Paplašinātā meklēšana

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58

àizvaražuôt, tr., nachlässig zunähen BW. 20433; [in Saussen: àizvar̂zât].

Avots: ME I, 58

‡ apvaražuôt Warkl., = aplãpît: a. tīkla, svārkus.

Avots: EH I, 125

‡ čavara Janš. Līgava I, 25, eine geschwatzige Person (?).

Avots: EH I, 286

‡ čavarains Mahlup, uneben, runzelig: murķeļi (Morcheln) ir čavaraini.

Avots: EH I, 286

‡ II izvaražât (mit ostle. iz- für uz-?) Kaltenbr. "uzzīlēt": tur neizvaražās ni˙kā.

Avots: EH I, 494

[lè̦varaîns PS., = lē̦ve̦rains.]

Avots: ME II, 463

liẽlvara ,* die Grossmacht MWM. VII, 272.

Avots: ME II, 503

līvaraîns, līve̦raîns BW. 18571, = lē̦ve̦rains.

Avots: ME II, 491

nepãrvaramĩba ,* die Unüberwindlichkeit: ienaidnieku nepārvaramība izrādījusies par teiku Latv.

Avots: ME II, 727

nepãrvarams, unüberwindlich: nepārvaramas grūtības; nepārvarams ienaidnieks, riebums.

Avots: ME II, 727

nepìevarams, unüberwindlich, unbezwingbar: vai tad viņš būs tik nepieverams? Blaum.

Avots: ME II, 728

neuzvaramĩba ,* die Unbesiegbarkeit: duomas par pretinieka neuzvaramību kaŗš izgaisinājis RA.

Avots: ME II, 738

nevara, nevare, die Schwäche, Hinfälligkeit Grünh.: ar visu savu nevari viņa bij turp aizvilkusies Alm. [es jau savā nevarā ne˙kā nespēju Fest.]

Avots: ME II, 738

‡ nevarams Evang. 1753, S. 84, unmöglich.

Avots: EH II, 22

‡ nuovaras "?": dze̦nam, gani, kur dzìdami, dze̦nam dieva nuovarās (Var.: dārziņā, līdumā) BW. 28854, 1 var. Aus nuoaras?

Avots: EH II, 105

pãrvara, die Übermacht: nebūtu spējis pret pārvaru beigās atturēlies JK. V, 118.

Avots: ME III, 185

I patvara: lūkā patvaru baznīcā Pas. IX, 526 (ähnlich XII, 129).

Avots: EH XIII, 184

I patvara, der Schutz, Halt, die Zuflucht: patvaru nevarēju atrast pret lieluo auku Lautb. zvē̦ri meklēja velti patvaru A. v. J. 1901, S. 816. duod man... patvaru! Diez n. Plūd. Llv. II, 68.

Avots: ME III, 126

II patvara, die Eigenmächtigkeit, Willkür Mag. IV, 2, 153: gan patvaras (Gen. s.), gan viltĩbas Lautb.

Avots: ME III, 126

pavara, die Küche Manz. Lettus.

Avots: ME III, 133

pil˜nvara,* die Vollmacht.

Avots: ME III, 216

pretvara,* die Gegenmacht: tu lauzi mūs, naidīgā pretvara! Rainis.

Avots: ME III, 390

savara U., savare(s) U., Bielenstein Holzb. 489, savari U., Bielenstein Holzb. 489, savāri U., Bielenstein 1. c., savāre U., Bielenstein 1. c., savires Erlaa n. U., die Querstangen bei der Egge (was die Eggenhölzer zusammenhält) Bielenstein Holzb. 489 (s. Abbild. ebenda), Ubbenorm (savari), savāri "apgalveņu virsējā daļa" Wohlfahrt n. Etn. II, 157. Nebst. li. suvara "die Klammer, ein Querholz, das zwei Balken zusammenhält", apývaras "ein Band um den Hut", apvarė˜ "Schnur", per̃vara od. pavarà "Netzleine", per̃varas "der Langbaum am Leiterwagen", poln. zawora "Riegel", r. об(в)óра "Riemen an den Bastschuhen" u. a. wohl zu aksl. -vrěti "stecken", le. vẽrt "reihen, fädeln" (s. dies), vgl. Būga KSn. I, 298, Trautmann Wrtb. 352, Persson Beitr. 500.

Avots: ME III, 780, 781

savaražât,

1) od.

3): s. (kaut kâ sapīt vai salāpīt) ve̦cu gruozu vai maisu, kuo nevar kārtīgi salāpīt Südostlivland;

3): s. (= savārstīt) zeķes caurumus Schrunden.

Avots: EH XVI, 463

savaražât,

1) = savadžuot Kokn. n. U.;

2) verwickeln
Ruj. n. U.;

3) trakeln
V., Erlaa.

Avots: ME III, 781

suôvara: šķuori apklāja krijiem un pārsēja suovarām Jürgens 7.

Avots: EH II, 611

suôvara Kl., PS., Erlaa, Bers., = savara (s. dies), das Querholz auf der Egge Ronneb., Smilten, Spr., Wid., A. XV, 2, 76; "= pārkala" Etn. IV, 162; suovaras "kuoka atstuopes ragavām" Bers., Ronneb.: izgājis suovaru cirst Etn. III, 31.

Avots: ME III, 1139

švaras (?) Smilten n. U., = savāri; wahrscheinlich fehlerhaft für suovaras.

Avots: ME IV, 114

uzvara, der Sieg.

Avots: ME IV, 396

uzvaražât, nachtässig (mit Stricken) aufbinden: uzvaražāt ježikas uz ragavām C.

Avots: ME IV, 396

vara, auch vare U., Mar, n. RKr. XVII, 139, auch im Plur. gebraucht, die Macht, die Gewalt: Sprw. kam (kur U.) spē̦ks, tam (tur U.) vara Br. sak. v. 1152. lai variņa, kam variņa, mūs[u] kungam liela vara BW. 31337. tev, brālīti, liela vara 13759. kas tuo (sc.: muižu) baltu balināja? darbinieku sūra vara 31409. maksā, dievs, zirga varu, bāleniņa arumiņu! 27899. kam, puisīti, varas raugi, kam mauc manu gredzeniņu? 6292. tev, dieviņ, spē̦ks, varīte 6933. bij (sc.: māmiņa) varīti iede̦vusi: es varēju druoši malt pretī trim malējiem 7955. gāju kultu, gāju maltu, es varītes nežē̦luoju 6866 (ähnlich: 16406). svešai mātei maizes žē̦l, man bij sāvas varas žē̦l 4447 var. māršas grib manas varas bāliņuos paliekuot 17392. man[a] varīte tâ nuobira kâ . . . sudrabiņš 22078. varītes vilcējiņš Ar. (wohl aus dem VL.), der die Kraft (einas andern) aussaugt. viņam nav varītes AP., C., Erlaa, er hat keine Kraft. ar varu, ar vari, ar varīti, varām, varēm, ar varām, ar varēm Ogershof, PS., Salis, ar varītēm Orellen, Serbigal, Siuxt, Vīt., par vares Saikava, mit Gewalt, mit Anstrengung: ar varu pretuoties nelīdz LP. IV, 100. ar varu izspiest asaras III, 70. vaiņadziņu ar varīti (Var.: variņu) nuovarēt BW. 13331. ar varīti nevediet! 13504. varām ve̦sta nedzīvuošu 13584 var. varēm, tautas, nevediet! 13503, 1. tas raujas visām varēm pruojām tikt Juris Brasa 107. žņaudz juo ar varām! Pas. V, 150 (aus Marienhausen). ar varēm (Var.: ne ar varu) nedabūja BW. 10087 var. cilvē̦ks, kas nuo uotra visu ar varēm grib izdabūt Etn. II, 1. pats līdzi nācis ar varēm A. XXI, 405. spieda ar varēm . . . nagus saujā A. v. J. 1896, S. 885. ar piespiešanuos un varēm viņš varēja ieduomāties 734. ar lielām varēm, mit grosser Anstrengung U. ar varītēm nuoņēma Serbigal n. FBR. IV, 62. teļš . . . ar varītēm uz māju Urellen n. FBR. XI, 46. ar lielām varītēm piedabūju Vīt. - par varu, par vari Mar. n. RKr. XVII, 111, (neben vara) C., Erlaa, Mahlup, Peb., Segewold, Selsau, Wolmarshof, pa vari Biel. n. U., par varas (mit hochle. a gesprochen!) Oknist, par varēm, par varītēm, mit Gewalt; unbedingt; sehr Biel. n. U.: pircējs ... par varu kaulējies pēc saitiņas LP. III, 26. viņš par varu gribējis, lai ... VII, 176. dievam bij par varu skaisti rāceņi 1176. pušām raušu . . . ķēdes, ieš[u] par vari (Var.: varu) tautiņās BW. 18189, 4 var. viņš ... par varēm gribēja būt bezrūpīgi viegls Domas I, 625. vīrelis grib .,. par varītēm līdzi braukt LP. VI, 1, 344. - iet uz varītēm, wetteifern, wettkämpfen. - varas darbs, die Gewalttat U.: varas darbus nedariet! BW. 13503, 1. varas darbu (pie sievietes) darīt St., notzüchtigen. varas (vares Golg.) vīrs, einer, der Macht, Gewalt hat, "vare̦ns vīrs" Golg. vares kungs,

a) ein Tyrann
L.;

b) "= vare̦ns k." Mar. n. RKr. XVII, 111. varas dē̦ls, ein Mensch, der viel verrichtet, ausrichtet Matkuln. varas valdīšana, die Schreckensherrschaft Brasche. Zu varêt und apr, acc. s. warrin oder warrien "Gewalt, Macht". Li. (instr. s.) varu "mit Gewalt" bei Daukantas Lit. Mitt. III, 286 und 300 ist wahrscheinlich ein Lettizismus. Vielleicht weiterhin - wenn der Begriff "Macht, Gewalt" auf eine Bed. "Herrschaft, Eigentum, Besitz" zurückgeht (zur Bed. vgl. ksl. vlastь "Macht": sloven. vlâst "Grundeigentum, Besitz")- zu mhd. wer "Besitzrecht, Gewalt", afries. ware "Verwahrung, Besitz" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 393 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 284), wozu le. vērties "schauen". Wie verhält sich dazu estn. wara "Vorrat, Vermögen, Kraft" ?

Avots: ME IV, 474, 475

‡ I vaŗa Frauenb., = vara: vaŗas darbi.

Avots: EH II, 759

‡ *II vaŗa, = vaŗš: varas gre̦dze̦ns Kl.-Roop n. FBR. XV, 158.

Avots: EH II, 759

varagât "varažāt, vārstīt" AP.: tītavu skatiņus ar aukliņu varagāt AP.

Avots: ME IV, 475

varaiņi "Metalle" (?) Braunšveigs.

