Paplašinātā meklēšana

abuze N. - Peb., ein vergesslicher Mensch.

Avots: EH I, 2

ādzele "?": kuo... kaķi ņaud pa ādzelēm (Var. 9: ārdiem) staigādami? BW. 20463, 7 var. [ād- anscheinend aus ārd-, und ā(r)dz- für ārd-c-, s. Le. Gr. § 119 a: ādzele also gleichbed. mit ārdcila, li. ardkilà.]

Avots: ME I, 236, 237

ādzens Elv., lang, schlank, gerade [?].

Avots: ME I, 237

‡ aizbāze "Bestechungsmittel" Wid.

Avots: EH I, 8

àizbâzeknis,

1) : àizbàznis, der Stöpsel Malv.

Avots: EH I, 8

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

àizbizenêt C., àizbizuôt, intr., weglaufen, besond. von Kühen, übertragen auch von Menschen: par kuo tad aizbizuot šai ļāvi Druva I, 146.

Avots: ME I, 19

àizdārze Festen, Sessw. (ein loc. s. aizdārzā Pēterburgas Avīzes I, 35), der Raum hinter einem Garten.

Avots: EH I, 18

‡ àizdzelˆtêt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21

àizdzèlžuôt, tr., vergittern: aizdzelžuots luogs Kaudz. M.

Avots: ME I, 24

‡ àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21

‡ àizdzerības, die Verlobungsfeier: meitas aizdzerībās bij daudz gastu saprasīts Warkl.

Avots: EH I, 21

‡ àizdzer̂t: ‡ Refl. -tiês, für eine längere Zeit zu trinken anfangen: jis ir aizdzēries, ka neatiet tik ilgi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 21

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22

‡ àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22

àizeja, der Ab-, Weggang * Kronw.: vēl minamas zāļu aizejas vietas Alksn. 50.

Avots: ME I, 25

‡ àize̦kls ² Warkl. n. FBR. XI, 120, verächtliche Bezeichnung für einen, der überlegen zu lächeln pflegt: kuo tu te aizies kai aize̦kls? Warkl.

Avots: EH I, 22

‡ àizelcies Bers., àizeldzies Jürg. (Part. praet. act.), = àizèlsis, atemlos, ausser Atem.

Avots: EH I, 22

‡ àizelpies (Part. praet. act.), atemlos, ausser Atem Warkl.

Avots: EH I, 22

‡ àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22

àizèlša, jem., der ausser Atem kommt (kas arvien aizelšas) Wid.

Avots: ME I, 25

‡ àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22

‡ àizelsîgs Wid. "an Atem zu kurz kommend; kurzatmig".

Avots: EH I, 22

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25

aizezere, die Gegend jenseits des Sees, aizezerē dzīvuot, gewöhnlich der Genitiv aize̦ze̦ra (ļaudis).

Avots: ME I, 25

àizezeriẽši Druva II, 269, Leute, die jenseits des Sees wohnen; auch àizezerniẽki.

Avots: ME I, 25

‡ aizguoze "aizguozne" Vīt.: krūmu aizguozē Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 88.

Avots: EH I, 26

àizguldzenēˆtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.

Avots: ME I, 28

aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

‡ àiznadze "das vordere Fleisch unter dem Nagel" Warkl.

Avots: EH I, 40

[aizruobeze LKVv., jenseits der Grenze befindliches Land].

Avots: ME I, 48

‡ àizsar̂glĩdzeklis,* ein Schutzmittel.

Avots: EH I, 47

àizzelˆt, intr., anfangen zu grünen: šad tad gar acīm aizluocījās vāji aizzē̦lušas rudzu druviņas Stari I, 196.

Avots: ME I, 61

àizzelˆt, ‡

2) bewachsen:
taki aizzē̦luši ar jaunām priedītēm Janš. Dzimtene I ² , 158.

Avots: EH I, 64

àizzemdêt, ‡ Refl. -tiês, versanden: upe... aizzemdējusies LA. v. J. 1829, No 41.

Avots: EH I, 64

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61

‡ àizzemē* àiziet, ins Jenseits dahingehen Jaunākās Ziņas v. 13. Jan. 1926.

Avots: EH I, 64

‡ àizzeņ̃ķêt, abdämmend versperren Dunika: a. caurumu. Refl. -tiês, sich vetstopfen, sich mit Schlamm anfüllen Dunika, Kal.: grāvis aizzeņķējies.

Avots: EH I, 64

‡ àizžùodze ² aus Lettg., der Raum dicht hinter einem Zaun.

Avots: EH I, 65

‡ am̃zeklis Lautb. "ein Hampelmann".

Avots: EH I, 70

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. ² 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

‡ apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram apkārt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74

‡ apdūzenêt, 1) oft schlagend oder stossend einschüchtern Fest.;

2) "?": būzene, dūzene tā tautu meita: trīs reizes ap galdu apdūzenēja BW. 22694.

Avots: EH I, 79

apdzejuôt, tr., besingen (vom Dichter): savu līgaviņu *.

Avots: ME I, 83

‡ apdzeldinât Frauenb., = ‡ apdzaldît.

Avots: EH I, 79

‡ apdzelˆt KatrE., ringsum stechen, versengen (perfektiv): nātres man apdzēla kājas.

Avots: EH I, 79

‡ apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi ² Siuxt.

Avots: EH I, 79

apdze̦nât [li. apgenė´ti], tr., Äste vom Baume hauen: apdze̦nāju sila priedi BW. 15507, 1.

Avots: ME I, 84

I apdze̦nât: auch Saikava. Das Zitat aus BW. ist hier als falsch zu streichen!

Avots: EH I, 79

apdze̦nâtiês, sich belaufen (vom Vieh) Stürzenh.

Avots: ME I, 84

‡ apdzenêt (li. apgenė´ti) Dunika, Oknist, Stenden, Wessen, = apdze̦nât I, apdarinât: apdzenēju sila priedi BW. 15507.

Avots: EH I, 79

apdzer̂t, ‡

3) im Trinken (Saufen) übertreffen
Siuxt: viņš jau nav mazais dzē̦rājs, bet kaimiņš tuo apdzer apkārt un apkārt.

Avots: EH I, 79

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84

‡ apdzesêt, löschen (tr., perfektiv): a. slāpes.

Avots: EH I, 79

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87

apgraizas, Abschnitzel (M.).

Avots: ME I, 87

‡ appluzerêt(iês) Dond., uneben werden: visa galda virsa appluzerējusi(es).

Avots: EH I, 106

‡ appluzerêt(iês) Dond., uneben werden: visa galda virsa appluzerējusi(es).

Avots: EH I, 106

apredze,

1): apredzes malā jau ceļas mākuoņas Janš. Mežv. ļ. l, 252 (ähnlich 153).

Avots: EH I, 108

apredze,

1) der Gesichtskreis
RKr. II, 54;

2) die Rundschau, die Aussicht:
nuo šā kalna plaša apredze JKaln.

Avots: ME I, 115

‡ apuôdzenis Lubn., = akacis 1 (an einem See).

Avots: EH I, 124

‡ apvadze Bērzpils, Pilda, = ‡ apvadze.

Avots: EH I, 124

‡ apvãdze "ein zwischen 2 Furchen unaufgepflügt gebliebener (schmaler) Strich Landes" Warkl.

Avots: EH I, 125

‡ apzeļ apzeļiem "?" : visas maliņas pilnas zâļu - apzeļ apzeļiem Druva I, 392.

Avots: EH I, 127

apzelˆdinât, tr., ein wenig ringsum verbrennen: viņš nātrēs pirkstus apzeldinājis Lauva, Buschh. (dzeldinât).

Avots: ME I, 137

apzelêt (li. apželėti), tr., besabbeln: ē̦d un apzelē, kuo ruokā dabū PS.

Avots: ME I, 137

‡ apzelinât Salis, = apzelêt.

Avots: EH I, 127

apzelˆt (li. apžélti), intr., sich mit Gras bedecken, bewachsen: laukums bija apzēlis ar zaļu mauru LA.

Avots: ME I, 137

apzèltît, auch apze̦ltuôt, tr., vergolden: un viņš namu, baļķus, stabus un... durvis apzè̦ltīja II Chron. 3, 7. dzīves šausmas apzeltīt ar dzeju Asp. uozuoliņa laivu taisa, abi gali apze̦ltuoti BW. 30684, 4.

Avots: ME I, 137

apzeme,

1) ein fernes Land
Gr.-Buschh., Stelpenhof, Wessen: kādā apzemē tad tu dzīvuo, ka nevarēji agrāk atnākt? Stelpenhof. nav jau ni˙kāda apzeme: te˙pat vien ir! Gr.- Buschh. (hierher auch adverbiale Formen: ni˙kur apzem [= ne˙kur tālu] jau nepaliksi Gr.- Buschh. nav par apzemju [= ne˙kur tālu] ebenda);

2) die Unterwelt,
pazeme Gr.-Buschh.: runā kâ nuo apzemes.

