Paplašinātā meklēšana

‡ àizkâriêns, die Berührung: tā aizkāriens bij it kâ maigi glāsti Asp. VIII, 225.

Avots: EH I, 30

‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34

‡ àiztusnis,

1) Asthma, Atemnot
Bers., Schibbėnhof, Sessw.: re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ tam būtu aiztusnis;

2) "ein asthmatischer Mensch"
Bers., Wessen.

Avots: EH I, 60

‡ aplieve,* der Splint: it kâ tie (= stumbri) reiz butu bijuši aptīti re̦snu tauvu tīkliem un tauvas ieaugušas kuoka aplievē Melderis Meža vakari 88.

Avots: EH I, 99

‡ aprežģît verwickelnd umbinden Jürg., Lemburg: a. ve̦zmu ar gruožu (tâ apsiet, ka iznāk it kâ rēžģis). Refl. -tiês, sich unordentlich úmwickeln KatrE.: dzijas (tinuot) aprežģījušās ap tītavu kāju.

Avots: EH I, 108

apsikt,

2): sarunas it kâ apsika Janš. Dzimtene V, 308.

Avots: EH I, 112

‡ apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112

apstâji: viņš... rāda vēl tādus apstājus it kâ tramīgs zirgs Janš. Ligava I, 303; "laiskuma untumi" Celm. apstāji ir tādi niķi kâ zirgam, tâ cilvē̦kam Saikava. zirgs ar apstājlem nav darbam labs ebenda.

Avots: EH I, 116, 117

atjemt, ‡

4) öffnen, losmachen:
atjem (oder zum Infinitiv atjimt?) tuo bruodeņu! luopiem karsts Auleja. Refl. -tiês,

2): brīdi klusējusi, it kâ atje̦mdamās Janš. Līgava II, 138. dabūju tādu belzienu, ka ilgi nevarēju a. Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃); ‡

5) (für) sich wegnehmen:
a. savu tiesu biezputras Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 144

atpakuluôtiês, intr., ausfasern: luode... taisīta nuo ve̦sa bē̦rza puna...; samirkusi tā drusku it kâ atpakuluojas Jauns. Balt. gr. I, 197 [zu pakulas].

Avots: ME I, 181

atraĩdît,

1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.

Avots: EH I, 160

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

čāpuris, auch čapris, der Kriechende, Schleichende: čāpuris (Var.: čapris) upē, der Krebs (in der Rätselspr.). In Mar. n. RKr. XV, 110 čâpuris, jemand, der ungeschickt geht: ir gan čāpuris; it kâ zuosu tēviņš.

Kļūdu labojums:
čāpuris; it = čāpuris: iet

Avots: ME I, 409

‡ cē̦barâtiês, -ãjuôs, langsam und ungeschickt etwas verrichten Siuxt n. Fil. mat. 67: it kâ tāds cē̦bars cē̦barājas.

Avots: EH I, 267

‡ cìršus, Adv., zur Verstärkung von cirst: it kâ c, piecirzdams Janš. Bandavā I, 149.

Avots: EH I, 274

čũkstêt,

1): in der Hitze trocknend zischen
(mit ũ ) Siuxt;

2) (s. unter čukslêt): auch Bērzgale, (mit ũ ) Lemsal, Salis, Salisb., Schnehpeln, (mit ù ² ) Golg., Kalz., Memelshof, Saikava. Refl. -tiês (unter čukstêt):

1) sich leise unterhalten
Salis (mit ũ ); ‡

2) "?": ūdens it kâ vārīts čukstējās Dünsb. Maijas Roze 89.

Avots: EH I, 298

čunkuruoties,

1) [sich zusammenziehen
Wandsen]: viņš airēja neapzinīgi un ar˙vienu vēl čunkuruojās, it kâ gaidīdams nuo augšas sitienu;

[2) sich kräuseln (vom Garn)
Schujen].

Avots: ME I, 421

dā`rgzâle, gew. Pl., die Spezerei: it kâ gaiss, dārgzālēm svaidīts MWM. VIII, 940.

Avots: ME I, 448

‡ dèmpêt ² Gr.-Buachh., stampfen: iedams cilā kājas, it kâ de̦mpē̦dams zemi Gr.-Busclrh.

Avots: EH I, 315

driģene, n. U. auch driģele, gew. d. Pl., Bilsenkraut; baltās driģenes, der Stechapfel (datura stramonium). me̦lnās driģenes, Bilsenkraut (hyoscyamus niger). traks, it kâ driģenes (od. -ņu) saēdies. kuo tu skraidi kâ driģeņu saēdies? [driģene wohl aus * drignene, vgl. li. drìgnė "Bilsenkraut"; zur Etymologie vgl. allenfalls Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f.].

Avots: ME I, 498

II dum̃pis [C., Nigr., dum̂pis ² Angern], auch bada dumpis, der Rohrdommel (ardea stellaris): es e̦smu it kâ dumpis tuksnesī Ps. 102, 7. [Zugrunde liegt wohl mnd. raredump "Rohrdommel", s. Sehwers 146.]

Avots: ME I, 515

dũšinât, dũšît, -īju, tr., ermutigen, Mut einflössen: savu biedru. Refl. -tiês. sich ermutigen, dreist machen, Mut einflössen: re̦ts. kas tâ mundrinās un dūšinās Stari II, 706. viņa it kâ pasmiedamās dūšījās MWM. VIII, 129.

Avots: ME I, 530

dvinkstêt "?": it kâ tvanā galva reibst, dvinkst. saules stari dvinkstēja viņam ap galvu Akurater MWM. X, 657. [dviñkstêt Wandsen "schmerzen": galva dvingst (vgl. tvinkst); dviñkstêt Daiben, Schujen. dvìnkstêt ² Bers. "tönen": ausis dvinkst.]

Avots: ME I, 538

‡ dzidinât "?": zīlīte ... nemitīgi, dzidināja, it kâ ziņuodama ... jaunu vēsti Janš. Bandavā II, 180.

Avots: EH I, 357

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu? ‡

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gùodbijĩba, die Ehrfurcht: tauta it kâ neapzinādamās sajūt pret tām (svē̦tām birzēm) guodbijību LP. VII, 338.

Avots: ME I, 688

gùodĩba,

1) die Herrlichkeit:
viņš mirdams ne˙kuo neņems līdz, un viņa guodība tam neies pakaļ Ps. 48, 18. vairs nesapruotuot ve̦claiku guodību Kundz.;

2) ernstes, feierliches, würdiges Wesen:
pretim man brauca baznīcē̦ni ar svētdienas guodību uz sejām JR. IV, 33;

3) das Fest, der Schmaus, die Festlichkeit:
kāzu guodībā jābūt visam spuodram un jaukam BW. III, 1, 100. Gew. d. Pl.: vilciņš zaķi aicināja sava bē̦rna guodībās BW. 2321. visi rīkuojās, it kâ uz kādām lielām guodībām Kaudz. M. viņš pa guodībām vien vairāk dzīvuojuot Kaudz. M. raduos arī ne˙kad guodību netrūkst Kaudz. M. bišu guodības, das Zeidlerfest LP. V, 410.

Avots: ME I, 689

grapêt, - ẽju, tr., gierig essen: guovs tâ grapē salmus, it kâ kad nebūtu divi dienas ē̦duse Naud.

Avots: ME I, 638

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

gruma, der Groll; grumu vilkt, Groll hegen: viņš uz mani tādu grumu ve̦lk, it kâ es viņam kuo būtu nuodarījis Dond. n. A. XIII, 492. [Wohl zu li. grumė´ti "donnern", apr. grumins "ferner Donner", ndd. grummeln "brummen, donnern" u. a.; vgl. gremt(ies).]

