Paplašinātā meklēšana

apvaiņaguôt, -kuôt, tr., bekränzen: tē̦lus guoda dienās apvaiņaguoja Pūrs I, 117; kapu A. XI, 108.

Avots: ME I, 133

[galvaiņas "sēnes (Pilze)".]

Avots: ME I, 597

‡ liêtavaiņa ² laiks AP., Regenwetter.

Avots: EH I, 757

‡ nùovaiņaguôt, den Brautkranz abnehmen: sākās nuovaiņaguošana un mičuošana RKr. XIX, 150 (aus NB.).

Avots: EH II, 104

uôzuõlvaiņags, der Eichenkranz.

Avots: ME IV, 427

I vaiņa: auch (mit ài ² ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 139, Fest., Lubn., Nerft, Wessen,

1): kur vaiņiņas nepierāda, kad grib tautas nicināt? BW. 8562, 2 var. (aus Sessw.);

2): (mit ài ² ) Oknist, "kļūda, trūkums" Heidenfeld, "defekts, slimība" Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH II, 749

I vaiņa, s. vaĩna I.

Avots: ME IV, 440

II vaiņa: v. mala Frauenb. "šķība mala ar mizu dēlim vai plankai".

Avots: EH II, 749

II vaiņa (?) Ringen, aude̦kla vaina (?) N.-Peb., vaiņa mala Blieden n. Etn. II, 177, (mit aî ²⁾ Frauenb., MSil., Okte, Schrunden, vaĩņu mala Frauenb., der Saum, die äussere Längsseite des Gewebes: nuoplēš gabaliņu nuo vadmālas vaiņu malas (rupjās kants) JK. VI, 52. maza villainīte:. .. līdz gurniem vaiņu mala RKr. XVI, 207. vaiņa mala dürfte aus vaļņa (gen. s. von valnis) mala entstanden sein; vgl. cèikaũls Le. Gr. 110 und paĩķis.

Avots: ME IV, 440

vaiņaguôt, vaiņakât Bielenstein LSpr. I, 385, Borchow, vaiņakuot Rkr. XI, 83, bekränzen; krönen: galvu vaiņaguodams MWM. VI, 878. ar ze̦lta kruoni vaiņaguota R. Sk. II, 109. tur gul meitas vaiņakuotas (mit der Mädchenkrone versehen) BW. 27631, stars apspīd viņa . . . galvu, tuo vaiņaguodams it kâ ar svē̦tspuožumu Asp. VII, 39. ziedi vaiņaguo ik augu Latv. (fig.) sāpes, kuŗas vaiņaguoja viņas seju Duomas II, 1391. Refl. -tiês "?": pāri man tās vaiņaguojas Akurāters Astras 69.

Avots: ME IV, 440

vaiņags: auch (mit aî ² ) Grob., Iw., BW. 24817;

3): auch (mit aî ² ) Dunika, Rutzau.

Avots: EH II, 749

vaiņags, vaiņaks, s. vainags.

Avots: ME IV, 440

vàiņaks ² (unter va|inags): auch Gr.-Buschh., (mit aî ² ) Grob., BW. 6192; 9011; Demin. vaiņaciņš BW. 6134 var.

Avots: EH II, 749

‡ zilvaiņags,* ein blauer Kranz: ar vijuolīšu zilvaiņadziņu Blaum. Raksti X ⁴ (1938), 8.

Avots: EH II, 807

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

àizkampt,

1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;

2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;

3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.

Avots: EH I, 28, 29

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit alˆ ² ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69

apdarinât, tr., kuokus, die Bäume bekappen. apdarini (schmücke) savas zeltenītes BW. 14077, 1. galviņa apdarināta staru pītiem vaiņagiem Pump.

Avots: ME I, 80

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

apsmiêt, tr., verlachen, verspotten: kas apsmēja guodu manu? BW. 6530. Sprw.: smejies, bet neapsmej. meitu apsmiet U., ein Mädchen zu Falle bringen. Refl. c. dat. u. acc.: visi apsmejas maniem rēķiniem Niedra; vaiņagam Ar. 501. meita meitu apsmējās (Var.: dial. apsasmēja) BW. 5997.

Kļūdu labojums:
Var.: dial. = = dial.

Avots: ME I, 124

‡ apzīļuôt, ringsum mit Flitterschmuck benähen Bauske: a. vaiņagu.

Avots: EH I, 128

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 ² Walde Wrtb. ² 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231

bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ ² ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr <sup>2</sup> ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r ² ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,

1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;

2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs ² "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.

Avots: EH I, 205

biškrēsliņš (unter bite 4): bišu k. auch Oknist, nom. plur. biškrēslītes BW. 5842: sēju āra biškrēsliņu BW. 6447, 1, nuoviju ... biškrēsliņu vaiņadziņu 5842.

Avots: EH I, 222

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

buõde,

1): buodē pirka vaiņadziņu BW. 5829. Rīgā pirku buodītē 7352.

Avots: EH I, 258

brãlis,

1): b. ar māsu BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239

brĩnumains, wundervoll: vaiņags Skalbe.

Avots: ME I, 334

II burbulis, die Buchel, Erhabenheit im Erz: viens (vainadziņš) bij ze̦lta lapiņām, uotrs bimanta burbuļiem BW. 3010. nu tik liku vaiņagam trīskārt ze̦lta burbulīšu 6026. [Wohl zu burbêt und li. burbė´ti "anschwellen".]

Avots: ME I, 352

bur̃de (unter *burda), die Borte Dunika, OB.: burdītēm... tautu meitas vaiņaciņš BW. 24249 var. kam ... burdi sēji, ka[d] tev b. ("wstązka") nepiede̦r? Ulanowska Łotysze 42. Aus mnd. borde.

Avots: EH I, 254

‡ II bùrte ² Mērdzine, bùrts ² , -s Pilda, ein Haarband: (vainags) ze̦lta burtītēm BW. 33971, 2 var. abām (mē̦rgām) buršu vaiņadzeņi VL. Vgl. oben bur̃de.

Avots: EH I, 255

cẽ̦rpājs, cērpiens Kronv., eine Reihe von Hümpeln: purvainie cē̦rpāji bij apauguši kadiķiem Alm. viņa galvas virsus bij pielīdzināms purvaiņam cē̦rpājam Alm.

Avots: ME I, 378

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

II dẽjẽjs [Serbigal], duoŗu, bišu dējējs, der Bienenbaumaushöhler, der Imker: šās priedītes dējējiņš nuoņems manu vaiņadziņu BW. 10633. duoŗu dējējiņa 10061.

Avots: ME I, 461

dìevîgs, göttlich, herrlich: aizver elles vārtus, atver dievīgus vārtus Br. 72. nāc dievīga vaiņagā! BW. 14771. [duod, dieveņ, dievīgam! BW. 32830, 1 var.] es dievīga malējiņa: vienu sieciņu samalu, - pāri bira dzirnaviņas BW. 8062, 3 var.

Avots: ME I, 485

‡ dižvedējene, = vedējmāte (?): vaiņaga nuoņemšanu izdarīja d. Janš. Nīca 38:

Avots: EH I, 325

I dze̦ltra, dzeltre,

1) [dzelˆtre ² Autz], Bärlappkraut (lycopodium complanatum)
RKr. III, 71: dzijas nuoraudzēja dze̦ltrās Etn. III, 58. vaiņagi nuo dzeltrēm Apsk. I, 670;

2) Immergrün:
dze̦ltras aug priežu un egļu mežuos Etn.;

3) eine Tiefe im Flusse, in Seen
Etn. [In Bed. 1 - 2 wohl zu dze̦lts "gelb", in der Bed. 3 zu dzelme.]

Avots: ME I, 543

ẽ̦rms: auch Salisb.,

1): tas nu gan ir ẽ̦rms nuo cilvē̦ka! Strasden: brīnums, ē̦., kāds kumeliņš! BW. 2418, 3;

2): nuopirka ē̦rmu, ē̦rmu vaiņadziņu BW. 5990 var.

Avots: EH I, 373

ēršķuôt, ērkšuôt 300 dz. Ventas krastuos Leišm., dornig, stachlig wachsen: lai ēršķuoja, ail dadžuoja, līdz nuovīta vaiņagā BW. 6621.

Avots: ME I, 576

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601

glîtinât, glatt, ordentlich, sauber, schön machen, schmücken: glīti kājas, tautu meita, neglītini vaiņadziņa! BW. 16944, 1.

Kļūdu labojums:
16944, 1 = 16944, 8

Avots: ME I, 627

[ìekalinât,

1) einschmieden lassen:
tē̦vs iekailinājis manā vaiņagā daudz sudraba Nigr.;

2) schmiedend allmählich verursachen:
iekalinājis pie kalēja daudz parāda Jürg.]

Avots: ME II, 24

[ìešņĩpât, einritzen, streifen Schujen, Ronneb., Mar., Druw.: viņš manā pavārnīcā kādu zīmi iešņīpājis. iešņīpājis ar nagu grāmatā Jürg.] Refl. - tiês,

1) streifend sich worin bilden:
sarkanā vaiņagā iešņīpājās tumšas strīpas A. Up. Sieviete 260;

[2) an verschiedenen Stellen ein wenig bersten:
krūze iešņīpājusies Serben].

Avots: ME II, 78

ìesviķuôt, intr., zechen, schmoren, saufen: visu svētdienu viņš sadzīvuojis pie svaiņa, krietni iesviķuodams Degl. Subst. ìesviķuôtãjs, der Schmorfink: uotrkārt viņš ir brašs iesviķuotājs Vēr. II, 380.

Avots: ME II, 75

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. ² 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88

izcilât, izcilinât, wiederholt auseinander heben, aufheben: ruonu krē̦slus izcilātus BW. 13245, 1. iešu pūru izcilāt 15545. es tuo tautu istabu ar galviņu izcilātu 191491. [kurmji izcilājuši zemi Wolm.] griestu griestus izcilātu ar vaiņaga ce̦kulīti BW. 25822. [dabūt viņi labi spriguļus izcilināt Janš. Bārenīte 4.] Refl. - tiês, sich satt heben: visu dienu viņš izcilājies kuliņus.

Kļūdu labojums:
istabu... 19149 = istabiņu 19149 ¹

Avots: ME I, 721

izdziêdât (li. išgiedóti),

1) aussingen, zu Ende singen:
līdzat dziesmu izdziedāt BW. 7782;

2) singend zum Ausdruck bringen:
izdziedāt dziļu jūtu pilnus vārdus Antrop. II, 113;

3) den Liedervorrat singend erschöpfen, her -, absingen:
kas var dziesmas izdziedāt! BW. 38;

4) eine lange Zeit singen, singend verbringen:
bij man dziesmu trīs pūriņi; trīs gadiņus izdziedāju, ir vāciņu nepacēlu;

5) durch den Gesang weglocken, hinaus -, heraussingen, verlieren:
nuo māmiņas izdziedāju sev tīkamu tē̦va dē̦lu BW. 472. izdziedāju sav[u] pūriņu, sav[u] raže̦nu vaiņadziņu Ranken n. RKr. XVI, 225;

6) besingen, [die Trauerzeremonie (Gesang und Leichenrede) bei einer Leiche im Trauerhause vor der Beerdigung vollziehen]:
skuoluotāji izdzied miruoni A. XIII, 312. Refl. - tiês,

1) sich ordentlich aussingen:
paē̦duši un pa˙pilnam izdziedājušies, atvadās un brauc pruojām BW. III, 1, 97;

2) im Gesange zum Ausdruck kommen:
visi tikumi un grē̦ki dziesmu skaņās izdziedas Rainis. Subst. izdziedâtãjs, wer einer Toten besingt (vgl. izdziedât 6): viņš iet bērēs par izdziedātāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 733, 734

izguobît ausblegen (?): vaiņaga kriju pūlē̦damās i. ... pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 450

izguodêt (unter izgùodât ),

1): beehren
(?): kas tuo bija izguodējusi ar vaiņagu Janš. Atpūta № 374, S. 5;

2): kuo es ... pasteidzuos i. par cienīgu lielkungu Līgava II, 282.

