Paplašinātā meklēšana

‡ àizkārst, sehr schnell hin-, wegeilen Lemsal: a. pa ceļu.

Avots: EH I, 30

àizkārstît, versperren: mežsargs aizkārstījis ceļu A. XV, 2, 394 (Serben, Bersohn).

Avots: ME I, 31

‡ àizskārst (wo?) "voraussehen; erfassen": nevarēja tuo lietu aizskārst.

Avots: EH I, 48

‡ apkā`rst, fertigkämmeln, -tocken Spr.: vilna jau apkārsta. Refl. -tiês, mit dem Kämmeln, Tocken endgültig fertig werden: ē̦smu jau apkārsusies Bauske.

Avots: EH I, 91

apkārstît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,

2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.

Avots: EH I, 91

apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.

Avots: ME I, 94

‡ apskārst, begreifen, einsehen: vīrs paspēja a., ka... Ezeriņš Leijerk. I, 58. viņš apskārta visu . . . skaidri II, 252.

Avots: EH I, 113

atkā`rst: in der entgegengesetzten Richtung, wider die Zähne der kā`rstava (Wolle) kämmeln Oknist, Schnehpeln, Stenden: nu jau vilna būs izkārsusies; vari atkārst. vilnu kāršuot, vienmē̦r ir jāatkārš.

Avots: EH I, 147

atkā`rst Spr., das Kämmen der Wolle beenden [Wandsen].

Avots: ME I, 166

atskãrst: mit âr ² auch Karls., Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 166

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst ² in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192

‡ baudkãrs,* genusssüchtig.

Avots: EH I, 206

‡ dakā`rst ² Auleja, ganz reif werden: rudzi, mieži jau dakārsuši.

Avots: EH I, 303

[dakā`rst Drsth., (Wolle) tockend hinzufügen: d. vēl drusku vilnas, lai gruozs pilns.]

Avots: ME I, 433

[ìekā`rst, trockend (Wolle) hineintun: iek. vilnu kārstuvī C.]

Avots: ME II, 27

‡ ìekārstinât, = sakar̂sêt (?): luops, kas nuo iekārstinata ābuoliņu sē̦ka . . . būtu ēdis, nuosprāgtu Klēfelda Padoms 1789, S. 35. Refl. -tiês, = sakaist (?): kad . . . ābuoliņu sēka tuop sē̦tā ievesta,... nevajag tuo čupuos ... likt, bet ... izklaidīt, ka viņa neiekārstinājas Klēfelda Padoms 1789, S. 35.

Avots: EH I, 519

[* ieskārs (erschlossen aus ostle. īskuors) "Pergel, die man von einem ausgeheizten Backofen anzündet, wenn man das Brot zum Backen in den Ofen hineinschiebt" (?) Makašāni.]

Avots: ME II, 65

izkā`rsis Mat., ausgehungert, sehr durstig: re, kāds tas izkārsis. meitene izkārsusi pēc ēšanas Ahs. pusizkārsis tē̦va dē̦ls gaida manis uzauguot.

Avots: ME I, 750

izkãrst PS., [izkā`rst ² Erlaa], = izkãst, ausseihen: pienu.

Avots: ME I, 750

izkā`rst (li. iškar̃šti), tr.,

1) auskämmeln:
vilnu; fig., durchwalken, prügeln: gan tas tam izakārsīs ce̦gunu Alm.;

[2) herauskratzen
Ruj. Refl. - tiês, zur Genüge kämmeln].

Avots: ME I, 750

I izkā`rst, Refl. -tiês, ‡

2) sich auskämmeln lassen:
uotru reiz[i] vilna labāk izkāršas Kaltenbr. neizkāršas smukā vilna, kad liek daudz iekšā kārstavās Seyershof.

Avots: EH I, 455

‡ III izkārst (li. iškáršti), alt und grau werden Für. I.

Avots: EH I, 455

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750

[I kãrs, die Rippe des Bootes Nogallen. Der Singular zu kãri.]

Avots: ME II, 198

II kãrs, lüstern, gierig: Sprw. liels un gaŗš, slinks un kārs. kāram tur netiek griezts, kur viņš ar pirkstu rāda. vai, vai, Lībiņa, tavu kāru sirdi! BW. 19179. uz kārā zuoba od. uz kāruo zuobu, zur Befriedigung der Lüsternheit: še, še, krauklīt, kumuoss uz kāruo zuobu LP. Mit uz od. dem Infin., selten mit pēc od. dem blossen Gen. konstruiert: kārs uz gaļu LP. I, 184; kārs uz naudu A. XI, 154. gan bij ļuoti kārs dabūt zināt Dīcm. I, 17. jaunība ir mīlestības kāra A. XII, 19. Zu la. cārus "lieb, wert", [got. hōrs "Hurer"], air. caraim "liebe" [und letzten Endes auch zu kãmêt "hungern" (s. dies); vgl. Walde Wrtb. ² 136 u. a.].

Avots: ME II, 198

kā`rsẽjs, der Kämmler.

Avots: ME II, 198

[kā`rseknis ² Lettin, ein Löffel mit Löchern oder ein Sieb zum Seihen.]

Avots: ME II, 198

‡ II kā`rseknis ² (?) Lubn. "ein Haufen ausgebleichten Flachses".

Avots: EH I, 603

[I kãrsenis Ronneb., Bertn., kā`rsenis ² Lettin, = kãstava.]

Avots: ME II, 198

[II kā`rsenis <sup>2</sup> Annenhof bei Mar., = kā`rstava.]

Avots: ME II, 198

kãrsêt PS., Grünw., für kãsêt, husten.

Avots: ME II, 198

‡ II kārsiens Wessen, ein einmaliges Tocken.

Avots: EH I, 603

kārsinât, s. karsināt II.

Avots: ME II, 198

I kārsinât,

1): k. (reif werden lassen)
labību Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84.

Avots: EH I, 603

‡ II kārsinât, hungern lassen Wessen: guovi tik ilgi kārsināja, ka tīri pārkritusi.

Avots: EH I, 603

‡ *III kārsinât, zu erschliessen aus sakā`rsinât I.

Avots: EH I, 603

I kārsis,

1): saucat mani puoda kārša (Var.: kāsi) BW. 21040, 2 var.; ‡

2) kārši, Türangel
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Angel").

Avots: EH I, 603

I kārsis Naud., [kā`rsis Trik.], kàsis, der Haken: daļģe kārsī, die Sense ist in spitzem Winkel an den Stiel gebunden Grünh. Vgl. kàsis.

Avots: ME II, 198

[II kā`rsis N. - Peb. "ein Gerberinstrument, mit dem man Schaffelle weich macht."]

Avots: ME II, 198

[kârsīties ² Ruj., uneinig sein. ] Subst. kārsīšanâs, [ein kleiner Zusammenstoss, Streit Wid.]: tā tik bij tāda kārsīšanās, es war nur eine kleine Erhitzung (eine Prügelei) Hofzumberge n. U. [Wohl zu kā`rst.]

Avots: ME II, 198

kārslis, kārsteklis, einer, der sich andern aufdrängt N. - Schwanb. Zu kā`rsties.

Avots: ME II, 198

‡ II kārslis Kaudzītes Matīsa Dziesmiņas 1872, S. 49 "Halbinsel"; vgl. kārsis 2.

Avots: EH I, 603

kā`rsls,

1) ein Gestell, wo Leinsaat zum Trocknen aufgesteckt wird
C.;

2) das Vorgebirge
Wid.; Dr. [Zu kãrt?]

Avots: ME II, 198

‡ kā`rsneņa ² Pilda, Deminutivform zu kãrts II, die Stange.

Avots: EH I, 603

kãrsprãklis,

1) der Geile
Gr. - Sessau;

2) ein Leckermaul
C., Burtn. [Zu kãrs + sprãkle.]

Avots: ME II, 198

I kā`rst, ‡

4) reinigend schrapen
Salis: ar ve̦cu kārstavu kārš zirgus; ‡

5) "hecheln, verhunzen, losziehen über jem."
BielU. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) tocken (kämmeln) lassen Kaltenbr.: šī vilna labi kāršas.

Avots: EH I, 603

I kā`rst (li. kar̃šti), -šu, -su, tr.,

1) kämmeln, tocken:
vilnu [in Lis. dafür nur sukât];

2) abquälen
C.;

3) lokal mit kãst vermischt - seihen
PS.: muodere enāk pienu kārst JK. V, 93. Refl. - tiês, sich aufdrängen: nekārsies man virsū C., [Selg.], Peb., Fiaden. [Zu russ. корòста, serb. krà`sta "Grind", ai. kaṣ̌ati "schabt, kratzt", la. carrere "krämpeln (Wolle)", mnd. harst "Harke", d. harsch u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 575, Charpentier IF. XXIX, 393, Zupitza Germ. Gutt. 110 und 155, Walde Wrtb. ² 135, Reichelt KZ. XLVI, 340, Fick Wrtb. III ⁴ . 80 u. a.]

Avots: ME II, 198

II kā`rst, -stu, -su (li. káršti ): rudzi kārst Auleja. uogas kārst Warkl., Pas. V, 149.

Avots: EH I, 603

II kā`rst ² - stu, - u, [reif werden Kreuzb., Warkl.]; s. karst II.

Avots: ME II, 198, 199

III kãrst: auch Doblen, Wainsel, (mit à ² ) Linden in Kuri.

Avots: EH I, 604

[III kãrst Salis, Ruj., Mesoten, = kãst.]

Avots: ME II, 199

‡ *IV kārst, zu erschliessen aus ‡ àizkārst.

Avots: EH I, 604

‡ kā`rstar̂pe ² Auleja, = ‡ kãjstar̂pe.

Avots: EH I, 604

kā`rstava, kārstave, gew. Pl., [kā`rstavas Jürg., Schujen, Ruj.], kā`rstevi [Salis], C., kārstuves [Kl.], Nigr., kārstuvji Ekau, Trik., PS., Sessau, die Wolltocke: viņa kārs ar lielām kārstuvēm A. XIII, 789. [In Jürg. und Sessau daneben kā`rstuve, ein Ort zum Tocken der Wolle.] Vgl. li. karštùvas "Wollkämmel".

Avots: ME II, 199

‡ kârstaviņas ² Seyershof, in einer Maschine gekämmelte Wolle.

Avots: EH I, 604

‡ kā`rstavītis ² Linden in Kurl., = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

‡ kârstavĩtis ² AP., = kā`rstava.

Avots: EH I, 604

kãrstavs: auch Wainsel n. FBR. XIV, 85.

Avots: EH I, 604

‡ kârstavs ² Salis, eine Rolle gekämmelter Wolle: nuo viena ielikuma iztaisa divi kārstaviņi.

