Paplašinātā meklēšana

I àizkarinât, ‡

2) anhängen hinter..., hängend befestigen an:
a. dakstiņus aiz jumta latām.

Avots: EH I, 29

I àizkarinât, tr., vorhängen, verhängen: atslē̦gu.

Avots: ME I, 30

II àizkarinât, tr., ärgern, zerren: puiku.

Avots: ME I, 31

‡ àizkarine ² Kaltenbrunn, = àizkarene.

Avots: EH I, 29

apkarinât, ‡ Refl. -tiês, sich behängen: a. visādiem bimbuļiem.

Avots: EH I, 90

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prismām apkārdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93

‡ apskaris (part. prt. act.), ringsum zerfetzt: apskarusi apkaklīte Daugava I, 992. apskaruši svārki Golg.

Avots: EH I, 113

‡ atkarinât, weg-, zurückhāngen (tr.): atkarini guoda drēbes skapī! Ahs.

Avots: EH I, 146

badskariņa, stechende (badīt) Rispen (skara) habend, Beinahme des Hafers: ai auziņ, badskariņ, tavu asu sē̦naliņu BW. 3908. [Zusammensetzungen mit einem Verbum im ersten Teil sind aber im Lettischen sehr selten, und Haferrispen sind ja weniger "stechend" als Ähren der Gerste oder des Roggens. Eher also gehört bad- hier wohl zu bads "Hunger": in Hungerjahren hat man Haferbrot gegessen].

Avots: ME I, 248

‡ baltskariņš, = bal˜tskarītis (unter bal˜tskarains): baltskarini, tie teicami kumeliņi BW. 5095.

Avots: EH I, 202

‡ bàltskaris ² Saikava, ein Pferd mit weisser Mähne und weissem Schwanz: b. baltām krēpēm un asti, bet pats iesarkans (bē̦rs, timss). Vgl. baltskarītis (unter baltskarains).

Avots: EH I, 202

‡ čakaris,

1) wer wühlt, stochert (und sich dabei hin und wieder etwas aneignet
C.) Bē̦rzgale, Fest., Golg.;

2) ein unartiges Kind
Lubn.

Avots: EH I, 282, 283

‡ cĩkari Puhren, = cĩbari.

Avots: EH I, 275

čīkari, Grieben, Rückstand von geschmolzenem Fett Etn. I, 20, 57. Vgl. cīkara.

Avots: ME I, 415

cikarigu, cikurigu, Nachahmung des Nahnengeschreis: cikarigu (Var.: cikurigu), tu gailīti! BW. 6712,1 var.

Avots: ME I, 380

čuokariski, čuokuriski, zusammengekrollt, geduckt: čuokuriski satupēt LP.

Avots: ME I, 426

cukari, Zwiebacke, namentlich die des Militärs U. [Für sukari nach dem Nebeneinander von sukurs und cukurs "Zucker".]

Avots: ME I, 397

‡ cūkaris "kārīgs cilvē̦ks" Warkl.

Avots: EH I, 280

daikari, ‡

2) "?": gājēju drēbes gabali nebij ne˙kādi ..., bet tādi d., kas pasēja (passten)
katram ce̦lmam Mekons Debess vajā (1873), S. 9.

Avots: EH I, 302

[daikari, das Gerümpel Wid.; wohl zu daiks, Sache.]

Avots: ME I, 430

‡ dakaris, Kosename für kleine Kinder Salisb.

Avots: EH I, 303

dikariņš, ein kleines, laufendes (dik!) Kind Kand.

Avots: ME I, 466

I ìekarinât, ein -, hineinhängen: liek izdurt ausīs caurumus un iekarina tur savas ruotas Antrop. II, 60.

Avots: ME II, 25

II ìekarinât Kokn., Wend., Adsel, Alt - Rahden, Lasd., Grawendahl, Bers., N. - Bergfried, = iekairināt 1: [neiekarini suni! viņš tev iekuodīs Plm.].

Avots: ME II, 25

I izkarinât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich durch eine Öffnung nach unten hinausbiegen
Schibbenhof;

2) = ‡ izkarâtiês Līvāni; = izšūpuôtiês Rugāji;

3) eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein
Cibla, Zvirgzdine;

4) heraushangen
Zvirgzdine: nuo mēteļa apakšas izkarinājas diegs.

Avots: EH I, 453

I izkarināt, tr., aushängen: preces luogā.

Avots: ME I, 748

II izkarinât, Refl. -tiês, ‡

2) jem. für sich zu gewinnen (disponieren, beeinflussen) suchen
PV.; ‡

3) zur Genüge reizen
N.-Peb., Smilten; "izķircināties" AP.

Avots: EH I, 453

II izkarinât, tr., nicht zufrieden lassen, gehörige necken, reizen: meitas. Refl. - tiês, nach Herzenslust tändeln, charmieren: izkarinājušies ar meitām A. XV, 342.

Avots: ME I, 748

‡ izkarinâtiês, geizend, sparsam lebend durchkommen: es šuopavasar kaut kâ izkarināšuos (werde, mit dem Futter sparsam umgehend, das Vieh kümmerlich durchbringen) Dond.

Avots: EH I, 453

‡ izkarinêtiês Cibla, eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein (z. B. Wäsche).

Avots: EH I, 453

jakaris, ein Wühler, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Mar., Bers., Adsel n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jakaru jakariem iet, skret, mit unsicheren Schritten gehen, laufen: jakaru jakariem atskrēja bē̦rns pie manis, t. i. tāds bē̦rns, kuŗš vēl pa krietnam nepruot iet kājām A. - Rahden n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

kaîkaris ² , [kaikars],

1) ein Zerlumpter, Zottiger, der Lump, ein Habennichts:
nu tevi meklē kaikaru [oder zum nom. s. kaikara?] draudzene BW. 18927 [Schrunden]. trīs tautu kaikari me̦klē̦tāji 18926 [Alschw.];

2) ein Springinsfeld, ein Unbändiger
Kand.;

3) ein Stümper
L.;

4) eine Art Pferd; eine Schindmähre
U.;

5) kaikars "ein magerer Mensch; ein harter Mensch"
A. XV, 2, 237. -[kaikaris 1 ist nebst kaikara wohl als eine reduplizierte Bildung zu kākari, kakari, kankari (vgl. auch ceceris II), serb. koko`rav "struppig" u. a. zu stellen (vgl. Berneker Wrtb. I, 540). Dagegen kaikaris 2, 3 und 5 ist wohl zu kaika gehörig, während die Zugehörigkeit von kaikaris 4 zweifelhaft bleibt.]

Avots: ME II, 132

[kakari Oppek. n. U., = kankari. Wohl eine Form mit Reduplikation wie kaikaris (s. dies).]

Avots: ME II, 137

kànkaris,

1): auch (mit àn ² ) Oknist, (mit an̂ ² ) Salis;

2) (s. unter kànkars I): kan̂kaŗi ² Lesten n. FBR. XV, 21; ‡

3) verächtl. Bezeichnung für ein Tier:
tādi mazi kankarīši (von kleinen Häschen gesagt) veļas pa liniem Salis.

Avots: EH I, 584

kànkaris [Jürg., kañkaris Ruj., N. - Peb.], kànkarlâcis, der Zerlumpte: kuo tu nāci, kankarīti (Var.: kankarlāci), jaunu meitu istabā BW. 20430. krūmuos vilcies kankarītis nuopūšas Liew.

Avots: ME II, 155

kari, das Gehänge: ir gan smalks tīkls ze̦lta kariem pārvilkts LP. V, 365.

Avots: ME II, 161

‡ kariêta ² Bahten, Gramsden, = karĩte I.

Avots: EH I, 589

kariẽte (unter karĩte 1): ar karieti vizināja BW. 23609, 7.

Avots: EH I, 589

‡ kaŗiête ² Dunika. Kal., OB., los. s. karietā BWp. 2624, 1, = karĩte I: brauca ... kaŗietē Janš. Dzimtane I2, 210.

Avots: EH I, 590

karināmais, der Kleiderhaken, Kleiderrechen: drēbes karina uz karināmuo Sassm.

Avots: ME II, 161

I karinât: auch BielU., Linden in Kurl., Ramkau, Saikava, Salis, Sonnaxt. vaicāja, viņu karinādams Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 196). Refl. -tiês: dievs karinājas: viņš parāda gan, ka lietus ir, bet neduod vien Salis.

Avots: EH I, 588

I karinât, [wiederholt anfassen, zergen nach Bielenstein LSpr. I, 425], zerren, necken, reizen: kuo mātei meitas dara, tautas vien karināja (Var.: kairināja) BW. 1950; 6025; 24547. neies mana māmuliņa ciemu suņu karināt BW. 11016. [viņas pretiniece karināja viņu daudz un nuoskumdināja Glück I Sam. 1, 6. ja tevi tava ruoka jeb kāja karina, nuocērt tuo Manz. Post. II, 270.] caur ataugu karināt (Var.: kairināt) BW. 32319 var. Refl. - tiês, einander necken, reizen, sich mit jemand neckend abgeben: puisis, ar sunīti karinādamies, ne˙maz nemanījis... Etn. I, 88. - Wohl zu àizkar̂t, [ķer̂t, li. kìrinti "necken, reizen" (s. Leskien Abl. 331), urslav. *černъ, ai. kárņa-ḥ kymr. carn (ar kann hier auf "ŗ" zurückgehen) "Handhabe" (vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316 f.). Wenn hier von einer Urbedeutung "häkeln, häkelnd fassen" (woraus einerseits "fassen", anderseits "anhaken" ) auszugehen ist, so gehört hierher auch kãrt "hängen" (vgl. semasiologisch li. kabìnti "hängen, haken": kìbinti "im Scherz antasten, necken" ). Anders darüber Zupitza Germ. Gutt. 109, Walde Wrtb. ² 132 und carino, Berneker Wrtb. I, 578 f., Trautmann Wrtb. 118, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 71 un BB. XVIII, 282 ¹ u. a.]

