Paplašinātā meklēšana

ķuîdît ^2, -u od. -ĩju, -ĩju, [ķuĩdît, -du, -dĩju PS.], tr.,

1) zur Arbeit anspornen, antreiben
Kand., Selg. n. Etn. IV, 98, Naud.: mūs viņi ķuidī kâ suņus A. VIII, 1, 106;

[2) ķuĩdît, reichlich geben:
varēji viņam grūst un ķuidīt, kas tik tev bija Janš. Dzimtene ² III, 192. - Zur Bed. 2 vgl. li. kuidėti unter kuidêt].

Avots: ME II, 391

[lakauši Nötk., eine Art Wasserpflanzen (augļi gļuotaini un līdzīgi kalmju čukuriņiem, sirds veida lapas biezas, stublājs - stingrs, gaļains; pavasarī, kad nav vēl citu zāļu, lakaušus sagrūstus duod sivē̦niem).]

Avots: ME II, 415

[II lecene, eine Art Brei aus Gerstengraupen, biezputra nuo lecinātiem miežu graudiem (iebeŗ graudus piestā un ar buli nuogriež čaumalas, tad uzbeŗ graudus uz dēlīša un lecinuot atšķiŗ nuogrūstuos graudus nuo nenuogrūstiem; pēc tam lecinātuos graudus vāra) Stuhrof.]

Avots: ME II, 443

I mikât: leicht drücken, knutschen, kneten AP., Heidenfeld, Jürg., Saikava, Sonnaxt, "grūstīt" Zögenhof: suns spē̦lē̦damies mikā kaķē̦nu Sonnaxt. m. ("knutschen und kitzeln") meitu ErIaa.

Avots: EH I, 813

nelaĩme,

1) das Unglück:
man nuotika nelaimīte BW. 6445. Sprw.: nelaime nenāk saucama od. lūdzama. kad nelaime nāk, tad nāk pa durvīm, pa luogu. kad nelaime nāk, tad nelaime nelaimes galā. viena nelaime vien nenāks. nelaimes brīdi ir nuo cirvja kāta uguns izsprūk. nelaimes brīdī ir vabuole gaļa. nelaimē iegrūst, ins Unglück: tu visus mūs nelaimē iegrūdīsi LP. VII, 353. par nelaimi, kâ par dzīvuo nelaimi Upīte Medn. laiki, zum Unglück: pātagas gals bij ķēris par nelaimi arī ē̦ku LP. IV, 3. Oft in unwiligen Ausrufesätzen: ak tu sasuodīta nelaime! kad tevi nelaime! zum Kuckuck! LP. V, 199. kas, nelaime, taču tur varē̦tu būt? V, 331. [kur nelaimē tu nuoklīdis U., wo zum Henker bist du hingeraten?] vai nelaime tevi šurp atnesa? Selten auch im Plur.: panāksnieces apsirgušas ar tām gūžu nelaimēm BW. 20294. tie žē̦luojās par dažādām grūtība;m un nelaimēm BW. III, 1, 21;

[2) ein aus einem ausgehöhlten Klotz angefertigtes Boot
Bolven, Lipna].

Avots: ME II, 720

niekacis, [niêkacîte ² Neu - Rahden], eine Mulde, in der man Grütze, Mehl zur Beseitigung der Hülsen schwingt Nerft, [Stelp., Taurkaln, Thomsodorf]: niekacis, kur sē̦nalainus miltus izniekā Brucken n. Etn. II, 33. niekaci taisa nuo viengabala kuoka, lē̦ze̦nas siles veidā, ar ruokturi katrā galā, atdala sē̦nalas nuo buoķiem (grūstiem miežiem). lietuo arī graudu nešanai mažakās daļās Stelp. Zu niekât; [identisch damit ist wohl niekats U. "Holzgefäss zum Grützestossen"].

Avots: ME II, 750

‡ nùobačât "ūdenī iebē̦rtus kartupeļus nuotīrīt, nuogrūst ar kuoku" Frauenb.

Avots: EH II, 30

‡ nuoîļât ² Frauenb. "nuogrūst, nuospārdīt": n. apse̦gu guļuot. Refl. -tiês Frauenb. "nuospārdīties".

Avots: EH II, 49

nùovaukšķêt: ja luopam gadās kur stipri uzgrūsties, tad viņa kauli nuovaukšķ Bers., Kalz.

Avots: EH II, 105

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

par̃kšķêt [Ruj., Arrasch], parkšêt, [paršķêt Wessen], intr., [schnarren Ruj.], quarren, klappern: [parkšķēja grieza Veselis Saules kapsē̦ta 99.] skat, kâ tie spiežas, grūstās, parkš! Rainis. lietus parkšēja pret vaguona jumtu MWM. VIII, 922. [akmens pār̃kšķē̦dams vēlās pa skaidu jumtu Jürg. kas tur parkšķ uz jumta? Salgaln. starks klabina, ka parkš (od. paršķ) vien Wessen.]

Avots: ME III, 91

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106

II pavārte (li. pavartė˜), BW. 13380, 31309 ein Lok. pavārtā, BW. 28322 var. auch - pavārtuos, die Gegend unter und an der Pforte U., Bers., Drosth.; lauks, nuorā tūliņ aiz vārtiem Katzd. (pavãrte); "kaimiņa ruobeža, kas tuvu pieiet klāt pie mājām" Selb.; "zemes gabals luopu gatuves galā" Frauenburg: stumdīs un grūstīs kâ bē̦rnu pa svešām pavārtēm Asp. Saulgriezīte 47. pavārte pildās ļaudīm Janš. B. 204. tik tuvu, tâ sakuot mūsu pavārtē Janš. B. 201. dzeni bucīšus tepat pavārtītē! LP. IV, 42. tepat pavārtē pagruozīšu BW. 28843, 3 var.