Avots: EH I, 604

kãrstavs [Salis], kãrstuvis Ekau, [kārstava U.], ein Stück Zeug zum Durchseihen von Milch und anderer Flüssigkeit Linden. Vgl. kãrst 3.

Avots: ME II, 199

‡ kā`rstê̦gs ² KatrE., der Magen (?) eines Pferdes: zirgam vē̦de̦rā e̦suot k., acains kâ grāmatnieks.

Avots: EH I, 604

kãrstekļi, Spinngewebe N. - Schwanb., [kãrstêkļi Trik., kārstekņi Bers.] Zu kãrstīt.

Avots: ME II, 199

[kā`rsteklis ² Lis., Warkl., ein aufdringlicher Mensch.]

Avots: ME II, 199

‡ II kārsteklis, "ein ganz nachlässig gemachter Zaun" (?): tāds k. nav ne˙kāds aiz žuogs tādiem nezvē̦riem PV.

Avots: EH I, 604

kārstekņi (unter kãrstekļi): auch Lubn.

Avots: EH I, 604

kārstekņi, Spinngewebe Caunītis. [Wohl zu kãrt.]

Avots: ME II, 199

kārsteknis N. - Peb., Barbern, = kārstava (auch zum Hecheln von Flachs gebraucht).

Avots: ME II, 199

[kârsteve ² Wandsen, Dond., = kā`rstava.]

Avots: ME II, 199

‡ II kãrsteve Puhren, = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

kā`rstevis ² : auch Gr.-Buschh., n. FBR. XII, 72, Sonnaxt.

Avots: EH I, 604

[kā`rstevis <sup>2</sup> Kreuzb., = kā`rstava.]

Avots: ME II, 199

‡ kārstiklis A.-Schwanb., = kā`rsteklis ² .

Avots: EH I, 604

I kãrstît,

1): suns mēli kā`rsta ² Gr.-Buschh.;

3): čūska . . . galvu vien karsta pēc ē̦rglē̦niem (langt mit dem Kopfe nach . . .)
Pas. II, 109. Refl. -tiês: auch Segew. (vom Haar); herniederrieseln; sich irgendwohin oder über etwas neigen Segew.

Avots: EH I, 604

I kãrstît [li. kàrstyti], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kãrt,

1) hängen:
drēbes gar sienmaļiem;

2) behängen, die Hochzeitsgeschenke austeilen, sie dem Beschenkten über Arme und Schultern hängen:
laime man krē̦slu cēla, vizuļiem kārstīdama BW. 17889, 16. dieva dē̦li pūru veda, meža galus kārstīdami;

3) nagus kārstīt [in dieser Bed. zunächst wohl zu kãrstît II], wiederholt nach etwas langen
Lasd., den Fingern freien Lauf lassen, sie nicht im Zaum halten; einen andern hauen: lai nekārsta nagus A. XXI, 403; mēli kārstīt pēc kā, sich nach etwas lecken Grünh.: luopiņi īd un kārsta mēles [Mesoten], Purap. brītiņu viņa kārstīja galvu Purap.;

[4) = karinât I: kad sunim rāda gaļas gabalu un neduod, tad saka:" kuo nu kārsti suni ar gaļas gabalu?" Siuxt]. Refl. - tiês, hangen:
arī pār ģīmi kārstījās viņa mati pinkām vien uz leju LA.

Avots: ME II, 199

II kãrrstît: auch Frauenb.

Avots: EH I, 604

[II kãrstît Durben, nehmen, greifen nach: kuox tu kārsti visādus niekus? Zu karstît.]

Avots: ME II, 199

kãrstîtiês,

1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡

2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties? ‡

3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 604

kãrstîtiês [C., Jürg.], nach etw. langen, sich unaufgefordert an einer Arbeit beteiligen wollen;" mit Liebesgedanken herumhäckern": kuo nu tik daudz kāsrties; tik˙pat ābuoli nedabūsi Bers. kuo te kārsties, tevis te nevajaga Lös. kuo viņš ap tuo Lienu tâ kārstās; tik˙pat tur kāzu neiznāks A. - Schwanb. [Wohl zu aizkar̂t, ķer̂t; vgl. kar̂stîtiês.]

Avots: ME II, 199

kā`rsts: auch Kaltenbr. (auch zum Getreidetrocknen), KatrE., Nautrēni, Nötk., (auch zum Kleetrocknen) Oknist. "kā`rsls" ME. II, 199 b durch "kā`rsls 1" zu ersetzen.

Avots: EH I, 604

kā`rsts AP., Bers. [N. - Peb., Kl.], Selb., linkārsts <sup>2</sup> Lub., = kā`rsls.

Avots: ME II, 199

kārstulis: auch Siuxt.

Avots: EH I, 604

kârstulis ^2: plur. kārstuļi auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Lesten (> kara#stuļi), Siuxt.

Avots: EH I, 604

[kārstulis U. (aus * kāstulis), = kãstava.]

Avots: ME II, 199

kârstulis ² Hofzumberge, gew. Pl., = kā`rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199

kārstuve(s), kãrstuvis, s. kā`rstava und kãrstavs.

Avots: ME II, 199

I kārstuve: (die Wolltocke) auch (mit â ² ) Frauenb., plur. kârstuves ² Dunika.

Avots: EH I, 604

‡ II kãrstuve Puhren, = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

kārstuve(s), kãrstuvis, s. kā`rstava und kãrstavs.

Avots: ME II, 199

I kãrstuvis (unter kārstuve(s)): (die Wolltocke) auch (mit ā`r ² und -iv- < -uv-; gew. im Plural) Auleja (hier das Demin. *kārstuvīši), Oknist.

Avots: EH I, 604

II kãrstuvis (unter kãrstavs): auch (mit ā`r ) N.-WohIIahrt.

Avots: EH I, 604

‡ kukārs, der Koch: pavār kukār...! BW. 19467. pavāram kukāram 19468.

Avots: EH I, 668

linkārsts, s. ME. II, 199 unter kā`rsts.

Avots: EH I, 743

‡ nùokārsinât,

1) reifen lassen
Gr.-Buschh.: n. labību;

2) nuokãrsināt līdz nāvei Gramsden "bis zum Tode pflegen".

Avots: EH II, 52

nùokā`rst,

1): auch Dunika; ‡

4) kämmelnd abnutzen
Seyershof: cik kārstavu nee̦smu nuokārsusi savā mūžā!

Avots: EH II, 52

nùokãrst [li. nukáršti], intr., reif, alt werden, altern, veraltern: kāds kuŗš, dzimis, tāds viņš nuokārst Durben. [tuo dienu, kad mēs nuokāršam un ve̦ci kļūstam Manz. Post. II, 87.] rudzi ir tīri nuokārsuši, der Roggen ist schon stark gereift. nuokārsušu (Var.: nuobriesušu) uogu rāvu BW. 11370. nuokārsis cilvēks, ein abgelebter Mensch.

Avots: ME II, 796

[nùokā`rst (li. nukar̃šti "abkämmeln"),

1) abkämmeln:
vilna ir jau nuokārsta Lautb. ādām nuokārš liekuo vilnu Wandsen;

2) abquälen:
kaimiņš savus zirgus nuokārsis;

durchpügeln: es savu puiku krietni nuokārsu Salis. Refl. - tiês,

1) kämmelnd sich abmühen
Ruj.;

2) eine Zeitlang zanken:
es ar viņu krietni nuokārsuos Bauske. - Subst. nùokā`rsums, Abgekämmeltes, Abfall.]

Avots: ME II, 796

I nùokārst: nuokārsušas auzas (Dunika), uogas (Warkl.). nuokãrsis cilvē̦ks - auch Dunika. n. (nuodzīvuot) dižu ve̦cumu Gramsden, Rutzau. te˙pat mūžu nuokãrsīšu ebenda.

Avots: EH II, 52

‡ II nuokãrst Salis, = nùokãst.

Avots: EH II, 52

nùokārstît, Refl. -tiês, ‡

2) herabhangen, sich senken (von mehreren Subjekten)
Kaltenbr.: rudzu ziedi visi nuokārstējušies.

Avots: EH II, 52

nùokãrstît [li. nukárstyti], tr., freqn. zu nùokãrt, wiederholt reichlich behängen: linu šķiedrām kâ zīdu nuokārstīts Zalkt. Refl. - tiês, sich behängen: meita nuokārstījusies visādām praņām A. XV, 2, 394.

Avots: ME II, 796

nùoskā`rst: auch (mit âr ² ) Karls.

Avots: EH II, 86

nùoskā`rst, [nùoskārt U., Nigr., Selg., Bers.], tr., erkennen, entnehmen: mēs šuo pakāpenību nenuoskāršam Vēr. II, 75. ka šis apsuolījums nebija nuo-pietni duomāts, nuoskārstams nuo tam, ka... Konv. <sup>2</sup> 405. nuoskārta, ka viņam tik bargs suods nedraud Vēr. II, 192. - Subst. nùoskā`rtums, die Erkenntnis.

Avots: ME II, 848

[pakãrs, ein wenig oder ziemlich lüstern: p. uz me̦du.]

Avots: ME III, 44

[pakā`rst,

1) eine Weile
kā`rst I 1: drusku pakārst vilnu;

2) kämmeln (nach Ausdrücken des Könnens):
nevar pakārst.]

Avots: ME III, 44

pakãrstît [(li. pakárstyti), für eine kurze Weile hinaushängen]: raug, kur viens pakārstīja galvu! A. XV, 2, 394. [Pluoriņš pakārstīja mēli De̦glavs Rīga II, 1, 561.] Refl. -tiês, sich zeigen, den Kopf hervorstrecken: tiklīdz dzilna pakārstīsies pie cauruma... Vīt.

Avots: ME III, 44

pãrkā`rst,

1): auch Siuxt u. a.; ‡

2) liederlich (flüchtig)
kā`rst I Siuxt. ‡ Refl. -tiês Kaltenbr., beim Kämmeln sich abnutzen (von den dabei gebrauchten Geräten).

Avots: EH XIII, 202

[pãrkā`rst, noch einmal kämmeln od. tocken: p. vilnu.]

Avots: ME III, 160

‡ pãrkãrstît, (wiederholt) überhängen: bedres caurumu viņš ... pārkārstīja žagariņiem Jürgens 96.

Avots: EH XIII, 202

pìekā`rst Spr., zur Genüge, ein genügendes Quantum (Wolle) tocken.

Avots: ME III, 256

pìekārstît, (Mehreres) anhängen: kuo tu te esi piekārstījis? A. XV, 2, 394.

