Paplašinātā meklēšana

jautiņmil˜ti, ein Mengsel von Viehfutter U. Zu jàut.

Avots: ME II, 104

kaũlmil˜ti ,* auch kaũlu mil˜ti, Knochenmehl.

Avots: ME II, 175

mil˜ti: nom. plur. *miltas (> ostle. myltys) Pas. IX, 508, Demin. loc. plur. miltiņās BW. 8020 var.; kviešu m. BW. 8022. smalkuos rudzu miltiņuos 8060. sutņa m., Mehl, das aus abgekochtem Korn gemahlen ist Erlaa. kuoka m., der mehlartige Staub von ausgefressenem Holz Frauenb.

Avots: EH I, 814

mil˜ti (li. mìltai), ein Sing. miltiņš BW. 5424, 4, das Mehl: Sprw. pieē̦dušai cūkai milti rūgti. milti gaisā, sē̦nalas maisā. nuo tiem miltiem nevar putru izvārīt. miltus iekult Grünh., das Mehl mit dem Maischholz ins Wasser einrühren. kaulu milti, Knochenmehl. Fig.: nesiti tikai, citādi mans vīrs miltuos! LP.IV, 3. kad neaizmuktu aiz apses, tad zaldāts būtu smalkuos miltuos Upīte Medn. laiki 64. kuo nu tik daudz diņģējies! saki tik "ja", un darīti milti, die Sache ist erledigt Jaun. mežk. 136. - ne miltiņa, gar nicht: bē̦rns nee̦suot tâ sakuot ne miltiņa mierā LA. - miltu uoga Mag. IV, 2, 44, Mehlbeere. Zu mal˜t.

Avots: ME II, 628

‡ miltinât, (stossend, bröckelnd) zerkleinern PV.

Avots: EH I, 814

‡ mìltine ² Auleja, ein Mehlbrei.

Avots: EH I, 814

‡ miltinīca Strods Par. vōrdn. 113, (mit ìl ² ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, = ‡ mìltine ² .

Avots: EH I, 814

‡ mìltinieks ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74 "miltu ēdiens".

Avots: EH I, 814

miltiņš (unter mil˜ti): "ein Unbedeutendes, Kleines" Diet.: ne miltiņu, nicht im Geringsten Diet. neesi vēl ne miltiņa ēdis Pas. XI, 332: cilvē̦ks škiet it kâ vienu uotru miltiņu labāks Janš. Līgava I, 463. Vgl. ‡ milts.

Avots: EH I, 814

‡ samiltinât PV., fein zerstossen (zerhacken): s. gaļu.

Avots: EH XVI, 431

smalˆkmil˜ti, feines Mehl Konv. ² 2579.

Avots: ME III, 952

smiltiena PS., smiltiens Wid., smiltiene, smiltienis, = smîltaine: šuodien (mani) veda smiltienā (Var.: smiltienē) BW. 1043 (ähnlich 1470, 5; 27476). vadi mani smiltienī! 27489 (ähnlich 27510). man jāiet smiltienā 27325, 1. gulēt smiltienē 27365, 4 var. gul smiltienu kalniņā 27844, baltā smiltienā 7216. mālienā ratus griezu, ne sausā smiltienā 11449, 1, kupla liepa... jūrmalē, smiltienē 33826.

Avots: ME III, 964

smìltijs, = smilktaîns: smìltijs ² krasts Prl. n. FBR. VI, 94.

Avots: ME III, 964

‡ àizbraũcît, wiederholt streichend, streifend, abstreifend hinter etw. geraten lassen oder entfernen: a. lapas aiz kastes. a. piedurkni aiz e̦lkuona. a. matus aiz ausīm. a. smiltis pruojām.

Avots: EH I, 11

‡ àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55

‡ apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73

apkàisît, ‡ Refl. -tiês, sich bestreuen: a. miltiem, pe̦lniem, salmiem. celiņš (nemanuot) apkaisījies ar sìenu Jürg.

Avots: EH I, 88

‡ *appust, = apputêt: saimnieks pārbrauc nuo sudmalu apputis ar miltis Rutzau.

Avots: EH I, 107

apputinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., = apputêt 1: sudmalis viss apputinājies ar miltiem.

Avots: EH I, 107

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

‡ atkaisît, (bis zu einer gewissen Stelle) herstreuen: skujas (smiltis) atkaisītas līdz durīm.

Avots: EH I, 145

atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.

Avots: ME I, 166

‡ atmîcît (li. atmìnkyti), (Teig) durchkneten Bērzgale, Erlaa, Laudohn, Lubn., Schnehpeln: rudzu maize, bet ar kviešu miltiem aimīcīta Oknist.

Avots: EH I, 156

‡ atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

atrušinât, tr., wegscharren: zemi LP. IV, 83; pe̦lnus, smiltis.

Avots: ME I, 187

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

bezdelêt ‡

2) hin und her laufen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII. 85; ‡

3) be̦zde̦lē̦ti milti Sussei, = milti">bīde̦lē̦ti milti.

Avots: EH I, 214

bĩdelêt, -ēju, tr., beuteln: bīde̦lē̦ti milti, gebeuteltes Mehl; bīde̦lē̦ta maize od. bīdeļmaize, gebeuteltes Brot: ai dieviņ, ai dieviņ, es netiku bīdelēj'si; nu sanāca bīdelbikši, bīdeļmaizes ēdējiņi BW. 19182. [Aus mnd. büdelen.]

Avots: ME I, 303

‡ bĩdelis AP., Plur, bĩdeji Frauenb., gebeuteltes Mehl: damaisa rudzu bīdeli; gen. plur. bīdeļu, gebeutelt: ē̦dat ... b. maizi! caur sietu sijāti b. milti BW. 19283, 1.

Avots: EH I, 223

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

‡ bliņčuki Sonnaxt n. Fil. mat. 197, eine Art Pfannkuchen: b. var būt nuo miltiem, sabe̦rzē̦tiem kartupeļiem un asinīm. Beruht auf r. блинчик "kleine Plinsë.

Avots: EH I, 229

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

‡ bur̂zakls (mit hochle. a aus e̦?) Lubn. "piena putra ar ieburzītiem (ar karstu ūdeni aplietiem) miltiem">rudzu vai miežu miltiem".

Avots: EH I, 255

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414

driska,

1) ein abgerissenes Stück;
gew. Pl. driskas, Lumpen, Fetzen Ahs.: viņa drēbes bija driskās Vēr. I, 679. grib tās pa driskām pruojām mest MWM. IX, 186. mākuoņi liduo kâ karuoga driskas Vēr. II, 18. smiltienā mē̦tājas tik jē̦las driskas MWM. X, 6. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Rainis;

2) ["ein Mensch, der
driskas an hat" Morizberg, Mar.; in Mar. u. Bixten auch "ein unordentlicher Mensch"], ein alberner, unbändiger, ["unruhiger" Gotthardsberg] Mensch [Nigr.], Annenburg (vgl. draiska);

[3) "lakstīšanās, pluosīšanās" Lindenhof, Laud., Mar., Domopol, Marienhausen];

4) [das Ausgelassen-, Unbändigsein
M. Siliņš]: nu jē̦riem uzgājusi driska (das bedeute in Gr. - Sessau: man schlachtet jetzt alle Lämmer). [Nebst li. driskà "eine abgeschnittene Partie Garn" zu draska (s. dies)].

Kļūdu labojums:
[das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]: = [das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]; 4)

Avots: ME I, 500

[II dunêt, verderben, faulen (vom Korn und Mehl gebraucht): ja neiz vēdinās, labība (milti) sāks dunēt Stelp. Wohl identisch mit li. dunė´ti "выдыхаться, терять постепенно от выдыханiя крѣпость, вкус, запах". Zu dvans "Dunst? "]

Avots: ME I, 517

I dusêt, -u, -ēju,

1) keuchen, atmen:
kas tie tādi sirmi zirgi, kalnā kāpj dusē̦dami BW. 16789, 4898;

2) sclummern, ruhen:
gulē̦dams, dusē̦dams nuorauguos meitiņās. lai dus vieglu smilti, spuožu sauli, so wünscht der Lette dem Dahingeschiedenen sanfte Ruhe. lai dus, kur likts, so sagt man, indem man einen Verstorbenen erwähnt. [Zu dvèst, dvaša, dust, li. dusė´ti "hüsteln", dūsė´ti "schwer aufatmen", r. дышать "atmen", an. dúsa "sich ruhig halten", dúra "schlafen", norw. dial. dusa "ruhen" u. a., s. Falk-Torp 149, 167 f. und 179, Persson Beitr. 744 ^1, Uľjanov Знач. I, 28, Trautmann Wrtb. 65.]

Avots: ME I, 521

[I dusulains od. dusuļains, satvīcis, sadedzis: d-i milti, d-s siens, d-a (gubā sakarsusi, sadzeltējusi) zâle Mar.]

Avots: ME I, 522

I duzêt Spiess n. U., verschimmeln, alt werden: miltiem duzējuma smaka, das Mehl hat einen muffligen Geruch Spiess n. U. Vgl. dusêt II.

Avots: ME I, 522

[duzums Trik. "dusums": miltiem duzuma garša.]

Avots: ME I, 522

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363

gaĩņât [Salis, Serbigal, Bl. Gr. - Sessau, Dond., Jürgensb.,], - ãju, [gaîņât Kr.], gaîņât ² [Nigr. Tr., Līn.], Kand., [gàiņât C., AP., PS.] (li. (gainióti und gáinioti), iter. von dzìt, wiederholt treiben, abwehren: vējš gaiņā smiltis N. - Bartau. ne vēja, ne vē̦tras, kas mākuoņus gaiņā A. XX, 112. zirdziņš dundurus gaiņādams,... Egl. vāverīti pa siliņu gaiņādami BW. 30497. Refl. - tiês,

1) sich wehren, sich verteidigen, kämpfen, von sich fernhalten:
zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544. guovs gaiņājās nuo kāda dundura MWM. XI, 263. viņi turējušies un gaiņājušies tam pretī A. XII, 888. es gaiņājuos ar suņiem Jauns.;

[2) "einander hin und her treiben"
Nieder - Kurl.].

Avots: ME I, 585, 586

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609

‡ gļe̦tkat Salis "sastāties, sasērēt": milti var zirgan vē̦de̦rā g.

Avots: EH I, 396

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

‡ gricka, die Grütze (?): man ir milti kulītē; ... tur mēs gricku vārīsim (Var.: vārīsam biezu putru) BW. 33448, 1.

Avots: EH I, 405

griva: g. ir ķieģeļu gabali, ve̦ci māli, smiltis un grante, visādas sadrupušas roidas kuopā Seyershof.

Avots: EH I, 406

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I ⁴ 409, Walde Wrtb. ² 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

ìebãrstît, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens (hin)eingestreut werden: sukurā iebārstījušies milti.

Avots: EH I, 503

[ìebirinât,

1) hineinrieseln machen;

2) auch ìebirdît Ruj., Lis., hineinstreuen: ieb. smiltis pienā.]

Avots: ME II, 3

ìediedzêt,

1) iediedzēti milti, [Mehl aus Körnern, die schon zu keinem angefangen haben
Senten, Fest.;

2) keimen lassen:
ieliku graudus ve̦lē̦nā, gribu tuos iediedzēt Bers., Serben, Roop].

