Paplašinātā meklēšana

‡ avêsene Salisb., = avene.

Avots: EH I, 190

bezdvēsele, -lis,

1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;

2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.

Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele

Avots: ME I, 283

dvēsele: Demin. dvēseliņa BW. 8526 var.; 10874, 1,

1): auch Manz. Lettus;

2): tāds kâ d., von einem Abgemagerten gesagt
Ruj.;

3): dvēseli likt savā ruokā Richter 12, 3; sein Leben in die Schanze schlagen.

Avots: EH I, 351

dvẽsele,

1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;

2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;

3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;

4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;

5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes

Avots: ME I, 537

dvẽselîgs [Für.], seelisch, geistig Vēr. II, 1012. MWM. VIII, 469.

Avots: ME I, 537

vēse,* die Kühle (?): kas ... nebauda nuo sidrabaku vēses Druva I, 620.

Avots: ME IV, 569

vẽseklis: mākuoņas kâ spārni jeb kâ vēsekļi aple̦nc saules luodi Kronv. Par piemiņu (1875), 390.

Avots: EH II, 779

vẽseklis A.-Ottenhof, ein Fächer, Wedel, mit dem man sich Luft zuwedelt L., U.

Avots: ME IV, 569

visdvẽseļu diena LP. VII, 297, der Allerseelentag.

Avots: ME IV, 622

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34

àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.

Avots: ME I, 36

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37

àizlùgt,

1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;

2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.

Avots: ME I, 38

àizpasaũle, das Jenseits, die Geisterwelt: teic jauku aizpasauli, kur piedzimst dvēseles Pump.

Avots: ME I, 43

‡ akats, -s Zvirgzdine, eine einschiessende, unpassierbare Stelle im Motast, wo nur Moos und Sumpfgras, aber keine Bäume und Sträucher wachsen Warkl.: dvēseles krīt uz mūžīgu dusu nāves akatīs Akurater Jaun. Ziņas v. 31. März 1925. ap akatīm un siekstām Austriņš M. z. 33.

Avots: EH I, 65

‡ II alne Pas. II, 72 aus Kapiņi, Krāslava n. FBR. XII, 28, Pilda n. FBR. XIII, 41, 46, Dagda, = el˜le, die Hölle: dvēsele nuogāja uz mūžīgu alni Pas. IV, 81 (aus Malta).

Avots: EH I, 68

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apliecinât, ‡

2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.

Avots: EH I, 99

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

‡ apsmurinât, betrüben: nu mana dvēsel[e] apsmurināta Elger Evang. Joh. 12 27. Refl. -tiês, sich betrüben; ergrimmen Elger Evang. Joh. 11,33.

Avots: EH I, 115

aptùmšuôt [in Texten des 17. Jahrh. auch aptumsuôt], tr., verfinstern: zeme tapa aptumšuota II Mos. 10, 15; übertr.: kaislība aptumšuo cilvē̦ka prātu Vēr. I, 1261, dvēseli Kundz. Refl. -tiês, sich verfinstern: mēness, saule aptumšuojās LP. VII, 598. mācītāja vaigs sāka aptumšuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 132

‡ ârpusĩba,* die Aussenwelt (?): miesas jušanas spẽ̦ki dvēselei ārpusību priekšā stādina Pet. Av. III, 276.

Avots: EH I, 195

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

ataĩjât, tr., wiegend od. lullend herschaffen: dzelmi šurp... ataijā dvēselei! Fr. Bārda Druva I, 1231.

Avots: ME I, 148

atcinâtiês, sich befreien, sich losreissen: atcinājies jel dvēsele nuo visām blēņu lietām A. X, 2, 66; es nuo tās valuodas atcinājies, die Sprache ist mir fremd geworden Trik. n. U.

Avots: ME I, 153

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atdzìmt (li. atgim̃ti), intr.,

1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;

2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.

Avots: ME I, 156

atgũt,

1) zurückerhalten;

2) a. darbu, die Arbeit fortsetzen, eifriger daran gehen
(L.);

3) a. e̦lpu, [in Saussen: garu a.], n. L. dvēseli (veraltet), Luft bekommen:
še nespējam vairs ilgāk atgūt e̦lpas Rain. -tiês, sich erholen (cf. li. atsigàuti), zu sich kommen, Atem schöpfen: trīs gadiņi nevarēju maizītē atgūties BW. 6915. viņš atlaidās uz suoliņa, lai daudz maz atgūtuos, atņe̦mtu e̦lpu Vēr. II, 1294. suns rej atgūdamies Līb. Pūķ. 6. [Nach C. auch gleichbed. mit atjēgties].

Avots: ME I, 160, 161

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

atsàucîgs, einer, der auf einen Ruf antwortet, empfänglich, teilnahmvoll: beidzis dzīvuot silts, krietns, atsucīgs un ievē̦ruojams cilvē̦ks Vēr. I, 1224. cilvē̦ka ciešanām rūp viņa dvēsele visatsaucīgākā Up.

Avots: ME I, 188

atskanêt, intr., widerhallen, erschallen, tönen: kā mežā sauc, tā atskan. se̦nu dienu atmiņas atskan dvēselē Rain. - kalni, lejas atskanēja... dziesmiņām BW. 32900.

Avots: ME I, 192

‡ atsmeldze, nachwirkender Schmerz (?): sāpēja dvēselē... nebijušas mīlestības a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

atspir̃gt, intr., inch., wieder frisch, gesund werden, sich erholen: varbūt viņš atspirgs vēl Rain. lini atspirga un izauga līdz krūtīm LP. V, 138. Refl. -tiês, sich erholen, sich daben in höherem Grade als bei atspirgt: še dvēsele atspirgstas Līg. sirds katram atspirgstas St.

Avots: ME I, 195

‡ atstarpa Land., atstarpe Bērzgale, = star̂pa 1: purvi un . . . e̦ze̦ru ķēdes, kuŗu atstarpas grūti iejemt Pasaules vēsture (A. Grīna red.) I, 490. migluotās kuoku stumbru atstarpās kļūst saskatāmi augumi A. Grīns Dvēseļu putenis II, 39.

Avots: EH I, 171

atveiduôt, tr., darstellen: savas dvēseles stāvuokli * Stari II, 877. Refl. -tiês, verschiedene Gestalt annehmen, sich unterscheiden: papīri, kuŗi reiz bija tik vienādi, bija cits nuo cita atveiduojušies Dz.

Avots: ME I, 208

aûgšus, Adv. zur Verstärkung des Verbs aûgt, wachsen: mācība dvēselē augšus ieaug SDP. VIII, 37.

Avots: ME I, 219

avuotaîns (unter avuotãjs): (fig.) avuotaini spulguojuošā dvēsele J. Veselis Netic. Toma mīlest. 76.

Avots: EH I, 190

baĩda, gew. Plur.,

1) das Angstgefühl; die Wefürchtung, die Angst:
tu zini, kādās vaidās un bēdās, kādās miesas un dvēseles baidās es e̦smu bijis Fürecker. man ir baida par padarītuo nedarbu A. X, 2, 438 savādas baidas nāk dažreiz cilvē̦ka sirdī;

2) die Drohung:
nelīdzēja nekādas baidas MWM. III, 687

Avots: ME I, 249

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

bèdnĩks, ein kummervoller, trauriger Mensch: ir zemīte tā ne rīb, kā bēdnieka dvēselīte BW. 9168.

Avots: ME I, 288

bezmiêra dvēseles, Seelen, die keine Ruhe finden MWM. III, 321.

Avots: ME I, 285

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309

brāzmîgs, ungestüm, stürmisch: pulki trauks ar... brāzmīgumu kaujā A. Grīns Dvēseļu putenis II, 85.

Avots: EH I, 240

‡ brenne, das Unglück, Malheur (?): kad viens iekļuvis brennē, lai citi viņu nepame̦t nelaimē A. Grīns Dvēseļu putenis II, 79.

Avots: EH I, 240

II bruôds [Warkhof], auch bruods, - s, = bruodenis: raganas pa jumta bruodu aizlaidušās LP. VII, 602. ve̦ca puiša dvēselīte rijas bruodi lidināja BW. 13141. rijas bruoda galiņā BW. 3158, 1.

Avots: ME I, 342

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341

brũtgãns Lieven - Bersen, brũgāns [Wolmar u. a.], brūtgams Manz., der Bräutigam: visu meitu br., der Hofmacher, Wollüstling. Sprw.: kad brūtgāns brauc ar brūti, tad zirgiem klājas gŗūti. dvēseļu br., der Seelenbräutigam. [Nebst li. brūtkonas aus mnd. brūdegam.]

Avots: ME I, 341, 342

‡ burvinât,* bezaubern: aina burvināja dvēseles Veselis Saules kaps. 100.

Avots: EH I, 255

‡ ceļgrieži "?": nava laika meklēt, kur palikuši c. ..., un pulks skrien ... A. Grīns Dvēseļu putenis II, 140.

Avots: EH I, 264

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

dar̂binât, beschäftigen: ve̦lns darbina cilvē̦ku dvēseles grūtiem darbiem LP. VII, 31. šādi priekšme̦ti nebij darbinājuši viņa duomas.

Kļūdu labojums:
grūtiem = smagiem

Avots: ME I, 439

dãrdi (unter dãrdiens): orķestŗu mūzikas d. A. Grīns Dvēseļu putenis II, 200.

Avots: EH I, 311

dā`rgs,

1) teuer, kostbar:
šinīs laikuos rublis dārga nauda zeltenīte... dārgas naudas sade̦rē̦ta. juo dārgs, juo labs; jio lē̦ts, juo slikts;

2) fig., teuer, wert, lieb:
mans dārgais pestītājs! tava dārgā dvēselīte vidū gaisa plivinās. [Ob mit r. дóрогъ serb. дрâг "teuer" verwandt, oder aus dem Slavischen entlehnt, kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Berneker Wrtb. I, 213 und Trautmann Wrtb. 45.]