Avots: EH I, 451

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izlamât, tr., durchschimpfen: meitas tevi izlamāja par vaiņagu raustītāju Ltd. 353. ūdrītis be̦bru izlamāja leinajām kājiņām BW. 30588, 1. Refl. - tiês, einander gründlich durchschimpfen, schelten: tad abi divi krietni izlamājās MWM. VII, 882.

Avots: ME I, 762

izvît [išvýti, ksl. izviti], tr., windend, flechtend verbrauchen: viņš vaiņagā izvija visas puķes. Refl. - tiês,

1) sich winden, sich schlängeln:
lielā luokā ap viņām izvijās strauts MWM. VI, 216;

2) entschlüpfen:
jaunava viegli izvijās pa durvīm MWM. XI, 183.

Avots: ME I, 831

kabinât (li. kabìnti), tr.,

1) hängen:
kur nuojē̦musi kabinās māsa zīļu vaiņadziņu BW. 24618, 2;

2) haken:
viņš kabināja stuobreni nuo vadža zemē Janš. nuotirpušiem pirkstiem viņa kabināja puodziņas JU.;

3) hakend ziehen:
ar kāsīti kabināju brālītim līgaviņu BW. 11625. ar kājiņu kabināji BW. V, S. 238;

[4) "umfassen, umarmen"
Wessen]. Zu kaba.

Avots: ME II, 129

kài, Dat. Sg. fem. g. von kas, st. kam: tā māsiņa vien patika, kai iet brāļi stārastiem BW. 31574 Kreutzburg. kai nuoņēmu vaiņadziņu pašā ziedu laiciņā Ahs. [kai tu iedevi savu grāmatu? Smilt. Vgl. auch Le. Gr. 398 ¹ .]

Avots: ME II, 132

kaĩrinât [C., Arrasch, Trik., Ruj., Bauske, Gr. - Essern, kaîrinât Kl., kaîrinât ² Salis., Selg., Lautb.], tr.,

1) reizen, necken, ärgern:
kuo mātei meitas dara? tautas vien kairināju (Var.: karināja) BW. 1952. trešu (vaiņagu) tautas kairināju (Var.: karināju), mit dem dritten Kranz neckte ich die Freier 5799. nekairinu (nekarinu) svešus ļaudis 6085. tē̦vs ar māti mīļi guļ, manu sirdi kairināja 11514. ragana nuo augšas viņus kairina LP. VII, 568;

[2) "bē̦rnam laiku kavēt, mierināt" Wessen]. Refl. - tiês, sich necken, tändeln:
ņem ņe̦mdams, tautu dē̦ls, kuo tik ilgi kairinies? BW. 6018. Subst. kaĩrinãjums, der Reiz: kājas nesaraujas it ne˙kādiem ārējiem kairinājumiem Vēr. II, 42. [Wie analog li. káirinti "zergen" (zu kìrinti) wohl eine Neubildung (statt karināt); vgl. Būga KZ. LII, 266.]

Avots: ME II, 134

karulis (li. karuliai "Eiszapfen"), etwas, was hängt, das Gehänge: tupiķis tup, karulis karājas, tupiķis grib tuo karuli baudīt (Rätsel; s. karelis, karenis). ve̦lns iene̦s dārgu vilnaini dimanta bārkstīm, gaŗiem karuļiem LP. V, 296. šis vaiņadziņš ar vizuļiem, šis ze̦lta, šis zītara karuļiem Brig. vē̦tra skrabināja kailuo kuoku karuļus U. b. 110, 19. Bei Jauns. Baltā gr. I, 143 karulītes, eine kleine Schaukel. Zu kãrt.

Avots: ME II, 165

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

kaspins (li. kãspinas "Haarflechtenband"), [kaspine kãspinė) Rutzau], ein seidenes Stirnband: mārte (brūte) un kāzu meitas valkā vaiņaga vietā kaspinus, t. i. vairāk zīda bantes ap pieri, kuŗas pakausī tâ saspraustas, ka gali plivinās uz muguru Rutzau n. RKr. XVI, 101.

Avots: ME II, 169

kâšu [C., Trik., kâšu ² Lautb., Nigr., Bauske], Biel., oft kašu (z. B. Jos. 8, 15, Ap. 8, 23, L., Vēr. II, 967; 1096), wie, als ob, als wenn: vaiņadziņu nuoraudāju kašu tē̦vu, māmuļīti RKr. XVI, 202. tādas pat villainītes kāšu man nabagam BW. 18462. jājējam šķiet, kāšu atbalss viņu mēdītu Lautb. slimais rādās kašu visu˙bagātam Biel. [tāšu bija nabagam, kāšu visu˙bagātam BW. 35553 var. Kristus valstība it kašu vēl nezaļuoja Glück II Sam. 23. rādīdamies kāšu dievs e̦suots II Thess. 2, 4. - Aus kâ + šu (s. Le. Gr. § 591).]

Avots: ME II, 205

klâtin, zur Verstärkung von klât I: vaiņagi klātin apklāja kapa kuopiņu Kundz.

Avots: ME II, 219

kuôšs [Arrasch, Trik., Jürg., Serbigal, PS., Nerft, C., Kl., kuôšs ² Tr., Līn., Salis, Ruj., kùošs ² Kr., kùošs Neuenb.],

1) schön, wohllautend:
kuošu dziesmu brāļam dziedu, vēl juo kuošu māsiņai BW. 968. kuoši dzied ceļa vīri,... paši kuoši gavilēja 598. kuo tik kuoši spēlējiet? 13646, 24 ; kuoša valuoda Pav. ;

2) schön, zierlich, zerrlich, fein, trefflich:
tur meitas, kuošajās, vaiņagus vija BW. 1468. kuošas dienas Etn. IV, 91. es tik pate padziedāju tai kuošā vakarā BW. 504. aicin[a] tavs kuošs darbiņš, tava kuoša valuodiņa 14538, 4. adu cimdus, kuošus rakstus 7216. [kuôša ² zâle, üppiges Gras Lautb.] kuoši me̦lni man matiņi 5524. autiņš kuoši piederēja Ltd. 756 ;

[3) grell (von Farben)
Salis ;

4) durchsichtig, klar:
kuoši tauki L. - Adv. kuoši Wessen "labi, skaisti". - Wohl zu kuoss 1 und apr. nikanxts "unhübsch", nom. s. fem. g. kanxta "fein"; anders darüber Būga LM. IV, 430].

Avots: ME II, 350

krija,

1): auch Frauenb., KatrE., Salis, Oknist;

2): pussieciņiem bij tāda k. apkārt Siuxt; der Rand
(?) einer Mädchenkrone: vaiņaga kriju pūlē̦damās izguobīt atkal pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 652, 653

kruõnis,

1) die Krone, der Kranz:
ķeizara kruonis; zalkšu kruonis. Sprw.: neba kruonis nuokritīs, sagt man zu einem zimperlichen, weichlichen Menschen. kruoņus (echt le.: vaiņagus) pīt, Kränze flechten. ruožu kruonis, der Rosenkranz bei den Katholiken LP. VI, 51;

2) die Krone (eines Fürsten), die Regierung:
kruonis pārdevis zemniekiem mājas. kruoņa ienākumi, nuoduokļi, Kronseinkünfte, -abgaben; kruoņa mantinieks, Kronerbe; kruoņa mežs, Kronsforst; kruoņa muiža, Kronsgut; kruoņa skuola, Kronsschule; kruoņa svētdiena od. svē̦tku diena, Kronsfeiertag; kruoņa zeme, Kronsland; kruoņa zemnieks, Kronsbauer;

3) die Krone, der obere aus dem Zahnfleisch hervorragende Teil eines Zahnes.
[Nebst estn. (k)rōn> aus mnd. krone.]

Avots: ME II, 294, 295

kvitinât, tr., fakt. zu kvitêt, flimmern, glänzen lassen od. machen: viņa kvitināja tur savu vaiņagu. Vgl. BW. 5942.

Avots: ME II, 355

‡ *latavāni, gen. plur. latavaņu BW. 15494 var. (aus Erlaa), = latvaņi (?): viju ... latavānu vaiņadziņu VL. aus Ogershof.

Avots: EH I, 722

liẽlums,

1) die Grösse:
mēs bijām divi māsiņas, abas vienu lielumiņu BW. 14035. paši brāļi sav[u] māsiņu celtin cēla lielumā: augstas šūdināja, platu pina vaiņadziņu BW. piel. ² 5700. vē̦de̦rs šķūņa lielumā 20297. katra lieta, kuŗai ir lielums, ir dalāma SDP. VIII, 9. liẽlumâ, im grossen, en gros: lielumā pirkt, pārduot. sēj auziņas lielumā BW. 28133, 2;

2) der grösste Teil, die meisten:
tad lielums bij padarīts MWM. XI, 175. lielums upju MWM. VCIII, 893; lielums nuo naudas Kaudz. M.; lielums, Intr. Plur. (aus lielumis), grossenteils: lielums paši vainīgi A. XII, 751. arī tas e̦suot lielums dē̦la nuope̦lns ib. 755.

Avots: ME II, 502, 503

II lĩkt, -kstu, -ku Mitau, Gold., Kand., [Dunika, Lautb., Līn., Dond., lìkt Wolmarshof ], für lĩgt: vai tie līka miežus, rudzus? tie nelīka miežus, rudzus, tie līkst māsas vaiņadziņu BW. 24335. [Die Verbindung mit la. licēre "feil sein", licērī "bieten" (bei Prellwitz BB. XXI, 165 und Walde Wrtb. ² 248) ist lautlich und begrifflich nicht wahrscheinlich. Wann līk- nicht eine alte Nebenform von līg- ist (vgl. slav. lìkź 2 oder likź 3 bei Berneker Wrtb. I, 720), so dürfte līkt für līgt eingetreten sein, s. Mühlenbach BB. XXIX, 73. ]

Avots: ME II, 487

[linkaine LD., linkaja Kawall n. U., liñkats Bassen, ein langes WeiberKopftuch]; liñkainis [Wirgen], dial. für lìkainis 2: sieviešiem aptina ap galvu linkaini BW. III, 3, 871. linkainis ir aude̦kla gabals, kuo apsien ap vaŗa vaiņagu Alschw., RKr. XVI, 106, 191. [Wohl ein Kuronismus.]

Avots: ME II, 472

linšuôt, tr., mit Bändern (lintām) schmücken: kālabad ciema meitas linšuo manu ce̦purīti BW. 11214. citas meitas nedabūja linšuotiem vaiņagiem 589.

