Paplašinātā meklēšana

‡ aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5

‡ aviekša BW. 4166, Kaltenbr., (mit iẽ ) NB., Rutzau, (mit iê ² ) Dunika, Gramsden, Kal., plur. aviekši Lixna, avieksu uoga Prohden, = avene.

Avots: EH I, 190

dùrvprìekša: duŗpriekša Dond.

Avots: EH I, 344

dùrvprìekša, durpriekša, der Raum vor der Tür MWM. VI, 123: kas tur mirdz Jāņa tē̦va durpriekšā BW. 32603.

Kļūdu labojums:
32603 = 32613, 4

Avots: ME I, 521

ìekša,

1): te ir maza iekša, da ist wenig drin
Für. I. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 47 f.

Avots: EH I, 523

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

‡ iêkšam ² Schrunden n. FBR. XllI, 104, Adv., = iekšām.

Avots: EH I, 523

iekšan,

als Adverb u. Präp., in, drinnen:
tas, kas iekšan ir, atbildē̦dams būtu sacījis Luk. 11, 7. mūsu tē̦vs iekšan (exkan) debes Kat. v. J. 1586. In Schlehk iêkše̦n ² . Dafür jetzt iekšā, iekš.

Avots: ME II, 31

ìekšaudi: auch Frauenb., Siuxt, Sing, iêkšaûds ² Salis n. FBR. XV, 62: vilce̦na dzija labāka iekšaudiem Siuxt. ar linu me̦tiem un vilnas iekšaudiem Janš. Līgava I, 928.

Avots: EH I, 523

ìekšaudi [Salisb., iêkšaûda ² Dond.], der Einschlag (beim Weben): [šķēriņš jau ir, bet iekšaudas trūkst Dond.].

Avots: ME II, 31

klẽtsprìekša, ein unter den vorragenden Sparren vor der Klete befindlicher gedielter Raum zur Aufbewahrung verschiedener Hausgeräte: paladziņu vien atradu klētspriekšā saluocītu BW. 27073.

Avots: ME II, 225

krâsprìekša, krâsnprìekša od. krâsns prìekša, der Raum vor dem Ofen.

Avots: ME II, 268

I lìekša ² ,

1): auch (mit iẽ ) Frauenb.; viņam kājas kâ liẽkšas (von grossen Füssen)
ebenda.

Avots: EH I, 753

I lìekša ^2, liẽkše Lesten,

1) [liẽkša Bl., Autz], die Worfschaufel
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 512] Lub., Blied., Neuenburg;

2) jumiķa liekša, ein Schlägel des Dachdeckers
Bielenstein Holzb. 21.

Avots: ME II, 496

[II liekša Bers. "ein überflüssiger (lìeks) Mensch."]

Avots: ME II, 496

‡ III liekša (?) Warkl. "ein Lügner".

Avots: EH I, 753

nenùoliekša, comm., der (die) Missg"unstige, Neidische: kāds tu esi nenuoliekša! ne mazākā prieka tu viņam negribi atvēlēt Purap. nenuoliekša viņas labumu nuoskadīs Pur.

Avots: ME II, 724

‡ nùopriekša AP., der Raum unter dem Dach an der Vorderseite eines Gebäudes.

Avots: EH II, 78

pìepriekša ² Fest., der vor etwas befindliche Ort, z.B. krāsns, istabas piepriekša, der Raum vor dem Ofen, vor der Stube, dem Wohnhause: Jānis uzkar svārkus... uz vadzīša piepriekšu zem malkas ārdiņas Vīt. 21. vēl ser uz piepriekšas, uz malkas ārdiem Etn. IV, 163.

Avots: ME III, 281

pìrtsprìekša, der Ort vor der Badstube Plūd. Rakstn. I, 113.

Avots: ME III, 228

prìekša,

1) das Vordere, das Vorderteil, die vordere Seite
U.: līgaviņa priekšu grieza, mutes deva BW. 25028. griez priekšiņu, tautu meita, negriez vis pakaliņu; priekšas dēļ, ne pakaļas es se̦gluoju kumeliņu! 14688. priekšas kāja, = priekškāja, der Vorderfuss: apkalis priekšās kājas LP. VII, 656; priekšas zuobs, = priekšzuobs, der Vorder-, Schneidezahn; priekšas gans, der Hirt des vordern Teils der Her"de (?): ej pa priekšu, priekšas gans! BW. 29011. nama od. mājas priekša, der Platz vor dem Hause: nama priekša neslaucīta BW. 26006, 2. durvju priekša, der Ort vor der Tür: sniegu nuo durvju priekšas atslaucīt LP. IV, 217. - pa priekšu (gew. pa priekšu geschrieben; s. dies) iet, vorangehen: ej pa priekšu, priekšas gans, nepalieci pakaļā! BW. 29011. ej, mīļa Māriņa, pa manu priekšu, es iešu pakaļ ar savu pādi! 1510, 1. - uz priekšu,

a) künftig, künftighin, in Zukunft:
viņš zin˙ājis, kas uz priekšu nuotiks LP. VII, 1264;

b) vorwärts:
uz priekšu tikt, kļūt, vorwārtskommen, sein Fortkommen finden U. netikt ne uz priekšu, ne uz pakaļu (gew.: ne atpakaļ) U., in Verlegenheit sein, sich nicht zu helfen wissen. neticis ne suoli uz priekšu LP. VI, 110. viņš ātri tika uz priekšu amatuos Latvju tauta XI, l, 17. dē̦ls laipuo pats pa purvu kâ varē̦dams uz priekšu JR. III, 75. - ej man nuo priekšas, geh mir aus dem Lichte U.;

2) Demin. priekšiņa, das Vorhaus, Vorzimmer
Ronneb.: klētis tiek ce̦ltas ar priekšiņām, rijas ar plašām nuojumēm Etn. II, 184. kad pavardā vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca priekšiņā, nuo turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā Kaudz. M. 20. mācītājs bija slaiks vīrs nuo auguma, tādēļ tam pa ze̦majām priekšiņas durvīm iekšā ejuot bija ...jāpieliecas Aps. VII, 40;

3) priekšas, das Geburtswasser
U. Der alte Illativ- prie(k)šan (= priekšā) wird in den Texten des 16. Jahrh. auch als Präposition (=priekš) gebrauchf.

Avots: ME III, 393, 394

prìekšass, -s; die Vorderachse.

Avots: ME III, 394

prìekšaûgs, die Vorfrucht, - das im vorigen Jahre .daselbst gewachsene Getreide: vē̦lams kūts mē̦slus duot miežu priekšaugam Konv. ² 2681.

Avots: ME III, 394

prìekšaûts Serbigal, prìekšaũts C., priêkšaûts ² AP., priêkšauts ² Ruj., prìekšàuts ² Kl., priẽkšaûts 2 Salis, Līn., die Schürze: sieva šņukstēja aiz priekšauta Stāsti Kraukļu Kr. 64. kur tecēja cūku meita ar tuo zīda priekšautiņu? BW. 29130.

Avots: ME III, 394

‡ rìekša ² Heidenfeld, (mit iê ² ) Ziepelhof, (mit ie) Ungurpils, = rìekšava: sniegs ļāvās mīksti riekšās grābties Anna Dzilna 175.

Avots: EH II, 378

riekšauja, s. riekšava.

Avots: ME III, 545

riêkšaũva ² (unter rìekšava): auch Orellen n. Ceļi VIII, 300, Ruj.

Avots: EH II, 378

rìekšava: auch (mit iê ² ) AP. ("2 saujas"), Ahsw., Gramsden, Ramkau, (mit ìe ² ) Stelph. u. a. n. FBR. XVIII, 17; es prasīju saujiņas, viņš man deva riekšaviņu; es tuo riekšav[u] vepŗam devu BW. 2206, 1, "Handvoll" ME. III, 545 zu ersetzen durch "doppelte Handvoll".

Avots: EH II, 378

rìekšava PS., N.-Peb., Jürg., C., Wolm., riekšava ² Lis., Golg., riêkšava Kr., riêkšava ² Karls., Salis, Ruhtem, Lemsal n. FBR. IV, 89, Dunika, Nigr., Dond., rieškava Zaļmuiža, Spr., N.-Schwanb., Bers., Wessen, Warkl., riêkšķava ² Sussikas, rieškava ² Kl., Prl., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Sussei n. FBR. VII, 139, riekšauja U., BW. 2206, 6 var., riêkšauja ² Karls., riêkšaũva ² Widdrisch, rìekuža, riekuža ² Lis., Golg., riêkuža ² Karls., Līn., Wandsen, Wain., Iw., riekuša Für. I, ein verächtl. Demin. riekšavele BW. 2077, eine Handvoll: iedevu zirgam riekšavu auzu Dond. de̦vuši kapeniekiem pa riekšavai zirņu LP. VII, 408. šim saujiņu, tam saujiņu, mazajam riekšaviņu BW. 2075. rieškavām zvaigznes meta BW. 5201. viņš kaisīs ze̦ltu riekšaujām CTR. I, 13. es duošu viņam ŗiekušu ze̦lta Latv. es vēl ve̦se̦lu riekužu rudzu piebēru klāt Wain. riekšauja jedenfalls (s. Leskien Nom. 578) an šauja resp. sauja angelehnt; riekuša (woraus wohl nach Le. Gr. 181, 183 riekuža) wohl (nach Sommer Balt. 118 f.) dissimilatosisch aus *rieskuša (:li. rieškùčios "riekušas"), wobei auch riekšava mitwirken konnte. Le. riekš(ķ)- mit kš(ķ) aus kstj (vgl. *riekstīte) < sktj; li. riešk- wohl mit šk aus ide. k̑sk (woneben ein k̑st dasein konnte). Vielleicht zu li. riešà "Stelle am Fusse des Pferdes von der Hacke bis zum Huf", ríešas "сустав, соединяющiй кисть руки с предплечiем и стопу с голенью" (bei Jaunis Pon. gov. II, 28), "рукавица с обрѣзанными пальцами" LChr. 358, 18, av. urvaēsa- "Wirbel, Winde", gr. ρ'οιχός "gebogen", mndl. wrighe "Rist", ahd. rîho "Kniekehle" und (mit st aus kst, s. Kluge Etym. Wrtb. d. deu. Spr. unter Rist) ae. wrist "Handgelenk", mnd. wrist "Handwurzel".