Kļūdu labojums:
Mehreres = mehreres

Avots: ME III, 257

pusizkārsis, halb ausgehungert: pusizkārsis tē̦va dēls gaida manis uzaugam BW. 13041 var.

Avots: ME III, 428

I sakā`rsinât, (viel) fertigtocken lassen: s. daudz vilnas,

Avots: ME II, 648

II sakā`rsinât ^2, (Getreide) lange ungemäht lassen: s. miežus, kamē̦r sāk jau vārpas lūzt Gr.-Buschhof, Warkl.

Avots: ME II, 648

‡ sakãrst Salis, = sakãst: vai bļuodā varēs visu pienu s.?

Avots: EH XVI, 416

sakā`rst, tr., fertigtocken, -kämmeln: vilnu.

Avots: ME II, 648

sakãrstît, tr., freqn., (hin und wieder) hängen, aufhängen, zusammenhängen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen) Spr.: pie sienām visādas izruotājumu skrandas sakārstītas Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 26. Refl. -tiês, (mit jem.) anbinden Spr.

Avots: ME II, 648

sānkārs, s. sānkars.

Avots: ME III, 804

I skārst St., U., (mit ā`r ) C., skāršu, skārtu, auch skārt U., einsehen, verstehen, begreifen: varēja skārst, ka policists nav vēl izšķīriēs Ezeriņš Leijerk. II, 164. tuo nuo šīm gludajām sejām nevar skārst MWM. XI, 85. Vgl. atskārst.

Avots: ME III, 880, 881

II skā`rst; -šu, -su Meiran, = skārstît II ("likt linsē̦klas ķirpā").

Avots: ME II, 881

I skārstît, -u, -ĩju "?": vējš tumšzaļus matus skārsta (= šķirsta?) Zalktis v. J. 1908, S. 173. Refl. -tiês, = šaudīties: uguns mēles skārstās Bauske.

Avots: ME II, 881

II skā`rstît ² "kraut labību skārstā" Selb.

Avots: ME II, 881

skā`rsts ² : skârstā ² sakaŗ linsē̦klas Ramkau.

Avots: EH II, 504

skā`rsts <sup>2</sup> Selb. "zārds, kur sakrauj labībÜ; in Meiran: "linsē̦klu ķirpa"; mit sekundärem s-, vgl. kā`rsts.

Avots: ME II, 881

suñkārsis ² Bershof, ein Gieriger.

Avots: ME III, 1122

uzkãrsinât, lüstern machen: u. uotru uz kārumiem Dond.

Avots: ME IV, 341

uzkā`rst, kämmelnd, tockend flockig machen: uzkārst vadmalu.

Avots: ME IV, 341

vil˜nkārsis, villkārsis Anekd. IV, 613, U., ein Wolltocker.

Avots: ME IV, 595

a(p)bè̦da ² >hochle. abàda ² : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das ² auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ ² ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds ²

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

‡ agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5

àizliêgt, Refl. -tiês

1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡

2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡

3) sich verleugnen (biblisch).

Avots: EH I, 37

àizticinât, eilig weggehen. Kārst.

Avots: ME I, 56

a(p)bè̦da ² >hochle. abàda ² : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das ² auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ ² ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds ²

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

‡ apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107

‡ atlaides Kārsava, = atlaidas (unter atlaîda 3).

Avots: EH I, 152

atmeimuruôt Kārstenis Druva II, 15, (im Rausche) wackelnd herkommen.

Avots: ME I, 176

àupušãm (unter àupuš): ābuliņš kārstā jākraun a. AP. a. baltam valdziņam iemest pa zaļam ebenda, aptaisīt kaudzei sētu a. ebenda.

Avots: EH I, 187

azbars Ķemp., [Kārsava, Zb. XVI, 208], BW. 8177, f. àizbars 3.

Avots: ME I, 233

badakàsis [C., PS., Dond., Ruj., Saussen], ein Nimmersatt; [dafür badakārsis Kalz. u. Odensee; vgl. badu kāsêt U.].

Avots: ME I, 247

‡ bā`lzgans ² Auleja, = bālgans: jū kārst rudzīši, jū taidi bālzgani.

Avots: EH I, 208

I ben,

1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau; ‡

2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ ² liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda; ‡

3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir? ‡

4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.

Avots: EH I, 212

bìezêt, -u, od. -ēju, gerinnen, dick, dicht werden: me̦lni padebeši iesāka biezēt Kaudz. miglu biezēja Skalbe. te̦lpā biez nāves tvani Kārstenis Gāju p. 32. Refl. -tiês, (dicht) sich scharen: bites sāka biezēties viņam ap galvu MWM. X, 85.

Avots: ME I, 306

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

cepinât [li. kẽpinti], tr.,

1) braten, backen:
bitīte maizi cepināja BW. 2666. uz iesmu cits cepina gaļu;

2) sengen:
nuo debesīm saule kâ cepināt ce̦p A. XIII, 377. saule tevi cepina kâ reņģi Aps. Refl. - tiês, intr., braten, backen: un brūni tur cepinās augļi Kārstenis, Gāju p., 52.

Kļūdu labojums:
uz iesmu = uz iesma

Avots: ME I, 373

II cirslis (unter cìrksnis II): auch A.-Rahden, Assiten, Blieden, Doblen, Gramsden, Jāsmuiža, Kārsava, Liepna, Mērdzene, N.-Peb., Salwen, Warkl., (mit ìr ² ) Fest., Saikava, (mit ir̂) Golg., (cir̂slītis ² ) AP.: cirslīt[i]s kurmi ... nuokuoda BW. 2250, 1. - 2 und 5 durch II und V zu ersetzen.

Avots: EH I, 274

‡ dabādêt Kārsava, überdrüssig werden, lastig fallen (r. докучáть).

Avots: EH I, 300

desmitais: de̦smitais ausser Le. Gr. 66 auch Baltinow, Erlaa, Ermes, Gr.- Buschh., Kārsava, Kraslava, Oppek., Salisb., Sussei, Wessen, Wolmarshof.

Avots: EH I, 317

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. ² 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

dē̦vasti, Gaben, Geschenke Smilt.: kungs uz dē̦vastiem kārs LP. V, 21.

Avots: ME I, 465

[drabans (gespr.: drobons), bröckelig: drabana maize Kārsava. Subst. drabana, die Krume: maizes drabana Bolwen.]

Avots: ME I, 488

[I dùndurnīca ^2,

1) "laiks, kad dunduri sāk skraidīt un guovis bizuot" Mar.;

2) "eine sonnige Stelle":
tu jau esi luopus pašā dundurnīcā salaidis; sāks bizuot Bers.;

3) "sieviete, kas dunduruo" Kārsava.]

Avots: ME I, 516

dusulêt, -ēju, hüsteln; beim Husten keuchen JK. VI, 48; [dusuļuôt Kārsava u. a.].

Avots: ME I, 522

dveselis [vgl. li. dvèsèlis "хвориш"]. = duselis. ein engbrüstiger, asthmatischer Mensch Nerft. [Domopol. Kārsava.]

Avots: ME I, 537

dzelˆvērte (unter dzelvēdzere): auch Kārsava, Nautrēni, dzelvḕrts ² , -s Tilža.

Avots: EH I, 354

dze̦r̂tava ,* dze̦r̂tuve, die Schenke, Kneipe: dze̦rtuvēs me̦lnās dzērāji dzied Kārstenis,

Avots: ME I, 547

‡ dziêvinât ² NB.,

1) arbeiten lassen:
saimnieks dikti dziêvina ² ļaudis Dunika.;

2) "?": lustīgs mani uzaudzēja, vēlīgs mūžu dzievināja (Var.: kārsināja) RKr. XX, 61.

Avots: EH I, 364

‡ dziezt : (?) "nuoskārst": nevar ne˙kuo dz., vai sāpes mazākas, vai ne Laud. n. Celm.

Avots: EH I, 365

I erelis: auch Bērzgale, Kaltenbr. Dasselbe Wort steckt wohl auch in folgenden Vergleichen: nagi kâ ereļam Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66. mati izpūrušies kâ erelim Wessen. iet kä e. (apkārt neskatīdamies, kādu priekšme̦tu apgāzdams). māja kâ e. (ar izpūrūšu, pa daļai saplē̦stu jumtu) Kārsava.

Avots: EH I, 370

gàcinieks ² [Domopol], Lettg., eine Art Hosengurt mit Schnur. [In Baltinov Kārsava, Dricēni u. a. bedeute es ein geflochtenes Band der Arbeitsschürze. - Auf r. гáчи od. poln. gacie "Unterhosen" beruhend].

Avots: ME I, 615

gar̃ga, Hals od. Kehle eines Vogels: vistai jāapgriež garga Serbig., [Planhof]. Hier - auf beruhend wohl auch: puolim aizžņaudzu gargu Seibolt. [In Kārsava nenne man garga ein Weib, das viel und schnell spricht; dazu ein Verbum ebenda: sievietes vakaruos gargā kâ pīles].

Avots: ME I, 602

ģirts: auch Kārsava, Pilskalne, (mit ir̂ ) Auleja.

Avots: EH I, 427

I glezêt, - ēju, - ēju,

1) schliefig werden:
par daudz mīksta maize glezē Stelp., [Kārsava, Domopol];

2) nach dem Regen hart werden (vom Boden).

Avots: ME I, 625

grauzis, [graûzis ² Selg., Wandsen],

1) ein Stäubchen:
acīs iebiris grauzis Selg., Saussen n. Etn. III, 177, [Drosth.]; ķirmju grauži, Wurmmehl;

2) der Holzbohrer (psocus pulsatorius)
Ar., [Saussen;

3) Überbleibsel benagter Früchte
Kārsava;

4) ein Verleumder
Dricē̦ni.]

Avots: ME I, 640

[grāvelêtiês, = grāvêtiês Wid. : caunu var nuoskārst nuo grāvelēšanās un riebīgas bļaustīšanās.]

Avots: ME I, 644

gražîtiês, -ījuôs,

1) [trachten nach etwas
Warkl.] : tā pēc manis gražījās BW. 565, 1 var. ; [

2) drohen
Welonen, Kārsava ;

3) "le̦puoties": meitas gražās Ramelshof].

Avots: ME I, 642

[greza (sic!),

1) "ein diebischer, aber das Stehlen nicht recht verstehender und daher dabei gewöhnlich abgefasster Mensch"(?)
Kārsava, Dricēni, Baltinov u. a. ;

2) "jem., der sich an eine Arbeit macht, die er nicht recht versteht"
Warkl., Warkh.]

Avots: ME I, 650

[grezêt "schlecht, ungeschickt arbeiten" Bolwen, Kārsava, Dricēni.]

