Paplašinātā meklēšana

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26

baigans, furchtsam Bers., Frauenb.

Avots: ME I, 250

bal˜gans: auch Ramkau, Siuxt, (mit àl ² ) Linden: balgana labība Ramkau. balganas suomazgas Linden.

Avots: EH I, 200

bal˜gans, weisslich: balganas lapas. es papriekšu, es papriekšu ar balganu kumeliņu BW. 18295. [Zu balts; zum g: vgl. la fulgor und al. bhárgaḥ "Glanz".]

Avots: ME I, 253

bãlgans, blässlich, weisslich: āda, debess, lapa; auzas jau tīri bālganas, - aši būs gatavas Ahs.

Avots: ME I, 271

bal˜tgans, weisslich; baltganums, das Weissliche, die weissliche Farbe. Cf. balgans, balganums.

Avots: ME I, 257

balzgans: anch Kaltenbr. (mit àl ² ).

Avots: EH I, 203

balzgans [li. balzganas] Palzmar, blässlich: balzgana zâle.

Avots: ME I, 260

‡ bā`lzgans ² Auleja, = bālgans: jū kārst rudzīši, jū taidi bālzgani.

Avots: EH I, 208

‡ bargans, ein Hundename Segew.

Avots: EH I, 205

‡ begans (mit e!) Gr.-Buschh., = be̦guonis 1, eine lange, dicke klūga.

Avots: EH I, 211

‡ bigans Lubn., ein verfaulter Baum.

Avots: EH I, 218

[blāgans, einer, der nicht gegessen hat und kraftlos, schwach ist Wessen.]

Avots: ME I, 311

‡ buõgans AP. "ein Geldbeutel"; bùogans ² Selsau "ein Taschenportefeuille".

Avots: EH I, 258

‡ brũdigans BW. 10967 var. (aus Dond.), = brūtgãns, der Bräutigam. Das -i- dürfte hier eher ein Flickvokal sein ais aus dem deutschen Original stammen, zumal mnd. brūdegam dafür ein -e- hat.

Avots: EH I, 246

brũngans, bräunlich: brūnganas sūnas, siekalas.

Avots: ME I, 341

bruzgans, rotbraun: bruzgani lini Dond.

Avots: ME I, 340

brũzgans: aucn (mit ù ² ) Prl. n. FBR. VI, 80.

Avots: EH I, 247

[brũzgans, bräunlich, rostbraun C., Ruj., Wandsen, Salis, Lis., Bers.]

Avots: ME I, 342

I čagans: auch KatrE., Seyershof, Smilt., Stom., (čagans) Salis: iztrupējuse zeme ir čagana KatrE. vadmala ir čaganāka kâ linu audakls Seyershof. tīrummalā ir čagani ("trausli") bē̦rzi ebenda. č. miegs, leiser Schlaf Salisb.

Avots: EH I, 282

I čagans, locker, undicht, weich [AP., Waldeg., Planhof, Stuhrhof, Burtn.]: sniegs snidzis vieglām, čaganām pārslām Apsk. I, 284. čagans sniegs Niedra, spilve̦ns Vēr. II, 385. [č. le̦dus Ekau, mürbe gewordenes Eis]. žuokli uzpampst un tuop čagani Konv. 58. saliec malku labi čagani, ka saulītē izžūst Salisb. [Anderswo (z. B. in Fehteln, Treiden) sei čagans = sauss (trocken): č. siens.]

Kļūdu labojums:
žuokli... Konv. 58 = žuokļi... Konv. ² 58

Avots: ME I, 400

II čagans: auch Fest., Ramkau, Saikava, Stom., Vank.

Avots: EH I, 282

II čagans, flink, hurtig, munter Dond., Erlaa, [Praulen, AP., Schujen, Fehteln, gewandt Lösern]: čagana strādniece Blaum. viņš e̦suot diezgan čagans AP. viņa gāja vēl diezgan čagani MWM. VII, 161

Avots: ME I, 400

III čagans Oppek. n. U., [čagāns Bers.], = čakārnis, Baumwurzel; [čagani"mežā izsvaidīti sprunguļi" Ekau; vgl. čaga 2].

Avots: ME I, 400

[IV čagans Gramsden "ein bewegbares Dach auf vier Pfosten zum Schutze von Heu".]

Avots: ME I, 400

‡ V čagans, ungeschlacht Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ungeschlacht").

Avots: EH I, 282

čāgans, ein ungeschickter Mäher LKVv. [čāgāns Lös., ein kraftloser Mensch.]

Avots: ME I, 407

[čãgāns, ein Reptil Drsth.; eine Schlange Peb., Schujen, Nötkenshof.]

Avots: ME I, 408

II čãgans: auch Frauenb.

Avots: EH I, 287

II čãgans Ahs., [Ruj.], locker, undicht, nicht fest: pavasarī sniegs čāgans. čāganas kāpuostu galviņas. Vgl. čagans.

Avots: ME I, 407

čaũgans,

1): auch AP., Dond., Frauenb., Ramkau, (mit àu ² ) Linden, Saikava, Skaista: č. le̦dus Dond., Linden. čaugana maize Brucken, Ramkau. č. plācenis Saikava; čàugana ² labība Warkl.

Avots: EH I, 286

čaũgans, čaugains Dond., Karls.,

1) locker Stomersee,
[Gr. - Sessau, Waldeg., Gr. - Autz, Neuenburg, Stuhrhof], mürbe, undicht: čaugana zeme; čaugans siens, sniegs;

2) locker, raschelnd:
zem kājām čab čauganas lapas Pav.;

3) weichlich, nicht stramm:
šī meita pa˙visam čaugana: līdz pieķer,as, līdz pie zemes Janš.; [dafür caugans Für.].

Avots: ME I, 405

‡ l čigans Linden, Zvirgzdine, der Zigeuner: me̦lnuo čiganu pulkā BW. 21403. čiganiņu liela draudze 33518 var.

Avots: EH I, 290

‡ II čigans Kaltenbr. "= čuguns".

Avots: EH I, 290

cõgans: lielīgs kâ c. Rojen n. FBR. XIII, 69; ein böser, unverträglicher Mensch Dond.: kas ar tādu cōganu var kuopā sadzīvuot!

Avots: EH I, 279

‡ cogans, ein unverträglicher Mensch Dond. n. FBR. V, 127.

Avots: EH I, 279

cõgans, ein eingebildeter Mensch, ein Dickkopf, der sich einbildet, klug zu sein und einen guten Rat nicht annimmt: tas jau tāds cõgans, ne˙maz vairs negrib klausīt Dond.

Avots: ME I, 397

cũkgans: grūt nabaga cūkganam BW. 29116, 2 var. kaimiņu cūkganēm 22448, 8 var.

Avots: EH I, 280

cũkgans, auch cũkganis (fem. - gane), der Sauhirt: ar tuo savu le̦pnumiņu mūžam tē̦va cūkganiņš.

Avots: ME I, 398

‡ digans Baltinow n. FBR. XI, 138 "der Gänserich".

Avots: EH I, 319

‡ dižgans, der grosse (ältere) Hirt, Oberhirt Janš. Bandavā I, 377, II, 339.

Avots: EH I, 324

drungans: auch (mit uñ) Gramsden.

Avots: EH I, 336

drungans, lauwarm (von Flüssigkeiten): ūdens drungans (re̦mde̦ns) kâ jē̦ra mute Etn. III, 66. [Zwischen Hasenpot und Grobin. Als ein Kuronismus zu li. druñgnas "lauwarm".]

Avots: ME I, 504

‡ dugans,

1) unklar, trübe:
dugana krāsa AP. dugana bilde (Photographie) Sussikas;

2) "apmācies, drē̦gns, smacīgs" (vom Wetter) AP., Lub.

Avots: EH I, 339

dungans [wohl Adjektiv],

1) ein Schweissfuchs
Mag. IV, 2, 11;

2) voll mit Rauch od. Dunst (von der Luft gesagt)
Krem. [Wohl aus * dumgans; zu dums.]

Avots: ME I, 517

dze̦lˆgans ² : auch Frauenb., Lems., (mit e̦lˆ ) PS.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆgans ² Kand., gelblich: rudzu lauku dze̦lgani bālais izskats, [Wohl aus * dze̦ltgans; vgl. dze̦lts.]

Avots: ME I, 541

‡ dzẽ̦lgans Trik.; gelblich: pa dzē̦l gani smilšainiem krastiem Cīrulītis 1935, N‡ 23.

Avots: EH I, 356

dze̦lte̦ngans. gelblich: dze̦lte̦nganas sienas MWM. VIII, 692; [dze̦lˆtāngans PS.],

Avots: ME I, 542

I gãgans [Nigr.], ein Reise; ein langer Strick AP., Dond., U.: kuo tu tāds krupja gailītis duomā iesākt ar lieluo gāgana zuosi? Apsk. I, 66. [Vgl. li. gogas "Riese" AfslPh. XIII, 314 (aus Akielewicz).]

Avots: ME I, 616

II gãgans [Buaske, gàgāns ² Hirschenhof], Gänserich; [gãgāns "Hahn" Telssen; Gans (auch der Stroch od. Truthahn) Wenden, Schujen; vgl. li. gogonas "Gänserich"]. Hierher wohl auch (ein Rätsel): gāgans uz vienas kājas RKr. VII, 472. [gãgānu PS., C., Trik. od.] gãganu [in Kalnemois, Nigr., Golg. und Selg. mit kurzem a in der zweiten Silbe] kaŗš "grosser Lärm, Gezänk" LP. V, 202. [Vgl. r. гагáнить "schnattern".]

