Paplašinātā meklēšana

‡ àizbriêst,

1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;

2) zuquellen:
duris aizbriedušas.

Avots: EH I, 12

apbriêst,

1) : apbriedis celš auch Dunika, Frauenburg, Wandsen, apbriedusi (an der Oberfläche hart geworden)
maize Bauske. apbriedusi (gereift) labība Ewers; ‡

2) anquellen
Ewers.

Avots: EH I, 74

atbriêst Spr., intr., quellend in den früheren Zustand zurückkehren.

Avots: ME I, 151

briẽs (wohl aus briesmi, briẽsm): man bries, mir ist angst; man bries pa kapiem iet AP.

Avots: ME I, 337

briẽsma,

3): ne tai bija vilka briesma (Var.: briesmas, briesmu, briesmi, bailes, bail) BW. 7142 var.; ‡

4) briesmu, sehr:
tur jau b. labas pļavas Heidenfeld; ‡

5) Plur. briẽsmas, das Eingeweide des (geschlachteten) Viehs
Dunika; ‡

6) Ekel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 244

briẽsma, gew. Pl.,

1) die Gefahr:
izglābt nuo uguns, kar̀a briesmām;

2) schreckliches, Fürchterliches:
viņš dzīvuo, ka briesmas kuo dzirdēt; briesmu lietas, ziņas izpaust, schreckliche Nachrichten verbreiten, briesmu darbus darīt, furchtbare Taten verüben;

3) man briesma, briesmi [aus briesm(a) i(r)?], briesm, mir ist angst:
man vilka briesmi K. kauns man ļaužu, briesm māmiņas BW. 7142, 9329, BB. XIV, 148. [Wenn mit ie aus ei, am ehesten zu slav. bridъ bei Berneker Wrtb. I, 86.]

Kļūdu labojums:
9329 = 9329 var.

Avots: ME I, 337

‡ brìesmai ² Kaltenbr., Adv., = briẽsmîgi: bluķis ar mizu b. liels.

Avots: EH I, 244

briẽsmains, gefahrvoll.

Avots: ME I, 337

briẽsmeklis, das Schreck -, Zerrbild, Schrecknis, Scheusal, Ungeheuer: seja pārvērtās nejaukā briesmeklī Poruks. tur nav pūķu un citu briesmekļu Purap. šausmīgs briesmeklis ir karš Rainis.

Avots: ME I, 337

‡ brìesmes ² Sussei n. FBR. VII, 140, = briẽsma.

Avots: EH I, 244

briẽsmība: acc. s. briesmībe (Gefahr, Schreckliches) LLD. II, 20 ₂₃ .

Avots: EH I, 244

briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.

Avots: ME I, 337

briẽsmîgs, Adv. briẽsmīgi: senāk b. (sehr häufig) cēlēs zilā slimība Sonnaxt. man maizes cepšana b. (sehr gut) izdevās Seyershof.

Avots: EH I, 244

briẽsmîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich: cilvē̦ks, laiks, bads, aukstums, karstums; Adv. briesmīgi, grausam, entsetzlich, schrecklich, oft = ļuoti, sehr: briesmīgi karsts, nejauks, schrecklich, sehr heiss, hässlich; briesmīgi ātri, sehr schnel; briesmīgi dusmuoties, līt, skriet.

Avots: ME I, 337

briẽsmîgums, das Schreckliche, Furchtbare, die Gefärlichkeit: slimības briesmīgums A. XIII, 649.

Avots: ME I, 337

‡ briesminât, = šausminât: veļus briesminuot Rainis VI, 219.

Avots: EH I, 244

briẽsmuoņa, comm., LP. II, 43, gew. briẽsmuonis, f. - uone, der (die) Grausame, Schreckliche, Abscheuliche, der Wüterlich, das Scheusal, Ungeheuer, Schreckbild: pē̦rkuonis briesmuoņus tramdīja. es e̦smu bads, pasaules briesmuonis Vēr. I, 677. briesmuoņa mežkungam jānāk nuo kapa laukā LP.VII, 111.

Avots: ME I, 337, 338

briẽsmuonība ,* die Grausamkeit, Abscheulichkeit, Greueltat: uz briesmuonību pavedināt.

Avots: ME I, 337

‡ briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 244

briẽsmuonis (unter briẽsmuoņa): auch AP. (von Menschen und Tieren gesagt).

Avots: EH I, 244

briesmuoties, sich sehr entsetzen L.

Avots: ME I, 338

briesmuots: auch Serbigal n. FBR. IV, 61, (mit ìe ² ) Oknist; Adv. briẽsmuôti Salisb., (mit ìe ² ) Oknist, sehr.

Avots: EH I, 244

briesmuots, = briesmīgs Adsel.

Avots: ME I, 338

briêst: naktī lieius būs: uz mežu tâ briest (die Wolken ziehen sich zusammen); viss zils Siuxt.

Avots: EH I, 244

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338

‡ dabriêst (li. dabrę vollständig reif werden: lai vēl mieži dabriest pilnīgaki Saikava; vollständig anquellen: lai muca dabriest: tad būs labi ebenda.

Avots: EH I, 301

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava; ‡

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505

ìebriêst(iês), anquellen, anfangen zu quellen, schwellen, wachsen: graudiņi iebriedušies re̦snumā Zeif. Chr. II, 209. sāk iebriest ziedu pumpuri Konv. ² 1790. zirņi vēl nav pilnīgi iebriedušies Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME II, 5

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava; ‡

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505

ìebriêst(iês), anquellen, anfangen zu quellen, schwellen, wachsen: graudiņi iebriedušies re̦snumā Zeif. Chr. II, 209. sāk iebriest ziedu pumpuri Konv. ² 1790. zirņi vēl nav pilnīgi iebriedušies Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME II, 5

izbriêst: izbriedusi maize Für. I. kas lielā laimē izbriedis Dünsb. Skaistā Mīle 58.

Avots: EH I, 436

[izbriêst, intr. anquellen: izbriedis trauks Lis.; izbrieduši mieži Arrasch; izbriedušas (hervorstehende) acis Ruj.]

Avots: ME I, 719

nùobriêst,

1): graudi nuobriest Ramkau. zâle vēl nav nuobrieduse ebenda;

2): nu būs nuobriedis, kad nelīst Frauenb.; ‡

3) hart werden:
pine̦kli nuobrieduši (vor Feuchtigkeit für das Pferd zu hart geworden) Siuxt; altbacken werden: maize ātri nuobrieda AP. gabalu nuobrieduša pīrāga Jauns. B. gr. ³ II, 239.

Avots: EH II, 34

nùobriêst, intr.,

1) völlig reif werden, grobkörnig werden, anschwellen:
labība pat˙laban nuobrieduse LP. IV, 32. nuobriedušu uogu rāvu BW. 11370;

[2) trocken werden, (ab) trocknen:
viņa nāca... pa daudz maz nuobriedušuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V, 281].

Avots: ME II, 765

pabriẽsmîgi, Adv., etwas, ein wenig schrecklich Ahs.

Avots: ME III, 10

‡ pabriêst, etwas anschwellen: paunu, kuŗa ... pabriedusi pilnāka ar dažiem ... de̦vastiem Daugava 1928, S. 3.

Avots: EH II, 122

‡ pã[r]briẽsmīgi Blieden, sehr: p. skaists.

Avots: EH XIII, 197

pãrbriêst, intr., zu sehr quellen, schwellen, reifen: daži nuo pumpuriem pārbrieduši.

Avots: ME III, 151

pìebriêst, anschwellen, -quellen, zunehmen: tīri re̦sns piebriedis LP. VI, 1, 77. krūtis piebriest Konv. ² 1153. graudi pìebriest S. D. P. I, 19. plānās šķiedras piebrieda par tumšu masu R. Sk. II, 159. dzīslas viņa pierē piebrieda Jaun. mežk. 43. skaitlis ik gadus pa kādiem simtiem piebriest Zeiferts Latv. chrest. III, 298. maki bij par daudz piebrieduši Apsīšu Jē̦kabs IIl, 12. gaiss tāds piebriedis, labības smaržas pilns De̦glavs Rīga II, 1, 12.

Avots: ME III, 240

sabriêst,

1): debesis pa˙visam sabrieda, - sāka jau līņāt Jauns. Raksti III, 17. lai vaina (gemeint ist ein Knochenbruch)
nesabriestuot B. gr. ³ I, 55.

Avots: EH II, 398

sabriêst, intr.,

1) zusammenquellen, fertigquellen, sich mit Nässe füllen, durch Feuchtigkeit quellen
U.; anschwellen: korķis sabriest Konv. ² 455. luogu rāmji sabrieduši. kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

2) reif werden:
cilvē̦ks sākuot pūlēties jau daudz˙maz sabriedîs Jauns. III, 20.

Avots: ME III, 597

ugunsbriẽsmas, Feuergefahr Stari I, 78.

Avots: ME IV, 295

uzbriêst: uzbriedis "gedrungen" Brasche Anl. 403.

Avots: EH II, 719

uzbriêst, aufschwellen, aufquellen, sich aufblähen Wid.: labībai vēl jāuzbriest (das Getreide muss noch wachsen, grobkorniger werden) C. zirņi brangi uzbrieduši (sind im Wasser angequollen) Wandsen, mīkla uzbriedusi (der Teig ist aufgegangen). vājniekam, kad tas sadzērās pienu, vē̦de̦rs par daudz uzbrieda Nigr. meita tâ uzbrieda (vom Fortschreiten der Schwangerschaft), ka nevarēja vairs slēpt savu kaunu ebenda. ceļš uzbriedis BielU., die Feuchtigkeit hat sich in den Boden der Strasse hineingezogen.

Avots: ME IV, 319

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59

‡ akatnieks,

1) jem., den nach etw. gelüstet:
briesmīgi akatnieks Kaltenbr.;

2) jem., der gegen Bezahlung die Wehrpflicht eines anderen übernimmt:
nuopirka akatnieku; akatniekam astuoņi simti samaksāja Kaltenbr. Aus r. охóтник "Liebhaber; Freiwilliger".

Avots: EH I, 65

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87

apkaitinât, ‡ Refl. -tiês, ganz und gar zornig werden, in Zorn geraten: tamē̦r viņu kaitināja, kamē̦r viņš apkaitinājās Fest. viņš briesmīgi apkaitinājies Stenden.

Avots: EH I, 88

apskàistiês, selten apskàist (li. apkaĩsti, ringsum heiss werden), unwillig, zornig werden: ve̦lns briesmīgi apskaitās LP. VII, 1163.