Avots: ME III, 134

peĩzums N.-Peb., pèizums ² Kreuzb. "der Sturmwind"; "einer, der lärmt, Radau macht": iet kâ peizums - truokšņuodams, pluosīdamies un šuo tuo grūstīdams Etn. I, 58; vgl. paizums.

Avots: ME III, 193

piduks, = ikucis, piga, dūre Etn. IV, 34: piduku zuobuos grūst Poruk. šis... tikai piduku parādīja Pas. III, 397 aus Druw. Dissimilatorisch aus *piguks?

Avots: ME III, 212

pìeksta L., Pas. II, 521 aus Serbigal, pieksta Ronneb., Smilt., = piesta: raganas sākušas piekstā nezin kuo grūst LP. VII, 603. sit piekstā, grūd mucā! BW. 20844.

Avots: ME III, 260

pìesta (li. piestá, acc. s. piẽstą, ein Stampffass), auch piests (ostli. piẽstas "Mörserkeule" ) St., U.,

1) ein Geschirr, darin gestampft wird, ein hölzerner Mörser
(piests) Nigr., (piêstiņš ² ) Bauske, izcirsts (duobjš) bluķis, kur miežus nuogrūž ķūķēm LP. VI, 1, 5, Ronneb., Selb., Friedrichswald; nu viņam ir aste apakš piestas, er ist jetzt seiner Freiheit beraubt, gebunden (z. B. durch eine Heirat) Mag. XIII, 2, 68;

2) die Mörserkeule, Stampfe
U.: jebšu tu ģeķi ar piestu (mit dem Stempel) kâ putraimus sagrūstu... Glück Spr. Sal. 27, 22;

3) von dicken Menschen, insbesondere von dicken Frauen und Mädchen gesagt:
(meita) re̦sna kâ piesta Ronneb. tev pašai meitas auga, visas piestas izskatā BW. piel. ² 4833, 4. - vaŗa piesta, ein vierschrötiger Mensch U. Nebst slav, pěsta od. pěstъ "Schlägel" zu paisīt.

Avots: ME III, 296

pievarus, Adv., gewaltsam: viņš šuos vārdus grūstin izgrūda aizgūtnēm, pievarus LA.

Avots: ME III, 308

pika,

1): auch Amboten, AP., Dobl., Dunika, Edwalen, Ermes, Erwalen, Fehsen, Glūda, Gramsden, Gr.-Autz, Gr.-Würzau, Grünh., Hasenp., Ihlen, Irmelau, Jürg., Kal., Kegeln, Lemb., Linden in Kurl., Mitau, Pankelhof, Posendorf, Preekuln, Ruj., Salisb., Schwarden, Serbig., Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Waidau, Wilzen, Zebrene;

2): kaņep[ju] p. BW. 29348 var.; pikas "sagrūsti zirņi ar gaļu" Baldohn.

Avots: EH XIII, 230

I pipuri: auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 20, Schrunden, Siuxt, Pas. X, 223 (aus Lettg.); pipuru piesta T dz. 50970, 3. pipurus grūst 57021. Auch ein nom. s. pipurs Fest., Iw., Oknist, Puhren, Siuxt, Strasden, Ugalen.

Avots: EH XIII, 235

pluñkšis C., plun̂kšis PS.; Golg., Jürg., plun̂kšķis Saikava, plunkšiens, plunkšķiens, plunkšķējiens das einmalige Plätschern; der Schali, der .beim einmaligen Fallen eines schweren Gegenstandes ins Wasser entsteht: iegrūstuošā krauja plunkšķiens RA. kaste ar visu naudu ievē̦lusies aparā ar lielu truoksni un plunkšķējienu JR.

Avots: ME III, 358

pur̂ņît, -ĩju (gew. in der Zstz. mit ap-, iz-, nuo-) Plm. n. RKr. XVII, 74, purņuôt Wid., werfen, schmeissen, "nuo kaut kā nuomest vai nuogrūst nuost"; pùrņît ² vaļā, loslassen Lis.

Avots: ME III, 419

raka,

1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;

2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;

3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.

Avots: ME III, 472

rãmît (li. rómyti) Wolm., Salisb., -ĩju, tr., kastrieren, verschneiden Manz. Lettus, U., Ronneb.: Sprw. kas rāmījis, tas lai dziedē! Mar. n. RKr. XVII, 105. ne˙viens, kam kaunums sagrūsts jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. - Subst. rãmîtãjs (li. rómytojis), der Kastrierer. Zu rãms.

Avots: ME III, 496

rĩpelêt,

2): "timerēt, izmācīt" Lems., "rīkuot, grūstīt, bīdīt" Salis: r. bē̦rnus.

Avots: EH II, 376

rugaine,

1) rugaine BW. 34446. U., Bers., Lös., rugaîna Prl. n. FBR. VI, 76, rugaite Spr., rugaita, ein Feld, wo Roggen gestanden hat; ein Stoppelfeld:
es neiešu rugainē (Var.: rudzaitē; rugājā), rugaine kājas bada BW. 232631. sējiet, brāļi, man liniņus jaunā rudzu rugainā! 28386, 1. ciema rudzu rugaine Ld. 10.878. nuo rugainēm un sazęlušiem ziemas rudzu laukiem ceļš ieveda... nuorās Austriņš M. Z. 35. lai mēs ejuot uz rugaini art Blaum. rugaines rudas rūst lietū Krūza Ze̦lta laipa 70. viņa saļuma tur˙pat rugaitas gravmalā Sniega pārslas;

2) rugainĩte, der Stoppelschwamm
Karls. - Zu rudzis.