Avots: EH I, 127

[apzeme"?": "tā vieta nav nekur par apzemi" (aus Stelpenhof eingesandt).]

Avots: ME I, 137

apzvẽrdzeniski sēdēt Dond., rittlings (auf einem Stuhl) und mit dem Gesicht gegen die Rücklehne gekehrt sitzen.

Avots: ME I, 138

‡ aŗamzeme, das Ackerland.

Avots: EH I, 130

ârdràudze, die ausserhalb (ârā) der Gemeinde befindliche Gemeinde, die fremde Gemeinde, fremdes Kirchspiel: ārdraudzē iepirkt mājas MWM. III, 833; ārdraudzes mežā Duomas II, 708.

Avots: ME I, 241

‡ ārdze (?), in der Verbind. skaļu ā. "ein Pergelgestell zum Trocknen derselben" Popen. Dieses ārdze ist aus gesprochenem ārdz erschlossen, das aber in Popen (s. FBR. VIII, 117) auf *ārc(e) beruhen kann. Und dieses *ārce dürfte aus einem deminutivisch aussehenden ārcele (s. ‡ ârceies ² ) abstrahiert sein. Vgl. aber auch ādzele.

Avots: EH I, 194

ârrĩdz(e)nieks, einer, der ausserhalb der Stadt Riga wohnt.

Avots: ME I, 244

ârzeme,

1) das nicht mit dem übrigen Bezitse in Verbindung liegende Land
U.;

2) das Ausland:
šie vīri bij ārzemēs mācījušies Pav.

Avots: ME I, 244

ârzemnieks,

1) ein abgelegen angesiedelter Bauerwirt
U.;

2) der Ausländer.

Avots: ME I, 244

ašņadzeres: auch ašņadzêre Oknist, ašņadzira (> ostle. -dzyra) Oknist, ašņadziras Wessen.

Avots: EH I, 132

ašņadzeres (Lassen BD. 167), asinsdziras, ašņudzire Buschh., Schafgarbe.

Avots: ME I, 147

ataûdze, ataûga, ataugs G., ataûgs, eig. der Wiederwuchs,

1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;

2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.

Avots: ME I, 148

atbâzenes, atbâžas, atbâžu cũkas, ein Kartenspiel, bei welchem die Spieler die ausgespielte Karte entweder mit einer grösseren stechen oder mit einer kleineren zurückschieben (atbâzt) können.

Avots: ME I, 150

‡ atbizenêt Janš. Precību viesulis 38, ‡ atbizinêt Dunika, = atbizuôt. Refl. -tiês Dunika, = atstaĩgâtiês: šuodien e̦su gan atbizinējusēs.

Avots: EH I, 135

‡ atdzeja* A. Niedra Nemiera ceļi IV, 338, = atdzejuojums.

Avots: EH I, 140

atdzejuôt, poetisch reproduzieren: tulkuotājs svabadi atdzejuojis A. XII, 156. atdzejuojums, poetische Reproduktion.

Avots: ME I, 155

‡ atdzeldinât (?) Bauske "= sadzelˆdinât": a. nagus (pirkstus) ar nātrēm.

Avots: EH I, 140

atdzèmdinât, wiedergebären, erwecken: es negribu grieķu mākslu atdzemdināt JR. V, 13. Volga viņus gluži atdzemdina, erweckt (übertragen) zum neuen Leben.

Avots: ME I, 155, 156

‡ atdzeme,* die Wiedergeburt: šis mūsu zemes nuostūris prasa jaunas atdzemes Jaun. Ziņas v. 6. Aug. 1928.

Avots: EH I, 140

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

‡ atdzesinât (li. atgesìnti), = atdzesêt: a. karstu ūdeni.

Avots: EH I, 140

atgâze, die Steile, Steilheit: nuonācām līdz atgāzei AP., Lub., Erlaa, Aps.; atgāžu vietas, kur nuotikuši šļukumi Konv. ² 3605.

Avots: ME I, 158

atgâzene, auch atgâzne,

1) die durch Umkippen oder Zurücklehnen bewirkte Lage oder ein umgedrehter Gegenstand:
atgāzene labu dara, rückwärts gelegt ist's wohltätig Biel. R. 24. [atgāzene und atgāziene auch von einer Frau: atgāziene, atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772; pārvedu atgāzeni, apakšā gulē̦tāju BW. 35773];

2) ein Gegenstand, an den man sich zurücklehnen kann, die Lehne des Lehnstuhles, der Lehnstuhlsessel:
viņš atkal atlaidās pret krē̦sla atgāzni A. XI, 564. tad atgāzenē atkritusi Apsk. I, 341. atgāzeņu krē̦sls, der Lehnstuhl, Sessel Jan. [Nach Seew. bei U. atgāznes auch = pagāznes.]

Kļūdu labojums:
Lehnstuhlsessel = Lehnstuhl
Sessel = Lehnsessel

Avots: ME I, 158, 159

‡ atgāzenis Stelpenhof "slīpums uz āru": jaunajiern ratiem (ratu virsai) ir lielāks a. nekâ vecajiem.

Avots: EH I, 142

atgâzeniski Dond., atgâzin, Adv., rückwärts, zurückgelehnt: viņš mani nuogrūda atgāzin AP., Sessw., Lub.

Avots: ME I, 159

‡ atgraîzelêt Trik., wiederholt (und zwecklos) schneidend abstumpfen (tr.): a. nazi.

Avots: EH I, 142

atgrìezenisks, reflexiv, zurückbezüglich: atgriezenisks darbības vārds, ein reflexives Zeitwort KM.

Avots: ME I, 159

‡ atkludzerêtiês "?": kludzerēt kludzerējuos, kamēr atkludzerējuos gan Fest.

Avots: EH I, 149

atnadze (unter atnadzis),

1) auch Warkl; ‡

2) atnadzes Druw. "kustuoņiem augšpus apakšluocītavām pakaļpusē tādi atpuopi kâ nagi".

Avots: EH I, 157

‡ atsmeldze, nachwirkender Schmerz (?): sāpēja dvēselē... nebijušas mīlestības a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

‡ atspirdzenîgs "?": atspirdzenīgi padzīvuoties Kaudz. Jaunie mēm. laiki IV, 46.

Avots: EH I, 169

‡ atsprūdzenisks "?": švīka pār kaklu ... jums nuo atsprūdzeniska zara, kad līdām caur krūmiem A. Niedra Anna Gaigala.

Avots: EH I, 170

‡ atvādze "ein schmaler, ungepflügter Streifen zwischen 2 Furchen" Warkl.

Avots: EH I, 179

atveldze, Labsal, Erquickung: atveldzi gūt * Rain.

Avots: ME I, 208

atvẽzeniski [atvẽziski Weinsch., Kreuzb.] sist, ausholend schlagen AP.

Avots: ME I, 210

‡ atzeļa, wieder aufwachsendes (nachwachsendes) Gras Ar.

Avots: EH I, 182

atze̦laîns, s. atzalaîns.

Avots: ME I, 212

atzeldinât [li. atžéldinti], tr., von neuem grün machen, wieder zu Kraft, Blüte bringen: labību.

Avots: ME I, 212

[II atzeles Ruj., etwas Besabbeltes und Ausgespieenens (zu zetêt).]

Avots: ME I, 212

I atzeles (s. auch unter atzala): nachgewachsene Getreidehalme - auch Vīt.

Avots: EH I, 182

I atzeles, Schösslinge, Sprösslinge: atvases aug nuo ve̦ca ce̦lma, saknēm, atzeles nuo kuoka, auga augšējām daļām Laud.

Avots: ME I, 212

‡ atzelêt, ab-, weglecken, -kauen (mit dem Gaumen).

Avots: EH I, 182

atzelˆt, ‡

2) aus der Armut sich wieder herausarbeiten
Segew.

Avots: EH I, 182

atzelˆt (li. atžélti), intr., inch., wieder grünen, von neuem grün, übertr. kräftig, gesund werden, wieder zu Blüte gelangen: zāle tagad pēc lietus labi atzē̦lusi. tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ. pēc slimības nav tā atzēlis Vēr. II, 262. garīgais labums sāka atzelt Kundz. Refl. -tiês, wacker werden: jūs nu e̦sat atzē̦lušies par man gādāt Phil. 4, 10.

Avots: ME I, 212

atzvelˆtenis, ‡

2) die Rücklehne
AP., Golg.: krē̦sla, kamanu, ratu a.

Avots: EH I, 182

aûdze,

1) die Generation
Kaltenbr.: jau visi apmiruši munas audzes; das Geschlecht, die Sippe, Familie Frauenb.;

2): audze ir jauni kuoki, kur nuocirsti meži Frauenb.; in der Bed. "junger Birkenwald"
auch Fest.; ‡

4) die Pflegetochter
Muremois.