Avots: ME I, 121

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs: ‡

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133

atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.

Avots: ME I, 210

baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]

Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4

Avots: ME I, 250, 251

bê̦gulis, fem. -le, der Flüchtling: briesmīgā diena padarīja mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. [bê̦gule auch als Kuhname gebraucht.]

Avots: ME I, 289

‡ briêde, in der Verbind. rudzu b., das Wetterfeuchten AP.: rudzus nuobriedē zibsnis - rudzu b.; pēc rudzu briedes rudzi sāk briest.

Avots: EH I, 243

briêde̦ns Janš., sich ausdehnend, anschwellend, aufgehend: briede̦na mīkla maize; briede̦ni ķiļķe̦ni (zu briest).

Avots: ME I, 336

briêdêt, - ēju, fact. von briest,

1) zur Reife bringen, reifen:
saule druvu, ābuolus, labību briedē. Fig.: viņš patlaban briedēja kāzu lietā cietu nuoduomu Aps. laiks, kas augļus, duomas briedē Plūd. Uz s. tāli 12;

2) die Gerste zum Bierbrauen quellen lassen
Spr.

Avots: ME I, 336

briêdîgs: b. rudens - labība tâ iebriest, kâ ni˙kad Saikava.

Avots: EH I, 243

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedumā, gan birumā laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedumā briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā (Rätsel).

Avots: ME I, 337

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

debesis,

1): debeši briest, es droht Regen
Diet.; ‡

2) auch Plur. debeši, der Himmel:
izauga... da pašam debešam BW. 5035, 3. nuogāja uz debešiem (in den Himmel) BWp. 2221, 6 var.

Avots: EH I, 313

dejums, der Tanz: jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā RKr. VII, 1127. Dafür deijums RKr. XVI, 222.

Avots: ME I, 453

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

‡ II duõķis Salis "dichtes Gras": briesmīgi aug biezs d.; Sprw.: biezs kâ d.

Avots: EH I, 350

dràudêt: draũdêt Dunika; draudē (in Sessw: mit "aû") ar pirkstu Pas. IV; 99 (aus Ronneb.). kas tālam apgabalam draudēja briesmas un puostu II, 292. draudē̦ti (bedroht) bij tikuši arī ar nuošaušanu Kaudz. Vecpieb. 35.

Avots: EH I, 330

drausma,

1) Drohung
St.;

2) die Angst, Furcht:
šīs stundas saceļ drausmas Rainis. viņu sagrāba briesmīgas drausmas Vēr. II, 352;

3) die Gefahr:
Viskuoku iegrūda lielās drausmās Lautb. - Vgl. draudêt.

Avots: ME I, 492

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

gaŗām, dial. garēm, gariem, Instr. Pl. von garš,

1) vorüber, vorbei:
es aizlaidu visiem braucējiem gaŗām;

2) längs, entlang, =
gar, eine Mittelstellung zwischen Adverb und Präp. einnehmend, aber so nur im VL.: tec gaŗām tuo ciemiņu BW. 1400,2. taisi, bāliņ, divi dārzi gaŗām tavu glāžu luogu 14538;

3) über - hinaus:
viņa lasīja gaŗām pusnaktij Niedra;

4) prädikativ - vorüber, vorbei:
pusdiena, briesmas jau gaŗām;

5) durch
gar (s. dies) od. gaŗu verstärkt - lang und breit, ausführlich, gehörig: mēs tuo gaŗu gaŗām apspriedām.

Avots: ME I, 605

gaũduôt [Gr. - Essern, Līn., Bauske, Salis, gàuduôt C.], intr.,

1) jammern, wehklagen:
nedzirdēja lielu vē̦tru, ne bērniņus gauduojam;

2) heulen:
suns, vilks, vējš gauduo Etn. II, 51. ja vējš gauduo un pluosās briesmīgi vējputņi, tad allaž laidīsies Etn. II, 71. Refl. - tiês, jammen, klagen: kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076.

Avots: ME I, 611

‡ glãsêt, -ẽju "lutināt" Seyershof, sorgsam pflegen Zögenhof, "schonen, žē̦luot" Trik.: tuo memmes dēliņu jau pūš un glāsē vien! Zögenhof. tā māte savus bē̦rnus briesmīgi glāsē Trik.

Avots: EH I, 392

I gražuôt,

1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;

2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;

2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;

3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [

4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).

Avots: ME I, 642

II gremt,

1): brummen, dumpfe Laute von sich geben
Memelshof, Wessen, (mit èm ² ) Kaltenbr., Oknist (hier haupsächl. vom Vieh gesagt): vērsis gremj. dzied gre̦mdams Kaltenbr.; vor Wut laut brüllen (von Rindern und Bären) Sonnaxt: grēme, bļāve briesmīgs pūķis Dažādu dziesmu krāj. Rīga 1867, S. 29; zürnend schelten (mit èm ² ) Auleja; zürnend brummen, murmeln Kaltenbr.: ve̦cais smagi grēme; ‡

2) "visur pieķerties" Saikava ("mit em̂"): vinš mani gremj. Refl. -tiês: sich ärgern, grämen, sich kränken
Wolm. n. BielU.; "ēstiês" (mit em̃ ) Sassm.: kuo tu gremies tik daudz uz mani? "grollen; schlecht über andere sprechen" (mit em̃ ) Strasden: priekšā viņi ir labi cilvē̦ki, bet pakaļā (hinter dem Rücken) gremjas, ka bail; "dzirties" Segew.

Avots: EH I, 403

grem̃zt, [grem̂zt ² Bl., Ruj.], -žu, -zu (li. grémžti "schaben"),

1) nagen, beissen, wurmen :
tās (bē̦das) grauž un gremž un iekšas pluosa MWM. VI, 575. iekšās gremžuot vandās salkums VI, 360. man briesmīgi gremza, ka krustmāte mani tur par mazu bē̦rnu VIII, 29 ; [

2) murren, brummen
L., St., U.]. Refl. -tiês, [grem̃ztiês Wandsen, grèmzties Trik., grem̂ztiês ² Selg., Neuermühlen],

1) grollen, zürnen, etw. Böses anzutun wünschen :
kuo viņš man te gremžas virsū? Dond., Naud., A. -Rahden, Bers., Sissegal ;

2) sich grämen :
kuo tur tik daudz pēc viņas gremzties? MWM. X, 577 ;

3) murren, brummen :
viņš briesmīgi gremzās Vēr. I, 1371. kuo viņs man te gremžas virsū Dond., Bers., K., Sissegal ; [

4) grem̃zties, neidisch sein
Trik. - Zu gremt, gre̦muot (s. diese) u. a. ; vgl. auch Boisaq Dict. 1069, Uhlenbeck PBrD. XXX, 284.

Kļūdu labojums:
jāizmet 3. nozīme (zu streichen die Bed.3).

Avots: ME I, 649

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

I grīnîgs, ‡

2) neidisch, missgünstig, geizig
(mit ĩ ) Salis: viņš ir briesmīgi g. un neuzvēlīgs. petreļļa ir, bet viņš ir g. un dedzina skalus.

Avots: EH I, 406

‡ gŗuviens, das einmalige Einstürzen, der Sturz: vai jūs nedzirdējāt tuo briesmīguo gŗuvienu? Janš. Dzimtene IV, 283.

Avots: EH I, 415

gudât: bē̦rni briesmīgi gudāja (= raudāja), kliedze pēc tē̦va Zvirgzdine,

Avots: EH I, 415

ģunnêt, -u, od. -ẽju, künden, öffentlich abkündigen Elv., fluchen, schimpfen [Jakobshof, Autz], verwünschen Stelp.: pilsētnieki ar˙vien ģunnēja: lai ve̦lns tuo ķēniņa meitu parautu LP. V, 261. briesmīgi ve̦lns lādējies, ģunnē̦dams dievu vai nuo pasaules ārā LP. VII, 1171. saimniece raud, ģunn un vaimanā Vēr. II, 972. [Vgl. ģundêt.]

Avots: ME I, 701

ìeaûgt, ‡

2) heranwachsen
(?): kumeļam ļauj labi piebriest un labi stipram ie., tad tik jūdz iekšā Siuxt.

Avots: EH I, 502

ìegremdêt, hineinsenken, versenken. Refl. - tiês, sich versenken, sich hineinsenken: gribu tur iegremdēties, kur viļņi nuorimst Asp. R. VII, 41. briesmas manuot, viņa iegresdējas, ieslīcinās ūdenī.

Avots: ME II, 18

ìegũt, ‡

2) erschöpfen, ermüden
(tr.) Dunika: tādā (karsta) laikā pa dienu aŗuot, briesmīgi iegūst zirgu Janš. Dzimtene III ² , 352. lai zirgus daudz neiegūtu un [tie], Lestenē ielaižuot, izskatītuos braši Līgava II, 80. Refl. -tiês: ar visādām brīnumu lietām ieguvies (allerlei Wunderdinge erworben habend) Pas. V, 54.

Avots: EH I, 516

ìesviêst, tr.,

1) herein -, hineinwerfen, in etw. werfen:
briesmīgs viesulis viņu iesviedis upē LP. IV, 35. Dāvids iesvieda Gōliatam uolu pierē I Sam. 17, 49;

2) einen hinter die Binde werfen:
iesv. (gew. iemest) čarku Kundz. Refl. - tiês, sich herein -, hineinwerfen, herein -, hineineilen: viņš iesviedās viegli istabā.

Avots: ME II, 75, 76

‡ izbailinât, ängstigen Für. I; tracis mežā mani briesmīgi izbailināja Bers.

Avots: EH I, 433

‡ izgãrsêtiês Salis, abkühlen (intr.): pirts par daudz izgārsējas. krāsns ir briesmīgi stipra, - laid, lai labi izgārsējas, un tad tik taid maizi krāsnī!

Avots: EH I, 448

izglabât, tr.,

1) bewahren:
nuo uguns briesmām, nuo dūmainas istabiņas;

2) gehörig hätscheln, pflegen:
izauklēj[u]si, izglabāj[u]si, duod uotram maldināt BW. 17250, 12. [Refl. - tiês, zur Genüge glabât.]

Avots: ME I, 738

izsardzît (li. išsargìnti), izsar̂gât, tr., behüten, bewachsen, schützen vor etw., vorbeugen: nuo krūma, nuo zara izsardzīju (Var.: izvairīju) BW. 24348, 1. tādas nevar izsargāt, ne izglabāt Jan. izsargāt nuo slimībām, briesmām, valuodām. Refl. izsar̂gâtiês,

1) sich bewahren vor etw., vermeiden, entgehen:
nuo slimībām, briesmām. luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepēžām barības maiņām Luopk. III, 122;

2) längere Zeit bewachsen, Wache halten:
gudrie izsargājušies gubas katrs savu nakti LP. VI, 564. šie izsargājās (sienu) vienpadsmit naktis LP. IV, 97.