Avots: ME III, 555, 556

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

sadur̃t,

1): linkainis tika sadurts ar ... saduŗamām adatām ("brošām") Suitu k., S. 20. saduŗamais Dunika "Sicherheitsnadel";

2): ar draugiem es saduŗu glāzes Skalbe Raksti II (1938), 219; ‡

4) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
nuo putekļiem sargādamies, sadūruši gar sēdekļiem pieduŗus Janš. Bandavā II, 27; ‡

5) "sasist, sagrūst, satricināt" Sonnaxt: kādreiz saduŗ pirkstus, - nuokrakš vien. krituse nuo staļļa un sadūruse kāju: skriemeņuos dzīslas sastaipītas, sadauzītas. Refl. -tiês, ‡

3) in Streit geraten
Kand.

Avots: EH XVI, 405

‡ sadužît Sonnaxt "ar ruoku mazliet sagrūstīt, sasist".

Avots: EH XVI, 405

sae̦nģêt "sagrūstīt" Alt-Rahden: nu tu gan viņu saenģēji labi! Refl. -tiês, sich überarbeiten, überanstrengen: saimnieks saeņģējās, palika slims un nuomira Neu-Bergfried.

Avots: ME III, 623

saklapêt, tr., zerklopfen, verklopfen, zusammenklopfen: saklapēja sagrūstas uolas un kartupeļus Etn. II.

Avots: ME II, 649

sapurņît (unter sapurnît), ‡

2) "sasviest, sagrūst kuopā" Lis.

Avots: EH XVI, 439

saspîlêt, tr., zusammendrücken, -zwängen, anspannen: saspīlēt pakrūtis dzelzs stīpām Puriņa stāsts 40. blūze bij saspīlē̦ta līdz iziršanai Stari II, 263. Refl. -tiês,

1) sich zusammenschnüren:
dāmas saspīlējušās korsetēs;

2) = sasprūst 2: baļķi saspīlējušies upes šaurajā vietā Warkl., Dond.;

3) fig., gespannt werden:
attiecības saspīlējušās C.;

4) sich überanstrengen:
darbā par daudz saspīlēties Bauske.

Avots: ME III, 741

saspraûst, tr.,

1) freqn. saspraudît, zu(sammen)stecken; einstecken, vollstecken:
villaine, kuru sasprauž uz viena ple̦ca vairākām saktām BW. III, 1, 72. rūtis sasprauž ar skaliņiem Aps. III, 4. saspraužamais, eine Art Spiralnadel zum Zustecken der Umlegetücher Salisb.;

2) (ein)stemmen
(perfektiv): es gulēšu... sienā kājas sasprauduse BW. 9876, 3 var. ruokas saspraudusi sānuos B. Vēstn. - Refl. -tiês, = sasprūst 2, saspriesties 1: cilvē̦ki saspraudušies durīs Golg. ve̦lni saspraudušies Pas. IV, 89.

Avots: ME III, 742

saspriñgt,

1) im Frost erstarren
Grünh.; "zu fest gespannt werden": vijuoles stīga tâ saspringusi (mit "in̂" ), ka pārtrūks N.-Peb.;

2) = sasprūst 2: ēdējiem kumuosi saspringa rīklē Dunika.

Avots: ME III, 743

sasprûdît,

1) zusammenschmeissen:
s. visas lietiņas ūdenī Golg., Adleenen;

2) = sasprundzelêt: s. svārkus Saikava. Refl. -tiês, = sasprūst 2: kuoki upē sasprūdījušies Kandau, Schwanb.

Avots: ME III, 744

sasprūgât Vank. "sasprundzelēt", sasprūgt,

1) "?": viņš bija rudens naktī stipri sasprūdzis Saul. Apsk. v. J. 1903, S. 687;

2) - sasprūst 2 Saul.

Avots: ME III, 744

satrūdêt,

1) intr., auch satrūst Warkl., verfaulen, vermodern:
augi lē̦nām satrūd Akmerluogles 20. sē̦kla iznīks un satrūdēs Vēr. I, 1448. vējš sagrieza satrūdējušās lapas JR. III, 53. kaut tavas miesas nuomirušas nesatrūdē̦tu! LP. VII, 87. satrūdējušus galvas kausus 452. satrūdējis uozuoliņš gul ūdeņa maliņā; tâ satrūda ve̦ci puiši, jaunas meitas gaidīdami BW. 13103. lai sape̦l, lai satrūst (Var.: satrūd) zūrenieku ve̦ci puiši 12727, 9 var.;

2) auch satrūdinât Spr., verfaulen, vermodern lassen, machen:
ai zemīte, trūdaliņa, tu satrūdi (Var.: trūdēji, trūdini) dažu labu; tu satrūdi kuokiem lapas... BW. 27551, 1.

Avots: ME III, 767

savaņ̃ķelêt Frauenb. "savākt, kuopā saraust, ar ruokām kuopā sagrūst": sivē̦nus vajag pie siles s.

Avots: EH XVI, 463

sēciêns, das einmalige Ächzen, der Seufzer: izgrūst sāpju sēcienu Fest.; zu sèkt.

Avots: ME III, 823

sĩjums PS., Öl, = sĩjs Etn. II, 1: grūst kaņepes, līdz uzle̦c sījums Ronneb.; aus *sī[v]ums?