Avots: ME III, 545

sliêkša ² Karls., = slieksnis; wohl aus *slenksti̯ā, vgl. slieksis.

Avots: ME III, 939

šliekšanâs, die Neigung: izskaust... šliekšanuos uz nuoziedzīgiem darbiem Vēr. II, 339. Vgl. sliekties l.

Avots: ME IV, 60

‡ ustabpriekša AP., der unmittelbar vor dem Wohnhaus befindliche Raum: mēs par pagalmu saucam ustabpriekšu.

Avots: EH II, 716

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21

‡ àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

‡ apgrìezinis ² Mahlup, = apgrieziens 1: ragavam silkstis lika ar apgrieziņiem. a. bij valgs. savīts trim kārtām. katrai ragavu pusei vija savu apgriezini. apgriezini apnēma ap priekšas mietni.

Avots: EH I, 84

apgruobeņi, rundlich: kad nuo bluķa cirstai silei dibe̦ns ieapaļš pa bluķa apaļumam, tad saka: sile ir apgruobeņi taisīta. kad nuo ve̦claiku bišu truopa griež medus kāres un grib, lai gar apaļuo truopa iekšas malu laiž griežamuo nazi, tad saka: ņem ar dūci apgruobeņi Druw. [Wahrscheinlich, mit b aus p, zu gruõpêt].

Avots: ME I, 89

‡ apkāst, seihend bespritzen, besudeln: kāšuot pienu viņa sev priekšautu apkāsusi.

Avots: EH I, 91

‡ apkvel˜dinât Dunika, (mit elˆ ² ) Bauske, bebrühen: a. teļa kājas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96

‡ apkvel˜lêt Dond. Kal., = ‡ apkvel˜dinât: a. luopa iekšas Kal. svaiga gaļa jāapkvellē (muss ein wenig gekocht werden) Dond.

Avots: EH I, 96

apliekšêt, beschmutzt werden, sich besudeln: guovis ar sīvuo apliekšējušas A. XVI, 380. Grünh. [in Serben mit iê]. Refl. -tiês: pasaule jau apliekšas man "wird widerwärtig" Dietz.]

Avots: ME I, 102

applucinât, fact. von applukt, bebrühen: tēju, iekšas, iesala dīgļus ar vāruošu ūdeni.

Avots: ME I, 111

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

‡ *apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.

Avots: EH I, 119

‡ apsliekât Bauske, C. (mit iẽ), Wolmarshof, = apsliekuôt: bē̦rns mē̦dz a. priekšautu. Refl. -tiês, sich begeifern: bē̦rns apsliekājies Bauske u. a.

Avots: EH I, 114

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

‡ atbikstît, (mit einer Ofenkrücke) stochernd zurück-, wegstossen, -schieben Dunika, Kal.: a. uogles tālāk nuo krāsns priekšas.

Avots: EH I, 135

atbùods ² ,

4): "siena šķūnī par priekšas siênu tālāk uzkrautais siens" Wessen. ar atbuôdu ("?") Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 137

‡ atgram̃stît Stenden, = ‡ atgrābstît: ar grābekli a. salmus nuo duru priekšas. Refl. -tiês Stenden, um sich tastend hergelangen: viņš pa tumsu gar siênu atgramstījās pie mums.

Avots: EH I, 142

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu; ‡

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;
‡

10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;
‡

11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês; ‡

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi! ‡

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert; ‡

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165

atslàucît, tr., her-, wegfegen, reinigen: sniegu nuo durvju priekšas LP. IV, 217. viņš sāka vērīgi aplūkuot atslaucītuo šķūņa priekšu Latv.

Avots: ME I, 193

aûdums,

1) die vollendete Handlung des Webens:
māte mani uzslavēja par šīs dienas čakluo audumu, die Mutter lobte mich, dass ich heute so fleissig gewebt habe;

2) das Gewebte, Gewebe:
visas klētspriekšas apklātas gan ar actainiem, gan ar žuburainiem audumiem Alm. vai mūsu satiksme nebija it kā mūžīgs audums iz vissmalkākajām jūtām Rain.

Avots: ME I, 215

I àuts,

2): galvas a., ein linnenes Kopftuch
Lubn. n. BielU., Auleja; garais a., das Handtuch Ulanowska Łotysze 23. galda autu BW. 25607, 5. priekšas auts 35409 var.; ‡

3) Plur. auti, lange, weisse Röcke mit Stehkragen, Haken, Osen und Falten am Schoos (?) an 3 Stellen
(?) Kokn, n. BielU. (Lesung nicht ganz sicher); ‡

4) autā spiež, von einem Druck in der Magengegend
(pakrùts) gesagt Saikava.

Avots: EH I, 189

bur̂zît, - u, - īju [C., Lis., Ruj., Kreuzb., bur̂zêt ² Bl., bur̃zît Serbigal], tr., reiben, zerknittern: acis. saimniece burzīja savu priekšautu A. XX, 484. [burzi manu vēderiņu! BW. 34963. Vgl. burnīt].

Avots: ME I, 356

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396

cil˜puôt, auch cilpât A. XX, 764, Upīte Medn. laiki, Dond.,

1) Schlingen machen, häkeln:
cilpuots gadauts, lakats, priekšauts; kad... kādas dzijas nepareizi ievē̦rtas, tad aužūot aude̦kls cilpā. pļaujuot izkapts cilpā Dond.;

2) Haken machen (wie der Hase), gehen
[Wessen]: mēs tam cilpuojam pakaļ. [Auch: Umschweife brauchen; grosse Sprünge machen U. Refl. cilpuoties L. "sich in ein weitläufiges labyrinth verwickeln".]

Avots: ME I, 382

daĩlinât, ‡ Refl. -tiês, sich schön machen: ne˙kada lelle, kas ... darbdienā varē̦tu d. un dillināties cičiem acu priekša Janš. Bandavā II, 10 (ähnlich Mežv. ļ. II, 127 und Līgava II, 416).

Avots: EH I, 302

de̦va, die Gabe, gew. im Instr. Pl. de̦vām, reichlich: ar maisu, ar pūru, ar riekšavām tik tumsu (nesu) de̦vām, piede̦vām [Blaum.] Stari I, 139; [de̦vas Bers., Abgaben].

Avots: ME I, 459

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527

ẽ̦rmi, der Teil des Wagens, wo die Deichsel befestigt ist ("plakans kuoks starp ratu priekšasi un ratu grīdu, pie kuŗa piestiprināta dīstele Rutzau. n. Etn. II, 97). [Zu li. armaĩ "бруски, между которыми вставляеться дышло повозки" wohl identisch mit ide. armo - "Arm, Schulter" bei Trautmann Wrtb. 13 f., Walde Wrtb. ² 62 unter armus u. a.]

Avots: ME I, 575, 576

gaudelība, ewiges Jammern, Wehklagen: sliekšanās uz gaudelību MWM. VI, 70.

Avots: ME I, 610

ģe̦lda: ģe̦l˜dā jauj maizi vai saliek, luopu kaujuot; tā iekšas Grenzhof (Me˛mui˛a).

Avots: EH I, 426

gram̃šļi [Ruj., PS., AP., Ronneb.],

1) allerlei zusammengesuchtes Zeug, zusammengesuchte Dinge:
sadabūt vis˙visādus gramšļus un grabažas Etn. I, 98;

2) kleine Stückchen od. Abfälle von Holz (Späne), Reisig, Stroh, Heu od. anderem Stoff:
ņē̦muse skudru pūļa gramšļus Etn. II, 56. ņemt nuo ve̦cās kūtspriekšas gramšļus Etn. II, 85;

3) die Nachbleibsel von Speisen:
tur tik tādi gramšļ Lind. n. Mag. XIII, 2, 68;

4) die kleinen Knochen eines Tieres
Erlaa n. Etn. III, 177. [In der Bed. 1 wohl zu gramstīt, dagegen in der Bed. 2 - 4 nebst gramslis I wohl zu gremzt, li. grámdyti "reinschaben", grėmždu "schabe laut" und got. gramsts "Splitter", d. schweiz. grummele "Brosamen", bair. gramel "Griebe", s. Persson Beitr. 99 ³ und Fick Wrtb. III ⁴ , 142.]

Avots: ME I, 637

grem̃zt, [grem̂zt ² Bl., Ruj.], -žu, -zu (li. grémžti "schaben"),

1) nagen, beissen, wurmen :
tās (bē̦das) grauž un gremž un iekšas pluosa MWM. VI, 575. iekšās gremžuot vandās salkums VI, 360. man briesmīgi gremza, ka krustmāte mani tur par mazu bē̦rnu VIII, 29 ; [

2) murren, brummen
L., St., U.]. Refl. -tiês, [grem̃ztiês Wandsen, grèmzties Trik., grem̂ztiês ² Selg., Neuermühlen],

1) grollen, zürnen, etw. Böses anzutun wünschen :
kuo viņš man te gremžas virsū? Dond., Naud., A. -Rahden, Bers., Sissegal ;

2) sich grämen :
kuo tur tik daudz pēc viņas gremzties? MWM. X, 577 ;

3) murren, brummen :
viņš briesmīgi gremzās Vēr. I, 1371. kuo viņs man te gremžas virsū Dond., Bers., K., Sissegal ; [

4) grem̃zties, neidisch sein
Trik. - Zu gremt, gre̦muot (s. diese) u. a. ; vgl. auch Boisaq Dict. 1069, Uhlenbeck PBrD. XXX, 284.

Kļūdu labojums:
jāizmet 3. nozīme (zu streichen die Bed.3).

