Paplašinātā meklēšana

apsikas, das Stocken: savādi jau bija, ka viņam, jau pavecīgam vīram, uznāca apsikas ar jaunu meitu runājuot RA.

Avots: ME I, 119

apsikt,

2): sarunas it kâ apsika Janš. Dzimtene V, 308.

Avots: EH I, 112

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

‡ basiknēs Druw., = basātnē: saāvušies b.

Avots: EH I, 206

basikņi (unter basātnē): (Subst.?) "kas apāvuši kailās kājâs pastalas jeb kurpes" Druw.

Avots: EH I, 206

‡ gaîsiklis ² Ruj. "auša".

Avots: EH I, 377

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797

[kasiklis (li. kasìklis "лопата") Bauske, eine beim Jäten benutzte kleine, eiserne Harke.]

Avots: ME II, 168

mel˜sika, comm., der Schwätzer, Aufschneider, die -in: tu tāds melsika Matkuln; mel˜siķis, f. -ķe, Kand.

Avots: ME II, 599

misikas, Waldwiesen Katzd. [Aus dem Livischen (vgl. estn. meťsik "Wald, waldig" und liv. mütsa "Wald")?]

Avots: ME II, 636

nùosiksnât,

1): auch Sermus; ‡

2) mit einem Riemen umgeben:
n. ar siksnu vienu kārtu A.-Schwanb.; ‡

3) "nuodzert naudu" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 84

nùosiksnât, tr., abprügeln, durchprügeln (mit einem Riemen): puiku Ahs. n. RKr. XVII, 43, Kand.

Avots: ME II, 845

nùosikt, s. nùosîkt.

Avots: ME II, 845

‡ paisikle,

1) paisikles A.-Schwanb., Wessen, (mit àI ² ) Līvāni, Oknist, = paiseklis: mute iet kâ p. Oknist;

2) "kas bez vajadzības daudz runā un jaucas citu darīšanās" Wessen; "cilvē̦ks, kas iet kâ paisikle [sic!] citus maisīdams" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 137

pasikne, für pasekne: mūsu brāļa pasiknes nerušini! Alschw. BW. 22859.

Avots: ME III, 98

I pusika, pusiķis "половинчикъ"· Karls.; pusiķis (vgl. pussikis) U., = puscūka.

Avots: ME III, 428

II pusika: gar katru sānu pastalai nāk sava auklu p. Seyershof.

Avots: EH II, 332

II pusika, die Hälfte Salisb.: ābuola pusika.

Avots: ME III, 428

sasiksnêt, intr., zäh (wie ein Lederriemen) werden: gaļa sasiksnējuse Mar. n. RKr. XV, 134.

Avots: ME III, 729

sasiksnuôt V., tr., zu(sammen)nesteln, mit Hilfe von Lederriemen zumachen: jaunās kurpes sasiksnuodams U. b. 131, 38.

Avots: ME III, 729

sasikšņuôt, ‡ Subst. sasikšņuojums, Zusammengestelltes (von einem schlechten Dichterwerk): atšķirt ... īstu dzeju nuo sasikšņuojuma Jauns. Augšz. 39.

Avots: EH XVI, 446

sasikšņuôt, fesseln Latv.

Avots: ME III, 729

sasikt: (māsiņa) nuoplukuse, sasikuse Tdz. 35973.

Avots: EH XVI, 446

sasikt, intr., ver-, ab-, austrocknen: zeme sasikusi Glück I Mos, 8 (S. 13), ūdeņi sasika nuo zemes virsu[s] I Mos. 8, 7.

Avots: ME III, 729

sik âzi! Zuruf an Ziegen N.- Schwanb. (aus estn. sikk "Ziegenbock" ?); sika, s. siga I. In Jürg. beschwichtige man zappelnde Schafe mit sikiņ!

Avots: ME III, 837

‡ II sik, = cik: akās ūdens būšuot vai s. Pas. VIII, 367 (aus Smilt.).

Avots: EH II, 485

‡ sikārņi "?": s., sakārņi, griežat(i) ceļu! BW. 7513. 4.

Avots: EH II, 485

‡ sikasnītis Ramkau, = sakasnītis. ‡ sakasnītis.

Avots: EH II, 485

sikât, in kleinen Schritten angestrengt und schwerfällig sich fortbewegen Lemsal n. U.

Avots: ME III, 837

‡ sikateļi A.-Autz "kleine Kinder (etwa bis zum 6. Jahr), die noch bei keiner Arbeit behilfüch sind".

Avots: EH II, 485

sikatelis "?": vakar bija sikateļi. tie auziņas ēdināja BW. 14548, 1.

Avots: ME III, 837

‡ sikiņa AP., Erlaa, ein Kosename für Schafe. Vgl. sik I.

Avots: EH II, 485

‡ sikiņš Erlaa, ein Kosename für Lämmer (besonders von einem hübschen Lamm). Vgl. sik I.

Avots: EH II, 485

‡ sikît, -īju PV., schnell trippeln: lielais iet gaŗiem suoļiem, mazais sikī līdz.

Avots: EH II, 485

‡ sikle "?": Danču s. ("sihkle = sils"), Liellanku s., Tauņu s., Viļas s. (Namen von Wäldern) Plvv. I, 266 (aus Edw.).

Avots: EH II, 485

siklis "ein kleiner Sumpf im sils; eine Wasserlache in einem trockenen Morast"; vgl. sīklis.

Avots: ME III, 837

sikmers, das Klopfholz, der Schlägel der Korbmacher U.

Avots: ME III, 837

sikmes (gen. s.): saimnieks nuokaun kādu s. luopu, kādu guovi, un gaļas visiem diezgan Azand. 113.

Avots: EH II, 485

sikmes (gen. s.) gaļa, Kuh- und Schaffleisch Kortenhof bei Schwanb.: sikmes tauki, das Fett (um die Eingeweide) von Kühen und Schafen Stomersee, Celm. Wahrscheinlich mit i aus î (nach Le. Csr. § 18 e), vgl. sīkme 1.

Avots: ME III, 837

‡ sikna od. sikne Auleja "= siksna".

Avots: EH II, 485

sikuôt, sich rühren, sich rasch bewegen L. A. n. U.: ... sikuo uz visām malām; vgl. sikât.

Avots: ME III, 838

‡ sikrums = ‡ sukrums (?): purva vidā ir re̦dzams akas s. Pas. XV, 405 (aus Domopol).

Avots: EH II, 485

siks: kad dzen pruom zirgu, tad sauc: s., s..! Iw.

Avots: EH II, 485

siks (?) spiruot, eine Redensart, die man beim Husten eines kleinen Kindes anwende Etn. III, 45; siks, ein Zuruf zum Antreiben eines Füllens Etn. III, 11.

Avots: ME III, 837

‡ siksinât "?": kur es zirgus siksināju, tur tu guovis guldināji Tdz. 49264 (aus Kabillen).

Avots: EH II, 486

‡ sikšinât Kolberg "langsam und hin und wieder cin wenig in die Höhe. springend laufen (von Pferden)".

Avots: EH II, 486

siksis, ein Mensch von kleinem Wuchs ("šīks, maza auguma cilvē̦ks"): visi viņi tīrie sikši Lös., Festen; "ein junges Füllen" N.Schwanb. - Demin. sikselis, ein Pferd von kleinem Wuchs Dunika.

Avots: ME III, 837

‡ siksît, -īju PV., = ‡ sikît: mazais siksis siksī kâ virpulis uz priekšu.

Avots: EH II, 486

‡ siksītis AP., ein Kosename für Lämmer und kleine Kinder. Vgl. siksis.

Avots: EH II, 486

siksna, ‡

2) = pãrkamiêsis (Demin. siksniņa) Siuxt: uz kre̦kla ple̦ciem, kuŗus sauc par siksnām jeb kamieseņiem RKr. XIX, 141 (aus NB.); ‡

3) ein "komischer" Schimpfname für einen Geizhals
AP. Nach Mikkola IMM. 1930 II, 440 f, ist siksna nebst li. šikšnà aus mordw. šikšna entlehnt.

Avots: EH II, 486

siksna (li. šikšnà "feines, gegerbtes Leder zum Riemenzeug"), siksns Manz., siksne Glück, L., U., (sikniņām BW. 29940 var. wohl fehlerhaft für siksniņām), der Riemen: tam izdīrāja siksnu nuo muguras Etn. IV, 54. kurpes siksnus atraisīt Manz. Post. I, 28; 37. satina baušļu siksnas Vēr. II, 855. visiem viena siksna ple̦cu spiež Duomas IV, 237. siksniņām (Var.: siksnītēm), sprādzītēm jauna puiša kumeliņš BW. 29940 (ähnlich 13910). viņš par tuo dabūja siksnas (Prügel) Vēr. v. J. 1904, S. 410. Sprw.: siksnai divi gali J. Kr. II, 325. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak. v. 1084. - Die Verbindung mit ai. š̍ikya-m "Schlinge, Tragband" und gr. χισσός "Epheu", χίτταρις· διάδημα (bei Persson Beitr. 148) bleibt deshalb zweifelhaft, weil für das balt. Wort wahrscheinlich zunächst von der Bed. "Leder" auszugehen ist (vgl. auch sikspārnis); und der Bed. wegen scheint auch Būgas Zusammenstellung PФB. LXV, 304 mit ksl. sьcati "harnen" u. a. unannehmbar. Wenn das "Leder" als etwas "Zähes, Hartes" aufgefasst ist, zu sîksts.

Avots: ME III, 837

‡ sikšna Tdz. 38752, 3, = siksna.

Avots: EH II, 486

siksnāniski sasiet siksnu FS., mit einem Riemen kreuz und quer verbinden.

Avots: ME III, 837

siksnât, ‡ Refl. -tiês Seyershof,

1) = siksnât 3;

2) "ciemuoties".

Avots: EH II, 486

siksnât, -ãju,

1) mit einem Riemen prügeln:
saimniece siksnā ganu Ahs. n. RKr. XVII, 51;

2) mit einem Riemen gürten
Ar.;

3) auch siksnuôt, sich umhertreiben:
kuo nu siksnā apkārt kâ mīžīgais žīds? Burtn.

Avots: ME III, 837

siksnauklu pastalas BW. III, 1, 16, Pasteln mit Riemen (anstatt der gewöhnticheren Schnüre).

Avots: ME III, 837

siksne (unter siksna): auch Sonnaxt.

Avots: EH II, 486

siksnenieks, der Riemer Elv., L.