Avots: ME III, 851

šķirĩba,

1) das Vonstattengehn, Gedeihen:
Laima... duod darbam škirību BW. I, S. 196;

2) Trennung
Für. I, Unterschied Manz. Lett., Für. I: liela šķirība ir starp labiem un ļauniem Für. I. briesmīgi atriebjas šķirības gars, tas tē̦vzemi nelaimē grūstu A. v. J. 1897, S. 376. - Plur. šķirības,

1) der Abschied
Spr., Wid.: gājuši uz kruogu šķirības (Abschiedsschmaus) dzert Etn. II, 35. šķirību diena pienāca Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 687;

2) die Entwöhnung des Kindes von der Mutterbrust, die bei dieser Gelegenheit stattfindende Feier:
šķirībām taisīja mazu guodiņu, salūdza viesībās tuvīnus radus un nāburgus BW. I, S. 187. šķīrību dienai izvārīja... biezu putru, ar kuo mājeniekus pacienāja 184. mazākās nuo visām guodībām bij šķirības, kad bē̦rnus sāk atradināt nuo mātes krūts Kaudz. Vecpiebalga 42, aicin[a] viesus šķirībās BW. 2034.

Avots: ME IV, 44

šļemperîgs,

1) "?": kambarī liels, šļemperīgs kritiens uz grīdas pavēstīja, ka saimniece izgrūsta nuo gultas Latv.;

2) sehlecht (vom Wetter; nass, kotig); liederlich gekleidet
(mit em̃) Schibbenhof; "nuolaidīgs, nevērīgs" (mit èm ² ) Adsel, Bers.

Avots: ME IV, 70

šmauga,

1) die Enge:
pussala, kuru ze̦ma šmauga savienuo ar cietzemi Konv = 981; "gara sprauga" (mit aû) Warkl.;

2) šmaũga, der Schwung (beim Schaukeln):
lai ar juo lielāku šmaugu varē̦tu grūsties LA. šūpuotājs . . . ar jaunu šmaũgu grūž tuo (šūpuli) uz leju Janš. Paipala 26.

Avots: ME IV, 81

šņakstîtiês,

1) "mit der Zunge gewisse Laute verursachen"
Schibbenhof;

2) wiederholt greifen nach (etwas)
Lubn.; "pa juokam ķerstīties, grūstīties".

Avots: ME IV, 91

III spiga, piga, eine Feige, die man zum Spotte zeigt: spigu rādīt; (s)pigu grūst de̦gunā U., (spigu) Lautb. Ind. u. Arija 23. Vgl. piga.

Avots: ME III, 994

spuogât Karls., Freiziņ, spuoguôt Kr. (mit ùo ² ), U., Spr., glänzen, blank sein U., Spr.; sich langsam durchsaugen, Nötk., (mit uô ) PS., C., sickern (z. B. von Fett od. Schweiss) Freiziņ, vom Aufsteigen glänzender Blasen gebraucht U.: kāda spuoga, kas jeb˙kurā spuogulī spuoguot var Seifert Chrest. III, 108. jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja, kam taukus laizīja...? BW. 20168. uz pieres spuoguo saltu sviedru rasa Duomas I, 1171. tauki sāk spuoguot U. eļļa . . . sagrūstas kaņepes traukā sakratuot . . . pa virsu spuoguo Etn. II, 1. kārta, pa kuru spuoguo kuoka sulas Konv. ² 764. Zu spīgana (s. dies), li. apspangęs "verblendet", ae. spincan "Funken sprühen" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zubaty BB. XVIII, 252, Bezzenberger BB. XXIII, 308, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch spe̦nguole.

Avots: ME III, 1034

sprûdin ² , zur Verstärkung von sprūst: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē Janš. Dzimtene ² II, 126.

Avots: ME III, 1025

sprūds,

2): dē̦lam bija blisīte ar sprūdini (Demin.) saujama. bē̦rns, piegājis pie šklepa, sāve vidā; tādēļ jam iekrita s. ("?") šklepā Pas. VII, 397;

3): ein Holzstück, das zwischen zwei Teile eines Gegenstandes gesteckt wird, um sie auseinanderzuhalten
(mit û ² ) Siuxt; "dzelzs, ar kuo atspeŗ stellēs apakšējuo riestuvi, lai tas negriežas atpakaļ" (mit û] ) Kaltenbr.;

4): sieva tin sprūdus Pas. XIV, 163; ‡

9) das Gelenk
Sonnaxt: viņai kāja gurnā nuo sprûda izgrūsta.

Avots: EH II, 562

‡ I stakât "piestā stakus grūst" Erlaa.

Avots: EH II, 569

štakât,

1) "= grūst" Wessen, hacken Warkl.; stopfen, stampfen Lubn., N.-Schwanb., Sessw.;

2) gehen
C., Warkl.

Avots: ME IV, 102

I staks, gestossener Hanf U., Ogershof n. Etn. I, 20, Nerft, Bielenstein Holzb. 267 (hochle.), Stelph., Vīt. 52; vāli, ar kuŗu mē̦dz piestā staku grūst A. Grīns Septiņi un viens 118. kur būs ņemt staka piestu BW. 20213. ar tiem staka (Var.; kaņepju) pīrāgiem 33259, 1 var. jāsmērējuot ar staka sīvu, t. i. ar tuo sulu, kas izceļas staku grūžuot Etn. III, 174. viņš uz staka, kâ lācis uz me̦dus, er liebt so den Hanf, wie der Bär den Honig Saussen. vgl. staknît 1.

Avots: ME III, 1041, 1042

stìmstîtiês ² Lubn. "grūstīties, stuostīties".