Avots: EH I, 184

aûdze,

1) das Geschlecht:
jaunā audze priecājas Pump.; tautas nākuošā audze Kundz. Kr. 110;

2) der Schössling; der Hain, junger Wald, Schonung:
lazdu slaidās audzes nuode̦r rūpniecībā Konv. ² 2183. mūsu audzē smuka zāle saauguse Vil. bē̦rzu audze Etn. IV, 86. audze = jauns bē̦rzu mežs Wallhof;

3) das Geschwür:
ļaunās audzes (vēži) Konv. 836.

Kļūdu labojums:
Konv. 836 = Konv. ² 836

Avots: ME I, 215

aûdzelĩba, Tragfähigkeit, Produktivität, Fruchtbarkeit: atduot zemei audzelību JK. V, 30; sieviešu aûdzelĩba Etn. II, 147.

Avots: ME I, 215

aûdzelîgs, Fruchtbarkeit fördernd, fruchtbar: laiks, xietus Etn. III, 149; druvu uzturēt audzelīgu Luopk.

Avots: ME I, 215

aûgšdze̦lzi, der Oberkiefer, die obere Kinnlade Warkl.: augšdze̦lzuos priekšā nav zuobu.

Avots: EH I, 185

Aûgškùrzeme, Oberkurland; aûgškùrzemnieks, der Oberkurländer.

Avots: ME I, 219

‡ aûgstradze, eine Kuh mit hohen, steilen Hörnern Warkl.

Avots: EH I, 184

aûgšzeme,

1) die Oberwelt im Gegensatz zu
apakšzeme LP. III, 81;

2) Aûgšzeme, Oberland.

Avots: ME I, 219

aûgšzemnieks, der Oberländer, Bergbewohner Antr. II, 68; A. XV, 251.

Avots: ME I, 219

àuzene,

1) Schwiegel (Festuca);
aitu auzene (F. ovina L.); pļavu auzene, Festuca pratensis; sarkanā a. (F. rubra); niedŗu auzene (F. arundinacea) RKr. III, 71; Konv. ¹ 653;

2) in Sessau eine Pilzart mit weisser Oberfläche.

Kļūdu labojums:
RKr. III, 71 = RKr. II71

Avots: ME I, 231

avĩze: plur. t. avīzes BielU.

Avots: EH I, 190

avĩze, avĩza PS., die Zeitung; [nebst li. avyzai Lit. Mit. I, 15] aus d. dial. awise bei Frischbier [und Hupel Idiotikon 14] (aus franz. avis "Anzeige").

Avots: ME I, 232

āze, Feueresse: de̦g kā kalēja āze Alm. Gew. ẽze.

Avots: ME I, 245

āzenis Kurisch Haff n. RKr. XI, 102, N. - Bartau (āzene L.), Südostwind [li. ožìnis dass.].

Avots: ME I, 245

‡ âzgâze ² NB. "ein an der Wand angebrachtes Brettchen, dahinter Löffel gesteckt werden".

Avots: EH I, 196

badadze̦guze, der Wiedehopf.

Avots: ME I, 247

bàdze ² , ein altes, hageres Weib Mar. RKr. XV, 106, [Laud.]. Auf der entsprechenden Maskuliform beruht wahrscheinlich das Deminutiv bādzīt[i]s: kuo tu sēdi nuobē̦dājies kā bādzīt[i]s? Ramkau.

Avots: ME I, 270, 271

‡ balabuoze Grünh., = balamute: kuo nu tādu balabuozi klausīt!

Avots: EH I, 200

bal˜tmaize od. auch balta, baltā maize, das Weissbrot.

Avots: ME I, 257

bal˜tradze: man erselze]: baltradze durch]; gleichbed. mit balta radze: baltradze J. Al.

Avots: EH I, 202

bal˜tradze, eine Kuh od. ein Schaf mit weissen Hörnen [Mar., Oppekaln]: baltradze linājā RKr. VII, 974.

Avots: ME I,

bal˜truõze, eine weisse Rose Stari II, 116; baltruozītes - jaunu meitu Jāņu zâles BW. 32367, 4.

Avots: ME I, 258

‡ baltzeķe Latv. Saule 1929, S. 805, ein weisser Strumpf (?).

Avots: EH I, 203

‡ balˆzene ² Seyershof, = bàlziêns 1.

Avots: EH I, 203

‡ bardzeņš Strods Par. vōrdn. 60. Deminutivform zu bar̂gs, streng.

Avots: EH I, 205

bārīdze (geschr.: baridze), die Waise Katech. V. J. 1585, S. 31.

Avots: ME I, 274

bauze,

1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);

2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);

3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;

4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);

5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;

6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke

Avots: ME I, 268

I bauze,

1): ein kleiner Knüppel
("rundziņä) Schnickern; "das dickere Ende eines langen Gegenstandes" Iw.: be̦zme̦ram ir b. grīzekli piedze̦n pie siênas ar puļķi, kam galā ir b., lai grīzeklis nemūk nuost;

6): der Kinderkopf (scherzhaft)
N.-Autz n. U.; ‡

7) bauze Alt-Saticken, (mit aũ) Iw., Demin. baũzīte Frauenb., Iw., die Samenkapsel des Flachses.

Avots: EH I, 207

‡ II bauze Memelshof, = baũzis I 2.

Avots: EH I, 207

baũze̦na kalns, ein unfruchtbarer Hügel Kand. [Wohl zu baũze 6.]

Avots: ME I, 268

bauzene eine dicke Pelzmütze: tam jau bauzene galvā der begreift alles schwer Naud. [Zu baũzis 5?]

Avots: ME I, 268

bāzeklis,

1) ein vermeintes Zauberstück, das einer dem andern zum Possen steckt
St.; ‡

3) ein aufdringlicher Mensch
A. X 2, 438.

Avots: EH I, 210

bāzeklis (zu bâzt),

1) ein Zaubermittel:
bāzekļi, tie tādi pesteļi, kuo skauģis kur citam ieliek, iebāž Mag. II, 3, 114; gew. nešļavas; [

2) ein bezauberter Gegenstand
Wid.].

Avots: ME I, 275

bâzeknis, ein Stöpsel Konv. ¹ 817.

Avots: ME I, 275

‡ bâzelêt Bers., wiedertrott hier oder da stopfen, stecken.

Avots: EH I, 210

bâzenis, der Balg, ausgestopfter Körper Dr.

Avots: ME I, 275

bêdzeklis, [bēdzeglis L.], der Flüchtling, Deserteur AP.; gew. bêglis.

Avots: ME I, 289

bēdzelība, die Sucht zu fliehen: lielpilsētnieku bēdzelība nuo pilsē̦tas Druva I, 1521.

Avots: ME I, 289

beidzenīte, eine, die zuletzt gemacht ist (?): sācenītes, beidzenītes manas baltas villainītes BW. 23542.

Avots: ME I, 277

‡ beizeklis PV., eine beinahe unleserliche, schlecht geschriebene Schrift: kas nu tādu beizekli var salasīt?

Avots: EH I, 211

‡ beizelêt PV., schnell und beinahe unleserlich (mit einem Bleistift) schreiben; kritzeln; Striche ziehen.

Avots: EH I, 211

‡ beizelîgs PV. "zu kritzeln liebend".

Avots: EH I, 211

‡ beizelis PV. "kas beizelē".

Avots: EH I, 211

‡ bèizerêt(iês) ² PV. "= svĩbinât; čuknît": b, ar skalu; zēns beizerē kaķi pa pagulti.

Avots: EH I, 211

‡ bèizerêt(iês) ² PV. "= svĩbinât; čuknît": b. ar skalu; zēns beizerē kaķi pa pagulti.

Avots: EH I, 211

‡ bèizeris ² PV. "kas beizerē(jas) vai ālējas".

Avots: EH I, 211

beñdzele,

2): ein nd. ben(d)sel "Band"
gibt Zēvers IMM. v. J. 1928 II, 303.

Avots: EH I, 212

beñdzele,

1) = bendele 1 [Wolmar, U.];

2) eine nicht dicke, aber starke Schnur
A. X, 2, 536. [Aus einem d. * Bändsel? Oder aus r. бéнзель "перевязка"?]

Avots: ME I, 279

‡ beñze, ein Faulpelz Frauenb.

Avots: EH I, 212

benzele, f. bendele 1, bendzele A. X, 2, 536, U., Biel. H. 27; s. bendzele

Avots: ME I, 279

bērnīdze, die Kinderreiche: bērnīdze māte, eine fruchtbare, kinderreiche Mutter Tr. IV, 399.

Avots: ME I, 290

berze, ‡

2) = be̦rzts (zivju nārsts) Salis.

Avots: EH I, 213

berze, das Reibeisen.

Avots: ME I, 280

bẽrze (unter bẽ̦rzs): kupli auga zemes b., vēl juo kupli purva b. BW. 4572, 1. zaļas bērzes galiņā 2552 var.

