Paplašinātā meklēšana

čur̃ra, die Fensterschwalbe (hirundo urbica L.) Sassm.

Avots: ME I, 423

‡ čur̃rā savilkt(ies) Dond., sich zusammenziehen: gaļa cepuot pa˙visam savilkusies č.

Avots: EH I, 297

‡ čur̃râtiês Frauenb. "sich am Wagen reibend knarren (von Wagenrädern)".

Avots: EH I, 297

‡ čuružiņa BW.12424, 4 var., = čaraža I.

Avots: EH I, 297

‡ knur̃ra Lems., = ‡ knur̃ga.

Avots: EH I, 634

kuŗreĩzẽjs, jedesmalig: kuŗreizẽja kombinācija stari II, 788.

Avots: ME II, 327

[ļur̃ra Dond. "ein schlechter nlensch"; ļur̃rât"nelāgi darit": sāks atkal ļurrāt Dond.]

Avots: ME II, 545

murrât: auch Sermus.

Avots: EH I, 835

murrât, muŗŗât, -ãju, intr., schnurren: kaķis muŗŗā, kad tuo glauda Etn. II, 51. vēl mums stallē murrātājs (= buks) RKr. XVI, 129.

Avots: ME II, 671

muŗŗât, s. murrât.

Avots: ME II, 671

‡ nùour̃rât,

1) "?": pēc nuoplaukšķināšanas un nuourrāšanas Janš. Līgava I, 390;

2) eine Zeitlang hurra schreien:
nuourrāja tâ, ka visa pamale atskanēja;

3) n. jumtam kruoni Mesoten, nach der Bedachung eines Gebäudes mit Hurrageschrei auf dem Dachfirst einen Kranz anbringen;

4) mit Geschrei (vom Katheder) verjagen:
n. runātāju nuo katedras.

Avots: EH II, 103

‡ nuouŗŗâtiês Frauenb., eine Zeitlang heftig zürnen: par kuo tu tâ nuouŗŗājies?

Avots: EH II, 103

ņur̃ra,

1): ai, runcīti, peļu ņ˙! Tdz. 57201.

Avots: EH II, 117

ņur̃ra, s. ņura.

Avots: ME II, 907

‡ nur̃rât, -āju Seyershof, knurrend seine Unzufriedenheit äussern: ve̦cais nurrā visu laiku.

Avots: EH II, 29

ņurrât, ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit ur̃), schnurren (von Katzen).

Avots: EH II, 117

[ņurrât, -āju

1) ņur̂rât ² , = ņurdêt: suņi ņurrā: ņur, ņur Sassm. n. RKr. XVII 44;]

2) ņur̃rât fressen (von Katzen gebraucht)
Wain. Vgl. ņurât.

Avots: ME II, 907

‡ ņurrêt, schnurren: ņurrē̦dami un burrē̦dami abi ... runču teviņi klausījās Dünsb. Piķis un Stintis 52.

Avots: EH II, 117

[ņur̃rîtiês "?": kaķis ņurrījas peli ē̦duot Pampeln.]

Avots: ME II, 907

pā`rur̃rinât, tr., mit Hüte des Zurufes ur̂r (Schweine) nach Hause trelben: malkas cirtējs ātri pārurrina citas cūkas mājā LP.VI, 553.

Avots: ME III, 184

pļur̃ra drēbe, ein dünner und schwacher Stoff: žīds piedāvāja tādu pļurra drēbi pirkšanai Dond.

Avots: ME III, 374

‡ pur̃rât NB., = strèbt, schlürfen.

Avots: EH II, 329

purrata, comm., einer, der sich oft ärgert, böse, unzufrieden ist: purrājas kâ purrata!

Avots: ME III, 419

purrâtiês, -ãjuôs, sich (oft) ärgern, böse, unzufrieden sein: kuo nu purrājies par niekiem! Aus d. purren?

Avots: ME III, 419

‡ sačur̃ruôtiês Dond., sich zusammenziehen.

Avots: EH XVI, 401

sa-ur̃râtiês, einander zurufen, zuschreien: dažreiz abi pulki suvā starpā saurrājās RKr. XVI, 133.

Avots: ME III, 775

*skur̃ra od. *skur̃re, in der tahmischen Verbindung iekrist skur̃re, (loc. s.) "plêst matus" Rothofn. FBR. VIII,131; vgl. skura I 2.

Avots: ME III, 906

skurrâtiês, -ãjuôs, das Gesicht verziehen (wegen etwas Unangenehmen) Katzd. Etwa auf mnd. kurren "knurren, brummen" beruhend?

Avots: ME III, 906

spurr ! Interj. zur Bezeichnung des schneilen Fliegens, des Schwirrens: spurr! lakstīgala eglē LP. I, 168.

Avots: ME III, 1033

‡ spur̃ra Stenden, ein Spielzeug ("vilciņš").

Avots: EH II, 565

‡ spur̃rulis Stenden, = ‡ spur̂ra.

Avots: EH II, 565

urr! Wid., Interjektiun, womit man Schweine (nach Hause) lockt Birsgaln, Stelp., LP. VI, 553; Lautb. Lomi 190.

Avots: ME IV, 307

‡ ur̃#ŗa Frauenb., eine Grube auf dem Weg.

Avots: EH II, 716

ur̂ra ² Dond. n. RKr. XVII, 60, comm. = urza 1.

Avots: ME IV, 307

uŗŗā Dunika, hurrah!

Avots: ME IV, 309

urraciņš Grünwald, ein Tanzabend, eine lustige Abendgesellschaft.

Avots: ME IV, 307

urrājiêns A. XXI, 204, das einmalige Hurrahrufen.

Avots: ME IV, 307

urrât, ‡ Refl. -tiês AP. (mit ur̃), "hurrah" rufen.

Avots: EH II, 715

urrât, -ãju,

1) urr! urr! rufend Vieh nach Hause treiben
Wid.;

2) "hurrah" rufen; laut schreien
(klaigāt) Bers.: tad dzēra brundvīnu un urrāja BW. III, 1, 60. vis˙pirms urrāja (liessen hoch lebeu) Kārli Apsk. 1903, S. 500. urrātājus stedeles galā kāds pārkliedza Zeif. III, 2, 290;

3) schnurren (von Katzen gesagt)
V., (mit ùr ² ) Adsel.

Avots: ME IV, 307

I uŗŗât -ãju, schnurren: kaķis uŗŗā, kad tuo glauda Etn. II, 51. kaķītis uŗŗā: "murr, murr, murr" Vēr. I, 1376.

Avots: ME IV, 309

II uŗ̃ŗât, -ãju, "hurrah" schreien Ahs. n. RKr. XVII, 60.

Avots: ME IV, 309

ur̃râtiês Dond. n. RKr. XVII, 60, = urzāties, bārties, naiduoties, brummen: vecmāte urrājās ar citiem cilvē̦kiem.

Avots: ME IV, 307

ur̃ravas Bauske, (mit ùr ² ) Kl., Ogershof, Hurrahschreien.

Avots: ME IV, 307

ur̃ravât C., = urrât 2.

Avots: ME IV, 307

urrinât,

1): auch (mit ur̃) Lemb., Orellen, Siuxt, (mit ùr ² ) Liepna.

Avots: EH II, 715

urrinât Wid., Mar., (mit ur̃) Ahs., Kurs., Līn., Mesoten, Wandsen, (mit ùr ² ) Golg., Selsau, Stomersee, =urrât 1: cūkganis urrina cūkas mājās: urr, urr, urr, cūkās mājās! Ahs. n. RKr. XVII, 60. cūkgans pacēlis galvu un pus uz mājām, pus uz ganāmuo pulku atgrìezies, druoši . . . urrina: "urr! urr!" Lautb. Lomi 190.

Avots: ME IV, 307, 308

urro! Interjektion: šautri sviesti upē, kliedzuot "urro" RKr. XIII, 101.

Avots: ME IV, 308

uzurrât, ‡

3) "hurrah!" rufend (Glück) wünschen:
uzurrā ... augstas laimes, kuplu labklājību un ilgu mūžu Janš. Līgava II, 391.

Avots: EH II, 738

uzurrât,

1) "hurrah!"rufend aufheben, hinaufschaffen:
uzurrāt kuo gaisā. runas vīri viņu... nuosēdināja krē̦slā un uzurrāja par... skuoluotāju Seibolt;

2) "hurrah!"rufend aufwecken:
uzurrāt nuo miega.

Avots: ME IV, 395

uzurrinât, urr! Urr! rufend aufstehen machen: guluošas cūkas uzurrināt.

Avots: ME IV, 395

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23

‡ àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā māte aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56

‡ àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

arzâtiês, wüten, bellen: tā rējis un arzājies, ka viss mežs atskanējis. suns arzādamies briedi nuokuodis JU.; s. e̦rzâtiês. [Wohl zu li. arzė´ti "шумѣть, кричать", erzdė´ti "heftig knurren", aržóti "schreien, lärmen".]

Avots: ME I, 142

aterzt, -žu, -zu, tr., fletschen: zuobus Spr., Plūd. LR. III, 94. Refl. -tiês Spr., Zähne fletschen; cf. li. érziu "knurre heftig".