Avots: ME I, 448

‡ derdzinât, anekeln (?): smagumu, kas pašpārme̦tuma veidā derdzināja dvēseli Daugava 1934, S. 678.

Avots: EH I, 316

duļ˜ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ˜ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes ² Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis ² Lis., dùļķi ² Grawendahl, duļˆķi ² Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513

II dum̃brs, dum̃bris Lautenbach, dumbras U., ein Sumpf, ein Moor: meita priecīgi lēca un plunčuojās dumbrā ar ruokām LP. V, 258. lai kāds dumbrs, kad tik slapjš IV, 216. Fig.: dvēsele paceļas nuo ikdienības dumbra MWM. X, 108.

Avots: ME I, 514

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

gans (li. gãnas), Demin. ganiņš, ganeklis,

1) der Hirt:
aitu, cūku, guovju, luopu gans; - dvēseļu gans, der Seelenhirt. Sprw.: pats gans, pats vilks. tam ganam nevar ticēt, kas pie vilka kūmuos stāv. ganus vadīt, pavadīt, izvadīt; ganuos iet, auf die Hütung gehen, Hirn sein, eig. unter die Hirten gehen; luopus ganuos dzīt, das Vieh auf die Weide treiben; auf Grund dieses Lokativs ist wohl hervorgegangen der Plur. gani in der Bedeutung "die Hütung": kam sienu grābjuot jāgrābj astīte, tam svētdienā gani Etn. III, 75. viņai šuonedēļ gani A. XIII, 789. [Gleich čech. hon "Jagd", ai. ghaná-ḥ "erschlagend", gr. φόνος "Mord".]

Avots: ME I, 600

‡ gārdzuļuôt, schaunachahmendes Verbum: dun, dārd, gārdzuļuo, krāc un ste̦n visa ... debesmala A. Grīns Dvēseļu putenis II, 147; "röcheln" (wo?): gārdzuļuo tas, kam kas kaklā iesprūdis Bērzgale.

Avots: EH I, 390

glãsts [C., N. - Peb.], das Streicheln, die Liebkosung: tādu glāstu, tādu smaidu nav dievietei Asp. auksti dre̦buļi pārskrēja par visu miesu nuo šā le̦dainā glāsta A. XVII, 319. kâ kluss glāsts spiedās viņa dvēselē Vēr. II, 300.

Avots: ME I, 624

gle̦zns (li. glêžnas "schwach"),

1) widerstandslos, empfindlich, schwächlich:
tārpiņš sešām gle̦znām (vārīgām) kājiņām Jaun. R.;

2) zart, nett, zierlich, schön:
gle̦zna tautumeita; gle̦zna dzīve Fest., Fehsen. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedres Adam. dvēseles gle̦znākie ziedi Aps. stādīju šīs gle̦znās ruozes Akur. jaunākā māsa bija sīciņāka, nle̦znāka B. Vēstn. [Zu li. gležnùs "zert, weich, widerstandslos", glèžti "терять смлу" und weiterhin vielleicht zu bulg. gleźъ "verzärtele" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 302.]

Avots: ME I, 626

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grasis, [grašs Stenden],

1) der Groschen:
Sprw. grasis arī nauda. netaisns grasis apē̦d taisnu mantu. kas grasi netaupa, pie rubļa netiek. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. bij atkal naudas grasis kabatā. viņam nav ne graša, od. ne plika graša, od. ne sarkana graša pie dvēseles od. kabatā. tu nuo manim nedabūsi ne sarkana graša Grünh.;

2) grasīši, eine Pflanze.
Entlehnt nebst li. grāšis [und estn (k)rošš zunächst wohl aus dem Slavischen.]

Avots: ME I, 638

grèmdêt, -ẽju, fakt. zu grimt, senken, versenken : sīkas uolas, rudakmens gremdē puiša dvēselīti BW. 8901. mani ir dzīve sāpju akā gremdējuse Vēr. II, 176. Refl. -tiês, sich versenken, sinken : gremdējas ūdenī Saul. daba sapņu se̦gā gremdējās Treum.

Avots: ME I, 648

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

gũt, [gūnu Mar. u. a.], gũstu, gūju od. guju [Durben], (n. U. auch gūmu?), prt. guvu,

1) tr., fangen, haschen, greifen, erlangen, bekommen:
māk tautietis mani gūt 13532. laiks irbes gūt Ltd. 2252. ja baltās nedabūji, gū(j) tuo pašu pe̦lē̦kuo! BW. 12014. kad vilks sāk kazu gūt BW. V, 237. [zuvis gūt Oppek.] meita gribējusi tādu pašu laimi gūt LP. VII, 1095. [viņš kaŗā iet, lielu naudu gūdams U.] Die preussischen Letten kennen dabūt nicht und gebrauchen statt dessen gūt. dvēseli gūt L., Luft schöpfen.] gūdams, nepagūdams, in der Grössten Eile, hasting: šis tik gūdams nepagūdams ūzas zemē, dieser reisst nur in der grössten Eile die Hosen hinunter;

2) mit abhäng. Inf., bekommen, in die Lage kommen: ne daudzi guva viņā mieluoties Rains. Refl. -tiês, schnappen, haschen, streben nach etw.,
mit d. Gen. od. pēc, ungew. uz: krustdēliņa gū damās jūdzu savu kumeliņu BW. 1328; 1617. viņš guvās pēc gaisa Dok. A. uz tautieša gūdamās, atstāju mazus bāleliņus BW. 26624. [Zu gaut (s. dies), li. guvùs "хваткiй" apr. gauuns "empfangen", av. gūnao ⁱ ti "verschafft", gav(a)- "Hand", gaona- "Gewinn" u. a.; vgl. Lidén IF. XIX, 318 und Arm. Stud. 120, Zupitza Germ. Gutt. 175, Walde Wrtb. ² 853, v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 157.]

Kļūdu labojums:
18449 = 13449
lielu naudu gūdams = lielu naudu gūdams "viel Geld sich holen wollend"
bekomme, in die Lage kommen = genügend Zeit haben (pagūt)

Avots: ME I, 687

ìedzîvuôt,

1) wohnen in:
kuŗā vietā jūs iedzīvuojiet? JK. V, 12. aizgājis.. gar tuo namu, kuŗā iedzīvuoja Lautb. Luomi 28. dvēseles, kas iedzīvuo tāduos līķuos Antrop. III, 46;

2) bewohnen:
pilsātus, kas netuop iedzīvuoti Glück Ezech. 26, 19. pilsāts ar labu mieru iedzīvuots II Makk. 3, 1;

3) sich einleben
(tr.): bij jāpame̦t sava grūti iedzīvuota vietiņa Kaudz. M. 165;

4) hineinleben:
iedzīvuot jau labi krietni mūža uotrā pusē Kaudz. Refl. - tiês,

1) sich einleben:
mācējis ar mums iedzīvuoties A. XI, 52;

2) sich in seinen Vermögensverhältnissen gut fördern
(meist mit dem Lok.): Juris brauca peļņā - gribēja iedzīvuoties A. XX, 321. liekēži, kas nāk šurp tikai iedzīvuoties A. v. J. 1904, S. 3. iedzīvuojies turībā A. XXI, 696. bagātībā iezīvuojies LP. IV, 192. nece̦rē̦tā laimē šuodien iedzīvuojies sievā LP. VI, 961, ich habe geheiratet. jaunā gre̦dze̦nā iedzīvuojusēs Birzn., sie ist zu einem neuen Ring gekommen. Subst. ìedzīvuôtājs,

1) der Einwohner überhaupt;

2) der ohne eigentliches Dienstverhältnis bei einem Gesindewirt Wohnung gefünden hat U.

Avots: ME II, 14

iejūsma ,* [Begeisterung?]: mākslenieciska iejūsma Vēr. II, 859. par iejūsmas avuotu ticīgajām dvēselēm Plūd. Llv. II, 94.

Avots: ME II, 23

ìelidinât, ìeliduôt, ielidēt Spr., intr., herein -, hineinschweben: te skuķis ielidināja Apsk. I, 448. tauriņš bija ieliduojis klusajā kaktiņā MWM. VIII, 529. sapņi ieliduoja manā dvēselē Vēr. II, 1070. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinschwingen, hinein -, hereinschweben:
pa šuo caurumu tu e̦suot ielidinājusies LP. VII, 506;

2) ins Schweben geraten, im Schweben, Fliegen eine gewisse Fertigkeit erlangen:
mazie putniņi jau labi ielidinājušies.

Avots: ME II, 38

ìenlìksminât, ìelìksmuôt, tr., erheitern, erfreuen, ergötzen: man citas, jaundzimušas dzīves pausma ar svē̦tām šausmām sirdi ielīksmuo Asp. kas tad tevi tā iedūšinājis un ielīksminājis? Janš. Refl. ìelìksmuôtiês, sich ergötzen, in Entzücken geraten: ar viņas mīlestību ielīksmuojies vienmē̦r Sal. Spr. 5, 19. tē̦li, par kuŗiem svē̦ti ielīksmuojas dvēsele Vēr. II, 668.

Avots: ME II, 39

ìelũkuôt, tr.,

1) auf jem., die Augen werfen:
Ansis ielūkuojis sava kunga atraitni LP. VII, 174. kalējs un skruoderis abi divi ielūkuojuši vienu līgavu LP. VI, 351;

2) sich anschicken, versuchen:
kad zirgi bij sajūgti, tad ielūkuoja braukt Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) hineinblicken, hineinschauen:
viņš ielūkuojās dārzā MWM. IX, 372. kas spējis ielūkuoties tik dziļi dvēselē man? Vēr. II, 964;

2) die Aufgabe auf jem. werfen, erwählen:
ķēniņa meita ielūkuojusēs muļķīti LP. III, 32.

Avots: ME II, 41

ìemìesuôt ,* tr., verkörpern: viņš iemiesuojis skaistumu Vēr. II, 1012. Refl. - tiês, sich verkörpern: dvēsele atkal nuo jauna iemiesuojas Stari II, 876. Subst. ìesìesuõjums, die Verkörperung.

