Paplašinātā meklēšana

bezkļũdains, fehlerlos: bezkļūdaina valuoda.

Avots: ME I, 284

‡ blūda Peb. n. BielU. "= miesä: zirgam nav blūdas, das Pferd ist mager.

Avots: EH I, 232

bũda, Demin. bũdiņa, verächtlich būdele

1) eine Hütte, ein kleines, unansehnliches Haus:
gudri dievs radījis garu miesas būdiņā. kaimiņi cēla būdeles. pa+priekšu būdiņa, tad dūdiņa. zuerst das Häuschen, dann das Mäuschen;

2) die Laube:
būdiņu svē̦tki, das Laubhüttenfest;

3) putna būda, ein Verschlag für die Hausvögel;
suņu b., die Hundehütte; likt cūkas būdā = aizgaldā Etn. IV, 151;

4) būdiņas, Deckenschmuck, zur Feier des Hochzeitstages aus Langstroh angefertigt
RKr. XVI, 108. [Nebst li. būdà "Hütte" aus r. буда "Gebäude" resp. poln. buda "Hütte".]

Avots: ME I, 357

I bũda,

1): pieguļas b. BW. 24877, 1. skuju b. 25800. suņu b. 25098; ‡

5) sirds b. Salis, die Brusthöhle
(krūšu duobums).

Avots: EH I, 257

‡ II būda "Art, Natur": man neir tāda būda (ein falsch gedeuteter gen. s.?) Für. I. Zu li. bũdas "Wesen, Charakter".

Avots: EH I, 257

‡ III būda Wessen, comm., "= bûba".

Avots: EH I, 257

I dũda,

1) eine Pfeife, ein musikalisches Instrument
(dùdas ² Mar. n. RKr. XV, 112): laukā dūdas, namā bungas BW. 1187. jemsim dūdas, dūdāsim BW. 22621. Auch suomu stabule genannt. jaunie ļaudis dancuoja kristībās pēc dūdas (suomu stabules) muzikas dažādus dančus BW. I, S. 194. dūdas laist vaļā, anfangen zu weinen;

2) [vgl. wr. дудá ein Dummkopf, Tor, Einfaltspinsel:
meitas, dūdas, vīra grib, nemāk cimdus nuoadīt. es nebiju redzējusi tādu dūdu panāksnieku BW. 20784;

3) das Demin. dūdiņa [dūdas Zabeln], Harmonika
Mag. XIII, 2, 49, dūdiņas U.: nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1. Nebst li. dūdà aus dem Slavischen.

Kļūdu labojums:
nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1 jāpārceļ pirmās nozīmes nodalījumā (gehört zur Bed. 1).

Avots: ME I, 523, 524

II dũda, ‡

2) Kosewort für Frauen
(mit ù ² ) Saikava.

Avots: EH I, 346

II dũda, die Taube: mēs bijām abi divi kâ tie dūdu baluodīši BW. 6515. dūdiņa dūduo, pūš, ūbuo. pa˙priekšu būdiņa, tad dūdiņa. [Vielleicht eine Umbildung von dūja unter dem Einfluss von dūduot.]

Avots: ME I, 524

‡ dũdaļa Lems., Wainsel, ein langsames, träges Mädchen (Weib): viņš apprecējis tādu dūdaļu, kas iet pa miegam.

Avots: EH I, 346

dũdaliņa, ‡

2) auch dūdaļiņa, verachtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas (Var.: lielas) sievas, man bij tāda dūdaliņa (Var.: dūdaļiņa) BW. 27264 var.

Avots: EH I, 346

dũdaliņa (Liebkosungwort), Täubchen, Herzblättchen: māsas manas, dūdaliņas, me̦lnajuos lindrakuos Krem.

Avots: ME I, 524

dūdaļnieks BW. 24084, wohl = dūdelnieks.

Avots: ME I, 524

glùda Burtn., [Trik., Arrasch, glûda ² Segew., Selg.], glùds, - s, PS., [glûds ² Bl., glūde L.], blauer Ton, Lehm, Mergel: glūdu lietuo sienas balsinuot Bers. peļķē nuodzērās un ar glūdu mazgājās. Auch vom Brot: maize kâ glūds (= pie apakšgaruozas neizšūnuojusi, sakritusi). [Um Lennew. unterscheide man glīza "blauer Lehm" von glūda "Lehm (namentlich dunkler) überhaupt".] Wohl zu gluds; [vgl. Leskien Nom. 193, Berneker Wrtb. I, 308].

Avots: ME I, 630, 631

I glùda: mit û ² auch Orellen, mit û Blieden,

1) reiner Lehm
(mit û ² ) Popen; "grauer Lehm" (Ton?) Seyershof (mit û ² ); ein Gemisch von Schlamm; Lehm und Sand, das ein aus den Ufern tretender Fluss tiber die umliegenden Felder und Wiesen breitet (mit â ² ) Popen; tur vajaga glūdu māla BW. 35107, 1;

2) eine schleimige Masse, in den dünnen Därmen (von Schweinen
Iw.) Frauenb. (mit û ² ).

Avots: EH I, 395

‡ II glūda (?) "ein Wetzstein" Assiten. Vgl. gluda.

Avots: EH I, 395

‡ gļûda ² Dunika, Kaugurciems, = glùda.

Avots: EH I, 396

glùdaîns Burtn.,

1) tonicht, lehmig:
glūdainas smilšakmeņu kārtas Konv. ² 588

2) mergelartig
U.

Avots: ME I, 631

grûda ² [Nigr.],

1) ein ZusammenStoss von Menschen
U.;

2) beiseite gelegte, untaugliche Sachen, alter Kram:
saimniekam vāgūzī ir visāda grūda Trik., "draza" Adleen.

Avots: ME I, 667

‡ grũdaļât Wandsen, (mit û ) Schwanb., wiederholt ein wenig stossen (rücken): zirgs grūdaļā ratus.

Avots: EH I, 411

grūdaži, stark mit Kaff versetztes Mehl; grūdažu maize, Kaffbrot Oppek. n. U. [Vgl. grūdeša.]

Avots: ME I, 667

gūdas, Klagen, wehmütige Laute: stieptas svilpju gūdas Akur. [Vielleicht mit ostle. ū aus uo (vgl. li. gúoda "сожалѣнiе", gùostis "sich beklagen" ); sonst mit tiefstufigem ū zu gaust "klagen".]

Avots: ME I, 685

[ìerùdans ² (erschlossen aus ostle. ìreudrnc Warkh.), = ieruds: ierūdanas lapas.]

Avots: ME II, 59

‡ izgrûdas Sonnaxt, Nachbleibsel beim Hanfstossen.

Avots: EH I, 450

kļũda: mit û ² auch Salisb., Strasden, mit ù N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 626

kļũda, [kļûda ² Līn., Nurmhusen],

1) ein Unfall, Hinderniss:
ja tik viņam kāda kļūda nenuotiek Lautb. lai dzīves ceļā ne˙kādas kļūdas negadītuos BW. III, 1, 76;

2) der Fehler, das Versehen, der Irrtum:
rakstā daudz valuodas kļūdu. Nebst li. kliaudà "Fehler" zu kļūt (s. dies).

Avots: ME II, 240

kļũdaîns, fehlerhaft: valuoda stipri kļūdaina.

Avots: ME II, 240

‡ kļūdas Diet. "= kļūtas".

Avots: EH I, 626

*krūda: krūda Borchow, Saikava, Wessen, (mit ù ² ) Warkl., Schaden, Unrecht, Unbill: tu man lielu krūdu nuodarīji Saikava. tur man k. iznāca ebenda. kuo jis krūdas tev darīja? - ruotu dārzu izluocīja BW. 33622, 6.