Avots: ME I, 616

[III gãgans (aus gãgu gans?) "ein Gänsehirt" Siuxt.]

Avots: ME I, 616

gàišzaļgans, gàišzaļš od. gàiši zaļgans, gàiši zaļš, hellgrün: gaišzaļi asni Vēr. II, 940.

Avots: ME I, 588

g`išzilgans, gàišzils od. gàiši zilgans, gàiši zils, hellblau * gaišzilganas uoliņas Konv. ² 2083; gaišzila lente Brig.

Avots: ME I, 588

gans;

1): cūku g. BW. 29083; kazu g. 29114, guovu g. 29351: ciema gani 747, 1: ganuos vadīdami 6652 var. man gani (die Hütung)
iekrīt pa Jāņiem AP.; ‡

2) Plur. gani, die Herde
Gr:-Buschh. n. FBR. XII, 79; ‡

3) "līgavas pūra vedējs" Kaltenbr.; ‡

4) aitu g., die Wachtel
Warkl.

Avots: EH I, 382

gans (li. gãnas), Demin. ganiņš, ganeklis,

1) der Hirt:
aitu, cūku, guovju, luopu gans; - dvēseļu gans, der Seelenhirt. Sprw.: pats gans, pats vilks. tam ganam nevar ticēt, kas pie vilka kūmuos stāv. ganus vadīt, pavadīt, izvadīt; ganuos iet, auf die Hütung gehen, Hirn sein, eig. unter die Hirten gehen; luopus ganuos dzīt, das Vieh auf die Weide treiben; auf Grund dieses Lokativs ist wohl hervorgegangen der Plur. gani in der Bedeutung "die Hütung": kam sienu grābjuot jāgrābj astīte, tam svētdienā gani Etn. III, 75. viņai šuonedēļ gani A. XIII, 789. [Gleich čech. hon "Jagd", ai. ghaná-ḥ "erschlagend", gr. φόνος "Mord".]

Avots: ME I, 600

gùovgans: auch BW. 29346; 29353; Demin. acc. s. guovganīti BW. 29356, 4.

Avots: EH I, 424

gùovgans (fem. gùovgane), der Kuhhirt: viņa izpildīja pa˙priekšu cūkganes, vē̦lāk guovganes vietu A. XVI, 587.

Avots: ME I, 692

iẽbal˜gans, weisslich: iebalganas uzacis Konv. ² 2148. iebalganas zuobu smadzenes.

Avots: ME II, 2

iebãlgans, [iêbãls ² Dunika], weisslich: miežu iebālgani asni U. b. 61, 32.

Avots: ME II, 3

‡ ìebā`lzgans ² Auleja, = iebãlgans: ie. tesmenis.

Avots: EH I, 503

‡ iêbrungans ² Ahs., etwas bräunlich: pusvadmalai iebrungana krāsa.

Avots: EH I, 505

iegansts: "ieņe̦mts naids" Laidsen; "Hindernis, Störung" Latv. Av. n. Diet.

Avots: EH I, 513

iẽgan̂sts ² (Nigr., iêgansts ² Ruj.], der Grund, die Ursache, ein Vorwand; "iegansts ir tas pats, kas ieme̦sls, bet nuozīmē vairāk ļaunu nekā labu ieme̦slu" Dünsb.: viņa meklēja pēc laba iegansta uzsākt sarunu MWM. VII, 612. viņš tur uz mani ieganstu, viņam tāds iegansts uz mani bija, er hat(te) etwas gegen mich. iegansts Dond. n. Austr. 1896, 478 "Grund zum Hass od. Zorn"; viņam ir iegansts pret mani (= viņš netur uz mani labu prātu) Dond. [Vielleicht zu got. gansjan "verursachen".]

Avots: ME II, 15

[iesalgans, s. iesalkans.]

Avots: ME II, 61

iẽve̦lˆgans [PS.], ieve̦lkaîns Oppek., etwas feucht.

Avots: ME II, 87

iezaļgans, grünlich: iezaļganas acis, iezaļgani svārki.

Avots: ME II, 90

iẽzilgans [Dunika], etwas blau, bläulich: iezilganas acis.

Avots: ME II, 91

īgans, = ķīpa 2 Rutzau.

Avots: ME I, 834

kãgans,

1): auch (mit à ² ) Mar.; eine schnatternde Gans
Valgale; ‡

3) "ein Sonderling, der mit aufgerichtelem Kopf einhergeht";
‡

4) ein Schimpfname
("nebēdīgs, viltīgs cilvē̦ks", mit āg ) Dobl.

Avots: EH I, 598

kãgans,

1) [kàgans ² Lis.], = gāgans II; kāganu kaŗš [Dond.], = gāganu k. Kand.;

2) ein Grosser, plumper Mensch
Etn. II, 97.

Avots: ME II, 186

kõgans Dond., ein eingebildeter, hochnasiger Mensch. [Mit kõg - aus kur̃g - > kor̃g -?]

Avots: ME II, 255

[kuogans (mit uo? oder mit o resp. ō? vgl. kõgans) Wid., ein Einfaltspinsel.]

Avots: ME II, 342

‡ kurgans,

1) = uõre I Warkl.;

2) "atzveltenis ragavām" (= kuraža 2? daneben auch ein gleichbed. kùrmans ² ) Lubn., Prl., Saikava. In der Bed. 1 vielleicht durch Assimilation aus *purgans, und dies aus r. фургон "Packwagen".

Avots: EH I, 678

lãgans: l. (= lãdzîgs 2) puisis Ruhental, Sessw. brāļi labi devējiņi, es lāgana gājējiņa Tdz. 40675.

Avots: EH I, 727

[lãgans Ruj. "ordentlich".]

Avots: ME II, 437

ļagans, weich, schlaff, mollig C.: viena ruoka ļagani karājās pār nešļavu malu zemē Laiviņš. Vgl. ļe̦gans.

Avots: ME II, 530

[ļàugans N.-Peb., ļaũgans Lautb.], ļàugans ² Lub., schlaff: ļaugani luocekļi Vēr. I, 1450, Gr.-Essern. [Aus *ļaungans? vgl. li. liáunas "гибкiй, слабый" (liauni pirštai) PФB. LXV, 318, aber auch le. ļauks.]

Avots: ME II, 531

ļe̦gans [PS., Dond.], ļē̦gans I].,

1) nicht genügend fest, schlaff, weich:
luoceklīši tik ļe̦gani Druva I, 339. [piebē̦rts maiss ir ļe̦gans, ja tas nav ar auklu labi nuosiets Morizberg.] ļe̦gana platmale A. XII, 28. ļe̦gana maize, ļe̦gans cilvē̦ks, zirgs Mat. ļe̦gana virve Dr. izdziedātas, ļe̦ganas balsis Kaw. sapinušies dzīves me̦lu režģuos vai nu mazliet ciešāk, vai arī ļe̦ganāk Druva III, 90;

2) quabbelig, quabbelicht, quabbig, quatschelig:
tā bija mīksti ļe̦gana Latv. ģīmja panti bija ļe̦gani MWM. III, 102. Nebst ļagans [wohl zu ir. legaim "löse mich auf", lecht "Tod", logaim "faule", mnd. lak "schlaff" u. a., s. Persson Beitr. 130 ff.; zu le, ļ- für l- vgl. Le. Gr. § 91 c.]

Avots: ME II, 534

ļē̦gans, s. ļe̦gans.

Avots: ME II, 539

ļe̦ñgans: auch N.-Peb., (mit è̦n ² ) Bers., (mit e̦n̂ ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 770

ļe̦ñgans Smilt., [Walgalen, NeuWohlfahrt, Drosth., Salis, Arrasch, Wandsen, Lautb.], ļe̦ngans ² Kand., [Selg., MSil.], schlaff, der spannenden Kraft ermangelnd, nicht straff [BB. XVII, 287, Doblen]: palaidi gruožas ļe̦nganāki! ļenganā ruoka nuokārās nuo tepiķa Vēr. II, 1099. viņa atstumj nuo sevis mātes ļe̦nganuo smaguo audumu AU. Vgl. ļe̦ngât und ļe̦nkans.

Avots: ME II, 536

ligans: das Fragezeichen "(?)" ME. II, 466 ist zu tilgen!

Avots: EH I, 741

ligâns [Rutzau] (li. ligónis "ein Kranker"), ein Seicher LD.: [kuo līdz vājam liganam ze̦lts un sudrabs Dz. gr. M. G. R.].

Avots: ME II, 466

[ligans (?) "schwächlich, sieh" N. - Peb.: l. cilvē̦ks.]

Avots: ME II, 466

līgans: auch ("?") Lesten n. FBR. XV, 22. lĩgans purvs, l. ("kas ļuogās) cilvē̦ks Windau. šuo pasmaguo, līganuo ("?") auguma Ciema spīg. 215. viņa spēji atliecās atpakaļ, līgana ("?"), spēcīga un bez nuoguruma Anna Dzilna 99. līganā ("?"), smagā gaita 176. juzdams ķermeņa līganuo drebēšanu 181. gāja ... līganu ("?") gaitu, vēl. ... lāgā neatmanīdama, kurp nu jāiet Azand. 37. miestiņa trauki, līgani (bis zum Rande gefüllt?) un putuojuoši Anna Dzilna 180. guovs ka viena lìgana ² ("?" Substantiv?) Meselau (von einer fetten Kuh).

Avots: EH I, 747, 748

I līgans, schwankend: līgani viļņi Dr.; [lìgana ² (Warkh.), lîgana ² (Bauske) zeme; lĩgans ("kas līguojas") purvs Ruj., Nigr.].