Avots: ME II, 161, 162

II karinât,

1): karināmais, der Kleiderrechen
Sassm. u. a.: drēbes kaŗ uz karināma;

2): zemnieks, turē̦damies ar ruokām aiz kuoka, karināja taišņi duobī Pas. X, 54 (aus Rositten). Refl. -tiês, hangen
Dunika, Salis: kas tur karinis uz žuoga? Dunika.

Avots: EH I, 588

II karinât [li. kãrinti],

1) tr., hängen, anhängen:
drēbes karina knaģī od. uz karināmuo. karin ze̦lta vai sudraba, tev māmiņa man[i] neduos BW. 15220, 3;

2) intr., hängen, baumeln:
brandavīna dzērējam ellē kājas karināja (Var.: karājās) BW. 19574; 15597, 2. [Ursprünglich wohl identisch mit karināt I.]

Avots: ME II, 162

[karinâtiês Dond. "baduoties": kad maz pārtikas, tad jākarinājas. es nepruotu karināties: es gribu, lai luopiem būtu pietiekuoši barības.]

Avots: ME II, 162

‡ karinêt(iês) Warkl., hangen: zemnieks karinē uz kuoka Pas. X, 54 (aus Rositten). kambarī karinēja cilvē̦ku galvas 559 (aus Atašiene). suņi karinē par sē̦tmali XII, 37 (aus Bewern). drēbes karinējas uz vadža Zvirgzdine. muļķītis ... apķērēs kājām aiz zara un karinējās Pas. XII, 67, Bērzgale.

Avots: EH I, 588

‡ karinêt(iês) Warkl., hangen: zemnieks karinē uz kuoka Pas. X, 54 (aus Rositten). kambarī karinēja cilvē̦ku galvas 559 (aus Atašiene). suņi karinē par sē̦tmali XII, 37 (aus Bewern). drēbes karinējas uz vadža Zvirgzdine. muļķītis ... apķērēs kājām aiz zara un karinējās Pas. XII, 67, Bērzgale.

Avots: EH I, 588

‡ I kariņš, = dakstiņš: kariņu jumts "Kurland". Vgl. karnes I und ‡ karniņš.

Avots: EH I, 589

II kariņš, s. kaŗš 3.

Avots: EH I, 589

‡ karinums, eine Kleiderleiste, Knagge Iw.: k. ir tāda dẽlīte, kur iedzītas tapiņas iekšā.

Avots: EH I, 588

‡ *ķe̦nkaris, = ķe̦n̂kars ² 3: kuo tu nāci, ķe̦nkarīti (Var.: kankarīti)...? visas tavas ķe̦sas dre̦b BW. 20430, 3 var.

Avots: EH I, 695

ķe̦nkarķè̦nkariem ² Bers., = ģeņģeŗu ģeņģeŗiem.]

Avots: ME II, 365

klakaris, der Verschwender Kand., Selg. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 211

‡ kluõkariņš AP. "?": tagad tik maziņus klučus (Klösse) me̦t kâ kādus kluokariņus ar pašu karuotes zuodiņu.

Avots: EH I, 624

kuõpvakariņas ,* ein gemeinsames Abendessen.

Avots: ME II, 347

krinkariņš, verächtliche Bezeichnung einer Person: šādi, tādi krinkariņi izdzeŗ mūsu alutiņu BW. 28835.

Avots: ME II, 279, 280

lakaris, jemand, der über einen und denselben Gegenstand verschiedene Aussagen macht Gr. - Essern.

Avots: ME II, 415

lañckaris, f. - re Smilt., = lancka 2, 3; lanckars [Stelp.], lañckara C., Smilt., = lancka 1: drēbes nuoplīsušas vienuos lanckaruos Jauns.

Avots: ME II, 420

lankaris,

1) [lan̂katis ² "ein Fetzen"
Mesoten; lan̂kari ² "skrandas" Lossiger; lànkaris ² Sessw., Mar., N. - Schwanb., ein Fetzen od.] ein Zerulumpter [Papendorf;

2) lankaris, ein fauler Mensch, der der Arbeit ausweichend sich umherzutreiben pflegt
Nötk.]

Avots: ME II, 420, 421

[ļe̦nkaris, seltener ļankaris. Adv., schlaff, herabhangend, baumelnd: valgs stāv ļe̦nkaris; ruoka nuokarājas ļe̦nkaris; viņš iet kâ ļe̦nkaris ("grīļuodamies, nuoliekdamies uz vienu pusi") um Mitau.]

Avots: ME II, 536

‡ ļe̦nkariski, Adv., schlaff (?): tas tik ļ. ratuos sēdēja, ka izkrita laukā, gļuži kâ bez luocekļiem un satura tuo dievs būtu pasaulē palaidis Ciema spīg. 67.

Avots: EH I, 771

mazvakariņas, die Nachkost nach dem Abendbrot: kad saimniece ar meitām vakaruos ilgi strādā, tad mē̦dz ēst mazvakariņas (priekš gulēt iešanas) Dond.

Avots: ME II, 575

nùokarinât, ‡

2) weghängen; (etwas irgendwo) aufhängen, anhängen
Salis.

Avots: EH II, 51

nùokarinât, tr., behängen: luogi nuokarnējuši gluži karni Drosth.;

2) (ab)hungern lassen
Spr.

Avots: ME II, 794

‡ nùovakaris ² Warkl., später Abend (10-11 Uhr): bija labs n., kad gājām gulē̦tu.

Avots: EH II, 104

pakariņas: auch AP.; Molken N.-Peb.; "krējumdaļas gar malām un virs rūgušpiena" AP.

Avots: EH II, 141

[pakariņas (?) "sula, kuo nuolaiž sviestu taisuot krējumam nuo apakšas N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411; für panariņas?]

Avots: ME III, 41

I pakarinât: auch Salis (éinmal aufhängen!).

Avots: EH II, 141

I pakarinât, tr., an-, aufhängen: pilsē̦tā būs pakarināts liels zuobins LP. IV, 5. tu manus iemauktus pakarināji. [Refl. -tiês, sich für eine Weile an etwas hängen: p. ar ruokām uz zara Warkh., Grawendahl.]

Avots: ME III, 41

II pakarinât: auch Sonnaxt; pakarini bē̦rnu, lai neraud! Saikava.

Avots: EH II, 141

II pakarinât, tr., etwas necken: meitu. [Refl. -tiês, ein wenig necken, reizen: p. ar suņiem N.-Peb.]

Avots: ME III, 41

[pakarinâtiês, ein wenig Hunger leiden: tagad luopiem barības trūkums; tāpēc būs jāpakarinājas Dond.]

Avots: ME III, 41

‡ pakarinêt, eine Zeitlang hangen: pakarinē, pakarinē! Pas. III, 429 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 141

‡ pakariņis Bērzgale, = ‡ pakareņis.

Avots: EH II, 141

pan̂ckari ² [Bauske, pan̂ckaŗi ² Lautb.], panskari, pañskaras [Bl.], St., U., alte Lumpen, Fetzen, der Plunder: viņš iet vienuos panckaruos B.Vēstn. [Aus pañckas . kankari?]

Avots: ME III, 76

pãrkari (unter pãrkaras),

1): auch Grob., Iw. (hier auch der Sing.), Linden in Kurl., Orellen, (> pākari) Lis., Seyershof, BW. 19295, pā`rkaŗi ² Sonnaxt; ‡

2) (> pãkari) Hosenträger
Kurs.

Avots: EH XIII, 202

‡ pãrkarinât, über etwas hinaus hängen: pārkarināja gaŗās kājas pār krastu Atpūta № 636, S. 6.

Avots: EH XIII, 202

‡ pārkariski, auf dem Bauch liegend Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bauch").

Avots: EH XIII, 202

pãrkarišķi, "überhängenderweise, auf dem Bauche liegend, Hände und Füsse auf der Erde hangend" L.

Avots: ME III, 159

‡ pārvakariem Oknist n. FBR. XV, 183, = pãrvakarus.

Avots: EH XIII, 215

‡ paûkaris ² Popen, (mit aũ) Stenden, = paûkare ² .

Avots: EH XIII, 184

pavakariņas: pavakareņas ("?") Strods Par. vōrdn. 132.

Avots: EH XIII, 186

pavakariņas, die Vespermahlzeit Semgallen: pulksten 7-8 ē̦d vēl... pavakariņas, citur tâ sauktuo launagu Konv. ² 192.

Avots: ME III, 132

‡ pavakariņuôt, zum Abend essen (perfektiv) Riga: saules meita pavakareņāja un aizgāja gulē̦tu Pas. X, (aus Bewern). mikrēslī, kad jau kungi pavakareņājuši XII, 30 (aus Domopol).

Avots: EH XIII, 186

‡ *pavakaris, in der Verbind, tas guļ pavakarī, es liegt nach Südwesten hin P. Alunāns.

Avots: EH XIII, 187

pīckaris: aus nd. pīzker.

Avots: EH XIII, 240

pīckaris, pīckars Wind., Sandaal.

Avots: ME III, 230

pìekarinât,

1) anhängen; zu-, hinzuhängen;

2) vollhängen.
Refl. -tiês, sich (mehrfach) anhängen.

Avots: ME III, 255

pìeskarinât Treiden "?".

Avots: ME III, 290

prìekškarināma atslē̦ga, das Vorhängeschloss.

Avots: ME III, 395

‡ puskaŗiete (sic˙!) Janš. Dzimtene I, 227, = puskarīte.

Avots: EH II, 332

puskariņ, Adv., halb hängend Lubn.

Avots: ME III, 428

rakaris Friedrichswald, rakars Wessen, der Racker; ein Ausgelassener, Unartiger, Unbändiger: paga, rakari, es jums parādīšu! Sadz. viļņi 30. duod šurp tuo rakari - ve̦lnam saspārdīt! Brīvzemnieks Mūsu tautas pasakas I, 13. ai, zaķīti, rakarīti! BW. 2296. Nebst estn. rakel und li. rakaris aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 472

‡ *rìekaris ² (erschlossen aus gesprochenem rìekers ² ) Saikava, = riekums I.