Avots: EH I, 662

*krūda od. *krūds, der Schaden: kāzas lielas, kāzas mazas, kāzas krūdu padarīja BW. 19469, 3; 20451, 2 [aus Lubn. - Zugrunde liegt wohl wirklich gesprochenes *kryu̯da (aus r. кривда, dial. mit der Bed. "Schaden"), das, weil in Lubn, sonst yu̯ schriftle. ū vertritt, fälschlich zu einem schriftte. krūda umgeändert ist].

Avots: ME II, 291

ķūda, ķūde, der menschliche Same Wid.: šaujies, dzemte, iezīd tās ķūdas, lai auglis dzīvs ruonas! Tr. IV, 47. liekēži, kas dzīvuo sē̦klas šķidrumā jeb ķūdē Vēr. II, 1182.

Avots: ME II, 393

kūdarā: "191 [falsch]" ME. II, 332 zu ersetzen durch "16259".

Avots: EH I, 681

kūdarā"?": kūdarā, kūdarā vedējiņu kumeliņi! kâ nebija kūdarā, auzu pe̦lu uode̦rē̦ti BW. 191 [falsch].

Avots: ME II, 332

mũdaļa Līn., mūdaža,

1) die Muherin, die Kuh:
kam tu bļāvi, mūdaļina? BW. 14517, 4;

2) comm., eine Person, die in Fieberphantasie unverständlich murmelt
Lös. n. Etn. IV, 147. Zu mūdêt II.

Avots: ME II, 677

plûdaine pļava "eine überschwemmte Wiese" Warkl.

Avots: ME III, 360

plûdainis, was überschwemmt wird Gibla.

Avots: ME III, 360

plūdains,

1) "?": nuo kruoga iznāk divi plūdaiņi vīrieši sarkaniem ģīmjiem Purap:;

2) "überschwemmt"
(mit û ² ) Lautb.

Avots: ME III, 360

plūdas N.-Bartau, = plûdi.

Avots: ME III, 360

‡ pũdaka Seyershof, = pūpêdis 1.

Avots: EH II, 341

‡ rūda (III prs. od. prt.? nom. s.?) "?": kuodes ēda vilnātnītes, zeme r. nesējiņu BW. 27696 var.

Avots: EH II, 387

rûda ² ,

1): eine viel Eisenoxyd enthaltende, schwarze od. braune, harte Erdschicht
Salis;

2): rūdas ūdentiņš RKr. XX, 69 (aus NB.).

Avots: EH II, 387

rûda ² Karls.,

1) das Erz
Wid.: Uralā uzgāja šī metāla rūdu A. v. J. 1896, S. 394;

2) rûda "rāvas ūdens" Jürg. Nebst li. rūdà aus slav. ruda dass. (wenigstens in der Bed. 1).

Avots: ME III, 566

rūgaļât Wid., -āju, intr., freqn., unruhig sein, werden, sich aufregen. Vgl. rūgât.

Avots: ME III, 567

rūdaliņa, Epitheton der Erde im VL.: ai zemīt, rūdaliņ! BW. 27550. ai zemīte, rīidalin (Var.: trūdalina), tu parūdi dažu labu: tu parūdi kuokiem lapas, tu māmiņas auklējumu 27551, 1 var. Wohl zu rūdêt.

Avots: ME III, 567

rũdaļiņa "ein verwaistes Mädchen" Bauske.

Avots: ME III, 567

‡ rùdans ² , zu erschliessen aus ierùdans ² .

Avots: EH II, 387

rûdava ² Karls. "?"

Avots: ME III, 567

šļūda,

1) = šļirce 1 Mar.;

2) = šļūderis, šļūteris I U.

Avots: ME IV, 78

šļûdans Golg., = šļūde̦ns.

Avots: ME IV, 78

šļūdas Oppek. und Wolm. n. U., die Schleuse.

Avots: ME IV, 78

‡ šnūdags BW. 32364, 3 var., = šņudauks.

Avots: EH II, 651

šņùdarāns ² Prl. n. FBR. VI, 93, Domopol n. Pas. VI, 105, = šņubdrāna. Das ū aus nd. -uv- (in snufdauk, s. unter šņudaugs).

Avots: ME IV, 99

‡ šņūdauks Kalz., = šņudaugs.

Avots: EH II, 654

sprūda,

1) s. sprūds;

2) das Gedränge einer sehr dichten Menge:
pie kases bija liela sprūda RA. pati tiesas istaba jau pilna, bet priekšnamā . . . e̦suot īsta sprûda ² Janš. Bandavā I, 140. Zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

šũda (?) "das Nähen" Bauske.

Avots: ME IV, 108

sũdaîns: auch (sũdans) Salis, (sũde̦ns) Seyershof, (sũdaiņš) Siuxt.

Avots: EH II, 606

sũdaîns, dreckig, schmutzig U.

Avots: ME III, 1130

I trûda,

1): auch Erlaa, Saikava; "prauli, kūdra" Skaista; smalki sae̦cē̦tā zemē, kuŗa bij kâ t. Jauns. Raksti IV, 51; ‡

2) "eine Pflanzenkrankheit (namentlich an Wurzeln)"
Seyershof (mit û ² ).

Avots: EH II, 699

I trûda AP., (im Walde) vermoderte Blätter, Baumnadeln, Zweige, als Streu fürs Vieh gebraucht; trūdas Spr., Vermodertes, Verwittertes; trûda Adl., AP., Arrasch, Drosth., Gr.-Buschh., Jürg., Schujen, Selsau, Tirs.; Warkl., trûdas KL, Humus; trûda ² Līn., Torf Wessen: trūdas purvs Kaudz. M. 116.

Avots: ME IV, 250

*II trūda od. *trūds "?" : kāzas trūdu (Var.: krūdu, grūdu) padarīja: kāzu dēļ es nuokāvu pe̦lē̦kuo vuceniņu BW. 19469, 3 var. Zu trūdêt II (vgl. das Ersatzwort bē̦du 19469, 1)? Oder t- d- aus k- d-??

Avots: ME IV, 250

trūdainĩte, = trūdaļa 2: ai zemīte trūdainīte (Var.: trūdaļiņa), tu satrūdi dažu labu BW. 27551, 1 var.

Avots: ME IV, 250

trūdaîns, Fäulnis enthaltend, verfault; Humus enthaltend: ja zeme ir bez akmiņiem un trūdaiņa Mzv. m. 34.

Avots: ME IV, 250

trūdaļa,

1) Verfaultes, Verwittertes:
putns sakrāj blāķī nuobirušas lapas, nuokaltušu zāli, sūnas un trūdaļu D.;

2) Demin. trūdaliņa, trūdaļiņa, die modern Machende, die Fäulnis Verursachende (Epitheton der Erde im VL.):
vai zemīte trūdaliņa (Var.: trūdaļiņa), tu trūdini dažu labu: tu trū-dini kuokam saknes, dažu mātes luoluojumu BW. 27551. biedri trūdaliņas klēpī (im Schoss der Erde, d. h: nach dem Tode) satikās Stari II, 703.

Avots: ME IV, 250

trûdaûgs* Druva I, 763, eine Humuspflanze.

Avots: ME IV, 250

‡ tūdal BielU., = tūdaļ.

Avots: EH II, 707

tūdaļ: tū˙daļ Waidau.