Avots: ME III, 837

‡ *siksnêt, zu erschliessen aus sasiksnêt.

Avots: EH II, 486

siksniski sasiet auklu "krustām sasiet auklu" Autz; siksniski ("wie einen Riemen") sasiet siksnu Nötk., Lenzenhof; sasiet siksniski "sasiet plakanā me̦zglā (s. die Zeichnung

a) Ukri; sasiet pastalu auklas siksniski (wie in der Zeichnung b)
Pabbasch; siksniski sametināt siksnu (vai virvi) "sasiet siksnu, izveŗuot katru galu caur uotrā galā izdurtuo caurumu (virvēm šādus caurumus izvij)" Gaweesen (s. die Zeichnung c).

Avots: ME III, 837

‡ sikšņuôt Marzenhof "sasprādzēt siksnas"; vgl. auch sasikšņuôt.

Avots: EH II, 486

‡ siksnspârnis ² Salis, = sikspãrnis.

Avots: EH II, 486

‡ sikspâris ² Seyershof,

1) die Fledermaus;

2) = spãre II.

Avots: EH II, 486

sikspãrnis: auch AP., (mit â ² ) Dunika; Demin. sikspārnītis (Var.: sikspārnīte) BW. 2675, 3 var.

Avots: EH II, 486

sikspãrnis PS., sikspārnis Deg., Natur. XXXVII, 1, 6, 7, RKr. VIII, 85, Wolm., Nigr., sikspārne Glück, L., U., sīkspārnis (?) LP. VII, 676,. Demin. sikspārnelis MWM. IX, 189, die Fledermaus: "sikspārnis ievelsies matuos", baida bē̦rnus, kas neļaujas sukāt galvu Nigr.; sikspārnis, eine Libelle. Nerft. - Nebst li. šikšnósparnis dass. als der "Lederflügler" zu siksna.

Avots: ME III, 837

‡ *siksta (?), = siksna 1 (?): kaķīt[i]s kurmi dancināja, sikstiņā turē̦dams Tdz. 37160.

Avots: EH II, 486

sikt: siekstuošas straumes A. Upītis Kailā dzīvība 39.

Avots: EH II, 486

sikt, prs. sìeku (li. senkù "senke mich") od. sìk(st)u (sîkstu ² Dond., sikstu Lis., sîku ² Gr.-Essern), prt. siku, versiegen, fallen (vom Wasser) Brasche, vertrocknen: viļņi līdz pamatiem sīk Zeif. III, 2, 115. naudas krājums . . . sikdams sika De̦glavs Rīga II, l, 362. spējas sikušas Rainis Vēja n. I. 41. spē̦ki tam siek Vēr. II, 1118. griba siek Stari II, 930. līdz asaras man sīk Ģetes dzejas 51. Vgl. dazu Le. Gr. 575 f.

Avots: ME III, 837, 838

siku, suku, von hastigem, hurtigem Gehen Kurl. n. U.

Avots: ME III, 838

‡ sikulis A.-Schwanb., der Ziegenbock. Vgl. sik.

Avots: EH II, 486

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àitenes: anchusa arvensis; ‡

2) eine Art Pilze
(mit aî ² ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20

‡ añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl. ‡ antskābele.

Avots: EH I, 70

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

‡ apraisît (li. apraišýti) Lubn.,

1) a. zirgiem siksnas, (allen?) Pferden die Riemen wegstehten;

2) a. valgus, im Frühjahr, wenn das Vieh nichf mehr im Stall, sondern im
laidars gehalten wird, die Viehstricke (zum Anbinden) im Stall losbinden und im laidars anbinden.

Avots: EH I, 107

‡ II aprikt (?) Neik. n. U. "versiegen, sich verlieren (vom Wasser)"; vgl. apsikt 2.

Avots: EH I, 109

‡ aprukt (li. aprùkti "поморщиться"),

1) einschrumpfen:
vilkam aste aprukusi, sila malu staigājuot VL.;

2) "=sikt">apsikt 2" Bauske: putraimi aprukuši.

Avots: EH I, 110

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, kā viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118

‡ apsalêt Neu-Salis, Sussikas, = apsalˆt: mellenes apsalējušas.

Avots: EH I, 111

‡ apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122

apvâzt (li. apvóžti), bedecken: trauku. sikspārnis jāapvāž ar sietu uz skudru pūļa LP. VI, 20.

Avots: ME I, 135

ar̂t: ar̃t Lems., Pernigel, Ruhtern, Salis, Sussikas. arums,

2): par arumu arumiem BW. 23568, 5.

Avots: EH I, 130

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164

atkā`rtuôt [li. atkartóti und atsikartúoti], tr., wiederholen * G. All.: apciemuojumu; sarunu LP. VII, 379, uzde̦vumu. Refl. -tiês, sich wiederholen: tas atkārtuojas trīs reizes BW. III, 1, 54; atkātruojums, die Wiederholung.

Avots: ME I, 166

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

atkaût, tr., wegschlagen, schlagend beseitigen: sazvejuoja tik daudz, ka varēja badu atkaut LP. VI, 729, er hatte einen solchen Fischfang, dass er den Hunger stillen konnte. atkaut stiķi, den Stich im Kartenspiel endgiltig stechen. atkaut pie nabaga, zum Krüppel schlagen Aps. VI, 21. Refl. -tiês [li. atsikáuti],

1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duomām Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;

2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;

3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atkāvies JR. IV, 72.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss

Avots: ME I, 165

‡ atklàustiês ² (li. atsikláusti) Oknist, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend hergelangen: viņš šurp atklausies.

Avots: EH I, 148

‡ atpiņ̃ķerêt Dunika, Kal., Rutzau u, a., = ‡ atpèņķêt 2: sapiņķe̦rētuo diegu bija gŗūti atpiņķerēt. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, sich loswirren, -reffeln, -wickeln: kaķe nevar nuo diegiem a. sikspārnis tâ sapiņķerējies pakulu kuodelē, ka nevar a. vaļā.

Avots: EH I, 158

‡ atskaņuôt,* (ein Musikstück) spielen: orķestris atskaņuo simfōniju.

Avots: EH I, 166

atsprãdzêt, tr., losschnallen: siksnas Dünsb.; meton.: kāju Aps. VII, 16.

Avots: ME I, 196

‡ atsprãgât Rutzau, losschnallen: a. siksnu.

Avots: EH I, 169

‡ II bañga Frauenb. "ein Musikorchester": zaļumuos spēlēja skruoderis ar savu bangu. b. mūzikantu Deglavs Vecais pilskungs, Schibbenhof. Zu bañga I 3?

Avots: EH I, 204

[basātnē (= basā kājā) zābaku uzaut Warkhof, den Stiefel auf den blossen (unbekletdeten) Fuss anziehen: damit indentisch ist baskâpeņu Ahs. und wahrscheinlich auch basikņi in] kurpes basikņi uzvilcis Duomas II, 505.

Avots: ME I, 265, 266

bezgalis, fem. -le,

1) ein Nimmersatt, Vielfrass:
bezgaļi, bezgaļi tie sveši ļaudis BW. 19445, 2. kā bezgalis rija, kamē̦r pa˙galam viss bija Dünsb.;

2) der Abgrund, unenrgründliche Tiefe;

3) sikalu bezgalis, Speichelfistel
Preip. 48; zuobu bezgalis, Zahnfistel 45.

Avots: ME I, 283

‡ bletne "plata lieta (siksna">siksna)" Druw. Vgl, pletne 1.

Avots: EH I, 228

‡ borbe̦ka Salis, Sussikas, der Steinpilz.

Avots: EH I, 235

[bràža ² Stelp.,

1) ein unordentlich zusamengeworfenen Reisighaufen:
ve̦se̦la brāža žagaru;

2) Schwall:
tur jau būs ve̦se̦la brāža (da wird ein sehr buntes Programm sein: viele Reden, Musik usw.) Zu brāzt.]

Avots: ME I, 329

bresêtiês, Wasser oder Grütze od. sonst irgend eine Flüssikeit mit Händen umrühren Etn. III, 161. bresējas [Bed.?] kâ runcis uz krāsns Naud.

Avots: ME I, 330

‡ brũnava Sussikas, = brũnala.

Avots: EH I, 246

‡ I cim̃buole,

1) cim̃buole NB., Plur. cim̃buoles Frauenb., ein Musikinstrument (die Zimbel?):
laukā bungas, namā kuokles, istabā cimbuolītes BW. 1187, 7;

2) comm., wer häufig zu weinen pflegt
NB.

Avots: EH I, 271

čučkuoks (unter čuča-),

1): auch Lemsal; ‡

2) "ein grosser Splitter"
Sussikas.

Avots: EH I, 294

I čužas: skuju atliekas un citas č. un meža gružus Janš. Līgava I, 113; "sagulē̦ti salmi" Linden; Späne, Rinden und andere Holzabfälle zum Brennen Pernigel, Sussikas; zerbröckeltes, spreuähnliches Stroh oder Heu, Hobelspäne und dergl. Lennew.

Avots: EH I, 297

daļ˜ģis,

1): (die Sense)
auch Sussikas; nevar daļga nuostrīķēt BW. 28650, 4 var.

Avots: EH I, 305

I dũda,

1) eine Pfeife, ein musikalisches Instrument
(dùdas ² Mar. n. RKr. XV, 112): laukā dūdas, namā bungas BW. 1187. jemsim dūdas, dūdāsim BW. 22621. Auch suomu stabule genannt. jaunie ļaudis dancuoja kristībās pēc dūdas (suomu stabules) muzikas dažādus dančus BW. I, S. 194. dūdas laist vaļā, anfangen zu weinen;

2) [vgl. wr. дудá ein Dummkopf, Tor, Einfaltspinsel:
meitas, dūdas, vīra grib, nemāk cimdus nuoadīt. es nebiju redzējusi tādu dūdu panāksnieku BW. 20784;

3) das Demin. dūdiņa [dūdas Zabeln], Harmonika
Mag. XIII, 2, 49, dūdiņas U.: nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1. Nebst li. dūdà aus dem Slavischen.

Kļūdu labojums:
nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1 jāpārceļ pirmās nozīmes nodalījumā (gehört zur Bed. 1).

Avots: ME I, 523, 524

‡ dugans,

1) unklar, trübe:
dugana krāsa AP. dugana bilde (Photographie) Sussikas;

2) "apmācies, drē̦gns, smacīgs" (vom Wetter) AP., Lub.

