Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'rūst' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'rūst' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (71)

aizgrūst

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28


aizgrūstīt

àizgrūstît, (wiederholt) fort-, hin-, hinter etwas stossen.

Avots: EH I, 25


aizsprūst

àizsprûst, intr., sich verstopfen: spraugas... drīz aizsprūstu ar... nuokrišļiem (n. U. auch tr.: ūdens laipu bija aizsprūdis, hatte den Steg unwegsam gemacht ) K.

Avots: ME I, 52


apgrūst

apgrûst, ‡

2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡

3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡

5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.

Avots: EH I, 84


apgrūst

apgrûst [= li. apgrústi], tr., umstossen, umstürzen: bē̦rnu, žuogu.

Avots: ME I, 88


apgrūstīt

apgrūstît,

1) (wiederholt) umstossen, umstürzen
(tr.): skraiduot bē̦rns apgrūstījis pudeles Trik. u. a.;

2) = ‡ apgrûdît 2: a. miežiem akuotus;

3) (ringsum) leicht ab-, bestossen:
jaunās kurpes pa akmeņiem ejuot jau apgrūstītas Stenden.

Avots: EH I, 84


atggrūstelēt

atgrūstelêt, wiederholt (oder mehrere leichte Objekte) ab-, zurück-, herstossen: a. krē̦slus nuo sienas.

Avots: EH I, 143


atgrūst

atgrûst (li. atgrústi), tr.,

1) zurückstossen:
ce̦puri uz pakausi Dok. A. vējš atgrūž (aufreissen) pievē̦rtuon luogu Pur.;

[2) herstossen:
ve̦lns atgrūda sarkanbulli BW. 34458, 1]. Refl. -tiês, sich zurück-, abstossen: bumbas viena otru atgrūdīsies Pūrs III, 114.

Avots: ME I, 160


atgrūstīt

aigrūstît, wiederholt (oder mehrere Objekte) ab-, zurück-, herstossen; wiederholt stossend weg-, herbewegen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 143


atsprūst

atsprûst (unter atsprûdît),

1): losgehen, sich lösen
(perfektiv) Bauske, Lieven-Bersen, Saikava: sprūds atsprūdis (vaļā);

2) gegen etwas anstossend
(intr.) stecken bleiben Stenden: miets atsprûdis 2 pret cauruma malām un nav dabūjams iekšā.

Avots: EH I, 170


dagrūst

[dagrûst Drsth., tr., hinstürzen: suns dagrūda skriedams bē̦rnu pie zemes. Refl. -tiês, anstossen (intr.).]

Avots: ME I, 430



grūst

grûst,

4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši!

5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡

6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡

7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,

1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;


2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.

3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡

4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.

Avots: EH I, 412


grūst

grûst -žu, -du, [li. grústi "толочь, толкать"], tr.,

1) stossen:
es tavu ve̦cu māti kambarī malt grūdīšu BW. 15059. strauji te̦k Daugaviņa, dažu grūda dibe̦nā A. XX, 599. saimnieks negribēja jaunākuo meitu rīklē grūst LP. II, 33. pilskungs grūda vagarem pigas de̦gunā Degl.;

2) stossen, stampfen:
grūdeni, piparus, sāli; [kā puostus grūst Etn. II, 74, Kohl zum Säuern in ein Fass legen;]

3) mit Erfolg eine Arbeit bewältigen, beenden, eifrig arbeiten:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš. vērpiet, meitas, grūdiet meitas. [žīdi šabas grūž U., feiern den Schabbes];

4) intr., eiligst gehen:
grūž taisni pruojām LP. II, 35. grūž abi divi pie saules LP. VI, 1046. Refl. -tiês, sich stossen, sich aufdrängen: negrūžaties man virsū! Latv. [Nebst graûds, graust (s. diese) zu ae. grút "grobes Mehl" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 145 f. u. a.; oder (nach v. Grienberger Wiener SB., Bd. CXLII, Abh. VIII, 142 und Wood IF. XXII, 148) zu ae. crúdan "lrängen", mndl. crūden "dringen, stossen"?]

Avots: ME I, 668


grūstava

grûstava Bers., grûstavis Laud., Lasd., grûstevis Selb., [Fest.],

1) [grûstevis Kreuzb.], das Hackeisen, mit dem man Kartoffelblätter, Kräuter für die Schweine zerstampft
Römersh.;

2) ein Köscher
Aps. (in Lis. grûstuve): [

3) grûstava 2 Ruj, ein Mörser].

Avots: ME I, 668


grūstelēt

grûstelêt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, (mit û 2 ) Ramkau: vējš grūstelē duris Ramkau.

Avots: EH I, 412


grūstelēt

grûstelêt C., grũstelêt [Nigr.], Kand., -ẽju, von Zeit zu Zeit stossen, herum- stossen: ze̦nu, meitu. Refl. -tiês, sich herumstossen: sāka grūstelēties un pluosīties gar tuoveri LA. Bei Lautb. L. 190 grūstalāties.

Avots: ME I, 668





grūstin

grûstin, zur Verstärkung von grûst: darbus grūstin nuogrūst.

Avots: ME I, 668


grūstiņi

grûstiņi (li. grūstìniai "Graupen") Oknist n. FBR. XV, 175, Kartoffelbrei.

Avots: EH I, 412


grūstīt

grûstît: auch Cibla, Sonnaxt, (mit û 2 ) Seyershof, mit ũ auch Zabeln;

2) "fischen"
(mit û ) Cibla.

Avots: EH I, 413


grūstīt

grûstît C., [Wolm., Serbigal, PS., AP., Trik., Jürg., Schujen, Warkh., Kl., Kreuzb., Preili, Nerft, grûstît 2 Dunika, Ruj.], grũstît K., [Gr. -Essern, Līn., Salis, Dond., Nigr., Selg., Wandsen] (li. grústyti), von Zei zu Zeit stossen, herumstossen: kungs sāka zē̦nu grūstīt, muocīt LP. VII, 1190. viņš atmuodās tikai tad, kad māte viņu lē̦ni grūstīja aiz ruokas Vēr. II, 197. Refl. -tiês, sich herumstossen: viņi grūstās tīri kâ baznīcē̦ni uz priekšu, atpakaļ Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
sāka... 1190 = sāks... 1140

Avots: ME I, 668, 669


grūstuvis

grûstuvis: auch Warkl., acc. s. grûstuvi Līvāni.

Avots: EH I, 413


grūstuvis

[grûstuvis (li. grūstùvis "ступа") od. grûstuve Kl., = grûstava 1.]

Avots: ME I, 669


iegrūst

ìegrûst

1): ie. ar piestu, einstampfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. ie. uotru nelaimē;

2): biju spiests viņam ie. (= ieduot) pedējuo grasi Kand.; "einem Begehrlichen hastig etwas geben"
BielU.; ‡

4) "sagrūst" (?) Auleja: jāgrūž, kāļ labi iegrūž, kāļ sē̦nala nuoplīst. Refl. -tiês,

5) sich einfinden
Oknist: iegrūdās negaidīts viesis.

Avots: EH I, 515


iegrūst

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19


iegrūstīt

ìegrūstît, wiederholt hineinstossen: ie. kuokus upē Dunika.

Avots: EH I, 515


iesprūst

ìesprûst 2 Ahs.,

1) eingeklemmt werden, stecken bleiben:
vilkam iesprūdis kauls kaklā. sivē̦ns pa vārties līzdams iesprūdis. [saimnieku bē̦rni tiem vienmē̦r acīs iesprūduši: katru juoku, katru nieku... tie tūliņ kâ vēstenši ne̦sā pa visu pagastu apkārt Janš. Dzimt. 2 II, 116];

2) sich verfangen:
vējš, zaruos iesprūdis, gaudas vilka MWM. VIII, 87.

Avots: ME II, 71


izgrūst

izgrûst,

1): meitai nuo krišanas izgrūde ("= izmežģīja, izsita") ruoku Sonnaxt. kad tik dabūn meitu i. (verheiraten),
kaut ir pie kalpa dē̦la! Janš. Bandavā I, 24. izgrūsts ceļš, ausgetretener Weg Stender Deutsch-lett. Wörtb. (unter "austreten");

4) "aussprechen"
Kand.: vinš var i. diez kādus vārdus. viņš savā dullumā nezin kuo izgrūž;

5) reibend auswaschen
Strasden: i. veļu.

Avots: EH I, 450


izgrūst

izgrûst [li. išgrústi], tr.,

1) hinausstossen, ausstossen:
nuo istabas. tvaika svilpe izgrūda sakrbāku spiedzienu A.;

2) verschleudern:
par ne˙kuo izgrūst simtu rubļu Purap.;

3) izgr. cauri, durchbohren:
izgrūda zuobenu caur miesām LP. IV, 27;

4) einen Laut (einige Laute) ausstossen, hervorstossen
"nē̦"viņš izgrūda Apsk. [Refl. - tiês, zur Genüge stossen.]

Kļūdu labojums:
kurz antworten = einen Laut (einige Laute) ausstossen, hervorstossen

Avots: ME I, 740


izgrūstīt

izgrûstît, tr., freqn.,

1) wiederholt jemand gehörige stossen:
tur vēl viens uotru izgrūstīja, lai tak eimuot iekšā RSk. II, 142;

2) auseinanderstossen:
pāris krē̦slu izgrūstīti Vēr. II, 693. Refl. - tiês, sich gehörige herumstossen: labi izgrūstījušies, tie atkal salaba.

Avots: ME I, 740


nogrūst

nùogrûst

1): n. miežus piestā AP., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ramkau, Sonnaxt;

4): verzehren, aufessen: tas jau visu nuogrūž, kur tik tiek klāt Salis.

Avots: EH II, 47


nogrūst

nùogrûst [li. nugrústi], tr.,

1) abstossen:
ādu, kāju, ruoku. kungs nuogrūda riteņus nuo ratiem II Mos. 14, 25. [nuogrūsti (von den Hülsen befreite?) mieži Etn. II, 6];

2) hinabstossen:
tu nuogrūdi (mani) tumsībā GL.;

3) verlegen, verstecken:
diezin, kur saimnieks nuogrūdis klēts atslē̦gu Sassm. n. RKr. XVII, 41;

4) verspielen, vergeuden:
viņš vakar nuogrūdis daudz naudas. Refl. - tiês, sich abstossen: lai ragana nuodūrās (Var.: nuogrūžas) BW. 32472, 8.

Avots: ME II, 787


nogrūstīt

[nùogrûstît,

1) an mehreren Stellen herunterstossen.;
n. labību nuo ārdiem Kreuzb.;

2) eilig hier und da verstecken:
slēpjamās lietas viņš nuogrūstīja šuŗ tur pa malām Lis.] Refl. - tiês, sich abschupsen: kuo tu te nuogrūsties?

