Paplašinātā meklēšana

‡ àizdilbât, mit langen, grossen Schritten fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18

‡ àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18

‡ apdilinât Warkl., = apdèldêt. Refl. -tiês Warkl., = apdilt.

Avots: EH I, 77

apdilt, abgenutzt, abgetragen, abgeschluffen werden: apģē̦rbs tāds apdilis Deglau. nazis apdilis, tuo es e̦smu apdilusi dzirdē̦dama, das ist mir lange nichts Neues mehr Biel. n. U.

Avots: ME I, 81

‡ atdilt, durch Benutzung stumpf werden Dunika: nazis atdilis.

Avots: EH I, 139

[didilât Wessen, didilêt Jürgensburg, frierend zittern.]

Avots: ME I, 466

‡ dilas (wo?) "eine Wasserpflanze mit feinen Blättchen".

Avots: EH I, 320

[dilba Bers. "ein ungewandter Mensch".]

Avots: ME I, 467

I dil˜ba: der Arm Ahswikken: ruoku dilbas Janš. Mežv. ļ. II, 170; das Schienbein Dond.

Avots: EH I, 320

I dil˜ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil˜be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs ² [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil˜ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467

dilbât, ‡

2) unsicher gehen
(mit ìl ² ) Lubn., Sessw., (mit ilˆ ) Saikava: bē̦rns jau sāk d.

Avots: EH I, 320

dilbât "laufen" Stomersee.

Avots: ME I, 467

dilbis (unter dil˜ba 1): der Unterarm (mit il˜ ) Gramsden; "= dil˜ba I" (mit il˜) Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 320

dil˜bs (unter dil˜ba I): "stilbs (vairāk ruokas)" Siuxt; "= dil˜ba 1" Rutzau.

Avots: EH I, 320

I dilbt Schwanb. "(etwas) bewältigen, vollziehen".

Avots: ME I, 467

[II dilbt Bers., Fest., schnell laufen: skrien vien! es ar dilbšu līdz; in Kurl. bedeute dilbt, -stu, -bu - "mit grossen Schritten und entblössten Beinen (dilbi) gehen"; "tâ skriet, ka kājas vien paspīd" AP. - In Naud. sage man von einem von der Stelle entlassenen Menschen ohne Unterkunft: viņam nav kur dil˜bt (prs. -bju, prt. -bu)].

Avots: ME I, 467

[III dìlbt ^2, -stu, -bu Oppek. "warten".]

Avots: ME I, 467

[IV dìlbt ² "schwatzen" Selb.]

Avots: ME I, 467

[dìlda ² Warkh., Bers. "ein lang aufgeschossener, ungewandter Mensch".]

Avots: ME I, 467

dildars, ein leichtsinniger, wankelmütiger Mensch, ein ausgelassener Knabe Katzd.

Avots: ME I, 467

I dildinât: zē̦ns pirktuo nazi pa ruokām vien dil˜dina NB. Ursprünglich identisch mit dildinât II (li. dildinti)?

Avots: EH I, 320

I dildinât, etwas beständig in den Händen hin u. herkehren, z. B. ein kleines Kind Kalleten, [Ahswikken; auf den Knieen schaukeln Selb.].

Avots: ME I, 467

[II dilˆdinât ^2,

1) stumpf machen;

2) abnutzen:
kuo par velti manus rīkus dildini? Dond.]

Avots: ME I, 467

dilinât

1): auch Auleja, Kaltenbr.; ‡

2) vgl. àizdilinât.

Avots: EH I, 320

dilinât [li. dìlinti], durch Verbrauch verschleissen, stumpf machen, abnutzen Stelp.

Avots: ME I, 467

diliņš, ein altes, mageres Pferd (izdilis zirgs): kuprītim pame̦t izpūrušuo diliņu LP. V, 42. izpūrušais diliņš par ērzeli iztaisījies LP. V, 42.

Avots: ME I, 467

‡ dil˜les, der Dill: samin d. BW. 6445 var. diļļu dārzi 9696, 10.

Avots: EH I, 320

dil˜linât, Refl. -tiês: d. vīram priekšā Janš. Līgava II, 416.

Avots: EH I, 320

dil˜linât [Ruj.], schwenken, tänzeln: viņš bē̦rnu viegli dancina un dillina Apsk. I, 34. meitas viņš izgrieza un dillināt izdillināja Janš. Refl. -tiês, sich drehen: viņa runā jautri gruozīdamās un dillinādamās Janš. (aus Nigr.).

Avots: ME I, 467

diluônaîns ,* schwindsüchtig: diluonaina sieviete Vēr. I, 1490.

Avots: ME I, 467

‡ diluonîgs, lungenkrank A. Brigadere Daugava v. J. 1928, S. 498.

Avots: EH I, 320

diluônis, diluôns,

1) eine auszehrende Krankheit:
kad bē̦rns kādu laiku nepieņe̦mas miesā un svarā, bet paliek vājš un itin kâ izdilst, tad teica, ka bē̦rnam diluonis BW.;

2) die Schwindsucht:
plaušu d., Lungenschwindsucht.

Avots: ME I, 467

diluoņslimnieks, der Schwindsüchtige.

Avots: ME I, 467

diluôt, abschleissen. Refl. -tiês, von vielem Umherschleissen sich abschleifen; sich ablaufen, sich abrennen Neik. n. U.

Avots: ME I, 467

dil˜t: auch N.-Wohlfahrt, Seyershof, (mit ilˆ ² , prs. de̦lu) Frauenb. Zur Etymologie vgl. auch Wood Postconsonantal w 57.

Avots: EH I, 320

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

‡ dilum, Adv. zur Verstärkung von (nùo)dilt: d. nuodilušais Kaudz. Jaunie mērn. laiki III. 31.

Avots: EH I, 320

dilums, die erfolgte Tätigkeit des Verschleissens, Abnehmens, das Abgeriebensein; diluma vaina od. kaite, die Schwindsucht. dilumzāles, Sonnengold (helichrysum arenarium) RKr. II, 72.

Avots: ME I, 467

[ìedilˆbt ² Wandsen, hineinlaufen: iedilbt mežā.]

Avots: ME II, 9

‡ II ìedilbt, mit Mühe hineinstecken, -stopfen Schwanb.

Avots: EH I, 509

ìedilt,

2): anfangen zu verschleissen:
iedilis "etwas eingerieben oder ausgeschlissen" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 509

[iedilt,

1) durch steten Brauch gangbar werden
L.: ass jau iedilusi, die Achse ist schon abgeglättet. ragavu slieces iedilušas N. - Peb.;

2) abnehmen
(intr.), kleiner od. mager werden: iedilis mēness Wolm. iedilis (= nuovājējis) cilvē̦ks Arrasch.]

Avots: ME II, 9

‡ izdilas, der Altmond (temporal!) Auleja: ve̦ca [mēness] galā, pašās izdilās.

Avots: EH I, 442

izdildirsis,

1) ein magerer, abgezehrter Mensch
Mitau, Paddern, Wain.: ej, izdildirsi, ej, kuo nu lielies? Naud.;

2) "jem., der oft furzt"
Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 727

‡ izdildiski (?) Frauenb. "frech; mit Gewalt": viņš man tik i. taisās virsū, gribe̦dams piekaut.

Avots: EH I, 442

[izdilinât izkapti, eine Sense durch häufigen Gebrauch abnutzen; izd. ruobu Kl., eine Scharte auswetzen.]

Avots: ME I, 728

izdillinât, gehörig schwenken, tänzeln, betanzen: viņš izdillināja kāzenieces Aps. I, 297.

Avots: ME I, 728

izdilt, ‡ Subst. izdilums Frauenb. u. a., ein durch Verschleissen oder Geriebenwerden entstandenes Loch.

Avots: EH I, 442

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728

nùodilinât [li. nudìlinti], fakt. zu nùodìlt, abschleifen, abnutzen, abreiben: nazi, drēbes.

Avots: ME II, 775

nùodilt [li. nudìlti], sich abschleifen, sich abnutzen, abmagern: nazis nuodilis. durvīm malas nuodilušas BW. 12338. tavas drēbes nav nuodilušas V Mos. 8, 4. nuodilst kalti ritentiņi BW. 18090, 2. kad tev mēle nuodiltu! tur jāklausās nuodilušie juoki Alm.

Avots: ME II, 775

padilt, ‡

2) beim Gebrauch löcherig werden:
padilis cimds Dunika, Oknist. apakša gan jau bija padilusi caura Janš. Līgava II, 324. pa- hier für *pra-?

Avots: EH II, 127

padilt, intr., einigermassen abnehmen, abgenutzt, abgegriffen werden: sataustīja labi padilušu pieckapeiku gabālu A. XX, 123.

Avots: ME III, 17

pãrdilinât, ‡ Refl. -tiês Vank., = pãrdilt: ratam gar galdu beržuoties, tas pārdilinãjies.

Avots: EH XIII, 198

[pãrdilinât, mühsam durchfeilen: ar neasu vīli pārdilināt drāti].

Avots: ME III, 153

pãrdilt, intr., sich durchreiben: ruokai āda bij pārdiluse Dok. A.

Avots: ME III, 153

pìedilt, stumpf werden U., sich abnutzen, abreiben LKVv.

Avots: ME III, 245

‡ pirdilis PlKur. "pirdiens".

Avots: EH XIII, 236

pretdiluoņa* zâles, Medizin, Mittel gegen die Schwindsucht.

Avots: ME III, 387

‡ pusdilu, halb abgeschliffen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Korn").

Avots: EH II, 331

sadilinât, sadildinât, tr., (durch ständigen Gebrauch vollständig) abnutzen, stumpf machen.