Avots: ME IV, 475

‡ varains, machtvoll (?): ar asiem, varainiem teikumiem ... sadragāja ... ieduomas Veselis Dienas krusts 69.

Avots: EH II, 757

vaŗaîns,

1) ehern
(ungewönlich): vaŗaiņām šķēdēm Glück Jerem. 52, II. vaŗaiņus pīlaŗus 52, 17;

2) kupferfarben
Frauenb.;

3) "?": iedunas vaŗainas skaņas Ed. Virza.

Avots: ME IV, 483

‡ vaŗalīkse ("auch ūdens līkste genannf) Ubbenorm n. Pas. XIII, 15, = vaŗarīkste (hieraus dissimiliert?).

Avots: EH II, 759

‡ varans Berzgale (gespr.: varons), = vare̦ns; dazu ein Adv. varanai (gesprochen mit va-) Kaltenbr., = vare̦ni.

Avots: EH II, 757

‡ vaŗariksna Alswig, ("ehemals") der Regenbogen.

Avots: EH II, 759

vaŗarīkste, s. vaŗavîksna.

Avots: ME IV, 483

varas (ksl. vora "saepimentum" ) Bers., die Ränder: tīkla augš- un apakšvaras, der obere und der untere Rand des Netzes Celm. varas ir arī pastalām (AP., Selsau), tabakas makam (Lub.), ragavām (Bers.). tev visas (apģē̦rba) varas vaļā Saikava. Zu savara (s. dies und dazu Walde Vrgl. Wrtb. I, 263)?

Avots: ME IV, 475

varašât, -ãju,

1) quarren
U.: vardes varašā Bergm. n. U.;

2) Frösche zum Krebsköder suchen
Kurl. n. U. In der Bed. 2 für *varžât (zu varde)?

Avots: ME IV, 475

vaŗavĩga, s. vaŗavîksna.

Avots: ME IV, 483

vaŗavîksna,

1): auch Kaltenbr., Ramkau, vaŗavîksna N.-Laitzen.

Avots: EH II, 759

varavīksna, varavīksne, s. vaŗavîksna.

Avots: ME IV, 475

vaŗavîksna,

1) vaŗavîksna A.-Laitzen, Golg., Lubn., Mahlup, Meiran, Oknist, Selsau, (mit î ² ) Frauenb., vaŗavīksna Altenwoga, Lesten, N.Bartau, Neuenb., Postenden, vaŗavîksne Lös., (mit î ² ) Assiten, Dunika, Felixberg, Kurs., Luttr., Matk., Neuenb., Nigr., Ruba, Selg., Wirgin., vaŗavīksne Glück Offenb. 10, 1, Alschw., Bixten, Funkenhof, Kalleten, O.-Bartau, Rudbahren, Samiten, Santen, Schrunden, Waldegalen, Zeezern, vaŗvīksna Base, Fockenhof, vaŗvîksne ² Degunen, Gudenieki, Pampeln, vaŗvīksne Gold., Hasenpot, Kreuzb., Laud., Schrunden, vaŗuvîksna Borchow, vaŗviksn Markgrafen, varavīksna Iw., varvîksne ² Dond., Stenden, varavîksna Atašiene, Auguliene, Baltinow, Cibla, Dubena, Homelshof, Kārsava,Kl.-Salwen, Liepna, Mahlup, Makašē̦ni, Malta, Pilda, Rundē̦ni, Saucken, Stirniene, Tilža, Warkh., Warkl., Welonen, Vidsmuiža, Zvirgzdine, varavīksna Mag. XIII, 2, 43, Adsel, Adsel-Schwarzhof, Alswig, Annenhof (bei Mar.), A.-Schwanb., A.Wrangelshof, Dobl., Drobbusch, Drosth., Fehteln, Gr.-Roop, Hofzumberge, Kastran, Kortenhof, Marzenhof, N.-Bergfried, Neuermühlen, N.-Schwanb., Paltemal, Pürkeln, Smilt., Trik., Wilzen, varavîksna N.-Laitzen, varavîksne Burtn., C., Dricē̦ni, Kalupe, Marienhausen, Wolm., Višķi, varavîksne ² Mesoten, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, varavīksne U., Annenburg, A.-Ottenhof, Ascheraden, Autz, Bauenhof, Borchow, Breslau, Dahlen, Dickeln, Ekau, Ellei, Erwalen, Essern, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn,Grünw., Kalnazeem, Katlekaln, Kegeln, Kekkau, Kokn., Kolberg, Kr,-Würzau, Kussen, Laud,, Lieven-Behrsen, Lis., Marzen, Matthäi, Meselau, Morizberg, Nerft, Nitau, Nötk., N.-Peb., Odsen, Puikeln, Raiskum, Ramdam, Rodenpois, Römershof, Ruj., Sackenhausen, Saikava, Schmarden, Schujen, Schwitten, Serben, Sermus, Sessw., Setzen, Siuxt, Stackeln, Sunzel, Üxküll, Waidau, Weissenstein, Wenden, Zabeln, Zerrauxt, varaviksne Hasau, varvîksna Ringmundshof, varvîksna ² Plahtern, varvīksna A.-Bergfried, Grundsahl, Lipsthusen, Widdrisch, Zirsten, varvîksne Daudsevas, Kl., Plm., Sonnaxt, varvîksne ² Behrshof, Irmlau, Naud., Schlockenbeck, Segew., Treiden, varvīksne ² Orellen n. FBR. XI, 39, varvîksn ² Nauksch., Schlehk, Sepkull, Seyershof, varvīksne Alt-Moken, Baldohn, Bewershof, Fest., Fistehlen, Hochrosen, Kremon, Lappier, N.-Wohlfahrt, Nurmhusen, Oselshof, Pernigel, Pilten, Pussen, Remten, Schnikkern, Sehren, Selb., Sirgen, Suhrs, Talsen, Upesgrīva, Wain., varvīksn Ugalen, varavīsna, varvīsne Erwalen, varvīkse Schwarden, vaŗavîkste ² Lautb., varvîkste ² Alschw., varviksts Ugalen n. FBR. VII, 23, vaŗavĩga Neuhausen, vaŗarīkste Rutzau, varariksne Infl. (gehört im Kreise Jaunlatgale), der Regenbogen:
varavīksne debesīs BW. 26029. varavīksna dzeŗ ūdeni Kokn. n. Etn. II, 185. vaŗavīksne uzve̦lkuot nuo upēm, jūŗam ūdeni, un tamdeļ lietus līstuot Kurs, ja varavīksnei rāda ar pirkstu, tad pirksts nuopūst Ronneb.;

2) vaŗavīksnīte Konv. ² 1054; Preip. 36, die Regenbogenhaut (im Auge);

3) vaŗavīksniņa, ein Fisch;

4) ein (regenbogenfarbiger) Hundertrubelschein :
vai tu nevarē̦tu aizšaut kādu varavīksni? Vēr. II, 193. Dürfte mit Metathese auf redupliziertem *vavarīksne resp. *vavarīkste beruhen und nebst li. dial. vove rikšfis dass. als "Gebogenes" zur Wurzel er "drehen, biegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 270 f.) gehören, s. Donum natal. Schrijnen 400 ff.

Avots: ME IV, 483, 484

vaŗavîksnaîns, regenbogenartig, regenbogenfarben: varavīksnains gaišums... ieplūda acīs J. Kļaviņš. varēja tanī (= naudas makā) redzēt... vaŗavīksnaiņus papīrus Janš. Tie, kas uz ūdens 7.

Avots: ME IV, 484

varaviksne, s. vaŗavîksna.

Avots: ME IV, 475

vaŗavīksne (unter vaŗavîksna 1): auch Fest., Gr.-Buschh., Prawingen.

Avots: EH II, 759

vaŗavîksnene* Konv. ² 269, Dr., die Regenbogenhaut.

Avots: ME IV, 484

‡ vaŗavīksnīgs,* regenbogenfarben: (nafta) ūdenī kâ vaŗavīksnīga plēve Jauns. Raksti VI, 14.

Avots: EH II, 759

‡ varavîksnis ² Kl.-Roop n. FBR. XV, 152, der Regenbogen.

Avots: EH II, 757

‡ varvîksnis ² Wainsel n. FBR. XIV, 87, der Regenbogen.

Avots: EH II, 758

vaŗavîkšņuôt, regenbogenartig (regenbogenfarben) schimmern: varavīksņuojuošā gliemežvākā Latv. varavīkšņuojuošās cerībās Plūd. LR. IV, 252.

Avots: ME IV, 484

vaŗavîkste ² (unter vaŗavîksna): vaŗavīkstes juostu juozies Lautb. Zalkša līg. 42.

Avots: EH II, 759

varaža,

1): g. pl. varažu ("?") BW. V, S. 601, № 157051; varažiņas ("?") Tdz. 45974, 2;

2): "te̦nkas" Base; ‡

4) "kas apkārt vazājas un iet pa durīm vairākkārt nuo vietas iekšā un ārā" Saikava.

Avots: EH II, 757

varaža,

1) etwas oberflächlich Genähtes, Gesticheltes, Getrakeltes
Vīt.; "varza, ķimpa" Vīt.; "Verwickeltes, Verwühltes" Bers.;

2) "niekuošana" Celm.: atme̦stu tukšās fražu varažas A. v. J. 1897, S. 888;

3) comm., wer oberflächlich näht, stichelt, flickt
Vīt.; wer eintönige Lieder singt (in der Verbind. čaraža varaža; verächtl. Bezeichnung) Vīt.; verächtl. Bezeichnung für eine Person: tas jau tāds varaža, ka nuo viņa gudrs netiec! Vīt. čaražiņu, varažiņu bāliņš veda kamanās BW. 12424. Wohl zu vērt "(schlecht) nähen".

Avots: ME IV, 475

varažât, ‡

4) "wiederholt durch eine Tür hinausgehen und hereinkommen"
Saikava. Zur Bed. vgl. auch izvaražât ‡ II.

Avots: EH II, 757

varažât Karls., -ãju,

1) schlecht nähen
Kokn., Oppek., Ruj., Salisb., Serben und Smilt. n. U.; schlecht stopfen, flicken Etn. II, 17; "vārstīt" Schrunden: šuvu, šuvu. varažāju (Var.: varažuoju) BW. 7194; FBR. XI, 9 (aus Erlaa). pinu vīzes, varažāju BW. 25221, 6 var.;

2) verwirren, verwickeln
Meiran;

3) laut schwatzen
Kurmene.

Avots: ME IV, 475

varažuôt,

1) = varažât I: varažuo un laukā ārda Pēt. Av.;

2) = varažât 2: es neduošu ne˙vienam savu dziesmu varažuot (Var.: sarežģīt) BW. 899 var.

Avots: ME IV, 475

viênvara,* Alleinherrschaft: vācieši grib iegūt vienvaru B.W.