Avots: ME II, 10

[II ìeduzêt od. ìeduzt, zu duzêt I anfangen: ieduzējusi labība Senten. ieduzējis alus, ieduzējuši (nuo ilgas stāvēšanas maitāties sākuši, nelabu garšu dabūjuši) milti Wolm.]

Avots: ME II, 11

II ìeduzt (unter ìeduzêt II): milti sūkuši jau ie. Heidenfeld, Mahlup.

Avots: EH I, 510

ìejàukt, einrühren (vom Teig) Wend., Buschhof. Refl. - tiês,

1) sich (hin)einmischen:
iejaukties valuodā;

2) kommen (in wegwerfendem Tone)
Infl. n. U. Subst. iejaukšanās, das Nomen actionis dazu: tiesas iejaukšanās Sadz. viļņi 27. iejaukšanās nuo valsts puses tirdzniecībā Konv. ² 441. iejaukums, ein Teig; maizes vai plāceņa cepšanai ūdenī, pienā vai suliņās iejaukti milti Lasd.

Avots: ME II, 22

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

[II ìesērt, (mit Sand) überführen: smiltis iesē̦rušas nuogrimušuo laivu um Tuckum.]

Avots: ME II, 63

[ìežņir̃kstêtiês Jürg., Oppek., Aahof, Lettihn, Fest., einen unangenehm knirschenden Laut von sich geben, der entsteht "izasinātu dzirkļu zuobus kuopā salaižuot, zuobiem smiltis sakuožuot"; in Wessen vom Knistern gefrorenen Schneess beim Auftreten.]

Avots: ME II, 93

izbu˛inât, ‡ Refl. -tiês, sich auszausen (?): vista tā izbužinājusēs pa smilti, ka visas spalvas gaisā Saikava.

Avots: EH I, 437

‡ izčegnît "= izir̃dinât" Linden in Kurl.: ar pirkstiem i. smiltis.

Avots: EH I, 439

[izdricelêt Nötk., Bauske, Pampeln, izdricinât Windau "izkratīt, iztramdīt": sietu izdricelē, lai milti labāk cauri birst. ceļš bija nelīdze̦ns, - mani ratuos krietni izdricelēja. saimnieks izdricelē kalpus (= krietni viņus izstrādina).]

Avots: ME I, 729

izkruõguôt,

2): divuos mēnešuos visi milti bij izkruoguoti Seyershof. viņš izkruoguo mūsu ēdiena vistām ebenda.

Avots: EH I, 459

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

izriņ̃ķuôt,

1) tr., Kreise machen [?]:
smiltis;

2) im Kreise tanzen, laufen, fahren:
viņš, izriņķuojis pa sē̦tu, pa plānu divi, trīs reizes, apstājās.

Avots: ME I, 791

izsijât, ‡ Refl. -tiês, aus-, durchgesiebt werden: caur šuo sietu kuopā ar miltiem izsijājas arī sē̦nalas Jürg. u. a.

Avots: EH I, 479

izvañgalêt: izvangalē̦tas, viegli miltiem apve̦ltas mīklas pladas Brigadere Dievs, daba, darbs 137.

Avots: EH I, 493

kaisîgs ,* flüchtig, sich leicht zerstreuend: mūs izgaiņās vējš kâ jūrmalas kaisīgās smiltis Sudr. E. A. XIII, 374.

Avots: ME II, 134

I kama, kams, gew. Pl. kami [Ruj.], eine Volksspeise: kamus Maz - Salacā pagatavuo tâ: sabeŗ auzas, miežus, drusku rudzu, zirņu un pupu ve̦rduošā ūdenī, mazu laiciņu pasautē, tad izbeŗ izlaidus uz palagiem un izliek saulītē, lai apžūst. tad iebeŗ karsti nuokurinātā krāsnī, kur tuos maisa, kamē̦r tie vairs neapde̦g, aiztaisa tad krāsni paliek auksta; pēc izgrābj, iztīra, samaļ miltuos, kuŗus vēl izsijā. miltus iemaisa skābā pienā un tūliņ ē̦d bez raudzēšanas Etn. I, 20. Dies so bereitete Mehl heisst in Rujen kammilti und die Speise kamputra; kama milti, Hafermehl Manz. Wohl aus estn. kama "Hafermehl, Mehl von geröstetem Getreide".

Avots: ME II, 148

kamêt, - u, - ẽju, intr., schimmeln: milti sāk kamēt Mar. n. RKr. XV, 118. [Hängt wohl zusammen mit estn. kama "Kahm (auf Bierneigen)"; beide aus einem mnd. * kam neben kām "Kahm"?]

Avots: ME II, 150

kašņât, - ãju, tr., freqn. zu kast, scharren, die Erde aufwerfen: staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kašņādami BW. 12956. pavēleja putniem smiltis kašņāt LP. VI, 718. Refl. - tiês, emsig scharren (intr.): es palikšu par vistu..., tad kašņāšuos pa kaņepēm LP. III, 10.

Avots: ME II, 171

kaûst ² [li. kaũšti " долбить, дуплить"], - šu, - su,

1) tr., graben, scharren
[Wandsen]: suns kauš zemi Dond. sāk kaust bedri tik lielu, ka atne̦stais katls ieiet LP. V, 404. [viņš sāka kaust smiltis Wandsen];

2) mit dem Rechen umwälzen, z. B. Katroffelernte die durch den Pflug augehobenen Erdschollen mit dem Rechen zerkleinern
Dond. n. Wid.

Avots: ME II, 178

I ķeķi, ķēķi, ķēķes, Blutkuchen: ķeķi - nuo asinīm un miltiem izvārītas klimpas (paltes) dūres lielumā un vēl lielākas. Mārtiņuos vārīja puodā zirņus un pupas, kuŗas tad vē̦lāk piestā sagrūda kuopā ar kaņepēm, kuo tad sauca par pītēm Konv. ² 2641. Vgl. ķeķe II.

Avots: ME II, 362

ķene, eine dicke, breiartige Masse: biezputra kâ ķene Lasd.; in Gold. eine Sauce aus Fett und Mehl, die zu gebratenem Schweine- fleisch gegessen wird. Gew. das Demin. ķenĩte, eine Nationalspeise: Kandavā ķenīti taisa nuo ūdenī iekultiem miltiem, kuo katliņā vai pannā uzvāra, sāli ieliekuot. Rundālē ar ķenīti apzīmē vienkāršu nuo miežu miltiem vārītu putru, pie kuŗas vai nu vāruot pieliek taukus, vai arī ē̦duot piestrebj pienu. Kuldīgā ķenīti taisa nuo ūdenī vai pienā iekultiem miežu bīde̦lē̦tiem miltiem, sagraizītiem cūkgaļas un siļķes gabaliem, kuo kuopā pannā pašķidru uzvāra un ē̦d pie sausiem kartupeļiem Etn. I, 2; 57; JK. VI, 50.

Avots: ME II, 365

ķiļ˜ķe̦ns, [ķiļ˜ķē̦ns Līn.], der Kloss: ķiļķe̦ni [ķiļķeņi U.] - ēdiens nuo bīde̦lē̦tiem vai rupjiem miltiem Etn. I, 19. [Aus nd. kīlke ("Keilchen") dass. bei Frischbier I, 352.]

Avots: ME II, 381

ķĩselis [Drosth., Bauske], ķĩsẽlis PS., C., Wolm., ķĩsele [Līn., Nigr., Wormen], Kand., [ķĩsals Dond.], ķĩsene - miltiem%20ar%20vis%C4%81m%20s%C4%93%CC%A6nal%C4%81m">ēdiens nuo nesijātiem auzu miltiem ar visām sē̦nalām Etn. I, 18. ķīselis - ēdiens, sagatavuots nuo zaļām auzām ar šķidru kaņeppienu I, 59. ķīseli mē̦dz aiz˙vienam iejaukt vakarā II, 62. [Nebst li. kisiẽlius aus r. кисéль "säuerlicher Mehlbrei".]

Avots: ME II, 389

klecene, Dickgrütze aus Mehl: nuo miežu, rudzu, pūŗu miltiem vāra kleceni Ahs., [Warkl.].

Avots: ME II, 220

knãbât, [li. knobóti "брать размазывая"], - ãju, tr., freqn. zu knābt,

1) wiederholt picken, hacken, zupfen:
vistas knābāja graudus Kand. tur sniedzīte knābāja kādu ciekuru MWM. VI, 120. lieli putni knābāja zirga gaļu LP. VI, 304;

2) fig., sticheln, vexieren:
biedri sākuši tuo knābāt Grünh.;

[3) pflücken
VL. n. U.] Refl. - tiês, sich mit dem Picken, Hacken beschäftigen: (vistas) knābājas pa miltiem LP. I, 188.

Avots: ME II, 244

koñčiņi, Klösse: končiņus vāra nuo bīde̦lē̦tiem miltiem Dond.

Avots: ME II, 254

ķuôst ^2, -šu, -su, intr., eiligst gehen, eilen: viņš ķuosa pruojām, ka smiltis vien paputēja Gold., Wid., Katzd., Wain., Grob., Etn. IV, 97; [aus Pilten mit k- angegeben].

Avots: ME II, 393

krẽpaîns,

1): krèpaîns ² suns KatrE.; ‡

2) wellenförmig, gewellt
(mit ẽ̦ ) Schibbenhof: krē̦painas kāpu smiltis. veldē sasista labība vai zâle var būt krē̦paina.

Avots: EH I, 651

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

lašņât, - ãju, tr., freqen. zu lasît, wiederholt lesen, sammeln: smiltiņas kašņāsim, tārpiņus lašņāsim Plūd.

Avots: ME II, 424

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

lèkšuôt, intr., galoppieren: tad dimduot lēkšuo jūŗa pa krasta smiltienu Bērziņ.

Avots: ME II, 458

ļiputriņa, eine Speise - ēdiens, kuo pagatavuo nuo ve̦rduošā ūdenī iekultiem miltiem un tad labi pabiezi savāra. ē̦duot ņe̦m klāt taukus vai pienu Etn. I, 57.

Avots: ME II, 541

I lùoks (li. lañkas "Bügel", [slav. lǫkъ "Bogen"]),

1) etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung:
vienreiz meža biezumā izte̦k visi ceļa luoki Latv. jau palaidu rinduciņu trešajā luociņā BWp. 10621, 2;

2) das Krummholz:
Sprw. luoks, pārāk liekts, lūst;

3) die Radfelge
Manz., A. XI, 171: grimst riteņi pāri luokiem iekša pa izmaisītuo smilti Sil.;

4) der Reif zum Winden der Kränze:
kur vaiņaga luoku liki? tur pakāru priedītē, lai vij citas mātes meitas RKr. XVI, 224;

5) der Kreis:
saistīts viņas burvju luokā Rainis. viņš vienīgs draugs man šinī šaurā luokā Vēr. II, 806. ap mani luokā stājat MWM. V, 92;

6) die Höhe des Gebäudes (der Riege) von der Erde bis zur Oberlage nennt man
luoks Mag. XIX, 2, 57;

7) das Demin. lùociņš, = līkste 3 Grünh., [ein Bügel für die
dũda I Bielenstein Holzb. 728];

8) der Plur. luoki, die Haspel
[N.-Sessau n. U.], Siuxt, Schmarden;

[9) vẽja luoks, Windfahne
L. - Zu lìekt].