Avots: EH II, 378

I sakarinât, stark reizen, ärgern: slima mēle ir daudz sakarinājusi Glück Sirach 28, 14.

Avots: ME II, 645

II sakarinât, tr., freqn., hängen, aufhängen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen).

Avots: ME II, 645

šakaris, wer sucht Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 2

skari "(Erbsen) voller Schoten" Depkin n. U. Zu skara "Büschel, Rispe"?

Avots: ME III, 874

I skari: vgl. ‡ *skars.

Avots: EH II, 502

‡ II skari Lng. (unter kārt ) "Haarflocken, die aneinander hangen und nicht voneinander gelöst werden können": Auseklītis zirgu pirka dzelteniem skariņiem (Var.: krēpītēm ) BW. 33795, 1. Zu skara 1.

Avots: EH II, 502

skaris od. skarais zirgs, ein rötlich gelbes Pferd Dond.

Avots: ME III, 874

uzkarinât: sudrabu ... uz viena pupiņa uzkarinājusi Tdz. 57978. ‡ Refl. -tiês, = uzkārtiês 5: pate gribē̦tu tev u. ar varu vai viltu Janš. Līgava I, 485.

Avots: EH II, 724

uzkarinât, aufhängen; auf etw. anbringen: uzkarināt mēteli vadzī Dond., Frauenb., Salis, uzkarināt dakstiņus jumtam Schwanb. āda, kuru bija uzkarinājis Pas. II, 177.

Avots: ME IV, 339

vakari,

1) vakari KatrE., = vakaraiņi: vakaruos jābrauc VL. n: U. čuža, ... puža še atbrauca vakaruos; mūsu skaiste̦... tā aizbrauca vedējuos BW. 18672, krustbē̦rna kāzās jāiet vakaruos Borchow;

2) s. vakars.

Avots: ME IV, 447

‡ vakarienē Lubn., gestern gegen Abend: v. pļāvām sienu.

Avots: EH II, 751

vakarienis,

1) in Dubena und Kreuzb. "der Brautführer";

2) "vakara vējš" (wo?);

3) "ein abendlicher Gast"
(?) A.-Schwanb.

Avots: ME IV, 448

vakariens,

1) ein Platz, wo sich benachbarte junge Leute am Abend zu Spiel und Tanz versammeln
Wirgin.;

2) "vakara vējš": lē̦ni siltais vakariens kaitējas gar viņas vaigiem A. v. J. 1902, S. 725.

Avots: ME IV, 448

vakarijs: auch Fest., Oknist.

Avots: EH II, 751

vakarijs Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 18, = vakarẽjs.

Avots: ME IV, 447

vakariņas,

1): duod ... vakariņas! BW. 2885.

Avots: EH II, 751

vakariņas,

1) vakariņas U., vakariņš U., Stāsti Kraukļu kr. 94, vakariņi, das Abendessen, die Abendmahlzeit:
ēst vakareņus Pas. V, 199 (aus Preili), lūgtu vakariņās, ich bitte zum Abendessen U. malējas jau vakariņās LP. V, 98;

2) svē̦ts vakariņš U., das heilige Abendmahl:
lai šuo vēl priekš miršanas pieņe̦mtu pie vakariņām Aps. VII, 39. Gre̦muokļa nepieņe̦muot pie vakariņa Kaudz. Izjurieši 78. (garuoza) kļūst mīksta un salda kâ pats svē̦tais vakariņš Ezeriņš Leijeik. II, 8. Vgl. li. vakarìnė "Abendessen" bei Jušk. SvD. No 1097,5.

Avots: ME IV, 447

vakarîņas ² Dunika, = vakariņas 1.

Avots: ME IV, 448

vakarine,

1) der gestrige Tag
Borchow;

2) der
(li. vakarìnė) Abendstern Kra. Vīt. 53;

3) die Brautschwester, die am Hochzeitsabend neben der Braut sitzt
Rutzau.

Avots: ME IV, 447

vakarinis (li. vakarìnis "abendlich") Rutzau n. RKr. XVI, 107, = vakarainis.

Avots: ME IV, 447

vakariņļàudis (nom. plur.) Seibolt Sk. 23, die Kommunikanten (die zum heiligen Abendmahl gehen).

Avots: ME IV, 447

vakariņuôt, die Abendmahlzeit verzehren, soupiren: saimnieki vakariņuo Latv. dāma, kuŗai tikās vakariņuot viesu pulkā U. b. 110, 17.

Avots: ME IV, 448

vakarins: "VL." ME. IV, 447 zu ersetzen durch "BW. 6733".

Avots: EH II, 751

vakarins, = vakarējs: nama duris vakarinu vē̦rumiņ[u] VL.

Avots: ME IV, 447

vakariņš,

2): vakariņa ļaudis AP., Abendmahlsgäste.

Avots: EH II, 751

vakariņš,

1) der Westen:
pret vakariņa stūri Glück II Mos. 27, 12;

2) s. vakariņas.

Avots: ME IV, 447

vanckari (mit "an̂") Nerft "Fetzen, Lappen, Lumpen (lupatas)". Aus vanckas˙kankari.

Avots: ME IV, 469

‡ vanskaris BW. 15633 var., = vànckare ² 1.

Avots: EH II, 756

I žãkaris C., wer mit einem žākars I 1 im Wasser sucht (žãkarē).

Avots: ME IV, 794

II žãkaris Adiamünde, = žākars I 1.

Avots: ME IV, 794

III žãkaris, f. -re, Pankelhof, Ruhental, wer tollt: zē̦ns tāds žākaris, ne˙maz nevar ievaldīt Naud.

Avots: ME IV, 794

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67

apdarît,

3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês, ‡

4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.

Avots: EH I, 77

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94

‡ aplieve,* der Splint: it kâ tie (= stumbri) reiz butu bijuši aptīti re̦snu tauvu tīkliem un tauvas ieaugušas kuoka aplievē Melderis Meža vakari 88.

Avots: EH I, 99

apvirst (li. apvir̃sti), umfallen, umstürzen (intr.), umkippen (intr.) Kur. Nehrung, Rutzau: kariete apvirta apkārt Janš. Līgava I, 239.

Avots: EH I, 126

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

atgultne, das Lager, das Bett: karaļa atgultne ar spilve̦niem un aizkariem Valdis.

Avots: ME I, 160

atiet (li. ateĩti), intr.,

1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;

2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);

3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;

4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 161, 162

‡ atķe̦nkarât "?": sen māsai gaidīju deviņu vedēju: astuoņi ke̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273.

Avots: EH I, 151

atkul˜tiês,

1) bis zum Überdruss dreschen: vai tu jau tik drīz atkūlies, ka spriguli kari vadzī? Serb.;

2) sich herschlerren, sich einfinden:
kā tas te atkūlies? welcher Wind hat ihn hierher verschlagen? LP. VII, 1033. vilks atkūlās pie suņa LP. VI, 255;

3) körperlich wieder gedeihen, zunehmen, sich erholen, wieder zu Käften kommen (nur von Tieren):
guovtiņas jau tagad labi atkūlušās Serb.

Avots: ME I, 168

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

atspir̃dzinât, fact., erfrischen, erquicken, laben: miegs laikam tevi atspirdzinās Vēr. II, 306. Refl. -tiês, sich erquicken, laben: lai iebaudītu vakariņas un atspirdzinātuos pēc dienas darbiem JR. IV, 76. Subst. atspir̃dzinājums, Erfrischung, Erquickung, Labsal.

Avots: ME I, 195

aûgtene, ‡

2) der Boden (die Erde):
sevišķi labuo augtenes apstākļu dēļ egles šeit augušas ātri un sasniegušas... neparastu augsturnu Melderis Mežu vakari 88.

Avots: EH I, 185

àuskars (li. aũskaras), gew. Pl. àuskari, auch auškari A. XI, 148, Ohrgehänge (zu àuss und kārt).

Avots: ME I, 227

‡ ballinieks Gramsden, ballenieks, der Ballgeher, Ballgast: ap pusnakti deva balleniekiem vakariņas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 52.

Avots: EH I, 200

bal˜tskare, Demin. auch baltskariņa weisse Rispe habend, Epitn. des Hafers: auziņai, baltskarei, tai lielie tīrumīņi BW. 28245. ai, auziņa, baltskarīte, BW. 3908.

Avots: ME I, 259

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318

‡ čačenīte, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: kā viņa dejuo, cik veikla! daudzi. nātās saimniekmeitas viņas priekšā tīrās čačenītes vien ir Purap. Trīs balles vakari.

Avots: EH I, 282

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. ² 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426

‡ dadarît,

1) eine Arbeit beenden
Pilda;

2) auch refl. -tiês Auleja, bis zu einem gewissen Zeitpunkt arbeiten:
dara, dara, ... dadara lidz pušdieņām Pas. IX, 320. dadaries da vakaram, - navā kad i[r] vakariņu iz-virt! Auleja.

Avots: EH I, 301

daîks ² [N. - Vartau, Selg.], die Sache, das Ding, Instrument: ar daikiem ruokās LP. VII, 618. atme̦sts kâ nederīgs daiks A. XII, 388. [daiki, die männlichen Geschlechtsorgane: ja tev daiku pilna sauja, tad vari precēties Fehteln. - Nebst daiceklis, daikari, daikši, daikts zu li. dáiktas "Sache", apr. deicktas "etwas".]

Avots: ME I, 431

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 ^3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. ² 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I ^4, 73, 233 u. III ^4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

dienišķis, n. Ar. dieniškas (Pl.), die Vespermahlzeit, ein dem Abendbrot vorhergehendes Essen: pulksten 7 - 8 ē̦d vēl dienišķi, pavakariņas, citur tâ sauktuo launagu Konv. ² 192.

