Paplašinātā meklēšana

‡ àizskapstêt, verrosten; trübe werden, beschlagen (intr.): luoga rūtes aizskapstējušas Golg.

Avots: EH I, 48

apskapstêt: auch Segew.

Avots: EH I, 113

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

bīskaps, [bĩskãps Wolm., PS., C.], der Bischof. [Nebst estn. pīskop aus mnd. bischop.]

Avots: ME I, 304

[ìeskapstêt,

1) zu beschlagen od. sich mit Grünspan zu bedecken anfangen
Jürg., Wolm. (hier vom Kupfer und Messing): luoga rūtis ieskapstējušas Arrasch;

2) zu schimmeln anfangen
Bauske.]

Avots: ME II, 65

I kaps, ‡

3) Demin: kapiņš, ein viereckiges hölzernes Behältnis, worin Mehl und Gries aus der Klete getragen wird
Salis.

Avots: EH I, 587

I kaps,

1) ein Schock U., Spr.;

2) eine Kanne als Mass Agel. [Wohl gleich kapa (s. dies) zu beurteilen.]

Avots: ME II, 159

II kaps: gul dze̦strā kapiņā BW. 27571, kapa dibinā 4251 var. uz kapiem vadīdama BW. 27434, 5 var.

Avots: EH I, 587

II kaps (kãpas), [bei Manz, Lettus und Für. I auch kapa], das Grab, der Grabhügel: kapu rakt, mest, im Winter cirst, ein Grab graben: kapā iet, sterben, ins Grab sinken. kad tevi kaps ! zum Kuckuck ! Kaudz. M. Sprw.: kapā paliek ze̦lta kalns, kapā nabaga tarba. līdz kapa malai (bis zur letzten Stunde des Lebens) baudīt labas dienas. tam viena kājā jau stāv kapa malā. [kas nuoveļ mums akmini nuo kapa durviem Manz. Post. 393.] Der Pl. kapi,

1) die Gräber;

2) der Fried -, Kirchhof:
kas uz kapiem aizve̦sts, tam tur jāpaliek. nuo kapiem augšā necelsies. [Nebst. slav. -коръ (in r. перекóпъ "Graben" u. a.) zu kapât; s. auch Būga LM. IV, 440.]

Avots: ME II, 159

kapsẽ̦ta,

1): mit ê̦ ² Salisb.; nuo kapsē̦tas pārbraukdami BW. 27644.

Avots: EH I, 587

kapsẽ̦ta,

1) auch
kapu - sē̦ta, [bei Manz. Lett. auch kapsēte], der Kirchhof, eig. die Einfriedigung der Gräber: daiļi zied kapu sē̦ta BW. 27627;

2) der Umlauf an den Riegen, wo das Korn aufgeschnüttet wird, das in die Heizriege kommen soll U.

Avots: ME II, 159

kapsēte (unter kapsẽ̦ta 1): auch Popen, (mit ẽ ) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 89, Gipken n. FBR. XIII, 75, Orellen n. FBR. XI, 41, Roop n. FBR. XV, 152, Siuxt, (mit ê ² ) Stenden: es kapsēti appuškuotu BW. 4070 var. kapsētītes maliņā 27616.

Avots: EH I, 587

kapsẽtniẽki AP., = kapenieki.

Avots: ME II, 159

I kapsis: auch Dunika, NB., Tāši.

Avots: EH I, 587

[I kapsis auch kapšis Briņķi u. a. in Kurl.), ein mit Stroh und Erde bedeckter Kartoffelhaufen auf dem Felde Preekuln, Wid. Zu kãpšius "бугорок".]

Avots: ME II, 159

[II kapsis, ein Hackeisen Preekuln.]

Avots: ME II, 159

[kapslis,

1) ein Hackeisen, Preekuln in Kurl.;

2) = kaplis 1 Setzen, Selb.]

Avots: ME II, 159

nùoskapstêt (Schwanb.), intr., beschlagen, anlaufen, verrosten: mans arkls stāv nuoskapstējis Vēr. II, 924.

Avots: ME II, 847

‡ nùoskapstîtiês, = nùoskapstêt: nuoskapstījušuos rūti Janš. Mežv. ļ. II, 7.

Avots: EH II, 85

‡ nùoskapstuôt, = nùoskapstêt: bij gājis ... tuornī pie ... zvana un nuokasījis tam tuo zaļganuo nuoskapstuojumu Vanagu ligzda 264.

Avots: EH II, 85

pìeskapstêt, sich mit Grünspan bedecken: vaŗa trauks pieskapstējis Jürg.

Avots: ME III, 290

rēskaps, die Rechnung Diez, Ruj. n. U.

Avots: ME III, 521

saskapstêt, = nùoskapstêt: misiņa lietas, luoga rūtis saskapstējušas Golg., Lis.

Avots: ME III, 732

se̦nkaps* Konv. ² 1418, ein Grab der vor- od. frühgeschichtlichen Zeit.

Avots: ME III, 817

‡ skaps (o- Stamm!) Pilda n. FBR. XIII, 50, = skapis.

Avots: EH II, 501

skapsmata, ein unbesät gebliebenes Stück Rödungsland L. ("scheint nicht bekannt" U.). Zur Bildung vgl. krâsmata.

Avots: ME III, 872

skapsna: auch Gr.-Buschh., Heidenfeld; linu s. Saikava, Sonnaxt. skapsnu var sajemt divuos trijuos pirkstuos Sonnaxt. damest kādu skapsniņu sāls ebenda; "matu kušķis, dzijas šķipsna" Lubn.; "maza daļa nuo linu saujas vai kuodeļas" Meselau. mums vairs tik tāda skapsniņa vien ir palikuse pāri nuo visa meža AP.

Avots: EH II, 501

skapsna Wid., Spr., Wessen, skapsne U., so viel man mit den Fingern fassen kann Biel. n. U.: linu skapsna Wessen. linu skapsne lielāka nekâ sauja Kronw. n. U. Pēteris nuolika pakulu skapsnu pie malas Blaum. Zu li. skabýti "pflückend brechen", le. skabrs (s. dies)? Oder vielmehr zu li. skẽpsnė "Stück Stoff", skẽpeta "skara", le. šķēpele (s. dies) u. a. bei Būga KSn. I, 282?

Avots: ME III, 872

skapsnata Fest.,

1) = skapsna;

2) ein kleines Stück Wald:
nuo meža atlikusi tik tāda maza skapsnatiņa.

Avots: ME III, 872

skapsne, s. skapsna.

Avots: ME III, 872

‡ skapsnis "?": līdz ceļa galam augsti ce̦lmi nuocirsti, ka nevar saprast. kâ būs nuosaukt: ne lîdums, ne s. FBR. III, 109 (v. J. 1807).

Avots: EH II, 501

‡ skapste Bauske, die Patina: ar skapsti apklājies.

Avots: EH II, 501

skapstêt: verrosten (vom Metall) Jürg., Kegeln, Laud., Serhig.

Avots: EH II, 501

skapstêt U., PS., Lis., -u, -ẽju, skapstît L., U., -u, -ĩju, beatmen U.; durch warmen Hauch beschlagen U.; anlaufen von der Kälte U.; verrosten Mar. n. RKr. XV, 135: sudrabs, kapars skapst PS. neliec traukus mitrā vietā: sāks skapstēt! Mar. n. RKr. XV, 135. Wohl zu slav. kopъtь "Russ" und gr. χαπνός "Rauch", χαπύω "atme"; das s - kann aus Komposita wie nuoskapstêt stammen, wenn -s- da eigentlich infigiertes Reflexivpronomen ist.

Avots: ME III, 872

‡ skapstiņš Selb. "šķipsna": diegu. linu s.

Avots: EH II, 501

škapstiņš, ein Bücherregal Oppek. n. Mag. XIII, 24.

Avots: ME IV, 20

‡ *skapstuôt, zu erschliessen aus ‡ nùoskapsutôt.

Avots: EH II, 501

âbeļdā`rzs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 176; Veselis Saules kaps. 15, der Obstgarten.

Avots: EH I, 191

àizbràukt, wegfahren, hinfahren: dē̦ls aizbrauc uz e̦ze̦ru LP. IV, 2; aizbr. gaŗām, vorbei-, vorüberfahren: mēs visiem aizbraucām gar,ām, wir überholten alle im Fahren; kapsē̦tai aizbraukt gar,ām LP. VII, 148.

Avots: ME I, 20

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43

àizruobs,

1) : liktenīgs a. ("?"), kas traucēja Ritas gaitu Veselis Saules kaps. 168;

2) auch Bauske, Golg., Sessw.

Avots: EH I, 46

àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. mākuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 49

àiztika, das Hingelangen AP.: slikts ceļš: miruonim nelāga aiztika uz kapsē̦tu.

Avots: EH I, 58

àizvẽrt, tr.,

1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;

2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.

Avots: ME I, 59, 60

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66

‡ akmeņlauzis, ein Steinbrecher Veselis Saules kaps. 109.

Avots: EH I, 66

‡ apskupstêt Segew., = kapst%C3%AAt">apskapstêt.

Avots: EH I, 114

‡ ârpràtinât,* wahnsinnig machen, die Vernunit verlieren lassen: tieksme pēc tevis mani ārprātina J. Veselis Saules kaps. 142.

Avots: EH I, 195

ârpuse: stāv arpusē BW. 32416 var. ārpusē kapsē̦tai 27660, 3 var.

Avots: EH I, 195

atcìnît, ‡

2) (zurück)erobern:
kuo zari bija saulei atcīnījuši Veselis Saules kaps. 124. ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hergelangen: tikkuo varēju a. šurp.

Avots: EH I, 137

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153

‡ atnāciêns, = atnakums: ziņuoju tam par sava atnāciena ieme̦slu Janš. Dzimtene Il, 400 (ähnlich Bandavā II, 110, Līgava II, 153, Veselis Saules kaps. 172).

Avots: EH I, 157

‡ atputinât,

1) herstauben machen;

2) wehend entbldssen (freilegen):
vējl atputināja kapsē̦ta miruoņu kaulus A. Niedra Latv. Sargs v. J. 1925, .N's 3.

Avots: EH I, 160

ãtrs, ‡

4) früh, vergangen:
nav tā pasaule vairs tāda kâ atrākuos laikuos Strasden. ‡ Adv. ãtri,

1) bald, leicht:
pusdienas laikā kapsē̦tā nevajaga iet, tā[d] var ā. kādu spuoku redzēt Linden;

2) früh:
kad brauc uz tāļu pļavu, tad vajag ā. izbraukt Grob.;

3) Kompar. ãtrâk, in vergangenen Zeiten, früher
Grob., Iw., Puhren, Strasden: a. mums bij daudz gŗūtāka dzīve nekâ tagads Strasden. viņš man jau ā. teica, ka ies pruom ebenda.

Avots: EH I, 196

‡ atspuogs, = atspulga: acīs nebija ne˙kadu atspuogu Veselis Saules kaps. 163. sejā skrēja nemiera . . atspuogi Tīr. ļaudis. ruotaļu atspuogi nuo apgaismuotiem dzīvuokļiem Daugava 1928, S. 432.

Avots: EH I, 171

‡ atsvaidzinât, auffrischen Janš. Līgava II, 79, erfrischen: sejas bija sārtas, atsvaidzinātas, bez nuoguruma . . . Veselis Saules kaps. 57. Refl. -tiês, sich erfrischen.

Avots: EH I, 173

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175

‡ *bābîtiês, erschlossen aus dem nom. act. bābīšanās, sentimentales Verfahren: kas te par bābīšanuos! Veselis Saules kaps. 183.

Avots: EH I, 208

‡ bārenîgs, verwaist: ve̦cu, bārenīgu grāmatu kaudze Austriņš Nopūtas vējā 77. prasti un bārenīgi augi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 209

I bauze,

1): ein kleiner Knüppel
("rundziņä) Schnickern; "das dickere Ende eines langen Gegenstandes" Iw.: be̦zme̦ram ir b. grīzekli piedze̦n pie siênas ar puļķi, kam galā ir b., lai grīzeklis nemūk nuost;

6): der Kinderkopf (scherzhaft)
N.-Autz n. U.; ‡

7) bauze Alt-Saticken, (mit aũ) Iw., Demin. baũzīte Frauenb., Iw., die Samenkapsel des Flachses.

Avots: EH I, 207

‡ bezgalˆvains,* kopflos: bezgalvainā ē̦na Veselis Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 214

bezkrustu kapsē̦ta, ein Kirchhof ohne Grabkreuze.

Avots: ME I, 284

‡ bezpiedurkņains, ärmellos Veselis Saules kaps. 29.