Avots: ME II, 525

mḕ̦ms,

1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;

2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]

Avots: ME II, 615, 616

me̦ñturis, der Quirlstock, das Maischholz: me̦nturis, taisīts nuo egles kuoka, tiek lietuots putru vāruot, lai puodā milti nepaliktu mazuos klucīšos Adsel. Vgl. meñte [und das echt le. mieturis].

Avots: ME II, 602

[mìlkti ² Zb. XVIII, 267, Bers., = milti">milti, Mehl; etwa mit dem k von smilkts, Sand?]

Avots: ME II, 626

mìltât, -āju Mar. n. RKr. XV, 126,

1) beim Kochen mehlig werden (von Kartoffelen); ["zu Mehl machen"
Warkl.;

2) miltât Salis, mìltāt ² Domopol, Warkl.], tüchtig prügeln: miltā nuo vietas pa gurniem. [In der Bed. 1 zu milti; in der Bed. 2 zu miltīt II.]

Avots: ME II, 627

mil˜tene, ein essbarer Pilz Sassm.: miltene - sēne, kas nuo virsus atgādina gaileni, tur+pretī apakša tai ir līdze̦na un kâ ar miltiem nuobē̦rta Kursiten. - Der Pl. mil˜tenes, Mehlbeeren (arbutus uvae ursi) U., [arctostaphylus uvae ursi Dond., Wandsen, Valgāle.]

Avots: ME II, 627, 628

mìltuôjs ² : auch Fest. n. FBR. XVII, 85, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, Prl., (mit il˜ ) AP., Dunika, Kal., OB., Ramkau, (mit il ) N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617: miltuoji kartupeļi FBR. XIV, 73. m. ābuolis Prl. n. FBR. VI, 94. kazas piens ir tāds kâ miltuojāks Ramkau. miltuoja ("ar miltiem nuosmērējusies") meita Dunika.

Avots: EH I, 815

‡ milts, Singularform zu mil˜ti, das Mehlkorn: vāru, vāru putriņu - trīs milti katlā Birk. Sakāmv. 104; "ein Unbedeutendes, Kleines" Diet.; draudēja ... samalt milta pe̦lnuos Saul. Burtnieks 1936, S. 90.

Avots: EH I, 814

muceklis, ‡

3) ein Mischmasch
Frauenb.: tādu mucekli (biešu lapas ar miltiem) pīles negrib.

Avots: EH I, 827

II mudêt, - u, - ẽju, schimmeln, verderben, schlecht werden, einen schlechten Geschmack annehmen (von Speisen), übel werden: putra, siens mud Aps., Lub., Druw. milti mud, kad tuos tur siltā vietā C. [ceļā mudēja ("mirka ar sasmakušu ūdeni") prāva dūksts Austr. Vērpetē 68]. nuo saldiem ēdieniem man sirds sāk mudēt [zu mudêt

I?] es wird mir übel ums Herz
Ahs. [Wohl zu gr. μύδς "Nässe, Fäulnis", schwed. dial. muta "staubregnen", air. muad, ai. mudira-ḥ "Wolke", s. die Literatur unter mudas.]

Avots: ME II, 658

‡ našķums Iw., ein Leckerbissen: guovis mauj pēc našķumiem (rāceņiem un miltiem).

Avots: EH II, 6

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùobārstît (li. nubarstýti "hinabstreuen"], tr., hinabstreuen; wiederholt gründlich bestreuen, ausstreuen: gaļu ar sāli; dārzā celiņus ar smiltīm. Relf. - tiês, sich ausschütten, bestreut werden: baltās smiltis nuobārstās par sarkanuo jaciņu A. XX, 164.

Avots: ME II, 760

nùočàmpâtiês ² Kaltenbr., sich (ungeschickt hantierend) besudeln: nuočampājies ar miltiem.

Avots: EH II, 37

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782

nuõgalis: auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 20,

3): auch Frauenb.;

5): "sē̦nalainas miltu atliekas, kas ruodas, nuo miežiem pagatavuojuot putraimus" Seyershof: tie milti tādi putre̦mu nuogaļi vie[n] ir.

Avots: EH II, 45

nùogludinât, tr., abglätten: kalps nuogludinājis smiltis LP. VI, 221. sacīja vēl, it kâ pirmajuos vārdus nuogludinādama Kaudz. M. nuogludināts mākslas darbs Vēr. II, 506.

Avots: ME II, 785

nùojukt, intr., sich verwischen, sich vwerlieren, auseinandergehen, zerstieben: tumsā mediniekam nuojūk pē̦das LP. IV, 135. viesulis aizgājis, ka putekļi un smiltis vien nuojukušas LP. VII, 702. puikam kamašas pa˙visam nuojukušas A. XX, 651.

Avots: ME II, 792

nùokaisît, tr., bestreuen: celiņš nuokaisīts sakapātām eglītēm Austr. [Refl. - tiês,

1) sich bestreuen:
bē̦rns nuokaisījies ar smiltīm Dond. ceļš nuokaisījās salmiem C.;

2) streuend
(intr.) hier und da herunterfallen: milti ne̦suot nuokaisījās Bauske;

3) zur Genüge streuen:
es šuodien nuokaisījuos mē̦slus Warkl.]

Avots: ME II, 793

nùokrapšķêt, intr., [einen knarrenden, knisternden, knasternden Laut von sich geben Jürg.]: gāja, ka zābaki vien nuokrapšķēja. [duris aizvērās, atslē̦ga nuokrapšķēja. N. - Peb., Jürg. smiltis uzkuožuot (ē̦duot), nuokrapšķ; kaķim peli ē̦duot kauliņi nuokrapšķ Schwanb., Aahof, Lis. kaķis uzskrēja pa pakšķi, ka nuokrapšķēja vien Vank., Naud.] Relf. -tiês,

1) "?" vīrs ienācis ka nuokrapšķējies vien Etn. III, 16; [2)"sich räuspern (beim Beginn einer Rede)"
Behnen].

Avots: ME II, 801

nùomurêt, besudeln: zirgs visu galvu nuomurējis ar miltiem. Refl. - tiês, sich besudeln: bē̦rns tāds nuomurējies Al.

Avots: ME II, 823

nùotirinât, ‡

2) abschütteln
Renzen: n. smiltis nuo saknēm.

Avots: EH II, 100

nùozeņ̃ķêtiês, = nùobriest: dubļi uz lielceļa nuozeņķējušies cieti. miltis%20nuoze%C5%86%C4%B7%C4%93ju%C5%A1%C4%81s">akas dibe̦nā smiltis nuozeņķējušās Dond.

Avots: ME II, 890

uoļš,

1) Adj., kieselig
Lis.;

2) Subst., eine Masse von Kieselsteinen (kollektiv)
AP., Jürg. (mit ùo), KatrE., Sessw. (mit ùo ² ); mit Kieselsteinen untermischte Erde (mit ùo ² ) Fest., Kl., Lis.: pe̦lē̦kais, me̦lnais, brūnais uoļš Lös. n. Etn. IV, 162: laiva gulēja bālā uoļā Poruk. druoši bridu tuo strautiņu, kas par uoļu ritināja (Var.: kur uoliņas dibinā) BW. 8381 var. sarkanās smiltis līdz ar uoļu birst un veļas lejup Poruk III, 3. uoļa zeme, a) Kieselerde Vīt.; b) kalkhaltige Erde Peb. māla (grants) ùoļš ² od. ùoļa ² māls (grants), mit Kieseln untermischter Lehmboden Vīt. Vgl. uolis.

Avots: ME IV, 419

pabari [Ronneb.], pabares Mag. XX; 3, 150, pabārkši Peb., [Fest.], pabārkši [Nigr.], pabārņi Lub., pabãrsti Smilt., Sess., Grünh., [in Fest., Kreuzb. und Warkl. auch der Sing. pabārsts], gew. Plur., das Streumehl unter dem Brote; nepiede̦r auzu milti kviešu miltu pabārkšiem (Var.: pabariem) BW. 5167. cepēja aiminas, ka pa bārsta nav LP. I, 153.

Avots: ME III, 6

pabẽrt [li. pāberti], tr., unterstreuen, hinstreuen (perfektiv): pabārsti ir milti, arī sē̦nalas, kuŗas pabeŗ zem klaipa, kād māizi ce̦p Sessau. zirgiem auzas pabē̦rušas LV.

Avots: ME III, 7

pakaust,

1): bļuodiņa, ar kuo smiltis beršanai pakauš Iw. kad stāda, tad ar vienu ruoku pakauš bedrīti ebenda;

2): = pakast 1: kauli ... pakausti ... žuoga malā Pas. XIV, 293.

Avots: EH II, 141

palìekt [li. paleñkti], tr., ein wenig biegen, beugen: galvu, zaru. Refl. -tiês, sich ein wenig biegen, sich bücken: viņa paliekusēs bāza ruoku pēc miltiem Dīcm.

Avots: ME III, 62

‡ II pamatît "pakaisīt miltiem" Auleja: silē saliek sìenu, pamata ar miltiem. silē ūdiņa ielej i[r] miltu pamata.

Avots: EH II, 154

[pamudêt, ein wenig mudêt II: pamudējis siens, pamudejuši milti N.-Peb.]

Avots: ME III, 73

pãrbãrstît, tr., überstreuen: lizi miltiem. [plānu kārtiņu zemes pārbārstīt LP. I, 109.] darbs lirikas vižņiem bagātīgi pārbārstīts Duomas I, 551.

Avots: ME III, 150

pãrkàisît; tr., überstreuen: pārkaisa (ar miltiem) dīķi baltu juo bāltu LP. V, 204.

Avots: ME III, 158

[pãrputêt, hinüberstauben: milti sijājuot pārputēja traukam pār malu.]

Avots: ME III, 171

pā`rts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Kalupe n. FBR. XVIII, 40, Zvirgzdine n. FBR. X, 25, Nerft, Pilda,

1): auch ("plīts priekša") Bērzgale, ("krāsns priekša; mūrītis, kas piemūrē̦ts plīts priekšā, lai uguns nekrīt ārā") Kaltenbr., ("bedrīte krāsns priekšā, kur stāv pe̦lni") Mahlup; pārtā ("Vorofen")
sarauš uogles nuo cepļa un apbeŗ ar pe̦lniem, lai guns neizdziest Oknist; "pavards" N.-Laitzen, N.-Rosen; p. ("cepļa pavards") bija liels: vienā pusē guns zem katla, uotrā pusē bē̦rni sēd Auleja. nama pārtā uzpūstu uogles Vanagu ligzda 33. kas šķitās ve̦cā pārtā zem vieglām plēnēm salts Saul. Tālas vēstis 117; ein Feuerherd im Freien (?): čigāni ... bija savus pārtus sakūruši un savas būdas uzcē̦luši Azand. 169. līdumniecei metās ... karsti saules un pārtu ugunīs Anna Dzilna 15. nuoliekusies pār pārtu ar zaru klēpi ebenda. aprausa ap pārtu mitras smiltis un atstāja tuo kūpam ebenda 79;

3): auch Saikava, Stom.

