izkaptiņa 28650. Laimīte man krē̦slu pina sila me̦ldu lasīdama 22986;

2) = melmeņi: melmeņi - tâ sauktā me̦ldu jeb salde̦nā gaļa Lös. n. Etn. IV, 146. [In der Bed. 1 nebst maldas krê̦sls und li. mal˜das "Binse" nach Būga KSn. I, 143 u. 188 zu serb. мле^дан "mager", мла^д "jung", apr. maldai "Jungen", ai. mṛdú-ḥ, la. mollis, ahd. malz, ir. meldach "weich", gr. μέλδομαι "werde weich", ae. meltan "schmelzen", ahd. malz "Malz" u. a. (bei Berneker Wrtb. II, 72). Da melmeņi auch "die Weichen" bedeuten, so gehört hierhör wohl auch me̦ldu gaļa.]

Avots: ME II, 594, 595

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mĩļuôt, = mīlêt, lieben: mīļuo mani tu, tautieti! BW. 24967. viņa (līgaviņa), mani mīļuodama, atstāj tē̦vu, māmuļiņu 22710 var. Refl. - tiês, einander lieben. Subst. mĩluôtãjs, wer liebt: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīluotāja (Var.: mīlē̦tāja)? BW. 7707.

Avots: ME II, 646

mĩļš [li. mylùs; vgl. le. man tas ir mīlu "mihi gratum est" Elger Dict. 390], Adv. mĩļi, lieb: Sprw. katram putnam sava ligzda mīļa. meita bijuse tik mīļa kâ me̦dus LP. III, 42. man sūtāmi mīļi vārdi Biel. 1011. puiši mani mīļu tur, es puisīšus vēl mīlāk BW. 12907. tautiet[i]s mani mīļi (herzlich) lūdza: nāc, puķīte, šuoruden! es tautieti vēl mīļāki: gaidi cita rudentiņa! 15050. meita, viņam mīļi pieglauzdamās, prasīja Dīcm. pas. v. I, 70. mīļi apkampt I, 71. abi atkal dzīvuoja mīļi kuopā JK. V, 1, 64. saimnieks mīļi uzņēmis ciemiņu LP. VI, 1, 136. - nav man vairs katru mīļu dienu jākvērn pie tā amata Niedra. katru mīļu svētdienu MWM. VIII, 564. tuo es mīļi padarīšu U., das will ich gern tun. - Der Komparativ mĩļâkais, mĩļâkā, der (die) Geliebte, das Liebchen: vienu (gre̦dze̦nu) laidu māsiņai, uotru savai mīļākai (Var.: līgavai) BW. 6344 var. [Nebst mĩlêt, miẽluôt, miẽlasts, * miesls zu li. mèilè "Liebe"; mìelas, apr. mijls, slav. milъ "lieb" und weiterhin wohl zur Wurzel von le. miêrs, la. mītis "mild", kymr. mwyn "comis, lenis", ir. mo`ith "zart", alb. mirε "gut, schön" ai. màyah "Labsal, Lust" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 58, Stokes KZ. 26; vgl. auch atmietêt.]

Avots: ME II, 645, 646

minêt, -u, -ẽju [li. minė´ti "gedenken, erwähnen", slav. manēti "meinen"], tr.,

1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;

2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,

1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;

2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]

Avots: ME II, 629, 630

naktsguļa, das Nachtessen: viņš pierunājis puisi, lai paliekuot pie viņa uz naktsguļu LP. III, 75. tautiet(i)s jāja naktsguļā BW. 14545, 6.

Avots: ME II, 691

nemâklis, f. -kle, nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.

Avots: ME II, 723

neviļãm, neviļuõt, neviļu, neviļus, nevilšãm, nevilšu, nevilšus, nevilšu dēļ Jaunpils, unabsichtlich, ohne Vorsatz, von ungefähr: neviļām es iegāju jaunu meitu istabā BW. 14623. neviļuot iesēduos tautietim kamanās 17889, 13. nevilšām es iesēdu kalpa puiša kamanās 17875, 8. cilvē̦ks nevilšu atruon viņa apģē̦rbu LP. VII, 888. nevilšus viņai iešāvās kāds vārds prātā A. XI, 107. viņš neviļus tika ievilkts viņu sarunās. Vēr. II, 310. Zu vilt.

