Paplašinātā meklēšana

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19

‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16

I àizkļūdîtiês, ‡

2) sich verirren
Wid.

Avots: EH I, 32

‡ II aîzkļûdîtiês ² Sassm., ins Stottern (Stocken, Hapern) geraten: viņam valuoda runājuot aizkļūdās.

Avots: EH I, 32

‡ àizkudîtiês Wessen "= àizmūdîtiês".

Avots: EH I, 33

‡ àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.

Avots: EH I, 40

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

‡ àizmuldîtiês,

1) = àizmàldîtiês Warkl.: a. gar mājām uz mežu;

2) = àizkavêtiês Warkl.: kur tas tik ilgi aizmuldījies?

Avots: EH I, 40

àizsir̂dîtiês, böse werden Zb. XVIII, 280.

Avots: ME I, 49

apmàldîtiês, sich verirren: bē̦rni uoguodami apmaldījušies LP. VI, 24.

Avots: ME I, 104

‡ apmuldîtiês Warkl., = ‡ apmuldêtiês 2.

Avots: EH I, 103

‡ apsir̂dîtiês Warkl., zornig werden, apskàistiês.

Avots: EH I, 112

‡ atblandîtiês, sich umhertreibend hergelangen: nuo kurienes tas atblandījies? atblandās arī mūsu pusē Siuxt.

Avots: EH I, 135

atgadîtiês,

1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, kā brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;

2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.

Avots: ME I, 157

‡ atgaidîtiês, bis zum Überdruss warten: e̦sam jau atgaidījušies.

Avots: EH I, 141

‡ atjādîtiês (li. atsijódyti), tollend und unerwünscht herkommen N.-Peb.: nuo kurienes tas šurp atjādījies?

Avots: EH I, 144

atkļūdîtiês: mēs... te atkļūdījāmies, un mūs vairs nelaida pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 493.

Avots: EH I, 149

atkļūdîtiês, herschlendern, auf Irrwegen angelangen: nabags beidzuot atkļūdījies pie mums J. Kaln.

Avots: ME I, 167

‡ atkūdîtiês, (langsam?) "herkommen": atkūdījies pa sliktu ceļu uz mūsu māju N.-Peb.

Avots: EH I, 151

atmàldîtiês, sich wohin verirren, herschlendern: meža cūka tikai re̦ti pie mums vēl atmaldās RKr. VIII, 83.

Avots: ME I, 175

‡ atsaudîtiês Warkh., = atšaũdîtiês.

Avots: EH I, 163

[atšaũdîtiês, sich durch wiederholtes Schiessen verteidigen.]

Avots: ME I, 200

atsirdîtiês,

1) sich satt ärgern;

2) kaltsinnig werden
L.

Avots: ME I, 190

‡ atšpļaũdîtiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atšpļaũtiês.

Avots: EH I, 174

‡ balˆdîtiês ² NB., -uôs, -ĩjuôs "dauzīties": kuo baldies, apgāzīsi galdu! Der Betonung wegen wohl aus li. bàldytis dass. entlehnt.

Avots: EH I, 200

blàndîtiês,

1): mit àn auch AP., mit añ ² auch Salis, Strasden.

Avots: EH I, 226

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309

‡ blaudītîes Depkin Vortrab "?"

Avots: EH I, 226

bluôdîtiês ² :

1) Schlupfwinkel suchen
Stenden; ‡

2) "sich unverschämt betragen"
Dond.

Avots: EH I, 232

bluôdîties ² [Dond., Wandsen], -uos, -ījuos, = blandities Lind. n. Mag. III, 3, 68, sich umhertreiben, zufolge eines bösen Gewissens keinen offenen Blick haben, sich schämen: saki nu, saki, kuo nu bluodies A. VIII, 1, 205; [Schlupfwinkel suchen zufolge eines bösen Gewissens Dond.; vgl. blenst 2, li. blandýtis "sich schämen" und aksl. blo,diti "irren".]

Avots: ME I, 319

čudîties "?": viņas vārduos kaut kas drebēja un čudījās A. XII, 807.

Avots: ME I, 418

[dablàndîtiês Drsth, umherschweifend

1) sich gesellen (zu jem.),

2) hingelangen (bis zu einer bestimmten Stelle).]

Avots: ME I, 428

[damàldîtiês Drsth.,

1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinirren;

2) irrend sich hinzugesellen.]

Avots: ME I, 436

‡ *dītiês (?) "?": viņa; tam priekšā dīdamās (zu verbessern in dīdĩdamās oder dzīdamās?) un dillinādamās, jautri dziedāja Janš. Bandavā I, 54.

Avots: EH I, 326

[ìebluodîtiês, zaghaft sich hineinverirren: suns iebluodījies svešās mājās Dond., Wandsen.]

Avots: ME II, 4

ìegadîtiês, ‡

2) sich einfinden, entstehen
Siuxt: nuo lielas vilkšanas zirgam iegadās pilnie nagi.

Avots: EH I, 512

ìegadîtiês, sich ereignen, sich zutreffen: svētdienā iegadījušās bēres LP. VII, 353. puisim iegadījies rijā gulēt LP. V, 131. tikai re̦ti kad iegadījās citādi Vēr. II, 903.

Avots: ME II, 15

‡ ìekļũdîtiês, irrend hineingeraten, sich hineinverirren: labi dziļi iekļūdījusies mežā Pas. X, 529.

Avots: EH I, 520

ìemàldîtiês, sich wohin verirren, umherirrend wohin geraten: es tâ neviļuot iemaldījuos tādā biezienā LP. VI, 500. vecene grib nuonāvēt tē̦va dē̦lus, kas apakšzemē iemaldījušies LP. VII, 27.

Avots: ME II, 42

[iemuldīties L. "ins Irren geraten".]

Avots: ME II, 47

ìešķaũdîties, anfangen zu niesen: bērniņš sūpulī iešķaudījies.

Avots: ME II, 76

izādîtiês, für izā`rdîtiês: izādījās, izplēsās, viereiz tuomē̦r aprima Mitau n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 714

izblàndîtiês, viel umherstreifen, sich umhertreiben: ve̦lns pa naktīm bij izblandījies kur nekur LP. VII, 479.

Avots: ME I, 717

‡ izgadîtiês, ‡

3) = nùoderêt 2: negaŗi dēlīši kaidam aizdaram izgadās Auleja.

Avots: EH I, 446

izgadîtiês,

1) hervorkommen, erscheinen, herstammen:
citā reizē ielaidusi pīli upē; tā izgadījusies upē LP. VI, 204. te izgadījusies nuo kalna jaunava VII, 1074. tē̦vs sakalis abus dē̦lus ar vienu un izgadījies milzis VI, 403. kur tu tāds izgadījies? Kand.;

2) geschehen, gelingen, sich treffen:
mums izgadījies iegūt pie galda ļuoti izdevīgas vietas MWM. X, 306. kâ nu izgadās A. XX, 413,

Avots: ME I, 735

‡ izgaudîtiês, = ‡ I izgauduôtiês: tâ bēdīgi izgaudījies, viņš beidzuot aizmiga Dünsb. Vecie grieķi II 97.

Avots: EH I, 447

[izguodîitês, sich brüsten: izg. ar uotra mantu Planhof.]

Avots: ME I, 742

‡ izkļūdîtiês Segew., entschlüpfen: var jau kādreiz kāds vārds i.

Avots: EH I, 457

[izmādîtiês,

1) = izmūdīties N. - Peb.: viņa izkāpa nuo ratiem, saņēma dūkanuo pie galvas un grozīja starp kuokiem, kamē̦r beidzuot izmādījāmies atkal uz ceļa A. Austriņ;

2) "izākstīties" Manzenhof u. a.]

Avots: ME I, 769

izmàldîtiês, hinaus -, herausschlendern, umherirrend wohin gelangen, sich verirren, verschlagen werden: re̦ti arī pie manis izmaldījās laukā kāds MWM. X, 290. beidzuot izmaldījās uz vienu spuožu pilsē̦tu LP. IV, 26.

Avots: ME I, 768

izmàldîtiês, in die Irre führen, verschlagen: viņa nelaimes zvaigzne bij tuo izmaldinājusi pa visām zemēm Vēr. II, 65.

Avots: ME I, 768

‡ izrûdîtiês ² Seyershof, abmagern ("izdeldēties"): āpsis pa ziemu izrūdās.

Avots: EH I, 478

izsir̂dîtiês, sich abärgern: izsirdījuos, izpiktuojuos, tik˙pat ne˙kas nebij Alm.

Avots: ME I, 797

[izsmaidîtiês, zur Genüge lächeln.]

Avots: ME I, 800

‡ izspraîdîtiês Auleja; sich wiederholt hervorbeugen, herausdrücken.

Avots: EH I, 482

izsprûdîtiês: viņš ir izsprūdījies, er ist losgekommen Peb. n. U. (unter sprūdēt).

Avots: EH I, 482

izsprûdîtiês, sich frei machen, loskommen: tē̦va brālis izsprūdījies kâ muižas puisis A. XVIII, 119.

Avots: ME I, 804

‡ izvaîdîtiês ² Siuxt, = izvaĩrîtiês.

Avots: EH I, 492

klañdîtiês,

1): auch Wandsen, (mit an̂ ² ) Zögenhof; aizlūzis kuoka zars klandās pie kuoka Schwanb.;

2): mit an̂ ² auch Ahs.