Kļūdu labojums:
7-8 = 5-6

Avots: ME I, 483

dik! dik! Interj., von schnellem Laufen, namentlich kleiner Kinder. Vgl. dikariņš, dikât.

Avots: ME I, 466

II dumjš, dums [Dond., Selgerben, Wandsen], dunkelbraun, fahl: puiši jāja dumjus, bē̦rus kumeliņus BW. 13005. dumi, bē̦ri, baltskariņi, tie teicami kumeliņi. dumji zirgi BW. 29832, 1. [Zu dumbrs (s. dies), dumt, dumals, dūmi u. a., s. Lidèn Stud. z. tochar. Sprachgesch. I, 25.]

Avots: ME I, 514, 515

‡ dziñtarîgs,* berasteinartig: dze̦ltuojas dzintarīgi pakariņi (gelbe Pflaumen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 171.

Avots: EH I, 359

[ìekarcinât,

1) = iekacināt 2 Fehteln;

2) = iekacinât 1 Kreuzb.; vgl. iekarināt II.]

Avots: ME II, 25

* iekare od. * iekaris?] "?": Daugavas iekari tur iztīrīs A. Up. Duomas III, 540.

Avots: ME II, 25

‡ ìekul˜činât Ahs., = ‡ iekulˆcinât ² : pienā ar čakariņu iekulčina miltus.

Avots: EH I, 523

ìeturêt,

1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;

2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;

3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;

4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;

5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,

1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;

2) sich einen Rausch anlegen;

3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;

4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.

Avots: ME II, 84

ik˙kuŗš, substantivisch und adjektivisch, jeder beliebige, jeder: kas ik˙kuŗam kaites bij, kad es malu saulītē BW. 8041. ik˙kuŗai dieniņai sagaidīju vakariņu 11849. viņi pūlējās, kâ kuŗu amatu ik˙kuŗš prata.

Avots: ME I, 704

ik˙vakara, ik˙vakaru, ik˙vakarus, ik˙karis">vakaris (auch getrennt geschr.: ik vakara u. s. w.), jeder Abend: ik˙vakaris nuose̦gluoju raudādams kumeliņu BW. 15103, 29959, 3.

Avots: ME I, 705

it: kura ... it (vollständig) princese gan nee̦suot Janš. Ligava I, 362. it kâ, wie (so) zum Beispiel: sakarinādamas gar griestiem dažādus pakarus ..., it kâ:... Janš. Dzimtene V, 213. Zur Form vgl. K. Būga Tiž. I, 375 und le. īt.

Avots: EH I, 432

izadît [li. išadýti], tr.,

1) strickend verbrauchen:
dziju;

2) fertig stricken, strickend verzieren:
cimdam rakstus izadīju BW. 14529. Refl. -tiês, zur Genüge stricken: gan izadīsimies diezgan pa gaŗjajiem ziemas vakariem. Subst. izadĩjums, das Gestrickte, kunstvolle Strickerei Etn. III, 118.

Avots: ME I, 712

izķè̦muôt, tr., maskieren, verunstalten, entstellen: bē̦rnu. izķē̦muoti ģīmja panti Stari III, 142. auskari izķē̦muo vis˙daiļākās ausis Dr. Refl. - tiês, sich vermummen, maskieren, Possen treiben: ķekatās njuot pārgērbjas un izķē̦muojas visādi (gan par zirgu, putnu u. c.) Konv. ² 1702. kur lai tâ izķē̦muojas LP. IV, 1. Subst. izķē̦muõjums, die Entstellung: lauvas izķē̦muojums Vēr. II, 268.

Avots: ME I, 759

izrûgt (li. išrúgti), intr. , aus -, durchgären: alus vēl nav diezgan izrūdzis; auch von nassem BOden, aufgeweichtem Wege: tiklīdz zeme nuosē̦dusies, izrūgusi Konv. ² 3062. ceļi izrūguši, dubļaini Aps. garīgie sakari ar˙vien vairāk izrūgst un izirst Vēr. I, 1067.

Avots: ME I, 793

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

izšautêt, izšautît, tr., durchprügeln: pašu pirmuo vakariņu vīra māti izšautēju BW. 23285, 2.

Avots: ME I, 810

izsist, tr., aus -, herausschlagen: acis, zuobus. jūriņa nesa, nepanesa, izsit vilnis maliņā BW. 13373. luodes izsit ādā caurumus A. XX, 114. izsist ratus ar aude̦klu, sienas ar skaliem. puiši pa ziemas vakariem savērpjuot valgu vienkāršās kārtās, kuŗas vē̦lāk izsituot striķuos, woraus man Sricke macht Etn. III, 75. Refl. - tiês;

1) Ausschlag, Bläschen bekommen:
man mute, mēle izsitusies, ka ne˙maz nevaru ēst;

2) zur Genüge schlagen:
izsitušies, kamē̦r beigās nuosituši čūsku;

3) sich burchschlagen, durchhelfen
Ar.

Kļūdu labojums:
Sricke = Stricke

Avots: ME I, 797

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808

jakarêt, - ẽju, tr., durcheinanderwühlen, vermischen, in Unordnung bringen: jakari, kuo tu te jakarē? Mar. te vakarā atnāks kaimiņš, liels burvis, staigās pa aluku gar izve̦stām mē̦slu gubiņām jakarē̦dams LP. VII, 484. Refl. - tiês, sich wild lärmend herumjagen, jachern, jachterrn Golg. Wolm. aus d. jachern entlehnt.

Avots: ME II, 95

kaika,

1) [kaîks ² Salis], eine verächtliche Bezeichnung eines Menschen, besonders eines Menschen von hohem Wuchs, mit langem Halse Stockm., Frauenb.: vai šis gan duomājas būt labāks nabags nekâ es? tāds pats kaika Alm. tâ jāj kungi, tâ bajāri, tâ tie kaikas zemnieķeļi VL. aus Grünh.; [kaĩka Erwahlen, Waldegalen, kaîka ² Walgalen, N. - Bergfried u. a., eine magere, hässliche Kuh mit langen Beinen, oder ein solches Pferd resp. Schaf; auch von ähnlichen Menschen gesagt;]

2) ein Unruhiger, Unbändiger
Ruj., Lub.; [kaîka ² "aušīga, vieglprātīga, pārspīlē̦ta sieviete" Kalnazeem. Zu kaikt, kaikaris "ein Unbändiger", li. káikinti "мучить, терзать", kaĩkaras "wusoko - pochyły; ein Faulpelz", apr. caican "Pferd"?]

Avots: ME II, 132

kaîkara ² "plušķis" [ein Zerlumpter?]: nesēdi kaikaru pulkā! tur tevi kaikaras apkaikarās Ranken n. RKr. XVI, 116. kaikaras māsiņas panāksti BW. 20434. Vgl. kaikaris.

Avots: ME II, 132

‡ kaîkarêtiês ² NB. "?": kuo tu te man līdz kaikarēsies, - paliec labāk mājās! Wohl zu li. kaikarinė´ti "sich mühsam fortschleppen".

Avots: EH I, 574

kaikaruôt "pfuschen, sudeln" Wid.; zu kaikaris 3.]

Avots: ME II, 132

kaikars (unter kaîkaris ² ),

2): "draiska, gaŗiem, izstīdzējušiem luocekļiem pusaudzis" Kurmene;

4): nuo tā zirga ne˙kāda labuma, kas tāds kaîkars ² (ist sehr mager)
NB.; ‡

6) "cilvē̦ks, kas netiek līdz uotram ne darbuos, ne arī iešanā" (kaîkars ² ) NB. Vgl. dazu auch Būga Tiž. I, 403.

Avots: EH I, 574

kaĩrinât [C., Arrasch, Trik., Ruj., Bauske, Gr. - Essern, kaîrinât Kl., kaîrinât ² Salis., Selg., Lautb.], tr.,

1) reizen, necken, ärgern:
kuo mātei meitas dara? tautas vien kairināju (Var.: karināja) BW. 1952. trešu (vaiņagu) tautas kairināju (Var.: karināju), mit dem dritten Kranz neckte ich die Freier 5799. nekairinu (nekarinu) svešus ļaudis 6085. tē̦vs ar māti mīļi guļ, manu sirdi kairināja 11514. ragana nuo augšas viņus kairina LP. VII, 568;

[2) "bē̦rnam laiku kavēt, mierināt" Wessen]. Refl. - tiês, sich necken, tändeln:
ņem ņe̦mdams, tautu dē̦ls, kuo tik ilgi kairinies? BW. 6018. Subst. kaĩrinãjums, der Reiz: kājas nesaraujas it ne˙kādiem ārējiem kairinājumiem Vēr. II, 42. [Wie analog li. káirinti "zergen" (zu kìrinti) wohl eine Neubildung (statt karināt); vgl. Būga KZ. LII, 266.]

Avots: ME II, 134

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

‡ kakars,

1) der Fetzen
Bērzgale, Liepna, Mahlup, Nautrēni, Warkl.;

2) der Lappen
Liepna, Pilda;

3) verächtl. Bezeichnung für eine Person:
panāksni, kakari, lasitēs kuopā! Tdz. 44639. Vgl. kakari ME. II, 136.

Avots: EH I, 576

kākars,

1): kàkari ² Oknist, Bänder und dergleichen am Kleid;

2): jam ar kākaru pirsts apsiets Pas. VI, 425.

Avots: EH I, 600

kākars,

1) [kàkars ² Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190

II kal˜va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal˜vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146

II kankalis "?": nu ir vaļa kankaļiem [= kankaŗiem? Var.: nabagiem, plikajiem] alu dzert; bagātie aizbraukuši pār Daugavu be̦ku lauzt BW. 20038, 2 [aus dem Rosittenschen Kreis. - In Kr. - Würzau sei kañkalis gleichbed. mit kankaris, ein Zerlumpter].