Avots: ME I, 795

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. ¹ viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. ¹ = Konv. ¹ 766

Avots: ME I, 811

izspīrêt, izspīrît, izspīrinât, tr., ausspreizen, ausspannen: trīs briesmīgi ve̦lni stāv pie tē̦va guļas ar izspīrē̦tiem nagiem LP. VI, 44. Refl. - tiês,

1) sich ausspreizen, sich breit machen:
ve̦lns nuošņācās vien par tādu un izspīrīies klups pamuļķim virsū LP. VI, 522;

2) herauszappeln:
aitas izspīrinājušās nuo ratiem [Lis.], Kaudz. M. cālē̦ns izspīrinājies nuo pakulām Tirs.

Avots: ME I, 802

‡ iztvâpis ² (Part. praet. act.) Nigr., sehr schlafrig: e̦smu tâ i., ka acis krīt cieti. divi naktis negulējis, viņš tagad briesmīgi i.

Avots: EH I, 492

jaûcîgs, schön, anmutig: briesmīgi jaucīgi, bet vis˙jaucīgāki izskatās žagata un ve̦lns R. Sk. II, 227.

Avots: ME II, 97

II jaust U., vermögen, können: [puisis nejaũda apturēt zirgu.] briesmas tev draud, lielāks nekâ tu ieduomāt jaud Rainis. Vgl. jaudāt.

Avots: ME II, 104

jukle, [jukla Kārsava], jūkle, jūklis, der Wirrwarr, Mischmasch, das Chaos: [tur iznāca tāda jukla, ka ne˙viens ne˙kā nesaprata Kārsava.] dzijas kâ jukle. ceļš kâ jukle (von ausgefahrenem Wege) Mar. plūst jūkle truoksnīga Sudr. E. MWMM. VI, 329. Lietavai atausīs rīts pēc briesmīgās tautību jūkles A. IV, 613. bet tad viss jūklis zemē šavās Plūd. laucinieku jūklis Austr. vai tad tādā cilvē̦ku jūklī (jūklā) varēja viņu atrast? Serb. bē̦rni sataisījuši tādu jūkli, ka nevar galā tikt Bers., Sessw. kāja paslīdēja nuo laipas un ieskrēja dubļuos kâ jūklā. tad nu esi gan vare̦nu jūklu (maisījumu) pataisījis Nötk. Zu jukt.

Avots: ME II, 116

junnêt, tr., öffentlich bekannt machen L.; vornehmen, heruntermachen, in jemandes Abwesenheit Böses sprechen Kav.; Lievenhof n. Etn. I, 137; it kâ kāds junnē̦tu briesmīgākajiem lāstiem Druwa II, 435. Vgl. jundēt, ģunnēt.

Avots: ME II, 119

kaŗš,

2): bij man savā laikā kaŗi (Streit, Hader)
ar viņu, AP. kaŗa Kača, ein zänkisches Weib Frauenb.;

3): auch Ev.; nāk virsū kâ k. Preekuln. briesmīgs . . . k. Pas. II, 145; ‡

4) kurt (= kur tad) kaŗā tik ātri atnācēt! (Ausruf der Verwunderung: wie seid ihr so früh gekommen!)
Saikava. S. auch Specht KZ. LX, 133 f.

Avots: EH I, 590

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. ² 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166

II kaût,

1): ve̦rgu laikuos cilvē̦ki tika briesmīgi kauti Strasden;

3): dieva kauts, krepiert
Ahs.: čigāni ē̦d dieva kautus luopus; ‡

5) "fischen"
Heidenfeld: atuori, kur zuvis kaun Refl. -tiês,

2): zemnieki kâ ne˙būt kaujas Salis. tad bij ar zirgiem jākaujas, jābrauc mašīnai pakaļa; kad rudenī bij dubļans, kāvās ar dienām ebenda.

Avots: EH I, 596

kâva (li. kovà), der Kampf, die Schlacht: tas nu˙dien vēl nepazīst vē̦sturi, kas viņā citu ne˙kuo nav atradis, kâ briesmīgus kaŗus un asiņainas kāvas Kronw.; kāvas vīrs Gold., = kavākslis. Zu kaût.

Avots: ME II, 205

ķḕrkt, [ķẽrkt Bl.], -cu, intr., einen rauhen, heiseren Ton von sich geben, [rauschen wie ein Wasserfall L.], quarren, gackern, kreischen: vārna kārc, ķē̦rc Etn. II, 51. vista ķē̦rc, kad draud briesmas II, 51. tē̦va jumtā krauklis ķērcis LP. VI, 910. vanags ķērca A. XX, 744. pa krūmāju biezuokņiem ķērca meitas Vēr. II, 29. man balss ķē̦rc, es nevaru dziedāt Serb. krūtis ķē̦rc, es schnarcht in der Brust Etn. I, 34, Erlaa. Subst. ķèrcẽjs, der Kreischende; ķērkšana, das Kreischen, Quarren. [Vielleicht aus kārkt und sērkt kontaminiert, s. Le. Gr. 598.]

Avots: ME II, 375, 376

ķĩķerêt, -ẽju, intr., durchs Fernrohr sehen: tāds ķīķerē tik briesmīgi augsti MWM. VII, 180. [Refl. -tiês, heimlich od. aus fer Ferne zusehen: kur sievietes mazgājas, tur nevajag ķīķerêties Dunika].

Avots: ME II, 388

klâtẽjs, Adj., nahe: nieka bē̦du nebē̦dāju, kad klātēji niecināja BW. 2723. viņš gāja pa klātējiem un tāļiem ciemiem LP. VI, 433. klātējie radi RKr. XVI, 87. klātējās briesmās nevar ruokas klēpī turēt Launitz Stāsti 80. Komp. klâtẽjâks: tie dancuojuši visuos muižai klātējākuos kruoguos Etn. III, 174.

Avots: ME II, 219

kločât, - ãju, intr., geschüttelt werden: pa meža ceļu braucuot briesmīgi kločāja Ubbenorm. Dafür gew. kratīt.

Avots: ME II, 232

I knist: eglītēm zaru galuos ... pampst, briest un knīt ... apaļi knuzuļi Jans. Mežv. ļ. II, 468.

Avots: EH I, 631

‡ II knuzulis "?": eglītēm zaru galuos (pavasarī) ... briest un knīt ... apaļi knuzuļî (Knospen?) Janš. Mežv. ļ. II. 468.

Avots: EH I, 634

kraukaļas, kraũkas Sassm., [kràukas ² Lis.], n. U. auch der Sing. kraũka Wend., PS., der Auswurf, Speichel: tâ nuo ve̦lna kraukaļām un spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. mani muocīja briesmīgs kāsus un rūgtas kraukas Jauns. pa kraukām ne izbrist, ne pabrist LP. VI, 640; [krauka Mag. IV, 2, 122, U., Husten beim Vieh. Vgl. li. kriaukalaĩ od. krauklos "лягушачья икра"].

Avots: ME II, 262

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

kupât, ‡

2) "?": k. kupāja auniņa vilna; tâ lai kupāja nama saimeniece RKr. XIX, 157 (aus NB.); ‡

3) "?": viņš kupā un briest nuo dusmām Pankelhof.

Avots: EH I, 676

I kur̃cêt: kāļi sāk kur̂cēt ² (schwammig werden) Frauenb., Pankelhof, Wandsen, Zögenhof. kaļi tâ nekur̂cē ² , bet rācenis briesmīgi kur̂c ² Salis.

Avots: EH I, 677

kvêpt,

1): auch (prs. kvê̦pst) Oknist; sabēra čubas dūmuos, lai gaļā kvēpst Siuxt. lukturis rijā kvêpj ² briesmīgi Orellen;

2): te laikam me̦diem kvêpj Kaltenbr. sveķu smarža kvēpj nuo priedēm Jauns. Daugava 1934, S. 31; ‡

3) kvêpinât 2 Auleja.

Avots: EH I, 690

laĩkstar̂pa, laĩku star̂pa, der Zeitabschnit: lielās laikstarpās bij aizmirsušās briesmas MWM. VIII, 9. dievs sacīja: lai tuop spīdekļi, kas nuošķiŗ dienu nuo nakts, un kas duod zīmes un laiku starpas un dienas un gadus I Mos. 1, 14. Was zwischen Neumond und Vollmond geschehen ist, ist geschehen laiku starpā Mag. XX, 3, 57.

Avots: ME II, 407

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

ļaũns,

1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;

2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]

Avots: ME II, 532

laûza,

1) der Bruch, das Brechen, das Herzeleid:
viņam vajadzēja kaut kâ tikt vaļā nuo briesmīgām lauzām sirdī DL. vakarā uznāca kaulu lauza; tad laikus likuos cisās Seibolt. stiebri nuolūst lauzu lauzām Latv.;

2) der Windbruch, das Lagerholz:
tur bij liela kuoku lauza Erlaa, C., Aps., Lub.; eine Waldstelle voll Bruchholz Brasche; die Stelle, wo Steine gebrochen werden M.;

3) der Bruch, etwas Gebrochenes, eine Menge in Unordnung liegender Gegenstände, die Menge überhaupt:
atkrava - liela lauza dažādu krāmu, lietu, grāmatu, kas blāķus stāv Etn. III, 146. kur tādu lauzu te liks? Duomas I, 261. naudas būs kâ lauzas Duomas II, 137. bē̦rnu kâ lauzas RA. Zu laûzt.

Avots: ME II, 431

ļerêt, -u, -ẽju Naud., ļerinât, intr., schwatzen, faseln, ohne Grund bellen: ļe̦r kâ ļeris Naud. pie stacijas žīdi ļerināt ļe̦r MWM. VII, 248. briesmīgā žargonā ļerina Izraeļa bē̦rni VIII, 527. [kuo katra sieva tagad par mani dzimtenē ļerina Janš. Dzimtene IV, 163.]