Avots: ME II, 787


norūst

nuorûst 2 Dunika, Sessau, = nùorùsêt 1: mitrumā nazis nuorūsis.

Avots: EH II, 83


notrūst

[nùotrūst (für nùotrust?): ē̦na slīdēja nuotrūsušās pļavās Veselis Tīr. ļaudis.]

Avots: ME II, 878


pagrūst

pagrûst,

4): p. kartīs pa vienu, uotru simts rubļu Janš. Līgava II, 300.

Avots: EH II, 135


pagrūst

pagrûst, tr.,

1) etwas stossen:
pagrūzdams Ķenci kādus suoļus atpakaļ Kaudz.;

2) hinabstossen, stossend unter etwas bringen:
es pagrūdu tautu dē̦lu zem ruozīšu lapiņām BW. 13392, 1;

3) umstossen, stossend zum Fall bringen:
viņš pagrūda bē̦rnu gar zemi;

4) verspielen:
nupat e̦suot divas reizes lielu naudu pagrūdis Saul.

Avots: ME III, 31


pagrūstelēt

[pagrūstelêt (mehr deminutivisch), pagrūstît, wiederholt ein wenig (an)stossen: p. krê̦slu; p. cilvē̦ku, lai muostas.]

Avots: ME III, 31


pārgrūst

[pãrgrûst, hinüberstossen: p. laivu pār upīti.]

Avots: ME III, 156


pārgrūstīt

[pãrgrūstît, wiederholt stossend hinüberstossen: p. uotru pār grāvi.]

Avots: ME III, 156


pārsprūst

pãrsprûst: "pa visu miesu Plūd." ME. III, 178 zu ersetzen durch "pār visu miesu Plūd. Selgā (1938), S. 26".

Avots: EH XIII, 212


pasprūst

pasprûst 2 (li. pasprústi),

2) "sprukt" PlKur.

Avots: EH XIII, 175


pasprūst

[pasprûst 2 Behnen; sich unter etwas drängend stecken bleiben: kumeļš pasprūda zem sklandas Nigr.; s. auch pasprūdît.]

Avots: ME III, 106


piegrūst

pìegrûst,

1) hinzustossen; anstossen:
šie... piegrūda man te vienuos, te uotruos sānuos Aps. VI, 5. Krišam tas tik˙pat kâ uguni pie astes piegrūda Krišs Laksts 15;

2) vollgiessen :
lietus piegrūda pilnu spaini Ronneb., (auch ohne Objekt) Lubn., Saikava, Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, sich einander anstossen: cik viegli varēja suolam piegrūsties Jaun. mežk. 21. cits citam piegrūdās pie sāniem MWM. VIII, 725.

Avots: ME III, 252


piegrūstīt

pìegrūstît,

1) mehrfach anstossen:
p. pie sāniem, lai muostas;

2) wiederholt stossend anfüllen:
p. bedri ar zemi Warkl.

Avots: ME III, 252


rūst

rûst 2 : lai tie rūsa, lai pelēj a BW. 12727 var. rasā kājas mirka, rūsa mans vaiņadziņš Tdz. 38331. kad bē̦rziem zaļie zari rūst ("?") Skalbe Raksti II (1938), S. 122.

Avots: EH II, 389


rūst

rûst 2, -stu, -su Sessau, Siuxt, Dunika, Nigr., Lautb., Ruj., rosten Kreuzb., Saikava, verrosten : lai rūst cirvis U., möge das Beil rosten. es negribu, ka zemē rūst mans puods Rainis. jau ilgi rūstu gaidā smagā Stari III, 37. Zu rūsa I.

Avots: ME III, 573



sagrūst

sagrûst,

1): kuŗa liga sagrūduse (hat zusammenkommen lassen)
taidus skuopus panāksneņus? Tdz. 57007, 1;

2): zerhacken:
usnes nuoplūc, sagrūž cūkām Ramkau; ‡

3) mit einem energischen Ruck in Bewegung setzen:
iesēdinājis viņu ..., sagrūda ragutiņas Janš. Dzimtene II, 392; ‡

4) eilig und flüchtig verrichten:
ātri jau padara gan, bet ne˙kāda labuma nav: visus darbus tik sagrūž Siuxt. Refl. -tiês,

2): tagad, lietum mituoties, visi darbi sagrūdās vienā reizē Aps. Raksti I2, 165. ja Daugava būtu pa likuse mierā ar pirmuo aizsalumu, tad viņa tâ nebūtu sagrūduses ("?") Linden in Kurl.; ‡

4) zerstossen, zerstampft, zerhackt werden:
kad kāpuostus grūž, tad silē če̦tras reizes grìež riņķī, lai labi sagrūžas, lai nepaliek lapas AP.; ‡

5) fig., aneinander geraten
Segew.

Avots: EH XVI, 410


sagrūst

sagrûst, tr.,

1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;

2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,

1) sich zerstossen
U.;

2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;

3) "sich verrenken (?)"
U.

Avots: ME II, 631


sagrūstīt

sagrūstît, tr., freqn., mehrfach stossen, zerstossen, zusammenstossen, zerstampfen : Bē̦rzkalns . . ., jaunavai gaŗām iedams, tuo nekaunīgi sagrūstīja Latv. viss sagrūstīts juku jukām Upītis Sieviete 212. Aža atspirguse nuo . . . sagrūstīšanas Aps. IV, 42.

Avots: ME II, 631


sarūst

sarûst 2 (unter sarūsêt): sarūsti, sapeli! Tdz. 59612. sapelis, sarūsis 59612, 1. luocekļi sarūst Rainis Tāl. nosk.7 80. sarūsis nazis Dunika.

Avots: EH XVI, 444


sasprūst

sasprūst,

2): gājēji ... sasprūda šaurajā ejā A. Upītis Laikmetu griežos II, 112.

Avots: EH XVI, 450


sasprūst

sasprūst,

1) sich verzanken:
baidījās sasprūst ar pusgraudnieku Dz. V.;

2) eingeklemmt stecken bleiben:
kumuoss sasprūda rīklē Lennew., Assiten. upē le̦dus sasprūdis Gr.-Essern. durvis var sasprūst, kad samirkst Mar. ātri skriedami sasprūst durvīs Schujen;

3) "(ein Tor) sperren durch eingefügte Querhölzer":
s. vārtus N.-Peb.

Avots: ME III, 744




sprūst

sprûst,

2): duris sabriedušas un sprûst 2 (sind schwer auf- und zuzumachen)
Dunika, Stenden. viņš tik re̦sns, ka pat durīs sprûst 2 Behnen, Stenden;

3): hervordringen:
veselība un spē̦ks sprūda nuo visām šī vare̦nā vīra vīlēm Daugava 1936, S. 981.

Avots: EH II, 562


sprūst

sprûst (li. spr(i)ústi "heftig gleiten") Neuenb., sprûst 2 Līn., Iw., -stu (tr. -žu), -du,

1) tr., klemmen
Bielenstein Holzb. 323; mit Bandruten knebeln U.: tu tuos pie nāves kâ pie miega sprūdi Diez.;

2) intr., eingeklemmt werden
(mit û 2 ) Bl.; stecken bleiber.: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē, un kumuosi ar visu vari jārij, līdz tuo dabūn dibe̦nā Janš. Dzimtene 2 11, 126. (dūmi) veļas... pa... luodziņiem ārā spiezdamies un sprūzdami 15. ragi sprūduši, ķē̦rušies LP. VII, 669. asins strūkles dzīslās sprūda MWM. X, 69;

3) hervorwachsen als dünne Bandruten, Ausschösslinge
L. Zu spraûst, vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXVIII, 148 und Siebs KZ. XXXVII, 303 f.

Avots: ME III, 1026


sprūsts

sprûsts 2 Siuxt ("seltener als sprûds 2 "), ein Hölzchen, das zwischen zwei Teile eines Gegenstandes gesteckt wird, um sie auseinander zu halten.

Avots: EH II, 562



trūst

*trūst, zu erschliessen aus nuotrūst.

Avots: ME IV, 252


uzgrūst

uzgrûst, ‡

3) man var u. (etwas Unangenehmes od. Anzügliches sagen)
nezin kuo virsū Kand.

Avots: EH II, 723


uzgrūst

uzgrûst,

1) auf etwas (hinauf)stossen
(perfektiv);

2) stossend zum Vorschein bringen, an die Oberfläche geraten lassen:
puika (sev) uzgrūdis asinis Stenden. Refl. -tiês, sich auf etw. stossen (perfektiv): glāze pate uzgrūdās manai ruokai MWM. VIII, 889.

Avots: ME IV, 334


uzgrūst

uzgŗūst (?), = uzgrûst 1: meita tās (= drēbes) uzgŗūda vecenei uz muguru Pas. V, 386 (aus Leegen).

Avots: ME IV, 334


uzgrūstīt

uzgrūstît, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., einander wiederholt stossend unversehens auf etwas geraten (stürzen): zē̦ni grūstīdamies man uzgrūstĩjās virsū.

Avots: EH II, 723


uzgrūstīt

uzgrūstît,

1) wiederholt auf etw. (hinauf)stossen;

2) wiederholt stossend aufwecken:
viņš tâ bija aizmidzis, ka nevarēja uzgrūstīt.

Avots: ME IV, 334


uzsprūst

uzsprûst, (als zu eng) nur mit Mühe sich anziehen lassen (vam Schuhwerk): zābaks ar muokām uzsprūda kājā Nigr.

Avots: ME IV, 383

Šķirkļa skaidrojumā (139)

aizdoms

àizduoms 2 Fianden, die Absicht: man bij aizduoms grūst tuos gurķus vanniņā Fianden.

Avots: EH I, 21


aizzabināt

àizzabinât: e̦smu tâ aizzabināts (aizmauts, aizgrūsts, verstopft), ka ne˙kā nevaru ēst Dond.

Avots: EH I, 64


apvandīt

apvañdît, tr., umrühren, umwühlen: sienu. apvandīja lupatu smalki sagrūstā krītā Alm.

Avots: ME I, 134



atspīlēties

atspîlêtiês 2 Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169


atsprāgt

atsprâgt (li. atsprógti),

2): atgrūsts nuost, (sc.: suns) atsprāga ripeniski uz uotru kaktu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 184.

Avots: EH I, 169, 170


atsprūdīt

atsprûdît, öffnen: slūžas Spr.; fact. zu atsprûst [li. atsprústi], sich öffnen: slūžas atsprūst, atsprūda Spr.