Avots: EH I, 217

ber̂zeklis,

1) der immer eine Ursache zum Streit sucht Schwaneb.; [ein aufdringlicher Mensch od Hund];

2) Laichstelle
Brink.; [

3) etwas (Stroh, Binsen, Queckenwurzeln u. a.), womit man Geschirre scheuert
Nordost-Livl.].

Avots: ME I, 280

bẽrzene Dond., = bē̦rzlapa "Täubling".

Avots: ME I, 292

berzenis, eine Art Speise (Mehl wird in Wasser oder Milch eingemengt und abgekocht) Allendorf.

Avots: EH I, 213

berzenis, in saure Grütze hineingebröckeltes, hineingeriebenes Brot.

Avots: ME I, 280

‡ bezizejas (gen. s.), keinen Ausgang habend; trostlos, verzweifelt: izeja nuo bezizejas stāvuokļa Janš. Dzimtene I, 287 u. a.

Avots: EH I, 214

bezzemes ļaudis, strādnieki od. bezzemnieki, landlose Menschen, Arbeiter.

Avots: ME I, 287

bidze (auch badze), Kosename für ein Schaf Līniņ, Wain.; [vgl. bice.

Avots: ME I, 293

bidzeklis, ‡

2) ein Besen
Lixna.

Avots: EH I, 218

bidzeklis, [in Fehteln bidžeklis], = bidzulis.

Avots: ME I, 293

‡ biẽķĩze NB.,

1) eine zu dick gekochte, unschmackhafte Speise:
tā tik tāda b.;

2) nicht ausgebackenes Brot.

Avots: EH I, 224

‡ bieze, = biezājs: stiebru b., dichtes Röhricht Brasche.

Avots: EH I, 224

biezeklis, ‡

2) ein dichter Wald
Lemb., Bolwen.

Avots: EH I, 224

[biezeklis Wid., ein dicker Mensch.]

Avots: ME I, 306

bìezenĩca: auch ("Dickgrützë) Lös.

Avots: EH I, 224

bìezenīca, od. bìezaunīce Druw., etw. Dickes, so ein Dickgrütze Bers., Lubahn.

Kļūdu labojums:
bìezaunīce = bìezaunīce ²

Avots: ME I, 306

biezenis (unter biezājs), ‡

2) das Püree*.

Avots: EH I, 224

bìeze̦ns, dicht: bieze̦nais jeb blīznais gaiss MWM. VI, 583.

Avots: ME I, 306

biguze (auch Rutzau): eine Brotsuppe Autz n. BielU.

Avots: EH I, 218

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

‡ bir̂zelîgs Ramkau, = bir̂ze̦ns: b. siers.

Avots: EH I, 221

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. ² 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 ¹ , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299

I bìrze: auch Salisb., (mit ìr ² ) Linden, (mit ir̂) Jungfernhof,

1): 10202 zu ersetzen durch 10209 var.;

2): auch Dond., (mit ìr) Serbigal n. FBR. IV, 57, (mit ir̂ ² ) Grob., Seyershof;

3): (mit ìr) AP., (mit ìr ² ) Kaltenbr., (mit ir̂ ² ) Frauenb., Grob., Iw., Salis, Siuxt; besat:
zu ersetzen durch besat; gleichbed. mit bars 1, die Schwade (s. J. Alunans IMM. 1933II, 228).

Avots: EH I, 221

II birze (unter bir̃zs ): auch (mit ir̃ ) Grob., Salisb., Serbigal, Strasden, (mit ìr ² ) Zvirgzdine, acc. s. birzu BW. 25934, 2 var. (aus Gold.): liepu b. BW. 7922. egļu (?) b. 178. 1.

Avots: EH I, 221

birzeklis, birzīklis, birzuoklis, ein Werkzeug, mit dem die Saatfurchen (birzes) gezogen werden Bershof.

Avots: ME I, 299

bir̂zeknis, ein Gericht aus Milch, in welche Brot hineingerieben ist Serb., AP.

Avots: ME I, 299

‡ bìrzele ² Saikava. verächtl. Demin. zu bir̃zs, ein kleiner Birkenhain.

Avots: EH I, 221

I birzene, = birze, die Saatfurche U.: arāji, e̦cē̦tāji, dzenat gaŗas birzenes BW. 27983 2.

Kļūdu labojums:
27982,2 = 27922,2
bìrze, die Saatfurchte U. = bìrze 1 od. 4

Avots: ME I, 299

II birzene BW. 14882, bir̃ziens (Janš.), = bir̃zs, der Birkenhain.

Avots: ME I, 299

[bir̂ze̦ns C., Lis., Bers., Salisb.], birzans Plm.; [birze̦na maize C.]

Avots: ME I, 299

birzetiņa (unter bir̃zs): ai, zaļajuo b˙! BW. 2762, 3.

Avots: EH I, 221

bize

1): matu b. BW. 5500. gara b. 31893 var. lūciņ[u] pinu bizītē (Var.: matpinā) 16921 var. Māras b., ein Weichselzopf am Halse eines Pferdes
Siuxt.

Avots: EH I, 222

bize, biza PS., ([nebst. li. biza Lit. Mitt. I, 378 od. bizas] aus plattd. Bise),

1) Haarflechte, Haarzopf;

2) eine kleine (mit andern zusammengeflochtene) Birke od. Fichte zur Verbindung der Flösse,
auch be̦guonis genannt [vgl. Biel. Holzb. 625]: pluostam galuos un gar malām apsien ar... bizēm zaplavas Etn. IV, 61.

Avots: ME I, 302

bizene, ‡

2) "apkārt skrējēja meitenë Grenzhof n. FBR. XII, 15.

Avots: EH I, 222

bizene, die Biesfliege RKr. III, 128.

Avots: ME I, 302

bizenes laiks: auch Frauenb.; (fig.) sākās . . . kalpuonēm īstais bizenes laiks . . . vajadzēja vārīt un cept, mazgāt un gludināt Austriņš Daugava 1928, S. 977. Das Stichwort bizenes I, 302 ist als gen. s. (abhängig von laiks) aufzufassen.

Avots: EH I, 222

bizenes Druva II, 279 od. [bizenis C., PS., Bers. und] bizeņu resp. bizeņa laiks, bizines laiks Stockm., biza [od. bizu Lis.] laiks Mar., die Bieszeit, die Zeit, wo das Vieh biest, spāru un dunduru laiks, kad guovis bizuo Etn. I, 45.

Avots: ME I, 302

bizenêt (unter bizinât): auch AP., Frauenb., Siuxt.

Avots: EH I, 222

bizenīca, eine oft biesende Kuh Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 302

‡ bizenîgs, eilig, hastig, oberflächlich AP.: nevajaga tâ bizenīgi bizeņuoties.

Avots: EH I, 222

bizenis (unter bizins I): auch AP.

Avots: EH I, 222

‡ bizeņuôtiês "skaisties, trakuot" AP.

Avots: EH I, 222

‡ bizenslaiks AP., die Bleszeit (beim Vieh).

Avots: EH I, 222

blendze: auch (mit en̂ ² ) schnenpen.

Avots: EH I, 228

blendze, eine mit Wasser od. Kot gefüllte Grube auf dem Felde: zirgi nuostājās pašā blendzes vidū Frauenb.

Avots: ME I, 313

blenze, Backenstreich Elv.; vgl. bliezt.

Avots: ME I, 314

‡ II blenze "meita, kas kâ akla vai uz ienas vien skatīdamās iet" A. Leitāns.

Avots: EH I, 228

blezerêt: auch Adsel.

Avots: EH I, 228

blezerêt, ohne Ziel umherirren, sich herumtreiben (meist in verächtlichem Sinne gebraucht) Mar., Tirs.

Avots: ME I, 314

blezeris, ein Herumtreiber, ein fauler Schlingel.

Avots: ME I, 314

‡ blize (?), Glatteis Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 230

‡ blizes Dond., = blizas, feine Scherben: glāzs saplīsa blizēs.

Avots: EH I, 230

bluoze, bluôza [Bers. u. a.], das Gedränge, ein grosser Haufen]: ja braucuot saiet vairāk pluostu kuopā, tad izceļas bluoza Etn. IV, 61, 64. tur e̦suot tāda bluoza silvē̦ku salasījusies, ka pilnas mājas Ekgr. Vgl. bliêst.

Avots: ME I, 319

‡ buõdzel˜lis, der Bnaengeseue der Kommis: Liepājas buodzellītis BW. 21550.

Avots: EH I, 258

‡ boñdzele, = buñdzele Lems.; eine einfache kleine Tonne (z. B. zur Aufbewahrung des Schweinefutters gebraucht) Salisb.

Avots: EH I, 235

I buõze,

1): duoš[u] ar buozi mu-gurā BW. 19325; "ein Stock mit einer Verdickung am untern Ende"
Ahswikken;

2): auch Dunika;

3): auch Pussen; ‡

6) das dicke, kugelförmige Ende eines Stockes
(mit uo ² ) Wandsen: milzīga nūja ar re̦snuo buozi galā Janš. Dzimtene V, 126 (zu buõze 4?); vgl. li. búožė "Knopf".