Avots: ME II, 538

lẽ̦rums, [lē̦rms St.],

1) der Lärm
(hieraus entlehnt), Skandal: pruojām iešu, neaiziešu, ja lē̦ruma nedarīšu BW. 2611, 9. nāk pusnakts, - lē̦rums kājās LP. I, 124;

2) das Unglück, Malheur
Spr.: tad jau nu gan briesmīgs līrums, lē̦rums jums uzbrucis LP. VI, 522;

3) eine grosse Menge:
viņu gaida mājās sieva un ve̦se̦ls lē̦rums bē̦rnu Latv. [kāzām sacepa ve̦se̦lu lē̦rumu maizes Dunika.] uz viņa galda atradā liels lē̦rums grāmatu A. XVII, 39; lē̦ruma rāciņi, ergiebige Kartoffeln.

Avots: ME II, 461, 462

liẽliskam (unter liẽliski ),

1): nu jau iet liẽliskam Grenzhof n. FBR. XII, 19. graudi, vēl l. briest Salis. nauda ienāk l. ebenda;

2): zirņus l. (überhin, nicht sehr genau)
izlasīt BielU.

Avots: EH I, 754

liêtus [(li. lietùs, acc. lietų); niederle. und teilweise hochle., so in Alt-Kalzenau, Lubn., Schwanb., Taurup, NeuRosen, Alswig], Demin. liêtutiņš, auch liêtiņš, der Regen: lija, lija lietutiņš BW. 28035. kad vistas lietū stāv, tad garš lietus, kad paspārnē, tad ātri pārejuot Etn. II, 123. pēc lietus saule spīd. Mit Eigenschaftswortern: audzelīgs lietus; mīlīgs, silts, smalks lietus. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuona lietus LP. V, 136. lapu lietus, ein starker Frühlingsregen. Vom Staubregen: lietus līņā, mirdzina, rasina, sijā, smildzina. Līst lietiņi marguodami BW. 4582. Vom Platzregen: sāk briesmīgi lietus līt: gāž kâ ar spaņņiem Grünh. lietus iesāk juoņiem šļākties Aus. Lietus nāk kāpē̦dams Ltd. 1297. lietus taisās, perinās, gaisi taisās uz lietu Liev.; es sieht nach Regen aus, der Regen ist im Anzuge. Als Objekt.: vējš aizdze̦n, atne̦s lietu. dievs duod lietu. Oft der Plur. lieti von anhaltendem Regen: līstiet, lieti, labi lieti! BW. 2802. vakar lija silti lieti 1785. uguni nuodzēsa smalki lieti 2221. sniegi sniga, lieti lija 25680. Oft dient der Regen zur Bezeichnung der Fülle: pēriens kâ lietus, es setzt eine tüchtige Tracht Prügel LP. IV, 215; ze̦lta lietus, Goldregen. Sprw.: naudas lietu ne˙kad nesagaidīsi. dārzā ziedu lietus līst JR. IV, 66. ar zvaigžņu lietu mēness nāk Vēr. I, 844. Zu liêt, lît.

Avots: ME II, 507

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

mãjuôt,

1): viņš mājuo luopu kūtī Siuxt. vai jums te irbes ne˙maz nemājuo? ebenda; agrāk diluoni (sic!) ne˙maz nebij tik vare̦ni; tagad tie briesmīgi mājuo Orellen;

3): auch Ev. Subst. mãjuôtãjs - schon
LLD. II, 22 ₆ .

Avots: EH I, 789

mãjuôt,

1) intr. leben, hausen:
te senāk briesmīgi daudz čūsku mājuojušas LP. VI, 203;

[2) vējš mājuo nuo tās puses vien U., der Wind bläst fortwährend aus der einen Richtung;

3) tr., beherbergen
Manz. Lettus: es e̦smu viesis bijis un jūs esiet mani mājuojuši Manz. Post. II, 401. ir citi nezinādami eņģeļus mājuojuši Hebr. 13, 2.] Refl. -tiês, hausen, vorkommen (von Zigeunern, Ratten, Mäusen). Subst. mãjuôšana, das Hausen, Leben; mãjuôtãjs, wer gern beherbergt, bewirtet U., [Glück Hebr. 13, 2.]

Avots: ME II, 578

I mãlis, [ein Aufdringlicher, "kas maļas, plijas virsū"]: jums, kuo jūgs un tumsas māļi simtiem gadu spaidīja Jaņš. Latv. brīv. 10. [miega mālis, unwiderstehlicher Schlaf: nuo šā briesmīgā miega māļa Jaņš. Dzimtene ² I, 15. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16.]

Avots: ME II, 581

masala: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Heidenfeld, Kaltenbr., Prl., Schwanb., Wessen: tās masalas sālīja briesmīgi: satūska viss ģīmis Heidenfeld.

Avots: EH I, 784

‡ matê̦dāji, eine Krankheit des Haares AP., Meselau: m. ir tādi cieti mati kâ se̦ri; kad galvā ieme̦tas m., tad briesmīgi niez galva; m. nuoē̦d matus AP.

Avots: EH I, 784

matuonis Lub., matuons Nerft. n. U., Dr., der Haarwurm: ūdenī ir briesmīgi daudz matuoņu MWM. VI, 277.

Avots: ME II, 567

‡ meitiens, ein Mädchen (?): meitienam stāv ... briesmīgi raibumi priekšā Dünsb. Skaistā .Mīle 36 u. a.

Avots: EH I, 797

II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 _9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]

Avots: ME II, 599, 600

mil˜tums,

1): kad zirgs dabū miltumu, tad ir stingrāks Salis. es vārīju kārtiņus un negribēju tuo ūdeni zemē liet. tur jau tâ˙pat savs m. klā[t] FBR. XVI, 93 (aus A.-Ottenhof). ūdens - tas ir mans aizdars, tas ir mans m. (ich lebe von Wasser und Brot allein)
Kalz. n. BielU: tur kur ēdiens un kur m. ("?"), tur mušas briesmīgi Salis. duod salmus vie[n], - tur ne˙kas nav, ne miltumi ("?"); ne˙kā Orellen; mil˜tumi, = mil˜ti, Mehl Seyershof;

2): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 815

II milˆzt ² [Bl.], impers., praes. mìlst2 [Kr.], prt. milza, dunkel, neblig werden U.: klusām pakrēšļi milst Zalktis II, 27. [pamalē milst ("aug, ceļas, briest"; oder zu milˆzt I?) tumši mākuoņi Druw. tīri acis milstuot, nevaruot ne paskatīties Janš. Paipala 12.] vai gluži visi prāti milst Asp. MWM. v. J. 1897, S. 813. kas tur? kas man te ceļā milst? Druva I, 149. [zu li. milšti(s) "sich zusammenziehen (vom Gewitter)", r. мóлость "Unwetter" (s. Berneker Wrtb. II, 35, Wiedemann BB. XIII, 301) und (?) nach Strachan KZ. XXXIII, 305 f. zu ir. melg "Tod".]

Avots: ME II, 629

‡ miniens, das einmalige Auftreten: m. ar labuo kāju Frauenb. tas ir briesmīgs m.: guovij asa kāja Grob.

Avots: EH I, 816

mùldeklis, ‡

2) Fieberphantasie
(?): briesmīgus muldekļus jeb karsuoņa sapņus savaldīt Pēt. Av. IV, 174.

Avots: EH I, 831

nàiks,

1) heftig, zornig, böse:
[naiki bārēmēs BW. 23731 var.] kur tie naiki suņi rēja, tur aug mana līgaviņa BW. 11245;

2) schnell, gewandt, fix
[naîks ² Bauske], Autz: teci naikāki! Erlaa;

[3) aufdringlich
Sessw.];

4) das Adv. nàiki [auch Jürg.], sehr, heftig:
tagad naiki salst [Nitau, Schujen, Nötk.] nekliedz tik naiki! Erlaa, Lub. man naiki gribas ēst. viņš naiki palaidnīgs C. tevi naiki blusas ēda BW. 24932. man naiki galva sāp LP. VII, 266. [In der Bed. 4 (s. Būga KSn. I, 76) zu li. neikom "sehr"; dieser Bed. liegt zugrunde wohl die Bed. 1 (vgl. le briesmīgi, ļuoti), wozu nikns (s. dies) u. a., s. Leskien Abl. 279 und Nom. 189 und J. Schmidt Pluralb. 395 f.]

Avots: ME II, 690

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 ^2]

Avots: ME II, 704, 705, 706

negañts, [unbändig, zügellos; frevelhaft U.], abscheulich, ruchlos, schrecklich, schändlich; [hässlich Manz. Lettus], boshaft: negants cilvē̦ks, darbs. vienam ķēniņam bij neganta meita LP. VI, 219. ve̦lns sūtīja briesmīgākuos un negantākuos garus JK. V, 69. Das Adverb neganti,

[1) schrecklich, schändlich:
viņš darīja ļuoti neganti, staigādams e̦lka dieviem līdz Glück I Kön. 21, 26];

2) ungemin, unmässig:
neganti liels, ungemein gross; neganti bļaut, fürchterlich schreien. [Vgl. das unter negantîgs Gesagte; oder auf li. nẽgand(a)s (s. negañdelis) beruhend (indem * negands als negants aufgefasst wurde)?]

Avots: ME II, 712, 713

neuõmulîgs, ungemütlich: palika briesmīgi neuomulīgi un neveikli Vēr. II, 423.

Avots: ME II, 738

neprudelis, [neprūdelis], der Teufell Essern n. U., das Scheusal: briesmīgi nuoaudzis neprûdelis ² bija Lautb.

Avots: ME II, 728

‡ neskaĩsts, unschön, hässlich: briesmīgi n. cilvē̦ks Pas. IV, 466 (aus Warkl.).

Avots: EH II, 19

nezinâtãjs, der Unwissende, Unkundige: ja nemākulis, nezinātājs gāja miruoņa zemes ņemt, tad varēja lielas lielas briesmas izcelties LP. VII, 1255.

Avots: ME II, 741

nikns,

b): briesmīgi nikna zâle (schwer auszurottendes Unkraut),
briesmīgi dziļa sakne Salis. es turēju arklu kâ krampjuos, bet zeme bij nikna, un man vajadzē]a lē̦kāt nuo vienas malas uz uotru Jauns. Raksti III, 29. nikni (übel) smirdēt. nikni (sehr) slims Pussen. tas man kre̦mt nikni (sehr) Rothof n. FBR. VIII, 131. vai tai vecenei tuo simtu tik nikni (sehr) vajadzē̦tu? Saul. Raksti I, 194.

Avots: EH II, 24, 25

nùoaũklêt,

2): es viņu ne˙maz n. nevarēju, cik viņš briesmīgi raudāja Salis. ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung, bis zum Überdruss wiegen:
ešu nuoauklējusēs da dzīva nabaga Saikava.