Avots: ME I, 650

[gurta "eine dünne Schicht schleimiger Wasserpflanzen auf stehendem Wasser" Welonen, Marienhausen, Kārsava. gur̂ta Domopol "verfaulte Reste von Fisch oder Froschlaich: vgl. gur̂ktas.]

Avots: ME I, 684

iebest,

1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡

2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡

3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡

4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.

Avots: EH I, 503

‡ ìebruģêt,

1) anfangen zu pflastern
Golg. u. a.: iebruģē̦tā iela;

2) pflasternd hineinlegen:
akmeņus ie. pa ceļa malām Golg., Kārsava, Kreuzb., Līvāni, Liepna, Mahlup, Rugāji, Warkl. (akmeņi) iebruģē̦ti cieši cits citam galā Janš. Dzimtene V, 60;

3) pflasternd herstellen
Renzen: ie. ielu, ceļu.

Avots: EH I, 505

‡ ìedeñderêt Ermes, Gramsden, Peb., Salis, Schibbenhof, (mit èn ² ) Fest., Heidenfeld, Lis., Lös., Mar., Sehwanb., Selsau, Sessw:; hineintaumeln Domopol, Dricēni, Druw.; Golg., Jāsmuiža, Kārsava, Kreuzb., Līvāni, Nötk., Renzen, Rugāji: dzē̦rājs (bē̦rns) iedenderēja grāvī (istabā), Ramkau. klibais iedenderēja sē̦tā Jāsmuiža.

Avots: EH I, 508

ìedīdzêt: auch Ramkau (mit î ), Baltinow, Ermes, Golg., Heidenfeld, Kārsava, Lemb., Lis., Līvāni, Mar., Meselau, Oknist, Peb., Selsau, Sessw., Zvirgzdine: ie. puķes Mahlup. iedīdzē̦tas burkānu sē̦klas Oknist. rudzus vajag ie., lai re̦dzē̦tu, vai tie sē̦klai būs derīgi Kārsava. mums sē̦klas vēl nav iedīdzē̦tas Lemb.

Avots: EH I, 509

ìedriskât, ‡

2) = ìedriksnât Baltinow, Kārsava.

Avots: EH I, 510

I ìeduzt: auch Baltinow, Buschh. bei Kreuzb., Kārsava, Līvāni: trauks jau mazliet ieduzis Līvāni.

Avots: EH I, 510

ìegraudât: auch Bērzgale, (mit àu ² ) Oknist, Pilda; zertrümmernd (zerbrechend) einstürzen (tr.), (hin)einstossen: ie. kūtij griestus Baltinow, Dricēni, Kārsava, Ludsen, Višķi, Vīpe. ie. le̦du, zem kura vairs nav ūdens Līvāni. ie. span[n]i aka Makašēni, Pilda, Sakstagals; "= ìebir̃dinât 2" Izvalta, Jāsmuiža: ie. kam kuo acī; "einen Schlag versetzen" Jāsmuiža: tâ kam ie., ka ... Zvirgzdine; "gierig und viel essend zu sich nehmen" (identisch mit ìegrauduôt I?) Dricēni.

Avots: EH I, 514

I ìekars ² Raipol, Kārsava u. a., der Ring.

Avots: ME II, 25

‡ ìeknaidît "einschlagen, einbiegen" Jāsmuiža, Kārsava, Višķi: ie. spainim stīpu. ie. lemesim malu; "= ‡ izknaidît, eindrücken" Mesoten.

Avots: EH I, 520

‡ ìeknukšķêtiês Ermes, Grünw., Lubn., NB., Schibbenhof, Sessw., Smilten, (mit -êt ) Jāsmuiža, Makašēni, Warkh., ieknukšķîtiês Kārsava, Višķi, = ‡ ìeknukstêtiês: bē̦rns ieknukšķējās.

Avots: EH I, 521

[ielēcinis Kārsava, Welonen u. a., = iegātnis (aber pejorativ, beinahe als ein Schimpfwort).]

Avots: ME II, 38

ìemir̂dzêtiês, aufleuchten, erglänzen: viņa acis ļauni iemirdzējās A. XXI, 505. kauju ē̦nas bālganas te zūd, te iemirdzas Vēr. II, 851. zieduonis nāk! iemirdzas katra mala Kārstenis Gāju p. 19. Ungew. das Aktiv ìemir̂dzêt: viņas ē̦nās iemirdz gaismas dzirkstele Treum.

Avots: ME II, 45

[ìesprakstêt Domopol, Welonen, Kārsava, = iesprakšķēt.]

Avots: ME II, 70

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. ² 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88

îsums,

1) die Kürze, das Kurzsein:
ej, dieniņa, īsumā, werde kürzer BW. 4453. kruodzenieku īsumā pārklaušināja Dīcm. I, 43;

2) īsumi,

a) Überbleibsel von getockter Wolle Frauenb., kurze, schmutzige Wolle
A. XIV, 1, 409: meitieši... kārsa vilnas īsumus Latv. [īsumiņus paturēja dzīparam BW. 35627;]

b) Kurzstroh:
īsumi - smalkie jeb īsie salmi, kuo atšķiŗ ar režģa palīdzību, kad piedarba klājiens jau nuokults Druw., Bers. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 838

‡ izbādêt, zur Genüge lästig fallen ("докучать") Kārsava.

Avots: EH I, 433

‡ izkaparâtiês, = izķe̦parâtiês: es nuo bedres izkaparājuos laukā Bers. und Serben n. A. XVI, 475, AP., Kārsava, Kreuzb., Mar.; daneben izkaparêtiês Smilten, izkaparuôtiês Ermes.

Avots: EH I, 453

izkuodît, wiederholt beissend zerbeissen: zirgi izkuodījuši sili Balvi, Kārsava.

Avots: EH I, 460

‡ izšķelvinât "= izskaluôt" M. 67, Adl., Lettihn, Ludsen, Schwanb., Sessw.; durcheinanderrühren Baltinow, Kārsava: i. zâles pudelē; "ne̦suot vai braucuot izlaistīt" Līvāni, (mit elˆ ) Mar.

Avots: EH I, 485

I izvaikstîtiês,

1): auch (mit aî ² ) Gramsden; ‡

2) zur Genüge das Gesicht verziehen, Grimassen schneiden
Bers., Kārsava, PV., (mit aî ) Selsau; ‡

3) "?": izvaikstījusies ... diezgan ir, nuodarīdama piederīgiem kaunu un bē̦das Janš. Bandavā II, 245.

Avots: EH I, 492, 493

izzīt,

1): auch Ludsen (mit ì ² ); ‡

2) unterscheiden
Baltinow: brāļus ne˙maz nevar i., kurš ve̦cākais, kuŗš jaunākais Kārsava; ‡

3) anerkennen,
atzĩt: es izzīstu viņu par kārtīgu cilvē̦ku Ludsen.

Avots: EH I, 497

jât,

2): auch Baltinow, Cibla, Memelshof, Nidden, Pilda; tu ar manu sievu varēsi j. uz baznīcu Kārsava; "Sarken" ME. II, 107 durch "Sarkau" zu ersetzen; ‡

3) j. ārā (in Livl. gehört), hinaustreiben
(vgl. Augstkalns FBR. XV, 200 und li. joti dass. bei Būga KSn. 1, 109); ‡

4) durch Arbeiten abjagen, abquälen
Auleja: ni˙kā taî nejāja kaî mani; ‡

5) allzu viel und unnötig herumschlendern
Auleja: jāja pa salu da vakaram; ‡

6) kâ j. nuojāju Heidenfeld, mit dem Mähen wurde ich sehr schnell fertig.
Refl. - tiês,

2): šī jākle grib vai katru nakti ar puišiem j. (vom Geschlechtsverkehr)
PV. Zu jât "fahren" vgl. Augstkalns FBR. XV, 200 und ahd. rītan "fahren, reiten".

Avots: EH I, 561

juôsta: der Gurf (Güttel) überhaupt; die Windel AP:, Orellen: bē̦rna j. BWp. 817, 4. ne man bija pūra juostu 7870; juostas vieta, die Taille(nstelle); ‡

3) dieva j. Baltinow, Bērzgale, Cibla, Kārsava, Malta, Mar., Mērdzine, Nautrēni, Pilda, Rēzna, Šķaune, Uozuolmuiža, Warkh., Vidsmuiža, Višķi; tē̦va j. Kreuzb., der Regenbogen.

Avots: EH I, 571

jukle, [jukla Kārsava], jūkle, jūklis, der Wirrwarr, Mischmasch, das Chaos: [tur iznāca tāda jukla, ka ne˙viens ne˙kā nesaprata Kārsava.] dzijas kâ jukle. ceļš kâ jukle (von ausgefahrenem Wege) Mar. plūst jūkle truoksnīga Sudr. E. MWMM. VI, 329. Lietavai atausīs rīts pēc briesmīgās tautību jūkles A. IV, 613. bet tad viss jūklis zemē šavās Plūd. laucinieku jūklis Austr. vai tad tādā cilvē̦ku jūklī (jūklā) varēja viņu atrast? Serb. bē̦rni sataisījuši tādu jūkli, ka nevar galā tikt Bers., Sessw. kāja paslīdēja nuo laipas un ieskrēja dubļuos kâ jūklā. tad nu esi gan vare̦nu jūklu (maisījumu) pataisījis Nötk. Zu jukt.

Avots: ME II, 116

kājtaka, der Fusspfad Kārstenis.

Avots: ME II, 189

I kãķis,

1) der Pranger, Schandpfahl:
pie kāķa tas beidzuot pakārsies Dünsb. Sprw.: bē̦g kâ nuo kāķa. tē̦vs aizdze̦n sulaini pie kāķa LP. V, 208. In Verwünschungen: ej pie kāķa! kad tevi kāķis parautu! hol dich der Kuckuck! Aps., A. XV, 2, 237. kur, pie kāķa, māt[e] ar meitu! BW. 16534;

2) als Schimpfwort:
tu esi tāds elles kāķis Druw., Katzd. [Nebst. li. kóka und estn. kāk] aus mnd. kāk dass.

Avots: ME II, 190

kam̃baris: "das Zimmer, die Stube" Kārsava; das Zimmer des Wirtes auch Kr.-Würzau; "sānu vai gala istaba" Dunika; die Ablege-, Handkammer Ulanowska Łotysze 18; "klēts" Warkl.; pie piedarba dabūvē̦ts klāt dzirnavu kambarītis (die Kammer für die Handmühle) AP., jē̦ra k., die Sakristei AP.; kapu k., die Friedhofskapelle AP.; rīkuojās pa pieliekamuo jeb saltuo kambari Austriņš Gaŗā jūdze I, 211; siltuma k., der Ankleideraum in der Badstube Siuxt: siltuma kambarī var ielaist nuo pirts siltumu; kad pirts izkurējās, tad ielaida.