Avots: EH II, 707

tūdaļ U., Glück, (mit û ) Kr., tudaļ (wohl mit ū zu lesen) Glück, tudeļ Manz., tūdaliņ U., Glück Tobias 4, 14, tūdaliņas U., tūda˙lin PS., tudalīn U., tadaļin U., Glück Josuus 8, 19, tūdaļīn Wid., tūdalīt U., tūdalītās, Adv., sogleich: atej tu man tudeļ! komme du stracks wieder! Manz. 10 Gespr. tūdaļ, kad... tie atgrìezās Glück Judith 5, I9. tudaļ tiem pakaļ dzīties I Mos. 44. tudaļ tuo ar prieku saņe̦m Matth. 13, 20. tūdaliņ (Var.: tūdaļin), tagadiņ BW. 24196. tūlīt, vīriņ, tūdalīt 26962, 5. tu arī tūdalī tās sāki savu darbību Janš. Latv. brīv. 15. tūdal- wohl mit Metathese (wozu FBR. IX, 10) aus *tūlad-, das aus einem *tūle (s. tūlin) etwa nach tagad umgestaltet ist. Zum Auslaut vgl, tūlīt(ās), tūliņ, tagadīt(ās), tagadiņ u. a.

Avots: ME IV, 278

‡ tūdalīgs, sofortig Latv. Av. n. Diet.

Avots: EH II, 707

ùda ² : eine Art Angel Warkl.; ûdas ² Perkunen "eine lange Schnur mit Haken zum Dorschfang". Da "Hamen" mit "Angelhaken" gleichbedeutend sein kann, so sind "1)" und "2)" ME. IV, 404 zu streichen.

Avots: EH II, 740

ùda ² Mar. n. RKr. XVII, 126,

1) der Angelhaken
Lasd., (mit û ² ) N.-Bartau; eine Art Angel Kalzenau, Lubn., (mit ũ ) PlKur., (mit û ) AP., Arrasch, die Setzangeln Peb. n. U., (mit ù ) Jürg., (mit ù ² )Bers., KatrE., Kl., Meiran, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt, die Hechtangel Peb. n. U.: ūdas likt (A. v. J. 1897, S. 231), izlikt, ielikt, Angeln setzen. ar me̦ncām, kuŗas ķer ar īpašām makšķerēm jeb ūdām Janš. Nīca 24. kumuosu ar visu ūdu rīdams Apsk. v. J. 1903, S. 388; ūdas, grosse Buttenangel St.;

2) der Hamen
Allunan n. U. Nebst li. ũdas "Aalschnur" und uda (bei Geitler Lit. Stud. 118) "Angelschnur" aus r. удá "Angel".

Avots: ME IV, 404

ùdainis: samakšķerē vis˙pirms ūdaiņus Austriņš Raksti VII, 221.

Avots: EH II, 740

ùdainis AP., der Fischköder an der Setzangel.

Avots: ME IV, 404

ûdaîns Golg., A.- und N. Schwanb., nass; wässerig L. Haplologisch gekürzt aus ūde̦nains?

Avots: ME IV, 404

‡ ūdala Zeme, daba, tauta II, 355, = ûdele I.

Avots: EH II, 740

uzplūda, uzplūdi Ar., Wid., die Überschwemmung Wid.; die Flut Wid., (uzplūda) MWM. IX, 220: Ramata... katrā lielākā uzplūdā izskaluo cilvē̦ku kaulus A. Melnalksnis Mazsalaca 40. jūŗas uzplūdu laikā A. XX, 202 (ähnlich: Apsk. v. J. 1903, S. 455). (fig.) uztraukuma uzplūdā Ezeriņš Leijerkaste I, 279. es sajutu dusmu uzplūdu II, 73.

Avots: ME IV, 367

‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15

àizdabût,

1) wegbekommen, entfernen, hinbringen:
viņu vairs nevar aizdabūt pruojām, von einem unangenehmen Gast. līdz kruogam ve̦zums jāaizdabū JR. IV, 54;

2) bekommen, erhaschen:
cilvē̦ku vilki nuoplēš, lai kur aizdabūdami LP. VII, 863.

Avots: ME I, 21

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àiznagluôt, tr.,

1) mit Nägeln versehen, nagelnd verschliessen, zunageln, vernageln:
sietnieks luoga caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liew. nabadzīti iegrūda aiznagluotā mucā LP. VI, 1027;

2) nagelnd verderben, vernageln
(zirgu): aiznagluots kumeliņš BW. 11648.

Avots: ME I, 42

àizsist, ‡

5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡

6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡

7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡

8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;

2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.

Avots: EH I, 47

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. ² unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 ^2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65

‡ ālandes "?": baudāt... barībiņu! .. nabagi ālandes (Var.: driģenes) grūda BW. 79206, 1 var. Aus d. Alant?

Avots: EH I, 193

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

apsẽ̦ruôt, v tr., betrauern: viena būdama varēja savu Valtiņu apsē̦ruot un apraudāt Lautb.

Avots: ME I, 119

apzùobis, eine fehlerhafte Stelle im Gewebe, die dadurch entsteht, dass beim Aufziehen der Kette ein Zahn des Weberkammes übersprungen ist: šķietā veŗuot jāraugās, ka kāda zuobstarpa nepaliek tukša bez dzijas. šādu kļūdainu vietu sauc par pārzuobi, arī apzuobi Lasd. n. A. XI, 84.

Avots: ME I, 138

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

atgâzeniski Dond., atgâzin, Adv., rückwärts, zurückgelehnt: viņš mani nuogrūda atgāzin AP., Sessw., Lub.

Avots: ME I, 159

atgrûst (li. atgrústi), tr.,

1) zurückstossen:
ce̦puri uz pakausi Dok. A. vējš atgrūž (aufreissen) pievē̦rtuon luogu Pur.;

[2) herstossen:
ve̦lns atgrūda sarkanbulli BW. 34458, 1]. Refl. -tiês, sich zurück-, abstossen: bumbas viena otru atgrūdīsies Pūrs III, 114.

Avots: ME I, 160

atgũt,

1) zurückerhalten;

2) a. darbu, die Arbeit fortsetzen, eifriger daran gehen
(L.);

3) a. e̦lpu, [in Saussen: garu a.], n. L. dvēseli (veraltet), Luft bekommen:
še nespējam vairs ilgāk atgūt e̦lpas Rain. -tiês, sich erholen (cf. li. atsigàuti), zu sich kommen, Atem schöpfen: trīs gadiņi nevarēju maizītē atgūties BW. 6915. viņš atlaidās uz suoliņa, lai daudz maz atgūtuos, atņe̦mtu e̦lpu Vēr. II, 1294. suns rej atgūdamies Līb. Pūķ. 6. [Nach C. auch gleichbed. mit atjēgties].

Avots: ME I, 160, 161

atgūta, atgūtne, der Atem, das Atemschöpfen, die Erholung: nevar atgūtas dabūt N. - Schwnb. bet tē̦vs runāja bez atgūtnes Dz. V. mašīna atgūtnēm izgrūda dūmu mākuoņus A. XI, 192.

Avots: ME I, 161

atkapît,

1) losgraben
(in Sawensee);

2) losmachen:
iekām Jancis varēja atkapīt ruokas, lai varētu pabeigt lādēšanu, Krancis ātri viņam nuogrūda ce̦puri nuo galvas. Refl. -tiês, sich loshauen, loswerden, sich erwehren, sich befreien: viņš uzmācās; nevarēja atkapīties Etn. II, 161, IV, 146. atkapīties nuo duomām A. XII, 882. tikkuo atkapījuos no viņa: līda kā miegs virsū Druw., Bers. A. XVI, 475. tē̦vs negribēja dē̦lu laist, bet kad nevarēja atkapīties, tad sacīja LP. VI, 391. [Wohl auch zu kapât.]

Avots: ME I, 164, 165

‡ atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

‡ *atsauka, = atsàuksme 2: veltīgi saucu un ūkšēju, nedabūdama ne˙kur ne˙kādu atsauku Janš. Mežv. ļ. I, 193.

Avots: EH I, 163

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene ² III, 295.

Avots: EH I, 164

atsprûdît, öffnen: slūžas Spr.; fact. zu atsprûst [li. atsprústi], sich öffnen: slūžas atsprūst, atsprūda Spr.