Avots: EH I, 215

‡ bìedrisks, kameradschaftlich: Saša ... bij daudz biedriskāks ar Arvi A. Brigadere Daugava 1928, S. 19. biedrisku satiksmi Veselis Saules kaps. 102.

Avots: EH I, 224

[bluokât "(die Samenkapseln der Leinsaat mit Dreschflegeln) dreschen; stampfen" N. - Pebalg.]

Avots: ME I, 319

I buodziņa, Samenkapsel (z. B. des Mohns).

Avots: ME I, 360

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu māte, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu māte, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337

‡ briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 244

‡ brũnpe̦lê̦ks, braungrau: b. sūneklis Veselis Saules kaps. 106.

Avots: EH I, 246

būgnums, die Angst, Furcht: gar kapsē̦tu ejuot, man uznāca sevišķs būgnums Oberl.

Avots: ME I, 357

‡ burvinât,* bezaubern: aina burvināja dvēseles Veselis Saules kaps. 100.

Avots: EH I, 255

‡ dàcîtiês ² Auleja, -kuôs, -cĩjuôs, sich närrisch, sonderbar gebärden, anders als andere tun: kuo tu dākies, ka[d] tu taids pat vîze kai visi! Auleja. palikt mierā un nedācīties viesa klātbātnē Veselis Sautes kaps. 28. dācījies ar... jaunkundzēm Tīr. ļaudis. Aus *dārcīties (vgl. li. darkýtis "Grimassen sehneiden")? Vgl. aber auch dāks 1.

Avots: EH I, 311

‡ divatnĩba,* = divatĩba*, r. двойственность: bija jūtama ... d. katrā kustībā, katrā vārdā Veselis Saules kaps. 118.

Avots: EH I, 323

‡ dze̦lte̦nbā`rdaîns Veselis Saules kaps. 152, gelbbärtig.

Avots: EH I, 353

‡ II dzirksteļaîns; Funken sprühend: dzìrksteļaina ² guns Saikava. grìezdams dzirksteļainu zuobe̦na riņķi ap sevi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 359

‡ dzirkstuļuôt "?": smilšu graudiņš vēlās un dzirkstuļuoja zemē Veselis Saules kaps. 62:

Avots: EH I, 360

‡ II ece "?": tad nu jums, meitām, būs gan e. Veselis Saules kaps. 75.

Avots: EH I, 366

galkuôde ² Siuxt, eine kurze Sense zum Abschneiden der Samenkapseln des Flachses.

Avots: EH I, 380

‡ galviņaîns (wo?), mit Leinkapseln versehen: galviņaini lini.

Avots: EH I, 381

‡. grīšļaîns, mit Riedgras bewachsen: grīšļaina pļava Salis. pa... grīšļainām lankām Veselis Saules kaps. 77.

Avots: EH I, 407

‡ gruģinât, = grudzinât 1: zirgs gruģināja Veselis Saules kaps. 146.

Avots: EH I, 410

ìederêt, ‡ Refl. -tiês, hineinpassen: Līrums lāga neiederējās šai apkārtnē Veselis Saules kaps. 114.

Avots: EH I, 508

ìedzer̂t, ‡

3) anfangen zu trinken:
iedze̦rta tējas glāze Veselis Saules kaps. 165, ‡

4) durch ein Trinkgelage einweihen:
baznīcas tiek iesvētītas, nevis iedze̦rtas Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 67. Refl. -tiês,

1): iedzēries trakuo AP., Auleja, Golg., Kaltenbr:, Strasden, Zvirgzdine u, a.; ‡

2) sich (hin)einsaugen
(nach r. впиваться ) Zvirgzdine. dêle iedzē̦rusies kājā; ‡

3) in sich etwas einsaugen und dadurch schmutzig (flackig) werden
Auleja: kaidas ruokas izdzē̦rušās! ir nuomazgāt nevar.

Avots: EH I, 511

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ìepatikt, gew. refl. ìepatiktiês, anfangen zu gefallen: zē̦nu sejas viņam iepatikās A. XII, 356. saimniekam arī kalpu kapsē̦ta iepatukusēs par dusas vietu Aps.

Avots: ME II, 50

ìesvètît, tr.,

1) einsegnen, einweihen, weihen:
biznīcu, kapsē̦tu. visus mācītājs reizā gribēja apstāvēt un iesvētīt A. XVI, 295. es vē̦lē̦tuos iesvētītā vietā dusēt LP. VII, 454;

2) konfirmieren:
mana meita jau iesvētīta. iesvētījamā diena, der Konfirmationstag;

3) den Anfang der Feier machen:
iesvētīt svē̦tkus.

Avots: ME II, 75

ìesvîst, intr., inch., in Schweiss kommen, anfangen zu schwitzen: tādēļ zirgs pret kapsē̦tu iesvīst LP. VII, 53.

Avots: ME II, 75

izar̂t [li. išárti],

1) auspflügen:
arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju. kapsētā izara divi cilvē̦ku galvas LP. VII, 84;

2) durchackern:
zemi izaŗ un izecē MWM. X, 568. kur ar arklu neizaru, ar pakavu izkapāju BW. 28210;

3) pflügend vernichten, zerstören:
ceļu, ežu;

4) pflügend anstrengen, zu Schanden pflügen:
gan bāliņi pavadīs ar izartu kumeliņu BW. 17530, 4. Refl. -tiês, nach Herzenslust pflügen, bis zur Genüge pflügen: gan vēl izarsimies diezgan.

Avots: ME I, 712, 713

‡ izbrĩninât, = izbrĩnêt: "pa˙tiesi?" Paula izbrīnināta ... atsaucās Veselis Saules kaps. 59 (mit derselben Bed. auch Daug. gada grām. 1936, S. 187).

Avots: EH I, 436

izburbt,

1): aufwallen
Diet.; nuo liela slapņuma pļava izburbuse Warkl. tīrums irburbis Nautrēni, Warkl.;

2) dick, schwammig, fett werden
Diet.: re̦sns un izburbis cilvē̦ks Saikava. sarkanas, izburbušas sejas Veselis Saules kaps. 88; ‡

3) = izburbêt: izburbis le̦dus Kal.

Avots: EH I, 437

I izkàltêt, ‡

2) trocknend vertreiben:
mēs viņu izkaltēsim Veselis Saules kaps. 75.

Avots: EH I, 453

izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,

1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;

2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;

3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;

4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;

5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;

6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,

1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;

2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;

3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;

4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;

5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;

6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;

7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.

Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit

Avots: ME I,

‡ izmisîgs, verzweifelt: izmisīga, pacietīga, nebeidzama skatīšanās Daugava 1935, S. 400. cerības uzplūdumi un izmisīgi atplūdumi Veselis Saules kaps. 111. viņš izmisīgi paskatījās uz biedriem Ezeriņš Leijerk. II, 180.

Avots: EH I, 466

izràust: i. ceļu U. (unter raust) "verstümte Stellen ausschaufeln": ‡ Refl. -tiês, (Hindernisse überwindend, kriechend oder kletternd) mühsam, schwerfällig heraus-, hinausgelangen: izrausās nuo droškas Veselis Saules kaps. 84. i. nuo bedres, nuo gultas.

Avots: EH I, 476

‡ izsīcinât, verfeinern (?): viņa mode̦rnie, izsīcinātie ne̦rvi Veselis Saules kaps. 114.

Avots: EH I, 479

‡ izvairîgs, ausweichend: duoti izvairīgi suolījumi Veselis Netic. Toma mīlest. 103. viņš veikli un izvairīgi atlēca sāņus Saules kaps. 126.

Avots: EH I, 493

‡ juõkainĩba Veselis Saules kaps. 7, die Spasshaftigkeit.

Avots: EH I, 570

‡ jūtinât, Gefühle ausdrücken lassen (?): sejas panti ... nebija jūtināmi Veselis Saules kaps. 100. vgl. zur Bed. atjūtinât. Refl. -tiês "?": kur tev ir jūtas? tu tikai jūtinies Skalbe Kop. raksti III, 60.

Avots: EH I, 570

I kãpa, [kâpa Kr.], kãpe,

1) ein langer, bergiger Strich, die Düne:
balta zied ābelīte jūŗas kāpas maliņā BW. 30706, 1. es gulēju saldu miegu jūŗas kāpes maliņā BW. 30737;

2) kãpa, kãpe, ein zusammengewehter Schneehaufe: vē̦tra saputinājusi ve̦se̦lu kāpu (skaidru, sniega) Gaweesen; die Schneehöhen auf der tiefgrukftig ausgefahrenen Landstrasse;

3) kãpa, kāpe Erlaa n. U., eine Gruft, eine Grube auf der Schlittenbahn, eine Schneegruft -
sniega ieduobums ceļā AP.: kāpas nuolīdzināt. kâ rāva zirgs ve̦zumu nuo kāpas, tâ luoks pušu Bers., Serb., Adsel;

4) eine Masse, Menge:
es nuobeidzu savu baļķu kāpu A. XVI, 613;

[5) ein Abhang, ein steiles Ufer
U. Nebst li. kõpos "Dünen", kopa "множество, толпа" (wohl (nach Būga LM. IV, 439 f. und KZ. LI, 120) zu li. kõpti "zusammenscharren, häufen," kaps "Grabhügel" (s. dies), slav. kopá "Haufen" u. a.]

Avots: ME II, 191

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

kapenes, [ein Nom. pl. kapeņi Manz. Post. I, 174], Ort, da Gräber sind Manz., Gottesacker, Grabstätte, Nirchhof: nava vietas kapenēs (Var.: kapsē̦tā) BW. 27660. ve̦cajam tāda luste, ka jāiet kapenēs. vai nebija kapenes E'ģiptes zemē II Mos. 14, 11. kapenītes (Var.: kapu kalni) nuoziedēja dze̦lte̦niem ziediņiem BW. 27632, 4. Ungew. der Sing. kapene, das Grab Sudr. E. A. XIII, 376. Nebst kāpinės "Friedhof zu kaps "Grab".

Avots: ME II, 158

‡ kapmãte, kapu mãte, ein weiblicher Schutzgeist des Friedhofs: cep, māmiņa, kukulīti, uz kapsē̦tu palaizdama, kuo man duot kapmātei (Var.: kapu matei) par vārtiņu vē̦rumiņ[u]! BW. 27434, 4.

Avots: EH I, 587

kapšis (unter kapsis I): auch Assiten, Dunika, Grob., Kal., NB., OB., Rutzau, Wirginalen, kapšs Umgegend von Libau; mest (taisīt) kapši Grob., atrakuši rāceņu kapši Janš., Bandavā II, 428.

Avots: EH I, 587

ķērsêt: auch Lieven-Bersen; (die Samenkapseln des Flachses) abhauen (mit ẽ ) Siuxt.

Avots: EH I, 700

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237

knũja: auch (ein Stock, Knüppel) Grob., Kabillen, Kapseden, Nabben, N.-Autz, Zabeln, (ein dicker Knüppel zum Schlagen) Seyershof, ("kuoka runga zirga mietiņa iesišanai zemē") Salis.

Avots: EH I, 635

kuogars U., = kuogurs; [kuôgari ² Treiden "Samenkapseln des Flachses"].

Avots: ME II, 342

‡ kuôgure̦ns Kl.-Roop, mit vielen und guten Samenkapseln versehen (vom Flachs).

Avots: EH I, 686

kuôķelis ² : kuoķeļu ... stumbriem Veselis Sautes kaps. 122.

Avots: EH I, 686

‡ kuõpguļa, das Zusammenschlafen: meitu un puišu kuopguļa Veselis Saules kaps. 92.

Avots: EH I, 687

‡ kre̦klainis Veselis Saules kaps. 80, wer nur ein Hemd (aber keinen Rock) an hat.

Avots: EH I, 647

II kukurs, die Knospe am Flachse Salis, [Dond., Bixten]; kukuriņi, die Saathülsen von Flachs und Klee: linītim zili ziedi, misiņuoti kukuriņi BW. 32556. [Aus liv. kukkør "Samenkapsel"; s. Thomsen Beröringer 263.]

Avots: ME II, 303

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

laide,

1) der Flintenschaft
Gr. - Essern: [spēcīgs laides belziens Veselis Saules kaps. 126]; s. laida 3d;

2) [laĩde], der Rheumatismus
N. - Autz;

3) laides, der Rockschoss;
[laĩdes Bauske, = laida

I 3a];

4) ein leichtes, lustiges Leben:
bet tad nu viņam gan ir laide Tirs., Bers. līgaviņa laides raud; kādas laides tev vajag? BW. 22756, 1;

5) der Zins der Freibauern:
lielie laides saimnieki, kas darbuos negāja, sāka lasīt luopā spuožus dāldeŗus, ar kuo laidi samaksāt Druva III, 497. zemnieki grib palikt uz laides R. A. 259a. [Wohl zu laîst.]