Avots: ME IV, 668

vìrsvara* Stari Il, 231, die oberste Macht.

Avots: ME IV, 616

‡ II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

‡ àizvažât,

1) = vara%C5%BEu%C3%B4t">àizvaražuôt Ahs., Schibbenhof: a. cauru maisu ar pakulu dziju;

2) mit Ketten (eine Öffnung, ein Loch) absperren (gleichsam zuflicken)
Fest.;

3) "in einer
kul˜ba 4 hin-, wegfahren (tr.), -führen" Wessen.

Avots: EH I, 61

àizvēre, eine Landfläche hinter einem vẽris Druva I, 392. varavīksna dzeŗ uz lietu laikam mārkā, aizvērēs Stari II, 180.

Avots: ME I, 59

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89

apkavêt, tr., aufhalten: nevienam cilvē̦kam nav varas garu apkavēt Pred. 8, 8, in der neuesten Ausgabe verbessert in aizturēt, ein Mensch hat nicht Macht, dem Geist zu wehren.

Avots: ME I, 93

‡ apklaũšenêt Siuxt, = ‡ apklaušinât 2: varat a. kādam mani, vai es e̦su mājā, vai neesu Siuxt.

Avots: EH I, 91

atêst, tr. u. intr., noch einmal essen: ēdis, atēdis, atraugstās, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. Refl. -tiês [li. atsiė´sti],

1) durch Essen zunehmen, sich auffüttern:
zirgs labi atēdies;

2) sich satt essen, zum Überdruss essen,
mit dem Gen. u. Akk.: kartupeļus varam vē̦lāk diezgan atēsties. tu atē̦dusēs viņa labuma Vēr. I, 536; mīlestības MWM. III, 696. nu ir atēdies, nun hat er es satt. izkapts drīz atē̦das, die Sense wird bald stumpf.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 157

atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;

2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.

Avots: ME I, 157

atkuôst, Refl. -tiês,

3) die erste Belegstelle
nach J. Al. zu korrigieren in: reiz dabūjuši... saimnieku bē̦rnu naguos, nu tūliņ nevarat a. vien Aps. IV, 20.

Avots: EH I, 151

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175

atpestît, tr., befreien: zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā tīklu atpestīt LP. VII, 1108; bibl. erlösen: Kristus mūs atpestījis nuo ve̦lna varas.

Avots: ME I, 181

atsvars (li. ãtsvaras), das Gegengewicht, Gleichgewicht L., St.

Avots: ME I, 199

‡ atūkšêtiês, = atûkšķêt ² : skaļi atūkšējusies Janš. Dzimtene V, 179. atūkšaties, lai neizšķiŗamies! III ² , 236. mēs a. nevaram: kuo lai zinām, kas tas ūkšē̦tājs tāds ir Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 177

atvadinât, tr., ableiten, folgern: kādus spriedumus mēs nuo tā varam atvadināt Pūrs II, 1. *

Avots: ME I, 206

atvarinâtiês, wieder zur Kraft (vara), zum Bewusstsein, zur Geltung, Bedeutung gelangen, wieder belebt werden: kučē̦rs it kā nuo reibuoņa atvarinājies LP. VII, 975. teikas atvarinājās Dünsb., [Wandsen].

Kļūdu labojums:
kučē̦rs = kučieris

Avots: ME I, 207

II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. ² 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]

Avots: ME I, 207

‡ III atvars (li. ãtvaras), osfen ev.

Avots: EH I, 178

aûgšup, aûgšupu, augšuop Glück IV Mos. 13, 31 u. a., in die Höhe, hinauf: cilā galvu uz šām lietām, augšup... paskaties GL. nuo atvara vē̦sa dve̦sma gar krastmalu augšup kāpj JR. IV, 40. aizbrauca pa upi augšup LP. V, 219. augšupu, lejupu klusi lūkuojuos JR. IV, 22.

Avots: ME I, 219

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. ² unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

‡ bābinieks Strods Par. varan. 59 "?"

Avots: EH I, 208

badît, Refl. -tiês, ‡

2) gestochen, gestossen werden:
kājas badās Auleja. ‡ Subst. badĩjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Stechens, Stocherns, Stossens; das Resultat des Stechens, Stocherns, Stossens:
maksājiet... manu pirkstu badījumu! BW. 25678;

2) = varas">varas (an den Pasteln) AP.

Avots: EH I, 197

bèdîgs,

1) kummervoll, traurig, trübe Gemütsstimmung hegend:
bēdīgs cilvē̦ks. Sprw.: bēdīgam ir vārdiņš labs;

2) trübe Gemütsstimmung erweckend:
bēdīgas lietas, vēstis. par bēdīgu varam saukt tiklab tuo, kas pats sajūt bē̦das, kā arī tādas lietas, kuŗas uzskatuot mums uznāk bē̦das Etn. III, 178;

3) im Inflänt. hat dieses Wort, wohl durch das russ. бѣдный beeinflusst, die Bedeutung "arm"
Zb. XVIII,285, 454.

Avots: ME I, 288

bilˆst, -stu, -du,

1) sagen, reden:
par tuo vēl jābilst daži vārdi Antr. III, 93. nee̦smu viņai par tuo vēl ne vārda bildis Kaudz. M. 58. un kuo mēs varam mācīties nuo visa nu˙pat bilstā Treum.;

2) werben, anhalten, =
bildinât: tādu bildu mātes meitu, kādu zinu nācējiņu BW. 14818 [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt "anreden"; s. dies.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt"anreden"; s. dies.]

Avots: ME I, 296

brèkt,

1): weinen
Preiļi (Kur. Nehrung). pilnā rīklē b. Ar., aus vollem Halse schreien, weinen; ‡

4) klagen, sich beklagen:
nevaram ne˙kuo b. par liêtu, kaut gan būtu varējis līt... vairāk Janš. Dzimtene III ² , 304. citādi nevarē̦tu ne˙kuo b. IV, 110; "teikt ļaunu" Kand.: es uz savu meitu nebrē̦cu (= nesūdzuos par s. m.?).

Avots: EH I, 241

bul˜te (unter bul˜ta),

1): vara b. BW. 35477, 1;

2): auch Salisb.; ‡

7) (vēja) bùlte ² Saikava, eine heftige Windsbraut;
‡

8) ar bulti, mit Ungestüm, eilig, schnell
Wessen; bùltēm ² ("straumēm") ūdens skrien Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89; ‡

9) ein Bolzen, womit oben in der Gabelung eines in der Nähe eines Brunnens aufrecht stehenden, dicken Pfahles ein Balken befestigt ist, an dessen éinem Ende dei Brunnenschwengel hängt.

Avots: EH I, 251

buñga,

1): bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. kur jūsu bundziņas, kur stabulītes? 24155, 2; ‡

9) svara b., Gewicht an der Wanduhr
(wo?); ‡

10) ein Waschbleuel
(mit uñ ) Orellen; ‡

11) sviêsta bùnga ² Kalz., Meiran, = bunduls ‡ 11; ‡

12) sē̦klu bundziņa, der Fruchtknoten.

Avots: EH I, 253

I čaraža, die Schwätzerin Bers.; eine herabsetzende Bezeichnung eines jungen Mädchens: čaradžu, varažu (var.: grabažu, čuraziņu) tautas veda kamanās BW. 12424.

Kļūdu labojums:
čuraziņu = čuražiņu

Avots: ME I, 404

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. ² 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536

dzaivari, dzaivaraji Mar., s. dzeiveri.

Avots: ME I, 538

II dze̦drums, ein Abgrund, eine Tiefe im Wasser Mag. IV, 2. 113: varat iet e̦ze̦rā mazgāties, tikai neieejat dze̦drumā Frauenb.

Avots: ME I, 539

dzèiveri ² : varani">dzàivarani ² N.-Laitzen.

Avots: EH I, 353

dzèlzs,

1): dzelzs, -s (masc.) Perkunen, dzèlzis AP., (mit èl ² ) Oknist n. FBR. XV, 193, Kaltenbr., Sonnaxt, (mit elˆ ² ) Dunika, Kal., OB., dze̦lzs AP., Grob., (mit e̦lˆ ² ) Dond. n. FBR. V, 192, PlKur.: vindes tapa ir nuo dzelža AP. iesit dze̦lza tapu ebenda. dzelža cepli Pas. VIII, 389. dze̦lza sē̦ta, vara varti BW. 3714. dzelža pūru kaldināju 16824, 5. suka... ar dzelzīša suseklīti! 14130 var.;

2): dze̦lzi nuoskanēja BW. 16824, 5 var. - dzè̦lzu zâle PS., Riedgras;
dzelža lapa Dunika, eine Pflanze.

Avots: EH I, 354

‡ èlpt ² , èlpju ² , èlpu ² Gr.- Buschh.,

1) atmen
Gr.-Buschh., schwer atmen Mar. (prs. "è̦lpu ² ");

2) aushalten:
nevaram vairs e. (= ciest); imstande sein, vermögen, spẽt: nezinu, vai elpsim Gr.- Buschh.

Avots: EH I, 368

‡ gaisinieks "?": ja ... duomā, ka ... mēs varam iztikt nuo tukša gaisa, lai tad mūs sauc par gaisiniekiem Janš. Dzimtene I ² , 305.

Avots: EH I, 377

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

‡ garmizeris "?": Varaklānu garmizeŗi BW. 10503.

Avots: EH I, 384

gâzējs, jem., der etwas zum Fall bringt, der Zertrümmerer, Zerstörer: varas gāzējs Konv. ² 737. liels darba gāzējs, ein gewaltiger Arbeiter Stari II, 250.

Avots: ME I, 619

grabaža, gew. d. Pl. grabažas,

1) der Plunder, alter Kram, zusammengerafftes, wertloses Zeug, der Trödel:
kur liksi manas grabažiņas Etn. I, 47. manas grabažiņas BW. 27454 (Var.: lupatiņas). grabažu buods, Trödelbude LP. III, 38. Bei J. Allunan in dieser Bed. grabaži: valuodu nuo svešiem grabažiem iztīrīt Izgl. IV, 15; grabažas runāt, übel zusammenhängende Dinge untereinander reden L., St.;

2) die Schwätzerin:
sieviņa, mana grabažiņa; gew. als Schimpfwort (so namentlich grabažu lāde), die Faslerin: grabažu, varažu tautas veda kamanās BW. 124. tā ir tāda ve̦ca grabaža, viņa var daudz kuo sarunāt Dond. [Wenigstens in der Bed. "Zusammengerafftes" zu grâbt und li. grabažiúti "нащупывать"; sonst aber wenigstens in der Bed. 3 - wohl zu grabêt.]