Avots: EH I, 259

I buõze, auch buozis Etn. I, 138,

1) der Stock, Knüttel, die Keule
[in dieser Bed. mit uõ in Ruj., Bächhof, um Libau, Dond., Grünwald, Roop, Ronneb., Muremois]: sākuši ar savām buozēm veķēt LP. VI, 55. ja tu nebūsi mierā, tad meklēšu buozi Bers., Fest.;

2) die Schnellwage
U.;

3) der Weberbaum
(in Oberkurl. unterscheidet man priekš - und pakaļboze und krūšu buoze, vgl. buomis);

4) der Kopf in der Kindersprache:
sasitīsi buozīti;

5) buoze oder buožu kuoks, ein gekappter Bienenbaum im Walde;
buožu zīme, die Hausmarke an einem Bienenbaum Bielenstein H. 197, 208. Zu li. búožė "der dicke, gewichtige Teil an der Schnellwage, das Schlagholz am Flegen, der Kopf an der Stecknadel" [und le. bauze; s. Persson Beitr. 257 f. und 465, Mahlow AEO. 119 und Būga LM. IV, 435].

Avots: ME I, 362, 363

II bùoze ² : ein kleines Boot Zvirgzdine.

Avots: EH I, 259

II bùoze ² Warkhof "zwei zu einem Floss verknüpfte Tröge".]

Avots: ME I, 363

buozeklis, der Beissbärige: īsts buozeklis, ar kuo ne+kas nav spēlēs darāms Sudr. E. VIII, 5.

Avots: ME I, 363

buozelains, zottig.

Avots: ME I, 363

buozelis, ein zottiger Kopf.

Avots: ME I, 363

brâze [Kr., Nerft], grosses Menschengedrange. Zu brāzt.

Avots: ME I, 329

brāzeniski, Adv., streifender, polterder Weise; gleitend Spr.

Avots: ME I, 329

[brãzeris Stuhrhof "jem., der zu zanken und schelten pflegt".]

Avots: ME I, 329

brendzelêt, - ēju, tr., streng tadeln, rügen Naud.

Avots: ME I, 330

‡ brezeles Sonnaxt, Wessen, brezelis Wessen, = brizenes.

Avots: EH I, 240

[brezelêt Sonnaxt "schlecht färben"; wohl eine Ableitung vom entlehnten] breziles, Brasilienholz zum Färben.

Avots: ME I, 330

‡ brĩve̦ze̦rs, ein See, in dem alle fischen dürfen: Liepājas e̦ze̦rs ir b., kur zvejuot var katrs Janš. Nīca 10.

Avots: EH I, 243

‡ brĩvmàize, freies Brot.

Avots: EH I, 243

brĩvzeme, untaugliches Land, wofür man keine Pacht zu zahlen hat, ein unbenutztes, freistehendes Stück Land: manā zemē ir 10 pārvietu brīvzemes AP. tas apstrādājis šur tur gabaliņu brīvzemes Etn. II, 86, A. XI, 82.

Avots: ME I, 336

brĩvzemnieks, der Freibauer, auch brīvzemnieks, ķuõniņš genannt.

Avots: ME I, 336

‡ brizelaiņi, ein mit brizeles gefärbter Frauenrock Saikava.

Avots: EH I, 242

‡ brizeles, eine zum Färben gebrauchte Pflanze Saikava: brizeļu saknītes raka un pervēja. Vgl. brizenes.

Avots: EH I, 242

brizenes, auch breziles U., Brasilienholz zum Färben: tad tuo (dzīparu) lika brazdām brizenēs vai me̦lnuojamās zālēs RKr. VII, 34. [Wohl fremden Ursprung, wie die synonyme Nebenform breziles U. (aus mnd. bresilien).]

Avots: ME I, 333

‡ bruõkastmàize, das Frühstücksbrot: uzēst līdzi paņemtuo bruokastmaizi Janš. Dzimtene V, 14.

Avots: EH I, 247

‡ brūze, jedes Nebengebäude auf dem Hof, auch das Waschhaus Walk n. BielU.

Avots: EH I, 247

‡ bruzeles, = ‡ brizeles: ar bruzelēm dzīparus bruzenēja tumšbrūnus Saikava.

Avots: EH I, 246

‡ bruze̦ls, rostbraun: linus sāk plūkt, kad tie paliek bruze̦li Dond.

Avots: EH I, 246

bruzenes [Bers., Fehteln], bruziles N. - Bartau, Brasilienholz zum Färben.

Avots: ME I, 340

brazenêt: auch Saikava.

Avots: EH I, 246

bruzenêt, - ēju, tr., färben (ar bruzenēm): tumšbrūnu dzīparu RKr. XVII, 34.

Kļūdu labojums:
XVII = VII

Avots: ME I, 340

‡ budzelêtiês, zögern, saumen, saumselig sein: taisies ātrāki kuo tik ilgi budzelējies? Sessw.

Avots: EH I, 249

‡ bum̂bìze ² , bumbīžu ticība Sonnaxt, der Kalvinismus. Beruht zunachst auf li. bumbizas "Kalvinist".

Avots: EH I, 252

[buñdzele Ruj., ein Gefäss.]

Avots: ME I, 351

buñdzenes, Stücke Ackerlandes, welche die Knechte benutzen U. [Aus *bundzemes? vgl˙li. bunda ostlitauisch für banda?) "полоса двороваго человѣка нна барской землѣ" Jušk.]

Avots: ME I, 351

buze, so soll man Fleisch nach dem Aberglauben in der Fastenzeit nennen Wagner n. U. [Zu buzis?]

Avots: ME I, 356

būzelains, zottig.

Avots: ME I, 360

buzelis, ein unfreundlicher, böser Mensch: Jānis ir kâ buzelis, viņš ar mani ne+vienu labu vārdu nevar parunāt Dond.; [vgl. buzis].

Avots: ME I, 356

būzene "?": būzene, dūzene tā tautu meita BW. 22694.

Avots: ME I, 360

cìemmàize: kas ciemmaizi (Var.: kukuli) atnesīs? BW. 14059 var.

Avots: EH I, 277

cìemmàize, das Weissbrot, welches man den Gästen mit nach Hause gibt: saimniece atveda ciemmaizi nuo kāzām Ahs.

Avots: ME I, 393

ciêtzeme,* das Festland.

Avots: ME I, 397

citreĩze: juo radi nuo citreizes (von früher her) e̦sam mēs Dünsb.

Avots: ME I, 389

‡ citzemnieks Diet.. = ârzemnieks 2.

Avots: EH I, 275

dadzer̂t, ‡

2) zu trinken pflegen
(r. допивáть ) Kaltenbr.: brandeņa dadzēre.

Avots: EH I, 301

[dadzer̂t Drsth. (li. dagērti), (etwas essend) dabei trinken.]

Avots: ME I, 429

‡ dālderruoze "die Kresse" Lennew.

Avots: EH I, 311

dal˜dzenĩca C., die Sense. Zu dalgs.

Avots: ME I, 434

dardadze: auch Lievenhof, Nirza.

Avots: EH I, 308

dardadze U., [Autz, dardadzis Jāsmuiža], = dardedze.

Avots: ME I, 439

dardedze: auch Kreuzb., Lubn., Preili, Rudzētas.

Avots: EH I, 308

dardedze St., [Kalz.], dardedzis Manz., der Regenbogen. [Nach Leskien Nom. 525 zu dards, scheckig? oder (vgl. darva, Regenbogen ) aus darvdedze?]

Avots: ME I, 439

‡ dārdedze Wirginalen, (mit ā`r ² 0 Alt-Sehren, = dārdedzis.

Avots: EH I, 311

‡ dārzenieks BW. 13545, 5 var., = dā`rznieks.

Avots: EH I, 312

dā`rzzeme, das Gartenland, der Gartenboden.

Avots: ME I, 449

[daũzeklis Nigr.], daũzêklis [C.],

1) ein unruhiges Kind, ein unruhiger, unbändiger, umherschwärmender Mensch:
šis puika ir liels dauzēklis;

2) etwas, woran man leicht anstösst, Anstoss nimmt
U.

Avots: ME I, 445

‡ dàuzelêtiês ² Sonnaxt, sich balgen, Unsinn treiben.

Avots: EH I, 310

dedze, eine ausgebrannte Wiese Ruj. n. U.

Avots: ME I, 450

dedzeklis [Lis., Kreuzb., Wandsen], Elv., Biel., = dedzīklis: [sirds ar dedzekli iezīmē̦ta Glück I Tim. 4, 2].

Avots: ME I, 450

dedzeļi, brennbare Mineralien.

Avots: ME I, 450

‡ dedzelība, die Hitze (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 313

‡ dedzelîgs Diet., = dedzîgs.

Avots: EH I, 313

dedzenis,

1) der Schwefel
U., dafür gew. sē̦rs;

2) eine ausgebrannte Stelle
U.