Avots: ME II, 483

II lĩgans,

1) = līdze̦ns, eben, gleichmässig [Siuxt n. U.]: līgana ieleja Kleinb.; lĩgana zeme [Walgalen], Kand. [Ilze rāda uz savām līganām ruokām: vai nav jaukas līkstis? Leijerk. I, 269. atkal atbalss birzē, ilga, līgana 118.] balti kuoki, zaļas lapas, nav līgani nuoauguši BW. 30681, 1;

2) gleich:
nav visiem garša taču līgana Lautb. pirmā svē̦tku dienā ciemnieki devās uz baznīcu līganā rindā A. XV, 190.

Avots: ME II, 483

‡ luogans "?": nemīlu strupas atbildas, bet mīlẽju tik tās luoganās Mekons Deb. vaļā (1873); S. 3. Für ļuôgans?

Avots: EH I, 766

ļuôgans: ļ. kuoks Warkl., ļuôgana zeme ebenda.

Avots: EH I, 775

ļuôgans [auch Drosth., Trik., Lis.], wackelig, schwankend, watschelnd, schlaff, lose, lax: ļuogans cilvē̦ks A. XXI, 618; ļuogana gaita Stari II, 323; ļuogani suoļi Druva I, 206, gājiens tik ļuogans kâ pussprāgušam suņam Liev. ruokas ļuogani karājas Sudr. E., Etn. IV, 130. [sēdi ratuos ļuogani! tad kratīšanu viegli panest Fest.]

Avots: ME II, 546

luõpgans, der Viehhirt BW. 29348, 1.

Avots: ME II, 527

ļungans, [ļuñgans Ruj.], schlaff, biegsam Oknist, (Bers.]: kņadēs ļanganie kaulu savienuojumi Stari III, 155.

Avots: ME II, 543

ļurgans, weich, durchnässt Lös. n. Etn. IV, 131.

Avots: ME II, 544

māgans, schwach: man māgana dūša, es ist mir schwach zu Mut Grünh. [mãgans schwach, hager, mager) cilvē̦ks; nuo slimības viņš kļuvis tāds mãgans Schujen, Naud., Irmelau; mãgana seja Stuhrhof, Grünh., Mitau; màgans ² ("izdilis") luops Sessw., Stomersee. - Aus d. mager umgebildet?]

Avots: ME II, 577

‡ mãlgans Salis, lehmfarben, hellbraun.

Avots: EH I, 790

mẽļgans [Dond.], bläulich: tie ir mēļgani un me̦lni MWM. IX, 953.

Avots: ME II, 615

me̦l˜ngans: auch Salis; me̦l˜[n]ganas acis Orellen, zeme vēl bija me̦l˜[n]gana, kad sẽja Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ngans, schwärzlich, brünett: mugura viņam (mednim) me̦lngana Konv. ^{2 2672.}

Avots: ME II, 597

‡ *nuogañstiês, erschrecken (intr.) Preiļi (Kur. Nehrung; nuo-si-ganst), Rutzau ( nuo-sa-gañst ). Ein Lituanismus (vgl. li. nusigąsti) od. Kuronismus.

Avots: EH II, 45

‡ nuošmaugans Lubn. "spitz; ar ieslīpi nuogriêztu galu": n. miets, baļķis.

Avots: EH II, 97

‡ pabalgans, weisslich: pate (=tele) me̦lna kâ vabule, pabalganu ļipas galu Tdz. 50573.

Avots: EH II, 119

pačagans: p. (nicht fest) sniegs Seyershof; ziemlich flink Vank.: iet pačaganiem (paātriem) suoļiem Lubn.

Avots: EH II, 124

[pačagans, ziemlich locker, weich: p. sniegs; pačagana maize.]

Avots: ME III, 13

‡ pačaugans Lubn. "pairdęns": p. siens.

Avots: EH II, 125

[paļe̦gans Dond., nicht ganz fest, etwas lose, wacktig: aukla tāda paļe̦gana.]

Avots: ME III, 65

‡ paļē̦gans, etwas schlaff Warkl.: paļē̦gana ruoka.

Avots: EH II, 153

pavalgans Jürg., pavalgs RKr. XVII, 111, etwas feucht.

Avots: ME III, 132

pave̦lgans, etwas feucht Jaunības dzeja 40.

Avots: ME III, 135

‡ pazaļgans Gold., Grob., Libau, Livl., Mitau, Schmarden, Tals., etwas grünlich.

Avots: EH XIII, 192

pe̦lê̦kzaļgans od. pe̦lê̦kzaļš, graugrün: pe̦lē̦kzaļaganas strutas Konv. ² 746.

Avots: ME III, 196

pe̦lê̦kzilgans Konv. ¹ 86, pe̦lê̦kzils Konv. ² 1860, graublau.

Avots: ME III, 196

pe̦lgans: auch (mit e̦lˆ ² ) Siuxt: rudzu ziedi tādi pe̦lgani dzeltēnīgi. cīrulītim tādas pe̦lganas, tādas raibas uoliņas.

Avots: EH XIII, 221

pe̦lgans "hellgrau": pe̦lganas drēbes Prawingen.

Avots: ME III, 197

pļe̦rgans Wid., ein Maulaffe.

Avots: ME III, 369

‡ ragans Pas. VIII, 169, = raganis.

Avots: EH II, 349

‡ mozgans, rötlich (?): viegli ruozgani mākuonīši Jauns. Raksti V, 138.

Avots: EH II, 393

rudgans Konv. ² 1998, rötlich, bräunlich.

Avots: ME III, 554

‡ rûgtgans ² Dobl., Hasenp., Salis, = rûgte̦ns.

Avots: EH II, 387

rusgans, s. rūsgans.

Avots: ME III, 563

rūsgans (geschr. phonetisch auch mit -zg-) Fest., rũsgans Rutzau, Nigr., Dunika, Salis, Drosth., Siuxt, rùsgans Wolmarshof, rùsgans ² Lis., Selsau, rũsge̦ns Ruj., rusgans Schwanb., Wid., Mar., Dond. n. FBR. V, 131, rötlich, bräunlich, rotbraun, rostfarben: rūsganais pumpurs JR. IV, 190. bē̦rzu zari ar briedušiem, rūsganiem pumpuriem Aps. II, 3. zaļā spē̦ka pilnajiem pumpuriem plīst rūsganie svārciņi J. R. IV, 34. rūsgana, kâ sarūsējuse dzelzs Vēr. II, 1230. rūsgana krāsa Konv. ² 377. rūsgans suns. meži pavasarī me̦tas rusgani Mar. atguldamās mīkstās, rūsganās sūnās Apsk. v. J. 1903, S. 34. gaišs dze̦lte̦nums, kas dīgstuošās bārdas matuos pārgāja gaišā rūsganumā Latv. vgl. rūskans und ruzgs.

Avots: ME III, 573

ruzgans: auch A.-Schwanb.

Avots: EH II, 386

ruzgans, s. rūsgans.

Avots: ME III, 565

rūzgans: mit ù Ramkau, mit ù ² Lubn., Zvirgzdine; baltas auga avitiņas, rūzganām kājiņām Tdz. 50663.

Avots: EH II, 390

rūzgans, s. rūsgans.

Avots: ME III, 574

salgans L., U., = salkans, süss, süsslich, nicht gehörig gesalzen; sal˜gans Wandsen, salˆgans Wolmarshof, Ermes, Warkl., salgans ² Salis, Ruj., süsslich (von Kartoffeln, die dem Frost ausgesetzt gewesen sind).

Avots: ME II, 671

sãrtzilgans, rötlich blau: sārtzilganuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193.

Avots: ME III, 808

sir̃mgans: auch (vom Pierdehaar) Orellen.

Avots: EH II, 489

sir̃mgans, gräulich: kviešu lauki nav zaļi, bet sirmgani B. Vēstn.

Avots: ME III, 846

skalˆgans ² : auch Allendorf, Kand., Pilten, Pussen, Sirgen, (mit al ) Sackenhausen n. BielU., Puhren, BW. 2966 (aus Windau), 23475 var. (aus Garrosen, Gr.-Ekau, Siuxt), Suitu k. .N.e 436; rīta skalganiņi mēslienā izslaucīti BW. 13982 (aus Neuhof, Kr. Goldingen). sasprē̦gājušās rūtis nuostiprina skalganiem Birznieks-Upītis Pel. akm. stāsti (1938) 54. Ein Familienname Skalgans Plvv. I, 136 (aus Lašupe unter Luttr.).

Avots: EH II, 499

šļagans C., Ermes, Jürg., Lis., nicht straff: šļagana miesa C., Ermes. miklajās pavasarnaktīs, kad zeme vēl šļagana, slapja Bārda Zem. d. 49. e̦smu gluži šļagans (ermüdet) Jürg. tas bij šavāds truoksnis: mīksts un šļagans A. XXI, 31. šļagana dūša, flauer Mut Bers., Burtn., Lettihn, Lub., Mar. wohl mit šļ- (aus šļaugans bezogen?) aus sl- und zu an. slakr, and. slac "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 712 ff.).

Avots: ME IV, 61

I šļāgans, wässerig (von Kartoffeln) U. (in Livl. nicht gebräuchlich).

Avots: ME IV, 68

II šļāgans: š. viņš piecēlās Daugava 1933, S. 525.

Avots: EH II, 645

II šļāgans, schiaff, lose (von Stricken, auch von schlaffen Menschen) U.

Avots: ME IV, 68

sļañgans C., schlaff.

Avots: ME III, 946

slaũgans Nigr., (mit àu ²⁾ Alswig, schlaff, erschlafft: slaugans ir nuoguris un nuobē̦dājies cilvē̦ks; arī savītis stāds ir slaugans. Nebst šļaugans zu norw. slauk "schlaffer Mensch", ae. sléac, nd. slūk "schlaff", norw. sloka "faul sein" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 709).