Avots: ME II, 402

lāsmuôt, intr., schillern, funkeln Druw.: glāzēs vīns lāsmuo Stari II, 639. Refl. - tiês, funkeln, glänzen: viņa valgās acīs lāsmuojas kâ brūni me̦lni pilieni Stari I, 368. [Subst. lāsmuõjums, der Schimmer, Glanz; das einmalige Aufleuchten: ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsēta 100].

Avots: ME II, 442

laũkceļš, der Feldweg: [pašaurs, izgrambuots laukceļš te nuogriezās nuo lielceļa Veselis Saules kapsēta 35].

Avots: ME II, 426

laũkgals, [auch laukgalis], der Rand, das Ende des Feldes: es pārvedu brāļam sievu gar diviem laukgaliem BW. 18687. skarbi, skarbi zīle dzied mūsu brālīša laukgalā 31933, 23. [Emilija... bija aizgājusi uz laukgali zemenēs Veselis Saules kapsēta 72.]

Avots: ME II, 426

laûznis,

1) das Brecheisen:
[ar ruokas lauzni veikli atlauzis gaļas tuoveŗam vāku Veselis Saules kapsēta 102. ņēma laûzni ² ruokā un līdzēja cirst un lauzt Ve̦ntas kraulī plienus Janš. Dzimtene V, 457];

2) eine Waldstelle mit gebrochenen Bäumen
Mar., Bers., [Ronneb.];

3) der Pl. laužņi,

a) das Lagerholz, Windbrüche, die im Walde liegen geblieben sind;

b) das scharfe Gebiss für Pferde:
es ielikšu laužņus tavā mutē II Kön. 19, 28. lēca kâ nevaldāms ērzelis uz augšu, kad laužņiem tuo sarauj Dünsb.; laužņu iemaukti, der Stangezaum: aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu (Var.: lauzniņu) iemauktiņus BW. 11615;

4) ein starker Mann (verhöhnend - ein unordentlich gekleideter Mann):
lielais lauznis atnāca, bet vairāk par mani ne˙kā neizdarīja Burtn.

Avots: ME II, 432

lendere, le̦nde̦rs, auch leñderis,

1) das Geländer
(hieraus [nebst estn. lender] entlehnt), = sē̦tai līdzīgs ierīkuojums zirgu piesiešanai RKr. XV, 123. gar kapsē̦tas malu pie lenderēm stāvēja rinda aizjūgu Egl.;

2) die Raufe:
ze̦lta durvis, vaŗa grīda, sudrabuoti lenderiņi (Var.: redelītes) BW. 29735, 4.

Avots: ME II, 451

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

[ļukauss, -s, ein herabhängendes Ohr: nuotvē̦rusi aiz ļukauss Veselis Saules kaps. 71.]

Avots: ME II, 542

lukšinât: auch AP., Ramkau. Refl. -tiês: auch N.-Peb.; nuoduomājuši kao lūgt..., kad jau iepriekš tâ Iukšinās klāt Janš. Mežv. ļ. I, 338. Līna lukšinājās līdz uz ... kapsē̦tu Austriņš Gaŗā jūdze I, 234.

Avots: EH I, 760

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

[mãjišķĩba ,* die Häuslichkeit: neplauktu mājišķība, nebūtu ģimenes Veselis Saules kaps. 24.]

Avots: ME II, 578

mãkuôņgulta ,* das Wolkenbett: kaps par mākuoņgultu pāvē̦rsts šķiet Rainis.

Avots: ME II, 580

mãnîgs [Ruj.], betrügerisch U.: m. cilvē̦ks. [mānīgi ātri nuozuda biezuoknī Veselis Saules kaps. 130.]

Avots: ME II, 582

mazmeîtiņa, ein kleines Mädchen: kad es biju mazmeitiņa BW. piel. 27, 6. [šī daiļā mazmeitiņa Veselis Saules kaps. 115.]

Avots: ME II, 573

mâžuôtiês [Kr., C.], Gaukelei treiben, Faxen machen; Zauberei treiben U.: kuo māžuojies? vai duomā, ka es nesapruotu, kuo tu gribi? Laud. kas tur mežā ar kapsē̦tas pulksteni māžuojas? LP. VII, 38. viņa izskatās kâ bē̦rns, kas māžuodamies ietērpies mētēlī Druva I, 1112. - Subst. māžuôšanâs, das Albern, Faxenmachen: tā māžuošanās vien galu galā apriebjas MWM. IX, 588; mâžuôtãjs, der Gaukler.

Avots: ME II, 589

[me̦lnspīdîgs ,* leuchtend schwarz: pātagu, iesietu me̦lnspīdīgā, luokanā kātā Veselis Saules kapsē̦ta 152.]

Avots: ME II, 599

[meženiẽks, mežiniẽks, f. -niêce,

1) ein im Walde Hausender, der Waldbewohner
[mežnieks Karls., Veselis Saules kaps. 11], Wäldler, die - in, im Gegensatz zu laucinieks: pumpuraiņus cimdus adu, laucinieku gaidīdama; vē̦lns atspēra meženieku ar tām kārkla vīzītēm BW. 7272, 1. dziedāja visas laucinieces, ne lapiņa nečabēja, dziedāja viena mežiniece, uozuolam zīles bira VL.;

2) der Waldarbeiter
[mežinieks Austriņ], ein Mensch, der mit einer Arbeit im Walde beschäftigt ist, namentlich der Holz vom Walde nach Hause führt: mežinieki brauc malkā. meženiekus ar kārti saņēma mājenieki ar dažādām dziesmām BW. I, 174;

3) der Wolf
Mag. IV, 2, 128.

Avots: ME II, 609

I mikls, feucht L., Depkin n. U., [Lautb., Bauske, Domopol, Warkh.]: ar miklu, smagu plaukstu iesita meitenei pa muti Duomas II, 517. [pirksti sila, piesarka, pieplūda asinīm, tapa mikli un vēl neveiklāki nekâ iepriekš Veselis Saules kapsē̦ta 31. Wohl aus * mitls, vgl. mitrs].

Avots: ME II, 625

[mîkstce̦pure, ein weicher Hut: galvā gaiša mīkstce̦pure Veselis Saules kapsē̦ta 114.]

Avots: ME II, 642

I mûdît, -u, -ĩju, tr.,

[1) "skubinât" Jürg.];

2) stecken, werfen:
mūdi malku krāsnī! Mar. n. RKr. XV, 127. Refl. -tiês [Jürg.], sich strecken, sich ziehen, sich schleppen, sich mit Mühe begeben, sich quälen Etn. III, 167; IV, 147; [RKr. XVII, 69]: guovis mūdās uz mājām Bers. rīt agri nuo rīta mūdīsimies atkal uz kapsē̦tas silu uogās Tirsm. viņš mūdījās atkal uz priekšu Saul. [dubļuos kājām mūdīties Austiņš Naidnieki 30.] šuo smaguo dzīves krustu nuolieku, lai viņu ne̦s, kam tīk, lai mūdās, möge er sich quäln Austr. Zu mūtiês.

Avots: ME II, 677

mùrgaîns,

1) verträumt, schwärmerisch, phantastisch, läppisch:
murgainas duomas neļauj iemigt Saul. ar bērnišķīgi ticīgām, murgainām acīm aplūkuodami... Lautb. [viņu murgaini muocīja draudi Veselis Saules kapsē̦ta 151];

2) reich an
murgi: murgains miegs Aps., Lub.

Avots: ME II, 669

[muskuļuôts, mit (starken) Muskeln versehen: me̦lnās spalviņas uz muskuļuotās ruokas Veselis Saules kapsē̦ta 106.

Avots: ME II, 672

[naktĩba ,* die Nächtlichkeit: viņš paskatījās uz bāluo lielceļu, kuo naktība bija ievē̦ruojami sašaurinājusi Veselis Saules kapsē̦ta 140.]

Avots: ME II, 690

[našļa, = nasta: uz kapsē̦tu jāpaņem našļa (skuju) līdz Janš. Dzimtene IV, 177.]

Avots: ME II, 694

ņerkstis U., ņerkšķis, ņerkšis Lös. n. Etn. IV, 161, [ņerkša, comm., Vīt.], = ņe̦rka 1: [viņš jau nebija bāba, ne arī sentimentāls ņerkšķis Veselis Saules kapsē̦ta 190].

Avots: ME II, 901

[nešaubîgi, ohne zu zweifeln, ohne zu wanken: Reinis būtu gājis mierīgi, bezbailīgi, nešaubīgi Veselis Saules kapsē̦ta 97.]

Avots: ME II, 734

[nezemes (gen. s.), nicht von dieser Welt, überirdisch: (acis) zvīļuo ar savādu aizplīvuruotu nezemes spuožumu Veselis Saules kapsē̦ta 18].

Avots: ME II, 741

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. ² 519, Fick Wrtb. III ^2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752

nĩkuonis,

1) das Verderben, der Ruin, die Verwesung
L.: kaps visiem nīkuoņa bedre, im Grabe der Verweslichkeit endigt sich alle Hoheit L. lai lāsts un nīkuonis! U. b.;

2) "сухотка" Wid.;

3) nĩkuonis, f. - ne, = nīkulis: tādi nīkuoņa vārgulīši Kronw. vai lai ar nīkuoņiem zē̦niem spēlējuos? Poruk. svē̦tās meitas nīkuones (sic!) Tr. IV, 220.

Avots: ME II, 747

nùobrũnêt, nùobrũnuôt Spr., tr., intr.,

1) braun werden:
nuobrūnējuse āda Stari III, 22. te̦kas apstājās pie nuobrūnējušām būdiņām Latv.;

2) [auch nùobrũninât], braun färben:
[vēju un saules nuobrūnināta seja Veselis Saules kapsē̦ta 106].

Avots: ME II, 766

nùobružât, nùobružît, nùobružinât, nùobružgât Paul., tr., weg-, abreiben, abshaben Ringmundshof: nuobružāti svārki Stari I, 131; nuobružīti suoli AU. [ģē̦rbs bija labi vien nuobružāts Veselis Saules kapsē̦ta 19.] viņš izlasīja nuobružātu parakstu zem bildes AU. viņš nuobružāja sev nuo pieres uodu Egl. kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot ar miruiņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111.

Avots: ME II, 766

[nùočurêt,

1) blass od. gelb werden
Bauske; verkümmen Warkh.: nuočurējušu priedīšu puduruos Veselis Saule kaps. 5;

2) "klebrig werden":
kubula mala ar mielēm nuočurējusi Warkl.;

3) "nùotecêt: mīzali nuočurēja Kurs., MSil;

4) urinieren
(perfektiv, von kindern) Sauken;

5) "Fett schmelzend von den Grieben zum letzten Mal das flüssige Fett abschöpfen"
Sessw.]

Avots: ME II, 771

nuõgalis,

1) das Ende, die Spitze:
divu pirkstu nuogaļus un sirdi lai pārne̦suot viņam par zīmi;

2) das Toppende eines Balkens;

3) [nuõgalis Dunika], der kleine Finger
Bers.: nuogalis (nuogalītis) apzīmē mazuo pirkstu RKr. XVII, 32; etwas Unbedeutendes Naud.: vai es kāds nuogalis, ka mani ne˙maz neievēruo? Naud.;

5) nuogaļi Salisb., Ruj. n. U., für ašķugali; nuogali, Hacheln der Gerste
Ruj. n. U.; nuõgaļi [Ruj.], Kleinkorn Karls.; [die ausgedroschenen Flachssamenkapseln Ruj.].

Avots: ME II, 783

nuoģida ,* nùoģidums,

1) [auch: nùoģidiens Juris Brasa 384], die Vorstellung:
nuoģida jab priekšstats Konv. ² 1273. mūsu pašu griba muodina ve̦se̦lu rindu nuoģidumu Vēr. II, 177. [baiguo spārnu šalkšana atsauca nuoģidu par citu nuotikumu Veselis Saules kapsē̦ta 111;

2) nuoģidums, Erfahrung
B. Vēstn. n. U.]

Avots: ME II, 790

[nùogruģinât, aufwiehern: zirgs... rešņi nuogruģināja Veselis Saules kapsē̦ta 147.]

Avots: ME II, 787

nùojàusma, die Ahnung, Vorahnung: saldās miera nuojausmās es caur mākuoņiem tad vītuos Rainis. [viņa izskats viņam iedvesa šaubas, neskaidri tālu nuojausmu Veselis Saules kapsē̦ta 93.]