Avots: ME I, 450

‡ de̦gzeme U. (unter zeme), Torf.

Avots: EH I, 314

‡ delvēdze Warkl., delvēdzele Saikava, der Regcnbogen.

Avots: EH I, 315

‡ dèlver̂dze ² Borchow, der Regenbogen.

Avots: EH I, 315

‡ dèlvērdze ² Stirniene, Warkl., der Regenbogen.

Avots: EH I, 315

deñdzele, die Schnur Kand. [Vgl. an. tengia "zusammenbinden" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 218. - Kurisch.]

Avots: ME I, 455

derdedze: auch (mit er̂) Saikava.

Avots: EH I, 316

derdedze, [derdecis Wessen], der Regenbogen Lubn. n. Etn. III, 1, [Kreuzb.: derdedze ve̦lk ūdeni Lubn.] S. dardedze.

Avots: ME I, 456

‡ deze, comm., eine geschwätzige Person Warkl.

Avots: EH I, 318

dîdzelība, Keimfähigkeit MWM. VI, 316.

Avots: ME I, 477

‡ diendārze Stender Deutscn-lett. Wrtb. (unter "Vieh-"), = diendā`rzs.

Avots: EH I, 327

dìenvidzeme, der Süden: dienvidzemju gaiss, die südliche Luft; die Luft der im Süden gelegenen Länder.

Avots: ME I, 483

dìevmàize, die Oblate beim Abendmahle: nuo kviešiem dievmaizīte BW. 28337.

Avots: ME I, 485

‡ dìevzemĩte, göttliche Erde (?): māmiņa kalniņā, virsū pulka dievzemītes BW. 4142.

Avots: EH I, 328

‡ dimzeles IMM. 1932 I, 20 (aus Dond.) "= stilbi". Vgl. ‡ de̦mzas.

Avots: EH I, 320

diždzejnieks ,* ein hervorragender Dichter, der Dichterfürst MWM. VIII, 3.

Avots: ME I, 474

[dizenis, dizins Meselau "zediņš, eine Zaunspricke".]

Avots: ME I, 474

‡ diže̦ze̦rs, ein grosser See: diže̦zera raudavīte BW. 11746, 1.

Avots: EH I, 324

dižmīzels, der Dreck, eig. der grosse Urin Windau.

Avots: ME I, 475

dižzemnieks, der Grossbauer Vēr. II, 1160.

Avots: ME I, 476

duõze, Demin. [duozene Schwanb.], (verächtl.) duõžele,

1) [duõza C.], die Dose;

2) das weibliche Geschlechtsglied:
[man duozīte sidrabuota BW. 34423 v. Entlehnt gleich estn. tōż].

Avots: ME I, 536

dràudze,

1): kāzu d. Pas. X, 265 (aus Vārkava).

Avots: EH I, 330

dràudze (li. draugė˜, Gesellschaft, Genossenschaft),

1) die Gesellschaft, Genossenschaft, Verbindung, Menge, Schar:
nu lustīga meitu draudze BW. 988. panāksnieki, vilku draudze 20996. eņģelīšu draudzīte 4993. satiek tautu liela draudze 13559. mežā irbju liela draudze 11323. šķiŗaties, zuosu draudze 17605. cūku draudze 29194. liela luopu draudze, eine Menge Vieh. Der Lok. draudzē im VL. = kuopā, zusammen: šurp ganiņi, turp ganiņi, kam draudzē nedzeniet 761. cāļi te̦k draudzītē 16574, 1;

2) die (kirchliche) Gemeinde, Parochie, das Kirchspiel;
draudzes skuola, Parochieschule; draudzes tiesa Kirchspielsgericht; brāļu draudze, die Herrhutergemeinde;

3) im Hochlett. als das Femin. zu dràugs, die Freundin
Zb. XVIII, 430; dafür gew. dràudzene.

Kļūdu labojums:
BW. 988 = BW. 988,9

Avots: ME I, 491

dràudzene: auch BW. 20604; 22973, 4.

Avots: EH I, 330

dràudzene, die Freundin.

Avots: ME I, 491

draudzenieks,

1) der Freund
(gew. draugs): kas mums debesi liegs? še mūsu draudzenieks G. L.;

[2) das Gemeindeglied
(wohl ein Neologismus) Wid.].

Avots: ME I, 491

‡ draudzenīša, = draugala: puisītis dārgi tur draudzenīšas (Var.: drauguliņu) BW. 11986, 2 var.

Avots: EH I, 330

‡ drāzelêt (in einem handschriftl. Vokabular), = drãztelêt.

Avots: EH I, 331

drãzeniski, kopfüber stürzend, zerrend RKr. II, 55: kāju tik velc vien drāzeniski! Plūd. LR. III, 63.

Avots: ME I, 494

dridzeklis, ein Riegel, welcher vorgedreht wird: ar dridzekli aizgriež durvis cieti Sassm.

Avots: ME I, 498

drĩzeklis, der Riegel; ar kuo durvis aizdrīģē Tals.

Avots: ME I, 501

drīze̦na, ein Strahl U. [Zu li. drỹžas "ein Streifen im Zeug".]

Avots: ME I, 501

drìzene ² (unter drĩzenis 2): plur. drìzeņes ² Lubn., frühreifende Kartoffein.

Avots: EH I, 335

drĩzenis,

2): plur. drìzeņi ² Lubn., frühreifende Kartoffeln.

Avots: EH I, 335

drĩzenis,

1) ein Hitzkopf
Bers.;

2) eine Frühfrucht
RKr. II, 55, Laud.; [auch: drìzene ² Borchow].

Avots: ME I, 501

[drĩze̦ns Ruj., baldig: drīze̦nā laikā.]

Avots: ME I, 501

drudzene: gentiana amarella Meiran.

Avots: EH I, 335

drudzene, das Zittergras (briza media RKr. III,

Kļūdu labojums:
III = III, 69

Avots: ME I, 502

‡ drudzērzelis Lautb., ein Erdkrebs.

Avots: EH I, 335

drūze U., die Schar, das Gedränge. Vgl. drūzma.

Avots: ME I, 507

dūņe̦ze̦rs, ein schlammiger See BW. 29420.

Avots: ME I, 529

duze U., = dūze.

Avots: ME I, 522

dũze, dūzis,

1) [dūzene Lös.] Ass od. Daus in der Karte;

2) dũzis, ein brauchbarer, routinierter Mensch, ein Daus:
iet uzpūties kâ tāds dūzis Purap. D. 212. 36. [Nebst estn. tūz aus mnd. dūs.]

Avots: ME I, 530, 531

‡ II dũze NB., verächtliche Bezeichnung für eine Weibsperson: meitene tāda d. (nicht sehr gescheit). Vgl. dūzene I.

Avots: EH I, 349

‡ dūzelêt, -ẽju "mit den Händen berühren, nicht in Ruhe lassen (auf Menschen: bezogen)" Fistehlen; bet tad viņš puiku dūzelē!

Avots: EH I, 349

I dūzene "?": būzene, dūzene tā tautu meita, trīs reizes ap galdu apdūzenēja BW. 22694. [In Nigr. sei dũzenis, fem. dũzene, jem., der dūzenē III ; um Mitau dūzene, ein ungeschicktes, beschränktes Weib: vai nu tāda dūzene tuo izdarīs!]

Avots: ME I, 531

[II dūzene Bers., ein Knüttel.]

Avots: ME I, 531

‡ III dūzene, eine Feldblume Warkl.

Avots: EH I, 349

duzenêt, in Gedanken versunken gehen und (etwas) erfolglos suchen Ruhental n. Etn. I, 58. [Auf mnd. dusen "gedankenlos dahingehen" beruhend? Vgl. dūzenêt III.]

Avots: ME I, 522

I dūzenêt, -ēju, rollen (vom Donner) Bers.

Avots: ME I, 531

II dūzenēt "?": ve̦cais brālis jaunuo brāli dūzenēt dūzenēja BW. 12458, 1. [Wohl zu dūzenēt I. - In Bers. bedeute dùzenêt ^2: pakundzēties par uotru, tramdīt, dauzīt, dukņīt.]

Avots: ME I, 531

III dũzenêt: erfolgios suchen Pankelhof.

Avots: EH I, 349

[III dũzenêt, -ēju Nigr., ungeschickt suchen ;"ungeschickt arbeiten" um Mitau ; vgl. duzenêt.]

Avots: ME I, 531

[dũzenis "ein boshaftes, eigensinniges Kind" Alt-Autz.]

Avots: ME I, 531

II dūzenêt: "mācīt, pārmācīt, kandavāt" (auf Pferde und Menschen bezogen) Kalz. n. Fil. mat. 26: viņš dūzenē. savu zirgu.

Avots: EH I, 349

dvēzele, ein gewisser Bestandteil des Pflugs ("sprūdiņš, kas ielikts spandās; pret tuo atspiežas vē̦rstuve") Lös. n. A. XI, 170.