Avots: ME II, 46

ìesâpêtiês, anfangen zu schmerzen: sirds gauži iesāpas brāļa labad LP. V, 269. dvēselē kaut kas iesāpējās Vēr. II, 974. Biel. I, 464 und Spr. führen auch iesāpēt an ("etw. schmerzen").

Avots: ME II, 62

ìešķil˜t,

1) uguni, Feuer anschlagen:
piepē ar šķiltavām nuo krma iešķīla uguns dzirksteli Konv. ² 3119;

2) prügeln:
nu tad es pasacīšu tavam saimniekam, lai tev labi iešķiļ MWM. VI, 193;

[3) zerschlagend hineintun:
uolas bļuodā Kl.;

4) zu zerpicken anfangen:
vista (pe̦rē̦tāja) jau dažas uolas iešķīlusi (t. i., cāļi taisās nuo uolas ārā nākt) Wolm.;

5) eine heftige Zwischenbemerkung tun:
viņš iešķīla tūda teicienu vidū, ka runātājs apklusa Bauske]. Refl. - tiês, sich entzünden, entbrennen, aufflammen: katrs vārds iešķiļas dvēselē kâ dzirkstele Vēr. II, 73.

Avots: ME II, 76

ìesluôdzît, tr., einperren: sievu iesluoga pils pagrabā LP. VI, 1036. ve̦lns tur vienā alā iesluodzītas dvēseles VII, 30.

Avots: ME II, 67

ìesprauktiês, sich hineindrängen, eindringen: viņš visur iespraucas Stari II, 117. viņas me̦lnās acis gribēja tās dvēselē iespraukties A. XVII, 387. lai ne˙viens neduomā starpā iespraukties Vīt. 45.

Avots: ME II, 70, 71

ietrīsa ,* das Erbeben, Erzittern: smalku dvēseles ietrīsu Asp. Ziedu klēpis 157.

Avots: ME II, 83

il˜guôt, lange mauhen, säumen, verziehen (U). Refl. -tiês, sich die Zeit lang werden lassen, sich sehnen: mana dvēsele ilguojas pēc tevis. [man ilguojās jūs redzēt Glück Röm. 1, 11.] Subst. il˜guôšanâs, die Sehnsucht: mana dvēsele gan˙drīz pamirst nou ilguošanās pēc tavas pestīšanas Psalm. 119, 81.

Avots: ME I, 706

izalˆkt [li. išálkti] Manz., Kleinschm., wofür jetzt izsalkt, hungern, schmachten: izalkušai dvēselei ir viss rūgtums salds Spr. Sal. 27, 7.

Avots: ME I, 712

izdailêt, izdailinât (li. išdàilinti), izdaiļuot, tr., verschönern, ausbilden, bilden: balsi, dvēseli, garu, prātu, sirdi, talantu. izdailināti cilvē̦ki mums pasniedz (dziesmas), lai pacilātu un izdailē̦tu svē̦tkus - tur deja gan de̦r Rainis. vajag izdaiļuot garu tâ˙pat, kâ ārieni MWM. XI, 188. Refl. - tiês, sich verschönern, sich ausbilden, sich veredeln: sirds izglītuojas un izdaiļuojas Vēr. II, 673; "sich schön machen vor Leuten" Gr. - Sessau: ej, meitiņ, uz balli izdaiļuoties.

Avots: ME I, 724

izgailêt, [bei Wid. und in Ramkau auch refl. izgailêtiês], intr., ab -, verglühen, verglimmen: krāsnī bij pēdējās uogles izgailējušas. priekuos izgailē̦tu un idzistu mana mazā dvēselīte MWM. XI, 192.

Avots: ME I, 735

izģinst: dvēsele ne iznīkst, nedz izģinst Lenc. Spred. gr. 1764-1767, S. 1693. kuoka mājelēm izģindušas ("?") dēļu durvis Daugava 1934, S. 481. tas izģinde ("izgaisa" daneben angeblich ein Infinitiv izģint) nuo savas vietas (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 451

izkratît (li. iškratýti), tr.,

1) ausschütteln
(auch fig.): še tuos salmus izkratīja BW. 19405. licis pīpi izkratīt LP. VII, 673. lai blusiņas izkratām BW. 24108. izkratīt sirdi, visas bē̦das. tā nuovilka dažam svārkus, dažam maku izkratīja BW. 19891. Refl. - tiês,

1) sich ausleeren, sehr hungrig werden
Ahs.: lai ē̦d, ja tâ izkratījies LP. V, 195;

2) all sein Geld ausgeben:
pilsē̦tā tas tâ izkratījies, ka vairs tam nav ne kapeikas pie dvēseles.

Kļūdu labojums:
1) ausschütteln = ausschütteln

Avots: ME I, 754

izliñgât, izliñguôt, tr., hinaus -, herausschleudern: tavu ienaidnieku dvēsele taps it kâ nuo lingas izlinguota I Sam. 25, 29. tādi nuo visām biedrībām izlingāti ārā MWM. X, 305.

Avots: ME I, 764

izsalˆkt (iz + infigiertes Reflexivpronomen - s - + alˆkt), intr., hungrig werden; izsalcis,

1) hungrig:
Sprw. izsalcis kâ vilks. izsalkušam viss gards od. gardi vārīts. izsalkušam pat rutku miza salda. kas izsalcis, tam rūgta maize salda. izsalcis nesmiesies, kaut arī cūka ar veģi dancuotu Etn. IV, 94;

2) verpicht:
izsalcis pēc mājas kâ ve̦lns pēc žīda dvēseles.

Avots: ME I, 794, 795

izšausminât, tr., durchgrauen: orģiju izšausminātā dvēsele Austr. Refl. - tiês, mit Schauder erfüllt werden: visi bija izšausminājušies Blaum.

Avots: ME I, 810

izsũdzêt, tr.,

1) aus -, verklagen:
savu kaimiņu pie tiesas;

2) beichten, bekennen:
savus grē̦kus, savas bē̦das, grūtības, dvēseles sāpes. šis izsūdzēja savu vainu LP. VI, 719.

Avots: ME I, 808

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808

iztrũcinât, tr., erschrecken, in Furcht setzen: zemi iztrūcināt Jes. 2, 19. visi ciemiņi bij ļuoti iztrūcināti Kaudz. M. Refl. - tiês, [iztrūcēties Glück], erschrecken, in Furcht geraten, sich entsetzen: tie iztrūcināsies Jes. 13, 8. viņš iztrūcinājās Apost. 8, 13. [mana dvēsele ir ļuoti iztrūcējusies Hiob 6, 4 sacīja trīsē̦dams un iztrūcē̦damies Apost. 9, 6.] meita redzējuse, ka viņš smejas; viņa iztrūcinājusēs JR. V, 4. tev nav kuo iztrūcināties, juo es zinu, kuo es daru Purap.

Kļūdu labojums:
Hiob 6, 4 = Psalm 6, 4

Avots: ME I, 820

izvīteruôt "?": ilgas izvīteruo iz cilve̦ka dvēseles Stari II, 797; ["hinausfliegen": putnu bē̦rni izvīteruoja nuo ligzdas Schlehk; "hinausstaumeln, - wackeln (vom unsichern Gang Betrunkener und kleiner Kinder)" Nötk.]

Avots: ME I, 831

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

jẽ̦rs [li. jė´ras], Demin. verächt. jē̦rulis BW. piel. ² 2388, das Lamm. stirnas jē̦rs, das Rehkalb Stari II, 487. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, von einer gar zu jungen Mutter gesagt. kluss kâ jēriņš priekš cirpēja, mīlīgs kâ jē̦rs. sirds pukst un dauzās kâ jē̦ra aste. ak tu jē̦ra dvēsele! ach du Feigling! nuo mantības nedevu ne jē̦ra bē̦rnu, von dem Vermögen gab ich nicht einmal das Lamm eines Lammes, d. h. nichts Neik. [Als "heutiges Tier, Jährling" zu got. jēr, ahd. iār, aw. yār "Jahr", ksl. jara "Frühling", r. ярка "Schaflamm" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 446 f.; s. Būga KSn. 149.]

Avots: ME II, 114

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds ² Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125

juõnis,

1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;

2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;

3) der Anfall
U.;

4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 127

juosmenis (unter juosma); cirps tev piemiegts pie juosmeņa Azand. 32. iegrimdams sniegā ... līdz juosmenim A. Grīns Dvēseļu putenis II, 86.

Avots: EH I, 571

‡ juozmenis,

1) = juozminis (mit uô ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;

2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".

Avots: EH I, 571

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkamât und ‡ iekamât I.

Avots: EH I, 581

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r ² Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r ² Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t ² Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt ² Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150

karâtiês [mit r z. B. in Kabillen, Matkuln, Kl., Lis.], - ãjuos, [karēties Glück I Mos. 23, 13], hangen, baumeln: drēbes karājas pie knaģiem. dvēselīte diedziņā karājās BW. 28829. dvieļa gali karājas apakš kreisās ruokas BW. III, 1, 84. kas tev tur pie svārkiem karājas? vīriešiem kaklā karāties, sich aufdrängen. Vgl. kārt und [li. karóti "висѣть"].

Avots: ME II, 161

kãrtavas U.,

1) der Galgen:
e̦smu tā dvēsele, kuo pavēlēji tuoreiz nuo kartavām nuoņemt LP. IV, 40;

[2) die Schaukel
Jürg.] Zu kãrt.

Avots: ME II, 201

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

kàvi Smilt., [PS., C., Trik., Jürg., N. - Peb., kâvi Arrasch], kâvi Bers. [hier angeblich auch im Singular] od. kâvẽji St., das Nordlicht: tādu pār jūŗu parādījās mirdzums kâ ziemeļu kāvu ugunis Vēr. I, 647. kāvi kaujas od. kaunas, sagt der Lette (C., Smilt., Aps., Oknist), wenn er das Nordlicht sieht, - eine mythologische Reminiscenz, dass das Nordlicht die Folge eines Kampfes der Seelen gefallener Kieger sei. ziemeļblāzmai laktījuot, viņi (mūsu senči) dzirdēja zuobeņus šņikstuot un teica, ka kaŗavīri, kaŗaļaužu dvēseles tur kaujuoties Pūrs I, 113. Zu kaût.