Avots: ME II, 155

I kànkars C., [kan̂kars ² Salis, Bauske, kañkars PS., Ruj.], gew. Pl. [kànkari Arrasch, Jürg., Wolm., kañkaŗi Lautb., Dond.], auch kankaras, n. U. auch kankurs,

1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;

[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]

Avots: ME II, 155

II kankars: zaķis kūla kankariņus (Var.: kankalīšus) BW. 2665 var.

Avots: EH I, 584

karelis, karenis [li. karinỹs "то, что провѣшивается"], etwas, was hängt, baumelt, das Gehänge: tup, tup, tupesi, kar, kar, kareli; grib tupesis kareli baudīt (Var.: tupeņam grib(as) tikt pie kareņa) RKr. VII, 451, 1, 2. Zu kārt.

Avots: ME II, 161

kãrĩba: katra exkan karibes dzīvuo LLD. II, 25.

Avots: EH I, 602

I karĩte, ‡

2) auch meža k., ve̦lna k., Schimpfname für Kühe (selten für Menschen)
AP.: tu meža k., kur nu skriesi! karit[e] Seyershof, verächtl. Bezeichnung für magere Kühe.

Avots: EH I, 589

I karĩte, kari%E1%BA%BDte">kariẽte, die Kutsche, Kalesche: rītā brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē (Var.: karietē). Zunächst wohl aus d. Karrete.

Avots: ME II, 162

II karīte: karite Lasd. und Prl. n. FBR. IX, 126, karīta Aiviekste n. FBR. VIII, 80, karita Stockm. n. FBR. VIII, 80, dat.-instt. plur. karītām BW. 26413, 3, Demin, nom. s. karitiņa BW. 28754 (aus Kreuzb.), nom. plur. karītiņas Tdz. 39549, acc. plur. karitītes BW. 2705 var.

Avots: EH I, 589

kaŗuôt (li. kariáuti), intr., kriegen, Krieg führen: ej pruojām, kaŗa māte, gan tu biji kaŗuojuse BW. 26117. kaŗuot pret nuolē̦mumu LP. III, 27. ierauga kaŗus kaŗuojuot BW. 32099, 1. Refl. - tiês, miteinander Krieg führen, kämpfen: pieci šķē̦pi tavās ruokās kaŗuojas, krustinās (Rätsel) Tr. III, 33. es aizgāju jūriņā ar ziemeli kaŗuoties BW. 30873, 1. [kāpēc krievs ar turku kaŗuojuoties Janš. Dzimtene ² I, 73.] kaŗi kaŗuojas tagad juo sīvi LP. V, 303. apakš mana zuobentiņa simtiem kaŗu kaŗuojās BW. 18757; 31923. Subst. kaŗuôtãjs, der Streiter, Kämpfer. Vgl. auch acc s. kariausnan "Streit".

Avots: ME II, 166

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. ² 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166

I kãrstît [li. kàrstyti], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kãrt,

1) hängen:
drēbes gar sienmaļiem;

2) behängen, die Hochzeitsgeschenke austeilen, sie dem Beschenkten über Arme und Schultern hängen:
laime man krē̦slu cēla, vizuļiem kārstīdama BW. 17889, 16. dieva dē̦li pūru veda, meža galus kārstīdami;

3) nagus kārstīt [in dieser Bed. zunächst wohl zu kãrstît II], wiederholt nach etwas langen
Lasd., den Fingern freien Lauf lassen, sie nicht im Zaum halten; einen andern hauen: lai nekārsta nagus A. XXI, 403; mēli kārstīt pēc kā, sich nach etwas lecken Grünh.: luopiņi īd un kārsta mēles [Mesoten], Purap. brītiņu viņa kārstīja galvu Purap.;

[4) = karinât I: kad sunim rāda gaļas gabalu un neduod, tad saka:" kuo nu kārsti suni ar gaļas gabalu?" Siuxt]. Refl. - tiês, hangen:
arī pār ģīmi kārstījās viņa mati pinkām vien uz leju LA.

Avots: ME II, 199

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200

II kaška, = kàsis 4: kaška - stenderē iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗa durvju eņģes jeb pakari uzmaukti jeb uzkārti, t. i. pie ve̦claiku būvēm, kur dzelzi vēl ne˙maz nelietuoja. tagad, kar kaškas nuo dzelzs, sauc tās par cemmēm, bet dzelzs pakarus par eņģēm Wain., Jan., [Aus li. kaškà "дверная деревянная петля; gémbė".]

Avots: ME II, 170

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182

ķe̦n̂kars ^2, ķe̦nkurs, ķe̦nkara BW. 16345,

1) = ķe̦kars Kand., Dond. (hier ķe̦ñkars);

2) ķe̦nkari, die Lumpen;

3) der Zottige, Struppige, Zerlumpte:
astuoņi ķe̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273. kam tu nāci, ķe̦nkariņ, (Var.: ķe̦nkuriņ, kankarīti), jaunu meitu istabā BW. 20430, 3, 4 var.;

[4) ķè̦nkars ² Bers., etwas Herabhangendes. -
Vgl. ce̦ñkurs].

Avots: ME II, 365

ķē̦rsa, Schaumkraut (cardamine) RKr. II, 69: ķē̦rsas ē̦d pret sirdskaitēm Etn. I, 28; smirduoša k., lepidium ruderale Konv. ^1; ūdens ķ., nasturtium amphibium. [Nebst estn. ker̀s "Kresse", li. kersė "Karitzkenkraut" und le. ķēr(k) sis aus mnd. kerse "Kresse".]

Avots: ME II, 376

* ķēzt [oder ķēst?], prs. ķēžu, tr., verteilen: pēc vakariņām ķēž ziedus RKr. XVI, 93 [aus Rutzau].

Avots: ME II, 377

ķikars, ‡

2) ķikari Siuxt, Nachbleibsel von geschmolzenem Fett.

Avots: EH I, 701

ķiķinât, intr., versteckt lachen, kichern Gr. - Sessau: tur kalnā visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM VII, 817. acīm ķiķinādama Vīt. 53. Refl. -tiês,

1) unter sich kichern, charmieren:
kuo jūs tur ķiķinieties? Mar. sieva ķiķinājās un juokuojās ar brālē̦nu. lakstuoties, ķiķināties Brig. Ceļa j. 107; ["karinâties Bers.: kuo tu ķiķinies ap mani?];

2) kokettieren:
skuķei jāķiķinās spuoguļa priekšā Druva I, 1399. viņa citu ne˙kā nezin, kâ pie spieģeļa ķiķināties Naud.

Avots: ME II, 380

‡ ķiņķinât(iês) PV. "karināt, kairināt; zögern zu geben".

Avots: EH I, 703

‡ ķiņķinât(iês) PV. "karināt, kairināt; zögern zu geben".

Avots: EH I, 703

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384

[I kracis Blieden, Prawingen, Walgalen "eine auf dem Felde in den Boden gesteckte Stange mit kreuzweise angebrachten Querhölzern zum Trocknen des Getreides (auch "čãkaris" genannt)." Zu li. krãkė "палка", r. кроквá "Stange, Dachsparren" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 621)?]

Avots: ME II, 255

krũzulis, gew. Pl., das Gekräusel, Gekraustes: krūzuļiem apkarināta eglīte B. Vēstn. ap kaklu viņai bij krūzuļu apkakle Latv.

Avots: ME II, 294

kukaragâs AP., Bers., Lub., kukaraguôs Saul., Druw., kukurê Smilt., kukurês, kukarês, kukargâ Serb., karig%C3%A2s">kukarigâs Lös., kukurlādê C., kukarzê, kukarzês N.-Schwanb., kukuruôs nest, auf dem Rücken tragen - cilvē̦ku, sevišķi bē̦rnu tâ nest, ka ne̦samais apņe̦m ruokām nesēja kaklu un nesējs saņe̦m ne̦samā kājas. viņa mani ņēma kukarēs Jauns. Duomas II, 288. [Teilweise liegt hier wohl russischer Einfluss vor, vgl. r. носить кого на закýкоркахъ; кýкорачъ "на четверенькахъ".]

Avots: ME II, 301

kupalači, [kupalaču Wid.], kupalāču U., kupalāci Grünh., in der Verbindung k. nest, = kukarigâs n., huckepack, auf dem Rücken tragen: uzkāpu tavam tē̦vam mugurā, un tas mani nuonesa kupalači zemē JK. V, 35.

Avots: ME II, 317

kupaprecê paņemt, nest, = karig%C3%A2s%20n">kukarigâs n., huckepack nehmen, auf dem Rücken tragen: viņš paņēma mani kupaprecē un pārstiepa pār upi Latv.

Avots: ME II, 317

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

lab˙vakar! guten Abend! labvakaru duot, teikt, guten Abend sagen: aiznes manai māmiņai simtu, simtu lab- vakaru (Var.: simtu labu vakariņu) BW. 4384, 2.

Avots: ME II, 398, 399

laĩva: gen. s. laives BW. 30784, 1 var., Demin. laiviņš (Kahn) bei Stobe Latv. g. gr. lV, 21; acc. s. laivīt[i] BW. 11052 var.,

2): lielā l. - auch Linden in Kurl.; (debess) l. = auch Salis; kad ūdens laivas gaisā iet nuo ziemeļiem uz dienvidiem, tad tas uz sausu, bet, kad nuo vakariem uz rītiem, tad tas uz lietu AP.; ‡

5) fig., ein grosses Lebewesen (Mensch oder Tier)
Seyershof: bij jau nu l., nebij` ne˙kāds mazais! Ein li. laiva belegt Skardžius Arch. Phil. III, 51 aus Daukša. Nach Mikkola IMM. 1930 II, 442 und Toivonen FUF. XX, 143 aus dem Finnischen entlehnt.