Avots: EH I, 581

kamulis: auch Auleja, Skaista, Warkl., Pilda n. FBR. XIII, 42, 48, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, kamulis Linden in Kurl., kamuls auch Borchow n. FBR. XIII, 24, Wessen n. FBR. XIII, 85, Demin. kamultiņš: jātin dziesmas kamulā BW. 1029 (aus Lennew.). kamuļiem mē̦tājās 16551 var. (aus Lennew.). uz zemes guļ kamuleņš Pas. XII, 97 (aus Rositten). kur tis ka multiņš velsies IV, 188 (aus Lixna). cimdeņus adīju nuo deveņu kamulteņu BW. 7240, 3 (aus Kārsava).

Avots: EH I, 583

II karsinât, kārsinât [li. káršinti "ожидать созрѣванiя (зерна)",

1) alt werden, lassen, altern machen:
es ziedēju kâ puķīte, viņš mūžiņu karsināja BW. 14974 (Lubn.). labāk viena sasatinu savā linu palagā, ne mūžiņu karsināju ar barguo tē̦va dē̦lu 10132 (Kreuzb.). Māŗa manu mūžu kārsināja 333 (Gold.); [reifen lassen: jūs miežus ilgi kārsinājat Warkl.];

2) mūžu k., einen Menschen od. sich bis an sein Lebensalter erhalten
U., [Ahswikken, Wain., Gramsden]: lustīgs mani audzināja, vēlīgs mūžu kārsināja BW. 21854, 2 (Grobin, Alschw.). Zu karst resp. kārst "alter, reif werden".

Avots: ME II, 163, 164

II karst od. kārst, - stu, - su (li. káršti, - štu, - šau "созрѣвать, старѣть"), intr., altern, reif werden: ļaudis drīz aug, drīz kārst U. uogas karst Bers., Zb. XVIII, 430. [Zu ai. kṛš`á-ḥ "abgemagert, schwächlich", kṛš`yati "magert ab", an. horr "Magerkeit", čech. krsati "abnehmen (intr.)" zakrslý strom "verkrümmerter Baum" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 670.]

Avots: ME II, 164

karstaknis, [=kārstāklis]: guovi uzšķē̦rduši, pie kam atraduši, ka tâ sauktais karstaknis (grāmatiņas) bijis pa·visam satrunējis Tēv.

Avots: ME II, 164

‡ *karsulis, die Entzündung: ūdeņa trūkums miesā drīz dzemdē drudzi, kārsuli Pēt. Av. II, 235: vēl kārsulis vainīgā vietā neva Pēt. Av. II, īp. pielik., 11.

Avots: EH I, 590

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200

II kāsêt, in badu kāsēt, sich durch Hunger abzehren St., Hunger leiden Oppek. n. U. [Wohl aus * kārsēt; vgl. badakārsis, karst II und li. karšėti "старѣть", káršti "хирѣть".]

Avots: ME II, 203

V kāsinât, im VL. vom Wachtelgesang gebraucht [?] U.: grieze grieze rudzīšuos, paipaliņa kārkliņuos; grieze rudzus briedināja, paipaliņa kāsināja BW. 27996. [Wohl aus und gleich kārsināt; s. karsināt II.]

Avots: ME II, 203

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis ² Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. ² 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. ² 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204

kāsis, [wohl aus kārsis], in badakāsis [zu kāsēt II] und in naudas kāsis, ein geldgieriger Mensch.

Avots: ME II, 204

[ķerze Welonen, Domopol, Kārsava, = kuraža 2; s. auch ķerzis.]

Avots: ME II, 370

I ķir̃pa,

1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa ² Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];

2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.

Avots: ME II, 385

klè̦vs ² (unter klē̦va): loc. s. klēvī BW. 18379, 8 war.,

1): auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Kaltenbr., Kārsava; Liepna, Oknist, Pilda, Prohden; ‡

2) "rijas kuls (kluons)" Nerft.

Avots: EH I, 616

I kreša.

2): auch (ein Nimmersait und Leckermaul)
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927. S. 618; "kārs luops" N.-Peb., Sessw.; ‡

4) wer beständig (aus schlechter Gewohnheit) zu husten pflegt
Burtn.; ‡

5) ein Jähzotniger
Golg.; ‡

6) ein Unüberlegter
Golg.

Avots: EH I, 650

[II kubucis "eine grosse ciba II" Lievenbersen; "ein hotzemes Trinkgefäss" Kārsava, Ragāji; "ein mit einem Deckel versehenes Gefäss aus Birkenrinde, worin man Beeten sammelt od. Tabak bewahrt" Welonen.]

Avots: ME II, 297

I kurcums, der Ball: nakuošu svētdienu kurcumā redzēsimies Kārstenis. par kurcumiem dažuos apgabaluos (z. B. um Aahof) tiek sauktas kaktu balles ib. Vgl. kurciemi.

Avots: ME II, 321

làicît ² Lub., [auch Nerft] (li. laikýti "halten"), - ku [od. - cīju Kurmin und Nerft], - cīju, tr.,

1) streichen, massieren:
gaŗas zeķes pārde̦vušas par vē̦de̦ra laicījumu (Var.: braucījumu, latījumu) BW. 20536, 4;

2) hüten, aufsparen, [schonen
Für.], länger erhalten, verschieben: laiki savu ce̦kuliņu BW. 29045, 1. vai bij pati veļa māte manis dēļ laicījusi (neveiklīti; Var.: taupījuse) BW. 21879, 1;

3) Zeit geben, warten:
kuo tad te laicīs, kuo tad vairs gaidīs Rutzau. Refl. - tiês, (sich entgegenhalten), ausweichen, sich hüten, zörgen: laikies, laikies, vilciņš nāk BW. 16844, 1. sērdienīte laicīdamâs atteica Dīcm. 1, 65. ar šuo burvi visi baidījās un laicījās satikties LP. VII, 133. laikies, brālīti, nu tevi kārs BW. 25439. laicījies un vilcinājies un nuokavējies īstuo laiku Druva 1, 369. jālaikuoties tuo darīt, man müsse sich hüten, das zu tun JK. VI, 32. [Nebst apr. laikūt "halten" Kausativform zu likt (s. dies)]

Avots: ME II, 401

leperêt, - ẽju, le̦purêt, - ẽju Karls., intr., sich bewegen: neleperē ne lapiņa Mar. Vgl. RKr. XV, 124; [leperêt "unsicher gehen": bē̦rns iet le̦pe̦rē̦dams Kārsava. - Zu serb. lepètati "flattern?"]

Avots: ME II, 452

[II ļeperis Mar., etwas Loses od. Wackliges (nazis, kam asmens kļuvis svabads; pūršauta zaķa kāja, pārlauzta suņa kāja u. c.); in Kārsava von einem angeschossenen, noch zappelnden Vogel.]

Avots: ME II, 538

lĩdzinât,

1): l. mē̦slus Seyershof. l. guovis (mit ì ² ) Sonnaxt, die Stelle, wo (im Stall) die Kühe stehen, vor dem Streuen ebnen;

5): ne˙kuo nelīdzina par uzturēšanu Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "langsam welken"
(?) AP.: sē̦klas abuoliņu nuopļaun un tik kasa kuopā un liek kārstā, lai tas pats tur līdzinājas.

Avots: EH I, 747

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I ^4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502

lišķis (f. lišķe, lišķa, liša, liska), der Schmeichler, Lecker: lišķim salda mēle. lišķīte, melīte tā tautu meita BW. 16786, 1. ai meitiņa, lišķes (Var.: lišķas, liškas, liskas [die auch in Kārsava, Mērdzine, Dricē̦ni] mēle BW. 908. [Nebst likstes od. lizas mèle, lizga und r. лесть "Scheichelei" wohl zu laizît; s. Būga РФВ. LXXII, 190.]

Avots: ME II, 475

[*luodze (gespr. mit ostle. ū aus uo), Ecke (stūris) einer Wiese, die beim Aufteilen der Wiese in gleiche Teile nachgeblieben ist Kārsava, Mērdzine, Dricē̦ni. - Zu luôgs?]

Avots: ME II, 524

I lùoks,

1): auch Oknist; tevi itaids grūtums luokā salieks Auleja; luoku luoku (Var.: l. luokus) upe te̦k BW. 26709, 1 var., luok[u] luokiem upe te̦k 11272, 2; der Bogen (zum Schiessen);
dieva l. Kārsava, Zvirgzdine, der Regenbogen;

2): zirga luoka galiņā BW. 27666, 4;

3): ratu luoki BW. 20227;

7): "spaiņa ruokturis" Linden in Kurl.; der Bügel eines Melkeimers
Frauenb.: "līks kuoks, kuo miežus pļaujuot piesien pie izkapts" ebenda; luoki "die Bügel (?) unter dem Wagenkorb" BielU.; gruoza luoks Frauenb. "?"

Avots: EH I, 767

[lukausis U., Mar., Atswig, Pampeln, =ļukausis; in Kārsava und Biržgalis jem., der so zerstreut Zuhört, dass er sich das Gesagte wiederholen lässt; "kūtrs cilvē̦ks; ļe̦pausis" Tirsen.]

Avots: ME II, 510

lum̂stîtiês, [lùmstîtiês ² Mar., Warkh.], ļum̂stîtiês Laud., Spr., Stelp., [Nerft, -uôs, -ĩjuôs], lumstuôtiês,

1) schwänzeln, sich anschmiegen, anschmeicheln, zunächst von Hunden:
vai neiesi pruojām, kuo te lumsties? Nerft, [Kārsava]. suņu savstarpēju luncināšanuos, sevišķi tad, ja starp viņiem ir kuņas, sauc par lumstīšanuos Laud. viņš (pūdelis) lumstās klāt, kâ daždien suņi māk Rainis. viņš sāka arī ap savu maizes tē̦vu lumstīties A. XIII, 953. puisis lumstuojas pie meitas Erlaa;

[2) lumstîtiês "faulenzen"
Bers., Warkl. - Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 35].

Avots: ME II, 512

‡ makacītis Kārsava, Mērdzine "ein kleines Kind".

Avots: EH I, 779

maukars L., maukārs, ein unzüchtiger Mensch U. [Aus (s. Leskein Nomina 447) maũka + kãrs?]

Avots: ME II, 568

melis,

1): mani meli pamieluos, tevi zagli pakārs Wessen; ‡

2) dieva m. Cibla, die Spinne.