Avots: ME II, 610

sadilt, intr., (durch ständigen Gebrauch) sich zerreiben, völlig abgenutzt werden; (fig.) sich verkleinern, winzig resp. dünn, mager werden: Sprw. sadilis kâ īle̦ns. sadilušas dzirnaviņas BW. 8040. piekūst mans kumeliņš, sade̦l kaltas kamaniņas 18090. dziedāja, dziedāja, palika klusu: pietrūka dziesmiņu, sadila mēlīte 914. ruokas āda ir pret tuo vietu sadiluse Krišs Laksts 3. zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā Skalbe. sadilst augums acīm re̦dzuot A. XX, 327.

Avots: ME II, 610

sedilka,

1): auch (mit il˜) Frauenb., (mit ilˆ ² ) Grenzh. n. FBR. XII, 12; ‡

2) suņu s., Schimpfname für einen faulen Menschen.

Avots: EH XVI, 474

sedilka Bielenstein Holzb. 566, = se̦dulka.

Avots: ME III, 811

špidilˆga ² Wain., ein Tier, das von der Herde fortzulaufen od. ins Getreide zu gehn pflegt; als Schimpfwort auch von Menschen gebraucht Wain. Vgl. spidilka.

Avots: ME IV, 101

spidilˆka ² , ‡

2) "ein störriges, umher schweifendes Schaf"
Dunika.

Avots: EH II, 655

špidilˆka ² N.-Bartau, ein leichtsinniges Frauenzimmer Wid. Vgl. spidilka.

Avots: ME IV, 101

spidil˜ķis Ahs., Kempenhof der Bitterling (rhodeus amarus) Naturf. XXXVII34, Konv. ² 2320.

Avots: ME III, 994

stidil˜be, punktierter Wasserläufer (totanus ochropus L.) Sassm.; stidilbis, rallus aquaticus LP. I, 87. vgl. titilbis.

Avots: ME IV, 1065

titidil˜bis "der schwarzgraue Wassertreter (?)" Dond. n. RKr. XVII, 59. Vgl, stidilis und titilbis.

Avots: ME IV, 198

utudil˜bis, punklierter Wasserlaufer (totanus ochropus L.) Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 311

uzdilbt, hinauflaufen: uzdilbt kalnā Wandsen.

Avots: ME IV, 324

uzdillêt: (tuo kažuoku) es viens ... nevaru u. Pinkenhof n. Etn. II, 17.

Avots: EH II, 721

uzdillêt, aufziehen, aufspannen Spr.

Avots: ME IV, 324

vistadil˜le: Hen. hat dafür vistadile!

Avots: EH II, 790

vistadil˜le Dond. n. Rkr. XVII, 64, punktierter Wassedaufer (totanus ochropus L.). Mit ll (wenn nicht fehlerhaft für lb) aus lv (vgl. li. titilvis oben unler titilbis)? Vgl. vistilbe und stidilbis.

Avots: ME IV, 626

spidilka, ein heiteres, fröhliches Mädchen Dunika, Wid.; "ein allzu unruhiger, allzu lebhafter Mensch" A.-Bergfried; "ein Leichtsinniger" Kandau; "eine magere Kuh, die sich von andern wegzustehlen pflegt" Luttringen.

Avots: ME III, 994

àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,

1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;

2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;

3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.

Avots: ME I, 48

I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.; ‡

4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.

Avots: EH I, 70

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

apber̂zt, ‡

3) = apdèldêt Siuxt u. a.: drānas apbe̦rztas. ‡ Refl. -tiês Siuxt u. a., = dilt">apdilt: drānas apbe̦rzušās.

Avots: EH I, 73

apdèldêt, ‡ Refl. -tiês, = apdilt.

Avots: EH I, 77

‡ apstrust (wo?), = dilt">apdilt: apstrusis apģē̦rbs.

Avots: EH I, 118

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

bārkšķes, bārkšes, bārkši, barkšķi, [barkšķis Wid.],

1) Bärenklau (Heracleum sphondilyum) Mag. IV, 2, 80, RKr. II, 72;

2) der daraus bereitete Kohl
(U.), Bartsch. [Nach Brückenr Litu. - slav. Stud. 167 und Berneker Wrtb. I, 109 nebst li. bar̃ščiai aus r. борщ "Bärenklau; Roterübensuppe".]

Avots: ME I, 274

bire,

1) ausgerieseltes Korn;

2) Hasen-, Schafmist Krons-Würz.
n. A. X, 2, 536; cf. pires, spires;

3) die Dille:
zāļu bires Elv., U.;

4) eine Anzahl (von Schafen), die Herde:
vušku birīte (Var.: bariņš) pārskrēja par kalniņu sprindzē̦dama BW. 29006, 1.

Kļūdu labojums:
aiz 2) jāiesprauž (hinter 2) ist einzufügen: Plur. bires
Dille = Pille

Avots: ME I, 297

bisiņi [PS.], [bisines L.], bisītes, Morcheln (marchella Dill. n. RKr. II, 74, morchella esculenta Drostenh.); bisītes im VL. als ve̦cas mātes bezeichnet BW. 2834.

Avots: ME I, 300

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338

celis (li. kelỹs, auch kẽlias), gew. Pl., das Knie: ceļi luokās, ļuodzās, trīc, die Kniee wanken, zittern; ceļus apkampt, die K. umfassen; ceļuos mesties, auf die Kniee fallen; ceļuos lūgties, kniefällig bitten; pie ceļiem krist, zu den Füssen fallen. līdz ceļiem od. ceļa galiem, bis zu den K., eine beliebte Massbezeichnung: līdz ceļiem od. ceļu mē̦rā dubļus bridu. [Weiterhin zu li. kelė´nas "Knie(scheibe)", aksl. колѣно "Knie" und wohl auch (vgl. le. ceļu riteni od. skriemelis "Kniescheibe", ahd. knierado und span. rodilla) zu le. duceles "zweirädrige Wagen", apr. kelan "Rad", aksl. коло, an. huel "Rad" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 567.]

Avots: ME I, 368

daĩlinât, ‡ Refl. -tiês, sich schön machen: ne˙kada lelle, kas ... darbdienā varē̦tu d. un dillināties cičiem acu priekša Janš. Bandavā II, 10 (ähnlich Mežv. ļ. II, 127 und Līgava II, 416).

Avots: EH I, 302

dal˜ba Smilt., dal˜bs Kand., auch dalbe, dalbis,

1) der Stamm des Baumes
[dalbs U.];

2) eine Fischerstange zum Scheuchen der Fische
Smilt., Gsth.;

3) eine Stange zum Stossen, Rudern, Anhalten der Böte, der Flösse:
paņemi dalbu un pārceli svešnieku. ar dalbiem dze̦n pluostu pār upi pāri Kaudz. M.;

4) [dàļba ² Lis., dal˜bs N. - Peb.], eine Stange zum Umdrehen von Balken und zum Verbinden von Fudern
(= buomis);

5) [dal˜bs Kaugershof, dal˜ba Trik.], eine Stange, womit das Korn in der Riege gelockert wird, damit es von der Wärme durchdrungen werden könnte;

6) die Ofenkrücke;

7) [dal˜ba Nigr.], eine zweizinkige Gabel zum Aufladen der Garben
Kand.; [ eine Gartengabel Bielenstein Holzb. 503];

8) [dal˜bis Wandsen], langer Stiel einer Harke od. Gabel
Līniņ Wain.;

9) die Höhlung, die durch das Ausfaulen desMarkes im Baume entstanden ist
Sezzen;

10) von einem unachtsamen Menschen od. Tier, das den Weg nicht einhält:
pa ganībām gāja cilvē̦ks kâ dalba, uz vienu pusi un uz uotru pusi, ne˙maz pie ceļa neturē̦damies Selb. - [Zu le. delbis, de̦lbs, dilba, li. dálba "рычаг, шест; неуклюжiй человѣк", dilbis "Unterarm", délba "Forkenstiel", apr. dalptan "spitzes Werkzeug von Eisen, um damit Löcher zu schlagen", r. долби́ть "hacken, meisseln", altr. надолобъ "Fallbalken am Tor", klr. продóлоб "Pflugdeichsel", čech. dláto "Meissel", serb. dlijèto dass., ae. delfan "graben", ndd. dölben "schlagen" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4, 204, Leskien Abl. 323 u. Nom. 174 u. 208, Lidén Stud. 93, Persson Beitr. 423 f., Berneker Wrtb. I, 251, Trautmann Wrtb. 54. Die Bed. "Stange" wohl aus der Bed. "das zum Stochern Dienende".]

Avots: ME I, 434

damest, ‡

2) ein wenig bezahlen, vergüten
Kaltenbr.: jam saimnieks vis damete. cik damesi par tuo darbn? Refl. -tiês, ‡

2) überfallen (von einer Krankheit):
dame̦tas diluons Kaltenbr.

Avots: EH I, 306

dẽ̦kla [Ronneb.], dẽklis, ein anzuschweissendes oder angeschweisstes Stück Stahl od. Eisen: par dēkli sauc tē̦rauda vai dzelzs daļu, kuŗu pieliek (uzdēj) nuodilušiem cirvja zuobiem vai arī nuodilušiem lemešiem.

Avots: ME I, 462

dèldêt: Praes. -u in einem handschriftl. Vokabular; ruokas brāžā, deldē (reibt ab) Auleja. ‡ Refl. -tiês Warkl. "= dilt">dilt".

Avots: EH I, 314

dèldêt, -ēju, -ēju, tr., abnutzen, verschleissen, tilgen: spē̦lmanis velti bijies, ka kāzās stīgas deldēšuot Neik. vai tie mani zābaciņi bij par velti deldējami BW. 11257. kuo velti par tādām lietām mēli deldēt? Subst. de̦ldē̦tājs, jem., der abnutzt, tilgt, der Tilger: daža laba mātes meita tava mūža de̦ldē̦tāja BW. 8144. Jēzus, grē̦ku de̦ldē̦tājs; so auch grē̦ku deldēšana, die Tilgung der Sünden. Zu dilt.