Avots: ME I, 157

‡ atmur̂kšķêt ² Siuxt, murrend (unfreundlich) antworten: atmurkšķēja Evarts, sē̦dus piece̦ldamies Janš. Dzimtene 1, 151.

Avots: EH I, 157

atriêtiês [li. atsiríeti],

1) bis zum Überdruss bellen;

2) eine knurrige Antwort geben:
"kas tad jums tur daļas?" atrējās Anna Purap.

Avots: ME I, 186

‡ atslupât, (in grossen Pantoffeln) herschlurren, die Füsse längs der Erde ziehend herkommen Kal.

Avots: EH I, 168

‡ atšļupât Kal., herschlurren, die Füsse nachschleppend herkommen.

Avots: EH I, 174

‡ atšļurât C., Dunika, Schnehpeln, herschlurren.

Avots: EH I, 174

beris, ein Knabe von 10 - 18 Jahren Landskorona; dazu betītis, ein Knabe unter 10 - 12 Jahren und * beŗe̦ks (gespr. berãks), ein 10 - 12 Jahre alter Knabe. [Wohl zur Wurzel von le. bē̦rns und. an. burr "Sohn", ae. byre "Sohn, Jüngling".]

Avots: ME I, 280

[bidît U., = budît, "anstossen, anpurren", wohl zu Wurzel von bīdīt "schieben".]

Avots: ME I, 293

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (māsu) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

‡ II burbêt (li. burbė´ti "ворчать") "šļupstēt, klusu runāt līdz apnikšanai" Pilda; viel sprechen; viel sprechen; murren Bērzgale.

Avots: EH I, 254

burgžêt, schnurren (von der Katze) Döbner Mag. XX, 3, 206; vgl. kaķīt[i]s raud, kaķīt[i]s burgš BW. 2252 (= burgž?).

Avots: ME I, 353

[I buža U., ein nicht recht vernehmliches Geschrei; vgl˙čech. bzíti "summen, schnurren".]

Avots: ME I, 356

II bužuôt, bužuôtiês, lärmen, schreien: kuo tu tur bužuojies tik daudz, was schreist du da so viel Ruj., PS.; pretī bužuot, entgegnplärren U.; murren Elv.

Avots: ME I, 357

*cauruna (oder *cauruns? [eigentl. wohl *caurruna])"?"šādu gaidītāju iztaujāšanu sauca par caurunu A. XV.

Avots: ME I, 366

deñderis, jem., der taumelt, lärmt, nicht ruhig sein kann, sich umhertreibt Bers., Lubahn, Setzen, Alt-Rahden. [Nach U. sei d. in Salisburg "ein weinender Knabe". In dieser Bed. wohl zu gr. τονϑορύζω "murre", ae. dora "Hummel", ir. dordaim "brülle" u. a., s. Boisacq Dict. 351.]

Avots: ME I, 455

[II dūce, Brummkater, Schnurrer Bielenstein Holzb. 718.]

Avots: ME I, 523

duzinât: "murren" Lemb.; ziemlich leise weinen, wehklagen A.-Schwanb.

Avots: EH I, 345

‡ er̃zâtiês C., erbost und laut knurren (von Hunden): suņi e̦rzājas arvien vairāk.

Avots: EH I, 370

ģìbt [C., N. -Peb., Trik., Arrasch, Ruj., PS.], ģĩbt [Bl., Līn.], Kand., -bstu, -bu,

1) in Ohnmacht fallen, ohnmächtig, schwindelig werden:
skuķēm ne vajadzēs ģībt, ne bļaut MWM. VII, 704;

2) verzehrende Sehnsucht, Verlangen haben:
tas ģībst pēc viņas Lautb.;

3) sich plagen, quälen, murren wegen eines vermeintlichen Mangels:
kuo nu tu ģībsti; tev visa diezgan Lasd., Sissegal. [Wenn echtle., wohl dissimilatorisch aus * gvībt; vgl. ģeibt.]

Avots: ME I, 700

gluôtâda, gļuotâda, die Schleimhaut: lakstiņu iekšpusē iztē̦rpta ar plānu caurre̦dzamu gļuotādu Konv. ² 270.

Avots: ME I, 632

grem̃žât, -āju, auch gremžît n. A. XIII, 329, gremžuôt Grünh.,

1) kauen, langsam essen ;

2) verdriesslich sein, murren, brummen :
gremžuotājas ņēmās aizgūtnēm par tuo Alm.

Avots: ME I, 649

grem̃zt, [grem̂zt ² Bl., Ruj.], -žu, -zu (li. grémžti "schaben"),

1) nagen, beissen, wurmen :
tās (bē̦das) grauž un gremž un iekšas pluosa MWM. VI, 575. iekšās gremžuot vandās salkums VI, 360. man briesmīgi gremza, ka krustmāte mani tur par mazu bē̦rnu VIII, 29 ; [

2) murren, brummen
L., St., U.]. Refl. -tiês, [grem̃ztiês Wandsen, grèmzties Trik., grem̂ztiês ² Selg., Neuermühlen],

1) grollen, zürnen, etw. Böses anzutun wünschen :
kuo viņš man te gremžas virsū? Dond., Naud., A. -Rahden, Bers., Sissegal ;

2) sich grämen :
kuo tur tik daudz pēc viņas gremzties? MWM. X, 577 ;

3) murren, brummen :
viņš briesmīgi gremzās Vēr. I, 1371. kuo viņs man te gremžas virsū Dond., Bers., K., Sissegal ; [

4) grem̃zties, neidisch sein
Trik. - Zu gremt, gre̦muot (s. diese) u. a. ; vgl. auch Boisaq Dict. 1069, Uhlenbeck PBrD. XXX, 284.

Kļūdu labojums:
jāizmet 3. nozīme (zu streichen die Bed.3).

Avots: ME I, 649

[gremžus "murrender Weise, da man verfängliche Reden gegen jemand führt" St.]

Avots: ME I, 650

ģuñdêt [aus nd. günnen "gönnen?], -u, -ẽju, verwünschen, verfluchen Spiess n. U.; murren [N. -Peb.], hinter dem Rücken heruntermachen: viņš mani ģund Adsel. [Vgl. ģunnêt.]

Avots: ME I, 701

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

ìekurnêtiês, anfangen zu murren, einen murrenden Ton von sich geben: dažs par skuoluotājiem iekurnējās Aps.

Avots: ME II, 32

ìeņaũdêtiês, einen miauenden, murrenden, jämmerlichen Laut von sich geben: kaķis ieņaudējās."kuo lai dara, brāļa sieva ieņaudas MWM. XI, 222.

Avots: ME II, 48

ìeņurdêtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von mich geben: Salms reizu kaut kuo nesapruotamu ieņurdas Vēr. II, 1237.

Avots: ME II, 49

ìeņurkstêtiês, [Mar.], ìeņurkš(ķ)êtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von sich geben: kaķis ieņurkšķas Vēr. II, 523.

Avots: ME II, 49

îgņa,

1) der Ekel, Greuel:
darbs tam īgņa, mīļš tam miegs Liev.;

2) ein verdriesslicher Mensch, ein Murrkopf:
viņš tāds īgņa! es šai ve̦cai īgņai daudzz gan neticu Plūd.

Avots: ME I, 834

îguonis, der Murrkopf, ein verdriesslicher Mensch Naud.

Avots: ME I, 835

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

ĩkstêt [Arrasch], īkšķēt, - u, - ẽju, intr., murren, murmeln, trödeln: te̦k upīte īkšķē̦dama BW. 14166, 1. kuo tu te īksti, kad nestrādā Lind. [Wohl zu īgt.]

Avots: ME I, 835

‡ irzâtiês Wessen, heftig knurren, bellen; schreien.

Avots: EH I, 431

I izdìkt, knurrend, brummend erlangen, erbetteln: nuo sievas viņš bij izdīcis pusrubli naudas MWM. VII, 882. Maija izdīca nuo lielkunga, ka viņš lika celt ē̦ku VII, 307.

Avots: ME I, 728

izkurnêtiês, gehörig, zur Genüge murren, eifern: dūjas bij izkurnējušās viena uz uotru Aps.

Avots: ME I, 757

izmàisît, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss, zur Genüge mischen;

2) i. pa kājām, wiederholt im Wege (hinderlich) sein:
cikreiz Annele nav lielajiem izmaisījusies pa kājām? A. Brigadere Dievs, daba, darbs 35; ‡

3) eine Zeitlang (im Gedränge) ziellos urrihergehen:
visu dienu izmaisījuos pa tirgu; bet ne˙kā nenuopirku Jürg. u. a.

Avots: EH I, 465

izņur̃dêt, tr.,

1) brummend, knurrend, murrend herauslocken, ablocken, bekommen:
izņurdēja atkal drusku naudas Vēr. I, 1160;

2) einen brummenden, knurrenden Laut von sich geben:
viņš izņurd atkal kaut kuo tādu neskaidru Vēr. II, 1293. Refl. - tiês, zur Genüge brummen, knurren, murren: vai nebūsi diezgan izņurdējies?

Avots: ME I, 777

iztē̦rpt, tr., einkleiden, ausstatten, versehen: viņi tās katru reizi iztērpj savādākā ruotā. plakstiņu iekšpuse iztē̦rpta ar plānu caurre̦dzamu gļuotādu Konv. ² 270. Refl. - tiês, sich ausschmücken, ausstatten: smalkā uzvalkā.