Avots: EH I, 610

klañdîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) hin- und herschaukeln:
kâ laiva rati klandās pa ziedu plūdumu MWM. III, 433. dzelsrati klaudzuot klandās MWM. VII, 52;

2) klan̂dîtiês ² , umherirren, umherstreifen
Dond.: laiva viļņuos veļas, klandās Aus. pa jūŗu laiviņa klandās Sudr. E. puiši klandās pa naktīm apkārt pie meitām Ahs. [Vgl. klenderìs und blandîties.]

Avots: ME II, 213

kļũdît(iês): zur Bed. vgl. auch ‡ aîzkļûdîtiês ² II.

Avots: EH I, 626

kūdîtiês: mühsam vorwärts streben Saikava.

Avots: EH I, 681

[kūdîtiês U., langsam vorwärtskommen.]

Avots: ME II, 332

‡ làdîtiês ² Auleja "puosties": visi lādās braukt: Vgl. ‡ làdêt ² .

Avots: EH I, 726

nùoblàndîtiês, ‡

2) sich verirren
(mit an̂ ² ) Pernigel.

Avots: EH II, 32

nùoblàndîtiês, sich viel umhertreiben: viņš nuoblandās pa mežu līdz vakaram JK. III, 66. tâ viņa nuoblandījās visu mīļu vasariņu MWM. X, 483.

Avots: ME II, 762

nùogadîtiês, sich zutragen, passieren, widerfahren: tas man tâ nuogadījās Paul. [tagad (nauda) tâ nenuogadās (trifft sich, ist) pie ruokas, bet pruojām ejuot dabūsi visu Janš. Paipala 20.]

Avots: ME II, 782, 783

‡ nuogañdîtiês,

1) erschrecken
(intr.) Rutzau;

2) sich verirren
NB.

Avots: EH II, 45

‡ nùojûdîtiês AP., = nùopũlêtiês, nùoskrìetiês 3: es ar cāļiem nuojūduos: neesi vēl nuo labības izdzinis, ka atkal jau iekšā.

Avots: EH II, 50

nùokļũdîtiês,

1): vai ... varēšu izdarīt visu pareizi un kur nenuokļūdīšuos? Janš. Apsk. 1903, S. 163; ‡

2) = nùokļũt: tas nuokļūdās pie baznīcas Pas. IX, 526.

Avots: EH II, 54

nùoķũdîtiês, fehlgehen: nuokļūdīties nuo ceļa, vom Wege abkommen; man nuoķļūdījās, ich machte einen Missgriff, schoss einen Bock. te vīram nuokļūdījās LP. VII, 134.

Avots: ME II, 799

nùomàldîtiês, ‡ Subst. acc. s. nùomaldījumuôs: atģidu savu n. PV., ich wurde meine Verirrung gewahr.

Avots: EH II, 66

nùomàldîtiês, vom Wege abkommen, auf Irrwege geraten, sich verirren: precībnieki sacīja, ka nuomaldījušies BW. III, 1, 17.

Avots: ME II, 816

nùoplandîtiês,

1): auch Fest., Schwanb.;

2): auch Nötk.; "nuoblandīties, nuo citiem nuošķīries" Golg.: kur tu atkal biji nuoplandījies?

Avots: EH II, 75

[nùoplandîtiês,

1) eine Weile (sich bauschend) flattern
Alschw., Peb., Segew., Serben (mit añ), Sessw., Lös., Selsau (mit àn ² ): karuogs viņam nuoplandījās gar pašu de̦gunu Neu-Wohlfahrt, Ermes, Dickeln, Lennew., Grünwald, Kerstenbehm; ähnlich in Gramsden, Autz, Grünh. auch von der Bewegung der Flammen beim Feuerschaden;

2) "ohne Arbeit (die Zeit) verbringen":
viņš augu dienu tâ˙pat bez darba nuoplandījās Bers.]

Avots: ME II, 830

nùosir̂dîtiês [Pas. II, 294], nùosir̂stîtiês, sich abärgern: par tuo citas sievas nevarēja diezgan nuosirdīties MWM. X, 890. ve̦lns tikai nevarēja vien pats uz sevi nuosirstīties LP. VII, 1180. (es jau arī dažreiz nuosirstuos... par visām tām pavēlēm Janš. Dzimtene V, 258.]

Avots: ME II, 846

[nùoslidîtiês, sich heruntermachen, sich in schlechtes Licht stellen: nevajaga sevi tâ nuoslidīties Zaravič.]

Avots: ME II, 852

[nùoslidâtiês Warkl., = nùoslidinâtiês 2.]

Avots: ME II, 852

nùovadîtiês (unter nùovadâtiês),

1): viņu ziņas stāv ... kâ aizkorķē̦ts vīns un nevar n., bet jūsu ziņas ir kâ zelteris, kas ieliets jau glāzē un tūliņ nuovadās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 94. kamu miltus vajadzēja nicviņā saplikšināt; lai jie mitri nepaliek, lai nenuovadās Liepna.

Avots: EH II, 104

‡ nùožaûdîtiês Meselau, eine gewisse Zeit hindurch hin und her laufen, klettern od. böse Streiche machen, die Zeit totschlagen: n. visu dienu pa kuokiem.

Avots: EH II, 110

uôdītes Warkl. "atstuopes"; zu uodne I.

Avots: ME IV, 412

pablàndîtiês, ein wenig umherschweifen, sich herumtreiben Alm.

Avots: ME III, 8

pagadîtiês, sich zufällig treffen: aktieŗi nuostājas kâ pagadās Vēr. II, 876.

Avots: ME III, 25

pakļūdîtiês, ‡

2) sich ein wenig versehen;
‡

3) "?" tava plītēšana ar tādu bezgalīgu nelaimību pakļūdās L. L. Ārste 41.

Avots: EH II, 143

[pakļūdîtiês, ausgleiten: kāja pakļūdījās N.-Sessau n. U. (unter kļūdīt).]

Avots: ME III, 46

‡ palàdîtiês ² Auleja, sich zurechtmachen, sich ein wenig schön machen: tu palādies, pataisies!

Avots: EH II, 149

[pamàldîtiês, eine Weile irre gehen: drusku pa mežu pamaldīties.]

Avots: ME III, 66

[I pamurdîtiês "pavandīties": p. pa dīķi.]

Avots: ME III, 73

II pamurdîtiês, [eine Weile mit einer mur̃da fischen Bers.]: (zivju ķeŗamuo) dukuri paņemt,... kādu laiciņu pamurdīties JlgRKr.

Avots: ME III, 74

[III pamur̂dîtiês Nötk. paņurdzît".]

Avots: ME III, 73

pãršķaũdîtiês, zu viel (so viel, dass es schädlich ist) niesen: jāšķauda nejauki, un kas tuo nav radis - var pāršķaudīties LP. V, 155:

Avots: ME III, 180

‡ pasir̂dîtiês Wolm. u. a., eine Zeitlang zürnen.

Avots: EH XIII, 171

[pašķaudît(iês), ein wenig niesen; lai nu viņš drusku pašķauda par tuo, möge er sich darüber etwas ärgern! Lis.]

Avots: ME III, 113

paskràidît(iês), intr., ein wenig umherlaufen: citi pirms paskraidījās pa lauku MWM. X, 577.

Avots: ME III, 100

pavildîtiês: auch Oknist.

Avots: EH XIII, 190

pavildîtiês, sich (auf etwas) verlassen RKr. II, 59: uz viņu vis nevar pavildīties, ka viņš suolījumu turēs Druw. uz to nevar pavildīties, tās vēl ir dieva ziņā Ramkau.

Avots: ME III, 137

pìeblàndîtiês, sich umherirrend hinzugesellen: mums pieblandījies svešs suns.

Avots: ME III, 239

pìegadîtiês, hinzugeraten: zagļam piegadījušies citi biedri LP. VII, 677. cik riecienu vienā galā nuogriežuot, tik uotrā piegaduoties V, 238.

Avots: ME III, 249

pìemaldîtiês, umherirrend hinzugelangen.

Avots: ME III, 270

pìeradîtiês, = pierasties: Pietuka Krustiņš dziedāja... augstas laimes jaunajam ķē̦vēnam, juo ja tas nebūtu pieradījies, tad arī nebūtu kuopā sēdējuši Kaudz. M. 103.

Avots: ME III, 282

‡ *rûdîtiês ² , zu erschliessen aus ‡ izrûdîtiês ² .

Avots: EH II, 387

sablàndîtiês,

1) eine gewisse Zeit hindurch umherschweifen:
s. visu dienu bez darba;

2) umherschweifend zusammenkommen:
pie mums ir sablandījušies čigāni nuo visām malām.

Avots: ME III, 594

‡ sačûdîtiês Nerft n. FBR. XIX, 115 "lē̦ni attapties; sagatavuoties": kad es sačūdījuos, viņš ... bija pruojam.

Avots: EH XVI, 401

saguodît(iês), s. saguodêt.

Avots: ME II, 634

sakļũdîtiês Konv. ² 3199, einen Fehler begehen, sich versehen. sakļũmêtiês,

1) eirien Fehler begehen, sich versehen
Wid.;

2) eine Krankheit bekommen
Ruj., Wid. Subst. sakļūmêšanâs, die Kränklichkeit Ruj. n. U.