Avots: EH I, 339

dzer̂t: dzer̃t auch Sussikas;

3): rudeni dz., Herbstschmaus halten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Herbst"). Refl. -tiês, ‡

2) um die Wette trinken
Sonnaxt.

Avots: EH I, 356

džīga, ein Musikinstrument: muzikanti ar visādām džīgām R. Av.

Avots: ME I, 564

‡ džiñdžêt Dunika, -u, -ẽju, klinge(l)n: dzird zvārguļus džindžam Janš. Dzimtene I ¹ , 455 (ähnlich: Bandavā I, 252): villainēm vis˙apkārt bija apšūtas metala naudiņas, lapiņas un krelles, tâ ka kustuoties ... džindžēja vien Mežv. ļ. I, 278. kad sietiņu (ein gewisses Musikinstrument) sit, tad tas džindž Dunika. man ausīs džindž ebenda.

Avots: EH I, 365

ẽ̦rkulis [Nigr., Tr., Dond., Salis],

1) die Spindel
U.: kuo tinies kâ ē̦rkulis Br. 24;

2) das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
U., Dond., RKr. XVII, 39;

3) ein Wickel von Heede
(Mar.), Flachs (Roop), Wolle zum Spinnen: kungs balts kâ vilnas ē̦rkulis Br. 541. kâ pakulu ē̦rkulīti BW. 22845;

4) ein hochzeitliches Musikinstrument
RKr. XVI, 221; [vgl. Bielenstein Holzb. 735;

5) "ein sonderbar angekleideter Mensch"
Friedrichshof bei Ronneb. (in dieser Bed. aus *ē̦rmulis?);]

6) dze̦gužu ē̦rkulis, orchis maculata L. Dond. n. RKr. III, 71. [Wohl aus scwed. dial. erkul "Rockenstock",
s. Lidén Göteborgs högsk. årsskr. XXVI, 97.]

Avots: ME I, 575

gaŗàusaîns, langohrig: gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME I, 605

I ģĩga, in Mar. N. RKr. XV, 115 der Plur. ģìgas ² ,

1) ein musikalisches Instrument, namentl. eine Geige (eine schlechte):
grieza iztaisīja nuo rudzu salmiem sev ģīgu Kreuzb., AP., R. Sk. I, 25;

2) ģìga ² , jemand, der unangenehm spielt
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) ein weinerliches Kind
[ostle. džeîga Warkh.]: tas jau tik tāds ģīga Naud. turi tu, ģīga, muti R. A. [Aus mnd. gīge.]

Avots: ME I, 700

ģīna, ein primitives Musiksnstrument Fehsen.

Avots: ME I, 700

grauzdi,

2): grauzdiņi Sussikas.

Avots: EH I, 399

grûdeniski, stossend, stossweisse: sikspārņi, grūdeniski lidinādamies... MWM. VI, 396. grūdeniski izrunā pirmuo zilbi Etn. I, 91. [grūdeniski sist Fest.]

Avots: ME I, 667

II gužas, (selten) d. Sing. guža Nurm. N. Etn. IV, 34, 1)

1) der Kummetriemen,
dzeņaukste Wolm., [Autz, Baltinov]. gužas - siksnas pie rīkiem, īsas dzeņaukstis Drnd. n. A. XIII, 493, Preekuln;

1) pusģē̦rē̦tas ādas, kas tiek izlietuotas sluoksnēs zirgu lietām Adsel n. A. XIII, 493, Frauenb.

Avots: ME I, 685

‡ ida, Ostwind Angern n. BielU.; vējš idā, der Wind weht von Nordosten Sussikas. Aus liv. ida "Ost", vgl. idus.

Avots: EH I, 428

‡ izdūminât, ausräuchern: i. zivis Sussikas. tu ņem un izdūmini cūkas gaļu Latv. Sargs 1927, № 82.

Avots: EH I, 444

II izkalêtiês, aus dem Ei hervorgehen M. (gew. izšķilties). [zu li. išsikálti "выбираться, выклюнуться".]

Avots: ME I, 747

izkamerêt, izkamarīt U., [izkamarêt Wid.], tr., herausnehmen, ausleeren, stehen: piedzē̦rušajam blēņdaŗi bija kabatas izkamerējuši Druw., Lös., Bers., Serb., AP. [Vgl. li. išsikamarúoti "высвободиться".]

Avots: ME I, 747

izsĩkt, hungrig werden, aushungern: ē̦d kâ izsīcis. tâ izsīcis, it kâ nebūtu ēst dabūjis Dond. S. auch izsikt.

Avots: ME I, 797

jañcîgs,

1) komisch, sonderbar:
pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 276. tik jancīgi, spuocīgi skatās MWM. VII, 839. [man iznāca jancīga lieta Behnen;

2) lustig:
j. cilvē̦ks Orellen, Salis;

3) ungewandt, unbeholfen
Alschw.] Wolh eine Ableitung von Jancis; [vgl. estn. ańtsikas "wunderlich, sonderbar" neben (H)ańts "Hans".]

Avots: ME II, 96

jem̃šika,

1) ein Schimpwort:
ak tu jemšika! Serb.;

2) ein kleiner Knabe
W. - Livl. n. U. [Aus estn. jõmpsikas "kleiner Knabe, Knirps", resp. aus einer dem entsprechenden liv. Form.]

Avots: ME II, 110

II kàitêt ² ,

1): kaķis kaitē ar peli Warkl., Zvirgzdine;

2) auf einem Musikinstrument spielen
(kàitēt ² ) Zvirgzdine. Refl. -tiês: auch Bērzgale, (mit ài ² ) Oknist, (mit aî ² ) AP. skaistie mati, kas ar jums kaitēsies? Kaudzītes Matīsa dziesmiņas 1872, S. 6.

Avots: EH I, 575

‡ III kàlts ^2, -s, "upes krasta daļa, kas ieliecas upē" Saikava, "eine höher gelegene Stelle am Seeufer" Lubn.; kalts "das durch Besehwemmung wachsende Ufer eines Flusses" Kalz. n. BieIU. Zu kalte 1? Oder zu li. atsikal˜ti "sich anlehnen", ai. kaṭaka-ḥ "Bergabhang" und ahd. halda "Bergabhang" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 599)?

Avots: EH I, 579

‡ kamiesenis, ein gewisses Stickmuster: tādi ... raksti ... atruodas uz kre̦kla ple̦ciem, kurus sauc par siksnām jeb kamieseņiem RKr. XIX, 141 (aus NB.).

Avots: EH I, 582

kā`rta,

1): vē̦tra salauzusi mežā kuokus kārtu kārtām Ahs. liepu mizas izmērcē un izplêš kārtas (strēmeles, sluoksnes) Seyershof. skapītis bija ar kārtām (plauktiem) Iw. augšas kārtā (= plauktā) Janš. Džimtene V, 96, jāšūdina saimniekam jauna k. (Anzug)
Janš. Apsk. 1903, S. 222, AP. u. a. pašūt vienu kārtu brunču Seyershof. vasaras k:, Sommeranzug Sonnaxt. laulājamā k.; ein Traukleid Salis.. gani pielīka vadmalas kārtu;

2): visa tā k. izmirusi, die ganze Generation ist ausgestorben
BielU. mātes kārtā AP., schwanger. cilvē̦ku k. Segew., das Menschengeschlecht;

3): kartās iet (uz muižu) - auch Fest., Lös., Lub., Pernigel, Sussikas; dafür auch: uz kārtām iet AP. kārtās braukt (uz muižu) Salis. kārtā iet (uz muižu) - auch Salis. sluoksnes lecina dažreiz pa div[i] kārt[i] (zweimal)
Strasden. vienam kārtam Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, = viênkārt.

Avots: EH I, 604, 605

kā`rtniẽks: auch (mit ā`r ² ) Kaltenbr., (mit âr ² ) Sussikas.

Avots: EH I, 605

kasîklis,

2): auch Orellen, (kasiklis Seyershof;

5): "[kasīklis Lis.]" ME. II, 168 zu streichen; eglenieši ir lieli kasikļi (pflegen viel zuprozessieren)
Ciema spīg. 57.

Avots: EH I, 591

kasîklis, kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168

ķemēklis (unter ķe̦mē̦ks): Skardžius Arch. Phil. III, 50 stellt es zu li. kemẽklis "kurs kalbėdamas dažnai susipina, suminša (ir dėl to juokingai atrodo)", susikemė´ti "susimaišyti (bekalbant)".

Avots: EH I, 694

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366

ķilpa,

1): auch (mit il˜ ) Seyershof; ‡

3) = ķilpis 5 ("nuo skala saliekts riņķis ar kātiņü) Dond. (mit ilˆ ); ‡

9) eine Wäscheklammer
(mit il˜ ) Dond.; ‡

5) "pastalu saŗaucamā siksna, pie kuŗas piesien auklas" (mit ilˆ ² ) NB.

Avots: EH I, 702

kļava: auch Allendorf, Alschw., Behnen, Ermes, Frauenb., Grünh., Gudenieki, Homelshof, Kegeln, Kremon, Lems., Lesten, Mesoten, OB., Orellen, Pampeln, Pankelhof, Parnigel, Gr.-Platohn, Pussen, Roop, Ruhtern, Rutzau, Sonnaxt, Stenden, Sussikas, Ulpisch, Windau, Zögenhof.

Avots: EH I, 625

I klĩrêt, - ẽju, gew. refl. - tiês,

1) sich putzen:
darba darītāja nevaruot tâ klīrēties kâ lielmāte Smilt., Alm.;

2) kokettieren:
mest mirkļiem, klīrēt, smiet un diet RA. nez par kuo viņas tâ atturīgi sačukstas, klīrējas un smejas A. XVI, 673. Aus plattd. sik kliren.

Avots: ME II, 230

knupjš U., rechts ausgebogen (von einem fehlerhaften Beile); mit der Spitze zu weit aufwärts gerichtet (von einer Sense) Kawall n. U. [Nebst knupt zu li. susikniaũpe̦s "согнувшись".]

Avots: ME II, 250

‡ kraûņi ² , in der Verbind. le̦dus k. Sussikas, grosse Eishaufen im Meer.

Avots: EH I, 643

‡ krima, ein gewisser Pilz Ruhtern, Sussikas.