Avots: ME I, 649

grum̃buôt, grumbât, -ãju, tr., runzeln, runzelig, uneben, harsch machen: saimniece ne̦rvōzi grumbuoja un gludināja savu priekšautu A. XX, 482. rauguls sirdi grūtu sejā sāpēm grumbuotā Treum. drūmas duomas tavu pieri grumbuo Rainis. grumbuots ceļš, holperiger Weg. Refl. -tiês, sich runzeln, uneben werden: piere satumst un grumbuojas Stari II, 115. viļņi grumbuodamies devās uz leju A. XVI, 1081. līmenis sāka grumbāties Seif. III, 3, 197.

Avots: ME I, 665

gum̃bît, [runzelig, faltig machen: es gumbu priekšautu Serben, Roop.] viņa atteica, lūpas gum̂bīdama ² Nigr., [Wandsen].

Avots: ME I, 680

I idraîns: "šūnains" (häufiger von Fichten und Eichen gesagt) Warkl.: idraini kuoki nuode̦r bišu struopiem. tavas iekšas kļūst idraiņas ("?") Lange Latv. ārste 41.

Avots: EH I, 428

I iẽgalvis C., PS.,

1) das Gehirn
Wolm.;

2) auch
iegalva U., iegalve N. - Bergfried, die Fontanelle: jaunpiedzimušiem bērniņiem iegalva tik vēl vē̦lāk sacietē N. - Bergfried. bē̦rni nesāk runāt, kamē̦r iegalva saaugusi kuopā U.;

3) iegalvis Kurl. n. U., iegalva Adsel, der Hinterkopf:
iespiestuo iegalvi ar muti (vē̦smu) atkal izlabuoja Adsel;

4) iegalva, der Scheitel
U.;

5) iegalva, iegalve, iegalvis, das Kopfende des Bettes
Wolm.;

6) "ragavu priekša" Karls.

Avots: ME II, 15

ìeslaucît, tr., hineinfegen: mē̦slus kaktā. ieslauki manas pirmās asinis priekšautā LP. IV, 72.

Avots: ME II, 67

[III ìeviẽtêt, (in heisser Asche) bähen: pirms liekšanas kuoks krietni jāievetē sprukstīs Nigr.]

Avots: ME II, 90

izbrucinât, tr.,

1) ausreiben:
dubļus nuo drēbēm var izbrucināt Ahs.;

2) gründlich abbrühen, ausbrühen:
mīksti izbrucinātas ādas Antr. II, 66. manas iekšas ir kâ izbrucinātas Pur.

Kļūdu labojums:
frazē no Antr. II, 66 izbrucināt nozīmē: weich reiben, reibend weich machen (in der Phrase aus Antr. II, 66 bedeutet izbrucinât: reibend weich machen).

Avots: ME I, 719

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. ² 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

izglîtuôt, ‡

2) ausschmücken, verzieren
Salis: bilžu rāmjus izglītuo Pump. R. I, 169. izglītāta māja nuo iekšas un ārienes Lettg.

Avots: EH I, 448

izkantêt,

1): "izdabūt" Golg., "izgādāt" N.-Peb., "izkaulêt" Sessw., entlocken, erbitten Frauenb.: dabūju gan nuo viņa i˙pāris latu; ‡

2) beim Fischen die Stricke aufs Bis herausziehen
(aus einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) = iztēst: i. kādu kuoku PV. i. stabu Mar., Sessw.; ‡

4) ausessen
(vulgär): i. visu bļuodu putras Mar.;

5) vertreiben:
i. kādu nuo mājas, nuo vietas Kaltenbr., Mar., Smilten; ‡

6) = izkaût 2 Mar.; ‡

7) besäumen:
i. priekšautu ar sarkanu Smilten u. a.

Avots: EH I, 453

‡ izpļūtinât, zur Genüge Durchfall (Diarrhöe) haben machen: kamēr iekšas krietni iztīrītas un izpļūtinātas Lange Latv. ārste, S. 38.

Avots: EH I, 474

‡ izrîdzêt ² Frauenb., aushöhlern Latv. Saule, S. 378; vamzēm priekša bija izrīdzē̦ta (ausgenäht?) ar me̦lna... diega izšuvumiem Janš. Nīca 42.

Avots: EH I, 477

izšķḕrst (li. išsker̃sti),

1) zerteilen, ausschneiden:
pavārs izšķērž zivi un ķidas izme̦t mēlenīcā LP. IV, 85. kungs nuokauj ķēveli, izšķērž iekšas LP. VI, 304;

2) verschwenden:
savu labumu, mantu, naudu. viņš izšķērda visu laipnību Rainis.

Avots: ME I, 811

izsutinât, (li. iššùtinti), tr., fakt. zu izsust I, durchbähen: mīksta izsutināta sluota. kuoku mē̦dz pirms liekšanas sakarsēt vai izsutināt Konv. ² 2398. [Refl. - tiês, sich recht ausschlafen U.]

Avots: ME I, 807

iztaisît,

1): i. ē̦ku, ausbauen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; pa drusciņ i., ausknibbern ebenda;

3): laivās ar ieruočiem i., eine Flotte ausrüsten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausrüsten"); ‡

4) ausreinigen:
i. iekšas, die Eingeweide eines geschlachteten Tieres ausreinigen Siuxt. Refl. -tiês,

2): iztaisījās skaista pils Pas. IX, 261. slauns (= r. славный) vepŗē̦ks iztaisījās Auleja. iztaisās kaŗāšana Borchow n. FBR. XIII, 36; ‡

4) für sich verfertigen:
jis paduomā, kaî i. ... taidu māju Pas. V, 223; ‡

5) sich entleeren, seine Notdurft verrichten
Jürg.: iegāja krūmuos i.

Avots: EH I, 487

izžulˆgt,

1): auch KatrE.; Warkh.; izžulgušā zemē ir tabāks neaug Saikava: zirgs brida pa izžulgušuo sniegu Niedra Kad mēnesis dilst 277. ce̦pure salijuse cauri slapja, izžulgusi PV. kad aitas slimuojušas ar ūdens kaiti, tad viņu iekšas ir izžulgušas Bers., Kalz. ja kājas ilgāku laiku nav autas, tad tās izplešas, izžulgst ebenda; ‡

2) austrocknen
(intr.) Gr.-Busehh.: peļķe izžulgusi.

Avots: EH I, 499

I jūga,

1) Schwengel am Wagen
L.;

2) "vāģu priekšas astatums nuo pakaļass" Serb.;

3) jūga Lubn. od. jūgẽvele, ein Hobel, an dem zwei Menschen arbeiten
Konv. ¹ , [Trik.;

4) jûga Warkl., Pferdegeschirr.]

Avots: ME II, 121

just,

2): viņš suolījās nākt, bet vēl nejūt (ist noch nicht eingetroffen)
Segew. kad jūsu nejuta, mēs braucām vieni paši Sessw. aizsūtījām dē̦lam grāmatu, - vēl nejūt atpakaļ (noch ist keine Antwort eirrgetroffen) Segew. ve̦se̦lu kārti sadzinu iekša, bet ne jutin (ohne auf den Grund zu stossen) ebenda. ne˙kur nesajutu, nirgends fand ich es ebenda; hören, erfahren Segew.: nu jutīs, kas viņiem tur iznāks; ‡

3) vermuten, argwöhnen
Segew.: es jau jutu, ka jūs uz turieni iedami; ‡

4) auf einen Einfall kommen (?):
viņš nejūt pat man draugu stādīt priekšā Juris Brasa 41. Refl. -tiês, ‡

2) = just 1: viņš juties, ka vairs nav labi, er habe gefühlt, dass eine Krankheit im Anzuge sei Segew., Siuxt. vai tu juties? wirst du wohl gehorchen (dich rühren, aufstehen)? Segew.

Avots: EH I, 568

jũtis,

1): mit û ² auch Salisb.;

4): zirgs pamežģījies jũtīs Siuxt. kur pē̦da nāk, tur pē̦du jũtis Frauenb: priekšas kājām ir ceļu jūtis ebenda; ‡

5) "grāvja krasti" (mit ũ ) Behnen; ‡

6) "trauksme" Siuxt: pašās tais jũtīs tâ notika.

Avots: EH I, 570

kaĩrêt, [kaîrêt Kr.], - ẽju, tr., drillen L., reizen, necken: man iekšas kairē, de̦g un svilst Brig. Refl. - tiês,

1) [kaĩrêties, sich necken
Ruj.]; spielen, tändeln: upe kairējas ar puķītēm un ziediņiem;

2) sich wehren:
žīds kairējas ar suņiem Bers.;

3) streiten, mit einander unzufrieden sein
Ar.

Avots: ME II, 134

kakaža,

1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;

2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;

3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. ¹

4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;

5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;

6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;

[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]

Avots: ME II, 137

kakleniẽks, kakliniêks,

1) ein Halsband, ein Strick
[kaklnīca Valgāle, kaklinieks Jürg., kaklenieks Bers.] od. eine Kette zum Anbinden des Viehs od. der Pferde Lasd., Druw., Bers.;

2) der Kragen, Halsausschnitt:
es tev lūdzu, māmaliņ, nešuj gaŗa kaklenieka (Var.: kakla vietu, apkakliņa) BW. 7374;

3) das Halsstück vom geschlachteten Vieh:
kad kapāsim, tad redzēsim, kam iekšas un plauši kritīs, tas kaklinieka nedabūs.

Avots: ME II, 138

‡ kņadît

1) lärmen
Alschw., Basi, Funkenhof, Libau: sāka ... staigāt, dīžāt, k. un blaustīties Janš. Tie, kas uz ūdens 13:

2) "treiben, jagen":
k. cūkas nuo duru priekšas Jürg., Schwanb.;

3) "?": visas ruotas kņadīdarnas tilpst pa klajumu Janš. Pag. pausm. 78.

Avots: EH I, 635

kneblis, ‡

2) ein kleiner Haken
("kàsītis") Wessen; ‡

3) der Sehnabel
Wessen; ‡

4) ein abgemagerter Mensch od. ein solches Tier
Auleja; ‡

5) "darba rīks ratu luoku liekšanai" Lubn.