Avots: ME II, 651

sanīdîtiês, s. sanīdêtiês.

Avots: ME II, 693

sapudîtiês "sich für eine Reise od. Fahrt zurechtmachen" Bixten.

Avots: ME II, 708

sariedîtiês (gebr.: sasariedīties) Rutzau, sich zurechtmachen, sich vorbereiten.

Avots: ME II, 719

sasirdîtiês: vīrs ... sasirdījās uz sievas Pas. XII, 248.

Avots: EH XVI, 446

sasirdîtiês, zornig werden: sasirdījies, nuometis kastīti zemē LP. VI, 121. māte ļuoti sasirdījusies 139. sasirdījies, ka viņu tâ situ VII, 1248. re̦dzē̦dams, ka tuo... kungs piekrāpis, tas sasirdījies Etn. II, 7. dibināts ieme̦sls sasirdīties Alm. Kaislību varā 52.

Avots: ME III, 729

sasmaidîtiês, einander zulächeln.

Avots: ME III, 738

savildîtiês, Zuversicht fassen, sich verlassen Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 787

sklandîtiês,

1) fliegend schweben, gleiten:
putniņš sklandās, der Vogel ist im Begriff sich zu setzen Kur. Nerung;

2) kraftlos sich hin und her biegen, wanken (vom Baum); unordentlich und unschön wackelnd gehen:
kuo nu sklañdies apkārt kâ dienas zaglis? Wirginalen. Vgl. li. sklandýti "ruhig umherschweben" und sklanda II.

Avots: ME II, 882

skruodîtiês Saul., -uôs, -ĩjuôs "izrādīties apģē̦rbā un izturēšanās" Bers.: citām jāja precenieki, es pa˙priekšu skruodījuos (Var.: plātījuos, plandījuos, gruozījuos u. a.) BW. 7918, 1 var. Zur Basis sqerēd- (bei Walde Vrgl. Wrtb, II, 567)?

Avots: ME III, 900

šļamdîtiês U., -ĩjuos, = blandîtiês.

Avots: ME IV, 63

*slidît(iês), zu erschliessen aus nùoslidîtiês.

Avots: ME III, 931

šļumdîtiês "svaidities" Nerft.

Avots: ME IV, 74

‡ spudîtiês, = sprūdītiês (?): Īkšķītis gribējis s. nuo de̦sas ārā Pas. IX, 140. Falls nicht fehlerhaft, zu li. spáudžiu "ich drücke", gr. σπεύδειν "streben" u. a. bei Walde Vgl. Wrtb. II, 659.

Avots: EH II, 563

stundîtiês, = stumdîtiês: ļaudis grūstījās, stundījās Zbiór XVIII, 451.

Avots: ME III, 1107

‡ sùdîtiês ² Saikava "suodīties par kādu neveiksmi". Kontaminiert aus sùodîtiês und zūdîtîês?

Avots: EH II, 606

trūdîtiês,

1) trauern, klagen
Ruhental n. DL.;

2) "?": manas ausis trūdas Etn. I, 7 aus einem alten Gesangbuch.

Avots: ME IV, 251

tidîtiês, -ījuos "dies und jenes, aber nicht das Rechte (Notwendige) tun" Siuxt; tudījas (gemeint sei damit eine Bewegung); šudījas un ne˙kā nestrādā Zögenhof. Zu šudī, tudī?

Avots: EH II, 700

uzblandîtiês, umherschweifend, sich umhertreibend (plötzlich) erscheinen, sich einstellen: nez nuo kurienes uzblandījies šis vazanka!

Avots: ME IV, 317

uzgadîtiês: saules laikā ar pē̦rkuons uzgadās Strasden. cilvē̦ks pazuda tik˙pat ātri, cik pēkšņi bija uzgadījies Anna Dzilna 16.

Avots: EH II, 722

uzgadîtiês, sich (zufällig) einfinden (perfektiv): uzgadījies te tāds vazanka Bers., Golg.

Avots: ME IV, 331

uzmàldîtiês,

1): neuzmaldies vairs ļaužu sē̦tās! Pas. XIII, 201.

Avots: EH II, 728

uzmàldîtiês,

1) irrend auf etw. (hinauf)geraten:
uzmaldījies uz neīsta ceļa, uz neceļiem;

2) umherirrend sich einfinden:
kuo viņš te atkal uzmaldījies?

Avots: ME IV, 355

uzradîtiês, ‡

3) entstehen, sich bilden:
(siena) kaudzīte uzradījusies (= same̦sta) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 731

uzradîtiês,

1) unvermutet sich einfinden:
te uzradījies kāds svešs cilvē̦ks Bauske;

2) (durch Geburt) sich einfinden (von Tierjungen):
guovij uzradījies teļš Wolm. u. a.

Avots: ME IV, 370

uzšaũdîtiês, wiederholt (hin)auffahren, -schnellen, -zucken: liesmas dažkārt uzšaudījās līdz jumtam.

Avots: ME IV, 388

uzvàldîtiês, = savàlditiês: vai tu nevari uzvaldīties? Bers.

Avots: ME IV, 396

‡ uzvilˆdîtiês Ramkau, sich verlassen: ve̦cus laikus bij cilvē̦ki, uz kuŗiem varēja u.

Avots: EH II, 739

‡ *vadîtiês, zu erschliessen aus nùovadîtiês (unter nùovadâtiês).

Avots: EH II, 746

vildîtiês "einander eine Arbeit zu schieben" (??) Mag. XX, 3, 208. Die angegebene Bed. dürfte auf falscher Interpretierung von BW. 3367i (s. unter vildît) beruhen.

Avots: ME IV, 586

zudīties (li. žudýtis "sich abplagen; sich das Leben nehmen" ) Kl.,

1) sich sorgfältig bekümmern
Für. I, sich sorgen, Sorge tragen: nezudaities jūsu dzīvības pēc! Glück Matth. 6, 25. jums nebūs zudīties 6, 31. kam es zudītuos, warum sollte ich mich bekümmern Für. I;

2) sich aufregen, unruhig sein:
luopi zudījas (kad vasarā kukaiņi tuos vajā) Warkl.;

3) sich ärgern (über einen Misserfolg)
Mitau. Wohl (urspr.: sich abplagen, sich abhärmen) nebst zūdīties zu zust.

Avots: ME IV, 749

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,

1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;

2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene ² I, 71.

Avots: EH I, 7

àizguozne, ‡

2) saules aizguozne, ein vom Wind geschützter, sonniger Ort, die Sonnenseite:
saules aizguoznē sildīties Bers.

Avots: EH I, 26

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58

apgrè̦kuôtiês, sich versündigen: cilvē̦ks var maldīties un apgrē̦kuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 88

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

apsil˜dît [li. apšìldyti], tr., ein wenig erwärmen: kučieris ies ruokas apsildīt LP. VII, 975. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: lapsa lūdza, lai ļaujuot apsildīties LP. VI, 246.

Avots: ME I, 120

apturêt (li. apturė´ti), tr., anhalten, abhalten, nicht weiter lassen, sistieren: pilnuos rikšuos ejuošu zirgu Kaudz. M.; e̦lpu. pretlikumīgus spriedumus Apsk. I, 434. līdz kuo P. gribēja sist trešuo reizi, te Š. apturēja viņa ruoku Kaudz. M. apturē̦ts vē̦de̦rs, verstopft A. XV, 460. Refl. -tiês, sich abhalten, sich beherrschen: e̦smu pilns bardzības, ka nevaru apturēties (valdīties) Jer. 6, 11.

Avots: ME I, 132

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241

atbaĩdît, ‡ Refl. -tiês: viņš neļaujas atbaidīties, er lässt sich nicht abschrecken.

Avots: EH I, 134

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

‡ bagāteris Golg., (mit à ² ) Saikava, bagaters BW. 20778, = bagâtnieks; bagaters Gr.- Sessau "ein unabhängiger Mann": esi gan b., ka tâ vari šķaidīties ar naudu! Saikava.

Avots: EH I, 198

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

bļausts, das Gerede, Geschrei: svešas duomas var rādīties atklāti un nuoteikti, nebaiduoties nuo tukšiem bļaustiem Latv.

Avots: ME I, 320

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

‡ būksnîtiês "urdīties, nemierīgi rīkuotiês" PV.

Avots: EH I, 257

daiet,

1): meita dagāja pie krieva, heiratete einen Russen
Lös.;

2) müssen, nötig sein:
tev daies... kauties Pas. VIII, 98 (ähnlich I, 280 und 244). par jaunu dagāja sēt (man musste von neuem säen) Kaltenbr.; ‡

3) widerfahren, passieren:
redzi, kai man par labu sirdi dagāja, ka izdauzīja ... smadzeņus Pas. I, 147 (aus Lettg.); ‡

4) zukommen
Kaltenbr.: jam dagāja kādu dividesmit rubļu. ‡ Refl. -tiês, = daiet 2 Kaltenbr.: vilkam dagājās ciest badu Pas. I, 158. nesvied ... akā mēslu! var vēl d. atdzerties Birk. Sakamv. 124; "gadīties" Lixna.

Avots: EH I, 303

daĩņuôt (unter daiņât): singen, tanzen, "izrādīties" Gr.-Essern.