Avots: ME I, 453

dèldinât, ‡ Refl. -tiês Warkl. "= dilt">dilt".

Avots: EH I, 314

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 ¹ (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 ¹ (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. ² 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454

de̦lu, Praes. von dilt.

Avots: ME I, 454

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "dilt">lē̦nām dilt, kalst" (mit è ² ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319

dirnêt: pats ieiet kruogū, un pate dir̃n ratuos Siuxt; "dēdēt; dilt">izdilt" Brucken n. Etn. I, 31; "neēst, baduoties" Kandau und Pröbstingshof n. Etn. I, 31: visu dienu ne˙kā neē̦d; dirnē tik vien.

Avots: EH I, 322

‡ *dītiês (?) "?": viņa; tam priekšā dīdamās (zu verbessern in dīdĩdamās oder dzīdamās?) un dillinādamās, jautri dziedāja Janš. Bandavā I, 54.

Avots: EH I, 326

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

drikte, drikts, -s,

1) die Achse der Spule des Spinnrades
Kand., Krem.;

2) driktīte, driktītis U., Schwungholz am Fusstritte eines Rades, z. B. beim Spinnrade, dadurch das Eisen bewegt wird;

3) das Schraubengewinde
LKVv.;

4) Hängen, Federn
Naud.: tam jau driktis izdilušas (= tas jau vienmē̦r pe̦rd);

5) driktes, die Zähne am Kammrade
U.

Avots: ME I, 499

drimêt,

2): šie zābaki maz valkāti; tie nav vēl i[r] drimējuši (nevar manīt, ka tie diluši) A.-Sehwanb.

Avots: EH I, 334

dusulis (li. dusulỹs "Engbrüstigkeit"),

1) Engbrüstigkeit, Asthma, Schweratmigkeit
[Bers.] (oft bei der Schwindsucht); oft = diluonis">diluonis, die Schwindsucht: viņš dabūja caur dusuli nāvi Lautb.;

2) der Husten
Katzd.; gar,ais dusulis od. kāsus, der Keuchhusten;

3) der keuchet
Manz.; der Engbrüstige Mag. II, 3, 118. vārgie gara dusuļi U. b. 110, 55; [ einer, der fortwährend hustet U.];

4) ein Pferd, das den Bauchschlag hat
U.

Avots: ME I, 522

el˜šât [Drsth., Nigr.], tief aufatmen AP. n. U.: vājnieks sāka smagi un dziļi elšāt Mērn. laiki 352. zirgi apstājās elšādami Kad mēnesis dilst 103.

Avots: ME I, 569

êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,

1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;

4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;

5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡

6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡

7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,

2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).

Avots: EH I, 374

[ģiezens (wohl als ģiezenis aufzufassen) "jem., der abgemagert, beinahe wie ein Skelett aussieht" Stelpenh.: izdilis kâ ģiezens.]

Avots: ME I, 701

ģiltene, [ģiltine Nerft, Wessen], gew. ģiltenis Bers., Lös.,

1) das Totengerippe, Skelett
St.: izdiluse kâ ģiltene LP. VI, 986;

2) ģiltenis, ein abgezehrter Mensch
Stockm. n. Etn. I, 90;

3) [ostle. džiltine ² Warkh., der personifizierte Tod;]

4) ģiltene, eine verlarvte Person, die den Tod vorstellt
Kurl. n. U. Aus li. giltinė˜ "Todesgöttin, Tod" [dies nach Būga Aist. Stud. 161 dissimilatorisch aus * gintinė (vgl. le. ģindenis?), das zur Wurzel von dze̦nu "treibe" gehöre].

Avots: ME I, 699

gripiņa das herabgebogene Stück an den Enden oder in der Mitte eines Hufeisens Schwanb. : pakavam visas gripiņas nuodilušas.

Avots: ME I, 656

ìerùobežuôt, tr., einschliessen, einschränken, beschränken: celiņu ieruobežuo lieli kuoki B. Vēstn. kailas nuoras ierùobežuõja nuo visām pusēm skuolu. ieruobežuojam diluoņa baktēriju darbuošanuos MWM. VI, 729. Subst. ìeruobežuojums, die Einschliesung, Einschränkung, Beschränkung: sē̦tsvidus ieruobežuojums A. XI, 53; sadzīves nuoteikumu ieruobežuojumi Vēr. I, 1321.

Avots: ME II, 59, 60

il˜gt: mit ìl N.-Wohlfahrt,

1): jis nevarēs tik ilgi i. (vorhalten, am Leben bleiben),
juo jam ir diluonis Bērzgale;

2): man tīri siekalas te̦k un vē̦de̦rs ilgst; ja ... visādas ē̦damas lietas kuopā ieraugu Pēt. Av. II, 134; ‡

3) "verlängern"
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 430

‡ izblēnêt,

1) = izplẽnêt 1: uguns izblēnējusi Warkl.;

2) = izplẽnêt 2, izdilt und zugleich izbãlêt Warkh.: i. var drēbe, slims cilvē̦ks.

Avots: EH I, 435

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719

[izdiedêt, = izdēdêt: maitas kauli izdiedējuši, slimnieks izdiedējis, drēbe izdiedējusi (= izdilusi) Postenden. izdiẽdējis kâ skals Mitau.]

Avots: ME I, 728

‡ izdrunêt; verwittern Lubn.; izdrunējis "izne̦sājies, nuodilis" um AP. und Modohn.

Avots: EH I, 443

II izdzît (li. išgýti), intr., ausheilen, verheilen, völlig genesen: tiem plaušu diluonis izdzijis. vai slimais mirs, vai izdzīs LP. VI, 849.

Avots: ME I, 733

izgandêt, intr.,

1) verderben, zugrunde gehen:
tu izgandēsi pats LP. V, 415;

2) verkommen, ausgehungert sein:
ve̦cs, izgandējis zirgs LP. IV, 67. Neben izgandējis sehr oft izgandis, f. - usi, verkommen, ausgehungert: diezin, kas nuoticis manam teļam, paliek tāds izgandis, skaidri izdilst Naud., Siuxt. izgandis kâ vilks Naud. izgandusi kāre (Heisshunger) pēc ievārījuma Kleinb. Subst. izgandums, der Heisshunger: nelāgais, zvēriskais izgandums pieaug Kleinb.

Avots: ME I, 736

‡ izkļe̦bačâtiês Auleja, = izšķuôbîtiês: spārneņi izdilst, izkļe̦bačājas.

Avots: EH I, 457

izkrẽ̦pât, izkrẽ̦puôt, tr., auswerfen, ausräuspern: ar diloni sasirdzis cilvē̦ks var izkrē̦pāt milzum daudz baciļu. Refl. - tiês, sich ausräuspern, genügend Schleim auswerfen: viņš ne˙maz nevar izkrē̦pāties. Subst. izkrē̦puõjums, der Auswurf, Speichel.

Avots: ME I, 755

izlùocît, tr.,

1) ausbiegen, auseinanderbiegen:
izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;

2) modulieren, striegeln und bügeln:
balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;

3) schnörkeln, schmücken:
šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;

4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter
Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl. - tiês,

1) sich auseinanderbiegen:
visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15. izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend) Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;

2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen:
ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110. pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.

Avots: ME I, 766

izņīdrêt, fadenscheinig werden: viņa sakārtuoja ve̦suo, izņīdrējušuo se̦gu A. XXI, 274. lakatiņš sadilis un izņīdrējis kâ zirnekļu audums D. 118, 47.

Avots: ME I, 777

‡ izturkšķêt "?": ve̦cā pletne bija sadiluse, izžuvuse, izžurkšķējuse un palikuse pa˙visam viegla Janš. Līgava I, 131.

Avots: EH I, 491

izžulˆgt,

1): auch KatrE.; Warkh.; izžulgušā zemē ir tabāks neaug Saikava: zirgs brida pa izžulgušuo sniegu Niedra Kad mēnesis dilst 277. ce̦pure salijuse cauri slapja, izžulgusi PV. kad aitas slimuojušas ar ūdens kaiti, tad viņu iekšas ir izžulgušas Bers., Kalz. ja kājas ilgāku laiku nav autas, tad tās izplešas, izžulgst ebenda; ‡

2) austrocknen
(intr.) Gr.-Busehh.: peļķe izžulgusi.

Avots: EH I, 499

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149

‡ kaũsis Salis, Zarnikau "skārda luociņš ar renīti, kam apliek virves cilpu. luociņam cauri tad nāk attiecīgās dzelzs daļas, kam būtu jāapme̦t virve. tâ pasarga virvi nuo berzēšanās un dzelzi nuo ātras sadilšanas. kaušus lietuo valgu galuos, kam gadās berzēties gar dzelzi". Wohl zu kauša I.

Avots: EH I, 595

‡ I ķẽmêt Lems., Trik. "gaiduot nīkt, dilt">dilt; baduoties".

Avots: EH I, 699

‡ ķir̂nis ² Stenden, ein magerer Mensch od. ein solches Tier: cik tev, tādam ķirnim, var būt spè̦ka! izdilis kā ķ. Vgl. ķir̃na I.

Avots: EH I, 704

I ķizinât: nuo Jūsu suolījuma, kuo man ķizinājāt; ka ... vedīšuot atkal sev līdza, ... neiznāks ne˙kas Janš. Bandavā II, 178. puišelis ķizinātājai gre̦dze̦nu nuomauca Līgava I, 358. Refl. -tiês,

1): nedillinies un neķizinies viņam pretī!
Janš. Līgava I, 207; Neckerei treiben; Händel suchen Segew.

Avots: EH I, 705

klabstêt, - u, - ẽju, ungleichmässig klappern Mar. n. RKr. XV, 118: mašīna klabst vien: skrūves izdilušas.