Avots: EH I, 715

lanckars (unter lañckaris ),

1): "ein zerlumptes Kleidungsstück"
(lañckars) AP., (lanckars) Bērzgale, (lànckars ² ) Kaltenbr.; "lupata" (lanckars) Pilda: staigāt vienuos lànckaruos ² Oknist, iet, ka lànckari ² vien kust Linden in Kurl.; lanckari Segew., Zatten, schäbige Kleidung; ‡

2) ein zerlumpter Mensch
Segew. lanckari ("?"), kakari, lasietēs pa ceļu! Tdz. 48390.

Avots: EH I, 719

‡ lan̂kars ² Orellen, ein Fetzen. aiziet resp. aizbraukt lan̂karu ² lan̂kariem ² ebenda, eilig, behängt mit verschiedenen Gegenständen (die dabei herabhangen können) weggehen resp. in einem Wagen, in den Verschiedenes unordentlich zusammengeworfen ist (däs beim Fahren klappert), wegfahren.

Avots: EH I, 719

‡ le̦ñckars PS., = karis">lañckaris: šķirstā bijuši šādi un tādi lenckari un drēbju gabali Pas. V, 379: zvē̦ri sapluosī[ju]ši bagātuo le̦nckaru ļe̦nckaruos VIII, 368.

Avots: EH I, 733

ļe̦nkars,

1): vāciešam, le̦nkaram ("?") BW. 35069, 1 var.;

2): ļe̦ñkari "kankari" PS., Serbig., Smilt.

Avots: EH I, 771

[ļe̦nkars,

1) ein Schwächling Papendorf,
Wid.; ļe̦n̂kars ² "nuolaidīgs cilvē̦ks, kas iet ļuodzīdamies" Ruj.; ļè̦nkars Trik. "ein leichtfertiger Mensch, der zu faulenzen liebt";

2) ļe̦nkars Mitau, Wolgunt, ļe̦n̂kars ² Stenden, etwas lose und schlaff Herabhangendes,
(ļè̦nkars ² Mar., ļè̦nkaris ² Nerft) ein Fetzen: drēbes saplē̦stas ļe̦nkaruos.]

Avots: ME II, 536, 537

II lĩkste,

1) die Leiste:
viņš gudruoja, kādas līkstītes ņemt luogu aizkariem Vēr. I, 276;

[2) ein Wandbrett Wirginalen,
Gr. - Sess. (lĩkste), Lubn. (līkste) ]; "der Teil das Bettes, auf dem der Bettrahmen liegt" Kursiten. - Zu lĩste.

Avots: ME II, 487

[luogkars, der Vorhang, die Gardine: aiz luogkariem glūnē̦dama Janš. Dzimtene ² I, 25.]

Avots: ME II, 524

makars, der Macher, ein Betrüger, einer, der im Trüben fischt: tie ir makari Saul. tu man tāds makars MWM. VI, 117, [Wessen. Aus dem Deu. wohl auch li. màkaris.].

Avots: ME II, 554

maukars: karis">maũkaris Dunika.

Avots: EH I, 786

me̦l˜ndebeši, schwarze Wolken: me̦lndebeši aizguluši vakariņa maliņā BW. 18221.

Avots: ME II, 597

‡ mizgrauzis Melderis Meža vakari 16, ein gewisser Käfer.

Avots: EH I, 820

muõšķe̦ni, Kartoffelbrei: vakariņās būs muošķe̦ni ar saldu pienu Ahs. - Wohl zu muõze.

Avots: ME II, 684

naktsêdiens, das Nachtessen: naktsēdienu ē̦d pēc vakariņām naktī - dzīŗās Sassm.

Avots: ME II, 691

ņàukstêt, ņàukšķêt, ņàukšêt. -u, -ẽju, ņâukšt C., -šu [auch Schujen], auch naukšêt, -u, -êju Mat., Lös., miauen [ņaũkšêt C.], winseln, jammern [ņaũkstêt od. ņaũkšêt Lautb.], lärmen: kaķis naukš Karis. kaķa āda ņaukšin ņaukša BW. 20523. mēris staigājis apkārt suņa, kaķa vai cita kāda kustuoņa izskatā, gan visādi riedams. gan ņaukšdams, vēkšdams LP. VII, 1235. neņaukšķi jel! Degl.; (ņaukšêt Wessen "loukšķêt."]

Avots: ME II, 896

‡ niñnis Karis., die Erbse (Kinderwort?).

Avots: EH II, 25

‡ nùodūlêt, (unproduktiv arbeitend) vertrödeln (mit ù ² ) Saikava: n. laiku. kad tâ pa vakariem nuodũlē ("lange wach bleibt"), tad rītuos nevar piecelties AP.

Avots: EH II, 42

nuokũlas, nuokūlības L., Pl. t., die Beendigung der Drescharbeit: spriguļi, kuŗus kūlēji pēc nuolūkām nav pakarinājuši vadzī LP. V, 116.

Avots: ME II, 804

[nùoļe̦nkarâtiês, abreissen (intr.), zerfetzte Kleider bekommen: Pēteris pa˙visam nuoļe̦nkarājies; ļe̦nkari vien karājas Mitau, Wolgunt.]

Avots: ME II, 814, 815

nùoļi [Jürg., nuõļis Neu-Wohlfahrt, U.], nùoļas ² , nùoļ [N.-Peb.], in der Verbindung visi nùoļi ² [Erlaa], visi nuoļ Peb. n. U., alle zusammen, alle ohne Ausnahme: mēs visi nuoļi bijām sēnēs Kaul. jūs visas nuoļas variet atkrist Kaul. visus nuoļus vakariņās sauc MWM. VII, 99. visiem nuoļiem nuo vietas pērienu! Lös. jūs e̦sat gudrāka nekâ mēs pārējie visi nuoļ Rainis. visi aiziet nuoļi uogās N.-Schwanb. [Aus *nuovaļi? Vgl. nuoval U. (unter nuotaļ) und auch nuojas.]

Avots: ME II, 815

[nùomēļuôt,

1) eine Zeitlang plaudern:
sievas visu vakaru nuomēļuoja Kokn., Golg., Jürg., Lös., Ermes, Bers., AP. "... neduos vakariņu", viņš nuomēļuoja (sagte im Scherz?) izejuot Austriņš Nuopūtas vējā 124;

2) verleumden, heruntermachen
Lennew., Sessw., Lös., Nötk., Bers., Bauske, Mitau, Segwold, N. - Peb., Grünwald, Grünh., Ermes, Gramsden, Autz, Dickeln;

3) leere Phrasen reden:
uz jautājumu viņš nedeva nuoteiktas atbildes, bet šâ tâ nuomēļuoja un izgruozījās Vīt. - Refl. - tiês"?": viņš nuomēļuojies līdz negalam Bers.]

Avots: ME II, 819

‡ III nuopĩnêt Stenden "(luopus) vienā vietā nuoturēt, nuovaldīt": n. guovis visu pavakari dižceļmalā.

Avots: EH II, 74

‡ nùopùrkst ² Nautrēni, ein Schallverbum: pīle aizskrēja, ka nuopurksa vien Nautrēni. pa vakariem nezin kas gaisā nuopurkš vien ebenda. ķēve nuostāja, nuopurkse un pasacīja Pas. VI, 467.

Avots: EH II, 78

‡ nuorise,* der Vorgang (Prozess): tie pārzina nuoteiktas nuorises dzīvnieku organismā Melderis Meža vakari 15.

Avots: EH II, 81

nuosis [Bielenstein Holzb.], Futtertrage; ein Tragekorb L.; ein Geflecht zum Heu- und Strohtragen Spiess n. U.; die Tracht, Last: meitas atnesa pāri nuošu salmu BW. III, 3, 871. trīs ve̦ci lindraki nuosī sasieti BW. piel. ² 22225. bet pēc pusnakts cēlās vējš un vilka nuo vakariem pe̦lē̦kus miglas nuošus, aiz˙vienam lielākus un tumšākus Jauns.; ein Häufchen Unkraut, das wegzutragen ist Biel. n. U.

Avots: ME II, 846

nùoskart: ve̦cs, nuoskaris apakšlindraks Janš. Bandavā I, 19. nuoskarušas bikses Gr.-Essern.

Avots: EH II, 85

nùoskart, [abgelumpt werden Linden n. Mag. XIV, 1, 157]: nuoskaris kâ ubags Wid.

Avots: ME II, 847

nùotrìekt,

3): n. (herunterschlagen)
ābuolus nuo kuoka; ‡

6) (mit geschleudertem Kot) beschmutzen:
kariete ... visa nuotriekta dubļu pickām Janš. Līgava I, 9. ‡ Refl. -tiês,

1) (versehentlich) herabgeschlagen werden:
man nuotriecās negatavs ābuols C.;

2) "vertragen werden":
kurpes nuotriekušās Schnehpeln;

3) in Eile und stetiger Bewegung sich abarbeiten
Heidenfeld, Trik.: e̦smu tâ nuotriekusies, ka pār lūpu vairs nespēju pārspļaut;

4) eine gewisse Zeit hindurch (bis zur Ermüdung) schwatzen:
nuotriekušās tâ, ka ne parunāt nevar Schwitten.

Avots: EH II, 102

nuõvakars: auch Zabeln n. FBR. IV, 64; pa nuovakariem, in späten Abendstunden BielU.

Avots: EH II, 104

nuõzis,

1): auch Frauenb., Iw., Schnehpeln, Selg.; saiminiece de̦su deva, divu nuožu ("?") baltu raušu Tdz. 51836;

2): "vīšķītis, klēpitis" (mit ùo ² ) Saikava; "ein gut Päckchen, eine Last, soviel mit einem Mal weggetragen werden kann"
BielU.;

3): auch Dunika, Schnehpeln; ‡

4) "?": cēlās vējš un vilka nuo vakariem pe̦lē̦kus miglas nuožus Jauns. Raksti V, 43.

Avots: EH II, 109

olderêt, -ẽju, intr., albern, tollen, ausgelassen sein Dond.: spēlē, manu spē̦lmanīti, older[ē] šādu vakariņu! BW. 24175.