Avots: EH I, 303

dañgât,

1): die Erde so lange treten, bis Kot entsteht
AP., (mit àn ² ) Erlaa; Grüfte (auf dem Wege) ausfahren Ramkau: dangāja ceļu laukā. Refl. -tiês, ‡

2) "slapjā vietā mīdīties" (mit àn ² ) Erlaa: kur iesāk luops, kur laiž pa vienu vietu, tur viņš dangājas.

Avots: EH I, 307

‡ dankâtiês, -ãjuôs,

1) treten, stampfen
(mīdīties) Lemb., Wandsen (mit añ): kuo tu dankājies pa virsu? Lemb. bē̦rni dankājas pa gultu Wandsen;

2) "smagi pļaut" (mit àn) Planhof;

3) spülen
(intr.) Schwitten (mit añ): alus mucā dankājas.

Avots: EH I, 307

del˜verêt: unruhig sein Bartau; unvernünftig etwas tun (mit èl ² ) Meiran; "šaudīties, svārstīties" (mit èl ² ) Kalz.; wackeln, (sch)wanken (mit èl ² ) Warkl.: piedzēris delverē; wackelnd (wankend) gehen Bērzgale. Refl. -tiês: tollen, ausgelassen (ungezogen) sein (mit el˜ ) Grünw.

Avots: EH I, 315

‡ dìkaļât(iês) ² PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325

‡ dìkaļât(iês) ² PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325

dikât, Refl. -tiês, ‡

2) "spārdīties" Assiten, Dunika, Kal., OB., Schrunden, "raustīties" Assiten.

Avots: EH I, 320

drĩceklis (unter drìcekle ² ): Demin. acc. -instr. sg. drīcakliņu BW. 13161 (aus Dond.); ej mežā glaudīties gar... vilka drīcekļiem! BW. 13161 var. Hierher auch der acc.-instr. s. (vilku) drīskelīti (aus drīceklīti) BW. 13161 var. (aus Dond.).

Avots: EH I, 334

‡ dučît kādu, sich jem. aufdrängen, ihn nicht in Ruhe lassen; urdīt, rāt Ar.: dučī (cel, muodini) viņu augšā! Bers.; ellig arbeiten Kalz.: viņa dučī pa māju. Refl. -tiês,

1) sich sorgen, mühen, plagen
Bers., Kalz.: tēvs dučījās visu rītu ar saimi;

2) "urdīties, rāties" Bers.

Avots: EH I, 339

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

dze̦luonis (li. geluõ, geluonìs), dze̦luons BW. 28643. n. Tr. IV, 421 auch dze̦luone, der Stachel: pret dze̦luoni nede̦r spārdīties. [Bei Manz. Lettus und Glück auch in der Bed. "Gift": (mēli) pilnu ar nāvīgu dze̦luonu Jak. III, 8.]

Avots: ME I, 543

el˜lisks, el˜lišķîgs, el˜lîgs, höllisch: ellīgs, [richtiger wohl: ellisks] truoksnis Vēr. II, 909. parādīties par vare̦nāku, ellīgāku MWM. VII, 224. es nevaru tā ellīgā vārda atminēties Laud., Bers. vārnu padebess ar ellisku ķērkšanu Vēr. II, 1288. ellišķīgs apsmiekls Mērn. laiki 64. brīnum ellīgs tēviņš, ein wie ein wildes Tier sich gebärdender, heftiger Mensch U. Adv. el˜lišķīgi, höllisch: ellišķi smiedamies Etn. II, 80.

Avots: ME I, 568

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

garkšinât "?" briedis sācis eglītēs garkšināt un spārdīties Upīte Medn. laiki. [gar̃kšinât (mit ar̃ für schriftle. ãr) Neuenb., klappern (vom Stroch); zuosis garkšina Homelshof, zischen gackernd.]

Kļūdu labojums:
"?" = röchelnde Laute hervorbringen?

Avots: ME I, 603

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît ² Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît ² Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638

grežuôt,

1) "sirdīties, tītīties kâ mazi bē̦rni Adsel n. A. XIII, 329 ;

2) ärgerlich, verdriesslich, eigensinnig sein
U. Refl. -tiês, [

1) lärmen (von Kindern)
Misshof n. U. ;]

2) kapriziös sein ;

3) sich stolz gebärden,
["gre̦zni iztaisīties" U.] : ve̦cs puisītis grežuojās tā˙pat līdza jaunajam BW. 13108 ; 13100. puisītis biju, ne vīriņš, nu vēl sāku grežuoties (Var. : le̦puoties). māsiņa pret tautām grežuojās 12047. [grežuoties 3 nebst gražuot II doch wohl nach Fick BB. V, 172 zu gre̦zns I; in den übrigen Bedeutungen wohl zu gre̦zuot.]

Kļūdu labojums:
12047 = 12407

Avots: ME I, 651, 652

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât ² Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681

[ìecildît maizi Wandsen, = ieraudzēt m. Refl. - tiês, MSil., sich selbst erhebend in etwas Höheres eindringen: iecildīties citā kādā, augstākā sadzīves pakāpē.]

Avots: ME II, 6

ìedaũzît,

2): durch wiederholtes Schlagen einschüchtern
Orellen, Sonnaxt: iedauzīts zirgs. tas jau ir iedauzīts: ne˙maz tuvumā nevar rādīties Orellen; ‡

3) = ìepḕrt 2 Orellen. Refl. -tiês,

2): kādreiz kāda teiba pie reņģēm iedauzās Salis; ‡

3) "dusmīgi ierunāties" Frauenb.: baiļ, ka kāds iedauzās.

Avots: EH I, 508

ìedĩdît, eindressieren, eindrillen: uz blēņām iedīdīts Zeifert Chrest. III, 3, 22. labi edīdīti saimes ļaudis Purap. Kakt. 157. meitene pataisīja iedīdītu kniksi Stari I, 47. Refl. - tiês, sich einderssieren: viņš ar šām formām nevarēja aprast un viņās iedīdīties MWM. VIII, 614.

Avots: ME II, 9, 10

ìejādît,

1) einreiten:
zirgu iejādītājs A. XXI, 488;

2) [einschüchtern Nigr.]: viņš tâ iejādīts, ka ne rādīties vairs nerādās.

Avots: ME II, 23

II izdairîtiês, = izblandīties: jau malu malās izdairījies Etn. III, 18.

Avots: ME I, 724

izrãdît (li. išródyti), tr.,

1) zeigen, sehen lassen, zur Schau stellen:
istabas, savu mantu, savu gre̦znumu A. XI, 147. figūra, kuŗa izrāda se̦nuo ēģiptiešu kuokli Antrop. II, 110;

2) zeigen, an den Tag legen:
puiši jāšus vēl riņķuo apkārt pa sē̦tsvidu, savu veiklību izrādīdami BW. III, 1, 14;

3) vorstellen, aufführen:
lugu, drāmu. Refl. - tiês,

1) sich zeigen, sich erweisen, scheinen:
ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M. tev tik tâ izrādās, te ne˙viena navbijis Dīcm. I, 68. pēc nāves izrādījies, ka pastelis mācējis visu savu riju ar naudu pieburt LP. I, 161;

2) sich auszeichnen, sich hervortun:
viņš gribēja izrādīties ar savu spē̦ku. daži puiši meta daudz naudas lielīšanās un izrādīšanās pēc RKr. XVI, 146.

Avots: ME I, 790

izsar̂kt, ‡

2) erröten
Auleja: izsarka vien nuo kauna; ‡

3) "sarkstuot izveiduoties, izrādīties" Salis: kad izsarkst viņš vēl tâ kâ bālāks, tas uz ārkārtīgi lielu vē̦tru.

Avots: EH I, 478

izsil˜dît, tr., durchwärmen: bē̦rna drāniņas. Refl. - tiês, sich zur Genüge erwärmen: izsildīties, kad tiks vien pie vietas AU.

Avots: ME I, 797

[izšķavât Bers., Drsth., = izšķaudīt. Refl. - tiês, = izšķaudīties: trīs reizes izsķavājās un tika ve̦se̦ls.]

Avots: ME I, 810

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808

[jûdît Trik., Arrasch, Meiran "zanken machen, verhetzen." Wohl identisch mit jũdît 2. Refl. - tiês "?": nevajadzēja tâ jūdīties Austriņš Vērpetē 97.]

Avots: ME II, 120

I kā`rnît,

1): "schleudern; stürzen
(tr.)" N.-Wohlfahrt;

2): roden
Salis. Refl. -tiês: unruhig hin und her treten und mit den Füssen scharren Seyershof: ērzelis kârnās ² ; "svaidīties" N.-Wohlfahrt; eine Arbeit gut zu verrichten streben Seyershof: kuo viņi kārnījās ar saimniekuošanu!

Avots: EH I, 603

ķè̦muôtiês,

1) sich lächerlich gebärden, sich vermummen, Narrenpossen treiben, in wunderlicher, gespenster hafter Gesalt erscheinen:
kuo tu tur ķē̦muojies? neķē̦muojies, kalēj! kali taču, ka nav par kaunu LP. IV, 8. spuoku ķē̦muojas VII, 444. pakaļ ķē̦muoties, nachäfften, nachahmen: vilkatam nedrīkst pakaļ ķē̦muoties VII, 869.