Avots: ME I, 664

guģuôt, ‡

4) untätig sitzend die Zeit verbringen
Kal.: kuo tā vecine tur guģuo visu dienu? Refl. -tiês,

1): auch Ruj., Salisb., (guģeties) Strasden: kad ar bij kuo ēst, viņam vien˙mē̦r patīk g. Strasden. guģuodamās, ka pašai nee̦suot ne˙cik daudz Janš. Mežv. ļ. II, 102 (ähnlich 133); ‡

2) bekümmert, voll Sorgen sein
Kal.: māte guģuojas par meitas izprecināšanu; befürchten, besorgt sein Frauenb, (guģeties) Strasden: viņš guģejās, ka tik nepietrūkst Strasden. es arvienu guģuojuos, kur viņa palikuse Frauenb, tie guģuojas, ka līst: nevar ābulu savākt ebenda. vaimanāju it kâ lielās sāpēs, guģuodamās (oder mit der Bed. I ?) un baiļuodamās, vai tik nebūs lūzis kauls Janš. Mežv. ļ. II, 329.

Avots: EH I, 416

‡ gūksnītiês "?": ap dze̦rtuves pakšiem gūksnījās sadzērušies vīri it kâ šuo mīļuo labuo ē̦ku stutē̦dami T. Balss 1922, № 146 (Korresp. aus Fehteln); "= kùksnîtiês ² ; ungeachtet aller Schwäche vorwärts streben" (mit ù ² ) PV. (prs. -nuôs).

Avots: EH I, 422

ìebur̃t, hinein -, hereinzaubern: it kâ kad šis bubulis viņu ieburtu viducī Poruk III, 245.

Avots: ME II, 5

‡ iegruģinâtiês, gewisse Laute von sich geben (?): bē̦rns patīkami iegruģinājās, savieba patukluo mutīti it kâ smaidā Veselis Trīs laimes.

Avots: EH I, 515

ìemigluôt,

1 "?": kaut kas svešāds iemigluoja viņu starpā Alm.;

[2) zu nebeln (fein und dicht regnen) anfangen:
sāka it kâ līt, bet ne˙kas neiznāca, tikai iemigluoja Oppek., Stom. migla pirmdien iemigluoja, nu migluos augu nedēļu Fest. Refl. - tiês, sich in Nebel hüllen: pļavas jau ir iemigluojušās Oppek.].

Avots: ME II, 45

ìesals, das Malz: miežus izdiedzēja iesalā. skaidra it kâ iesalu piededzinājis. Zu salˆds "süss", li. sálti "süss werden".

Avots: ME II, 61

[ìesūkât, wiederholt einsaugen: nāsis e̦lsuoja, it kâ gaisu... iesūkādamas A. Gulbis Fantasti 27.]

Avots: ME II, 74

ieve̦lka,

1) eine unebene Stelle im Holz:
kuoku (sevišķi bē̦rza) ēvelējuot bieži atgadās, ka kuoks vispāri gluds, tikai vienā vietā neliela skabarga it kâ stāvu iecē̦rtas kuokā, - tuo sauc par ievalku, ieve̦lku Wend. n. A. XII, 561;

2) die Bucht:
apiet nelielu jūŗas ieve̦lku.

Avots: ME II, 87

ìežuoguôt, tr., einzäunen, begrenzen, einschränken: pļavu, laukus, sē̦tu. muižas pagalms iežuoguots Liev. ruobežas, kuŗas iežuoguo cilvē̦ka darbību... Rainis. Subst. ìežuoguõjums, dafür iežuogs Vēr. II, 1438, die Einzäunung, Einfriedigung, die Schranke: altāŗā ìežuoguojums MWM. VII, 672. it kâ nuospundê̦ts mutuļuojuošs vulkāns traucas ar varu salauzt savu smaguo iežuoguojumu Asp.

Avots: ME II, 94

‡ ikâ, = it kâ, als ob Siuxt.

Avots: EH I, 429

il˜dzinât (li. ìlginti), tr.,

1) längern, verlängern, fristen:
brigdi beidzamuo vēl it kâ ildzinātu MWM. VI, 768;

2) lange behalten:
kur viņu tikmē̦r ildzināja, kamē̦r nuoziedznieks nāca nuolūgties A. XV, 2. 24; [

3) (ver)zögern, auf die lange Bank schieben U.] Refl. -tiês, sich lange aufhalten, zögern, anhalten:
kou viņš tur ildzinās? dziļāk mūsu atmiņā iespiežas un ilgāk ildzinājas jauki piedzīvuojumi nekâ nekuoši un bēdīgi atgadījumi Pūrs I, 25.

Avots: ME I, 705

it: kura ... it (vollständig) princese gan nee̦suot Janš. Ligava I, 362. it kâ, wie (so) zum Beispiel: sakarinādamas gar griestiem dažādus pakarus ..., it kâ:... Janš. Dzimtene V, 213. Zur Form vgl. K. Būga Tiž. I, 375 und le. īt.

Avots: EH I, 432

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711

izkãmêt, Retl. -tiês: auch Laud., N.-Peb., Tittelmünde: viņš skuolā tâ izkāmējies, ka nevar ne pieēsties Frauenb., Seyershof. it kâ izkāmējušās PW. Šis ar mani tiesāties? 11.

Avots: EH I, 454

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764

izliñgât, izliñguôt, tr., hinaus -, herausschleudern: tavu ienaidnieku dvēsele taps it kâ nuo lingas izlinguota I Sam. 25, 29. tādi nuo visām biedrībām izlingāti ārā MWM. X, 305.

Avots: ME I, 764

izmêslis, Kehricht, Auswurf: mēs e̦sam it kâ pasaules izmēslis tapuši I Kor. 4, 13. vai izmēslis nu šeitan MWM. VI, 839, Druw., A. XIV, 479.

Avots: ME I, 771

izplânêt, intr., dünn (plāns) werden: de̦guns pa vasaras laiku bij izplā nējis, tâ ka varēja cauri redzēt Kaudz. M. dzīve it kâ se̦kumā izplānē un nemanuot izgaruo Vēr. II, 889. un pamazām izplānē miglu bari B. Vēstn.

Avots: ME I, 782

izplêst, ‡

3) rodend erweitern (einen Acker)
Kaltenbr.: izplêse laukus lielus; ‡

4) mežsargs) bija it kâ izplē̦sts nuo ... baruona Janš. Dzimtene I ² ; 71, war dem Baron frappant ähnlich.
abi bē̦rni vienādi kâ izplē̦sti Frauenb., beide Kinder sind einander frappant ähnlich: kâ izplē̦sts pēc tevis Schnehpeln. Refl. -tiês,

3): sieh abplagen, sich müde und matt abarbeiten
Ahs.: strādnieks cauru dienu ižplēsies ar grūtiem darbiem.

Avots: EH I, 473

izpluôsît, tr., auseinanderreissen, zerreissen: ve̦lē̦nas. kungs manus ienaidniekus sapluosījis, it kâ ūdens izpluosa II Sam. 5, 20. Refl. - tiês, sich austoben, ausbalgen, ausrasen, ausstrümen: nu, bē̦rni, e̦sat diezgan izpluosījušies! kādi laiki nebūs izpluosījušies pār viņu galvām Kaudz. M.

Avots: ME I, 784

[izpulguôt, verlästern, schänden: dziesma... tiek it kâ izpulguota Janš. Dzimt. ² 139.

Avots: ME I, 786

izriêzt (li. išrę́zti), tr., ausbeugen, vorstrecken: krūtis izriezt, sich in die Brust werfen Stari III, 35. sēd izriezis krūtis un ausis MWM. VII, 839. uz priekšu izriezti žuokļu kauli Tēv. Refl. - tiês, sich ausbeugen, ausweichen, sich werfen, hervortreten, vorspringen: grīda, durvis, trauka dibe̦ns izriežas Etn. IV, 34. mucas galdi, baļķi sienā izriezušies Lasd., Lub., Nerft. ragavām slieces izriezušās Bers. vaigu kauli it kâ vairāk izriezušies uz āru Druva I, 46. viņš iet izriezies, krūtis izriezis Lasd., Lub., Nerft. saspieda abas ruokas sānuos, izriezās, kâ jau kungi mē̦dz darīt Dok. A.