Avots: ME II, 472

I lùoks (li. lañkas "Bügel", [slav. lǫkъ "Bogen"]),

1) etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung:
vienreiz meža biezumā izte̦k visi ceļa luoki Latv. jau palaidu rinduciņu trešajā luociņā BWp. 10621, 2;

2) das Krummholz:
Sprw. luoks, pārāk liekts, lūst;

3) die Radfelge
Manz., A. XI, 171: grimst riteņi pāri luokiem iekša pa izmaisītuo smilti Sil.;

4) der Reif zum Winden der Kränze:
kur vaiņaga luoku liki? tur pakāru priedītē, lai vij citas mātes meitas RKr. XVI, 224;

5) der Kreis:
saistīts viņas burvju luokā Rainis. viņš vienīgs draugs man šinī šaurā luokā Vēr. II, 806. ap mani luokā stājat MWM. V, 92;

6) die Höhe des Gebäudes (der Riege) von der Erde bis zur Oberlage nennt man
luoks Mag. XIX, 2, 57;

7) das Demin. lùociņš, = līkste 3 Grünh., [ein Bügel für die
dũda I Bielenstein Holzb. 728];

8) der Plur. luoki, die Haspel
[N.-Sessau n. U.], Siuxt, Schmarden;

[9) vẽja luoks, Windfahne
L. - Zu lìekt].

Avots: ME II, 525

maranas: sarkanās maranās BW. 7135 var.; sing. marana, eine, gewisse Pflanze Kabillen. maranu vaiņags Azand. 68.

Avots: EH I, 783

māsnica,

1) der Mannes Schwester, die Schwägerin:
ja tev, mārša, asi zuobi, kuodies vārtu stabiņā; nekuodies māsnicās...! BW. 21744 var. labāk man daudz dieveŗu, nekâ daudz māsniciņu; dieveŗuos kâ brāļuos, māsnicās kâ kuņās 23800 var. labāk savu vaiņadziņu uz akmiņa sadaudzīju, nekâ duodu jāguodē bargajām māsnicām 24591, 3 var. - Bei U. in Dieser Bed. māsnece;

2) [mãsnīca N. - Peb., màsinīca ² Kolup], die Kusine, Verwandte
Kokn. n. U.

Avots: ME II, 586

mãtara Nigr., [mātars Dunika, Rutzau], = mē̦tra, die Staude: vaiņadziņš nuo brūkleņu mātarām Janš. [melliņu mātari Rutzau. te̦lpas... bija pušķuotas... mātarām un puķu vītnēm Janš. Dzimtene ² II, 218. Vgl. mẽ̦tra.]

Avots: ME II, 587

‡ mēgle "?": kuo tu, m., ar vaiņagu te mēgļuojies? Janš. Mežv. ļ. II, 482.

Avots: EH I, 805

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

miegulis (f. - le), ein verschlafener Mensch, Schlafmütze [Fest., Mar., Stelp., (hier mit "iẽ") Planhof]: gaŗām gāju linu druvu, i vaiņaga nepacēlu; liniņš mani nuolamāja: miegulīte, snaudulīte! BW. 28343. mātes meita miegulīte 4702.

Avots: ME II, 651

I mir̂dzinât,

1): tur raseņa(s) mirdzināja Tdz. 50895;

2): pieci raksti vaiņakā: divi ze̦lta, div[i] sidraba, piektais sauli mirdzināj[a] Tdz. 39081. kādas saulītes gaismu tu mirdzināsi ap sevi Janš. Mežv. ļ. II, 157. abas... sāka... lieluo danci, raibās prievītes un zvīļuotās zīdaines vējā mirdzinādamas: Brigadere Dievs, daba, darbs 163: mirdzinādams ("?") savu ... astīti Janš. Dzimtene V, 423;

3): auch (mit ir̂ ) AP., Fest., Heidenfeld, Saikava, Sonnaxt, (mit ir̂ ² ) Lemb., Schwitten, Siuxt: mirdze̦nāja jauks lietiņš Heidenfeld. līsti, līsti, tu, lietiņi! kuo tik daudz mirdzināj[i]? Tdz. 38138.

Avots: EH I, 816

mirta. (unter mìrte II): auch (mit steigender Intonation) Kaltenbr.; mirtu vaiņadziņš BW. 24492, 1. nuo mirtiņas zariņiem BW. piel.2 5848, 1. Ein Demin. mirtiņa (mit steig. Int.) auch Sonnaxt.

Avots: EH I, 818

II mìrte: auch (mit steigender Intonation) Oknist, Sonnaxt; miršu vaiņadziņi BW. 5959 var. dārza m. Rig. Strand, der Buchsbaum.

Avots: EH I, 818

misiņš,

1): par misiņa vaiņadziņu BW. 24762. misiņa kucentiņi sudrabiņa irbes dzina 33755, 4; ‡

4), (hierher?) die Krätze
(kašķis) Stenden.

Avots: EH I, 818

ņêmẽjs, ņêmẽjs, ņē̦mãjs, der Nehmer: ņēmējs ne˙kad nebūs devējs, acīm re̦dzu dziļūdeni, dvēselīšu ņēmējiņu BW. 10874. nava galdu ņēmējiņu, es gibt solche Personen nicht, die den Tisch abdecken 1484, 2. pie katra pļāvēja pa ņēmējai, jedem Schnitter fulgt eine Garbenbinderin; ņēmējs, der Freier, so namentlich vaiņaga ņēmējs: lai stāv meita vainagā, kad nav laba ņēmējiņa BW. 11994; 9450.

Avots: ME II, 901

ņem̂t: auch Heidenfeld, Saikava (prs. ņemju, prt. ņèmu ² ), Blieden, (mit em̂ ² ) AP. (hier und in Fest. prs. ņemju), Behnen (hier auch jem̂t ² ), Orellen, Ramkau, Siuxt, (mit em̃) Kürbis, Roop. Seppkull, Wilkenhof; die ältesten Belege von ņemt (aus dem 17. Jahrh.) findet man IMM. 1934 I, 425; II, 348 und 1938 I, 555, sowie FBR. XVIII, 165;

1): lai ņe̦muot viņu meitenes maizē Janš. Dzimtene V, 68. bites ziedus ņe̦m, die Bienen saugen die Blumen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Biene");

2): "starrköpfig"
ME. II, 898 durch "übermütig" zu ersetzen;

4): ņēma un nuomira (von einem plötzlichen Todesfall; etwas jovial)
Sessw. ņēma (fing an) mani lamāt BielU. visi nu ņēma strādāt Pas. IV, 494; ‡

7) anbeissen (von Fischen):
zivis vēl itin brangi ņēma (= kuodās) Jauns. J. un v. 385; ‡

8) sehen:
man ... acis jau par tumšām; vairs cilvē̦ka neņe̦m nuo tik liela tāluma Azand. 177; ‡

9) "?": mēness ņe̦m sauli, kad ve̦cs paliek un ieiet dienā Frauenb. Refl. -tiês,

2): ka[d] ņemjas (= iesāk), ta[d] nevar apmest i[r] miera Fest. n. FBR. XVII, 95. reiz šuo ... pats atkal māca munsturēt, bet neņe̦mas un neņe̦mas Janš. Dzimtene II ² , 359. tas (= muļķis) ne˙kādā amatā nav ņēmies Pas. XII, 355;

3): bē̦rni sākuši ņ. (= pluosīties) Lems. kuo viņa gan par mani ir ņē̦musēs (aprunādama)! AP.;

5): sēja zaļuo un ņe̦mas Ciema spīg. 238. zâle traki ņēmās Salis;

6): augumā ņ. Baar in seinem Exemplar von U. ņ. (miesā), an Gewicht (Leibesumfang) zunehmen
Salis; ‡

7) = apņemtiês 3: cilvē̦ks ņe̦mas, - kuo tu vai[r] prasi! Orellen. Subst. ņē̦mums: par vaiņaga ņē̦mumiņu (dass man den Kranz weggenommen hat)
Tdz. 52964.

Avots: EH II, 113

nẽ̦zdaũgs auch PS.], nẽzdaũks, [nāzduogs BW. 25084, 7 var. aus Üxkül], nẽ̦zduõgs, ne̦zdaugs, ne̦zduõgs C., [Arrsach], Demin. auch nē̦znaudziņš BW. 12215, nē̦znauciņš 14268, 1 nē̦znuociņš nē̦zdautiņš BW. 34015,

1) das Nastuch, Nasentuch, Schnupftuch:
tu ganīsi, es rakstīšu bāliņam nē̦zdaudziņu (Var.: mutautiņu) BW. 28847. abi divi slaucījās vienā zīdu nē̦zduogā (Var.: ne̦zdaugā 25084. vienam duošu slēžu kre̦klu, uotram zīda nē̦znuociņu 30894, 6;

2) das Tuch, Kopftuch
Edwahlen. So häufig im VL.: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vaiņadziņu; patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu 24654. kad vaiņagu uz balta šķīvja, ar baltu autu apse̦gtu nuo klēts ne̦s (tad dzied): mīļa Māŗa man vaicāja, kuo es ne̦su nē̦zdaugā (var.: nē̦zduogā, nē̦zduogā, nē̦zdaukā). [Aus mnd. nesedôk "Schnupftuch".]

Avots: ME II, 743

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùodabût, tr.,

1) herunter -, herabbekommen:
viņš nevar vardēm nuodabūt ādu Lapsk. gribēja manu vaiņadziņu nuo galviņas nuodabūt Ltd. 1142;

2) wegschaffen:
es viņu nevaru nuo kakla oder pruojām nuodabūt;

3) festbekommen:
pērtiķis nuodabūjis bluķi. sieva nuodabūjuse brīnumu gre̦dze̦nu savuos naguos LP. IV, 88.

Avots: ME II, 771

nùolĩguôt,

1): piektdien agri nuolīgavu vaiņagam ruožu pirkt Tdz. 55804, 4;

3): nuolīguojām (nuopļāvām) gan vienreiz pļavu Frauenb.; ‡

5) = līguojuot nùodziêdât 1: nuolīguojušas šuo teicienu Janš. Līgava II, 395; ‡

6) "?"; Vidzemīte, nabadzīte, asarām nuolīguoja: daža māte dē̦la raud, daža māsa bālēniņa Tdz. 53057 (echt?).

Avots: EH II, 63

nùoņēmẽjs, der Abnehmer, der Kunde: lai stāv meita vaiņagā, kad nav laba nuoņēmēja BW. 11994. jūs jau pazīstat savus nuoņēmējus B. Vēstn.

Avots: ME II, 826

nùoņemt,

1): kāja nuoņe̦mta (amputiert)
līdz celim Frauenb. kad dārzus (= dārza augus) nuoņēma, tur ielaidā guovis Siuxt;

5): tārpiņš nuoņēma savu dzīves vietu (siedelte sich an)
vecīšu pagultē Pas. IV, 494. Refl. -tiês,

2): vor "vornehmen"
ME. II, 825 Ist "sich" zu ergänzen; tagad viņš ir nuoņēmies uz lielu lîšanu (der Regen wili nicht aufhören) Orellen; ‡

4) für sich nehmen
(perfektiv): nuozaņēme tī jauniete lielu ... kristamāti Tdz. 57396, 12; nu tu labi nuoņēmies (= nuodzēries) nuo buteles Frauenb. ‡ Subst. nùoņē̦mums, das (einmalige) Abgenommenhaben: raudās ... līgaviņa ... par vaiņaga nuoņe̦mum[u] Tdz. 52999.

Avots: EH II, 72

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

nùopît [li. nupìnti], tr., abflechten, flechten, winden (perfektiv): vaiņagu. Refl. -tiês,

1) für sich abflechten, flechten, winden
(perfektiv): nuopinuos vainadziņu;

2) sich abgeben, sich einlassen, Beziehungen haben:
cauru mzižu nuopinies ar ve̦lniem LP. V, 130.