Avots: ME I, 196

atšũt [r. отшить], tr.,

1) einen Saum nähen, zurückbiegen und dann nähen:
bite šuva atšūdama BW. 7165;

2) abnähen:
parādu. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss nähen;

2) für sich die Näharbeit beendigen.

Avots: ME I, 203

aũmaļām Grünh., àumaļãm C., [bei Lange: aumalam], aumaļiem (Instr.), aumaļâs, aumaļuos (Lok.), verstärkt: aumaļu aumaļām, dial. aũmaļām, stromweise, in Strömen, im Überfluss, in grosser Menge: lietus gāza aumaļām. tam baltas asaras aumaļām plūda Lautb. V. XX, 90. asinis ve̦rd aumaļām LP. II, 74. sniegs nāca aumaļām nuo gaisa zemē LP. VI, 249. prieks, laime lai zied tev aumaļām Dünsb. zirgam auzas, suņam desas, pašam meitas aumaļām BW. zivju aumaļām JK. V, 120. Auch aumaļu gāzieni Asp. Ziedu kl. 92. (Aus au- + mala "der Rand": von den Rändern hinweg, herab, uferlos; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 26235

Avots: ME I, 224

bads,

1): bad[u]s (gen. s.?) ... neredzēsi BW. 15615 var. "... paņemšu bada tiesu miegä. .. tūdaļ tuo pārvar miega badi A.. Brigadere Dievs, daba, darbs 241. vai miega badu jau tik ātri atgulēji? Skarbos vējos 32. bada panna, "eine besondere Vorrichtung, wo man mit wenig Fett Pfannkuchen bäckt"
Frauenb.; ‡

2) ein Nimmersatt:
juo badam ir, juo b. grib Für. I.

Avots: EH I, 198

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

baķis, der Packen, Ballen: aude̦kla, vadmalas. dvieļu baķis BW. 1129, 4503. linus baķuos sasiet, baķī tīt, Flachs in Packen binden U.; lai stāv baķīši lādes dibinā A. XXI, 416; fig. von einer Menge, von der Leibes fülle: dūmu baķis plūda man pretim LA. zirgs, zē̦ns kā baķis; nu tas ir baķis, er ist jetzt korpulent geworden Mag. XII, 3, 58; nuobaruojies kā baķis. [Nebst li. bãkis "пачка" und liv. bak aus dem

Avots: ME I, 253

balêt, -u, -ēju, [li. balė´ti, bleich werden ], intr., bleichen: tavi kauli tūdaliņ balēs LP. VII, 482 duod, dieviņ, tā balēt (Var.: balēties) man auguma pēlējam 8871. Auch tr., bleichen Mag. III, 1, 107, M., = balināt.

Avots: ME I, 253

[I bàlsts C.], balˆsts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

bḕ̦rnuoties, auch -īties, ĩjuos,

1) Kinder, Junge zur Welt bringen, Junge bekommen (namentl. von fruchtbaren Tieren):
lapsas bē̦rnuojas alās. vidū žurkas bē̦rnuojas BW. 20510;

2) Kindereien treiben:
kuo es bē̦rnuojuos, ve̦cs cilvē̦ks būdams?

Avots: ME I, 291

bezgalîgums, das Unendliche: mēs pazūdam pasaules bezgalīgumā.

Avots: ME I, 283

bezluoga būdas, mūŗi, fensterlose Hütten, Mauern AP.

Avots: ME I, 284

blèņîgs: wertlos, dumm, leer: blēņīgas zīmītes Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 174. cik tu b. esi būdams dzīvs, cik niecīgs nuomiris! Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 795.

Avots: EH I, 229

bļuõda, die Schüssel: ē̦dama, mazgājama bļ., Ess -, Waschschüssel; nekauņas od. neguoda bļuoda, der, die Unverschämte Grünh. bļuodas laiža, Schüssellecker MWM. VII, 856. Sprw.: pie pilnas bļuodas draugu daudz. pats bļuodu piespļāvis, pašam jāizstrebj. Nebst bliūdas aus блюдо.]

Avots: ME I, 321

bràukšus bràukšis MWM. VIII, 30, bràukšu, auch ar braukšu Kurisch-Haff, fahrend, zu Wagen: braukšus braukt, būt. mēs tev braukšus vedīsim BW. 17530,8. un tad tu, Klapar, kâ nu braukšus būdams, paņem mani arī līdz A. VI, 407.

Avots: ME I, 326

bučîgs, kusslustig: viņš nuogrūda bučīguo Annu nuost Purap.

Avots: ME I, 344

‡ budka (zu sprechen mit tk), ein kleines, unschönes Häuschen: skuju b. (Var.: būda) BW. 25800 var. suņu b. 25800, 5. kaļķu lauzēja b. Janš. Dzimtene V, 453 u. a. Aus r. будка "Wachterhauschen".

Avots: EH I, 249

bujums (von bût), Hab und gut: tas viss mans bujums U., [Erlaa]. izpostīja viņa bujumu un pūles Balss. ["te nu viss mans bujums," sagt jem., indem er zeigt, was er im Laufe des Jahres sich durch Arbeit erworben hat Schujen. tāds nieka bujums AP.] tā bujumu mums ar ne˙kad netrūka Austriņš. Dazu der Instr. Sg. bujumu, die verkürzte Form buim, als modus relativus "sei gewesen": luopiņš tūdaļ buim beigts JK. VI, 28.

Avots: ME I, 346

burgzt, - žu, - zu intr., weinen, flennen: kuo tur tik daudz burgz(i)? vai tad tādēļ tūdaļ jāburgž, kad māte uz ciemu neņe̦m Etn. III, 1.

Avots: ME I, 353

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

čarkstuoņa, das Rauschen: dūmu mutuļi ar lielu čarkstuoņu plūda.

Avots: ME I, 405

čauksti,

1) dürre Blätter, trockene Reiser
Biel. n. U.;

2) die Eisschollen, die grösseren
(im Gegensatz zu vizas) Adsel;

3) das Rascheln:
lē̦ni plūda vēja čauksti ap lapām A. XVIII, 335.

Avots: ME I, 406

cikai,

1) wieviel (von paarweise zusammengehörigen Gegenständen):
cikai skrituļu tu nuopirki? wieviel Gänge Räder hast du gekauft? BB. XIV, 144;

2) beinahe, fast
[in dieser Bed. wohl aus cik kai]: cikai skritulis man nenuomuka N. - Schwanb. BW. 844. cikai tupu, cikai rāpu, iesavilku cisiņās BW. 19652;

3) wie oft (?):
es cikai (Var.: cikkārt), jauns būdams, meitas laidu vējiņā BW. 22018 var.

Kļūdu labojums:
rāpu, = rāpu

Avots: ME I, 380

II čura,

1) die Pfütze, Lache (auch vom Urin der Kinder):
plūda pretī divas asiņu čuras MWM. IX, 659;

2) ein kleines Bächlein, ein Regenbach
[Trik.]: kas nu tas par strautu; tā tik tāda čura Etn. I, 58;

3) (li. čiura), ein Kind, das sich häufig nass macht.

Avots: ME I, 422

[dagrûst Drsth., tr., hinstürzen: suns dagrūda skriedams bē̦rnu pie zemes. Refl. -tiês, anstossen (intr.).]

Avots: ME I, 430

‡ diengale (li. diengalė "eine Alte"), das Femininum zu diengalis 1: būda ... bijusi ... jau pēdējā d. Janš. Bandavā I, 11 (s. auch ebenda 9). rija ... ve̦ca diengale jau ir Dzimtene III ² , 241,

Avots: EH I, 327

duoņa, 1): tā (kundzene) bija gaŗa, slaika kâ upes: duoņa Janš. Mežv. ļ. II, 78;

2): (das Brotende)
auch. Selg., (mit uõ ) Glūda.