[2) sich vergeblich um etwas bemühen, sich mit etwas abarbeiten, das man nicht versteht
U.: tē̦vs ar bē̦rnu ķē̦muojas ar malšanu.] Subst. ķē̦muôšanâs, unsinniges, lächerliches Gebaren, die Vermummung: saimnieks, tādu ķē̦nuošanuos re̦dzē̦dams, nevar ilgāk nuo smiekliem nuovaldīties LP. I, 144. ķē̦muôtãjiês, jem., der sich unsinnig, lächerlich gebärdet, das Gespenst LP. VII, 461.

Avots: ME II, 374

klanĩca, [ein Nick, ein einmaliges Nicken]: nevajaga atbaidīties nuo turpmākās darbības daudzu žāvu un klanīcu dēļ B. Vēstn. pievaldīdamas snaudēju, kad klanīcas tapa nebēdīgas un grasījās pašu klanītāju raut sev līdz Zeibolts.

Avots: ME II, 213

klemberêt. - ẽju, intr., schlendern, sich schleppen Spr.: muļķis klemberēja ar sprāguonu LP. VI, 951, [AP.; klèmberêt C., Trik., = blandīties; klem̃berêt Jürg., N. - Peb., Bauske, taumeln.]

Avots: ME II, 221

kleñderêt C., Kand., [Salis], klènderêt Smilt., - ẽju, intr., umherschweifen, sich umhertreiben, umherirren: muļķītis klenderēja pa mežu šurpu turpu LP. IV, 211. ve̦lnam bij jāklenderē uz citurieni dzīvuot III, 97. [Vielleicht aus lenderêt dass. mit dem k von klejuôt; doch vgl. auch klandīties 2 und izklanstîtiês.]

Avots: ME II, 222

‡ kļẽ̦pa Kegeln, Lems., Ruhental, nasser Schnee; Schlackerwetter: k. nāk zemē Kegeln. tāds (sic!) k., ka ne rādīties ārā! Ruhental.

Avots: EH I, 625

[klîduôt Warkl., = blandīties.]

Avots: ME II, 230

[kliêptiês ² (seltener: kliebties), - pjuos, - puos" atgadīties, nuotikties": kâ tev ir kliepties? Dunika.]

Avots: ME II, 232

‡ klun̂cerêtiês ² AP. "hin und her rollen (valstīties); grandīties (mehr von Flüssigkeiten)": negribas k. (fahren) tuo gaisa gabalu.

Avots: EH I, 623

kudît U., = kūdît. Refl. -tiês,

1) sich aufmachen, fortzukommen suchen:
tirgus tālu; jāsāk jau laikus kudīties Bers.;

[2) "dzīties, steigties" Wessen;

3) "rūpēties" Wessen. - Zu fläm. hoteren "schütteln",
nd. hotten "schwingen"? Vgl. auch le. kudluôt].

Avots: ME II, 299

‡ kuînîtiês ² , -uôs, -ījuôs Assiten "spārdīties, raustīties": pieci, seši vācieteļi vienu pašu uti kāva; visi seši brīnījās, ka tā ute kuinījās.

Avots: EH I, 668

kul˜t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡

4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

laidaine (s. unter laidene I): auch Luhn.; Jāņuos gāju raudzīties, Pēteruos dzirdīties, laidainē ielaižuos ar visām telītēm BW. 33111, 3.

Avots: EH I, 711

I laidene, volksetymologisch an dìena angeschlossen - laiddiena (fälschlich laiddiena geschr.), Demin. laidienĩte, Mariä Heimsuchung, der 2. Juli a. St.: laidenīte (laidainīte), nabadzīte, visu ziedu lasītāja Konv. ² 2149. Pēterdiena, lai(d)dienīte atve̦d smuku brūtgāniņu Mag. XX, 3, 124. Jānī (kad Bē̦rzaunē tirgus) gājuši puiši lūkuoties, laidenē (t. i. nedēļu vē̦lāk, kad Vestienā tirgus) jau ierunājuši un cituos rudeņa tirguos dzē̦ruši derības Etn. I 115. Jānī gāju rādīties, laidenē suolīties BW. 33111.

Avots: ME II, 403

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

lẽ̦ts (li. lė˜tas "blöde; schlecht, gering" [Daukša Post. 191, 25]),

1) leicht:
darbs nav grūts, bet lē̦ts (gew. viegls) Edwahlen. lē̦ts mūziņš Ltd. 1917. griķītis lē̦ta labībiņa, der Buchweizen ist ein leicht zu mahlendes Getreide (auch billiges G.) BW. 27999. lē̦ti (uz)augt, leicht Gedächtnis: viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. [tas lẽ̦ti var gadīties U.];

2) leicht, leichtsinnig:
tev, puisīti, lē̦ta daba BW. 10810. māmiņai lē̦ts prātiņš 15323;

3) billig, wohlfeil:
lē̦ta labība, gaļa, maize. le̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31. [le̦ti turēt U., geringachten];

4) das Adv. lē̦ti in negierten Sätzen bedeutet - bald:
viņš lē̦ti nebūs, er wird so bald nicht kommen Ermes. [Wohl zur Wurzel von lē̦ns (s. dies) und aksl. lětь jestъ "es steht frei, ist erlaubt", vgl. Zubatý Sborn. fil. I. 144 ^1]

Avots: ME II, 463

liķis, der Schmeichler, Heuchler Erlaa, Lub.: tas liekulis un liķis duomā, ka ar mīkstu mēli citiem var pieglaudīties Gg. I, 5. [Zu liķêt.]

Avots: ME II, 470

lumêt, -u, -ẽju U., Biel. I, 438, =ļum(d)êt 1; [lumêt"kļūdīties": kâ lumēja, tâ pakrita Segewold].

Avots: ME II, 512

‡ ļuncerêt(iês) PV. "ļuogājuoties grandīties"; piedzē̦rušam galva par ratu malu ļuncerēt

Avots: EH I, 774

‡ ļuncerêt(iês) PV. "ļuogājuoties grandīties"; piedzē̦rušam galva par ratu malu ļuncerēt

Avots: EH I, 774

mâdît, ‡

5) màdīt ² (oder mit ā aus ē, ?), prs. -u od. -īju Auleja, = mẽdît: kai mādīties mādī. Refl. -tiês,

2): kuo tu te kē̦muojies un mādies? Pas. XI, 321 (ähnlich XII, 370); ‡

3) màdīties ² Auleja, = mẽdîtiês. - Zur Bed. vgl. auch samādît II.

Avots: EH I, 789

[makņâtiês, -ãjuôs, wühlen, stobern ("rakņāties, vandīties"): kad žīds grib izlasīt pirkšanai labākās lupatas, sieva uzsauc:"nevajag makņāties, bet jemt nuo vietas" Zeezern. viņš cita ne+kā nedara, tikai makņājas pa savām grāmatām Gr.-Autz.]

Avots: ME II, 554

mañguôt [Dond., Līn.], betteln, bitten, zu erhalten suchen Spiess n. U., Katzd.: čigāni iet apkārt manguot [Bers., N.-Peb.], Etn. I, 58. citiem jau arī tâ tīk un ve̦das gar kungiem pīties un dažādas dāvanas manguot Janš. [Bārenīte 66. Refl. -tiês Ruj. "blēdīties"]. Subst. manguôtãjs, mangâtãjs, der Bettler: Piķis nu skrēja kâ mangātājs nuo vienām durvīm pie uotrām A. v. J. 1902, S. 245; manguôšana, das Betteln: [čigānes, kas dzīvuo tikai nuo manguošanas, ne+vienam ne+kā neaizduod Janš. Dzimtene V, 325. Nebst estn. maṅguma "zudringlich betteln"zunächst wohl aus dem Germanischen; vgl. as. mango'n "handeln", mnd. manger "Händler."]

Avots: ME II, 561

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

meņ̃ģêt,

1): auch (mit èņ ² ) Wessen; "mī(dī)t" Wessen, (mit eņ̃ ) Gr.-Würzau: mālu mèņģē ² Warkl. n. FBR. XI, 122; pa dubļiem bradāt" (mit èņ ² ) Kaltenbr. Refl. -tiês.

1): auch Seyershof, Saul. Raksti I, 157; meņ̃ģēšanās, das Spielen
Ladenhof n. FBR. XI, 81 u. a.; ‡

2) "mīdīties" Gr.-Würzau.

Avots: EH I, 801

mẽrķêt, Refl. -tiês, ‡

2) "rādīties zināmā vietā, virzīties pa zināmu vietu" Salis: saulīte paliek bieza; tas zilums ar tanī ceļā mērķējas ("lietus mākuonis arī kāpj augšup saulei priekšā").

Avots: EH I, 808

mĩdît, - u, - ĩju (li. mindyti), freqn. zu mĩt, tr. und intr., treten, zertreten: puika agrumā mīdījis piedarbā rudzus LP. VII, 740. sav[u] pūriņu pieluocīju, ar kājiņām mīdīdama BW. 7905 var. Refl. - tiês,

1) hin - und hertreten, einander auf die Füsse treten, unruhig sein
Kurl. n. U.: laksts sāka mīdīties uz vienas un uotras kājas Krišs Laksts 12. mūsu guovis kājiņām mīdījās BW. 3639. zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544;

2) sich begatten.
- Subst. mĩdîtãjs, derjenige, welcher beim Dreschen in der Riege die Pferde führt: labību izve̦lk piedarbā... un sakŗauj apaļā čupā gan˙drīz griestiem, kuŗā dze̦n iekšā rindā sasietus zirgus; zirgus vada vidū stāvē̦dams "mīdītājs" Turlau n. Etn. III, 103.