Avots: ME II, 791, 792

nuõkara, nuokare, nuokãre,

1) etwas Herabhangendes:
nuoraujat visas nuokaras ielu starpās līdz ārdīm! Vīt. viņas blūze bija ar gaŗām nuokārēm U. b.;

2) der Abhang
Naud.: viesnīca bija krāšņa ē̦ka uzce̦lta pie pašas kalna nuokaras A. XII, 495. klints nuokares lūst Vēr. I, 834. kalna nuokāres priekšā laukums Rainis. [daudz nuokāres veda uz viņa(= kalna) augstumiem Veselis Saules kapsē̦ta 139];

3) nuokāre, das Schutz -, Abdach
Dr.

Avots: ME II, 794

‡ nuokẽrsêt linus Siuxt, den Flachsstengeln die Samenkapseln abschneiden od. abstreifen Lieven-Bersen.

Avots: EH II, 59

nùomìrkt, nuosmirkt Peb., Smilt., intr., abweichen, durchnässt werden: sen būtu mani balti vaigi asarām (asarās 15687) nuomirkuši BW. 15711. lietū mirku nenuomirku, kâ nuomirku rasiņā BWp. ^2. 23981. viņš bijis tīri slapjš nuomircis LP. VII, 640. Jāņa bē̦rni nuosmirkuši, Jāņa zāles lasīdami Peb. [guovju gans... bija briesmīgi nuomircis, birzdams pa lieluo... sūnekli Veselis Saules kapsē̦ta 5.] viņa strādāja un gāja nuosmirkuse, netīra Jauns.

Avots: ME II, 820

[nùopikuôt, nùopikât,

1) mit Schneebällen bewerfen, schneeballierend besiegen:
drīz uzkritīs pirmais sniegs, tad varēsi ar Viktuoru pikuoties. atminies, kâ mēs abas viņu pē̦rn nuopikuojām? Veselis Saules Kapsē̦ta 164, Lis.;

2) schneeballierend betäuben
od. zerbläuen: zē̦ni nuopikājuši kaķi Bauske. Refl. -tiês,

1) eine Weile schneeballieren:
ve̦se̦lu stundu nuopikājāmies Napr.;

2) müde werden:
akmeni ve̦ldami nuopikajāmies Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 828

nùoplaiksnîtiês, [nuoplaikšķitiês Ar.], nùoplaikšîtiês, sich aufklären, zum Vorschein kommen: pret vakaru debesis nuoplaiksnījās [N.-Peb.], Druw. n. Etn. IV, 161. sejas nuoplaiksnās kâ netīri smīni Zalkt. smieklu ē̦na nuoplaiksnījās viņas vārdu skaņā Latv. [Līruma sejā... nuoplaiksnījās ass un nievājuošs smīns Veselis Saules kapsē̦ta 27.] mākuonis nav vairs ne˙kad galīgi nuoplaikšķījies Baltp. īgnums nuoplaikšījās nebēdīgā smīnā Vīt.

Avots: ME II, 829

nùoplakšķêt, nùoplakšêt, [nùoplakstêt], ein patschendes, klatschendes Geräusch von sich geben: lietus lāses nuoplakšēja luogā MWM. VIII, 922. sitiens nuoplakšķēja A. XX, 770. [pacēlās maza lāpstas lieluma zemes šņauka... un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsē̦ta 91.]

Avots: ME II, 829

nùoplĩvêt, nùoplĩvuôt, nùoplivuôt, nùoplivinât, nùoplivinât, nùoplĩvinêt, eine flatternde Bewegung machen, dahin flattern: mētelis vien nuoplīv Dok. A. nuoņe̦m tautas vainadziņu, mati vien nuoplīvuoja BW. 24450. pār krastu nuoplīvuoja gara dūmu strīpa Stari I, 41. [kâ bālgana liesma nuoplīvuoja... acīs Veselis Saules kapsē̦ta 20.] meitene nuoplīvinē pa pļavu Latv. Refl. -tiês, eine flatternde, flackernde Bewegung machen: vakarblāzma nuo-dzisa, nuoplīvuodamās nakts me̦lnuo mākuoņu asiņainās krēpēs Austr. svece nuoplivinājās vairākus lāgus Vēr. II, 1313.

Avots: ME II, 831

nùoskuìt,

[1) abschälen:
kartupeļus Veselis Saules kapsē̦ta 60;]

2) abschaben, abscheren:
nuoskuituo vilnu Jauns. Balt. gr. I, 191. (nuoskuit bārdu Domopol.]

Avots: ME II, 850

‡ nuoskupstêt Segew., = nùoskapstêt.

Avots: EH II, 87

nùotè̦luôt, tr., abbilden, darstellen C.: tie ir jānuotē̦luo JR. V, 155. Refl. -tiês, sich abbilden, zum Vorschein kommen: irōnisks smaids nuotē̦luojās pār bāluo seju Vēr. II, 1333. [nuotē̦-luodamās pret luoga maiguo dzidrumu, viņa izskatījās divkārt daiļāka Veselis Saules kapsē̦ta 23.] Subst. nùotē̦luõjums, die Abbildung, Darstellung, das Abbild: diezgan labi izdevies uozuola nuotē̦luojums A. XVII, 3; nùotē̦luôšana, das Abbilden, Darstellen; nùotē̦luôtãjs, der Abbildner, Darsteller.

Avots: ME II, 874

nùotrusêt, nùotrust, intr., abfasern, struppig werden: lai nuotrus galvai mati, kad saimnieks ce̦pures neduod. irbei spārni nuotrusuši pa eglēm luožņājuot BW. 8461. sausajā laikme̦tā zâle nuotrus Vēr. II, 1054. purva kārkli nuotrusuši BW. 21384. [vājas un nuotrusušas... priedes Veselis Saules kapsē̦ta 78.] šķidru, nuotrusējušu matu pinkas AU.

Avots: ME II, 878

nùoūbêt, [den Glanz od. die Farbe verlieren Bers., alt, matt, mürbe werden Sessw., "nuoskapstēt" Golg., Lös., Selsau, "appelêt" Laud. u. a.]: istabiņa ar nuoūbējušām sienām Saul. nuoūbējuša vara nauda Druva I, 40, [Sessw.]. apkārt nuoūbējis žuogs I, 570. nuoūbējušas ēciņas Saul. ve̦zuma priekšgalā sēdēja putekļiem nuoūbējis jauneklis Dz. Vēstn. [nuo sienām skatās ve̦cas nuoūbējušas sejas Leijerk. II, 114. nuoūbējuši (beschimmelte) trauki, akmeņi Lis. nekrāsuots kuoks, piem., māju jumti ar laiku nuoūb (werden grau) Erlaa. nekrāsuoti kuoka trauki mitrā vietā nuoūb (appe̦l) Druw., Schwanb. u. a.]

Avots: ME II, 880

[nùovem̃t, vomierend besudeln: ejas biezuoknī kâ zaļām... gļuotām nuove̦mtas Veselis Saules kapsē̦ta 107. Refl. -tiês,

1) vomierend sich besudeln:
bē̦rns nuovēmies; (übertragen) bē̦rzs nuovēmies Lis., die (angebohrte) Birke hat sich (im Frühjahr) mit ihrem letzten Saft beschmutzt;

2) vomierend sich erleichtern:
kad tik dabūtu nuovemties! KL]

Avots: ME II, 885

‡ nùozālinât, vergiften: gribējis ar šituo (= zaļganuo nuoskapstuojumu) n. ... brigadieri Vanagu ligzda 264.

Avots: EH II, 108

[paknaisît, ein wenig kratzen: p. pakausi Warkl. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig kratzen
Drosth.: grāvracis nuoņurdeja, paknaisījās, tad pēkšņi... uzlēca sē̦dus Veselis Saules kapsē̦ta

Avots: ,

[pampaļa,

1) eine Samenkapsel:
ruozēm aizme̦tas pampaļas;

2) etwas Dickes:
liela pampaļa (von einer Beere)!]

Avots: ME III, 72

par̃kšķêt [Ruj., Arrasch], parkšêt, [paršķêt Wessen], intr., [schnarren Ruj.], quarren, klappern: [parkšķēja grieza Veselis Saules kapsē̦ta 99.] skat, kâ tie spiežas, grūstās, parkš! Rainis. lietus parkšēja pret vaguona jumtu MWM. VIII, 922. [akmens pār̃kšķē̦dams vēlās pa skaidu jumtu Jürg. kas tur parkšķ uz jumta? Salgaln. starks klabina, ka parkš (od. paršķ) vien Wessen.]

Avots: ME III, 91

pãrlaîst, tr.,

1) hinüberlassen, hinüberwerfen:
es būtu savus gaŗuos matus par vaiņagu pārlaiduse BW. 9987. es pārlaidu ze̦lta zirni par sudraba uozuoliņu BW. 33143. ja par lūpām tu iedruošinies pārlaist kādu vārdu... Egl. acis pārlaist par od. pār, etwas überblicken, ūberschauen: viņš pārlaida acis pār istabu MWM. VIII, 655;

2) verstreichen, vorübergehen lassen, verbringen, verleben:
nakti, bē̦rnu dienas, aukstu ziemu, gŗūtus laikus, ļaunas dienas. [pārlaistais starplaikme̦ts Veselis Saules kapsē̦ta 186.] mājiņas, kur ar veceni mūža galu pārlaistu A. XX, 653. [Jē̦kabs nu˙pat pārlaidis lielu izbīli Austriņš Nuopūtas vējā 122;]

3) vorübergehen, passieren lassen:
bez mācības vairs nevaruot pārlaist LP. IV, 222. viņš šuoreiz nu gan mani varēja pārlaist vieglāki Kaudz.;

4) ausser Acht lassen:
krē̦slu pārlaizdamas, nuosēdās savuos kaktuos MWM. XI, 87;

[5) klären (den Branntwein)
L.]. Refl. -tiês, hinüberfliegen: putns pārlaldās par kuoku; fig., überfliegen: pa viņa vaigiem pārlaižas smaidi Aps.

Kļūdu labojums:
gaŗuos = gaŗus

Avots: ME III, 163

pãrprasît,

1) über allerlei in weitem Umfang, aber oberflächlich befragen, namentlich ein Kind über etwas Gelerntes:
viņi ar mani runāja, pārprasīdami par pagājušuo dzīvi Latv.; [2) noch einmal, von neuem fragen: "Mietu purvu?" pārprasīja Arturs Veselis Saules kapsē̦ta 66];

3) bittend umstimmen:
svešas mātes nepārprasu ne gaudām asarām, vgl. BW. 3949, 1. [ jie (= viņi) pārprasīja juo (= viņu) Pas. II, 52]. Refl. -tiês,

1) sich fragend überanstrengen;

2) sich fragend versehen.

Avots: ME III, 171

[pãrpũle,* die Überanstrengung: sejas bija... bez nuoguruma un ... pārpūles zīmēm Veselis Saules kapsē̦ta 57.]

Avots: ME III, 171

pãrsalˆt, intr.,

1) über-, befrieren:
pļava, upe pārsāluse ar le̦du. [drīz Juodupe pārsāls, tad varēs ar slidām skriet Veselis Saules kapsē̦ta 164.] pirmais sniegs vēl pārsalā Stari. Fig.: viņa dvēsele pārsaluse ar saltu spītību Vēr. II, 523;

2) vom Frost ganz und gar durchdrungen werden:
pārsala jūriņa līdz dibe̦nam, vgl. BW. 13282, l;

3) übermässig frieren, ganz erfrieren:
bē̦rni pārnāca pārsaluši mājā.

Avots: ME III, 173

pãrspèks, die Übermacht: lūk, kur nu tavs pārspē̦ks? Rainis. viņš atzina tumsas un pārspē̦ka varu Vēr. I, 680. ienaidnieka pārspē̦ks A. XI, 218. [pārspē̦ks ir m˙ūsu pusē Stelp., Fest. skuķis gan turējās pretim, bet kuo viņš varēja pret pārspē̦ku darīt? Veselis Saules kapsē̦ta 7.]

Avots: ME III, 177

[pašuomulîgs, selbstzufrieden: viss mierīgais un pašapmierinātais, pašuomulīgais sabruka Veselis Saules kapsē̦ta 145.]

Avots: ME III, 118

paštìesa,*

1) die Lynchjustiz
Latv.;

[2) Selbstgericht:
Arturs un Rita padevās nežēlīgai paštiesai Veselis Saules kapsē̦ta 110].

Avots: ME III, 117

pe̦lê̦kgàišs, hellgrau: pe̦lē̦kgaišas skārda slaucenes Veselis Saules kaps. 6.

Avots: ME III, 196

pe̦lê̦kmizaîns, graurindig: priedītes...pe̦lē̦kmizainuo stumbru Veselis Saules kaps. 122.

Avots: ME III, 196

pẽrļaîns, pẽrļuots, perlenartig, mit Perlen geschmückt: putas pērļuotās Akurater. piere pārklājās vizuošām pērļainām sviedru lāsēm Veselis Saules kapsē̦ta 12.