Avots: EH I, 653

krusts,

1) das Kreuz:
krustā sist, (ungew.) kalt, ans Kreuz schlagen. krustā kaltais dieva jē̦rs Tr. IV, 128. krustu mest, aizmest, pārmest, sich bekreuzen. [še mans krusts U., ich will's beschwören.] Sprw.: muļkis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. krustu ne˙me̦zdams, ne˙metis, über Kopf und Hals, eiligst: aizgājis krustu ne˙me̦zdams LP. VI, 447. aizskrēja uz elli, krustu ne˙metis LP. VI, 988, viņš nedabūja ne krusta aizmest Dünsb.;

2) das Kreuz als Orden, Ordenszeichen, als Abzeichen:
Jurģa krusts, das St. Georgenkreuz; sarkanais kr., das rote Kreuz, zilais kr., das blaue Kreuz; lietuvē̦na krusts, das Alppentagramm;

3) Kreuz zur Bezeichnung einer schwer drückenden Not, Qual:
katram savs krusts jāne̦s od. ruokā(s) od. priekšā. vai tur nav tīri krusts [od. krusta diena Biel. n. U.] ruokā? vīrs ir sievai par krustu. krustu un bē̦das ciest, sein Kreuz und Leid tragen;

4) Kreuz, Treff:
man krusti vien sanākuši;

5) Kreuz, in der Musik ein Erhohungszeichen um einen halben Ton;

6) der Plur. krusti, die sich kreuzenden Holzer der Haspel
Grünh.;

7) krusti = krustceles, der Kreuzweg
Mar. n. RKr. XV, 120;

8) krusti, Kreuzstiche
Etn. III, 118;

9) meist der Pl., Kreuz im menschlichen und tierischen Körper:
krusts [Dond.]; meist krusti sāp. un uz krustiem tas bijis tīri stīvs Etn. II, 86;

10) genitivische Verbindungen neben genitivischen Zusammenrückungen und Zusammensetzungen:
[krusta stabs U., Kreuzesstamm.] krusta bē̦rns, krustabē̦rns, krustbē̦rns, das Taufkind, krusta ceļš, krustceļš, der Kreuzweg: šķiŗamies nu, māsiņas, uz tiem krusta celiņiem BW. 17604. sukā krusta kumeliņu, das Pferd, das das Kind zur Taufe bringt BW. 1327. [Būga lässt Zeitschr. f. slav. Phil. I, 44 (hier nennt er auch li. krùstas "Beichte" und krùstyties "beichten", die aus dem Le. entlehnt seien) und Изв. XVII, 1, 3 le. krusts aus einem wruss. *кръстъ > крьстъ entlehnt sein, wobei er als auf eine Parallele auf le. rutks, ostli. rudikas aus einem wruss. *ръдькъ > рьдькъ verweist. Aber aus dem Wruss. sind keine Spuren eines *кръстъ bekannt, und neben belegtem крьстъ (woher ostle. krists) ist ein *кръстъ nicht gerade wahrscheinlich; dazu kommt, dass gerade im Ostle., das ans Rassische grenzt, krists üblich ist, während krusts im mittleren und westlichen Gebiet gesprochen wird. Eher ist also vielleicht anzunehmen, dass krusts ans krists unter dem Einfluss des la. crux entstanden ist, das die Letten von der katholischen Geistlichkeit doch wahrscheinlich zu hören bekamen.]

Avots: ME II, 289, 290

[I kùmt Jürg., C., kumstu, kumu Warkl., Welonen, krumm, buckelig werden; vgl. auch sakumis, atkumis. Nebst atkumu und uzkumu zu kums II, kumurs, kumuoss, kumulêtiês, kumulis II, li. apsikumuoti "ubrać się grubo", la. cumulus "Haufen", vgl. Būga Изв. XVII, l, 32.]

Avots: ME II, 313

ļàudis: in Pussen mit aũ ; nom. pl. ļaudes BW. 8473, 1, dat.-instr. pl. ļaudēm 16946 var. (aus Sikšņi),

2): kā (kam) ļaužu (tu esi) - auch: wie heisst du?
Diet. sieva palikusi tādu ļaužu (schwanger) Pas. X, 310; ‡

6) Christen, alle Nichtjuden
Kaltenbr. Zum Numerus dieses Wortes vgl. Lohmann KZ. LVIII, 229.

Avots: EH I, 769

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

le̦gzda: auch Behnen, Ermes, Ladenhof, Lems., Lesten, Luhde, Nabben, A.-Ottenhof, Pernigel, Ruj., Ruhtern, N.-Salis, Schmarden, Siuxt, Sussikas, Ulpisch, Zögenhof.

Avots: EH I, 731

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.

Avots: ME II, 465, 466

lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.

Avots: ME II, 465, 466

liẽlàusis, der Grossohrige: nuo lielaušiem minams gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME II, 497

I ligzda: auch A.-Bergfried, A.-Laitzen, Alschw., Annenhof (bei Mar.), Anzen, A.-Ottenhof, AP., Autz, Behnen, Bers., Bixten, C., Dobl., Dzērve, Ellei, Ermes, Erwalen, Grenči, Gr.-Rönnen, Hasau, Hasenp., Hofzumberge, Holmhof, Jürg:, Kalz., Kand., Kegeln, Kreuzb., Kurmene, Kurs., Ladenhof, Launekaln, Laud., Lemb., Lesten, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, Marzenhof, Meselau, Mesoten, Nabben, Naud., Nikrazen, N.-Peb., N.-Salis, Pabbasch, Pernigel, Pussen, Renzen, Römershof, Ronneb., Ruhtern, Ruj., Sackenhausen, Salgaln, Schlehk, Schlockenbeck, Schmärden, Schnehpeln, Selg:, Seppknll, Sessau, Smilt., Stelph., Sussikas, Swehthof, Taurkaln, Trik., Ugalen, Ukri, Ulpisch, Usmaiten, Valgāle, Wilzen, Wizenhof, Wolgunt, Zirstenhof, Zögenhof, (ligzdiņa) Gr.-Buschh. (unbek. in Saikava, wo dafür pērklis; in Bixten, Mesoten, Zögenhof - l. "ein leeres Nest von Hausvögeln" neben pereklis "ein Nest mit Eiern").

Avots: EH I, 741

luociķis, der Kahn: tad nuocirta kara vīri luociķa virves Ap. 27, 32. [tuo luociķi jūŗā nuolaide Glück Apost. 27, 30.] Aus estn. lōťsik dass,

Avots: ME II, 522

luõtis: der nom. pl. (luõši) auch aus Dond., Pernigel, Sussikas belegt; in Dahlen, Katlakalns, Pabbasch auf Grund der Kasus mit luoš- ein nom. s. luõsis neugebildet; iemeta pļavās luošus zivju zvejui Bigauņc. 16. Sehr zweifelhaft ist der Beleg für einen ā-Stamm (luoša) aus Pas. III, 390. (aus Dand.): izme̦tuši luošas (für gesprochenes luošs < luošus?) ... un gaidījuši, kamē̦r vimbas salien luošās (für gesprochenes luoše̦s < luošuos?). Doch gibt auch BielU. aus Peterskapelle ein luošas "Netz aus sehr feinem Garn, wo in den Maschen die Strömlinge hängen bleiben".

Avots: EH I, 768

IV lûks (li. lùnkas, apr. lunkan), der Bast, die Linden-, Weidenrinde: lūkus plēst, den Bast schälen. tev, alksnīti, trapja miza, tu nederi lūkā plēst BW. 11841. kad laivai virves trūka, te̦k pie liepas lūkus plēst 30795. teci, manu kumeliņ, ar lūciņa pavadiņu! 29989. lūku pametis, meklē siksnu od. lūciņu paņe̦m, atduod siksniņu Tr. II, 644. Der Bast als Bild des Biegsamen, Haltlosen, Schlaffen: piedzēris kâ lūks. nuo kruoga viņš pārnāca kâ lūks. tik˙pat kâ lūks, sagt man von einem Menschen, den man leicht lenken kann Etn. II, 44. mazais augumiņš savijās kâ lūciņš Latv. lūks pilns, das Mass ist voll Dünsb. [zu slav. lyko (serb. lȉko) dass., wenn slav. y hier aus ūn.]

Avots: ME II, 518, 519

[lumpatâtiês "wie ein Lappen herabhängen" Stelp.: aizbāz sleju siksnas, lai nelumpatājas.]

Avots: ME II, 512

madarât, -ãju, madaruôt, auch madarêt, -ẽju, intr.,

1) Krapp, Labkraut sammeln;
eita, meitas, madaruot! BW. 7126;

2) mit Krapp färben:
dzīparuot, madaruot (Var.: madarêt, madarāt RKr. VII, 33), negulēt tai mātei! BW. 1989. meitas paņē̦mušas līdza madaruotas uolas Janš.;

3) ausnähen, sticken
Ar., verzieren, schmücken: šuvu, šuvu, varažāju (Var.: madarēju, knipelēju) BW. 7194. šuodien mani tautas veda dzīparuotu, madaruatu (Var.: maranuotu) 18263. es vakar nuozapirku madaruotu (Var.: madarainu, made̦rē̦tu) kumeliņu; še nevaid meitiņām madaruota vainadziņa 29741. madaruošana - tik daudz kâ vilnaiņu, kre̦klu u. c. izrakstīšana sikiem, marguotiem, zvaigžņuotiem rakstiem, kādi ir madaru ziedi un lapas Konv. ² 2561.

Avots: ME II, 547

‡ mañcka Sussikas, Ulpisch, Name einer am Montag geborenen Kuh.

Avots: EH I, 782

mazgls (unter mazglis): auch Frauenb., Iw., Kaltenbr., Salis, Sermus, Sussikas: (drāna) ar lielu mazglu pakausī sasieta Janš. Apsk. 1903, S, 82, lai me̦t mazglu galiņā BW. 10090 var.

Avots: EH I, 787

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽr,uôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēr,uodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēr,uot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kur,u vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619

midzinât,

2): "mežģīt" Lems.: m. dziju; "saburzīt, izjaukt (linus, labību)" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; ‡

3) staubregnen
Seyershof: lietus midzina Sussikas. ‡ Refl. -tiês "ohne Schlaf sich im Bett wälzen" Seyershof: meitene midzinājas līdz pusdienai pa gultu.

Avots: EH I, 811

‡ miêzene ² Sussikas, ein gewisser Pilz.

Avots: EH I, 826

‡ III migla Sussikas, = migliņš.

Avots: EH I, 812

migliņš: auch Sussikas.