Avots: ME II, 207

klanît, - u, - ĩju, tr., wiederholt neigen, beugen, sinken lassen: galvu Stari II, 770. Refl. - tiês, sich wiederholt neigen, bücken, verbeugen vor jem., mit d. Dat.: es tai meitu māmiņai simtu reižu klanījuos BW. 18327, 1. jauni puiši klanījās pe̦lē̦kam akmeņam 12764; 13896. svece tik tieva, ka klanās, dass es sich in der Dille des Leuchters hin - und herbeugt U. zirgi sadzīti, ka tik klanās vien Dünsb. [Li. klànyties scheint schon seiner Betonung wegen nicht altererbt zu sein, und so ist wohl auch le. klanît aus r. клонить dass. entlehnt (zur Zeit der Entlehnung der kirchlichen Terminologie), da es im Baltischen sonst recht isoliert zu sein scheint.]

Avots: ME II, 213

kleberêt,

1): klappern
Aps. J.: izdilis nazis, kliņķis, ve̦ci rati lietājuot (braucuot) kleberā(jas) PV.;

2): ja, ejuot pa glumu le̦du, kājas slīd, tad saka, ka kleberē ("?") NB. Refl. -tiês: auch Lems.

Avots: EH I, 613

kleberêt. - ẽju,

1) mit Gepolter auf schlechtem Wege od. mit einem schlechten Pferde fahren
Hasenp., Irmelau, Tirs., Druw.;

2) taumeln
Etn. II, 50;

3) tr., hin und her bewegend etwas auseinanderbringen:
bij kleberēšana, līdz atkleberēja durvis, atslē̦gu Hasenp. Refl. - tiês, mit Geklapper wackeln: izdilis nazis (kleberis) kleberējas Lasd.

Avots: ME II, 220

kleberis [li. klèberis "išklìbe̦s, išklìgžde̦s peĩlis", kleberỹs (poln.) "klepadło"],

1) ein abgenutzter (klappernder) Wagen od. ein solches Taschenmesser, ein Klapperkasten:
par kleberi sauc tādu saliecamu nazi, kas izdilis un purinuot klaudz; arī iādus vāģus, kas izdiluši un braucuot klaudz Tirs., Druw.;

2) ein schlechtes Pferd:
zirgi tam tīrie klebeŗi Irmelau. klebeŗu klebeŗiem iet, taumeln, wackeln Etn. II, 50;

[3) ein Schwätzer
Wid. - Zu klebêt und klabêt (s. dies)].

Avots: ME II, 220

kolstets: kol˜steris Lems., Salis: k. ir tāds lieluos kauluos, izdilis un slikts (mager) Salis. apprecējusi tādu lielu kolsterl, kas ne pēc kuo neizskatās Lems. tuo kolsteri nav kuo jūgt ilksīs: tik un tâ viņš ve̦zumu nepavilks.

Avots: EH I, 638

[III kuõsains "izdilis, spalvu nenuometis (von Tieren)" Schujen.]

Avots: ME II, 348

kruõka, kŗuõka [Līn., Dunika, Gr.Essern, Se˙lg., Nigr., Lautb., Wandsen, Luttr.], Kand., kruoķe Selb., kruokla U., die Falte, Runzel: zābaki ar sīkajām kruokām dilbuos AU. jakas ar kruoķēm sānuos A. XX, 68. tagad liek kruoķes ap brunčiem, lai izskatītuos kuplāka brunču apakša Selb. tu esi izuosts līdz pēdējai dvēseles kŗuokai JR. V, 12. [In Dunika auch als Schimpfwort für ein sich gebückt haltendes Weib. Nebst estn. krōk "Fältelung" aus mnd. kroke dass.]

Avots: ME II, 294

kulˆcerêt Druw., -ẽju, tr., bewegen: bē̦rns uz galda sē̦dē̦dams kulcerē kājas. Refl. -tiês, sich bewegen, hin- und herschlenkern: vāģiem ilkss izdilusi, kulcerējas.

Avots: ME II, 305

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks ² Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308

kur̃pe, [kur̂pe ² (?) Bl.] (li. kùrpè, apr. kurpe),

1) der Schuh: kurpes apaut, nuoaut. kurpe spiež, nuomukusi. Im VL.: es apaušu kurpītēm (statt des gew. kurpes) BW. 14778. rīta kurpes, Morgenschuhe ; sniega k., Schneeschuhe. zābakiem jaunas kurpes piešūt, vorschuhen ;

2) das dicke Ende der Femerstange, das so angefertigt ist, dass es an die vorderste Stütze der Schlittensohle angebunden wird
Dond., [Ronneb.] ;

3) dze̦guzes kurpes, Frauenschuh (cypripedilum calceolus)
RKr. II, 70 ; dze̦lte̦nā kurpīte, Eisenhut (aconitum lycoctonum) Birsm., RKr. II, 64. rudzu kurpītes, Rittersporn (delphinium consolida) Kav. ; zilās kurpītes, aconitum napelleus Birsm. ve̦cumā nevar redzēt, ja ē̦d me̦du, kuŗu bites savākušas nuo kurpītēm (aconitum napellus) RKr. XII, 15. [Zu p. dial. kiérpce "Art Schuhe", serb. dial. krplje "Schneeschuhe" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 670, Mikkola BB. XXI, 120 f., Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Walde Wrtb. ² 134, Boisacq Dict. 515 f., Pedersen Vergl. kelt. Gramm. I, 94, Trautmann Wrtb. 146.]

Avots: ME II, 325

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa ² Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409

luõdât, -ãju, intr., freqn. zu lìst, fortgesetzt umherkriechen: zīlei spārni nuodiluši, biezus krūmus luodājuot BW. 8461, 10. bē̦rns jau luodā, drīz staigās.

Avots: ME II, 523

luõžât, -ãju (li. lándžioti), luõžņât, luožņuôt BW. V, S. 235, intr.,

1) umherkriechen, umherschleichen:
[pa pagalmu luožājuot BW. 23619, 8 var.] irbei spārni nuodiluši, biezu mežu luožājuot (Var.: luodājuot, luožņājuot) BW. 8461. kâ es lai luožņāju ap citu namu A. XX, 936. luožā bitīte BW. V, S. 203;

2) kriechen, schmeicheln:
luocīties un luožņāt pret augstmaņiem Rol.;

[3) schnüffeln
U.] Subst. luõž(ņ)âšana, das Umherkriechen, Umherschleichen; luõž(ņ)âtãjs, der Umherschleicher, Kriecher; akmiņu čupas luožātājs, Beiname der Schlange Tr. IV, 394. zemes māte sasauca visus luožņātājus, visus zemes te̦kātājus LP. V, 335.

Avots: ME II, 529

ļùnkât, -ãju, tr., hin- und herbewegend zum Wanken, Wackeln bringen: mietu Bers. Refl. -tiês, wackeln, wanken, schwanken: viņš iet ļunkādamies C., Smilt. izdiluši riteņi ļunkājas Bers., Lub., [Fest.], Burtn.

Avots: ME II, 543

ļurzas "offener Mund; izdilusi, vaļīga mēlīte" Burtn.: saturi nu reiz ciet savas ļurzas!

Avots: ME II, 545

māgans, schwach: man māgana dūša, es ist mir schwach zu Mut Grünh. [mãgans schwach, hager, mager) cilvē̦ks; nuo slimības viņš kļuvis tāds mãgans Schujen, Naud., Irmelau; mãgana seja Stuhrhof, Grünh., Mitau; màgans ² ("izdilis") luops Sessw., Stomersee. - Aus d. mager umgebildet?]

Avots: ME II, 577

mãjuôt,

1): viņš mājuo luopu kūtī Siuxt. vai jums te irbes ne˙maz nemājuo? ebenda; agrāk diluoni (sic!) ne˙maz nebij tik vare̦ni; tagad tie briesmīgi mājuo Orellen;

3): auch Ev. Subst. mãjuôtãjs - schon
LLD. II, 22 ₆ .

Avots: EH I, 789

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

mir̃t [auch Wolm., Dond., Jürg., Bauske, Līn., Ruj., Salis, Serbigal], mìrt C., [Peb., Arrasch] (li. mir̂ti, prs. mìrštu), -rstu, -ru, intr.,

1) im Sterben liegen, sterben:
mirt es (Var.: mirtin) miru, nenuomiru BW. 27372. lai mirst māršas mirstamuo, lai dzīvuo bāleliņi, mögen die Schwägerinnen immerhin sterben 25399, 2. mirt nelabā galā, nelaikā, dabiskā nāvē, eines unnatürlichen (schrecklichen), eines natürlichen Todes, frühzeitig sterben; mirt ar diluoni, ar asins sē̦rgu mirt, an der Schwindsucht, an der Dysentarie sterben; badu od. badā mirt, Hungers sterben. mirt par tē̦vzemi, für das Vaterland sterben. Sprw.: klausi kungam, mirsi bez nāves. ve̦cam jāmirst, jauns nuomirst. miris pie tiesas nesūdzēs;

2) mirt uz, [dzīvs, miris virsū krist L.], verpicht sein:
kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb.; kungs jau par viņu zūd un mirst (geht in den Tod) Lautb. [Zu mērdêt, li. māras, slav. moŗ "Pest", aksl. mrěti (prs. mьrǫ), la. morī "sterben", ai. maratē "stirbt", mṛtá-ḥ, kymr. marw "tot", arm. meranim "sterbe", got. maúrƥr "Mord", gr. μορτός· βροτός Hes. u. a., s. Walde Wrtb. ² 495, Trautmann Wrtb. 186.]