Avots: EH XIII, 214

pašķîst [li. paskýsti], intr., momentan auseinanderstieben, sprühen: [uguns pašķīda Bauske, von einem heftigen Blitz gesagt.] smiltis vien pašķīst LP. VII, 150. šuoruden atkal pašķīdīs nauda Blaum. vecim dzirksteles vien nuo pīpes pašķīda Dok. A. [kâ meta sulaiņam ar sprigulu, tâ slapjums vien pašķīda Pas. II, 47.]

Avots: ME III, 114

[pasmalˆks, ein wenig od. ziemlich fein : pāsmalki milti; pasmalka auguma zē̦ns; pasmalks kungs.]

Avots: ME III, 103

I pavilˆt, -viļu, -vîlu Nitau "= paviļât II 1" (?): p. plāceņus pa miltiem.

Avots: ME III, 138

‡ pažuoģe "?": pažuoģē jūŗa ne̦s dzintara smilti Jaun. Ziņas 1935, № 213.

Avots: EH XIII, 194

pele (li. pelė˜),

1) Demin. peliņš BW. 2077, 7, verächtl. pe̦lē̦ns, die Maus:
Sprw. pieē̦dušai pelei milti rūgti. ne katrureiz kaķam peles medīt: citureiz ir pele pati piete̦k klāt. mazai pelītei arī ausis. pele pīkst, spiedz Etn. II, 51. visi palika klusi kâ pelītes Kav. rītā pilns zābaks ar pe̦lē̦niem LP. VII, 674. peļu tiesa, der Mäuseanteil, was über das gestrichene Mass an Korn im Lofe, Scheffel sich befindet (scherzhafter Ausdruck) U.;

2) peles (li. pẽlės), Fiebelkrankheit bei Pferden
U.; eine Viehkrankheit St.;

3) peles, fleischige graue Klumpen im Fette des Viehs
Erlaa, Lems. n. U., PS.;

4) peles od. peļu zirnis, vicia cracca Mag. IV, 2, 59; peļu zâle, Gurkenkraut (borago officinalis L.)
Peņg.;

5) peļu dīrâtājs, ein Schimpfwort
Infl. n. U. Als "die Graue" nebst pe̦lê̦ks, pelêt, palss zu li. pìlkas "grau", apr. pele "Weihe" peles (Plur.) "Armmuskel", pelemaygis "Rötelweihe", aksl. peless, gr. πολιός od. πελιτνός "grau", πέλεια "wilde Taube", ai. palitá-ḥ "altersgrau", av. paouruša- "grau", arm. alik "welsser Bart", la. palumbēs "Holztaube" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 53 f., Boisacq Dict. 762, Lidén Stud. 90, Trautmann Wrtb. 212.

Avots: ME III, 195, 196

pelšņa, trockener, körnichter Schnee: brien pa pelšnu kâ pa miltiem Alks.-Zund.

Avots: ME III, 198

pìebẽrt,

1) zu-, hinzuschütten;

2) vollschütten:
Sprw. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta! piebērt maisus LP. IV, 35. zvaigžņu dimantiem piebē̦rts sniegs Vēr. II, 172. Refl. -tiês,

1) sich vollschütten:
maiss piebēries par pilnu. debesis zvaigznēm piebērās Dzimt. V.;

2) für sich, sich (dat.) vollschütten:
Ancītis ar bija piebēries Aps. VI, 21. p. kabatas ar riekstiem;

3) unabsichtlich hinzugeschüttet werden :
pie sukura pieberās milti.

Avots: ME III, 238

pìegrañdît, rüttelnd, stürzend aufhäufen od. vollschütteln Ronneb.: visi trīs, tâ bedrei pa virsu dīdīdamies, piegrandījuši kuce̦niem smiltis virsū Upīte Medn. laiki. piegrandīt lielu gubu Ronneb. piegrandīt pilnu maisu N.-Peb. p. daudz ābuolu Golg.

Avots: ME III, 251

pìeputēt, vollstauben: gaisa caurumi nedrīkst būt pieķezējuši un pieputējuši Straut. Vesel. 31. galva sāka pieputēt jau miltiem R. Sk. II, 253. bagāts tē̦vs sav[u] meitiņu padzirnē audzināja; kad galviņa pieputēja, šķietas tautu malējina BW. 7949 var.

Avots: ME III, 281

II pìesērt, mit Sand oder Schlamm überführen, verschlämmen (vom Wasser) U.: e̦ze̦rs piesē̦rts un pieaudzis Konv. ² 706. Refl. -tiês, überführt werden. Subst. piesē̦rums, Versandung: upes piesē̦rumi Apsk. v. J. 1905, S. 202. piesē̦rumu nevar redzēt, lai gan ve̦cmāte apgalvuo, ka smiltis sane̦stas šķē̦rsu pa pļavu MWM. X, 245.

Avots: ME III, 288

pìesijât, vollsieben: piesijāt bļuodu pilnu ar miltiem Salis.

Avots: ME III, 289

pieskâbt, sauer werden: milti nuostājas dibe̦nā, paliek neizē̦sti, un vē̦lāk pieskābst siles Janš. Dzimtene ² III, 154. daudzas sejas it pieskābušas De̦glavs Rīga II, 1, 529.

Avots: ME III, 291

pìetrĩt,

1) zur Genüge wetzen:
izkaptis vien nevar pietrīt;

2) reibend anpassen
Neuenb. Refl. -tiês, sich reibend sich anhäufen: pietrinušies milti nuo kuoku berzēšanās Warkl.

Avots: ME III, 305

pikaîns: pikaini milti Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 230

pintenis, ein klein es geflochtenes Körbchen: māte aizgāja ar pintenīti uz klēti pēc miltiem Ranken. Aus li. (oder kurisch?) pìntinis dass.

Avots: ME III, 221

plada,

1) der Fladen
Mag. XX, 3, 220; pladiņa, ein flacher Kuchen, flaches Brot Biel. n. U.; sataisa mīklu nuo sarīvē̦tiem kartupeļiem, pūru miltiem un rūguša piena ar sāli: šādu mīklu izplata uz kāpuostu lapām un izce̦p krāsnī pladiņas Popen;

2) der Kuhfladen:
rauši patiesībā bijušas guovju pladas LP. VI, 1, 7;

3) der Mutterkuchen
Mag. XX, 3, 220. Nebst plade, plads und li. plãdas "Aschenbrot" wohl eher aus dem Niederdeutschen (vgl. mnd. vlade "dünner, flacher Kuchen" ) entlehnt, als (nach Fick Wrtb. III ⁴ , 251 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 100) verwandt mit an. flatr, and. flat, ahd. flaz "flach". Da mnd, vl- sonst durch bl- ersetzt wird, müsste die Entlehnung etwa nach der mnd. Periode stattgefunden haben; vgl. auch ple̦da.

Avots: ME III, 314

pludmalis Nigr., plūdmalis, das Gestade; derjenige Teil des Strandes, welcher beim Sturm vom Wasser bespitlt wird, der Streifen zwischen detn Wasser und den Dünen Nigr.: salas bijušas bez mājām: kâ nuoskaluots pludmalis RA. jūŗa laužas dusmīgi uz plūdmali MWM. v. J. 1896, 745, gar plūdmali stiepjas kāpas ebenda 746. malā izgājuši, laivu atstāja tur˙pat pludmalī Janš. Dzimtene ² III, 224. publika saradusies uz promenādi pa smalkuo, baltuo pludmaļa smilti IV, 155.

Avots: ME III, 354

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407

purekslis (aus *purvekslis), der Morast: zirgs tikkuo . . . spēj kāpt uz priekšu, ratus pa dziļuo smilti līdza raudams, vai, kur kāds purekslis, pa tik˙pat dziļuo, muklaiņuo zemde̦gu Siliņš 58.

Avots: ME III, 416

purinât, Refl. -tiês: purinājās cits citam smiltis nuo mugurām Pas. VIII, 229. Dazu auch li. purentis "puddeln (im Sande, von Hühnern)" Arch. Phil. I, 130.

Avots: EH II, 328

II putinât, tr., intr.,

1) putenêt Schrunden, Briņķi, stühmen: sniedziņš sniga, putināja Biel. 1321. kad briesmīgi salst un putenē LP. VII, 25;

2) stäuben; stäubend aufwirbeln:
miltiem galvu putināja BW. 7949, 3.. nesāci tu man te putināt augšā pagājušuos laikus! Vēr. I, 774;

3) "unbändig laufen, schmettern":
zirgs izbijās un sāka putināt Dond. n. RKr. XVII, 48;

4) fact., zerstieben lassen, zerstören:
savas iedzīves negribu putināt laukā MWM. VIII, 410. Refl. -tiês,

1) stäuben, stühmen
U.;

2) sich (sein Hab und Gut) zerstören, vergeuden:
neputinies mūsu dēļ pa˙visam laukā! Plūd. Rakstn. II, 305.

Avots: ME III, 441

putum, Interjektion: smiltis gāja putum, putum BW. 25143.

Avots: ME III, 443

radît (slav. roditi "gebären"), -u, -ĩju, tr., gebären L.; schaffen; hervorbringen, hervorrufen: Sprw. dievs radīja putnu spārniem, cilvē̦ku ruokām. dieva duots, dieva radīts. zuobi īsti kâ radīti kuošanai LP. II, 46. kalēja amatam tas tīri kâ radīts Alm. Kaislību varā 127. viņa bija spēcīga un tādam darbam kâ radīt radīta Vēr.I, 1467. Igora pārnākšana rada visur prieku Krieviņ Stāsts 21. Refl. -tiês,

1) geboren werden; erschaffen werden:
kad tas bē̦rns radījās? wann ist das Kind geboren? U., Zaravič. tad saulīte brūte bij, kad zemīte radījās BW. 33869;

2) sich vermehren
L., Bergm. n. U.; zureichen, gedeihlich sein Bergm. n. U.: milti radās, das Mehl ist verschlagsam L., U.;

3) sich finden
(= rasties) U. Subst. radîšana, das Erschaffen: pasaules radīšana; radîšanâs, das Geboren-, Erschaffenwerden; radĩjums, das Erschaffene, das Geschöpf: kaut˙kas nemirstīgs... vaduot cilvē̦ka dzīvi un paceļuot tuo pārāku par citiem radījumiem Etn. IV, 81. - pa radījumu od. pa radījumam, von Geburt an Bergm. n. U.; radîtãjs, der Schöpfer: radītāja spē̦ks, prieks, die Schöpferkraft, -lust. Da es in der Bed. von slav. roditi teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch im Baltischen altererbt ist (vgl. rasma. raža und rads), so dürfte radît eher mit slav. roditi verwandt, als daraus entlehnt sein. Altes Kausativ zu rast(iês)?

Avots: ME III, 462

raũsis PS., Serbigal, AP., Salis, Ruj., Līn., Iw., Bl., Dunika, ràusis ² Kl., Prl., auch rauša U., Glück IV Mos. 6,15, ein Kuchen, Fladen aus gegorenem Teig U., der Pfannkuchen N.-Bartau: Sprw. ēd raušus, lai maize taupās, iss Kuchen, damit Brot gespartwird (von verkehrter Sparsamkeit)! māte ik˙dienas raušus nece̦p, alle Tage ist nicht Sonntag, - wenn etwas nicht gelingt. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. eļļas rauši, Oelkuchen (Viehfutter). Nach Mag. XX, 3, 162 zu ràust (weil der rausîs in der heissen Herdasche oder an den glimmenden, in die Herdgrube gefegten Ofenkohlen gebacken werde). Dagegen dürfte li. riaušis "Blutpfannkuchen" Lit. Mitt. III, 262 (aus Schoden) zu li. raušės "Farbe, Blut des Wildes" (bei Mielcke) gehören.