Avots: EH I, 812

mĩzene,

1): auch AP., Lesten, Salis, Seyershof;

2) guov[j]u m. M. 179, die Wucherblume;
guov[j]u mīzenes jau nee̦suot ne˙kāds lamu vārds, juo tâ saucuot tās kuošās baltās puķes, kas zied pa druvu ežām Janš. Bandavā I, 290; ‡

3) ein gewisser Pilz
Sussikas; ‡

4) "eine Stute"
(??) Frauenb.

Avots: EH I, 823

‡ mũrlâcis ² , ein wenig sptechender, nicht antwortender Mensch Salis, Sussikas; ein dummstolzer und unhöflicher Mensch Salis.

Avots: EH I, 839

muša: auch Auleja, A.-Bergfried, Baldohn, Bersteln, Erlaa, Fehteln, Frauenb., Gold., Gramsden, Heidenfeld, Kaltenbr., Koddiack, Lems., Linden in Kurl., Lipsthusen, Lixna, Mesoten, N.-Salis, Oknist, Pernigel, Pilskalne, PlKur., Ruhtern, Sussikas, Ulpisch, (neben mūsa) Borchow und Warkl. (zu streichen sind Kegeln und Saikava ME. I1, 673); m. krīt nuo uoša zara BWp. 2744, 1. me̦dus mušas ("?") BW. 1959 var. Demin. mušiņa 33600. dzelzs m. Lis., eine gewisse blaue Fliege; pašu m. Diet., eine Fliege, die sich unter dem Pferdeschweif, dicht am After aufhält; savākt mušiņas (für bites. Bienen) Janš. Bandavā I, 369; mušiņas Frauenb.,

a) schwarze Tüpfel in weissem Pferdehaar;

b) "cimdu raksts ar divām dzijām (katra savā krāsā)". "muska domestica" ME. II, 673, durch "musca domestica" zu ersetzen.

Avots: EH I, 836

mutslaũks (unter mutslauce): auch Sussikas.

Avots: EH I, 837

‡ nakča Sussikas, Name einer schwarzen Kuh. Zum Sufix vgl. uõča I.

Avots: EH II, 3

nẽ̦sât, ‡ Refl. -tiês,

1) für sich (wiederholt od. viel) tragen;

2) "leicht schneien":
sniegs sāk n. Sussikas.

Avots: EH II, 24

‡ nẽ̦staļi Sussikas "grüne Zacken an Frauengewändern" (?).

Avots: EH II, 24

ņirbinât,

1) tr., fakt. zu ņirbêt, schnel] bewegen, flimmern, schillern lassen:
viņš ātri ņirbināja pirkstus Saul. mazā pļāpiņa ņirbina pirkstus pēc kūkas A. IX, 1, 41. skelets kâ sikspārnis savus kaulus ņirbināja pa tumsu A. XVII, 401;

2) intr., freqn., sich fortwährend schnell bewegen,
[ņir̂binât Warkl.] mit kleinen Schritten laufen, flimmern [von leichtem Wellenschlag Kreuzb.), spielen: ņirbiniet, bē̦rni, ap viņu baltām kājiņām! Austr. mazajam bij naski vien jāņirbina, lai tiktu līdzi Vīt. liegs smaids ņirbināja viņam ap acīm A. XII, 649;

[3) ņir̂binât Jürg. "undicht regnen";

4) ņir̂binât ² Bauske "durchwühlen"(?):
kuo tu biezputru ņirbini?) Refl. -tiês, flimmern, schillern: saule ņirbinās pa zirnekļu tīkliem Vēr. II, 1235.

Avots: ME II, 902, 903

nùobleivêt, durchprügeln: tad viņu gan nuobleivēja ar siksnu Tirs.

Avots: ME II, 763

nùokãsêtiês [li. nusikósėti], eine Weile husten: viņu gaŗi un smagi dzird nuokašējamies Blaum. viņš nuokāsējās un sāka lasīt A. XIII, 519.

Avots: ME II, 797

nùoklîst

1): umherirrend hingelangen:
šaušalas pārņe̦m ... ļaudis, ja sikspārnis viņu tuvumā nuoklīst Pēt. Av. I, 227; ‡

4): herunterkommen
BielU. u. a.; part. nuoklîdis, verkommen Segew. u. a.

Avots: EH II, 54

nùolàupît,

1): n. svikliem mizu Linden in Kurl. n. griezni KatrE. n. (mit aû ² ) bietes Frauenb. dzirnās n. griķiem sē̦nalas Salis. (uolas,) kuŗas tūlīt ... tika nuolaupītas Jauns. Raksti V, 301. nuo ... muguras n. vienu siksnu Pas. XI, 288. ‡ Refl. -tiès, sich abschälen, sich loslösen
Druw.

Avots: EH II, 61

nuõpèļņa, der Verdienst: kuŗiem vajag nuopeļņas Azand. 133. nenācu ne uz kādu nuopeļņu Seyershof (ähnlich Auleja, Kaugurciems, Sussikas).

Avots: EH II, 74

‡ nùopletêt,

1) abglätten
Siuxt: n. kluonu ar ple̦gznu;

2) (mit einem flachen Gegenstand) abprügeln:
viņam ar siksnu nuopletēja muguru Tirs. n. RKr. XVII, 73.

Avots: EH II, 76

nùosîkt, sikt">nùosikt, intr., versieger.: upe nuosīkst kâ Ēģiptes upe Am. 8, 8.

Avots: ME II, 846

‡ nuospiñgât Frauenb. "cieti nuosiet°: n. ve̦zumu. n. siksnu ap vē̦de̦ru.

Avots: EH II, 89

I nùosprãdzêt, ‡

2) festzuschnallen:
n. vē̦de̦ru ar siksnu.

Avots: EH II, 89

nùotît,

2): nuotinis dilbas ... ar ... siksnām Janš. Līgava I, 123. Refl. -tiês,

1): zirgu, kas ar virvi pie mieta pa˙visam bija nuotinies Pas. V, 411; ‡

3) sich (dat.) bewickeln:
liêlus nuotinies ar ... auteļiem Janš. Līgava II, 237.

Avots: EH II, 101

nùovazât, tr.,

1) schleppend abnutzen, beschmutzen:
drēbes, kurpes; nuovazāta spriedelēšana, abgedroschenes Kritteln Vēr. I, 1035;

2) abprügeln:
trešuo dienu gribējis ar siksnu nuovazāt dē̦lu LP. VI, 587. Refl. -tiês,

1) sich abnutzen, sich beschmutzen;

2) sich umhertreiben:
gudrie visu dienu nuovazājās LP. VI, 655.

Avots: ME II, 883

uôcka ² Sussikas = uõča I.

Avots: ME IV, 412

I ùosa (li. ąsà "Henkel; Schleife", lat. ansa "Henkel; Öse"),

1) ùosa Gemauerthof, Karkel, Neuenb., Walk, uôsa ² Auermünde, Bl., Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Hofzumberge, Karls., Kürbis, Libau, Līn., Mitau, N.-Autz, Salis, Schrunden, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wain., Wirgen, ùosa ² A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Heidenfeldt, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Laud., Lös., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Sessw., Stelp., uosa L., U., N.-Bartau, N.-Peb., Sinolen, Sonnaxt, ùosa ² Nerft, ùose C., Schujen, Serbigal, uôse ² Adiamünde, AP., Dond., Gudenieki, Iw., Rothof, Segewold, Wain., Widrisch, uose Baldohn, Daugeln, Linden, Odensee, Rosenbeck, Salisb., Sepkull, Serben, ùoss, -s Drosth., PS., Wolmarshof, uôss ^2, -s Arrasch, Karls., uoss, -s U., Demin. ùosiņa, ùosīte, ùostiņa Alswig, Stom. (mit ùo ² ); Lis., der Henkel (an einem Gefäss)
U., die Handhabe (z. B. die beiden am Eimer hervorstehenden Ohren U., eine (od. zwei] aus einem Holzgefäss hervorstehende Daube) : alus kannas ar izrakstītām uosīm A. Melnalksnis Mazsalaca 49. turējis naudas puodu aiz uosīm LP. VI, 224. tīne ar... divām uosīm BW. III, 1, S. 52;

2) ein Loch, worein etwas anderes fasst, eine Schleife, Öse
U.; das Öhr am Rande der pastala (zum Durchziehn der Schnur) Sinolen, (mit ùo ² ) Heidenfeldt, Stelp., (mit uô ) Meselau, (mit uô ²⁾ Funkenhof, Stenden, (ùose ²⁾ Seltingshof; die Öse am Bastschuh (mit ùo ² ) Laud.; die Stiefelstrippe; das Loch am Ende eines Balkens St.: pavāršķi ieveŗ pastalu uosīs Adam. man pastalas turas tikai uosīs Saul. zābakiem pie vienas uoss karājās siksniņa Kaudz. Zu apr. ansis "Kesselhaken", mir. ési (plur.) "Zügel", an. œs "Loch am obern Rande des Schuhleders zum Durchziehn der Riemen", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 68, Trautmann Wrtb. 10, Bugge KZ. XIX, 401.

Avots: ME IV, 420, 421

paîgle ² (unter paegle),

1): auch Ruhtern, Sussikas, Ulpisch.

Avots: EH II, 136

paise L., [Livl: n. Bielenstein Holzb. 520], pàsekles ² [Aahof, Kreuzb.], Adsel, Mar., Stockrn., [Subbat n. Bielenstein Holzb. 520, paisekle Warkh.], paise̦klas Stud., [paiseklis Marienhausen], siklas">paisiklas A. XVIII, 498, paisîtavas Laud., Bers., Grawendahl, Lasd., Etn. IV, 162, A. XI, 250, [paistavas Livl. n. Bielenstein Holzb. 520], die FIachs-, Hanfbreche. Nach St., U paiseklis, das Holz, womit der Flachs geschlagen, geschwungen wird: kas ejuot pārvē̦rtušās vai nu par ķeksi, palsekli, vai grābekli LP. VII, 545. [iet kâ paisekle (von einem leichtfertigen Frauenzimmer) Gr.-Buschhof.)