Avots: ME II, 641

[miẽsluot Tr. (Mar.

1) "?": ar labiem draugiem allaž miesaluot un smaidīties Manz. Post. II, 18.] Refl. - tiês,

1) spielem
(bibl.): [ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās augšam miesuoties Glück II Mos. 32, 6. ar labu draugu miesuodamies līksms būt Manz. Post. III, 175];

2) buhlen
Elv.; sich fleischlich vermischen Dr.: [miesa cilvē̦ku spiež miesluoties Zaravič;

3) "sich schmackhaften Speisen laben"].

Avots: ME II, 655

[* mīnîtiês, = mīdīties I: kuo tas zirgs tur uz vietas mīnās? Bers.]

Avots: ME II, 646

mistrît, ‡ Refl. -tiês Warkl. "kļūdīties": kājas man ejuot mistrījās, un es pakritu.

Avots: EH I, 819

II mitêt, -u od. -ẽju, -ẽju, unterlassen L.; dieses Verbum ist noch erhalten in dem Verbalsubstantiv mitêšana, der Unterlass: tagad līst bez mitēšanas. cīņu turpināja bez mitēšanas Ar. (neben bez mitēšanās); BW. III, 1, 53; dann in dem Part. [nemitējams U.] od. nemituošs, unaufhörlich: pa muti nemituoši te̦k ūdens ārā LP. IV, 191. Refl. -tiês, nachlassen, aufhören: dzīvība mitējās Vēr. I, 1226. tik uotrā gadā skumjas mitējās LP. IV, 195. sieva nemitējās lūgties JK. V, 57. miruonis mitējies muižā rādīties LP. VII, 176. laiks mitas, die Kälte oder Hitze lässt nich Smilt. [Zu mist

III (s. dies.) Von Bugge PBrB. XXIV, 456 und Fick Wrtb. III ^4, 321 zu ahd. mîdan "meiden"
gestellt, aber sicherer dürfte Zusammenhang mit le. mitrs sein (vgl. semasiologisch ahd. wîchan "weichen": weih "weich").]

Avots: ME II, 638

[muôkļuôtiês "ē̦rmuoties, māķuoties, izrādīties" Druw.]

Avots: ME II, 683

muôšķis Spr., [Erlaa], muôkšķis, muôkšis, fem. muôšķene,

1) muôkšis Plm. n. RKr. XVII, 68, ein betrügerischer, der in seiner Arbeit nicht vorwärts kommt, ein Geck Smilt., Erlaa, Lasd., Laud., Lub., Bers. Etn. IV, 147, Spr.: kuo tu kâ muokšis mujies ar šuo aude̦klu jau divas nedēļas? RKr. XVII, 69;

2) das Gespenst
[muošķis Kreuzb.], ein Trugbild, ein Unhold: nuošķis - mānis Etn. IV, 98; iztīri zemi nuo muošķiem! Rainis. sāks visādi muôšķi [Linden in Livl., Kokn.] rādīties LP. VI, 221. trauks sadrupa un muokšķis nuozuda JR. V, 35;

[3) muokšķis Erlaa, ein Zauberer,
"kas uolu jeb citu kuo nuolicis uotra mājā biedēt ar buršanu";]

4) der Plur. muošķi,

a) der Betrug
Spr.;

b) die Zaubermittel
Etn. IV, 162: burvis... liek savus muošķus vīzē II, 67;

c) Jux, Tand, Blech:
vai šis par tādiem muošķiem iešuot naudu zemē mest A. XIII, 526.

Avots: ME II, 684

I mûdît, -u, -ĩju, tr.,

[1) "skubinât" Jürg.];

2) stecken, werfen:
mūdi malku krāsnī! Mar. n. RKr. XV, 127. Refl. -tiês [Jürg.], sich strecken, sich ziehen, sich schleppen, sich mit Mühe begeben, sich quälen Etn. III, 167; IV, 147; [RKr. XVII, 69]: guovis mūdās uz mājām Bers. rīt agri nuo rīta mūdīsimies atkal uz kapsē̦tas silu uogās Tirsm. viņš mūdījās atkal uz priekšu Saul. [dubļuos kājām mūdīties Austiņš Naidnieki 30.] šuo smaguo dzīves krustu nuolieku, lai viņu ne̦s, kam tīk, lai mūdās, möge er sich quäln Austr. Zu mūtiês.

Avots: ME II, 677

nelabs [li. nelãbas "böse"],

1) schlecht:
gana bija labu ļaužu, gana mani bildināja; par dieviņa likumiņu nelabais gadījās Ltd. 1840. man tāda nelaba garša mutē. man nelaba sirds, mir ist schecht zu Mute LP. II, 64. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. bārenītim klājas ļuoti nelabi IV, 146;

2) unheimlich, schrecklich:
pīle pārkšķina nelabā balsī LP. I, 117. saimniece iebļaujas nelabi IV, 33. tūliņ izskatījis šuo tâ nelabi IV, 132. sācis nelabi glūnēt V, 383;

3) nelabais - euphemistische Bezeichnung des Teufels
kad tevi pats nelabais! LP. IV, 10. pi tu, nelabais! JR. IV, 85. bļauj, ē̦das, iet kâ pats nelabais. vai od. kas nelabais tevi dīda? LP. IV 93, VII, 892. nelabais viņu zina, das weiss der Teufel. Auch so das Femininum nelabã: meita kâ pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu LP. VI, 505.

Avots: ME II, 719

ņe̦rgâtiês,

1) (erschlossen aus hochle.
ņargâtiês) albern; [sich necken]: kuo te kâ ņer̂ga ņe̦rgājies? Druw. n. RKr. XVII, 69. [kuo tu ar mani ņe̦r̃gājies? AP.];

[2) sich spielend beissen
Lis.: suņi ņe̦rgājas Alswig, Druw., Ve̦cāķi, ņe̦r̃gājas MSil., Serben, Segew., AP., Grünh., Mesoten;

3) belfern (von feindlichem Gerede):
sākuši ap viņu ņè̦rgāties ² kâ suņi Lis.;

4) sich balgend schrille Laute von sich geben (z. B. von Hunden und Katzen gesagt)
N.-Peb.;

5) ņe̦r̃gâtiês "spļaudīties, spurkšķēt caur zuobiem" Serben, AP.;

6) "essend sich die besten Bissen aussuchen"
Ellei;

7) grieflachen
Ipiķi].

Avots: ME II, 900

[nùoaũlêtiês Lautb. "nuoskraidīties": bē̦rnu nuoaulējies.]

Avots: ME II, 758

‡ nùodukurêtiês Frauenb. "nuotramdīties; nemierīgi nuostāvēt (von Pferden)".

Avots: EH II, 41

‡ nuoîļât ² Frauenb. "nuogrūst, nuospārdīt": n. apse̦gu guļuot. Refl. -tiês Frauenb. "nuospārdīties".

Avots: EH II, 49

nùolìekt [li. nuleñkti], tr.,

1) ab -, niederbiegen, niederbeugen:
zarus, galvu;

2) aufessen, leeren:
vai tu visu tuo maizes riku nuolieci! Etn. II, 188. sūti visu mucu! gan mēs nuolieksim Zeib. Refl. - tiês,

1) sich niederbeugen, sich niederbücken:
rudziem vārpas nuoliecās BW. 32542, 5;

2) [sich zu etwas bewegen lassen, nachgeben
U.]; sich neigen, sich hingezogen fühlen: viņa daba nuoliecas uz nuoziedzībām B. Vēstn.;

[3) = nùolèkties 2: tas bē̦rns nuoliecies tē̦vā Salisb.];

4) gönnen; gew. negiert
- nenuoliekties, nicht gönnen: burvji bijuši skaudīgi saimnieki, kas citiem nenuoliekušies ne˙kāda labuma Etn. III, 141. nenuoliecās guodīgi atvadīties A. XIII, 804. negribēja viņam šuo nevainīguo prieku nuoliekties A. XX, 939.

Avots: ME II, 812

‡ nùoputlêtiês Liepna,

1) "uzkavēties": miestā ilgi nuoputlējuos ar vienu, ar uotru:

2) nuomaldīties": kâ es te nuoputlējuos! ni˙kâ nevarēju ārā tikt.

Avots: EH II, 79

[nùosildît,

1) erwärmen:
n. guovīm ūdeni C.;

2) durchprügeln:
n. puikam pakaļu. Refl. -tiês, sich erwärmen: iebrauca nuosildīties Warkl.]