Avots: ME II, 829

nùoraûdât,

1) intr., weinen (längere Zeit):
cik vējiņš paluocīja, tik es gauži nuoraudāju BW. 9318;

2) tr., od. mit Präp.
pēc, beweinen: visu mūžu nuoraudāju vienas dienas gājumiņu BW. 15687, 8. visi krūmi, žagariņi mani gauži nuoraudāja 760. daža meita nuoraudāja savu zīļu vaiņadziņu RKr. XVI, 225. vainadziņu nuoraudāju kâ pēc tē̦va, māmulītes BW.24593, 1. pēc manim nuoraudāja 13256;

3) ab-, verweinen:
bāli vaigi nuoraudāti BW. 4519. balti vaigi asarām nuoraudāti 15686. nākuši turp nuoraudātām acīm Pav. cita (diena) ē̦sta, cita dze̦rta, cita gauži nuoraudāta 9173; asaras nuoraudāt, Tränen vergiessen: nebij grē̦ks nuoraudāt kādu asaru Lapsk. Refl. -tiês,

1) sich abweinen:
var˙būt tu tikai drusku bālāka, nuoraudājusēs Vēr. II, 145;

[2) beschwitzen:
luogi nuoraudājušies Ronneb., Smilt., Trik.].

Avots: ME II, 837

nùospẽlêt,

1): dziedādama vien staigāju, ar tautām spē̦lē̦dama; nuo galviņas nuospēlēju savu zīļu vaiņadziņu BW. 449. ‡ Refl. -tiês, alles verspielen:
e̦smu galīgi nuospēlējies Jauns. Raksti VIII, 101.

Avots: EH II, 89

nùoval˜kât, tr.,

1) einige Zeit tragen:
es ilgi nuovalkāju savu zīļu vaiņaciņu BW. 8514, 1;

2) ab-, vertragen, abnutzen:
drēbes, apavus. Refl. -tiês, sich abnutzen: nuovalkājas acis Duomas II, 867.

Avots: ME II, 882

nùovît [li. nuvýti), tr., fertig winden, fertig flechten: auklu, pātagu, vaiņagu: es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu BW. 5856. Refl. -tiês, für sich fertig winden, flechten: nuovijuos pātadziņu BW. 30991, vainaciņu 33627.

Avots: ME II, 889

paêdiẽns,

1) die Speise, Kost:
es puiša vietu izpildījis par paēdienu un drēbēm RA. kalpiem nav de̦vuši iabu paēdienu LP. VII, 1198;

2) das genossene Mahl, die aufgehobene Tafel:
pēc pātariem un paēdiena brūtgāna tē̦vs nuoje̦m brūtei vaiņagu RKr. XVI, 220.

Avots: ME III, 24

pakaras "?": bija nuokrauta tik liela vaiņagu un zâļu guba, ka bija jāme̦t divās pakarās, lai aizne̦stu pruom Ciema spīg. 238.

Avots: EH II, 140

[pakvitinât, ein wenig kvitinât: p. vaiņagu saulē Nigr.]

Avots: ME III, 53

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56

pamatnĩca, der Grundbalken: pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnīcām B.Vēstn. ē̦ku ceļuot, pamatnīcā jāiecē̦rt krusts, tad tā drīz nesapūs RKr. VI, 62. visa sē̦ta (das Haus) līguojās, visas sē̦tas pamatnīcas BW. 27513. vai tie vilka klētei baļķus, vai istabai pamatnīcas? BW. 34366.

Avots: ME III, 67

pãrlaîst, tr.,

1) hinüberlassen, hinüberwerfen:
es būtu savus gaŗuos matus par vaiņagu pārlaiduse BW. 9987. es pārlaidu ze̦lta zirni par sudraba uozuoliņu BW. 33143. ja par lūpām tu iedruošinies pārlaist kādu vārdu... Egl. acis pārlaist par od. pār, etwas überblicken, ūberschauen: viņš pārlaida acis pār istabu MWM. VIII, 655;

2) verstreichen, vorübergehen lassen, verbringen, verleben:
nakti, bē̦rnu dienas, aukstu ziemu, gŗūtus laikus, ļaunas dienas. [pārlaistais starplaikme̦ts Veselis Saules kapsē̦ta 186.] mājiņas, kur ar veceni mūža galu pārlaistu A. XX, 653. [Jē̦kabs nu˙pat pārlaidis lielu izbīli Austriņš Nuopūtas vējā 122;]

3) vorübergehen, passieren lassen:
bez mācības vairs nevaruot pārlaist LP. IV, 222. viņš šuoreiz nu gan mani varēja pārlaist vieglāki Kaudz.;

4) ausser Acht lassen:
krē̦slu pārlaizdamas, nuosēdās savuos kaktuos MWM. XI, 87;

[5) klären (den Branntwein)
L.]. Refl. -tiês, hinüberfliegen: putns pārlaldās par kuoku; fig., überfliegen: pa viņa vaigiem pārlaižas smaidi Aps.

Kļūdu labojums:
gaŗuos = gaŗus

Avots: ME III, 163

pãrlìekt, tr., hinüberbiegen, hinüberbeugen: es būtu savus gaŗus matus pār vaiņagu pārliekuse BW. 9987. ve̦ctē̦vs cieš, sirdi pārliecis. Refl. -tiês, sich hinüber-, herüberbücken; [sich krümmen]: viņš pārliecās pār žuogu. [vē̦zda kâ krita, drusku pārsalieca (für: pārliecās) Pas. II, 250.]

Avots: ME III, 165

[pãrpît, von neuem (richtiger) flechten: p. matus, vaiņagu.]

Avots: ME III, 170

patèmêt ² : patēmēsim (Var.: pazavērsim), cik zariņu vaiņagā Tdz. 47296, 1.

Avots: EH XIII, 182

pe̦ka,

1): es jau pe̦kās, ich bin schon vom Krankenbett aufgestanden, bin genesen
Seyershof;

2): der Fuss einer Garnwinde -
auch Seyershof: buomīšu gali nāk pe̦kā iekšā; der Fuss eines Weinglases, einer Stehlampe u. s. w. Salis; "aptē̦sts kuoka stumbrs (gabals), kuŗu ieliek caurumā pielaikuošanai; duobuots caurums kuokā" Mar.;

5): auch FBR. IX, 101, AP., Dobl., Dunika, Gramsden, Grawendahl, Kal., Kand., Lemb., Lubn., OB., Rutzau, Sessw., Warkl., BW. 2834; 2840; ein nicht essbarer Pilz
Stenden; boletus edulis Fest.; boletus scaber Prawingen; apšu p., boletus rufus; krievu p., boletus bovinus; sviesta p., hydnum repandum Prawingen; ‡

6) zaķu p., eine gewisse Pflanze:
ievu ziedu kruoni pinu, zaķu pe̦kas vaiņadzîņu BW. 5824; ‡

7) der Seestern (?)
BielU.; ‡

8) eine Handstampfe
Karls.; ‡

9) eine Mütze (?):
uz acīm pe̦ku mauca (Var.: uz acīm ce̦purīte) BW. 9828, 1 var.

Avots: EH XIII, 219

pelinât, schimmeln machen: (vaiņadziņu) nerūsini, nepelini! BW. 24642.

Avots: ME III, 197

II pĩcka C., picka ² Lis., eine Peitsche Manz., U., Bers., Lasd., Laud., Fest., AP., Fianden: ar pīckas kātu nuoņēma brūtei vaiņaku BW. III, 1, 50. vęlns dzęn briežus ar pīcku LP. VII, 237. šmaugā pīcka nuošmīkst uz bēŗa pusi Saulietis R. I, 185. vīšu pīcku trim starām BW. 21721. lunkans kâ pīcka Alm. Kaislību varā 136. kur bij man pīcku sist, ne uz sava kumeliņa? BW. 22744; in Nötk. auch eine geschmeidige Rute. Nebst estn. pītsk zunächst aus nd. pietske (in Grimms Wrtb. unter Peitsche).

Avots: ME III, 230

pīdinât N.-Peb., flechten: ze̦lta pīnu pīdināju BW. 5530, 1. puisīt[i]s savu kumeliņu kâ vaiņaku pīdināja 29895, 1 var. visas pīdinājušas tikai brūkle̦nāju pītnes Duomas IV, 232. Zu pit.

Avots: ME III, 230

pìecìest,

1) "warten":
ciet klusu... kungam un pieciet viņu (warte auf ihn)! Glück Ps. 37, 7;

2) sich etwas gefallen lassen, verschmerzen:
viņš piecieta visus tiesas izdevumus A. XXI, 50. māte mani nepiecieta vienu dienu tautiņās; kâ māmiņa piecietīs visu mūžu dzīvuodama? RKr. XVI, 164. labāk vīra piecietusi, ne skaistā vaiņadziņa BW. 24345. saki, mana līgaviņa, kâ es tevi piecietīšu? BW. 33616.

Avots: ME III, 241

piẽdar̂bs Wolm., C., N.-Peb., Jürg., Zögenhof, Selg., Bauske, (mit ie

2) ) Golg., Lis., Prl., Bers., Kreuzb., Gr.-Buschhof, piẽdarba Naukschen,

1) die Vorriege, die Dreschtenne:
zirņu pieradies piedarbā līdz trešam vaiņakam LP. VI, 1, 74; im Ostle. dafür kuls, in Baldohn - kluons;

2) das Vorhaus in der Badstube
N.-Bartau;

3) ein Anbau:
tâ sauktais piedarbs bij jaunajai dzīvuojamai ē̦kai istabas galā Vilibalds Kas uzvarēs 26. Zu piedarīt.

Avots: ME III, 242

pìedur̃stît, anstecken: palagam pa virsu piedursta vaiņagus LP. VII, 401. Refl. -tiês, anstossen (intr.): stūrējuot, viņam piedurstās šurp, piedurstās turp Līv. 218.

Avots: ME III, 246

piẽguļa Salis, Adiamünde, Widdrisch, Zögenhof, Dickeln, Behnen, Gr.-Essern, pieguļa C., Wolm., Jürg., N.-Peb., piêguļa ² Selg., Lautb., Lin.,

1) auch pieguļi, die Nachthütung:
pieguļā jāt, die Pferde zur Nachthütung bringen: ai, pieguļa, pieguļiņa, tā man laba nedarīja: rasā manas kājas sala, miglā bira vaiņagā BW. 30091. pazinu pieguļas vietu: baltais ābuoliņš līguot līguo 30197;

2) der Beischlaf
U.

Avots: ME III, 253

pìeķer̂t,

1) anfassen:
ni pie zara nepieķēru VL.;

2) fassen, ertappen:
ai, melīti, neme̦luo! es pieķēru me̦luojuot BW. 34168 var. es jutuos piepēži pieķe̦rts, kâ kaut kuo ļaunu darījis Vēr. II, 423. e̦smu sevi par daudz pieķēris pie nepareizībām SDP. VIII, 15. raganu sle̦pe˙ni pie nešļavām pieķer LP. VII, 569;

3) fangend anfüllen.
Refl. -tiês,

1) anfassen, berühren:
tādai nedrīkst gan˙drīz ne klāt pieķerties Alm. Kaislību varā 125;

2) sich woran halten (namentlich Hilfe suchend), sich fest anklammern:
pieķerties pie dieva žē̦lastības, fest an Gottes Gnade halten U. tu nedarīji pareizi, pieķe̦rdamies svešam dievam LP. VII, 466. ar sirdīm, kas ar katru dzīsliņu viņiem pieķeras Vēr. II, 72. zivis pašas pieķeršuoties (vilkam pie astes) Pas., I, 150;

3) Händel suchen:
pie vārdiem vien es nevaru pieķerties Apsk. v. J. 1905, S. 317;

4) sich mit Anhangendem füllen:
zuobi vien pieķersies Pas. I, 231. mans vaiņadziņš egļu skuju pieķēries BW. 15687, 3.