Avots: ME I, 792

izsĩkt, hungrig werden, aushungern: ē̦d kâ izsīcis. tâ izsīcis, it kâ nebūtu ēst dabūjis Dond. S. auch izsikt.

Avots: ME I, 797

izspļaũdît [li. išspjáudyti], freqn., izspļaũt (li. išspjąl;tuti),

1) ausspeien, ausspucken:
uguns elles liesmas izspļauda. bet uodze uz ceļa izspļāvuse gredzentiņu LP. IV, 88. tuo tu debesīs nuo sarkana stieģeļa nuolaizīsi, kuo tu man tagad izspļauji, das wirst du im Himmel von glühendem Ziegelstein ablecken, was du mit jetzt ausgespuckt hast U. abi brāļi bijuši tik vienādi kâ izspļauti LP. I, 51;

2) durchpucken:
Kārlis nuospļāvās tâ, it kâ gribē̦tu caur visu zemi izspļaut A. XX, 1490.

Avots: ME I, 803

izsviêst, ‡

2) in einem Zug austrinken
Auleja. Refl. -tiês, ‡

5) (liegend) sich langausstrecken:
gultâ izsviedies, it kâ būtu divkauja kritis Jauš. Dzimtene III ² , 380.

Avots: EH I, 484

‡ izvàķinât ² Auleja "it kâ ruotaļādamies izaudzēt": es juo (= viņu) izvāķināvu; tān kaids vucins izauga!

Avots: EH I, 494

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst ² Ruj., Nigr., Salis, jàust ² Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs ² Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104

jàvums, Verbalsubstantiv von jàut, das Eingerührte, der Teig: lai padarītu ādas lunkanas, mērcē tās re̦mde̦nā rudzu jāvumā Konv. ² 1481. it kâ maiznieks tās būtu cepis nuo viena jāvuma MWM. V, 429.

Avots: ME II, 108

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

junnêt, tr., öffentlich bekannt machen L.; vornehmen, heruntermachen, in jemandes Abwesenheit Böses sprechen Kav.; Lievenhof n. Etn. I, 137; it kâ kāds junnē̦tu briesmīgākajiem lāstiem Druwa II, 435. Vgl. jundēt, ģunnēt.

Avots: ME II, 119

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

‡. kaîlans ² Salis "it kâ kails": viena puse audeklim tāda kâ kailana.

Avots: EH I, 574

I ķaûlêt, -ẽju, ķaulât, -ãju Druw.,

1) essen
Smilt.: tas tādām mutēm ķaulē maizi, it kâ būtu piecas dienas pie mieta bijis Stockm. n. Etn. I, 58 ; [ķàulēt ² Kl., unästhetisch essen] ;

2) eine Arbeit plump, ungeschickt verrichten
Ar., Smilt., Druw.

Avots: ME II, 357

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

[klastît Dunika, = klāstīt 2, blättern: dziesmu grāmata, kuŗu it kâ nuo gaŗa laika sāk klastīt Janš. Čāp. 3. - Zu li. klẽstinti "шелестить"?]

Avots: ME II, 214

klìegt, - dzu (N. - Bartau, Schwarden, Hofzumberge, Treiben, Ruj., Wolm., Smilt., Serbigal, Ronneb., Jürg., Schujen, Hochrosen, Naukschen, Wend., Pabbas[ch], kliekt, - cu Zirau BW. p. 245, Alschwangen 495, laut schreien: dzērve, sīlis kliedz Etn. II, 51. meitas kliedza it kâ zuosis Kaudz. M. 25 Sprw.: kâ kliedz, tâ skan. kliedz kâ traks, vienā balsī, pilnā kaklā. kliedz, ka vai ausis pušu plīst. kliedz, ka vai gals PS. Mit dem Gen., Akk., pēc, nach etw. rufen, schreien: dē̦ls kliedz brāļa LP. VI, 479. var˙būt kāds viņā malā kliedz pluostu (pluosta) AU. kliegt pēc ve̦ciem ve̦rgu laikiem Aus. kliegt uz, anschreien: kliedz uz vilku (Var.: vilkam kliedzu), tas aizskrien BW. 13074. [Nebst klaigât und klidzêt 2 (s. dies) wohl zuae. hlīgan "(einem etwas) zuschreiben"; da in einem e - stufigen o- Stamm gewöhnlich die Wurzel betont war, so geht hier ae. g wohl eher auf gh, als auf k zurück.]

Avots: ME II, 231, 232

‡ *krākstêt (?), = krakstêt (?): viļņi gar kuģa malām lejas, ka dūc un krākst vien Dünsb. Temps 16. Refl. -tiês (?) "?": nuo mākuoņiem zib, krākstas tâ, it kâ uz past[a]ru dienu Dünsb. Divpadsm. gul. jumpr. 27.

Avots: EH I, 645

‡ kremis, eine Pferdekrankheit KatrE.: k. jeb kremja (jeb rūcamā) vaina ir zirgam, kad tas rūc, uzkuožas ar zuobiem un it kâ taisās vemt.

Avots: EH I, 648

kumẽdiņš,

1) der Komtidiant (in geringschätzigem Sinne), Faxenmacher, Akrobat:
ķēniņš vaŗa vīru gribējis rādīt par kumēdiņu LP. VI, 773. viņš nebija tāds kumēdiņš, kuŗš uz vienas kājas varēja pāršļaukties uz divām kārtīm Posak;

2) Komudie̦Theater (verächtlich), Faien:
tur kumēdiņi bez naudas, viņai tâ vien bij, it kâ viņa spē̦lē̦tu kumēdiņus Blaum.

Avots: ME II, 311

I kuñkuruôt, kuñkuŗuôt [auch Līn.], intr., vor sich brummen, murmeln, winseln Kand.: ve̦ca māte kunkuruoja sivēniņus ganīdama Ahs. sievai rauduot un kunkuruojuot, nuolaidās liels ērglis JK. V, 60. [pusbalsī kunkuŗuot meldiju Janš. Čāp. 23. dziedāja paklusi, it kâ kunkuŗuodama 52. Vgl. kunkt.]

Avots: ME II, 316

kūpuoļuôt, intr., rauchen, rächern: vēl tagad rītiem agri kūpuoļuo uz Zilā kalna it kâ zili dūmi LA. Vgl. kûpêt.

Avots: ME II, 337

I kuza,

1): auch Dunika;

2): "ierauts vē̦de̦rs vē̦de̦rs un lùokā saliekta mugura" Bērzgale: sāk it kâ žņaugt viduklī pret krūtīm, rauj it kâ kuopā, "raun kuzā" Fil. mat. .174, Bērzgale.

Avots: EH I, 681

[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. ² 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]

Avots: ME II, 414, 415

laksts (li. lãkštas "ein grosses Blatt"), gew. Pl., Blätter, namentl. von Wurzelwerk, Ranken, Stengel von Pflanzen: tas tagad bruņenieks it kâ lakstus kapājuot Pump. kartupeļu laksti. rutks zemē, laksti gaisā (Rätsel). sīpuols ar gaŗiem lakstiem LP. VI, 139. [Zu Etymologie vgl. allenfalls Petersson Ar. u. arm. Stud. 91 f.]

Avots: ME II, 416

[lāpseniski od. lāpsaniski "me̦tuot vienu kāju uotrai it kâ drusku pāri un priekšā (labuo mazliet uz kreisuo, un kreisuo uz labuo)": me̦zdams kājas lāpseniski vienu aiz uotras, priekšnieks pagājās... tiem pretī Kaudz. M. Latv. Vēstn. 1922, № 95.]