Avots: ME I, 196


atveķēt

atveķêt,

1) zurückschlagen
Vīt.: kad man sita, tad atveķēju dūšīgi pretim;

2) wiederholt schlagend, hauend stumpt machen
Vīt.: a. cirvi, lāpstu, grūstevi. cirvim zuobi atveķē̦ti. Refl. -tiês, von wiederholtem Schlagen, Hauen slumpf werden Vīt.: lāpstai gals atveķējies, pa akmeņiem ruokuot.

Avots: EH I, 179


bāņa

bàņa 2 : grūst se̦ru lielām bāņām PV. cilvēki nāca bāņām vien PV.

Avots: EH I, 209


baznīcēns

baznīcē̦ns od. baznīcnieks, der Kirchenbesucher, die Kirchengänger: viņi grūstās kā baznīcē̦ni Kaudz. baznīcē̦ni nāk nuo baznīcas ārā AR., Bers.

Avots: ME I, 269


biguze

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294


birzums

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300


blākš

blākš! Pas. III, 67, =blāks!: viņš pakrita blākš! dubļuos ar visu augumu PV. sākušos grūstīties un blākš! pa trepēm zemē Pas. IV, 147, vīrs iegāzās dīķī blākš! Dunika.

Avots: EH I, 227


brist

brist,

1): zivis b., mit dem Watnetz fischen
Zvirgzdine; ‡

2) b. virsū "sich aufdrängen"
(?): nebrien virsū! negrūsties! Janš. Dzimtene III 2 , 195. ‡ Refl. -tiês, um die Wette waten: ejam nu b˙! redzēs, kuŗš mēs dziļāk iebrissam Saikava.

Avots: EH I, 241


būksna

I būksna PV.,

1) "der vor Zorn Redende, undeutlich Redende";

2) "ein verargerter und fauler Mensch";

3) "grūstīšanās";

4) "ein altes, unruhiges Weib".

Avots: EH I, 257


čiknīties

[čiknīties C., = stīvēties, sich steifen]: par lielu čiknīšanuos dabūjusi viņam iegrūst brandvīnu.

Avots: ME I, 412


čūderiski

čūderiski PV. "rücklings; kopfüber": izgrūst cilvē̦ku č. pa durīm.

Avots: EH I, 298


deivelēt

deivelêt,

1): an unrechter Stelle, unnütz tragen, benutzen
(mit èi 2 ) KatrE.: zābakus jau sāku šur, tur d. jaunuo vāģu gan nevajadzēja d. ebenda;

2) "kalpināt bez īstas vajadzības, grūstīt" (vorzugsweise von Pferden gesagt) Fistehlen.

Avots: EH I, 314


druska

druska. Demin. drusciņa. ein Brocken, Krümchen, ein Stückchen, ein Weniges: ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. pa druskai, ein wenig: pēdīgi es pa druskai apraduos Aps. ēd, sunīti, pa druskai, druskās od. drusku druskās, in tausend Stücke: ve̦lns sapluosa burvja kaulus smalkās druskās LP. VII, 146. bļuoda saplīsusi drusku druskās. miežu re̦tam tagad kāda drusciņa. saulei vēl labā drusciņā e̦suot (während die Sonne noch recht hoch am Himmel steht), me̦t nuo darba mieru Etn. III, 124. Zu li. druskà "Salz" [(semasiologisch vgl. alb. geg. krüpε "Salz", aksl. krupa "Krümchen"). drùzgas "kleines Stück", apoln. druzgač "in kleine Stücke zerbrechen", kymr. dryll "Bruchstück" und vielleicht auch zu gr. ϑραύω "zerbreche", sowie got. drauhsnos (drausnos) "Brocken" cund (?) la. frūstum "ein Brocken"; s. Prellwitz Wrtb. 2 186 und 187 f., Boisacq Dict. 350 f., Walde Wrtb. 2 320, Stokes Wrtb. 158, Bezzenberger BB. XXIII, 298 2 und XXIX, 247 f., Persson KZ. XXXIII, 291 f., Trautmann Wrtb. 61 f., Feist Wrtb. 2 91 f.; vgl. auch drusniņa und drusta.]

Avots: ME I, 505


dūcīties

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523


duckāt

duckât: auch Dond.Refl. -tiês.

1) "grūstīties, kauties" Dond.: viņi sāka d. un vēlāk nuopietni kauties;

2) hin- und hertreten, -stampfen
AP.: aitas duckājušās pa lapām.

Avots: EH I, 339


duka

duka, auch dūka,

1) Rippenstoss, Faustschlag, Stoss:
iegrūst duku sānuos. dabū duku mugurā. pirmais bij iedevis pircējam dūku pret ribām Akurater;

2) die Faust
AP., Gr. - Sess., Smilt., [Drsth.]: duk[u] uz duku parādīju BW. 18327. [Prellwitz Wrtb. 2 119 erinnert (mit?) an gr. δοίδυξ "Mörserkeule". wo δοι- Reduplikation sei.]

Kļūdu labojums:
2) die Faust = 2) auch duks, die Faust
uz duku = uz duka

Avots: ME I, 511


dunka

dùnka [Ronneb.], dun̂ka 2 Kand., [Pampeln], der Rippenstoss, Faustschlag: iegrūst dunku sānuos Kand. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. schwed. dunk "Schlag ".]

Avots: ME I, 517


dzirksts

I dzirksts, -s [Lis,, Bers.], dzirkste [vgl. dzirkstele I], der Funke: lai šī dzirksts spē̦tu iedegties par gaišu liesmu Vēr. II, 742. liels palags, viss vienām dzirkstīm (Rätsel). reizēm dzirkstes gaisā šķīst Sudr. E. šķiļ, ka dzirkstes vien iet gaisā. acis me̦t dzirkstes. pirkstu iegrūst karstās dzirkstēs, seine Finger verbrennen Aps. [dievišķa dzirksts viņā nuoslāps Austriņ M. Z. 37],

Avots: ME I, 554


grauds

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. 2 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639


graušļi

graušļi,

1) schutt, Trümmer;
graušļi od. mīzalu graušļi, Griess in der Blase Konv. 2 3323;

[2) gràšļi 2 Borchow, Kornabfälle.
- Zu grauds, graust, grūst, sloven. [grûh "Steingerölle", grùša "grober Sand, Schotter", mnd. grōs od. grūs "zerbröckelte Steine, Kies" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 176 und v. d. Osten - Sacken IF. XXIV, 245].

Avots: ME I, 640


graust

graûst 2 [Tr.], graũst [Bl., Dunika, gràust 2 Warkh., Kreuzb., Borchow], - žu, - du, poltern, donnern: (pē̦rkuons) grauž, es donnert. graudi, pē̦rkuonīti! BW. 32149, 1. pē̦rkuoņa negaiss nāca grauzdams un spe̦rdams LP. V, 95. trīs grauda, trīs spēra, trīs zibināja BW. 33704, 2 Refl. - itês, über jem. mit Worten herfallen Infl. n. U. [Zu grūst, graûds, li. griáusti "donnern", gr(i)audulis "Donner", apr. engraudīwings "barmherzig", ahd. griozan "klein zerreiben" u. a., s. Leskien Abl. 297, Trautmann Apr. Spr. 328.]

Avots: ME I, 639


grausts

grausts,

1) gràusts PS., [Schujen, Trik., N. - Peb.], auch grausta U., eine schlechte Hütte; eine Wachhütte
U., ein aus Gesträuch und Erde verfertigtes, notdürftiges Obdach Kokn., Lasd., Smilt., Bers., Lis., Adsel, Golg., Dond. A. XIII, 252: katram savs graustiņš mīļš. gulējuši mežā, ve̦cā malkas cirtēju graustā RA. [ne grausts tāds, kâ mums nabagiem Diez];

2) der Sarg
Kroppenh., Kokn.: pilsētiņa guļ kâ me̦lnu klinšu grausts Vēr. II, 549;

3) der Organismus, die irdischen Überreste:
tumsa spēj pārgruozīt kustuoņu miesas graustu A. XV, 466;

4) eine alte, hinfällige Person
[graûsts 2 Nigr.]: ve̦cs grausts, bet izgre̦znuojies kâ āksts Seibolt. [Nach Leskien Nom. 535 in der Bed. 1] nebst graušļi zu graust, grūst.

Avots: ME I, 639, 640


greble

greble, eine ausgefahrene Wegestelle : ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres [Westkurl.], Serben. Zu grebt.

Avots: ME I, 645


grucis

grucis Kaltenbr., Plur. gruči Behnen. Frauenb, =gruce: gručus grūst Frauenb.; grucis, ein Gericht aus Graupen Oknist; Bohnensuppe mit Graupen Sessau. Erbsensuppe, mit Fleisch und Graupen gekocht Schnikkern; gruči, ein Gericht aus Graupen Behnen.

Avots: EH I, 410


grūdenis

I grûdenis [Kr., Kl.], C., Luttr., Bers., grûdienis [Kreuzb.], grūdiens, grūdenes L., St., U., grūteņi U., grūdinis Etn. I, 20, grûdumi Ar.,

1) abgestossene, von Hülsen befreite Gerste, Graupen:
tik dabūju grūdenīšu kâ svē̦tkuos, meteņuos BW. 21094. grūdeni grūst, die Hülsen der Gerste abstossen Grünh., Bers.;

2) eine aus gestossenem Hanf, Erbsen od. Bohnen bestehende Spiese
Etn. I, 3, A. XIII, 492; [

3) grūdenis "ein Mehlbrei"
AP., eine Speise aus Gerstengrütze und Schweinenfleisch, die zu Weihnachten gegessen wird;

4) grūdenis, Erbsensuppe mit Graupen
Jakobshof; "Graupensuppe" Bers.;]

5) zerhackte Blätter für Schweine
Erlaa n. U.

Kļūdu labojums:
grūdenīšu = grūdenīša
fraze no BW. 21904 jāpārceļ uz 3. nozīmes nodalījumu (die Phrase aus BW. 21904 gehört zur Bed.3).

Avots: ME I, 667


grūdesis

grûdesis [Fest.], Karls., zerstossenes, zerhacktes Schweinefutter: grūst grūdesi Fest.

Avots: ME I, 667


grūdien

grûdien Saikava, zur Verstärkung von grûst: g. grūst.

Avots: EH I, 412


grūdīt

grûdît [Kr.], -u, -ĩju (li. grúdyti "härten"),

1) Eisen härten, indem man es ins Wasser senkt
Spr.;

2) stopfen, stampfen
L.; [

3) grûdît Kreuzb., Warkh., schälen, bolstern:
gr. zirņus;

4) = grūstît n. U.] Zu grûst.