Avots: ME I, 817

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

jundêt, - u, - ẽju, tr., intr., öffentilch bekannt machen L., St., U.; murren N. - Autz n. U.; verwünschen, verfluchen U. [Vgl. ģundēt.]

Avots: ME II, 119

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kal˜ps, Demin. verächtl. kal˜pelis, kal˜perĩtis BW. 988, 8 [wohl aus * kalpelītis], kalpenītis 988, 8 var.,

1) der Knecht, Arbeiter:
auzai liela sē̦naliņa, kalpam ve̦rga dzīvuošana BW. 9723, 2. kalpa puisis, der unverheiratete, kalpa vīrs, der verheiratete Knecht. tē̦vu dē̦li kalpuos gāja BW. 31137. dieviņš pats kalpiem (Var.: kalpu) gāja 11776; jetzt: par kalpu iet, sich als Knecht verdingen. Sprw.: kas tuo duos kalpam, kas kungam ir. kalps kalpa ve̦lns. cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. tâ dzēra kâ kalpa kāzās, von einem ärmlichen Festmahl. [apkārtējie zemnieki - pa lielākai daļai kalpeļi Janš. Bārenīte 16];

2) dieva kalps, der Diener Gottes, der Prediger,
dieva kalpa kalps, Gottes Dieners Diener, d. i. der Küster; bendes kalps od. ve̦lna kalps, der Henkersknecht BW. 31614; dze̦guzes od. lakstīgalas kalps, die Zaungrasmücke (sylvia curruca) RKr. VIII, 93, Konv. ² 2319;

3) der Bube im Kartenspiel:
pīķa krusta kalps od. kalpiņš. [Aus einem urruss. * хоlpъp > r. холóпъ "Leibeigener, Knecht".]

Avots: ME II, 144

kārms, das Gebäude Lettg. [Entlehnt aus einem urruss. хормъ (wozu aksl. храмъ "Haus" und r. хорóмы "grosses Gebäude".]

Avots: ME II, 197

‡ kar̂nans ² Salis, mager: karnana guovs. bij tāds karnanāks zirgs, tāds kâ caurrauts.

Avots: EH I, 589

‡ kaucenis Renzen "ein stets unzufriedenes und murrendes (heulendes) Wesen".

Avots: EH I, 593

II ķauķis,

1) die Kröte
E., Lautb., Aps., Wend., [Serbigal], RKr. VIII, 101 ;

2) der Mönch, Schwarzkopf (sylvia atricapilla) ;
dārza ķaûķis ² [Sessau], Gartengrasmücke (sylvia hortensis) Nat. XXXVII, 135 ; ce̦ru od. dūņu ķ., Schilfsänger (sylvia phragmitis) 118 ; iedze̦lte̦nais ķ., Gartenlaubsänger, Spottvogel (ficedula hypolais) 128 ; kārklu ķ., der Buschrohrsänger (sylvia locustella) Ar. ; krūmu ķ., die Zaungrasmücke (sylvia curruca) Nat. XXXVII, 132 ; meža od. pe̦lē̦kais k., Dorngrasmücke (sylvia cinerea) 134 ; niedr,u ķ., Sumpfrohrsänger (sylvia palustris) Ar. ; sīkraibais ķ., Sperbergrasmücke (sylvia nisoria) Nat. XXXVII, 136 ; upes ķ., Flussrohrsänger (salicaria fluviatilis) ; ziedu ķ., Waldlaubvogel, Weidenzeisig (ficedula sibilatrix) ;

3) ein wohlgenährtes Kind:
tas ir tâ nuozīdies, nuoēdies kâ viens ķauķis Frauenb. ;

4) "jem., der wenig gesehen hat und wenig weiss":
kuo nu prasi tam ķauķim paduomu Wenden ; der Pfuscher ;

5) verächtliche Bezeichnung eines Gegenstandes:
tā kar,uote tāda kâ ķauķis Bers., verächtliche Bezeichnung für den Kopf.

Avots: ME II, 357

kņerkt, - cu,

1) knarren, knurren
U. (vom Sande Mag. II, 3, 74);

2) quarren (von einem Kinde, das nicht mehr schreien kann)
U.;

3) kränkeln
St. [Vgl. li. kner̃kti "quarren".]

Avots: ME II, 252, 253

knīkstêt: "leise brummen" (von Menschen und Schweinen gesagt; mit ì ² ; praes. -u) Warkl.; murren, brummen (mit ĩ ) Autz; (knikstêt) "runāt bez vajadzības spiedzuošā balsī" Gaigalava.

Avots: EH I, 632

knukstêt, knukš(ķ)ēt, knurren: saimniece, īgna un knukstē̦dama Duomas I, 1303. "māt, duod man ēst", puika sāka knukstēt Plūd. Rakstn. I, 103. māga knukšķ K. Millers R. Kr. 52. uz karstām uoglēm stāv un knukst Duomas II, 1163. [bē̦rns knukš Plm. - Vgl. li. kniaũkti "miauen", čech. kńoukati "greinen".]

Avots: ME II, 250

‡ kor̃kšêt -u. -ẽju Wainsel n. FBR. XIV, 79, Lems., Salis, Seyershof, = kurkstêt: viņam korkš rīkle, kad e̦lpuo Seyershof. vē̦de̦rs korkš ebenda. vista korkš Salis n. FBR. XV, 59. varde korkš Salis. kuo tu gribi, ka tu vie˙nādi korkši (murrst, knurrst)? Salis.

Avots: EH I, 639

‡ kor̃kšķêt A.- Ottenhof n. FBR. XVI, 84. = kurkšķêt: vista korkšķ; unverständlich brummen, knurren: nekorkšķi - ja runā, tad runā!

Avots: EH I, 639

I kùrkt (li. kur̃kti "quarren"), -cu,

1) [kur̃kt Bl., Dond., Wandsen, Lautb., kùrkt PS., C., Trik., Wolm., N. - Peb., kur̂kt ² Bauske, Dunika], quarren, quaken:
vardes kùrc [PS., kur̃kst Dond.], Etn. II, 51 ; ausis kurc, die Ohren klingen Smilt., U. ;

2) kollern, kullern:
šis skrīverītis ar kurcuošu vē̦de̦ru ielien istabā Blaum. kad māte pēc dzemdēšanas iekšās palikuse kurc, tad viņa ir nuoguldāma Etn. II, 162. Refl. -tiês, sich begatten (von Schweinen) Lös n. Etn. IV, 99, Lub. [Zu bulg. kъrkam "krächze", serb. kr̀čati "knurren" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 667 ; vgl. auch Persson Beitr. 531 und Trautmann Wrtb. 145 f.]

Avots: ME II, 322

kurnas, das Murren Egl.

Avots: ME II, 324

‡ kur̂nêt (li. kurnė´ti "murren, brummen"),

1): auch Schwanb., (mit ur̃ ) Behnen, Kegeln, Pankelhof, Selg., Zögenhof, (mit ùr ² ) Bērzgale, Linden in Kurl.; ‡

2) "nīk(uļuo)t" (mit ur̃ ) Seyershof: vistiņa kurnēja vien, kamē̦r nuobeidzās Seyershof, Wessen. es ratuos kur̃nu Seyershof; ‡

3) "kārīgi skatīties, kur viesis ē̦d" Seyershof.

Avots: EH I, 679

kur̂nêt C., [Serbigal, PS., Trik., kur̃nêt Līn., Salis, Ruj., AP., N. - Peb., Bl., Jürg., Arrasch, Schujen, Bauske, Wolm., Wandsen, Dunika, Lautb., kùrnêt ² Kl., Nerft], -u, -êju, intr., murren, hadern, brummen: viņš sāk kurnēt pret savu likteni, uz dievu. rakstu mācītāji kurnēja Luk. 15, 2. nav par kuo uz pasauli kurnēt JR. V, 110. Refl. -tiês, [kur̃nêtiês Ruj.], traurig sein: cilvē̦ks kurnas U. ; cālis kurnas = stāv nuoskumis, nuolaidies Ruj. n. U. [Nach Būga KZ. LII, 288 identisch mit li. kurnéti "mit Lärm hinfallen", was aber wegen der abweichenden Bedeutung fraglich ist ; es darf jedenfalls nicht von liv. kurn und finn. kurnuta "murren" getrennt werden und dürfte eher daraus entlehnt sein, als umgekehrt].

Avots: ME II, 324

I kurnis, der Murrende, Mürrische LKVv.

Avots: ME II, 324

kurnuoņa, das Murren: armijā atskan drauduoša kurnuoņa U. b. 113, 115.

Avots: ME II, 324

lĩdzcènsis ,* [lĩdzcentis * Wid.], lĩdzcè̦nsuonis *, der Mitbewerbeŗ Konkurrent, Nebenbuhler: kas grib konkurēt ar saviem līdzcenšiem... Ar. nu mans draugs tuop par līdzce̦nsuoni A. XVII, 5. un uz priekšu devās nepārre̦dzamais bars pāri par savu līdzce̦nsuoņu līķiem A. XV, 471.

Avots: ME II, 479

liêkmaņi ² , ‡

2) Surrogat
Diet. (mit ie); ‡

3) Überflüssiges:
"in der lettischen Orthographie sind beiderlei liekmaņi (Döppelkonsonanten und h ) zu beseitigen" Bielenstein.