Avots: ME I, 538

dzàdze ^2,

1) ein magerer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 113;

2) einer, der wenig isst:
ir gan dzādze: neē̦d, drīz mirs Mar. n. RKr.XV, 113.

Avots: ME I, 539

[dze infl., eine Partikel, die der Form und Bedeutung nach dem slav. že entspricht: kai dze (= r. какъ же). es dze biju (r. же od. вѣдь былъ) "ich war ja". [Weiterhin zu gr. γε resp. ai. ha, gha, Vgl. auch le. -dz Le. Gr.§ 587.]

Avots: ME I, 539

‡ II dze̦! Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 69, Wessen, Interjektion, = dzi!

Avots: EH I, 352

dzebŗu [Var.: cebru. cadra] juosta BW. 13195"?" [="audums. kuŗa audi ar ārā atstātiem galiem kâ pušķiem".]

Avots: ME I, 539

dze̦draîns "?": pūta caur luodziņu dze̦drainā (kühl? vgl. dze̦drs 2) būdiņā BW. 30926; [in Pussen bedeute es: durchsichtig (z. B. dz. ūdens).]

Avots: ME I, 539

dze̦druôtiês, streiten, zanken [?]: kuo ar mani dze̦druojies? BW. 14619; [vgl. dze̦drs "unfreundlich".]

Avots: ME I, 539

I dze̦drs,

1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;

2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡

4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.

Avots: EH I, 352

I dze̦drs,

1) [frisch, munter
U.], energisch, [ernsthaftig Lng.], streng, barsch, unfreundlich: man patika tavs darbiņš, tava dze̦dra valuodiņa. [dze̦dra (munter?) valuodiņa RKr. XVI, 118 (die vorsprechende Person habe hier - wohl irrtümlich - dze̦drs mit "jauks" interpretiert.] sīva, dze̦dra es uzaugu BW. 10674. atraitņam dze̦dri vārdi 11794. [dze̦dri runāt Lng., hart reden], brāļam dze̦dra (Var.: dže̦dra aus Alt-Autz) līgaviņa 3875. dze̦dri od. dze̦drā balsī kadam uzsaukt, dze̦dri atsaka Druva I, 237;

2) = dze̦strs. kühl:
dz. vējš Ar.;

[3) grell (von Farben):
dze̦dra krāsa, dze̦dri zils Bers., N. - Peb.]

Avots: ME I, 539

[II dze̦drs "lang und schlank": dz. kuoks N. - Peb.]

Avots: ME I, 539

dze̦drulis, der Strenge, Barsche, [Kaltblütige Wid.]: sīvulīti, dze̦drulīti, kam tu mani bildināji BW. 15021.

Avots: ME I, 539

I dze̦drums, [der Ernst Lng.], die Strenge.

Avots: ME I, 539

II dze̦drums, ein Abgrund, eine Tiefe im Wasser Mag. IV, 2. 113: varat iet e̦ze̦rā mazgāties, tikai neieejat dze̦drumā Frauenb.

Avots: ME I, 539

dzedzelaiņš "?": meitu māte man suolīja dzedzelaiņu kumeliņu; es negribu dzedzelaiņu, man pašam sirms zirdziņš BW. 16489.

Avots: ME I, 539

‡ dzêdzele ² Lems., Wainsel "?": kas tā, nu,˙par meitu, - tāda kâ dz˙! (von einem mageren, schwächlichen Mädchen). bē̦rns kâ dzēdzelīte.

Avots: EH I, 356

dzedzerā loc. s."?": vairak smilgu dzedzerā (Var.: dzedziedā, ve̦cainē) BW. 4323 var.

Avots: ME I, 539

dzedzieda: auch (mit iê ) Saikava ("nederīga zeme, kur aug ašķi; kaķpēdiņas u. t. t. "), loc. s. dzedziedē BW. 28988, 1 var.; 30258,var.

Avots: EH I, 352

dzedzieda Druw., Laud., N. - Peb., dzedziede U., Bers., n. BW. I, S. 932. Nr. 3033. 1 auch dzedzieds, Dreeschland, abgearbeitetes Land, nachgelassener Acker AP., Lasd., Adsel: es nebiju tâ augusi, kâ smildziņa dzedziedā (Var.: ve̦cainē) BW. 6637. brāļa guovu neganīju sausajā dzedziedā BW. 28975. dzedziedē gulēt, unbearbeitet bleiben. In Oppek. n. U. dzedzīte [mit ostle. ī aus ie? - dzedzieda wohl assimilatorisch aus dedzieda (zu degt; vgl. slav. ugorź "Brachfeld" ), s. Zubatý AfslPh. XIII, 422 f. und Sborn. fil. II, 109 ^1.]

Avots: ME I, 539

dzedziedaîns, unbearbeitet, voller Dreeschland: dzedziedainā dzimtene JR. IV, 33.

Avots: ME I, 539

[dzedzìekste (?) Oppek., = dzedzieda.]

Avots: ME I, 539

dzedzîkla, ein sehr magerer Mensch: viņš nuo slimības palicis kâ dzedzīkla Mar.

Avots: ME I, 539

[dzedzīte Golgowsky "atmatiņa (dzedzieda)".]

Avots: ME I, 539

‡ dze̦ga, auch Plur. dze̦gas; das Gesims: gar namu dze̦gām pilēja le̦dte̦kas A. Brigadere Daugava 1928, S: 1029: nuokrita nuo nama dze̦gām liels dze̦gu gabals Latv. Sargs 1927, N‡ 80. stundenis uz krāsns dze̦gas Daugava 1928, S. 1240.

Avots: EH I, 352

dze̦guôze (unter dze̦guze): auch Kaltenbr., Līvāni, Saikava; mēŗa dz:, Schimpfname Saikava: ak tu mēŗa dz. tāda; kuo nu atkan esi izdarījuse!

Avots: EH I, 352

dze̦gulains, gezinkt L.

Avots: ME I, 539

dze̦guļi, Zinken an Tischlerarbeiten L., Verzierungen, Schnörkeln: kruonis ar dze̦guļiem un zvārguļiem MWM. VI, 394. [Vielleicht zu li. gẽgnė "стропило" und ahd. kegil "Pfahl, Pflock"; s. (über ahd. kegil) Uhlenbeck PBrB. XXI, 101 f. und XXVI, 300.]

Avots: ME I, 539

dze̦gulis U., = ce̦kulis.

Avots: ME I, 539

dze̦guse (unter dze̦guze),

1): auch Dond. n. FBR. V, 135 (> dze̦ge̦s), Wainsel n. FBR. XIV, 86.

Avots: EH I, 352

dze̦guze: voc. s. dze̦guziņa BW. 2449 var. (aus Dond.), dat. s. dze̦guzam 30607 var. (aus Serben),

1): kūkāja dz. ābelē BW. 17294;

2): Demin. dze̦guzīte, eine Wiesenblume
Dunika; pinguicula vulgaris Barbern, Pernigel; ‡

4) aklā dz., verächtliche Bezejchnung für einen Menschen:
tāda kâ aklā dz. - ni re̦dz ni! AP.; bada dz., Schimpfname für einen ungenügsamen Menschen od. ein solches Tier AP.

Avots: EH I, 352

dze̦guze, [dze̦gûze ² Lin., Bauske, Lis., dze̦guôze (> infl. dzagûz`e, BW. 33612 und Warkhl.). dze̦guse Kl., dze̦gusis Ruj.], Demin. dze̦guzīte, dze̦guztiņa BW. 10074. dze̦guozīte (Krohten n. BW. 19108. 1).

1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;

2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;

3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи ⁴ 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]

Avots: ME I, 539, 540

dze̦gūze (unter dze̦guze): auch Pas. XI, 68, (mit ũ ) Orellen n. FBR. XI, 39, Ramkau; Siuxt, (mit û ) Gr.-Buschh. n. FBR: XII, 66, Lubn.; (mit ù ² ) Linden in Kurl., Sonnaxt: āru dze̦gūzīte BW. 32070.

Avots: EH I, 352

dze̦guzene, dze̦guzīte Etn. I, 109. Knabenkraut (Orchis) RKr. II, 74; auch dze̦gužu puķe.

Avots: ME I, 540

dze̦guzẽ̦ns, ein junger Kuckuck.

Avots: ME I, 540

‡ dze̦guzienes Strods Par. vōrdn: 72 "?".

Avots: EH I, 352

‡ dze̦gužpiêsta ² AP., dze̦gužpiêste ² ebenda, eine Pflanze: dze̦gužpiestu sakne ² pavasarī raka un deva guovīm.

Avots: EH I, 352

‡ dze̦gužpuôdiņš ² Anzen, campanula patula; campanula rotundifulia:

Avots: EH I, 352

‡ dze̦guzzâles, Hungerblümchen (draba muralis) Peņģ.

Avots: EH I, 352

‡ dzeîdinât ² (?) Ruhental "dīdzināt".