Avots: ME II, 205

ķikukaza: "der Wiedehopf" Blieden; tava ... dvēsele iekš ķikukazas ("?") muks Mekons Deb. vaļā (1873) S. 31.

Avots: EH I, 701

I ķìla Wolm., C., PS., n. L., St., U. auch ķīls od. ķīlis, das Pfand, Unterpfand: es atstāju tev savu zirgu par ķīlu od. ķīlā od. ķīlām. es tai meitu māmiņai ķīlām (ķīlā 14731, 1) devu kumeliņu BW. 14729. ķīlām od. ķīlas ņemt, als Pfand nehmen. dvēsele liekama ķīlā LP. VII, 500. [tad sūti... divi nuo viņa dē̦liem ķīluos Glück Makkabäer 13, 16. Aus liv. ķī'l dass., s. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 388

I klupinât,

1): kas nevainīgas dvēseles ar saldiem vārdiem klupina. Bergm. Saņem. spred. māc. (1795), S. 315; ‡

4) Schwung geben
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Schwung").

Avots: EH I, 623, 624

kruõka, kŗuõka [Līn., Dunika, Gr.Essern, Se˙lg., Nigr., Lautb., Wandsen, Luttr.], Kand., kruoķe Selb., kruokla U., die Falte, Runzel: zābaki ar sīkajām kruokām dilbuos AU. jakas ar kruoķēm sānuos A. XX, 68. tagad liek kruoķes ap brunčiem, lai izskatītuos kuplāka brunču apakša Selb. tu esi izuosts līdz pēdējai dvēseles kŗuokai JR. V, 12. [In Dunika auch als Schimpfwort für ein sich gebückt haltendes Weib. Nebst estn. krōk "Fältelung" aus mnd. kroke dass.]

Avots: ME II, 294

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313

I kûsât [(auch Trik., kùsât Jürg., kûsât ² Dunika, Bauske), serb. kisati "wallen, sieden"], -ãju, [kùsêt N. - Peb.], kûsêt [auch Kr., PS., Lis., Drosth.], -ẽju und -u [Erlaa], -ẽju, kûsuôt, intr., sprudeln, wallen, überwallen, sich erheben [Stelp.]: katls, putra, ūdens kūsā, kūsē, kūs, kūsuo. grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī JK. VI, 32. ūdens kūsājis pār malām LP. VI, 546. nuo vakara puses kūs uz augšu me̦lni mākuoņi Saul. ja piens kūsuo, tad lai steidzuoties viņam palīgā, bet ja asinis kūsuo, tad ne LP. VI, 513. mucā kūsuo vīns ar varu Rainis. nuo Uogres līča migla augšup kūs Blaum. sirds nuo laimes kūsā pāri Vēr. II, 606. [kûsuôt ² aiz pārspē̦ka Bauske]. kūsuoša sirds, dzīvība, überströmendes Herz, Leben Jauns. JR. II, 23. jūtas un kaislības mutuļuo un kūsē JR. IV, 110. mana dvēsele kūsuo cerībās Rainis. [Vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 678, v. d. Osten - Sacken AfslPh. XXXII, 330, Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 337, 338

kusls (li. kušlùs od. kùšlas "schwächlich"),

1) steif, ungeschickt
Stom.;

2) klein, schwächlich, zart
Naud.: mums ir līdzcietība ar visiem nespēcīgiem un kusliem radījumiem Vēr. II, 406. kuslie asni iz zemes lien Asp. kusls dīglis, stāds. lai nenuobrīnē̦tu kuslu bē̦rnu, it ipaši, kamē̦r nekrustīts, neplāta un nerāda svešiem JK. VI, 28. lai tā sieva, kur tā sieva, kur tās kuslās dvēselītes BW. 20870, 7. dzīve bija pārāk kusla, nevarīga Vēr. I, 1447. kur kuslās ilgas nu? Vēr. I, 824;

3) lebenig, jähzornig, ungeduldig
Lös.: nu viņš paliek kusls. In den Bed. 1 u. 2 nebst apr. acc. s. kuslaisin "schwächste (n)" [wohl zu le. kust "müde werden" und vielleicht slav. късьнъ "säumig, langsam", s. Bezzenberger BB. XII, 77 f., Berneker Wrtb. I, 672;] dagegen in der Bed. 3 wohl zu le. kustêt.

Avots: ME II, 328

kustība ,* die Bewegung, Regung, Strömung: jūŗa nebija aprimusi savā kustībā A. XIII, 689. katram laikam dažādas kustības XIII, 754. visur muoža kustība Aps. māksla dvēseles smalkākās kustības attē̦luot Vēr. I, 1410.

Avots: ME II, 329

kvè̦laîns, glimmend, glühend: kvē̦lainas uogles ; fig., kvē̦laina kaislība Duomas I, 657 ; kvē̦laina krūts Vēr. II, 963 ; kvē̦laina dvēsele Zalktis.

Avots: ME II, 353

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437

laî (li. laĩ, s. Fraenkel FBR. XI, 55): lài ² Oppek. n. FBR. VIII, 25, Oknist n. FBR. XV, 185;

1): l. ubagi kur ubagi, par aizgājušuo dvēselēm jālūdz visiem. Janš. Dzimtene V, 233;

2): "netik daudz" ME. II, 400 zu ersetzen durch "ne tik daudz";

6): auch Serbig. n. FBR. IV, 62, N.-Wohlfahrt (laî neben lài in den übrigen Bedd.), Lesten n. FBR. XV, 28; Siuxt (laî ² ), Schmarden.

Avots: EH I, 711

lèkšuôt: l. atpakaļ A. Grīns Dvēseļu put. III, 125.

Avots: EH I, 737

‡ III ļe̦zga "?": dažs kâ ļ. sānis krīt R. Berziņš Dvēseļu dārzs.

Avots: EH I, 772

liduôt(iês), = lidinât(iês), schweben: div[i] pe̦lē̦ki vanadziņi vārtu virsu liduojās (Var.: lidināja); liduo (Var.: lidin[i]) augstu, liduo ze̦mu, vēl neiešu šuoruden BW. 14202. redz, kur tava dvēselīte vidū gaisa liduojas BW. 31587. Subst. liduôtãjs, einer, der schwebt; der Aviatiker.

Avots: ME II, 466

liduôt(iês), = lidinât(iês), schweben: div[i] pe̦lē̦ki vanadziņi vārtu virsu liduojās (Var.: lidināja); liduo (Var.: lidin[i]) augstu, liduo ze̦mu, vēl neiešu šuoruden BW. 14202. redz, kur tava dvēselīte vidū gaisa liduojas BW. 31587. Subst. liduôtãjs, einer, der schwebt; der Aviatiker.

Avots: ME II, 466

lĩdzsvars, das Gleichgewicht: viņa dvēsele bij pazaudējusi līdzsvaru A. XX, 494.

Avots: ME II, 482

lùncinât [auch PS., Trik., Drosth., Jūrg.), luñcinât [auch N.-Peb., Wohlf., Salis, Wolmarshof, Selg., lun̂cinât ² Dond., Lautb., Nigr.), tr.,

1) bewegen:
viena jāja, uotra lēca, trešā ļipu luncināja (Var.: kustināja) BW. 2227. sirma cūka aizgaldē, ausis vien skurināja (Var.: luncināja) 22832;

2) asti l., mit dem Schwanze wedeln
[Fest.]: suns iegāja liepienā, asti vien kustināja (Var.: luncināja) BW. 31044; Mag. XX, 3, 141;

3) essen, einhauen:
luncini tik iekšā! kuo gaidi? LP. Refl. -tiês, mit dem Schwanze wedeln, sich anschmiegen, anschmeicheln: sunītis gar kājām vien luncinājās LP. VI, 1007. kâ viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu Vēr. I, 1157. mēs luncināmies ap mūsu dvēseļu bendēm Stari II, 167. [vilks luncinājas apkārt U., streicht verstohlen herum. zur Bed. 1 u. 2 vgl. Изв. XV, 2, 203, le. luñka, lunkans, li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln" und Büga Изв. XVII, I, 34.]

Avots: ME II, 513

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mḕrdelêt [Ruj.],

1) tr., hungern lassen, mergeln:
skuopa saimniece mērdelē savu saimi, gans luopus Mat.;

2) intr., [mêrdelêt ² Salis, wenig essend abmagern: tā cūka mērdelē jau divus mēnešus]; ohnmächtig werden Grob. n. Etn. III, 67;

[3) mẽrdelêt, sich grämen Nieder - Kurland]. Refl. -tiês, sich das Nötige entziehen, sich abmergeln, hungern: kuo nu mḕrdelējies? [N. - Peb.] viņi, miega mātes klēpī pūdami, vārgst un mērdelējas pie miesas un dvēseles Aus.

Avots: ME II, 618

mḕrdinât [auch PS., mêrdinât ² Ruj., Wandsen, mẽrdinât Wolm., Dunika], = mērdêt, tr., die nötige Nahrung nicht geben, knapp halten, hungern lassen, mergeln, kasteien: savu miesu mērdinât, sich kasteien U. apņēmās, ka katru dzīvu dvēseli mērdinās Rainis.

Avots: ME II, 618

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

mežuonĩba, ein Wilheit, wilde Art: viņa... re̦dz... zem manas mežuonības me̦lnu dvēseli J. R. IV, 35.