Avots: ME II, 634, 635

mutuļuôt, intr.,

1) unverständilch sprechen
[Wessen] - vārdus pa muti valstīt, tuos apēst Bers.; in dieser Bedeutung mutulêt [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 147;

2) sprudeln, Blasen werfen, brodeln, stöbern
[Fest.]: lāča dē̦ls vāra putru, ka mutuļuo vien LP. VI, 495. katls ar vāruošu ūdeni mutuļuo. ūdens vārās mutuļuodams Ahs. n. RKr. XVII, 40. avuots, stiprs sniega putenis mutuļuo Etn. IV, 147. jau dūmi mutuļuo MWM. III, 325;

3) fig., sprudeln, strudeln, wogen:
pa ārpusi plūst un mutuļuo dzīve A. XX, 33.

Avots: ME II, 676

mûžîgs,

1): sēja mūžīgās lielās pūrvietas (acc. pl.) rāceņus Salis;

2): sataisīt mūžīgus (sehr dauerhafte)
zābakus Zvirgzdine. smird kâ mūžīga ("?") elle Siuxt. jis bija tīri m. (echt) zemnieks Kaltenbr. tad mūžīgi gāja pieguļā Siuxt. tas mūžīgi (= mûžam) nevar labi izskatīties AP.

3): mūžīgi (sehr)
liels, slims, patikt Sonnaxt. mūžīgi nejauks Seyershof. mūžīgi sadilis Kaltenbr.

Avots: EH I, 839

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 ^1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681

nemâklis, f. -kle, nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.

Avots: ME II, 723

nemâksliniẽks, der Dilettant (in der Kunst), der Nichtkünslter Stari III, 274.

Avots: ME II, 723

‡ nemâkulîgs, einem nemâkulis eigentümlich, unverständig, dilettantisch.

Avots: EH II, 16

I ni, ‡

2) Partikel zur Verstärkung der Negation: šitī nedilst ni Kaltenbr. pienu ni (gar nicht)
nevede pārduot Sonnaxt. svētdien ni nestrādāja ebenda. nuo tādas miršanas ni neduomāja ebenda.

Avots: EH II, 24

nikt,

1): vācu lielgabali nenikuši dragā purvu A. Grīns Dveseļu putenis II, 160;

2) (= nĩkt

1): praes. nìkstu ² (Warkl., Zvirgzdine) od. nikstu (Auleja), praet. niku; sāka mūsu dzīve n. Zvirgzdine. nikst i(r] nikst, dilst i[r] dilst, iļr] nuosprāgst (von einem kranken Tier)
Auleja;

3) "verstürzt sein"
Lng. ‡ Refl. -tiês, aufhören: vai tu niksies ("mitēsies, liksies mierā")! Grawendahl.

Avots: EH II, 25

nùobrukt,

1) od.

2): ve̦cas, jau sen nuobrukušas un nuodilušas kartis Janš. Ltgava I, 296; ‡

3) verbrüht werden (am Körper)
Kaltenbr. ‡ Subst. nùobrukums,

1) das Abgesttirzte, Abgerutsche, der Absturz:
krasta nuobrukums;

2) eine verbrühte Stelle am Körper:
nuobrukumam labas priedīšu mizeņas Kaltenbr.

Avots: EH II, 34

[II nùodelêt Bauske (?) "izdilt".]

Avots: ME II, 773

nùoêst,

4): senāk gan savu vīru nuoēdu Sonnaxt;

6): rāva ūdens nuoē̦d kājas Heidenfeld. karsta saule ģīmi tīri jē̦lu nuoē̦d ebenda. saule nuoē̦d lakatam krāsu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): auch Auleja, Frauenb., Segew.: aita bija ar zaļiem kartupeļiem nuoē̦dusies Seyershof; ‡

2) "ē̦duot nuodilt" (von Zähnen)
Auleja: kad tuo vien e̦d, tad zuobi nuoē̦das: ‡

3) sich mit etwas ausschliesslich beschäftigen (?):
ar malku vien nuoē̦das; cita ne˙kā nepadara Segew.; ‡

4) sich abhärmen:
kuo viņš nuoē̦das un nuoraizējas ar savām bē̦dām! Ar.

Avots: EH II, 44

nùonĩkt [li. nunỹkti], intr., im Wachstum zurückbleiben, verkümmern, verkommen, zu Grunde gehen: es būtu gan nuonīcis GL. cilvē̦kam garīgi jānogurst un jānuonīkst Vēr. II, 583. nuonīksti, nuodilsti kâ sē̦tas mietiņš! BW. 34112.

Avots: ME II, 825

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826, 827

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826

nùošņur̂kt,

[1) (prs. nuošņurkstu) =nùoskumt Lis.];

2) verkümmern, nass werden:
kâ nuošņurka meža irbes, pa krūmiem luožņādamas, tâ nuodila ļaudīm mēles, nuo manim runājuot. Gew. das Part. nuošņurcis, durchnässt, durchgefroren, niedergeschlagen, verdriesslich Ahs. n. RKr. XVlI, 43, Etn. II, 177: viņa bija pa˙visam nuošņurkusi Saul. viņš aizbrauca gluži nuošņurcis A. XX, 207. Vgl. nuoņurkt.

Avots: ME II, 870

nùotît,

2): nuotinis dilbas ... ar ... siksnām Janš. Līgava I, 123. Refl. -tiês,

1): zirgu, kas ar virvi pie mieta pa˙visam bija nuotinies Pas. V, 411; ‡

3) sich (dat.) bewickeln:
liêlus nuotinies ar ... auteļiem Janš. Līgava II, 237.

Avots: EH II, 101

nùovãrgt [li. nuvar̃gti], intr.,

1) abzehren, absiechen, verkommen, verquienen, entkräftet, erschöpft werden:
kāds cilvē̦ks bijis ļuoti nuovārdzis ar plaušu diluoni Etn. II, 166. nuovārguse mātes meita BW. 8300;

2) zur Langweile, zum Trödeln verdammt sein:
viņam jānuovārgst kādas... stundas MWM. VIII, 379. Refl. -tiês, elend werden Bl. II, 226.

Avots: ME II, 884

‡ padacka AP., ein gewisser Bestandteil eines Wagens ("mazs dzelzs stienītis zem kuoka ass, kas piestiprināts, lai braucuot ass nedilst").

Avots: EH II, 125

padē̦kls (unter padêklis): ein gewisser Bestandteil eines Holzschlittens ("kuoks. kuo ar tapām pieurbj vis˙gaŗām zem slieces, lai sliece tik ātri nedilst") Auleja.

Avots: EH II, 127

‡ paklikšinât, ein wenig klappern (mahen) Dunika: pajēma ve̦cuo, izdilušuo nazi un ar tuo paklikšināja.

Avots: EH II, 142

‡ pãrkùleņš,

1) kopfüber
AP.: meitans nāce p. nuo ve̦zuma zemē:

2) p. šũt AP., Ramkau, überwendilch nähen:
cits deķi vidā sašuva ar dubultu vìli, bet cits šuva p. AP.

Avots: EH XIII, 204

‡ pãrveñst Dunika, (tief) durchschneiden: ar asuo nazi pārvenda sev dilbu.

Avots: EH XIII, 216

pavaĩrāk, (etwas) zu viel: tas pa+tiesi bija pavairāk! das war wirklich zu viel! Druwa II, 301. Vidzemei bij tâ drusku pavairāk tuo valdnieku Kad mēnesis dilst 3.

Avots: ME III, 131

I pelējas, seltener pelēji Dubena, Warkh., Warkl., = pelenes: pret dusuli (diluoni) dzeŗ pelējas.

Avots: ME III, 196

pìesmìrkt, = piemirkt, feucht werden, (von Feuchtigkeit) durchtränkt werden: Jāņa bē̦rni piesmirkuši (Var.: samirkuši, nuomirkuši, izmirkuši), Jāņa zâles lasīdami BW. 32627, 2 var. sāku nest panākumu kâ piesmirkušu siekstu Zalktis I, 98. lemeši gāž apkārt piesmirkušuo ve̦lē̦nu Niedra Zemnieka dē̦ls 61. piesmirkušuo priežu zari Niedra Kad mēnesis dilst 256. pirksti kļuva smagi, smagi, kâ svina piesmirkuši Dz. V. - tas staigājis kâ piesmircis (traurig, schwermütig) apkārt LP. VI, 1, 113. piesmircis kuoks Wolm., Stomersee das -s- ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.

Avots: ME III, 293

pìst ² , -stu, -su,

1) zerfasern
(intr.) Kl., Bers., Warkh., "flusern" Bers., Fest.: aizsien pātagai mazgu galā! citādi atšķetinās un sāk pīst;

2) sich leicht ausschlauben:
zirņi lē̦ti pīst Dobner n. U. Subst. pìsums ² Bers. "nuodilums līdz skrandām". Vielleicht (nach Leskien Abl. 280) zu pàisît (s. dies), wobei das ī (wie in la. pīso neben pinso "zerstampfe") auf in (aus dem Nasalpräsens) zurückginge.

Avots: ME III, 234

plàušas Wolm., Jürg., Kreuzb., Neuenb., plaûšas ² Bauske, Behnen, plàuši (li. plaũčiai) C., Serbigal, plàuši ² Kl., Golg., Neu-Rosen, plaûši ² Līn., Salis, Ruj., Selg., AP., Dond., die Lungen; plaušu diluonis, die Lungenschwindsucht; plaušu iekaisums, die Lungenentzündung; plaušu lēveris, Lungenlappen Wid. - plaušu zâles, Quellen-Ehrenpreis (veronica beccabunga L.) RKr. II, 80. pret diluoni jāvāra un jādzer plaušu sūnu sula Erlaa n. Etn. IV, 53. Nebst apr. plauti, aksl. (n. pl.) plušta, aruss. (n. pl.) плюча, gr. πλεύμων dass. zur unerweiterten Wurzelform von le. plaust ("die Lunge schwimmt auf dem Wasser"), s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 f., Boisacq Dict. 793, Liden Arm. Stud. 115.