Avots: ME III, 34

pakaļa, der Hintere, das Hintere, der Hinterteil: Sprw. dari citam labu! cits tev parāda pakaļu. nu būs pakaļai kāzas, jetzt wird es Prügel setzen. mauku pakaļa, der Hurenjäger L. lielības pakaļa, der Prahlhans LP. VI, 1, 436. Der Lok, pakaļā, hinter, hinten, hinterher, = pakaļ: iedē̦stu liepiņu klēts pakaļā BW. 13645, 1. braucat paši pakaļā! 19383. māte raud pakaļā VL. viņš vienmē̦r priekšā, pakaļā, er ist immer dabei hinten und vorn: pakaļā palikt, nachbleiben, zurückbleiben: pulkstenis palicis pakaļā. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam ļuoti tālu pakaļā Pav. [pakaļā līdējs Ar., ein Fuchsschwänzer]. nuo pakaļas, von hinten, hinterher: dižais vedējs, nuo pakaļas iedams BW. III, 1, 82. In genitivischen Verbindungen entspricht der Gen. pakaļas dem deutschen Adjektiv "der hintere" oder Hinter-: pakaļas daļa, lokal daraus pakaļš daļa, pakaļas durvis Lautb. od. pakaļdurvis, die Hintertür, pakaļas gals; lokal pakaļšgals, pakaļas kāja, daraus dial. pakaļškāja od. pakaļkāja, der Hinterfuss: dancuo mans kumeliņš uz pakaļas kājiņām VL. pakaļas mieži, schlechte Gerste Jauns. Wohl (nach Leskien Nom. 177 u. 315) zu li. pakalà "Rücken", atsikal˜ti" sich anlehnen" [und vielleicht ai. kaṭa-ḥ "Hüfte", ahd. hald "geneigt" u. a., s. Feist got. etym. Wrtb. ² 429 und Boisacq 543].

Avots: ME III, 39

pakļaût, tr., unterordnen, unterstellen: garīdzniecība pakļauta laicīgām tiesām Plūd. Refl. -tiês [li. pasikliáuti ], sich unterordnen, sich aussetzen, sich ergeben: mēs bieži pakļaujamies svešiem iespaidiem Plūd.

Avots: ME III, 46

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t ² Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210

pidelêt,

1): auch Salis Sermus (verächtlich);

2): pidelēju ("?"), stabulēju, tē̦va zirgus ganīdams BW. 30189 var.; aus nd. fiddeln "auf der Fiedel spielen; ... musizieren, besonders, wenn die Musik schlecht ist", s. Sehwers Unters. 88;

3): sich umhertreiben
Grünw.

Avots: EH XIII, 230

pîlags ² (unter pîlãgs ² ): auch BW. 20322, Ruhtern, Sussikas, Ulpisch, Demin. pīladziņi BW. 4104, 9 var.

Avots: EH XIII, 240

‡ pirtskuriķis Sussikas, ein gewisser Pilz (mit schwarzer Oberfläche).

Avots: EH XIII, 239

I plene,

1) =pīne, die Flechte, ein längeres Geflecht, ein zusammengedrehter oder gebundener länglicher Wulst: matus pin plenē Stari II, 775. luopus pirmuo reizi ganuos laižuot, jāiesien kaklā plene Etn. II, 98. sapin diegus plenē Mar. n. RKr. XV, 131. kaņepju plene BW. 20425. lūku plene 17010, 6 var. tas bija sagriezis nuo deķa pagaŗu pleni A. XI, 113. līgavu kruoņi ar platām zīžu plenēm pret muguru Kaudz. Ve̦cpiebalga 41. sasējis . . . pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās pār ple̦cu Jaunie mērn. laiki I, 144. stāv plenēs sapinušies rudzu lauki Duomas I, 630. veldes lini sapinušies plenēs Ronneb. ābuoli saauguši plenēs vien Smilten; plenes, Tragbänder Ruj.;

2) der Weichselzopf
U.: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30;

3) eine lange Reihe
Wid.; eine lange Reihe, ein Zug (von Vögeln od. Käfern): pār tīrumu gāja ve̦se̦la plene zuosu Jürg.;

4) eine flache Lederpeitsche,
siksnas gabals, ietaisīts kātā sišanai: vajadzēs uzduot ar pleni, var˙būt ka paliks rāmāks Selb.;

5) eine grössere Anzahl von Leuten
Gr.-Sessau, eine Diebsbande (auch plens) Lind., Misshof n. U., "nepatīkama sabiedrība" Grünh.: visa plene kuopā. raisies tik pie laika vaļā nuo šīs plenes! Grünh.;

6) eine Familie
Kremon n. U. Das plen- in plene 1-3 ist vielleicht kontaminiert aus pen- (in le. pît) und plet- (in aksl. pleto, "flechte"); zu plene 4 vgl. plenice 2; plene 5-6 ist vielleicht aus pleme dissimiliert.

Avots: ME III, 336

plerkšķis,

1) pler̂kšis Lis., pleikšķis N.-Peb., plerkšis Fest., Etn. IV, 166, ein Schwätzer;

2) - klabata, ein Musikinstrument
Antröp. II, 108;

3) plerkšis "truoksnis, kas ceļas, ja kādu skambu pie kuoka atve̦lk un laiž vaļā Fest.

Avots: ME III, 337

plẽšas,

1) auch plēši L., U., der Blasebalg, der Balg an einem Musikinstrument
(am Dudelsack Bielenstein Holzb. 728 [aus Subbat] mit Abbildung): plēšas pūst LP. IV, 8;

2) Demin. plêšiņas Lautb., die Strassenharmonika
U., Seibolt MWM. VI, 643, Dok. A.: viens spēlēja plēšiņas, bet citi zaļā maurā dejuoja Janš. Dzimtene V, 45. Zu plèst.

Avots: ME III, 341

plẽ̦va Sussikas, = plēve 4: uz uogli uzmetās plēva.

Avots: ME III, 342

plikspārnis Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, No 12, S. 112, = siksp%C4%81rnis">sikspārnis. die Fledermaus.

Avots: ME III, 344

II pluderêt, -ẽju, flattem, schwärmen, wackeln: sikspārņi pluderē ap māju Jürg. Refl., -tiês, wanken, flattem: kas tev te kuo pluderēties ap tuo klēti? A. XX, 726. siena maiss nebija labi piesiets; tas sāka tkāt un pluderēties Jürg. Wohl aus d. fludern "volitare".

Avots: ME III, 353

pocka,

1) etwas Teigartiges; Teig:
šī maize tāda pocka, ne˙maz nav labi izce̦pusi Dond.;

2) ein altes Weib
Sussikas.

Avots: ME III, 375

prìekšdar̂bs, oft im Plur. gebraucht, die Vorarbeit: leksikālajā nuozarē Stendeŗam bij laime uziet dažus priekšdarbus Plūd. Llv. II, 171. Kurzemē pieņe̦mti šādi brīvlaišanas priekšdarbi Apsk. v. J. 1903, S. 434. priekšdarbi veikušies brangi LP. VII, 374.

Avots: ME III, 394

puigainis Konv. ² 133, eine Art Musikinstrument.

Avots: ME III, 403

purkšņas, die Nase Grünh., die Fresse, das Maul: vāries tu te, vāries, ka es tev neizsitu purkšņas! Grünh. piedzēries, - purkšņas sarkanas, ka zvę̄ruo vien Naud. ja raušu siksnu, tad tu zināsi purkšņas saturēt Alm. Wohl - mit sekundärem k - zu pur̃slas.

Avots: ME III, 418

puškainis,

1) ein Blumenkranz
Manz., Für., Elv., Glück, U.: kuomām iedama puškaini pinu, lai mana pādīte kâ puķe auga BW. 1325. linu puškaiņiem būs uz viņu galvām būt Glück Ezech. 44, 18. laidieta mums puškaiņus ne̦sāt nuo ruozēm! Manz. Post. II, 21. tam suola ... kungs Jēzus duot . . . puškaini un kruoni Post. I, 44;

2) Beiname des Peter
im VL.: ai Jānīti ziedainīti, Pēterīti puškalnīti! Jānīt[i]s ziedus izkaisīja, Pēterītis salasīja BW. 33029;

3) ein Musikinstrument
Konv. ² 133. Zur. Bed. 3 vgl. puškaitis.

Avots: ME III, 437

raĩcka, eine bunte Kuh Sussikas.

Avots: ME III, 469

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs, ‡

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359

rēdes Manz., U., Bielenstein Holzb. 537, 562, Lis. n. FBR. I, 30, rẽdes Abaushof, Salis, rē̦das Aps., Rossgeschmück Manz. Lettus, das Pferdegeschirr, Riemen U.: rēdēm (Var.: rē̦dām) kalti kumeli,rci BW. 5995 var. siksnītēm, rēdītēm kumeliņu neredzēja 31192. ar asinīm drēbes, zuobens, rē̦das Demonw 29. Aus mnd. gerede "Gerät, Zurüstung".

Avots: ME III, 517

rìekšava PS., N.-Peb., Jürg., C., Wolm., riekšava ² Lis., Golg., riêkšava Kr., riêkšava ² Karls., Salis, Ruhtem, Lemsal n. FBR. IV, 89, Dunika, Nigr., Dond., rieškava Zaļmuiža, Spr., N.-Schwanb., Bers., Wessen, Warkl., riêkšķava ² Sussikas, rieškava ² Kl., Prl., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Sussei n. FBR. VII, 139, riekšauja U., BW. 2206, 6 var., riêkšauja ² Karls., riêkšaũva ² Widdrisch, rìekuža, riekuža ² Lis., Golg., riêkuža ² Karls., Līn., Wandsen, Wain., Iw., riekuša Für. I, ein verächtl. Demin. riekšavele BW. 2077, eine Handvoll: iedevu zirgam riekšavu auzu Dond. de̦vuši kapeniekiem pa riekšavai zirņu LP. VII, 408. šim saujiņu, tam saujiņu, mazajam riekšaviņu BW. 2075. rieškavām zvaigznes meta BW. 5201. viņš kaisīs ze̦ltu riekšaujām CTR. I, 13. es duošu viņam ŗiekušu ze̦lta Latv. es vēl ve̦se̦lu riekužu rudzu piebēru klāt Wain. riekšauja jedenfalls (s. Leskien Nom. 578) an šauja resp. sauja angelehnt; riekuša (woraus wohl nach Le. Gr. 181, 183 riekuža) wohl (nach Sommer Balt. 118 f.) dissimilatosisch aus *rieskuša (:li. rieškùčios "riekušas"), wobei auch riekšava mitwirken konnte. Le. riekš(ķ)- mit kš(ķ) aus kstj (vgl. *riekstīte) < sktj; li. riešk- wohl mit šk aus ide. k̑sk (woneben ein k̑st dasein konnte). Vielleicht zu li. riešà "Stelle am Fusse des Pferdes von der Hacke bis zum Huf", ríešas "сустав, соединяющiй кисть руки с предплечiем и стопу с голенью" (bei Jaunis Pon. gov. II, 28), "рукавица с обрѣзанными пальцами" LChr. 358, 18, av. urvaēsa- "Wirbel, Winde", gr. ρ'οιχός "gebogen", mndl. wrighe "Rist", ahd. rîho "Kniekehle" und (mit st aus kst, s. Kluge Etym. Wrtb. d. deu. Spr. unter Rist) ae. wrist "Handgelenk", mnd. wrist "Handwurzel".