Avots: ME II, 611

miẽluôt [li. mielúoti "liebkosen Berliner Sitzungsber. 1918, S. 802], mielât, - ãju Mag. XIII, 2, 67,

1) [miêluôt ² Iw.], bewirten, traktieren, füttern
(auch. fig.): citi vīri kruogā dzēre, es mieluoju (Var.: baruoju) kumeliņus BW. 30049, 7. spuožums mieluoja acis Lp. V, 303. savu garu viņš sevišķi mieluo viņa dvēseli, Gott habe ihn selig! Straume;

2) prügeln:
ar stuku (strūpeni, stibu) mieluot U. pātaga sāks mežkungu mieluot! LP. VI, 1, 54. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta katbačiņa, tuo mieluošu tautu dē̦lu BW. 21772. Refl. - tiês,

1) einander bewirten:
māsa māsu mieluojas BW. 4201, 1;

2) sich bewirten, sich an etwas gut tun
(auch fig.): suns paskubina, lai nu ē̦duot, lai mieluojuoties LP. IV, 112. viesi pie saimes galda mieluojās VII, 384. nu mieluojies, cik sirds kāruojuse! V, 216. tik skaista pils, lai acis mieluojas VI, 830. Subst. miẽluôšana, das Bewirten, Traktieren; miẽluôšanâs, das nomen actionis zu miẽluôtiês; miẽluõjums, die bewirtung; miẽluôtãjs, wer bewirtet, füttert: maize bē̦rnu baŗuotāja, plācen[i]s viesu mieluotājs BW. 2917. [Nebst. miẽlasts zu mĩļš; vgl. zur Jurkš. 12, liet. pas. II, 313, Niemi 393, poln. kochać się "epulari" und neugr. φιλεύω "bewirte".]

Avots: ME II, 653

mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],

1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:

[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;

3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];

4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. ² 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]

Avots: ME II, 654

I mist (li. mìsti "leben wovon, sich ernähren womit"), mìtu, mitu, intr., leben, sich aufhalten, seinen Lebensunterhalt haben, sich ernähren, gedeihen: zaldāti mita kuorteļuos LP. VII, 675. gribu mist starp jums 1226. brālis gājis uz tuo kalnu, kur čūska mita IV, 54. mita uz mūriņa Kaudz. M. tu sirdī neļauj nuopūtām un skumjām mist L. Bērziņš. likās, ka vijuolē mistu viņa dvēsele Vēr. II, 1195. brieži senāk Vidzemē nav mituši A. XX, 144. skrej (bitīte) pie manis ziemu mist BW. 30400. [ziemu mitis teļš U., ein Kalb, das ein Jahr alt ist.] vai liniņi tev neauga, vai nemita avitiņas? BW. 23521. tavs vīrs bijis vēl tāds labi mitis, spirgts un smaidīgs R. Sk. II, 128. [labi mitusi aita var gan būt krietni pasmaga Janš. Dzimtene ² II, 203.] Subst. mišana, das Wohnen, Leben. [Wohl nebst mitinât zu màita (s. dies) und av. miϑnāiti "weilt, wohnt", maēϑanǝm "Aufenthaltsort", s. Fick Wrtb. I ^4, 102, Berneker Wrtb. II, 52, Trautmann Wrtb. 185.]

Avots: ME II, 636

mùrdêt,

1): undeutlich sprechen
Auleja (prs. mur̂žu), (mit ur̂ ) Oknist (mit einem i- Stamm im Präsens). Saikava, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine; ucins mur̂dē̦dams pieduŗ aitai purnu Saikava. bē̦g kazeņas murdē̦damas (knurrend?) Tdz. 50706, 1;

2): ūdens mur̂dē̦dams nāk nuo kalna Sonnaxt. dubļu murdēšana A. Grīns Dvēseļu put. 73;

3): "murguot" (mit ur̂ ) Zvirgzdine; ‡

5) = murdēties: visu nakti mùrdēja ² Warkl.

Avots: EH I, 832

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. ² 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! ^4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693

nebûtĩba, das Nichtsein: nāves eņģelis pārve̦d cilvē̦ka dvēseli klusā mierā un nebūtībā Por. cilvē̦ks ieies nebūtības mierā A. XX, 217.

Avots: ME II, 709

nelaĩķis,

1): mans tē̦va n. Janš. Dzimtene II ² , 201. mana māte nelaiķīte Bandavā 1, 73. nelaiķa dvēselīte BW. 1127, 8; ‡

2) "nelaikā piedzimis bē̦rns" Seyershof: n. ticis, sievai krītuot pār gravi; ‡

3) ein Schimpfname
Frauenb. - L. Bērziņš meint FBR. VIII, 21 l recbt ansprechend, dass n. 1 von nelaiki "einst" abgeleitet sei.

Avots: EH II, 14

nelaĩks,

1) das Unwetter:
kāruoja zināt, uz kurieni šis tādā nelaikā iešuot MWM. VIII, 589;

2) die Unzeit, unrechte Zeit,
gew. im Lok.: nelaikā, zur unrechten Zeit; zu früh: nu tu esi nelaikā atnākusi LP. VII, 70. viņa bē̦dādamās nelaikā nuomiruse V, 353. lietuvē̦ns - maza bē̦rna dvēsele, kas nelaikā atšķirta nuo miesām VI, 178. agri (Var.: nelaiku) sniegi sasniguši BW. 24340. nelaikā dzimis bē̦rns od. nelaika bē̦rns, ein zu früh geborenes Kind: it kâ nelaika bē̦rns tâ lai viņš tuo gaismu nere̦dz Tr. IV, 429.

Avots: ME II, 720

ņêmẽjs, ņêmẽjs, ņē̦mãjs, der Nehmer: ņēmējs ne˙kad nebūs devējs, acīm re̦dzu dziļūdeni, dvēselīšu ņēmējiņu BW. 10874. nava galdu ņēmējiņu, es gibt solche Personen nicht, die den Tisch abdecken 1484, 2. pie katra pļāvēja pa ņēmējai, jedem Schnitter fulgt eine Garbenbinderin; ņēmējs, der Freier, so namentlich vaiņaga ņēmējs: lai stāv meita vainagā, kad nav laba ņēmējiņa BW. 11994; 9450.

Avots: ME II, 901

nemir̃stîgs, unsterblich: dvēsele nemirstīga; iegūt nemirstīgu slavu. ja cerēt gribi, draugs, uz brīvību un sīkstu, nemirstīgu tautību Aus.

Avots: ME II, 723

nevàldu, Adv., unzähmbar, ungestüm: kas nevaldu laužas iz dvēseles Rainis. Auch als Attribut: viņš nevaldu asarās izraudāja pie manām krūtīm ciešanas Rainis.

Avots: ME II, 738

ne˙viêns, niemand, kein: mājās nebija ne˙viena (ne˙vienas dvēseles). muļķis gāja bez ne˙vieniem ieruočiem LP. VI, 951.

Avots: ME II, 740

niẽvât [auch Bl., nievât ² Kl., Kr., niêvât ² Iw. [, - ãju (li. neivoti "tadeln"], tr., schmähen, verachten, [niederdrücken U.]: [mūsu dvēsele tuo... nievāta Glück Psalm 123, 4.] le̦pnais bagātnieks nievā nabadziņus. Subst. nievãjums, das Verachtete, das Verachtethaben; nievâtãjs, der Schmäher, Verächter: puisīt[i]s meitu nievātājs BW. 12779.

Avots: ME II, 752

nìrt ² [Bers., Saussen, Kalnemois, Kreuzb., nir̂t C.], niru [li. nìrti "sich schlengen", apnìrti "untertauchen"], intr., tauchen [Warkh., Warkl.]: ūdens putni nirst viļņuos Rainis. maz bē̦das man, kas viņā saulē gaida, ja reiz šī zeme pīšļuos birst, vai cita vairs iz drupām nirst Rainis. tie dvēselē kâ atvarā tik klusiņām kâ māņi nirst Apsk. tad jānir apakš ūdeņa MWM. X, 48. dzīvā dzīve nuo zemes nirs Stari III, 243. vientule un skumja eju, meža takā nirusi Kārst. Refl. - tiês, tauchen, sich versenken: arvienu tālāk nirties bezgalībā Asp. [Nebst nērt (s. dies), nirdāt, nira zu li. nãras "Taucherente", klr. r. нерти "untertauchen", r. норá "Höhle", ksl. вънрѣти "παρεισδύεσϑαι", as. naro "eng", nnrw. dial. norve "Querriegel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 196 f., Persson Beitr. 222, Fick KZ. XLIII, 149.]

Avots: ME II, 745

nùogult [li. nugul˜ti], intr., sich hinlegen, sich legen: mājinieki nuoguluši LP. V. 22. [debess nuogula aiz Gāršu kalna Lis.]. nu visi vējiņi nuogula kuokuos Lautb. man guotiņas paē̦dušas, ābuolā nuogulušas BW. 29015;

2) tr., belagern:
tautas ceļu nuoguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi 13475;

3) einschlafen:
bet ķēniņa dē̦ls nevar nuogult LP. VI, 324. ļaunas dvēseles nevar līdz pusnaktij nuogult VII, 81. Refl. - tiês, sich hinlegen, sich niederlegen, sich lagern: nuogulies gar zemi! gans, aitas sadzinis, nuogulstas sē̦tmalī RKr. VIII, 78. nakts nuogulstas pāri zemi Vēr. II, 262.

Avots: ME II, 788, 789

nùojauta [Arrasch, C.], die Empfindung, das Gefühl, die Ahnung: iegaumējumi un nuojautas dvēselē bagātīgi sakrājas Kronw. līdzeklis izpētīt reliģiskās nuojautas likumus Pūrs I, 81. bez nuojautas es viņai se̦kuoju Asp. trīc drūmas nuojautas caur dvēseli Vēr. I, 743.

Avots: ME II, 792

nùomàkt, tr., überwältigen, überwinden, vernichten: tu nuomāc visus, kas manu dvēseli apbēdina Psalm 143, 12. manas dusmas mani gandrīz ir nuomākušas 119, 139. sveša, ļauna griba bija pārveikusi, nuomākusi manu labuo gribu Plūd. vispārības apziņa viņam galīgi nuomākta Vēr. I, 1438. [tevi nuomākt Pas. II, 177]. Refl. -tiês, sich bewölken: debess nuomākusies.