Avots: ME III, 209

II pìelīgt, bei der Abmachung vereinbaren, hinzubedingen: pielīga, ka ve̦se̦ls rublis jānuodzeŗuot magaričās Zeif. III, 3, 37. puiši neaizmirsa arī tuo pielīgt, ka saimniekam nav tiesības... Alm. Kaislību varā 53. lai atlīdzina par sakņu dārzu. vai tas viņai pielīgts? Veselis Saules kapsē̦ta 113.

Avots: ME III, 268

pìerakt,

1) dazu-, hinzugraben;

2) grabend anfüllen:
pierakt kurvi pilnu ar kartupeļiem Salis. kapsē̦ta bijusi pierakta pilna LP. VII, 1, 1028. Refl. pìeraktiês klāt, grabend an etwas herankommen, sich nähern: naudas šķirstam jau pierakušies klāt LP. VII, 1061.

Avots: ME III, 282

pìesar̂dzîgs,* vorsichtig, behutsam, bedächtig: viņš tapis neuzticīgs, piesardzīgs un nepieejams, kâ jau zemnieks. rīkuojas gausi un piesardzīgi B. Vēstn. ... sacīja Rita, atturīga, piesardzīga, nuoslē̦gta Veselis Saules kapsē̦ta 90.

Avots: ME III, 287

pìezvanît,

1) anklingeln, anläuten:
es piezvanu, lai mani ielaiž pie mana drauga Vēr. II, 809;

2) läutend füllen:
40 gadus nuo vietas viņa acu priekšā zvani piezvanīja lielu kapsē̦tu Ezeriņš Leijerkaste I, 164.

Avots: ME III, 313

pil˜nkrūtaîns, vollbrüstig: pilnkrūtaina meiča Veselis Saules kapsē̦ta 44.

Avots: ME III, 215

pirmbā`rda,* der erste Bart, Flaum: ienāca divi jaunpuiši, apauguši smalkām, tumšbranām pirmbārdām Veselis Saules kapsē̦ta 95.

Avots: ME III, 225

plāksnaîns, schichtenartig, schichtenweise: plāksnainu egļu sienu zīmēja ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsē̦ta 100. tuorņi, kas apakšā šķita bezgalīgi spē̦kā un nesasniedzami, tagad slīd plāksnaiņi uz leju Latv. plāksnainais iezis, der Gneiss Dr.

Avots: ME III, 329

pluosa, der Lärm, das Toben U.: te̦lpā bija savāda pluosa, savādas, drūmi baigas skaņas Veselis Saules kaps. 171. tavu pluosu par āru un tavu gāzu, vai dzirdiet! Hug.

Avots: ME III, 364

puõga,

1): man iztrūka vestei p. BW. 382, 5. e̦su par puodziņu augstāks par citiem saimniekiem Jauns. Raksti VIII, 322;

2): auch Lng., OB.;

3): "svaru bumba˙` Warkl.;

5): linu p. Saikava, Seyershof; apiņu p. Tals., die Samenkapsel einer Pflanze (z. B. einer Distel)
AP.; ‡

8) "spriguļa kāta gals" Seyershof; ‡

9) (geringschätzig) eine Taschenuhr
Frauenb.: cik p.? ‡

10) gre̦dze̦na pùoga ² Saikava, der Stein eines Fingerringes.

Avots: EH II, 345

puõga, auch puogs U.,

1) der Knopf:
tas man pie puogām ķeŗas! das beleidigt mich, ist mir nicht angenehm Etn. 11, 109;

2) puõga Bl., die Schelle
U., Bielenstein Holzb. 535;

3) Gewicht bei einer kleinen Wage
Infl. n. U.;

4) puogas, Korallen
Elv.;

5) die Samenkapsel des Flachses; das Hopfenköpfchen;

6) galvas puoga, der Kopf
(verächtlich) BW. 13714;

7) krievu puoga, Witwenblume (scabiosa)
Konv. ² 3874; zaķu puogas, Trollblume (trollius europaeus L.) Konv. ² 3226; dze̦lte̦nās puogas, eine Art Pflanzen A. XX, 939. Dürfte (vgl. Zubatý BB. XVIII, 264) verwandt sein mit aksl. pǫgy "corymbus"; vgl. auch (kurisches?) pañga.

Avots: ME III, 454

puõgaļa Karls., Wolm., Salisb., Ronneb., puõgalis, puoguļa, puogulis, die Knospe, der Knoten am Lein und an andern Gewächsen U., (puõgulis C., Arrasch, Jürg.) die Samenkapsel beim Flachs, "tāds duglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst" Konv. ¹ 816: augai, mani gaŗi lini, dze̦ltainām puoguļām (Var.: dze̦ltainiem puoguļiem)1 BW. 28285. puišiem jānuosukā (t. i. jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju [linu] par dienu Etn. III, 89. puogaļas grabēdamas nuobirst zemē Purap. Kkt. 19. puķe ar dze̦lte̦nām puogāļām Etn. IV, 166. Zu puõga.

Avots: ME III, 455

puõgaļaîns U., puoguļaîns, viele Samenkapseln habend (von Flachs) U., viele Knoten, Knospen überhaupt habend (von Gewächsen): meitai puoguļains dābuola vaiņags galvā Duomas IV, 459.

Avots: ME III, 455

puõgalāji Ruj., die Samenkapseln der Leinsaat U. - gušņas ar puogalājiem (mit Distelköpfen) Ruj. n. U.

Avots: ME III, 455

puogulis,

1): auch (mit uõ) Salis n. FBR. XV, 64 und 78, (mit ùo ² ) Mahlup (die Samenkapsel beim Flachs).

Avots: EH II, 346

puõļa Karls., C., AP., Demin. puoliņa, die Samenkapsel, die Knolle, tāds auglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst Konv. ¹ 816: linu, maguoņu, kartupeļu puoļas. augat, mani gari lini, dze̦ltainām puoliņām! BW. 28285 var. galvas, kas kâ linu puoļas krīt uz visām pusēm Plūd. auglis ir puoļa ar spalvainām se̦klām Konv. ² 1664. - Wenn mit uo aus ōu̯, zu pūlis "Haufe", r. пуля "Kugel".

Avots: ME III, 456

puõļaîns, kapselig Dr., reich an Samenkapseln, Knollen.

Avots: ME III, 456

priẽdãjs Jürg., Salis, Bauske, Arrasch, (mit ìe ² ) Golg., das Kieferngehege: te priedājs beidzās, un tālāk auga jau bērziņi Veselis Saules kapsē̦ta 107.

Avots: ME III, 392

prìekšã, adverbial gebrauchter Lok. sing. von prìekša, vor, vorn, voran, in Gegenwart U.: Sprw. kas priekšā, tuo bāž iekšā! visiem cilvē̦kiem stāv nāve priekšā, bet jūŗas braucējiem vēl kaps klātu. durvju, nama, mājas priekšā. tiesas priekšā, vor Gericht. acu priekšā, vor den Augen, sichtbar: svešums vien acu priekšā LP. VI, 153. kunga priekšā, vor dem Herrn, in Gegenwart des Herrn U. dieva priekšā, vor Gottes Antlitz; dieva priekšā būt, aiziet, gestorben sein, sterben : tagad jau viņš gadus trīsdesmit kamēr dieva priekšā A. v. J. 1899, S. 281. ļaužu priekšā, vor den Leuten, öffentlich U. - aiziet pie tē̦va, kurgudrie brāļi jau priekšā (sind schon vor, sind schon da) LP. IV, 118. par nelaimi upe bijuse priekšā IV, 224. vēl trešā, beidzamā nakts priekšā (steht bevor) JK. III, 72. - priekšā iet, vorn gehen, vorausgehen U.; prtekšā nākt, vortreten, sich zeigen U., sich nähern: priekšā nāca ziedupīte, tur ruociņas nuomazgāšu BW. 10816. priekšā nāca tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193 var.; priekšā celt, vorheben, vortragen: ēdienu LP. IV,189; priekšā stādīt(ies), (sich) vorstellen; priekšā tikt, vor-, vorangelangen; priekšā aiztikt, vor-, vorangelangen, überholen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. Sprw.: tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi; priekšā likt,

a) vor-, voranlegen,

b) vorziehen, den Vorzug geben:
es šuo dziesmu liktu priekšā pat dziesmai "Mūsu tē̦vs debesīs" Aps. - priekšāpakaļā būt, überall dabei sein: saimniecei bija prieks, kad tā pate varēja būt savā kuopībā priekšā pakaļā, lai re̦dzētu, kuo ļaudis darīja Lautb. Luomi 179.

Avots: ME III, 394

pusbads, halber Hunger: tur dažreiz tīri pusbadu mirst MWM. X, 334. vēpris, re̦dzē̦dams, ka pusbadā un aukstumā jādzīvuo, atstāja savu saimnieku LP. VI, 246. lielā dzimta uz savām sešām pūrvietām mira pusbadā Veselis Saules kapsē̦ta 5.

Avots: ME III, 423

pūslîgs,

1) blasig, blasenartig:
zilgans un pūslīgs dūmu stabs cēlās augšup Veselis Saules kapsē̦ta 100;

2) leicht aufgebracht, erzürnt:
viņš ir brīnum pūslīgs Zaravič.

Avots: ME III, 450

pũsma N.-Peb., Nigr., Drosth., Kandau, Arrasch, Bauske, pùsma Jürg., auch pūsme, pūsmis Ruj. n. U., der Hauch, Lufthauch, Windhauch; der Atemzug: vēja pūsmai caur lapienu ejuot, bira ievu ziedi Lautb. Luomi 13, nuo lejas pūš spēja vēja pūsme tām pretim A. v. J. 1902, S. 2. klaigas ne̦s uz malu veja pūsmas MWM. XI, 260. mētelis cēlas un grima nevienādajā vēja pūsme Niedra Zemn. Dē̦ls 61. vēja ne˙maz nav laukā, ne pūsmiņas arī ne LP. V, 63. luogā zieduoņa pūsmiņa dveš A. v. J. 1897, S. 394. pa kapsē̦tas ve̦cajiem bē̦rziem šalca rudens pūsma A. v. J.1900, S. 1078. te uzpūta auksta pūsma MWM. v. J. 1899, S. 627. vejš pūš, kur gribē̦dams, un tu gan dzirdi viņa pūsmu Glück Joh. 3, 8. ka viņš tam . . . dzīvību šķiņķuotu, kas .., iekš pēdīgām pūsmām gulēja Makkab. 3, 31. Vgl. pùst.

Avots: ME III, 450

pusmẽ̦rs,

1) das halbe Mass;
pusmē̦rā durvis atdarīt Für. I, die Tür halb auftun. Der gen. s. pusmē̦ra adjektivisch gebraucht - mittelmässig, durchschnittlich: vidišķie pusmē̦ra cilvē̦ki Veselis Saules kapsē̦ta 153;

2) der Radius
Pūrs III, 146,

Avots: ME III, 430

raîzîgs ² Salis, besorgt; beklommen: māte viņu uzlūkuoja raizīgām acīm Veselis Saules kapsē̦ta 57. Peteris raizīgi jautāja Blaum.

Avots: ME III, 472

ratâda, die lederne Wagendecke: ... ratādu, ar kuŗu bija apse̦gtas Ritas kājas Veselis Saules kapsē̦ta 140.

Avots: ME III, 480

ratse̦ga, die Wagendecke: Līrums atklāja ratse̦gu, kamē̦r Rita valdīja gruožuos nemierīguo melni Veselis Saules kapsē̦ta 140.

Avots: ME III, 481

redzẽjiêns, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens; der Augenblick, der Moment: labs guodiņa gaidījiens, ne kauniņa redzējiens VL, tas bijis tik redzējiens, ka kaps bijis atrakts (im Moment, im Handumdrehen war das Grab gegraben) Pas. III, 77. ve̦lni sagrābuši bur[v]i, un tas bijis tik redzējiens, ka bur[vj]am bljusi jau āda pār acīm ebenda 98 (aus Serbigal). tas tik bija redzējiens! MWM. VIII, 246.

Avots: ME III, 502

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519

resnis Fest., Dr., Ezeriņš Leijerk. II, 269, Gr.-Buschhof, rešņa Etn. III, 162, comm., ein Dicker: tur nāk tusdams resnis Fest. Sapuliņš bij mazs, mazs resnītis Poruk III, 97. lai jūdz (zirgus) Jē̦kabs vai pats resnis (vom Wirten gesagt) Veselis Saules kapsē̦ta 32.