Avots: ME III, 488

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest ² Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt ² , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene ² I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest ² Kl., Prl., Laud., riêst ² Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest ² , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt ² , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt ² (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt ² , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest ² (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs ² "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

ruõns: ruôna (dick) sieva AP., Lubn. rùons ² suns Sonnaxt; "re̦sns, dūšīgs, stiprs" (mit uô) Saikava: r. cilvē̦ks. ruôna dzijs ebenda, (mit ùo ² ) Auleja. rùonas ² pakalas Nautrēni. ruõni ("rupji") samalti miežu milti Seyershof.

Avots: EH II, 392

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568

‡ rupaîmi Liepna, = rupumi (unter rupjš): kad ruoku dzirnūs maļ, ne milti, ne putraimi ar vienas reizes malumu nav smalki diezgan, un tāpēc pēc katra maluma jāsijā; rupjās daļas, kas sijājuot paliek sietā, ir r.

Avots: EH II, 385

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 ^1.

Avots: ME III, 563

sabliẽķêt,

1) intr., schliefig, glitschig werden:
sablieķējusi maize;

2) "zerschlagen (vom Regen)":
stiprs lietus sablieķē zemi Ahs. Refl. -tiês, schliefig, glitschig, kompakt werden: sablieķējusies maize LP. vulkāniskie pe̦lni un smiltis sablieķējas par tâ sauktuo tufu MWM. VI, 621.

Avots: ME III, 595

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

‡ sadumêt, dunstig, trübe werden Golg.: laiks sadumējis (= apmācies); "ve̦cuma smaku piejemt" Lubn., N.-Schwanb.: milti sadumējuši; putra pa˙visam sadumējusi ("kļuvusi bieza, drusku ieskābusi") Golg., Jürg., Lemb., Sessw.

Avots: EH XVI, 405

II sadunêt, intr., verderben, verfaulen: mitri milti sadunējuši Stelp.

Avots: ME III, 616

sadusêt, intr., verschimmeln Oppek. n. U., verfaulen: sadusējis siens Aps., Mar. sadusējuši milti N.-Schwanb., Lettin, Pededze. māte guļ smiltenī, pirstu gali sadusēj[u]ši BW. 4061. sadusējis gaiss, schwere, stickige Luft A.-Schwanb.

Avots: ME III, 617

sadust, = sadusêt: sadusuši milti N.-Schwanb., Mar.; siens sadusa (sakarsa) Baltinov.

Avots: ME III, 618

I saduzt, prs. -dūzu Nigr., saduzêt, gew, das Part. praet. saduzis, saduzẽjis gebraucht,

1) dunstig, trübe, finster, böse, übellaunig werden:
saduzusi (in Nebel gehüllt) saule U. saduzēj[u]se saule lēca, lietus gaisa gaidīdama; saduzējis mans prātiņš: iešu tautās. vai neiešu? BW. 10591. saduzuse (Var.: sadugusi, sadūgusi, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduza (Var.: saduga, sadūga, saduma, sadūca; saduzuse) man sirsniņa pret nelieti tē̦va dē̦lu 21902 var. saduzis (Nigr., Katzd.) od. saduzējis (Ahs.) laiks, trübes, bewölktes Wetter. tādas mūžam saduzušas dienas . . . padara cilvē̦ku drūmu Janš. Dzimtene IV, 122. - tagad nu viņš saduzis (bedrückt Stelp., Smilt, Laud., Bers., Lub.) sēdēja uz suola MWM. X, 194. Subst. saduzums, Übellaunigkeit: ne˙kādas liekas rūpes, ne˙kāds saduzums Janš. Bandavā I, 75;

2) krank sein
U.: tē̦vs ir tāds saduzis (unwohl), salti vien. e̦suot, nij ē̦d, ne˙kā Kokn.; (vom Heu) schimmelig werden Oppek. n. U.; saduzējuši (nuo slapjiem graudiem malti un pikuos sagājuši) milti Schlampen; gaļa saduzējusi, hat schlechten Geruch bekommen Salisburg.

Avots: ME III, 618

I sadzīt, tr.,

1) zusammentreiben; heimtreiben:
vakarā, kad luopi bij sadzīti laidarā Etn. IV, 71. luopus kūtī sadzinuse Aps. IV, 12. (ganu meita) izdzīdama piena prasa, sadzīdama baltas putras BW. 29251. sadzīt ļaudis, Leute zu irgend einer Arbeit, einem Tun bestellen U. sadzīt baļkus, akmeņus, Balken, Steine anführen lassen U. putenis pie durvīm kupe̦nas sadzinis, der Schneesturm hat Schneehaufen angestümt JR. IV, 41. ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) ein-, hineintreiben:
stāvus sadzīt zemē LP. IV, 4. (ve̦lns) sadzinis puisi Līdz pē̦dām zemē, puisis ve̦lnu līdz ceļiem Pas. II, 117 (aus Misshof). jūs e̦sat kâ strausi savas galvas smiltīs sadzinuši A. XVII, 584. viņiem vajadzē̦tu šīs smiltis rīklē sadzīt Jaun. mežk. 145. asinis sadzīt asins traukuos Ārstn. kal. II, 69;

3) treibend, nachjagend fangen, auftreiben, ausfindig machen, einholen:
pē̦das sadzīt, die Spur (von jem. od. etw.) auffinden: vīrs beidzuot arī pē̦das sadzinis MWM. X, 416. bet kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. -vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. nee̦suot izdevies meitai brūtgānu sadzīt LP. V, 237. es... kalpu ilgi meklēju, nevarēju ne˙kur sadzīt IV, 109. meklē, meklē - ne˙kur dabūjams, ne˙kur sadze̦nams IV, 139. nuobrauc tai zemē ne˙maz ve̦cākus sadzīt; beidzuot atruon pirtī IV, 45. es ne˙maz nevarēju tevi sadzīt, lai gan steidzuos Dond. precenieki... stāsta, ka tie stirnu vai briedi dzīdami še sadzinuši kājas BW. III, 1, 81. visu dienu jumi dzinu, ...nu sadzinu, nu panācu BW. 28558. dzīrās mani tautas zagt; kur jūs mani sadzīsit (Var.: dabūsiet)? 13384 var. Refl. -tiês,

1) für sich fangen, einholen, ausfindig machen:
miglā tautas es izbēgu, rasā mani sadzinās BW. 13458, 3;

2) einander fangen, einholen:
sadzinās ciema gani, samāvās raibaļiņas BW. 29385.

Avots: ME III, 621

saglumt (unter saglumêt): izlīst lietutiņš, putekļi saglumst, smiltis saslapst Sudrabkalns V. b. l.2 56. lai trūd mani linu kre̦kli saglumuši purviņā Tdz. 48910.

Avots: EH XVI, 409

sagrimt: zirgam staigumā kājas sagrima Warkl. tâ atlaidēs ceļš, ka nevarēja patikt uz priekšu: zirgam da luocītavām sagrima AP. milti sagrima upes dibinā Pas. XI, 307. viņš ... sagrima atkal sevī A. Upītis Pirmā nakts 53. ve̦zums sagrimis uz vienu pusi Saikava.

Avots: EH XVI, 410

sagrust,

1): sagruzduši graudi Dunika. griesti ir sagruzduši, - cik tur vajaga, ka var attīstīties uguns AP. kažuociņš sagruss (III p. fut.) ... kas tur grūzd? ... kažuoks ... sagrudis (für sagruzdis?) Pas. IV, 510; ‡

2) "?": pasaver, vai milti (scil.: maļuot) nav sagruduši Pas. VIII, 437 (aus Atašiene).

Avots: EH XVI, 410

sagul˜t, intr., sich (zusammen) legen, hinlegen, schlafen legen Spr. (gew, auf mehrere Subjekte bezogen); sich absenken, sich lagern: zvē̦ri sagula JK. V, 1, 29. Katruža ar Pruoneli sagulst abas vienā gultelē Janš. Paipala 8. gulta, kur abi sagula BW. III, 1, 87. piesteidzās vēl kādi krievi un sagula vāciešam virsū Purap. puiši gar ceļmalu saguluši (Var.: sakrituši) BW. 12705, 2. balti gulbji saguluši (Var.: apguluši) mana kapa maliņā 27574, 1. egles zari saguluši (Var.: salīkuši, sazviluši) uz bērziņa virsuonītes 9602. gŗūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņās: ni zemīte saguluse... 27705. sausums sagula zem ūdens tikai lieluos pavasaŗa plūduos Kleinb. st. 13. Refl. -tiês, sich legen, hin1egen; sich senken, sich lagern: sagūlušās mierīgās zuosis A. v. J. 1901, S. 771. slimā smagi sagūlās uz ruokām Vēr. II, 660. barībai sagulstuoties zeme saplaisā Konv. ² 749. kustuoņu atlieku sagulšanās uz jūŗas dibe̦nu Apsk. v. J. 1905, S. 128. hipostaze, kuŗa ruodas asinīm sagulstuoties Konv. ² 1239.

Avots: ME II, 632

sâjš:

1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;

2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.

Avots: EH XVI, 469

sakāmêt, intr., "sapelēt un sacietēt" Mar., verderben (von Speisen), alt, sauer, schimmelig werden, einen schlechten Nebengeschmack bekommen: sakāmējis piens Lis., U. gaļa ir sakāmējusi Plm. milti sakāmējuši ebenda.

Avots: ME II, 647

II sakamuôt,

1) (Erbsen) in eine Breimasse zerstossen
MSiI.: kuo visu nesakamuo un nesagre̦muo savā kuņģī A. v. J. 1899, S. 391;

2) zu (festen) Klumpen werden
(auch reflexiv): arumi saulē sakamuo. milti mitrumā sakamuojušies Jürg.;

3) "savelt pikās (biezputru, matus, drēbes)": puikas lauzdamies sakamuojuši gultā drēbes Mar. sakamuot sviestu Serben; "kamus sataisīt" Ruhental.

Avots: ME II, 644

sakā`rpît,

1): skuķis (ar ruokām) sakārpījis smiltis sev vis˙apkārt Salis; ‡

2) scharrend zerstören (?)
Salis: vistas sakārpījušas visu lecekni.

Avots: EH XVI, 416

‡ sakoļ˜ļât Seyershof "pavirši samaisīt": s. kādu putru nuo miltiem.

Avots: EH XVI, 418

samanĩba, der Verstand: Zālamanam bij samanības kâ smiltis jūrmalā I Kön. 4, 29.

Avots: ME II, 680

II samudêt,

1) intr., verschimmeln Kürbis, verderben, einen schlechten Geschmack annehmen:
milti samudējuši Schwanb. piens samud N: -Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. samudējis "sarūdzis, saskābis" Latv. Saule 1927, S. 617: samudējis alus Bers., piens Nikrazen, Orellen. Refl. -tiês, säuerlich werden: putra siltumā var samudēties Nötk.