Avots: ME II, 440

le̦kãns, Subst., der Schlaffe, Weiche, Weichling [Fehsen]: ļe̦kāns ir tāds cilvē̦ks, kas it kâ bez kauliem. vārnē̦ni īsti ļe̦kāni C. kāpuosti kâ ļe̦kāni Ranuk. [rube̦nē̦ni saulē paliek kâ ļe̦kāni Fest., Stelp. - ļe̦kāns"vaļīgs, salauzts" (Adjektiv?) Ordangen, Preekuln.]

Avots: ME II, 535

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

[ļūnis, der Sumpf, dumbrājs:.. līguojãs zeme, it kâ tur purvu ļūnis vien būtu J.Grīns. Vgl. ļūns.]

Avots: ME II, 545

‡ makacêt Kaltenbr. "nekārtīgi kustēties, it kâ bez kādas vadības".

Avots: EH I, 779

mãkuôņuôtiês, sich bewölken, sich mit Wolken beziehen: uz pieres un vaigiem viņam it kâ dziļas bē̦das un sirdssāpes mākuoņuojas B. Vēstn.

Avots: ME II, 580, 581

II mãrksna, das Doppelkinn Nigr., [mãrksnis Assiten, mârksnis ² Wirginalen], die Speckfalte: apaļām, veselīgām guovīm mē̦dz būt pavēderē iegar,e̦ns augstums, it kâ uzpampums, kuo arī par mārksnu sauc Nigr. Vgl. mārksla

I.

Avots: ME II, 584

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651

miêgt,

1): auch Wessen, Pas. VIII, 218; mazas kurpes miedz kājas Auleja. sirdī miedz (sāp, it kâ spiestu) ebenda. m. (zwingen)
da darbam (zur Arbeit) ebenda. kad cieši miedz (wenn man sehr geizt), kaidu mārceņu var salasīt (sakrāt) ebenda. pate miedze (trat heimlich) jam uz kājas Pas. XII, 400 (aus Makašēni). maizi miêgt (kneifen) Saikava. jā čigāns ve̦lnu uzvarēs akmeņa miegšanā Pas. XI, 111 (aus Andrupine);

2): schiessen:
zaķis pašā de̦guna galā; miêdz tik zemē! Saikava;

3): auch Auleja; ‡

4) essen
Lems.: miêdz tik iekšā! Grawendahl. ‡ Refl. -tiês, sich drücken, drängen Bērzgale: cāļi pie vistas miedzas Skaista n. FBR. XV, 48. bē̦rns pie mātes miêdzas Auleja. ļaudis miedzas, gribē̦dami visi baznīcā tikt ebenda.

Avots: EH I, 824

mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],

1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:

[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;

3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];

4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. ² 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]

Avots: ME II, 654

miltiņš (unter mil˜ti): "ein Unbedeutendes, Kleines" Diet.: ne miltiņu, nicht im Geringsten Diet. neesi vēl ne miltiņa ēdis Pas. XI, 332: cilvē̦ks škiet it kâ vienu uotru miltiņu labāks Janš. Līgava I, 463. Vgl. ‡ milts.

Avots: EH I, 814

muôstîtiês ^2, (allmählich) erwachen: sāk viņā muostīties it kâ cits cilvē̦ks Lautb.

Avots: ME II, 684

mùrdêt Smilt., [mùrdêt ² Kl.], mur̂dêt C., [Kr., Kreuzb., Prl., Fest.], mur̃dêt Kand., -u, -ẽju [Pixtern], intr.,

1) knurren, brummen, faseln, murren
[Zaļmuiža], Spr., [mur̃fêt Ruj.]: viņi vienmē̦r murd un rūc Vīt. murdēja apjaucis kaut kuo pratī A. XII, 749. tarkšķ un murd cauru dienu it kâ vaļas ļaudis Alm. murdēja padebesis liesmaini karsts Egl.; ["undeutlich sprechen" Wessen];

2) sprudeln
[Kreuzb., ur̃dêt Jürg., Schujen, mur̂dêt C.], rieseln, brodeln Serb.: muca te̦k murdē̦dama BW. 26239. e̦ze̦rs vārījies, murdējis visu dienu LP. VII, 479. nuo turienes nācis ūdens murdē̦dams laukā LP. VI, 302. [akmens murdē̦dams (ar truoksni burbuļus me̦zdams) nuogāja ūdenim dibe̦nā Nötk.] asinis nāca nuo de̦guna murdē̦damas Ramk., Plm.;

3) phantasieren (= murguot) [Kreuzb.];

4) durch die Massenhaftigkeit ein Geräusch erheben, wimmeln
[AP.]: viss e̦ze̦rs murd vien nuo zivīm Wolm. arī kungu bijis, ka murd vien Alm. Refl. -tiês, nicht schlafen, schlaflos, in Phantasien die Zeit zubringen: puisis, visu nakti izmurdējies pa kāzām, grib gulēt Dond. [In der Bed. 1 Reimwort zu ņurdêt (vgl. auch murmêt); in der Bed. 2 (Reimwort zu burdêt) auch Bezzenberger BB. XXVII, 152 zu li. murdýnas, "eine quellige Stelle"; in der Bed. 3 vielleicht aus murguôt und muldêt kontaminiert.]

Avots: ME II, 668

‡ nedārīgs "?": jau sirmgalvis un vēl tik n. uz sieviešiem Janš. Līgava 11, 43. kuo var zināt, kas viņa tāda par dēkli, kad uz muti un visā darīšanā tik nedārīga Mežv. ļ. I, 232. cik tā ir nedārīga! ... tīri jāduomā, it kâ nelabais viņā ieskrējis 314.

Avots: EH II, 11

‡ neè̦drs Serbig. "neskaidrs": taviem cimdiem tādi neē̦dri (nenuoteikti. it kâ sajukuši) raibumi.

Avots: EH II, 11

nelaĩks,

1) das Unwetter:
kāruoja zināt, uz kurieni šis tādā nelaikā iešuot MWM. VIII, 589;

2) die Unzeit, unrechte Zeit,
gew. im Lok.: nelaikā, zur unrechten Zeit; zu früh: nu tu esi nelaikā atnākusi LP. VII, 70. viņa bē̦dādamās nelaikā nuomiruse V, 353. lietuvē̦ns - maza bē̦rna dvēsele, kas nelaikā atšķirta nuo miesām VI, 178. agri (Var.: nelaiku) sniegi sasniguši BW. 24340. nelaikā dzimis bē̦rns od. nelaika bē̦rns, ein zu früh geborenes Kind: it kâ nelaika bē̦rns tâ lai viņš tuo gaismu nere̦dz Tr. IV, 429.

Avots: ME II, 720

[nepaticîgs, ungefällig: es e̦smu Moabu sadaudzījis, it kâ nepaticīgu trauku Glück Jerem. 48, 38.

Avots: ME II, 726

nerkšķis (unter ņerkstis), ‡

2) = ņerkšuoņa: tikkuo paduod vilcienu, sabrūk ap tuo, it kâ būtu te elle; tāds ņ. kâ - duomāt - kādreiz pie Jērikas mūriem Latvis № 2657.

Avots: EH II, 113

nevarĩba, die Unfähigkeit, Kraftlosigkeit, Schwäche, das Unvermögen: nevarību sirdī jūti Stari III, 3. viņš bij vēl pieņēmis cienīgu, it kâ kāda ve̦ca baznīcas kunga nevarību un gāja uz spieķa atspiezdamies Kaudz.

Avots: ME II, 738

nicĩba, die Verachtung: viņš mūs tik ar nicību vē̦ruo Apsk. vēlākuos laikuos tautas dziesmas it kâ nuovārtā, nīčibā BW. I, XVII.

Avots: ME II, 743

[niekrunis, ein Schwätzer: it kâ daži šaubītuos par viņa vārdu patiesību un uzskatītu viņu par niekruni Janš. DZimtene ² II, 127.]