Avots: ME III, 918

sļàugans ² "slābans" Laud.; vgl. šļaugans.

Avots: ME III, 946

šlaugans: = šļaugans 1 (mit aũ) Gramsden; schwach, kraftlos (mit àu ² ) Lubn., Odsen.

Avots: EH II, 642

šlaugans St., = šļaugans 3, zusammengeschrumpft (wie der Bauch, wenn man sich bückt). Vgl. slaugans.

Avots: ME IV, 59

šļaugans,

1): "šlaũgans" ME. IV, 65 zu verbessern in "šļaũgans"; "nuoguris; vaļīgs" (mit aũ) Behnen: š. me̦zgls. maiss šļaũgani (lose, locker)
sasiets AP., Lesten; "kraftlos; ermüdet" (mit aũ) AP.: nuo balles pārnācis gluži š. Alswig, N.-Peb. gadās, ka guovs tesmens ir š. (mit àu ² ), tas ir, neierietējis slimības vai cita ieme̦sla dēļ Bers. š. ir siena ve̦zums, kas nav labi saspiests un sasiets ar virvēm un buomi N.-Peb.;

2): šļaugana (= gluda un slīpa) var būt kāda priekšme̦ta mala Meselau;

3): vē̦de̦rs palicis tīri š. (mit aũ) AP.;

4): šļaugana dūša - auch Alswig;

6): š. ("gaŗš") augums Meselau.

Avots: EH II, 644

šļaugans,

1) šlaũgans Bl., Dond., Kand., Luttringen, Nigr., Nötk., Salis, Selg., Zögenhof, šļaûgans Warkh., šļàugans ² Golg., Lis., Lubn., Sessw., Schwanb., šļaûgans ² Sessau, Wandsen, los, locker, schlaff U., Bers., Ledmannshof, Ulpisch; schlotterig Biel. n. U., Lennew.: šļaugans valgs, ein schlaffer Strick U., Lis., Salis u. a. atlaid tuo striķi drusku šļauganāki, lai kājas nespiež! Ulpisch. šļauganie zari Vēr. II, 1296. pēperkuoka luocekļi šļaugani ieslīdēja mutēs A. Brigader Daugava I, 702. luocekļi bija svabadi un šļaugani Saul. I, 78. ruokas šļaugani nuokārušās Wandsen. veseris šļaugani viņam nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) šļàugans ² Lubn., Pilda, Warkh., glatt, schlüpfrig:
šļaugans ceļš;

3) eingeschrumpft
St., Bergm. n. U.;

4) flau (= pliekans): šļàugana ² dūša Golg., Saikava;

5) zugespitzt
Ledmannshof;

6) schlank:
kumeļam šļàuganas ² kājas Saikava. - Subst. šļauganums, die Schlaffheit: sāpīgais šļauganums nuo viņas būtes bija izzudis Asp. ve̦cuma pe̦lē̦kais šļauganums Stari II, 812. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3 - 5 nebst šļaugs zu li. slúgti "abnehmen, kleiner werden (von einer Geschwulst)" (s. Fick BB. V, 173) und le. slatigans (s. dies). Für šļaugans 2 käme auch ndl. sluiken "schleichen" (wenn mit k aus ide. g!) in Betracht.

Avots: ME IV, 65

šļe̦gans U., Ruj., Serbigal, Trik., Wolmarshof, schlaff. Wohl mit šļ- für altes sl- und nebst šlagans zu an. slakr "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 713).

Avots: ME IV, 70

sļe̦ñgans Nötk., Serben, Saikava, Neuhausen, schlaft (sonst: šļe̦ngans, ļe̦ngans) Kandau, Erlaa, Sers. (in B. mit è̦n ^2), Adsel, Laud.

Avots: ME III, 946

šļe̦ñgans Frauenb., Wolmarshof, schlaff U., kraftlos: augums bij šļe̦ngans un slābs Upītis Sieviete 270. cieti nesavilkta stīga ir šļe̦ngana Grünw. Wohl mit šļ- für altes sl-; etwa als ein Kuronismus zu schwed. slinka "schlottern", dän. slunken "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 713)?

Avots: ME IV, 70

šļūgans,

1): "gurde̦ns" (mit ù ² ) Alswig; "ļe̦gans, vaļīgi sasiets" Lenzenhof;

2): "glums, slide̦ns" Meiran: visas teciņas tagad tik šļūganas; "slide̦ns, slīps" (mit ũ) Nötk.

Avots: EH II, 647

šļūgans,

1) los, schiaff, locker
Bers. šļūganām virvēm Stari II, 483;

2) "glatt (eingeseift)"
Bers. (mit û).

Avots: ME IV, 78

šluñgans Salis, = šļungans: šlungani sasiet.

Avots: ME IV, 60

šļuñgans Ruj., Salis, Wandsen, Widdrisch, (mit ùn ² ) Bers., šļungans Allend., Dickeln, Lems. n. U., šļunge̦ns, schlaff, schlotterig: kad līķis mājā stīvs nepaliek, bet stāv mīksts un šļungans, tad vēl kāds tai mājā mirs Etn. II, 138. Vgl. ļungans und šļe̦ngans.

Avots: ME IV, 74

šmāgans, ein Mensch, der einen langen Hals hat Bilsteinshof n. Etn. II 97; vgl. šmē̦gans; in Bauske angeblich (?) von Gänsen gebraucht (mit ã).

Avots: ME IV, 83

šmaigans, schlank Gr.-Buschh. n. U.

Avots: ME IV, 81

‡ smalgans Lettg. "smalks": smalgana zeme.

Avots: EH II, 533

šmaũgans AP., Bauske, C., Siuxt, (mit àu ²⁾ Bers., Golg., Meiran, Pilda, Saikava, Schwanb., Selsau, Warkh., = šmaugs Wessen: šmaugana lapsa. šmauganiem zariem Wid., JR. V, 122. kâ klinšu radzes asumi, tās krūts tik šmaugana Zalktis. apbrīnuot... šmaũganuo šūpuošanuos Janš. Paipala 25. šmàugana ² (geschmeidig, elastisch) rīkste Schwanb.

Avots: ME IV, 82

šmè̦gans ² Gr.-Buschhof, jem. mit langem Hals.

Avots: ME IV, 84

šmūgans, geschmeidig (?): lai es augu tik šmūgana (Var.: luokana) kâ vītuola pazarīte BW. 1711, 2 var.

Avots: EH II, 650

‡ smulˆgans ² Luttr. "brünett" (?).

Avots: EH II, 540

smulgans Spiess n. U., (mit ul ) Nigr., smulgs, schlank, schmächtig: smulgana priede Baldohn n. U. smuganāks zirgs nekâ brāļiem Lautb. smulgans ("schmuck und glatt, weder feist, noch mager") luops Deg. smulgās dienvidnieces Leijerk. I, 143. Wohl zur Wurzel von smilga (s. dies); s. Persson Beitr. 489 und Fick Wrtb. III ⁴ , 528.

Avots: ME III, 969

šmul˜gans, = smulgans, "glatt, gelenkig, dünn" Gr.-Sess.: šm. cilvē̦ks, zirgs. šmulgana (gludi nuoglausta) galviņa Schibbenhof.

Avots: ME IV, 86

‡ I spalˆgans Sessw., Skaista, (mit alˆ ² ) Schwitten, (mit al˜ ) Zögenhof, hell tönend, schrill: s. kliedziens.

Avots: EH II, 545

‡ II spalˆgans Warkl., (mit al˜ ) Bauske, glatt, schlüpfrig; spàlgans ² ("?") sniegs Lubn.

Avots: EH II, 545

spīgans, s. spīgana.

Avots: ME III, 1002

spilˆgans Warkl., schillernd, glänzend Le. Gr. § 141 b.

Avots: ME III, 995

spir̃gans Dond., Bershof, Nötk., frisch, munter; erfrischend, erquickend: spirgans sārtums Baltpurviņš I, 133. spirgans . . . spē̦ks Jaunības dzeja 90. dzīves dvaša spirgana Akurater Astras 39. gaismas spirganu malku MWM. X, 249. spir̃gans vējš Jürg.; ziemlich frisch (mit ir̃ ) Salis, Widdrisch, Wandsen.

Avots: ME III, 999

spre̦gans,

1) spröde
U.;

2) munter, frisch
Dond.; heftig, hitzig U.: spre̦gans zē̦ns Dond. spre̦ganas acis ebenda. spre̦gana meita, ein fröhliches, munteres Mädchen Dünsb. spre̦gans zirgs, ein munteres, fix gehendes Pferd ders. Vgl. die Notiz zu sprâgt.

Avots: ME III, 1016

sprē̦gans: hinter "Blaum" ME. III, 1017 einzuschalten "Balt. V. 1890, № 95".

Avots: EH II, 558

sprē̦gans,

1) spröde:
kur agrāk dzirdēja sprē̦ganuo, pacietuo lībiešu tautas mēli Fr. Kārkluvalks Mūsu dzimt. 86;

2) sehr kalt:
laiks bija sprē̦gans Blaum.;

3) sprühend, temperamentvoll:
sprē̦gana meita Lautb. sprē̦gani zirgi RKr. VI, 89. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

sprigans: atdzīvuojas kâ nuovītusi puķe pēc spriganas ("?") lietus šalts Daugava 1939, S. 909; "dūšīgs; veikls" AP.; "spirgts, muodrs, čakls" Bers.