Avots: ME II, 817

nùorûdinât, nùorûdît, tr., abhärten, stählen: nuorūdīts tē̦rauds, vīrs, blēdis. šis pārbaudījums bija viņa dvēseli nuorūdinājis Vēr. II, 1108. Refl. -tiês, sich abhärten, gestählt werden: tagad viņš jau pilnīgi apradies un nuorūdījies JR. IV, 84. cilvē̦ka organisms nuorūdās pret lipīgu slimību Vēr. II, 84.

Avots: ME II, 841

‡ nùosẽrêt, Perfektivform zu sērêt 1. Refl. nùosērẽjums, das Gelagerte, das Resultat des Versandens, der Bodensatz: kaut kāds nepatīkams n. bija nuogulies viņa dvēselē Daugava 1928, S. 1262.

Avots: EH II, 84

nùoslavêt, tr., benedeien, hoch preisen: mute, sirds un dvēsele tevi, Jēzu, nuoslavē: sen teica, nuoslavēja Ltd. 1330. nespēs nuoslavēt Adam.

Avots: ME II, 851

uôls ² : cieta uola (aus Kieselstein?), rudakmeņa tautu dē̦la dvēselīte BW. 9057.

Avots: EH II, 743

palùgt, tr., etwas bitten, oder perfektiv - das Bitten beendigen: kalps palūdza saimnieku, lai tas viņam atvē̦lē̦tu zirgu, ar kuo uz baznīcu braukt. Refl. -tiês, eine Bitte herzlich vorlegen: ja kāda lāga skuķa dvēselīte tevi palūgsies MWM. VIII, 216.

Avots: ME III, 63

pamiêrs, der Waffenstillstand: pamieru nuoslēgt MWM. VIII, 385. abas dvēseles meta tâ kâ pamieru A. XX, 135.

Avots: ME III, 72

pãrsalˆt, intr.,

1) über-, befrieren:
pļava, upe pārsāluse ar le̦du. [drīz Juodupe pārsāls, tad varēs ar slidām skriet Veselis Saules kapsē̦ta 164.] pirmais sniegs vēl pārsalā Stari. Fig.: viņa dvēsele pārsaluse ar saltu spītību Vēr. II, 523;

2) vom Frost ganz und gar durchdrungen werden:
pārsala jūriņa līdz dibe̦nam, vgl. BW. 13282, l;

3) übermässig frieren, ganz erfrieren:
bē̦rni pārnāca pārsaluši mājā.

Avots: ME III, 173

patèicîgs, dankbar: pateicīgs cilvē̦ks, pateicīga sirds, dvēsele.

Avots: ME III, 120

patìesîgums, die Wahrhaftigkeit, Wirklichkeit: kad Poruks ņe̦mas rādīt cilvē̦ka dvēseles dzīvi, tad lielāka patiesīguma nevar vēlēties JR. IV, 105.

Avots: ME III, 122, 123

pavàldît,

1): die Herrschaft über etwas gewinnen:
māte vē̦rsusi savas duomas uz Mariju un ... mātes dvēselē iezagusies ... labvēlība. Marija nu bija pavaldījusi arī māti Vanagu ligzda 93. tē̦vs un māte gluži nuolīkuši pie zemes ... un visur pavaldījuši gaitnieki Sieva 173;

2): guoda ratus pavaldījis ... Dāvis Ciema spīg. 281.

Avots: EH XIII, 187

pestît, -ĩju,

1) losmachen, lösen:
pestī cāļam kājas vaļā, binde dem Hühnchen die Füsse los! U. striķa me̦zglus pruot pestīt LP. VI, 756. ve̦lns ... pestījis, pestījis ar saviem gaŗiem pirkstiem (me̦zglus) LP. VI, 1, 168;

2) erlösen:
dievs pestī dvēselīti! Subst. pestîtãjs, der Erlöser, Heiland; pestîšana, die Erlösung. Aus liv. pãst "los machen, befreien, erlösen", s. Thomsen Beröringer 272.

Avots: ME III, 203

pìedalît, zuteilen: katrai ir savs zemes gabaliņš piedalīts Asp. Saulgriezite 3. skuolas zeme še jau nû se̦niem laikiem piedalīta nû muižas Dzimt. V. Refl. -tiês, teilnehmen, sich beteiligen: pie svē̦tkiem piedalījās sievietes LP. VII, 315. dzīres, pie kuŗām arī dvēseles piedalījās LP. VII, 408.

Avots: ME III, 242

pìelũkuôt,

1) Aufsicht üben (bei einer Arbeit)
U.;

2) Acht haben, sich in Acht nehmen:
pielūkuo labi, ka tava dvēsele tiktu izdziedināta! ķēves dē̦ls pielūkuošuot gan pa prātam izbē̦dāt LP. VI, 1, 486. ...jāpielūkuo, ka ķieģeļi būtu vienādi Būvmācība 19. tu man pielūkuo! nimm dich in Acht! MWM. X, 892. ej, bet pielūkuo, ka tev tâ˙pat neiet! JK. V, 94.

Avots: ME III, 269

pìevest,

1) heran- , hinzuführen:
dievs pieveda visādus zvē̦rus laukā pie cilvē̦ka I Mos. 2, 19. dievs iztaisīja sānkaulu par sievu un pieveda pie cilvē̦ka ib. 2, 22. pievest pie laulības, pie dievgalda, zum Altar (zur Trauung), zum Abendmahl führen: re̦dzu savu mīļu draugu pie laulības pieve̦dam Biel. 1792. Māliņa bij par daiļu meiču uzauguse un jau pie dievgalda pieve̦sta Lautb. Luomi 4;

2) anführen
(ein Germanismus), nennen: pievest par (kâ) piemē̦ru, als Beispiel anführen. visi nuo līdz šim pieve̦stiem ieme̦sliem A. XI, 473;

3) führend, zu-, hinzuführend anfüllen:
pievest māju pilnu ar viesiem. Refl. -tiês,

1) für sich zuführen:
Daktu tē̦vs jau arvienu nuo Rīgas... pievedās visādu zâļu, juo ... aptiekas Jumurdā nebij Austriņš;

2) passen, anstehen, geziemen:
baltas kājas, sirmas krēpes bandinieka kumēļam; tas labāk pieve̦stuos (Var.: piedienē̦tu, piede̦rē̦tu) saimenieka dēliņam BW. 29616 var. māsai mica pievedās (Var.: piederēja, piedienēja) 24799 var. es dziedāšu, man dvēsele, man diže̦ni pievedās Ld. 859.

Avots: ME III, 309, 310

piñkšķêt Sauken n. Etn. I, 153, Schujen, Sassm., -u Wain., -ẽju Dond.; -ẽju, pin̂kšēt Serbigal, pin̂kšķēt Kl., piñkšēt, -u, -ẽju U., Salis, Ruj., Ronneb., Dunika, Mag. XIII, 2, 53, = pinkstēt, (Dunika) laut weinen: turi muti un nepinkšķē vairs! Dond. esi prātīga un pabeidz pinkšķēt! A. XVI, 362, Grünw. dvēselīte... pinkšķēdama vien gar sienām dauzās LP. VII, 196. lai pinkš! izpinkšēsies un dzīvuos tāpat MWM. VII, 887. dzirdēja paipalu pinkšam Janš. 21. ja uguns pinkšuot, tad kāds mirstuot Etn. II, 111.

Avots: ME III, 220

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

plivinât, plivinêt,

1) flattern
Depkin n. U.: juo tie vēji lieli pūta, juo maguone plivināja BW. 8486 var.;

2) die Flügel bewegen
Spiess n. U.: cīrulītis augstu skrēja, augstu spārnus plivi-nāja BW. 22459;

3) flattern machen, lassen :
mazajām meitiņām vējiņš matus plivināja BW. 2173. vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas plivinēja BW. 6998, 1;

4) schwimmend bewegen, hin- und hertreiben
U.: balta puķe atsacīja, labāk ziedu e̦ze̦rā, . . . labāk manas zaļas lapas ūdens viļņi plivināja BW. 19903, 3;

5) (auf dem Wasser) hin- und her-treiben
(intr.): laivenieka dvēselīte uz ūdeņa plivinēja (Var.: plivināja, plīvināja) BW. 50753 var. līdeciņa plivināja (Var.: plīvināja) ezeriņa ma-liņā 30757, 1 var. Refl. plivinâtiês, flattern: karuogi plivinās masta galā A. XX, 31. Zu plevinât.

Avots: ME III, 346, 347

plīvinât, plīvinêt Odensee, Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 409, plīvenêt, -ẽju Spr.,

1) plìvināt ² Selsau, Kl., Lis., Kreuzb., Saikava, Gr.-Buschhof, die Flügel bewegen
Spiess n. U.; flattern Depkin n. U.; putns plīvinā ("laižas") Wessen;

2) flattern machen, lassen
kas nelika vejiņam manu matu plīvināt? BW. 24451 var.;

3) plätschern; auf dem Wasser hin- und hertreiben
(intr.): līdeciņa plīvināja ezeriņa maliņā BW. 30757,1. laivenieka dvēselīte uz ūdeņa plīvināja (Var.: plivināja) BW. 30753;

4) auf dem Wasser schwimmend bewegen, hin- und hertreiben
(tr.) U.: e̦zariņš plīvināja (Var.: plivināja) pāri baltu villānīšu BW. 13404;

5) "purināt" Mag. IV, 2, 135. Refl. -tiês, (im Winde) flattern (z. B. von einer Fahne) Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 350, 351

plukata, comm., plukats, ein Habenichts, ein Lump U., ein Zerlumpter: puisi, pulsi, plukatiņ (Var.: pluskataini, kankardanci, kankarīti, skarainīti u. a.), nenāc meitu pulciņa! meitas tevi kājām spēra, suņi draiskas dricināja BW. 20430, 5. kas nu tādam plukatam naudu aizduos? C. katram plukatam, kas uz parādu vien dzīvuo Stāsti Kraukj. kr. 7. tu plukata, tev ne˙kā nav pie dvēseles! Dond. plukats un vazaņķis Mag. II, 3, 45. - Der Pl. plukatas, Lumpen: ubags dancuo, ka plukatas le̦c gaisā Sassm. Zu plukt.