Avots: ME II, 845

nuôslem̂p(ê)tiês ² , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm ² ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852

nuôslem̂p(ê)tiês ² , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm ² ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852

nùostruvêt Tirs. n. RKr. XVII, 70, [Sessw.], nuostrūvêt, intr.,

1) sich beschmutzen, sich besudeln, sich mit Schleim od. etwas Dickflüssigem über-haupt bedecken
Spr. (nùostruvêt): luopu kuopēja nuostruvējusi Druw. bē̦rni skraida ar nuostruvējušiem de̦guniem Druw. riebīgi nuostruvējušas sienas MWM. X, 882. [nuostruvēj(u)ši lindraciņi BW. 34638 var.] tik˙pat nuostruvējušas ir rupjās pakulu biksas un kre̦kls Dok. A. A. VII, 767; aber mit langem u (vielleicht Druckfehler?): varēja parādīties savā... kalēja veidā, t. i. nuostrūvējušām ruokām Dok. A. Krišs Laksts 20 (zum ūv neben uv vgl. auch Le. Gr. § 63;

2) "nùopūžņuot": nabagam acis pa˙visam nuostruvējušas Golg.;

3) "piekust, nuoieties"(?) Erlaa].

Avots: ME II, 861

ņukât,

1): auch Schnehpeln, Siuxt; tevi ... ņukāju kâ lelli Janš. Līgava II, 188. viņš ņukā (spiež, bāž) zeķi kurpē Frauenb.;

2): ņukā tik iekšā (lieliem kumuosiem)! Frauenb., Grünw. ‡ Refl. -tiês,

1) "dauzīties" Heidenfeld, Saikava; "pa miegam gruozīties (kustēties, spārdīties)" Frauenb.;

2) = mîcîties: vai nu es ar pirstiem ņukāšuos? atnes kaŗuoti, tad samīcīšu! AP. pa māliem ņ. Jürg., Schwitten.

Avots: EH II, 116

ņũņât, Refl. -tiês, ‡

2) "tūļuoties, uz vietas mīdīties" Bers.

Avots: EH II, 117

‡ õlâtiês Salis "blandīties".

Avots: EH II, 117

‡ õlêt Adiamünde, ziehen: ō. tauvu laivā. Refl. -tiês ebenda "blandīties".

Avots: EH II, 117

uoluôt, Vogeleier (im Walde) sammeln (mit ùo ² ) Golg.; Ostereier einsammeln: pa lieldienām iet uoluot Drobbusch, Vīt. lieldienās pēc izšūpuojuma puiši uoluo Saikava. Refl. -tiês "svaidīties ar akmeņiem" Salisb.

Avots: ME IV, 418

‡ pabuôkstîtiês ² Dunika,

1) "pabaidīties": zirgs pabuokstījās ejuot gar akmeni;

2) ein wenig (unsicher) zaudern, Ausflüchte machen:
pie galda aicinātais ciemiņš aiz paraduma pabuokstījās, bet beidzuot tuomē̦r apsēdās un sāka ēst.

Avots: EH II, 123

pabrasêt, jein wenig (hoffärtig od. schwelgend) aufleben Nigr.]: tas gribēja duoties pasaulē, pablandīties, pabrasēt Alm.

Avots: ME III, 9

‡ paduckât AP. "paspārdīties": tai guovij īsas kājas; lai nu tā kâ ducka paduckā, bet kuo nu tā var iespert!

Avots: EH II, 129

pagrìezt, ‡

2) umwandeln:
pļava par ganību pagrìezta ² Heidenfeld. Refl. -tiês,

1): viņš uzaris naudu. vagā balts vien pagriezies ("?") Pas. XV, 43;

2) sich verwandeln:
pe̦lnuos p. (zu Asche werden) Lng. (unter pe̦lni); ‡

3) sich einstellen
("parādīties") Mahlup: brūnā suga tikai vē̦lāk pagriezās.

Avots: EH II, 134

‡ pajaûcêt, angewöhnen, sich angewöhnen machen Gr.-Buschh.: pajaucēja vērsi badīties; tagad pašus bada nuost.

Avots: EH II, 137

[pakrāsne,

1) auch pakrē̦ss (<* pakrās[n]s?),"kad krāsns tik tālu atde̦gusi, ka var sildīties": ve̦ctē̦vs var nākt sildīties pakrē̦ss jau ir N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411;

2) "eine leere Stelle unter dem Ofen zum Unterbringen der Küchengeräte"
Lennew.,"eine leere Steile unter dem altmodischen Ofen"( pakrâsne Serben, Segew., Grünh., Talsen, Alt-Schwanb., Fest., pakrâss Lös., Sessw., Lis.): kaķis pakrāsnē vien gul Bers.; "šķilts zem maizes krāsns" Sessau; "= aizkrāsne" N.-Peb.]

Avots: ME III, 48

pãrsàukt,

2): (berufen)
sieva aiz˙vien atsaucas: "vīrs, vīrs, mans vīrs"; tad viņu pārsauc: "kuo nu vīruo?" PV.; (verrufen, rügen) par vienu lìetu gan Šilingu pārsauca: nav ļāvis zemnieku bē̦rnus laist tālākās skuolās Austriņš Raksti IV, 502. dzīves laikā Mārtiņš tika ... pārsaukts se̦klu rakstu pēc Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224. ‡ Subst. pãrsaukums, Rüge, Vorwurf (?): sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstuot rādīties gaismā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116. par tuo sāka celties pret "Mājas viesi" lieli pārsaukumi Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 265. ass pārsaukumu rakstiens ebenda 82; ‡ pãrsaucējs (f. -ēja Austriņš Gaŗā jūdze I, 184), ein Rüger: ne˙viens Mārtiņa pārsaucējs nav iespējis ne˙kā šai ziņā svarīgāka izmeklēt Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224.

Avots: EH XIII, 210

paskalˆdît, tr., ein wenig, eine Zeitlang spalten: tev malciņa jāpaskalda BW. 26078. [Refl. -tiês, mit Behagen paskalˆdît: iešu malkas paskaldīties.]

Avots: ME III, 99

pašņukstêt: gar vīra māti paglaudīties un kuopām p. Apskats 1903, S. 31.

Avots: EH XIII, 180

‡ pasvemptiês,

1) "pablandīties" M. 505;

2) sich ein wenig (nach oben) strecken
(mit em̂ ² ) Schnehpeln;

3) sich eine Weile ungewandt und saumselig bewegen
Hasenp., Matk. u. a.

Avots: EH XIII, 178

pavàldît,

1) eine Weile regieren, der Herr sein über:
p. kādu laiku māju;

2) an sich reissen, sich aneignen:
stiprākais pavaldīja lielākuo daļu Golg. (vgl. li. veldė´ti "regieren; in Besitz nehmen"). Refl. -tiês, eine Zeitlang zu seinem Behagen regieren: ļausim viņam ar kādu laiku pavaldīties!

Avots: ME III, 132

pavañdît, ein wenig, eine Weile vandît: ēdi pavandīdama! BW. 19277, 1. Refl. -tiês, sich ein wenig umher treiben: ieduomājies pasaulē pavandīties LP. V, 197; herumwühlen LKVv.

Avots: ME III, 133

pidelêt,

1) laut weinen
Serben, Ronneb., Smilt., Trik.: kuo nu pidelē! Seibolt;

2) auf einer pidele I ² pfeifen
Nötk.;

3) "žvickāties, šaudīties": kuo tu, meiten, pidelē pa visām malām? Dond. n. RKr. XVII, 46. Refl. -tiês "sich um Ungehöriges kümmern" Grünh.

Avots: ME III, 212

pìegul˜dît,

1) zu-, hinzubetten;

2) fällen:
ne lē̦ti tu lāču pieguldīsi, du wirst nicht leicht einen Bären fällen Für. I unter lācis;

3) vollbetten.
Refl. -tiês, sich hinzulegen, -betten: daļiņas neļaujas pieguldīties Pūrs III, 62.

Avots: ME III, 252

I pilt, prs. pilstu, voll werden (?) U., "piepildīties; piepampt" Trik.: tīnis līdz ar malām pilst MWM. v. J. 1897, S. 482. gaiss ar zemes dvašas smaržām pilst Rainis Gals un sākums 36. Nach U. kommt es aber wohl "höchstens" in der III p. prs. in der Zusammensetzung mit pie- vor: vâtis jau piepilst, das aber zu pilt II gehören könnte.

Avots: ME III, 217

plancâtiês, -ãjuôs, = plandīties 2: meita tâ skrēja, ka lindraks pa gaisu vien plancājās Dunika.

Avots: ME III, 318

plañdît Bauske, Behnen, Wandsen, -u, -ĩju,

1) tr., breit machen
U., ausbreiten, aufbauschen AP.: vējš planda uguņus JR. IV, 159. vēji lē̦nāk māsu buŗas plandīs U. b. 93, 69. ruokas, kājas plandīdama BW. 34487;

2) (von einem
*plandēt?) schweben: tauren[i]s ... pār druvu pland (?) klusi Druva I, 1210. krē̦slas debess ze̦mu pāri pland(?) Duomas III, 46. Refl. plandîtiês Lin., plàndîties ² Warkl.,

1) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas priekšā plandījās; tā bās mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēdza VL. aus Durben. citām jāja precinieki, es priekšā plandījuos BW. 7918 var. - In Gr.-Essern plandīties , priekšā kaut kam stāvēt";

2) plandîtiês Turlau, sich blähen, sich ausbreiten, wallen, sich bauschen (von Gewändern)
Neu-Wohlfahrt, Dricē̦ni, Grünw.: debess malās klusi plandījās sārts atspīdums Vēr. I, 63. pūt, vējiņ, maguonēs, lai lapiņas plandījās! BW. 13490. luogs stāv atviru, un aizkars viegli plandās MWM. VI, 836. plāndāties, mēļu svārki! BW. 1491. Als ein Lituanismus resp. Kuronismus nebst plenst zu li. išplindęs "dünn" (vgl. auch išsplenda "wird breiter", wozu Leskien Abl. 339) und (wenn mit d aus dh) mhd. flander, schwed. flundra "Flunder", ndl. vlonder "dünnes Brett".