Avots: ME II, 750

nùobaũkš(ķ)êt, intr.,

1) polternd hinfallen:
lācis ar platuo pakaļdaļu nuobaukš uz zemes Vēr I, 80;

[2) erdröhnen:
kas tur nuobaukšķēja, it kâ kāds pa siênu sistu? Druw.]. Refl. - tiês, eine kurze Zeit gewaltig poltern, dröhnen: uzme̦t paunu uz galdu, ka nuobaukšas vien Apsk. [muca nuobaukšējās vien, kad ar cirvi pa cauruo egli iezvēla Wid.]

Avots: ME II, 760

nùobaũkš(ķ)êt, intr.,

1) polternd hinfallen:
lācis ar platuo pakaļdaļu nuobaukš uz zemes Vēr I, 80;

[2) erdröhnen:
kas tur nuobaukšķēja, it kâ kāds pa siênu sistu? Druw.]. Refl. - tiês, eine kurze Zeit gewaltig poltern, dröhnen: uzme̦t paunu uz galdu, ka nuobaukšas vien Apsk. [muca nuobaukšējās vien, kad ar cirvi pa cauruo egli iezvēla Wid.]

Avots: ME II, 760

[nùoblankstît, sich herumtreibend (die Zeit) vertrödeln Lös., Kursiten, Sessw., Neu - Bilskenshof, ("mit ñ") Dsehrwenhof. - Refl. - tiês,

1) faulenzend die Zeit verbringen
("mit ñ") Schlehk: visu dienu nuoblankstījies Bers.;

2) = nuoblandītes: laulāts vīrs neguļ pie sievas, bet nuoblankstās šur tuŗ it kâ kāds jauns puisis Janš. Dzimtene ² II, 288.]

Avots: ME II, 762

nùočirkstêt, intr., einem schnarrenden, knirschenden, knisternden Laut von sich geben: sienas pulkstenis nuočirkst pieci minūtes priekš sišanas: čirks! RKr. XVII, 41. visi mati nuočirkstēja BW. 19489. uz celiņa viegli nuočirkstēja viņas suoļi Saul. III, 132. likās, it kâ kad durvis nuočirkstē̦tu Poruk II, 30. putni nuočirkst savu dziesmu, die Vögel zwitschern ihr Lied ab Aps.

Avots: ME II, 770

‡ nùodumt Kurmene, A.-Rahden, Stelph., sich leicht bewölken (benebeln): gaiss, laiks nuodumis ("kad debess klāta it kâ ar smalku dūmu plīvuri, kam saule bāli spīd cauri").

Avots: EH II, 41

nùodzìrdêt, tr., ablauchen, von weitem hören: tas bij nuodzirdējis, ka ķēniņiene teikuse... LP. VI, 1009. kâ licis plintes re̦sgalu pie zemes, te nuodzirdējis: zemes apakšā nuodimd, it kâ duobums tur būtu LP. VII, 1126.

Avots: ME II, 780

‡ nùodzîvât,

1) = nùodzîvuôt 1: nuodzīvāju tur trīs gadi Siuxt;

2) = nùodzîvuôt 2: dē̦ls māju nuodzīvajis Salis. nuodzīvet visu naudu Strasden (-et kann hier auch aus -uot entstanden sein);

3) = nùodzîvuôt 4: pulkā darbu nuodzīvā Tdz. 50201. siens jau būs nuodzīvāts (= siena darbi jau būs beigti) Siuxt. di[v]padsmit dienu jānuodzīvā (= jānuostrādā) Frauenb. nuodzīvet (= nuokuopt, nuostrādāt) sìenu, pļavu Strasden. kaŗuotes ar smilktīm n. spuožas Frauenb., die Löffel mit Sand blank putzen. Refl. -tiês,

1) = nùodzîvuôtiês 1: nuodzīvājies ar me̦lnu mēli Frauenb.;

2) sich mit etwas beschäftigend schmutzig werden
Siuxt: senāk bē̦rni cepa pīlādžu uogas uz uoglēm un pie tam nuodzīvājās it kâ čigāni.

Avots: EH II, 43

nùogalêt [li. nugalė´ti "bewältigen"], tr.,

[1) eine Spitze abtun, entfernen
U.;

2) ein Ende
(gals), den Garaus machen, töten: abi nuorunāja brāli nuogalēt LP. VI, 755. tu uzkrāvi tādu nastu, it kâ gribē̦tu mani nuogalēt Hofzumberge:

[3) abquälen
U.];

4) "fertig werden"
Drosth.: ar šiem bē̦rniem nevar ne˙maz nuogalēt. Refl. - tiês,

1) zu Ende gehen, verwittern:
mājas jumti bija nuogalējušies Egl.;

2) sich mit jemand abgeben, tändeln:
kas lai ar jums nuogalējas?

Avots: ME II, 783

nùogludinât, tr., abglätten: kalps nuogludinājis smiltis LP. VI, 221. sacīja vēl, it kâ pirmajuos vārdus nuogludinādama Kaudz. M. nuogludināts mākslas darbs Vēr. II, 506.

Avots: ME II, 785

nùokā`rtuôt, nùolā`rtât,

1) tr., endgültig ordnen, regeln:
naudas lietas LP. VII, 216. pats spē̦ku nuokārtuojuot A. XVII, 324;

2) intr., streifig werden, belegt sein, (vom Wetter) rauh werden:
mēle nuokārtuojusi Konv. ² 2085. Refl. - tiês:

1) = nùokā`rtuôt 2: seja nuokārtājusies MWM. VIII, 125. ģimis it kâ nuokārtājies VIII, 42;

2) sich regeln:
kamē̦r šai ziņā lieta nuokārtuojas Kundz.

Avots: ME II, 796, 797

nùoklimstêt,

1) wiederhallen:
dārzs uz reizi nuoklimst, it kâ tūkstuošiem putniņu tur iedziedātuos;

2) sich abquälen:
dienām vajadzēja nuoklimstêt, kamē̦r visus tuos caurumus aizlāpīja Alm.

Avots: ME II, 798

‡ nuokukstêt, einen gewissen Laut von sich geben: viņa tâ savādi zem apse̦gas nuokukst, tâ, it kâ nuorītu mazu smiekliņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 276.

Avots: EH II, 57

nuõmaļi, nuomaļis, nuomaļu, nuõmaļus, nuõmaļš, Adv., abgelegen, abseits: es turējuos nuomaļi Bers. nuost nuo ceļa nuomaļis Apsk. sunītis sēdēja nuomaļš Blaum. es pagāju drusciņ nuomaļus Stari I, 269. [viņas izre̦dzē̦tais sarunā tikai aplinkus un it kâ nuomaļis ņēma dalību Janš. Dzimtene ² I, 38.]

Avots: ME II, 816

nùopluderêtiês, nùopludurêties, nùopluduruôtiês, eine Weile flattern, die Flügel schwingen: tad atkal lāgiem it kâ nuogurusi (kaiva) nuopluduruojas uz ūdeni A. XI,18. tas dabūja krampjus, nuopludurējās, nuokrita A. XX, 382.

Avots: ME II, 832

nùopukuôtiês, nùopukâtiês Spr., sich abärgern, heftig pochen: viņš nuopukuojās par šiem izde̦vumiem Kleinb. viņš tâ nuopukājās, it kâ kas liels būtu nuoticis Wain.