Avots: ME III, 355

plun̂kšêt C., PS., Wolmarshof, pluñkšķêt Gr.-Essern, -u, -ẽju, intr., plätschern, vom Schall, der vom Fallen ins Wasser entsteht U.: plikšēja, plakšēja un plunkšēja (Wessen), kad mazā pilīte nuonāca lejā Avuots II, 146. nuo rīta zivis iet pa e̦ze̦ru, ka plunkšķ vien Etn. IV, 74. agrāk mēs dzīvuojām pa atte̦ku, ka plunkšķ vien Jaun. mežk. 6. leja, kur plunkš vietvietām ūdens līmenis A. XX, 861. divas grūtsirdīgas acis ieveļas lē̦ni plunkšķē̦damas manas dvēseles sudraba vilnīšuos Latv.

Avots: ME III, 357

plūvãjs "?": laukā iz sle̦pe̦niem dvēseles kaktiņiem līda nedruoši nuomuoda sapņi, kâ izšķiltie paipalas bē̦rni plūvājā Latv.

Avots: ME III, 363

pretstatĩba,* die Gegensätzlichkeit: miesas un dvēseles pretstatība Konv. ² 710.

Avots: ME III, 389

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl ² ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis ² AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns ² Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens ² Ruj., pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins ² Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens ² Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. ² 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. ² 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408

I pum̂pinât ² ,

1): brummen
(mit um) Preekuln n. BielU. kuo ... te pumpini (redest) niekus? Janš. Atpūta № 385, S. 5;

2): leise meldend anklopfen
(mit um) Preekuln n. BielU.: dvēselīte pumpināja pie dieviņa namdurvīm Tdz. 49529.

Avots: EH II, 324

pus˙debeša, pus˙debešu, am halben Himmel, auf halbem Wege zum Himmel; tavs vīriņš, zirgu zaglis, pus˙debeša karājās BW. 20962. ve̦cu puišu dvēselīte pus˙debešu karājās 6272, 9. šuodien mana dvēselīte pus˙debeša (Var.: pus˙debešu) līguojās 27620. kundziņš jāja augstu zirgu, pus˙debeš' raudzījās; tâ ir tava dvēselīte pus˙debeš' lidinās 31315.

Avots: ME III, 424

pus˙gàisā, pus˙gàisuôs, adverbial, halb in der Luft: redz, kur tava dvēselīte pus˙gaisā karājas! BW. 31581 var. Jānīšam augsti zirgi, Pēteram vēl augstāki; Jānīt[i]s jāja pus˙gaisā (Var.: pus˙gaisuos), Pēterītis visu gaisu 33038, 1.

Avots: ME III, 427

puši, = pus(ē), halb: rijenieka dvēselīte puši gaisa (in der Mitte der Luft) lidināja BW. 3L609; umgebildet aus pušu.

Avots: ME III, 437

pušu (li. pusiaũ),

1) auch pušum BW. 21901, 1 var., Iwanden, Adv., entzwei, in zwei Teile:
kad uolas vāra, tad nevajaga uguns pūst, tad tās iet pušu Etn. II, 68. pušu (Var.: pušum) plēsu linu sauju, kulstīdama, mīstīdama; puš[u] lauzu sav[u] prātiņu, ar nelieti dzīvuodama BW. 21901. jaunais... ņēmis visus (sc.: zvē̦rus) pušu (hat alle besiegt, getotet) Upīte Medn. laiki. - nu jau ir pušu, nun kommt`s zum Ausbruche (des Weinens, des Zankes usw.) U., Mag. XIII, 2, 62. nu ir pušu! der ist verletzt, beleidigt worden, er ist erbost! Mag. XIII, 3, 61;

2) Praep., inmitten von:
meža sarga dvēselīte pušu gaisu lidināja BW. 30542. jau sietiņš pušu rīta 67821 var. pušu nakšu (zvaigzne) ielīgava (= ielīguoja) dvēselīšu nameņā FBR. VII, 151. Alter loc. du. zu puse. Zum präpositionalen Gebrauch vgl. li. upėje vandens vėžiui pusiau šonų Viltis v. J. 1908, 79.

Avots: ME III, 439

‡ pušvid, pušvideņ, Adv. und Präp., in der Mitte ("tâ, ka, atrazdamies kam vidū, sadala tuo divās līdzīgās daļās"): veldines taišņi p. (scil.: galdautā). vienu dẽli p. ustabas (scil.: grīdā) bij salauzis (wo?). dvēselīte pušvid gaisā lidinē Tdz. 59253, 13.

Avots: EH II, 337

‡ puteņuôt, = putinât II 1: sniegam nemitīgi puteņuojuot Austriņš Raksti V, 190. atbrāž ... granātas, ... puteņuodamas sniegu nuo zemnīcse̦gumiem A. Grīns Dvēseļu putenis II, 225.

Avots: EH II, 338

radniecîgs,* radniecisks*, verwandt, gleichartig: par ideālu bē̦rna dvēsele sev uzņe̦m tikai radniecīgas dabas, radniecīga rakstura cilvē̦ku A. v. J. 1904, S. 901.

Avots: ME III, 462

rãpuonis, ein Reptil Pilten; ein noch kriechendes Kind Pe̦nkute, Hofzumberge, Vank.; übertragen: tie luodā kâ kādi dvēseles rāpuoņi U. b. 110, 43.

Avots: ME III, 498

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

rãzêt, -ẽju, phantasieren (in Krankheit) Kremon n. U.; spielen, scherzen PS. Refl. -tiês, rasen (hierauf beruhend), grassieren U., Freiziņ; faseln N.-Sessau n. U.: kuo nu rāzējies! A. v. J. 1898, S. 296. kas tad nu par rāzēšanuos! MWM. VII, 3. ļaunas dvēseles rāzējas Apsk. v. J. 1903, S. 131.

Avots: ME III, 500

rùosinât: plūda krē̦slains mirdzums vis˙apkārt, ruosinādams smalku ... smeldzi Vindedze 193. ‡ Refl. -tiês, sich regen, sich entwickeln: ruosināsies ... jauni nuoduomi Vindedze 167. tālāk ruosinājās duoma Veselis Cilv. sac. 183. romāns ..., kas ruosinās tikai ... dvēselē Veselis Daugava 1937, S. 170. ‡ Subst. ruosinâšanâs, das Sichregen: sākas laukuos čakla r. Kronw. Par piemiņu (1875), S. 384.

Avots: EH II, 392

rudakmen(i)s, ein gewöhnlicher Feldstein Heniņ (eig.: ein (rötlich) brauner Stein): sīkas uolas, rudākmeņi gremdē puiša dvēselīti BW. 8901 var. sīki ciņi, rudakmeņi, tie ganam krē̦sli bij 29566. rit[i], rit[i], rudakmen, pa kumeļ[a] kājiņām! 8834, 8. rudakmeni ritināt 6813 var.

Avots: ME III, 553

rudakmen(i)s, ein gewöhnlicher Feldstein Heniņ (eig.: ein (rötlich) brauner Stein): sīkas uolas, rudākmeņi gremdē puiša dvēselīti BW. 8901 var. sīki ciņi, rudakmeņi, tie ganam krē̦sli bij 29566. rit[i], rit[i], rudakmen, pa kumeļ[a] kājiņām! 8834, 8. rudakmeni ritināt 6813 var.

Avots: ME III, 553

sabaîļuôt, sabaiļinât, tr., erschrecken, in Angst jagen: vainīga, iekšēji sabaiļuota... cilvē̦ka šaubu jūklis Veselis Tīrumu ļaudis. ar dvēseli sabaiļinātu V. Eglītis. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), sich stark ängstigen: viņa tad par mani sabaiļuotuos Latv.

Avots: ME III, 591

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

sadūst (III p. prs.) "?": vagars dusmās sadūst uz priekšu Duomas IV, 475. sadūst dārgas dvēselītes Rainis.

Avots: ME III, 619

sadzìrdêt, tr., intr.,

1) auch sadzìrst, hören, zu hören, zu Gehör bekommen: nevar balsa sadzirdēt BW. 690. Ilga sadzirda suoļus čirkstam Seibolt. saimnieks . . . sadzirdējis čabam LP. V, 151. viņa cerēja... sadzirdēt kaut kuo MWM. VIII, 565. vairs nevarēja sadzirdēt, kuo viņas iedamas runāja Kaudz. M. 106. medņa ne˙viena nevar sadzirdēt LP. VII, 127. sadzirdējis, ka zâle aug VI, 643. znuots pa ausu galiem sadzird IV, 45. kas viņa varas pē̦rkuoni varē̦tu sadzirdēt? Hiob 26, 14. kur vien sadzirda kaut kuo neatzītu, lipa kâ zaķis klāt Ezeriņš Leijerk. I, 38. kuo Miķelene būs laba nuo jauna sadzirdējuse LA. kuo nuo viena sadzirdēji, tuo uotram izplukšēji BW. 8986. dvēsele nav ne sare̦dzama, ne sadzirdama Konv. ² 726;

2) viel hören:
Vējš bija daudz piedzīvuojis, pieredzējis un sadzirdējis MWM. X, 127. Refl. -tiês, sich hören lassen, hörbar sein: še bija tik kluss, ka vārdi sadzirdējās tikpat labi kâ sare̦dzas me̦lni putni pret debesi Ezeriņš Leijerk. II, 192.