Kļūdu labojums:
124 = 12424,4

Avots: ME I, 635

gre̦muôt,

1) kauen, nagen, langsam essen :
daudz nuo mūsu brāļiem vēl gre̦muo sē̦nalas Kronw. āžam zuobi nuomizuši, blīgznas mizu gre̦muojuot BW. 15576, 2 ;

2) wiederkäuen :
visus luopus, kas gre̦muo, varat ēst III Mos. 11, 3. gre̦muojamā zâle, Dreiblatt (menyanthes trifoliata) RKr. II, 74 ;

3) fig., säumen
U. gre̦muôtāji, die Wiederkäuer. [Wohl zu gremzt "nagen", gramšļi 2 - 4, li. grémždu "schabe laut" u. a., s. Leskien Abl. 362 und Persson Beitr. 99 ³ u. 466.]

Avots: ME I, 649

II grieži,

1): gaisuos gatavuojās baigi vēju g.; mainījās varas A. Brigadere Daugava 1928, S. 1232.

Avots: EH I, 410

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685

‡ III ìelanguôt "?": paša svara ielanguots (für ielinguots?) . . . krīt sniega kams Fr. Adamovičs Rudens ziedi 139.

Avots: EH I, 526

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. - tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64

izber̂zêt, (freqn.) und izber̂zt, tr., ausreiben: acis LP. II, 40; asaras, miegu nuo acīm Vēr. II, 30, 35. jūs nevarat acu vēt izberzt MWM. VIII, 145. [Refl. -tiês, zur Genüge reiben.]

Avots: ME I, 716

[izklaũvêt, herausklopfen, klopfend herauszukommen varanlassen: izkl. nuo istabas Dond.]

Avots: ME I, 752

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni; ‡

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ; ‡

14) = izmest, izsviest Dunika: i. akmini gaisa; ‡

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461

izmĩlêt (li. išmylė´ti ),

1): ka tik ātri izmīlēji Tdz. 40896; ‡

2) eine Zeitlang, zur Genüge lieben
(?): kuo mēs nabaga cilvē̦ki savus bē̦rnus varam izaudzināt un i.? Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 3; ‡

3) (beschlafend) zur Genüge karessieren:
meita gribēja, lai es tuo izmīlu Anekd. IV, 129. izpērt par meitu izmīlēšanu 295.

Avots: EH I, 467

izpestît,

1) entwirren, entwickeln:
izpestī tuos mazdziņus nuo maniem tīkliem LP. VI, 168;

2) befreien, erlösen:
Kristus mūs izpestījis nuo ve̦lna varas. Refl. - tiês, sich befreien, retten: cilvē̦ks var izpestīties MWM. VIII, 874.

Avots: ME I, 779

izsamist, [izsamisties U., izsamisēties Und Ps. 20, 6], intr., in Verzweiflung geraten, verzweifeln: bet mēs gribam un nevaram un izsamistam Niedra. skuoluotājs vai izsamisa A. XI, 105. izsamisums, die Verzweiflung: atgriežas pilnīgā izsamisumā mājā A. XVII, 86. [Vgl. izmist und Le. Gr. 707.]

Avots: ME I, 795

izspēt, tr., vermögen, bewältigen: mēs nevaram visu tâ izspēt un izgruozīt Aps. viņa lūdz dievu, ka nevar izspēt samalt LP. VI, 67.

Avots: ME I, 802

izvaržuôt, vara%C5%BE%C3%A2t">izvaražât, tr., ausnähen: par kamanu atzveltni pārkāries lupatu deķis, izvaražuots visādām strēmelītēm A. IX, 351.

Avots: ME I, 825

izvìrst (išvir̃sti), intr.,

1) werden, übergehen, sich verwandeln:
[nezin, kas nuo puisē̦na... būtu izvirtis Janš. Dzimt. ² 210.] kaut nuo jums izvirstu krietni vīri Rol. šī rīcība izvirst liekā gru,znumā Antrop. II, 54;

2) ausarten, entarten, degenerieren, verkommen:
sabiedrības kārtība ir satrūnējusi, izvirtusi Vēr. II, 585. Refl. - tiês, sich verwandeln, werden, ausarten: varē̦tu izvirsties par tīriem necilvē̦kiem A. XII, 708. Part. prt. izvirtis, degeneriert, entartet, verkommen: izvirtis varas cidvē̦ks Vēr. I, 1275.

Avots: ME I, 830

izzĩt, erkennen, erforschen, ermitteln: kâ varam dieva ceļus izzīt Elverfeld.

Avots: ME I, 832

jê̦lnadzis Ahs., = gļē̦vnadzis: nu tad jūs, jē̦lnadži, nevarat šuo bucē̦nu pievārēt LP. IV, 2. tautu meitai, jē̦lnadzītei, nagi dega mazgājuot BW. 7376.

Avots: ME II, 113

jukls, auch jūkls,

1) verwirrt, chaotisch:
apkārt rūc un dīc viss, juklā tumsā rakts Plūd. juklais truoksnis nuorimst Kaudz. M. juklajā dzīves ņugā Janš. vē̦sture vairs neizlikās nejēdzīgu varas darbu jūkls juceklis Pūrs III, 93;

2) mürbe, lose, locker:
siens tik jukls, ka nevar viņu sakŗaut ve̦zumā - tīri kâ spaļi Dubena. jukla maize Buschh.

Avots: ME II, 116

‡ III karaža, verächtl. Bezeichnung für eine weibliche Person: karažiņu (Var.: čaražiņu, varažiņu u. a.) ... cēla kamanās BW. 12424, 1.

Avots: EH I, 587

katls: Demin. verächtl. katlelis,

1): vara katliņā BW. 8758. putras katlu 3642. lai paņe̦muoties puodeli vai katleli līdza Janš. Atpūta № 372, S. 7.

Avots: EH I, 593

kluîns, ²

1) gebrechlich, schwach:
mēs abi ve̦ci, kluini, saimniekuot paši vairs nevaram Gr. - Sessau, Kand.;

2) schief, krumm, säbelbeinig:
kluinas kājas Kand., Lems.; kluini zābaki, schief abgetretene Stiefel LD. Vgl. kleins.

Avots: ME II, 234

kràšņs [PS.], herrlich, prächtig: septiņas liesas guovis ierija septiņas krāšņas guovis I Mos. 41, 4. mēs varam visi teikties gan tā laba, krāšņa kunga GL. [krâšņas ² vietas Autz; sauber, zierlich, artig U. - Wohl nebst krāsns I aus ar. красьнъ "schön", wofür auch die von U. aus Autz angeführte Nebenform mit kurzem a spricht; das šņ für sn ist wohl zuerst im Adverb krāšņi aufgekommen, vgl. dazu Le. Gr. § 471.]

Avots: ME II, 269

kre̦kuôt: tie turpināja savu ceļu kre̦kuodami (ächzend?) zem cūkas svara Veselis Netic. Toma mīlest. 132.

Avots: EH I, 648

kul˜t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡

4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672

kver̂kstêt ² [auch Bauske, Dunika], kver̃kstêt Ahs., kver̂kšķêt ² Ahs., [Dunika], kverkšêt [Stelp.], Smilt., intr., quieken, bellen, plärren: sivē̦ns kverkš Dind. mazi šuneļi kaukdami un kverkšķē̦dami uzbrūk lielajiem B. Vēstn. jūs tur varat kverkšķēt, cik jums gribas MWM. VII, 132. [vecine kverkšķ (plärrt), ka pati nezin kuo Dunika. - Zu kvērkt, kvarkstêt, serb. cvr̀knuti "schwirren."]

Avots: ME II, 353

‡ laiķelis, geringschätziges Demin. zu laĩks: kādu laiķeli mēs varam arī papriecāties Janš: Bandavā II, 197.

Avots: EH I, 713

laûzẽjs [li. laužė˜jas], der Brecher: krampju lauzējs, der Krampenbrecher, Dieb BW. 9289; varas lauzējs, der Brecher der Kraft, Aussauger: ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņi (Var.: lauzējiņi) BW. 6941. ce̦lmu lauzẽjs, der Bahnbrecher.

Avots: ME II, 431

II lēmene, lèmenis Burtn., der moorige, sich bewegende Uferrand eines zuwachsenden Sees: lēmene gan ielīkst zem cilvē̦ka vai luopa svara, bet tuos nuotur virsū Laud. [lêmene N. - Peb., = lêne III.]

Avots: ME II, 459, 460

lè̦ve̦raîns, vara%C3%AEns">lè̦varaîns,

1) zerlumpt, abgelumpt:
lè̦varains karuodziņa nesējiņš BW. 18571; lē̦ve̦raini lindraki Druva II, 530;

2) gelappt:
lē̦ve̦rainas jeb pirkstainas lapas Konv. ² 1689;

3) "?": šī (krūze) bāla, lē̦ve̦raina, tieva Druva I, 135.

Avots: ME II, 464

lĩdzstràdât, stràdãju lĩdz, mitarbeiten: tādā laikrakstā nevaram līdzstrādāt.

Avots: ME II, 482

luõpĩba, Viehheit, viehisches, rohes Wesen: naidīga vara tuos spiestin spieda luopībā.

Avots: ME II, 527

ļuõvenes (Tr., Autz], auch ļuoveņi, selten der Sing. ļuovenis Vēr. I, 1365, = lievenes: dzelžu duris, vara grīda, sudrabuotas ļuovenītes BW. 25810. (Aus mnd. lovene "bedeckte Halle."]

Avots: ME II, 546

ļur̃buôt(iês), in besoffenem Zustande sich ungeschlacht benehmen, saufen, schwatzen: mēs nevaram vis iet ļurbuoties Duomas II, 30.

Avots: ME II, 544

ļur̃buôt(iês), in besoffenem Zustande sich ungeschlacht benehmen, saufen, schwatzen: mēs nevaram vis iet ļurbuoties Duomas II, 30.

Avots: ME II, 544

madarât, -ãju, madaruôt, auch madarêt, -ẽju, intr.,

1) Krapp, Labkraut sammeln;
eita, meitas, madaruot! BW. 7126;

2) mit Krapp färben:
dzīparuot, madaruot (Var.: madarêt, madarāt RKr. VII, 33), negulēt tai mātei! BW. 1989. meitas paņē̦mušas līdza madaruotas uolas Janš.;

3) ausnähen, sticken
Ar., verzieren, schmücken: šuvu, šuvu, varažāju (Var.: madarēju, knipelēju) BW. 7194. šuodien mani tautas veda dzīparuotu, madaruatu (Var.: maranuotu) 18263. es vakar nuozapirku madaruotu (Var.: madarainu, made̦rē̦tu) kumeliņu; še nevaid meitiņām madaruota vainadziņa 29741. madaruošana - tik daudz kâ vilnaiņu, kre̦klu u. c. izrakstīšana sikiem, marguotiem, zvaigžņuotiem rakstiem, kādi ir madaru ziedi un lapas Konv. ² 2561.