Avots: ME III, 513

re̦tu, re̦tum, re̦tumi, re̦tumis U., Ronneb., re̦tums, re̦tumš, re̦tumiem, Adv., selten; undicht: man bij re̦tu nauda Seewald. re̦tu viņu dabūja redzēt Purap. krūmiem auga me̦lni alkšņi, re̦tum (Var.: re̦tums) vien uozuoliņi; pulkiem jāja kalpa puiši, re̦tum vien saimenieki BW. 14247 var. re̦tum (Var.: re̦tums, re̦tumš) auga gudri vīri, re̦tum re̦sni uozuoliņi 31359. tikai re̦tumi nāca sakarā ar tām pe̦rsuonām A. XI, 474. tas nuotiek re̦tumis U., das kommt selten vor. vīnu re̦tums dzer BW. III, 1, 73. tieksmes un dziņas... tikai re̦tums vairs uzliesmuoja Veselis Saules kapsē̦ta 56. viņa smējās tikai re̦tumš C. T. R. 32. ik˙dieniņas kājas āvu, re̦tumš galviņ[u] sukāju BW. 1011 var. re̦tumš tāda sava māte, kāda man sveša māte 4198 var. tā atnāks re̦tumiem 269, 3. ar nāburgu (alu dzēru) ik dieniņas, ar bāliņu re̦tumiem 19555. viņš tikai re̦tumiem nuo turienes izgāja Vēr. v. J. 1903, S. 21. tikai re̦tumiem zivs paplunkšināja niedrājā Blaum.

Avots: ME III, 515

I ruõgulis: pilni zirņi ruoguļu (Sanenkapseln von Disteln; mit uo) Serbig.

Avots: EH II, 391

I ruôza Druw., Adsel, Arrasch, Aahof, ruoze U., ruôze ² Matk., Bl., ruozis U., ruozins U., ein Hügelrücken in Wald (Adsel) und Morast (Schwanb.) U., Druw., Nerft; der Bergrücken; eine Erhöhung in einer Ebene Wolm. (ruoza); ein Hügel Grünh., Matk., MSil.; (mit uõ) Kr., Nerft; ruoza, eine trockene Stelle im Morast Burtn.; ruoza, ein Hügel od. eine trockene Stelle im Kieferwald Daudsewas; eine Halbinsel auf einer Wiese (?) Ruj. n. U.; "eine kleine Wiese od. ein Bächlein zwischen Feldern" Ronneb. (ruoza); ruôza, eine kleine Wiese zwischen Feldern od. im Wald Trik., Notk.; ein Streifen Laubholz im Fichtenwalde Walk n. U.; ruoza, ein schmaler Streifen Land N.-Peb.; ruôza, ein schmaler und erhabener Streifen Land, der eine Grenze bildet Bers.; Reihe, Schicht, Stapel: salikt burkānus, žagarus, saknes ruôzā Planhof, Wrangelshof; ein offener Ort im Walde Saucken n. U.; ein Nadelwald Aahof; eine Niederung Arrasch, (ruôza) Nötk.; eine Schlucht Eichendorff, Schlampen (ruôza ^2); ruôza, eine Vertiefung Heidenfe1d; eine schmale Vertiefung zwischen zwei Anhohen Druw.; kalnu ruoza Konv˙l 794. smilšu ruoziņa K. Müller 46, ein Sandhügel. uz ruoziņas audzis milzīgs uozuols LP. V1I, 340. ruozas klajā paugurā Juris Brasa 172. lai veicinātu dzīvību birzē un ruozā Vēr. II, 408. pļavas vidū ruoza I, 257. šmauguo ruozu, kuŗa kâ gŗāvis skrēja uz Juodupes straujuo piete̦ku Veselis Saules kapsē̦ta 83. In der Bed. "Erhöhung, Hügel" zu ruozît (s. dies)? Dagegen in der Bed. "Streifen, Wiese, Reihe, Niederung, Schlucht" wohl zu li. rúožas "Strich, Streifen, Schramme", rė´žti "schneiden, furchen`, rė˜žis "Ackerstreifen", čech. ráz "Hieb", gr. ρ˚ήγῡμι "reisse, durchbreche", ρ˚ώξ "Riss, Spalt" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 245 f.). Die beiden Wurzetn lassen sich im Le. nicht mehr reinlich sondern. Genau mit ruôza "Schlucht" deckt sich gr. ρ˚ωγή "Spalt".

Avots: ME III, 585

rūģe "?": kāda tur gaisma, - rūģe vien Veselis Saules kapsē̦ta 119.

Avots: ME III, 568

rūpnĩca *, ein Industrieunternehmen, eine Werkstatt, Fabrik: augšā bija rūpnīca, kur kārsa, vērpa, mala Veselis Saules kapsē̦ta 67.

Avots: ME III, 571

sadèldêt, tr., (vollständig) abnutzen, vertilgen: izkapti sadeldējis N. Schwanb. sadeldēju dzirnaviņas BW. 17434. dišlē̦rs manus smalkus kre̦klus uz ēveles sadeldēja 9511. brangi vien sade̦ldē̦tuos mežus Veselis Saules kapsē̦ta 149. meita sadeldēja gre̦dze̦nu ar kāju Pas. IV, 426.

Avots: ME II, 609

I sadiêgt, tr., zunähen, zusammennähen, mit Zwirn etwas befestigen U.: viņš bija par laisku sadiegt izgrieztuos gabalus MWM. VI, 199. ... jērenīcu, sadiegtu nuo daudz maziem gabaliņiem Druva III, 595. villānes uzsedza pa˙priekš brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, 1, 27. sadiedz manas vilnainītes! BW. 17023, 2. pie aizkaru malas, divu aude̦klu sadieguma vietā Veselis Saules kapsē̦ta 177. šie svārki man steigā sadiegti (eilig und oberflächlich genäht) Festen.

Avots: ME III, 611

sakliegt, tr., intr.,

1) laut schreien:
saimnieks dusmīgs sakliedza Aps. III, 39. Kāsītis sakliedzis:"Pieter, bitēm liec miera!..." Upīte Medn. laiki. "sātan, kur tu atkal snaikies!..." klupušais Jorģis bargi sakliedza Veselis Saules kapsē̦ta 129;

2) laut schreiend zusammenrufen:
sakliegt ganus mājā; sakliegt bē̦rnus pusdienā. sakliegt ļaudīm ( zu sakliegt 1 gehörig?), die Leute zusammenrufen(?) U.;

3) schreiend erlangen:
bē̦rns kliedza, kamē̦r sakliedza, kuo gribēja. Refl. -tiês, einander laut schreiend zurufen: atbalsuojas kalnuos cilvē̦ku balsis, kas sakliedzas savā starpa JR. IV, 84. mēs sakliedzāmies klabuošiem zuobiem Latv. sakliedzas jē̦ri Stari II, 112. vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas VPr. II, 663.

Avots: ME II, 650

salˆdkãrîgs,* salˆdkãrs*, wollüstig: tumsa kļuva tvīkstuoša un saldkārīga kâ sieviete Veselis Saules kapsē̦ta 138.

Avots: ME II, 669

šalkains, schauerlich, grausig: tāda var būtība bija reālu briesmu pilna, šalkaina Veselis Saules kaps. 126.

Avots: ME IV, 2

samel˜ninât, same̦l˜nuôt, tr., schwarz, unsauber machen (perfektiv): same̦lnuotuo pārtikas kuli Veselis Saules kapsē̦ta 95.

Avots: ME II, 682, 683

sanêt Gr.-Jungfernh. n. U., Kreuzb., N. -Schwanb., -u od. -ẽju (Etn. II, 51), -ẽju, intr., summen U., schnurren V.: gaisma nāca... kâ bitīte sanē̦dama VL. muša sanē̦dama liduoja pa istabu Krišs Laksts. bišu dārzs apklusis sanēt Etn. III, 189. Uogre te̦k dunē̦dama, Daugaviņa sanē̦dama BW. 30710, 3. kamanu slieces sanēja Purap. zeme sanēja maigi Veselis Saules kapsē̦ta 62. Nebst senêt vielleicht zu ir. sanas "Flüstern" und la. sonus "Schall"; doch kann la. sonus auch zu ai. svánati "tönt" usw. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 524 f.) gehören. Vgl. auch got. siggwan "singen" usw. Ob hierher auch li. III p, prs. senauja "tuščią kalbą kalba" (Viltis 1908, 78) gehört?

Avots: ME II, 693

saņirgt,

1) tr., verzerren (vom Gesicht):
viņi smaidīja..., lai apslē̦ptu dvēseles briesmīgi saņirgtuo seju Veselis Saules kapsē̦ta 41;

2) "die Augen zumachen"
Wessen;

3) "fletschen":
saņir̃gt zuobus Neuhausen, (mit ir̂ ² ) Msil.

Avots: ME II, 695

sãnkabata Veselis Saules kapsē̦ta 115, sāņkabata Stari II, 662, die Seitentasche.

Avots: ME III, 804

sar̂kansejains, ein rotes Gesicht habend: s. puisis Veselis Saules kapsē̦ta 44.

Avots: ME III, 721

sãrtzilgans, rötlich blau: sārtzilganuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193.

Avots: ME III, 808

sašaũdît, tr., freqn., (mit einer Peitsche) stark schlagen Wid.; (mehrfach) zerschiessen, schiessend verwunden Wid.: tur guļ vīri... sašaudīti, sakapāti BW. 31933, 21. Refl. -tiês, sich (ptötzlich) unruhig hin und herbewegen: Līrums savādi sašaudījās un atvirzījās nuo viņas Veselis Saules kapsē̦ta 143.

Avots: ME III, 753

saskubinât, anregen, anreizen, aufreizen, aufwiegeln U.: ve̦cvēveris saskubināja savus draugus Aps. IV, 28. Arturs saskubināja arī savējuo (= zirgu) Veselis Saules kapsē̦ta 117. uz dumpi saskubināt, zum Aufruhr aufwiegeln U, visus samācīja, saskubināja uz zemes prasīšanu Janš. Bandavā I, 5.

Avots: ME III, 734

sasprindzêt, saspriñdzinât Siuxt, tr., straff ziehen, (bis aufs Äusserste) anspannen (eig. u. fig.): Līrums sasprindzināja muskuļus Veselis Saules kapsē̦ta 131. aģitācija... bija pieņē̦musi tik asu veidu un attiecības tiktāļ sasprindzējusi... Niedra. ziņkārība bij līdz pēdējam sasprindzināta Duomas III, 1316.

Avots: ME III, 743

satràustiês ² ,

1) (schwerfällig) wohin steigen, sich hineinbemühen (von mehrern Subjekten)
Peb., Vank. Druw., Fehsen: s. kamanās Gr. - Buschhof, Fehteln. ļaudis satrausās uz skuju gultām, apsedzās,.. un gulēja Veselis Saules kapsē̦ta 97;

2) "saiet": satrausušies vienā stūrī Gr. - Buschhof; zusammenrücken (intr.): satraũšaties, lai es ar varu apsēsties! Erwalen;

3) "sich (langsam) ankleiden":
nevar vien satrausties Peb., Geistershof; "sich langsam und zögernd vorbereiten" (mit àu) Jürg.;

4) = saêstiês 1: tâ satrausies, ka vairs ne pakustēt nevar Serben.

Avots: ME III, 765

saũlainĩba,* die Sonnigkeit Veselis Saules kapsē̦ta 18.

Avots: ME III, 772

savrups, savrūps, abseits gelegen; abgesondert, besonders; in sich verschlossen: es nuostaigāju visu vakaru pa savrūpu te̦ku Plūd. Zalktis II, 50. kapsē̦tas iekšpusē, kur savrupās nuodaļās luterāņu un katuoļu miesas dusēja Berl. Māte 188. savrūpa ieeja Purap. J. str. 133, stigas jaunais virziens nuogrieza daļu nuo... pagalma, izķēmuodams mājas savrūpuo ērtību Ezeriņš Leijerk. I, 175. sagādāja savrūpu mieru II, 39. savrupās saruņās Kaln. Uozuolk. m. 30. es e̦smu palicis savrūpāks, nuoteiktāks, asāks Ezeriņš Leijerk. II, 125.

Avots: ME III, 792

savvaļîgs,

1) eigenwillig
Wid.;

2) frei, uneingeengt:
viņš mācījies zagt ābuolus,... kartupeļus un citus auguošus savvaļīgus produktus Veselis Saules kapsē̦ta 71.

Avots: ME III, 794

sazãrduôt, (auf zārdi) zum Trocknen aufstellen MSil., Frauenb., Roop, Lemsal, Fehteln, Matkuln, Lindenhof, Nötk., Grünw., N. - Peb.: kūdru griêž un sazārduo Veselis Saules kapsē̦ta 120. sazārduot linsē̦klas Gr. - Buschhof, Laud.