Avots: ME II, 689

sanest, tr., zusammentragen (namentl. auch von überschwemmendem Wasser gebraucht) U.: sanest daudz malkas. sanest (ar kājām) smiltis, dubļus istabā. paši abi strādā pa klēti, savas pūles sane̦sdami Kaudz. M. 18. Refl. -tiês, "принестись" Spr.

Avots: ME II, 692

saplekšinât,

1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;

2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;

3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;

4) "sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;

5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;

6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;

7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.

Avots: ME II, 702

sariezt, sträuben: sariêzti mati BW. 20164, I. kaķis..., kâ tik pamana suni, sariež spalvu, izlaiž nagus Pas. I, 312 (aus Bolwen). Refl. -tiês,

1) sich beim Gedrehtwerden anhäufen:
pe̦lus, smiltis sariêžas ² kuopā, gubā MSiI.;

2) sich werfen, sich ausbeugen
Lennew. sich seitwärts neigen: siena ve̦zums ir sariêzies (sašķiebies) uz vienu pusi; sē̦ta sariezusies Laud. dēlis sariêzies Golg. vannai dēlīši sariezušies (briestuot sašķiebušies) Lennew. viņa zuobi bija melnīgsnēji un sariezušies Blaum., Druw., (mit iê) Fehsen, Stomersee. grāmatām vāki saulē sariežas Druw.;

3) sich sträuben:
mati sariezušies Lettg. gaiļi sariezušies viens pret uotru N. - Laitzen.

Avots: ME II, 719

sarušinât,

1) auch saružinât Dond., tr., verwühlen, durcheinanderstreuen Spr.: sarušinātas smiltis Stari II, 946;

2) zusammenscharren:
s. zemi ap rāceņu lakstiem Dunika.

Avots: ME III, 724

satrupt: zeme jāaŗ ve̦cā mēnesī, tad tā ātrāk un labāk satrūp Lttic. 1009 (aus Ramkau). smiltis ... satrūp un sadilst Pēt. Av. III, 293.

Avots: EH XVI, 457

savilgt Erlaa, Golg., feucht werden: milti maisā savilguši Plm. siens gubā savildzis ebenda. visa labība savilgs U. b. 49, 36, savilgušās matu šķipsnas Saul. I, 12. savilgušas kabatas drāniņas Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3.

Avots: ME III, 787

sē̦lnava (?), = sẽ̦nala: miltiem mati pieputēj[u]ši sē̦lnavām (Var.: sē̦nalām) vainadziņš BW. 7950 var. Wenn zuverlässig (und dafür spricht gekürztes se̦l˜nava dass. aus Walk), umgebüdet aus *sē̦l[e̦]nas (= li. sė´lenos) nach pe̦lavas.

Avots: ME III, 826

sē̦nalaîns U., sē̦ne̦lains, sē̦nule̦ns, sē̦naluojs, sē̦nuluojs Erlaa, sē̦naluots, sē̦ne̦luots BW. 7953, 1 var.; kleüg, mit Kleie vermischt U.: tīri rudzi man maļuot, sē̦naluoti (Var.: sē̦naluoji, sē̦ne̦laini) sijājuot BW. 4314. miezīšam balts miltiņš; kuo līdz balts, sē̦naluots? 13245, 3. tautu maize sē̦nalaiņa (Var.: sē̦nule̦na) 26399, I.

Avots: ME III, 827

*sēneles (od. *sēneļi?), = sē̦nalas I 1: balti milti, daudz sēneļu BW. 5424, 2 var. (aus Kab.).

Avots: EH II, 481

sil˜dît: auch Pussen, Ramkau; ‡

2) wärmend (kochend) bereiten
Linden in Kurl.: ķīseli sìldīja ² nuo auzu miltiem. Refl. -tiês, ‡

2) warm werden
Salis: kam bij rija ar istabu kuopā, tiem sildījās istaba nuo rijas siltuma. ‡ Subst. sildītājs, der Wärmende: saulīt[e] mana sildītāja BW. 3233.

Avots: EH II, 486

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

šķîst (li. skysti "dünnflüssig werden"), šķîstu, šķîdu, auseinanderfallen U., auseinandergehn; zergehen, zerschellen U.; (nach allen Seiten hin) spritzen, sprühen: glāze drupās šķīst A. XX, 759, skaidas vien šķīst uz visām pusēm JR. IV, 82. kur cirtīšu, tur šķīdīs LP. II, 61. e̦ze̦rā pie krasta viļņi šķīst JR. IV, 24. pa ceļiem šķīdušiem Austriņš. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. brauc, ka dubļi vien šķīst Dr. skriet, ka dzirksteles vien šķīstuot Etn. I, 96. kalējam šķīda nuo āmura dzirkstis A. XX, 35. zirgs, kuram dzirksteles šķīst pa nāsīm un zem pakavām Pūrs I, 115. gar acīm uguns vien šķīst LP. VII, 627. sāka šķīst asaras MWM. VIII, 18. vecītis sazvīruojis ar... Rūju, ka zils un zaļš gar ausīm šķīdis gaļas vārītājam LP. VI, 557. Zu škiêst.

Avots: ME IV, 49

‡ sklanda rauši Wirginalen "nuo rudzu miltiem un burkāniem ce̦pti rauši".

Avots: EH II, 505

I skrejuôt "?": skrejuoju (lasse rieseln?) caur pirkstiem rupjas smiltis JR. VII, 6; vgl. auch skrajuôt.

Avots: ME III, 891

skruõtes U., skŗuõtes Iw. n. FBR. VI, 53,

1) skruõtes Karls., skruõtis (nom. pl.) Wolm. u. a., (auch der sing. skruots, -s) Taurup, AP. u. a., Flintenschrot
U.; skruošu bise, die Schrotflinte Brasche; skruošu maks, der Schrotbeutel id.;

2) das Schrotmehl
U.;

3) skruõtes, der Schrotgang in der Mühle
Karls. skruõšu milti Adiamünde, = skruotējums; milti">skruõtsmilti AP., feines, weisses Mehl. Aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 900, 901

skruõtêt, -ẽju,

1) schroten, grob vermahlen
U., Spr.: graudus saspaida, skruotē un maļ Mazvērs. Luopkuopība III, 86. skruotē̦ti milti, das Schrotmehl Brasche. skruotē̦ta maize, Brot aus geschrotetem Korn Altenwoga, Erlaa, Stockm.;

2) prügeln
Siuxt, Libau, AP., N.-Autz, Nurmhusen, Vank.; heftig schelten AP., Daudsewas, Matk.;

3) "?": tē̦vs sagrābj stieni, ieliek ugunī un grib pušu skruotēt (= skruõstît?) LP. IV, l;

4) viel und energisch essen
C., Salgaln, Bauske;

5) schiessen:
skruõtē tik virsū! Pabbasch. Subst. skruotējums Erlaa, Altenwoga, = skruots. aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 901

skrul˜linât, skrulinât, tr., kräuseln, aufdrehen, aufwirbeln Bauske: ar.. . ruoku skrulinādams savas mazās ūsiņas MWM. VIII, 211. viesulis skrullina smiltis gaisuos Dünsb. Refl. -tiês, sich in die Runde drehen Ahs.: meitenes, saķē̦rušās ruokās, skrullinājās apkārt.

Avots: ME III, 899

I sluokatnis Uodziena n. Etn. I, 43, AP., Erlaa, Fest., Laud., sluôkatne Vīt., sluokatne Lös., eine Art grösserer Fladen aus grobem Gersten- od. Buch- weizenmehl mit einer Einlage aus gehacktem Fleisch und Zwiebeln (auch Hanf u. a. Saikava): sluokatnis ir plācenis nuo miežu vai griķu miltiem, vidū pildīts ar smalki sagrieztu gaļu un sīpuoliem BW. I, S. 187. galds bij piekŗauts pilns ar maizi, karašām, sluokatņiem III, 1, S. 46. mušas staigā pa sluokatņiem (pīrāgiem) JR. III, 43. ej ar dievu, metenīti, ar tuo savu sluokatnīti! atnāks mūsu lieldieniņa ar baltuo piena rausi BW. 32213, 2. Vielleicht Umbildung eines *sluokata "Fläche, Ebene, Flaches, Ebenes" (zur Bed. vgl, plãcenis), und dies zu *sluoks "flach, eben", wozu vielleicht sluokât II, wenn eigentlich: breitschlagen.

Avots: ME III, 944

smarde (apr. smorde "Faulbaum"), Parfüm, Riechwasser: miltiņi smaržuo... patīkamāki nekâ visas pirktās smardes Janš. Dzimtene V, 406. pudelītes ar smardēm Bandavā I, 41. Zu smirdêt.

Avots: ME III, 954

I smelkne Schlehk n. FBR. VII, 46,

1) "smalks mežs" Treiden, (mit elˆ ) Festen, Warkl. (vgl. smalce);

2) smelkne Kandau, meist im plur. (smelknes Iw. n. FBR. VI, 54), das feine Mehl, das beim Grützemachen abfällt
U., (smelkne) Wolmarshof, Ronneb., Drobbusch, Raiskum, (mit èl ² ) Warkl., Festen, Meiran, (smel˜knes) Bornsmünde, Grünwald, Deg.: viņš jau ne smelknes ("smalkas sē̦nalas") nevīdē nuo putraimiem atškirt Alksn.-Zund.; smelknes "visādi smalkumi (pe̦lus u. c.) " Stenden, Erwalen, "smalkas pe̦lavas" Dond., "siena (Dond., Wandsen, Matthiä), ābuoliņa, salmu, pe̦lu u. c. smalkumi" Kurs., Nachbleibsel, gemengt mit Staub und Sand; "smalki (siena, pe̦lu) izbirumi, mazas sēkliņas u. c." Nigr., (smel˜kne) Schrunden, Upesgrīva, "Malm" Karls.: uz kūtsaugšas nav vairs ne pe̦lu saujiņas; smelknītes vien vēl pa škirbiņām atlikušās. kūts priekšā, kur sìenu bāza, sakrājies liels pulks smel˜kņu Janš. saslaucījis smelknes nuo apcirkņiem un izcepis maizi LP. III, 92. pie miltiem jauca klāt smalkās pe̦lus, sìena smelknes Janš. Dzimtene ² II, 16. sagrābi smelknes un saber maisuos! Dond. skaidas, smelkni (Schutt?) LP. I, 149. matu smelknes VII, 674. smelknes Feilstaub L., Sägespäne U., Pulverstaub LD. n. U., Malm, (dzelzs smelksnes Dr.) Eisenfeilicht V. dzelzs smelkne, kaltuves atkritumi Konv. ^l 173. visu sieku dzelzs smelkņu iebēra vecītim acīs Pas. II, 116 (aus Siggund). smelkne "smalka smilts" Dienas Lapa 1891;

3) winzige kleine Exemplare:
zaķu smelkne (mit el˜ Bauske, mit elˆ Gr.-Buschhof) jūs! Bārda Zem. d. 100. kuo tu, bagātnieks, ar tādām smelknēm (kleinen, unbedeutenden Leuten) ielaidies? Stenden. Zu smalknes, smalks.

