Paplašinātā meklēšana

abra: maizes abru BW. 18493; 20218. iejaviņa abriņā 21022 var. augsta abra 21440.

Avots: EH I, 1

abra, bei Mancelius auch abris, Backtrog; Demin, abriņa, kleiner Backtrog; abriņa, Wiesental Kand., eine Tiefe im Flusse oder Teiche Mit. (cf. li. ãbrinas, ein hölzernes Buttergefäss und [ãbrė "Bottich, Kübel" und - nach Petersson Zur Kennt. 33 f. - auch ir. uibne < * obnio- "kleines Trinkgefäss"]); abru-kãja, das Gestell, auf dem der Brodtrog ruht.

Avots: ME I, 6

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abraskrãpis Purap., abruskrãpis, das Instrument, mit dem der Teig zusammengeschabt wird. Nach Ulm. auch abruskrāpīte.

Avots: ME I, 6

‡ l čabraki, ein (weiter Schnehpeln) Frauenrock Frauenb., Pampeln (hier mit geringschätziger Bed.): čabrakus pacē̦lusi Janš. Dzimtene V, 363. viņai ... č. purēs nuo uztraukuma Bandavā II, 294. Vgl. šabraks.

Avots: EH I, 281

‡ II čabraki Gramsden. = šabraki II.

Avots: EH I, 281

dabràukt,

1): dabrauču ciema sē̦tu Pilda n. FBR. XIII, 61; ‡

3) tr., hinzufahren
Saikava: d. zirgu pie kā. ‡ Refl. -tiês, unversehens hinzufahren: par tivu jums dabraucies pie ķirpas Saikava.

Avots: EH I, 300

dabràukt Spr., PS., [Drsth.], intr.,

1) hinzufahren:
dabraukusi pie vārtiem Sproģis 28;

[2) hinfahren (bis zu einer bestimmten Stelle)].

Avots: ME I, 428

dabrava U., einer, der sich seine Kleidung beschmutzt. [Zu gr. δέφω "knete, walke"?]

Avots: ME I, 428

dabravecis, ein tüchtiger, vernünftiger Mensch. [Zu daba, dabļš.]

Avots: ME I, 428

‡ ļabraks (so gesprochen; mit hochl. a < e̦?) Saikava "lempīgs, padumjš cilvē̦ks".

Avots: EH I, 768

pabradât, ‡

2) radebrechen:
pa krieviski māk gan p. Diet.

Avots: EH II, 121

pabradât, intr., ein wenig waten: pa ūdeni. Refl. -tiês, vergnügt eine Weile waten: pabradāsimies pa upi!

Avots: ME III, 9

pabram̃maņuôt(iês), ein wenig bramarbasieren, poltem: viņš mīl pabrammaņuot(iês).

Avots: ME III, 9

pabram̃maņuôt(iês), ein wenig bramarbasieren, poltem: viņš mīl pabrammaņuot(iês).

Avots: ME III, 9

pabram̃mêt,

[1) ein wenig poltern od. scheiten
Talsen;

2) verprassen:
p. savu naudu Nigr.;

3) "eine Weile lustig (im Kruge) aufleben"
Bauske]. Refl. -tiês, ein wenig bramarbasieren, poltern: vēl pabrammējušies panāksnieki aizbrauca BW. III, 1, 45.

Avots: ME III, 9

pabrangs, ziemlich tüchtig, ziemlich fett, feist: viņa pabrangā seja A. XX, 649.

Avots: ME III, 9

pabrasêt, jein wenig (hoffärtig od. schwelgend) aufleben Nigr.]: tas gribēja duoties pasaulē, pablandīties, pabrasēt Alm.

Avots: ME III, 9

[pabrašs, ziemlich stattlich, flott: p. puisis.]

Avots: ME III, 9

pabraũcinât, ‡

2) = pabraũcît: p. (glättend streicheln)
nuovītu auklu Vank.

Avots: EH II, 121

pabraũcinât, tr., ein wenig fahren, spazieren führen: viņš pabraucina mežkungu kâ mazu bē̦rnu Lapsk.

Avots: ME III, 9

pabraũcît, ‡

2) ein geringes Quantum abstreifen
Ramkau: jāpabrauka uogu. ‡ Refl. -tiês Saikava, ein wenig, eine Zeitlang streichen (streifen).

Avots: EH II, 121

pabraũcît, tr., ein wenig streichen, streicheln, streifen: vē̦de̦ru, ūsas.

Avots: ME III, 9

‡ pabràukalêt ² Kaltenbr., eine Zeitlang hin und her fahren: p. pa pasauli Pas. VII, 465.

Avots: EH II, 122

‡ pabraũkât Siuxt u. a., ein wenig fahren: kad zirgs jau triju gadu, tad tuo iejūdz un drusku pabraukā.

Avots: EH II, 122

pabraũkâties, dann und wann fahren, spazieren fahren, herumfahren: še pastāvīgi pabraukājas un pastaigājas B. Vēstn.

Avots: ME III, 9

pabràukt, ‡

3) fahrend einholen:
viņu pabraucis le̦pns kungs Pas. XIV, 119; ‡

4) = pastumt Dunika, Rutzau: p. gružus pabeņķē. Refl. -čiês: cik par versti pabraucās FBR. IX, 116.

Avots: EH II, 122

pabràukt [li. pabraũkti "fortstreichen"], intr.,

1) eine nicht grosse Strecke zurücklegen, ein wenig fahren:
gabalu pabraukuši, lapsa saka zaķim LP. VI, 280. pabraucams zirgs, ein Pferd, mit dem man nicht arbeitet, mit dem man aber zuweilen ausfährt; dieviņš deva pabraucamu (Var.: izbraucamu) kumeliņu BW. 29745, 2;

2) fahren können:
vairs ne˙kur nav varējis pabraukt Ein. III, 92. [Refl. -tiês, ein wenig (zu seinem Behagen) fahren (intr.)].

Avots: ME III, 9

[pabrauktne (Neologismus?) "ein Anbau (auf Pfosten) zum Unterbringen von Pferden und Wagen od. Schlitten" Bauske, Grünh., Autz.]

Avots: ME III, 9

‡ pabràzât ² Warkl. "paberzēt, paskrāpēt". Refl. pabrāzâtiês Lubn., = paber̂zêtiês: ve̦ctē̦vam patīk p. gar siênu.

Avots: EH II, 122

sabracêtiês, die Kleider in die Hohe nehmen (von Weibern): vīrieši... bija augstu uzluocījušies un sievietes sabracējušās Janš. Dzimtene ² I, 390.

Avots: ME III, 596

sabrači,

1) Lumpengesindel
Peb.: nuo kādiem sabračiem nākdama? Austriņš Nuopūtas vējā 102. Übertragen auch von schlechten Karten gebraucht;

2) "schlechte, alte Kleider"
Renzen.

Avots: ME III, 596

sabradât, tr.,

1) zertrampeln;

2) (durch Schmutz) watend besudeln; volltrampeln:
kājas viņam bija sabradātas A. XXI, 404. sabradāt istabu, grīdu. Refl. -tiês, watend nass und schmutzig werden: bē̦rns sabradājies pa mārku.

Avots: ME III, 596

šabraka U., die Schabrake; entlehnt nebst li. šabrakas und estn. sabrak dass.

Avots: ME IV, 1

‡ sabrakâtiês Dunika, = sabracêtiês.

Avots: EH II, 397

I šabraki "grosse Stiefel mit Schaften" (?) Drosth.

Kļūdu labojums:
Schaften = Schäften

Avots: ME IV, 1

II šabraki, Abfälle Dunika; unbedeutende Leute; Pack Schibbenhof: kas tad nu šiem par radiem! šādi, tādi šabraki.

Avots: ME IV, 1

III šabraki (unter šabraks): "svārki, lindraki" (scherzweise) Siuxt; ein langer, faltiger, altmodischer Frauenrock Pampeln, Schnikkern.

Avots: EH II, 621

šabraks, ein leichter Rock W. - Livl. n. U.; šabraki, die Kleidung, der Anzug Schibbenhof; ein Frauenrock (geringschätzig) Bershof, Pampeln; ein langer, altmodischer, faltiger Männerrock Schwanb., Stomersee; ein alter, abgetragener Rock Grünh.: guļ panāksnieki ar visiem šabrakiem BW. 19614. nuorauj šabrakus Alm. Rud. 12. savelc šabrakus augšā un saduod krietni! Schibbenhof. Gehört wohl zu šabraka.

Avots: ME IV, 1

sabrakšêt: skārdi vien sabrakšēja Tdz. 58442, 5.

Avots: EH II, 397

sabrakšêt Pas. IV, 382, erkrachen: zari sabrakšēja: te lācis gāja uz nakts dusu Pas. IV, 385.

Avots: ME III, 596

sabrakšķinât, tr., einen krachenden Lärm erzeugend zerbrechen: kaulus starp asiem zuobiem sabrakšķinādams MWM.

Avots: ME III, 596

sabram̃mêt, sabramêt U., Dr., tr., erschüttern Biel. n. U.; durchschelten: sabrammēju kumeliņu BW. 32190, 1. Sebris vecenīti tâ sabramēja, ka šī vairs nezināja, kuo teikt, kuo neteikt A. v. J. 1898, S. 365.

Avots: ME III, 596

šabranas, = šabraki (?): tur nuoslīka tautu dē̦ls ar visām šabranām (Var.: šubrakām) BW. 16249, 2 var.

Avots: ME IV, 1

sabranguôt laivu, ein Boot, Schiff mit den notigen Knieholzern (brangas) versehen und festigen U.

Avots: ME III, 596

sabraũcît,

1): sabraucījis ruokās rasu Pas. VIII, 369;

2): rasā jāsabrauka ruokas Pas. VIII, 368. s. (massieren)
kam slimu kāju Saikava.