Avots: ME III, 318, 319

pliksānis,

1) ein Habenichts:
kur tāds pliksānis tâ uz reizes var ar naudu šķaidīties? Duomas III, 20;

2) der Wolf
LP. I, 166; IV, 163.

Avots: ME III, 344

punuôts, uneben, mit Beulen versehen: šis viņa mūris izskatījās punuots, it kâ ve̦se̦ls pulks tuolu vēršu būtu sabāzuši savas pieres pasienē; gatavi badīties Druva II, 167.

Avots: ME III, 413

pusmūdîts, im halben Lebensalter stehend: gadīties gadījās pusmūdīta līgaviņa; pušu rītu maltu cēlu, lai pietika mūdiņam BW. 22064.

Avots: ME III, 430

rãdît (li. ródyti), -u (-ĩju BW. 22087, 3), -ĩju, tr., zeigen, weisen: uguni, ceļu. puišam visu tuo laiku jārāda uguns BW. III, 1, 30. māte kūla līgaviņu, es rādīju uguntiņu; es pats gauži nuoraudāju, uguntiņu rādīdams BW. 11574. rādiet man gaišu guni! 18036 var. tē̦vs mani vedīs tirgū rādīt 7051. ēd, Līzīte, met jele mieru! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda (der Boden wird schon sichtbar) 19276, 1. pag, pag! nu es tik tev rādīšu! (jetzt werde ich dir zeigen! d. h. jetzt wird es dir schlimm ergehen) Dīcm. pas. v. I, 45. re̦ti kāds atrastuos, kas tādu brāļa sirdi rādītu Neik. knipi od. knipu rādīt, ein Schnippchen schlagen: druoši gāju nāburguos... puišiem knipas rādī dama BW. 6635. marta lietus rāda (gew.: nuorāda) uz sausu vasaru, der Märzregen weist auf einen trocknen Sommer hin Etn. I, 77. es savas acis vairs te nerādīšu, ich werde mich hier nie mehr sehen lassen. pilī tā nedrīkstēja ne acis rādīt LP. I, 119. zuobus rādīt, die Zähne zeigen, auslachen, verhöhnen: nerādi smieklam zuobus! sagt man zu jem., der einen Verärgerten, in Wut Geratenen auslacht Etn. II, 30. tagad tas man rāda zuobus, kâ jau pasaulē nuotiek, kad uotram parāda labu sirdi Alm. Kaislību varā 48. Refl. -tiês, sich zeigen, sich erweisen: Sprw. ies labi gan, lai slikti rādās od. nelabi rādās, labi būs LP. V, 279. ja jūs rādīsities, tad jūs neredzēs, ja jūs nerādīsities, tad jūs redzēs. sajāj tautu pilla sē̦ta, man jāiet rādīties BW. 14696, kalpu puisim jau bij jākaunas ļaudīs rādīties Alm. Kaislību varā 56. ar puisi aizbraucis, tas vairs nav rādījies atpakaļ (ist nicht mehr zurückgekehrt) ebenda 67. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies! (wage es nicht, dich vor mir sehen zu lassen) Krilova pasakas 26. es bez aitām nedrīkstu mātei rādīties. vē̦lā vakarā ne duomāt viens pats rādīties LP. V, 209. lielīgi rādīdamies tas dažreiz salika naudu simtiem BW. III, 1, 16. sapnī rādīties, sich im Traum zeigen : tu man pagājušuo nakti rādījies sapnī. rāceņi jau rādījās ce̦puši (erwiesen sich als gar). tad... bārzdainis ēda tuos LP. VI, 171. - mācī tājam od. pie mācītāja rādīties, sich beim Pastor zum Aufgebot anmelden: kad puisis nuo līgaviņas jāvārdu dabūjis, tad nuorunāja kādā nākamā sestdienā brauki pie mācītāja rādīties BW. III, 1, 83. - Subst. rãdîšana, das Zeigen, Weisen; rãdîšanās, das Sichzeigen; rãdĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zeigens; etwas, das gezeigt wird, ein Schauspiel (im weiteren Sinne) U.: tautiet[i]s suola simts dālderu vienas reizes rādījumu (für einmaliges Zeigen; Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655, 2 var.; rãdîtãjs (li. ródytojis), wer zeigt; der Zeiger (an der Uhr): ne man skalu plēsējiņa, ne uguns rādītāja BW. 6837. ceļa rādītājs, der Wegweiser: zē̦na acis ve̦cajam būtu par ceļa rādītājām Aps. III, 4. laika rādītājs Plutte 83, das Barometer. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis, Register (eines Buches). vilcienu rādītājs Vēr. II, 438, der Fahrplan; rãdîtãjiês, wer sich zeigt, die Erscheinung: tuo sacījis, rādītājies pazudis LP. VI, l, 182. Wohl zu got. rōdjan "sprechen", air. no-radim "spreche", im-rádaim "überlege", s. Pedersen Vrgl. Ciramm. d. kelt. Spr. II, 591 f. und Trautmann Wrtb. 235; zur Bed. vgl. gr. είχνῡμι "zeige": lat. dīcō "sage".

Avots: ME III, 494, 495

rast (li. ràsti "finden"), rùodu od. ruonu, radu,

1) tr., finden, vorfinden:
es neradu (Var.: neruodu) pūriņā vienu daiļu gabaliņu BW. 7678. dievs, duod man rāmu rast sev maizītes arājiņu! 10580. traucies, manu kumeliņ, ...lai man rast tautu meitu vēl gulam, nemaļam! 13989, 2. grūtas radu, smagas radu svešu ļaužu dzirnaviņas 22504. vai dieviņ, kad es rastu dzīvu dē̦la māmuliņu! 23143, 1. priekšā radu svešu māti 23320. ne kalnā, ne lejā neruod savu arājiņu 27838. neruon vainu bāleliņi 25809. tik vien varu vainas rast 32847, 1. ruonu... tautas dēlu sē̦dam galda galiņā 13590, 1. kambarī ruonu krē̦slus izcilātus 13245, 1. tad ir manu dziņu mērķis rasts!

2) gewohnt sein, werden
U.: tuo nee̦smu radis, das bin ich nicht gewohnt. viņi atkal sēdēja, kur bij raduši Smilga Aizsn, ceļi 32, viņš grūtumus radis A. v. J. 1896, S. 357. nee̦smu prasta darba raduse Seibolt. ilgāki tai viņa dusēt ļāva kā rasts Apsk. v. J. 1903, S. 304. tik rupji pie mums nav rasts ebenda S. 376. Refl. -tiês, sich finden, sich einfinden, vorgefunden werden: naudiņa ruonas ruonama, das Geld kommt massenweise zusammen Biel. n. U. Sprw.: kur ir, tur ruodas. gan jau rasies kāds, kas arī tev spēs krūtis pretim griezt Alm. Kaislību varā 124. kungi vēl neruodas Vēr. II, 1403. nu reiz laba ganu meita radusēs Dīcm. pas. v. I, 29. ruonas virszemē cilvē̦ki LP. VII, 1144. kur tad tā labība tâ varē̦tu rasties? LP. VII, 729. tikai lopdzinējam valuoda radās Kaudz. M. 11. suolījies tikai trešā dienā mājā rasties LP. VII, 140. septiņi bē̦rni Jurim . . . radušies VI, 61. guovij teļš radies, die Kuh hat gekalbt; ķēvei kumeļš radies Ar. lai ruodas man telītes (Var.: lai telītes vairuojas), kā skudrītes pūlītē BW. 28960 var. bārenīte radās stipri nuogaidījusies Janš. viņš tam varus turpmāk sugadu rasties (sich als nützlich erweisen) Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). Nach Trautmann BB. XXIX, 308 f. und Wrtb. 236 in der Bed. 1 zu got. wratōn "gehen, reisen", an. rata "reisen; treffen, finden". Die Bed. "finden" dürfte aus der Bed. "gehen" im präfigierten Verbum entstanden sein, wie denn noch jetzt im Le. in der Bed. "finden" gewühnlich atrast gebraucht wird. Und zu rastiês "sich (ein)-, finden" dürfte ie. radît, slav. roditi das Kausativ sein (wie nahe einander diese Verba stehen, zeigt le. radīties "rasties"); ähnlich auch Būga bei Преображенскiй Этим. словарь русск. яз. II, 209. Auch die Bed. "gewohnt werden" (wofür gewöhnlich ierast, parast, pierast) dürfte aus der Bed. "gehen" entstanden sein, und zwar gleichfalls ursprünglich im präfigierten Verbum ; zur Bed. vgl. z. B. lat. ingredī "anfangen" (diese Bed. könnte zunächst auch le. ierast gehabt haben). Demnach müsste im Slavischen ein dem balt. rast(i) entsprechendes Verbum geschwunden sein.

Avots: ME III, 479