Avots: ME II, 739, 740

niêdrãjs, niêdrãja, niedrējs, niedrava, niedraiņa, niedriens, niedruols, [Niêdruola ² Lvv. II, 94], niedruļa, niedruls, n,iedraine, n,iedriene u. a., das Röhricht, Schilficht: lai uzauga man liniņi kâ e̦zara niedrājiņi BW. 28356. tikai re̦tumiem zivs paplunkšināja niedrājā Blaum. mātīte dēj niedrājās Konv. ² 78. laižam vēršus niedrājā (Var.: niedraiņā, ņiedrainē, ņiedrienē, niedrējā, ņiedrājā, niedruļā, niedruolā, ņiedruolā, ņiedrulā, niedrulā) BW. 2910. vai pazuda niedrienā (Var.: niedrājā, niedrainē), vai baltā ābulā 28921. sit, tautieti, ze̦lta vadzi niedraviņas (Var.: nieduolāja) klētiņā! 24618, 10.

Avots: ME II, 749

nùolùocît, tr.,

1) abbiegen, ab-, niederbeugen:
visi mani ruožu kuoki kâ lazdiņi nuoluocīti BW. 33623, 14. viņš nuoluoka tuos, kas augsti dzīvuo Ez. 26, 5. es tevi kâ nieku nuoluocīšu, ich werde dich leicht im Ringkampf überwinden. tē̦vs dē̦lu nuoluoka pār cisku un peŗ Dünsb. ak tu nuo˙luokāms! ach du Taugenichts, Verfluchter! [Dond.];

2) biegend umwinden:
tautietis savu ce̦purīti zaļu zīdu nuoluocījis BW. 15221, 2; [3) auffressen (ironisch): suns nuoluocījis de̦su apguļas zâlē Salisb.;

4) durchprügeln:
muguru ar kuoku nuoluocīt B. Vēstn., Bers., Arrasch. ak tu nuo˙luokāms Dond. (zu jem., der Prügel verdient hat).] Refl. -tiês,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
ceļi neviļus nuoluocījās Kaudz.;

2) trödeln, die Zeit ohne ernste Arbeit verbringen, sich ernster Arbeit entziehen:
saimniece ar meitām šâ tâ nuoluocījās LP. IV, 146. [tu tik tâ nuoluocies vien, ne˙kāds liels darba darītājs neesi Dond.]

Avots: ME II, 814

nùoļukt [Dond.], intr., herabhangen, schlaff, welk werden, verkommen [Lis.]: me̦lna cūka sēd aiz galda, abas ausis nuoļukušas BW. 21307, [Wessen, Üxküll]. lapas nuoļukst un kļūst me̦lnas Jauns. ce̦pure galvā, kâ barvika ve̦cumā nuoļukuse A. IX, 231. tautiet[i]s jāja bē̦ru zirgu nuoļukušu ce̦purīti BW. 14508. nuoļukušas ūsas A. XX, 47; nuoļukuši vaigi Vēr. II, 1398. stīvs, nuoļucis, apkārt pinkains, galiņš pliks.

Avots: ME II, 815

nùominêt, tr., Gott anrufen, feierlich versprechen, geloben, sich fest vornehmen: uozuols dievu nuominēja (Var.: dievuojās, zvērējās) saulei saknes nerādīt BW. 2799. tautietis dievu nuominēja, sakās vairs negaidīt! BW. 7410. So auch nuominēt dieva vārdu. nuo visa, kas riebīgs, es nuominēju reiz atteikties Plūd.

Avots: ME II, 820

nùopaļât, tr., tadeln, schmähen, lieruntermachen: tautiet[i]s mani nuopaļāja BW. 8402.

Avots: ME II, 827

padzìt [li. pagiñti], tr.,

1) ein wenig treiben:
padze̦n luopus uz mājas pusi. [es tad nu varēju intensīvi nuoduoties savam romānam un padzinu tuo labi uz priekšu De̦glavs Rīga II, 1, 8];

2) vertreiben, verjagen, verbannen:
tas vinu būtu padzinis jau sen Etn. IV, 81. tē̦vs viņu padzinis LP. VI, 397;

3) einholen:
visu dienu bites dzinu gar gaŗuo sila malu; nu padzinu, nu panācu mūsu kundziņa daļiņā BW. 33567, 1. Refl. -tiês, verfolgen, nachfolgen, einzuholen suchen: tautietis mani padzinās silā mazu gabaliņu BW. 33643, 3. Vgl. auch padzīkstêt.

Avots: ME III, 23

pagàidît, tr., ein wenig warten: pagaidi, kamē̦r es atnākšu! lika drusku (drusciņ) pagaidīt, nichts davon, daraus wird nichfs. gaidi, gaidi, tu, tautieti, kâ gaidījis, vēl pagaidi! BW. 7621. Refl. - tiês, ein wenig warten: pagaidies, vīra māte, kad es sākšu gruozīties! BW. 23375, 4; 23218. [pagaidies še pie vārtiem! Pas. III, 229.]