Avots: ME II, 908

pačur̂kstinât, fakt., ein wenig rieseln lassen; mit Geräusch braten: de̦sas līkumu varēs pačurkstināt vakariņām R. Sk. II, 133.

Avots: ME III, 14

paduôt [li. padúoti; slav. podati], tr.,

1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;

2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;

3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;

4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,

1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];

3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.

Avots: ME III, 21

paêst [li. paė´sti, slav. poěsti], pãêst Kand.; poēst Dond.,

1) sich satt essen
(so das Part. paēdis, satt): nebē̦dāju stalta vīra, kad tik maizes paē̦duse BW. 21461. man guotinas paē̦dušas 29330. paēdis var neē̦dušam līdz iet Etn. IV, 94. paēdis kâ nabaga kāzās (ironisch). paēdis iīdz acīm RKr. VI, 3;

2) perfektiv - abspeisen, das Essen beendigen:
mēs ēdām, paēdām BWp. ² 29394. paēda pusdienu LP. V, 293. vakariņas bij paē̦stas VII, 398. Refl. -tiês,

1) gehörig essen, einhauen:
nu es labi paēduos, dē̦lu mātes mieluojama BW. 19375. me̦dus zāli (auch zāles Gen.) paē̦das (kumeliņš) 29597;

[2) sich ein wenig über jem. ärgern, sich ein wenig zanken
Wid., LKVv.].

Avots: ME III, 25

pagãdât, tr., besorgen: me̦du, vakariņas. vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267. Refl. -tiês, sich besorgen.

Avots: ME III, 28

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41

‡ pakāri [?], = pārkari: siena kaudzes ar visiem pakāriem Tdz. 56999, 2.

Avots: EH II, 142

panãkt (li. panokti "einholen"),

1) einholen:
ar vērsi var zaķi panākt. neviens mani nepanāks! BW. 30505. četri brāļi skrej apakš vienas ce̦pures, cits citu nepanākdami (Rätsel). [ar katru, kuo kājām ejuot panākst (sonst: panāk) Janš. Dzimtene ² II, 259];

2) erreichen, erlangen:
ceļam gala nepanāca BW. 13250, 18. panāks ze̦ltu, sudrabiņu, guoda vairs nedabūs 6535. beidzuot kaŗa spē̦kam, ne˙kā nepanākuot, bij jāiet pruojām JK. [es tuo naudu nespēju panākt (erhalten) U.];

3) ertappen:
ja kādreiz pie blēņām tas panākts vēl kļūtu... Dünsb.;

4) erreichen, gleichkommen, gleichen:
ievas ziedi, ābels ziedi lazdas ziedu nepanāca; daža laba saimnieka meita kalpa meitas nepanāca ne ar darbu, ne valuodu, ne ar skaistu dziedāšanu BW. 12719. gana vērpu, gana vērpu, nepanācu māmuliņas 6976. šādi kungi, tādi kungi, mūsu kungu nepanāca 32738;

5) intr., etwas herankommen:
panāci šurp! teju man saule lēca, te panāca vakariņš Ltd. 2105;

[6) erfahren:
es dzīvuodams e̦smu panācis U.] Refl. -tiês, etwas, eine Strecke (gemütlich) kommen: viņš panācās nuo kakta labi uz durvīm MWM. VIII, 592. kungs, panākaties šurp! VI, 668. vai tu nepanāksies man drusku līdz? X, 584. tīri žē̦l panācās, es tat leid Wolm. Subst. panãkšana, das Einholen, Erreichen, Ertappen; panãkums, das Erreichte, Resultat, der Erfolg: kādus panākumus viņi var uzrādīt zemkuopībā A. XI, 454; panãcẽjs, wer einholt, erreicht, ertappt, etwas herankommt.

Avots: ME III, 75, 76

panska, die Pfütze U., vgl. pancka. panskari, s. panckari.

Avots: ME III, 78

pãrkaras [Vank.], pãrkari Mar., [Dricē̦ni, Rutzau], die Uberhängsel von zusammenhängenden Ruten über Heu-, Kornhaufen und über Dächern zum Schutz gegen den Wind: auzu gubas ar pārkarām nuoklātas Blaum. purā metu siena kaudzi, tai pārkaru nevajaga BW. 7445. Der Sing. pãrkars*, der Vorsprung: viņš steidzās uz klinšu pārkaru Laura 8. [Der loc. pl. pārkaruos und instr. pārkarām auch adverbiell (= pãrkaru): vasarājas statiņām pārkaruos stāv tām pārsviestie, tievgaļuos sasietie krūmāji Drosth.]

Avots: ME III, 159

pãrmijĩba* die Abwechslung, Veränderung: mūsu jautrības vakari duod daudz maz pārmijības Kronw.

Avots: ME III, 167

pãrnest, tr., hinübertragen, überbringen: bē̦rnu pār upi. pārnes manai māmulītei simtu labu vakariņu! BW. 13646, 1. Refl. -tiês, tragend sich überanstrengen: Anna bij pārne̦susēs un apsaldējusēs Duomas II, 1321.

Avots: ME III, 168

[pãrvagãm, Adv., eine Furche um die andere: kariupeļus stāda pārvagām Jürg.]

Avots: ME III, 185

pãrvakarus, karis">pãrvakaris, jeden zweiten Abend: puiši ik pārvakarus iet pieguļā Ahs.

Avots: ME III, 185

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113

patecêt [li. patekė´ti], intr.,

1) ein wenig laufen:
viņš pate̦k, pate̦k, apstājas;

2) gehörig laufen:
bērītis mans kumeliņš, tu man labi pātecēji BW. 29642;

3) perfektiv - laufen, untergehen:
saule jau bij it ze̦mi patecējusi Lapsk.;

4) verstreichen, verfliessen, vergehen:
gaŗie vakari patecēja ātri Purap. [laiks bija patecējis, kur viņiem vajadzēja šķirties De̦glavs Rīga II, 1, 195.] Refl. -tiês, [ein wenig laufen]: uz stigas pate̦kas vāverīte A. XX, 266. viņa sauc pate̦cē̦damās 265.

Avots: ME III, 119

paûkars ² (unter paûkare ² ): Demin. acc.-instr. paukariņu BW. 10599.

Avots: EH XIII, 184

‡ pavakarīņât Auleja, = ‡ pavakariņuôt.

Avots: EH XIII, 187

pavakars, die Zeit vor Einbruch des Abends U.: pavakars nuolaižas. saulīte bijuse pus pavakaris LP. VI, 326.

Avots: ME III, 132

pēkšêt: pẽ̦kšêt (sic!) Karis. ("?"),

3): pīlē̦ni pẽ̦kšēja, kad nēma ruokā Seyershof. mazs bē̦rns pẽ̦kš ebenda, pīle pê̦kš ² Salis; ‡

4) wie eine Kinderschnarre plärren
(mit ẽ̦) Salis.

Avots: EH XIII, 227

‡ pîckiņš ² NB., = pīckaris.

Avots: EH XIII, 240

piẽkars C., piẽkari Bauske, das Anhängsel: kas, bērziņ, tev pakāra zaļa vaŗa piekariņus? BW. 19110. atme̦t... dažāduos pierežģus un piekarus A. XI, 619. Auch in der Bed. "Gefolge " gebraucht: augstmaņi un viņu piekars apsēdās baznīcas beņķuos Kaln. Ozolk. m. 71.

Avots: ME III, 255

pìekts (li. penktas, apr. penckts, aksl. pęnъ, gr. πέμπτος) piektais, der fünfte: Sprw. tas iet visur līdza kâ piektais rats. viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547. pats es dzimu piektu rītu, kumeļš piektu vakariņu BW. 1184. par mazuo puisi jeb - kâ ļaudis mē̦dz teikt - pār piektuo LP. VI, 513. Vgl. auch pieci.

Avots: ME III, 261

pìektvakars, bei U. auch piekts vakars, der Donnerstagabend, an dem der Aberglaube zu spinnen verbietet U.: piektvakariem, kad rateņi nerūca Apsk. v. J. 1903, S. 149; in Sassm. und Naud.: der Freitagabend.

Avots: ME III, 261

plaišķîtiês, hell werden, sich klären (von Regenwolken) Ar., Spr.: būs skaista diena. rau, kur nuo vakariem jau plaišķās MWM. XI, 186. Vgl. plaikšķîties.

Avots: ME III, 316

pùost PS., Wolm., puôst (li. puõšti und pùošti KZ. LII, 253 "schmücken") Gr.-Buschhof, Neuenb., pùost ² Kr., puôst ² Dond., Ahs., Wandsen, Iw., -šu (-žu Zalktis 1, 77), -su,

1) tr., reinigen, säubern, fegen, aufräumen; roden:
mežu, Līdumu puost Dond., Wandsen. es puošu pļavu: jāizcē̦rt krūmi Dond. puost šī rīta kūlumu Janš. Bārenīte 10;

2) tr., putzen, schmücken
U.;

3) intr., schnell gehen, laufen:
runcis puosis labu gabalu pa priekšu LP. V, 87. nu puosis mājā VII, 1126. vīrs nu puosis uz iekšu IV, 12. puost pakaļ LP. 1, 187; IV, 34, nachlaufen, nacheilen: pelīte puoš citam ze̦lta gabalam pakaļ LP. VII, I8. puost pruojām LP. III, 39, sich davon machen. Refl. -tiês,

1) sich putzen, schmücken;

2) sich zurechtmachen, sich zu etw. anschicken:
Kviesiene puosās iet uz... baznīcu Vēr. II, 205. ķēniņa dē̦ls, paēdies vakariņas, puošas atdusēties LP. VI, 478. vakariņas ieturējušas, puosāmies iet gulēt RA. man nu jāpuošas mājās Purap., ich muss mich anschicken, nach Hause zu gehen. tautu dē̦ls taisās un puošas ceļā (macht sich auf den Weg, bereitet sich für den Weg vor) BW. 111, 1, S. 284. mūsu ve̦cie paziņas sāk puosties ceļā JR. IV, 92. viņa tad arī puošas pie bē̦rna Purap. tiem, kuri pie cita saimnieka saderējuši, šinī dienā jāpuošas uz jaunu māju Etn. 111, 5. - Subst. puôsums ² , ein ausgerodetes Stück im Walde, die Rodung Dond., Windau, Iw., Wandsen, Ahs.: uz puosuma guovis nelaid! Dond. līdzēt man līdumā un puosumā B. 206. Vgl. die Wiesennamen: puôsums ² Lvv. II, 99, puosums Lvv. II, 98 f. (auch Name eines Waldes), 106, 112, 150, puôsumi ² Lvv. 11, 8, 122, puosumi Lvv. 11, 110, 148, vārnas puosums Lvv. II, 104, Punces puosums Lvv. II, 149 und krievu puosums Lvv. 11, 151; den Feldnamen puosumiņi Lvv. 11, 127; den Weidenamen Virpu puosums Lvv. II, 147, und den Gesindenamen puôsumi = Lvv. 11, 18. - Zu an. fága "reinigen, schmücken", got. gafēhaba "passend, ehrbar" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 16.