Avots: ME III, 545

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

I rum̃ba (li. rumba "Schwiele") Iw., rùmba ² KL, Prl.,

1) rum̃ba Bl., die Nabe, Radbüchse
U., Bielenstein Holzb. 542; ratu kāpslis vai rumba Mērn. laiki 429;

2) der Rumpf auf der Mühle, worin das Getreide geschüttet wird
U.;

3) eine Blütenknospe
Depkin n. U.;

4) rumba (li. rumbà) Dunika, Nigr., der Querl:
suņi biksas apē̦duši, rumba vien atlikuse BW. 28556 var.;

5) jede Erhöhung (klein und lang) auf ebener Fläche
Kronw. n. U.: pa dziļām dangām un augstām rumbām... braucuot Janš. cūku gans cūku slauca, uz rumbiņas (Var.: kalniņā) tupē̦dams BW. 29356, 8. - rum̃bu mieži Karls, sechszeilige Gerste;

6) Demin. rumbuliņa BW. 4833, 5 var., ein dickes, unbehilfliches Mädchen
U.: sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte! BW. 4833. velies, rumba, istabā! 18856, 1. auga rumba kaimiņuos VL. - ratu rumba, rumbas gals od. kakls als Schimpfwörter überhaupt: ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā; ja ir kāda ratu rumba, gāziet ceļa maliņā! BW. III, 1, S. 54. kuo tu dziedi, rumbas gals (rumbas kakls 20881, rummas rīkle Sussikas), tev jau lāga neskanēja! BW. 874. In der Bed. 2 wohl aus mnd. rump "der hölzerne Trichter in der Mühle, wodurch das Getreide auf den Stein geschüttet wird". In den Bedd. 4 und 5 (nebst rumba II) wohl zu li. rumba "Schwiele" (s. Leskien Nom. 225), rumbas "Querl; Narbe", le. aprembêt 2, li. rêmbėti "Narben bekommen", slav. rǫbiti "hauen, hacken, kerben", poln. rąb "Rand, Saum" (s. Trautmann Wrtb. 236). Hierher stellt Būga KSn. I, 88 und KZ. LI, 118 nebst rumbulis und rimba auch rumba 1 (worauf rumba 7 und wohl auch 3 beruhen können); doch fragt es slch, ob nicht rumba I und rumbulis aus dem Livischen oder Estnischen entlehnt sind, vgl. estn. rumm "Röhre, Hohlcylinder", ratta rumm "Nabe am Rade", rump (gen. rumbi) "Klotz", liv. rump "abgehauener Stamm ohne Äste".

Avots: ME III, 557, 558

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

sadrāzt,

2): sadrãž egļu mizas Iw.;

3): Hiebe verabfolgen:
siksna, ar kuŗu skuoluotājs ... vienam uotram sadrāza pa dibe̦nu Jauns. Raksti IV, 40;

4): durchschelten:
šitādu valuodu dēļ viņš Krišu sadrāza Blaum. No sald. pud. 68; ‡

5) "krietni salīt" Dunika, Rutzau: lietus sadrãza; ‡

6) s. (mit à ² ) veselību Zvirgzdine, die Gesundheit ruinieren.

Avots: EH XVI, 403

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

sàimieks, dial. (z. B. in Iw., Ruhtern, Ruj., Zögenhof, Wolm., Salisb., Sussikas u. a.) aus sàimnieks; fem. saîmiece ² Ruj., Siuxt.

Avots: ME II, 635

saĩte: auch Grob., Frauenb., Orellen (wo daneben ein Demin. saĩtiņa), Salis, Schnehpeln, Siuxt, (ein Strick zum Anbinden von Kühen) Dond., Stenden, Wandsen, (mit ài ² ) Liepna, Mahlup: linu s. Seyershof. siksnas s. var trūkt, bet snuora s. nē Grob.

Avots: EH XVI, 413

sajemt, = saņemt,

1) festnehmen, zusammennehmen:
sajem savas villainītes! Biel. 729. sajēmu prātu BW. 33612;

2) wahrnehmen, hören:
stipri jābrē̦c, un tuomē̦r nevar sajemt Sussikas. viņš ir tumšs uz ausīm, nevar lāgā sajemt Ruhtern. - Subst. sajēmēja, die Hebamme Spr.

Avots: ME II, 640

salˆt (li. šálti), salˆstu (saļu Sussei n. FBR. VII, 146), salu, in Lemsal n. FBR. IV, 93, Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern salêt, salstu, salēju,

1) frieren:
Sprw. salst, ka plīst. salst, ka zaķim acis ārā sprāgst (sala vai zakim acis nuo pieres ārā). salst, ka skaidas nuo zemes le̦c. man salēja Neu - Salis. salst, ka sprē̦gā, ka sētas krakš Alksnis - Zundulis. kaķis salst, bet negrib mācīties drebēt. salt zemē, totfrieren Biel. n. U.;

2) gerinnen
U. - Subst. salšana, das Frieren; das Gerinnen; salums,

a) der Frost
U.: meitē̦ns aiz saluma zils A. v. J. 1901, S. 84; ar vienas nakts salumu vēl nepietiek, lai varē̦tu e̦ze̦ram jau virsū iet;

b) das Gefrorene
Fest., Stelp. - iet pa salumu, über hartgefrorenen Schnee gehen Karls. Nebst sals salˆna, salˆts zu apr. passalis "Frost", ai. š̍iš̍ira-ḥ "kühl, kalt", osset. sald (wenn mit ide. l) "Kälte" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 297, Zupitza Germ. Gutt. 84 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 33.

Avots: ME II, 676

sapḕrt, tr.,

1) durchprügeln, verprügeln:
saper savu sulaini LP. I, 39. ar apaušiem sapē̦rdams (sc.: zirgus) Kaudz. Jaunie mērn. laiki Il, 113. zilu un jē̦lu sapērt Spr. Sal. 20, 30;

2) entzweiprügeln, -schlagen:
tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143.

Avots: ME II, 698

sārķis,

1) ein Fuchspferd
U.;

2) f. sãrķe, eine rote Kuh Sussikas.
Falls mit U. auf sārts "rot" zu beziehen, ursprünglich kurisch (nom. s. *sārtis, gen. sārķa); vgl. aber auch sarks.

Avots: ME III, 806

sasīkt Warkl., Salis, = sikt">sasikt.

Avots: ME III, 730

saskaņa,

1) das Zusammenstimmen, die Harmonie
U., die Übereinstimmung: vienprātība un saskaņa A. XI, 37. iegribas un spēju nevar vienuot saskaņā Asp. attīstīsies pilnā saskaņā A. XI, 473. ... kas re̦dzams ne vien nuo vārdu saskaņas (Übereinstimmung), bet arī nuo vienādām konstrukcijām A. v. J. 1897, S. 238. tie mīlējās abi kâ skaņas, kas saldās saskaņās plūst JR. IV, 126;

2) der Akkord in der Musik
U.: harmonijas jeb saskaņu mācība MWM.;

3) der Reim
U.

Avots: ME III, 731, 732

sasprãdzêt, tr., zu(sammen)schnallen; mit Schnallen versehen: viņš kārtuoja savas mantas, sasprādzēja siksnās A. XX, 493. sasprādzē̦ti kumeliņi BW. 31789, 6. Refl. -tiês, sich stark zusammenschnüren Dr.

Avots: ME III, 742, 743

sasprandzêt Planhof, Podsem, sasprañdzêt Ahs., sasprangât U., Selsau, Sessw., saspranguôt Rutzau, N.-Bartau, saspraņģêt, tr., zu(sammen)schnallen, mit Schnallen, Spangen versehen: sasprandzē man kažuoka siksnu cietāk! Ahs. sasprandzē viņu dūšīgi ap viduci! Podsem. saspraņģēju, apse̦gluoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. sasprandzē̦tu kumeliņu 33654, 1. saspranguot ve̦zumu Rutzau, N.-Bartau. Refl. sasprangâtiês, saspranguôtiês Saikava, sich fest einschnüren (in ein Korsett z. B.): tad nu sasprangājas kâ mamzelīte! Selsau, Sessw.

Avots: ME III, 742

sasprengt,

1) fest einschnüren
V., Assiten: krūtis tâ saspre̦ngtas... blūzē Janš. Bandavā II, 232. kāja kâ saspre̦ñgta! Wain. sasprengt ² (fest zusammenziehen) siksnu zirgam ap vidu Kurl.; s. vijuoles stīgu N.-Peb.; sasprengt ve̦zumu Dunika;

2) = saspriesties 1: le̦dus sasprendzis Sessau. Refl. -tiês, sich fest zusammenschnüren Gaweesen.

Avots: ME III, 743

sešķe, Name einer am Sonnabend geborenen Kuh Sussikas, Pernigel, Ulpisch; vgl. se̦ska.

Avots: ME III, 821

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta ² Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas ² ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform sē - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832

sevējs, dialektisch (in Salis, Sussikas, Pemigel, Ruhtem, Ulpisch) für savẽjs.

Avots: ME III, 822

I siga "?": siga, siga (Var.: sika, bika), aveniņ! BW. 29068 var. (aus Lennewarden). In Bauske beschwichtige man Zicklein mit dem Zuruf sigu, sigu, kazlēniņ!

Avots: ME III, 836

‡ sìkuot ² Saikava "fortwährend Schmerzen empfinden". Vgl. ‡ sikât ²

Avots: EH II, 492

sīkspārnis Welonen, = sikspārnis, die Fledermaus: ar sīkspārņa kauliņu LP. VII, 676.