Avots: EH I, 629

kraukaļas, kraũkas Sassm., [kràukas ² Lis.], n. U. auch der Sing. kraũka Wend., PS., der Auswurf, Speichel: tâ nuo ve̦lna kraukaļām un spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. mani muocīja briesmīgs kāsus un rūgtas kraukas Jauns. pa kraukām ne izbrist, ne pabrist LP. VI, 640; [krauka Mag. IV, 2, 122, U., Husten beim Vieh. Vgl. li. kriaukalaĩ od. krauklos "лягушачья икра"].

Avots: ME II, 262

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

krùpene ² : luopam priekšas kāju starpā da vē̦darām ir k. Ramkau (mit û ² ). zirgs platu krùpeni ² Linden in Kurl. krūpenes kauls ebenda.

Avots: EH I, 662

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. ² 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. ² 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene ² II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

kupinât,

2): auch AP., Dunika, Kaltenbr., Sonnaxt: kupināts... asins Lang ; Latv. ārste 17; ‡

3) = virinât II 1 Seyershof: k. luopu iekšas.

Avots: EH I, 676

kve̦lda,

1) das Abbrühen:
iekšas gaļa vēl kve̦ldā, das Eingeweide wird noch gebrüht Naud. kve̦ldu ūdens ir ūdens, kur,ā iekšas kveldinātas Kursitten. [kvè̦lda Arrasch, die Ofenhitze in der Badstube: liela kve̦lda nāk nuo ce̦riem].

Avots: ME II, 352

kvelˆdinât ² [auch Gr. - Essern, Salis, kvel˜dinât Neuermühlen, Weinsch., Wandsen, Dunika], tr., brühen, abbrühen L., Smilt.: kveldina cūkas zarnas, plaušas, aknas, sirdi, iekšas Gr. - Sessau. kveldināt apzīmē aknas, plaušas un citas luopu iekšas applucināt Kursitten, Kand. ; [in Libau dafür angeblich kvel˜inât (vgl. kvellêt)].

Avots: ME II, 352

liekšêt, ‡ Refl. -tiês, ekeln, zuwider sein: tauki ēdieni man liêkšas Wolmarshof. tas (scil.: ve̦lns) vazās tavas iekšas, tâ ka tev pašam liekšas Dziesmu grām. v. J. 1867, 650.

Avots: EH I, 753

liẽkšķere Kand., [Salis], liekšere [Ronneb., Alt - Ottenhof], Lind., liekšķele Loddiger, [lìešķere ² Saussen, Bers.], liẽšķere C., liekšķers Apsk., die Schaufel, namentl. für Korn, Wurfschaufel: kas vētīts ar liekšķeri un ar vētīkli Jes. 30, 24; [lie(k)šķis, liekšķere, die Schöpfkelle Bielenstein Holzb. 611. - Nebst liekša zu li. dial. lėkåt (wenn ė hier auf ie zurückgeht) "(Grütze von den Schlauben) reinigen" bei Bezzenberger GGA. 1885, 928 (aus Prökuls); über gr. λιχμός "Worfsschaufel" s. Prellwitz Wrtb. ² 270 und Boisacq Dict. 581].

Avots: ME II, 496

lìektuve, lìektava C., der Kranz, darum die Radfelgen und Schlittensohlen gekrümmt werden Etn. IV, 129, Burtn., C. [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 544];

2) liektuves "kuoka kluči stabiņu liekšanai" Konv.

Avots: ME II, 497

I lìekums, der Überfluss, Überchuss L., die Nutzlosigkeit, Zwecklosigkeit, die Kleinigkeit: bet tev sirds sažņaudzas pas savu liekumu A. XX, 882. ne˙re̦ti šie liekumi tâ pārņe̦m pašu lietas kuoduolu, ka pēdējais vairs grūti izluobāms A. XV, 373. jums ir tāda māte, kas par visiem sīkumiem un liekumiem zin un pruot gādāt Seib. māmiņ, cik pretīgi man visi šie liekumi! Seib. Der Plur. liekumi, Abfälle beim Schlachten, das Eingeweide: liêkumi ² [Dunika] ir luopu vai putnu iekšas, zarnas, kuņģis, aknas, plauši, sirds, liesa, grāmata, arī kāju gali un purns. liekumi piede̦r pie gardākajiem tautas ēdieniem N. - Bartau, Rutzau, Gold. Etn. II, 129. tu, tēviņ, cūku kavi, kur tie cūkas liekumiņi? BW. 21108. Zu lìeks.

Avots: ME II, 497

lim̂ts, -s, [limts U.], limte,

1) [lim̂ts ² , -s, Arrasch], eine Strohdecke auf dem Mistbeete, auch vor dem Fenster
AP.: lai gul ziemu aple̦duojuse aka zem limtēm Austr. cik smagi gulstas šīs miglas limtis uz garu Austr. [klēts priekša aizklāta ar limtīm Austriņš Nuopūtas vējā 92;

2) lìmte N.-Peb., = lints 4;

3) lìmtes ² (in Domopol lìmts ² , -s) "ārdi rijā" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12 (S. 112).] vgl. lints. [Ursprünglich vielleicht: Reisigbündel;
in diesem Fall zu lìmt, vgl. poln. łom "Reisig, Windbruch".]

Avots: ME II, 471

I liška, die Wurfschaufel [Ruj.]; die Wasserschöpfschaufel RKr. II, 57. [Anscheinend zu liekša, liešķere.]

Avots: ME II, 475

I lùoks (li. lañkas "Bügel", [slav. lǫkъ "Bogen"]),

1) etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung:
vienreiz meža biezumā izte̦k visi ceļa luoki Latv. jau palaidu rinduciņu trešajā luociņā BWp. 10621, 2;

2) das Krummholz:
Sprw. luoks, pārāk liekts, lūst;

3) die Radfelge
Manz., A. XI, 171: grimst riteņi pāri luokiem iekša pa izmaisītuo smilti Sil.;

4) der Reif zum Winden der Kränze:
kur vaiņaga luoku liki? tur pakāru priedītē, lai vij citas mātes meitas RKr. XVI, 224;

5) der Kreis:
saistīts viņas burvju luokā Rainis. viņš vienīgs draugs man šinī šaurā luokā Vēr. II, 806. ap mani luokā stājat MWM. V, 92;

6) die Höhe des Gebäudes (der Riege) von der Erde bis zur Oberlage nennt man
luoks Mag. XIX, 2, 57;

7) das Demin. lùociņš, = līkste 3 Grünh., [ein Bügel für die
dũda I Bielenstein Holzb. 728];

8) der Plur. luoki, die Haspel
[N.-Sessau n. U.], Siuxt, Schmarden;

[9) vẽja luoks, Windfahne
L. - Zu lìekt].

Avots: ME II, 525

malciens (unter malˆcenĩce II): malciena priekša bija jau atrakta Janš. Dzimtene I ² , 105 (ähnlich Mežv. ļ. II, 455).

Avots: EH I, 780

meñtêt, -ẽju, maischen, quirlen: tas ļuodzījās un ar savām svabadajām ruokām kâ ar mentēm mentēja gaisu nuo priekšas nuost LA.

Avots: ME II, 602

‡ nami (Plur. zu nams? ) Siuxt, etwas zur Gebärmutter Gehöriges (die Plazenta?): dzimtei sarkana gaļa, tur apkārt n. netīrumi iznāk, kad teliņš gadās, bet n. paliek iekša. paņem nuost namus un pasvied pruojā[m]!

Avots: EH II, 4

nams,

1): eine Sommerküche
(slietenis) Orellen, Seyershof; (namiņš) eine aus Brettern hergestellte Hütte als Sommerküche Salis; (nams) ein kleines Gebäude, in welchem während des Sommers alles gekocht wird (im Winter nur zu Festzeiten) Wessen; ein kleines Holzgebäude, in welchem fürs Vieh (ehemals auch für Menschen) gekocht wird, mit einem Herd und Kessel in der Mitte ( nams od. namiņš ) Ramkau, (nams) Wolm.; vgl. auch Azand. 19;

2): "vieta istabas ē̦kā, kur atradās krāsns" Frauenb.; die Küche
Grob., Iw., Kand.; nama cirvis Frauenb., ein Küchenbeil; nama čũčis ebenda, ein in der Küche gefüttertes Schwein; "me̦lnā dūmu virtuve" Behnen n. FBR. XVI, 139;

3): ein Vorhaus
Dunika, Kaltenbr., Skaista;

4): "pirts priekša" A.-Schwanb.; (namiņš) "pirts priekšējā te̦lpa, kur nuoģērbjas" Linden in Kurl., Salis; "piebūve pie pirts, kur velējas" Karls.;

8): nama kaķe Lng., die Hauswirtin.
Zur Etymologie s. jetzt FBR. XII, 175 f. (und anders Pisani Stud. balt. IV 50 ff.).

Avots: EH II, 4

nãrs, nãre,

1) die Klammer der Tischler
L., die Zwinge, Leim-, Schraubenzwinge: nārs ir bluķis ar šķē̦rsām iecirstu ruobu; nārā liek kādu apstrādājumu kuoka gabalu, kuŗu ar ķīļiem saķīlē, lai tas nekustē̦tuos. ar nāru saspriež kuopā salīmē̦tus dēļus Wolm. [nā`rs Trik. "rīks luoku un slieču liekšanai"];

2) die Hobelbank:
viņš kruknēja uz nārēm lielā kruoga kaktā Zeib.;

[3) = spunde U.;

4) nāri, Bretter auf dem Dach zum Schutze gegen Sturm
U. - Aus * nārvs? Wohl zu nirt (s. dies) nebst narvis, vgl. Person IF. XXXV, 207 und Beitr. 576 und Sommer Balt. 261].

Avots: ME II, 701

ņerkš! Interj. zur Bezeichnung des beim Brechen entstehenden Lautes: jaunā priekšass ņerkš ir pušu Vīt.