Avots: ME I, 667


grūds

III grūds

2) Plur. grûdi "piestā apgrūsti graudi" N.-Peb.

Avots: EH I, 412


grūdums

grûdums: Plur. grûdumi "sagrūstas saknes luopiem" AP.

Avots: EH I, 412


grūdums

grûdums, das Gestossene; grūdumi, = grūdenis; gehackte Blätter für Schweine: grūdumus grūst cūku baruošanai Baltpurviņš Agrā rītā 20.

Avots: ME I, 668


grūslis

grûslis C., grūsla, [grûslis

1) Fest., einer, der sich hin- und herstösst
Ar.;

2) grûslis der Kartoffelbrei
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) [grûslis Wolm.], eine Speise aus geröstetem und zerstossenem Hanf
Salisb. (grūsla), Wend. n. Etn. I, 4, 19, 20: grūslis ir nuo zirņiem, kartupeļiem un kaņepēm sagrūsts ēdiens Lös., AP., Ramelsh., Drosth.; Erbsen mit gestossenem Hanf L. [In Neugut, Ronneb. und Smilt. grûslis. eine Speise aus gestossenen Erbsen:] zirņa grūsla spinītī BW. 28829;

4) ein Sonnenstäubchen
(grùslĩtis C.). acu grūslis, soviel das Auge verträgt Bergm. n. U. Zu grûst, [s / Leskien Abl. 297 und Johannsson IF. XIX, 125 1 ; die Intonation von grùslītis C. wohl durch grùzis beeinflusst.]

Avots: ME I, 668


grūt

[gŗût, Neuenb., gŗût 2 Kand., [Pl., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen], grût 2 [Dond.] (li. griúti), gŗūstu, gŗuvu, intr.,

1) einstürzen, zusammenfallen:
mūkat, svešļaudis, istaba grūst BW. 20729, 1. grūstošs mēness, abnehmender Mond JK. VI, 39;

2) stürzen, eilen:
uz Sofijas dievnamu lūdzēji grūst A. XIII, 376. smiekli ar bāni gruva nuo mutes ārā. Zu gŗaut.

Avots: ME I, 673


grūžām

grũžām, grũžņām, (Instr. Pl.), in grosser Menge: šuogad sēnes aug grūžņām vien Nigr. ābuoļi tâ sabiruši, ka grūžņām vien var grūst Nigr.

Avots: ME I, 670


grūžavs

grūžavs, = grūstava 1 Lasd. n. A. XIII, 492.

Avots: ME I, 670


gumdināt

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât 2 Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681


gumzīt

gùmzît C., [gum̂zît 2 Ruj.], -u, -ĩju, gumzuot U. tr.,

1) knillen, zerknittern
[Erlaa], Annenburg, Bers., Lös., Salis, Lems., Ulpisch: pirksti gumza nuonē̦sātuo ce̦puri JR. VII, 49;

2) knautschen, drücken:
tie grūstīja un gumzīja viņu A. Up.; [

3) gum̃zît Ronneb., schnell essen];

4) beyegen [?]:
ve̦cākais gumza lūpas Alm. Refl. -tiês,

1) sich biegen:
kuoki, cilvēki gumzās Lös., Bers.,;

2) gum̂zîties, ringen,
lauzties: kuo tu gumzies? sāpēs vē̦de̦rs Mar. n. RKr. XV, 115; sich stossen Wain.;

3) wackend gehen, sich rekeln, bei der Arbeit ungeschickte Bewegungen machen
Dond. n. A. XIII, 493;

1) sich knillen:
zīda lakats lē̦ti gumzās Dond.; [

5) = guldzīties, sich würgen
U.;]

6) "?":
es piegulu pie tautieša kâ pie īsta bāleliņa; man sirsniņa drūmējās, kuo tik gauži ggumzījās [etwa: sich rekelte] BW. 24933.

Avots: ME I, 682


gūt

gũt: prs. gùnu 2 Saikava, guju Siuxt,

1): erwerben, gewinnen: g. panākumus. satiksmē ar viņu tu vari daudz g.; fangen, haschen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lubn., Saikava: mežsargi guj viņus ruokā Siuxt. ve̦lns guva (etwa: griff zu) ar ... nagiem plêst spalvas Pas: IV; 51 (aus Višķi). kājas dibe̦nu negūst (erreichen nicht) n. 54. XIII, 42;

2): vai tad es varu g. visu nuoņemt? AP. negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114. dažreiz ir negūst sagrūst (sìenu) gabanās, ka lietus klāt Heidenfeld; ‡

3) bewältigen, fertig verden mit etwas:
māte viena pati nevarēja g. satvēšanu Janš. Bandavā II, 990. Refl. -tiês,

1): slīcējs aiz cisas gūnas Auleja; ‡

2) = r. спохватываться : cikām tē̦vs guvās, meita jau bija tāli Pas. VI, 144 ähnlich XII, 32; ‡

3) sich fangen lassen:
da nārstam zivis gūnas (r. ловятся) ciešāk Auleja. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w 37.

Avots: EH I, 422


iekstins

[* iekstins (erschlossen aus ostle. īkstyns Welonen, Dricē̦ni u. a.) "nemierīgs, dzīvs, kas pulkā grūstās un dauzās apkārt" "namentlich von Kindern). Adjektiv?]

Avots: ME II, 30


iespringt

ìespringt, - stu, - gu, = iesprūst Grob. n. Etn. III, 65, Rutzau: [uzdzer ūdeni, lai kumuoss neiespriñgst Dunika.]

Avots: ME II, 71


iesprugt

ìesprugt, [= iesprūgt, iesprūst]: kur viņa bija iespruguse? Sudr. E. MWM. II, 602. [cirvis bluķī iesprungst, ka nevar vairs ārā dabūt. iesprudzis le̦dū un netiek laukā Bauske.]

Avots: ME II, 71


izniekāt

izniekât (li. išniekóti), tr., ausdurchsieben: nuogrūstuos graudus izžāvē, izsijā jeb izniekā Etn. I, 3, Spr.

Avots: ME I, 777


jēlis

jêlis,

1) ein schlaffer, schwacher Mensch
Eckgr.;

2) = jē̦lnadzis: ar ūdeni grūstas kaņepas ir tikai steigu un tāds jēļu darbs Vīt. 57.

Avots: ME II, 112


jezga

je̦zga,

[1) das Gelaufe, Gerenne; der Lärm
Wid.; ein Gewühl, buntes Treiben: nu ir gan je̦zga; nezini, kuo ķert, kuo grābt Burtn. istabā tāda je̦zga ("liela nekārtība, savienuota ar kliegšanu, smiešanuos, grūstīšanuos, krê̦slu apgāšanu u. t. t."), ka var par gabalu dzirdēt Kokn. viss vienā je̦zgā (= juceklis) Planhof];

2) dime Menge:
rau kur tie ve̦séla je̦zga Bers. aizdzina ve̦se̦lu je̦zgu luopu Serb. vēl šis netiks ar visu je̦zgu pruojām A. XVIII, 130. iet je̦zgu je̦zgnām, in grosser Menge Nötk. n. A. XV.

Avots: ME II, 111


kākslis

kākslis, kāksle L., [Manz. Lettus],

1) der Adamsapfel; der Kropf
L., St. u. Biel., Oppek. n. U.: dziedzeris, kas pie cilvē̦ka dažkārt sapampst, tâ ka ruodas tâ sauktais gurklis jeb kākslis;

[2) kâksle 2 Hasenp., die Gurgel, der Schlund:
visu šim nesaņķim vajag iegrūst kākslē;]

3) ein ausgehungerter Mensch, ein Gourmand, Feinschmecker
Bers. n. A. XV, 2, 237.

Avots: ME II, 190


kaunums

kàunums, der Geschlechtsteil: ne˙viens, kam kaunums sagrūsts..., lai nenāk Kunga draudzē V Mos. 22, 1. saimnieks pūķim parādījis savu kaunumu LP. VI, 117.

Avots: ME II, 177


ķiļķeniski

ķiļķeniski, ‡

2) sich wälzend
(mit iļ˜ ) Siuxt: krist ķ.; aizgrūst kuo ķ. pruojā.

Avots: EH I, 702


kočas

kuočas [li. kuõčios], = kūči, kũķes (s. dies), "apgrūsti mieži": kas man kuoču nedeva ziemas svē̦tku vakaŗa... BW. 33420 (aus Lubn.).

Avots: ME II, 340


kriķis

[II kriķis, = kũsis: kriķis manai sievai uz vienu pusi nuogrūstĩts Planhof.]

Avots: ME II, 279


kruvesis

kruvesis, [kruvēzis Ronneb.],

1) [auch kruesis Schujen], der Höcker, hartgefrorener Kot auf dem Wege, Felde usw. [Ruj., Weinsch.]: nuo pakaviem par viņu galvam skrēja kruvešu pikas Egl. ciņi un arumu kruveši Stari II, 419;

2) eine unbedeutende Person:
jūs visi e̦sat kruveši priekš manis A. XI, 113. [In Nerft ist aus kruveši über *kru(v)aši ein krùoši entstanden. - Zu gr. χρύος "Frost", χρύσταλλος "Eis", nd. rūse "Holper, gefrorene Erhohung auf Feldem und Wegen", an. hriōsa "schaudern", ir. crú "hart, fest" u. a., vgl. Persson BB. XIX, 271 und Beitr. 329, Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. 2 204 unter crūsta, Berneker Wrtb. I, 629.]

Avots: ME II, 291


ķuidīt

ķuîdît 2, -u od. -ĩju, -ĩju, [ķuĩdît, -du, -dĩju PS.], tr.,

1) zur Arbeit anspornen, antreiben
Kand., Selg. n. Etn. IV, 98, Naud.: mūs viņi ķuidī kâ suņus A. VIII, 1, 106;

[2) ķuĩdît, reichlich geben:
varēji viņam grūst un ķuidīt, kas tik tev bija Janš. Dzimtene 2 III, 192. - Zur Bed. 2 vgl. li. kuidėti unter kuidêt].

Avots: ME II, 391


lakauši

[lakauši Nötk., eine Art Wasserpflanzen (augļi gļuotaini un līdzīgi kalmju čukuriņiem, sirds veida lapas biezas, stublājs - stingrs, gaļains; pavasarī, kad nav vēl citu zāļu, lakaušus sagrūstus duod sivē̦niem).]

Avots: ME II, 415


lecene

[II lecene, eine Art Brei aus Gerstengraupen, biezputra nuo lecinātiem miežu graudiem (iebeŗ graudus piestā un ar buli nuogriež čaumalas, tad uzbeŗ graudus uz dēlīša un lecinuot atšķiŗ nuogrūstuos graudus nuo nenuogrūstiem; pēc tam lecinātuos graudus vāra) Stuhrof.]