Avots: EH II, 30

nùobir̃t [li. nubìrti], intr.,

1) abfallen, abrieseln:
re̦dz lapiņu nuobirstam BW. 13787, 2. man nuobira asariņas, mir flossen die Tränen 9856. jumti nuobiruši 33167;

2) vollständig bestreut werden
(mit dem Gen.): lai būt[u] mana villainīte egļu skuju nuobiruse (Var.: piebiruse, ar skujām apbiruse) BW. 15687.

Avots: ME II, 761, 762

‡ nùobraukšêt = nùobraũkšķêt: kaut kas rijā briesmīgi nuobraukš Pas. XIV, 565.

Avots: EH II, 33

nùogàudât, nùogauduôt, nuogàust, tr., intr., abheulen, heulend absingen, beklagen (Manz. Lettus nuogaudêt], jammern, jammernd, wehklagend sprechen: raganas tev bēru dziesmu nuogaudās NIWM. X, 257. bet tā ir liela briesmība, ar asarām nuogaužama GL. "tas, lūk, par manu labu sirdi,"Ilze nuogauduoja VII, 130. "tad man jāiet,"vecītis nuogauž Por. II, 56. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern: sieva nuogaũžas vien, ka vīrs liels dzērējs Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 784

nùojàust [li. nujaũsti], tr., ahnen, fühlen, wahrnehmen, erkennen: viņš nenuojauta ne˙kuo ļauna Blaum. nuo tam vēl nevaram nuojaust stiprumu LP. VII, 1172. nu tik nuojauš, kādās tas briesmās Vēr. I, 1381. pulkā gan nuojauž kuopa nuojaužama ar redzi Duomas II, 53. lielākas var˙būt, nekâ tu nuojaud Vēr. I, 1207. visi nuojauda, ka viņai tagad ne˙viena nevajag Vēr. I, 1502, II, 589. viņš manis vis nenuojausīs Aps. bez spē̦ka gurdi viņa nuojausa Asp. Pūrs III, 95. A. XII, 649, MWM. X, 282.

Avots: ME II, 792

nùokaitêt [nùokaitinât LKVv.], tr., ab-, durchglühen: ēzē nuokaitē̦ta vāruoša dzelzs Vēr. II, 1039. akmeņi nuokaĩtinât, auch nùokaitît Spr., tr., abnecken, abärgern: viņš briesmīgi nuokaitināts Aps.

Avots: ME II, 793

nùokãrst [li. nukáršti], intr., reif, alt werden, altern, veraltern: kāds kuŗš, dzimis, tāds viņš nuokārst Durben. [tuo dienu, kad mēs nuokāršam un ve̦ci kļūstam Manz. Post. II, 87.] rudzi ir tīri nuokārsuši, der Roggen ist schon stark gereift. nuokārsušu (Var.: nuobriesušu) uogu rāvu BW. 11370. nuokārsis cilvēks, ein abgelebter Mensch.

Avots: ME II, 796

nùolìetât,

2): auch Siuxt u. a.; viņi bē̦rnu vienmē̦r dauzīdami nuolietās AP. tâ apiedamies var vis˙stiprākuo zirgu n. ebenda; ‡

3) "briesm%C4%ABgi%20nuopelt">briesmīgi nuopelt, nuosūdzēt" Bers. Refl. -tiês, ‡

2) sich abplagen
AP.: saimenieks bij galīgi nuolielājies, viens pats tur strādādams.

Avots: EH II, 64

nuome̦luôt,

[1) ableugnen]:
ja kāds nuome̦luotu savam tuvākam tuo, kas pie viņa nuolikts III Mos. 6, 2;

[2) lügend heruntermachen, verleumden, lügnerisch anklagen
Lennew.: viņš mani briesmīgi nuome̦luojis Jürg. viņa nuome̦luoja savu kaimiņieni par zagļi Gr. - Memelshof, Gramsden, Neu - Rahden, Neu - Bergfried, Mesoten, Bers.;

3) im Lügen übertreffen
Ermes. Refl. - tiês"?": nuome̦luojies līdz ausīm Bers.].

Avots: ME II, 818

nuome̦luôt,

[1) ableugnen]:
ja kāds nuome̦luotu savam tuvākam tuo, kas pie viņa nuolikts III Mos. 6, 2;

[2) lügend heruntermachen, verleumden, lügnerisch anklagen
Lennew.: viņš mani briesmīgi nuome̦luojis Jürg. viņa nuome̦luoja savu kaimiņieni par zagli Gr.-Memelshof, Gramsden, Neu-Rahden, Neu-Bergfried, Mesoten, Bers.;

3) im Lügen übertreffen
Ermes. Refl. -tiês "?": nuome̦luojies līdz ausīm Bers.].

Avots: ME II, 818

nùomìrkt, nuosmirkt Peb., Smilt., intr., abweichen, durchnässt werden: sen būtu mani balti vaigi asarām (asarās 15687) nuomirkuši BW. 15711. lietū mirku nenuomirku, kâ nuomirku rasiņā BWp. ^2. 23981. viņš bijis tīri slapjš nuomircis LP. VII, 640. Jāņa bē̦rni nuosmirkuši, Jāņa zāles lasīdami Peb. [guovju gans... bija briesmīgi nuomircis, birzdams pa lieluo... sūnekli Veselis Saules kapsē̦ta 5.] viņa strādāja un gāja nuosmirkuse, netīra Jauns.

Avots: ME II, 820

‡ nuosalîgs Seyershof, = salîgs 2: ve̦cais bij briesmīgi n.

Avots: EH II, 83

nùosist,

1) tr., ab-, wegschlagen:
kur nu ar tādu šautru tādu ābuolu nuositīsi? sišu nuositu šim ce̦puri nuo galvas LP. VI, 1004. tev kājiņu nuositīs BW. 29156. (nuositamā kārte U., der Trumpf]. pulkstens nuosita vienpadsmit, die Uhr schlug 11 MWM. XI, I92;

2) schlagend reinigen:
nuosit aiz durvīm dubļainās kājas A. XX, 166;

3) erschlagen, totschlagen:
šie gul kâ nuosisti LP. V, 129. nu tu nuo˙sitams! viņš dusmuojies VI, 380;

4) niederschlagen, vernichten:
krusa nuosita labību Etn. II, 179;

[5) stark schlagen, schädigen
U.;

6) rudzi balti nuosisti U., der Roggen ist weiss geworden (von der Sonnenhitze);

7) beschmieren:
n. kārti ar ziepēm Lubn.] Refl. -tiês,

1) sich abschlagen, sich verletzen:
krizdams es briesmīgi nuosituos;

2) sich erschlagen, totschlagen:
vai Laimīte nuositās akmentiņu kaudzītē? BW. 9158, 1;

3) behaftet werden:
tā nuositīsies ar trumiem, auguoņiem, vātīm LP. V, 300. Subst. nùosišana, das Abschlagen, Erschlagen; nùositẽjs, der Mörder IV Mos. 35, 28.

Avots: ME II, 846

nùoskàust,

1) durch Neid, Missgunst, neidische Blicke schädigen, verderhen:
[nuoskaust var tie, kam skaudīgs skats Janš. Dzimtene V, 115.] ja kādi ļauni cilvē̦ki bē̦rnu uzlūkuoja ar briesmīgām acīm un tuo lišķē̦dami lielīja, tad tas tapis nuoskausts Etn. IV, 187. lai skauģīši nenuoskauž BW. 32473;

2) beschädigen, ausrotten, vernichten:
kārkli plešas pļavā iekšā un nuoskauž zâli A. XIII, 224.

Avots: ME II, 848

‡ nùoskurlis (part. prt. act.) "?": vīrs, kas briesmīgs izskatījies savās nuoskurlušās drēbēs Pēt. Av. III, pielik., S. 73.

Avots: EH II, 87

[nuotece, die Abflussröhre Wid.] nùotecêt [li. nutekė´ti), intr.,

1) abfliessen, ablaufen, verlaufen, abrieseln, abrollen:
ūdeņi bij sen jau nuotecējuši Kaudz. asinīs lācis nuotecējis LP. VI, 520. gredzeniņi nuotecēja tautu dē̦la ruociņā Ltd. 681. pulkstenis nuotecējis. laiks nuotecējis, die Frist ist abgelaufen;

2) hin-, wegfliessen, hin-, weglaufen:
tie uz Rīgu nuoteceja BW. 12008. [ruobeža te nuote̦k U., die Grenze geht hier weiter];

3) bespritzt, beschmiert werden:
spannis vis˙garām nuotecējis brūnām asinīm JR. III, 78;

4) im Laufen überholen:
aun[i], meitiņa, baltas kājas, iesim abi tecēties! ja tu mani nuotecēsi, būsi mana līgaviņa BW. 593. Refl. -tiês,

1) sich müde laufen:
bē̦rns pa visu dienu nuotecējies;

2) reif werden, nachreifen:
jāņuogas jāatstāj, lai nuote̦kas A. XX, 589.

Avots: ME II, 873

nùozeņ̃ķêtiês, = briest">nùobriest: dubļi uz lielceļa nuozeņķējušies cieti. akas dibe̦nā smiltis nuozeņķējušās Dond.

Avots: ME II, 890

nùozvẽrêt, intr., schwören, einen Eid leisten (perfektiv): viņš nuozvērēja, ka nee̦suot naudu nuo kaimiņa ņēmis. Refl. -tiês, Stein und Bein schwören, hoch und teuer versichern: viņš nuozvērējās sevī atriebties Kaudz. viņš jau tik briesmīgi nuozvērējās Jurim MWM. VIII, 670.

Avots: ME II, 892, 893

pabiras [Nigr., Gr.-Essern, Warkl. (li. pabiros "подсыпь")], pabires [PS.],

1) was sich streut, abfällt, abrieselt, ausgerieseltes Korn
L.: [siena, ābuoliņa pabiras Fest.]. pabiras - rijā izkrituši graudi C., Laud., Mar, pāris si vē̦nu kušņāja paserē pabiras Vīt. vis˙vairāk me̦lnuo graudu ir pabirēs B. Vēstn. kūlu riju, neizkūlu, vēl palika pabiriņas BW. 18305;

2) unreif abgefallene Früchte, abgefallene Blätter:
kur ziedeja ābelīte pabirīšu nebirusi? BW. 27724;

3) Abfälle, Ūberbleibsel allerlei Art, z. B. vom Klee, Kohlen, Heusamen u. s. w.:
meklēja siena pabirās graudu LP. V, 119. mīļa Māŗa dvieļus auda nuo liniņa pabirām BW. 28478. agrāk izdedzinātu uogļu pabiras Kaudz. paliku pusēdis, tādas pabiras vien te bija LP. V, 338. nuo skuju kuoku žagariem nuokritušās adatas sauc par pabirām;

4) der Schund, das Gesindel:
kuo šitie, mužiku pabiras! Duomas I, 574.