Avots: EH I, 752

maliêns,

1): auch Ramkau; ‡

2) das gemahlene Getreide:
lai steidzas viņam izgatavuot malienu (sein Getreide zu mahlen) Anna Dzilna 59. kas nuo rupja malieniņa (Var.: malumiņa)? BW. 19911 var.; ‡

3) das Schnurren:
islabā mala ratiņi kâ runči savu bezgalīguo malienu Akurāters Degoša sala.

Avots: EH I, 781

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559

mudinât [li. mudinti "beleben, aufwecken"], fakt. zu mudêt I, tr., antreiben, anspornen, anpurren: zirgus MWM. XX, 322. kādi ve̦lti trejdeviņi tavu sirdi mudināja? BW. 14336. viņš tuos, kas vēl snauž, skubinās un mudinās uz lasīšanu Vēr. I, 1304. man sirds mudina uz vemšanu, es wird mir übel ums Herz Sassm. mudināja dzīties pēc gaismas Vēr. I, 1309. Refl. - tiês,

1) einander anspornen, auffordern, ermuntern:
viņi mudinās cits citu uz nedarbiem;

2) sich anpurren etwas eilig zu tun
Spr.: mudinies nu augšām, stehe schnell auf Mat. mudinies pruojām! Kand. - Subst. mudinãjums, die Ermunterung, Anspornung; mudinâšana, das Anspornen, Ermuntern; mūdinâšanâs, das gegenseitige Anspornen, Ermuntern; mudinâtãjs, der Ermahner, Ansporner: Sprw. labs mudinātājs ir pusdarba darītājs. Zu mudrs.

Avots: ME II, 658, 659

mudît, - u od. - ĩju, tr., anspornen, antreiben, anpurren, ermuntern Lös. n. Etn. IV. 147: mudī viņus uz darbu! Mar. n. RKr. XV, 127. viņš mudīja arī citus pie darba ķerties JR. VII, 121. Refl. - tiês,

1) sich beeilen
[Lis., Jürg.], sich eilig begeben, streben, emsig sein: es muldījuos uz mājām Mar. n. RKr. XV, 127. draudzes dze̦nas un mudās uz lielajiem kuokiem aiz izcirtuma Blaum. lai katrs savuos darbuos muduoties BW.;

[2) nach etwas verlangen
AP.] Vgl. das üblichere mudinât.

Avots: ME II, 659

mùrdêt,

1): undeutlich sprechen
Auleja (prs. mur̂žu), (mit ur̂ ) Oknist (mit einem i- Stamm im Präsens). Saikava, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine; ucins mur̂dē̦dams pieduŗ aitai purnu Saikava. bē̦g kazeņas murdē̦damas (knurrend?) Tdz. 50706, 1;

2): ūdens mur̂dē̦dams nāk nuo kalna Sonnaxt. dubļu murdēšana A. Grīns Dvēseļu put. 73;

3): "murguot" (mit ur̂ ) Zvirgzdine; ‡

5) = murdēties: visu nakti mùrdēja ² Warkl.

Avots: EH I, 832

mùrdêt Smilt., [mùrdêt ² Kl.], mur̂dêt C., [Kr., Kreuzb., Prl., Fest.], mur̃dêt Kand., -u, -ẽju [Pixtern], intr.,

1) knurren, brummen, faseln, murren
[Zaļmuiža], Spr., [mur̃fêt Ruj.]: viņi vienmē̦r murd un rūc Vīt. murdēja apjaucis kaut kuo pratī A. XII, 749. tarkšķ un murd cauru dienu it kâ vaļas ļaudis Alm. murdēja padebesis liesmaini karsts Egl.; ["undeutlich sprechen" Wessen];

2) sprudeln
[Kreuzb., ur̃dêt Jürg., Schujen, mur̂dêt C.], rieseln, brodeln Serb.: muca te̦k murdē̦dama BW. 26239. e̦ze̦rs vārījies, murdējis visu dienu LP. VII, 479. nuo turienes nācis ūdens murdē̦dams laukā LP. VI, 302. [akmens murdē̦dams (ar truoksni burbuļus me̦zdams) nuogāja ūdenim dibe̦nā Nötk.] asinis nāca nuo de̦guna murdē̦damas Ramk., Plm.;

3) phantasieren (= murguot) [Kreuzb.];

4) durch die Massenhaftigkeit ein Geräusch erheben, wimmeln
[AP.]: viss e̦ze̦rs murd vien nuo zivīm Wolm. arī kungu bijis, ka murd vien Alm. Refl. -tiês, nicht schlafen, schlaflos, in Phantasien die Zeit zubringen: puisis, visu nakti izmurdējies pa kāzām, grib gulēt Dond. [In der Bed. 1 Reimwort zu ņurdêt (vgl. auch murmêt); in der Bed. 2 (Reimwort zu burdêt) auch Bezzenberger BB. XXVII, 152 zu li. murdýnas, "eine quellige Stelle"; in der Bed. 3 vielleicht aus murguôt und muldêt kontaminiert.]

Avots: ME II, 668

[murdinât,

1) aufrühren
(jaukt): ūdeni Warkl., Wessen;

2) mur̂dinât C., sprudeln machen:
ūdeni;

3) mur̃dinât, schnurren machen:
kaķi Ruj. Wohl zu li. mùrdyti "etwas im Wasser rüttelnd behendeln".]

Avots: ME II, 668

I murinât, intr., murren: žīds murina pātarus Gold. tā lampačuoja ē̦damistabā iekšā, pie sevis murinādama Lautb. [sāka kaķis murināt BW. 35180, 1. - Zu li. muróti (in Dusetos) "brüllen"?]

Avots: ME II, 669

mur̂mêt (li. murmėti "murren"), -ẽju, intr., ["leise reden" Warkl.]; stammeln, murmeln Smilt.: [tas murmē̦dams vien nuogāja pruojām Pas. II, 178 aus O. - Bartau].

Avots: ME II, 670

‡ II muršķinât, Unwahres reden Lettg.; undeutlich sprechen (mit ur̂ ) Gr.-Buschh.; murren, schnurren: kaķis ē̦zdams muršķina Lettg.; "= mur̂minât" Lubn. n. FBR. XV1I,138 (mit ur̂ ). aita mur̂šķina ("brē̦c") Erlaa, ("neskaņi blēj") Gr.- Buschh.

Avots: EH I, 835

ņam̃mât, -ãju, ņē̦m̃mât Gold., tr., intr.,

1) essen, schlabbern (von Kindern):
bē̦rns ņammā maizi. ņe̦mmā nu, bērniņ, putriņu! RKr. XVII, 69, Wain., [Salis];

2) schmatzen, murren:
kad jāiet rijiņā. iet kâ lācis ņammādama BW. 21352, 1; Etn. I, 192.

Avots: ME II, 895, 896

‡ nar̃kšêt Seyershof,

1) erbost knurren (brummen):
suns narkš;

2) "schallen ("skanēt, rībēt"), wenn man durcheinander spricht, etwas schiebt od. zieht".

Avots: EH II, 5

ņer̂kšêt (unter ņer̂kstêt): auch (mit er) Wessen; "raudāt aiz niķiem" (von Kindern; mit er̂ ² ) AP.; ņe̦r̃kšêt (sic!) Salis, im Zorn od. Hass knurren; Unzufriedenheit äussern: bē̦rni, suņi ņe̦rkš.

Avots: EH II, 113

ņer̂kstêt [Alt-Rahden], ņer̂kšķêt, ņer̂kšêt [Lös., Fest., Alt-Rahden], -u, -ẽju, [ņerkšt Wessen], intr., jämmerliche Laute von sich geben, quarren, weinerlich sein, jämmerlich miauen, [knurren, murren]: bē̦rns, cūka, sivē̦ns, kaķis ņerkst. dibe̦nā pa apse̦gtu šūpuli kaut kas spārdās un ņerkš JR. VII, 101. kaķi atņirgtiem zuobiem ņerkstēja un kauca AU. cūkas ņerkšē̦damas spiedās kuopā Jauns. ņe̦rkstuoša klaudzēšana Rīg. Av. [nevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spejīgi saprast baltu intereses, kuŗi neņerkšķē̦tu un ar kuŗiem varē̦tu sadzīvuot De̦glavs Rīga II, 1, 540. ragaviņas asi ņerkš K. Students Latvis No 1558.]

Avots: ME II, 900, 901

ņerkstîgi, Adv., knurrend, böse: iekšpusē ņerkstīgi ierējās šunelis AU.

Avots: ME II, 901

ņīkstêt,

1): auch Nerft; ‡

2) "pīkstēt, čīkstēt" Serbig. (mit ĩ ), Trapene (mit ì ² ), Ronneb.; peles ņīkst saspiežamas Seppkul; weinen (von Kindern)
Assiten; sich unwohl fühlend klagen, ächzen; verdriesslich über etwas klagen Vank.; ‡

3) weinend
(murrend Durben, Wolm.) widersprechen (mit ĩ) Seppkull; ‡

4) weinend
prasīt Pabbasch.