Avots: ME III, 263

pìekniepêt, anstecken, anheften: (vaiņakam) pakaļā piekniepēja garas bantes BW. III, l, 27.

Avots: ME III, 258

pìemìrkt, nass, durchnässt werden: kâ ērkšķu vaiņags, asins piemircis Asp. R. IV, 57. piemircis kâ purvs! Aps. II, 15.

Avots: ME III, 273

pìepît,

1) dazu-, hinzuflechten;

2) anbinden, anfesseln:
vīrs ... piepinis zirgu turpat tre̦knajā zâlē Etn. II, 86. Laima pina pinekliņu...; piepin labu mātes meitu pie nelieša tē̦va dē̦la BW. 12001;

3) flechtend (mit Geflochtenem) anfüllen:
piepīt gruozu pilnu ar vaiņagiem. Refl. -tiês, sich anbinden; sich hinzugesellen: itin neviļus ve̦lns piepinies LP. V, 136. - Subst. piepinums, das Dazu-, Hinzugeflochtene.

Avots: ME III, 279

pìešūstît, freqn. zu pìešũt, mehrfach annähen, hin und wieder, hin und her annähen: palagam pa virsu piešūsta vaiņagus LP. VII, 401.

Avots: ME III, 302

I pìpene PS., C., pìpene ² Kr., Kl. (dze̦ltānā un baltā), pīpe̦ns Grenči bei Tuckum, die Hundskamille; weisses (Arrasch) Massliebchen R. Sk. II, 242; pîpene ² , Ackerkamille Salisb.; Orakelblume Behnen, Bauske; Färberkamille; anthemis tinctoria Etn. I, 29, RKr. II, 66; leucanthemum vulgare: balta zied zemenīte, vēl baltāka pīpenīte BW. 4494 var. ziedi, pīpenīte, sudrabiņa ziediņiem! 29045, 3. balts pīpeņu tīrumiņš 13395. sīkas, baltas pīpenītes vaiņadziņā apkārt zied U. b. 85, 61. dze̦lte̦nā pīpenīte negrib ziedus nuoraujam BW. 13200; pĩpene Ruj., ranunculus.

Avots: ME III, 233

pìrkt (li. pir̃kti), Praes. pḕ̦rku C., Bauske, Gr.-Essern, Lautb., Frauenburg, Wandsen, Behnen, Nigr., N.-Bartau, Nikrazen, pè̦rku (sic!) Arrasch, auch pirku Wolm., Dond., PS., Lis., Kl., Salis, U., Spr., pìrkju ² Mar. n. RKr. XVII, 144, Praet. pirku, n. U. auch pircu, kaufen: Sprw. kuo lē̦ti pē̦rk, tuo dārgi aizmaksā. pirktin pirkta man zemīte, pirktin pirkts arājiņš: par pūriņu zemi pirku, par vaiņagu arājiņu BW. 23049, 1. tē̦vs man pirka pirktus svārkus 5753. dārgu pirka vainaciņu 5700, 1. pērc, tautieti, savas naudas man sudraba gredzeninu! BW. piel. ² 6361. metu mārku upītē̦... lai dzer mani kumeliņi naudai pirktu ūdentiņu Edw. pirkt zirgri, heisst auch ein Pferd mieten U. - pē̦rkamais, das Geld, womit man kauft Ahs.: vai tev tas pē̦rkamais kādreiz neaptrūks? Refl. -tiês, für sich kaufen: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vainadziņu BW. 24654. Subst. pìrkšana, das Kaufen. pirkums, das Gekaufte: buodes pirkumus Kaudz. M. 112. nuomaksāt pirkumus Etn. IV, 89. pircējs, der Käufer. Am ehesten (vgl. auch Reichelt BB. XXVI, 223 f. und KZ. XXXIX, 22 und 37; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 40) zu prece, und zwar dürfte ein athematisches Präsens mit perk- (für älteres *prek-, wie wohl auch li. perš- in peršù "freie zu" neben prašýti "bitten" auf altem *preš beruht) im Singular und pirk- im Dual und Plural zugrunde liegen (vgl. Le. Gr. 5643).

Avots: ME III, 224

platlapis (li. platlãpis), f. -e, wer breite Blätter hat: ze̦ms uozuols, plat lapītis BW. 12304; 5 var. ai liepiņa, platlapīte, apslēp manu vaiņadziņu! 13315.

Avots: ME III, 322

plâvaîns ² Karls.,

1) schelferig
U.; mit einem Häutchen versehen Spr.;

2) fleckig
Talsen;

3) rissig, flach rissig
U.: plāvains zāģis Mag. III, 1, 100, eine Säge, die flache Risse hat U. nauda neskan tāpēc, ka tā plāvaiņa Hug. n. U.

Avots: ME III, 332

plītars, auch plīturs Ezerietis, die Perle: mana jaunā māsiņa kâ saules stariņš: plītara vaiņags galviņā Etn. I, 7 (aus Hofzumberge). naosarmuojušie kuoku zari mēneša gaismā laistās, kâ kad būtu plītariem apbē̦rti A. v. J. 1897, S. 466. acīs redzēja mirdzam tuos plītarus, kuŗus par asarām sauc A. v. J. 1898, S. 364. Aus d. Flitter?

Avots: ME III, 349

puõgaļaîns U., puoguļaîns, viele Samenkapseln habend (von Flachs) U., viele Knoten, Knospen überhaupt habend (von Gewächsen): meitai puoguļains dābuola vaiņags galvā Duomas IV, 459.

Avots: ME III, 455

puotīte,

2): tev bij [vaiņaks] ze̦lta puotītēm (Var.: buortītēm) BW. 33971, 2 var.

Avots: EH II, 347

pret, gegen, Präposition mit dem Akk.-Instr., selten mit dem Gen.,

1) lokal:
pret ziemeli U. od. pret ziemeļiem, gegen Norden. pret vakariem, rītiem, dienvidiem, gegen Westen, Osten, Süden. pret jūŗas (nicht schriftle˙!) U., gegen das Meer. pret straumi, gegen den Strom. pret kalnu, gegen den Berg, bergauf: es pret kalnu, man kaustīts kumeliņš BW. 132681, 11. vaiņadziņu pret celmiņu sadauzīju 10125. atlaisties pret uozuolu LP. III, 61. cits pret citu klanījās (verbeugten sich voreinander) BW. 3449;

2) temporal: pret rītu U., gegen Morgen.
pret vakaru, gegen Abend: pret vakaru atbrauca brūtgāns BW. III, 1, S. 15. pret pusnakti LP. VII, 427, gegen Mitternacht. pretgaismu, um die Zeit der Morgendämmerung: pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu LP. V, 322;

3) zum Ausdruck verschiedener, mehr oder weniger abstrakter, speziel] auch feindlicher Beziehungen: viņš laipnīgs pret ik˙katru U., er ist gegen (zu) jedermann freundlich.
lai kauniņa man nebij pret (Var.: nuo) citām māsiņām BW. 9481. peļat mani, neteicat pret tautām, bāleliņi! 8807. sak[i] pret tē̦vu, māmuliņu (Var.: ja vaicāja tē̦vs, māmiņa, sak[i] . . .), zemītē dabūjuse! 6416, 4 var. kaŗš pret ienaidniekiem. pret likumu, gegen das Gesetz, dem Gesetze widersprechend. runāt pret priekšlikumu Sadz. viļņi 160;

4) in Vergleichen:
tavs zirgs pret manu zirgu nav rēķinājams, dein Pferd, gegen mein Pferd gehalten, ist nicht der Rede wert U. zeme pret sauli (im Vergleich zur Sonne) ir maza Bielenstein LSpr. II, 320;

5) gegen, für (bei Ausdrücken des Entgelts oder Tausches):
es nemītu pieci bē̦rzi pret tuo uoša pagalīti; es neņe̦mtu pieci brāļi pret tuo vienu tautū dē̦lu BW. 9783 var. pret samaksu, gegen, für Bezahlung: dabūjis pret samaksu mazus putniņus LP. VII, 766. Zu ai. práti, gr. hom. προτί, wruss. преци , aksl. противъ, čech. proti "gegen", la. pretium "Preis einer Sache", s. Le Gr. §§ 564-5 und Walde Vergl. Wrtb. II, 38.

Avots: ME III, 386

priẽdiêns Edwahlen, Lautb., Nigr., Dunika, Gr.-Essern, auch priediene Meiran, der Kieferwald, das Kiefergehege: skan (balss) laukā, skan pļavā, skan mežā, priedienā BW. 377, 1. es neietu pa silienu, ne pa biezu priedieniņu: siliens manas kājas baksta, priediens rāva vaiņadziņu BW. 30663. es nuoķēru savu irbi, lai te̦k citas priedienē BW. 13514.

Avots: ME III, 392

prievene,

1) priẽvenis "ein nicht aus Blumen, sondern aus Seide od.
zīles angefertigter Kranz" Bauske: meitas vaiņaguos nuo spuožiem vizulīšiem vai pieŗu prievenēs ar pērļu spigulīšiem A. v. J. 1899, S. 194. zils zīļu prievenis MWM. VIII, 549;

2) priẽvene "ein Gürtel"
Bauske.

Avots: ME III, 399

puņģis,

1) auch puņģe St., U., ein an einen Baum gehängter Bienenstock
Roop n. U., Buschhof: puņģis, kas augstu ievilkts Lietavas uozuolā Lautb. Indulis un Ārija 86;

2) ein aus Brettern zusammengezimmertes, in einen Baum zu hängendes Starenhäuschen
Selb., Eckengraf;

3) der Bauch
(scherzhaft) Fest.;

4) verächtliche Bezeichnung einer Person:
man bij viens vīra puņģis nāburguos audzējams BW. 9397, 2 var. kur tas mūsu svaiņa punģis? 22973, 8 var. Vgl. puncis pundzītis, puņķis II und buņģis 2, 4 und 5.

Avots: ME III, 413, 414

pusaûdzis,

1) (f. -gusi halbaufgewachsen, halberwachsen:
rūsēj[a] mans vaiņadziņš, ... vai es biju pus-auguse, vai netikli sade̦rē̦ta? BW. 6094. divi pusauguši baluoži man kaktā Lapsa-Kūmiņš 65;

2) (f. -dze), der Halbwüchsling:
12 pieaugušas meitas un viena pusaudze LP. VII, 862 f. sieviešu un pusaudžu skaits MWM. VIII, 541.

Avots: ME III, 422

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene ² I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426

pùslis Serbigal, Neuenb., Wolm., pûslis ² Līn., Iw., Salis, Ruj., AP., pùslis ² KL, Nerft, Preili, pûsls ² Dond.,

1) eine Blase:
Sprw. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies, - ne vīrs! "kuņģis" Zaļmuiža;

2) die Urinblase bei Menschen und Vieh;

3) fig., ein leicht aufgebrachter, erzürnter Mensch
U. (in dieser Bed. auch dusmu pūslis BW. 10781 var.); zur Bezeichnung eines Menschen von kleinem Wucltse: bija man kaimiņuos vīra pūslis cerējams BW. 9397. kur tas mūsu znuota pūslis? 22973, 6. nāc laukā, švaiņa pūsli! 13730, 29 var. -jē̦ra pūslis, Schimpfwort: ai svainīti, jē̦ra pūsli! RKr. XVI, 152; BW. 25759. juoku pūslis, ein Spassvogel: mazais Jūlijs, mūsu juoku pūslis MWM. VIII, 40;

4) pūslĩtis, ein Vogel
Konv. ² 2319;

5) dūdu pūslis, die Sackpfeife
St., Bergm. n. U.;

6) Plur. pūšļi, das Verbällen der Pferde
Ruhental n. U.;

7) pūšļi, Andorn (marrubium vulgare
L.) RKr. I1, 74, St.;

8) Demin. pūslĩši,

a) Taubenkropf (cucubalus
Behen.) U.,

b) pûslīši ² Nigr., Kandau, Wandsen, Dond., aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata
Sm.) RKr. II, 78,

c) digitalis purpurea Bauske. Nebst li. pūslė˜ "Blase"
wohl direkt zu pùst: vgl. Persson Beitr. 248.