Avots: ME III, 26

[pagalˆsts Planhof], pagalsti Karls., das Kopfkissen, Kopfende (durch Kontamination aus pabalsti und pagalvis entstanden): velc, tautiet, savus svārkus, liec manuos pagalstuos (Var.: manā pagalvī)! BW. 1089.

Avots: ME III, 27

pagrèizs, etwas schief: māsai micīte pagreizi (Var.: pagreiži, pagreižu) galvā BW. 24653. tautietis kaktā pagreiži (schriftle.: pagreizi) raugās 24046.

Avots: ME III, 30

palâva, gew. palâve [li. palóvė "die Stelle unterm Bette"],

1) der Raum unter der
lāva: iied, tautieti, palāvā! BW. 13697. pirtī auga palāvē 12806;

2) der Raum unter einer Pritsche, einer Lagerstätte:
visās istabās bij pa kaktiem un palāvām piemē̦tāts šis un tas Kaudz.

Avots: ME III, 57

pamest [li. pamèsti, slav. pomesti], tr.,

1) unten hin-, vorwerfen:
buļļam siena pame̦tat! BW. 28947. reiz māte sūtījuse meitu uz kūti guovīm ēst pamest LP. IV, 236; pamest nuovārtā, vernachlässigen, der Verachtung preisgeben;

2) wegwerfen, lassen, hintun, verlassen:
pame̦sti bē̦rni. kumeliņ, kur pameti jājējiņu? BW. 29804. tu darīji nepareizi, pame̦zdams savus dievus LP. VII, 467. vinam bij jāpame̦t sava vietiņa Kaudz. [mutes izbrīnā pame̦tuši Leijerk. II, 228];

3) wegwerfen, verlieren; verspielen:
es pametu visu kaunu BW. 11157. viņš pametis nazi Kav. derību pamest, die Wette verlieren Etn. IV, 153. kārtis spē̦lē̦dams, viņš pametis daudz naudas;

4) vergeben, erlassen, eig. wegwerfen, nicht anrechnen:
pamet mums mūsu parādus, kâ mēs pame̦tam saviem parādniekiem!

5) lassen, zurück-, hinterlassen:
es tevi pametīšu te˙pat. tautietis lūdza raudādams: pamet vēl šādu gadu! BW. 13711. kam jūs visas sievas pame̦tuši dzīvas? IV Mos. 31, 15. Mit abhängigem Partizip: es pametu savu bāliņu kumelinu se̦gluojuot Ltd. 1I05. tas pameta zirģeli tâ˙pat stāvam Vēr. I, 770. pame̦tuse naudu nerakuse LP. VII, 1123. pame̦tama guovs RKr. XVII, 44, = aizlaižama guovs, eine Kuh, die nicht mehr zu melken ist;

6) ein wenig, etwas werfen:
arī mācītājs pameta acis uz skaistuo jaunavu Dīcm. pamest ar acīm, mit den Augen ein Zeichen geben: suns pametis ar acīm, lai nelaiž tuo vaļām LP. IV, 222. pamest ar ruoku, mit der Hand ein Zeichen geben. pamest vieglu kāju, suoli, hurtig einen Gang machen, hurtig seine Aufgabe, seine häuslichen Arbeiten beenden: pametis vieglu kāju od. savu suolīti, varu atpūsties Lub. Refl. -tiês,

1) sich unter etwas werfen:
viņš pameties zem vilciena;

2) sich verwandeln, werden:
šī pametīšuoties. par avuotu LP. VI, 479. Subst. pamešana, das Hin-, Wegwerfen, Verlassen, Vergeben, Zurücklassen; pametẽjs, wer hin-, wegwirft, ver-, zurücklässt, vergibt; pame̦tums, das Hin-, Weggeworfene; Verlassene, der Verlust [Salisb.]: mūsējiem pame̦tumu nebijis A. XX, 302.

Avots: ME III, 69

paņemt, tr.,

1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];

2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;

3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,

1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;

2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;

3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;

4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;

5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.