Avots: EH II, 115

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

‡ nùoburkšêt, Perfektivform zu bur̃kšêt 1: šī tâ vie[n] nuoburkšē[ju]si: "burr! burr! burr!" Pas. XII, 116 (aus Serbig.).

Avots: EH II, 35

nùoknukšêt(iês), [nùoknukšķêt(iês),

1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;

2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].

Avots: ME II, 800

nùoknukšêt(iês), [nùoknukšķêt(iês),

1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;

2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].

Avots: ME II, 800

‡ nùolievêt, Perfektivform zu ‡ lìevêt: nuolievējuot pret Kaugurragu Bigauņc. 50.

Avots: EH II, 64

ņur RKr. XVII, 44, ņur̃ru, ņuru, ein schallnachahmendes Wort, namentlich zur Nachahmung einer schnurrenden Katze: ņurru, ņurru, sakuodu peles BW. 2267.

Avots: ME II, 905

ņura, nur̂ra, comm.,

1) der (die) Schnurrende, Spinnende; Beiname der Katze
Hug.;

2) ein mürrischer Mensch, ein Murrkopf, Brummbär
Dond., [ņura] ein weinerlicher Mensch U.

Avots: ME II, 905

ņurât Smilt., ņur̃rât, -ãju, intr. schnurren, brummen, knurren: kaķis ņurā Vīt. sveši suņi saskrējuši sē̦tā nur̂rā ² Sassm. n. RKr. XVII, 44. [Nach Persson IF. XXXV, 210 zu li. niurnė´ti, mengl. nurnen "murren", mnd. nurren "knurren"; vgl. auch Fick Wrtb. I ⁴ , 506.]

Avots: ME II, 905

ņur̃dêt [auch Ruj., Dond., Lautb., C., Jürg., Līn., Salis,] Serbigal, AP., ņùrdêt ² KL, Nerft, ņur̂dêt Lis.], -u, -ẽju, intr., schnurren, brummen, murren, knurren: suns ņurd Etn. II, 51. Sprw.: ņurd kâ suns, vē̦dgru kasīdams. lābāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. viņš iet, kaut kuo neskaidri ņurdē̦dams Kaudz. [vgl. li. niurnė´ti "murren" und dazu Persson IF. XXXV, 211.]

Avots: ME II, 905, 906

ņurduoņa,

2): ein häufig knurrender Hund
AP.

Avots: EH II, 116

ņurduoņa,

1) das Gebrumme, Geknurre
A. VII, 601;

2) comm., der Brummbär, Sauertopf.

Avots: ME II, 906

[ņur̂dulis Lis., ņùrdulis ² Warkh., Warkl., jem., der zu knurren pflegt.] ņurdus, der Streit, das Gerede Autz n. Bl.

Avots: ME II, 906

[III ņurgt "schnurren (von der Katze gesagt)" Ve̦cāki.]

Avots: ME II, 906

ņurinât,

[l) schnurren
Grünwald: kaķis ņurma Nötk., N.-Peb., Ermes, Serbigal];

2) "?": viņa čāpslina lūpām un priekā ņurina MWM. VIII, 242;

3) mit einem stumpfen Messer schneiden
Mesoten;

[4) (etwas Hartes) nagen od, beissen (vom Hunde gesagt)
Mitau;

5) "= ņurdzît" Ve̦caķi: bē̦rni ņurina kaķi N.-Laitzen, Grenči. Refl. -tiês,

[1) murmeln, sprudeln Stenden:
ūdens ātri tecēja. čaluodams un ņurinādams];

2) "?": (kuce̦ni) sākuši vairāk ņurināties Upīte Medn. laiki;

[3) "mit langen Zähnen essen"
Grünh., Hofzumberge;

4) "mīlināties": kaķis ņurinājas gar kājām N.-Peb.].

Avots: ME II, 906

ņurĩtis, der Schnurrende, Sptnnende, der Kater Lub. Vgl. ņura, ņurra.

Avots: ME II, 906

ņurķêt, -u, -ẽju, intr., brummen, murren, knurren L.

Avots: ME II, 907

‡ nur̃kšêt, -u, -ēju.

1) schnurren:
kaķis, kad me̦tas uz mieru gulēt, sāk n. Seyershof;

2) "ļauni lamāties zem sevis" Seyershof; leise und undeutlich sprechen, murmeln
Lems.: nav ne˙kāda pretī nurkšēšana! jāiet vien un jāstrādā; faseln Lems.

Avots: EH II, 29

ņurkšêt (unter ņur̂kstêt),

1): knurren (von Hunden)
Orellen (mit ur̃); "raudāt" (von Tierjungen, z. B. Ferkeln) Salis (mit ur̃); viņš (ein Knabe) ņurkšēja, trinās un sniedzās ar ... ruoķelēm augšup Jauns. Augšz. 102.

Avots: EH II, 116

‡ ņur̂kšt ² , -šu AP., schnurren (?): kaķis ņurkšdams vien ē̦d.

Avots: EH II, 116

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt ² Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907

ņur̂kstis, ņurkšis Sēl., ein schnurrendes, brummendes, knutrendes, weinerliches Wesen: mans ķēniņš kaķu nurkšķu krāšņu pilī tev tuos sūta LP. VI, 453.

Avots: ME II, 907

[ņurkt (li. niurkti "ворчать") St., brummen und knurren.]

Avots: ME II, 907

‡ II ùosaînis ² Kaltenbr., ein Schnurrbärtiger.

Avots: EH II, 744

ùosas ² Bers., Kalzenau, KL, Laud., Saikava, Sessw., = ũsas, det Schnurrbart Infl, n. U., Jummardehn. Kaum zu entscheiden, ob verwandt mit apr. wanso "der erste Bart", slav. vǫsъ "Bart, Schnurrbart", mir. fés "Haupthaar" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 262), oder nebst ūsas und usas entlehnt aus dem Slavischen.

Avots: ME IV, 421

uõšķi Nigr., der Schnurrbart; zu uõsti.

Avots: ME IV, 423

uõstaĩnis PlKur., jem. mit einem Schnurrbart.

Avots: ME IV, 422

uosteļi "irgendwo in N.- Kurl.", der Schnurrbart: tas jaunais ar . . . uzgrieztiem uosteļiem un lepnīguo izskatu Janš. Dzimtene IV, 211.

Avots: ME IV, 422

uõsti (li. uõstai in Kvėdarna u. a. n. Būga) PlKur. (auch der Sing. uõsts), Wain., der Schnurrbart. Vgl. apr. austo und slav. usta "Mund" und die Notiz zu ũstas. Li. uosnai "Schnurrbart" (bei Geitler Lit. Stud. lI8) aus *uost(i)nai?

Avots: ME IV, 422

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

[pakurnêt, eine Weile murren: pakurnēja un palika mierā.]

Avots: ME III, 51

‡ pàmpurât ² Mahlup, -āju,

1) unzufrieden brummen, murren, räsonieren;

2) sich launisch gebärden, kaprizieren:
cits bē̦rns kad sāk, tad pa pus dienai pampurā.

Avots: EH II, 158

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

pãrnest, ‡

2) vertragen:
ruokas darba nepārne̦s, augums ļaužu valuodeņas Tz. 54820. kam jāpārne̦s caurrauja vējš Pēt. Av. IV, 102.

Avots: EH XIII, 207

parpinât, intr., schwatzen: kuo nu parpini kâ parpala? Naud.; (par̂pinât ² , murren Bauske; halblaut zanken Schibbenhof. Zu li. par̃pti "quarren"].

Avots: ME III, 92

‡ pārūbinât Siuxt, mit Hilfe des Zurufes ūbī, ūbi, urr (Schweine) nach Hause treiben.

Avots: EH XIII, 215

pãrzìmêt, tr.,

1) über-, durchzeichnen:
caurre̦dzamuo papīru uzsprauž zīmē jumam un pārzīmē līniju pēc līnijas Būvm.;

2) nicht erkennen, für einen anderen ansehen:
šis nu apmana gan, ka sieva pārzīmējuse LP. VI, 560;

[3) beischriftlichen Geldspenden (andere) übertreffen (mehr zeichnend):
ja tiktu... pārzīmē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 270.]

Avots: ME III, 188

paskuñdêt, intr., ein wenig murren, ungehalten sein: mums alguots kaŗa spē̦ks sāk pāskundēt MWM. III, 405.

Avots: ME III, 101

‡ pa-urkstêt, ein wenig knurren, brummen: ja vecene ... tik drusku uz mums paurkstēs Pēt. Av. IV, 86.

Avots: EH XIII, 185

piẽbars Ruj., piebaras "das Dazugemengte (piebaŗas ² Kl.), Ersatz, Surrogat": kā piebaru piemaisīt, als Surrogat hinzutun; piebaras ² Warkl. "unreifes Fallobst".

Avots: ME III, 238

I piekurnêt, viel murren; murrend heraufbeschwören: kuo nu piekurnēsi? piekurnēsi vēl bē̦das! Salis.

Avots: ME III, 261

pìeskundêt, eine Zeitlang, zur Genüge murren, schmollen: kuo nu tur pieskundēsi?