Avots: EH II, 397

sabraũcît,

1) freqn. sabraũcinât, tr., zusammenstreichen, zurechtstreichen:
sabraucīja matus Seifert Chrest. III, 3, 202. Bundulis ūsu sabraucījis II, 219. sabraucīs sakaltušas lapas ve̦se̦lu sauju LP. V, 17;

2) wiederholt reiben, streichen Dunika:
sabrauki man vē̦de̦ru, tad sāpes pāries! Rutzau.

Avots: ME III, 596

‡ sabràukalêt ² Kaltenbr., = sabràukt 3: ve̦se̦lu nedēļu sabraukalēja.

Avots: EH II, 397

sabraũkât (unter sabràukt),

3): kur tu par dienu sabraukāsi! Kaltenbr.; ‡

5) fahrend (einen Weg) hart machen:
ja pastāvīgi brauc, kâ tad ceļš nebūs sabraukāts ciets kâ pārts! Saikava.

Avots: EH II, 397

sabràukt,

2): s. ratus, zirgu Linden in Kurl. par daudz sabraukti ritiņi Kaltenbr.;

3): trīs reizes sabrauču Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Jē̦kabs sabrauca vairākkārt ... Austriņš Raksti VII, 228;

4): Agna braukā ar motociklu, bet kuo ir sabraukusi? Sārts Str. 295; ‡

5) (einen Weg) einfahren:
nesabrauktie ceļi drīz vien pārvērtās par dūkstīm Jauns. Raksti III, 397; ‡

6) zusammenschieben:
ar ruoku s. skaidas vai naudu kuopā Dunika, Kaltenbr., Rutzau; ‡

7) zurechtstreichen
Dunika, Rutzau; s. matus uz augšu (ar ruoku). ‡

8) "?": kad linsē̦klām nuoņemj knatājus, tad par jaunu uzcē̦rt, un tad brauc atkal, kamē̦r sabrauc puoļas smalkas AP. Refl. -tiês, ‡

6) fahrend erreichen:
sasabrauču šautru mežu VL. aus Pilda FBR. XIII, 61; ‡

7) "?": meitas reizes trīs sabraucās uz sukām, bet ir tad nesasukāja Saikava.

Avots: EH II, 397

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

‡ sabrazdinêt Kaltenbr., ein kurze Zeit dauerndes Geräusch erregen: (braucuot pāri mazam kuoka tiltiņam) sabrazdinēja un aizbrauce.

Avots: EH II, 397

‡ šlabraki Meselau "alte Kleider, namentlich ein unsauberer Frauenrock".

Avots: EH II, 642

‡ I slabraks AP. "ein träger, ungewandter Mensch".

Avots: EH II, 518

‡ II slabraks Jürg. "ein alter Mantel"; vgl. sladraks.

Avots: EH II, 519

‡ šlabraks Tals., Schneeregen.

Avots: EH II, 642

žabra (mit hochle. a > e, ?) Selb., comm., ein ausgelasseneŗ alberner Mensch; žabra Sonnaxt, wer unnötig viel zu klettern pflegt.

Avots: ME IV, 784

II žabravât Lubn., žabravuôt Saikava, lärmen; laut, lärmend sprechen: žabravuôt Warkl. "sprechen (z. B. von Betrunkenen gesagt)."

Avots: ME IV, 784

I žabravât, betteln Oknist, Wessen: Leišuos tāda žabravāšana jau visiem e̦suot apnikuse Domas III, 594. Nebst oder durch li. žebravo`ti dass. (bei Skardžius Die slav. Lehnw. 247) aus wruss. жебровáть.

Avots: ME IV, 784

‡ abrãkasis Lindenhof, = abr(a)kasis, der im Trog zusammengeschabte Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot Wolmarshof (neben abrakasis, das Instrument zum Zusammenschaben des Teiges!).

Avots: EH I, 1

‡ abre Linden, = abra">abra.

Avots: EH I, 1

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis">abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

‡ abrs Für. I, = abra">abra.

Avots: EH I, 1

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43

àizpelˆt, durch bösen Klatsch vereiteln, verklatchen, abraten, besonders beim Heiraten: jau es būtu izpre̦cē̦ta, kaut vēveris neaizpēlis BW. 8402, 14.

Avots: ME I, 43

àizruna, àizruņa, Fürsprache, Entschuldigung, Ausrede, das Abraten: Priede caur sava kunga aizrunu kļuva pieņe̦mts par nuorakstītāju Rol. šī aizruņa nav pamatuota B. Vēstn. čūska rāduoties, kur rīkste nuosviesta, bez kādas aizrunas (unerbittlich) Etn. I, 51.

Avots: ME I, 47

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas; ‡

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74

‡ apkraistît, (eine Anzahl von Objekten wiederholt) abrahmen: a. visus spainīšus Lemburg u. a.

Avots: EH I, 93

‡ apkrìet, (eine Anzahl von Objekten) abrahmen: a. visus puôdus Bauske.

Avots: EH I, 94

‡ I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,

1) sich ringsum abrasieren;

2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);

3) sich beschaben Wessen.

Avots: EH I, 114

atastu: auch Erlaa, Golg., Ramkau, Saikava: būs dabraucies pa atastu Ramkau.

Avots: EH I, 133

‡ atbļur̂bêt ² , atbļurbt Dunika, aufweichen (intr.): ceļš tâ atbļurb(ēj)is, ka nevar pabraukt.

Avots: EH I, 135

atrunât, tr.,

1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;

2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;

1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [

4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,

1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;

2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;

3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.

Avots: ME I, 187

[atskust Warkland, tr., stellenweise abrasieren.]

Avots: ME I, 193

atvastu (unter atvasu): auch FBR. IX, 1.59, Borclnow n. FBR. X1II, 30, Kaltenbr., Saikava, Komparativform atvastâk FBR. IX, 137, Erlaa, Prl., Saikava, Sessw.: kuls nuo ustubas atvastu Kaltenbr. aizskrien labi atvastu ebenda. pabrauc atvastāk! Prl. n. FBR. VI, 113. nāc atvastāk nuo galda! Erlaa n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 178

‡ blicis Talsen, die Blicke, Pliete (abramis blicca Ag.).

Avots: EH I, 229

I brañguôt, tr., gew. sabrañguot, die Kniehölzer (brangas) aufrichten.

Avots: ME I, 324

‡ II bresme, der Brathsen (abramis brama L.) Sassm.; bresmes maukas bērns, der Bleier (leuciscus rutilus) ebenda. Aus mnd. bressem.

Avots: EH I, 240

burte, burta,

1) der Streifen, Striemen:
zirgs sabraukts vienās burtēs Etn. III, 162. spalva vienās burtās Vīt. 84;

2) die Locke
Wid.

Avots: ME I, 354

ceļgals, das Ende des Weges: kādu versti nuo ceļgala pabraucām gaŗām MWM. VIII, 569.

Avots: ME I, 370

cilpuotājs, ein weisser Schmetterling mit gelben und schwarzen Flecken (abraxas grossulariata L.)

Avots: ME I, 382

daba,

1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;

2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]

Avots: ME I, 427

dê̦ls, Demin. dêliņš, dê̦luliņš BW. 2089, dêļuks Bers., de̦lˆs, Gen. dê̦la Felixberg, Targeln, Angermünde, Puhnen, Scheden, Laidsen, Talsen, Postenden, Sassm., Wandsen; dêle Mar. n. RKr. XV, 112 (in kosender und auch verächtlicher Bedeutung), der Sohn: dē̦la vietā pieņemt, adoptieren. jauni dē̦li sabraukuši, ein Sohn ist geboren (Pl. statt des Sing.). dē̦la dē̦ls, der Enkel; dieva dē̦li, Gottessöhne, die um die Töchter der Sonne (saules meitas) werben; Pē̦rkuoņa dē̦li, die Söhne des Donnergottes; krūmu dē̦li, die Söhne des Gebüsches, d. i. Zigeuner, die auch dieva dē̦li scherzhaft genannt werden; krusta d. od. krustdē̦ls, der Taufsohn in der Studentensprache: der Fuchs; memmes dēliņš, Muttersöhnchen; tautas dē̦ls, der Freier; tē̦va dē̦ls, ein junger Mann vornehmer Abstammung, ein Wirtssohn: vairāķ kalpi bildināja, ne īstie tē̦va dē̦li. Zu dēt "saugen", [dêle "Blutegel"], gr. ϑῆλυς "säugend, weiblich", ϑηλή "Mutterbrust", ai. dhārú-ḥ "säugend", [la. fēlāre "säugen" u. a.].

Avots: ME I, 463

I dukuris,

1): eine Kartoffelstampfe
Auleja;

2): (eine Stange...)
auch Saikava;

3) (s. unter dukurs I 1): sazvejuoja ... ar sudabra dukurīti BWp. 11511; ‡

4) (vgl. unter dukurs I

3) ein Quirl, Maischholz:
miltus jauca un dukurēja or dukuri Saikava n. Fil. mat. 177; ‡

5) ein Taucher
Libau.

Avots: EH I, 340

I durba, durbe Sassm. (tahm. mit uor aus ur), der Bleier (abramis ballerus); [nebst turba dass. und baltisch-deutsch Durbe od. Turbe aus liv. tūrba nach Thomsen Beröringer 282.]

Avots: ME I, 519

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

‡ *ganekle, = ganeklis 3: ve̦cā māte ganus vada ar sudabra ganeklīti; ka[d] nuomira ve̦cā māte, man palika ganeklīte BW. 28873.

Avots: EH I, 382

grañdît: mit àn auch Ramkau,

1): ar štiem vaģiem tâ grànda, ka ne˙kur nevar pabraukt AP.;

3): "zusammenkratzen"
Bartau; ‡

4) spielen (eine Violine)
Kal. (mit an̂ ² ). Refl. -tiês,

1): sieva grandījās ("?") ap savām pekelēm Azand. 18.