Avots: ME III, 8

pa˙galam, oft getrennt wegen der Betonung der zweiten Silbe geschrieben: pa galam, bis zum Ende Adolphi. Aus dieser dem le, pa sonst unbekannten Bedeutung [?] "bis, biszu" (vgl. russ. no "bis") liessen sich alle Anwendungsweisen von pa˙galam erklären:

1) zur Verstärkung von Adjektiven und Verben (gew. im schlimmen Sinne) - sehr, überaus, ganz und gar, vollständig:
viņš pa˙galam bezdievīgs, negants, briesmīgs. krusttē̦vs taisīja pa˙galam jaunus... Aps. cerēji mani, tautu dē̦ls, pa˙galam necerēji BW. 15880. lai niecina pa˙galam 8111. naudas tam nebijis ne pa˙galam, Geld habe er durchaus nicht gehabt LP. IV, 111. vējš ne pa˙galam nepūš IV, 20. tē̦vu neklausījis ne pa˙galam VI, 1064. bet šī neteic ne pa˙galam II, 16;

2) als Prädikat - zu Ende, aus, um; tot:
trīs vasaras jau pa˙galam BW. 15724. nu visa manta man pa˙galam. bet nu ar bijis ar visu laimi pa˙galam Etn. I, 86. kungs atkritis augšpē̦du un bijis pa˙galam LP. III, 92. kaut mani naidnieki visi pa˙galam būtu LP. IV, 146;

3) interjektionsartig:
te pa˙galam! te nu bij pa˙galam! da haben wir's!

Avots: ME III, 26

‡ pakudinât, anspornen (?): dziesma ... kaŗuotājus tâ iedruošināja un pakudināja, ka tie pie briesmām vairs ... neduomāja Mekons Septiņi Okstoņi 57.

Avots: EH II, 145

pãraûgt,

1): auch Oknist;

2): auch Oknist; esi stiprs un pāraudz bē̦das! Vindedze 128. tās auzas briesmīgi pāraug salmuos AP.;

3): auch Oknist;

4): visas puķes jau tagad pāraugušas (savu laiku nuoaugušas), pārziedējušas Heidenfeld. pampāļi pārauguši, kad vairāk gadu nuo vietas stāda tai pašā zemē tuo pašu sē̦klu (tad raža vairs nav laba); tâ˙pat pāraug arī mieži, auzas u. c. Grob. tā ābele laikam pārauguse: žūst zemē ebenda. ve̦cā sē̦kla jau pārauguse AP.

Avots: EH XIII, 196

parkains, grüftig: nuo lielas braukšanas ceļš briesmīgi parkains Grünw.

Avots: ME III, 91

pašmĩlĩba, die Eigenliebe: tie piedzimst, cilvē̦ku pašmīlībai pārbriestuot Kundziņš Kronw. 147. viņa pašmīlība bija nāvīgi ievainuota A. XIX, 32.

Avots: ME III, 116

pìecgalˆvis, wer 5 Köpfe hat: (kambarjunkurs) pārspēja arī šuoreiz briesmīguo piecgalvi un, visām piecām galvām izgriezis mēles, paglabāja tās Pas. II, 160 f.

Avots: ME III, 241

pìepũlêt, anstrengen: pārāk gaiša gaisma piepūlē acis Straut. Vesel. 22. Refl. -tiês, sich (übermässig) anstrengen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15. bij briesmīgi karsts laiks; nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. Subst. pìe-pũlêšana, das Anstrengen: gręmuojamā aparāta stiprāka piepūlēšana Vēr. II, 220; pìepũlêšanâs, das Sichanstrengen, die Anstrengung.

Avots: ME III, 281, 282

platacaîns, mit grossen, weit geöffneten Augen: platacaina briesma Zalktis I, 91.

Avots: ME III, 321

plāvurs,

1) = plīvurs: tai baltas, briestuošas krūtis nuo plāvura izguorās Aus. I, 99 ; vgl. plavurs;

2) "lielīgs cilvē̦ks" Vank.

Avots: ME III, 332

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

pluôsît Wolm., C., PS., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Golg., Schwanb., Sessw., Selsau, Kl., Warkl., Kreuzb., Saikava, pluôsît ² Salis, Bauske; Lautb., Behnen, Adiamünde, Zögenhof, pluõsît Līn., Tr., Bl., Dond., Selg., Wandsen, Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu plêst, tr., reissen, zerreissen, zerren U.: atnāk lācis un grib māti ar dē̦lu pluosīt Pas. II, 175 (aus Setzen). Refl. pluôsîtiês Neuenb., Serbigal, AP., Nerft, Kl., Preili, pluôsîtiês ² Widdrisch, Salis, Līn., pluõsîtiês Zabeln, sich reissen, sich balgen, toben, lärmen, Spektakel machen: bē̦rni pluosās. vējš, vē̦tra, karš, mēris pluosās. mežs . . . šņāca, it kâ briesmīgs viesulis kuokuos pluosītuos Dīcm. pas. v. I, 70. it kâ uz jūras pluosītuos putenis Vēr. II, 1214. krūtīs aukas man pluosīties sāk JR. IV, 130. - Subst. pluosîšana, das Reissen, Zerreissen; pluosîšanâs, das Balgen, Toben, Lärmen; pluosîtãjs, wer reisst, zerreisst; pluosîtãjiês, wer sich balgt, tobt, lärmt.

Avots: ME III, 364

pratinât,

1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;

2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".

Avots: ME III, 378, 379

pràtvē̦de̦rs, prātvē̦dars, prātavē̦de̦rs, prātavē̦dars U., ein Gescheiter, ein Klügling (also in gutem und bösem Sinne, letzteres mehr) U.: gan dažs prātavē̦de̦rs kratīja par Matīsa apsākumu galvu Janš: prātvē̦de̦ra izgudruojums Druva I, 938. briesmīgs prātavē̦dars, ein unverschämtes Grossmaul Biel. n. U.

Avots: ME III, 383

puscìlvẽ̦ks: neesi lāga zē̦ns. jau tu esi pus˙cilvē̦ka, bet tik briesmīgi me̦luo Jauns. Raksti III, 77.

Avots: EH II, 331

II putinât, tr., intr.,

1) putenêt Schrunden, Briņķi, stühmen: sniedziņš sniga, putināja Biel. 1321. kad briesmīgi salst un putenē LP. VII, 25;

2) stäuben; stäubend aufwirbeln:
miltiem galvu putināja BW. 7949, 3.. nesāci tu man te putināt augšā pagājušuos laikus! Vēr. I, 774;

3) "unbändig laufen, schmettern":
zirgs izbijās un sāka putināt Dond. n. RKr. XVII, 48;

4) fact., zerstieben lassen, zerstören:
savas iedzīves negribu putināt laukā MWM. VIII, 410. Refl. -tiês,

1) stäuben, stühmen
U.;

2) sich (sein Hab und Gut) zerstören, vergeuden:
neputinies mūsu dēļ pa˙visam laukā! Plūd. Rakstn. II, 305.

Avots: ME III, 441

putpe̦lava Bw. 2482, 2 (S. 917), Sk. Do. 33, Warkl., putpe̦lē̦da lnfl., Illuxt, die Wachtel (ortygion coturniz L.): grieze grieza tīruos rudzuos, putpe̦lava (Var.: purpe̦lava) pe̦lavās BW. 1, c. Vgl. dazu li. pùtpela "Wachtel", le. putvista "Uhu"; putpe̦le̦da dürfte aus *putpe̦la nach pe̦lê̦da umgebildet sein, putpe̦lava - nach pe̦lavas (vgl. grieza grieza: briestiet, radzi! paipaliņa: pūt [für: put?] pe̦lavas! BW. 2481). Zugrunde liegt also vielleicht eine Deutung des Wachtelrufes; vgl. auch puspe̦lava und Etn. 11, 57.

Avots: ME III, 442

rakstiens,* das Schriftstück; Artikel einer Zeitung B. Vēstn. n. U.: šai rakstienā jau runāju par tuo Vēr. II, 879. tas ļuoti pievilcīgs rakstiens Seibolt. spriest bargu tiesu par visiem blēņu un briesmu rakstieniem B. Vēstn.

Avots: ME III, 474

I rãt: man likās, ka guovis ir briesmīgi palaidušās, ka viņas nav rātas Jauns. Raksti III, 33. tuo puiku vajag smagi r. ("savaldīt, pat sapeŗuot, ja dara nedarbus") Kaltenbr. Refl. - tiês,

2): dieviņ, nerājies! Ausruf der Verwunderung.
kuo es re̦dzu! Frauenb.; ‡

3) in eigenem Interesse schelten:
līgavu, tuo rāšu pēc savu prātu; lai rājas māsiņu cits tautu dēliņš! BW. 6802.

Avots: EH II, 362

‡ II raũdiņš (Stammform?) Salis, ein Meervogel (mit etwas schwärzlichem Kopf): r. ir briesmīgi plēsīgs: plēš citas kaijas un atņe̦m laupijumu. Deminutiv zu rauda I 2?

Avots: EH II, 356

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

rēķe̦ns (unter rẽķins): Berechnung, vernünftiger Grund, Sinn AP.: agrāk mūŗa sienas bijušas briesmīgi biezas un bez rẽķe̦na.

Avots: EH II, 369

rìbiņš ² Kl., Spr., rībis, = rìbiêns, das Dröhnen, das Gepolter, Getöse: briesmīgs rībiņš A. v. J. 1896, S. 489. ratu rībis Seibolt.

Avots: ME III, 535

I riêbt,

2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;

3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡

4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj; ‡

5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj ² Refl. -tiês,

2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡

4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,

1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.

Avots: EH II, 377

II riest, sich füllen Freiziņ, sich ansammeln: vē̦ruo, kâ viņu škūņi riest, sarkani ābuoli saulē briest A. Brigadere. stādiņš (pilns) riestuošas sulas JR. IV, 190. Refl. -tiês (praes. auch riežuôs), sich ansammeln, sich füllen Freiziņ: valgums acīs rietās Juris Brasa 164. salds me̦dus riešas un rit Akur. Astras 31. pateicība tanī riešas Valdis. pilna sirds ar skumjām riešas Brands 83. nezâles un pe̦lavas, kas sietam griežuoties rìešas, t. i. salasās kuopā (vgl. riest III 4 und riesties 5) virs graudiem Wolm. Gehört zu riest III.