Avots: ME IV, 1070

stuĩdît,

1): "bīdīt, grūstīt" Sermus;

2): suni s. (mit uî ) Skaista n. FBR. XV, 48, Warkl.; "rāt" (mit uî ² ) Schibbenhof. ‡ Subst. stuidîšana, das Antreiben:
kad ... viņš kādureiz māti paklausīja, tad tas nuotika ... pēc lielas stuidīšanas Pas. IX, 82. Augstkalns meint FBR. XIV, 117, dass dieses Verbum auf der Interjektion stui FBR. XII, 92 < poln. stój "halt!" beruhen könne, aber stuidît I bedeutet ja nicht "anhalten", sondern "antreiben".

Avots: EH II, 593

stūkât,

1): auch (mit ũ ) Sermus; kneten
Domopol, Lubn.; "mīdīties pa mīkstu vietu, kur grimst kājas" Lubn.; ‡

6) "?": (kuģim) sāka arī mašīnās s. Jauns. Kapri 6. Refl. -tiês: "grūstīties" (mit ù ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 597

II stũķis,

1): auch Seyershof; ‡

2) "staks" (mit ū ) Kurmene; "kamuoli nuo sagrūstiem kartupeļiem un kaņepēm" Seyershof.

Avots: EH II, 597

stundîtiês, = stumdîtiês: ļaudis grūstījās, stundījās Zbiór XVIII, 451.

Avots: ME III, 1107

III šudît "grūst, duot uz vairāk pusẽm".

Avots: ME IV, 105

taukšêt Adl., C., PS., Serbigal, Wolm. (mit aû), AP., Arrasch, Salisburg (mit aû ^2), Gr.-Buschhof, Sessw. (mit àu ^2), Waidau u. Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Kosenhof, A.-Ottenhof, Schujen, Smilten, U., taûkšķêt Festen, KL, Saikava, (mit aû ²⁾ Salisb., (mit àu ²⁾ Fehteln, Kokn., Stockm., taûšķêt Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Golg., Kalz., Saikava, Schwanb., -ẽju, Fett schmelzen, schmoren U., (Erbsen) mit Butter oder Fett schmoren U., rösten (in Golg., Bers., Schwanb., Salisb. nur von Erbsen: "kaņepes, ciguoriņus grauzdē" Salisb.): (Hanf) zwischen glühenden Steinen gar machen Allunan n. U.; stowen V.: tuo . . . uz uguni mest un taukšķēt (in spätern Ausgaben: cept) II Makk. 7, 5. taukšķē̦tu tev būs tuo nest III Mos. 6, 21. taukšķē̦ti (LP. VII, 294, Etn. I, 47) od. taukšē̦ti (Ronneb., Serbigal, AP., Smilten, A.-Ottenhof) resp. taušķē̦ti (Selb., Jauns.) zirņi. kaņepes taukšēt (=grauzdēt) Wolmarshof, Etn. I, 3, Smilten, Schujen, (=cepinât) A-.Ottenhof, AP., (= piesta sagrūst eļļainas) Serbigal, (taušķêt) Palzm. n. RKr. XVII, 83. taukšêt (= cepinât) pupas AP. vaguļu vāceli taušķēsim BW. 19280, 1. rutkus taušķēt Prl. n. FBR. VI, 101. taukškē̦tus kāpuostus MWM. VII, 815; "puffen" V.; schlagen, prügeln Palzm. n. RKr. XVII, 83 (taušķêt): ar... kūjām taukšēja (taûšķēja Golg.) ve̦lnus LP. VI, 164. tevi . . . varuot taukšķēt pēc patikšanas Baltp. R. I, 113. garu redžus viņš prata taukšēt ("?") ar sava prāta sietu Stari I1, 523. Da beim Rösten von Erbsen diese knallend emporschnellen, etwa zu li. taukšė´ti "klappern" (An. 146, LChr. 352,6, Būga PФB. LXVI 231); mit taušķêt "prügeln; stampfen" vergleicht Būga KZ. LII, 287 f. li. tauškė´ti "anklopfen". Anders Scheftelowitz KZ. LVI, 185 und 195.

Avots: ME IV, 137

tĩšs BL, Wolm., tìšs ² Kl., Prl., vorsätzlich, geflissentlich, wissentlich L., St., U.: neba tīšas lietas dēļ... sarājās BW. 28910. tīši jeb netīši ceļi Kaudz. M. 285. lal tīšā nāvē neskrien (absichtlich in den Tod laufen) LP. VI, 1007. tīšā prātā LP. III, 50, tīšis prātis Kundzip Vecais Stenders, tīšus prātus, = tīšām, tīšprāt: kara vīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82; tīšu dē̦ku Grünh., = tīšām: vai nu tīšu dē̦ku tuo gribiet grūst nāvei rīklē Alm. Subst. tīšums L., St., der böse Vorsatz, vorsätzliche Bosheit. Dürtte anf Grund von tīšām gebildet sein.

Avots: ME IV, 205

tîteniski, Adv.,

1) rollend:
t. sajemt virvi, einen Strick zusammenrollen (mit î) Saikava, Sessw.;

2) kopfüber
(mit î) AP., Arrasch, Bers., C., Drosth., Golg., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit î ² ) Bauske: tīteniski nuovēlās nuo trepēm Drosth., Saikava u. a. tīteniski izgrūst pa durvīm AP., Arrasch, C.; tīteniski iet Nerft "tīdamies pa kājām iet".

Avots: ME IV, 207

tuôsiens ² Jürg., das einmalige Stöhnen, Keuchen: izgrūst sāpju tuosienu Fest. tuosiens man izskrēja pa muti Kaudz. Izjurieši 170.

Avots: ME IV, 286

trust,

1): miets zemē trūst Stenden;

2): auch Bērzgale; sviluši, trusuši ... mati Tdz. 57093.