Avots: ME III, 795

sazīmêt, tr.,

1) verzeichnen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): šie tapa sazīmē̦ti radu rakstuos I Chron. 6, 17;

2) auch sazīmuôt, erkennen:
tuo varē̦tu sazīmēt Poruk. viņa pūlējās sazīmēt, atcerēties re̦dzē̦tuo seju Veselis Saules kapsē̦ta 14. viņš gāja pa mežu krustu šķē̦rsu, līdz atkal sazīmēja ceļu Druva II, 725. nuo jūsu valuodas es jūs uz˙reiz sazīmuoju A. v. J. 1897, S. 474, Saikava. tas vīrā sāzīmuoja Stulpi MWM. VI, 596.

Avots: ME III, 796

sažût, intr., eintrocknen, vertrocknen: drusku sažuvušu asiņu A. XX, 1648. zaļumi pildīšanai nede̦r, juo viņiem sažūstuot zeme sabrūk Konv. ² 657. varēsi vel priecāties, kamē̦r jaunā miesa sažūs Veselis Saules kapsē̦ta 61.

Avots: ME III, 800

sēklenīca Manz. Lettus, St., V., Grünh., sēklenīce U., sēklinīca, sēklice JR. IV, 81, sēklenīdze Katzd., sẽklēnieks Nötk., sèklenieks ² Prl., sèklinieks ² Gr.-Buschh., sēklinieks U., Lubn., der Saatstock, die Saatfrucht: sē̦klas krājums sēklenīcā izbeidzies Konv. ¹ 249. dažādu augu sēklinīcas Veselis Saules kapsē̦ta 74, kāpuostu sēklenieki MWM. VI, 113. burkānu rutku sēkliniekus Vīt. 7. rāceņu sēkus guovis āpē̦dušas Gr.-Buschh. sēklinieki (Saatkartoffelstauden) izsauši Ebenda, iestādītās saknes apzīmē par sēkliniekiem Konv. ² 3517. (fig.) iekrātiem vārdiem bij . . . jābūt par sēkliniekiem, par ce̦lmiem Kronw. rutks atstāts par sêklenieku, priede - par sẽklenīcu PS.

Avots: ME III, 825

sīkulîgs, kleinlich: viņš bija sīkulīgs cilvē̦ks, nuo kuŗa lielu ētisku cē̦lumu gaidīt butu smieklīgi Veselis Saules kapsē̦ta 156. sīkulīga te̦nkāšana A. XI, 751.

Avots: ME III, 854

sìmtẽjâds, auch sìmtẽjâdîgs, hunderterlei: pa galvu jaucās simtējādas duomas A. v. J. 1903, S. 37. simtējādi jautājumi A. v. J. 1897, S. 779. tā sapņuos man simtējāduos veiduos priekšā stājas Asp. sakausējis šuos simtējāduos cilvē̦kus vienā ... gre̦dze̦nā Veselis Saules kapsē̦ta 41. simtējādīgs dzīves cīniņš M. Ar.

Avots: ME III, 841

sìmtmutaîns, mit hundert Mundern versehen: likās, sūneklis kļuva par simtmutainu dzīvu būtni, kas daiņuo un gavilē Veselis Saules kapsē̦ta 106 f.

Avots: ME III, 841

skaistît U., -ĩju, skaistinât (li. skaistinti "glänzend machen"), schön machen U., schniegeln V., verschönern: grieķu svētnīcas ir tikai skaistinātas dzīvuojamas ē̦kas MWM. v. J. 1898, S. 825. vienmuļuo dzīvi skaistināja dabas tuvums Veselis Saules kapsē̦ta 92. Refl. skaistîtiês, sich zieren L., sich schön machen, putzen U.

Avots: ME III, 865, 866

skambulis, eine kleine Glocke: tās (= bimbalas) nenāca vis nuo lielajiem baznīcas zvaniem, bet nuo mazā kapsē̦tas skambuļa Janš. Bandavā II, 55. Vgl. li. skambalas "Klingel".

Avots: ME III, 870

II skārpstêt (?) Mar. "grün anlaufen (skapstêt; vom Messing)": misiņa trauki skārpstē.

Avots: ME III, 880

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu ² ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs ² cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876

skraidîgs, hin und her laufend, unruhig, beweglich: bē̦rniem acis skraidīgas Druva I, 350. smieklīga,... liela un skraidīga ... ē̦na Veselis Saules kapsē̦ta 193.

Avots: ME II, 885

skrìet (li. skriẽti "im Bogen sich schnell bewegen, fliegen, laufen" Lit. Mitt. III, 106), skrìenu Arrasch, C., Jürg., Ruj., Widdrisch, Selsau, Golg., Schwanb., Kl., Lis., Gr.Buschhof, Memelshof, (skrìenu neben der II s. skrej) Wolm., PS., Ermes, Selg., od. skreju Gr.-Essern, Dunika, Siuxt, Dond., Wandsen, skrèju, laufen; rennen, eilig laufen U., auch vom schnellen Fahren u. Reiten gebraucht U.; fliegen Golg., Lis., Bers., Arrasch, Manz. Lettus, St., U.; fliessen St., U.: Sprw. skrien kâ zibens, vējš, vēja grābeklis, traks suns, mežazvē̦rs, kâ durns, negudrs, apsvilis, kâ bez galvas, von sehr schnellem Laufen. skrien kâ putns, fliegt wie ein Vogel St. skrien ragana škē̦rsām gaisu Br. 489 (gew.: pa gaisu). Sprw.: neskrien gaisū, iekām spārni nav izauguši! iz pūķa astes skrien dzirksteles Etn. I, 96. upe skrien, der Bach fliesst drall St. ar skrejuošu mēli stāstīt Dr., eilig, mit flinker Zunge erzählen. acīs skriet, sich zeigen, auffällig machen: vai nu gan tīši tam acīs skriešu? LP. I, 80. kumeļu skriet, das Ross reitend oder fahrend schnell zu laufen nötigen. Refl. -tiês, (mit jem.) um die Wette laufen U., Mag. XIII, 2, 63: pieci vilki skrieties gāja apkārt tē̦va līdumiņu BW. piel. ² 2381. skrienies ar manu jaunākuo brāli! LP. VI, 387. Subst. skrìešana, das Laufen; skrìešanâs, das Umdiewettelaufen; skrèjums, der Lauf; der abgelaufene Raum U.: pazīst kunga braukumiņu, ritenīšu skrējumiņu BW. 13481 var. skrēju lielu skrējumiņu 13536; skrèjẽjs,

1) ein Läufer
U.; zirgu skrējējs BW. 10313, 5, ein Reiter, der sein Pferd stark hetzt; ein schnelles Pferd: straujš skrējējs aizveda uz . . . pilsē̦tu MWM. VIII, 163;

2) der Rheumatismus;
skrējēja (slimība) Wid.,

a) die Rose, der Rotlauf;

b) Skropheln;

3) lauka smilšu skrējējs, cicindela campestris L.; meža smilšu skrējējs, cicindela Silvatica L. Zu poln. skrzydło "Flügel",
lat. scrīnium "rollenförmige Kapsel", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 570 f., Zupitza Germ. Gutt. 158, Persson Beitr. 850, Berneker Wrtb. I, 616.

Avots: ME III, 897

skrimstalaîns, knorplig Vank.: skrimstalainas kapseles Konv. ² 1000.

Avots: ME III, 893

skul˜binât Rutzau, Dunika, O.-Bartau, läuten Lng., Bartau n. U. (tr., intr.): kamē̦r sē̦rga uznākusi, dzird gan˙drīz ik˙dienas uz kapiem skulbinam N. Bartau. izdzirda kapsē̦tas zvanu skulbinam Janš. Tie, kas uz ūdens 12. skulbināt . . . mazuo kapsē̦tas zvaniņu Dzimtene IV, 213.

Avots: ME III, 903

*skulte od. *skultis, die Friedhofskapelfe: kungs liek kapsē̦tā skulti . .. taisīt LP. VI, 435.

Avots: ME III, 903

skurinât, tr., schütteln (Apfelbäume Erlaa, Peb., Kokn. n. U.), rütteln, hin u. her bewegen; zausen U.; lausen U., im Kopf Parasiten suchen Mag. XIII, 2, 66: vīri... bārdas vien skurināja (Var.: kustināja) BW. 19823. aita skurina asti Golg. cūka... ausis vien skurināja (Var.: škurināja, luncināja, plaukšķināja) 22832. mana sieva piedzē̦rusi, ausis vien skurināja 26980. mazais ļipu skurināja 34678 var. viņa skurināja baltās galdauta bārkstis Veselis Saules kapsē̦ta 56. viņa skurināja nuogrieztuo dvieli Blaum. vējš skurina, der Wind zauset U. Refl. -tiês,

1) sich schütteln:
drebinādamies, skurinādamies un viebdamies Austriņš Vērpetē 19;

2) sich in den Haaren kratzen, krauen, mit dem Schnabel in den Federn suchen (von Vögeln)
U., Mag. XIII, 2, 66;

3) trödeln, mit Nichtstun die Zeit verbringen:
luopi karstajā laikā netiek ē̦duši, tikai skurinās pa krūmiem Druw. n. RKr. XVII, 77. In der Bed. "schütteln, rütteln" vielleicht durch spurinât beeinflusst. Sonst zu ai. skunāti "stöbert, stochert", an. skora "scheuern, schrubben", mhd. schorn "zusammenscharren" u. a., s. Persson Beitr. 952 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 552.

Avots: ME III, 906

II slapsna Warkl. "- skapsna": linu slapsna.

Avots: ME III, 916

slîde̦ns Wolm., Ermes, Jürg., Arrasch, (mit ĩ ² ) Ruj., Salis, glatt, schlüpfrig; gleitend: mātes kurpes slīde̦n[a]s (Var.: slidan[a]s, slidas, slīdas) bija, ieslīdēja tautiņās BW. 16970, 4 var. slīde̦nā, ne˙kur nesakruokuotā, čaukstuošā tē̦rpā Veselis Saules kapsē̦ta 33.

Avots: ME III, 934

I slita: ein aus hegenden gespaltenen Hölzern gemachter Zaun und jedes einzelne dieser Hölzer Kaltenbr.; "laidara dēļu siena" Lixna; eine Art Geländer zum Anbinden der Pferde Saikava, Salis; nava vietas kapsē̦ta: es ieliku sav[a] māsiņu pašā slitas maliņā BW. 27660.

Avots: EH II, 526

II slita Mar., Smilt., AP., Bers., slite Adsel, ein Haufen (mit den Samenkapseln nach oben) zusammengelegter Flachsstauden: saslien kūlīšus slitā! Mar. n. RĶr. XV, 136. slita "se̦ra ieliņa" Kürbis (wohl = ìela 2). Anscheinend gleichfalls zu slìet (zur Bed. vgl. das verwandte slav. slojь "Schicht, Lager"); vgl. aber auch slikta.

Avots: ME III, 934

smagnējs Etn. III, 165, schwer, schwer lastend, schwerfällig: sm. makuonis Saul. R. I, 96. pagrabs tik smagnējs (feucht, dumpf?), tik smagnēji ve̦lgans V. Egl. Eleģijas 112. smagnējas skaņas Stari III, 98. jūdu slevietes ir bijušas smagnēji daiļas Veselis Saules kaps. 17. zieduoša sieviete, smagnēji līkstuoša kâ leva Tīr. jaudis. viss... ir tik māksluots, slimīgs un smagnējs Latvija.

Avots: ME III, 948

šņākstêt, -u, -ẽju, schnauben, zischen:... viņa caur zuobiem šnākstē̦dama gan˙drīz iekliedzās Ārstn. kal. 2, 5. . . . atbildēja Līrums šņākstuoši Veselis Saules kapsēta 127. kuoks krīt šnãkstē̦dams (sausend) Jürg.

Avots: ME IV, 93

šņaũka AP., Bauske, Drosth., Jürg., Wolmarshof, (mit àu ²⁾ Schwanb., Selsau,

1) wer oft und laut zu schneuzen pflegt
(mit aũ) Grünw., (mit àu ²⁾ Bers., Kaltenbrunn, Warkl.;

2) comm., einer, der das Essen mäkelt
AP. n. U., ein Wählerischer überhaupt Bers., Stelp., (mit aũ) Drosth., Smilt., (mit àu ²⁾ Druw., Plm., eine eingebildete (unzufriedene N.-Peh.) Person Jürg. u. a.: me̦lnā guovs ir tāda šņauka, negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. šī meita tāda šņauka vien ir, viņa neapprecēsies Bers. u. a. kuo tu, šņauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152; wer alles wissen will (mit àu ²⁾ Fehgen, Fehsen, Selsau, Stomersee;

3) auch šņaũku te̦bẽ̦ka PS., Schnupftaback
(mit àu ²⁾ Plm.;

4) ein geringes Quantum
(mit àu ²⁾ Adl., Golg., Warkl., (mit aû ²⁾ Grünw., Ekau: š. miltu Golg. pašu strādnieku nevarēja redzēt, tik pacēlās maza lāpstaslieluma zemes šņauka . . . un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsēta 91;

5) "?" : avīžušņauka Saul. I, 64. vīstuokli papīra, kuŗu . . . šņaukas žīds iedevis Etn. III, 31.