Avots: EH I, 350

draĩskulis [Salis, dràiskulis C.], f. -le, der, die Alberne, Ausgelassene: viņa, bē̦rns būdama, bija īsta draiskule A. XIV, 130.

Avots: ME I, 489

draugala, draugaļa BW. 24969, draugale BW. 20604, draugalene RKr. XVI, 259, draugula, drauguļa 22973, 2, die Freundin, die Buhle: es pazinu tuo puisīti, kam draugaļa maliņā BW. 15407. kur puisītis, jauns būdams, daudzi tur draugaliņu (Var.: drauguliņu) 11986. Vgl. li. draugala "cudzołožnica; Brautjungfer, Gespielin, Gefährtin".

Kļūdu labojums:
kur puisītis = kuŗš puisītis

Avots: ME I, 491

drausma,

1) Drohung
St.;

2) die Angst, Furcht:
šīs stundas saceļ drausmas Rainis. viņu sagrāba briesmīgas drausmas Vēr. II, 352;

3) die Gefahr:
Viskuoku iegrūda lielās drausmās Lautb. - Vgl. draudêt.

Avots: ME I, 492

drũzma, drusma Alt-Rahden, grosses Gedränge, grosser Menschenhaufe: ļaudis drūzmām staigā pa ielām Vēr. I, 1155. nuo šķērsielām plūda ārā ļaužu drūzmas II, 297. sanākt drūzmu drūzmām. in sehr grosser Anzahl, mit grossem Gedränge. ļaudis nuo baznīcas gāzās ar drūzmu ārā.

Avots: ME I, 507

dūdis,

1) die Taube
Tr. III, 926; ["kas dūduo"; die Pfeife Bers.;

2) dūdis "ein geistig beschränkter Mensch"
Weissenstein; vgl. dūda I 2].

Avots: ME I, 524

dũdmanis, der Dudelsackpfeifer, der Spieler auf der dūda: dūduoj[a] pieci dūdmanīši.

Avots: ME I, 524

dũduôt [li. dūdúoti "auf dem Hirtenhorn blasen"],

1) intr., kollern:
lai paliek pašu puiši kâ baluoži dūduodami Ltd. 1270. baluodīši strautā dzēra dūduodami BW. 31956, 12. dūdiņa dūduo Etn. II, 51; in dieser Bedeutung auch dũdinât Tr. III, 685; 926;

2) auch vom Gesang des Schwanes und der Nachtigall: gulbis dūduo BW. 8456, lakstīgala dūduo St.;

3) vom Summen der Bienen:
es dūduoju kâ bitīte BW. 10192;

4) auch dūdāt BW. 30894, 1, weinen, flennen (von Kindern)
BW. 27625, 4;

5) blasen auf einem Blasinstrumente, namentlich auf der
dūda (auch dūdât): dūduoja pieci dūdmanīši Vēr. I, 555;

6) schlecht spielen, dudeln
U.

Avots: ME I, 524

[dũdulē̦ns od. dudulē̦ns Stenden, = dūdaliņa.]

Avots: ME I, 524

duksts L., gew. Demin. dukstiņš, der Faustschlag, Rippenstoss: iegrūda, dukstiņu sāņuos.

Avots: ME I, 512

II duñcka [Nigr., Selg., Ruj., dùncka Schujen, Wandsen], ein Rippenstoss, ein Faustschlag; die Faust [N. - Sessau n. U.]: ieduod duncku sānuos [Fest.], Grünh., Kand. vīrs tai iegrūda duncku ribās Vēr. I, 1473. [Vgl. ducka II und dunka.]

Avots: ME I, 515

duñduris,

1): auch Blleden, Grob., Iw., Siuxt, Strasden, (mit ùn ² ) Warkl.; die Hornisse
(mit uñ ) Dunika; ‡

2) = duñdurs 3: būdami labā dundurī Janš. Bandava I, 287.

Avots: EH I, 342

dur̃steklis C., durstīklis Karls., ein Stechmittel, Harpune Konv. 55: tie durstekļus gan te, gan citā vietā grūda A. XVI, 405. S. auch durteknis.

Kļūdu labojums:
Konv. 55 = Konv. ² 55

Avots: ME I, 519

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557

dzîvuošana,

1) das ökonomische Leben, die Wirtschaft, die Art der Lebensführung, moralisches Leben
(= dzīve): mīļa dzīvuošana BW. 5199. es atradu tautās jauku dzīvuošanu Ltd. 703. maza mana dzīvuošana BW. 14779. neganta dzīvuošana. lasterhaftes Leben;

2) die Wohnung
(= dzīvuoklis): taisi, dieviņ, dze̦lzu sē̦tu apkārt manu dzīvuošanu BW. 9143. tā nebija skuju būda, tā māsiņas dzīvuošana BW. 25803, 1. [dzīvuošana ar uguni aizgājusi U., das Wohnhaus ist abgebrannt U.]

Avots: ME I, 560

II è̦lks,

1): mums netaisnība nuodarīta: kur vien kāds labāks tīrumiņš vai pļaviņa, tur izrauts kâ e̦. laukā AP.;

2): auch AP., Salisb., Seyershof (mit e̦lˆ ² ): tam iegrūda ar e̦lku krietnu grūdienu Kaudz. Izjurieši 87.

Avots: EH I, 368

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

gargruoda, der Bergrücken Kreuzb. n. Etn. IV, 65. [Der zweite Teil anscheinend zu poln. grąd "erhöhtes Terrain im Sumpf" (wozu Berneker Wrtb. I, 356); in Warkl. gebe es ein (ostle.) gargrūda > * gaŗgruoda, mit gaŗ - wohl zu gaŗš; vgl. auch gruoda.]

Avots: ME I, 602

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

glīda,

1) = glūda U., dsel n. A. XIII, 251;

[2) wässerig:
glīde̦ni kartupeļi Plm.;

[3) glîde̦ns ² Ruj., glatt:
gl. kuls].

Avots: ME I, 627

glìzds ² : auch Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 76, Wesseu n. FBR. XIII, 82, Oknist n. FBR. XV, 193, Kaltenbr.: "glūda" Lixna, blauer Lehm Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, "weisser Lehm" (mit ì ² ) Prl.; "feuchter, zäher, grauer Lehmboden" Warkl.

Avots: EH I, 394

grāblis, ein Schwätzer : citi atkal, tādi paši grābļi būdami, šiem pļāpām pakaļ kladzina J. Alunāns Izgl. IV, 13.

Avots: ME I, 643

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

grùoda ² Kreuzb. > ostle. grūda OberKurl. "eine längliche Niederung mit schlammigem Boden" ja kur ir sausa, līdze̦na vieta un tad uz˙reiz sākas ze̦māka, slapja vieta, tad saka: "te sākas gruoda". gargruodas pļavas "pļavas gar gruodu". Vgl. gargruoda und poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen".]

Avots: ME I, 671

*II  grūds od. * grūda "?": kāzas grūdu [Var.: krūdu, trūdu, grē̦ku] padarīja BW. 19469, 3 [aus Lubn.].

Avots: ME I, 668

grûst -žu, -du, [li. grústi "толочь, толкать"], tr.,

1) stossen:
es tavu ve̦cu māti kambarī malt grūdīšu BW. 15059. strauji te̦k Daugaviņa, dažu grūda dibe̦nā A. XX, 599. saimnieks negribēja jaunākuo meitu rīklē grūst LP. II, 33. pilskungs grūda vagarem pigas de̦gunā Degl.;

2) stossen, stampfen:
grūdeni, piparus, sāli; [kā puostus grūst Etn. II, 74, Kohl zum Säuern in ein Fass legen;]

3) mit Erfolg eine Arbeit bewältigen, beenden, eifrig arbeiten:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš. vērpiet, meitas, grūdiet meitas. [žīdi šabas grūž U., feiern den Schabbes];

4) intr., eiligst gehen:
grūž taisni pruojām LP. II, 35. grūž abi divi pie saules LP. VI, 1046. Refl. -tiês, sich stossen, sich aufdrängen: negrūžaties man virsū! Latv. [Nebst graûds, graust (s. diese) zu ae. grút "grobes Mehl" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 145 f. u. a.; oder (nach v. Grienberger Wiener SB., Bd. CXLII, Abh. VIII, 142 und Wood IF. XXII, 148) zu ae. crúdan "lrängen", mndl. crūden "dringen, stossen"?]