Avots: ME III, 450

‡ *rasavīte, = rasene (?): es saviju ganīdama rasavīšu vaiņadziņu Tdz. 38945 (aus Marienhausen).

Avots: EH II, 354

raûdât: unbek. in Erwalen, Lipsthusen, Schnehpeln, Stenden, Tals. (wo dafür brêkt ² ); pirk vaiņagu raudājuot BW. 6048 var. es pazinu bārenīti raudātām acītēm Tdz. 38084. Refl. -tiês: = zẽ̦luôtiês 2 Auleja, Kaltenbr., Nautrēni. Subst. raûdâšana: ja būt[u] kāda r. BW. 23089. Subst. raûdâtãjs: fem. raudātāja BW. 12413, 4 var.

Avots: EH II, 356

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486

rāvaîns U., Karls., Mar., ràvaĩns C., rãvaîns Līn., rãvuôts Heniņ. kaltgründig, morastig, eisenhaltig: rāvaiņa zeme Mag. IV, 2, 144, kaltgründiger Acker. rāvaina vieta Ar. rāvuots ūdentiņš BW. 25950, 5. kādēļ slāpstuošais lai nuo iesākuma dzer purva rāvainuo ūdeni? Vēr. II, 673. me̦lnās saknes spraukšķēja un trūka, me̦zdamas uz drānām rāvainuo ūdeni Saul. 1, 130. me̦lnu krāsu vēl dabūja nuo rāvaiņa ūdeņa Etn. III, 58. cielaviņa purvu brida rāvainām kājiņām BW. 18803 var. tautas mani aicināja rāvienā sienu grābt; kâ es iešu pie māmiņas rāvainām kājiņām? 28719. raudavīte, kam tu bridi rāvājā; kâ nu nāksi kalniņā rāvainām kājiņām? 2511. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533, pa rudi rāvainu, straignu lieknu Janš. Dzimtene ² II, 144.

Avots: ME III, 499

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

rē̦da U., rēde, der Rand: rē̦das (rẽdes Lautb.) vien nuo pastalām atlikušas, nur die Ränder sind von den Pasteln übriggeblieben U. tautu meitas vaiņagam rēdes vien palikušas BW. 24515. rē̦das "Lumpen, Fetzen": nuoplīsis tâ, ka rē̦das vien palikušas Grünh.

Avots: ME III, 517

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize ² Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. ² 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. ² 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel ² 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507

II rēte "?": tautu meitas vaiņagam rētes (Var.: rēdes) vien palikušas BW. 24515 var.

Avots: ME III, 521

retekļi, tormentilla Etn. I, 84: reteklīšu lapiņas ar rasu pielijušas A. XX, 510. sien... trauslās retekļu lapiņas . . . vaiņagā A. XXI, 563.

Avots: ME III, 514

riņķuôt, auch riņķêt U., -ẽju, refl. riņķuôtiês, im Kreise laufen, sich drehen, Kreise umschreiben; zirkulieren: riņķu riņķiem zaķīt[i]s lēca,... tâ riņķuoja dēlu māte pa ciemiņu ciemiņiem BW. 23568, 6. dancuot ietu, riņķuot ietu 24057, 2. (tautu meita) riņķuodama nuoriņķuoja savu zīļu vaiņadziņu 6091. puiši jāšus... riņķuo apkārt pa sê̦tsvidu BW. III, 1, S. 14. čūska riņķuo Aus. I, 65. riņķuojuoša kustība Balss. cīrulis dzied riņķuodamies gaisā Heniņ. līkas te̦kas, kas... krusltkrustām riņķuojas Lapsa-Kūm. 29. asiņu riņķuošana Konv. ² 201, der Blutumlauf. asinis man stājas riņķuot Seifert Chrest. III, 2, 67. asinis vairs pareizi neriņķuo JR. IV, 189. viņuos riņkuojas... asinis Vēr. I, 1385. - riņķuôts (riņķê̦ts) kažuoks, ein ausgenähter Pelz, namentl. von estnischen u. russischen Pelzen gebraucht: bandenieki riņķuotiem kažuokiem BW. 14425, 3, Celm. šuodien jāja precenieki riņķē̦tiem kažuokiem BW. 14265. man bij znuoti Kurzemē riņķê̦tiem kažuokiem Ld. 7.592.

Avots: ME III, 529

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

II rist: svaiga asins dzīslās rita Fausts (1936), S. 114. (tr.) tautas manu vaiņadziņu sviež kalnā , rit lejā BW. 24628.

Avots: EH II, 374

rîtvẽjš (li. rýtvėjis) od. rîta vẽjš, der Morgenwind: iesipūte (für iepūtās, fing an zu blasen) rītvējiņš, nuopūš vaiņaciņu BW. 33613.

Avots: ME III, 541

ruožaîns,

1) auch ruožuôts, mit Rosen versehen, verziert: ruožainās, kre̦llainās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? ne man ruozes, ne krellītes BW. 14692, 19. vaiņag manu, ruožuotuo! 24283 var.;

2) rosenfarbig, rosenrot:
ruožainas lūpas. ruožainā gaismā debess tvīka MWM. XI, 177. ruožainajā rītā Vēr. II, 1221.

Avots: ME III, 587

rûsinât ² ,

1): nerūsini, nepelini (vaiņagu)! Suitu k., № 480;

2): cilājās pē̦rkuoņa lieti, un pa naktīm rūsināja Jauns. J. un v. 138.

Avots: EH II, 389

rûst ² : lai tie rūsa, lai pelēj a BW. 12727 var. rasā kājas mirka, rūsa mans vaiņadziņš Tdz. 38331. kad bē̦rziem zaļie zari rūst ("?") Skalbe Raksti II (1938), S. 122.

Avots: EH II, 389

I rũta Sessau, Gr.-Essern, rũte Nigr., rũtele Heniņ, Gartenraute (ruta graveolens) Mag. IV, 2, 44: duodat .. . desmitu tiesu nuo dilles un rūtas (Minze und Raute) Glück Lukas 11,42. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. Zunächst aus li. rūtà "Raute" ?

Avots: ME III, 573

sadarinât, tr.,

1) machen, anfertigen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): cimdus, zeķes, vaiņagus. sadarināt lielāku vairumu alus;

2) ausputzen, ausschmücken:
sadarini, māmuliņa, savas divi zeltenītes! še dzīrās tautas jāt BW. 14113.

Avots: ME II, 607

sadiẽnêt,

1) auch refl. -tiês U., zusammenpassen, sich wohl zusammenfügen
U.: tev micīte, man vaiņags, nu mums vaira nesadien (Var.: nesade̦r) BW. 24795 var, kuopā dzīvuojuot nesadien Wessen;

2) längere Zeit dienen:
viņš sadienēja pie saimnieka vairākus gadus.

Avots: ME III, 611

sakvitinât, flimmern machen (perf.): viņa sakvitināja vaiņagu tâ, ka visi uz tuo skatījās Nigr.

Avots: ME II, 661

II samist(iês),

1) samist Spr., sich verwühlen, sich verwirren, sich verwickeln; unklar werden:
tie cimdiņi bāliņam, kuriem raksti samisuši (Var.: sajukuši) BW. 25487, 1 var. brāļam devu tuos cimdiņus, kur samisa (sajuka) pāradiņi 25488, 1. samisusi (Var.: aizsmakusi) valuodiņ[a],... dievs šķirs manu valuodiņ[u] 16923. samisās (Var.: aizmirsās) man dziesmiņa 909, 1 var. samisuse upe te̦k, samisuse Daugaviņa 6599, 5;

2) samist, (fig.) verwirrt werden, den Verstand verlieren
Gr. -Buschhof: staigā kâ samisis!

3) samist Spr., Wid., samisties Für. I, traurig sein, zagen, verzweifeln: nesamisat (Var.: nebē̦dājat) jūs, brālīši, ka es ilgi vaiņakā! BW. 6602, 2. Part. samisis, niedergeschlagen, ohne Freudigkeit, verzweifelnd U.: juo man sē̦ri, juo man grūti, juo raže̦ni padziedāju, lai nesaka sveša māte, darba dēļ samisusi (Var.: nuoskumusi) BW. 619, 11. stāvēja samulsusi un samisusi LA. - Subst. samisums,

a) die Verwirrung;

b) die Verzweiflung:
samisums un sāpes raksturuo šuo laikme̦tu Teodōrs.

Avots: ME II, 686, 687

I samît, tr., intr., (ver)tauschen, -wechseln Spr.: atmijam, dē̦lu māte, kuo vakar samijām: atduod sagšu ar vaiņagu, atņem savu auklējumu! BW. 24747. mūsu māt[e] ar viņu māti skruķīšiem samijušas 20929. māsa gredzeniņu samijusi 13646, 21. samīsim cimdiņiem! 30594. samijam māsiņām! būs abiem līgaviņas Biet. 1471. Refl. -tiês, miteinander tauschen, wechseln Spr.: par samīšanuos nevarēja ne duomāt (auf einem schmalen Steg) Ezeriņš Leijerk. II, 39.

Avots: ME II, 688

sane̦sât,

3): kad tās visas sane̦sātu guodā savus vaiņadziņus BW. 6626; ‡

4) = sanasât 1: tad es jās (scil.: vîzes) sane̦sāšu Tdz. 40057.

Avots: EH XVI, 433

sapît, tr.,

1) zusammenflechten:
matus, vaiņagu. galvu sapīt BW: III, 1, 21. Adams un Ieva sapina vīģes kuoka lapas un darīja sev priekšautus I Mos. 3, 6;

2) (mit Hilfe der Fussfesseln) anbinden, fesseln:
sapinuši zirgus LP. VII, 75. Sprw.: nemāk ne cūkas sapīt;

3) verzwicken, verschlingen, verpinkern:
pats ar visiem vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. Refl. -tiês,

1) (für) sich (zusammen) flechten:
sapinuos gludu galvu BW. 14088, 1 var.;

2) sich verzwicken, verhaspeln, verwickeln, verpinkern:
raibaļa sapinusēs savā valgā A. XX, 305. sapīsies kūmas tavas kâ vistiņas pakulās BW. 1527. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķi griezt, tik pinkās sapinās BW. 17211. - (fig.) viltnieks, nevarē̦dams mēles uzrādīt, pats sapinās LP: IV, 54;

3) fig., sich zusammentun, sich verbinden:
kad nu Izraels ar Bual - Peoru sapinas (maukuojas) IV Mos. 25, 3. ka jūs visi pret man[i] sapinušies (dass ihr euch alle verbunden habt gegen mich) Glück I Sam. 22, 8.