Avots: EH I, 798

meteklis U., me̦te̦kla Glück, Füreck., Elv., Manz.,

1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. ² 2752;

2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];

3) = metiens, klājiens Puhnen;

[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;

5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;

6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;

7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;

8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]

Avots: ME II, 606, 607

mìekne ² Mar. n. RKr. XV, 126, [Kārsava, Biržgalis, Warkh.], = mietne.

Avots: ME II, 652

[mikacītis,

1) "ein kleines, noch blindes Kätzchen"
Welonen, Baltinov, Biržgalis;

2) "der kleine Finger"
Kārsava.]

Avots: ME II, 625

mîklenes C., Schellbeeren Buschhof, [Baltinov, Kārsava, Malta], crataegus Konv. ² 553, Maulbeeren ("schmecken nach Teig" St.), wilde Korinthen, ribes alpinum U.: mîklenei ² lapas un uogas ir gan˙dri˙z kâ sarkanajai jānuogai Kursiten, [Kalnazeem, Sessw., Fehsen; nach MSil. und in Kandau und Jürg. gleichbed. mit miltenes od. vistenes].

Avots: ME II, 641

mirdzulis, [ein kleiner, schimmernder Gegestand Welonen, Kārsava]: tūkstuoš lampas iede̦gtu starp stabiem un sudrabainiem mirdzuļiem [Flitter?] MWMM. VI, 811.

Avots: ME II, 632

[mizlas, das Zahnfleisch Baltinov, Marienhausen, Kārsava, Rugāji.]

Avots: ME II, 640

mudîgs,

1) regsam, munter, betriebsam, flink, fleissig, fix, rasch:
maza biju, bet mudīga BW. 10282. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos

11711. es nuobraucu tai ciemā, kur mudīgas mātes meitas

13289. pirmdienā, trešdienā un ce̦turtdienā dzimušais e̦suot mudīgs uz darbu BW. I, S. 177. mudīgi pie darba, mudīgi pie ēšanas. tē̦vs mudīgi aizšauj tur LP. IV, 200;

[2) = kārs AP.] Zu mudrs.

Avots: ME II, 659

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. ² 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. ² 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673

mũsa C., PS., [Wizenhof, Arrasch, Salisb., Erkul, Seppkull, Neu - Salis, Sehlenhof, Burtn., Karkel, Homelshof, Wohlfahrt, Puikeln, Kolberg, Lös., Peb., Nötk., Dickeln, Pürkeln, Wolm., Smilt., Trik., Marzenhof, Weissenstein, Ruj., Naukschen, Schujen, Sermus, Zirsten, Hochrosen, Posendorf, Serbigal, Plm., Mehrhof, Lis., Korwenhof, A. - Schwanb., Mahlup, Sessw., Oppek., Prl., Lubn., Selsau, Adsel, Adsel - Schwarzhof, Grundsal, Alt - Wrangelshof, Kegeln, Rositten, Baltinov, Kārsava, Cilba, LUdsen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Meselau, Serben, Gotthardsberg, Fossenberg, Savinzy], = muša; in der Schriftsprache selten, so bei Aps., A. XXI, 564.

Avots: ME II, 679

nak,

1): auch Bērzgale, Kaltenbr., Kārsava, Tdz. 37122 (aus Pilda), 45231 (aus Preiļi); lūkāšu ... n. varēšu Anekd. IV, 170 (aus Alswig) n. i laistīju (als bestätigende Antwort auf einen Hinweis, dass die Pflanzen zu begiessen wären)
Kaltenbr.; ‡

2) "jel, vēl" Wessen: n. pagaidi! gan viņš atnāks.

Avots: EH II, 3

nâvêt, -ēju, tr., töten, morden: septiņus gadus lai nāve nāvē pusmūža cilvē̦kus JK. V, 51. šis grib zaķi nāvēt LP. VI, 559. tur tie raibie ziedi dus, kuŗus nāvēja salna Kārst. Refl. -tiês, sich, einander töten: desmit gadu cilvē̦ki dedzināja, plēsa, nāvējās A. U. Subst. nâvẽjums, das Getötete, das Getötethaben; nâvêšana, das Töten; nâtê̦tãjs, wer tötet: niknais nāvē̦tājs, rudens Aps.

Avots: ME II, 704

negañts: mit an̂ ² Ugalen n. FBR. VII, 15; guovs neganta (dusmīga): šņāc vien Linden in Kurl. n. (nikns) suns Frauenb., Sonnaxt, Zvirgzdine. rudeņuos ir neganti (dusmīgi) kuiļi Seyershof. paši viņi garā tādi neganti ebenda. ja luopus pirmuoreiz izlaiž ganuos strēlnieka dienā, tad tie neganti Ramkau. judres ir dikti negantas (ļaunas) linuos Siuxt. ne˙viens luops nav tik n. (kārs, dedzīgs) uz maizīti kā aita ebenda. (sievietes) negantākas uz kliegšanu Saul. Raksti V, 171. neganta (barga, dusmīga) ve̦de̦kla Fest. vecene bijuse neganta (dusmīga, ļauna) visādā būšanā, un tad ilgi nevarējuse nuomirt AP. n. bē̦rns, ein unartiges Kind Salis.

Avots: EH II, 12

‡ *nekarsîgs "?": auksti nekārsīgi pumpumi izceļas Pēt. Av. II, īp. pielik., S. 3.

Avots: EH II, 13

nest, ‡

2) gebären:
Dūmaļa katru mēnesi ne̦susi teļus Pas. XI, 258; nevarēja nuoskārst, vai šai nesīs (ob sie schwanger ist) Saikava; ‡

3) fig., "ertragen"
Strasden: es nee̦smu ne̦susi nuo sava vīra pa vienu gadu tik daudz, cik mana māsa ir ne̦susi nuo sava vīra pa desmit gadiem; ‡

4) vorwärts stürzen
(intr.): zirgs ne̦s pa lauku (von einem scheu gewordenen Pferd) Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): n. ("tiekties") uz lielām lietām Kand. jis smagi iz (= uz) liela nesēs ("centās būt le̦pns ^) Kaltenbr. jau tad viņš nesās uz skuolu Kand.; 3): (puisis) prata pieklājīgi n. Janš. Apsk. 1903, S. 297; ‡

6) für sich tragen, mit sich tragen:
uozula vainakus nesās vidā (= iekšā) Kaltenbr.; n. ar bē̦rniem uz baznīcu Pas. III, 292, die Kinder zur Kirche tragen; ‡

7) = atnestiês: slaucu guovi, kamē̦r vēi nebij ne̦susēs Siuxt; ‡

8) sich eilig begeben: kur nu tu nesīsies? paliec te˙pat! Saikava, Sonnaxt. nesies pruojām nuo munām acīm! Pas. IV, 342 (aus Nīcgale).

Avots: EH II, 20

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

nìrt ² [Bers., Saussen, Kalnemois, Kreuzb., nir̂t C.], niru [li. nìrti "sich schlengen", apnìrti "untertauchen"], intr., tauchen [Warkh., Warkl.]: ūdens putni nirst viļņuos Rainis. maz bē̦das man, kas viņā saulē gaida, ja reiz šī zeme pīšļuos birst, vai cita vairs iz drupām nirst Rainis. tie dvēselē kâ atvarā tik klusiņām kâ māņi nirst Apsk. tad jānir apakš ūdeņa MWM. X, 48. dzīvā dzīve nuo zemes nirs Stari III, 243. vientule un skumja eju, meža takā nirusi Kārst. Refl. - tiês, tauchen, sich versenken: arvienu tālāk nirties bezgalībā Asp. [Nebst nērt (s. dies), nirdāt, nira zu li. nãras "Taucherente", klr. r. нерти "untertauchen", r. норá "Höhle", ksl. вънрѣти "παρεισδύεσϑαι", as. naro "eng", nnrw. dial. norve "Querriegel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 196 f., Persson Beitr. 222, Fick KZ. XLIII, 149.]

Avots: ME II, 745

‡ nùokākarâtiês "nuokārstīties ar lupatām" Wessen.

Avots: EH II, 52

nùoklaust,

1): auch Dricēni, Kārsava, Oknist, Welonen.

Avots: EH II, 53

nùolaũkšêtiês,

2): auch (mit au ) A.- Schwanb., Bolwen, Kārsava.

Avots: EH II, 61

nùopê̦dât, nùopê̦duôt, tr., nieder-, betreten, abtrampeln: suņi nuopē̦duojuši puķu duobes, zaķi sējas lauku Ahs. n. RKr. XVII, 42. smilšu kuls bij nuopē̦duots un nuomīņāts Latv. es vis˙vairāk te e̦smu nuopē̦dājis šuo taku Kārst. nuomīta un nuopē̦duota vieta LP. VII, 931.

Avots: ME II, 828

nùotàisît, tr.,

1) zu Ende bringen, abmachen:
me̦lnu, apaļu nuotaisīt, schwarz, rund machen; spriedumu nuotaisīt, ein Urteil fällen Kaudz.; līgumu nuotaisīt, einen Vertrag schliessen;

2) besudeln, heruntermachen:
es viņu tâ nuotaisīju, ka ne suns nuo viņa maizi vairs neņems. viņš nuotaisīja guodīguo sirmgalvi par zagli, er brachte den ehrwürdigen Greis in den Ruf eines Diebes Dok. A.;

3) befestigen:
vīrs atradis duruis ar stienām nuotaisītas un nuostiprinātas LP. VI, 488;

4) verzaubern, verhexen
Siuxt. Refl. -tiês,

1) sich machen:
šuodien nuotaisījās uz ilgu sausumu Kārst.;

2) sich besudeln:
bet nenuotaisies vien me̦lns! Dok. A.;

[3) (li. nusitaisyti "sich ordnen") sich bereit machen
Wid.]

Avots: ME II, 871

nùovāvuluôt,

1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;

2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;

3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]

Avots: ME II, 884

‡ uõtardiên ² Pussen, ùotardìen ² Kārsava, (am) Dienstag: uo. nešu kuokles sēteņā BW. 27207, 1.

Avots: EH II, 744

pamala, pamale,

1) der Saum des Randes, der äusserste Rand:
gul pamalē mākuoņu siena Vēr. II, 9. tālāk debess pamalā Sil. tur pamalē kūp rīta dūmi A. XXI, 65;

2) die Gegend, Umgebung:
visa pamale trīcēja A. XIV, 56. meitenes klŗedzieni atskan visā pamalē Aps. [pārnācu nuo sādžas visu pamali lādē̦dams Leijerk. II, 120.] Der Plur. visas pamalas, die entlegensten Gegenden, alle Ecken und Kanten: visas pamales sauc pēc darba Blaum. kâ tad zibēja visas pamalas! Kārst.; [pamale Ar. "nuomale"]; pamaļu ceļi, Nebenwege Konv. ² 152;

3) ein Schalbrett
Mar. n. RKr. XV, 129 (gew. nuomalis);

[4) pamala, eine Konkubine:
divi vistas gaiļa īstās gaspažas, tās citas tādas pamalas Für. I unter mala].