Avots: ME II, 901

[ņockas Stenden "jē̦li netīrumi", das Eingeweide von Fischen und Tieren: jēra iekšas salikām muldā, bet sīkumus, ņockas izsviedām sunim.]

Avots: ME II, 904

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

nuokaru: priekšauts ... stāvēja n. Jauns. Raksti III, 94.

Avots: EH II, 52

[nùoķèipt ² Lis., = nùogrābt: tam nuoķeipa nuo priekšas.]

Avots: ME II, 805

‡ II nùokļemêt Nötk. "steidzīgi nuo priekšas nuoēst (lai uotrs nadabū)".

Avots: EH II, 54

[nùokvēlinât,

1) abbrühen:
luopu iekšas Bauske;

2) glühen machen:
n. dzelzi karstu Widdrisch, Ruj.]

Avots: ME II, 805

[nùokvel˜lêt Dond., abbrühen: n. luopu iekšas Preekuln.]

Avots: ME II, 805

[nùolezêt,

1) besudeln, beschmutzen:
kâ tu savas drēbes tâ dubļiem nuolezējies? Mar.;

2) schmutzig werden
Ronneb.: saimniecei nuolezējies priekšauts Jürg.]

Avots: ME II, 810

[nùomaidzît,

1) drückend abquälen:
n. kaķi Drosth.;

2) hier und da abzwicken:
n. maizi Bers.;

3) abstecken:
n. ziemā ceļu ar skujām Lis., N.-Peb.;

4) "nuolìekt": n. priekšautam malu Bauske.]

Avots: ME II, 815

nùomê̦sluôt, nùomêšluôt Tals., tr., bedüngen: zeme labi jānuomē̦sluo. nuomē̦sluota durvju priekša BW. 14152, 5.

Avots: ME II, 819

‡ nuomoļ˜ļât Lems., = nùomuļ˜ļât 1 (?): skuķis nuomoļļājis priekšautu. Refl. -tiês (s. ME. II, 822): auch Lems.

Avots: EH II, 70

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

nùoplekšêt,

2): auch N.-Peb,; nuoplekšējusi visa priekša ar netīrumiem Wessen.

Avots: EH II, 75

nùoràisît [li. nuraišýti], tr., losbinden, abknüpfen, ablösen: lakatu nuo galvas, kakla drānu, priekšautu. Refl. -tiês, sich ab-, loslösen: gaļa nuo kauliem nuoraisījusies Kav. kāja nuoraisījusies Kav.

Avots: ME II, 836

nùoràust,

2): Andrāns ... ar plaukstu nuorausa rūts apsvīdumu Jauns. J. un v. 46. asaras priekšautā nuoraususi Raksti III, 405; eilig wegnehmen:
mudīgi n. traukus nuo galda Dunika. Austra ... nuorausa ("?") ce̦purīti Delle Negantais nieks 151.

Avots: EH II, 80

‡ nùorustêt U. (unter rustēt), beizen: dzijas tik vēl nuorustē̦tas, vēl nav pē̦rvē̦tas U. bābas ... savus priekšautus nuorustē Lange Latv. ārste 72.

Avots: EH II, 82

‡ nuoskaîdât, mit Spänen (skaîdas) bestreuen: istubas priekša nuoskaidāta Dunika.

Avots: EH II, 85

nùoslenêt, tr.,

1) bis zur Ohnmacht abprügeln:
ta ta nu viņu nuoslenēja pie pagasta tiesas Mag. XIII, 3, 50, [C., Kreuzb., Wandsen;

2) beschmutzen:
bē̦rns nuaslenējis priekšautu Bauske, Arrasch, Schujen;

3) mit Speichel besudeln:
teļš nuoslenējis kažuoku Jürg.].

Avots: ME II, 852

nùostemêt, ‡

2) tr., besudeln
Lubn.: bē̦rns nuostemē priekšautiņu.

Avots: EH II, 91

nùotaukuôt, ‡

2) vom Fett befreien:
kad cūku nuokauj, izņe̦m iekšas, tad vajaga de̦sas vis˙pirms n., tad tikai izlaist (iztīrīt) Frauenb.

Avots: EH II, 99

nùote̦kaļât, nùote̦kât, [nùote̦kanât BW. 1155, 1 var:], nùote̦kaņât, nùote̦kalêt, tr., ab-, nieder-, eintreten, wiederholt laufend abtrampeln: kas tuos takus nuotakaja? sniegs bērniņu nuote̦kalē̦ts Vēr. I, 1300. daudz mazu pēdiņu upītes malā, tās mazu bērniņu nuote̦kaļātas (Var.: nuotekaņātas) BW. 1155. [ceļu ceļiem nuote̦kāts... Grietiņas priekšautiņš BW. 35776.] Refl. -tiês, sich ablaufen: māsas brāļa dēļ nuote̦kājas un nuoskrienas Aps.

Avots: ME II, 873

II nùotemêt,

[1) "beschmutzen":
n. drēbes Dricē̦ni, Biržgalis u. a.;

2) "sich beschmutzen"
Kreuzb.): viņš nuobradājies pa dubļiem un nuotemējis MWM. X, 889. [nuotemējis priekšauts N.-Schwanb.] izvilka nuo pagultes nuotemējušu gruozu A. XVIII, 497;

[3) "(das Vorgesetzte) ganz aufessen"
Vank.].

Avots: ME II, 873

ņur̂cît [Lis., Wolm., Kr.] (li. niùrkyti "knüllena), ņurku od. ņurcu, ņurcĩju, tr., knüllen, quetschen, quälen: viņa sāka ruokās ņurcīt priekšautu Stari II, 446, [Mesoten]. viņš būtu kādu ķēris, tuo saspiedis, ņurcījis Apsk. mazi bē̦rni ņurka kaķus Etn. II, 81, Lös. Refl. -tiês, sich quetschen, sich abbalgen: bē̦rni, vienā gultā kuopā gulē̦dami, ņurkās Druw. Subst. ņurcĩjums, das Gequetschte, das Gequetschthaben, Gequetschtsein; ņurcîšana, das Quetschen, Quälen; ņurcîtãjs, der (die) Quetschende. [Vgl. aazu Fick KZ. XLIII, 150.]

Avots: ME II, 905

I uõdere AP., Iw., Līn., Ruj., Serbigal, (mit ùo ²⁾ Lös., Nerft, Preili, Prl.,

1) uõde̦ra Dunika, uõdere Wolm., das Futter, Unterfutter (an Kleidern)
L., U.: Sprw. kas duos arāja mētelim zīda uoderi! kādi svārki, tāda uodere;

2) der Anputz bei Mauern
U.;

3) das Futter für das Vieh
L.: uoderes kule Memelshof, der Hafersack des Pferdes;

4) ein Futtermass für Pferde
Bielenstein Holzb. 366; der Hafersack für Pferde Linden (mit ùo ² ), Memelshof: auzu uodere, ein Futter Hafer U. pakar zirgam uoderi, lai ieē̦d! Memelshof. ik rītiņu līgaviņa te̦k ar auzu uoderīti BW. 29769;

5) iekšas ùodere ² Mahlup, die Lebensklugheit:
tī sieviete ir ar iekšas uoderi Mahlup. Bei Manz. Lettus noch mit v- (vuoders). Nebst estn. wōder "Futter" aus mnd. voder dass.

Avots: ME IV, 412

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

pabaŗuôt, pabaruôt, tr., füttern, satt füttern: tautu dē̦lu kumeliņu priekšautā pabaŗuoju BW. 17229. trīsreiz bēri pabaŗuoju 13924. cik suņiem maizi cepu, tik es tevi pabaŗuoju 9397. [Refl. -tiês, sich eine Zeitlang mästen: vepris aizgaldā jau labi pabaruojies.]

Avots: ME III, 6

pagùldît (unter paguldinât);

1): paguldīja viņu iekšan siles Evang. 1753, S. 5; ‡

2) schiessend zu Boden strecken (niederschiessen):
p. kādu briedi Pas. XIV, 361; ‡

3) betten (perfektiv):
pataisēja jai ... šķirstu, paguldēja juo jimā i[r] pakāra liepas zaruos Pas. IX, 312.

Avots: EH II, 135

‡ pakare,

1) die Türhänge:
durvis ... ar dze̦lzu pakarēm Janš. Dzimtene IV, 285. durvis tâ cirzdama, ka vai nuo pakarēm le̦c ārā Bandavā II, 127;

2) "?": varē̦tu grābt (scil.: ērkšķuogas) riekšavām pa visām ce̦ru pakarēm Brigadere Skarbos vējos 26.

Avots: EH II, 140

‡ pakrûpene ² Ramkau "die untere Seite des Halses" : p. luopam ir starp priekšas kājām.

Avots: EH II, 145

pamave,

1): "netīrs, sliktas drēbes priekšauts" Saikava.

Avots: EH II, 154

paņêmiens,

1): kristamāte smējās ..., un viņas ... priekša raustījās pie katra smieklu paņēmiena (Lachanfall?)
Jauns. Baltā gr. ³ II, 18; ‡

5) "?": aiz mājām ... laikam uz ceļa paņēmieniem gauduoja ..., tā druoši vien bij izkaltusi rumba Upītis Pirmā nakts 258.