Avots: EH I, 398

‡ grasēniešii, in der Verbind. bē̦rnam g. sabraukuši, das (kleine) Kind hat Nücken Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH I, 398

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

iejava Niedr - Kurl., was man zum Einsäuern des Brotes zumengt: abrai, kur pat˙laban iejava iejauta LP. V, 366. iejaviņa muldiņā BW. 21022. zāļu iejava, electuarium Preip. 21.

Avots: ME II, 22

iejavine, ‡

2) iejavine "= abra">abra, Backtrog" Vīpe.

Avots: EH I, 517

‡ iejavnīca Warkl., = abra">abra, ein Backtrog.

Avots: EH I, 517

ìestãvêt, tr., stehend hervorbringen: kalnā, od. kalnam leju iestāvēju, ar tautieti runādama BW. 14922; 17068, 3. ielejuot tā zemīte, vai tā mana iestāvē̦ta BW. 34194. [Refl. - tiês,

1) ans Stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies, ka negrib iet Nigr.;

2) wiederholt an einem bestimmten Ort zu stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies pie kruoga, ka nevar gaŗām pabraukt C.;

3) stehend zu verderben
(intr.) anfangen: piens iestāvējies Jürg.]

Avots: ME II, 72

ìestìepiêns, die Spannung, der Zug; ar vienu iestiepienu od. vienā iestiepienā, in einem Zuge, unverwandt: skriet vienā iestiepienā. viņš gribēja pabraukt gaŗām vienā iestiepienā Kaudz. M. le̦dus gabali vienā iestiepienā steidzas gaŗām A. XII, 92. ar vienu pašu iestiepienu skatīties viņā A. XII, 814. izdzēra vienā iestiepienā šņabi Vīt. pūš vienā iestiepienā Vīt. 33. [zirgam bija tik viens iestiepiens, kad ve̦zums bij nuo dangas laukā Fest.]

Avots: ME II, 73

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

izkasas, der Rest des Teiges, der ausgeschabte (izkast) Teig: abrukasis ce̦pts nuo abras izkasām Etn. I, 43; IV, 34.

Avots: ME I, 748

izkasis Laud., izkasnis Bers., Lasd., Fest., ein aus dem ausgeschabten Rest des Teiges gebackenes Brot: izkasnītis - maizes kukulītis nuo abras izkasām Etn. IV, 34. saimniecei jāduod vilkam muldas izkasnis LP. VI, 293. [Kreuzb.].

Avots: ME I, 748

izliêgtiês, enegrisch, wiederholt abraten, energisch verbieten LP. VI, 1, 252: gan jau visi jums izliedzās. [diezgan e̦smu izliegusēs Blaum.]

Avots: ME I, 765

‡ izsalêt Salis, = izsalˆt. Refl. -tiês, = izsaltiês: viņš bij ārā pa˙visam izsalējies Salis. maizes abra bij izsalējusies, un maize lāg[u]s nerūga Seyershof.

Avots: EH I, 478

‡ izskribinât, auskratzen, -schaben Kaltenbr. Refl. -tiês, sich ganz und gar (ganz rein) auskratzen, -schaben lassen Kaltenbr.: abra izskribinājas.

Avots: EH I, 480

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

‡ kaîsals Trik., kaîse̦ls Erlaa, Plur. kaîse̦li ebenda, = kaîlsa1a: šur vai tur pabrauc kaise̦luos par tuo sarmu Erlaa.

Avots: EH I, 574

kašeklis,

1) das Schrabeisen
[Nigr.], die Schrape, ein Instrument zum Scharren, Schaben, Kratzen des Teiges aus dem Troge (= abrakasis">abrakasis) [Hasenpot, Kurs.], Grawendahl, Naud., Frauenb., Autz; Schabeisen der Böttcher U.; eine Hacke [Kalnzeem]: ar mazu dzelzs kašekli viņa, iekāpusi le̦ce̦klā, cirta un kapāja Janš. [Bārenīte 76.] kašeklis - rīks, ar kuo ruok rāceņus Kalleten, Rutzau, Etn. II, 17. [man kāsus kâ kašeklis Nigr.];

2) = kasīklis 2, "kuoka, dažreiz arī dzelzs adata, ar kuŗu linu vai pakulu kuodeļu piesprauž pie sprēslīcas" Konv. ¹ 884. Vgl. kasīklis und kaseklis. [kasēklis hat sein š wohl aus kašât bezogen.]

Avots: ME II, 170

kasis,

1) das Instrument, womit der Teig zusammengeschabt wird:
abru kasis;

2) der Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot
Ar. (s. abrakasis);

3) = kasa, die Krätze.

Avots: ME II, 168

‡ kašis; in der Verbind. abras k. Salisb., ein Instrument zum Auskratzen der Teigreste aus dem Brottrog.

Avots: EH I, 592

kašumi,

1): Angebranntes am Kesselboden
Kl.-Roop; zusammengekratzte Speise- od. Teigreste Seyershof: abras k.

Avots: EH I, 592

I kavât,

1): auch Dunika, Perkunen, Rutzau; verbergen
Gramsden, NB., OB., Perkunen;

2): k. bērnu Dunika; ‡

3) beerdigen
Dunika, Rutzau: nelaiķi kavās rītu. Refl. -tiês: auch Dunika, Gramsden, Grob., Ligutten, Nikrazen: nuo mātes meita nekavājās Janš. Dzimtene V, 335. kavājies, ka tev netrāpa (ka tevi nesabrauc)! Nikrazen; "slēpties" Gramsden, NB., OB.

Avots: EH I, 596

‡ ķemîgs,

1) "drukns, abrangs">pabrangs": ja vāja sieviete apģērbj kuplus brunčus, tad tā iznāk ķemīga tik un tâ Bilskenshof;

2) "hastig (fr)essend"
Mesoten;

3) recht dickflüssig:
ķemīga zupa Behnen, Pankelhof.

Avots: EH I, 694

‡ klindzis Bērzgale, = kliņģis, kliņ̃ģis 1: iz klindzi Pas. IV, 194 (aus Viļāni). duravām ir sudabra klindzīši III, 235. klindzis ist wahrscheinlich eine Neubildung für *klindžis (aus kliņģis) nach dem gen. klindža (mit ostle, dž aus ģ).

Avots: EH I, 618

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 ^1, kuôpt ² Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349

krãģis,

1): ze̦lta galdu sudrabiņa krāģīšiem BW. 32887, 1. galdu var nuoņemt nuo krāģa Linden in Kurl.; ein Schragen samt der Tischplatte
Frauenb.; ein Sägebock - auch Iw.; ein Gestell für den Brottrog - auch Frauenb. (abras k.), Iw. (maizes k.), Dunika, Kruhten, OB.;

2): krē̦slu istabā nav, - tādi krāģi vien ir Strasden; ‡

7) ein dreieckiges hölzernes Gestell, das, am Netz befestigt, beim nächtlichen Fischen als Unterlage für die Laterne dient
NB.; ‡

8) zābaku krãģītis, der Stiefelknecht
Frauenb.; ‡

9) krāģis Gudenieki, krāģa arkls Windau, der Hakenpflug.

Avots: EH I, 644, 645

krejuôt, intr.,

1) schmänden, abrahmen:
kreimu;

2) sieben, windigen
Karls.;

3) fegen:
vecenes, gaŗām sluo, tām bruņuojušās, bez žē̦lastības krejuoja pie malas... papīrīšus Skuju Fridis. Refl. -tiês, gut vorwärts kommen (namentl. beim Mähen Kurl. n. U.); sich vordrängen Oppek. n. U. [Zu kriet; zur Bed. 2 vgl. osorb. kŕida "Sieb" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 615.]

Avots: ME II, 271

kristĩbniẽks, krustubniẽks, der Taufgast, ein zur Taufe Eingeladener: svētdienas rītu sabrauc kristībnieki, vest pādi uz baznīcu BW. I, S. 192.

Avots: ME II, 281

[kruvuļaîns Mitau, Annenburg, Stenden, Treiden, Bixten, Walgalen], kruvulaîns Spr., [N.-Peb.], = kruvešains: [ceļš tik kruvuļains, ka ne˙maz pabraukt nevar Annenburg].

Avots: ME II, 291

II kũla,

1) [kũla Arrasch, Wolm. u. a., kûla ² Ruj.], altes, dürres, vorjähriges Gras
Wolm., Plm.: āžtis ēda ve̦cu kūlu BW. 13007 ; briežu, gew. vilku kūla, Borstengras (nardus stricta) ;

2) das alte Haar der Tiere:
zirgs vēl nav ve̦cuo kūlu nuometis Naud. bij manām telītēm ve̦ca kūla mugurā BW. 28970. Scherzhaft auch von Menschen: pē̦rnajam brūtgānam ve̦ca kūla mugurā BW. 15628. kūlu dzīt, den Bart abrasieren Frauenb. ;

3) die alte Haut einer Schlange ;

4) [kūlas zaķi C., Hasen, die zur Welt gekommen sind, wenn das Gras zur
kūla geworden ist ;] kūlas bē̦rni, im Spätherbst geborene Häschen AP. [Zur Bed. 1 vgl. li. kulės "Grasart auf Torfwiesen" Lit. Mitt. I, 17 und Thomsen Beröringer 190 f.]

Avots: ME II, 333, 334

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

ļàuka ^2,

1) etwas Durchnässtes, Weiches
Drosth. n. Etn. IV, 129: ce̦pure slapja, izžulgusi kâ ļauka Vīt. pastalas izmirkušas kâ ļaukas Nerft. (tu jau esi ļaûkās2 sasvīdis; ķēve sabraukta vienās ļaûkās ² Pampeln];

2) eine Krankheit, Anschwellung der Mandeln bei Schweinen:
cūkām ļaukas durt Nerft. pat cūkām ļaukas atslāba nuo viņas vārdiem Jauns. Zu laukas, li. liaũkos "Halsdrüsen des Schweimes; [Wellen", liaũkti "fliessen", vgl. Būga PФB. LXVI, 241 und (?) an. laug "Bad(wasser)"].