Avots: EH I, 352

‡ dzeija, = zeija 2: kublis rūga, dz. (Var.: zeija) te̦k BW. 19612 var.

Avots: EH I, 352

dzeika, ein Strick: puisē̦ni vija dzeikas. lūkus plēsa. uozuoliņu dēdināja Etn. III, 163. [Vielleicht zu dzija. serb. žì`ca "Faden, Draht".]

Avots: ME I, 540

dzeikste, eine Rute A. XIII, 86.

Avots: ME I, 540

I dzeine, dzeinis Laud., ="savilkts un saluocīts aude̦kls, ka var uz buomja pēc aušanas uztīt" Lös. n. Etn. III, 163, [Erlaa]; vgl. dzeinis 2, [dzèine ² Bers. "uztîta dzija".]

Avots: ME I, 540

II dzeine "?": es pacēlu vainadziņu kuplumā, augstumā, devītā dzeinītē [Var.: žuburā] BW. 8640. [dzeine Bers. "pīne nuo stiebriņiem. dzijām vai cita kā"; "auch von den zīļu rindiņas eines Kranzes".]

Avots: ME I, 540

dzeinis,

3): die Aufschur
- auch (mit èi ² ) Saikava; . dz. ir aude̦kls, uz griežamiem kuokiem savilkts ebenda; kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekus un tad ne̦m nuost dzèini ² . kad aude̦kls ir dzeinī sane̦mts, tad tuo saliek riekumā un uzgriež uz stellēm Mahlup; dzeiņa buomis, die Aufzugswelle am Webstuhl BielU.; ‡

4) ein kurzer (abgerissener) Strick, ein Schnürchen,
(mit èi ² ) Erlaa: tur tāds dz. bij; es ar tuo piesèju guovi; ‡

5) der Nabelstrang
Windau.

Avots: EH I, 352, 353

dzeinis,

1) eine Tritze
(li. geinỹs). ein Kletterstrick, ein Strick nebst Zubehör, mit dessen Hilfe der Imker in die Höhe zum Waldbienenstock klettert Bielenstein Holzb. 199: uozuoliņš dzeiņa raud, dzeinītis raud vijējiņa BW. 1905. priežu dēļ dravinieki gaŗu dzeini vīdināja 1338. dzaini [wohl mit ostle. ai aus ei; doch vgl. auch cainis] ritināju 30256 [aus Aahof]; auch ein Strick überhaupt Erlaa, "ein schlechter Strick" Sessw., Bers.;

[2) dzèinis N. - Peb., Bers. "закрутка (ein Knebel)"];

3) ["sašķē̦rē̦ts aude̦kls, kuo pašureiz uz stellēm griež" AP.], aufgeschorenes Garn
[li. geinỹs "основа ткани"]. das Garn für den Aufzug der Weber [Bielenstein Holzb. 394 u. 399], Bers.: brāļa māsa dzeini vilka deviņiem kamuoliem. mūsu meitām vēl stāv aude̦kls dzeinī Selb. pūrā man smalki dzeiņi Lasd. A. XI, 84. [Zu r. жень "Tritze" (wenn mit e aus ģ; doch vgl. auch le. dzenis) und weiterhin vielleicht nebst dzeika zu dzija; vgl. auch Walde Wrtb. ² 291 f. unter fīlum und 327 unter fūnis.]

Kļūdu labojums:
1338 = 7338

Avots: ME I, 540

[dzeinītis Setzen "= ē̦rkulis 2".]

Avots: ME I, 540

[dzèire ² Bers. "Streckbalken einer Brücke"; vgl. dziedrs III,]

Avots: ME I, 540

dzèiveri ² : dzàivarani ² N.-Laitzen.

Avots: EH I, 353

dzèiveri ^2. Porsch Mar.; [mit ostle. aì aus ei wohl auch] dzaivariņi Etn. II, 55 aus Oppek. [auch -ar- kann hier auf -er- zurückehen] und dzaivari dass, [Alt- und NeuSchwaneb.] und L. Laicēns Duomas III, 344. [Doch spreche man dzaivar(āj)i neben dzeivari auch hie und da im Bauskeschen Kreis. - Reimwort zu vaivariņi. vaiveri dass.]

Avots: ME I, 540

dzeja ,* die Poesie; von Kronw. eingeführt.

Avots: ME I, 540

‡ II dzeja Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 65, = zeija 1.

Avots: EH I, 353

dzejisks ,* poetisch: dzejiska izteiksme, poetischer Ausdruck; dzejiski tē̦luot. poetisch schildern.

Avots: ME I, 540

dzejiskums ,* das Poetische: īsti dzejiski gabali zaudē caur tuo savu dzejiskumu A. XII, 156.

Avots: ME I, 540

dzejniecība ,* die Dichtung: Puškins ir viena nuo mode̦rnām pe̦rsłnībām krievu dzejniecībā MWM. V, 463.

Avots: ME I, 540

dzejnieks ,* f. -niece, Dichter(in) Kronw.

Avots: ME I, 540

dzejuojums ,* ein poetisches Erzeugnis.

Avots: ME I, 540

dzejuolis ,* ein (lyrisches) Gedicht Kronw.

Avots: ME I, 540

dzejuôt ,* dichten. Refl. -tiês. von sich selbst ergeben, unwillkürlich entstehen (von einem Gedicht): dzejuojas dzejas par vientulību Vēr. I, 743.

Avots: ME I, 540

dze̦laîns: stachlig, grob, voller Schäben (vom Gewebe) Bērzgale.

Avots: EH I, 353

dze̦laîns "?": aud dze̦laiņu paladziņu! BW. 7481 var.; [ "stechend, stachlig" Ellei. Bers.],

Kļūdu labojums:
"?" =, = ar ceļiem?

Avots: ME I, 540

dze̦lba, dze̦lda, dzelde Nigr., ein Auflauf der Haut, wie von Brennesseln verursacht L. Zu dzelˆt; [vgl. Leskien Abl. 325 und Solmsen Beitr. 223 ^1].

Avots: ME I, 540

dzèlceļš ,* die Eisenbahn.

Avots: ME I, 543

[dzeldes "Nesseln" Kurl.]

Avots: ME I, 540

I dzelˆdêt [Kr.], -u, -ēju, dzelˆdît [Selburg. -īju] Druva I, 986. stechen, brennen, hecheln: kad elles muokas me̦tas mani dzeldēt Rainis, brīžam viņš arī dze̦lda diezgan jūtami Vēr. I, 693. dze̦ld kâ liesmas Dēmons 48. dzeldīs tevi.,. ar asām dzeltenēm BW. 32582 var.

Avots: ME I, 540

I dzelˆdêt: uz dze̦lbām, kad kāja jeb ruoka dze̦ldē̦ta Lange Latv. ārste S. 62.

Avots: EH I, 353

[II dzèldêt izkapti (ve̦lkuot tuo caur karstām uoglēm) "eine Sense härten" N. - Peb.]

Avots: ME I, 540

III dzeldêt: vgl. (sa)galˆdêt.

Avots: EH I, 353

[III dzeldêt Stelp., fest werden (vom Schnee, der sich fest gesetzt hat.) - Vielleicht zu sloven. žlê̦d. klr. óжеледь "Glatteis" gr. χάλαζα "Hagel".]

Avots: ME I, 540, 541

dzeldinât, ‡

2) härten;
rūdīt Trik., (mit elˆ ) Meselau: dz. izkapti.

Avots: EH I, 353

dzelˆdinât ² [Mesoten], ein Stechen, Brennen verursachen, quälen: kas viņa sirdi krimta, dzeldināja? Līdumnieks. vēl bij man nātrai būt, dzeldināt ravē̦tāju BW. 24548. Refl. -tiês. sich stechen, brennen, versengen lassen: mums nav vaļas pagātnes nātrās dzeldināties Apsk. I, 1.

Avots: ME I, 541

dzelˆdît (unter dzelˆdêt I): auch Saikava.

Avots: EH I, 353

‡ dzelˆdze ² Seyershof, = dzèlzs.

Avots: EH I, 353

dzelêt, = zelêt.

Avots: ME I, 541

‡ dzelezaîns, eisern: dzelezaini (= dze̦lzu) rati Warkl.

Avots: EH I, 353

‡ dzelezis Warkl., dzelezs (acc. dzelezi) Livāni, gen. s. dzeleža Skaista n. FBR. XV, 53, = dzèlzs.

Avots: EH I, 353

dzelezs [Warkl., Smelt. 19 (li. geležìs)], = dzelzs.

Avots: ME I, 541

dze̦lˆgans ² : auch Frauenb., Lems., (mit e̦lˆ ) PS.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆgans ² Kand., gelblich: rudzu lauku dze̦lgani bālais izskats, [Wohl aus * dze̦ltgans; vgl. dze̦lts.]

Avots: ME I, 541

‡ dzelinât Siuxt n. U. (unter ģilināt), = ģilinât I 1.

Avots: EH I, 353