Avots: ME III, 546

II riezt,

1) riẽzt, -žu, -zu, schneiden
Dunika;

2) "?": dzenis riezis arī riekstus MWM. VI, 947;

3) "zapfen"
Für. I. Refl. -tiês "?": zvanīšanas briesmīgā skaņa riezās visiem šausmīgi sirdīs Atbalss piel. 41. Wenigstens in der Bed. 1 und das Reflexiv wohl zur Wurzel von riezis, wozu auch ieriezties.

Avots: ME III, 551

sacelˆt, tr.,

1) aufheben, hochheben:
ausis sacēlis kâ zaķis Dīcm. pas. v. I, 23. puiši saceļ ausis kâ lemešus BW. 470. teļi ļipas sacē̦luši augšā A. XX, 304. sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus LP. VII, 496;

2) aufbauen, errichten
(auf mehrere Objekte bezogen): jaunas ē̦kas sacelt LP. IV, 25. vai ir jau daudz Simjūdu buožu sace̦ltu? De̦glavs;

3) fig., erheben, anheben, verursachen:
sacelt nelaimi Kundz. Ve̦cais Stenders 35. sacelt ķildu U., Streit beginnen. sacelt škelšanuos Kaudz. M. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu ebenda S. 47. meita naidu nesacēla (Var.: neturēja) BW. 6511 var. drīz sacēla ienaidiņu 34187. viņa atbildes sacēla jautrību Vēr. I, 1303. viņu liktenis saceļ līdzjūtības Rainis. ir jāsaceļ aplūkuotājā... sajūsma Vēr. I, 1274;

4) zusammentragen
U. Refl. -tiês,

1) sich erheben; steigen (vom Wasser, vom Preise usw.):
sacelties kājās Kundz. Ve̦cais Stenders 3, aufstehen. zirgam bij krēpes stāvu sacē̦lušās Kra. Vit. 107. vējš, vē̦tra saceļas. sacēlās briesmīgs viesulis LP. I, 96. kāda nu migla sacē̦lusies! Kav. upe liela sacē̦lusies, der Fluss ist stark gestiegen. putekļi saceļas kâ stabs RK. VII, 1084. lini sacē̦lušies dārgi, Flachs ist sehr im Preise gestiegen U.;

2) sich überheben (korperlich)
U. (gew.: pãrcelˆtiês): nuo sacelšanās palika vājš U.;

3) fig., sich emporen:
tauta saceļas pret valdnieku. viņš nesaceļas pret tuo MWM. XI, 195. vai es lai sace̦ltuos pret tiem, kas manu saimniecību vada? Krišs Laksts 28. - Subst. sacelˆšana, das Aufheben, Hochheben; das Anheben, Erheben, Verursachen; sacelˆšanâs, das Sicherheben; die Emporung, der Aufstand; sacêlẽjs, sacê̦lãjs, wer aufhebt, hochhebt; wer anhebt, erhebt, verursacht: slimību sacēlējs MWM. VI, 44.

Avots: ME III, 601

‡ sačukstît, = sadur̃stît 2: skujas briesmīgi sačuksta ruokas Allendorf n. FBR. XIX, 92.

Avots: EH XVI, 401

sadrebinât, tr., erzittern lassen, machen: viegls smaids tai sadrebināja lūpas MWM. IX, 357. viņa galviņu briesmīgi sadrebināja Pasaules lāpītājs 13. nenuoslīkāt vis! bet sadrebināja gan? (machte es euch erzittern?) Duomas III, 959. prieka šaušalām sadrebināta Dünsb. Refl. -tiês,=sadrebêt(iês).

Avots: ME III, 613

I sadunêt, intr.,

1) erdröhnen:
sadunēja zeme, un ustabiņā ieskrēja briesmīgā ragana Pas. II, 142 (aus Kapiņi);

2) eine gewisse Zeit hindurch drohnen:
lielgabali sadunēja visu dienu Jürg.

Avots: ME III, 616

sajẽgt, intr., tr., verstehen, begreifen: viņa ne jēgt nesajēdza, kādās briesmās atruodas. ja kas dzirdēja, ne˙nieka nesajēdza MWM. VI, 402. es nesajē̦dzu, kâ tādas lietas vienai dzimtai var uzbrukt Vēr. I, 1074. Refl. -tiês , = atjēgties , sich besinnen : ja valdnieks sajē̦gtuos kre̦klu ugunī iesviest LP . III , 77 . - Subst . sajē̦gums , der Begriff , die Vorstellung : cik savādi sajē̦gumi tev par cilvē̦ku vērtību ! Ar.

Avots: ME II, 640, 641

‡ *šalcuone od. *šalcuonis od. *šalcuoņa, = šalciens; izdzirda briesmīgu šalcuoni Pas. VII, 247 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 621

salîdêt Kalzenau, Lis., Bers., Saussen, Arrasch, Gr. -Buschhof, Warkl., Kreuzb., salîdêt ² Ubbenorm, salīdêt Sessw., Peb., Burtn., Wolm., Kokn. n. U., salîdinât Jürg., Wolm., Arrasch, salîdinât ² Dond., Ahs., Wandsen, Lautb., Ruj., Salis, Bauske, Siuxt, Karls., = saliedêt I, verregnen lassen: labību, sienu, drēbes Dond. izkaltušus traukus mē̦dz lietū salīdināt, lai sabriest Ahs. n. RKr. XVII, 50. In Ruj. u. a. bedeutet salîdinât - wiederholt verregnen lassen od. dem Regen lange aussetzen, dagegen saliêdêt einfach - (einmal) verregnen lassen.

Avots: ME II, 672

šalkains, schauerlich, grausig: tāda var būtība bija reālu briesmu pilna, šalkaina Veselis Saules kaps. 126.

Avots: ME IV, 2

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676

samest,

3): piens briesmīgi salds, - duomā, ka ar sukuru same̦sts (dass viel Zucker hinzugetan ist)
Salis;

6): tad nu krietni sametām! Orellen. sametiet (= sadzeriet) nu pa vienai un pa visai! Saikava; ‡

7) s. puogu ciet Seyershof, zuknöpfen;
‡

8) = samẽrît Frauenb.: piecas sienas sameta: liels baķis bij aude̦kla; ‡

9) Schläge verabfolgen
Dunika: samet viņam labi krietni! Refl. -tiês,

1): sametietēs (= sasēdieties), kur nu varat! Saikava. sametās (= sagāja kuopā; geringschätzig)
te tādi nuo pilsāta Frauenb. sametāmies (= sarunājāmies

2) un aizbraucām uz pilsē̦tu AP;

2): kuoks sameties līks Siuxt;

4): puns same̦tas (entsteht)
Sonnaxt. ļuoti bieži sienas sametēs ("me̦tuot iznāca"; vom Gewebe) Kaltenbr. kamuolīši (aude̦klu me̦tuot) jau same̦tušies (kļuvuši) mazi Auleja;

5): auch Orellen;

6): sich verwickeln (?):
gribē̦dama vare̦ni un ātri izrunāties, bet same̦zdamās un palikdama uz vietas Ciema spīg. 68.

Avots: EH XVI, 430

saņirgt,

1) tr., verzerren (vom Gesicht):
viņi smaidīja..., lai apslē̦ptu dvēseles briesmīgi saņirgtuo seju Veselis Saules kapsē̦ta 41;

2) "die Augen zumachen"
Wessen;

3) "fletschen":
saņir̃gt zuobus Neuhausen, (mit ir̂ ² ) Msil.

Avots: ME II, 695

sapaust, Gerüchte zusammenschwatzen: s. tik daudz ziņu. Refl. -tiês,

1) "Unsinn zusammenschwatzen über jem.":
viņš ir par mani briesmīgi sapãdies Salisb., Allendorf;

2) sich durch Mittelspersonen mit einander verständigen
(mit aû ² ) Ekau.

Avots: ME II, 697

sâpinât, tr., kränken, jem. weh tun, Schmerz bereiten: piezīmes, kuŗas viņu dziļi ... sāpina Poruk. tu sāpini mūs, tâ runādama Seibolt. šāds atraidījums var cilvē̦ku briesmīgi sāpināt Jaun. mežk. 69, viņa mani tīšām sāpina un apvainuo A. v. J. 1903, S. 24. Refl. -tiês, sich abhärmen, sich kränken: kam tâ pašam bez vajadzības sāpināties?

Avots: ME III, 806

sariezt, sträuben: sariêzti mati BW. 20164, I. kaķis..., kâ tik pamana suni, sariež spalvu, izlaiž nagus Pas. I, 312 (aus Bolwen). Refl. -tiês,

1) sich beim Gedrehtwerden anhäufen:
pe̦lus, smiltis sariêžas ² kuopā, gubā MSiI.;

2) sich werfen, sich ausbeugen
Lennew. sich seitwärts neigen: siena ve̦zums ir sariêzies (sašķiebies) uz vienu pusi; sē̦ta sariezusies Laud. dēlis sariêzies Golg. vannai dēlīši sariezušies (briestuot sašķiebušies) Lennew. viņa zuobi bija melnīgsnēji un sariezušies Blaum., Druw., (mit iê) Fehsen, Stomersee. grāmatām vāki saulē sariežas Druw.;

3) sich sträuben:
mati sariezušies Lettg. gaiļi sariezušies viens pret uotru N. - Laitzen.

Avots: ME II, 719

sarìkuôt, tr., ordnen, instandsetzen, zurechtmachen, vor-, zubereiten, zustande kommen lassen; anordnen; anspornen Spr.: rīt sarīkuosim izkaptis un parīt stāsimies pie rudzu pļaujas Janš. Precību viesulis 41. pīpi sarīkuojis Alm. Meitene nuo sv. 101. sarīkuot kuģi LP. II, 49. viņš bij laivu sarīkuojis R. Sk. II, 255. viss uz galda bij sarīkuots kâ pieklājas LP. VII, 280. sarīkuo dzīres Rainis. lācis sarīkuoja mielastu Krilova pas. 32. jāsarīkuo bēres LP. VII, 153. kungs sarīkuojis medības ebenda S. 241. labi sarīkuotu karaspē̦ku MWM. VI, 756. sarīkuo briesmīgu uzbrukumu RKr. VIII, 9. Jorams sarīkuoja visu Izraeli (ordnete das ganze Israel) 11 Kön. 3, 6. Refl. -tiês,

1) sich zurechtmachen, sich vorbereiten:
puisis atraisīja gruožus un sarīkuojās uz braukšanu Alm. Kaislību varā 66;

2) einander anspornen
Spr.