Avots: ME II, 547

màiseklis, [maĩseklis Bauske, Wandsen, Dond., Salis],

1) ein Wetkzeug zum Mischen, Mengen, ein Rührholz:
pie katras mājas maiseklis piesliets Tr. III, 226;

2) die Mischung
[màisêklis Arrasch], Beimischung, Ingredienz: tipi, kuo mēs varam saukt par īsti latviskiem, bez mazākiem sveša gara maisekliem Apsk. I, 170. sajaukuši... visas gaļas bļuodas vienā draņķī un maiseklī Upīte Medn. laiki;

3) der Hemmer, Storenfried in Glücks Bibel:
kas ar citiem kuopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir maiseklis (jetzt richtiger: kavēklis) visās lietās Spr. Sal. 18, I.

Avots: ME II, 550, 551

mal˜dît [li. máldinti], -u, -ĩju, tr., intr.,

1) mahlen (von einem Mahlgast):
mēs vēl nevaram dabūt maldīt Nigr., Gold.;

2) mahlen lassen, zum Mahlen zwingen;

3) hin- und herdrehen
Spr. Subst. maldîtãjs,

1) der Mahlgast:
šuodien sudmalās daudz maldītāju Nigr.;

2) einer, der mahlen lässt, zum Mahlen anhält, zwingt
Katzd.: es būt[u] laba malējiņa, būt[u] man krietns maldītājs BW. 6908.

Avots: ME II, 557

neaprùobežuôts, unbegrenzt, unbeschränkt: neapruobežuota vara.

Avots: ME II, 707

nebāļi "?": vai mēs e̦sam nebāļi, ka nevaram ciemiņus uzņemt? Str.; [vgl. nebũlis].

Avots: ME II, 708

nenùodalîts, unabgeteilt, unartikuliert: mēs dzimstuost varam tik nenuodalītas skaņas nuo sevis izduot Teod.

Avots: ME II, 724

nerasmîgs: ne˙kādas ... nerasmīgas nevaras E. Melngailis Jaun. Ziņas 1938, № 139, S. 9.

Avots: EH II, 18

nevĩža,

1) comm., eine lässige, arbeitscheue Person, der Faulenzer, die -in:
kad cits ir nelietis un nevīža, tad tev tūliņ tas jādara pakaļ A. XV, 2, 6; [2) = vara">nevara, nespē̦ks, nešķirme Fest.].

Avots: ME II, 740

nùojàust [li. nujaũsti], tr., ahnen, fühlen, wahrnehmen, erkennen: viņš nenuojauta ne˙kuo ļauna Blaum. nuo tam vēl nevaram nuojaust stiprumu LP. VII, 1172. nu tik nuojauš, kādās tas briesmās Vēr. I, 1381. pulkā gan nuojauž kuopa nuojaužama ar redzi Duomas II, 53. lielākas var˙būt, nekâ tu nuojaud Vēr. I, 1207. visi nuojauda, ka viņai tagad ne˙viena nevajag Vēr. I, 1502, II, 589. viņš manis vis nenuojausīs Aps. bez spē̦ka gurdi viņa nuojausa Asp. Pūrs III, 95. A. XII, 649, MWM. X, 282.

Avots: ME II, 792

nùomuldinât: viņa gribēja tuo n. līdz rīta ausai, lai tad dienā ... pār viņu būtu gurde̦numa ... vara Ciema spīg. 261.

Avots: EH II, 70

nùopùta, [nuôpūta ² Salis, Selg., Lautb., Wandsen, nuõpūta PS., N-Peb., Nigr., Wolmarshof], der Seufzer: grūta nuopūta nebija nuomanāma MWM. VIII, 338. šīs vē̦tras un plūsmas mēs nevaram saukt par nuopūtām un asarām Rainis. nāk man smagas nuopūtiņas BW. 20031.

Avots: ME II, 835

[nùospaidîgs, arückend: (vara) tik nepane̦sami nuospaidīga taču... nebūtu Jaunie mērn. laiki III, 99.]

Avots: ME II, 855

nùotinkšķêt, nùotinkšêt, intr., einen klirrenden, klingenden Schall von sich geben: luoguos nuotinkšķ rūtes MWM. VI, 5. glāzes nuotinkš Por. nuotinkš misiņa durvju kliņķis Latv. ce̦purē nuotinkšē̦dami iekrita daži vara gabali Zalkt.

Avots: ME II, 875

nùoūbêt, [den Glanz od. die Farbe verlieren Bers., alt, matt, mürbe werden Sessw., "nuoskapstēt" Golg., Lös., Selsau, "appelêt" Laud. u. a.]: istabiņa ar nuoūbējušām sienām Saul. nuoūbējuša vara nauda Druva I, 40, [Sessw.]. apkārt nuoūbējis žuogs I, 570. nuoūbējušas ēciņas Saul. ve̦zuma priekšgalā sēdēja putekļiem nuoūbējis jauneklis Dz. Vēstn. [nuo sienām skatās ve̦cas nuoūbējušas sejas Leijerk. II, 114. nuoūbējuši (beschimmelte) trauki, akmeņi Lis. nekrāsuots kuoks, piem., māju jumti ar laiku nuoūb (werden grau) Erlaa. nekrāsuoti kuoka trauki mitrā vietā nuoūb (appe̦l) Druw., Schwanb. u. a.]

Avots: ME II, 880

nuovalka, nùovalks ² [Lis.], Etn. IV, 52, nuove̦lka,

1) abgestreifter Schlangenbalg
Druw.: čūsku nuovalka e̦suot ļuoti derīga zāle Etn. IV, 62;

2) nuovalkas, was man ablegt, schmutzige Wäsche
Kronw.: sestdienas vakarā pirtī atstājas nuovalkas. drīz jāmazgā veļa, juo sākrājies daudz nuovalku Druw., Laud. [aizejuošā vara... kāri nuometa savas smagās kara nuovalkas Leijerk. II, 171.]

Avots: ME II, 882

III ùoksts ² Saikava, in der Verbindung varas ùoksts ^2, ein starker Mensch.

Avots: ME IV, 415

ùotrup, uotruop Dubenalken,

1) vienup uotrup, hin und her
Adolphi. ar visu zirgu gruozās vienup uotrup kâ tranis Dünsb.;

2) andrerseits:
kauču grāmatniecībai uznācis krizes laiks, taču uotrup dažu rakstnieku izde̦vumi tuop izplātīti tādā mē̦rā kâ vēl ne˙kad agrāk A. XI, 509. kad se̦natnes veltījamie veļi ir tagadnes drūmīgie ve̦lni, tad uotrup uzmācas jautājums, kas tagadnes e̦lki bijuši se̦natnē Pūrs I, 116. vienup - uotrup, einerseits andrerseits: starp osētiem un skūtiem vienup un suomiem uotrup pastāvēja kultūriskas attiecības Etn. III, 102, nevaram atrast... starpību starp augiem vienup un kustuoņiem uotrup Vēr. II, 926. Vgl. Le. Gr. § 558.

Avots: ME IV, 426

pačaluôt, intr., tr., ein wenig schwatzen, murmeln Ahs.: gribu ar tevi drusku pačaluot. Subst. pačaluõjums, das Geschwätz: nevaram ielaisties katra pačaluojuma sīkākā kritikā Latv.

Avots: ME III, 13

pañckas [auch Serbigal, Ronneb., AP., Dond., Salis, pan̂ckas ² Dunika, Līn.], pañcakas Karls.,

1) zerlumpte Kleider, Lumpen, Fetzen, der Plunder; ein Bündel
Mar.: viņš apģērbies ve̦cās panckās LP. VI, 600. pruotat kaunu, sveši laudis, kaŗat panckas mugurā! BW. 26139, 1. kuo tu tās panckas tik daudz krāj? Līg. nuo panckām ārā juokuot, zuobuot, rāt, smiet, bis zum äussersten foppen, asen, schimpfen, verhöhnen: muļķītis šuo nu zuobuo nuo panckām ārā LP. VI, 427. tie mani smies pa˙visam nuo panckām ārā Degl. pilsētnieki izzuobuo šuo nuo panckām LP. IV, 80;

2) das Lumpengesindel:
ārā; panckas! Druva II, 666;

[3) das Gerede, Geklatsch Dunika:
kuo jūs, māt, ļaužu panckas varat savākt? lai ciema sluotas un nieku pe̦ras peŗ savus niekus, cik gribē̦damas Janš. Dzimtene V, 432].

Avots: ME III, 76

[paritinât,

1) ein wenig rollen
(trans.): ratu, mucu;

2) (gemähtes Getreide) eine Weile zusammenrollen
(trans.): varat kādu laiciņu nuopļautās auzas paritināt (klēpīšuos) Nigr.;

3) teilweise loswinden:
p. aude̦klu Warkh.]

Avots: ME III, 90

pãrkalas in West-Livl. n. U., [pārkaļi Salis], = pārkaras: uzliec siena kaudzes galam pārkaļus, lai vējš neizjauc! Salis]; pārkala Etn. IV, 162 "suovara, uzkala"; pārkalas divas egļu vicas, kas satur ecēšu galdus kuopā A. XI, 170. [pārkal- wohl dissimilatorisch aus pārkar-].

Avots: ME III, 158, 159

pãrsniêgt, pārsnēgt, tr., hinüberreichen, überragen, übertreffen: viņš pārsniedza man pār galdu šķīvi, ne˙kāda vara viņus nepārsnēgs Zalkt. Refl. -tiês, sich hinüberstrecken, hinüberlangen: brūtes brālis pārsniedzās par galdu BW. III, 1, 35.

Avots: ME III, 177

pãrstaĩgât, tr., durchwandern, durchqueren: visu pasauli. tā zeme, kuo mēs pārstaigājuši IV Mos. 13, 33. tagad varat iet pārstaigāt jaunuo mežu Lapsk. dieva galdu pārstaigāt, zum Abendmahle gehen Sess. n. U.

Avots: ME III, 178

pãrsvars: ātram zirgam nevar pārsvara ve̦zumu (eine überschwere Fuhre) likt Segew. kad mazam zirgam nāk pārsvaru (wenn die Last die Kraft übersteigt), tad viņš vairs neiet Segew. kad nāk pārsvaru (wenn zu grosse Anforderungen gestellt werden, wenn eines Menschen Geduld zu viel in Anspruch genommen wird, wenn zu viel Unglück über einen hereinbricht), nevar ebenda. pārsvaru aus pār svaru?

Avots: EH XIII, 212

‡ parũmît Dunika, beiseite schaffen, um freien Raum zu gewinnen, wegräumen: p. galdus un krē̦slus. Refl. -tiês Dunika, sich ein wenig zusammendrängen (um für andere Platz zu machen): vai nevarat drusku p.?

Avots: EH XIII, 169

pasijât, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang wählerisch sein (in der Auswahl des Bräutigams): vēl kādu gadiņu ... varat p. Jaun. Ziņas 1937, № 21.