Avots: ME II, 834

nùoraût, tr.,

1) abpflücken, schnell abziehen:
ce̦puri, puķes, zābakus, kažuoku. ne lapiņas nenuorāvu BW. 10981. es nebiju putna bē̦rns kâ nuo zara nuoraunams Ltd. 1896. viņš ātri nuorāva svārkus. nuorāva abiem jē̦riem ādas kâ tāstis Kaudz. zars nuorāva ce̦purīti BW. 33622. nuoraut linus, Flachs abraufen Etn. III, 134;

2) wegreissen, wegschaffen, dahinraffen, abholen:
kur tad tie nuorāvuši manu ce̦puri? Lapsk. ve̦lns nuorāva vīra māti BW. 14154, 4. viņš nuorāva mani gar zemi, er riss, warf mich zu Boden;

3) abknappen, abziehen, entziehen:
tāds nuoraus mē̦ru un svaru Kaudz.; daļu nuoraut nuo algas. guovis nuorauj pienu [od. nuoraujas Vank.], die Kühe geben nicht mehr Milch LP. VII, 534. nuoraut vienu aci, ein wenig schlafen Grünh.;

4) abbrechen, zu reden aufhören, unterbrechen:
vecīte nuorāva valuodu Aps. [viņš pats vēl, it kâ nuobijies par savu pārdruošuo ideju, nuorāva balsu De̦glavs Rīga II, 1, 481.] mātes acumirklī nuorāva iesāktuo sarunu Purap. "kuo tur nu runāt?"nuorāva Trīna MWM. IX, 588;

5) = nuoraukt: nuoraut zeķi, kaudzi C., Kokn., Mt.;

[6) stumpf machen:
n. zuobus Seew. n. U.] Refl. -tiês,

1) für sich abreissen, abpflücken:
es gaŗām te̦cē̦dama visus piecus nuorāvuos BW. 10290;

2) sich losreissen, sich befreien:
zirgs nuorāvies un aizskrējis pruojām LP. VI, 321;

3) geringer werden, versiechen:
manai guovij piens pa˙visam nuorā-vies A. XVIII, 206. [nuorauts nuo miesas U., abgemagert;

4) sich entziehen, entweichen
U.]

Avots: ME II, 838

nùorĩstîtiês, eine Weile sich würgen: nuorīstījās, it kâ kas kaklā būtu aizspriedies R. Sk. II, 166. čūska nuorīstās vien LP. I, 125.

Avots: ME II, 840

‡ *nùotrult, = nùotrulêt: sajūtas it kâ nuotrulušas A. Erss Daugava 1928, S. 547. nuotrulis nazis Bērzgale, Hasenp., Heidenfeld; nuotrulis "īss (un šķidrs) kļuvis, truls": zirgam aste nuotrulusi Grawendahl, Sessw. ar mazu, iesirmu un tādu kâ nuotrulušu bārdiņu Saul. Burtnieks 1936, S. 22.

Avots: EH II, 102

‡ II nùotrum̃pêt,

1) = nùotrum̃pât Salis;

2) (beim Kartenspiel mit Hilfe von Trümpfen) gewinnen
Salis, Wessen; Miguļu māte ... ne˙kuo nemācēja pretim teikt - viņa jutās it kâ nuotrumpē̦ta Janš. Dzimtene IV, 318.

Avots: EH II, 102

[nuõtuļis, Adv., abgesondert, abseits: Jē̦kabs... stāvēja nuotuļis, dzeršanā vairs nepiedalīdamies Janš. Dzimtene ² III, 345. bargā ziema... nuotuļis guluošās mājas it kâ vēl vairāk atšķīra nuo ārpasaules Dzimtene ² 112.]

Avots: ME II, 878

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885

‡ nùozlarkšêt, perfektives Schallverbum: dzirdējis it kâ sidraba naudu nuozlarkšam Pas. XV, 11.

Avots: EH II, 109

uôma Prl.,

1) uõma Pankelhof, Ruj., Segew., (mit ùo) Nötk., (mit ùo ² ) Erlaa, (mit uô) Bers., Saikava, Sessw., uoma W.Livl. n. U., ùoms AP., C., Jürg., (mit uõ ) Arrasch, (mit ùo ² ) Erlaa, (mit uô ) Golg., KatrE., Mahlup, Schujen, loc. s. uõmā Adiamünde, Bauske, Dond., Salis, der Verstand, das Fassungsvermögen, der Sinn :
tas jau bez uoma Drosth. viņš tâ kâ bez uoma AP., Arrasch. bez uoma skrien un ķeŗ Jürg. vai tev uoms ar ir, vai nau? Erlaa, Fest., Golg. u. a. viņam laba uoma Bers., Erlaa, Ruj. u. a. tu jau esi tāds it kâ uomu izkūkuojis Kaudz. tas . . . nuotika bez kāda krietna uoma Kaudz. Izjurieši 57. kam vien maz uoms vēl paurē 234. viņam daudz kas ir uõmā Schibbenhof, er hat vieles im Sinn. tam ļauns kas uomā Stari III, 121. būtu... jārunā..., bet Arvim likās, ka visi vārdi nuo viņa uomas nuozuduši A. Brigader Daugava I, 306. uomā likt od. ņemt, wahrnehmen, beachten U.: jemieta jūsu laiku uomā! Manz. Post. II, 47. lai apduomīgi liekam uomā Aus.;

2) das Gemüt
Kronw., B. Vēstn. n. U.: iespaidi, kuŗi uztrauc uomu Straut.;

3) die Stimmung, Laune
(mit uõ ) Schibbenhof, (mit uô ) Pērse: labā uomā būt, guter Laune sein Adl., Grawendahl, Jürg., Mar., N.-Schwanb., Peb., Schibbenhof, Selsau, Sessw., Stom., Tirs., Welkenhof. viņam laba uoma Schibbenhof. Wohl nebst li. ũmas "Sinn" aus dem Altrussischen (vgl. r. умъ "Verstand").

Avots: ME IV, 419

pabêgt [li. pabė´gti "fortlaufen", serb. po`bjeći "laufen, fliehen"], intr.,

1) sich unter etwas flüchten:
upīte it kâ zem krūmiem pabē̦guse Aps.;

2) entfliehen, entlaufen:
[labāk pabē̦g viņam nuo acīm De̦glavs Rīga II, 1, 258.] Šņauka ātri nuolēcis nuo stigas, pabēdzis eglītēs Upīte Medn. laiki. tā nuo viņa pabēga Por.;

3) ein Stückchen weglaufen, fliehen:
viņš tikai kādu gabāliņu pabēga. Refl. -tiês, Versteck spielen.

Avots: ME III, 7

padzirkstêt, aufblitzen, eine kurze Zeit funkeln: pēdējā laikme̦ta darbuos turpretirn padzirkst šur un tur it kâ uguns Vēr. II, 249.

Avots: ME III, 22

paē̦nuôtiês, sich schattenhaft und deutlich Zeigen, wie ein Schatten erscheinen: man tâ paē̦nuojās, it kâ cilvē̦ks ietu gar luogiem Ahs. n. RKr. XVII,44. drūma irōnija paē̦nuojās uz viņu lūpām Vēr. II, 145. izskrēja laukā un ne ē̦nuot nepaē̦nuojās, lief hinaus, und es war nicht einmal der Schatten zu sehen LP. VII, 796. lai dievs tuo būtu žē̦luojis, kuŗš būtu raudzījis paē̦nuoties uz tuo pusi Degl.

Avots: ME III, 24, 25

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56

pā`rduôt [Wolm., C., N.-Peb., Jürg., Wenden, Arrasch, pârduot ² Salis, Widdrisch, Bauske (li. pardúoti), pãrduot Tr., Nigr., N.-Bartau, Dond., Wandsen, Kandau, Alt-Autz], tr., verkaufen: nepārduod kaķi par zaķi! Ūsiņam pilns stallītis pārduodamu kumeliņu BW. 30061. stāv, it kâ tē̦vu zemi būtu pārdevis, sagt man von einem Mutlosen, Verzweifelnden. Refl. -tiês, sich verkaufen.

Avots: ME III, 154

pãrtìeši (unter pãrtìešãm), ‡

2) "?": lakats galvā bij it kâ p. uzme̦sts: vienu ausi apslēpa, pār uotru karājās matu šķipsnas Brigadere Skarbos vējos 80.