Avots: ME III, 853

sîksts (li. šýkštas "hart" Pon. gov. II 29; "geizig"),

1) zäh, biegsam, nicht leicht zu brechen
U.: sīksts kuoks, ein Baum, der eine sehr zähe Faser hat. Sprw.: sīksts kâ siksna. (fig.) sīksta dzīvība Konv. ² 2029, zähes Leben. cīniņš starp ... valdību un ve̦cuo, sīkstuo muižniecības varu Latvju tauta XI, 1, 26;

2) karg, geizig
U.: sīksts saimnieks LP. I, 126. Sprw.: nuo sīksta tak kuo var dabūt, nuo plika ne˙kā! - Subst. sîkstums (li. šykštùmas "Geiz"),

1) die Zähigkeit;

2) die Kargheit, der Geiz.
Wenn li. šykš- hier assimilatorisch aus sīkš- entstanden ist, vielleicht zu an. seigr "zähe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 466).

Avots: ME III, 853

sīkstspārnis, = sikspārnis.

Avots: ME III, 853

I sìkt PS., C., sìkt ² Kl., sîkt ² Karls., sīcu (auch sīkstu U.), sīcu, rauschen, zischen (wie kochend Wasser U.); brammen, summen U., Spr.: trumulis ... sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. kuoku zaruos skumji lietus sīc Apsk. v. J. 1903, S. 37. bite sīc Etn. II, 51. šķitu bitīt[i] sīcam (Var.: dīcuot) BW. 363. smalkāki kukaiņi sīc Etn. II, 51. knausis sīc ebenda. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. II, 9. dundura sĩkšanu Apsk. v. J. 1903, S. 654. vai tik nesīc nāves muša? MWM. X, 214. zīlīte žē̦li sīc Vēr. II, 527. meitenes pusbalsī sāka tuo (= meldiju) sīkt līdza Janš Bandavā II, 254. vēl ausīs dziesmas, smiekli sīc Vēr. I, 1207. lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. Refl. sîktiês ² , summend, zischend sich hinein-, durch- saugen (vom Wasser): ūdens sīcas laivā ("= sīkdams sūcas") Salis. Subst. (Demin.) sīcējiņa, die Summende, Beiname der Biene im VL. Von Fick Wrtb. III4, 89 zu mnd. hîgen "schwer atmen", von Miklosich Et. Wrtb. 335 zu poln. sikora "Meise", sikawka "Spritze", von Wiedemann Prät. 62 zu got. siggwan "singen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 496) gestellt. Wegen der Mehrdeutigkeit des le sī- ist eine sichere Entscheidung unmöglich.

Avots: ME III, 853

II sîkt C., Kr., Kl., sîkt ² Deg., sīkstu, sīku, intr., = sikt, verschwinden, nicht gedeihen Bergm. n. U., versiegen: katrs peļņas avuots sīkst A. XX, 957. spē̦ki sīka JR. V, 101. Gehört wohl zu sikt; vgl. Le. Gr. § 620.

Avots: ME III, 854

II sipsna, eine starke Rute N.-Sessau n. U., auch - ein Riemen zum Prügeln (= siksna) Alksnis-Zundulis: ar sipsnu tik tādam, - nevis glaudīt! Alksnis-Zundulis. dabūsi sipsnas, ja neturēsi žaunas! id. Wenn mit altem (vgl. zipsna dass.) s- aus (s)k̑-, vielleicht zu ai. š̍iphā "dünne Wurzel, Rute" oder š̍ēpa-ḥ resp. prakr. chepa- "penis", wozu Petersson Glotta IV, 298, Walde Wrtb.2 163 und Vrgl. Wrtb. II, 545; anders Būga KSn. I, 291.

Avots: ME III, 842

sir̂dîgs (li. širdìngas "herzlich"),

1) eifrig; mutig
U.: brāļi sāks jau sirdīgi strādāt LP. VII, 1061. Pēteris cē̦rt ar˙vienu sirdīgāki rudzuos Purap. Kkt. 7. nuo lielas, sirdīgas mīlestības Manz. Post. I, 437. piesauc dievu sirdīgi labas izduošanās pēc Glück I Mos. 25. duomājiet sirdīgi nuo visiem viņa brīnumiem! I Chron. 7, 9. ar sirdīgu lūgšanu II Chron. 6. guodīgi darbi, kuo viņš sirdīgi padarījis Makkab. 16, 23. tā lūdzam mēs tevi sirdīgi (herzlich) Fürecker;

2) heftig, zornig
U., Wolm., Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern: Sprw. sirdīgs kâ pūce (ērce). sirdīgi kâ traki vilki un lūši Kra. Vīt. 116. mums sirdīgi suņi - kuodīs kājās Br. sak. v. 179. man sirdīga saimeniece BW. 13760. maizes lūdzējus sirdīgi atraidījusi LP. VI, 139.

Avots: ME III, 843

sir̂dît Golg., sir̂dît ² Behnen, -u, -ĩju, tr., erzürnen: tie mani kaitina un sirda MWM. XI, 22. gribē̦dams slēpt, ka tuo nesirda vis sāpes Vēr. II, 1198. Refl. -tiês (li. šir̃dytis "zürnen"), sir̂dēties ² Sussikas, böse werden, sich ereifern, sich erzürnen U.; böse sein, zürnen: uz kuo tu tik visai sirdies? Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 113.

Avots: ME III, 843

skaņuôt, tr.,

1) ertönen lassen:
mednis skaņuoja savu dziesmu Stari I, 22;

2) (ein Musikinstrument) stimmen, den rechten Ton geben:
orķestris stīguoja un skaņuoja instrūmentus Upītis Sieviete 59. mūzikanti sāka skaņuot vijuoles Deglavs.

Avots: ME III, 872

šķiêst: unbek. in Stenden,

1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž ² ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;

2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡

3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž ² gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas ² (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums, ‡

2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.

Avots: EH II, 640

šķirenis,

1) ein Garngebinde
Seppkul, eine Garnfitze Sussikas;

2) "?": apenīt[i]s... kuokā kāpa olu dēt, šķirenī [?] (Var.: šivenē, kubulā, namiņā) izperēt BW. 19543, 1 var. In der Bed. 2 wohl fehlerhaft für šķivenis.

Avots: ME IV, 43

skùops Ermes, Serbigal, Neuenb., skuôps Ronneb., C., Wolm., skuôps ² Ruj., AP., Līn., Iw., skùops ² Kl., Prl., Gr.-Buschhof, Schwanb., Lis., Golg., Selsau, Saikava, Lös., Nerft, Preili, skuôpsts ² BL, Kurs., Frauenb., Gr.Essern, geizig U.: Sprw. skuopam paēst žē̦l, nuo skuopa var vēl kuo dabūt, nuo tukša ne˙kā. viņš šuovakar tāds skuops valuodā Alm. Meitene no sv. 55.- Subst. skuopums, der Geiz. Nebst li. skũpas "knapp" wohl aus aruss. скупъ "geizig"; skuopsts mit st nach siksts.

Avots: ME III, 910

‡ skripkât Auleja, (ein Musikinstrument) spielen. Auf r. skripka "Violine" beruhend.

Avots: EH II, 510

‡ skripkinieks Auleja, ein Violinspieler; ein Musikant. S. auch Tdz. IV, S. 218, wo auch skrip(kau)nieks und skripucis (< r. skripač) dass. angeführt sind.

Avots: EH II, 510

slapsts,

1) der Schlupfwinkel
Wid., Warkl.: sikspārņi vakaruos atstāj savus slapstus MWM. VI, 396, Warkh.;

2) = slapstiķis Golg., Bers.

Avots: ME III, 917

‡ sliņģe, die Schlinge (?): visiem sliņģes (Var.: siksnas) par ple̦ciem, visi - strūgu vilcējiņi BW. 20654 var.

Avots: EH II, 526

smìlts, -s (li. smiltìs) Arrasch, C., Wolm., PS., Gotthardsberg, Jürg., Ermes, smìlts ² , -s Lis., Golg., Adl., Bers., Kussen, smilˆts ² , -s Salis, Grünh., Kandau, Sessau, Mesoten, Deg., Siuxt, Seyershof, Karls., N.-Peb., smilts, -s Salisb., Treiden, Marzenhof, A.-Laitzen, Annenhof, Selsau, Sessw., Meselau, Lös., Grosdohn, Marzen, Saikava, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Stelp., A.Rahden, Gr.-Sessau, Mitau, Hofzumberge, Grenzhof, Kr.-Würzau, Gr.-Autz, Lieven-Bersen, Wolgund, Uozuolnieki, Duobenieki, Tetelminde, Tuckum, Schlampen, Samiten, Stuhrhof, Prawingen, Rönnen, Kurs., Ellei, Gränzhof, Behnen, Blieden, Fockenhof, Bixten, Hasenpot, Appricken, häufig im plur. smìltis Wolm., C., Neuenb., Homelshof, smìltis ² N.-Laitzen, A.-Schwanb., Prl., smilˆtis ² Seyershof, Treiden, Kremon, Salis, smiltis Ruj., Marzenhof, Nötk., Serben, AP., Fossenberg, Holmhof, Alswig, Kreuzb., Misshof, Mesoten, Schönberg, Dobl., Mitau, Annenburg, Jakobshof, Kr.-Würzau, Lieven-Bersen, Uozuolnieki, Vītiņi, Garrosen, Ellei, Schmarden, Zerrauxt, Pampeln, Fockenhof, Brucken, Gränzhof, A.-Moken, Essern, Nurmhusen, Waddaxt, Matkuln, Postenden, Dünhof, Selg., Windau, mundartlich (Baldohn, Schönberg, Mesoten, Bornsmünde, N.-Bergfried, Tuckum, Neuenb., Gr.-Autz, Alschw., Preekuln) auch als ē-Stamm, livon. smilˆti ² Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, Sussikas, Neu-Salis, = smilkts, der Sand: tik dziļi viņa bija iekasusies smiltē. jāiet smilšu kalniņā (in den Friedhof) BW. 236. tā (Gauja)... veļ sarkanās smiltis Aus. II, 2. te̦kuoša smilts Konv. ² 976 od. te̦kuošas smiltis MWM. VI, 350, Flugsand. vai tavs nams neatradīsies pēdīgi tik uz smiltīm? Mērn. 1. 57. dievs duod viņai vieglu smilti (leichte Erde, Ruhe) MWM. VI, 682. vieglas smiltis (terram levem) vēlēt Aus. I, 44. tik daudz tev grē̦ku, cik jūŗā smilšu Br. 392. nīkst kâ smilšu grauds 317. trums izput kâ jūŗas smiltis 185. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. Zu smelis (s. dies).

Avots: ME III, 964, 965

šmĩukšis, das (einmalige) Klatscnen, Knallen: pēc katra siksnas šmiukša MWM. VIII, 589.

Avots: ME IV, 85