Avots: EH XIII, 171

patvars, = vara">patvara I: me̦klē̦tu patvara citur Kaudz. M. 108.

Avots: ME III, 126

pauča, Name einer (ungehörnten) Kuh U. pa-učât, ein wenig dämmeln: saņemiet viņu labi, ka varam tīrs reizes paučāt! viņš jau vēl maziņš, jauniņš Vīt.

Avots: ME III, 127

pavèstît, erzählen, mitteilen, ankündigen: viņa skan, pavēstīdama nāves uzvaras gājienu Vēr. II, 965. pavèstĩjums, die Mitteilung, die Nachricht: nelaimes pavēstījums LP. 1, 179.

Avots: ME III, 137

pìelikt,

1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;

2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;

3) volllegen.
Refl. -tiês,

1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;

2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 267

pìemãnît,

1) durch Betrug hinzufügen:
pie svara kādu puodu piemānīja klāt Jaunā Raža IV, 50;

2) betrügen:
tas piemāna kēniņieni LP. VI,1001. viņi var valsts vietniekus piemānīt Kaudz. M. 70. Refl. -tiês, sich betrügen, betrogen werden Spr.

Avots: ME III, 271

pìemĩlēt, liebhaben Für. I unter mīl: tē̦vs svešu vairāk piemīl, nekâ viņu LP. VI, 712. viņš bija ļuoti saticīgs cilvē̦ks un visiem piemīlams U. b. 104, 71. Refl. -tiês,

1) lieb gewinnen:
piemīlējies ... kungu, habe deine Lust am Herrn 1 Für. I unter mīl;

2) sich anschmeicheln
Kl.;

3) (lange Zeit) einander lieben:
kuo nu mēs, ve̦ci cilvē̦ki, vairs varam piemīlēties! Ezeriņš Leijerkaste I, 83.

Avots: ME III, 273

pìeriñduôt, zuzählen: šeit varam pierinduot kādas mūsu tautas dziesmas Pūrs II, 65. pie L. dzejuoļiem še pierinduojami jauni klāt Vēr. II, 1260.

Avots: ME III, 285

pìesliept, sich anschmeicheln, die Kur machen: jūs skaistulēm gan drusku piesliept varat Asp. Vaideluote 71.

Avots: ME III, 292

II pilˆt ² Dond., pilˆstu ² , pilu, tröpfeln (intr.): ūdens sākā pilt nuo griestiem un pilst vēl arvienu Dond. sviedri re̦tām lāsēm pilst Duomas IV, 354. varavīksne liekas pilstuot nuo pāva spalvām Duomas IV, 17. Nebst li. pìlti "giessen, schütten" zu pile (s. dies) und pil˜ns (s. dies).

Avots: ME III, 217

piružīņa "?": piružiņu, varažiņu puiši cēla kamanās; es meitiņa kâ puķīte, kājām te̦ku raudādama BW. 12424, 2; "neuzvedīga sieviete; piža I 2" Bauske; "ein Frauenzimmer von kleinem Wuchs" Arrasch.

Avots: ME III, 228

pļãpa (li. pliopà "Plapperhans"),

1) comm., auch pļāpis (f. -pe) U., Nigr., der Schwätzer, Plapperer, Plappertasche, Klatschbase;

2) Pl. pļãpas, das Geschwätz, der Klatsch :
nuovazātas pļapas Saul. III, 141. par visām šām valuodām un pļāpām A. v. J. 1896, S. 344. kuo nu varam ticēt dzē̦rāju pļāpām? A. v. J. 1902, S. 126. lai neizce̦ltuos liekas pļāpas Apsk. v. J. 1905, S. 46. vakaru nuokāva tukšām pļāpām MWM. v. J. 1897, S. 575. vai viss nebij tikai tukšas pļāpas? MWM. v. J. 1896, S. 648. .

Avots: ME III, 367

preteklis,

1) der Gegensatz:
viņš mīl vis˙asākuos pretekļus A. v. J. 1897, S. 408. pretekļus izlīdzināt RKr. IX, 51. pretekļus starp lielgruntniekiem un mazgruntniekiem... mazināt Janš. Dzimtene ² II, 314;

2) das Hindernis:
viņiem tie pretekļi nebūtu ceļā M. Āruons. ja tad putekļus nevaram nuovērst, tad tā nav mūsu vaina De̦glavs Rīga II, 1, 473;

3) etwas Widerliches
Ar.

Avots: ME III, 387

pretestĩba,

1) das Widerstreben, Widersetzen, der Widerstand:
neskatuoties uz luterāņu pretestību, iert kuoja Vidzemē dažas katuoļu skuolas Latvju Tauta XI, 1, 16. uz tādu izskaidruojumu skatās kâ uz atklātu pretestību un nepaklausīšanu saimniekam Etn. III, 171. pretestība pret ierastuo baznīcas mācību Kundziņš Kronv. 53;

2) der Widerspruch:
atbilde mūs ņuove̦d pie nepārvaramām pretestībām A. v. J. 1898, S. 183. nuotikuse liela gaumes maiņa, kas stāv vis˙asākā pretestībā ar dievinātuo rakstnieku virzienu Brunhilde.

Avots: ME III, 387

puslĩdz, Adv., halbwegs, einigermassen, mittelmässig: mēs varam puslīdz druoši vē̦ruot Antrop. III, 9.

Avots: ME III, 429

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

rañta: auch Dunika; abuos (kuoka gabaluos) ierantīdams vienādu skaitu rantu Janš. Līgava I, 208. jāiegriêž kūjā sava r., ka e̦smu ziņu saņēmis Mežv. ļ. II, 35. sāk ... cirst šuo kuoku nuost, ņe̦mdams rantu tâ, ka eglei jākrīt turp, kur ... 413. rīkulis stāvēja pēc sava amata svara ... vienā rantā ar ... vagaŗiem Līgava I, 308.

Avots: EH II, 354

reste, gew. der Plur. restes,

1) der Rost, Bratrost
U.; der eiserne Rost zum Stechen der Fische Bielenstein Holzb. 676 (mit Abbild.); der Rost, der dem Häuserbau zum Grunde gelegt wird;

2) das Gitter:
dze̦lzu (od. dzelzs) restes, ein eisernes Gitter. tev būs... resti kâ tīkli taisīt no vara, uz skadriņu vīzi Glück II Mos. 27, 4. es meitiņas cauri re̦dzu caur tām luoga restītem BW. 11427 var.;

3) ein vierbeiniges, grosses, recht undichtes Sieb in der Riege zum Durchsieben von Stroh
Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.), Luttringen, Etn. III, 104, Gold. n. Etn. I, 137: salmus... lika uz restēm un kratīja, lai izbirst pe̦lus un graudi RKr. XVII. restes salmu kratīšanai Plutte l00. Nebst estn. röśt "Rost" aus d. Röste.

Avots: ME III, 513

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

ruds (li. rùdas dass.), rötlich, rotbraun; grau Roop, Salis, Kurl, n. U.: ruda krāsa; rudi mati; rudas acis; ruds zalktis Br. 400; ruda zâle. ruds akmens, ein gewöhnlicher Feldstein. tup savā vietiņā kâ ruds akmentiņš Br. 27. rē̦guojas pretim rudie tīrumi B. Vēstn. ruduos vadmalas apģē̦rbuos Apsk. v. J. 1903, S. 64. - ruda vara namu daru BW. 27566 var. ruda vara kurpītes VL, aus Nigr. tumši ruds, dunkel rotbraun Sassm.: dažām zivīm ir tumši rudi spuri. zalgani ruda (grünbraun od. grüngrau) vel pļava R. Sk. II. 179. - Subst. rudums (li. rudùmas), rötliche, rotbraune Farbe: spārnu sākums me̦lnbrūns, rūsas rudumā jaukts Konv. ² 2672. Zu raũds I.

Avots: ME III, 554

rudvaris, Kupfer: svece dega rudvarīša lukturī (Var.: rudā vara lukturī) BW. 23622 var.

Avots: ME III, 555

‡ II rūkât, brummen, grunzen: cūkas rūkāja, - laikam bija neē̦dušas Heidenfeld. viņš, ne˙kā nuoteikta neatbildē̦dams, tikai rūkāja ebenda. cūka ..., nedabūj[u]se zaļa vara, nāk sē̦tā rūkādama BW. 6224, 1 (aus Krohten). medņi rùkā ² (balzen) Lubn., Saikava (auch von andern Vögeln in der Brunstzeit).

Avots: EH II, 388

I saderinât, tr.,

1) einen Vertrag, eine Versöhnung zustande bringen
U.; verloben; sich anverloben: precenieks... "saderināja" jauno pāri BW. III, 1, 76. (dernieks) manu māsiņu saderināja BW. 20904. Jānītis saduomāja precēties un saderināja sev .. . dze̦ltānīti Pas. III, 240 (aus Bikava);

2) in Übereinstimmung bringen:
dziesmu nevaram saderināt ar tiem virsrakstiem, apakš kuŗiem tās ievietuotas. K. Baron. Refl. -tiês, sich verloben: viņa ar kristītu labprāt saderinājusies LP. VII, 466,

Avots: ME II, 610

sadzìrdêt, tr., intr.,

1) auch sadzìrst, hören, zu hören, zu Gehör bekommen: nevar balsa sadzirdēt BW. 690. Ilga sadzirda suoļus čirkstam Seibolt. saimnieks . . . sadzirdējis čabam LP. V, 151. viņa cerēja... sadzirdēt kaut kuo MWM. VIII, 565. vairs nevarēja sadzirdēt, kuo viņas iedamas runāja Kaudz. M. 106. medņa ne˙viena nevar sadzirdēt LP. VII, 127. sadzirdējis, ka zâle aug VI, 643. znuots pa ausu galiem sadzird IV, 45. kas viņa varas pē̦rkuoni varē̦tu sadzirdēt? Hiob 26, 14. kur vien sadzirda kaut kuo neatzītu, lipa kâ zaķis klāt Ezeriņš Leijerk. I, 38. kuo Miķelene būs laba nuo jauna sadzirdējuse LA. kuo nuo viena sadzirdēji, tuo uotram izplukšēji BW. 8986. dvēsele nav ne sare̦dzama, ne sadzirdama Konv. ² 726;

2) viel hören:
Vējš bija daudz piedzīvuojis, pieredzējis un sadzirdējis MWM. X, 127. Refl. -tiês, sich hören lassen, hörbar sein: še bija tik kluss, ka vārdi sadzirdējās tikpat labi kâ sare̦dzas me̦lni putni pret debesi Ezeriņš Leijerk. II, 192.