Avots: ME II, 443


mikāt

I mikât: leicht drücken, knutschen, kneten AP., Heidenfeld, Jürg., Saikava, Sonnaxt, "grūstīt" Zögenhof: suns spē̦lē̦damies mikā kaķē̦nu Sonnaxt. m. ("knutschen und kitzeln") meitu ErIaa.

Avots: EH I, 813


nelaime

nelaĩme,

1) das Unglück:
man nuotika nelaimīte BW. 6445. Sprw.: nelaime nenāk saucama od. lūdzama. kad nelaime nāk, tad nāk pa durvīm, pa luogu. kad nelaime nāk, tad nelaime nelaimes galā. viena nelaime vien nenāks. nelaimes brīdi ir nuo cirvja kāta uguns izsprūk. nelaimes brīdī ir vabuole gaļa. nelaimē iegrūst, ins Unglück: tu visus mūs nelaimē iegrūdīsi LP. VII, 353. par nelaimi, kâ par dzīvuo nelaimi Upīte Medn. laiki, zum Unglück: pātagas gals bij ķēris par nelaimi arī ē̦ku LP. IV, 3. Oft in unwiligen Ausrufesätzen: ak tu sasuodīta nelaime! kad tevi nelaime! zum Kuckuck! LP. V, 199. kas, nelaime, taču tur varē̦tu būt? V, 331. [kur nelaimē tu nuoklīdis U., wo zum Henker bist du hingeraten?] vai nelaime tevi šurp atnesa? Selten auch im Plur.: panāksnieces apsirgušas ar tām gūžu nelaimēm BW. 20294. tie žē̦luojās par dažādām grūtība;m un nelaimēm BW. III, 1, 21;

[2) ein aus einem ausgehöhlten Klotz angefertigtes Boot
Bolven, Lipna].

Avots: ME II, 720


niekacis

niekacis, [niêkacîte 2 Neu - Rahden], eine Mulde, in der man Grütze, Mehl zur Beseitigung der Hülsen schwingt Nerft, [Stelp., Taurkaln, Thomsodorf]: niekacis, kur sē̦nalainus miltus izniekā Brucken n. Etn. II, 33. niekaci taisa nuo viengabala kuoka, lē̦ze̦nas siles veidā, ar ruokturi katrā galā, atdala sē̦nalas nuo buoķiem (grūstiem miežiem). lietuo arī graudu nešanai mažakās daļās Stelp. Zu niekât; [identisch damit ist wohl niekats U. "Holzgefäss zum Grützestossen"].

Avots: ME II, 750


nobačāt

nùobačât "ūdenī iebē̦rtus kartupeļus nuotīrīt, nuogrūst ar kuoku" Frauenb.

Avots: EH II, 30



novaukšķēt

nùovaukšķêt: ja luopam gadās kur stipri uzgrūsties, tad viņa kauli nuovaukšķ Bers., Kalz.

Avots: EH II, 105


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


parkšķēt

par̃kšķêt [Ruj., Arrasch], parkšêt, [paršķêt Wessen], intr., [schnarren Ruj.], quarren, klappern: [parkšķēja grieza Veselis Saules kapsē̦ta 99.] skat, kâ tie spiežas, grūstās, parkš! Rainis. lietus parkšēja pret vaguona jumtu MWM. VIII, 922. [akmens pār̃kšķē̦dams vēlās pa skaidu jumtu Jürg. kas tur parkšķ uz jumta? Salgaln. starks klabina, ka parkš (od. paršķ) vien Wessen.]

Avots: ME III, 91


pasprūdīt

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106


pavārte

II pavārte (li. pavartė˜), BW. 13380, 31309 ein Lok. pavārtā, BW. 28322 var. auch - pavārtuos, die Gegend unter und an der Pforte U., Bers., Drosth.; lauks, nuorā tūliņ aiz vārtiem Katzd. (pavãrte); "kaimiņa ruobeža, kas tuvu pieiet klāt pie mājām" Selb.; "zemes gabals luopu gatuves galā" Frauenburg: stumdīs un grūstīs kâ bē̦rnu pa svešām pavārtēm Asp. Saulgriezīte 47. pavārte pildās ļaudīm Janš. B. 204. tik tuvu, tâ sakuot mūsu pavārtē Janš. B. 201. dzeni bucīšus tepat pavārtītē! LP. IV, 42. tepat pavārtē pagruozīšu BW. 28843, 3 var.

Avots: ME III, 134


peizums

peĩzums N.-Peb., pèizums 2 Kreuzb. "der Sturmwind"; "einer, der lärmt, Radau macht": iet kâ peizums - truokšņuodams, pluosīdamies un šuo tuo grūstīdams Etn. I, 58; vgl. paizums.

Avots: ME III, 193


piduks

piduks, = ikucis, piga, dūre Etn. IV, 34: piduku zuobuos grūst Poruk. šis... tikai piduku parādīja Pas. III, 397 aus Druw. Dissimilatorisch aus *piguks?

Avots: ME III, 212


pieksta

pìeksta L., Pas. II, 521 aus Serbigal, pieksta Ronneb., Smilt., = piesta: raganas sākušas piekstā nezin kuo grūst LP. VII, 603. sit piekstā, grūd mucā! BW. 20844.

Avots: ME III, 260


piesta

pìesta (li. piestá, acc. s. piẽstą, ein Stampffass), auch piests (ostli. piẽstas "Mörserkeule" ) St., U.,

1) ein Geschirr, darin gestampft wird, ein hölzerner Mörser
(piests) Nigr., (piêstiņš 2 ) Bauske, izcirsts (duobjš) bluķis, kur miežus nuogrūž ķūķēm LP. VI, 1, 5, Ronneb., Selb., Friedrichswald; nu viņam ir aste apakš piestas, er ist jetzt seiner Freiheit beraubt, gebunden (z. B. durch eine Heirat) Mag. XIII, 2, 68;

2) die Mörserkeule, Stampfe
U.: jebšu tu ģeķi ar piestu (mit dem Stempel) kâ putraimus sagrūstu... Glück Spr. Sal. 27, 22;

3) von dicken Menschen, insbesondere von dicken Frauen und Mädchen gesagt:
(meita) re̦sna kâ piesta Ronneb. tev pašai meitas auga, visas piestas izskatā BW. piel. 2 4833, 4. - vaŗa piesta, ein vierschrötiger Mensch U. Nebst slav, pěsta od. pěstъ "Schlägel" zu paisīt.

Avots: ME III, 296


pievarus

pievarus, Adv., gewaltsam: viņš šuos vārdus grūstin izgrūda aizgūtnēm, pievarus LA.

Avots: ME III, 308


pika

pika,

1): auch Amboten, AP., Dobl., Dunika, Edwalen, Ermes, Erwalen, Fehsen, Glūda, Gramsden, Gr.-Autz, Gr.-Würzau, Grünh., Hasenp., Ihlen, Irmelau, Jürg., Kal., Kegeln, Lemb., Linden in Kurl., Mitau, Pankelhof, Posendorf, Preekuln, Ruj., Salisb., Schwarden, Serbig., Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Waidau, Wilzen, Zebrene;

2): kaņep[ju] p. BW. 29348 var.; pikas "sagrūsti zirņi ar gaļu" Baldohn.

Avots: EH XIII, 230


pipuri

I pipuri: auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 20, Schrunden, Siuxt, Pas. X, 223 (aus Lettg.); pipuru piesta T dz. 50970, 3. pipurus grūst 57021. Auch ein nom. s. pipurs Fest., Iw., Oknist, Puhren, Siuxt, Strasden, Ugalen.

Avots: EH XIII, 235


plunkšis

pluñkšis C., plun̂kšis PS.; Golg., Jürg., plun̂kšķis Saikava, plunkšiens, plunkšķiens, plunkšķējiens das einmalige Plätschern; der Schali, der .beim einmaligen Fallen eines schweren Gegenstandes ins Wasser entsteht: iegrūstuošā krauja plunkšķiens RA. kaste ar visu naudu ievē̦lusies aparā ar lielu truoksni un plunkšķējienu JR.

Avots: ME III, 358



raka

raka,

1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;

2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;

3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.

Avots: ME III, 472


rāmīt

rãmît (li. rómyti) Wolm., Salisb., -ĩju, tr., kastrieren, verschneiden Manz. Lettus, U., Ronneb.: Sprw. kas rāmījis, tas lai dziedē! Mar. n. RKr. XVII, 105. ne˙viens, kam kaunums sagrūsts jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. - Subst. rãmîtãjs (li. rómytojis), der Kastrierer. Zu rãms.

Avots: ME III, 496


rīpelēt

rĩpelêt,

2): "timerēt, izmācīt" Lems., "rīkuot, grūstīt, bīdīt" Salis: r. bē̦rnus.

Avots: EH II, 376


rugaine

rugaine,

1) rugaine BW. 34446. U., Bers., Lös., rugaîna Prl. n. FBR. VI, 76, rugaite Spr., rugaita, ein Feld, wo Roggen gestanden hat; ein Stoppelfeld:
es neiešu rugainē (Var.: rudzaitē; rugājā), rugaine kājas bada BW. 232631. sējiet, brāļi, man liniņus jaunā rudzu rugainā! 28386, 1. ciema rudzu rugaine Ld. 10.878. nuo rugainēm un sazęlušiem ziemas rudzu laukiem ceļš ieveda... nuorās Austriņš M. Z. 35. lai mēs ejuot uz rugaini art Blaum. rugaines rudas rūst lietū Krūza Ze̦lta laipa 70. viņa saļuma tur˙pat rugaitas gravmalā Sniega pārslas;

2) rugainĩte, der Stoppelschwamm
Karls. - Zu rudzis.

Avots: ME III, 555, 556


sabrucināt

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598


sadurt

sadur̃t,

1): linkainis tika sadurts ar ... saduŗamām adatām ("brošām") Suitu k., S. 20. saduŗamais Dunika "Sicherheitsnadel";

2): ar draugiem es saduŗu glāzes Skalbe Raksti II (1938), 219; ‡

4) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
nuo putekļiem sargādamies, sadūruši gar sēdekļiem pieduŗus Janš. Bandavā II, 27; ‡

5) "sasist, sagrūst, satricināt" Sonnaxt: kādreiz saduŗ pirkstus, - nuokrakš vien. krituse nuo staļļa un sadūruse kāju: skriemeņuos dzīslas sastaipītas, sadauzītas. Refl. -tiês,

3) in Streit geraten
Kand.

Avots: EH XVI, 405


sadužīt

sadužît Sonnaxt "ar ruoku mazliet sagrūstīt, sasist".