Avots: EH XIII, 214

pãrvḕrst, pãrvḕrtît, tr.,

1) verwandeln, umgestalten, verändern:
ūdeni par vīnu. [ve̦lns meitas pārvērse par ķēvēm Pas. III, 246. viņa sirds lai tuop pārvērtīta Glück Dan. 4, 13. kas par čūsku ir pārvērtīts II Mos. 7, 15.] pie pārvērtītiem tu rādies pārvērtīts Psalm 18, 27. jaunais likums pārvērsa apstākļus B. Vēstn.;

2) hinüberwenden, hinüberziehen:
es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvē̦rtusi! Ltd. 1170. Refl. -tiês, sich verwandeln, sich verändern: par gaismas bē̦rniem pārvēršas GL. sviests pārvērties asinīs LP. VII, 557. Liena pārvērtījās it kâ sakarsē̦ts, sarkans tē̦rauds Kaudz. M. [Bei Manz. in dieser Bed, auch pārvērt(ies) (falsch?); pārvēries par nežēlīgu Post. III, 161. bē̦das taps drīz lielā priekā pārve̦rtas Post. I, 21.]

Avots: ME III, 187

pasvètdìena: ziema lauku ļaudīm mē̦dz būt it kâ p. Jauns. Raksti III, 412.

Avots: EH XIII, 178

I pâtêt ² Janš., -ẽju [bei Für. I ein prs. pāšu], tr., pflegen, [schützen, schonen]: visi tuo kuopj un mīlina, saudzē un pātē Janš. [saimnieks savas guoda bikses pātēja, uzvilkdams tikai, kad bija ietams kur uz āru, vai svētdienām... Janš. Dzimtene V, 116. Ķirmgrauzis... tâ pātē dižuo mežu, it kâ tas būtu viņa paša īpašums Dzimtene ² I, 374. baruons, liekas, liels mežu pātē̦tājs ebenda S. 173]; pātīt pļavas, die Wiesen schonen (gegen Weiderich) Bl. [Zu got. fōdjan "ernähren, füttern" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 73)?]

Avots: ME III, 191

pats (li. pàts, [alt patis "selbst, Gatte", ai. páti-ḥ "Herr, Gemahl", gr. πόσις "Gatte"]), fem. pati (li. patì), pate, paša,

1) als Substantiv - der Gatte, Wirt, Herr, die Gattin, Wirtin, Herrin:
mans pats nav mājās, mein Mann ist nicht zu Hause Lös. pats ar pašu diet gāja BWp. ² 24I58. atbrauca pārruobežnieku pate ar bē̦rniem Etn. II, 129. es vēl vakarrīt teicu mūsu pašai LA. pats vēl sūdzējies patei LP. VI, 443. visi brauca braucējiņi, mana paša vien nebrauc BW. 14183, 1;

2) selbst:
kuo pats negribi, tuo uotram nedari! šim, tām, pašam ne˙kā. labāk paša, nekâ uotrā. manas pašas māmuliņa, meine eigene Mutter Ltd. 1528. tavas pašas vainā bija 3559. manas pašas bāleliņi BW. 300. tava paša lūkuojums, deine eigene Ausersehene, deine eigene Wahl;

3) dem Nomen nachgestellt: vārti paši atvērās, das Tor öffnete sich von selbst
BW. 3713. suņi paši rej, die Hunde bellen von selbst, ohne Ursache. akmens atvēlies it kâ pats nuo sevis LP. IV, 166. tās pats nuo sevis od. tâ jau sapruotams, das ist selbstverständlich; tas pats, derselbe, viens pats, nur einer, allein, ne+viens pats, kein einziger. tie paši vēži citā kulītē. viņš bija tur vienu pašu dienu, er war dort einen einzigen Tag. (saimniekam) nebij ne+viena paša bē̦rna LP. VI, 527;

4) zur Verstärkung des Superlativs oder des den Superlativ vertretenden Positivs: pats lielākais od. lielais, der grösste,
pati lielākā, lielā, die grösste. tā man pati jaunākā, vgl. BW. 13250, 31. man piede̦r, bāliņ, pats labais kumeliņš BW. 16458. pate laba mātes meita piecu grašu nemaksā 988. pats nelabais,

a) der schlechteste,

b) = pats ve̦lns, der leibhaftige Teufel;

5) adjekfivisch vor dem Nomen:
pašā laikā od. pašu laiku,

a) eben zur rechten Zeit, soeben:
bet pašu laiku nāk dē̦ls LP. IV, 47;

b) eben recht, passend:
zābaki pašā laikā od. pašu laiku. man pādīte gadījās pašā darba laiciņā, gerade in der Arbeitszeit BW. 1616; pašā nakts vidū, gerade um die Mitternacht LP. IV, 207; nuo paša rīta, vom frühen Morgen; pašuos divpadsmituos, gerade um 12 Uhr IV, 49; pašuos spē̦ka gaduos, in den besten Jahren der Kraft. - kāpu, kāpu kalniņā, pašā kālna galiņā, ich stieg auf die äusserste Spitze des Berges BW. 13250, 19. pašā galuotnē ligzda. tā uzauga kuplā, gaŗa līdz pašām debesīm 34039, 6. līdz pašam galam, bis ganz zu Ende. [Weiterhin zu apr. acc. s. waispattin "Frau", got. brūƥ-faƥs "Bräutigam", la. compos "teilhaftig" u. a., s. Le. Gr. §§ 374-376 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 77 f.]

Avots: ME III, 124, 125

‡ paukša "tukšs cilvē̦ks, kas nenuoteikti, neskaidri runā, it kâ kuo slē̦pdams; kam nevar ticēt" Grawendahl.

Avots: EH XIII, 184

pavaduonĩba, die Begleitung, das Gefolge: ap viņu tâ bļaustās, it kâ visa elle būtu viņa pavaduonībā Pūrs I, 115. nabadzība ar savu pavaduonību Pūrs III, 55.

Avots: ME III, 131

‡ pelekšņi Druw., Lindenbast; "it kâ vilna, kas ruodas nuoluobītam kuokam vasaras saulē un lietū nuo gre̦bzdiem": kriju bikses, lūku svārki, peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3. Vgl. ‡ *pelēksnis.

Avots: EH XIII, 220

‡ pē̦sumis, auch pē̦su pē̦sumis (laut mündl. Mitteilung von A. Brigadere) "nikni, ar sparu, ar visu augumu, it kâ plīvuojuošiem spārniem": iet ganiem pē̦sumis virsū Brig. Raksti X, 18. Aņus ... pā`rskrej. pē̦sumis, apraut baznīcas drānas Dievs, daba, darbs 206; pē̦su pē̦sumis Frauenb., eilig, mit flatternden Kleidern.

Avots: EH XIII, 229

piecpadsmit, piecpadesmit bei Adolphi, fünfzehn: Sprw. piecpadsmit kâ skruoderim (beim Kartenspiel gebraucht).

Avots: ME III, 242

pìekļaût, anstemmen, anstützen, anlegen: pievilkšanas spē̦ks piekļauj citu pie cita Pūrs III, 61. platās krūtis piekļaudams akme̦nam klāt Latv. Refl. -tiês , sich anstemmen, anlegen, sich an etwas stützen: stāv cieši, cieši pie sienas piekļāvusies vecīte, it kâ me̦klē̦dama patvē̦rumu, aizsargu pie mājas sienas B. Vēstn. tautai . . . jāpiekļaunas vare̦nākām kaimiņu tautām Pūrs I, 5. labība pēc lietus piekļāvusies pie zemes N.-Peb.

Avots: ME III, 258

pìepampt, anschwellen: dzīslai piepampstuot MWM. X,4. man piepampa vēderiņš BW. 34726 var. piepampuši padebeši Stari II, 931. Subst. piepampums, die Geschwulst: lapu kātiņu apakšgalā atruodas it kâ kāds piepampums Vēr. II, 721.