Avots: EH XIII, 161

pa˙prìekš, paprìekšu, pa priekši BW. 1381, papriekšām Luk. 9, 61, pa+priekšan 9, 59, Adolphi, zuvor, zuerst, anfangs: pa+priekš mani sveša māte me̦dus maizi ēdināja BW. 23360. es meitām labs puisītis, es pa+priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME III, 84

pā`rts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Kalupe n. FBR. XVIII, 40, Zvirgzdine n. FBR. X, 25, Nerft, Pilda,

1): auch ("plīts priekša") Bērzgale, ("krāsns priekša; mūrītis, kas piemūrē̦ts plīts priekšā, lai uguns nekrīt ārā") Kaltenbr., ("bedrīte krāsns priekšā, kur stāv pe̦lni") Mahlup; pārtā ("Vorofen")
sarauš uogles nuo cepļa un apbeŗ ar pe̦lniem, lai guns neizdziest Oknist; "pavards" N.-Laitzen, N.-Rosen; p. ("cepļa pavards") bija liels: vienā pusē guns zem katla, uotrā pusē bē̦rni sēd Auleja. nama pārtā uzpūstu uogles Vanagu ligzda 33. kas šķitās ve̦cā pārtā zem vieglām plēnēm salts Saul. Tālas vēstis 117; ein Feuerherd im Freien (?): čigāni ... bija savus pārtus sakūruši un savas būdas uzcē̦luši Azand. 169. līdumniecei metās ... karsti saules un pārtu ugunīs Anna Dzilna 15. nuoliekusies pār pārtu ar zaru klēpi ebenda. aprausa ap pārtu mitras smiltis un atstāja tuo kūpam ebenda 79;

3): auch Saikava, Stom.

Avots: EH XIII, 214

pìekrâsns, -s, piekrāsne Ronneb., Holmhof, (mit iẽ ) N.-Peb., Bauske, (mit ìe ) Arrasch, Kroppenhof, die Seiten des Ofens, die (gemauerte) Ofenbank Sessw.: rijas krāsns ar piekrāsni. uz piekrāsns kājas āvi BW. 34849, 1 var. gar piekrāsns lieku savu muguriņu 7633 var. circeņi rijā lēca nuo krāsns uz piekrāsns Jaunā Raža IV, 151; "plīts krāsns caurumā" N.-Peb.; pìekrâsne "krāsns priekša, kur uzkur aizkurü Bers., Arrasch, Mitau.

Avots: ME III, 259

pìekupenêt, piekupināt Spr., Für. I unter kupināt, vollschneien, sich mit Schneehaufen bedecken: durvpriekša piekupe̦nē̦ta Vēr. II, 52.

Avots: ME III, 261

pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),

1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);

2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;

3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;

4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,

a) ein Schimpfwort
BW, piel ² 11499; BW. 10145 u. a.;

b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.

2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".

Avots: ME III, 284

piesere "uz piepriekšas, uz malkas ārdiem piesē̦rtā labība" Etn. IV, 163, N.-Peb.: rudenī linus pagūtnēm kaltē pieserēs.

Avots: ME III, 288

pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,

1) pīne ² , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;

2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;

3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. ² 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;

4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. ² 1562;

5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;

6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;

7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.

Avots: ME III, 232

piñkulis,

1): lai nuosvila pinkulīši BW. 16247;

2): "pika" Seyershof; pinkuļi, Erdklösse auf dem Acker Infl.
n. BielU.; mākuoņu pinkuļuos Upītis Pirmā nakts 15; piñkuļi "visādi (biezi) ēdiena atkritumi" AP.: vistas salasa visādus pinkuļus nuo ustabas priekšas un paē̦d pilnu maltīti;

4): auch Seyershof;

5): pats mazais pinkulīt[i]s ("?") BW. 12674 var.

Avots: EH XIII, 235

I plãķis,

1) plâķis Lautb., Kandau, der Klotz oberhalb der Wagenachse:
plāķis gul uz ratu priekšass Ahs.;

2) sūdu plãķis, der Kuhfladen
Ahs.: piedzē̦rušais gul žuogmalē kâ sūdu plāķis;

3) ein weiter Mantel
Preekuln. Zur Bed. 1 u. 2 vgl. blãķis und das echtle. plācis I 2.

Avots: ME III, 329

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317

II plìnka ² Mar. n. RKr. XV, 131, der Vorstecknagel, aizbāžama tapiņa ratu priekšass lielai tapai Schwanb.

Avots: ME III, 346

II pluči Dr., = iekšas, das Eingeweide.

Avots: ME III, 353

II pļunks "?": nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks (Rätsel - der Hund).

Avots: ME III, 373

priekšẽjs, bei Spr. auch eine Form priekšajais, in Domopol n. PS. - priekšdējais (sic!), der vordere, der frühere, der erste: priekšējā istaba, das vordere Zimmer Kaudz. M. 367. priekšējs braucējs ebenda 30. priekšējs zirgs, das vordere Pferd LP. VII, 402. bērniņu nuo baznīcas ārā ne̦suot, allaž lūkuojās uz tam, lai dabūtu iet labam cilvē̦kam nuo pakaļas, jeb vis˙maz lai pakaļnācējs būtu labs cilvē̦ks, - juo bē̦rns atsituoties vai priekšējā, vai pakaļējā BW. I, S. 182.

Avots: ME III, 395

priekšenieks, prieškanieks (ška aus šķe) Schwanb., prìekšinieks ² Mar. n. RKr. XV, 131, priekšeniece, = priekšauts, die Schürze: vīrs apjuozies ar ādas priekšenieci Poruk II, 56.

Avots: ME III, 395

priekšuots BW. 5714 var. (aus Salisb.), = priekšauts.

Avots: ME III, 398

priešaukts Kurisch-Haff n. Bezzenberger, = priekšauts.

Avots: ME III, 399

pruošava U., Bers., Erlaa, Fest., Demin. pruošavīte SDP. III, 27, pruošuva Wid., pruošuve Wid., pruoše̦vi, pruošuvi Erlaa, Kalzenau, ein Weiberkittel, Weiberrock L., St., der untere Teil eines Frauenhemdes (Wid.) od. -rockes: pruoše̦vi, pruošuvi - ve̦cu laiku brunči, kâ divi plati priekšauti, viens nuo priekšas un uotrs nuo pakaļas apņe̦mams Erlaa. Vestienā nē̦sāja kâ izgre̦znuojumu pie brunčiem tâ sauktās pruošuves, pruošavas. augšā viņas bija ievilktas kâ priekšauts A. XX, 379. ceļa malas žagarainas, augstu nesu pruošaviņas (Var.: lundraciņus) BW. 5755, 1. zīlēm izraibuotas pruošavas ap lindrakiem Libek. pūķis 28. Vielleicht - nach Leskien Nom. 231 (mit?)-zu šũt (und pruo- in pruojām).

Avots: ME III, 400

pušins,

1) pušins Mar. n. RKr. XV, 132, das Loch
Wid.: spaņģam pušins dibinā;

2) = pušaîns: iekšas jau nu tuopuot gan saskrambātas un pušinas Blaum. Pie skala uguns 133.

Avots: ME III, 437

‡ ragavire NB. "virve, ar kuo piesien mastu pie laivas priekšas gala".

Avots: EH II, 349

II raksts,

1): dziedināt ar rakstiem (mit Zauberformeln)
in einer Handschrift; die Kunst des Lesens und Schreibens Kaltenbr.: šis bij mākus rakstu; ‡

2): priekšautam ne˙kādu rakstu nebij AP. visaidiem rakstiem agrāk prata aust Zvirgzdine;

4): tur nav lieli raksti (das ist eine leicht verständliche und leicht zu verrichtende Arbeit)
Kaltenbr.;

5): kad nenuovalda rakstu, tad sajūk (ar spriguļiem kuļuot) Siuxt. kad neiet uz rakstiem, tad ir grūti ebenda. kūla ar spriguļiem; mācē̦tājiem jau gāja kâ uz raksta (im Takt)
ebenda. rakstiem sist spriguli Seyershof. ar divi vāli sit uz raksti Roop n. FBR. XV, 158. dzirdēja pakavu rakstu uz klusās ielas Jauns. Raksti VII, 80. nu viņi (zwei Hunde) ries rakstā 39. "Rhytmus" ME. III, 475 in "Rhythmus" zu verbessern; ‡

6) "?": tē̦vs bija kaŗa bāliņš, nezināma ļaužu raksta (Stammtafel, Stammregister?)
Vindedze 105.

Avots: EH II, 352

‡ * rãmjains, erschlossen aus rãme̦ns Seyershof, unten rot gestreift: r. priekšauts. Zu rãmis II.

Avots: EH II, 361

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize ² Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. ² 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. ² 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel ² 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507

re̦mpulis,

1) re̦m̃pulis Wolm., re̦m̂pulis ² Salis, ein kurzer und dickėr, untersetzter Mensch: pienavnieki, re̦mpulīši (Var.: re̦mpucīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "?": mē̦sli iekša re̦mpulīšuos kuopa saspiesti Preip. 123. re̦m̃pulīši "dünne und lange Teigstücke"
Bauske.

Avots: ME III, 510

riekšņa, = riekšava. die Handvoll: riekšņām iebeŗ, dvilekšņām izsmeļ.

Avots: ME III, 545

*II riekstĩte od. *riekstĩtis "?" : kādu riekstīti miltus Mag. II, 3, 46. Wohl - wenn damit synonym - zu riekšava, und in diesem Fall wohl mit kst aus skt.

Avots: ME III, 544

I riẽksts, rieksta (?) Manz. Lettus, riẽkste PlKur., ein gen. s. riekša BW. 17256, 1 var. (der infl. gen. pt. rykstu Pas. I, 222 dürfte als rīkstu - mit hartem r- aus riekstu zu lesen sein), die Nuss, Haselnuss: Sprw. rieksts nuo lazdas tālu nekrīt, der Apfel fällt nicht weit vom Stamm. lazdā kāpu riekstus raut BW. 5836, 3. šķinu riekstus, lasu uogas 13478, 8. bij man viena riekša (Var.: rieksta) pēc pie zemītes lagzdu liekt? 17256, 1 var. - riekstu kuoks, der Haselnussstrauch Mar. n. RKr. XV, 133. riekstuos iet, riekstuot, Nüsse suchen, lesen. - e̦ze̦ra rieksts od. e̦ze̦rrieksts, auch ūdens rieksts RKr. III, 73, die Stachelnuss, Teichnuss, Wassernuss (trapa natans L.); zemes rieksts,

a) gew. der Plur., bei Fischer 271 zemenes rieksti, Saubrod (lycopordon cervinum)
Mag. IV, 2, 69, (z. riekstes St.) Schweinstrüffeln, Trüffeln (lathyrus tuberosus) U.;

b) Hirschbrunst (boletus cervinus)
Dond. n. U.; Vāczemes rieksti, Walnüsse U. Der gen. riekša entweder zu einem nom. *rieksis = apr. [bucca] reisis "[Buch]-ecker", oder eher zu einem nom. *riekstis (:li. riešutỹs). rieksts entweder aus *riesk[u]tas neben li. ríešutas (mit š aus ide. sk), oder aber kontaminiert aus *ries[u]ts . *ries[u]ks (Deminutiva neben li. ríešas dass., s. Trautmann Wrtb. 241). Daneben slav. orĕxъ dass. (zum o- s. Mikkola IF. VIII, 302) mit x aus s oder (s. Slblt. Et. 58) sk̑. Zur Wurzel von rist IV (slav. orĕxъ in diesem Fall etwaringsherum Losgeklaubtes) ?