Avots: ME III, 65

paplaiksnîtiês, [paplaiksnāties Golg.], paplaikšîtiês, zuweilen aufleuchten, aufblitzen, sich lichten, aufklären: brīžam gan paplaikšījas saule A. XIII, 261. Vītuolam paplaiksnījās atmiņā viens vakārs Vēr. I, 901.

Avots: ME III, 82

[pārkāsas,

1) "das mit Seihen verbundene Giessen des abgekochten Bieres in Fässer"
Lettg.: kad dzeŗ kāšamuo alu, mē̦dz sacīt, ka dzeŗ šim alum pārkāsas jeb dzeŗ alu pārkāsām Wessen (in Warkh. wird die Prozedur der pārkāsas gefeiert);

2) "?": kad rudeni nuoliek me̦du ziemas vajadzībām, saka, lai glabājas me̦dus pārkāsām Kārsava.]

Avots: ME III, 160

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

pedelis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25 ("?"), 1): auch Bērzgale, C., Dricēni, Heidenfeld, Kārsava, Lubn., Mahlup, Meselau, Prl., Saikava, Sessw., Silajāņi, Warkl.: mamma pūra man nedeva, pedelei (Var.: pastarei) taupīdama BW. 7854 var.

Avots: EH XIII, 218

pìesêst,

1) sich setzen:
piesēžat lūdzami, ich bitte, setzen Sie sich! U. piesēdi, būsi viesis! (eine im Lindenschen übliche Redensart, wenn jemand zum Sitzen auffordert) Mag. XIII, 3, 53. nāc, piesēsti šeku, uz skraģa! Kārstenis. vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267. kad dzīŗu ļaudis pie galda piesēž... VII, 396;

2) sitzend andrücken, sich draufsetzen:
sēdi gudri, man[a] māsiņa, piesēd[i] viņa svārku stūri, tad tu viņu uzvaļāsi visu mūžu dzīvuodama! BW. 16088;

3) sitzend anfüllen; sich mit Sitzenden anfüllen: es piesēdu (Var.: apsēdu) tautu galdu ar deviņiem bāliņiem BW. 19157 var. pilli krūmi piesē̦duši ventenieku dzeltenīšu 11558. pilli beņķi piesē̦duši le̦pnu tautu istabā 16304. starp bagāti piesē̦stām galdu rindām. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) setzen:
pie liepiņas piesēduos VL. ja kāds nuo kāzeniekiem nejauši piesēdās pie panāksnieku galda . . . BW. III, 1, 55;

2) sich (mit Sitzenden) anfüllen:
uozuoliņš sīku putnu piesēdies BW. 7876, 2. (krē̦sli) pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesē̦dušies De̦glavs Rīga II, 1, 170.

Avots: ME III, 288, 289

plakt, pluoku, plaku, flach werden, platt niederfallen, zusammenfallen, weniger werden: Sprw. kur ņe̦m, tur pluok, kur liek, tur ruodas. kam pūķis e̦suot, tas varuot nuo apcirkņa grābt, cik gribuot - mazāk nepluokuot LP. VI, l, 48. liels luops sacis sienu ēst, kaudze plakuse juoņiem III, 30. ziema plakdama saplakuse par pe̦lē̦ku čupu VII, 1074. bez apstājas virst upuru tvaiki: paceļas un atkal pluok R. Sk. II, 248. aiz šausmām pluok acis ciet Kārstenis. airē̦tājiem dūša plaka, die Ruderer verloren (allmählich) den Mut Vilhelms Tells 82.- Nebst plāce "Schulterblatt", plaka I, plaks II u. a. - wenn mit a aus uride. a - zu li. plãkė "der Blei, Bressem", gr. πλάξ "ebene Oberfläche", πλαχοῦς "Kuchen", la. placidus "flach, eben, glatt", plācāre "ebnen" norw. flag "offene See", an. flo' "Schicht" u. a., s. Persson Beitr. 196, 561 und 877, Boisacq Dict. 790 f., Trautmann Wrtb. 222 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 90 f. Doch kann das balt. und germ. a hier auch auf altes o, und gr. λα auf ḷ zurückgehen, vgl. le. plece I.

Kļūdu labojums:
an. fló = an. fló

Avots: ME III, 317

‡ *puotļâtiês (gesprochen mit pū-) "?": kad izgāju tautiņās, kai pa nātrām puotļājuos Tdz. 47110 (aus Kārsava). Vgl. ‡ putlêtiês.

Avots: EH II, 347

prèst N.- Peb., prèst ² Lis., Golg., Mar., A.-Schwanb., Oppek. n. U., -žu; -du, tr., spinnen, vḕrpt: (meitas) vilnu kārs; vilnu prēž BW. 6957. vakarā vilnu prēdu, rītā sedzu villeniņu 6889. prēžu, prēžu, steidzu, steidzu deviņiem ratiņiem 25436, 7 var. Refl. -tiês, sich (von selbst fertig) spinnen: prēdies (Var.: sprēdies, vērpies), mana kuodeļlņa! BW. 6988,1. Subst. prēdẽja, prē̦dãja, die Spinnerin: mūsu meitas prē̦dājiņas BW. 7011, 5 var. Aus r. прясть.

Avots: ME III, 390

pupučât,

1) schwatzen
Malta, Kārsava, Atašiene;

2) gärend kolkern:
alus pupučā Malta, Nautrē̦ni u. a.

Avots: ME III, 415

pureklis,

1) der Schauder, Schüttelfrost:
viņu muocīja auksti purekļi A. XI, 572. tuo re̦dzuot un dzirduot man izgāja auksti purekļi par kauliem Ahs.;

2) auch pure̦kls, Erde od. Sand,
kur kāds putns purinājies Vidsmuiža, Kārsava: te irbīte purināj[u]se, te palika pureklītis BW. 18377. Zu purinât.

Avots: ME III, 416

I pur̂pêt Gr.-Buschhof, -u, -ẽju, still bei sich widersprechen, murren; sich ärgern, brummen, schelten Warkl., Wessen, Lubn. n. Etn. llI, l: tev nevajaga uz viņu tik daudz purpēt Warkl.; pur̂pêt, unnütz sprechen Kārsava, Vidsmuiža. Zu purpas II?

Avots: ME III, 419

II pur̂pêt, morsch, mürbe werden; im innern verfaulen Vidsmuiža, Kārsava u, a.; vgl. burbêt.

Avots: ME III, 419

ragaža,

3): kad ar slapjām drēbēm iziet saltumā, tad sasalst ragā, un kad viss ir sasalis, tad tuo sauc par ragažu Saikava; ‡

5) = nuõzis 1, ein zwischen 2 Hölzern befestigtes Geflecht aus Stricken als Trage
Kārsava, Ludsen, Malta.

Avots: EH II, 349

raitu (unter raĩts III): auch (mit ài ² ) Auleja, Kaltenbr., Zvirgzdine: atjāja r. Kaltenbr. ubags ar vepri r. pa durvīm ārā Pas. IV, 171 (aus Kārsava).

Avots: EH II, 351

rauduve,

1): auch (mit -iv- gesprochen) Auleja, Borchow, Warkh., Zvirgzdine (mit àu ² ), Kārsava, Pilda (mit au); "pīle" Zvirgzdine. "ferma" ME. III, 484 in "ferina" zu verbessern!

Avots: EH II, 356

I raudzeklis: "raugs ādām" Kārsava.

Avots: EH II, 356

‡ rēdiņš (acc. s. "rēdini") Baltinow, Dricēni, Kārsava "ein Mantel ohne Futter".

Avots: EH II, 368

reīza (unter reĩze ): auch Frauenb., Siuxt,

1) reizās braukt Melnalksnis Mazsalaca 45, in langem Zuge mit beladenen Fuhren zur Stadt fahren
Salis, Seyershof: es iekāpu sniegā un stāvu, kamer visa r. aiziet gaŗām. ve̦sals mūžīgs strēķis brauc reizās uz Salacu ar labību. - tev laba r. (eine gute Gelegenheit) apskatīt mūs Janš. Dzimtene V, 259. Jupis lai parauj tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam iekļuvušas! 369. jānuokuopj vakara r. (man muss die abendlichen Arbeiten verrichten); tad varēs iet gulēt Frauenb. tagad ne˙kāda r. nav ar kārstuvjiem ("ne˙kas nav jākārš") ebenda. - mana slimība ir tāda, kad nuo reizas (anfangs) paliek labi, tad atkal sliktāki Frauenb. (ähnlich in Nerft).

Avots: EH II, 364

ripele: auch Bērzgale, Dricēni, Kārsava, Warkl., Welonen; tiek sviesta masīva kuoka ripa (ripele), kas atzāģē̦ta nuo uoša ... bluķa Ceļi VIII, 287 (aus Warkl.). taukus lej ripelēs Pas. X, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 373

III ruotât, singen Kārsava; vgl. ruota III und rūtuot II.

Avots: ME III, 584

‡ rudaks Kārsava n. FBR. XII, 51, der Rettig.

Avots: EH II, 381

rūpnĩca *, ein Industrieunternehmen, eine Werkstatt, Fabrik: augšā bija rūpnīca, kur kārsa, vērpa, mala Veselis Saules kapsē̦ta 67.

Avots: ME III, 571

saadît,

1): ve̦cmāte jau visiem zeķes saadīja Salis; ‡

2) (Strickgarn) verarbeiten:
īsumus zeķēm sakārse, saadīja Sonnaxt. visu dziju cimduos vien saadīju Warkl. saadi labi cieši! tad būs labas un siltas zeķes Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich fertigstricken:
saadījuos lakatus ir pūram AP.;

2) unversehens (sehr fest) gestrickt werden:
cimds pārāk cieši saadījies Ramkau.

Avots: EH II, 394

sabļuznêt, zusammenschwatzen; zusammengiessen (Reste flüssiger Speisen) Kārsava, Malta.

Avots: ME III, 596

sačumurêt,

1) liederlich zusammenflicken:
s. zeķi Odsen;

2) = saburzīt (drēbi) Welonen, Malta, Kārsava.

Avots: ME II, 605

sakarstinât, erhitzen, heiss machen Für. I (unter kārsts).

Avots: ME II, 645

II sakupučuôt "(Heu) in kleine Haufen zusammenlegen" Welonen, Kārsava.

Avots: ME II, 659

samužinât Kārsava, = samuocît: kaķis peli samužinājis.