Avots: EH II, 559

sprigans Wid., sprühend; frisch, munter, gewandt Bers.: acis bij vare̦n spriganas Krišs Laksts 62. ļuoti sprigans sievišķis Schibbenhof. māte vēl sprigana sieva Latv. saimniece kļuva daudz spriganāka Jauns. III, 75. kas par spriganu, atjautīgu, gudru . . . bē̦rnu! A. Brigader Daugava I, 700. tādai vajaga būt dzīvei: asai un spriganai kâ rapieŗa asmenim A. v. J. 1904, S. 950.

Avots: ME III, 1019

spul˜gans Nigr., Bauske, (mit ùl ) C., schillernd (von Zeugen) U., glänzend (von Metallen) U. Subst. spulganums LKVv., heller Glanz.

Avots: ME III, 1028

‡ stàigans ² Warkl., = stàigns 1.

Avots: EH II, 568

stîgans: stîgans ² piens Salis.

Avots: EH II, 582

stîgans AP., Lös., Erlaa, Kastran, stîgans ² Zögenhof, stîgans ² Sussikas, zähflüssig: me̦dus ir stīgans.

Avots: ME IV, 1075

‡ stragans Pussen, = stragns.

Avots: EH II, 584

strāgan's, eine Stelle, wo man einschiesst Angermünde; vgl. stragana.

Avots: ME IV, 1084

šulgans (?), krank, erkrankt Alksnis-Zundulis: šulganas acis, kranke (auch: schläfrige) Augen, Vgl. žulgans.

Avots: ME IV, 106

‡ II šulgans "drē̦gns, mitrs, slapjš": š. apavs Domopol, (mit ùl ² ; "auch: žùlgans ² ") Meiran; šùlganas ² drēbes Holmhof. Hierher wohl auch šulgans (ME. IV, 106).

Avots: EH II, 657

‡ teļnags Salis, jem. mit schwachen Händen, der etwas nicht fest halten kann.

Avots: EH II, 675

tùmšzàļgans, dunkel grünlich: tumš zaļganām sūnām Janš. Bandavā II, 166.

Avots: ME IV, 264

valˆgans: auch AP., Linden in Kurl., Skaista, (mit alˆ ² ) Iw., (mit "al˜") Ekau, Grünw. Subst. valganums: auch (mit àl ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 752

valˆgans Arrasch, C., Golg., Jürg., Kr., PS., Schwanb., Sessw., vàlgans AP., Schujen, valgans Dunika, Pankelhof, Schrunden, Segewold, Wandsen, Widdrisch, vàlgans ² Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, Saikava, Sessw., Zwirdzine, valˆgans ² Bauske, Gold., Mitau, Riga, feucht U., Spr., Vit., Lubn., N.-Peb., Serben, Zaļmuiža, vàlgins ² Kl.: valganas actiņas Austr. kal. 1893, S. 43. valgans vakara vējiņš Purap. Kkt. 4. zeme vēl ir diezgan valgana Sessw.-Subst. valganums, die Feuchtigkeit U., Spr.: nezâles dažreiz mazajam stādam uztur vajadzīguo valganumu Ar. Krišj. Valdem. 1. Zu valgs II.

Avots: ME IV, 453

I vargans,

1) vargans Golg., Plur, varganes Zvirgzdine, vàrgani ² Warkl., Vidsmuiža, var̂gani Zvirgzdine, die Orgel
(in Golg. nur von der Orgel in der katholischen Kirche gesagt): jie sakāpe uz vargānu (acc. s., oder gen. pl.?) Pas. III, 450; vargans Meiran, Plur. var̂gàni ² Oknist, die Harmonika (in Oknist scherzweise gesagt); vargana U., vargans U., die Maultrommel; vargana U., vargans L., U., das Brummeisen; varganas Bers., ein schlechtes Musikinstrument;

2) "čīkstuoša mūzika" Bers. Nebst li. vargõnai "Orgel" zunächst aus dem Slavischen (vgl. wruss. варгáн(ы) "Orgel" und r. варгáн "Maultrommel").

Avots: ME IV, 478

II vargans: par varganiem saimniece sauc sivē̦nus vai cāļus, kas tai skrien pakaļ, kviekdami pēc ēdiena A.-Schwanb.; "Hungerleider; Habenichts" Segew. (oder zu vargans III ?).

Avots: EH II, 757

II vargans, einer, der viel spricht (mit àr ² ) Golg., (var̃gãns) Jürg., Wolmarshof; ein Fasler Lemsal, Mar.; "ņaudē̦tājs" (var̃gãns) Jürg.; ein Unartiger, Unruhiger, ein Randalist Lemsal, Mar., (var̃gãns) Nötk., Trik., (var̂gā`ns ² ) Oknist; ein Unverträglicher (vargans) Lubn.; ein Schimpfname (mit àr ² ) Korwenhof; Plur. var̃gani Segew., vàrgani ² A.-Laitzen, Alswig, Mahlup, Mar., var̃gãni C., Jürg., var̃gāni AP., Widdrisch, vàrgāni ² Erlaa, vargāni Blumenhof, Rentzen, Rosenbeck, Salisb., Wenden, Wolm., lärmende Menschen (besonders von tollenden Kindern gesagt); vàrgani ² Kalnemois, Lubn., Schwanb., Stomersee, vargāni Kalz., Peb., Ramkau "lärmende, ausgelassene Kinder": tāds kâ vargāns! (auf ein lärmendes Kind bezogen) Oknist. turi muti ciet, tu vargans! Mar. vārās (= spricht viel) kâ vargans ebenda. tas puika iet kâ vargans ebenda. bē̦rni iet pa istabu kâ vargani (lärmen sehr) Alswig, Mar. tâ kâ vargāni pa kājām maisās AP., Erlaa, Widdrisch. cūkas pret vakaru iet kâ vargani Alswig. Beruht wohl auf vargans I.

Avots: ME IV, 478

III vargans (li. var̃ganas "ärmlich" Būga KSn. I, 247) "nuovārdzis luops, putns" Kurmene; "vājš (schwach)" Lancmanis, (mit ar̂ ² ) Widdrisch.

Avots: ME IV, 478

vãrgans AP., C:, (mit ā`r ² Selsau, Sessw., (mit âr ² ) Wandsen, = vargans III.

Avots: ME IV, 503

ve̦l˜gans, Subst. ve̦lganums: jūsmu ve̦lganumu sūc Fausts (1936) 63.

Avots: EH II, 769

ve̦l˜gans Grünw., (mit è̦l ² ) Gr. - Buschhof, ve̦lˆgans Serbigal, (mit e̦lˆ ² ) Bl., Dond., feucht L., U., Smilt., nass: ve̦lganā... straume Vēr. II, 388. ve̦lganā zâlē Balss. - Subst. ve̦lganums, die Feuchtigkeit U.

Avots: ME IV, 530

vilgans, feucht U., Bers.: kādas glāzes vilganas miežu sulas tukšuot Lautb. Lomi 98. Zu valgs II.

Avots: ME IV, 587

viñgans N.-Salis (Adj.?) "tvanīgs gaiss [vgl. vinga I 1]; kašķīgs cilvē̦ks".

Avots: ME IV, 599

vìrsgans, der Oberhirt (von Geistlichen): kas pienākuoties ganam pēc virsgana priekšzīmes A. v. J. 1899, S. 92. draudžu virsgans Evaņģ. gaisma v. J. 1905, S. 30. virsgans . . . salaulāja Vēr. II, 1098.

Avots: ME IV, 612

zàlgans ² : auch Nerft; "grünlich" (mit àl) Ermes, (mit alˆ ² ) Popen, Pussen.

Avots: EH II, 800

zàlgans ² Saikava, Sessw., Warkh., grünlich schimmernd: medņam zalganas spalvas.

Avots: ME IV, 684

zàļgans, grünlich U.: zaļgani prauli Stari II, 349. zaļgana gaisma Blaum. spalvas... kâ zaļgans ze̦lts Psalm 68, 14. zaļgana puķe Pilda.

Avots: ME IV, 686

zìlgans: mit il˜ Allend. n. FBR. XIX, 82.

Avots: EH II, 806

‡ zilgansalns: bläulich schitnmelfarbig: briežu tēviņa ... zilgansalnais augums A. Upītis Pirmā nakts 109.

Avots: EH II, 807

zir̂ggans: zirgganam gŗūta dzīve BW. 29348, 2.

Avots: EH II, 808

zir̂ggans A. XI, 8, Janš. Bandavā I, 394, der Pferdehirt: es dabūju zirgganuos (beim Hüten der Pferde) ze̦lta diega kamuoliņu BW. 29474, 6.

Avots: ME IV, 726

žlagans, s. žļagans.

Avots: ME IV, 814

žļagans,

4): "ļe̦ngans, gļē̦vs" Skaista.

Avots: EH II, 819

žļagans,

1) wässerig
AP., Drosth., Lubn., N. - Peb., Vīt.: žļagani kartupeļi;

2) nass, aufgeweicht
Peb., Setzen, Stockm., (žlagans) Serben: žļagana zeme Peb.; žļaganas zeķes, žļagani auti Stockm.;

3) roh, weicht
N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617: žļagana maize Serben;

4) = šļagans, schlaff AP., (žlagans) Serben;

5) žļagana dūša Grawendahl, flauer Mut;

6) ungeschickt, tölpelhaft
Grawendahl, N. - Schwanb., Peb.

Avots: ME IV, 815

žļe̦gans,

1) weich
Siuxt; nass, kotig (žļe̦gains) Lubn.: žļe̦gans sniegs Siuxt. žļe̦gaina zeme Lubn.;

2) = žļagans, wässerig Meselau (hier auch žļe̦gaîns), Peb.: kartupeļi, kas puvuši, saluši, ir žļe̦gaini Meselau;

3) = zleģaîns, šļe̦gans, schliefig (vom Brot) Meselau, Peb., Serben;

4) schlaff
Grünw., Sessau; "ļengans" Adsel: aukla izstiepta žļe̦gani; schwach N. - Peb.;

5) fade (?): ābuoļtēja tāda žļe̦gana, nav... stipra.