Avots: ME III, 79

pasijiêns, pasijē̦ns, pasijāns (wohl nur hochle.), pasijānis, [pasijāņi Memelshof], so viel auf einmal gesiebt wird, das Abgesiebte U.; pasijāns - tik daudz, cik sietā iegrābj, kuo sijāt Etn. IV, 163; im VL. ein kleines Mass: labāk malu rudzu sieku, ne maguoņu pasijē̦nu (Var.: pasijienu, pasijānu) BW. 8057 [aus Adsel]; nekâ auzu pasijiņas 8058; nekâ auzu pasejani (wohl für *pasijāni) (Var.: pasienīti) 10112 [aus Wessen]; Akk. pasejani auch 8024 [aus Gr.-Buschhof]. mal, māsiņa, sieku, pūru, nemal viena pasijāna, lai tautiņas nenuosauca pasijāna malējiņu! 22524 [aus Sessw. und Kussen]. kas pūriņu pieluocīja saimenieku meitiņām? zirņu sieki, pupu sieki, kaņępāju pasijani (Var.: pasijieni, vācelītes) 7670. sieka vieta, pūra vieta manu baltu bāleliņu; kur, tautieti, tavi radi? nav ne+viena pasijāna (Var.: pasijām Dat. Plur., pasījāna, pasijāņa [aus Tirsen, Gr.-Buschhof,Selburg], pasijiena, pasijuoņa [aus Sinolen]) 18047 [aus Lasd., Selgowsky, Adsel, Erlaa, Libien, Lubn., Sessw., Tirsen. - Dass in pasijāns auch altes ā vorliegen kann, dafür spricht die Nebenform pasijānis. Haplologisch aus *pasijājiens gekürzt?]

Avots: ME III, 98

I pasuôle, pasuôlis (li. pasúolis) RKr. VII, 1087, pasuôls Etn. II, 24, der Raum unter Bank: bēdz, tautieti, pasuolē! BW. 13697. visa istaba izslāucīta, pasuolītes neslaucītas 11234.

Avots: ME III, 110

pastãvêt [li. pastovė´ti], intr.,

1) ein wenig, eine Zeitlang stehen:
mazu brīdi pastāvēju ar tautieti baznīcā BWp. ² 24243. tâ+pat stāvu pastāvēšu 26541;

2) bestehen, Bestand haben, vorhanden sein, bleiben:
nepastāv kâ sunim jē̦la de̦sa. te vairs nenākšuot, kamē̦r tā pasaule pastāvēs LP. IV, 16. es būtu laba saiminiece, būtu man kalpi pastāvējuši BW. 31057. ja tāds (laiks) pastāv, tad upe būs drīz vien ciet A. XII, 356. kamē̦r viņš pie ve̦cā pastāvēs labā slavā... Kaudz.;

3) bestehen auf etw., verharren:
strādnieki uz tuo cieši pastāvējuši, ka... LP. VII, 372. tas pastāvēja uz tam, ka... A. XIII, 409;

4) bestehen aus:
nazis pastāv nuo asmeņa un spala (gew. dafür sastāvēt). Refl. -tiês, ein wenig ruhig stehen: pastāvies, kumeliņ (Var.: pastāv[i], mans kumeliņ), uz tā le̦dus gabaliņa! BW. 17146, 3.

Avots: ME III, 107, 108

pìeņemt,

1) annehmen; zu-, hinzunehmen; zu sich nehmen:
atrastais pieņe̦mts dē̦la vietā. kungs pieņēma mēteļa lejas stūŗus Krišs Laksts 27. kājas man gan vēl drusku tâ kâ aukstumu pieņe̦m Kav. ēd, cik sirds pieņe̦m Kav. es nebiju pieaugusi, ne prātiņu pieņē̦musi BW. 15158. tautiet[i]s manu tē̦vu lūdza visu cauru svē̦tu nakti, vēl pieņēma svētu rītu, līdz pielūdza māmuļīti BW. 15061. blandās tâ pat pa pilsē̦tu, kâ dieva nepieņe̦mts A. XX, 642, wie von Gott verlassen. pieņem, dievs, tē̦v[u] un māti! BW. 4144, 4. nevar vairs, būtu nāve pieņē̦musi! 8750. priekšlikums ir pieņe̦mams, der Vorschlag ist annehmbar Kaudz. M. 193. - pieņe̦mama istaba, das Empfangszimmer;

2) berühren, anrühren:
apkārt sevi vien dziedāju..., svešus ļaudis nepieņēmu (Var.: neaiztiku, neaizkāru), lai netapu ienaidā BW. 956, l. Refl. -tiês, zunehmen, sich mehren: smadzenes tiecas augt un pieņemties Vēr. II, 83. skaņas pieņēmās vēl lieliskāki Turg. Muižn. per. 112. vējš pieņēmās ar˙vien stiprāks A. XX, 402. tavs pūriņš pieņemsies. spē̦ki deviņkārt pieņe̦mas LP. IV, 27. jāšu pasaulē gudrībā pieņemties V, 356. vaigs sācis pieņemties arvienu daiļāks IV, 217.