Avots: ME II, 691

sānkars, der Schutzbalken an der Langseite des Flosses Bielenstein Holzb. 625; sānkārs, der Seitenbalken beim Flosse Salwen n. Mag. IV, 2, 140. Zu kaŗu, kãrt?

Avots: ME III, 804

sapanaruôt,

1) zu einem
Bündel (panars) zusammenbinden Sessw., Fehsen: kamē̦r sapanaruosi un sajūgsi Vīt. 33; verknoten Dunika;

2) allzu dicht bekleiden
Vank.;

3) "verprügeln"
Kārsava. Refl. -tiês, sich allzu dicht ankleiden Vank.

Avots: ME II, 696, 697

I saplucinât, tr., zerzupfen, zerreissen: vilna jāsaplucina, lai varē̦tu sakārst Dond. saimniece saplucināja ziedu MWM. VIII, 901. saplucināta vijuolīte gulēja pie zemes Jaunais mežk. 24. vilks tevi ceļā saplucinās BW. 27515, l.

Avots: ME II, 703

sarežģît Wid., PS., Trik., Smilt., sarežģêt U., sarežģinât U., tr., verflechten, verwickeln, Stricke in Unordnung bringen U., verwirren (auch fig.): dzijas, diegus, tīklus. šāvieni drāts tīklus vēl vairāk sarežģī A. XX, 707. tuos cimdiņus brāļam devu, kur rakstiņi sarežģīti (Var.: sajukuši) BW. 25488. es nedevu ne˙vienam savu dziesmu sarežģīt (Var.: sarežģēt, samurkšīt) BW. 899. aptvert savā uomā sarežģītus jautājumus (verwickelte, schwer zu lösende Fragen) Vēr. I, 1436. nuo grgkiem sarežģītu (verwirrt) sirdi atpestīt aus einem alten Gesangbuch. Refl. sarežģîtiês Ruj., Bers., sarežgêtiês Celm., sarežģuôtiês Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 47, sich verwickeln, sich verwirren (auch fig.): dzija sarežģījas Ruj., Bers. zirgs stāvēja krūmuos sarežģījies Krišs Laksts 85. ķesterim sarežģījās kājas LP. VII, 129. cīņa vēl sarežģījās (wurde verwickelter, komplizierter) Konv. ² 404. sarežģas duomu audi Kārstenis. - Subst. sarežģījums, der Wirrwarr; die Verwicklung, Verwirrung, die Komplikation: teikā... viss burvīgi vijas un pinas, bez kādiem ievē̦ruojamiem sarežģījumiem B. Vēstn. bija kāds mazs sarežģījums Strausu dzimtā Jāņa dēļ A. v. J. 1896, S. 755.

Avots: ME II, 715, 716

saslapt Wid., intr., prs. saslùopu, Assiten, Rutzau, Libau, Wain., Gramsden, Preekuln, Bartau, Mesoten, Schwitten, Sessau, nass, durchnässt werden: malka ir saslapusi Stelp., Barbern. kājas vilktuos pa ūdeni un saslaptu Purap. ietecēju upītē, saslap[a] manas villainītes BW. 26511. lai bārdas pat jums nesasluop! Druva I, 19. kurpes sasluop rasā Duomas I, 562. Aus Baltinov und Kārsava wird eine III p. prs. saslap (aus *saslapj od. zu saslapêt?) angeführt.

Avots: ME III, 736

sasvìlpt, freqn. sasvil˜puôt, tr., zusammenpfeifen, pfeifend zusammenrufen. Refl. -tiês, einander zupfeifen: nedruoši sasvilpās lakstīgalas Kārstenis.

Avots: ME III, 753

savil˜nuôt,

1) = savilluôt 1 Vank., Druw., Fehsen, Schönberg, Gold., Odsen, Sonnaxt, Sinolen, Schwanb.;

2) "sakārst plučus" Kl. - Dselden;

3) = sapūkât 1 Kalwen, Ronneb.: s. auklu (berzējuot). Refl. -tiês, sich betrinken Ar.

Avots: ME III, 787

sẽ̦ta,

1): auch Allend., AP., Arrasch, C., Dobl., Druw., Grob., Kalnemois, Kegeln, Koddiack, Kokn., Kolberg, Lasd., Lems., Liepna, Lieven-Bersen, Mahlup, Mesoten, Morizberg, Orellen, Pankelhof, Posendorf, Ruj., Siuxt, Taurkaln, Trik., Ziepelhof. In Borchow, Heidenfeld, Lubn. in dieser Bed. das Demin. sētiņa. sētiņa ir ganu ceļam Warkl. In Sessw. sē̦ta "(stãvs) zediņu žuogs" neben sētiņa "(gulu) kāršu žuogs". kāršu sē̦ta, treliņu s., vabu s., žagaru s. Siuxt. zediņu s. Orellen; šķê̦pu ² s. ("nuo plē̦stiem vai apaļiem kuokiem, kas iepildīti slīpi starp 2 mietu rindām") bij visām majām apkārt (tâ kâ pret vilkiem) ebenda. akmiņuota gulu s. BW. 14452. kuoši zied kapu s. (der Kirchhof)
27632. cieta kuoka (Var.: biezu kāršu) sē̦tu taisu (Var.: pinu) 22313, 3; 2): der Bauernhof - auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Grob., Heidenfeld, Jäsmuiža, Preili (in Lettg.), Višķi; "māja(s)" Kārsava, Līvąni, Oknist, Sonnaxt, Stirniene, Warkl.; das Heim Borchow, Lis., Lubn., Welonen: vai tē̦vs sē̦tā? iešu uz sē̦tu Auleja, Lubn. u. a. viņuos (= kaimiņu) s. Kalupe n. FBR. XVIII, 43. viņā sē̦tā (=viņā pasaulē) ebenda;

3): auch Ahsw., Bērzgale, C., Dreilingshof, Edw., Erlaa, Erwalen, Felixberg, Grenči, Grob., Irmelau, Kal., Lems., Luttr., NB., Neuenburg, Nikrazen, Nurmhusen, Ringen, Saka, Schlcck, Schnickern, Schwarden, Sluxt, Stenden, Strasden, Tummen, Ulmalen, Valgale, Wirben; "laidars" OB.;

4): nevaram ... iemācīties. kâ jau sē̦tu cilvē̦kiem (Bauern),
mēle neklausa Janš. Dzimtene IV, 317; ‡

5) sẽtiņas Seyershof "auga stiebra nuodalījumi": rudzam ir vairākas s., kamē̦r viņš izaug tik gaŗš.

Avots: EH II, 483

skandrs Kronw.,

1) = skaudrs, scharf: vīrelis bīdamies skandrā (Druckfehler für skaudrā?) dūča, izlaiž sulaini āra JK. III, 2;

2) scharf (von Lauten), scharf und hart klingend, schrill:
asmens skandri skan MWM. VI, 408. galuoda skandri un griezīgi glaudās gar izkapts asmini Kārstenis. metala skandri duobjā zvaguoņa Izglītība II, 182. skandri izkapts kliedzieni Saul. Daugava 1928, № I, S. 54. zāģis griež, caur kuoku skandri šņākdams MWM. XI, 260. dze̦strais ziemelis svilpuoja skandri pa rugājiem Dęglavs; "dzidrs, skaidrs": skàndra ² balss Erlaa. In der Bed. 1 (wenn zuverlässig) wenigstens dissimilatorisch aus *skardrs?

Avots: ME III, 871

skara,

1): skaras Fetzen AP., Saikava, alte Kleider
Saikava;

2): auzas s. Skaista, BW. 9723, 1; Kätzchen von Weiden, Birken u. a.
Erlaa, KatrE., Ruj., Siuxt;

3): auch Ramkau;

4): auch Auleja, Kaltenbr., Kārsava, Skaista, Višķi, Tdz. 58040, 8, Pas. XI, 404 (aus Lubn.); Demin. skareņa Warkl. "trīsstuŗains mežģiņu lakatiņš, kuo jaunavas vasarā sien ap galvu"; ‡

5) skaras, die Mähne
(?): (zirgs) marguotām skariņām BW. 29869 var.; ‡

6) ein Blättchen am Flachsstengel
Grob.: kad liniem skaras līdz pusei nuobirušas, tad tuos var sākt plūkt; ‡

7) Benennung für eine zottige Kuh
AP.

Avots: EH II, 501

I skãrpstêt, ein Schallverbum Nötk.: bez kārstevu skārpstēšanas ne˙kas nebija dzirdams A. v. J. 1897, S. 789.

Avots: ME III, 880

skārtums "?": tuvās nāves skārtums (zu skārst?) Stari I, 286.

Avots: ME II, 881

skava Golg., skavs, skāva, die Umarmung: lai trīcuot tevi slē̦gtu skavā Stari II, 929. jūras meitu ieslēgt savās skāvās Lautb. Vidv. 60. viņa... atvēra skāvas tikai tad, ja redzēja, ka viņās atguls kas jauns Ezeriņš Leijerk. l, 7. dzīvības skāvās luocekļi silst Kārstenis. svešs tev saldais miera skavs Dz. V,

Avots: ME III, 877

I slàune Ronneb., Wolm., Matthiae, (mit aû ²⁾ Dond., Adiamünde, (mit àu2) Golg., Saikava, Gr.-Buschhof, eine gefleckte Kuh U., Aahof, eine Kuh mit weissem Bauch Ronneb.: guovtiņ mana, slaunīte! Purap. Kkt. 19. slaune mēli vien kārsta pēc... miežu zelmeņa Alm. In Saikava werden auch alle Kühe einer Herde slaunes genannt. Zu slauns I.

Avots: ME III, 920

slīgt, slīgstu, slīgu,

1) slîgt ² Karls., Bauske, Salis, Ruj., Widdrisch, Adiamünde, Jürg., slîgt C., Wolmarshof, slĩgt Dond., Wandsen, gleiten, fallen, sich senken, sich neigen
Wessen: tas slīga ar˙vien ze̦māk JR. VII, 81. galviņa uz ple̦ca man skumji slīga V, 31. būs tev pie krūtīm man slīgt 104. agri uz ... zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. smilgas, kas pār tuo slīga Latv. viņa pasaule sarkanā sapnī slīga Kārstenis Gāju p. 51;

2) slîgt, langsam, unmerklich gehen
Saikava: stirnas bija pļavā; es sāku slīgt pie viņām. Zur Bed. 1 vgl. li. slygti ("neigen"?) bei Geitler Lit. Stud. 110, sowie (pri)slygti "(pri)snústi" (eigentlich wohl: einnicken ). Weiterhin zu ahd. slīhhan, mnd. sliken "schleichen" (wenn mit hh resp. k aus velarem g ) u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 935