Avots: EH II, 699

trust, Praes. trusu (U., Odsen; kann zu trusêt gehoren) od. trûstu ² (Dond.), Praet. trusu,

1) faulen, modern
Dond., Erwahlen, Wandsen: baļķi trūst klajumā Dond. n. FBR. VI, 67;

2) struppig werden (von Haaren der Menschen u. Pferdemähnen
U., auch vom Flachs Druw. n. RKr. XVII, 83 f. [in der Zstz. mit nùo-] Odsen, Vīt.;

3) fett, quabbelig werden
L., U. (in Livl. "unbek.");

4) (liegend) faulenzen
Nötk. Zu trausls.

Avots: ME IV, 249

tupinât, ‡ Refl. -tiês, sich niederhocken: bē̦rni ... grūstās un tupinās ap mūrīti Veldre Dižmuiža 8.

Avots: EH II, 704

uzgrust,

2): (kartupelis) drusku ciešāki uzgruzdis Pas. XIII, 190. iesalu (kaltējuot) uzbeŗ uz krāsns malas, lai uzgrūst Ramkau.

Avots: EH II, 723

vaļît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) treiben, jagen
Bers., C., Lubn., Nötk., Sessw.; werfen C.; "sviest, grūst kuo citu pēc cita" Schwanb., Sessw.: vaļi pruom tuos luopus! Sessw. kruodzinieks vaļījis šuos visus nuo kruoga laukā Erlaa, Meselau, N.-Peb., Schwanb., Tirsen. vaļi šuo sprungulu pa luogu ārā! C.;

2) schlagen:
nu tik vaļī pa muguru! Schibbenhof;

3) gehen:
kur jūs tai vaļīsit? Pas. l, 164 (aus Dünaburg);

4) reichlich fallen:
tad nu sniegs vaļī! Serben (auch: "reichlich geben");

5) "eilig und oberflächlich (etwas) tun; eilig schütten; (Heu) mit einer Heugabel reichen"
Alswig: tagad puiši ar aršanu vaļī; kâ tiek, tiek. Aus r. вали́ть "werfen; herbeiströmen (снѣг валит)".

Avots: ME IV, 466

I vamzît,

1) "grūstīt, plūkt, muocīt" (mit am̃ ) Wolmarshof, (mit àm ² ) Alswig; "saburzît" (mit am̃ ) Grünwald;

2) s. vamzêt I 2;

3) "mit Mühe anziehen (ein Kleid)"
Nötk. (mit am̃);

4) s. vamzêt II.

Avots: ME IV, 467

vā`rgs ² (li. var̃gas "Not, Elend", apr. wargs "böse", acc. s. wargan "Übel", r. вóрогъ "Feind", serb. vrâg "Teufel") Prl.,

1) Adj., siech; elend
U., (mit ãr ) AP., Arrasch, C., Jürg., Pankelhof, PS., Salis, Siuxt, Widdrisch, (mit ā`r ² ) Kl., Lubn., Sessw., (mit âr ² ) Dond., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen: cilvē̦ks... mazs un niecīgs un vārgs Vēr. I, 834. viņš bij maza un vārga auguma 1469. vārgais zemes bārenis Stari I, 145. sīvi kungi, vārga dzīve BWp. 1066. puišiem vārga (Var.: slikta) dzīvuošana BW. 31037, 3. duod, dieviņ,... vārgu tavu auklējumu! 4832. es, māsiņa, tev[i] raudāju, tu vārgā vietiņā 2597I. vārgs ceļš, ein elender Weg U.;

2) Subst., das Elend
Spr. (n. U. nur in genitivischen Verbindungen gebräuchlich); häufiger der Plur. vārgi, das Elend; "dzīves grūtumi" (mit ā`r ² ) Zvirgzdine: nebūt[u] liela uzauguse, nebūt[u] vārgu redzējuse BW. 4066. vai gribit munu vārgu vai gaužuos asareņu? 8603, 2. jau vārguos tu ūzaugi, vēl iedeju netikļam FBR. VIII, 143 (aus Rutzau). jī... ciete visus vārgus Pas. II, 143 (aus Kapiņi). vārgi šimā pasaulē vien ir Zvirgzdine. kas bez vārgu pārdzīvās (sc.: dzīvi)? Ulanowska Łotysze 39. nuo tautas kakla vārgus... nuovelsim LW. 1921, I, 11. nedzīvā taiduos vārguos un nabadzībā No 41, 41. aiz manis guļ tikai rūpes un vārgs U. b. 42, 40. nāk vārgs, tas nesaudz ne bagātuos Rainis Tie, kas neaizmirst 64, mūsu laime smagāka nekâ citu vārgs 89. tā nuogrūsta tik dziļā vārgā Rainis. zemes vārgu nest Asp. vārgu dzīve, elendes Leben (in ökonomischer Hinsicht U.): atsvabinājis nuo šās... vārgu dzīves Kaudz. Izjurieši 78, vārgu dzīvuošana, jammervolles Erdenleben U. vārgu nams, ein Krankenhaus U. vārgu zeme, das Jammertal Wid., das Land, wo elendes Leben ist: nedzīvuošu šinī vārgu zemītē BW. 26335, 5 var. vārgu ļaudis, tie dziedāja, bargu kungu maldināmi 133, 1. iekām nāca vārgu tauta (Var.: lē̦nas tautas) 14529, 5 var.;

3) Subst., ein Bedrückter, ein Sklave
Spr. (gew.: ve̦r̂gs): duod, dieviņ, spē̦ku, prātu, neduod uotra vārgam būt! BW. piel. ² 1448 (aus Lös.). vārguot mun kâ vārgam, ka[d] navā labu ļaužu 9277 (aus Lös.), gāju kalpu, gāju vārgu (Var.: kalpiem gāju, vē̦rgiem gāju) 31075, 1. par vārgiem pārduoti (als Sklaven verkauft) Manz. kļūst nu tīri par vārgu un ve̦rgu RKr. VIII, 7.