Avots: ME III, 277

pìesacît,

1) ansagen, einschärfen:
ragana izgāja laukā un ve̦cākai meitai piesacīja, lai vienu nuo puišiem izce̦puot Etn. III, 120. man māmiņa piesacīja kurzemniekus nemīļuot BW. piel.2 10246, 2. man māmiņa piesacīja, lai es maļu vidiņā 8113. sen sacīju brāliņam, nevarēju piesacīt: gaidi cita rudentiņa, tad tu ņem līgaviņu! 22827. es piesaku tev, tautieti, tu piesaki māmiņai: būs māsiņu agri celt, nebūs agri niecināt! 26071;

2) verheissen in den Texten des 16. Jh.;

3) ankündigen:
piesacīt kaŗu Sadz. viļņi 299. Refl. -tiês, sich melden, anmelden. - Subst. piesacījums, das Angesagte, Eingeschärfte: gailītis aizmirsa kaķa piesacījumu Pas. I, 331.

Avots: ME III, 286

pìrkt (li. pir̃kti), Praes. pḕ̦rku C., Bauske, Gr.-Essern, Lautb., Frauenburg, Wandsen, Behnen, Nigr., N.-Bartau, Nikrazen, pè̦rku (sic!) Arrasch, auch pirku Wolm., Dond., PS., Lis., Kl., Salis, U., Spr., pìrkju ² Mar. n. RKr. XVII, 144, Praet. pirku, n. U. auch pircu, kaufen: Sprw. kuo lē̦ti pē̦rk, tuo dārgi aizmaksā. pirktin pirkta man zemīte, pirktin pirkts arājiņš: par pūriņu zemi pirku, par vaiņagu arājiņu BW. 23049, 1. tē̦vs man pirka pirktus svārkus 5753. dārgu pirka vainaciņu 5700, 1. pērc, tautieti, savas naudas man sudraba gredzeninu! BW. piel. ² 6361. metu mārku upītē̦... lai dzer mani kumeliņi naudai pirktu ūdentiņu Edw. pirkt zirgri, heisst auch ein Pferd mieten U. - pē̦rkamais, das Geld, womit man kauft Ahs.: vai tev tas pē̦rkamais kādreiz neaptrūks? Refl. -tiês, für sich kaufen: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vainadziņu BW. 24654. Subst. pìrkšana, das Kaufen. pirkums, das Gekaufte: buodes pirkumus Kaudz. M. 112. nuomaksāt pirkumus Etn. IV, 89. pircējs, der Käufer. Am ehesten (vgl. auch Reichelt BB. XXVI, 223 f. und KZ. XXXIX, 22 und 37; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 40) zu prece, und zwar dürfte ein athematisches Präsens mit perk- (für älteres *prek-, wie wohl auch li. perš- in peršù "freie zu" neben prašýti "bitten" auf altem *preš beruht) im Singular und pirk- im Dual und Plural zugrunde liegen (vgl. Le. Gr. 5643).

Avots: ME III, 224

pist (li. pisti), pisu, beschlafen (obszdn), den Geschtechtsakt vollziehen: pisa mani... ar mazuo pipelīti BW. 35344. pis... kurpītē, ne manā pežiņā! 35340. pist es devu puisīšam 35374. jauna meita pisti prasa 34494. pist man naigi gribẽjās (sagt ein Mädchen) 35375, 1. Refl. -tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: ar tautieti pisuoties BW. 34751. Subst. pisẽjs, wer den Geschlechtsakt vollzieht: pisējam, grūdējam, šai saulē laba dzīve BW. 35372. Wohl zu pàisît; vgl. G. Meyer alb. Wrtb. 336, Boisacq Dict. 822.

Avots: ME III, 229

prast (li. pràsti "verstehen; gewohnt werden"), prùotu, pratu, verstehen, begreifen, merken U.: tu viņus varēji prast, du konntest sie verstehen Manz. Sprw.: nepruot ne mū, ne bē, (versteht gar nichts). lasīt, rakstīt prast, zu lesen, zu schreiben verstehen. nuo galvas prast, auswendig verstehen. nuo manim meitas bēga, bēga liela, bēga maza; maza bēga neprazdama (Var.: maza bēga, nesaprata; mazas bēga muļķībā), k˙āda ve̦lla lielas bēga? BW. 13346, 4. guodu prast, wissen, was zum Anstande gehört, Lebensart besitzen U.: vajaga jau arī guodu prast Kav. kaunu prast, sich schämen, Schande haben: Sprw. kas kaunu nepruot, tas badu nemirst. sievas, pruotiet kaunu, eit[a] papriekšu sētiņā! BW. 26I40. juokus prast,