Avots: ME III, 291

pìešļūkt,

1) intr., heran-, hinzugleiten, -schlurren:
svina kurpēs piešļūca . . . smagums B. Vēstn.;

2) tr., mit einem Schlitten (etwas) anführen:
plikā ziemā tik re̦ti kāds dabūja piešļūkt ² malku ar ragūm, citi pieveda ar ratiem Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 301

pukšķinât,

1) pochen, klopfen:
sirds krūtīs pukšķina Plūd. Liv. II, 348;

2) knurren, brummen, murmeln (von alten Menschen)
Spr.;

3) pukšinât "langsam und leise arbeiten, wie alte Menschen zu tun pflegen"
Druw. n. RKr. XVII, 74. Vgl. etwa paũkšķêt.

Avots: ME III, 404, 405

II pum̂peklis ² (f. -kle), einer, der beständig leise brummt, knurrt, zankt Nigr.: apskaunaties, pumpekles, par tādu pumpināšanu! Janš. Dzimtene ² III, 378.

Avots: ME III, 410

pum̂pinât ² ,

1) pum̂pinât ² Dunika, Bauske, leise zanken
(intr.), für sich brummen, knurren, unbefriedigt sein: saimnieks pats nesaka ne˙kad ne˙kā, bet ve̦csaimnieks vienād˙vien pumpina Nigr. kuo tu tur pumpināji, tuo ne˙viens ve̦lns nevarēja saprast Janš. Dzimtene V, 234. duomājat, es nedzirdu, kuo jūs tur pumpināt? Dzimtene ² III, 377;

2) klopfen:
te pumpināja it lēnītim pie viņa luoga LP. VI, 649. Zur Bed. 2 vgl. etwa li. pumpyti "бить" PФB. LXVI, 229.

Avots: ME III, 410

pur̂cenêt ² brummen, knurren Bauske.

Avots: ME III, 416

I pur̂pêt: im Zorn still bei sich Böses sprechen: kad puiku peŗ, viņš pur̂pē Saikava; verärgert sprechen (Skaista), unzufrieden sein (mit ur̂) Warkl. n. FBR. XI, 104; verärgert widersprechen: kuo tu pùrpi ² visu laiku? Pilda; murren (mit ur) OB.

Avots: EH II, 328

I pur̂pêt Gr.-Buschhof, -u, -ẽju, still bei sich widersprechen, murren; sich ärgern, brummen, schelten Warkl., Wessen, Lubn. n. Etn. llI, l: tev nevajaga uz viņu tik daudz purpēt Warkl.; pur̂pêt, unnütz sprechen Kārsava, Vidsmuiža. Zu purpas II?

Avots: ME III, 419

ruogât, -ãju,

1) ruõgât Arrasch, die Ähren des nach dem Dreschen übriggebliebenen Strohs noch einmal mit den Enden des Dreschflegels durchklopfen
Fest.;

2) murren, schnurren (von der Katze):
kaķis ruogā Wessen.

Avots: ME III, 577, 578

rūguôt, ‡ Refl. -tiês, murren (?): taisnību, par kuŗu lai netiek ne˙vienam kuo r. Kaudz. Jaunie mērn. l. IV, 79. tev bē̦rni rūguosies, tev kapa smiltīm metīs ļaunus vārdus līdz Izjurieši 73.

Avots: EH II, 387

rūguôt Lng., murren; gleich li. rūgúoti "übelnehmen"? Vgl. rūgât.

Avots: ME III, 568

r̂ugt,

1): zeme rūgst Janš. Dzimtene V, 264. ūdens plūda pāri un pļavas rūga laukā Heidenfeld;

3): auch Auleja, Kaltenbr.; pīpes vietā rūgst aizde̦gta sakārne Pas. V, 229 (aus Lettg.). rūgst un kūpst vien kâ rūgstuoņa, bet degt nede̦g Janš. Mežv. ļ. II, 458 (ähnlich 88; geschrieben rnit -ks-). vakar jūrā rūga Nidden; ‡

4) murren, verdriesslich (erbittert) sein
Diet. Subst. rûgums,

2): ein Sauertopf
A.-Ottenhof, (auch rûguma puôds) Gr.-Buschh.; ‡

3) = rûgsnis I A.-Schwanb.

Avots: EH II, 387

rũkuoņa C., Jürg., rûkuoņa ² Bauske, Dond., rùkuôņa ² Prl., Kl., Lis., Golg., ŗūkuoņa Wid., rūkuonis Warkl., rūkuons, das Brausen, Sausen, Brummen, Knurren, das Getöse, Gedröhne: jūŗas ŗūkuoņa Wid. dzirdama rūkuoņa Kaudz. M. pē̦rkuoņam rūcuot cilvē̦ks duomāja kādu . . . būti par šīs rūkuoņas sacē̦lāju Pūrs I, 93. vai rūkuoņa un dūkuoņa . . . nāca nuo kruoga vai nuo debesīm? Blaum. dzirdama rūkuoņa, kâ pē̦rkuonis mākuoņuos Lautb. piepēši tam izcelās vē̦darā tāds nemiers un rūkuonis Alm. Kaislību varā 15. klausīties krāsns rūkuoņā Vēr. II, 983, vispārējuo rūkuoņu... pārtrauc.., dziesmas Vārpas 5. lamu vārdu rūkuoņa... pārskanēja visu Duomas II, 869. izcēlās rūkuons (Zank, Streit) kalpu galā Alm.

Avots: ME III, 569, 570

rūkuoņuôtiês Wid., brummen, knurren.

Avots: ME III, 570

I rûkt ² ,

1): kaķis rūc (schnurrt)
Sonnaxt, rubenis rūc ebenda. cūkas rūc, gribē̦damas ēst Zvirgzdine. vējš ārā rūc ebenda. rūc (runā) bez apstājas ebenda. vai nu tu rūc ("baries"), vai nerūc, - es tâ˙pat aiziešu uogās Saikava. suns rūc, kad tam tuvuojas Mērdzine. rùcamais, der Hintere - auch A.-Schwanb., BW. 35069 var. Subst. rùkums: "vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141" ME. III, 569 zu verbessern in "lauvas rūkums, vilka kaukums BW. 2141, 2". Subst. rùcẽjs, ‡

2) rūcēja, die Spinnende:
vērpējiņa, rūcējiņa ve̦cā brāļa līgaviņa BW. 21974, 3 var.

Avots: EH II, 388

I rûkt ² Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt ² Kl., Prl,, rûkt ² Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt ² Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt ² B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca ^{2 visu rītu} Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569

rušķuôt , knurren, brummen Kawall n. Ü. Etwa zu li. ruzgus "mürrisch", rūzgėti "murren, brausen", mhd. rūschen "brausen, la*rmen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 351)?

Avots: ME III, 565

sacensĩba, sacentĩba, das Wetteifern, Konkurrieren, die Konkurrenz: Jurim bij jāiztur bīstama sacensība Vēr. II, 191. mans dē̦ls būtu gājis arī sacensībā (hätte sich am Konkurs beteiligt) Rainis. sacensības laikme̦ts Alm. Kaislibu varā 137. sacensības darbs A. v. J. 1904, S. 95, die Konkursarbeit. mūsu pierādījumuos netrūka... sacentības, juo gribējām būt viens uotra cienīgi Ezeriņš Leijerk. II, 88.

Avots: ME III, 601

sacensis (f. -se), sace̦nsuonis (f. -ne), der Konkurrent, der Rivale; der Nebenbuhler: Björnsonam nav sacenša B. Vēstn. mācītaja ... sacensis Me̦lnalksnis Mazsalaca 36. sace̦nsuoņi pasaules tirgū A. XI, 475. atkuodies viņš bija sace̦nsuonim A. v. J. 1902, S. 243. vai... mūsu sievas savu vīru cienīgās sace̦nsuones? Pūrs I, 26. - sacensis uz kadu vietu, der Kandidat auf einen Posten Dr.

Avots: ME III, 601

sacenstiês, wetteifern, konkurrieren: viņi viens ar uotru sacensās naudas krāšanā A. v. J. 1893, S. 29. mākslenieki, kuŗiem bij jasacenšas konkursā Vēr. I, 1271.

Avots: ME III, 601

sacīkste,* der Kampf, Wettkampf, das Wetteifern; die Konkurrenz MWM.: zeltenīšu starpā bijuse juo dzīva sacīkste Etn. III, 58. cilvē̦ka prāts nāca sacīkstē ar citiem B. Vēstn.

Avots: ME III, 603

sacīkstêtiês, sacīkstîtiês, sacīkstuôtiês, kämpfen, wetteifern, konkurrieren.

Avots: ME III, 603

sacìstiês, kämpfen, wetteifern, konkurrieren Wid.

Avots: ME III, 603

saknukstêt Golg., Saikava, saknukšêt PS., Wolmarshof, eine gewisse Zeit hindurch knurren, halblaut weinen: bē̦rns saknukstēja visu nakti.

Avots: ME II, 653

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. ² 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė´ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME II, 664

saltumlaidis, ein frostiger Mensch (scherzhaft) Seew. n. U., ein Murrkopf.

Avots: ME II, 677

II samurdêt Ruj., knurrend, brummend, murrend zusammenreden.