Avots: ME III, 544, 545

riekuža, riekuša, s. riekšava.

Avots: ME III, 546

*riešķa ^2, erschlossen aus ostle. rìška,

1) = riekšava;

2) die Faust
Warkl.

Avots: ME III, 548

rieškava, s. riekšava.

Avots: ME III, 548

I riest,

2): auch AP., Sonnaxt; ja nuo aude̦kla platuma neiznāca viss priekšauta gaŗums, tad rìeta ² divus gabalus kuopā Saikava. kad bij šaura kapata, tad riete gabalu iekšā ebenda.

Avots: EH II, 379

‡ *ruñtains "rievains": šķirsta priekša iztaisīta tāda runte̦na Seyershof. runte̦na zeķe ebenda.

Avots: EH II, 385

‡ rũtẽ̦ts AP., karriert: r. priekšauts.

Avots: EH II, 390

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

sabur̂zît,

1) auch saburznît, tr., zerknittern, zerknillen, zerreiben: viņš saburzīja papīru MWM. VII, 333. tu esi saburzījusi apģē̦rbu Stari I, 164. saburzītas skrandu se̦gas Vēr. II, 522. kādu saburzītu zīmīti viņš tai iespieda ruokās A. XVII, 488. priekšauts, kuru ... puika bij saburzījis XX, 482. cik saburzīta tā (=ce̦pure), sašļukuse, izbalējuse Vēr. II,1236, Dunika. saburznītuo platmales dibe̦nu Dz. V. - mēs tâ kâ saburzīti U., wir sind in Streit geraten;

2) sich abstrapazieren
(?) Bergm. n. U. Refl. -tiês, sich zerknillen, zerknittern, zerreiben: matu palieki... saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134. Gaisiņš sāka salīdzināt saburzī jušās ūsas JR. V, 61. viņam virssvārki bij saburzījušies Kaudz. M. 236, Dunika. saburzījies kaķē̦ns Seifert Chrest. III, 3, 145.

Avots: ME III, 599

sadūcît, tr.,

1) zusammenstopfen, fest verstopfen, feststampfen:
viņš vilnu sadūcīja maisā Schujen. sadūcīt iemē̦rktuo, uzplūdušuo veļu atpakaļ Kosenhof. sadūcīt (sastampāt) kāpuostus Bers. pēc lietus nevar luopus laist pļavā: sadûcîs (= samĩs, werden zertreten, zerstampfen) visu pļavu N.Peb.;

2) tüchtig mit Fäusten bearbeiten:
Pēteris Jāni krietni sadūcīja Schujen, Golg.;

3) durchrütteln:
darba ratuos mani tâ sadūcīja (sakratīja), ka vai visas iekšas atsitās Bers.

Avots: ME III, 618

‡ sakruņ̃ķêt AP., = sakruñkât: priekšautus sakruņķēja augšgalā.

Avots: EH XVI, 420

sakvel˜dêt, abbrühen: s. iekšas Lautb., Wandsen, (mit elˆ) Gr. - Buschhof, Bauske.

Avots: ME II, 661

saņorgât, tr., durcheinanderwühlen; bē̦rni saņorgā gultasdrēbes Dond. viņš saņor̂gājis ² visas luopa iekšas Stenden.

Avots: ME II, 695

saņurcît, tr., verknüllen Nerft n. U.: saņurcīts papīrs Erlaa. saņurcīts priekšauts Stari III, 228. Katrīne gludîna saņurcītuos svārkus A. Upītis. Refl. -tiês, verknüllen (intr.).

Avots: ME II, 696

sapît, tr.,

1) zusammenflechten:
matus, vaiņagu. galvu sapīt BW: III, 1, 21. Adams un Ieva sapina vīģes kuoka lapas un darīja sev priekšautus I Mos. 3, 6;

2) (mit Hilfe der Fussfesseln) anbinden, fesseln:
sapinuši zirgus LP. VII, 75. Sprw.: nemāk ne cūkas sapīt;

3) verzwicken, verschlingen, verpinkern:
pats ar visiem vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. Refl. -tiês,

1) (für) sich (zusammen) flechten:
sapinuos gludu galvu BW. 14088, 1 var.;

2) sich verzwicken, verhaspeln, verwickeln, verpinkern:
raibaļa sapinusēs savā valgā A. XX, 305. sapīsies kūmas tavas kâ vistiņas pakulās BW. 1527. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķi griezt, tik pinkās sapinās BW. 17211. - (fig.) viltnieks, nevarē̦dams mēles uzrādīt, pats sapinās LP: IV, 54;

3) fig., sich zusammentun, sich verbinden:
kad nu Izraels ar Bual - Peoru sapinas (maukuojas) IV Mos. 25, 3. ka jūs visi pret man[i] sapinušies (dass ihr euch alle verbunden habt gegen mich) Glück I Sam. 22, 8.

Avots: ME II, 700

sapliekšt ² Warkl., tr., hämmernd ganz platt machen: vilks uz akmiņa sizdams izruobuoja, sapliekša jās cirvi Pas. III, 483 (aus Kapiņi).

Avots: ME II, 703

saskalas, n. U. auch der Sing. saskala, Spülicht U., Mar. n. RKr. XV, 134, Zusammengespültes, ein schlechtes Getränk (z. B. schlechtes Bier) Grünh.: Annuža zives iekšas ieme̦tuse saskalu baļvā LP. VI, 477. saliet tur (peļķī) savus netīrumus, savas saskalas R. Kaudzītis. visas šīs "saskalas" nuogulās... e̦ze̦ra dibe̦nā Akmeņuogles 34. pudele ar alus saskalām Poruk II, 51. nenuoslaucīsi kâ alus saskalas nuo kruogus galda Janš. Dzimtene ² III, 184. kas jums sē̦tā saskalas dzers? BW. 19318, 1. garuoziņas, saskaliņas tava pūra dibinā 16757. vīrs, kas apmierinās ar saskalām MWM. X, 390.

Avots: ME III, 730, 731

saslāt, tr.,

1) dicht zusammenpakken:
labību saslājis, ka vējš neiet cauri Laud., Bers., (mit â ² ) Sa1is, (mit à ² ) Golg., Saikava; zusammendrücken Warkl.;

2) saslãt, flach schlagen:
s. mīklu Bauske;

3) besudeln:
saslãt priekšautu Jürg. - Refl. -tiês, sich beschmutzen (mit à ² ) Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 736

saslàukt, ‡

2) = saslaũcît 1: saslauc ... mē̦slus priekšautā! Pas. IX, 180.

Avots: EH XVI, 448

sasliẽkât C., (mit iê) Gr. - Buschhof, mit Speichel besudeln: bē̦rns sasliekājis priekšautu.

Avots: ME III, 737

sastẽrķelêt, tr., einstärkeln: sastērķe̦lē̦tu galdse̦gu čaukstuoņa A. XX, 856. stīvi sastērke̦lē̦tiem priekšautiem A. Upītis.

Avots: ME III, 747

sastīvinât: baltā, sastīvinātā priekšautā Atpūta № 635, S. 7. salnas ... tauvas sastīvinājušas Dünsb. Temps 31.

Avots: EH XVI, 451

savaržât,

1) "hastig, liederlich und nachher schwer lösbar umbinden
Nötk., (mit ar̃) C., N. - Peb.: viņa... savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem Seiboit;

2) "?": savaržāts (Var.: salāpīts) iet mežā putnus dzìt BW. VI, S. 161;

3) verwirren,
sarežģît: s. dzijas Vank., Adsel, Festen, Selsau, Druw., Sinolen, Odsen u. a.;

4) hastig und ungewandt zusammentrakeln
(mit ar̃ ) Schujen, Serben. Refl. -tiês, sich verwickeln ("iekulties tādās darīšanās, ka nevar vaļā tikt") Erlaa.

Avots: ME III, 781

serdeksnis (li. šerdẽkšnis "Spannnagel am Wagen") "ratu tapa, kas tur ratus pie priekšas ass" Sauken. Wohl zu ser̂de; vgl. li. (aus dem Slavischen) serdečnikas "Spannnagel am Wagen".

Avots: ME III, 819

skaraîns, zottig U., mit Fransen versehen; vollhängend, wie eine Traube, ein Blumenstengel U., voller Schoten: skarains suns Manz. Lettus, ein zottiger Hund. pinkainuo kazu vedu skarainam āzīšam BW. 18399. priekšauts ar skaraiņiem, kupliem atluokiem A. XX, 868. skarainas smilgas Zalktis II, 39. skairaiņi graudi D. Kleinb. J. 34. zirņi skaraiņi būs JK., Lieven-Bersen. skaraiņi debeši L. "Lämmerwolken", zerrissene Wolken St.

Avots: ME III, 873

II šķẽres Stenden, ein Teil des Wagens RKr. XVII, 37: ratu šķēres - plakans kuoks starp ratu priekšasi un ratu grīdu, pie kura piestiprināta dīstele; pēdējai gruozuoties šķēres gruozās līdz Rutzau n. Etn. II, 97. Urspr. identisch mit šķēres I, vgl. d. Schere 4a in Grimms Wrtb.