Avots: ME IV, 92

šņir̂kstêt Saikava, šņir̂kstêt ² (daneben das Praesens šņir̃kst) Schibbenhof, -u, -ẽju, = snirkstêt, ņirkstêt, knirschen U. unter snirkt: zuobi sacirtās, šnirkstēja kâ zvē̦ram A. Brigader Daugava I, 837. aiz dusmam (sāpem) zuobus griež, ka šņirkst vien Fest. šņirkst sniegs zem kājam Saikava, Sessw. pa šņirkstuošuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193. šnirkstuošiem . . . zābaciņiem pa grantē̦tuo .., ceļu aizgājusi 71. nazis šņir̂kst gar akmeni ve̦lkuot Mar. izkapts šņirkst zemē Laud. zem zābakiem šņirkstēja kluona zvirgzdi Jauns. III, 41, Lennew., Wessen, (mit ir̂ ) Bers. suoļi . . . šņirkstēja uz sasalušā, sniegainā ielas bruģa Saul. Zalktis II, 42. viņa ēda, ka šņirkstēja (mit ir̂ Bers.) vien Saul. I, 57, maizē smiltis, zuobuos šņirkst Alswig., Fest., Smilten, Odsen, Salisb., Sermus, (mit ir̂ ² ) MSil. gaļa vēl nav gatava (ist noch nicht gar), šņirkst pa zuobiem Schibbenhof. stikls šņirkstē̦dams pārgriêž . . . kurpi Vēr. II, 1412, Ruj., Schwanb., Selsau, (mit ir̃ ) Grünw., (mit ir̂ ) Nötk., (mit ir̂ ² ) Stenden. šņirkstē̦dams pluosts piespiežas pie tilta A. Upītis J. 1. 34. kāpuostu un runkuļu lapu šņirkstēšana MWM. VIII, 594. sāk ravēt, pļauj ka šņirkst ² vien Stenden. Vgl. ņirkstêt.

Avots: ME IV, 95

spraksts, sprakšķis, das Prasseln, Knistern: klausījās nuoslē̦pumainuos dvēseļu sprakstus Veselis Saules kapsē̦ta 40. uogas nuoplūcuot izduod truoksni, knakšķējienu jeb sprakšķi Konv. ² 3991.

Avots: ME III, 1009

spriñdzîgs C., elastisch Wid., (straff) gespannt: sprindzīgs kâ savilkts luoks A. Brigader Daugava I, 14. kuokle ar sprindzīgām stīgām A. XXI, 722. (meita) sprindzīgām, veselīgām formām Veselis Netic. Tuoma mīlest. 5. sprindzīgiem suoļiem Saules kapsē̦ta 34. spirgtais gaiss iedvesa sprindzīgu darbības sparu 116. Zu springt.

Avots: ME III, 1020

sprūdzenis Serbig., (mit ù ² ) Kroppenh. bei Kokn., Warkh.,

1) ein Hölzchen
Lis., Warkl., = sprungulis Lubn. n. Etn. I, 91; ein Stöpsel; ein Knebel für Schweine U., Serbigal; = sprūds 5 (mit ù) Nötk., (sprûdzens) N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: aukliņu vajaga piestiprināt pie sprūdzenīša LP. VII, 598. zārku trīs vietās ar sprūdzeņiem sagrìeza cieti BW. III, 3, 864. iegāja kūtī, pagrìeza sprūdzeni - gaišs! Veselis Saules kapsē̦ta 148. biksiņas bij aizgrìeztas ar kuoka sprūdzeni Vēr. II, 515. kâ sprūdzeņi (Var.: sprunguļi; sprūdziņi U.) arājiņi BW. 9762 var.; "= sprūds 7" Schujen;

2) wer sehr beweglich ist:
kâ sprūdzens viņš nuometās pa trepēm lejā A. XX, 6. kumeliņš kâ sprūdzens mē̦tājās nuo kalniņa uz kalniņu BW. 31846 var. Wohl zu sprauga.

Avots: ME III, 1025, 1026

stàipîgs C., sich rankend, streckend; elastisch, dehnbar Kurl., Smilt., V.: tievās, staipīgās stīgas D. Kleinb. J. 34, staipīga masa Konv. ² 4056. staipīgs, sīksts māls Veselis Saules kapsē̦ta 44. staipīgs piens Etn. II, 119, Celm. sirds ir staipīgs gaļas maciņš Puriņš Nauda 41. (fig.) staipīgu skatu MWM. X, 205.

Avots: ME III, 1040

star̂pdaĩkme̦ts,* starplaĩks* B. Vēstn., die Zwischenzeit, die Übergangszeit; nu˙pat pārlaistais starplaikme̦ts Veselis Saules kapsē̦ta 186. starplaikme̦tā starp viduslaikiem un jauniem laikiem U. b. 118, 21.

Avots: ME III, 1047

stìepiêns,

1) das (zeitlich begrenzte) Recken, Strecken, Dehnen;

2) das (zeitlich begrenzte) Schleppen, Tragen
Fest.: bija gan tas kuopā ar ķeselēm stiepiens Aps. I, 28;

3) Galopp:
zaķis gājis tâ˙pat savu stiepienu kâ iesācis Upīte Medn. laiki 81. zirgam viens stiepiens: pie ve̦lna pils klāt LP. IV, 156. jāšu pilnā stiepienā Pasaules lāp. 88. pilnuos stiepienuos, in vollem Galopp Jürg., Nigr. jātre̦nc zirgs naktī gar kapsē̦tu vienuos stiepienuos Kaudz. M. 384.

Avots: ME IV, 1079

stigaîns, morastig, einschiessend: purvs tur briesmīgi stigains, īsta ūdeņu elle Veselis Saules kapsē̦ta 78.

Avots: ME IV, 1066

stimbe̦ns, stìmbāns ² Prl.,

1) ein Baumstumpf
(stimbens) U., (stimbins) Kreuzb., Wessen, (mit ìm ² ) Sussei, Gr. - Buschhof, Warkl., (stimbē̦ns) Peb., (mit ìm ² ) Sessw., (stìmbans ² ) Golg.; ein hoher Baumstamm, an dem die Spitze abgebrochen ist (stìmbe̦ns ² ) Gr. - Buschh., (stimbens) U., Luhn. n. Etn. III, I; Tirs. n. RKr. XVII, 79, Plm., (stimbenis) Janš., (stimbāns) Bers., Lub., (stimbans) Sessw.; ein abgestorbener Baum (stimbens) Infl. n. U.; ein Holzstück (stìmbe̦ns ² ) Gr. - Buschh.: es piesēju kumeliņu pie uozuola stimbeniņa BW. 29726. kre̦klu šuvu pie stimbe̦na (Var.: stumbura) mērīdama 7354 var. atspiedies pie ve̦cā vītuola stimbe̦na Saul. III, 226. pēc kaŗa mežuos ir palikuši tikai apde̦guši stimbe̦ni Gr. - Buschh. atlikušie ce̦lmi un kailie stimbeņi Janš. Nīca 13, tur bija tādi stimbe̦ni, - atvedēm uz mājām: būs laba malka Gr. - Buschh. me̦lnie stimbeņi, kas... netālu nuo malas rē̦guojas ārā, ir... buojā gājušā kuģa atliekas Janš. Dzimtene ² III, 224. stāvēja tik klusu... kâ uodi stimbe̦nā ap jaunu gadu Kaudz. Izjurieši 192. vējeņu kailie stimbe̦ni, kuŗu spārni tagad dusēja Veselis Saules kapsē̦ta 12;

2) figürlich:
stīvs kâ stimbans RKr. VI, 777. kājas kâ stimbe̦ni Saul. JR. IV, 48. pirksti kâ stimbani Plūd. LR. IV. 387. viņa sniedza... skūpstīt savus sarkanuos stimbanus Druva lll, 601;

3) ein älterer Junggeselle
(stimbans) Sessw. Zu stambans (s. dies), li. stimberys "Stummel", sustimbti "hart werden (vom Gras)" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16.

Avots: ME IV, 1069, 1070

stināgs, ein Knüppel: spēcīga ruoka viņu nuotvē̦rusi aiz ļukauss, spēcīgs stinags dancuojis pa muguru Veselis Saules kapsē̦ta 71. Aus stiba. šķinaga?

Avots: ME IV, 1070

strāvuôt, strāvât Dünsb. Par. 45, strömen; strahlen: viņai strāvuoja pretī puķu smarša Saul. III, 203. kaislība strāvuo caur miesu Lauva 4. viņas auduos strāvuoja dzīvības dvēsele Veselis Saules kapsē̦ta 175, svē̦tuos acumirkļuos viņam sejs sāka strāvuot Kundz. Kronw. 260. Refl. -tiês: padebeši stràvuojas ² Golg. ("sadalās starās"), Bers. ("duodas uz priekšü). ūdens it kâ kristalls strāvuojas ("?") Juris Brasa 213.

Avots: ME IV, 1084

‡ stubẽ̦ns, ein abgebrochener Baum ohne Äste Ramkau; pie ... krustiem, kuŗu dzelzs stāvi (Schäfte) kuopš sendienām, kad te bijusi kapsē̦ta, stāv parka vidū kâ stubē̦ni Kraujiņš Spoku dzirnas 8.

Avots: EH II, 592

sûneklis Mar. n. RKr. XV, 138, Segew., Br. m. 1370, St., sūneklis Spr., Wid., sûnêklis Kl., sūnekle, = sûnājs; "ein sumpfiger Wald" Ledmannsh.: zemenei visa zeme, dzērvenei sūneklīt[i]s BW. 5219. abas (siekstas) gul sūneklī 8491 var. dzervenīšu sūneklī 16159 var. ve̦cs kā sūneklis (in Burtn."unbek.") Aps. J. Iegātnis 26. kūtri sūcas pa rāvas sunekli Janš. ataugās, zaruos, sūneklī Vidz. dziesmu gr. v. J. 1809, 202. brizdams pa lieluo... sūnekli VeseIis Saules kaps. 5. par purviem, sūnekļiem MWM. VIII, 46. lieluos sūnekļuos Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 9. Dazu die Ortsnamen Sûneklis Lvv. I, 66, 84, Sûnekļi 76 (Gesinde), Sūnekļa kalns 67, Sūneklis 74 (ein WaId), 85 (ein Morast), Sūnekle II, 111 (ein Morast), Sūnekšļi I, 64 (eine Wiese), Sūnekslis II, 109 (ein See), SūnākIis I, 31, Sūnaklis II, 64 (ein Morast), Sūnākslis 104 (eine Wiese), Sūnākslis 13 (ein Teich).

Avots: ME III, 1133

‡ šūnuojs, poros: kaļķakmeņi, kas iekapse̦lē̦tiem zariņiem ... satrūduot paliek pilni mazu caurumiņu, ir šūnuoji FBR. XIV, 72.

Avots: EH II, 659

šūpulîgs,* wiegend, wiegenartig: šūpulīgā atsperu droška Veselis Saules kapsēta 185.

Avots: ME IV, 110

sũrkstêt Dunika, Rothof, Popen, -u, -ẽju, anhaltend und stechend schmerzen: acīs sūrkstuošs miklums kāpa Veselis Saules kaps. 33. acis gan˙drīz sūrkst nuo raudāšanas Mērn. 1. 208. Wohl aus sūkstêt. sūrstêt.

Avots: ME III, 1134

svecturis Vēr. II, 916, svečturis MWM. VII, 592, Veselis Saules kaps. 13, 50, ein Leuchter.

Avots: ME III, 1146

svešatne Jürg., Lis., C., svešātne Zabeln n. FBR. IV, 65, Preili n. FBR. VIII, 11, Sessw., Bauske, die Fremde: ar svešatni iepazīties Kaudz. svešatnē atdzītais zē̦ns Veselis Saules kapsē̦ta 5.

Avots: ME III, 1151

svè̦tvakars, der Abend vor einem Feiertag, Feierabend: pie... kapsē̦tas bijis arī zvans, kuru zvanījuši... katrā svē̦tvakarā (sestdienas vakarā) Etn. III, 128. ik svetdienas baznīcā, svē̦tvakaru kruodziņā BW. 14554.

Avots: ME III, 1157