Avots: ME I, 668

gũt, [gūnu Mar. u. a.], gũstu, gūju od. guju [Durben], (n. U. auch gūmu?), prt. guvu,

1) tr., fangen, haschen, greifen, erlangen, bekommen:
māk tautietis mani gūt 13532. laiks irbes gūt Ltd. 2252. ja baltās nedabūji, gū(j) tuo pašu pe̦lē̦kuo! BW. 12014. kad vilks sāk kazu gūt BW. V, 237. [zuvis gūt Oppek.] meita gribējusi tādu pašu laimi gūt LP. VII, 1095. [viņš kaŗā iet, lielu naudu gūdams U.] Die preussischen Letten kennen dabūt nicht und gebrauchen statt dessen gūt. dvēseli gūt L., Luft schöpfen.] gūdams, nepagūdams, in der Grössten Eile, hasting: šis tik gūdams nepagūdams ūzas zemē, dieser reisst nur in der grössten Eile die Hosen hinunter;

2) mit abhäng. Inf., bekommen, in die Lage kommen: ne daudzi guva viņā mieluoties Rains. Refl. -tiês, schnappen, haschen, streben nach etw.,
mit d. Gen. od. pēc, ungew. uz: krustdēliņa gū damās jūdzu savu kumeliņu BW. 1328; 1617. viņš guvās pēc gaisa Dok. A. uz tautieša gūdamās, atstāju mazus bāleliņus BW. 26624. [Zu gaut (s. dies), li. guvùs "хваткiй" apr. gauuns "empfangen", av. gūnao ⁱ ti "verschafft", gav(a)- "Hand", gaona- "Gewinn" u. a.; vgl. Lidén IF. XIX, 318 und Arm. Stud. 120, Zupitza Germ. Gutt. 175, Walde Wrtb. ² 853, v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 157.]

Kļūdu labojums:
18449 = 13449
lielu naudu gūdams = lielu naudu gūdams "viel Geld sich holen wollend"
bekomme, in die Lage kommen = genügend Zeit haben (pagūt)

Avots: ME I, 687

ìedũšuôt, Refl. -tiês,

1 ): būdams pats iedūšuojies Janš. Līgava II, 178.

Avots: EH I, 510

iẽgaŗām,

1 ): pagājis pa stidziņu būdai ie. R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 136; ‡

2) "pusgulus" (mit iê- ² ) Seyershof: ie. nuogūlās zemē:

Avots: EH I, 513

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19

ìekàmpt,

2): auch Ramkau, Segew.; etwas trinken
Deglavs Rīga II, I, 53, einen Schluck nehmen: iekampis pārs klundzienu Anekd. IV, 265. tikkuo iekampu, tūdaļ arī izspļāvu Dunika, Rutzau, Sessw. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìe-ķer̂tiês 1 Dunika, Erlaa, Frauenb., Mar., Rugāji, Wandsen: ie. kam matuos, zirgam krēpēs. ie. kuokā;

2) "sich (etwas Verbotenes) aneignen"
(eig.: einen Griff in etw. Tun ) Erlaa, Schibbenhof: tik taustāmuo vien... ie. Juris Brasa 101. iekampies svešu mantu Ramkau. ie. svešā mantā, valsts naudā Schibbenhof;

3) hereinfallen
(fig.): tur nu gan e̦smu iekampies Schibbenhof, Schwitten; ie. nelaimē, versehentlich ins Unglück geraten Jürg.;

4) sich verlieben
Laidsen, Schibbenhof;

5) schnappend einnehmen:
ie. ābuolu mutē;

6) = ìedzer̂tiês: viņš krietni iekampies AP., Erlaa, Heidenfeld, Sessw.;

7) "saēsties" Baltinow. ‡ Subst. ìekampums, ein einmaliges Sichaneignen: būs ie. Juris Brasa 101.

Avots: EH I, 518

ìerâvums,

1) das nomen acti zu ìeraût 7: priekš šī ceļa ierāvuma upes ūdeņi uzplūda par e̦ze̦ru Konv. ² 2193;

2) das nomen acti zu ìeraût 1: kāda mūŗa laukumu, kuŗam nav nedz izlaidumu, nedz ierāvumu Būv.

Avots: ME II, 57

ìešķil˜t,

1) uguni, Feuer anschlagen:
piepē ar šķiltavām nuo krma iešķīla uguns dzirksteli Konv. ² 3119;

2) prügeln:
nu tad es pasacīšu tavam saimniekam, lai tev labi iešķiļ MWM. VI, 193;

[3) zerschlagend hineintun:
uolas bļuodā Kl.;

4) zu zerpicken anfangen:
vista (pe̦rē̦tāja) jau dažas uolas iešķīlusi (t. i., cāļi taisās nuo uolas ārā nākt) Wolm.;

5) eine heftige Zwischenbemerkung tun:
viņš iešķīla tūda teicienu vidū, ka runātājs apklusa Bauske]. Refl. - tiês, sich entzünden, entbrennen, aufflammen: katrs vārds iešķiļas dvēselē kâ dzirkstele Vēr. II, 73.

Avots: ME II, 76

ìetiekt, einrichten, errichten Mag. IV,2, 150, U. Refl. - tiês, herein -, hineingelangen, hineindringen: zirgs, savā vaļā būdams, bija ietiecies kāpuostu dārzā. acis dedzīgāk ietiecās manā sirdī Stari II, 577.

Avots: ME II, 82

ìezagt,

1) durch Diebstahl erwerben, stehlen;

[2) anfangen zu bestehlen:
iezagtas bites neizduodas, Bienenstöcke, von denen gestohlen worden, gedeihen nicht U.] Refl. - tiês, sich herein -, hineinstehlen, herein -, hineinschleichen: šis iezuogas viņas istabā. kâ kaķe es iezaguos līcī Treum. tikai re̦ti stari iezuogas acīs iezagās asaras A. XI, 98. kļūdas iezuogas valuodā, skaudība sirdī.

Avots: ME II, 90

ikucis,

1) der Daumen
Mar.: melderis tam iegrūda ar ikuci pažuodē Dok. A. ikuci rādīt, jem. höhnend den zwischen Zeige- und Mittelfinger durchgesteckten Daumen zeigen, die Feige zeigen, weisen, bieten Fest., Stelp.: Kārlis parādīja ikuci Saul. šie nāk, izē̦das izdzeŗas un beigās vēl parāda ikuci MWM. VIII, 565. duodams esi labs, bet prasīdams dabūsi ikuci Rahmelshof. ikuci ķešā parādīt, seine Verachtung, seinen Groll nicht offen zeigen Etn. IV, 34;

2) ein kleines Stück, ein wenig:
ikucis maizes, ikucītis gaļas Plm.

Avots: ME I, 704

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711

ĩverêtiês, - ẽjuos, eifern, streiten, zanken: radi būdami, viņi savā starpā īverējās Nigr.; n. Biel. auch īverêt. [Aus mnd. iveren "mit Eifer verfolgen, bestrafen."]