Avots: ME IV, 817

žļuogans,

1): dažs Jāņa bē̦rns gluzi ž. Austriņš Raksti V, 241.

Avots: EH II, 820

žļuogans,

1) haltlos, unstabil, schlotterig
Grawendahl (hier von Menschen gesagt), Ramdam, (mit uô ) AP., Sessw., (mit uô ² ) Salis, Schibbenhof; schwach, kraftlos (mit uô ) Prl., (mit uô ² ) Bauske: kaudzes miets ir žļuogans, ja tas līguojas Ramdam. ve̦cs krē̦sls ir žļuogans Salis. žļuogans zuobs, ein wakkelnder Zahn AP. žļuogana sē̦ta Schibbenhof. žļuogani piesiets zirgs ebenda. žļuogana kāja Bauske. nuo slimības gultas cēlies cilvē̦ks ir žļuogans Prl. paģirās cilvē̦ks ir žļuogans ebenda;

2) "?": žļuoganie ple̦ci Stari II, 355;

3) einschiessend:
žļuogana vieta purvā, kur kādreiz bijis e̦ze̦rs Ramdam.

Avots: ME IV, 820

žļugans "ein Stück (Fleisch)": uz kāzām atnesa ve̦se̦lu žļuganu teļa gaļas Saikava.

Avots: ME IV, 819

žmūgans,

1) schlank, hoch gewachsen
Naud., (mit ũ ) Siuxt: žmūgans kuoks;

2) spitz
(mit ù ² ) Warkh.: žmūgans miets, zīmulis. Vgl. žmaugs I 2.

Avots: ME IV, 822

zùosgans BW. 2532, 1; R. Sk. II, 11, zùosu gans, der Gänsehirt.

Avots: ME IV, 759

I žulˆgans,

1): sniegs bij kļuvis ž. Jauns. J. un v. 381.

Avots: EH II, 822

I žulˆgans Kr.,

2) viel Wasserteile enthaltend
U., wässerig, durchnässt Druw., Vīt., (mit ùl ) AP., (mit ulˆ ) Erlaa, Gr. - Buschh., (mit ùl ² ) Lubn., Prl., Selsau, Sonnaxt, (mit ulˆ ² ) Bauske; nass, schlüpfrig Kreuzb.: sirds žulgana U., das Herz (des Schlachtviehs) ist mit Wasser angefüllt. žulgana zeme. žulgana pļava Wessen. žulgani kartupeļi Bauske. ūdens vairs nepil nuo apģē̦rba; ir drusku apžuvis, bet vēl jau stipri žulgans Vīt. zeme nuo virsas ir apsusējusi, bet aršanai vēl par žulganu ders. ja cilvē̦ks iekrīt dubļuos, tad drēbes paliek žulganas Ābeļi. zvejniekiem žulganas drēbes, kad slapjas un nuoziestas ar zivju glumumu Karlsbad;

2) tränend, eiternd
Biel. n. U., wässerig, trübe, umnebelt (von den Augen gesagt) AP., KatrE., (mit ul˜ ) Fockenhof, Ekau, Grünw., Kalnazeem, Mežmuiža, Ruba, Schibbenhof, (mit ulˆ ² ) Bauske: žulganas acis. es jau manīju, ka viņš slims būs, tādas žulganas ("eingefallen, hässlich") acis bij Naud.;

3) žulgana dūša Jürg., (mit ul˜ ) Fockenhof, Grünw.: man žulgana dūša, mir ist wässerig (flau) zu Mute;

4) ausgeblichen
AP.

Avots: ME IV, 829, 830

II žulgans (?), hart, zäh,"nicht leicht zu essen" Nötk.

Avots: ME IV, 830

I čāgans: ein Unbeholfener Vank.

Avots: EH I, 287

skalˆgans ² Dond. n. FBR. V, 128; Iw. n. FBR. VI, 53, Salis, Deg., skalgans U., Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 43, Rothof, Popen n. FBR. VIII, 121, Karls., Mar., Bielenstein Holzb. 243, skalgâns ² Wain., skalgāns U., RKr. XVI, 246, skalganis, ein Stück von einem Pergel N.-Sessau n. U.; eine Lubbe, Dachschindel Mar.: saslauki tuos skalgānus! Wain. pakrituse skalganīšu (Var.: skangalīšus, skala galu) lasīdama BW. 1126 var. skalgans, ein Holzscheit, woraus man Späne machen kann Gramsden. - skalgana bē̦rns, ein unecht Kind L., W.-Livl. n. U.: kas man, skalgana bē̦rnam, tuo duos, kuo mātes bē̦rni ē̦d! Alksnis-Zundulis; skalgana mēle, eine geschwätzige Frau Hasenp., Grob, n. Etn. III, 66, skalgans "jem., der viel und laut spricht" Gramsden. Dissimilatorisch aus skalgals; vgl. skangals.

Avots: ME III, 868, 869

uganskalˆns, der Vulkan MWM. VI, 620.

Avots: ME IV, 295

uganspuķe, Hahnenfuss (ranunculus) L., U.; lychnis viscaria L. RKr. III, 71.

Avots: ME IV, 295

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14

‡ àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.

Avots: EH I, 15

‡ àizdungât AP., àizdunguôt, (eine Melodie) summend, brummend sich entfernen, Refl. -tiês. plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen (eine Melodie) zu summen: gans aizdungājās AP.

Avots: EH I, 20

àizkul˜tiês, hinschlendern, hingeraten: meitenes naktī aizkūlušās uz svešu māju LP. VI, 27. viņas pirmais brūtgans aizkūlies svešumā LP. IV, 88.

Avots: ME I, 34

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

‡ àizlaîdinât,

1) allmählich hin-, weggehen lassen
C.: gans aizlaidinājis guovis līdz mežam;

2) a. guovi, machen, dass eine Kuh allmählich zu milchen aufhört
C., Golg., Sessw.; durch nachlässige Behandlung eine Kuh zu milchen aufhören lassen Trik. (bewusst, absichtlich dies bewirken - heisse dort nur: àizlaist).

Avots: EH I, 35

‡ àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50

alkt,

1) : alksti nu! schmachte nun!
N.-Bartau n. BielU.; ‡

2) "hungern, frieren"
Warkl.: kas var ciešāk alkt kai gans! man alkst ² PIKur., mich hungert.

Avots: EH I, 68

an! an! ane! ani! aniņ! (in Kand. ãn! ãn! ãniņ!) so ruft man die Gänse; in Grosdohn lockt man auch die Schafe mit anes n. Etn. I, 137. ane (Ulpisch), ãne, Demin. āniņa Kand., anika Sels., Golg., aniks Schwanb., die Gans. [Aus estn. hani "Gans".]

Avots: ME I, 71

‡ aniks Schwaneb., die Gans.

Avots: EH I, 70

‡ anis, die Gans Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ani, ani, ani! Lockruf für Gänse ebenda. Vgl. an!

Avots: EH I, 70

‡ apdziêvât ² ,

1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;

2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;

3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,

1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;

3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 80

apgùldît (unter apgùldinât): betten, hintegen, sich hinlegen machen, lassen: gans luopus apguldījis Siuxt. a. kapā ebenda.

Avots: EH I, 85

apslacît, apslacinât [li. apšlãkinti], tr., bespritzen, besprengen, nass machen: puķes, jaunus kāpuostus. ar gaiļa asinīm apslaka staļļa durvis LP. VII, 312. brūtgans un brūte apslaka ar ruoku viens uotram acis un drēbes BW. III, 1, 98.

Avots: ME I, 122

aptraukt (li. aptráukti "beziehen"), ‡ Refl. -tiês, ungestüm herumeilen um Salis: nuo āža bē̦gdams, gans ap. traucas ap siena kaudzi.

Avots: EH I, 122

apžaustît

1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;

2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.

Avots: EH I, 128

atbràukt [li. atbraũkti "zurückstreichen" ], intr.,

1) zurückfahren:
atbr. atpakaļ;

2) herfahren, ankommen:
brūtgans atbrauca pūram pakaļ BW. III, 1, 62;

3) tr., abfahren seine Schuld:
parādu atbraukt.

Avots: ME I, 151

atdzìt RefI. -tiês: atdze̦nas guovu gans Pas. IV, 122 (aus Līksna); ‡

2) einander wegtreiben
Auleja: cūkas atdze̦nas (nuo kuopējas siles).

Avots: EH I, 140

atjât, ‡

2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡

3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡

2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.

Avots: EH I, 144

atkalˆne [li. atkálnė], der Abhang, die Böschung: dažu labu kalnu kāpu, dažu labu atkalnīti BW. 9451. cūku gans cūku zīda, atkalnē gulē̦dams 29356. mežuos, gravās un gŗavu atkalnēs vēl sniega diezgan Apsk. I, 176. upītes krastuos un atkalnēs I, 12, Jan.; LP. VI, 513, Nigr.

Avots: ME I, 164

atkā`rten, atkārtin, atkārteniski, zurück: viņš krita atkārten Kemp. gans rīkstei zarus rāva atkārteniski (= atpakaļ) P.

Avots: ME I, 166

‡ atkàukt (li. atkaũkti),

1) entgegenheulen
(perfektiv) Salis: kaimiņu suns atkauca pretī;

2) durch Geheul heranlocken:
kuo nu raudat? atkauksit vēl vilku nuo meža Lemburg;

3) a. mājā, heimkehren
(pejorativ) Trik.: gans jau atkaucis ar luopiem mājā.