Avots: ME III, 327

pludurêt, -ẽju Lis.; pluduruôt, tr., intr., schwach mit den Flügeln schlagen, hilflos flattern: jaunie putniņi, nuo ligzdas izkrituši, pa zemes vtrsu pludurē Druw. n. Etn. II, 113; RKr. XVII, 74. putns, skŗiedams pa slapjām tapām, spārnus pludurēja MWM. VIII, 889. šauta irbe pluduruoja tīrumiņa galiņā BW. 8877 var. Refl. pludurêtiês, hilflos mit den Flügeln sahlagen : pluduŗē̦damas skrēja raiba, pāršauta vista pār sakņu dārza sē̦tu A. XXI, 135. tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tâpat kâ vistas Niedra Kad mēnesis dilst 22. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 354

pũžņuôt C., pūžņât, -ãju, pūznît, -ĩju, auch pūšņuôt Konv. ² 271, eitern: pūznījuša rē̦ta MWM. VIII, 374. kāja pūznīja Niedra Kad mēnesis dilst 281. pret lieku gaju un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru Etn. IV, 1. nuo iekšējiem iekāisumiem nākas pūžņuojumus nuovadīt uz ārieni Konv. ² 658.

Avots: ME III, 454

rādze,

1) "?": dzied lakstīgala zuobentiņa rādzītē (auf der Schneide?
Var.: galiņā) BW. 20727 var. paša dieva gaiļi dzied zuobentiņa rādzītē 32048;

2) ràdze ² Druw., Lis., Golg., Selsau, Sessw., Heidenfeld, Warkl., Meiran, Bers., Saussen, Schwanb., Bolwen, Aahof, Lös., Prl., der mittlere Stollen am Hufeisen:
dancuo, manu kumeliņ, ar visām rādzītēm! BW. 16137. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. bet pakava vidū, tâ kâ rādzes vietā, vis˙augstāk sēdēja pats... kancleris Niedra Kad mēnesis dilst 16. Zu rags? Vgl. tormell li. rõgės "ein kleiner Schlitten".

Avots: ME III, 495

I rieči,

1) = rīki Harder n. U., das Handwerksgerät L.; riẽči, verschiedene kleine Sachen Janš.: visi rieči stāvu stāv: stāvu sluotas, stāvu dakšas, stāvu stāv sprigulīši BW. 28797. pa tam tuop visi riečiņi pie arkliem, ratiem taisīti St.; übertragen, von den männlichen Geschlechtsorganen: mani rieči nuodiluši BW. 35036;

2) = ridas, altes Gerät, alter Plunder Bergm. n. U. Zu rìks?

Avots: ME III, 544

I rũta Sessau, Gr.-Essern, rũte Nigr., rũtele Heniņ, Gartenraute (ruta graveolens) Mag. IV, 2, 44: duodat .. . desmitu tiesu nuo dilles un rūtas (Minze und Raute) Glück Lukas 11,42. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. Zunächst aus li. rūtà "Raute" ?

Avots: ME III, 573

sadrellêt,

1) zerreiben
Malta, Schwanb., Golg., Sessw., Laud., Los., Festen: striķi A. XI, 761. ratiem sāni sadre̦llē̦ti (ritenu nuobe̦rzti) Saussen; "übermässig dünn drechseln" Vank.;

2) "ausschelten"
Vank.;

3) = nuodzìt 4, nuobeigt 2 A.-Schwanb.: s. zirgu. Refl. -tiês,

1 ) sich zusammenkrollen:
ja bē̦rni kāpj uz steļļu paminām un mīdās, tad dzijas pārmīdamās sapurājas, sapakuluo, sadrellējas Nötk.;

2) "dilt">sadilt": kuoka asis ar laiku sadrellējas Schujen;

3) "saburzīties": drēbes var sadrellēties Schujen u. a.

Avots: ME III, 613

saplūznîtiês, zerfasern: kad aukla vai dzija atirusi vaļā vai nuodilusi, tad viņa ir saplūznījusies Lemburg.

Avots: ME II, 704

*satromelējis (erschl. aus satromles) Part. praet. act., an-, aufgeschwollen: dilbs lauzuma vietā satromle̦s Dond. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 766

satrupt: zeme jāaŗ ve̦cā mēnesī, tad tā ātrāk un labāk satrūp Lttic. 1009 (aus Ramkau). smiltis ... satrūp un sadilst Pēt. Av. III, 293.

Avots: EH XVI, 457

sêdiņš C., Ramkau, ein einquartierter Soldat Lubn.: Reņģu pagastā . . . bijuši Pēterburgas . . , gvardi kuorteļuos, vai arī, kâ mūsu pusē saka, "sēdiņuos". ...līdz pat mūsu laikam uzglabājusies paruna par sliņķi: sēdi vien nu un gaidi kâ sēdiņu zaldāts! Upīte Medn. laiki. ieliek pie viņiem savus kaŗakalpus par sēdiņiem Niedra Kad mēnesis dilst 194, namu īpašniekiem nācās uzturēt daudz sēdiņus A. v. J. 1904, № 2, S. 103.

Avots: ME III, 824

I sìlis PS., Wolm., Arrasch, Drosth., Jürg., sĩlis Salis, sìlis ² Prl., Meselau, sîlis ² Karls., Ruj., Segewold, Deg., Siuxt, Ahs., sīls (?) U., sīle L., der Eichelhäher (garrulus glandarius) Ahs., Wid., ein Marquard U., "= kreķis" Nurmhusen: sīlis kliedz, brē̦c Etn. II, 51. sīlim spārni nuodiluši, sīkus krūmus luodājuot VL. Sprw.: tik pilns kâ sīlis ar utīm. tu tâ taisies, kâ sīlis uz Vāczemi, sagt man zu einem sehr eifrig Arbeitenden Etn. IV, 120. Etwa abgeleitet von einem Adj. *sīl(a)s (s. die Notiz zu silkans; oder zu slav. sińь "graulich, blau")?

Avots: ME III, 854

sinepe, siņepe Wid., sinape, sinupe, siņupe, sine̦ps U., Demin. auch sinapiņa, sinepiņa, Plur. sinepes U., siņepes Lis. n. RKr. XVII, 95, siņupes Mar. n. RKr. XVII, 129, der Senf: sinapīte (Var.: sinepīte, sinupītes, sinepiņas) sīva sē̦kla BW. 12318 var. kumeliņš ... iele̦c ruožu dārziņā, samin dilles, sinupītes 6445 var. bij man viena māsiciņ[a] kâ sūrā sinepīt[e] Biel. 2152. sauca mani sinepīti (Var.: sinupīti, siņupīti) BW. 6647. - baltā(s) sinepe(s), sinapis alba L. Mag. IV, 2, 56; me̦lnā sinepe, sinapis nigra L. Mag. IV, 2, 57; lauka siņepe (lauku siņepes), Ackersenf (sinapis arvensis L.) RKr. II, 78; Dotterkraut V.

Avots: ME III, 842

sirguļuôt, (beständig Dr.) kränkeln Wid., Stelp.: sirguļuot ar diluoni Purap, aitas ir atžirgušas, tikai Anlīze vēl sirguļuo Wid.

Avots: ME III, 846

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

skraidât: auch (mit aĩ ) A.-Ottenhof, (mit aî ² ) Gramsden, Iw., Schrunden; sīļam spārni nuodiluši pa siliņu skraidājuot BW. 8461, 13 var.

Avots: EH II, 506

skremblis "?": in skremblis tam nuodilis, in bārda rugājuos RA.

Avots: ME III, 891

šķàutnaîns ² Golg., Lis., Sessw., kantig V., mit scharfen Kanten (šķautnes) versehen: šķautnainas, kailas klinšu siênas Norv. 27. šķautnaiņiem le̦dus gabaliem Duomas III, 713. gar šķautnainuo dzelzi Niedra Kad mēnesis dilst 156, piere... šķautnaina kâ šķiltavas Aps. Iegātnis 33. viņa stāvs ir mazliet šķautnains, maz ovālās līnijas Ezeriņš Leijerk. II, 47.

Avots: ME IV, 23

šļakstêt, -u, -ẽju Wessen, platschen, plätschern U.; spritzen Allunan n. U., Spr.; schmatzen (namentl. von Ferkeln) U.; vom Schall, der beim Waten durch Kot od. beim Gehen mit durchnässtem Schuhwerk entsteht Wahnen: šļakst... ūdens Vēr. II, 1213. brien kâ lācis, dubļi vien šļakst Nötk., RKr. VI, 372. laiva šļakstē̦dama liduoja uz priekšu Jaun. mežk. 87. šļiekas vien šļakst Niedra Kad mēnesis dilst 39. zvē̦rs vēl trakāki vepri kuodis - tâ kuodis, ka tik šļakstējis vien Upīte Medn. laiki; von schallendem Schlag: vai acs, vai galva, šļakst vien tik nūja virsū JIgRKr. III, 73. Refl. -tiês, plätschern Dr., spritzen: ūdens šļakstas Dr. viļņi šļakstas līdz pat kuoku galiem Pas. IV, 88 (aus Selg.).

Avots: ME IV, 62

šļiêkas Mar. n. RKr. XV, 139, Lis. n. RKr. XVII, 94, Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Erlaa, Golg., Lös., Nötk., Saikava, Sessw., (mit iê ² ) AP., = sliekas, siekalas, der Speichel N. - Peb.: ķeŗat jel kādu plācenīti, lai tiek kaut vai šļiekas, kuo nuorīt! Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 107. bezzuobaiņa šķirgata... šļiekas vien šļakst Niedra Kad mēnesis dilst 39. visas šļiekas (spļaudekļi), kuo spļāvis, palikuši par ze̦lta dukātiem LP. V, 353. nespļauj šļieku zemē! Mar., Wessen, Meselau, Ruj.