Avots: ME I, 838

II izausinât,

1) "?": čagana (karaša) un balta, tik˙pat kâ viens auseklītis izausināta Tirs.; [

2) (mit -àu-) "mischend und mit einem Löffel schöpfend und wieder zurückgiessend (eine kochende Flüssigkeit) kühlen"
Schujen, Serben, Wenden (hier mit -aũ-), C.;

3) streng, hart mit jem. verfahren"(?):
"es tevi izausināšu", teica vīrs, būdams uz sievu dusmīgs Golg.].

Avots: ME I, 713

izblenzt, gewichtig sagen: viņš neticami ze̦mā basē izblenza ("smagi izteica, izgrūda"): "visu" P. Gruzna Duomas III, 90.

Avots: ME I, 717

izdzîvuôt,

1) verleben, ver -, zubringen:
nu nedēļa izdzīvuota. vai tu pie mana tē̦va duomā šuo gadu izdzīvuot? LP. IV, 66;

2) verleben, verlieren:
vai esi prātu (jē̦gu) izdzīvuojis? MWM. VII, 14, 448. [visu paduomiņu izdzīvuoju. tē̦va māju izdīvuoju Fest., Stelp.] man visas raizes izdzīvuotas Sil.;

3) ableben:
sēnīte saļimst un ir izdzīvuojuse Vēr. II, 717. atmiņas nuo jau sen izdzīvuotas dzīvnieku valsts Latv.;

4) erleben, durchleben:
pat skanīgākie vārdi tik tad ir patiesība, ja tie izdzīvuoti Brig.;

5) izdīvuot pēc likumiem, nach den Gesetzen leben
A.;

6) izdzīvuot malā, verkommen:
dzīvuojis, dzīvuojis, kamē̦r izdzīvuojis malā Blaum.;

[7) izdzīvuot laukā, vertreiben, hinausjagen:
vajaga tuos druvu Brasche Palejas Jānis, = izstrādāt (durcharbeiten) druvu.] Refl. - tiês,

1) herrlich und in Freuden leben, sich ausleben,
[izciemuoties Fest., Stelp.]: diezgan tu jau esi izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107;

2) wirtschaften, spielen:
tas (čūsku vaļātājs) ar viņām (čūskām) izdzīvuojies LP. VII, 1281. bē̦rni labi izdzīvuojas pa lauku;

3) handeln:
liels cilvē̦ks būdams izdzīvuojies kâ muļķa bē̦rns LP. VI, 491. mans tē̦vs nelabi izdzīvuojies V, 331;

4) izdzīvuoties nuo jē̦gas, verrückt werden.

Avots: ME I, 733

‡ izgŗãvêt Frauenb., Iw., Siuxt, izgŗãvjuôt Dunika, = izgrãvêt: i. laukus, pļavas, purvus. nepagūdams tuo (= plē̦sumu) i. Janš. Dzimtene II ² 16.

Avots: EH I, 450

izgrûst [li. išgrústi], tr.,

1) hinausstossen, ausstossen:
nuo istabas. tvaika svilpe izgrūda sakrbāku spiedzienu A.;

2) verschleudern:
par ne˙kuo izgrūst simtu rubļu Purap.;

3) izgr. cauri, durchbohren:
izgrūda zuobenu caur miesām LP. IV, 27;

4) einen Laut (einige Laute) ausstossen, hervorstossen
"nē̦"viņš izgrūda Apsk. [Refl. - tiês, zur Genüge stossen.]

Kļūdu labojums:
kurz antworten = einen Laut (einige Laute) ausstossen, hervorstossen

Avots: ME I, 740

izjât (li. išjóti),

1) aus -, herausreiten
nuo meža;

2) länge Zeit reiten:
tie izjāja dienu, nakti BW. 13272;

3) tr., ausreiten:
tr., ausreiten: gribēju jauns būdams izjāt savu kumeliņu BW. 29742. izjāji bez apaušiem manu ērzeli LP. I, 17. tīšām tautas sabaruoja izjājamuo kumeliņu Reitpferd BW. 17206;

4) bereiten, durchreiten:
visu valsti;

5) ausreiten, reitend verderben:
pļavas, labību;

[6) betrügen
C., Domopol;

7) izjāt meitu, ein Mädchen beschlafen
Bers.] Refl. - tiês, sich ausreiten, seine Reitlust befriedigen, oft mit dem Nebenbegriff des vergeblichen Reitens: nu tik labi izjājuos. simtiem tai dienā vēl izjājās, bet par velti LP. I, 62.

Avots: ME I, 745

izlabinât, tr., heraus -, hinauslocken: suni nuo būdas. Refl. - tiês, vergeblich locken, rufen: es visādi izlabinājuos, tuomē̦r zirgs nedevās ruokās.

Avots: ME I, 760

izplûst (li. išplústi),

1) intr., aus -, überströmen, aus -, überfliessen, sich ergiessen:
viņš klintis sitis, ka upes izplūdušas Psalm 78, 20. pa muti izplūda asinis Vēr. II, 443. saldas smaršas izplūda JR. IV, 66. gaisma izplūda pa visām te̦lpām A. XXI, 492. re̦snumā izplūdušais skuoluotājs Saul. bet vienīgā skaidrība nuo manas sirds izplūda karstā dieva lūgšanā Latv.;

[2) ruchbar werden
U.;

3) abortieren
U.].

Avots: ME I, 784

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. ¹ viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. ¹ = Konv. ¹ 766

Avots: ME I, 811

izspiêst, tr.,

1) aus -, herausdrücken, aus -, herauspressen, quetschen, ausquetschen:
Sprw. nuo sūda nevar ze̦ltu izspiest. grib nuo katras bites astuoņi mucas me̦dus izspiest LP. V, 342. tīšu šņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras LP. VII, 70. sīpuols jau pa gabalu izspiež asaras;

2) abnötigen, abdringen, erpressen:
nuo sava ve̦cā ne˙kā nevaru izspiest Alm. Refl. - tiês,

1) hervortreten, hervorragen:
tad varēja saredzēt izspiedušuos žuokļus Vēr. I, 1469. ciemā paipalām vai acis izspiedīsies, Jurī buoluoties Purap.;

2) sich durchdrängen:
kâ izspiedīsimies caur ļaužu drūzmu?

Avots: ME I, 802, 803

jaûnradîtãjs ,* einer, der etw. Neues schafft, ein schöpferliches Genie: bet, būdams jaunradītājs, ģēnijs sanāk pretībā ar ve̦cuo, pastāvuošuo pasauli Konv. ² 1027.

Avots: ME II, 101

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kamẽ̦r: kamẽr Kl.- Roop n. FBR. XV, 147, Rosenbeck, kamḕr ² Linden,

1): k. mazs būdams, so lange er klein war
BielU.

Avots: EH I, 582

kareklis,

1) was hängt, was angehängt wird, das Gehänge:
ze̦lta kareklis gar kaklu LP. VII, 70. tupiķis tup, kareklis karājas; dievs duod tupiķim karekli baudīt (Rätsel Tr. III, 511). kas šinī pasaulē valkā auss karekļus, tam viņā pasaulē karāsies vabuoles ausīs. kad kaķim piekaŗ karekli astē, tad tas skrien kâ traks Ahs.;

2) die Türhänge:
durvis šķības, karekļuos būdamas B. Vēstn. [Vgl. li. karẽklis "вѣшатель".]

Avots: ME II, 161

kar̂stums,

1) die Hitze, Glut:
saules karstums; [das Fieber Salis];

2) Hitze von innerer Erregung:
karstums pāriet LP. VII, 83. Häfig so ein Pl.: karstumi pieaug Druva I, 340. sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd.;

3) die Hitze, der Eifer:
kaujas kâ viesulis un karstumā ne˙maz neapskatījās LP.

Avots: ME II, 165

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

I ķeķi, ķēķi, ķēķes, Blutkuchen: ķeķi - nuo asinīm un miltiem izvārītas klimpas (paltes) dūres lielumā un vēl lielākas. Mārtiņuos vārīja puodā zirņus un pupas, kuŗas tad vē̦lāk piestā sagrūda kuopā ar kaņepēm, kuo tad sauca par pītēm Konv. ² 2641. Vgl. ķeķe II.