Avots: ME II, 718

sasàlît, sasāļuôt, sasāluôt, tr., versalzen; einsalzen (auf eine grössere Menge bezogen) Spr.: kāds juods bij trencis zivju sievas savu preci tik briesmīgi sasālīt! Alm. Kaislību varā 15. pamāte de̦vuse sasāļuotu rausi ēst LP. VI, 728. ikrus tūliņ sasāluo Norv. 117. Refl. sasàlîtiês, zur Genüge salzig werden Spr.

Avots: ME III, 727

sastâstît,

1) tr., erzählen, einreden
(perfektiv), erzählend anfüllen: šituo gudrību tev laikam tē̦vs sastāstījis A. XX, 649. kungs nuoiet pie ķēniņa un sāk sastāstīt briesmu lietas LP. VI, 390. tic, kas vien tai sastāstīts Krilova pas. 74. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54.

Avots: ME III, 746

sašust, intr., gew. das Part. sašutis (auch U.) gebraucht, sich stark ärgern, vor Ärger ausser Fassung kommen, sich empören: karakungs sašūt briesmīgi LP. V, 315. tie par tādu neģēlību... sašūt Janš. Dzimtene V, 140. Vītuols bija sašutis par savām jūtām, par viņu svārstīšanuos Vēr. I, 1039. - Subst. sašutums, der Ärger, die Empörung: nāvīgs sašutums tuo sagrāba MWM. v. J. 1896, S. 477.

Avots: ME III, 759

sasvèlpt, tr., zusammenpfeifen, pfeifend zusammenrufen. Refl. -tiês, einander zupfeifen: vai nedzirdēs.... briesmīguo ziemeli sasvelpjamies ar saviem palīgiem Valdis Stabur. b. 29.

Avots: ME III, 753

satràucêt, tr., heftig erschrecken Spr., beunruhigen, (einen Vogel) aufschrecken Spr.: negribē̦dams satraucēt... mājniekus ar šuo... briesmu ziņu Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 62. suņa satraucē̦ti (kuovārņi) devās uz elkšņiem Eglītis Zilā cietumā 164. Refl. -tiês, sich heffig erschrecken, beunruhigen: nuo viena spēriena tâ likties satraucēties Blaum.

Avots: ME III, 764, 765

satul˜kuôt, tr., übersetzend, (eine Schrift) auslegend zur Erfahrung bringen: policists... nuo Aizupa rakstiem satulkuojis briesmīgas lietas De̦glavs Rīga II, 1, 190. Refl. -tiês, richtige Abrede mit einander nehmen L.

Avots: ME III, 767

šauslas,

1) "?": murgu šauslas Ve̦nsku Ed. Jaun. dz. 89;

2) "šausmas" (mit àu ² ) Aahof, N. - Schwanb.; "briesmas">briesmas, dre̦buļi" Wessen.

Avots: ME IV, 7

‡ saverkšķiens, die Verzerrung (des Gesichtes): saverkšķa ... ģīmi ... briesmīgā grēcinieka saverkšķienā Kaudz. Izjurieši 114.

Avots: EH XVI, 465

sažmaugt, tr., zusammendrücken, zusammenziehen Spr.: vē̦de̦ru var pārāk sažmaugt ar īsu bikšu juostu N. - Peb. kad siena ve̦zums ar buomi stipri sasiets, tad saka: rau jau ve̦zums briesmīgi sažmaugts Launkalne. (fig.) sāpes sirdi sažmaudz Celm. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, zusammendrükken Spr.

Avots: ME III, 800

šḕ̦rpas ² : auch Auleja, Kaltenbr., Wessen; "briesmas">briesmas" Nerft: š. je̦m Kaltenbr.

Avots: EH II, 626

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu ² ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs ² cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876

šķirĩba,

1) das Vonstattengehn, Gedeihen:
Laima... duod darbam škirību BW. I, S. 196;

2) Trennung
Für. I, Unterschied Manz. Lett., Für. I: liela šķirība ir starp labiem un ļauniem Für. I. briesmīgi atriebjas šķirības gars, tas tē̦vzemi nelaimē grūstu A. v. J. 1897, S. 376. - Plur. šķirības,

1) der Abschied
Spr., Wid.: gājuši uz kruogu šķirības (Abschiedsschmaus) dzert Etn. II, 35. šķirību diena pienāca Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 687;

2) die Entwöhnung des Kindes von der Mutterbrust, die bei dieser Gelegenheit stattfindende Feier:
šķirībām taisīja mazu guodiņu, salūdza viesībās tuvīnus radus un nāburgus BW. I, S. 187. šķīrību dienai izvārīja... biezu putru, ar kuo mājeniekus pacienāja 184. mazākās nuo visām guodībām bij šķirības, kad bē̦rnus sāk atradināt nuo mātes krūts Kaudz. Vecpiebalga 42, aicin[a] viesus šķirībās BW. 2034.

Avots: ME IV, 44

sklidaîns, sklidans Dond. n. FBR. V, 126, Rothof n. FBR. VIII, 120, sklide̦ns Iw. n. FBR. VI, 52, Frauenb,, Kursiten, Nigr., Dunika, Nogallen, Amboten, Assiten, Alschw., N.- und O.-Bartau, Degunen, Dsehrwenhof, Durben, Funkenhof, Gaweesen, Gold., Gaiken, Grenči, Kaleten, Krohten, Luttr., Libau, Laidsen, Matkuln, Medsen, Naukschen, Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nurmhusen, Pampeln, Preekuln, Pop-Erwalen, Pilten, Popen, Rutzau, Rönnen, Rudbaren, Schwarden, Sassm., Schrunden, Santen, Tadaiken, Ugalen, Wirginalen, Upesgrīva, Valgale, Erwalen, Ahs., sklīde̦ns Mar., sklidējs Biel. 1331, = slide̦ns, glatt, schlüpfrig: kalns bija ļuoti stāvs un sklidains Pas. IV, 498 (aus Leegen). par sklidanu (Var.: slidainu, slide̦nu) le̦dutiņu BW. 13605, 4. uz sklide̦nu (Var.: sklidainu, skliduošu) le̦dutiņu 23621, 1. tagad briesmīgi sklide̦ns nuosalis lieknā Kursiten. viņu ceļš lai paliek tumšs un sklide̦ns Glück Psalm 35,6. sklidęns Bornsmünde, Sessau, zum Überfliessen voll; vgl. li. sklìdinas "zum Überfliessen voll".

Avots: ME II, 882

šķuõlêt Salisb., -ẽju, schneiden, schälen (?): tu kartupelim briesmīgi lielas mizas, maizei lielas garuozas šķuolē Salisb.; vgl. etwa ķuolêt 2.

Avots: ME IV, 57

‡ skraũperis Seyershof, skraũpis ebenda, die Kratze: zirgu skraupis ir briesmīgs. bē̦rniem ieme̦tas skrauperis ruokās, acīs.

Avots: EH II, 507

smace, das Ersticken (intr.), erstickende Luft AP.: pirtī bij briesmīga smace; mit Rauch und Staub gefüllte, erstickende Luft Sonnaxt; "schlechter Geruch" Mesoten.

Avots: ME III, 946

smakuôt: "smaržuot; smirdēt" Sonnaxt; "smaku taisīt" PV.; tā bedre briesmīgi smakuo Siuxt.

Avots: EH II, 532

smaļš, gut, vortrefflich, tüchtig Wid.: sm. puisis LP. IV, 35 (in Frauenb. angeblich: fein, in Luttringen "kräftig", in Deg. - "tüchtig"), dē̦ls ķēniņa pilī ... pieaudzis par smaļu puiku 205. sāk smaļš lietus gāzties V, 4. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuoņa lietus 136. smaļa ("laba") pļaušana Ar.; smaļas kāzas Ar.; smaļš spēriens Ar.; smaļš (stark) sitiens Schrunden, Schwarden; smaļš (schnell) skrējiens Wandsen. smaļa (" slaida,veicīga") braukšana Stenden. smaļu (tüchtig Frauenb.) pērienu Janš. Bandavā I, 147. smaļš ("slaiks") kuoks Satingen, Stenden, Rönnen, Ahs., Wahnen (in Deg. dagegen: "skaņš, plīstuošs [so auch in Stenden, Luttringen und Nikrazen], mīksts"; nach Freizira "trausls, gareniski neplīstuošs", besonders auf Kiefern bezogen). - smaļa ("ar slaidiem kuokiem") birze Stenden. smaļš ("slaids, neduobjš") šāviens ne nuo medību bises, bet nuo kara šautenes Stenden. Adv. smaļi "?" : tur augs smaļi R.Kam. 138. uz karalauka gāja smaļi: kur dē̦ls lika, tur šķīda LP. II, 22. Izkapts briesmīgi smaļi ņe̦m V, 340. smaļi (vare̦ni, grossartig) izdzīvuoties Siuxt, Wahnen. smaļi (gründlich, tüchtig) iedzert Jürg. smaļi (energisch) ķerties pie darba Gr. - Buschhof. tumsā kāds smaļi ("slaidi") nuopirdās Stenden. smaļi ("slaidi un veikli") iesist Stenden. - Wenn von einer Bed. "fein" (> "ordentlich, tüchtig, grossartig") auszugehen ist (vgl. smalīt 1), etwa zu smelis: in der von Freiziņ angegebenen Bed. dagegen, wenn dieselbe zuverlässig ist, wohl zu sme̦li, wie auch smaļa malka "harziges Holz" Bers.

Avots: ME III, 953

smir̂dîgs, Geruch verbreitend, stinkend: smirdīgs gaļas gabals Mar. n. RKr. XV, 136. smirdīgs gaiss valdīja kruogā Purap. J. str. 161. smirdīgā rūpniecība MWM. IX, 800. cilvē̦ks . . . bija briesmīgi nejauks un smirdīgs Pas. IV, 466 (aus Warkl.).

Avots: ME III, 965, 966

šnicks "?" : ja kāzās nuomanīja, ka kāds tāds šnicks, tad tam briesmīgi deva virsū Bērziņš.

Avots: ME IV, 89

spaîdîgs C., drückend, drängend, dringend U.: sp. klusums Purap. J. str. 111. spaidīgie maksāšanas termiņi A. v. J. 1900, S. 942. skaņa... briesmī gāki un spaidīgāki tiek nuomākta Vēr. I, 1065.

Avots: ME III, 980