Avots: ME III, 458

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts ² Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460

pret, gegen, Präposition mit dem Akk.-Instr., selten mit dem Gen.,

1) lokal:
pret ziemeli U. od. pret ziemeļiem, gegen Norden. pret vakariem, rītiem, dienvidiem, gegen Westen, Osten, Süden. pret jūŗas (nicht schriftle˙!) U., gegen das Meer. pret straumi, gegen den Strom. pret kalnu, gegen den Berg, bergauf: es pret kalnu, man kaustīts kumeliņš BW. 132681, 11. vaiņadziņu pret celmiņu sadauzīju 10125. atlaisties pret uozuolu LP. III, 61. cits pret citu klanījās (verbeugten sich voreinander) BW. 3449;

2) temporal: pret rītu U., gegen Morgen.
pret vakaru, gegen Abend: pret vakaru atbrauca brūtgāns BW. III, 1, S. 15. pret pusnakti LP. VII, 427, gegen Mitternacht. pretgaismu, um die Zeit der Morgendämmerung: pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu LP. V, 322;

3) zum Ausdruck verschiedener, mehr oder weniger abstrakter, speziel] auch feindlicher Beziehungen: viņš laipnīgs pret ik˙katru U., er ist gegen (zu) jedermann freundlich.
lai kauniņa man nebij pret (Var.: nuo) citām māsiņām BW. 9481. peļat mani, neteicat pret tautām, bāleliņi! 8807. sak[i] pret tē̦vu, māmuliņu (Var.: ja vaicāja tē̦vs, māmiņa, sak[i] . . .), zemītē dabūjuse! 6416, 4 var. kaŗš pret ienaidniekiem. pret likumu, gegen das Gesetz, dem Gesetze widersprechend. runāt pret priekšlikumu Sadz. viļņi 160;

4) in Vergleichen:
tavs zirgs pret manu zirgu nav rēķinājams, dein Pferd, gegen mein Pferd gehalten, ist nicht der Rede wert U. zeme pret sauli (im Vergleich zur Sonne) ir maza Bielenstein LSpr. II, 320;

5) gegen, für (bei Ausdrücken des Entgelts oder Tausches):
es nemītu pieci bē̦rzi pret tuo uoša pagalīti; es neņe̦mtu pieci brāļi pret tuo vienu tautū dē̦lu BW. 9783 var. pret samaksu, gegen, für Bezahlung: dabūjis pret samaksu mazus putniņus LP. VII, 766. Zu ai. práti, gr. hom. προτί, wruss. преци , aksl. противъ, čech. proti "gegen", la. pretium "Preis einer Sache", s. Le Gr. §§ 564-5 und Walde Vergl. Wrtb. II, 38.

Avots: ME III, 386

prìekškars,* der Vorhang, die Gardine: skatuves priekškars; luogu priekškari. priekškars jūsu istabā nebij nuolaists A. XX, 898.

Avots: ME III, 395

prìekšvakars, der Vorabend: svē̦tku, kāzu, bēŗu priekšvakars, der Vorabend eines Festes, einer Hochzeit, eines Begräbnisses. vākās sāk lasīties bēŗu priekšvakarā, tâ pēc vakariņām Etn. II, 140. bija tirgus priekšvakars Blaum. Jāņa vakaru, t. i. Jāņa dienas priekšvakaru Etn. III, 124. vai Jāņu dienas priekšvakarā neve̦lk lietuvē̦na krustus? Etn. II, 90.

Avots: ME III, 398

pusê̦dā Kl., pusê̦dām Grünh., in der Mitte der Mahlzeit: bē̦rni palika pusē̦dā, waren noch in der Mitte der Mahlzeit Biel. n. U. mēs vēl e̦sam tikkuo pusē̦dā Vīt. 29. viesi pie vakariņu galda bija labā pusēdā Janš. Dzimtene ² II, 221. bērinieki bija jau pāri pusē̦dā Dzimtene IV, 179. Jānis pusē̦dā iejautājās... Blaum. pusē̦dām var vēl iedzert šņabi Grünh.

Avots: ME III, 426

puspavakars: sestdienās darbus nuobeidz jau puspav[a]karis Frauenb.

Avots: EH II, 333

pusvakars: pusvakaris tautas jāja BW. 5194 var.

Avots: EH II, 334

pužeklis,

1) "?" : pa vakariem staigājuot apkārt pužekļi JK. VI, 26; 21 "sarežģīta dzija; savīstīts papīrs" Stomersee, Bauske.

Avots: ME III, 444

rakalis Karls., Serbigal, Golg., Spr., = karis">rakaris: ka(d) tevi rakalis! dass dich der Racker (Schinder)! Mag. XX, 3, 41.

Avots: ME III, 472

‡ rakanis PS., = rakaris.

Avots: EH II, 352

raķêt, -ẽju, (Stricke) spinnen: slampeniekuos puiši pa ziemas vakariem "raķējuot", t. i. savērpjuot valgu vienkāršās kārtās, kuŗas vēlāk izsituot striķuos u. t. t. Etn. III, 75. Zu raķis 1.

Avots: ME III, 476

ratenis Bielenstein Holzb. 384, ratens Spr., rate̦ns Dond., ratiņš U., Karls., Salis, Preekuln (in Kurl.), Wolm., das Spinnrad, der Wocken: vidzemnieku dze̦ltānītes, visas vērpa ratiņuos (Var.: rateņuos) BW. 6969. smalki sprēst ratenī (Var.: ratiņā) 6669 var. ieci, teci, ratenīt, jauna tava sprē̦dājiņa! 22662, 2. kuŗas mātes tā meitiņa strupajiem lindrakiem? vai liniņi tai neauga, vai ratenis (Var.: ratiņš) nelecēja? 20488. vērpu, vērpu, šļūcen šļūcu ar deviņi rate̦niem 25436, 8 var. tārpiņš vērpa zīda diegu zeltītā ratenītī 2752. ratenis sāka dūkt savu vienmuļīguo, nebeidzamuo dziesmu Valdis Stabur. b. 249. piektvakariem, kad rateņi neŗūca Apsk. v. J. 1903, S. 149. ratenim spuoli dreijāt Druva III, 250.

Avots: ME III, 480

ŗaûkt ² : auch Lesten, Selg., (mit aũ) Schnehpeln; (das Ende) enger machen und abrunden (mit aû ² ) NB., Siuxt: ŗ. cimdu, zeķi, kaudzi. šeit kuoki ze̦māki, ŗauktāki, zaraināki Melderis Meža vakari 16. Refl. -tiês: (e̦ze̦ra) apjuoms nebij ne˙maz raucies Jauns. J. un v. 166. nuo tumsas izejuot, saulē jāŗaucas Dunika. Subst. ŗaukums: nuo kātiņa līdz ŗaukumam RKr. XVII, 32.

Avots: EH II, 394

reikât, -ãju Naud., reikuôt, Geschichten erzählen, sinnloses Zeug schwatzen, "teikas, pasakas par reikiem (?) stāstīt" (reĩkât) Ahs.: kad tas sāk reikāt, tad jau gala nedabūsi Naud. kuo nu reikā tik gaŗi, - stāsti īsi! Alksnis-Zundulis. kuo nu reikuo tādas blēņas! Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31. ve̦cmāte reikā cauriem vakariem Ahs. Refl. reĩkâtiês, schwatzen, plappern Dobl., Neuenb.

Avots: ME III, 506

riedît, -u, -ĩju, tr., = rìkuôt, anordnen, verfügen: sāk viņus riedīt aiz galda RKr. VI, 124; riẽdît, (zu)bereiten, anfertigen: r. pusdienu, ceļa kuli Dunika. Refl. -tiês, sich zurechtmachen, sich anschicken: visi jau sāk riêdīties ² (aus N.-Bartau) pie vakariņām Janš. Dzimtene IV, 170. nu riedīsies pruojām: jūdz tautietis, jūdz brālītis RKr. XVI, 94. lai taisuos, lai rieduos ebenda S. 96. lai viņš ceļas, lai viņš riedās BW. 33568. Eher wohl aus žem. riedytírêdyti (Slavismus), als zu le. rīdā, (kur.?) rendīt.

Avots: ME III, 544

I riẽteklis,

1) der Abendstern:
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ tikai vakariem rietekli, rītiem ausekli... Janš. Dzimtene V, 174. tur rieteklis caur kuokiem mirdz Apsk. v. J. 1903, S. 438, rieteklis un mēnesis nav vieni MWM. XI, 259;

2) die Abendröte:
šis sapnis mani kâ rìetekļa ² spārniem aizne̦s pruojām nuo pasaules Aps. II, 30.

Avots: ME III, 549