Avots: ME III, 957, 958

smìlts: auch (mit ìi ² ) Alswig, Druw., Fehteln, Heidenfeld, Lasd., Ramkau, (mit ilˆ ² ) Allend., Koddiack, Ruj.; in Blieden dazu ein gen. pl. smiltu; Eigennamen mit Smilt- Plvv. I, 70, 78, 90; grūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņā BW. 27615. bija uzplē̦sts... zemes gabals. te gan bija smiltiņa, tuomē̦r ne balta Jauns. J. un v. 99.

Avots: EH II, 538

smìlts, -s (li. smiltìs) Arrasch, C., Wolm., PS., Gotthardsberg, Jürg., Ermes, smìlts ² , -s Lis., Golg., Adl., Bers., Kussen, smilˆts ² , -s Salis, Grünh., Kandau, Sessau, Mesoten, Deg., Siuxt, Seyershof, Karls., N.-Peb., smilts, -s Salisb., Treiden, Marzenhof, A.-Laitzen, Annenhof, Selsau, Sessw., Meselau, Lös., Grosdohn, Marzen, Saikava, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Stelp., A.Rahden, Gr.-Sessau, Mitau, Hofzumberge, Grenzhof, Kr.-Würzau, Gr.-Autz, Lieven-Bersen, Wolgund, Uozuolnieki, Duobenieki, Tetelminde, Tuckum, Schlampen, Samiten, Stuhrhof, Prawingen, Rönnen, Kurs., Ellei, Gränzhof, Behnen, Blieden, Fockenhof, Bixten, Hasenpot, Appricken, häufig im plur. smìltis Wolm., C., Neuenb., Homelshof, smìltis ² N.-Laitzen, A.-Schwanb., Prl., smilˆtis ² Seyershof, Treiden, Kremon, Salis, smiltis Ruj., Marzenhof, Nötk., Serben, AP., Fossenberg, Holmhof, Alswig, Kreuzb., Misshof, Mesoten, Schönberg, Dobl., Mitau, Annenburg, Jakobshof, Kr.-Würzau, Lieven-Bersen, Uozuolnieki, Vītiņi, Garrosen, Ellei, Schmarden, Zerrauxt, Pampeln, Fockenhof, Brucken, Gränzhof, A.-Moken, Essern, Nurmhusen, Waddaxt, Matkuln, Postenden, Dünhof, Selg., Windau, mundartlich (Baldohn, Schönberg, Mesoten, Bornsmünde, N.-Bergfried, Tuckum, Neuenb., Gr.-Autz, Alschw., Preekuln) auch als ē-Stamm, livon. smilˆti ² Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, Sussikas, Neu-Salis, = smilkts, der Sand: tik dziļi viņa bija iekasusies smiltē. jāiet smilšu kalniņā (in den Friedhof) BW. 236. tā (Gauja)... veļ sarkanās smiltis Aus. II, 2. te̦kuoša smilts Konv. ² 976 od. te̦kuošas smiltis MWM. VI, 350, Flugsand. vai tavs nams neatradīsies pēdīgi tik uz smiltīm? Mērn. 1. 57. dievs duod viņai vieglu smilti (leichte Erde, Ruhe) MWM. VI, 682. vieglas smiltis (terram levem) vēlēt Aus. I, 44. tik daudz tev grē̦ku, cik jūŗā smilšu Br. 392. nīkst kâ smilšu grauds 317. trums izput kâ jūŗas smiltis 185. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. Zu smelis (s. dies).

Avots: ME III, 964, 965

snirkstêt Warkl., sņirkstêt LKVv., snirkšêt, snirkt, knirschen U.: luopi ē̦d, ka snĩkš vien Ruj. kaķis ē̦d peli, ka sņiŗkst vien Nigr. sniegs snir̃kš Ruj., (mit ìr ² ) Schwanb. smiltis zem kājām snìrkst ² Bers. Zu an. snǫrgla (wenn mit g aus k! ) "röcheln", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 698 f. und Persson IF. XXXV, 210.

Avots: ME III, 977

šņir̂kstêt Saikava, šņir̂kstêt ² (daneben das Praesens šņir̃kst) Schibbenhof, -u, -ẽju, = snirkstêt, ņirkstêt, knirschen U. unter snirkt: zuobi sacirtās, šnirkstēja kâ zvē̦ram A. Brigader Daugava I, 837. aiz dusmam (sāpem) zuobus griež, ka šņirkst vien Fest. šņirkst sniegs zem kājam Saikava, Sessw. pa šņirkstuošuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193. šnirkstuošiem . . . zābaciņiem pa grantē̦tuo .., ceļu aizgājusi 71. nazis šņir̂kst gar akmeni ve̦lkuot Mar. izkapts šņirkst zemē Laud. zem zābakiem šņirkstēja kluona zvirgzdi Jauns. III, 41, Lennew., Wessen, (mit ir̂ ) Bers. suoļi . . . šņirkstēja uz sasalušā, sniegainā ielas bruģa Saul. Zalktis II, 42. viņa ēda, ka šņirkstēja (mit ir̂ Bers.) vien Saul. I, 57, maizē smiltis, zuobuos šņirkst Alswig., Fest., Smilten, Odsen, Salisb., Sermus, (mit ir̂ ² ) MSil. gaļa vēl nav gatava (ist noch nicht gar), šņirkst pa zuobiem Schibbenhof. stikls šņirkstē̦dams pārgriêž . . . kurpi Vēr. II, 1412, Ruj., Schwanb., Selsau, (mit ir̃ ) Grünw., (mit ir̂ ) Nötk., (mit ir̂ ² ) Stenden. šņirkstē̦dams pluosts piespiežas pie tilta A. Upītis J. 1. 34. kāpuostu un runkuļu lapu šņirkstēšana MWM. VIII, 594. sāk ravēt, pļauj ka šņirkst ² vien Stenden. Vgl. ņirkstêt.

Avots: ME IV, 95

I spala, die Schicht, Bodenschicht Lub.: (labība) spalām (Selsau), nevienāda Druva II, 459. kalna nuobrukumā re̦dzam zemes dažādās spalas: mālu, smilti un me̦lnuo zemi Druw. Zu derselben Wurzel sp(h)el- "spalten" wie spals und spaļi?

Avots: ME III, 982

I staņķis,

1) staņķis Smilt., (mit àņ ² ) Lis., (mit aņ̂ ² ) Dond., Wandsen, Sessau, ein gehöhltes, mehr hohes, als breites Holzgefäss
Bielenstein Holzb. 284, 324, 337; ein Zuber (mit Deckel Allunan, Gr. - Jungfernh. n. U.) zur Aufbewahrung saurer Grütze Etn. I, 17, Annenburg, Talen, Barbern; ein aus einem Baumstamm gehöhltes Salzbehältnis Bielenstein Holzb. 284; der hölzerne Mörser zur Bereitung von Gerstengraupen Biel. n. U.; re̦sns kâ putras staņķis Alksni - Zundulis. tīnē un staņķīšuos bij dažādi milti R. Ērglis Pelēko bar. vectēvi 25. maisījumu ielej kublā (staņķī) Konv. ² 334;

2) ein aus einem Baumstamm gehöhlter Bienenstock
Druw.;

3) eine Stampfe aus BIrkenmaserholz
Bielenstein Holzb. 265 (aus N. - Autz);

4) das Gefängni;
zagli ielika staņķī Druw.;

5) "?": Trilaps savu be̦ku staņķi še atlaida panākstuos. paga, paga, be̦ku staņķi, nu mēs tevi kruoģēsim! BW. 20958. Aus d. dial. stang (in Grimms Wrtb. unter Stande) "Stande".

Avots: ME III, 1044

stẽrķelaîns: stẽrķele̦ni (reich an Kraftmehl) milti Seyershof.

Avots: EH II, 577

stìne ² Saikava, stĩnis Lieven - Behrsen, Siuxt, stīnis W. - Livl. n. U., stīņa, = tīne: pārve̦d... pilnu stīni garuoziņu BW. 22124. stīņas pilnas ar miltiem JK. V, 88. In Lieven - Behrsen bedeute stĩnis ein nach obenzu sich verjüngendes hölzernes Salzgefäss: sāls jāiebeŗ stīnī.

Avots: ME IV, 1076

I sũrs,

1): auch Grünwald (Zālīte), (mit ù ² ) Nerft, Warkl.;

2): s. kâ apšu miza Salis. s. (grūts) darbs AP. bē̦rnu maize ir sūra maize ebenda. pē̦rnājie milti ir sūri Orellen. mans mūžs ir s. kâ vērmeles ebenda. s. (mit ù ² ) ir sīpuols, rutks, brandeviņš Linden in Kurl. pirts nee̦suot sūra Austriņš Raksti VII, 62. Subst. sũrums: es izvilku ... apiņam sūrumiņu BW. 19800. panest visus sūrumus un grūtumus Orellen. ir gan viens s. (bē̦das), kad zirgi katru pavasari sprāgst Seyershof.

Avots: EH II, 609

II svil˜pene: "skābā putra nuo rudzu miltiem" Mežamuiža n. Ceļi VIII, 232.

Avots: EH II, 618

I taucêt, -ẽju,

1) düngen
Lemb. u. a. n. U.;

2) fett werden lassen, mästen:
es taucēju pavēderi BW. 35781. taucēt savus suņus MWM. v. J. 1897, S. 783. taucēja ar maizes miltiem . . . zirgu Latv. sēd uz mūriņa un tàucē ² pakaļu Saikava. Refl. -tiês, sich mästen: kâ slinks runcis taucējas nuo citu sviedriem. Zu tàuks "fett".

Avots: ME IV, 135

tĩràuzas: tīrauzu ("kur auzas vien") milti Orellen. es tev devu tīrauziņas BW. 29995, 1.

Avots: EH II, 686

I truslis,

1) gew. der Plur. trušļi, = trusis I, eine Wasserpflanze (Schachtelhalm?) Assiten, Kurs., Nigr., Siuxt, Stenden, Upesgrīva, Wandsen; Binsen, Schilf Sassm., Stenden;

2) ein aus grobem Gerstenmehl gebackener (brokkeliger) Fladen
Laud.: kamdēļ trusli cepi? varēji cept nuo kviešu miltiem Laud. nuo šīgada kviešiem maize kā truslis ebenda; trusls "eine Art Fastenspeise" Borchow. Zu trausls.

Avots: ME IV, 248

tume U., Kurs., Naud., Nötk., tuma U., Dond., der Tumm, die Grundsuppe; tuma Ruhental, eine Art Suppe aus Weizenmehl; tume Römershof, Mehlbrei; tume Zvirgzdine, der Rahm auf süsser Milch; tume U., tuma U., Buttergrütze; tume "bišu līmis" Lubn.: vakariņās ir izvārīta tuma Ruhental. es izvārīju miltu tumi Romershof, Siuxt. auzu tumi CTR. I, 63. ja skābus kāpuostus vāra, tad gardāki būs, ja tiem uzsitīs tumu virsū nuo smalkiem miltiem, pāris kaŗuotēm krējuma, taukiem, sviesta Dond. - tumes pakāļa, ein dicker Mensch Naud. Woht zu tumêt.

Avots: ME IV, 261

uzbir̃t (li. užbìrti), (auf etwas) aufstreuen (intr.), aufrieseln, auffliessen: smiltis uzbira uz grīdas. mutīte kâ uzbirusi maguoņlapa Ezeriņš Leijerk. I, 145.