a) zu scherzen verstehen,

b) Scherz, Spass verstehen:
juokus tu ne˙maz vairs nepruoti Jaunais mežkungs 68. = Das Part. Praes. prazdams oft zur Verstärkung von prast und den dazu gehörigen Komposita:- Andrējs nevarēja mātes izturēšanuos ne prazdams izprast A. v. J. 1900, S. 679. Refl. -tiês, verstehen, begreifen, merken, eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen: tu nepruotais ne˙nieka, du verstehst nichts Manz. pruoties, meitu māmulīte, kuo vajaga tautietim: apklāj savu liepu galdu, uzliec saldu mielastiņu! BW. 14680. pruoties, mans kumeliņš, kad es gruožu kustināju; pruoties, mana līgaviņa, kad es acis mirkšķināju! 22811. bē̦rniem jāpruotas duot ve̦cākiem guodu. pruoties. pacelt ve̦cākam cilvē̦kam krē̦slu! Grünwald, Ekau. lai tik pate pruotuoties savu laimi saņemt Janš. B. 208. tâ iet, kad laikā nepruotas un gadu nuo gada nekuopjas un nepravījas ebenda 200. guodu, kaunu prasties, = g., k. prast: sieva, pruoties guodu, ej pa priekšu sētiņā! BW. 26140, 1. pruoties kaunu, atkāpies, man jau cita sade̦rē̦ta! 11502, 2. - Subst. prašana, das Verstehen, Begreifen; pratẽjs, wer versteht, begreift, der Verständige, der Sachkundige: pratējam, mākuošam, tam dzīvuot šai vietā; kas neprata, nemācēja, ne dieniņas nedzīvuoja BW. 26003, l. tē̦vs bij liels gramatnieks un labs ve̦cuo valuodu pratējs Latvju Tauta XI, 1, 39. - Nebst pràts (s. dies) zu apr. issprestun, got. fraƥjan "verstehen", fraƥi "Verstand", frōƥs "verständig" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 86. Der baltische Vokalismus weist am ehesten auf eine Wurzelform pret-: prot-, was gegen die Verbindung mit mir. rorathaig "er bemerkte" spricht, wenn das a in diesem ir. -rath- eine alte Kürze ist.

Avots: ME III, 377, 378

precêt, -ẽju,

1) handeln
(nicht mehr gebräuchl.) Manz. Lettus, L., U.;

2) tr., intr., freien, auf die Freie gehen; heiraten
(tr.): ja puisis, kādu meitu iecerējis jeb nuolūkuojis, gribēja pēc tās precēt tad negāja vis pats precībās, bet aizsūtīja savā vārdā precībniekus BW. III, 1, S. 90. dažkārt brūtgāns precē pēc meitas, kuo tas pats vēl nav redzējis ebenda 99. precēja ne˙vien pēc meitas, bet arī pēc puiša ebenda 81. atraiknis precējis pēc jaunas meitas LP. V, 63. es nebiju vairs gluži jauns, kad pēc tevis precēju Rainis. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepu lapu ceļu klāj; sapūst tavas liepu lapas, es neiešu šuoruden BW. 15223. kuŗ[u] meitiņu tu satiec, tuo runā, tuo precē, . . . tuo sauc savu līgaviņu 12397. dažs precēja mantas dēļ ve̦cu, sirmu līgaviņu 11081, 1;

3) verheiraten:
ķēniņš negribēja precēt savu meitu ar Mārtiņu Pas. III, 286 (aus Ligna). es tevi precēšu, werde dich verheiraten III, 245. Refl. -tiês,

1) Handel treiben
(wenig gebraucht) U.;

2) freien
U.; heiraten (intr.), sich verheiraten: Sprw. precēties grib, pātaru nemāk. pats precējas, pats ecējas. pusvasaras tautu dē̦ls ar manim precējās BW. 14991, 2. - Das Part. precējies, verheiratet: precējies vīrs, precējusies sieviete. dzīvuojis precējies kungs LP. VII, 174. - Subst. precêšana,

1) der Kauf
Manz. Lettus; der Handel: ar tavu precēšanu esi tu . . . ķēniņus virs zemes bagātus darījis Glück Ezechiel 28, 33;

2) das Freien; das Heiratlrn;
precêšanâs,

1) das Handeln
nicht mehr gebräuchl.);

2) das Heiraten, das Sichverheiraten;
pre̦cê̦tãjs, wer freit, heiratet: tādi jauni knēvelīši, visi sievu pre̦cē̦tāji BW. 12367. Zu prece.

Avots: ME III, 384, 385

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392

puc! pucu! Interjektion zum Forthetzen und zum Aufhetzen von Hunden auf jem. gebraucht: vecenītes, ļuoti uzbudinātas, rīda tās pruojām, teikdamas: "puc, cui raganas" Etn. III, 40. pucu, pucu (Var.: puc, puc) kuceniņ, meitu zaglis krūmiņuos! BW. 13496. kad tautietis bārties sāka - puc, puc, mans kuceniņš! 26829. - abi gali se̦, vidus puc! sagt man, wenn man eine Sache verschmäht Etn. IV, 79.