Avots: ME II, 531, 532

liêdzẽjs,

1) der Weigerer, Abrater, der Hinderer, Verleugner:
liedziet, visi liedzējiņi! tuo meitiņu neaizliegs RKr. XVI, 81. būs liedzēju un teicēju nuo visām pusēm AU. svē̦tā gara liedzēji Konv. ² 713;

2) der Bart des Schlüssels;

3) der Teil des
dzeinis, der das Sichzusammenschliessen der Stricköse hindert Biel. H. 200, 214.

Avots: ME II, 493

liêgšus, leugnend, verneinend - zur Verstärkung von liegt, liegties: liegšus liegt, energisch abraten; liegšus liegties, hartnäckig abraten, sich hartnäckig weigern.

Avots: ME II, 493

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. ² 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494

liêgums,

1) das Versagen, die Weigerung, die Leugnung:
nebijis ne trūkums, ne liegums LP. VII, 558. klausīš[u] laimes liegumiņu [das Abraten], ne ļautiņu teikumiņu;

2) die Schonung, ein gehegtes Stück Wald
Frauenb.: apse̦gluoju me̦llu zirgu un ielaidu liegumā BW. 27829;

[3) Verbot:
vai tas šuo bē̦rniem ir kāds liegums? iet, kur grib PS.].

Avots: ME II, 494

‡ lupnît, -īju "smagi krist" Auleja: lupnīšu zemē. pabrauksi i[r] lupnīsi duobē.

Avots: EH I, 763

[III makņa,

1) Brotteig (verächtlich):
pilna abra makņas Zeezern;

2) etwas Zerquetschtes
Jūrg.)

Avots: ME II, 554

marants,

1) havannabraun
Dond.: marantu dziju rāvināju senāk ar kādu kuoka vai akmeņa sūnu Sassm.;

[2) maranas enthaltend:
brīžam raudu, brižām dziedu marantā dārziņā; brižām puišus kaitināju ar marantu vainadziņu BW. 448. marants ist wohl tahmisch aus maranuots entstanden.]

Avots: ME II, 563

mežaînis, der Waldbewohner, der Wälder, der Waldmensch, der Wilde: viņš jau pa+visam mežainis Tals. tīri gribēsi mani pataisīt pa mežaini Sil. Auch von wilden Tieren, namentlich vom Bären und Wolf: uz dzelzceļa sabraukti vilks ar lāci; abi mežaiņi uz sliedēm plūkušies Tēv. (kultūra) mežaiņus iz meža sauca Lautb.

Avots: ME II, 609

mīņus "neskaidra, neizkuopta vieta": tas tādu mīņu ar skujām pametis, ka nevar ne pabraukt Blieden. n. Etn. I, 105.

Avots: ME II, 647

mũla mute (??)Marzenhof "liela abra" (?): mūla mutē iejaut maizi.

Avots: EH I, 838

I mul˜da: auch ("abra">abra") AP., Ramkau, (mit ùl ² ) Sonnaxt, ("vienkuoča abra; cūku sile"; mit ul˜ ) Siuxt. de̦su m. BW. 20757, sieviņ[a], mana re̦sna m. 27152, 2 var.

Avots: EH I, 830

I mul˜da, die Mulde: mulda - lē̦ze̦ns, iegare̦ns, nuo viena gabala izduobts kuoka trauks, lietuojams mīklas iejaukšanai, kâ arī miltu, gaļas un citu līdzīgu ē̦damu vielu nešanai vai sagatavuošanai Konv. ² muldiņu izcē̦rt ar cērtni nuo bē̦rza kuoka, siles veidā (tikai mazāku) un lietuo gaļas vai kāpuostu ietaisi sauc par muldiņu, bet šai ir kājas A. IX, 2, 591. abra, der Brottrog, sile, der Trog unterscheiden sich von der mulda gewöhnlich durch ihre Grösse, aber in manchen Gegenden bezeichnet mulda geradezu den Brottrog, so Smilt., Friedrischswald BW. 28248, in anderen wiederum den Trog in weiterem Sinn: nemācēja cūkai muldas pataisīt BW. 22595. [Nebst li. mùlda aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 664

ne˙cik, necik, neciku Lub., nicht gar, hoch, augsts, ilgi, ne˙cik tāļu nepabrauca BW. 739. ne˙cik ilgi - zaķis nācis pretim LP. IV, 142. Auch ohne spezielle Angabe des räumlichen Masses: ne+cik nebijis pagājis, nācis zaldāts pretī LP. VI, 337. cik necik, einiger massen, etwas: saņemies cik necik! viņš sāka tuos (putekļus) tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās LP. VII, 1193.

Avots: ME II, 709, 710

nùobràukt

2): n. zirgu nuost nuo ceļa. ragavas nuobrauc paspārnē AP.;

3): n. ar ruoku pa vē̦de̦ru Dunika, Rutzau;

4): viņas māti ... nereizē nuobraucu Atputa № 639, S. 10. kad tuos vāģus nuobrauks, jaunus vair nedabūs Salis;

7): zirgs tāds skrējējs, ka nuobrauc katru Saikava; ‡

8) fahrend töten, überfahren:
viņu nuobrauca vilciens Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): saiminieks bija stipri nuobraucies, pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes Pas. XII, 134; ‡

3) hinfahren:
nuosabraucu ... da baznīcu Tdz. 55804, 4.

Avots: EH II, 33

nùodracîtiês, nùodrakâtiês, sich abjagen, sich abrasen Spr.

Avots: ME II, 775

‡ nùogrebzdêt "abraspeln" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 47

nùokrēst, ‡

2) schüttelnd abquälen (?):
dē̦ls ar drudzi nuokrē̦sts in nuomākts Manz. Post.4 953; ‡

3) (etwas Schweres od. mit Schwung) hinunterschleudern
Auleja; ‡

4) n. zirgu putās Trik., = abraukt%20z">sabraukt z. p. ‡ Refl. -tiês, erbeben BielU.: visi kauli nuokrešas.

Avots: EH II, 56

nùokûpêt, nùokûpt, intr.,

1) abrauchen,beräuchert werden:
gan tu biji nuokūpusi dūmaiņā istabā BW. 27617. nuokūpst mani balti vaigi [25924];

2) ab -, dahindampfen, davonstäuben:
dūmi vien nuokūpējuši Upīte Meden. laiki. zili dūmi nuokūpēja zaļa meža maliņā BW. 19877, 13. aizgājis pa purviem, ka nuokūpējis vien LP. V, 157. [rudzi nuokūp U. (unter kūpêt), der Roggen dampft in der Blütezeit.]

Avots: ME II, 804

II nùomudît, Refl. -tiês, ‡

2) heruntereilen
Vank,: es tikkuo nuomudījuos nuo kūtsaugšas, kad jūs sabraucāt; ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch eilig und angestrengt arbeiten
Vank.: nuomudījuos ar tuo pašu darbu un tâ ātrāk nevarēju atnākt; eine Zeitlang vergebens sich abmühen Grawend., Saikava: mēs tur ilgu laiku nuomudījāmies; müde werden Saikava: pa dubļiem brizdams ļuoti nuomudījuos.

Avots: EH II, 70

nùoraût, tr.,

1) abpflücken, schnell abziehen:
ce̦puri, puķes, zābakus, kažuoku. ne lapiņas nenuorāvu BW. 10981. es nebiju putna bē̦rns kâ nuo zara nuoraunams Ltd. 1896. viņš ātri nuorāva svārkus. nuorāva abiem jē̦riem ādas kâ tāstis Kaudz. zars nuorāva ce̦purīti BW. 33622. nuoraut linus, Flachs abraufen Etn. III, 134;

2) wegreissen, wegschaffen, dahinraffen, abholen:
kur tad tie nuorāvuši manu ce̦puri? Lapsk. ve̦lns nuorāva vīra māti BW. 14154, 4. viņš nuorāva mani gar zemi, er riss, warf mich zu Boden;

3) abknappen, abziehen, entziehen:
tāds nuoraus mē̦ru un svaru Kaudz.; daļu nuoraut nuo algas. guovis nuorauj pienu [od. nuoraujas Vank.], die Kühe geben nicht mehr Milch LP. VII, 534. nuoraut vienu aci, ein wenig schlafen Grünh.;

4) abbrechen, zu reden aufhören, unterbrechen:
vecīte nuorāva valuodu Aps. [viņš pats vēl, it kâ nuobijies par savu pārdruošuo ideju, nuorāva balsu De̦glavs Rīga II, 1, 481.] mātes acumirklī nuorāva iesāktuo sarunu Purap. "kuo tur nu runāt?"nuorāva Trīna MWM. IX, 588;

5) = nuoraukt: nuoraut zeķi, kaudzi C., Kokn., Mt.;

[6) stumpf machen:
n. zuobus Seew. n. U.] Refl. -tiês,

1) für sich abreissen, abpflücken:
es gaŗām te̦cē̦dama visus piecus nuorāvuos BW. 10290;

2) sich losreissen, sich befreien:
zirgs nuorāvies un aizskrējis pruojām LP. VI, 321;

3) geringer werden, versiechen:
manai guovij piens pa˙visam nuorā-vies A. XVIII, 206. [nuorauts nuo miesas U., abgemagert;

4) sich entziehen, entweichen
U.]