Avots: EH XVI, 405


saeņģēt

sae̦nģêt "sagrūstīt" Alt-Rahden: nu tu gan viņu saenģēji labi! Refl. -tiês, sich überarbeiten, überanstrengen: saimnieks saeņģējās, palika slims un nuomira Neu-Bergfried.

Avots: ME III, 623


saklapēt

saklapêt, tr., zerklopfen, verklopfen, zusammenklopfen: saklapēja sagrūstas uolas un kartupeļus Etn. II.

Avots: ME II, 649


sapurņīt

sapurņît (unter sapurnît),

2) "sasviest, sagrūst kuopā" Lis.

Avots: EH XVI, 439


saspīlēt

saspîlêt, tr., zusammendrücken, -zwängen, anspannen: saspīlēt pakrūtis dzelzs stīpām Puriņa stāsts 40. blūze bij saspīlē̦ta līdz iziršanai Stari II, 263. Refl. -tiês,

1) sich zusammenschnüren:
dāmas saspīlējušās korsetēs;

2) = sasprūst 2: baļķi saspīlējušies upes šaurajā vietā Warkl., Dond.;

3) fig., gespannt werden:
attiecības saspīlējušās C.;

4) sich überanstrengen:
darbā par daudz saspīlēties Bauske.

Avots: ME III, 741


saspraust

saspraûst, tr.,

1) freqn. saspraudît, zu(sammen)stecken; einstecken, vollstecken:
villaine, kuru sasprauž uz viena ple̦ca vairākām saktām BW. III, 1, 72. rūtis sasprauž ar skaliņiem Aps. III, 4. saspraužamais, eine Art Spiralnadel zum Zustecken der Umlegetücher Salisb.;

2) (ein)stemmen
(perfektiv): es gulēšu... sienā kājas sasprauduse BW. 9876, 3 var. ruokas saspraudusi sānuos B. Vēstn. - Refl. -tiês, = sasprūst 2, saspriesties 1: cilvē̦ki saspraudušies durīs Golg. ve̦lni saspraudušies Pas. IV, 89.

Avots: ME III, 742


saspringt

saspriñgt,

1) im Frost erstarren
Grünh.; "zu fest gespannt werden": vijuoles stīga tâ saspringusi (mit "in̂" ), ka pārtrūks N.-Peb.;

2) = sasprūst 2: ēdējiem kumuosi saspringa rīklē Dunika.

Avots: ME III, 743


sasprūdīt

sasprûdît,

1) zusammenschmeissen:
s. visas lietiņas ūdenī Golg., Adleenen;

2) = sasprundzelêt: s. svārkus Saikava. Refl. -tiês, = sasprūst 2: kuoki upē sasprūdījušies Kandau, Schwanb.

Avots: ME III, 744



satrūdēt

satrūdêt,

1) intr., auch satrūst Warkl., verfaulen, vermodern:
augi lē̦nām satrūd Akmerluogles 20. sē̦kla iznīks un satrūdēs Vēr. I, 1448. vējš sagrieza satrūdējušās lapas JR. III, 53. kaut tavas miesas nuomirušas nesatrūdē̦tu! LP. VII, 87. satrūdējušus galvas kausus 452. satrūdējis uozuoliņš gul ūdeņa maliņā; tâ satrūda ve̦ci puiši, jaunas meitas gaidīdami BW. 13103. lai sape̦l, lai satrūst (Var.: satrūd) zūrenieku ve̦ci puiši 12727, 9 var.;

2) auch satrūdinât Spr., verfaulen, vermodern lassen, machen:
ai zemīte, trūdaliņa, tu satrūdi (Var.: trūdēji, trūdini) dažu labu; tu satrūdi kuokiem lapas... BW. 27551, 1.

Avots: ME III, 767


savaņķelēt

savaņ̃ķelêt Frauenb. "savākt, kuopā saraust, ar ruokām kuopā sagrūst": sivē̦nus vajag pie siles s.

Avots: EH XVI, 463


sēciens

sēciêns, das einmalige Ächzen, der Seufzer: izgrūst sāpju sēcienu Fest.; zu sèkt.

Avots: ME III, 823


sījums

sĩjums PS., Öl, = sĩjs Etn. II, 1: grūst kaņepes, līdz uzle̦c sījums Ronneb.; aus *sī[v]ums?

Avots: ME III, 851


šķirība

šķirĩba,

1) das Vonstattengehn, Gedeihen:
Laima... duod darbam škirību BW. I, S. 196;

2) Trennung
Für. I, Unterschied Manz. Lett., Für. I: liela šķirība ir starp labiem un ļauniem Für. I. briesmīgi atriebjas šķirības gars, tas tē̦vzemi nelaimē grūstu A. v. J. 1897, S. 376. - Plur. šķirības,

1) der Abschied
Spr., Wid.: gājuši uz kruogu šķirības (Abschiedsschmaus) dzert Etn. II, 35. šķirību diena pienāca Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 687;

2) die Entwöhnung des Kindes von der Mutterbrust, die bei dieser Gelegenheit stattfindende Feier:
šķirībām taisīja mazu guodiņu, salūdza viesībās tuvīnus radus un nāburgus BW. I, S. 187. šķīrību dienai izvārīja... biezu putru, ar kuo mājeniekus pacienāja 184. mazākās nuo visām guodībām bij šķirības, kad bē̦rnus sāk atradināt nuo mātes krūts Kaudz. Vecpiebalga 42, aicin[a] viesus šķirībās BW. 2034.

Avots: ME IV, 44


šļemperīgs

šļemperîgs,

1) "?": kambarī liels, šļemperīgs kritiens uz grīdas pavēstīja, ka saimniece izgrūsta nuo gultas Latv.;

2) sehlecht (vom Wetter; nass, kotig); liederlich gekleidet
(mit em̃) Schibbenhof; "nuolaidīgs, nevērīgs" (mit èm 2 ) Adsel, Bers.

Avots: ME IV, 70


šmauga

šmauga,

1) die Enge:
pussala, kuru ze̦ma šmauga savienuo ar cietzemi Konv = 981; "gara sprauga" (mit aû) Warkl.;

2) šmaũga, der Schwung (beim Schaukeln):
lai ar juo lielāku šmaugu varē̦tu grūsties LA. šūpuotājs . . . ar jaunu šmaũgu grūž tuo (šūpuli) uz leju Janš. Paipala 26.

Avots: ME IV, 81



spiga

III spiga, piga, eine Feige, die man zum Spotte zeigt: spigu rādīt; (s)pigu grūst de̦gunā U., (spigu) Lautb. Ind. u. Arija 23. Vgl. piga.

Avots: ME III, 994


spogāt

spuogât Karls., Freiziņ, spuoguôt Kr. (mit ùo 2 ), U., Spr., glänzen, blank sein U., Spr.; sich langsam durchsaugen, Nötk., (mit ) PS., C., sickern (z. B. von Fett od. Schweiss) Freiziņ, vom Aufsteigen glänzender Blasen gebraucht U.: kāda spuoga, kas jeb˙kurā spuogulī spuoguot var Seifert Chrest. III, 108. jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja, kam taukus laizīja...? BW. 20168. uz pieres spuoguo saltu sviedru rasa Duomas I, 1171. tauki sāk spuoguot U. eļļa . . . sagrūstas kaņepes traukā sakratuot . . . pa virsu spuoguo Etn. II, 1. kārta, pa kuru spuoguo kuoka sulas Konv. 2 764. Zu spīgana (s. dies), li. apspangęs "verblendet", ae. spincan "Funken sprühen" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zubaty BB. XVIII, 252, Bezzenberger BB. XXIII, 308, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch spe̦nguole.

Avots: ME III, 1034


sprūdin

sprûdin 2 , zur Verstärkung von sprūst: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē Janš. Dzimtene 2 II, 126.

Avots: ME III, 1025


sprūds

sprūds,

2): dē̦lam bija blisīte ar sprūdini (Demin.) saujama. bē̦rns, piegājis pie šklepa, sāve vidā; tādēļ jam iekrita s. ("?") šklepā Pas. VII, 397;

3): ein Holzstück, das zwischen zwei Teile eines Gegenstandes gesteckt wird, um sie auseinanderzuhalten
(mit û 2 ) Siuxt; "dzelzs, ar kuo atspeŗ stellēs apakšējuo riestuvi, lai tas negriežas atpakaļ" (mit û] ) Kaltenbr.;

4): sieva tin sprūdus Pas. XIV, 163; ‡

9) das Gelenk
Sonnaxt: viņai kāja gurnā nuo sprûda izgrūsta.

Avots: EH II, 562


stakāt

I stakât "piestā stakus grūst" Erlaa.

Avots: EH II, 569


štakāt

štakât,

1) "= grūst" Wessen, hacken Warkl.; stopfen, stampfen Lubn., N.-Schwanb., Sessw.;

2) gehen
C., Warkl.

Avots: ME IV, 102


staks

I staks, gestossener Hanf U., Ogershof n. Etn. I, 20, Nerft, Bielenstein Holzb. 267 (hochle.), Stelph., Vīt. 52; vāli, ar kuŗu mē̦dz piestā staku grūst A. Grīns Septiņi un viens 118. kur būs ņemt staka piestu BW. 20213. ar tiem staka (Var.; kaņepju) pīrāgiem 33259, 1 var. jāsmērējuot ar staka sīvu, t. i. ar tuo sulu, kas izceļas staku grūžuot Etn. III, 174. viņš uz staka, kâ lācis uz me̦dus, er liebt so den Hanf, wie der Bär den Honig Saussen. vgl. staknît 1.

Avots: ME III, 1041, 1042



stuidīt

stuĩdît,

1): "bīdīt, grūstīt" Sermus;

2): suni s. (mit ) Skaista n. FBR. XV, 48, Warkl.; "rāt" (mit 2 ) Schibbenhof. ‡ Subst. stuidîšana, das Antreiben:
kad ... viņš kādureiz māti paklausīja, tad tas nuotika ... pēc lielas stuidīšanas Pas. IX, 82. Augstkalns meint FBR. XIV, 117, dass dieses Verbum auf der Interjektion stui FBR. XII, 92 < poln. stój "halt!" beruhen könne, aber stuidît I bedeutet ja nicht "anhalten", sondern "antreiben".

Avots: EH II, 593


stūkāt

stūkât,

1): auch (mit ũ ) Sermus; kneten
Domopol, Lubn.; "mīdīties pa mīkstu vietu, kur grimst kājas" Lubn.;

6) "?": (kuģim) sāka arī mašīnās s. Jauns. Kapri 6. Refl. -tiês: "grūstīties" (mit ù 2 ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 597


stūķis

II stũķis,

1): auch Seyershof;

2) "staks" (mit ū ) Kurmene; "kamuoli nuo sagrūstiem kartupeļiem un kaņepēm" Seyershof.