Avots: ME IV, 34

šķḕrstele ² "bikšu priekšas caurums" Saikava; "ein Schlitz im Rock" Lubn.

Avots: ME IV, 37

šķîst: prt. šķîd(ēj)a Salis; priekšauts sāk jau. š. (= plîst) Frauenb.

Avots: EH II, 639

skùotele ² KL, Prl.,

1) skuõtele Salisb., Adiamünde, skùotele ² Saikava, Korwenhof, Stomersee, eine Schürze
Smilt., Ronneb. n. MWM. VIII, 793, Mar., Adsel, Adleenen, Selsau, Saussen, Kroppenhof, Sissegal, Ekau, Grünw., Dobl., Ruhental, Linden (in Kurl.); ein Schurzfell U., Bauske, Deg., Annenburg, Wandsen (skuõtele), ein Lederschurz Bielenstein Holzb. 652, ein Männerschurz U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; eine unsaubere Schürze Naud.; eine Kinderschürze Nigr.: priekšautu sauc par skuoteli Plutte 71. ķēkša pastāvīgi valkā baltu skuoteli Dobl. apsien skuoteli, lai nenuosmērējas svārki un biksas! Mar. gar uguni te̦kājuot skuotelīte (Var.: pus[e] priekšauta) nuosviluse BW. 25731,1;

2) ein Frauenmieder, Leibchen
(skuõtele) Nigr.;

3) skùotele ² Memelshof, Sussei, Selb., Gr.-Buschh., Ekengraf, Unguri, die Tasche (am Kleide)
Kreuzb., Selb., Setzen, Wessen, Dubena, Nerft, die Hosentasche Sauken (skùotele ^2): es pudeli iebāzu bikšu skuotelē Jauns. lai pelēja vaŗa nauda ve̦cu vīru skuotelē BW. 1776. gan gribēja meitu māte skuotelē glabājama. ne man tādu svārku bija, ne svārkiem skuotelītes 23572;

4) ein kleiner Hafersack
Kokn. n. U., Mag. XX, 3,222. Entweder aus skuortele, oder aus mnd. schôtvel "Schurzfell".

Avots: ME III, 911

II slaûne ² Dond. ("ciskas iekšpuse"), PIKur., = slauna I: kuģuotāji apēda iekšas paši un slaunes izcepa dieviem Dünsb. Od. 3, 27; "Schenkelstück" Mag. IV, 2, 160.

Avots: ME III, 920

slìeksis ² Warkl., = slieksnis: laidarā, apakš sliekša (geschr. mit -gš-; Var.: sliekšņa), tur gul tava guovu laime BW. 32449 var. - slieksis, -ša wohl für ehemaliges *slìekstis (= li. sleñkstis dass.), -ša (aus -stjā).

Avots: ME III, 938

slirkt! in der Verbind. mit slorkt! Interjektion zur Bezeichnung des Lautes, der beim Entzweireissen von etwas entsteht: pārplēsu priekšautu slirkt, slorkt pušu Dond.

Avots: ME III, 933

sluõksne: ein schmaler Streifen (Leder, Papier, Land) AP., (mit ùo ² ) Liepna, Warkl.; "vîžu liekšanai sagatavuots lûks" Ramkau; "nuo kārkla vai lazdas vices izplê̦sta plāna strēmele pīšanai" Grob.; "lazdas skals gruoza pīšanai" Degalen; "dažus centimetrus plata strēmele, kuo uzšuj uz kre̦kla ple̦ciem, lai tie ir izturīgāki" (mit ùo ² ) Kaltenbr.; lindrakus šujuot drēbi sagriêze slùoksnēm ² Sonnaxt. klīdu pa mežu sluoksnēm Daugava 1936, S. 933.

Avots: EH II, 530

smalˆks,

1): s. sniedziņš nāk Linden in Kurl. s. (= plâns) priekšauts AP. smalka dzijs Kaltenbr. smalka zems (Boden)
ebenda. s. (mazs, sīks augumā) cilvē̦ks Auleja. smalki ziediņi Saikava. meita tāda maza, smalka ("vāja") Linden in Kurl.;

2): s. ("le̦pns") kungs AP. pa smalkam (= smalki) dzīvāt Saikava. Adv. smalˆki: malku s. saskaldīt Saikava. s. (= sīki, maz) ēst ebenda. piens te̦k s. (tievā strūklā) Sonnaxt. kad mieži s. (= sīki, niecīgi) auguši, tad pļauj ar gaŗkāti Seyershof. s. (sehr) dzirdīgs cilvē̦ks Sonnaxt. viņš tik s. (gut, genau) nedzird Salis. runāt tik s. (gebildet) kâ nuo grāmatas Saikava. s. (luxuriös) dzīvāt ebenda. s. (= gluži) pliks Siuxt. bija jau s. (= gluži) vakars klāt ebenda. Subst. smalkums: tuo smalkumu (ebenso fein) samalu BW. 5334. smalki vērpu ...; aiz tā liela smalkumina mazgi vien mugurā 7343 var. Plur. smalˆkumi: "smalkie salmi, kuo labību kuļuot dabū klājienu nuopurinuot" Ramkau; "izkulti miežu, kviešu, auzāju salmi" Seyershof; siena s. (sabirzumi) AP.; "siena, ābuoliņa vai salmu pabiras" Salis. "smulks" ME. III, 952 (in der etymologischen Notiz) zu verbessern in asmulkans".

Avots: EH II, 533

smeldzêt,

1) (mit elˆ ) Prl., Schwanb., Warkl., Stirniene, (mit elˆ ² ) Salis, Ruj., ein wenig schmerzen:
man sāk zuobi smeldzēt (in Salis können "smeldzêt" nicht Zähne, sondern eine Geschwulst oder eine abgebrühte Stelle; vgl. smelgt);

2) sich sehnen, verlangen nach:
sm. pēc ēšanas;

3) smelˆdzêt ^{2 (?)} Bauske "= plàucêt (brühen)" : s. luopu iekšas.

Avots: ME III, 956

I spẽķis C., spēķi Linden (in Kurl.), eine Kraftsuppe aus dem Eingeweide des Rindviehs (die auf den zweiten Hochzeitstag gehören soll L., U.) N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. III, spēķes, Eingeweide (iekšas) Apskats 1903, S. 670, Kl. (mit è ² ), Lub.: vērša spēķes, t. i. galvu, kājas un iekšas Austriņš Daugava I, 981; spudiņi, gekocht aus dem Eingeweide vom Rindvieh mit Kartoffeln Etn. I, 4, "virums nuo luopu de̦sām" AP. spē̦ki "sasmalcināta, sarecējusi gaļa" Latv. Saule 1924, S. 169. Hierher wohl auch spē̦ku baļva BW. 20209 var. Gekürzt aus spētiķis?

Avots: ME III, 992

spenseris, = spenceris: spenserim . . priekša . . . izgŗauta līdz pat juostas vietai Janš. Bandavā II, 231.

Avots: ME III, 989

spētiķis: "iztīrītas un druvnešuos sasālītas aitu iekšas, zarnas" (mit è ² ) A.-Laitzen n. Ceļi VIII, 233.

Avots: EH II, 550

spļaũdakas Wolm., Ronneb., Smilt., spļaudakas L., Mag. IX, 2, 223, Pas. III, 228 (aus Warkh.), spļaũdalas PS., spļaudalas L., Manz. Lettus, U., spļaudaļas Glück, spļaudas LKVv., Wid., spļaudeklis U., splaũdekļi Sassm., Salis, spļaũde̦kli Wolm., spļāvekļi RA., der Speichel, das Ausgespieene: es neapslēpu savu vaigu nuo nievāšanas un spļaudaļām Glück Jesaias 50, 6. kamē̦r cilvē̦ks dzīvuo, izme̦t viņš... spļaudaļas Sirach 10, 9. cits acīs spļaudakas ieme̦t Diez. nuo ve̦lna kraukaļām ulz spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. - dzęguzes spļaudakas od. spļaudekļi, der Kuckucksspeichel, eine weisse, schleimige Masse auf einigen Pflanzen, besonders Weiden und Gräsern, den Aufenthaltsort eines Insekts bezeichnend Ar. laumas spļaudeklis, gasteromycetes. Nebst li. spjáudals (Bezzenberger Lit. Forsch. 174) zu spļaudît.

Avots: ME III, 1007

tadũl, ‡

2) dann:
t. tik var valdīt AP., N.-Peb. t. tikai viņš vēl nāca Nötk.; ‡

3) dann erst:
iemet vēl riekšavu miltu! t. pietiks AP. jākust visu dienu, - t. (od. mit der Bed. 2 ?) var kuo pastrādāt Ramkau. tadūļ (fehlerhaft für tadūl?) atcerējuos, ka ... Austrinš Raksti IV, 509.

Avots: EH II, 663

tecinât,

1): auch Ramkau, Saikava, Salis u. a.;

2): auch Pilda, Ramkau, Saikava, Salis u. a.; tecināju zuobineņu Tdz. 52955;

3): t. brūklenes BielU., Strickbeeren nachreifen lassen
(ähnlich in Siuxt);

4): pircējs tecina (liek vienmērīgi, ne sevišķi ātri skriet) zirgu, izmēginādams, vai tas ve̦se̦ls uz kājām Frauenb.; ‡

11) langsam (im Wasser) gleiten
(?): ja kuģim izme̦t e̦nkuru un tā zari cieši neieduŗas jūŗas dibe̦nā, bet kuģis, vēja ne̦sts, lē̦nām slīd uz priekša, tad saka, ka kugis "tecina" Salis. Refl. -tiês, ‡

2) sich schleifen lassen
Saikava: zirkles negrib lāgā t; ‡

3) mit Absicht kurze Schritte machen
(?): viņš tuo pagaidīja, paņēma aiz ruokas un gāja lē̦nāk, tecinādamies pats līdz meitenes ... suolīšiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 252.

Avots: EH II, 672

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157