Avots: ME II, 838

nùošķuôbît, abrasieren [?] Spr.; [nùošķuôbît ("abpflücken") pupas Widdrisch, Ronneb.; = (uz vairāk pusēm) nuošķiebt" Grünwald, MSil. (mit uô ² ): zābakiem nuošķuôbīti2 papēži Salis, N.-Peb., Sessw., Dickeln, Druw., Laud., Prl., Drobbusch, Meselau, Stomersee, Golg., Kursiten, Mitau, Autz, Grünh.; n. ce̦puri Ermes; verziehen (das Gesicht od. die Lippen) Kalleten, Kokn., Jürg., Ermes: saņēmis naudu, tas nuošķuobīja lūpas, bet neteica ne vārda Sessw., Lös., Druw., N.-Schwanb. - Refl. -tiês, = nùošķiebtiês 1: tuornis nuošķuôbījies uz vienu pusi PS., Dickeln. papēži nuošķuobijušies Salis].

Avots: ME II, 867

nùoskust [li. nuskùsti), nùoskũt, tr., abrasieren, abscheren: pa lielākai daļai latvieši nuoskuj bārzdu Plutte. viņam bija nuoskūta (nuoskusta) seja, galvas matus bieži mē̦dz nuoskust par sē̦ru zīmi Antrop. II, 56. Refl. -tiês, sich abrasieren, sich abscheren: viņš bija tāds vare̦n uzpuosies un nuoskuvies A. XIV, 371. [Jānis... nuoskutās vēl bārzdu Janš. Bārenīte 38.]

Avots: ME II, 850

nùotrakuôt, tr., abrasen, verschwindeln, vertun: nuotrakuos vai visu naudu Līg. Refl. -tiês, sich abrasen, Unsinn treiben, albern, sich mit andern abhaschen.

Avots: ME II, 876

‡ pabrèņģêt ² Saikava "pabradāt": p. pa dubļiem Heidenfeld, Lubn. tādi dubļi, ka ir neduomā p. uz priekšu Saikava.

Avots: EH II, 122

pakâpele, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe Karst.: augstas dzirnas, augsta abra, pakāpeles vien vajaga BW. 21440; LP. VI, 574.

Avots: ME III, 43

II paliẽks [PS.], palieka [Fest.], paliêks ² Kand.,

1) das Übriggebliebene, das Überbleibsel, der Rest:
vai nevari šuo palieku arī ielikt ve̦zumā? Saul. armijas palieks A. XX, 389. nakts palieks viņam bij jāpavada zem liela lietus XX, 559. tas palieks jāizne̦s vecenei XX, 653. ve̦cais maksāja nuo sava ve̦cā naudas palieka Aps. palieka nuo tiem laikiem Antrop. II, 49. staigājis kâ nāves palieks [auch in Lis.; Fest., Stelp.] apkārt, wie ein Todeskandidat LP. VI, 163. pa kruogu vēl dauzījās ļaužu palieki Zeib. vietām vēl kādi sniega palieki spīdēja Saul. puisis paliekus (paliekas 788) nuolējis zemē LP. VII, 835. citi dzēra pilnus mē̦rus, es tuos mē̦ru palieciņus BW. 20093. duodiet man palieciņas! 29406; palieka kukulītis, = abrakasis Stenden;

2) die Unterlage, das Untergelegte:
le̦du nedrīkst likt taisni uz zemes vai grīdas, bet tas jānuovietuo uz īpašām paliekām Zemk.;

3) (als Schimpfwort) Schund, Ausgeburt:
tu ļaužu palieks! Tirzm.

Avots: ME III, 62

pamurums, kotbringende Zeit: pavasari pa pašu pamurumu pa lauku ceļiem ne˙maz nevar pabraukt Gr.-Sess., [Bauske. Zu li. mùrti "durchweicht werden", le. murga II, murît II].

Avots: ME III, 74

‡ *papiezis, = *papiedis: tev sudabra zābaceņi, vaska [anderswo: vaŗa ] sisti papìezīši2 (dissimiliert aus *papiežīši?) VL. aus Auleja.

Avots: EH XIII, 163

‡ papļe̦kât Dunilta, = pabradât: p. pa dubļis. kāds (dubļainām kājām ejuot pē̦das atstādams) papļe̦kājis istubas vidū.

Avots: EH XIII, 164

papliukšķinât: saimniece ... papliukšķināja pa abras ... muguru ar laipnu ruoku Virza Straumēni3 36.

Avots: EH XIII, 164

pasedle, pasegle, pasedlis, paseglis, die Satteldecke [Bielenstein Holzb. 529], Schabracke: mēness deva ze̦lta se̦dlus, sudrabiņa pasedlīti VL. ņe̦mu linu pasegiīti, paseglē sviedrus slauku BW. 33639. se̦glus liku pagalvī, paseglīti apsedzuos 33642. ņe̦mu zīdu pasegliņu (Var.: paseglīti) 31324, 2.

Avots: ME III, 96

‡ paskūst, = paskūt, paskust: gribu p. sevi Pas. IV, 81 (aus Malta). Refl. -tiês, sich (ein wenig?) abrasieren: gribu p. Pas. IV, 84 (aus Warkl.; ebenda III p. fut. paskuss und I p. s. cond. paskustu!).

Avots: EH XIII, 173

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

‡ pasvari "?": ze̦lta be̦zve̦ns, sudabra p. Rätsel aus Eglūna.

Avots: EH XIII, 178

‡ pavìlksnis ² Kaltenbr., eine hölzerne Schiene unter der Schlittensohle: par ziemu sabrauce pa divēju pavilkšņu.

Avots: EH XIII, 190

‡ pažampât, = pabradât: pa ūdeni p. C., Prl., Serben. Refl. -tiês,

1) = pabradâtiês Lems.;

2) ein wenig (im Wasser) planschen
Trik.

Avots: EH XIII, 194

pìesêdêt,

1) beisitzen
Spr.;

2) sich setzen
(?) U.;

3) sitzend erreichen:
"pabrauksimies", viņš saka: "kuo nu tâ mierā piesēdēsim?" Ezeriņš Leijerkaste II, 43;

4) sitzend hier und da niederdrücken od. Spuren hinterlassen:
bē̦rni piesēdējuši kaņepes PS. - Subst. pìesê̦dê̦tãjs, der Beisitzer, Assessor U.: tiesas piesē̦dē̦tājs Sadz. viļņi 113. pagasta piesē̦dē̦tājs Zeif. II, 182. zvērināts piesē̦dē̦tājs Konv. ² 385.

Avots: ME III, 288

I plaûdis Kr., C., PS., Burtn., Kl.; Fest., Demin. auch plaudē̦ns, der Brachsen (abramis brama L.) Natur. XXXVII, 47, RKr. VIII, 103; IX, 94: tas nuotika nārsta laikā, caur kuo arī jaunie plaudē̦ni mantuoja asakas Etn. II, 80. Der Name dieses breiten Fisches gehört (als "der Breite") wohl zu got. flautjan "sich gross (urspr.: breit) machen", ahd. flaozzan "superbire", s. KZ. LI, 258.

Avots: ME III, 324

plicis, der Bleyer (leuciscus rutilus L.) RKr. VIII, 104, U.; Blicke, Pliete (abramis blicca) RKr. IX, 94; "bresmes maukas bē̦rns" Sassm.

Avots: ME III, 343

I plĩsis, Blicke, Pliete (abramis blicca) Dond.; wohl für plĩtis nach dem plur. plĩši (mit š aus tj).

Avots: ME III, 348

II plĩte Sassm., Blicke, Pliete (abramis blicca) Natur. XXXVII, 46. - plīte od. plītne Etn. IV, 166, Fest., ( i- Stamm?) plīts Peb. "ein kleiner, flacher Fisch". Aus d. Pliete.

Avots: ME III, 349

rantêt, -ẽju Tals., abranden, den Rand abhauen, beschneiden St.: ve̦se̦lus kuokus - nerantē̦tus LP. VII, 186. Ableitung vom entlehnten rañte "Rand".

Avots: ME III, 477

raustava, eine Raufe zum Abraufen der Leinsaatköpfchen U., Bielenstein Holzb. 518 (mit Abbi1d.). Zu raustît.

Avots: ME III, 488

ritinêt (unter ritinât): "grìezt ritenī" Auleja; (mit einem Wagen) fahren (tr.): vēja māte ceļu slauka, kuo sudabra r. (Var.: vizināt) Tdz. 55130 var. (aus Warkh.). ‡ Refl. -tiês Auleja, sich zusammenrollen: suns ritinējas, ritinējas, apsagrìež ratā, atsagulst.

Avots: EH II, 374

rudulis, abramis ballerus L. RKr. VIII, 103; der Bleyer (cyprinus ballerus) Fischer 127; das Rotauge (leuciscus erythrophthalmus L.) Natur. XXXVII, 37; die Plötze (leuciscus rutilus) Caв. II, 222.

Avots: ME III, 554

rusenis, auch sniega rusenis, sehr lockerer Schnee Katzd.: tādu ruseni nee̦smu ilgi redzējis: visi ceļi tâ aizdzīti, ka ne pabraukt nevar. wohl zu r. рыхлый "locker", č. ruch: "Bewegung", schwed. rūsa "hervorstürmen" u. a. bei Trautmann Wrtb. 240 f.

Avots: ME III, 563

sabridinât Gr.-Essern, = abrad%C3%A2t">sabradât 2: s. slapjas kājas.

Avots: ME III, 597

sacam̃blât Dond., = abrad%C3%A2t">sabradât 2: s. ze̦kes.

Avots: ME III, 601

‡ sadeķuôt Seyershof, mit einer Decke warm zudecken: sabraukts zirgs ir jāsadeķuo.