Avots: ME IV, 317

uzkaisît,

1) aufstreuen:
uzkaisīt smiltis uz grīdas;

2) Schläge versetzen:
uzkaisīt zirgam ar pātagu Stenden. Refl. -tiês: par daudz sukura uzkaisījies, es ist versehentlich zu viel Zucker aufgeschüttet worden.

Avots: ME IV, 338

uzmaisît,

1) aufrühren, rührend das Unterste zuoberst kehren; auflockern:
uzmaisīt dīķī dūņas. uzmaisīt iejavu, mīklu (miltiem uzlej karstu ūdeni, pēc brīža uzber miltus un tad uzmaisa).. sìena vālas uzmaisīt AP.;

2) zum zweitenmal aufpflügen:
uzmaisīt... zemi ar arklu A. XXI, 11;

3) rührend, mischend, mengend zum Vorschein bringen, auffinden:
graudus maisuot var uzmaisīt neizvētītu vārpu Dunika. Refl. -tiês, herumstreichend sich einfinden: kuo tāds diedelnieks te uzmaisījies? Stenden.

Avots: ME IV, 354, 355

uzmal˜t,

1) auf etw. mahlen
(perfektiv): uzmalt kviešu miltus rudzu miltiem virsū;

2) (mahlend) auflockern, aufwühlen:
ceļš dubļu dubļuos, kâ uz˙malts Segewold;

3) noch (ein Quantum) mahlen:
vēl drusku jāuzmaļ, citādi nepietiks. Refl. -tiês, umherstreichend sich einfinden: par nelaimi... students se uzmalies un uzplijies viņam virsū Janš. Dzimtene IV, 45. Subst. uzmalums, das Übermass beim Mahlen.

Avots: ME IV, 355

uzmata, uzmats (li. ùžmatas "Vorwurf"),

1) eine Zugabe von Mehl od. Getreide zu Heu und Stroh bei Pferdeund Viehfütterung U.; das Hafermehl, das zum Pferdetrank geschüttet wird
(uzmats) Fest. n. BW. II, S. 404 (No 8199), Bers., Druw., Golg., Kl., Saikava, Sessw., Sinolen, (uzmata milti) Altenwoga, = mistra 2 Schwanb. (uzmats): zirgiem malu uzmatiņu (Var.: uzmetiņu) BW. 8199, Memelshof. zirg[i] (sc.: bļāva) uzmata malējiņas BW. 17667. kad samaļ un miltus pa saujai uzputina uz ūdeni, tad ir zirgiem, ir guovīm labs uzmats Janš. Dzimtene ² III, 81. es atšķīru sīkuos miežus un auzas uzmatam Druw. jābrauc samalt auzas uzmatam Sinolen;

2) "?"Mahlup (uzmata);

3) "lieka, savādāka dzijs adīkli sākuot" Meiran (uzmats);

4) ein Strumpfband
RKr. XVI, 218: vedēji ņēma līdz... pa˙pilnam uzmatu un cimdu BW. III, 1, S. 88, pie katra dvieļa bija... ar uzmatu piesiets cimdu pāris ebenda. zeķes un cimdus, sasietus ar uzmatu RKr. XVI, 100. uzmatu pāriņi saviķe̦lē̦ti 136.

Avots: ME IV, 356

uznẽ̦sât, viel od. oft (hin)auftragen: vējš uznē̦sājis aude̦klam smiltis Salis. citiem slimību uznē̦sāt, mit einer Krankheit behaftet umhergehend andere anstecken.

Avots: ME IV, 362

uzpḕrt,

1) Schläge versetzen:
uzpērt bē̦rnam ir uz viena, ir uz uotra gurna Dunika;

2) aufwerfen, aufschlagen:
uzpērt krāsu siênai ar peramuo suku Schwanb.; aufspülen: ūdens uzpēris smiltis uz pļavas;

3) schlagend, prügelnd zum Vorschein bringen: uzpērt bē̦rnam asinis
Stenden;

4) noch, von neuem schlagen, prügeln:
uzper viņu vēl! Drosth.;

5) hin und her werfen; zappeln
(perfektiv): zivs vienu, uotru reizi vēl uzper ar asti un tad ir beigta Segewold. Refl. -tiês,

1) mit Mühe (zappelnd, sich hin und her werfend) hinaufgelangen:
kuģis ar muokām uzpērās pa se̦klumu augšā Adiamünde, Saikava;

2) umherirrend sich einfinden:
mums čigāni uzpē̦rušies Dunika;

3) "iedzīvuoties": tas cilvē̦ks ir uzpēries KatrE.

Avots: ME IV, 364

uzpildît,

1) eingiessen
(perfektiv); ganz anfüllen: uzpildīt alu pudelēs Bers. uzpildīt alus mucu Golg.;

2) aufschütten:
uzpildīt ē̦kas pamatā smiltis līdz kādai vietai;

3) auffüllend ebnen:
uzpildīt iedubušu ielu.

Avots: ME IV, 364, 365

uzpùst (li. užpũsti "hinaufblasen"),

1) auf etw. (hin)aufwehen, -blasen, -hauchen:
nav ne vēja vēsmiņas, kas uzpūstu daudz maz spirgtuma Aps. IV, 6. vējš uzpūtis smiltis uz paluodzi;

2) aufblasen
L.; aufblähen: zeltis uzpūta uguni LP. V, 227. (kalējs) uogles ugunī uzpūš Jesaias 54, 6. uzpūsts ziepju burzguls. bada uzpūsts cilvē̦ks. uzpūstām miesām Poruk Dzīve un s. 65. šķīsta piena neduodat! tas uzpūta vēderiņu BW. 32803, 1 var. (fig.) Ančītes palikuši bagāti, tâ kâ pūšus uzpūsti JK.;

3) ein wenig blasen, wehen, hauchen:
mazākai vēsmiņai uzpūšūot Pūrs III, 121;

4) (auf einem Blasinstrument) aufspielen:
jandaliņu uzpūst LP. IV, 42. uzpūt kādu krietnu gabalu - vai nu sudmaliņas, vai šļūci! Janš. Bandavā II, 46. Refl. -tiês,

1) sich aufblasen
U., sich aufblähen: vē̦de̦rs uzpūšas Pūrs III, 31. vārgulītim vēderiņš uzpūties Nigr. Sprw.: uzpūties kâ pūslis Birk. Sakāmv. 64. uzpūties kâ pūpēdis JK. II, 433. uzpūties kâ tītars 605;

2) pe̦lni uzpūtās ēdienam Jürg., die Asche wurde versehentlich auf die Speise geblasen;

3) hochmütig sein
U., hochmütig werden Spr.; zornig werden: viņš staigā uzpūties (zornig) Sessw.; uzpūties, stolz LKVv.

Avots: ME IV, 369, 370

uzputinât,

1) stäubend
(tr.) auf etw. fallen lassen; (hin)aufstühmen, -wirbeln: miltus pa saujai uzputina uz ūdeni Janš. Dzimtene ² III, 81. uz klētsaugšu uzputināts sniegs. viesulis tur uzputinājis smiltis;

2) "?"; kad putra me̦lna, tas ir - viņai pamaz piena vai kreima, tad saka: uzputini putru! tas ir - pielej kreimu vai pienu klāt! Grünh.

Avots: ME IV, 369

uzsērtiês, sich lagern (perfektiv) über (vom Sand): uz pļavas uzsē̦rušās smiltis Dond.

Avots: ME IV, 376

uzskaluôt, (hin)aufspülen: viļņi uzskaluojuši smiltis uz krasta. Refl. -tiês, (hin)aufgesptilt werden: uz pļavas uzskaluojušās smiltis.

Avots: ME IV, 377

uzsper̂t, ‡

3) auftretend emportreiben:
skrējis uzspe̦rdams mazus uzkalniņus (wo er laufend auftrat, bildeten sich kleine Hügel) Pas. XIV, 28; ‡

4) "?": gaŗas zeķes vien adīju, kunga dē̦la gaidīdama; ve̦lns uzspēra (Var.: atgrūda) arājiņu, tupelīšu nesējiņu BW. 7273. Refl. -tiês,

1): (cilvē̦kam krītuot) smiltis gaisā uzspērās Jauns. Raksti IV, 108.

Avots: EH II, 734

vãkât Dunika, Libau, = vāķêt: vākāt miruoni, līķi. vākājuot likuši pie zārka uz galdiņa maizes kukuli MWM. v. J. 1899, S. 458. vākājat, vāķenieki, ve̦dat mani smiltienā! BW. 27453.

Avots: ME IV, 494

vāķenieks, vāknieks, wer Totenwache hält: vākājat, vāķenieki (Var.: vāknieki), ve̦dat mani smiltienā! BW. 21453.

Avots: ME IV, 495

II vârste ² ,

1): melder[i]s stāv nuo miltiem balts, v. jautri klabinājas Skalbe Raksti II (1938), 162;

2) = vārpsta 3 (?): klikšķina v. atgriežuot arklu Skalbe Raksti III (1938), 325.

Avots: EH II, 765

*vaskājs (? ?), vaskuojs, = vaskaîns 2: putni vaskajām [kann zu vasks 2 gehören!] (Var.: dze̦lte̦nām) kājinām BW. 30988, 2. vaskuojās smiltiņās 16959 var.

Avots: ME IV, 485

vẽjuôt,

1): (dejuojuot) brunči vējuoja straujuos luokuos A. Upītis Pirmā nakts 164. gaisā vējuoja silti maija vēji Ciema spīg. 3. Annele, vējuodama (hauchend, blasend)
kâ plēšas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 20. krē̦sla vējuoja augstu pār pilsē̦tu J. Veselis Dienas krusts 99:

2): auch Frauenb.;

3): kaltē̦tuos sapalus, kas ... vējuoja aiz ustabas paspārnē Austriņš Raksti VII, 205; ‡

4) stieben (?):
smiltis vējuoja zem braucēju zirgu pakaviem Ciema spīg. 212. Refl. -tiês,

2): albern sein
Serben; ‡

3) sich leicht bewegen (?):
katra matu cirta viņai vējuojās gaišā priekā Jauns. Kapri 137.

Avots: EH II, 775

veļas Vīt., = veļi: bāliņš jauns nuomira, veļās (Var.: veļuos) ņēma līgaviņu BW. 27798. sauc mani veļās (Var.: veļuos) 34151. grūti māmiņai... veliņās (Var.: smiltienā) 27703, 1 var. līķim zārkā palaga stūŗus nesien kuopā, lai tas pa veļām varētu svabadi iet uz strautu mazgāties BW. III, 3, S. 872.

Avots: ME IV, 535, 536

I vẽlêt, -lu ([mit ē̦] AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Lubn., Memelshof, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt,Stenden, Wandsen, [mit ẽ ] Adiamünde, Dond., Dunika, Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segew., Wainsel) od. -ļu (Glück II. Makkab. l, U., Mar. n. RKr. XVII, 144, Kaltenbrunn, Oknist, Selsau) od. -ẽju, -ẽju.

1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;

2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;

3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;

4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;

5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.

1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;

2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,

1) das Wünschen;

2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,

1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;

2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 ¹ - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.

Avots: ME IV, 556, 557

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I ⁴ , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533