Avots: ME III, 620, 621

sagànît, tr., beschimpfen; besudeln, beschmutzen, verunreinigen; verderben: avuotu viņi sagāna, gāzdami tur iekšā ve̦se̦liem ve̦zumiem saslauku Vēr. II, 670. viņš sagānīja . . . kunga namu II Chron. 36; 14. tie prasīja, kas viņam sagānījis acis JK. V, 1, 37. naudas vara visu sagrābuse un sagānījuse Vēr. I, 907. guods guļ samīts un sagānīts Stari III, 222. tas Dinu bij sagānījis I Mos. 34, 5. tu esi sava tē̦va gultā kāpis un tuo sagānījis 49, 4. jūs manu zemi sagānījāt Jerem. 2, 7. Refl. -tiês, sich besudeln, sich beschmutzen, sich verunreinigen: tie sagānījās ar saviem darbiem Psalm 106, 39. tev . . . nevajaga ar svešiem sagānīties: ar zaldātu kuopā nedzer, ar tatāru kuopā neēd! RA.

Avots: ME III, 625

‡ sagar̂šuôt, herausschmecken: ... nevaram smādēt arī mēs; kaut gan ne˙ka sevišķa nemākam s. Jauns. Raksti VIII, 141.

Avots: EH XVI, 408

‡ sagrãvjuôt, mit Gräben versehen (perfektiv): būs ar laiku varana ganība, - lai tik sagrāvjuo! AP.

Avots: EH XVI, 409

sagumdît,

1): kad, muižnieku sagumdītas, vietējās varas sāka stingrāk rīkuoties Stērste A. Z. 113.

Avots: EH XVI, 411

sajust, tr., intr., fühlen, empfinden, bemerken, wahrnehmen, ahnen: sajust smaržu; laimi, nepatiku. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Purap. kur te̦kat jūs, puisīši...? kaimiņuos sajutuši (Var.: apmanīj[u]ši) apiņuotu alutiņu BW. 19698. tautu meita pa jūriņu laivu dzina, sajutusi man[u] brālīti, sav[u] maizītes arājiņu 11650. kas tai mūsu meitiņai? nei tā dzied, nej runā. vai tā bija sajutuse sav[u] brūtgānu neve̦se̦lu? 821. sviežu (šautru klēpi) ciema sē̦tmalī. sajutuši ciema suņi, sāka visi čāvināt 13250, 12. dižās (sc.: meitas) bija sajutušas, ka man dze̦dra valuodiņa 13346, 1. viņš kuodis tâ īsti, lai sajūt LP. VII, 128. darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. - sajutis vīrs, ein erfahrener Kerl Für. I. Refl. - tiês, das Gefühl haben: pats sajutās, ka atruoduoties iestidzis Jaunie mērn. laiki IV, 85. Subst. sajušana, das Wahrnehmen, Empfinden, Fühlen: sajušanas spē̦ks, der Sinn Brasche; sa-jutums, die vollendete Tätigkeit des Wahrnehmens, Empfindens, Fühlens; die Empfindung: sajutumu saturu nevaram šķirt nuo viņu sajušanas Pūrs III, 87; sajutẽjs, wer wahrnimmt, empfindet, fühlt: ... kuŗa daļa lapā ir tā sajutēja Vēr. II, 719.

Avots: ME II, 641

salustinât Heniņ, tr., erfreuen, erheitern: salustinu svešus ļaudis BW. 17884. lai labi tīk dancuot un lai arī citas varat salustināt Janš. Dzimtene ² III, 340.

Avots: ME II, 677

samest,

3): piens briesmīgi salds, - duomā, ka ar sukuru same̦sts (dass viel Zucker hinzugetan ist)
Salis;

6): tad nu krietni sametām! Orellen. sametiet (= sadzeriet) nu pa vienai un pa visai! Saikava; ‡

7) s. puogu ciet Seyershof, zuknöpfen;
‡

8) = samẽrît Frauenb.: piecas sienas sameta: liels baķis bij aude̦kla; ‡

9) Schläge verabfolgen
Dunika: samet viņam labi krietni! Refl. -tiês,

1): sametietēs (= sasēdieties), kur nu varat! Saikava. sametās (= sagāja kuopā; geringschätzig)
te tādi nuo pilsāta Frauenb. sametāmies (= sarunājāmies

2) un aizbraucām uz pilsē̦tu AP;

2): kuoks sameties līks Siuxt;

4): puns same̦tas (entsteht)
Sonnaxt. ļuoti bieži sienas sametēs ("me̦tuot iznāca"; vom Gewebe) Kaltenbr. kamuolīši (aude̦klu me̦tuot) jau same̦tušies (kļuvuši) mazi Auleja;

5): auch Orellen;

6): sich verwickeln (?):
gribē̦dama vare̦ni un ātri izrunāties, bet same̦zdamās un palikdama uz vietas Ciema spīg. 68.

Avots: EH XVI, 430

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

sarẽķinât, tr., zusammenzählen, -rechnen: skaitļus, izde̦vumus, parādus. Refl. -tiês, miteinander abrechnen Spr.: mēs varam ar Rāvu sarēķināties Alm. Kaislibu varā 156.

Avots: ME II, 716

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

saskatît, tr.,

1) erblicken, deutlich erkennen:
uz trīs suoļiem ne˙kā nevarēja saskatīt DL. bij tumšs, un nevarēja tik ātri saskatīt A, v. J. 1902, S. 396. skaidrā laikā varam saskatīt bezgalīguo debess plašumu Populāra astr. 9. skatījās un saskatīja ar! Vēr. II, 195;

2) saskatīt acis, durch Lesen die Augen ermüden
Ahs. n. RKr. XVII, 51: kad vakaruos pie uguns ilgi lasa, tad saskata acis;

3) hin und her schauend finden, ausersehen:
s. līgavu. Refl. -tiês, einander ansehen, anblicken; gegenseitig Liebesblicke od. auch feurige Zornesblicke wechseln Mag. XIII, 3, 62; sich ineinander vergucken, verlieben U.; saskatīties acīs Kaudz. M. 12, einander in die Augen blicken, tikai acis ar acīm saskatās Poruk. mēs tâ dīvaini saskatījāmies Vēr. I, 1165, viņi e̦suot abi kruogā saskatījušies, sie haben sich beide im Kruge verliebt Mag. XIII, 3, 62. tur, kas jauni, satiekas, - satiekas, saskatās Fallijs.

Avots: ME III, 732

sašķiebt Wid., Alschw., tr., stark seitwärts neigen, schief machen, krümmen: vēja sašķiebtais žuogs Vēr. II, 1167. uz saškiebta krusta nuosēdies 24. lūpas saškiebis LP. VII, 328. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen: laivas priekšgals nuo meičas svara sašķiebās D. 118, 17. gar sašķiebušuos... vītuolu rindu Vēr. II, 1242.

Avots: ME III, 756

sašļukt, intr., zusammenfallen, in der Dicke abnehmen, zusammenschrumpfen U.; (fig.) arm werden Ronneb.; den Mut verlieren U.: alum putas sašļuka Dunika. guba ar·vien vairāk sašļūk Purap. Kkt. 61. Horns grīļuojās un sašļuka Pasaules lāpītājs 91. ruokas nuogurs un... ceļi sašļuks Ezechiel 7, 17. tad nu ir sašļucis (sašļukuse), der (die) ist mal zusammengefallen, mager geworden Mag. XIII, 2, 69. žē̦l viņai... bija šā sašļukušā, liesā auguma A. XX, 615. biedru skaitlis sašļuka Kundziņš Kronw. 127, ieņē̦mumi bija sašļukuši Berl. Māte 32. visa vara spēji sašļūk Skuola III, 227. cerībai pa˙visam sašļūkuot A. XX, 36. Jēkaba veselība bija sašļukusi Plūd. Rakstn. II, 338. vai še nav dūšai pa˙visam jāsašļūk! Kaudz. M. 297. sašļucis prāts (entmutigter Sinn) Wolm.

Avots: ME III, 757, 758

sastĩpât Dunika, Wolm., sastipuôt, auch sastīpêt Brasche, tr., mit Reifen versehen, bebänden; ein Fass abbinden Brasche: Jānīt[i]s kannu sadauzīja..., dieva dē̦ls sastīpuoja (Var.: sastīpāja) sudrabiņa stīpiņām BW. 32934. Jānītim re̦sna sieva, vara stīpām sastīpuota 32995. puisis... iztaisījis... stīpas un ar tām sastīpājis raganas zārku Pas. III, 58 (aus Serbigal). taures pagatavuoja nuo vienkuoča, kuŗu pāršķēla uz pusi,... salika kuopā un sastīpuoja Konv.2 4124. Refl. -tiês, sich Reifen umlegen, sich bebänden: sastīpuojies dzelzs stīpām Pas. IV, 476.

Avots: ME III, 748

I satàurêt, tr., zusammenposaunen, -blasen, blasend (mit Erfolg) rufen: zirgu LP. I, 62. ņem, Jānīti, vara tauri, sataurē (Var.: sasauc) Jāņa bē̦rnus! BW. 32884 var.

Avots: ME III, 761

sātĩbniẽks,* der Mässige, Enthaltsame, der Antialkoholiker: sātībnieki dziŗas alkoholismu iznīcināt Pūrs III, 57. mēs nevaram . . . prasīt, lai viņš katru dzē̦rāju .. . padara par sātībnieku A. v. J. 1898, S. 3.

Avots: ME III, 808

satvars,

1) die Grundlage
Mar.: pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125;

2) der Inhalt
Wid., Celm.: tē̦vs saber visu kules satvaru trumulā Duomas IV, 461. runas temats un satvars Kaudz. M. 253. dzīves satvars Sudr. E.;

3) "die Fähigkeit, sich zusammenzuhalten"
Nötk.: tam nav ne˙kāda satvara (von einem charakterlosen Menschen) Sessau.

Avots: ME III, 769

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

šaũt: auch (mit àu ² ) Nerft; prs. šàunu ² Daudsewas, Sonnaxt;

a): schieben
Lng.; š. šaudekli gar šķietu Erlaa (ähnlich Sonnaxt). š. durvis ciet Sonnaxt. šaũjamais Frauenb., ein Türriegel. "ūja, ūja, lielība!" Skriemeltene šauj starpā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 118;

b): š. par ādu Sonnaxt. gar ausīm š., ohrfeigen
Diet. š. (cirst) ar izkapti čūskai Seyershof;

c): auch (mit àu ² ) Warkl.;

d): schnell gehen od. fahren
(mit àu ² ) Saikava; mēs varam š. (fahren) tik uz priekšu Jauns. Raksti V, 294; ‡ f) "strauji liet" Seyershof. Refl. -tiês;

1): tu jau tūliņ šaujies Gusta pusē Aps. J. Raksti I2, 162. reizumis viņam šāvās ("pēkšņi radās) tā patiesība sirdī Seyershof; ‡

4) sich erschiessen
Sonnaxt: vai tad šī ar labu guodu šāvēs? Subst. šāvums,

1): izput tavi šāvumiņi BW. 34148; ‡

2) "maizes ce̦pums" Frauenb.: viņas dienas š. neizdevās.