Avots: EH II, 597



šudīt

III šudît "grūst, duot uz vairāk pusẽm".

Avots: ME IV, 105


taukšēt

taukšêt Adl., C., PS., Serbigal, Wolm. (mit aû), AP., Arrasch, Salisburg (mit 2), Gr.-Buschhof, Sessw. (mit àu 2), Waidau u. Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Kosenhof, A.-Ottenhof, Schujen, Smilten, U., taûkšķêt Festen, KL, Saikava, (mit 2) Salisb., (mit àu 2) Fehteln, Kokn., Stockm., taûšķêt Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Golg., Kalz., Saikava, Schwanb., -ẽju, Fett schmelzen, schmoren U., (Erbsen) mit Butter oder Fett schmoren U., rösten (in Golg., Bers., Schwanb., Salisb. nur von Erbsen: "kaņepes, ciguoriņus grauzdē" Salisb.): (Hanf) zwischen glühenden Steinen gar machen Allunan n. U.; stowen V.: tuo . . . uz uguni mest un taukšķēt (in spätern Ausgaben: cept) II Makk. 7, 5. taukšķē̦tu tev būs tuo nest III Mos. 6, 21. taukšķē̦ti (LP. VII, 294, Etn. I, 47) od. taukšē̦ti (Ronneb., Serbigal, AP., Smilten, A.-Ottenhof) resp. taušķē̦ti (Selb., Jauns.) zirņi. kaņepes taukšēt (=grauzdēt) Wolmarshof, Etn. I, 3, Smilten, Schujen, (=cepinât) A-.Ottenhof, AP., (= piesta sagrūst eļļainas) Serbigal, (taušķêt) Palzm. n. RKr. XVII, 83. taukšêt (= cepinât) pupas AP. vaguļu vāceli taušķēsim BW. 19280, 1. rutkus taušķēt Prl. n. FBR. VI, 101. taukškē̦tus kāpuostus MWM. VII, 815; "puffen" V.; schlagen, prügeln Palzm. n. RKr. XVII, 83 (taušķêt): ar... kūjām taukšēja (taûšķēja Golg.) ve̦lnus LP. VI, 164. tevi . . . varuot taukšķēt pēc patikšanas Baltp. R. I, 113. garu redžus viņš prata taukšēt ("?") ar sava prāta sietu Stari I1, 523. Da beim Rösten von Erbsen diese knallend emporschnellen, etwa zu li. taukšė´ti "klappern" (An. 146, LChr. 352,6, Būga PФB. LXVI 231); mit taušķêt "prügeln; stampfen" vergleicht Būga KZ. LII, 287 f. li. tauškė´ti "anklopfen". Anders Scheftelowitz KZ. LVI, 185 und 195.

Avots: ME IV, 137


tīšš

tĩšs BL, Wolm., tìšs 2 Kl., Prl., vorsätzlich, geflissentlich, wissentlich L., St., U.: neba tīšas lietas dēļ... sarājās BW. 28910. tīši jeb netīši ceļi Kaudz. M. 285. lal tīšā nāvē neskrien (absichtlich in den Tod laufen) LP. VI, 1007. tīšā prātā LP. III, 50, tīšis prātis Kundzip Vecais Stenders, tīšus prātus, = tīšām, tīšprāt: kara vīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82; tīšu dē̦ku Grünh., = tīšām: vai nu tīšu dē̦ku tuo gribiet grūst nāvei rīklē Alm. Subst. tīšums L., St., der böse Vorsatz, vorsätzliche Bosheit. Dürtte anf Grund von tīšām gebildet sein.

Avots: ME IV, 205


tīteniski

tîteniski, Adv.,

1) rollend:
t. sajemt virvi, einen Strick zusammenrollen (mit î) Saikava, Sessw.;

2) kopfüber
(mit î) AP., Arrasch, Bers., C., Drosth., Golg., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit î 2 ) Bauske: tīteniski nuovēlās nuo trepēm Drosth., Saikava u. a. tīteniski izgrūst pa durvīm AP., Arrasch, C.; tīteniski iet Nerft "tīdamies pa kājām iet".

Avots: ME IV, 207


tosiens

tuôsiens 2 Jürg., das einmalige Stöhnen, Keuchen: izgrūst sāpju tuosienu Fest. tuosiens man izskrēja pa muti Kaudz. Izjurieši 170.

Avots: ME IV, 286


trust

trust,

1): miets zemē trūst Stenden;

2): auch Bērzgale; sviluši, trusuši ... mati Tdz. 57093.

Avots: EH II, 699


trust

trust, Praes. trusu (U., Odsen; kann zu trusêt gehoren) od. trûstu 2 (Dond.), Praet. trusu,

1) faulen, modern
Dond., Erwahlen, Wandsen: baļķi trūst klajumā Dond. n. FBR. VI, 67;

2) struppig werden (von Haaren der Menschen u. Pferdemähnen
U., auch vom Flachs Druw. n. RKr. XVII, 83 f. [in der Zstz. mit nùo-] Odsen, Vīt.;

3) fett, quabbelig werden
L., U. (in Livl. "unbek.");

4) (liegend) faulenzen
Nötk. Zu trausls.

Avots: ME IV, 249


tupināt

tupinât, ‡ Refl. -tiês, sich niederhocken: bē̦rni ... grūstās un tupinās ap mūrīti Veldre Dižmuiža 8.

Avots: EH II, 704


uzgrust

uzgrust,

2): (kartupelis) drusku ciešāki uzgruzdis Pas. XIII, 190. iesalu (kaltējuot) uzbeŗ uz krāsns malas, lai uzgrūst Ramkau.

Avots: EH II, 723


vaļīt

vaļît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) treiben, jagen
Bers., C., Lubn., Nötk., Sessw.; werfen C.; "sviest, grūst kuo citu pēc cita" Schwanb., Sessw.: vaļi pruom tuos luopus! Sessw. kruodzinieks vaļījis šuos visus nuo kruoga laukā Erlaa, Meselau, N.-Peb., Schwanb., Tirsen. vaļi šuo sprungulu pa luogu ārā! C.;

2) schlagen:
nu tik vaļī pa muguru! Schibbenhof;

3) gehen:
kur jūs tai vaļīsit? Pas. l, 164 (aus Dünaburg);

4) reichlich fallen:
tad nu sniegs vaļī! Serben (auch: "reichlich geben");

5) "eilig und oberflächlich (etwas) tun; eilig schütten; (Heu) mit einer Heugabel reichen"
Alswig: tagad puiši ar aršanu vaļī; kâ tiek, tiek. Aus r. вали́ть "werfen; herbeiströmen (снѣг валит)".

Avots: ME IV, 466


vamzīt

I vamzît,

1) "grūstīt, plūkt, muocīt" (mit am̃ ) Wolmarshof, (mit àm 2 ) Alswig; "saburzît" (mit am̃ ) Grünwald;

2) s. vamzêt I 2;

3) "mit Mühe anziehen (ein Kleid)"
Nötk. (mit am̃);

4) s. vamzêt II.

Avots: ME IV, 467


vārgs

vā`rgs 2 (li. var̃gas "Not, Elend", apr. wargs "böse", acc. s. wargan "Übel", r. вóрогъ "Feind", serb. vrâg "Teufel") Prl.,

1) Adj., siech; elend
U., (mit ãr ) AP., Arrasch, C., Jürg., Pankelhof, PS., Salis, Siuxt, Widdrisch, (mit ā`r 2 ) Kl., Lubn., Sessw., (mit âr 2 ) Dond., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen: cilvē̦ks... mazs un niecīgs un vārgs Vēr. I, 834. viņš bij maza un vārga auguma 1469. vārgais zemes bārenis Stari I, 145. sīvi kungi, vārga dzīve BWp. 1066. puišiem vārga (Var.: slikta) dzīvuošana BW. 31037, 3. duod, dieviņ,... vārgu tavu auklējumu! 4832. es, māsiņa, tev[i] raudāju, tu vārgā vietiņā 2597I. vārgs ceļš, ein elender Weg U.;

2) Subst., das Elend
Spr. (n. U. nur in genitivischen Verbindungen gebräuchlich); häufiger der Plur. vārgi, das Elend; "dzīves grūtumi" (mit ā`r 2 ) Zvirgzdine: nebūt[u] liela uzauguse, nebūt[u] vārgu redzējuse BW. 4066. vai gribit munu vārgu vai gaužuos asareņu? 8603, 2. jau vārguos tu ūzaugi, vēl iedeju netikļam FBR. VIII, 143 (aus Rutzau). jī... ciete visus vārgus Pas. II, 143 (aus Kapiņi). vārgi šimā pasaulē vien ir Zvirgzdine. kas bez vārgu pārdzīvās (sc.: dzīvi)? Ulanowska Łotysze 39. nuo tautas kakla vārgus... nuovelsim LW. 1921, I, 11. nedzīvā taiduos vārguos un nabadzībā No 41, 41. aiz manis guļ tikai rūpes un vārgs U. b. 42, 40. nāk vārgs, tas nesaudz ne bagātuos Rainis Tie, kas neaizmirst 64, mūsu laime smagāka nekâ citu vārgs 89. tā nuogrūsta tik dziļā vārgā Rainis. zemes vārgu nest Asp. vārgu dzīve, elendes Leben (in ökonomischer Hinsicht U.): atsvabinājis nuo šās... vārgu dzīves Kaudz. Izjurieši 78, vārgu dzīvuošana, jammervolles Erdenleben U. vārgu nams, ein Krankenhaus U. vārgu zeme, das Jammertal Wid., das Land, wo elendes Leben ist: nedzīvuošu šinī vārgu zemītē BW. 26335, 5 var. vārgu ļaudis, tie dziedāja, bargu kungu maldināmi 133, 1. iekām nāca vārgu tauta (Var.: lē̦nas tautas) 14529, 5 var.;

3) Subst., ein Bedrückter, ein Sklave
Spr. (gew.: ve̦r̂gs): duod, dieviņ, spē̦ku, prātu, neduod uotra vārgam būt! BW. piel. 2 1448 (aus Lös.). vārguot mun kâ vārgam, ka[d] navā labu ļaužu 9277 (aus Lös.), gāju kalpu, gāju vārgu (Var.: kalpiem gāju, vē̦rgiem gāju) 31075, 1. par vārgiem pārduoti (als Sklaven verkauft) Manz. kļūst nu tīri par vārgu un ve̦rgu RKr. VIII, 7.