Avots: ME IV, 73

šlùokât Adl., šluokât, = šļuokât, sluokāt I: cāļam spārni nuodiluši biezus krūmus šluokājuot BW. 8461, 12 var,

Avots: ME IV, 60

snìegs (li. sniẽgas; vgl. den li. [jatv.?] Dorfnamen Sneigupė bei Wolter Списки нас. Мѣст Сувю губ. 82), auch plur. snìegi, der Schnee: sniegi (od. sniegs) nāk (Wolm.), krīt (Dond.), es schneit. man tevis žē̦l kâ pē̦rnā sniega Infl. n. U. du tust mir gar nicht leid. sniegs dilst (Dienas Lap.), iet nuost Kav., čirkst. sauss sniegs MWM. VI, 788. sniega pē̦das izzudušas Aps. J. III, 3. durvis . . . aizputinātas . . . ar sniegu LP. III, 109. sasniguši lieli sniegi VII, 118 (ähnlich BW. 2343, 2691 var., 9872, 24823). sniedziņš sniga, putināja BW. 2685, 2. vēl bij agrs sniegam snigt 12454. sniegi, vēji putināja 16173, rudzīt[i]s guļ zem sniedziņa (Var.: sniega kupe̦nā) 27957, 7 var. rudzīšam . . . sniegi galvu nuogulēja 28111, 2. īsas kājas, dziļi sniegi (Var.: dziļš sniedziņš) V, S. 479, № 2470, 1. sniega kupenis, Schneehaufen; sniega ķē̦paliņi od. pārslas, Schneeflocken; sniega laiks, Schneewetter Brasche; sniega mākuolis Austr. k. 1893, S. 30, Schneewotke; sniega māte Aus. I, 10; sniega pika, ein Schneeball; sniega pīte Biel. 1321; sniega puķīte, Schneegläckchen Brasche; sniega putenis, Schneegestöber; sniega putns, Schneeammer Konv. ² 3939; sniega ūdens, Schneewasser Brasche. Zu snigt.

Avots: ME III, 978

stiêgrains Lis., Golg., sehnig: stiegraina ruoka Ezeriņš Leijerk. lI, 231 (ähnlich: Niedra Zemn. dē̦ls 74; Plūd. Rakstn. II, 310; Aps.). stiegraini pirksti Niedra. stiegrainās, sutā izbriedušās plaukstas Duomas IV, 355. briesmīgi stāvi - stiegraini, dzīslaini A. v. J. 1896, S. 753. izdilis, stiegrains vecis Ezeriņš Leijerk. II, 7. Andrejs slaids, sausnēji stiegrains Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 1078

stuote,

1) die Stütze, der Stollen am Hufeisen
U., (mit uõ) Salisb., Jürg. (hier auch stuõts, -s); die Stifte, Nägel im Absatz des Stiefels U.: pakavai visas stuotes nuodilušas Salisb. zirga pakaviem visiem bija dimanta stuotes LP. VI, 675;

2) auch stuota BW. 5428, der Saum, Vorstoss am unteren Rande des Weiberrocks
U., Wessen, (stuõte) Karls., Grünwald: stuotām šūti rinduciņi BW. 5428;

3) die Türangeln
Sessw. n. U. Nebst estn. tōt "Stoss" aus mnd. stôt "Stoss".

Avots: ME III, 1113

I strust, strustu, strusa, intr., "dilt">apdilt", sich abnutzen, kürzer, struppig werden: vistām spalvas strust Warkl. Wohl aus Reflexivformen wie nuostrust u. a. losgelöst; vgl. trust.

Avots: ME IV, 1096

II stups: "dilis">nuodilis, īss" Domopol; kādu pa˙visam stupu dzīvuojamu ē̦ku, nuobrukušu skursteni Jauns. Augšz. 7.

Avots: EH II, 596

svinîgs, Adv. svinîgi, feierlich: svinīgs brīdis, mācītājs svinīgā balsī uzsāk... runu Blaum. Pie skala uguns 220. svinīgi plūda viņa runa Niedra Kad mēness dilst 26. viņi svinīgi guodā savu tē̦vu tē̦vu piemiņu Pūrs I, 106. - Subst. svinîgums, die Feierlichkeit: šī brīža... svinīgums Janš. B. 204. dievkalpuošanas svinīgumu A. v. J. 1899, S. 91. kāzu guoda cildenību un svinīgumu Vēr. II, 1400.

Avots: ME III, 1160

I tēnêt Alksnis-Zundulis, = tē̦ņât; "= dilt">dilt" Warkl. (mit è ² )

Avots: ME IV, 172

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

tiktik, = tikkuo: viņš visas (uogles) tiktik nepazaudēja Niedra Kad mēnesis dilst 215.

Avots: ME IV, 185

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il˜) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil˜bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il˜) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il˜) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil˜bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il˜] gehört);

3) titil˜b(īt)is, titil˜bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I ⁴ , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199

tūksnesis Fehsen (mit ù ² ), Kalleten, Niedra Kad mēnesis dilst 279, = tuksnesis: pa kalniem un lejām un tūksnešiem Lapsa-Kūm. 80.

Avots: ME IV, 279

I tuļa, die Handhabe verschiedener Werkzeuge PS., Serbigal, der Handgriff des Ruders Bielenstein Holzb. 612. Nebst tulis wohl zu li. tulìs "Dille am Wagen; ein Stecksel in der Seite des Ruderkahns", tulė˜ "Fasshahn", gr. τύλος "Ptlock", an. ƥollr "Pflock", ae. ƥoll, mnd. dolle "Ruderpflock" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 709 f.).

Avots: ME IV, 260

ulvis "ein grösseres Loch in einer Wand, in einem Holzstück usw." Laud.; uļva "izdilis caurums" Bers. Aus estn. oľw "Loch am Giebel des Hauses" ?

Avots: ME IV, 298

I ur̃ga: ein kleiner Bach AP., Lemb., Selg., Siuxt, Demin. ùrdziņa ² Fehteln, Meselau; tas jau uzdilis kâ u. ("liels, izdilis caurums") Schwanb. Vgl. auch Diederichs Mag. XV 2, 71.

Avots: EH II, 714

uzkūņâtiês Wolmarshof, uzkūņuôtiês, langsame, mühsame Bewegungen machend hinaufgelangen, sich erheben: braucējs uzkūņuojās ve̦zumā. viņš uzkūņājās sē̦du Niedra Kad mēn. dilst 50. ve̦zums uzkūņuojās uz ceļa.

Avots: ME IV, 348

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

ûzpiête ² Sassm. "pietes uzmetinā jums": kad cirvim sadiluse piete, tad kalējs uzliek tam ūzpieti Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 411

uzšķḕrst, (ein totes Tier) aufhauen U., aufschlitzen Dr., sezieren Brasche: uzšķērst līķi. uzšķērdis sev vē̦de̦ru MWM. X, 503. viņš... neuzšķērda tādus, kas ar diluoni bij miruši Tuberkul. 3. Refl. -tiês, (für) sich aufschneiden, aufschlitzen: viņš uzšķērdies sev vē̦de̦ru.

Avots: ME IV, 388

vaĩrs Bl., Wolm. u. a.,

1) mehr
(= lat. plūs; jetzt in dieser Bed. veraltet): tur jir vēl vairs vietu Ev. kate̦rs ...vairs (μεῖζόν τι) jir nekâ viens... Ev. (Matth. 11); (als Slavismus in Lettg.) papūlējies kuo vairs (r. чѣм больше, möglichst viel) atnest! Pas. I, 221 (aus Preili). tam vairs (r. тѣм болѣе), ka..., umso mehr, weil... 358 (aus Rositten);

2) vairs - ne, nicht mehr:
tu manis vairs neredzēsi, du wirst mich nicht mehr sehen. viņš mana, ka vairs nav labi Dīcm. pas. v. I, 37. tie nezināja vairs, kas... LP. I, 187. ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt II, 79. citi vēl iet, tak ne vairs uz baznīcu Aps. J. III, 3;

3) tik(ai) - vairs oder vairs - tik(ai), nur noch:
bija tik vairs zirgi trīs Aps. J. III, 28. saimniece tik vairs spējusi iekliegties LP. VI, 76. nuo māsām tikai viena vairs dzīva Wolm. viņš tik vairs turējās Dond., Kalleten. tikai nātras un nezāles vairs siltajā saulguozī Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 776. vairs ir tikai mē̦mas... liecinieces Etn. II, 158, gruzdēja vairs tikai divi gabali Saul. R. I, 72. atradu vairs tik kūpuošas drupas Niedra Kad m. dilst 222. paliek vairs tikai tēja A. v. J. 1897, II, 137 (ähnlich Mērn. 1. 124). - Ein alter Komparativ, s. Le. Cir. 355. Wie aksl. bole "magis, plūs" zu ai. bálam "Kraft" u. a. gestellt wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 110), so dürfte le. vaĩrs nebst li. vyrẽsnis "höher gestellt; ätter" und le. vĩrs "Mann" zu ai. vayaḥ "Lebenskraft", lat. vīs, gr. ἴς (mit langem i) "Kraft" u. a. (bei Walde 1. c. I, 228 ff.) gehören.