Avots: ME II, 690

sanêt Gr.-Jungfernh. n. U., Kreuzb., N. -Schwanb., -u od. -ẽju (Etn. II, 51), -ẽju, intr., summen U., schnurren V.: gaisma nāca... kâ bitīte sanē̦dama VL. muša sanē̦dama liduoja pa istabu Krišs Laksts. bišu dārzs apklusis sanēt Etn. III, 189. Uogre te̦k dunē̦dama, Daugaviņa sanē̦dama BW. 30710, 3. kamanu slieces sanēja Purap. zeme sanēja maigi Veselis Saules kapsē̦ta 62. Nebst senêt vielleicht zu ir. sanas "Flüstern" und la. sonus "Schall"; doch kann la. sonus auch zu ai. svánati "tönt" usw. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 524 f.) gehören. Vgl. auch got. siggwan "singen" usw. Ob hierher auch li. III p, prs. senauja "tuščią kalbą kalba" (Viltis 1908, 78) gehört?

Avots: ME II, 693

sarīdinât (unter sarīdît): konkurrences sarīdinātuo tirguoņu ... prāts Veselis Cilv. sac. 183.

Avots: EH XVI, 442

‡ sa-urinât Grünw. (urrr rufend, Schweine aus der Weide) nach Hause rufen (perfektiv): saurini nu cūkas mājā!

Avots: EH XVI, 460

I savît, tr., zusartimenflechten; fertigflechten: ķēdītes bij vienā gaŗumā savītas II Mos. 39, 15. runčelis... savij zarus LP. IV, 120. viju, viju, nesaviju (Var.: nenuoviju)... vainadziņu BW. 6211, 5. Refl. -tiês, sich zusammenflechten, sich verf1echten: puķes, krūmi, kuoki cits ar citu zaru zariņiem savijās Pūrs I, 101. uozuoliņš ar ieviņu savijies BW. 15451. stīgas savijas ar balkuona vijumiem Jaunais mežk. 29. neskaitāmi... putni, savīdamies par necaurre̦dzamu kamuolu Niedra. ruoku ruokās savijušies Stari II, 122. Subst. savijums, Zusammengeflochtenes: rīkstes... savij kuopā un savijumu ņem līdz! Pas. III, 164.

Avots: ME III, 790

sir̃mūsis Alm. Meitene nuo sv. 67, wer einen grauen Schnurrbart hat.

Avots: ME III, 847

skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis ² Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.

Avots: ME III, 876

skùmt C., Jürg., Ermes, Arrasch, skum̂t ² Salis, Ruj., Adiamünde, Widdrisch, Siuxt, Dunika, Bauske, Grünh., Dond., Kar1s., Iw., Bl., skùmt ² Kl., skum̃t PS., Wolm., skumstu, skumu, Refl. skumties ("sich seinem Schmerz überlassen" L.), Praes. skumjuos Glück traurig, betrübt sein (werden): saimniekam nav kuo maksāt, tadēļ skumst LP. VII, 1149. liepas pēc taļā meža skumst A. v. J. 1897, S. 834. neskumt un nebē̦dāties LP. VII, 151. Joabs aprāj . . . Dāvidu, ka tas par Absalomu skumjas Glück II. Sam. 19. skumties pret dievu, wider Gott murren St., U. Wenn vom Begriff "sich verfinstern" auszugehen ist, zu an. skumi "Dämmerung", norw. skum "halbdunkel", s. Fick Wrtb. III4, 466, Walde Vrgl. Wrtb. II, 548, Boisacq Dict. 882.

Avots: ME III, 904

skundêt, -u od. -ẽju (N.-Bartau, Rutzau), -ẽju,

1) skuñdêt Salisb., Karls., Salis, Ahs., skundêt Elv., Mag. IV, 2, 146, U., Neuenb., Lest., Rummenhof Kliggenhof, Doben, Behrsebeck, Popen, Erwalen, Kand., N.-Bartau, Rutzau, Laud., intr., auch refl. -tiês, murren, klagen, sich beklagen, (mit etw.) unzufrieden sein; tadeln
Wandsen (mit uñ ), Golg. (mit ùn ^2): skundēt un žē̦luoties Celm. ēdiens vinai bija par sliktu, un tā sāka skundēt MWM. X, 568. tas vienmē̦r skundējis, ka tāda manta viņam nesmēķējuot Etn. II, 88. viņi skund, ka nedabū citiem līdz, sie murren, dass sie nicht ebensoviel als die andern bekommen U. ļaudis skund par tuo, ka saimniece duod sliktu ēdienu Ahs. kad strādniekam nuove̦lk nuo algas, tad viņš par tuo skundē N.-Bartau, Rutzau. lai latvietis neskundē̦tu par savu puosta stāvuokli Plūd. Llv. II, 187. par tuo nebūtu jāskundas B. Vēstn. dzīves pabērni ... smilkstē̦dami skund pēc laimes U. b. 110, 43;

2) missgönnen
L., U., Bauske, Behnen, (mit uñ) Bl.;

3) schmollen, ztirnen
Spiess n. U.: viņš skund uz savu brāli, er ist ungehalten auf, über den Bruder U. niknās dusmās vē̦tras skund MWM. IX, 245. cilvē̦ks, kas ieruodas uz citiem skundēt, tas savu mūžu netaps pamācīts Glück Sirach 23, 21;

4) sparen
Für. I: neskundē̦dams viņ,š duod Bauske;

5) kläglich winseln:
suns skund(ē) Salis. Teilweise vielleicht aus skumdēt; in der Hauptsache aber wohl als ein Kuronismus oder Lituanismus zu li. skústi "klagen, Beschwerde führen; (bei Mикуцкiй Извѣстiя II, 380) "geizen , mit, sparen, schonen", das mit ursprünglich wohl nur präsentischem -n- zur Wurzel von le. skàust gehört.

Avots: ME III, 904, 905

skuruôtiês, sich ärgern Spiess n. U.; falls mit rr, zu skurrâtiês.

Avots: ME III, 907

slar̃kšêt Karls., slarkšêt U., -u, -ẽju, slarpšêt U., -u, -ẽju,

1) schlurren, die Füsse am Boden schleppen
U.;

2) vom Geräusch, das die kochende Grütze macht
U.;

3) viel und rasch sprechen
Lems. n. U. Vgl. larkšêt, sowie Persson Beitr. 379 und 952.

Avots: ME III, 917

I slēpêt,

1): s. (schlurren)
ar tupelēm (mit ê ) Seyershof; ‡

2) ebnen, glätten
(mit ẽ ) Kolberg: ar kuoka slēpi s. ceļu vai uzartu tīrumu.

Avots: EH II, 525

I slēpêt, -ẽju, schlurren, schleifen Bielenstein Holzb. 602, Karls. (slẽpēt), schlurrend, schleppend gehen U., (mit ẽ) Jürg., Adiamünde, (mit è ²⁾ Schwanb.; auf dem Eise glitschen Lems., Salis n. U.; mit den slēpes führen (z. B. Steine) C. (mit ẽ); mit einem Schlitten auf schlechter, schneearmer Bahn fahren Lieven-Bersen: ja maz sniega, pa negludu ceļu ragus slẽpē (jeb slīd nuo ceļa) Bauske; mit einem Schlittchen vom Berge fahren Bauske; auf glatter Unterlage schieben: slẽpēt (pa paliktām blankām) kuokus uz kuģa Salis; slēpēt (= sliedêt) labību Lis., Adl., Saikava (mit è ^2), Ruj.; mit den slēpes fahren Salisb. n. U.; mit Schneeschuhen laufen U., (mit ẽ) Jürg., Arrasch, Ruj., Widdrisch, Bauske. Refl. -tiês, längs der Erde schleppen (intr.): virves gar zemi slēpējas, die Stricke schleppen an der Erde U. ratu pakaļgals slẽpējas (ve̦lkas) gar zemi Salisb. Aus mnd. slepen "schleppen, schleifen; schleppend gehen".

Avots: ME III, 929

slẽpiski iet Salis, C., U., schlurrend gehen, die Füsse schleppen: nuoiet nuo kalna slẽpiski (glitschend) Salis, Adiamünde.

Avots: ME III, 929

šļūcenisks, Adv. šļūceniski Wid., (mit ù ² ) Fest., Lubn., Stelp., šļūceniskis, gleitend, glitschend, schlurrend: šļūceniski suoļi dzirdējās korridōrā Veselis Daugava I, 429. klusuo, šļūceniskuo gaitu Vesells Trīs laimes. kājas tas vilka gar zemi šļūceniski, gluži kâ slēpes MWM. v. J. 1897, S. 102. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. tie viņu šļūceniski ve̦lk pa nuoru Saul. III, 176. maisu ve̦lk šļùceniski ² Bers., Golg., Ogershof, Saikava, Warkl. es izvilku dē̦lu māti uz šļuze̦nu e̦zariņu,... vilku šļūceniskis (Var.: šļūceniski) BW. 23621, 4 var. nuo ve̦zuma nenuolēca, bet nuolaidās sļūceniski Fest., Stelp. viens ritenis sameties nuo kalna gāja šļùceniski ^{2 Vīt. 77.}

Avots: ME IV, 77

šlûdêt Schwanh., šlūdêt Salis, = šļūdât: biksas šlūd vienmē̦r lejup Poruk; "schurren machen" L.

Avots: ME IV, 60

‡ slupât, schlurren (?): lai labāk tā svešā ... sieva būtu slupājuse kājām Janš. Mežv. ļ. I, 338. Vgl. ‡ atslupât und šļupât.