Avots: EH I, 146, 147

‡ atkrāpt

1) durch Betrug her-, zurückkommen machen:
viņu atkrāpa pie kuģa malas Pas. Vl, 50. kad suns skrēja mājā, gans ar maizi tuo mēģināja a. atpakaļ Siuxt;

2) durch Betrug fortbekommen:
panāksnieki ... cenšas vedējus a. nuo . . . galda RKr. XIX, 143;

3) durch Betrug entwenden:
tas vīrs ir blēdis!... viņš nuo manim... pulkste̦nu atkrāpj Pet. Av. IV, 158.

Avots: EH I, 150

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atlamât, ‡ Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch oft schimpfen (intr.) Saikava: diezgan e̦smu atlamājies, bet gans kâ nelabuojas, tâ nelabuojas.

Avots: EH I, 153

‡ atļe̦kât, plump zurück-, herlaufen Rutzau: gans atļe̦kājis nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 154

‡ atļur̂kât ² Dunika, Kal., Rutzau, mit durchnassten pastalas oder heruntergesunkenen Hosen herkommen: gans atļurkāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 155

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196

atsvìlpt (li. atšvil˜pti),

1): auch Pas. II, 206. ‡ Refl. -tiês, = atsvìlpt 2: viens svilpa, uotrs mežā atsvilpās Jürg. gans atsvilpās.

Avots: EH I, 173

atvest (li. atvèsti, [r. отвести]), tr., her-, heimführen: brūtgans piesēja atve̦stās guovis BW III, 1, 31. atved man, māmuliņa, nuo tā ciema līgaviņu 11167. Refl. -tiês,

1) sich fördern, von statten gehen, gedeihen:
darbs man tagad labi atve̦das; lai atve̦stuos valuoda JK. VI, 26;

2) Junge bekommen (von grösseren Tieren):
guovis atve̦das Etn.II, 120.

Avots: ME I, 209

‡ bāla (wo?) "?": gumba ir tā apaļā b., kas saceļas virs izplatītas drēbes. ‡ (mit a aus ai?) Wainsel n. FBR. XIV, 87, = gans">bālgans.

Avots: EH I, 208

bal˜skans Trik., weisslich (z. B. vom Roggen). [Vgl. balzgans dass. und rùskans "rostfarben".]

Avots: ME I, 254

bal˜tvêdere,

1) einen weissen Bauch habend, die Weissbauchige, Epith. des Eichhörnchens:
baltvēdere vāverīte BW. 2651;

2) Steinmarder
Dr.;

3) Schellente (Glaucion clangula L.)
Nat. XXXII, 238; Blassgans (Anser albifrons Pen.) RKr. VIII, 98;

4) Huflattich (Tussilago farfara L.)
Bers., RKr. II, 80, Gänse-Fingerkraut (Potentilla anserina L.) II, 76. bal˜tvêderiņi Neu-Bergfried, Ruhental u. a., Gänsekraut, Gänsefuss.

Kļūdu labojums:
Blassgans = Blessgans
aiz 4) jāiesprauž: Plur. baltvēderes, - Hinter 4) ist einzüfugen Plur. baltvēderes
RKr. II, 80 = RKr. VI, 80

Avots: ME I, 259

I baža, die Habe: visa mana baža Nerft n. U. mans gans, mana baža Alm. Demin. bažiņas, Spielsachen Hasenpot. [Nach Leskien Abl. 372 und Sommer Balt. 124 zu bâzt und li. bãžmas "Menge, Masse.".]

Avots: ME I, 269

‡ begona (mit o = uo?) Pas. III, 57 (aus Serbigal), = ‡ gans">begans.

Avots: EH I, 211

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs ² Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. ² 314 u. a.]

Avots: ME I, 292

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. ¹ 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303

bizinât, bizinêt, bizen̂t, -ēju,

1) intr., biesen, umherlaufen, namentlich vom Vieh, aber auch von Menschen:
kad guovis stipri bizinē, tas uz lietu Etn. II, 96. ubadziņi bizināja (Var.: bizanāja, bizenēja) pavasaŗa saulītē BW. 2743;

2) fact., bizinât, zum Biesen, Laufen bringen, biesen machen:
dunduri luopus bizina, gans bizina guovis dziedādams: biz, biz, guosniņ, dundurs astē. uodi kuoda tautu dē̦lu, bizināt bizināja BW. 12186.

Avots: ME I, 302

brucinât,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;

2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;

4): auch Grob., Iw.;

5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡

6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês, ‡

2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡

3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.

Avots: EH I, 244

‡ brũnans Ramkau, brūnans Ladenhof n. FBR. XI, 73, Wainsel n. FBR. XIV, 87, = gans">brūngans.

Avots: EH I, 246

‡ brùnins ² Saikava, = gans">brūngans: lievs kuoks ir b.

Avots: EH I, 246

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

I čāgāns (unter čāgans I): ein oberflächlich Arbeitender PV.; = čāga PV.; ein Schimpfname (čāgāns) Peb.

Avots: EH I, 287

čaganums,

1) die Lockerheit;

2) Hurtigkeit.
(Zu čagans 1 u. 2.)

Avots: ME I, 400

I čagums, etwas Anschwellendes, Wulstiges, der Wulst, der Bausch, wodurch die Kleider abstehen: kas tai par lielu čagumu! Etn.; [vgl. čagans 1].

Avots: ME I, 401

cìrtums,

1) das Gehauene, das resultat des Hauens:
tas ir mans šīs dienas malkas cirtums, soviel Holz habe ich heute gehauen;

2) abgehauenes, abgeholztes Stück Wald:
avenes aug pa stigām un citiem cirtumiem. gans salaidis luopus cirtumā;

3) die Hiebwunde:
uz cirtumiem liek me̦du Etn. IV, 155.

Avots: ME I, 388

‡ *dējeklis od. *dējekle "?": mātītēm miesas pakaļgalā sevišķs organs ... nuode̦r par dējekti Zundu P. 1898, III, 33.

Avots: EH I, 318

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493

dun̂kans ² Kand., [dùnkans ² Bers.], für dūkans, dunkelbraun: jauns puisītis kāzās brauca ar sešiem dunkaniem BW. 13045. [Wohl aus * dumkans; vgl. dungans.]

Avots: ME I, 517

‡ dzelˆzgalis ² Dunika, ein kleines Stück alten Eisens: gans atradis dzelzgali.

Avots: EH I, 354

II dzira,

1) a): auch (dzira) AP., N.-Peb., Ramkau, Sermus;

b): eine Art Dännbier
Warkl.; ein Getränk (r. квас ) Lubn. N. BielU.; dz. - bālgans, paskābs dzēriens, kuo pagatavuo uzlejuot vārītu ūdeni uz iesala atliekām pēc alus darīšanas un ļaujuot ieskābt Kaltenbr. - kruoga dzira, ein Säufėr: kas tuo dē̦lu nezināja? kruoga dz. (Var.: žūpa), mieļu tapa BW. 23464, 1.

Avots: EH I, 359

‡ gadze, eine Gans Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77.

Avots: EH I, 375

gãga,

1) [ein Wasservogel
Salis], die Eiderente Konv. ² 2319; eine Ente, die sich im Meere aufhält und den Namen von ihrem Geschrei hat PK. n. U.;

2) die Gans [in der Kindersprache
PS., Nigr.], Etn. III, 177; die Eidergans Konv. ² 714: vistiņa, gāgiņa, palīdzi man dziedāt! BW. 2476

3) ein gefässiger Mensch
Smilt. n. U.;

4) der Kropf
Seew. n. U. [In der Bed. "Eiderente od. Eidergans" wohl durch r. гáга "Eidergans" beeinflusst; sonst ist es in der Bed. 1 u. 2 nebst gāgât, gāgars u. a. wohl eine selbständige Lautnachahmung wie die bei Berneker Wrtb. I, 290 unter gagajǫ angeführten Formen. In der Bed. 3 zu li. goglỹs "ein Fresser" und in der Bed. 4 (etwa durch māga beeinflusst) zu li. gogas "des Pfrdes Rücken über den Schultern an seiner höchsten Stelle"?]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): vistiņa, gāgiņa, palīdzi man dziedāt! BW. 2476

Avots: ME I, 615, 616

gāgars, die Gans, auch das Kalkuhn U.: gāgars ste̦n un vaid Apsk. 194. [Vgl. r. гагáра "Taucher".]

Avots: ME I, 616

gane [li. ganė], fem. von gans, die Hirtin: cūku, guovu gane. man labāka cūku gane nekâ tava līgaviņa BW. 21257. dzilna mana guovu gane 2667. gane ganīja aitas LP. VI, 786.

Avots: ME I, 599

ganelis (unter gans): auch Janš. Mežv. ļ. II, 306.

Avots: EH I, 382

‡ ganē̦ns Warkl., Deminutivform, zu gans, der Hirt.

Avots: EH I, 382

gani, s. gans.

Avots: ME I, 600

‡ ganinieks Warkl., = gans">gans; der Hirt.

Avots: EH I, 382

ganît, - u, ĩju (li. ganýti "hütten", slav. goniti "treiben"), tr., hüten, weiden: cūkas, guovis, luopus. ganāmais od. ganāms pulks, die Herde: būs viens gans, viens ganāmais GL. laiks piecelties, ganāmuos apraudzīt BW. 30208. [ vanags, vilkus ganīt U., abwehren, fernhalten. ] Refl. - tiês,

1) sich erwehren,
wohl nur in der Zstz. mit at -, [= sargāties U.];

2) weiden:
lielceļa malā ganījās aitas, cūkas, guovis, zirgi;

3) sich gütlich tun, sich pflegen, sich nähren:
es par pūru nebē̦dāju, pati tukla ganījuos BW. 16687. ganīšana, das Weilen: līcī laba ganīšana BW. 29313. ganîtãjs, das Hüter: brālīšam sirmi zirgi, divi māsiņas ganītājas Ltd. 757. [Zu dzìt "treiben".]