Avots: ME II, 700

sarkane, Wiesensalbei Dr.; Plur. sarkanes, Dost, wilder Majoran (origanum vulgare L.) Für. I, N. - Autz n. U., RKr. II, 75; Konv. ² 1897; A. XI, 12, Dr.; Kleberkraut (galium aparine) U.: sarkanu krāsuoja ar sarkanēm A. XI, 12. vaiņagu nuo gaiļa piešiem, nātrām, sarkanītēm Hamlet 93.

Avots: ME II, 720

sataũpît, tr., aufsparen Dr., zusammensparen Wid.: daudz naudas. taupīdama sataupīju (Var.: pataupīju; sc.: vaiņadziņu) bargajai māsiņai BW. 24613. Refl. -tiês Ar., = sakrâtiês: būs kas sataupījies manā šķirstā.

Avots: ME III, 760, 761

saval˜kât,

1) (Kleider) vertragen
U.;

2) eine gewisse Zeit hindurch tragen (Kleider, Schmuck):
trīs gadiņi savalkāju brāļa pirktu vaiņadziņu BW. 24520.

Avots: ME III, 780

savìdinât ² , welken machen: s. vaiņagu Saikava.

Avots: ME III, 789

II sazīļuôt,

1) mit zīles benähen:
sazīļuoju vaiņadziņu zaļajām zīlītēm BW. 6110 var.;

2) sich mit kleinen Bläschen füllen od. bedecken Adsel:
dzēriens rūgstuot sazīļuojis Lennew. ūdens jau sazīļuojis; drīz sāks vārīties Roop;

3) zu glimmen anfangen:
krāsns durtiņas attaisuot apdzisušās uogles atkal sazīļuo Schihbenhof. Refl. -tiês, sich das Kleid mit zīles benähen: tā meita ir pa˙visam sazīļuojusies Smilten.

Avots: ME III, 796

se̦ce̦n Treiland nar. p. № 117,

1) Präposition (veraltet) mit dem Akk., neben, entlang:
es neiešu . . . secen šuo kuopu Glück I Mos. 31, 52. secen sē̦tu Laime gāja (Var.: Laimiņ[a] gāja gar sētiņu) BW. 1890, 2. secen (Var.: gaŗām) gāju svaiņa sē̦tu 3875, 4 var. secen siénu slaiku savu muguriņu 7633 var.;

2) secen Lancmanis, Selb., secin Zalktis I, 74, Adv., vorbei:
vinš ... gribēja tiem secen iet Glück Markus 6, 48. bildiniet, bāleniņi, jel secen (Var.: gaŗām) paiedami! BW. 3855 var, zaltis pašu brīdi ve̦lkas ve̦zumam secen LP. V, 216. vieta tika skatītāju acīm, kas secen brauca, paslē̦pta Lautb. Luomi 84. viņš man nuogāja secen N.-Bergfried, Bauske, Arrasch, Saikava, Gr.- Buschhof.

Avots: ME III, 810

sidrabuôt (li. sidabrúoti), versilbern U.: brāļi sidrabuoja (pūru) BW. 16624, 1. mēness sidrabuoja e̦ze̦ru Vēr. II, 456. sidrabuôts, versilbert, mit Silber geschmückt: nuo zīļuotas, sidrabuotas (meitas) nuostu griežu kumeliņu BW. 11368 var. (ähnlich 12440; 22547 var.). sidrabuotu vaiņadziņu 29222.

Avots: ME III, 836

sierene Alswig, thalictrum augustifolium Stockm. n. RKr. III, 73: siereņu vaiņags Niedra. siẽrenītes C., eine Art Pflanzen.

Avots: ME III, 859

I sija (geschrieben auch: sīja Mag. XIII, 2, 66, II Chron. 34, II u. a.; li. sijà "ein Balken unter der Brücke"), sijs, -s Eversmuiža n. FBR. VI, 32, der Grundbalken, Streckbalken, Querbalken unter einer Brücke (PS., Freiziņ, U.), unter der Diele U., der untere Balken des Lubbendaches Deg., U. (s. auch Bielenstein Holzb. 16 und 26 ff.); plur. sijas Livl. n. Mag. XX, 2, 80, =grìesti, Oberlage: zem virsējā vaiņaka ieve̦lk sijas RKr. XI, 84. burvis pavēlējis . . . piesiet kūtī pie sijas (dziedra) gaŗā diegā uolu LP. VII, 694. pūķis tup aiz sījiņas BW. 8103. - Nach Leskien Abl. 282, Preliwitz Wrtb. ² 196, Bieienstein Holzb. 26, Trautmann Wrtb. 253, Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 zu siet "binden".

Avots: ME III, 836

sijât

3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡

4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡

5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,

1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;

2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;

2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡

3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni ³ 30.

Avots: EH II, 485

sîkruõz(ĩt)e, Tausendschön, Maassliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; Konv. ² 2588: sīkruožu vaiņadziņš VL. sīkruožu ceriņš A. XX, 225.

Avots: ME III, 852

skārda,

1): auch Luttr., A. Brigadere Skarbos vējos 214; skārdas (od. zu skārda 2?) vien sazvārdzēja Tdz. 58442 var. skārdas vaiņadziņš BW. 5944, 4 var.

Avots: EH II, 504

šķiñdêt Bl., Bauske, Dond., Dunika, Ermes, Frauenb., Iw., Līn., Selg., Siuxt, Suhrs, Wandsen, šķin̂dêt Bers., Gr. - Buschh., Saikava, -u od. -ẽju, -ẽju, klingen, klirren U., Erlaa, Mar.: pulkstenītis šķind tālumā Dunika. zvans... gaŗlaicīgi šķind Apsk. v. J. 1903, S. 425. izdzirda... zvarguļus šķindam Janš. zuobens šķindēja Kra. Vīt. 79. izkapts... klab un šķind LP. V, 63. šķindē (Var.: šķind) pieši, rīb zābaki BW. 24208, 1. zviedz kumeļi, šķind (Var.: skan) iemauti 13454, 5 (ähnlich: 18988; 32931, 1). šķind zemīte... man... staigājuot: bij manā vaiņagā duj dimanta gabaliņi 6107. trūks šnuorīte šķindē̦dama 32258, 3. nuoiet saule vakarā šķindē̦dama, žvārdzē̦dama 18225. Nebst skandinât zu skanêt?

Avots: ME IV, 41, 42

šķīru auts "?": še, sērdiene, šķīru auti (?); lai stāv sē̦ru vaiņadziņš... bajāra meitiņām BW. 5016.

Avots: ME IV, 49

slava, auch slave (li. šlavė "šlovė" in Dusetos) BW. 35181, Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Rutzau n. FBR. VII, 121, das Gerücht, der Ruf Lng., U., der Leumund; das Lob Lng., U.; der Ruhm U.: Sprw. laba slava tāļu neskan (neiet). paša slava, cita guods. viesa slava, paša guods. liela slava, mazs guods od. diža slava, mazs tikums. tāda slava izgājusi ļaudīs, ein solch Gerücht hat sich verbreitet U. slava (Gerücht) nāca Kurzemē Biel. 13.83. kam, tautieti, slavu (Var.: slavi) laidi, kad nedrīksti bildināt? BW. 14930. man slavīti nelaižat! netīk man slikta slava 14025. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo labi aizgājuse, lai nenāca slikta slava (Var.: slave) mazajām māsiņām 17740, 6. labu ļaužu bē̦rnu ņēmu, lai slavīte laba slav 22316. tāļu brāļi māsu deva, lielas slavas (Var.: slaves) gribē̦dami 18093. labā slavā būt, in Ehren gehalten werden, gut angeschrieben sein: kamē̦r viņš pie ve̦cā un . . . Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi neduomā iemaisīties Kaudz. M. 44. tē̦vs šuo ābeli manā slavā te stādīja Neik., der Vater pflanzte den Apfelbaum mir zu Ehren. nāc laukā, svaiņa slava! BW. 13730, 29 var. (etwa: verrufener Schwager!). Nebst slũt, sluvêt, sludinât zu li. šlãvinti "ehren", šlovė "Herrlichkeit", slav. sluti "heissen", slava "Ruhm", slovo "Wort", sluxъ "Gehör", slyšati "hören", r. слыть "im Rufe stehen", ai. š̍rōtu "er höre", š̍rudhi "höre!", š̍ravaḥ "Ruhm", š̍rōṣ̌ati "hört", av. sraoša- "Gehör", gr. χλέω "rühme", χλέος "Ruhm", χλῦϑi "höre!", lat. cluēre "heissen", korn. clewaf "audio", ir. clú "Ruhm", ahd. hlosēn "zuhören" u. a., s. Trautmann Wrtb. 307 f., Walde Wrtb. ² 171 f., Boisacq Dict. 468 f.

Avots: ME III, 920

smeldze,

1) "Glasperlen, Flitter"
(mit elˆ ² ) Bauske: saberza smalki dažas smeldzes nuo vaiņaga J. K. VI, 45. spārnu vaiņagi, paplati, izrakstīti smeldzēm RKr. XVI, 183;

2) das Verlangen:
kas tādam pasaules klejuonim par smelˆdzi ² pēc viņas meitas? Alm. sieviete apvē̦smuo savas sirds izvē̦lē̦tuo . . ar kaislu ilgu smeldzi Duomas II, 74;

3) smelˆdze Gr.-Buschhof, Saikava, (mit elˆ ² ) Schibbenhof, Sessau, Bauske, (mit el˜) Luttringen, ein nicht heftiger, aber anhaltender Schmerz
Warkl., Sessw., Fehsen, Memelshof, Grünwald, Bers.: sāpju smeldzes (gen. s.) MWM. VI, 767, pie slimā piesēdās ar klusu, žē̦lu smeldzi VIII, 92, visu sāpju smeldzi Rainis Götes dzeja 73. dūjas smeldzes balss Rainis Gals un Sākums 97. In der Bed. 2-3 zu smeldzêt; in der Bed. 1 auf d. Schmelz "kleine, glänzende, korallenähnliche Röhrchen oder Perlen" beruhend ?

Avots: ME III, 956

smeldžuôts, mit smeldzes 1 versehen: kursisks vaiņags (= zīļu v. A. XX, 712) smeldžuots ("izrakstīts ar stikla . . . krellītēm") Konv. ² 142. smeldžuoti raksti 1990. kre̦kli ar smeļdžuotu apkakli Plutte Katal. 69. smeldžuotās apkakles A. XX, 376; zu smeldze 1.

Avots: ME III, 957

šmeļdžuôts, = smeldžuôts: zīļu vaiņagi (šmeļdžuoti vaiņagi) A. XX, 67.

Avots: ME IV, 84

snaudala, snaũdaļa C., Bauske, eine verschlafene, schlafmützige Person: snaudala (Var.: snaudule), miegala adītāja BW. 25237 var. snaudaliņas (Var.: snaudaļiņas) vaiņadziņu 24618, 4 var. vainadziņu snaudaļai uzliekam 24612, 3. sauca [mani] snaudaliņu 7018, 1. snaudaļ[a] mana māsa bija 8216. snaudaļai ruoku duot 16005. snaudaļa (Var.: snaudule) kuodeļu dedzināja 30290. Vgl. li. snaudãlius "wer bei der Arbeit oft einschläft".