Avots: ME III, 620, 621

saģirnît, tr., zerreissen: re̦dzu tuo (= dvēseli) gabalu gabaluos saģirnītu Zuobg. kal. 1910, S. 24.

Avots: ME II, 634

sagràuzdêt, tr., tüchtig rosten: sagrauzdē̦tās linu lupatās D. Kleinb. J. 63. mē̦slus cepis un grauzdējis, kamē̦r sagrauzdējis LP. VI, 150. driģenes sagrauzdē pirtī VII, 260. sagrauzdētu krupi Etn. IV, 69. kvēle sagrauzdēja dvēseli MWM. VIII, 312.

Avots: ME II, 628

saĩte Bl., PS., Karls., Līn., Iw., Tr., Wohlfahrt, C., sàite ² Kl., Gr.Buschh., saĩta Bauske, sàita ² Sussei n. FBR. VII, 140, Zajmuiža, Warkl:, saits (li. saĩtas "ryšỹs, kuriuo karves riša tvarte" in Dusetos; auch bei Būga Aist. Stud. 87) Manz., Ruj., Bewern, auch saitis Glück, das Band, die Fessel (auch fig.), die Schnur U. (saite): man pārtrūka brunčiem saite (Var.: aukla) BW. 382, 9 var. es savām telītēm ābuoliņa saiti (Var.: saitu, valgu) viju 28880, 1. saits (viņa mēles) tapa svabads Manz. Post. II, 203. citi ir... cietuši . . . saites un cietumu (Bande und Gefängnis) Glück Hebr. 11, 36. dievs . . . eņģeļus, kas apgrē̦kuojušies... nuodevis . . . saišiem (tumsības) (Ketten der Finsternis) II Petri 2, 4. pieminiet manu saišu (gedenket meiner Bande)! Koloss. 4, 18. sarāvis saites ar pagātni Vēr. I, 1411. viņa stāv saitē ar . . . mūžīgu dzīvību Kaudz. M. 57. ap dvēseli vijušās saites Vēr. I, 1038. - balss saites, die Stimmbänder. ce̦pures saite, die Hutschnur U. kakla saite, der Schlips, die Krawatte: apkaklīte un raiba kakla saite A. Upitis Ragana 5. nabas saitīte JR. VI, 22, der Nabelstrang. saišu audi, Bindgewebe MWM. IX, 420. zu sìet.

Avots: ME II, 637

sajūsma* Wid., die Stimmung; das Entzücken, die Freude: tās sajūsmas, kādas saceļ daba mūsu dvēselē, nevarēja attē̦luot Vēr. v. J. 1904, S. 114. ir jāsaceļ aplūkuotājā attiecīgā sajūsma Vēr. I, 1274. brālis... neduomāja par mājās iešanu. tas nu˙pat vēl tikkuo bij īstā sajūsmā Duomas IlI, 540. viņš... ar vis˙lielākuo sajūsmu atsaucās uz mācītāja priekšlikumu Plūd. Llv. II, 243.

Avots: ME II, 642

‡ sâkuotnîgs,* = sākuotnẽjs: parādīt cilvē̦ka sākuotnīguos instinktus, nuoluobuot dvēseles dzīvi līdz pamatdziņām Daugava 1940, S. 92.

Avots: EH XVI, 470

saņirgt,

1) tr., verzerren (vom Gesicht):
viņi smaidīja..., lai apslē̦ptu dvēseles briesmīgi saņirgtuo seju Veselis Saules kapsē̦ta 41;

2) "die Augen zumachen"
Wessen;

3) "fletschen":
saņir̃gt zuobus Neuhausen, (mit ir̂ ² ) Msil.

Avots: ME II, 695

sapīkt Wessen, sapîkt, sapīkt Schlehk n. FBR. VII, 53, Ahswikken, Wain., Bahten, intr., erzürnt, boshaft werden U.: tē̦vs par tādu nekrietnību nejauki sapīkst LP. V, 359. par tuo ķēniņš sapīka Etn. II, 175. šis sapīcis Jānim krūtīs iekšā LP. VI, 467. šausmas nuo miruoniem bija bailes nuo sapīkušām dvēselēm Pūrs I, 97. = sapīkusi sirds, ein boshaftes, zorniges Herz U. - Subst. sapīkums, der Zorn: ar manāmu sapīkumu balsī A. Upītis J. I. 6.

Avots: ME II, 700

saplakt, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;

2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.

Avots: ME II, 701

sapluôsît, sapluôsnît Warkl., tr., freqn. zu saplêst, zerreissen; zerfleischen: sapluosīt gabalu gabaluos Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 37. mētelītis sapluosīts BW. 2737, 2. sapluosīti papīra gabaliņi A: XX, 166. (grāmatiņu) izlasīju, sapluosīju BW. 13276. nezvē̦rs sapluosījis cilvē̦kus LP. VII, 1329. vanags sapluosa... putnus LP. V, 184. vāģu riteņi bijuši sapluosīti, gabali izšķaidīti Etn. III, 109. asi nagi tuo sapluosa un izkārpa Stari III, 222. (fig.) tava pazušana man sapluosīja sirdi Rainis. dzejnieka sapluosītuo dvēseli Vēr. I, 965. Refl. -tiês, sich beim Toben, beim Sichbalgen zuvieltun: bē̦rns sapluosījies Salis.

Avots: ME II, 704, 705

sāpt, sāpju, sāpu, = sāpēt: man dvēsele sāpj (?) Vēr. II, 530. - Subst. sāpums, eine wunde Stelle: kad sāpums bij dzijis Rainis Duomas I, 1314. Vgl. apsâpt.

Avots: ME III, 806

saŗaũkt Dunika, saraukt, tr., verengen V., zusammenziehen, in Falten ziehen U.; runzeln: puisis sarauca pastalām purnu galus Līguotnis. buŗas saŗaukt, die Segel abbrassen Brasche. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. viņš sarauca mutīti Berl. Māte 110. vaigu saŗaucis uz smaidiem Vēr. I, 771. Mē̦tra saŗauca uzacis A. XX, 766. ģīmi uz īgnuo pusi saŗauca XI, 52. gribu šuo e̦ze̦ru saŗaukt kâ ve̦cu pastalu! Kurbads. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, sich verkleinern, sich verengern: lapas... saraukušās un palsas A. XX, 642. Lapiņš saŗaucies kamuolā Vēr. I, 782. viņš saraucies un pārvērties par circeni JR. III, 13. ceļš ar˙vienu saraucies šaurāks LP. VI, 931. viņu skaits bija saraucies uz 4 dvēselēm B. Vēstn. izlases teōrijas svars šim brīžam stipri saŗaucies Konv. ² 584. naudas maks saraũcies tāds plāns Dunika.

Avots: ME III, 725, 726

saredzêt, tr., intr., erblicken, deutlich erkennen U.: tavu lielu rudzu lauku! trīs dieniņas talki pļāva, vēl maliņas nesare̦dz BW. 28406 var. mūža gala ne˙viens nevar saredzēt JR. IV, 73. bijuse tumša nakts, un viņi... ne˙kā nevarējuši saredzēt JK. dievs sare̦dz blēdi un blēža ceļus Kaudz. M. 157. cik tik vien viņa acis vēl varēja saredzēt Dīcm, pas. v. I, 21. varuot e̦ze̦ra dibinā mājas saredzēt LP. V, 385. dvēsele nav ne sare̦dzama, ne sadzirdama Konv ² 726. Refl. -tiês,

1) sichtbar sein, werden:
sare̦dzas me̦lni putni pret debesi Ezeriņš Leijerk. II, 192. iz viena kakta spilgti saredzējās kas gaišs Vēr. II, 1248;

2) einander (wieder)sehen:
viņam ļuoti gribē̦tuos ar savējiem saredzēties LP. VII, 659. pus˙mūža tē̦vs ar dē̦lu nebij saredzējušies Mācīt. meita 17. uz priecīgu saredzēšanuos (frohes Wiedersehen)! Alm. Meitene nuo sv. 16;

3) sich gegenseitig ausersehen, ein Paar werden
U.

Avots: ME II, 714

sasē̦ruôt,

1) "?": visu viņas... izteica..., kas bija sasē̦ruojis dvēselē par tiem... gadiem Dz. V.;

2) trauernd erlangen:
kuo nu sē̦ruodams sasē̦ruosi? tâ˙pat jādzīvuo vien būs Fehsen;

3) eine gewisse Zeit hindurch trauern:
viņa visu laiku sasēruoja pēc nelaiķa Vank.

Avots: ME III, 728, 729

saskaņuôt, tr.,

1) in Übereinstimmung bringen
Wid., harmonisch machen, zusammenstimmen: viņš dabu un dievus grib saskaņuot A. XXI, 644. darbs, kas jāsaskaņuo ar visiem citiem apstākļiem B. Vēstn. lai saskaņuotu viņu dvēseles dzīvi iekšējā harmonijā Zalktis I, 140. dvēseles stīdziņas saskaņuojuši Apsk. v. J. 1903, S. 501. it kâ manā dvēselē tiktu saskaņuoti mūzikas instrūmenti Vēr. II, 435. vēja nuopūta ar tumsas pirkstiem saskaņuojuse kuokli A. XX, 412;

2) komponieren
Lautb.

Avots: ME III, 732

sastrindzinât, tr., anspannen (eig. u. fig.): sastrindzinātuo dvēseles sāpīgumu Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 749

satricinât, satrīcinât Wid., tr., fakt., erzittern lassen, machen, erschüttern (eig. und fig.): ķermeni satricinuot Pūrs III, 63. ka rati viņu par daudz nesatricina A. XX, 325. ve̦ctē̦va... nāve viņu satrīcinājuse Sadz. viļņi 69, sadzīves pamati ir satricināti Seibolt, - Subst. satricinãjums, satrĩcinãjums, die Erschütterung: dvēseles satrīcinājums A. XX, 332. ne̦rvu sistēmas satrīcinājums atbalsuojas mēchaniskā kustībā Pūrs I, 20.

Avots: ME III, 765