Zu vãrgt, ve̦r̂gs u. a., s. Trautmann Wrtb. 342, Mikkola WuS. II, 218, Walde Vrgl. Wrtb. I, 320, sowie Švābe Latv. kult. v. I, 1, 228.

Avots: ME IV, 503, 504

‡ varmaza Mērdzine "?": kad vairāki grūstās, tad saka: "iet kâ v." Vgl. ‡ *ve̦rmaza.

Avots: EH II, 758

*II veļa od. *veļš U., = velē̦na: veļu grūst, das Gras von Wegen abstossen U.

Avots: ME IV, 535

vẽrte, vē̦rta L., vẽrts, -s Wolm. u. a., der Wert, die Wichtigkeit U.: vai tur vērte vest: tur tak pa[r] velti ve̦d KatrE. nav vis vērte tik daudz grūst ebenda. tur būs vērte iekšā iet (da wird es lohnen hineinzugehn) BW. 13995. nebij vērtes . . . iet baznīcā 21258, 8. vai vērtes (vẽrts Wolm. u. a.) būtu brist ... dubļuos Kaudz. Izjurieši 51. ne tavas vē̦rtas, nicht deinesgleichen St. me̦klē̦dama, kas viņas vērtes ir Glück Weish. Sal. 6, 17. iecienī viņu tâ, kâ viņa vērtas ir Sirach 10, 27. ne tu manas vērtes (Var.: manu vērti) biji. nu vēl nāca mana vērte (meinesgleichen, wer meiner wert ist) BW. 15191. gāju ... savas vērtes (Var.: savu vērti) lūkuoties 33106, 4. es nebiju puiša vērte 14803. tiesas tē̦vi ir gan kaut kuo vērtes (sind etwas wert) Kaudz. Izjurieši 206. neesiet manu svārku vērtes (meines Rockes wert) BW. 8880. tev pagāja trīs vasaras vērtes meitas meklējuot 9612. vērtes puiši 11010. manta pa vērtei jāpārduod P. W. Šis ar mani tiesāties? 9. Vgl. vẽ̦rts.

Avots: ME IV, 567, 568

viênlaidu, viênlaidus, Adv., unterbrochen, in einem Stück: priekšpilsē̦ta ar ve̦cpilsē̦tu stāv gan˙drīz vienlaidu Kaudz. viss iet vienlaidu kuopā Kaudz. Vecpiebalga 8. K.... plātīja muti, kâ varētu grūst vidū savu... vārdu, bet nevarēja, juo priekšnieks runāja tik vienlaidus.. Izjurieši 118. e̦ze̦ri atradās... visi vienlaidu Janš. Nīca 11. pļavas... izskatās kâ plašs vienlaidu e̦ze̦rs 60. mākuoņas savilkās vienlaidu blāķuos Mežv. ļ. I, 60.

Avots: ME IV, 660

II viešņa, = viešņava I: taukus viešņās grūst Rundel.

Avots: ME IV, 672

vilktne "?": strāva plūda caur atgrūstām vilktnēm Apsk. v. J. 1903, S. 613.

Avots: ME IV, 592

I vir̂pulis (li. virpulỹs "das Zittern") Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., (mit ir̃ ) N.-Wohlfahrt,

1) vir̂pulis Burtn., Golg., Gotthardsberg, Heidenfeld, KatrE., Kl., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Wohlfahrt, Schwanb., Selsau, Sessw., Smilt., Trik., Warkh., Wenden, Wolmarshof, vìrpulis PS., vir̃pulis A.-Ottenhof, AP., C., Frauenb., Jürg., MSil., Nötk., N.-Salis, Salis, Salisb., Selg., Sermus, Siuxt, Wandsen, vir̂pulis ² Arrasch, Nauksch., Ruj˙· Thorney, virpulis ² Zvirgzdine, virpulis Adl., Alswig, Autz, Behnen, Behrshof, Bers., Erlaa, Essern, Gr.-Buschh., Grenzhof, Kalzenau, Kokn., Laud., Loddiger, N.-Peb., Popen, Ramkau, Salwen, Saucken, Schwarden, Selb., Usmaiten, Warwen, Wessen, Wolgund, Würzau, ein Wirbel, ein Wasserwirbel Meselau, Schrunden, ein Windstoss Vīt., der Sturm, Wirbelwind (virpuls) U.: vēja, ūdens, sniega, smilšu, lapu virpulis. ziemu sniegs tiek griezts virpuļuos Frauenb. nuo viesula uz lielceļa griežas smiltis virpulī Frauenb. sacē̦lusies auka, virpulī vien griezusies LP. VIl, 1041. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pürs II, 68. putekļu virpuļus Apsk. v. J. 1903, S. 462. upēs... virpuļus . . . saceļ ve̦lni Pūrs I, 114. Gaujas virpulī LP. VII, 586. sniegs griezus un virpuļuoja balti pe̦lē̦kā virpulī A. XX, 401. vējš sacēla virpuļuos nuobirušās lapas Aps. IV, 90. augat, mani gari lini, virpuļuos grìezdamies! Etn. II, 35. izgrūst kuplus dūmu virpuļus Jaun. mežkungs 2. dūmi lieliem virpuļiem griezās A. v. J. 1897, S. 135. tas sāka uz papēža virpulī grìezties Poruk MWM. v. J. 1896, S. 902. dejas virpuļuos Janš. Līgava II, 495. juoņuo negantuos virpuluos Skalbe Ab. 34. (fig.) smieklu virpuļi Stari II, 769; A. XVII, 303. sadzīves virpulī A. v. J. 1898, S. 43. virpul[u] virpuliem U., virpuļu virpuļiem Nötk., virpuļu virpuļuos, im Wirbel, wirbelartig: sniegi gāja virpul[u] virpuliem, von Schneewirbeln U. dzeja iet virpuļu virpuļiem Apsk. v. J. 1903, S. 109. matu grīztes, kas virpuļu virpuļiem nuovēlās uz kakla 209. virpuju virpuļuos aizrauj katru Asp. Ziedu klēpis 135;