Avots: EH XVI, 402

sajât,

1) intr., zusammenreiten, zu Pferde kommen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): sajāj tautu pilna sē̦ta BW. 8097 var. sajāj kungi, stārastiņi 13250, 19. tev sajāja precenieki 13385. sajāja brammaņi augstā kalnā 33601;

2) intr., reiten
(mit verstärkter Bedeutung) : sajāj (Var.: salaid) daiļi, tautu dē̦ls! kuozin māte mani duos BW. 14288;

3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit reiten:
ve̦cākais sajāja trīs dienas neapstādamies LP. V, 275;

4) tr., reitend erlangen od. erreichen:
jāju dienu, jāju nakti, līdz sajāju . . . sev(im) jaunu līgaviņu BW. 11199. beidzuot sajāja skaistu pili LP. V, 276;

5) freqn, sajādīt Spr., tr., im Reiten übermässig anstrengen, übermüden
U.: zirgs, ar kuŗu raganas nakti jājušas, ir tīrās putās sajāts Etn. III, 23. sajāj stīvu kumeliņu BW. 22849;

6) "abraukt">sabraukt" PIKur.;

7) durchschelten Infl. n. U. Refl. -tiês, reitend zusammentreffen, zusammenreiten:
sajājās bāleliņi BW. 29387.

Avots: ME II, 640

saķe̦l˜lât, saķel˜lêt, tr., besudeln, beschmutzen: karuogs sabraukts un saķe̦llē̦ts Līguotnis Stāsti I, 72.

Avots: ME II, 662

saķer̂t, tr.,

1) ergreifen, (fest) fangen; erlangen:
muļķītis krapt! saķeŗ putnu aiz spārna LP. lV, 150. pamanās ve̦lnu aiz papēžiem saķert V, 132. saķēris upītē zivis V, 157. lapsa saķēra vārnu cieti Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 10. aizlaiž garām, it kâ gribē̦dams vēju saķert A. v. J. 1896, 5. 367. ķēru, ķēru, nesaķēru BW. 9216. iznāk māte raudādama, sav[u] galviņu saķē̦ruse 13646, 6. kuo, māsiņa, tu saķēri (Var.: saguvi, dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 17478 var.;

2) saķert bē̦rnus, Kinder bekommen (bei der Geburt)
Ar. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, fangen;

2) einander ergreifen, fangen, umfassen, an die Hand nehmen:
divi kuopā saķē̦rušās vardes Etn. II, 19. viesi saķērās pa pāriem BW. III, 1, 77. ... vai meitas un puiši nele̦c pa pāram, ruokās saķē̦rušies Etn. II, 151;

3) sich (in etwas) verfangen:
sabraukuši vedējiņi pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās saķērās (Var.: sapinās, satinās) BW. 17211 var.;

4) sich in den Haaren liegen
U.

Avots: ME II, 662, 663

salâčuôt,

1) = abrad%C3%A2t">sabradât ² : salâčuotās kājas Stari I, 40, Peb., Nötk., Kokn., Sessw., Lös., Jürg., Grünhof, Gr. -Buschhof, Drobbusch, Wolm., Salgaln, Serbigal, Sessau, Orellen, Kursiten, Mar., Schwanb.;

2) "dicht (um nicht zu frieren) umhüllen umwickeln":
s. kājas Nigr., Saussen;

3) "liederlich bekleiden"
MSil.;

4) mit schmutzigen Füssen besudeln
(grīdu), zertreten (labību) Mar., Sessw., Smitten, Allendorf; zirgs salâčuojis ² (= saminis) vistu pa˙visam klibu Sessau.

Avots: ME II, 667

salamžuôt,

1) "sasist" Serbigal (scherzweise; mit am), Grundsahl: viņu vajaga krietni salamžuot Seibolt;

2) "(istabu, drēbes, apavus) savazāt, abrad%C4%81t">sabradāt" Nötk., Ronneb., N. -Schwanb.;

3) "liederlich fertignähen od. anfertigen"
MSil. Welonen, Baltinov;

4) = salamžât Jürg.;

5) "(unpassende Kletder) anziehen":
s. visādas drēbes sev mugurā N. -Peb.

Avots: ME II, 666

saļapât, = abrad%C3%A2t%20dub%C4%BCuos">sabradât dubļuos: s. pastalas. Refl: -tiês: = sabristies dubļuos N. -Reb.

Avots: ME II, 678

saļe̦kât,

1) knetend mit Wasser vermischen:
s. mālus Wrangelshof; zusammenkneten, -quetschen: s. uogas Lenzenhof;

2) "abrad%C4%81t">sabradāt": s. zābakus Mar., Smilten, Allendorf, Salisb. u. a.; s. kājas Dunika; mit unsaubern Füssen besudeln: peles saļe̦kājušas pienu netīru Nötk. bē̦rni saļe̦kājuši sedzeni Wolmarshof;

3) zahlreiche Spuren hinterlassen:
te laikam daudz zaķu, ka tik daudz pē̦du saļe̦kāts Vank.

Avots: ME II, 678

sapeķêt,

1): auch Erlaa, N.-Peb.;

3): s. abrakasi A. Brigadere (mündlich); "aptriept (maizi ar biezu kārtu sviesta)" Ozolnieki (Kr. Mitau).

Avots: EH XVI, 435

sapît, tr.,

1) zusammenflechten:
matus, vaiņagu. galvu sapīt BW: III, 1, 21. Adams un Ieva sapina vīģes kuoka lapas un darīja sev priekšautus I Mos. 3, 6;

2) (mit Hilfe der Fussfesseln) anbinden, fesseln:
sapinuši zirgus LP. VII, 75. Sprw.: nemāk ne cūkas sapīt;

3) verzwicken, verschlingen, verpinkern:
pats ar visiem vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. Refl. -tiês,

1) (für) sich (zusammen) flechten:
sapinuos gludu galvu BW. 14088, 1 var.;

2) sich verzwicken, verhaspeln, verwickeln, verpinkern:
raibaļa sapinusēs savā valgā A. XX, 305. sapīsies kūmas tavas kâ vistiņas pakulās BW. 1527. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķi griezt, tik pinkās sapinās BW. 17211. - (fig.) viltnieks, nevarē̦dams mēles uzrādīt, pats sapinās LP: IV, 54;

3) fig., sich zusammentun, sich verbinden:
kad nu Izraels ar Bual - Peoru sapinas (maukuojas) IV Mos. 25, 3. ka jūs visi pret man[i] sapinušies (dass ihr euch alle verbunden habt gegen mich) Glück I Sam. 22, 8.

Avots: ME II, 700

saplekšinât,

1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;

2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;

3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;

4) "abrad%C4%81t">sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;

5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;

6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;

7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.

Avots: ME II, 702

‡ sapom̃mêt Laidsen "sabrammēt".

Avots: EH XVI, 438

saskrabêt,

1) mit Geräusch hineinfallen
(von mehrern Subjekten): visuos piecuos nadziņuos ze̦lta griezti gredzentiņi; visi pieci saskrabēja (Var.: saskanēja) medinieka tarbiņā BW. 30530;

2) zusammenscharren, -kratzen (besonders Teigreste in der
abra); auch: saskrabēt graudu paliekas apcirknī Welonen

Avots: ME III, 732, 733

sašļaucît,

1) = abra%C5%A9c%C3%AEt">sabraũcît 2: s. sāpuošuo vietu (mit aũ ) Drosth., (mit àu ² ) Golg.; mit der Hand abglätten: s. aude̦klu, dvieli, vir̂vi (mit àu ² ) Lis.;

2) = sašļuokât: s. pļavu Bauske. Refl. -tiês,

1) sich ausrecken:
gulē̦dams sašļaucījās Saikava;

2) faulenzend sich rekeln:
viņš visu dienu sašļaucījās vien Bauske, (mit aû ² ) Wolmarshof.

Avots: ME III, 757

sass,

1): auch Ekengraf, Lennew.;

2): auch Bērzgale, Borchow, Kaltenbr., Saikava, Zvirgzdine, sass, -s Ramkau: uogas vēl sasīs Ramkau;

3): "ein Kind, ein Jüngling (verächtlich)"
Saikava;

4): Schorf auf einer halbverheilten Wunde
Kaltenbr.: apme̦tas s.; pēc nuokrīt; die Krätze Bērzgale, Zvirgzdine;

5): sasi vien ... šuovakar sabraukuši Tdz. 58711 (aus Bērzgale); ‡

6) nardus stricta Oknist.

Avots: EH XVI, 450

satît, tr., zusammenwickeln; einwickeln, einhüllen: kalējs... iztinis pulku baķu audekļa, kamēr varējis... raganu satīt kâ mazu bē̦rnu LP. IV, 167. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwickeln; sich einwickeln; sich verwickeln
U.: viņa satinās se̦gā. viss satinies pe̦lē̦kā miglā Aps. V, 27. e̦smu satinies kâ muša zirnekļa tīklā Neik. 40. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās satinās (Var.: sapinās, saķērās) BW. 17211 var.;

2) stolpern:
mēle satinas Krišs Laksts 32. man... satinās Libek, Pūķis 13, ich habe mich versprochen;

3) Umgang haben
U.: nav labi ka tu ar Jēci satinies Plūd. Rakstn, I, 123.

Avots: ME III, 764

‡ satraikšêt, zerquetschen: stiprinieks ... zelli ... sviede ... uz zemes un satraikšēja taî, ka kauli vien sabrakšēja Pas. VIII, 438 (aus Atašiene).

Avots: EH XVI, 456

satramdît: kučieris saplīkšķina pātagu, satramda zirgus un tad, drusku pabraukājis, nuotura tuos Janš. Līgava I, 15.

Avots: EH XVI, 457

‡ satrekšķêt "?": sabrauce padruškas kādrātiem (Var.: skārdājiem, skārda) lindrakiem: mūsu puiši dasadūre, - kādri (Var.: skārdi) vien(i) satrekšķēja Tdz. 58442, 7.