Avots: EH II, 623

savāre,

1) Rute zum Binden beim Dachdecken
(Depkin n. U., L.), bei den Eggen (Bergm. n. U.);

2) s. savara.

Avots: ME III, 782

savari (unter savara): "divas galiem kuopā sasietas bē̦rzu klūgas, kuŗās ieliek zarainuo egļu kuoka galdu iekšā" Seyershof.

Avots: EH XVI, 463

saviras Aps., savires U., = vara">savara(s).

Avots: ME III, 788

šeĩt Jürg., šèit ² Prl., Selsau, Sessw., šeît C., Gr. - Buschh., Serben, Warkl., šeît ² Arrasch, Bauske, Dond., Grünh., Kandau, Salis, Selg., Wandsen, Widdrisch, Adv., hier, hienieden: viens raud - žē̦l pruojām jāt, uotram žē̦l šeit palikt BW. 13276, 2. šeit varam pierinduot... tautas dziesmas Pūrs II, 65. Wohl mit analogischem š- für s- aus *sei-t-; vgl. šej-ene und (zum -t-) Le. Gr. § 592.

Avots: ME IV, 14

sẽ̦ta,

1): auch Allend., AP., Arrasch, C., Dobl., Druw., Grob., Kalnemois, Kegeln, Koddiack, Kokn., Kolberg, Lasd., Lems., Liepna, Lieven-Bersen, Mahlup, Mesoten, Morizberg, Orellen, Pankelhof, Posendorf, Ruj., Siuxt, Taurkaln, Trik., Ziepelhof. In Borchow, Heidenfeld, Lubn. in dieser Bed. das Demin. sētiņa. sētiņa ir ganu ceļam Warkl. In Sessw. sē̦ta "(stãvs) zediņu žuogs" neben sētiņa "(gulu) kāršu žuogs". kāršu sē̦ta, treliņu s., vabu s., žagaru s. Siuxt. zediņu s. Orellen; šķê̦pu ² s. ("nuo plē̦stiem vai apaļiem kuokiem, kas iepildīti slīpi starp 2 mietu rindām") bij visām majām apkārt (tâ kâ pret vilkiem) ebenda. akmiņuota gulu s. BW. 14452. kuoši zied kapu s. (der Kirchhof)
27632. cieta kuoka (Var.: biezu kāršu) sē̦tu taisu (Var.: pinu) 22313, 3; 2): der Bauernhof - auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Grob., Heidenfeld, Jäsmuiža, Preili (in Lettg.), Višķi; "māja(s)" Kārsava, Līvąni, Oknist, Sonnaxt, Stirniene, Warkl.; das Heim Borchow, Lis., Lubn., Welonen: vai tē̦vs sē̦tā? iešu uz sē̦tu Auleja, Lubn. u. a. viņuos (= kaimiņu) s. Kalupe n. FBR. XVIII, 43. viņā sē̦tā (=viņā pasaulē) ebenda;

3): auch Ahsw., Bērzgale, C., Dreilingshof, Edw., Erlaa, Erwalen, Felixberg, Grenči, Grob., Irmelau, Kal., Lems., Luttr., NB., Neuenburg, Nikrazen, Nurmhusen, Ringen, Saka, Schlcck, Schnickern, Schwarden, Sluxt, Stenden, Strasden, Tummen, Ulmalen, Valgale, Wirben; "laidars" OB.;

4): nevaram ... iemācīties. kâ jau sē̦tu cilvē̦kiem (Bauern),
mēle neklausa Janš. Dzimtene IV, 317; ‡

5) sẽtiņas Seyershof "auga stiebra nuodalījumi": rudzam ir vairākas s., kamē̦r viņš izaug tik gaŗš.

Avots: EH II, 483

I skaluôt (li. skalúoti "spülen" Lit. Mitt. I,135), tr., intr., spülen: vara trauku tev būs ar ūdeni skaluot III Mos. 6, 28. kur ūdens vairāk skaluo A. XX, 138. rīkli skaluot, gurgeln, saufen U. Refl. -tiês,

1) (für sich) spülen
(tr.): skaluojuos, velējuos straujas upes maliņā BW. 13595;

2) spülen
(intr.): ūdens tikkuo dzirdami skaluojas ap laivas priekšgalu D. 118, 14. Zu an. skola "bespülen", norw. skvala "plätschern, spülen" und (?) ai. pra-kṣ̌āláyati "spült ab", s. Zupitza Germ. Gutt. 47 und Walde Vrgl. Wrtb. lI, 599 f.

Avots: ME III, 869

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

slêgt (li. slė´gti "drücken, pressen"), slê̦dzu, slêdzu, tr.,

1) schliessen
(vgl. li. užslė´gti "verschliessen" Lit. Mitt. I, 72): viņš nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz LP. IV, 144. atslē̦gām vārti slē̦gti BW. 13646. slē̦dzamais, der Schlüssel U., Bielenstein Holzb. 40: atslē̦gas slē̦dzamuo ve̦cas mātes ne̦sāja juostas galā piesietu pie sevis BW. III, 1, 52. Krišs apgrieza slē̦dzamuo Krišs Laksts 5;

2) zumachen, schliessen; zusammenschliessen:
miegs acis slēdza LP. VII, 504. puiši gāja zirgu slēgt (den Pferden die Fussfesseln anlegen) BW. 13595, 23 var.;

3) schliessen, einschliessen:
viņš mani slēdza savās ruokās Rainis;

4) fig., schliessen (nicht genuin!), eine Schlussfolgerung ziehen, zu einem Schluss kommen.
Refl. -tiês,

1) sich schliessen (lassen):
atslē̦ga samaitāta, labi neslē̦dzas Dond.;

2) sich aufschliessen:
veraties, vara vārti, slē̦dzaties, dze̦lza duris, lai es varu cauri braukt! BW. 18610. - Subst. slêgšana, das Schliessen; slêgšanâs, das Sichschliessen; slê̦gums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schliessens
Spr.;

2) der Schluss (nicht genuin!)
V., die Schlussfolgerung: nākt pie gala slē̦guma Etn. I, 56; slêdzẽjs,

1) der Schliesser:
pilī ir vecenīte vārtu slēdzēja LP. VII, 27;

2) der Verschluss.
Vgl. sluôgs, sluôdzît, sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.

Avots: ME III, 928

II spala,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Kalupe, Warkl., (Messerstiel)
AP., Fest., Oknist, Sonnaxt, (Handhabe der Sense) Kaltenbr., (Handhabe des Pfluges) Saikava, (Handhabe der Sichel) Ramkau: līdz spalai iegrūda viņam ... sānuos savu ... nazi Skalbe Raksti IV (1938), S. 274. tutens, kura s. bij apšūta ar plānu ādiņu Vanagu ligzda 136. Ivara pirksti žņaudza arkla spalas Sārts Druvas san 30; ‡

2) der Schlüssel (den man ins Schlüssetloch steckt)
Döbner, (spaliņa) AP., Saikava; spaleņa "tā atslē̦gas daļa, kas paliek nuoslē̦dzuot pie durvīm" Warkl.

Avots: EH II, 545

spanga,

1) eine Blase
(Spr., Vīt.) an Händen oder Füssen (U.) oder anderswo am Körper, entstanden durch Druck oder Verbrühen Selsau (mit àn ² ), Kl., Druw., Lub., Laud.: strādā, līdz spangas ruokas Apskats 1901. meitai lielas spañgas (Flecken) uz ģīmja Sassm. siltuma spangas, Hitzbläschen Kronw. n. U.; eine Brandblase N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: viņš tīrās spañgās C.; eine Schaumblase am Bierfass Laud.; Wasserblase B. Vēstn. ;

2) = sprādze, Schnalle Oppek. u. Kokn. n. U.; Ohrring Burtn. n. U.: ar vara spangām sevi ruotājušas Duomas III, 45;

3) spangu vaiņags "?" BW. 6143, 6 var. (Var.: zīļu v.); 6214, 3; 7108, 1; 24585 var.; 32902, 5; RKr. XVI, 106, 183, 201. man nuopirka bālēniņš sīku spangu, spuoža vara (vaiņagu) BW. 28896, 10; ze̦lta spanga, Goldschuppe
Bl. 461;

4) ein Quetschinstrument
U.: kas savas spangas, važas, valgus un stīpas ap kuoka ce̦lmu lika Latvija. žņaudz kâ ciešas spangas Duomas II, 102. kâ metala spangās iespiedis MWM. VIII, 652; eine Klemme (spañgas C.): tas nu gan ir spangās (ļuoti spaidīguos apstakļuos)! lielās spangas C., Smilt., Bers., Lasd. ja vēlies spangās iekļūt, paduodies tik žīdiem! Laud. sanēma viņu kâ spañgās Jürg. In der Bed. 1 als ein Kuronismus (mit dem Suffix von čulga; vgl. auch ahd. spanga, mnd. span "Spange") zu norw. spana "spannen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 507 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 655 f. und 680 t.)? Anders Prellwitz Wrtb 2 42B, Zupitza KZ. XXXVI, 61, Būga Aist. Stud. 113 (der auch ein li. spungė "Gewächs, Fleckchen" heranzieht); vgl. auch panga. In der Bed. 2 wohl aus mnd. spange "Spange", und germanischen Ursprungs (vgl. an. spǫng "lamina, Platte") wohl auch in der Bed. 3 und (?) 4; unmöglich wäre es freilich nicht, für die Bed. 3 (vgl. spangas "Schuppen") auch an die Wurzel von spuoguôt zu denken.

Avots: ME III, 984, 985

spara Zaravič, Karls., = spars, Energie: es bij[u] puika, man bij spara (Var.: spars, vara) BW. 13186 var.

Avots: ME III, 985

spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),

1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;

2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.

Avots: ME III, 992

spridzêt, -u, -ẽju, sprühen Wid.: spridzēt spridz puišiem acis BW. 12982, 2. actiņas dzīvi spridzēja MWM. X, 313. spridz acīs uzvara VI, 602. spridzuošas le̦pnuma dzirksteles DL. spridzēja valuodiņas Latv. Gewöhnlich nebst li. sprìgės "Schnippchen" zu spre̦gans, spraga usw. gestellt (so von Leskien Abl. 346, Persson Beitr. 868 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 674). Doch könnte es auch zu spriegât, spraigât, III. p. prs. spreikš gehören; spreig- vielleicht kontaminiert aus spreg- und spreid- (in ahd. sprīzan "in Stücke splittern, spritzen" u. a., s. unter spraids), doch vgl. auch gr. σφριγᾶν und norw. sprikja "strotzen" und dazu Fick Wrtb. III4, 517.

Avots: ME III, 1018

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052