Avots: ME III, 401

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. ¹ 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. ¹ 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. ² 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. ² 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. ¹ 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. ² 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. ² 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. ² 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. ¹ 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. ² 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406

pušām, pušam, entzwei, in zwei Teile, zwei Hälften: pušām cē̦rtu le̦dus kalnu ar tē̦rauda zuobentiņu, pušām laužu sav[u] sirsniņu, ar tautieti de̦rē̦dama BW. 15450. pušām rāvu brāļa ķēdes Biel. 761. pušam mežu dalīsim Ld. 10.910. kad tas pūķis tuo ēde, sprāga viņš pušam Glück. viņš dalīja tuos vidū pušam I Mos. 15, 10. Umgebildet aus pušu nach šķē̦rsām u. a.

Avots: ME III, 437

‡ rabuslītis "?": tautiet[i]s mani ... kūla sprādzē̦tiem iemauktiem. paga, paga, rabuslīti. es stāstīšu bāliņam VL. aus Drosth.

Avots: EH II, 348

rãdît (li. ródyti), -u (-ĩju BW. 22087, 3), -ĩju, tr., zeigen, weisen: uguni, ceļu. puišam visu tuo laiku jārāda uguns BW. III, 1, 30. māte kūla līgaviņu, es rādīju uguntiņu; es pats gauži nuoraudāju, uguntiņu rādīdams BW. 11574. rādiet man gaišu guni! 18036 var. tē̦vs mani vedīs tirgū rādīt 7051. ēd, Līzīte, met jele mieru! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda (der Boden wird schon sichtbar) 19276, 1. pag, pag! nu es tik tev rādīšu! (jetzt werde ich dir zeigen! d. h. jetzt wird es dir schlimm ergehen) Dīcm. pas. v. I, 45. re̦ti kāds atrastuos, kas tādu brāļa sirdi rādītu Neik. knipi od. knipu rādīt, ein Schnippchen schlagen: druoši gāju nāburguos... puišiem knipas rādī dama BW. 6635. marta lietus rāda (gew.: nuorāda) uz sausu vasaru, der Märzregen weist auf einen trocknen Sommer hin Etn. I, 77. es savas acis vairs te nerādīšu, ich werde mich hier nie mehr sehen lassen. pilī tā nedrīkstēja ne acis rādīt LP. I, 119. zuobus rādīt, die Zähne zeigen, auslachen, verhöhnen: nerādi smieklam zuobus! sagt man zu jem., der einen Verärgerten, in Wut Geratenen auslacht Etn. II, 30. tagad tas man rāda zuobus, kâ jau pasaulē nuotiek, kad uotram parāda labu sirdi Alm. Kaislību varā 48. Refl. -tiês, sich zeigen, sich erweisen: Sprw. ies labi gan, lai slikti rādās od. nelabi rādās, labi būs LP. V, 279. ja jūs rādīsities, tad jūs neredzēs, ja jūs nerādīsities, tad jūs redzēs. sajāj tautu pilla sē̦ta, man jāiet rādīties BW. 14696, kalpu puisim jau bij jākaunas ļaudīs rādīties Alm. Kaislību varā 56. ar puisi aizbraucis, tas vairs nav rādījies atpakaļ (ist nicht mehr zurückgekehrt) ebenda 67. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies! (wage es nicht, dich vor mir sehen zu lassen) Krilova pasakas 26. es bez aitām nedrīkstu mātei rādīties. vē̦lā vakarā ne duomāt viens pats rādīties LP. V, 209. lielīgi rādīdamies tas dažreiz salika naudu simtiem BW. III, 1, 16. sapnī rādīties, sich im Traum zeigen : tu man pagājušuo nakti rādījies sapnī. rāceņi jau rādījās ce̦puši (erwiesen sich als gar). tad... bārzdainis ēda tuos LP. VI, 171. - mācī tājam od. pie mācītāja rādīties, sich beim Pastor zum Aufgebot anmelden: kad puisis nuo līgaviņas jāvārdu dabūjis, tad nuorunāja kādā nākamā sestdienā brauki pie mācītāja rādīties BW. III, 1, 83. - Subst. rãdîšana, das Zeigen, Weisen; rãdîšanās, das Sichzeigen; rãdĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zeigens; etwas, das gezeigt wird, ein Schauspiel (im weiteren Sinne) U.: tautiet[i]s suola simts dālderu vienas reizes rādījumu (für einmaliges Zeigen; Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655, 2 var.; rãdîtãjs (li. ródytojis), wer zeigt; der Zeiger (an der Uhr): ne man skalu plēsējiņa, ne uguns rādītāja BW. 6837. ceļa rādītājs, der Wegweiser: zē̦na acis ve̦cajam būtu par ceļa rādītājām Aps. III, 4. laika rādītājs Plutte 83, das Barometer. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis, Register (eines Buches). vilcienu rādītājs Vēr. II, 438, der Fahrplan; rãdîtãjiês, wer sich zeigt, die Erscheinung: tuo sacījis, rādītājies pazudis LP. VI, l, 182. Wohl zu got. rōdjan "sprechen", air. no-radim "spreche", im-rádaim "überlege", s. Pedersen Vrgl. Ciramm. d. kelt. Spr. II, 591 f. und Trautmann Wrtb. 235; zur Bed. vgl. gr. είχνῡμι "zeige": lat. dīcō "sage".