Avots: EH XVI, 457

šautît, -u, -ĩju,

1) stäupen, geisseln
St., Bielenstein LSpr. I, 431 (mit aû ² ), Selburg (mit àu ² ); vgl. auch atšautît;

2) schnell hin undherneigen, schwenken,
ļuodzît: ielej mucā ūdeni un šàuti ² uz vienu un uotru galu, lai muca labi izskaluojas! Bers., Erlaa, Lub. šàutît ² (ļuodzît) mietu Kl. Refl. šàutîtiês ² , = ļuodzīties, taumeln KL, wanken, wackeln Ar.; hin und her stürzen: ūdens mucā šautās Lub. sabraukts zirgs šautās Lub., Saikava. viņš aizgāja šautīdamies Erlaa. In der Bed. 2 zur Wurzel seu̯- "schwingen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 470; vgl. auch šaũbît)?

Avots: ME IV, 10

savāļât,

1) (hin- und herwälzend) besudeln
Spr.;

2) s. (= sakult) miežus, lai nuobirst akuoti N. - Peb. savāļuôt,

1) durchprügeln
Nötk.: (tē̦vs) savāļuo Pēterīti Latv.;

2) = abrad%C3%A2t">sabradât 1: savāļuot labību Koddiack; 31 (Heu) zusammenhäufen (zum Trocknen oder Zusammenlegen) Pilten (mit ã).

Avots: ME III, 782

še̦braks,

1) "ein kurzes Wams"
Alksnis - Zundulis; še̦braki, ein Frauenrock Schibbenhof; vgl. šabraks;

2) ein träger Mensch
Schibbenhof.

Avots: ME IV, 14

I sebris L., U., Bielenstein Holzb. 653, sebris Deg., die Wemgalle (abramis vimba L.) RKr. VIII, 103; IX, 94. Vgl. zebre.

Avots: ME III, 810

I sẽ̦ras Karls., Iw., sè̦ras ² Kl., Prl., auch der Sg. sē̦ra L., U., der Kummer, Harm, die Traurigkeit U.: uz... sejām bija lasāmas... dzijas sē̦ras B. Vēstn. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. sēru drēbes od. drānas, die Trauerkleider. sē̦ruojiet, bāleliņi,... paklājiet sē̦ru (Var.: trūves) deķi! BW. 17937 var. sāk bērinieki sabraukt sē̦ru mājā (im Trauerhause) RKr. XI, 80. sēru vēsts, die Trauerbotschaft. - sē̦ru vītuols Konv. ² 2099, die Trauerweide. Vgl. sē̦rs I.

Avots: ME III, 827

sidrabs Salis, Widdrisch, Zögenhof, Wolmarshof, Golg., das Silber BW. 5348 var. (Var.: sudrabs, sudabrs). Zunächst durch Metathese aus *sidabrs = li. sidãbras. Dies wohl dissimilatorisch aus *sirabras (ähnlich apr. acc. s. sirablan, got. silubr), vgl. ursl. sъrebro, sьrebro und (s. Ljapunov Izv. XXIX, 87) *serbro dass. - Ursprüngüch wohl ein nicht indoeur. Wort; vgl. dazu Grammont Dissimilation 94, Bruinier, s. IFA. VII, 11 f., Uhienbeck PBrB. XX, 43, XXVI, 308, got. Wrtb. 130, Feist got. etym. Wrtb. ² 318, Ipsen Stand u. Aufg. d. Sprachw. 229 f.

Avots: ME III, 835, 836

skabar̂ga A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, PS., Deg., Schwanb., Arrasch, Ermes, Wolm., C., Smilten, Jürg., Saikava, Warkl., Widdrisch, Ruj., Zögenhof, Grünh., Gr.-Essern, Behnen, Serbigal, AP., Preili, skabarga Mag. XIII, 2, 45, Wid., mundartl. (kuronisch) auch skabârga ² Iw., Līn., skabārga Frauenb., skabar̂gs ² Salis, Ruj., skabargs U., skabar̂da Erlaa, Prl., Laud., Kl., Bers., Mar., skabârda ² Dunika, skabarda Etn. II, 136, BW. 26296, 14 var., 34580 var., skabards Etn. II, 136, skabar̂na Cibla, skabars Etn. IV, 38, skabarzds Nigr., skabārzna Nerft,

1) der Splitter:
Sprw. dur kâ skabarga acīs. uotra acī skabargu ierauga, pats savā baļķi nenuomana. dūri situ uz galdiņa, lai atlēca skabardziņas BW. 26292, 1. ātri rāvu brāļa dzirnas, laî saplīsa skabardās (Var.: šķembelēs, šķēpelēs) 22478 var. mājās bija skabardziņi, nu atveda dzirkstelīti 21746, 1 var. îzvelc man skabarzdu nuo pirksta! Nigr. viņam ienācis skabargs, er hat ein Haar darin gefunden U. - sirds skabardziņš, einer, der einem ans Herz gewachsen ist U.;

2) ein Zänker
U. Mit Metathese aus *skabraga, *skabrada (zu skabrs)? Oder (vgl. namentlich skabarna und skabars) mit der gleichen Lautfolge wie in li. skebėrda "Splitter" (s. Būga PFB. LXXV, 149)? Jedenfalls zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 862

skabrs,

1): "skarbs" Pussen; sīva, skabra ("dusmīga; skuopa") dē̦lu māte A.-Schwanb.;

3): "ātrs; izdarīgs" Pussen.

Avots: EH II, 496

skabrs Etn. III, 3, Adv. skabri,

1) splitterig; scharf
U. (eig. u. fig.): skabras acis, ein scharfes Gesicht U. skabri ar sievu dzīvuot, unfreundlich mit seinem Weibe leben U.; skabrs (= skarbs) cilvē̦ks Golg.;

2) empfindlich
L., U.; widerhaarig U.;

3) hurtig, eifrig, aufgeweckt
U., flink L., schlau, spitzfindig St., Dr.: skabrs puisis, ein Knabe von guten Gaben U.;

4) grell
V., schrill: skabri sauca Ld. 10822. skabri zīle dzied BW. 31933, 23;

5) skabrs alus, scharfes Bier
Adsel. Subst. skabrums, die Schärfe, Rauhheit, Widerhaarigkeit U. Identlsch entweder mit li. skabrùs "schnell" (bei Būga KSn. I, 281), oder (wenn mit ide. a) mit la. scaber "rauh, krätzig". Nebst skabarga, skabene, skabît, li. skabùs "scharf", skabė´ti "hauen; schneiden", skabiù "schabe" (bei Būga l. c.), bulg. скоба "Schabeisen", ai. ava-skabhnāti "bricht ab" (s. Scheftelowitz IF. XLVI, 249), got. skaban "schaben" (resp. wenn mit ide. b - got. gaskapjan "schaffen") u. a. - wenn mit altem a - zu lat. scabere "schaben", le. skâbs (vgl. auch r. dial. скáба "Spliltter"), oder aber - wenn mit altem o zu li. skebérda "Splitter", r. (wenn mit altem e!) щебло "Span" (nach Būga PФB. LXXV, 149), lat. scobis "Schababfall", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 563, Reichelt KZ. XLVI, 338 f.; vgl. auch Solmsen Beitr. I, 212.

Avots: ME III, 863

‡ skārdains, blechern (?): sabrauce panāksnīcas skārdainiem pastaiņiem Tdz. 58442.

Avots: EH II, 504

skrãjas Ruj., Karls., ein Gestell (Karls., Dr.) für einen Tisch (U., Wolm.) od. Backtrog (U., Wolm., Ruj.); die Querleiste zwischen den Tischbeinen Wolm.: galda, abras skrājas Wolm. galdam skrājas (Var.: kājas) nemazgātas BW. 11232 var. Wohl gleichen Ursprungs wie skrāģis, indem j das nd. g wiedergibt.

Avots: ME II, 889

skrãpis Karls., C., skrāpis U., Salgaln, Memelshof, Spr., Naud., skrāpe U., skràpes ² Kl., Striegel, Schrape: kuoku skrāpji un sukas Konv. II, 515. abras skrāpis Purap. Kkt. 32, das Instrument, womit der Teig im Backtrog zusammengeschabt wird. -- Demin. skrāpītis, das Hölzchen am Zahnrade des Webstuhls Bielenstein Holzb. 402. Aus mnd. schrape "Werkzeug zum Kratzen und Schaben, ein Rosskamm", woher auch estn. (k)rāp "Striegel".

Avots: ME II, 889

skrāplis,

1) "?": ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! ja tev[i] ve̦lns aizrīdīs, gan mēs skrāpļa (Var.: skruķa) dabūsim BW. 19243 var.;

2) (mit ã ) Ruj., Salgaln, (mit à ²⁾ Gr.-Buschhof, Holmhof, Vank., Pferdestriegel;

3) = kaplis, kašeklis, eine eiserne Hacke mit 3-5 Zinken zum Jäten (mit ã ) Alt-Rahden, Pabbasch, Grünhof, A.Bergfried, Hofzumberge, Ukri, (mit à ²⁾ Holmhof;

4) = abras%20skr%C4%81pis">abras skrāpis Fehsen;

5) Schrape der Gerber
(mit ã ) Grünh.;

6) vēja skrāplis, jem. ohne einen festen Charakter
Ukri.

Avots: ME II, 889

skreblis (li. skreblỹs "Filz"),

1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;

2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;

3) ein Jähzorniger
Golg.;

4) = abraskrãpis Saikava;

5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.

Avots: ME II, 890

slampât ‡

4) sabradāt, savazāt slapju" (mit am̃) Nötk.; "piemīt netīru" (mit am̃ ) AP. Refl. -tiês, ‡

2) sich ohne Arbeit umhertreiben"
(mit am̃ ) Seyershof.