Avots: EH II, 529

slurât, -ãju, (beim Gehen) die Füsse längs der Erde ziehen, schlurren Katzd. Aus nd. slurrn (in Grimms Wrtb. unter schlurren).

Avots: ME III, 942

šļurât,

1) "(die Füsse längs der Erde) schleppen, schlurren"
N. - Bartau; vgl. slurât;

2) liederlich gekleidet gehn
Linden n. U.;

3) auch refl. -tiês, sich mit etw. abgeben, pinkern
Fest.: sāc tik šļurāt ar šļuru, tad šļurāsies uz visu nebē̦du!

Avots: ME IV, 76

slûšât ² Dond., beim Gehen od. Tanzen die Füsse längs der Erde ziehen, schlurren: viņš slūšā valcē̦dams Dond. n. RKr. XVII, 53. Vgl. ein ide. sleuk̑- (neben sleug̑- in le. služât) bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 711.

Avots: ME III, 943

slũtêt Siuxt, Selg., Wandsen, -ẽju, tr., die Füsse längs der Erde ziehen, schlurren; (schlurrend) die Füsse od. das Schuhwerk besudeln: iet kājas slūtē̦dams. kuo tu slūtē par velti zābakus? Wenn echt le., zu *slautêt (s. dies).

Avots: ME III, 943

šlũtêt: schlurren Bixten.

Avots: EH II, 643

šlũtêt, schleppen: šl. maisu pa grīdu Wandsen; schlurren Bershof; vgl. slūtêt.

Avots: ME IV, 60

služât, -ãju, schlurren, glitschen Biel. n. U., rutschen U.; längs der Erde ziehen, schleppen: neslužā kājas gar zemi! Dond. Nebst *služa I, sluzns, sluzniski, slaugzna zu li. slaužti Širv. oder šliaũžti "kriechen" (bei Būga PФB. LXVI, 231), šliužaĩ "Schlittschuhe", slav. sluzъ "Schleim", d. schweiz. slūche "schleppend gehen", ndl. sluiken "schleichen", mhd. slūch "Schlangenhaut, Schlauch" u. a, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 711, Berneker Wrtb. I, 752, Būga LM. IV, 443.

Avots: ME III, 942

I slũžât,

2): = slũtêt 1, schlurren AP., Nötk.; ‡

3) rutschen
(slīdēt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 529

šlužât Schujen, Serben, Sermus, in grossem Schuhwerk schlurrend im Kot waten; šlužât St., U., = šļužât, služât.

Avots: ME IV, 60

šlūžāt,

1) vom Berge od. die Treppe herabschurren
Für. I;

2) = slūžât 1, sich herumtreiben Fest.

Avots: ME IV, 60

šļužât U., -ãju, šļužuôt U., gleiten, schlurren. Vgl. služât.

Avots: ME IV, 77

šlūzisku nuoiet, vom Berge od. die Treppe herab schurren Für. I (unter šlūžāt).

Avots: ME IV, 60

I smùrkšis Ermes, Serbigal, smur̃kšis Karls., smurkša, smurkšu kauliņi Bielenstein Holzb. 718, ein Spielzeug aus Ferkelfüssen, mit einer Schnur verbunden U., Serbigal, ein Brummer Karls., Schnurrer (Kinderspielzeug) Bielenstein Holzb. 718 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 970

šmurkstis, das verwickelte Knöchelchen, der Schnurrer Bielenstein Holzb. 718, U. (unter smurkšis).

Avots: ME IV, 87

spiñdelêt Ermes, -ẽju, summen (von Insekten) L., St., U., schnurren V.: spindēle . . . spindēlē Etn. II, 51. mušas lai spindelē Dünsb.

Avots: ME III, 997

spiñdzêt Nötk., Jürg., Bauske, spìndzêt ² Kl., Bers., Golg., Schwanb., spin̂dzêt (li. spingėti "gellen" bei Bezzenberger BGLS. 325) Prl., -u od. -ẽju, -ẽju, intr., = spindêt U., summen, surren; klingen; (im Ohr) sausen, klingen: mūsas spindzēja A. XXI, 564, Nötk. spāres spindz B. Vēstn. dunduri spindzē̦dami vien grìežas ap zirgu Tirs. bites spietuojuot skrien, ka spindz vien ebenda. caur luogu spindzē̦dams ieskrēja spārnuots radījumiņš Ezeriņš Leijerk. I, 57. spindzē̦damas raudas gāja pa . . . ezeriņu BW. 12350, 4. dziestuoša svece sāka spindzēt MWM. X, 932. bē̦rza žagari de̦g krāsnī, ka spindz vien Tirs. luode spindzē̦dama vien pagāja garām ebenda. klusums zvanīja . . . spindzuošiem zvaniem B. Vēstn. spindzē (Var.: skanēs) mani gredzentiņi BW. 21780 var. trūkst aukliņa spindzē̦dama 32258 var. - ausis spindz Fianden, (mit iñ) Salisb. ja atminuot pieminē̦tāju, tad spindzēšana (das Ohrensausen) nuostājuoties Etn. II, 111. Refl. spiñdzêtiês Bershof, weinerlich zanken. Als ein Kuronismns nebst spingt zu spèngt, wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch. spindêt und spìegt I.

Avots: ME III, 998

spìndzîgs ² Golg., jäh, heftig: s. sitiens Golg. spindzīgs metiens Austr.; laut: s. truoksnis Golg.; "summend, surrend" Grünwald (mit iñ), Sessw.: spìndzīgas ² mušas Laud. - Adv. spindzîgi "laut; eilig": "vai dzirdi!" spindzīgi (schrill Golg.) iekliedzās . . . meita Saul. III, 68.

Avots: ME III, 998

‡ stružît, -īju,

1) "gehen"
Saikava; "gehen (meist von alten Leuten, die nicht mehr flink gehen und abgenutzte Kleider tragen)" AP.;

2) "ohne Unterbrechung und ohne zu murren, sozusagen phlegmatisch arbeiten"
PV.

Avots: EH II, 591

I stùris Wolm., C., PS., Serbig., AP., Neuenb., stùris ² Prl., Kl., stūris ² Ruj., Salis, Lin., Iw., stūris U., Bielenstein Holzb. 549, Mag. V, 2, 176, stūrs ² Preili, stūrs U., stūrs ² Nerft, stūre Glück, die Ecke, der Winkel U.; ein (eckiges) Stück; eine Strecke, eine Gegend U.: ir viņa... uz ielām un glūnē pie visām stūrēm Glück Spr. Sal. 7, 12. nuo tām četrām stūrēm (altāra) Offenb. 9, 13. stūri, zari... vaiņagam BW. 6151. maizes stūri ar labu kārtu sviesta Poruk III, 96. zemes stūriņš Launitz Stāsti 59. apaļ[a] mana tē̦va zeme̦... kad pārveda... māršas, stūru stūris (Var.: stūru stūr˙us, stūru stūriem) izdalīja BW. 3770, 1, labs stūrs (eine gute Strecke Weges) kuo iet U. mūsu stūrī; in unserer Gegend U. Die Bed. "Ecke" geht wahrscheinlich auf eine Bed. "Spitze" zurück; in diesem Fall wohl zu gr. στῦλος "Säule, Griffel", στύραξ "das untere Ende der Lanze", av. stunā "Säule", an, staurr "Pfahl", norw, styr lange Stange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 608); Būga KSn. I, 288 stellt hierher auch r. стырить "sich widersetzen", das aber eher zu mnd. stûr "widetspenstig" (woraus le. stūrs) gehört.

Avots: ME III, 1110

sula (li. sulà "der fliessende Baumsalt", apr. sulo "geronnene Milch"), sule PlKur., eine sich absondernde Flüssigkeit, wie Saft von Bäumen: bē̦rzu sula U. oder sulas Wolm., Schwanb., Birkenwasser; piena sula oder suliņa U. resp. sulas Schwanb. oder suliņas Wolm., Spr., Molken; gaļas sula, Fleischbrühe; asins sula U., Blutwasser (Serum); paniņu sulas Etn. II, 137, tās ieliek sietā lai nuosūcas sula ebenda. me̦lna sula, ein Gericht aus Schweineblut und Grütze Etn. II,137. sula, ein Gericht aus den Eingeweiden, Füssen, dem Kopf und Rückgrat vom Vieh, das weichgekocht mit Grütze (in Blut geknetet) vermengt wird Blieden n. Etn. I, 57; suliņa, ein dünnflüssiger, fetter Mehlbrei 42, ein Gericht aus Grütze und Fleisch in Wasser Grünhof. vē̦de̦ra sula Jaun. Dr. 1902, 360. sulu mēnesis Einhorn, Etn. 11, 82, der April. Zu sūlât, ai. súrā "Branntwein", av. hurā "Kumys" (wo r auf l zurückgehen kann), gr. ύ'λη; (mit langem u ) "Kot", ac. sol, norw. saula "Schlamm", ahd. sūrougi "triefäugig", an. saurr "Kot", ahd. sou, air. suth "Saft", gr. ύ'ει (mit langem υ ) "es regnet", alb. ši "Regen", ai. sundti "presst aus" u. a., s. Walde Vrgt. Wrtb. II, 468 f.

Avots: ME III, 1119