Avots: ME I, 600

guža, die Gans (in der Kindersprache) Dond. - Vgl. gūža I.

Avots: ME I, 685

I gũža [Rutzau, Dunika], Sackenhausen n. U., nom. pl. gūži Nurmnausen n. Manz., [Mag. IV, 2, 118], die Gans Grob., N. -Bartau: pāriet gūžas klē̦gādamas BW. piel. 637. [Wegen des ž nebst guža wohl schwerlich aus r. гусь, sondern (vgl. Leskien Nom. 192) zu li. gūžti od. gūžúoti "итти гусем (переваливаясь, согнувшись)".]

Avots: ME I, 687

II gūža, die Violine N. -Bartau n. Etn. IV, 34. [Wohl identisch mit gūža 1; vgl. zùoss PS. "Gans; Violine".]

Avots: ME I, 687

guženes, eine Art Disteln L., St., [Wenn zuverlässig, wohl Gänsedisteln (zu guža "Gans").]

Avots: ME I, 685

[ìegaiņât,

1) (viele oder wiederholt) hineintreiben:
ieg. luopus laidarā Ruj.;

2) hin und her jagend oder anderswie behelligend in Bewegung und Aufruhr bringen:
gans iegaiņāja luopus Nigr. iegaiņāt bites WAndsen.]

Avots: ME II, 15

[ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. - tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15

[ìegarêtiês,

1) gut zu brennen
(intr.) anfangen: krāsns nevar iegarēties; salmi drīz iegarējās Nitau, Bers.;

2) Sehnsucht fassen:
gans iegarējās (pēc) mātes Nigr.]

Avots: ME II, 16

[ìekalêtiês, sich zu sehen beginnen: gans iekalējies mātes Nigr.]

Avots: ME II, 24

ìelapuôt,

1): auch Laidsen, Saikava; ‡

2) "Blätter einsammeln"
Frauenb.: vasarā vajaga ie. apšu lapas aitu barībai; ‡

3) durchprügeln
NB: gans ielapuoja suni par nepaklausību.

Avots: EH I, 526

ìelĩguôt, Refl. -tiês, ‡

2) (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu singen, jauchzen anfangen:
gans ielīguojās, bet drīz apklusa Jürg.

Avots: EH I, 527

ìelûdz, intr.,

1) beim Bruch wohin geraten und da bleiben:
skalgans ielūzis pīpes galviņā;

2) einen Bruch bekommen:
zars tikai ielūzis, bet nav nuolūzis;

3) einbrechen:
tilts tam pāri ejuot ielūzis Etn. IV, 68; brechen (von der Stimme): Be̦rtai ielūza balss Druva I, 808.

Avots: ME II, 41

iẽsalkans, auch [ìesalˆgans Arrasch, Salis, iêsalge̦ns ² Ruj.], iesalgans U., süsslich.

Avots: ME II, 61

[ìesvilinât,

1) einsengen, ansengen:
svārkus Salis; matus Bauske;

2) einen Hieb versetzen:
viens gans uotram stipri iesvilināja ar pātagu Warkh.]

Avots: ME II, 75

ìesvìlptiês, ìevèlptiês, ìešvilptiês,

1) einen pfeifenden Laut, einen Pfiff von sich geben:
gans, vējš iesvilpās;

2) sich einen Rausch anglegen.

Avots: ME II, 75

ìetrìekt, tr.,

1) einjagen, eintreiben, einschlagen:
kad pē̦rkuons tevi desmit asu zemē ietriektu!

2) mit Wucht hineinjagen, hineintreiben, hineinwerfen:
gans ietrieca luopus kūtī. viņš ietrieca zābaku kaktā A. XX, 126. [ietriecis (säend) šai plē̦sumā rudzus Janš. Dzimt. ² II, 16. Refl. - tiês, L. "einen kleinen Ruck bekommen."]

Avots: ME II, 83

irga Lös., AP., Erlaa, [Bers.], irģis U., Spr., Lös., Mag. XIII, 2, 69, irgnis L., ein Spötter, ein höhnender, grinsender Mensch: irga - tāds, kas smejas, lai arī nav vārda teicis Etn. IV, 4 irga, irģis, kas drāžas un smejas Lös. n. Etn. IV, 34. Reimwort zu nir̂ga. [In Domopol sei ir̂gans, ir̂gatis od. ir̂guonis, fem. ir̂ga od. ir̂gaška, jem., der zu tollen od. rasen pflegt.]

Avots: ME I, 710

‡ izčēksnējis Kurmene, = izčẽrkstējis, gans">čaũgans: i. le̦dus.

Avots: EH I, 439

‡ izčõgne̦s Dond. n. FBR. V, 127, = izčẽrkstējis, gans">čaũgans.

Avots: EH I, 440

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

izgur̃t,

1) recht matt, müde, flau werden:
visis kauli man izguruši. [es visu dienu e̦smu tāds izguris, ne ce̦pts, ne vārīts Dond.] gaiss slimības pietvīcis un izguris Druva I, 201. strādā kâ izguris Ahs.;

2) "nuo sasaluma izlaisties, čāgans kļūt" : pavasarī sniegs izguris; ceļš izguris Plm.

Avots: ME I, 742

izļumt,

1) ("izlaisties, izplūst miesā vai apģē̦rbā, izplēsties, kļūt ļumans" Bers., tapt ļe̦gans, nestingrs Drsth.; "weich werden":
izļumusi pļava. izļumis (= nuolaidīgs) cilvē̦ks Druw.;

2) izļum̂t ² , - mstu, - mu Stenden, sich verrenken:
viņam kāja izļumusi. viņš iet kâ izļumis Lautb.;

3) ="pajukt" (vom Gewebe) Bers.;

4) izļum̃t (- mstu, - mu), durch und durch nass werden;
Pilzen und pastalas) Schujen, Serben, Wenden, Roop u. a.;

5) wackig weden:
stabs izļumis (nestāv vairs stipri) Weinsch. (hier dafür auch izļumêt)].

Avots: ME I, 767

izraidît, ‡

3) i. skuolu Dunika, Frauenb., Wandsen, zur Genüge die Schule besuchen lassen:
kad gans nāca lielāks, tad izraidīja skuolu. Refl. -tiês, ‡

2) i. bē̦rnus skuolās Autz, Sessw., die Kinder zur Genüge die Schule besuchen lassen.

Avots: EH I, 475, 476

iztrũkt (li. ištrùkti), intr.,

1) ausreissen, ausfallen:
āķis kažuokā iztrūcis. man iztrūka biksām kņuope BW. 382;

2) fehlen, mangeln:
nav iztrūcis ne pāŗa sprīžu LP. VII, 976. Refl. - tiês, erschrecken, zusammenfahren, auffahren: viņš iztrūkās JK. V, 67. iztrūkuos nuo miedziņa BW. 9335. Ungewöhnlich so das Aktiv: iztrūkst ciema sunīši, die Hunde des Dorfes erschrecken BW. 13250, 3, 4. [tad iztrūka tiem sirds Glück I Mos. 42, 28.] Subst. iztrũkšana, das Ausreissen, Fehlen: iztrũkšana, der Ausreissen, Fehlen; iztrũkšanās, der Schrecken: reiz putnuos celās liela iztrūķšanās Vēr. II, 6. iztrũkums, das Fehlen, der Mangel, die Lücke, das Defizit: gans pamanījis iztrūkumu (das Fehlen einer Kuh) Etn. III, 112.

Kļūdu labojums:
9335 = 9334

Avots: ME I, 820, 821

‡ kagāns Ronneb. "ein langhalsiger Mensch". Vgl. kãgans 2.

Avots: EH I, 573

‡ kāgāns,

1) "ein viel zu gehen oder taufen vermögendes oder pflegendes Lebewesen"
Zügenhof (mit ã; gehört in Bezug auf Kühe); "ein hagerer, langbeiniger und ein wenig gebückter Mensch" (kàgāns ² ) Bers.;

2) "ein grosser, raufsüchtiger Hahn"
Nötk., N.-Peb.; auch als Schimpfname gebraucht N.Peb.;

3) "eine viel schnatternde Gans oder Ente"
Renzen; ‡

4) ein geschwätziger Mensch
Renzen. Vgl. kãgans.

Avots: EH I, 598

kãne [Līn., kãna Lautb.], kane BW. 2533, die Gans (in der Kindersprache): dzen kānes ganuos Gold., Wain. guž, guž, kānīte, tē̦vs tevi kaus BW. piel. ² 2533. Die Gänse lockt man in vielen Gegenden mit: kāne, kāne! Biel. I, 318. Vgl. kānis. [Entlehnt? Vgl. etwa r. канъ "Truthahn."]

Avots: ME II, 191

kānis, die gans Schrunden n. Manz., Mag. IV, 2, 120; [kāns Mar. n. U.]; s. kāne.

Avots: ME II, 191

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

‡ klẽrkstêt Dond., Wandsen, schreien (von einer Wildgans): meža zuosis, rindā laizdamās, klē̦rkst.

Avots: EH I, 616

kneijât, ‡

3) "niekuojuoties, kuoku cirst jeb ruobīt" (mit eĩ ) NB.: gans nuo gaŗa laika kneijāja sprangu.

Avots: EH I, 629