Avots: EH II, 520

šļampât U., Wessen, -ãju, šļampuôt U.,

1) = slampât, liederlich einhergehn U.; im Kot waten St., Spr., Bers., Fest., Lasd., Laud., Zirsten, (mit àm ² ) Lubn., Pilda, Saikava, Schwanb., "abrad%C4%81t%20bikses">sabradāt bikses" Wessen; mit schmutzigen Füssen (die Diele) schmutzig treten (mit àm ² ) Kalz., Selb., Stockm.;

2) schwelgen, schlemmen
Allunan n. U.; saufen (mit am̃) N. - Peb.;

3) fortgesetzt regnen (beim Schlackenwetter)
N. - Peb. (mit am̃). Aus d. schlampen.

Avots: ME IV, 63

slave (unter slava): auch Tdz. 36058 (aus Auleja). 46938 (aus Rugāji), 56370 (aus Zvirgzdine), 56548 (aus Nirza), 58623, 2 (aus Vidsmuiža), 4 (aus Warkl.), Lasd. u. a. n. FBR. IX, 140, A.- Schwanb., Pest., Heidenfeld, Perkunen, Selb., Višķi; s. (der Ruf) par bagãtuo dē̦lu izgāja pa visu pasauli Pas. VII, 492 (aus Lettg.). muiža ... nebija diez kādā slavē Austriņš Raksti VII, 364. pļāpīgām meitām slikta s. KatrE. tâ kâ tai slavei (d. h. sehr wenig) dalika ebenda. miltu tik drusku dalieku, tik tai slavei AP. Jēkabs sabrauca vairākkārt, gan it kâ biedrības mājas slavē (unter dem Vorwand) Austriņš Raksti VII, 228.

Avots: EH II, 522

I slẽģis Sassm., Labraggen, ein zum Aushauen bestimmtes (Wid.) od. ausgehauenes (N.-Peb., Dönd.) Stück Wald, "Waldeinteilung in Schlägen" Sassm., ein eingezäuntes Waldgehege Schrunden, Labraggen: nuocirstais meža slēģis Vēr. II, 927. mežu, malku, slīpeŗus cē̦rt tikai slēģiem vien Sassm.; slẽģis Iw. "puosums". Aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 928

šļikstinât, platschen oder plätschern machen Janš.: nešļikstini mīklu tik stipri! citādi tā šļāksies ārā nuo abras.

Avots: ME IV, 71

snauška,

1): auch (mit àu ² ) Auleja, Kalupe, Oknist, Zvirgzdine, BW. 1474: taidi snauškas sabraukuši Tdz. 43849; dem. snauškene Tdz. 57563 und snauškeņa Tdz. 59573 (ąus Lettg.); ‡

2) "kaķa pēdiņas (eine Pflanze)",
Auleja (in dieser Bed. öfter das Dem. snàuškeņas ² )

Avots: EH II, 542

‡ sne̦lls "?": sne̦llā turēšanās zirgā Janš. Atpūta, No 371, S. 8. kučieris, ... zirgus... drusku pabraukājis, nuotura tuos sne̦lli un stalti Līgava I, 15. sne̦lliem jātniekiem 340 (ebenda auch das entsprechende Subst. sne̦llums).

Avots: EH II, 543

suôlis (li. *šuolỹs, wovon instr. pl. šuoliaĩs "im gestreckten Galopp"; bei Būga LM. IV, 432 šúolis "Sprung"),

1) suola Manz. Lettus, der Schritt:
suoļus mest, spert, schreiten U. pame̦t pa svētdienas rītu garāku suoli A. XX, 721. sper, māršiņ, garus suoļus!... ja tu īsus (suoļus) strikškināsi,... BW. 22321. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. kal. v. J. 1893, S. 61. slaidu suoli laist (beim Tanzen) A. v. J. 1899, S. 361. viegli suoļi Biel. 1917. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos BW. 11711. pēc stingru suoļu mērījumiem Aus. I, 105. velti suoļus mērīt (einen vergeblichen Gang machen) Blaum. Skala ug. 60. iet suoļus skaitīdams (geht langsam) RKr. VI, sak. v. 765. iet suoļuos (schrittweise) A. v. J. 1893, S. 7 oder suoļiem, (Dunika) suoļis. braukt suolī (schrittweise) A. Brig. ik suoļu pabrauc, ik... LP. IV, 7. sācis palikt suoļuos (Schritt gehen) VII, 976. tikkuo suoli pa suolim (schrittweise) spēj kāpt Siliņš 58. neatkāpties ne suoļa LP. I, 146. nuo katla ne pa suoli neatstājies Krilova pas. 38. starpība tuop suoli pa suoli (mit jedem Schritt) lielāka SDP. VI, 29. suņi suoli pa suoli pakaļ mediniekam LP. VI, 285. tas tur izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 1411, uotra suolis viegls, bet nelīdze̦ns Br. sak. v. 118l. kāds zirgs, tādi suoļi Saikava. gaiļa suolis, Hahnentritt Lopkopība II, 56, Konv. ¹ 494, krusta suoļi ("?") Br. 41;

2) ein Gang zur Verrichtung der laufenden Arbeiten und Obliegenheiten, die alltägliche Mühewaltung, Arbeit:
e̦smu suoļus metis un kuopis U., ich habe keine Mūhe gespart. apkuopi tik labi sē̦tas suoli! LP. III, 93. lai sē̦tas suoli juo drīzi padarītu Latv. Av. 1898, No 2 pielik. par sētas un nama apkuopšanu A. v. J. 1896, S. 331. jāapte̦k... visi sē̦tas suoļi LP. IV, 146. nespēju izmest mājas suoli Apsk. v. J. 1903, S. 210. vakara suoli... aptecējusi Sarķis MWM. vakara suoli kuopt A. XII, 440. rīta suoli apkuopusi Mērn. laiki 71. ej nu tu... savā suolī! A. XX, 410. ikreiz, kad tu... duodies izšķiruošā suolī, vai arī nuo tā neizšķīries atgriezies Daugava I, 442. nav suolīša gājējina BW. 3083. jauniete rīkuojas pa suoli Kārstenis. rīkuojās... saimniecības suolī A. 1896, S. 336. izgāja... paraudzīt saimniecības suolī A. X, 733. kuopa savu saimnieces suoli Mērn. laiki 50. Zu ai. š̍ālūra-ḥ "Frosch", š̍alabhá-ḥ "Heuschrecke", resp. zu mhd. schel "springend", ahd. scelo "ScheIIhengst", oder aber zu got. skēwjan "gehen", s. Watde Vrgl. Wrtb. II, 600, sowie Petersson AfsIPh. XXXVI, 147 und Ar. und arm. Stud. 84.

Avots: ME III, 1137

*III spāre, Zope (abramis ballerus), zu erschliesseu (wegen li. spõrė dass.) aus spare RKr. IX, 94 (woher vermutlich spare Konv. ² 2320 entnommen ist).

Avots: ME III, 987

spruõga,

1): auch (mit ùo ² ) Skaista; spruogās mati griezušies BW. 23199 var. (vilnas) spruodziņa 2352; ‡

4) sprùogas ² Golg., = virpeles 2: zirgs sabraukts spruogās.

Avots: EH II, 562

spruõgaîns, ‡

2) = abraukts%20spruog%C4%81s">sabraukts spruogās ‡ 4 Nigr.

Avots: EH II, 563

stãvinât,

1): s. guovis (ganuos) AP., Segew. s. sabraukta zirgu, lai nepaliek stīvas kājas Seyershof.

Avots: EH II, 574

šubraks,

1) die Schabracke
U. (unter šabraka), ein kurzer Mantel Ogershof; ein alter, kurzer Mantel oder Pelz Aahof, Druw., AP., Kokn., Meselau;

2) wer sich liederlich kleidet
Drosth., Sessw.

Avots: ME IV, 104

sudabrs (li. sudābras Tiž. I, 410, Būga KSn. 1, 288 und Ponev. gov. II, 29) Gr. - Buschhof, Infl. (Preili n. FBR. VIII, 11, Lixna, Marienhausen, Liepna, Rositten, Gaigalava, Warkh., Warkl., Kraslaw, Zvirdzine, Stirniene, Kapini, Welonen, Borchow), = sudrabs, Silber: tē̦vs nekala sudabreņa BW. 16606, 3. ze̦lta zirgs ar sudabra asti Pas. IV, 20 (aus Ružina). māja ar visaidiem ze̦ltiem un sudabriem, tai ir laistās 255 (aus Nīcgale). Vgl. urslav. *sъrebro und le. sidrabs.

Avots: ME III, 1113

supraks Bauske, supraks Oberl. n. U., supraka Kronw., ein Überzieher; vgl. šubraks U. (unter šabraka).

Avots: ME III, 1124

svešiena Wid., svešiene, svešene St., die Fremde: ciemiņi nuo svešienas sabraukuši Aps. V, 17. nuo svešenes... pārnācis mājās Dünsb. Od. 3. 35. nebija... vajadzības tamlīdzīgas mantas iegādāties nuo svešienes R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 159.

Avots: ME III, 1151, 1152

svè̦trîts, der Sonntag-, Feiertagmorgen: es piedzimu svē̦trītā, ļaudīm darbu nekavēju BW. 1183. lai nāk meitas svē̦trītā 13250, 36. krustību svē̦trītu sabrauca kūmas BW. I, S. 178.

Avots: ME III, 1156

I sviķis Dond., Wandsen, Plur. sviķi Alschw., A. - Ottenh., Dunika, Felixberg, Grünh., Labraggen, Ruj., Salis, Salisb., Sarnaten, Widdr., = sve̦ki: cik... bija sviķu malkas Janš. Nīca 58. sviķiem (Var.: sviķim) cirtu tuo eglīti BW. 12411, 1. sviķu ce̦lms Br. 111. - aptraipīja tuo ar līpamu mālu un sviķi (mit Ton und Pech) Glück II Mos. 2, 3. Wohl aus sveķis + piķis (Pech).

Avots: ME III, 1157