Zu vãrgt, ve̦r̂gs u. a., s. Trautmann Wrtb. 342, Mikkola WuS. II, 218, Walde Vrgl. Wrtb. I, 320, sowie Švābe Latv. kult. v. I, 1, 228.

Avots: ME IV, 503, 504


varmaza

varmaza Mērdzine "?": kad vairāki grūstās, tad saka: "iet kâ v." Vgl.*ve̦rmaza.

Avots: EH II, 758


veļa

*II veļa od. *veļš U., = velē̦na: veļu grūst, das Gras von Wegen abstossen U.

Avots: ME IV, 535


vērte

vẽrte, vē̦rta L., vẽrts, -s Wolm. u. a., der Wert, die Wichtigkeit U.: vai tur vērte vest: tur tak pa[r] velti ve̦d KatrE. nav vis vērte tik daudz grūst ebenda. tur būs vērte iekšā iet (da wird es lohnen hineinzugehn) BW. 13995. nebij vērtes . . . iet baznīcā 21258, 8. vai vērtes (vẽrts Wolm. u. a.) būtu brist ... dubļuos Kaudz. Izjurieši 51. ne tavas vē̦rtas, nicht deinesgleichen St. me̦klē̦dama, kas viņas vērtes ir Glück Weish. Sal. 6, 17. iecienī viņu tâ, kâ viņa vērtas ir Sirach 10, 27. ne tu manas vērtes (Var.: manu vērti) biji. nu vēl nāca mana vērte (meinesgleichen, wer meiner wert ist) BW. 15191. gāju ... savas vērtes (Var.: savu vērti) lūkuoties 33106, 4. es nebiju puiša vērte 14803. tiesas tē̦vi ir gan kaut kuo vērtes (sind etwas wert) Kaudz. Izjurieši 206. neesiet manu svārku vērtes (meines Rockes wert) BW. 8880. tev pagāja trīs vasaras vērtes meitas meklējuot 9612. vērtes puiši 11010. manta pa vērtei jāpārduod P. W. Šis ar mani tiesāties? 9. Vgl. vẽ̦rts.

Avots: ME IV, 567, 568


vienlaidu

viênlaidu, viênlaidus, Adv., unterbrochen, in einem Stück: priekšpilsē̦ta ar ve̦cpilsē̦tu stāv gan˙drīz vienlaidu Kaudz. viss iet vienlaidu kuopā Kaudz. Vecpiebalga 8. K.... plātīja muti, kâ varētu grūst vidū savu... vārdu, bet nevarēja, juo priekšnieks runāja tik vienlaidus.. Izjurieši 118. e̦ze̦ri atradās... visi vienlaidu Janš. Nīca 11. pļavas... izskatās kâ plašs vienlaidu e̦ze̦rs 60. mākuoņas savilkās vienlaidu blāķuos Mežv. ļ. I, 60.

Avots: ME IV, 660



vilktne

vilktne "?": strāva plūda caur atgrūstām vilktnēm Apsk. v. J. 1903, S. 613.

Avots: ME IV, 592


virpulis

I vir̂pulis (li. virpulỹs "das Zittern") Prl., (mit ir̂ 2 ) Karls., (mit ir̃ ) N.-Wohlfahrt,

1) vir̂pulis Burtn., Golg., Gotthardsberg, Heidenfeld, KatrE., Kl., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Wohlfahrt, Schwanb., Selsau, Sessw., Smilt., Trik., Warkh., Wenden, Wolmarshof, vìrpulis PS., vir̃pulis A.-Ottenhof, AP., C., Frauenb., Jürg., MSil., Nötk., N.-Salis, Salis, Salisb., Selg., Sermus, Siuxt, Wandsen, vir̂pulis 2 Arrasch, Nauksch., Ruj˙· Thorney, virpulis 2 Zvirgzdine, virpulis Adl., Alswig, Autz, Behnen, Behrshof, Bers., Erlaa, Essern, Gr.-Buschh., Grenzhof, Kalzenau, Kokn., Laud., Loddiger, N.-Peb., Popen, Ramkau, Salwen, Saucken, Schwarden, Selb., Usmaiten, Warwen, Wessen, Wolgund, Würzau, ein Wirbel, ein Wasserwirbel Meselau, Schrunden, ein Windstoss Vīt., der Sturm, Wirbelwind (virpuls) U.: vēja, ūdens, sniega, smilšu, lapu virpulis. ziemu sniegs tiek griezts virpuļuos Frauenb. nuo viesula uz lielceļa griežas smiltis virpulī Frauenb. sacē̦lusies auka, virpulī vien griezusies LP. VIl, 1041. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pürs II, 68. putekļu virpuļus Apsk. v. J. 1903, S. 462. upēs... virpuļus . . . saceļ ve̦lni Pūrs I, 114. Gaujas virpulī LP. VII, 586. sniegs griezus un virpuļuoja balti pe̦lē̦kā virpulī A. XX, 401. vējš sacēla virpuļuos nuobirušās lapas Aps. IV, 90. augat, mani gari lini, virpuļuos grìezdamies! Etn. II, 35. izgrūst kuplus dūmu virpuļus Jaun. mežkungs 2. dūmi lieliem virpuļiem griezās A. v. J. 1897, S. 135. tas sāka uz papēža virpulī grìezties Poruk MWM. v. J. 1896, S. 902. dejas virpuļuos Janš. Līgava II, 495. juoņuo negantuos virpuluos Skalbe Ab. 34. (fig.) smieklu virpuļi Stari II, 769; A. XVII, 303. sadzīves virpulī A. v. J. 1898, S. 43. virpul[u] virpuliem U., virpuļu virpuļiem Nötk., virpuļu virpuļuos, im Wirbel, wirbelartig: sniegi gāja virpul[u] virpuliem, von Schneewirbeln U. dzeja iet virpuļu virpuļiem Apsk. v. J. 1903, S. 109. matu grīztes, kas virpuļu virpuļiem nuovēlās uz kakla 209. virpuju virpuļuos aizrauj katru Asp. Ziedu klēpis 135;

2) eine zusammengedrehte Stelle im Haar, der Haarschopf
Erlaa, Kalzenau; eine vom Winde zusammengedrehte Stelle im Getreide;

3) eine unruhige, bewegliche Menschenmenge
Autz, Behnen, Popen, Salwen, Usmaiten, Warwen;

4) ein beweglicher Mensch, der hin und her geht
Vīt.;

5) "?": teci, teci, virpulīt, uz avuotu ūdenī! VL. SDP. III, 28. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 609, 610


viss

viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),

1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;

2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;

3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.

Avots: ME IV, 625


zarot

zaruôt,

1): ruoze, garus zarus zaruodama BW. 13250, 54. Refl. -tiês,

1): saulītei laižuoties ze̦lta zari zaruojās Tdz. 54957. nuolikts uz galda, zaruojās svečturis Vindedze 18; ‡

5) "grūsties" (von einer Kuh)
Kaltenbr.

Avots: EH II, 801


žaut

II žaut, Praes. žaunu, Praet. žāvu,

1) schlagen
(mit ) Adl., AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Schwanb., Sessw., Warkh., Warkl., (mit 2 ) Bauske, einen starken Schlag versetzen Spr. (unbek. in Dunika, Selg., Wolm.): es tev žaušu pa žaunām Drosth. ja mutes neturēsi, tad žaušu Bauske, Drosth. es tev ka[d] žaušu par kaklu, tad aizskriesi krista ne˙metis Warkh., Warkl.;

2) "durchstechen"
(mit ) Warkh., Warkl.;

3) giessen
(mit ) Adl., AP., C., Golg., Heidenfeld, KatrE., Lubn., Prl., Saikava, Sessw.: žaun kubulā ūdeni! Saikava. žaun nu viņam (ūdeni) virsū! C., Golg. žaun nu rīklē! Sessw.;

4) giessen, stark regnen
(mit ) Kl., Meiran, Saikava: lietus žaun Kl. šuorīt nelija, bet nu˙pat sāks žaut kâ negudrs Saikava;

5) "grūst, gāzt" (mit ) Golg., Gr. - Buschh., Schwanb., Sessw.: kur viņš žaun tik daudz naudas? Gr. - Buschh.; zerschlagen Celm. Wenigstens in den. Bedd. 3 - 4 vermutlich zu ai. juhōti "giesst ins Feuer", hōman-, av. zaoϑrā "Opferguss", arm. joyl "gegossen", gr. χέω "giesse", lat. fundere, got. giutan "giessen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 563 ff.). Zu den Bedd. 1 und 5 vgl. die Bedd. von gâzt und liêt.

Avots: ME IV, 793


žauties

žautiês,

1): "pārgalvīgi kurp iet, grūsties" Kaltenbr. (mit aû); heimlich irgend wohin gehen
Stockm.; klettem; eilen Kreuzb.; durch etwas kriechen Zvirgzdine; ž. (mit aû; laufen, eilen) uz meitām Heidenfeld; kam tu žâvies nuo gultas laukā? ebenda.

Avots: EH II, 817


zenka

ze̦nka Ahs., Wid., irgendwo in Livl., comm., ze̦nkus W.-Livl. n. U., Blieden, Sessau, (mit e̦ñ ) Bauske, Frauenb.,Grenzhof, Schibbenhof, (mit è̦n 2 ) Vīt., ein (kleiner U.) Junge (namentlich wenn er stämmig ist U.; verächtliche Bezeichnung); ze̦nka LKVv., ein Gelbschnabel: tas jau nu gan tāds ze̦nkus vien ir Grenzhof. viņš jau prāvs ze̦nkus Blieden, meitu kuram katram ze̦nkum iegrūst,-tuo gan nedarīšuot LP. IV, 205. Vgl. zeņķis.

Avots: ME IV, 713, 714


žeperis

II žeperis, = zeperis, ein geschickter Mensch Ronneb. - Neuhof; ein herzhafteŗ geschickter Knabe A. - Ottenhof, AP., Bauske, Samiten, ein kleineŗ tüchtigeŗ herzhafter Junge Kegeln, Schwanb.; "ziķeris" Schibbenhof; einer, der in seinem Tun eilig und unbedacht ist A. - Ottenhof, Bauske, Lubn., Meiran, Prl.; "acīgs, pārgalvīgs, nekaunīgs puika" Kurmene; "ein störrischer Mensch, der fest auf den Beinen steht, auf seinem Recht besteht" Vīt.; ein zänkischer Mensch (žepers) Wessen: tas tik ir žeperis! neduomā viņu pagrūst! Vīt. Vgl. auch seperis. Wie verhält sich dazu estn. säpar "hurtig, munteŗ rührig"?

Avots: ME IV, 803