Avots: ME IV, 442

vãve̦rãji Wolmarshof, vãverāji Bauske, Kaugershof, Pankelhof, Salisb., Siuxt, vãverāji Gold., Mitau, vāverāji U., Mag. IV, 2, 45; RKr. II, 73; Konv ² 2321, vãverājs Karls., vâverājs Sussei n. FBR. VII, 131, vāvere Mag. IV, 2, 45, vãverenes Schrunden, Wain., vàverenes ² A. - Laitzen, vāverenes Mag. IV, 2, 100, Frauenb., Nigr., vāverenāji Etn. IV, 2, vãve̦rnāji Arrasch, Drosth., vāvernājs Plm., vàverēji ² Saikava, vãveriņi Bauenhof, Bauske, Dond., Grünw., Loddiger, MSil., Nauksch., Nitau, Schibbenhof, Sepkull, Siuxt, Stenden, Wandsen, vāveriņi U., Ekau, vãvēris Grünw., vāverītes U., Sumpfporst (ledum palustre): pa priežu starpām bij... vāveriņi re̦dzami Lautb. Lomi 78. pārnesa nuo purvāja klēpi vāvereņu Janš. Mežv. ļ. I, 190. reibinātājs vāverāju gaiss Aps. VI, 8. vāverenes izlietuo pret tārpiem, kad tie ē̦d kuokus Etn. II, 163. pret diluoni de̦r vāverenāju tēja IV, 2. pie katra iēstādīta kāpuosta vajaga piespraust vāvernāja zariņu, juo tad nenuoē̦d spradži Plm. - lielie vāverāji, myrica gale L. Kemmern n. RKr. III, 71. Wohl nebst li. vovóras "Rauschbeere" und vaivórai "vaccinium uliginosum" zu čech. vrávorati "torkeln, taumeln" u. a., s. Donum nat. Schrijnen 401 f.

Avots: ME IV, 512

vêderiski, Adv., bäuchlings: vēderiski vilkties pa le̦du Salis. nuodilušas nabas vēderiski ve̦lkuoties Zobg. kal. v. J. 1908, S. 68.

Avots: ME IV, 548

vêlîns Prl. n. FBR. VI, 76, vēlīns Sessw., Vīt., vēlins Lemburg, Wessen, (mit ê ) Nötk., spät eintretend, verspätet: vēlīna labība Sessw., Getreide, das spät gesät wird und spät reift. vēlīni lini Sessw., Vīt. vēlīnie rudzi neiezeļ N.-Peb., Vīt. vēlīna sēja Vīt. vēlinās vasaras līetutiņš A. v. J. 1902. S. 388. vēlins pavasars Austriņš M. Z. 69. vēlins zieds Stari 1, 262. vēlinas vakariņas A. v. J. 1897, 11, S. 135. vēlīns ciemiņš Sessw. vēlinie viesi A. v. J. 1899, S. 361. paraudzījās uz vēlinajiem meženiekiem Niedra Kad mēnesis dilst 264. māsiņa . . . kam augi vēlina bāliņuos? BW. 13645, 5.

Avots: ME IV, 558

viênruocis (li. vienrankis ), Plur. viênrùoči ² Prl. n. FBR. VI, 89; Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 15,

1) ein Einhändiger
U., Spr.: tas ir tāds kruopls - vienruocis: kreisai ruokai viņam trūkst dilbas Janš. Bandavā I, 163;

2) vienruocis U., Plutte 98, Gr.Buschh., Mar., Meiran, Siuxt, Trilc., vienruoča izkapts Etn. III, 72, vienruoce Etn. II, 185, Golg., Ramkau, Selb., Vīt., vienruoces izkapts Ronneb., die kurze, mit einer Hand geführte Sense
Abbild. s. Bielenstein Holzb. 496): labību pļauj ar vienruoci Etn. II, 185. Zaļeniekos un Džakstē pļaujuot auzas un miežus..., ja tie pārāk gari,... ar vienruoci III, 72. jāsataisa vienruoce, ka var sākt rudzus pļaut Selb.

Avots: ME IV, 663, 664

viêntìesîgs,

1) ernst
Salis; redlich, aufrichtig St., U.; gelassen L.; einfältig U.: ja tava acs vientiesīga ir Glück. ar skaidriem, vientiesīgiem vārdiem Pas. II, 162. svešnieks vientiesīgi atbildēja Niedra Kad mēn. dilst 119. "varē̦tü, iejaucās valuodā ārsts ļuoti vientiesīgi Jauna R. IV, 204. vientiesīgs cilvē̦ks Schwitten. vientiesīgs ūdens "schlecht Wasser" LLD. II, 16, 17;

2) störrisch, eigensinnig, selbständig:
viņa tādas vientiesīgas dabas, - ja kuo ieduomā, tad ar cirvi neizdabūsi AP.;

3) einsam
(ungewöhnlich): atraitne, katra vientiesīga (in der neusten Ausgabe: viena) jir LLD. lI, 25.,

Avots: ME IV, 666

virkšêt Zaravič, vìrkšķêt ² Kl., -u, -ẽju,

1) virkšêt U., Meselau, N.-Peb., Vīt., (mit ir̃ ) C., Serbigal, virkšķêt, schallnachahmendes Verbum, das Geräusch des Reissens von Kleidern (auch Pergeln) ausdrückend U.; virkšķêta Lös. "blīkšķēt": plēš, ka virkš vien U. plīsa kleita virkšķē̦dama BW. 13139, 1 var. svārki plīsa virkšķē̦dami A. XX, 559. šis . . . matuos iekšā un plēš, ka virkš vien Kaudz. Izjurieši 170. drēbes abiem virkšēt virkšēja Jaunie mērn. laiki II, 115. skaidas virkš kâ kaķim skrāpējuot Niedra Kad mēnesis dilst 272. paegļi dega virkšķē̦dami (prasselnd, knisternd) Vēr. I, 1196. gāja, ka virkškēja ar tuo laivu Lös. Jēcis strīķēja ... pa dubļiem ... pastalu pavārskas, ka tik virkšķēja vien Tirzm. 5. tīģeris gāja pa krūmiem, ka zari vien virkšķēja A. XX, 383; vom Geräusch, das beim Laufen von Mäusen zu hören ist: peles skrien, ka virkš Lis.;

2) vom Geräusch beim Schlürfen
(virkšêt) Vīt.: dzer pienu, ka virkš vien A. v. J. 1902, S. 123. putru strebjuot virkš Ungurmuiža;

3) schnell, eilig sprechen
(virkšêt) C.; langwierig leeres Zeug sprechen (virkšêt) Meselau;

4) weinen
(vir̃kšķêt) Siuxt: kuo nu virkšķi! Refl. -tiês, = virkšêt 1: kad cēlās, virkš,kējās (Var.: viršķēja) BW. 34467. pakaļa virkšējās (Var.: viršķējās) 34735, 2 var. Zur Bed.1 vgl. virkš, sonst verkšêt, vārkšķinât I und varkšêt.

Avots: ME IV, 606, 607

II vītene,

1) etwas Welkes
Borchow, Lubn., Meiran, Sessw., (auch vītenis) Wessen;

2) ein welker gefällter Baum (besonders eine Espe)
Marienhausen (mit î ); ein Baum, der dürr zu werden beginnt (vìtene ^2, vitenis ² ) Druw. n. RKr. XVII, 86; eine Blume, die zu welken beginnt (vītene, vītenis) Serben, (vĩtene) Nötk.: šī priede ir tāda vītene Druw. n. RKr. XVII, 86. purvājs ar... vītenēm priedēm Poruk V, 358;

3) vĩtenis C., Ramkau, (mit ì ² ) Druw. n. RKr. XVII, 86, Saikava, Selsau, Vīt., vītenis N.-Peb., vītens Peb. n. U., unfertiges Heu ("apvītis sìens"): apvītis siens ir tik tāds vītenis Vīt. mums tāds vītenis ir uz pļavas, bet duomājam bāzt šķūnī Saikava;

4) ein ältliches Mädchen
Nötk.,N.-Peb., Sessw.: vai meitiešu trūkums pasaulē! gan jau kādas vītenes dabūšu Saul. III, 79;

5) ein kränklicher Mensch
(vìtenis ² ) Golg., Saikava, Selsau; ein abmagernder Mensch (vìtenis ² ) Druw.; ein Rekonvaleszent (von Menschen und Tieren gesagt) Vīt. (vìtenis ² ): mans biedrs ir tāds vītenis, kâ uz diluoni Druw. n. RKr. XVII, 86. nav jau ve̦se̦ls, ir vēl tāds vītenis Vīt. biju bāls kâ vītenis Poruk III, 53;

6) eine halbgemästete Kuh
(mit ì ² ) Vīt., ein solcher Ochs (vìtenis ² ) Vīt.: šī guovs ir tik tāda vītene; vēl labi jābaruo, lai sauktu par nuobaruotu Vīt. nuo buļļa, tāda vīteņa, nav lāga gaļas luopa ders. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 646, 647

vitilbis Golg., Lis.. = vistilbis, dilbe">stidilbe, titilbis.

Avots: ME IV, 629

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. ¹ 643, hypericum; atāla zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. ² 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. ¹ 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. ¹ 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. ¹ 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. ² 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. ² 358; graizes zāle Konv. ² 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. ² 3644; griežamā zāle "?" Konv. ² 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. ² 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. ¹ 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. ¹ 861; Konv. ² 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. ² 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. ² 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. ² 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. ¹ 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. ² 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. ² 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. ² 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. ² 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. ² 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698

ze̦msirdĩba,* die Niederträchtigkeit, Gemeinheit Ahs.: liekulība un ze̦msirdība Jans. Fauni vai klauni 11. smīnēšana, pilna ze̦msirdības Niedra Kad mēnesis dilst 19.

Avots: ME IV, 712, 713

zīmuôt,

1) = zìmêt 1: šķir... zīmuotas guoves: zīmuļu, dūmaļu...! BW. 28955;

2) = zìmêt 3 Saikava (mit ì ² ); beobachten, fixieren: saimnieks, kas mani zīmuo Aps. Apsk. v. J. 1903, S. 174. nuoskatījās kâ zīmuodami uz Indriķi Niedra Kad mēnesis dilst 303. jis labi zīmuo i [r] re̦dz, ka... Pas. V, 151. staigāja nuo ielas ielā zīmuodama nuosaukumus Egl. Zilā cietumā 186. es skatījuos un zìmuoju ^2, vai nācēja ir mana māsa Druw. n. RKr. XVII, 87.

Avots: ME IV, 736

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758