Avots: ME II, 362

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis ² Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384

ķìrzât, -ãju, tr., schelten, durchhecheln: kaut gan viņa vaigi pietvīka aiz kauna, ka tas sāk ķirzāt savas sievas kļūdas A. XVI, 531. Refl. -tiês, zanken Lös. n. Etn. IV, 66, Lub., [ķir̂zâties ² Nigr.].

Avots: ME II, 386

klan̂kšķêt, klankšêt, klankstêt, - u, - ẽju,

1) vom Schalle, der durch die Bewegung einer Flüssigkeit in einem hohlen Raum entsteht, glucksen:
muca, nepilna būdama, klankš Smilt. uola klankš Bers. pielej mucu pilnu, lai neklankš Lub.; vgl. li. klankséti " glucksen";

2) klingen (vom Schall, der durch einen Schlag auf ein Metall hervorgerufen wird)
Etn. I, 34: klausies, kur klankše̦ns klañkš [Dunika], Lub.;

3) plappern, schwatzen:
kuo tu klankši? Lub.;

4) klaffen, bellen
[klan̂kstêt Trik., Hochrosen]: ir vilkam e̦suot nepatīkami, kad suns tâ apkārt klankšķuot A. XX, 294; [vgl. klen̂kstêt];

5) auf etwas warten:
es klankstu bez apnikšanas visu rītu, vai kāds gaŗāmbraucējs mani nepaņems līdz uz pilsē̦tu Mesoten n. Hen. (mit añ).

Avots: ME II, 213

klâvs ² : klāvs ir spīles ūdu āķu sakārtuošanai Perk.; klāvs NB.,

a) "kuoka rīks, ap kuo satin izņe̦mtās ūdas";

b) "120 me̦ncu makšķeres".

Avots: EH I, 613

kļũdît, - u, - ĩju,

1) wirklich dasein machen
L., wohin geraten lassen, bekommen, schicken: bij man sniedze audzējama viņā pusē Daugavas; pirku zirgu, daru laivu, tik kļūdīju maliņā BW. 11065, 18322. labi tam, kuo dievs šai pasaulē iekš bē̦du uguns rūda, tāds tuop izmācīts nelaimē, un dievs tam atkal kļūda pēc ciešanas daudz svētības GL.;

[2) zufällig wohin kommen; irren
U.;

3) stammeln
U. mit?] Refl. - tiês,

1) geraten:
tas man sirdī kļūdās, das kommt mit ins Herz, das schwebt mit in Gedanken;

2) umherirren
[Sissegal], ins Wanken geraten, schwanken: pa galvu kļūdījās dažādas duomas Purap.;

3) in die Irre gehen, in Unfall geraten, einen Fehltritt machen, einen Fehler begehen, sich versehen:
kāja kļūdās. Sprw.: mēle melš un vārdi kļūdās. dažās vietās viņš ļuoti klūdījies Paw. viņam kļūdās runājuot, lasuot. uz ve̦cumu visas lietas kļūdās, im Alter wir alles unsicher U. Zu kļũt.

Avots: ME II, 240

kùolĩdz,

1) sobald als:
tas nuotiks, kuolīdz tē̦vs būs atspirdzis Niedra. kuolīdz nākusi linu raušana, tuo tik šis licis ganu zē̦nu tūdaļ pie darba Dok. A.;

2) solange als, bis:
tuolīdz gāju brāļuos sē̦rstu, kuolīdz dzīvs tē̦vs, māmiņa. Vgl. BW. 26661, 3.

Avots: ME II, 343

kŗavât [Dunika, Lautb., kravât Wandsen], kravât, -ãju, tr., freqn. zu kŗaũt, wiederholthäufen, kramen, packen: tas kŗavāja spēļu kārtis LP. VI, 26. pa Jurģiem nav vaļas šādus tādus iebūvie-šus kŗavāt Vēr. Il, 205. Refl. -tiês [li. kriàvoties],

1) sich wiederholt häufen:
padebešiem kravājuoties, pilnais mēness pazūdas;

2) herumkramen, packen:
viņš kravājas kārtīm gaŗa laika pēc LP. VII, 29, viņš kravājās (umgehen) ar saviem zemniekiem kâ ar malku Doku A.

Avots: ME II, 296, 297

kũds [auch Līn.], mager Wain., Naud., N. - Bartau, N. - Schwanb., Lasd., [Nigr., Dunika]: viņam nāk pretim kūda pusmūža sieviņa LP. VI, 848. [lai savu kūduo zirdziņu paskubinātu uz ātrāku suoļuošanu Janš. Dzimtene ² II, 272.] Nebst kuods dass. und li. kũdas aus r. худъ.

Avots: ME II, 332

ķuļˆķis,

1) eine kleine Kalkpfeife, eine schlechte Pfeife
[ķuļ˜ķis PS.]: viņš kūpināja ķuļķīti Baum. [kalējs tūdaļ nuodzēš savu ķuļķīti Ezeriņš Leijerkaste I, 256.] izgriezu kuoka ķuļķīti Blaum.;

2) ein unsauberes Lehmgeschirr:

3) = ķuģis: viņam kājas nuoņe̦mtas pie ple̦znām, atlikušies tikai ķuļķi Druw.

Avots: ME II, 391

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

‡ kurējs Ruj., = kuŗš 1, welcher: k. sivē̦ns izskrēja nuo būdas, me̦llais vai?

Avots: EH I, 677

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

laûzt: sēnes l. (= lasīt) Frauenb. miegs lauž (=màcas virsū) Seyershof; quälen (durch schwere Arbeit, schnelles Jagen u. a.) Auleja; vēja lauzts Frauenb., krepiert oder ganz abgemagert geschlachtet: ēst vēja lauztu gaļu. vēja lauzts suķis. "Kammer" ME. II, 432a zu ersetzen durch "Kummer". Refl. -tiês,

3): laužas vai galu dabūdams Seyershof. l. ar caļiem. l. ar zeķēm (= ļuoti uzmanīgi adīt, lai ne˙viena acs nenuobrūk) ebenda. Die mit "vilki" beginnende Phrase unter laûzt 3 ME. II, 432 gehört vielmehr unter 4. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LIV, 247.

Avots: EH I, 725

ļēpe,

1): ein hartgewordener Mist- od. Kotklumpen
(mit ê ² ) Siuxt: guovis slapjas būdamas nuoguļas tādas ar vienām ļēpēm.

Avots: EH I, 772

mants [LP. V, 254, Pas. II, 143, mànts ² Preili], = manta: strauji te̦k Daugaviņa, dažu grūda dibe̦nā; tur guļ dažs kungu mants (Var.: daža kunga nauda) BW. 30767, 2.

Avots: ME II, 562

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593

mḕrdelêt [Ruj.],

1) tr., hungern lassen, mergeln:
skuopa saimniece mērdelē savu saimi, gans luopus Mat.;

2) intr., [mêrdelêt ² Salis, wenig essend abmagern: tā cūka mērdelē jau divus mēnešus]; ohnmächtig werden Grob. n. Etn. III, 67;

[3) mẽrdelêt, sich grämen Nieder - Kurland]. Refl. -tiês, sich das Nötige entziehen, sich abmergeln, hungern: kuo nu mḕrdelējies? [N. - Peb.] viņi, miega mātes klēpī pūdami, vārgst un mērdelējas pie miesas un dvēseles Aus.

Avots: ME II, 618

mežs [li. mẽdžias "Wald, Baum", apr. median "Wald"],

1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;

2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;

3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;

4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. ² 472, Trautmann Wrtb. 173.]

Avots: ME II, 611