Avots: ME III, 972, 973

spanga,

1) eine Blase
(Spr., Vīt.) an Händen oder Füssen (U.) oder anderswo am Körper, entstanden durch Druck oder Verbrühen Selsau (mit àn ² ), Kl., Druw., Lub., Laud.: strādā, līdz spangas ruokas Apskats 1901. meitai lielas spañgas (Flecken) uz ģīmja Sassm. siltuma spangas, Hitzbläschen Kronw. n. U.; eine Brandblase N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: viņš tīrās spañgās C.; eine Schaumblase am Bierfass Laud.; Wasserblase B. Vēstn. ;

2) = sprādze, Schnalle Oppek. u. Kokn. n. U.; Ohrring Burtn. n. U.: ar vara spangām sevi ruotājušas Duomas III, 45;

3) spangu vaiņags "?" BW. 6143, 6 var. (Var.: zīļu v.); 6214, 3; 7108, 1; 24585 var.; 32902, 5; RKr. XVI, 106, 183, 201. man nuopirka bālēniņš sīku spangu, spuoža vara (vaiņagu) BW. 28896, 10; ze̦lta spanga, Goldschuppe
Bl. 461;

4) ein Quetschinstrument
U.: kas savas spangas, važas, valgus un stīpas ap kuoka ce̦lmu lika Latvija. žņaudz kâ ciešas spangas Duomas II, 102. kâ metala spangās iespiedis MWM. VIII, 652; eine Klemme (spañgas C.): tas nu gan ir spangās (ļuoti spaidīguos apstakļuos)! lielās spangas C., Smilt., Bers., Lasd. ja vēlies spangās iekļūt, paduodies tik žīdiem! Laud. sanēma viņu kâ spañgās Jürg. In der Bed. 1 als ein Kuronismus (mit dem Suffix von čulga; vgl. auch ahd. spanga, mnd. span "Spange") zu norw. spana "spannen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 507 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 655 f. und 680 t.)? Anders Prellwitz Wrtb 2 42B, Zupitza KZ. XXXVI, 61, Būga Aist. Stud. 113 (der auch ein li. spungė "Gewächs, Fleckchen" heranzieht); vgl. auch panga. In der Bed. 2 wohl aus mnd. spange "Spange", und germanischen Ursprungs (vgl. an. spǫng "lamina, Platte") wohl auch in der Bed. 3 und (?) 4; unmöglich wäre es freilich nicht, für die Bed. 3 (vgl. spangas "Schuppen") auch an die Wurzel von spuoguôt zu denken.

Avots: ME III, 984, 985

spañgaîns Iw.,

1) mit Bläschen bedeckt
Laud.;

2) spangains vaiņags RKr. XVI, 106 und 183, = spangu vainags;

3) Demin. spangaininš BW. 13898 var., fleckig, flammig
Sassm. (mit añ), N.-Bartau, Rutzau: jāja . . . ar spangainu (Var.: ābuolainu, spangumainu) kumeliņu BW. 32931 (ähnlich 14510, 2 und 14611, 1). ripains un spañgaini ābuolains (kumeļš) Janš. Paipala 47. spangains zvē̦rs Zeif. III, 2, 289. lācim rumpis vispār spangaiņš LP. V, 181. spangaini iemauti Mag. III, 1, 122. spangains skritulis LP. I, 142.

Avots: ME III, 985

spẽle: ein Gesellschaftsspiel Salis, (spẽlīte) AP.; ein Spielzeug (?): tautas manu vaiņadziņu sviež kalnā, rit lejā; vai tas bij jums ... vaŗa s, spēlējama? BW. 24628, 8; spẽles, ein Musikinstrument Orellen, Salis, (mit è ² ) Sonnaxt; Spielkarten Perkunen; spẽlītes (od. spẽlītēs) iet Seyershof, = ruotaļās iet"

Avots: EH II, 549

spẽle, das Spiel, die Musik, das Musikstück U., (auch als plur. tantum) ein musikalisches Instrument (spēles) U., (spēle) Oppek. n. Mag. XIII, 24, Golg., "luoks ar vienu stīgu" (spēle) Vēr. 1904, S. 649, Bielenstein Holzb. 729 (mit Abb.), Plutte Katal. 60, die Violine (spẽles) Dond. n. RKr. XVII, 53, Demin. spēlĩte(s) Spielsache(n) der Kinder MWM., Spielchen: vīrs izdzirda spēles Pas. IV, 493 (aus Višķi). nuo tauriņa (bē̦rns gaida) spēļu biedra (Spielgenossen) BW. V, S. 486, № 3033, 2. bē̦rni, iesim spēlītēs! Ahs. pa spēlītes laiku pazudi MWM. VI, 645. naža spēle (ein Spielchen) Etn. III, 29. kaŗa pulku spẽles kaŗā Antrop. II, 45. zē̦ns būdams ... gājis pastaigāties, spēlītes spēlēt Lautb. Luomi 84. tas man pirka spēles (ein Musikinstrument) BW. 7055, I var. ze̦lta spẽles (krauklītim) ruociņā 13613. uz spēlītes es dziedāju, uz spēlītes gavelēju, uz spēlītes [ai nuoņēma manu zīļu vainaciņu 24531. trīs tautieši spēlējās uz tuo manu vaiņadziņu; krīt[i], spēlīte ("?"), šurpu, turpu! Biel. 1570. sit, spēlīt ("?"), pa manim, lai (mans vainaciņš) netika ne˙vienam! 2310. Aus mnd. spel(e).

Avots: ME III, 992, 993

spẽlêt, -ẽju, tr., intr., spielen (Musik, Karten u. a.): spēlē pieci spē̦lmanīši. "lab˙dien, mīļi spē̦lmanīši! kuo jūs šeitan spēlējāt?" spēlējam (musizieren über) tuo māsiņu, kuo šuodien gaŗām veda BW. 13646, 4, spēlē pats savu! Etn. IV, 41. jam bija trīspadsmit sievu, kuŗas jis . . . nemīļuoja, bet tikai spēlēja ar jām Pas. IV, 202 (aus Dagda). Refl. -tiês, mit einander spielen: trīs tautieši spēlējās (würfelten?) uz tuo manu vaiņaciņu Biet. 1570. Aus mnd. spelen.

Avots: ME III, 993

spîdîgs, glänzend, strahlend U.: spīdīgi ze̦lta gabaliņi MWM. v. J. 1899, S. 354. spīdīgu vaiņadziņu BW. 5963. spīdīgas le̦dus pērstiņas JR. IV, 45. svārki spīdīgām puogām A. v. J. 1896, S. 357. spīdīgiem zābakiem Janš. ģīmis palika spīdīgs un gluotains R. Sk. II, 143. spīdīga ķirzate Purap.

Avots: ME III, 1001

spîdums, der Glanz, das Leuchten U.: spīdēj[a] mans vaiņadziņš..., pa spīdumu (dem Glanze folgend) tautas nāca BW. 6132. laupītājs duomāja, ka spīdurns ir spičku sē̦rs LP. VI, 244. spīdums nāca ar+vienu tuvāki 535. viņa gāja tiešām uz spīdumu Dīcm. pas. v. I, 27.

Avots: ME III, 1001

spilga,

1) Wollgras (eriophorum polystachion)
U.;

2) eine nicht vollständig ausgewachsene Feder (mit il˜ ) Dunika; Flaumfedern
Kronw.;

3) spil˜ga N.-Bartau, ein Glasröhrchen (am Kranz)
Brasche: vaiņaga ārpuse bija izruotāta . . . krellēm un spilgām Janš. Nīca 43. In der Bed. I nach Krček Festschrift für E. Windisch 248 zu li. paspilge̦s dünn im Stroh (vom Korn)", wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 680; anders (zu spilva) Prellwitz Wrtb. ² 389.

Avots: ME III, 995

I spil˜va Karls., Līn., spìl˜va C., spìlva ² KL. Prl., spilva AP., was sich elastisch hebt U., Teichgras (spil˜va) Bl., Wollgras (eriophorum L.) U., RKr. II, 71; Konv. ² 2321, Stenden, (mit il˜) Dond., Bauske, Grünwald, (mit ìl ² ) Golg., Bers.; die Samenwolle (z. B. vom Wollgras) Mag.-IV, 2, 12, U., (mit -ìl-) C., Smilt., (spilviņas) Ruj., Ronneb.; Flokken; Haferspelze Etn. IV, 165, die Haferhülse (gew. auzu sp.; auch spilve) A.-Peb. n. U., Warkl. (mit ìl ² ), Nötk. (mit ìl), Ronneb., Wessen, Luttringen; "auzu graudu maisiņš" (?) Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617; spilviņas Ruj., feine, weisse, im Winde flatternde Birkenrinde; die sogenannte Seele in der Federpose L., St., U.; Hopfentrauben L., St., U.: auziņ, spilvas nenicini, spilvītē gulē̦dama! BW. 11667, 1. auzu spilvas izputēja 25860, 2. auzas kuļuot vējš spìlvas2 ne̦sā pa gaisu Tirs. viņa . . . aizskrēja . . . kâ vēja ne̦sta spilva Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 128. kâ spilviņa vaiņadziņš BW. 21219. balti pūkaiņa spilvas zâle Siliņš 57; spil˜vas Wirginalen, Grünwald, spìlvas Nötk., spìlvas ² Schwanb., Kokn., Flaumfedern Stenden: iespieda galvu spilveņa maigajās spilvās A. v. J. 1896, S. 257; ein Mooshügel L., U.; ein grosser Heuschlag Salisb., Riga n. U.; eine Wiese, wo Wollgras wächst Ronneb., spilves L., St., Wiesen, wo nur grobes Riedgras wächst, spilve, eine grosse Wiese bei Riga, wo vortreffliches Gras wächst U.: spilvē(s) gāju sìenu pļaut BW. 6182, 2 var. Zu spal˜va, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679 und Persson Beitr. 805.

Kļūdu labojums:
spìl˜va C. = spìlva C.

Avots: ME III, 996

spīteru vaiņags, eine Art Kranz unverheirateter Mädchen ("cieti ar sarkanu drēbi apšūti luoki, pie kuriem piestiprināts sudraba brokāts ar vizuļiem un visādu krāsu zīlēm") Hasenp. n. Plutte 64.

Avots: ME III, 1004

spurdze,

1) das Hopfenköpfchen
Hug., Oppek. n. U., (mit -ur̃ ) Nigr., Wandsen, Katzd.; das Blütenkätzchen, Weidenkätzchen Dr.: ziedu spurdzītes Konv. ² 1069. lai apiņiem augtu lielas spurdzes LP. V, 23;

2) Demin. spurdzīte N.-Bartau n. U., eine glänzende Blase
Biel. n. U.; zīlītēm, spurdzītēm ("?") mans zīļu vaiņadziņš BW. 24249, 7;

3) die Locke:
sīku spurdžu (Var.: spruogu) man matiņi BW. 5479, 2 var.;

4) Flossfeder
Oppek. n. U.;

5) Kätzchen:
putekļu spurdzes Konv. 1532;

6) "?": vārti ze̦lta spurdzītēm Mag. XX, 3, 180;

7) spur̃dze le̦dū, die Gesammtheit der durch einen Schlag verursachten feinen Risse im Eise
Dunika;

8) eine Kokarde an der Mütze
Dunika, Nigr.;

9) "?" : aizspurdza kâ spur̂dze ² Bauske. Zur Bed. vgl. spruoga. Wenigstens in den Bedd. 1, 3 4 nebst spurga(s) 6, spurgala 2 zu li. spurga Tiž. I, 226 "Hopfenköpfchen",
spurgas "Pllanzenauge", spurgana "Trageknospe", ai. sphūrjati "bricht hervor", av. sparǝγa- "Spross", gr. σπαργᾶν "strotzen", an. sparkr "lebhaft" u. a., s. Bezzenberger BB. XVII, 214, Trautmann Wrtb. 277, Walde Vrgl. Wrtb. II, 673 f. - In der Bed. 2 vielleicht zu spurga 3.

Avots: ME III, 1030