Avots: ME III, 494, 495

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. ² 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

II radzinât (li. rãginti "zum Essen od. Trinken ermahnen"), tr.,

1) (zum Essen) nötigen
Dond., Wandsen, Rutzau, Dunika: viesi Wid. neradzini mani tâ pie ēšanas! viesi ne˙maz lāga neē̦d, jāsāk būs vairāk radzināt Dond.;

2) (zur Arbeit) antreiben
Für. I: tu nemāki kaipu rāt, es kalpuoņu radzināt BW. 22114. bargs tautietis mani ņēma, bargi mani radzināja (Var.: vārdzināja) 21660 var. nedrīkst kungi vārdā saukt, ne pie darba radzināt 3429, 4. Die Bed. 2 dürfte aus der Bed. 1 (die im Li. nach Kurschat durchaus vorherrscht) erwachsen sein, und in der Bed. 1 ist es wohl das Kausativ zu li. ragáuti "geniessen, schmecken" (dies nach Būga KSn. I, 278 zu redzêt).

Avots: ME III, 463

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa ² Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa ² Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474

rakt (li. ràkti "stochern, stochernd tiffnen, kratzen, stechen"), rùoku, raku, tr., graben: Sprw. sle̦pe̦n kā kurmis ruok. kas citam bedri ruok, pats iekrīt. sle̦pkava, kunga meitai bedri rakdams, pats tanī iekrita Dīcm. pas. v. I, 57. kam, tautieti, aku raki? BW. 21671, 10. bagātie nabadziņu dzīvu raka zemītē 31244. Refl. -tiês,

1) intr., (hin und wieder) graben, wühlen:
kuo tu ruocies pa manu gultu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. ruocies vien tad pa savu purvu nuosmircis! Saul. I, 128;

2) sich begraben lassen:
baznīcā tuoreiz rakušies arī citi Kundziņš Smiltene 14. - Subst. rakšana, das Graben; rakums, die abgeschlossene Tātigkeit des Grabens; das Gegrabene; cūku, kurmju rakums od. rakumi, das von Schweinen Ausgewühlte, der Maulwurfshügel: lauki vienuos cūku rakumuos Ahs. n. RKr. XVII, 48. uzgāju cūku rakumuos ze̦ltu naudas gabalu LP. V, 411. lai kurmis neraktu, tad jāiesprauž viņa rakumuos gaļas šautrs Etn. II, 123. uz istabas vidu kuls, kā rakumi, bija duobains Kļav.; racējs, wer gräbt, der Gräber; grāvju racējs, der Grabengräber. Zu li. rakštìs "Grab; Splitter". rakìnti "schliessen" u. a. (s. Būga KSn. 1, 171 und 261); und zu ahd. birahanen "erbeuten"? Vgl. anch Zupitza Cierm. Gutt. 136.

Avots: ME III, 475

rasuôt (li. rasúoti "betauen"),

1) sich mit Tau bedecken, tauen:
dārzā vēl tik rasuo J. R. III, 2;

2) staubregnen
U.;

3) tröpfeln
(intr.): sviedri rasuo nuo pieres Janš. Čāp. 34. me̦dutiņš pil un rasuo ārā nuo šūnām un kārēm Janš. Dzimtene V, 47;

4) beschlagen (von Fenstern)
Spr. Part. praet. rasuôts (li. rasúotas), = rasains, tauig, mlt Tau bedeckt: rasuota zâle Vēr. II, 1190. zeme bija rasuota Zalkt. I, 51. tautiet[i]s mani bridināja pa rasuotu rudzu lauku BW. 13727, 1.

Avots: ME III, 479, 480

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486

‡ *ravēja, = ravê̦tãja: glūn ... tautiet[i]s manas ravējiņas BW. 13573 (aus Sinolen).

Avots: EH II, 360

rāvupĩte, ein Fluss, Bach mit unklarem, eisenhaltigem Wasser: lejā te̦k rāvupīte BW. 25950, 7. pur[v]a mala tev, tautieti, rāvupīte lejiņā 25892.

Avots: ME III, 500

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502