2) eine zusammengedrehte Stelle im Haar, der Haarschopf
Erlaa, Kalzenau; eine vom Winde zusammengedrehte Stelle im Getreide;

3) eine unruhige, bewegliche Menschenmenge
Autz, Behnen, Popen, Salwen, Usmaiten, Warwen;

4) ein beweglicher Mensch, der hin und her geht
Vīt.;

5) "?": teci, teci, virpulīt, uz avuotu ūdenī! VL. SDP. III, 28. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 609, 610

viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),

1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;

2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;

3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.

Avots: ME IV, 625

zaruôt,

1): ruoze, garus zarus zaruodama BW. 13250, 54. Refl. -tiês,

1): saulītei laižuoties ze̦lta zari zaruojās Tdz. 54957. nuolikts uz galda, zaruojās svečturis Vindedze 18; ‡

5) "grūsties" (von einer Kuh)
Kaltenbr.

Avots: EH II, 801

II žaut, Praes. žaunu, Praet. žāvu,

1) schlagen
(mit aû ) Adl., AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Schwanb., Sessw., Warkh., Warkl., (mit aû ² ) Bauske, einen starken Schlag versetzen Spr. (unbek. in Dunika, Selg., Wolm.): es tev žaušu pa žaunām Drosth. ja mutes neturēsi, tad žaušu Bauske, Drosth. es tev ka[d] žaušu par kaklu, tad aizskriesi krista ne˙metis Warkh., Warkl.;

2) "durchstechen"
(mit aû ) Warkh., Warkl.;

3) giessen
(mit aû ) Adl., AP., C., Golg., Heidenfeld, KatrE., Lubn., Prl., Saikava, Sessw.: žaun kubulā ūdeni! Saikava. žaun nu viņam (ūdeni) virsū! C., Golg. žaun nu rīklē! Sessw.;

4) giessen, stark regnen
(mit aû ) Kl., Meiran, Saikava: lietus žaun Kl. šuorīt nelija, bet nu˙pat sāks žaut kâ negudrs Saikava;

5) "grūst, gāzt" (mit aû ) Golg., Gr. - Buschh., Schwanb., Sessw.: kur viņš žaun tik daudz naudas? Gr. - Buschh.; zerschlagen Celm. Wenigstens in den. Bedd. 3 - 4 vermutlich zu ai. juhōti "giesst ins Feuer", hōman-, av. zaoϑrā "Opferguss", arm. joyl "gegossen", gr. χέω "giesse", lat. fundere, got. giutan "giessen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 563 ff.). Zu den Bedd. 1 und 5 vgl. die Bedd. von gâzt und liêt.

Avots: ME IV, 793

žautiês,

1): "pārgalvīgi kurp iet, grūsties" Kaltenbr. (mit aû); heimlich irgend wohin gehen
Stockm.; klettem; eilen Kreuzb.; durch etwas kriechen Zvirgzdine; ž. (mit aû; laufen, eilen) uz meitām Heidenfeld; kam tu žâvies nuo gultas laukā? ebenda.

Avots: EH II, 817

ze̦nka Ahs., Wid., irgendwo in Livl., comm., ze̦nkus W.-Livl. n. U., Blieden, Sessau, (mit e̦ñ ) Bauske, Frauenb.,Grenzhof, Schibbenhof, (mit è̦n ² ) Vīt., ein (kleiner U.) Junge (namentlich wenn er stämmig ist U.; verächtliche Bezeichnung); ze̦nka LKVv., ein Gelbschnabel: tas jau nu gan tāds ze̦nkus vien ir Grenzhof. viņš jau prāvs ze̦nkus Blieden, meitu kuram katram ze̦nkum iegrūst,-tuo gan nedarīšuot LP. IV, 205. Vgl. zeņķis.

Avots: ME IV, 713, 714

II žeperis, = zeperis, ein geschickter Mensch Ronneb. - Neuhof; ein herzhafteŗ geschickter Knabe A. - Ottenhof, AP., Bauske, Samiten, ein kleineŗ tüchtigeŗ herzhafter Junge Kegeln, Schwanb.; "ziķeris" Schibbenhof; einer, der in seinem Tun eilig und unbedacht ist A. - Ottenhof, Bauske, Lubn., Meiran, Prl.; "acīgs, pārgalvīgs, nekaunīgs puika" Kurmene; "ein störrischer Mensch, der fest auf den Beinen steht, auf seinem Recht besteht" Vīt.; ein zänkischer Mensch (žepers) Wessen: tas tik ir žeperis! neduomā viņu pagrūst! Vīt. Vgl. auch seperis. Wie verhält sich dazu estn. säpar "hurtig, munteŗ rührig"?

Avots: ME IV, 803

žumberķis, = žum̃ba, zumberķis: dievs duod žumberķi pie nama durvīm..., iegrūstu vīra māti žumberķī BW. 23402 var.

Avots: ME IV, 831