Avots: ME III, 278

pìepliķêt, ohrfeigen: Kārlis it kâ piepliķē̦ts tuo visu klausījās De̦glavs Rīga II, 1, 369.

Avots: ME III, 280

pìestât,

1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;

2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;

3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;

4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;

5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,

1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;

2) stehen bleiben;

3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;

4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.

Avots: ME III, 297

pìetiecîgs,

1) genügsam
U.: Pāvuls stāvēja... žāvādamies... it kâ ceļavīrs, kuŗš taisās uomulīgi un pietiecīgi uz gaŗu, bezrūpīgu miegu Kaudz. M. 157;

2) genügend
U.

Avots: ME III, 304

pìetiksme,* der Zutritt: it kâ pastāvē̦tu sevišķa pasle̦pe̦na pietiksme pie zinātnēm Plūd. Zalktis v. J. 1908, S. 136.

Avots: ME III, 304

pìetvaikuôts, mit Dampf gefüllt: it kâ būtu gājuši caur tumšām, pietvaikuotām te̦lpām stud. Jansona duomas 12.

Avots: ME III, 306

plest Lautb., Behnen, Bauske und plèst (li. plė˜sti "ausbreiten"), plešu und plèšu, plētu und pletu, ausbreiten, ausweiten, weit aufmachen: audz, liepiņa, plet zariņus! BW. 7569. pilsē̦tas plēta savu varu pār. zemju zemēm Konv.2 1057. saules riets pleš savus sarkanuos spārnus Akurater. it kâ negribē̦dams savām acīm ticēt, [viņš] tās pleta un pleta De̦glavs Rīga II, 1, 545. plèst ruokas vaļā. Refl. -tiês, sich ausbreiten, verbreiten, überhand nehmen, sich weit öffnen: Sprw. juo sūdu min, juo sūds plešas. stiepies gaŗa, pleties (Var.: plēties) plata, mana driķu karašiņa! BW. 8116. pār zemi sāka vakars plesties Rainis. plešaties plaši, vārti! BW. 18611 var. gaisma plešas (= àust). Zu plats (s. dies), ir. lethaim "erweitere" u. a. (bei Stokes Wrtb. 246 f.).

Avots: ME III, 337

pluôsît Wolm., C., PS., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Golg., Schwanb., Sessw., Selsau, Kl., Warkl., Kreuzb., Saikava, pluôsît ² Salis, Bauske; Lautb., Behnen, Adiamünde, Zögenhof, pluõsît Līn., Tr., Bl., Dond., Selg., Wandsen, Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu plêst, tr., reissen, zerreissen, zerren U.: atnāk lācis un grib māti ar dē̦lu pluosīt Pas. II, 175 (aus Setzen). Refl. pluôsîtiês Neuenb., Serbigal, AP., Nerft, Kl., Preili, pluôsîtiês ² Widdrisch, Salis, Līn., pluõsîtiês Zabeln, sich reissen, sich balgen, toben, lärmen, Spektakel machen: bē̦rni pluosās. vējš, vē̦tra, karš, mēris pluosās. mežs . . . šņāca, it kâ briesmīgs viesulis kuokuos pluosītuos Dīcm. pas. v. I, 70. it kâ uz jūras pluosītuos putenis Vēr. II, 1214. krūtīs aukas man pluosīties sāk JR. IV, 130. - Subst. pluosîšana, das Reissen, Zerreissen; pluosîšanâs, das Balgen, Toben, Lärmen; pluosîtãjs, wer reisst, zerreisst; pluosîtãjiês, wer sich balgt, tobt, lärmt.

Avots: ME III, 364

pluôss, ein Unartiger, Unbändiger: it kâ pluoss: nevar ne˙maz apklausīties Mar. n. RKr. XV, 131, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 364

plukšêt U., plukšķêt PS., Kl., plukstêt Jaun. mežkungs 129, -u (-ẽju Glück), -ẽju, schwatzen, plaudern U., flüstern, zischen, plätschern: kas ar savu mēli neplukšķe... un kauna valuodu pret savu tuvākuo neceļ (wer mit seiner Zunge nicht verleumdet...) Glück Psalm 15, 3. vai tas tiesa, kuo Anna tur plukšķ? Purap. šuo, tuo plukšķē̦dams viņš uznāk uz pluosta Upītis Nemiers 18. (lapas) zuz lē̦ni, viegli, it kâ plukšķē̦tu par kādu nuoslē̦pumainu gadījumu A. v. J. 1901, S. 4. istabā plukšķ ūdens Plūd. LR. III, 260. uguns meles plukšē̦damas izgaisināja manas ieduomas Austriņš Nuopūtas vējā 8. lampas liesma plukšķē̦dama cēlās un krita Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 4. Vielleicht von einer Wurzelform plusk-: plust-, vgl. plušķêt.

Avots: ME III, 355, 356

plûšus, zur Verstärkung von plûst: kur tad tu tâ uz˙reiz izcēlies, it kâ plušus atplūdi? Janš. Dzimtene ² I, 177.

Avots: ME III, 363

pretspiêdiẽns, der Gegendruck: gaisa pretspiediens A. XX, 116. uz katru spiedienu nāk .. . pretspiediens Balss. adatu kuokā iespiežuot spiedējs mana it kâ pretspiedienu, kas nāk nuo kuoka Konv. ² 821.

Avots: ME III, 389

punuôts, uneben, mit Beulen versehen: šis viņa mūris izskatījās punuots, it kâ ve̦se̦ls pulks tuolu vēršu būtu sabāzuši savas pieres pasienē; gatavi badīties Druva II, 167.

Avots: ME III, 413

pur̂ns C., PS., Neuenb., Serbigal, Kl., Prl., Nerft, Lubn., Meiran, Welonen, Rositten, Preili, pur̂ns ² Lin., Salis, pur̂na Wolm., Oppek., pur̂na ² Karls., purnis Glück, Manz. Lettus, pur̂nis Lixna, Dagda, pur̃ns Bl.,

1) die Schnauze; der Rüssel:
(suns) paslējis purni uz augšu Pas. I, 312 (aus Bolwen). kuo līdz kungs būt, kad nav kunga purns? Etn. IV, 121. tev nebūs tam vēršam, kas... labību min, ... purni apsiet Glück V Mos. 25, 4. viņa mute it kâ lauva purnis Offenb. 13, 2;

2) die Spitze des Fusses und des Schuhwerks:
kājas purns Konv. ² 1160. kurpju purniņi MWM. IX, 414. kamašas ar ielāpiem uz purniem A. XXI, 264. kuram puišam pastalas purns pa˙priekš nuoplīst, tas būšuot saimnieks Etn. II, 111;

3) zur Bezeichnung von Personen:
teļa purna, comm., Schimpfwort: tu puisīti, teļa purna, tu uz mani neduomā! BW. 7833, 4;

4) lâču purnas (od. nāsis) U., Morcheln.
Aus *burna ( = li. burnà "Mund") unter dem Einfluss von purpas 2 od. purslas? Miežinis gibt auch ein li. purnis "snukis".

Avots: ME III, 418, 419

I pūte Elv., Manz., U., pùte C., PS., pûte ² Līn., Iw., Dond., pùte ² Kl., pùts ² , -s Warkh., Gr.-Buschhof, Warkl., pūts (i-Stamm?) Wessen, eine Blase; eine Blatter: Sprw. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas. nuo mazas pūtītes izceļas liels auguons. re̦dzam lāsē it kâ pe̦ldam mazu pūtīti Vēr. II, 1058. tâ strādāju, ka dabūju pūtes ruokā Dond. uz afrikāņa ādas nere̦dz ne˙vienas pūtītes A. v. J. 1899, S. 149. tu ieraudzīsi uz pamātes krūtīm baltu pūtīti LP. VI, 791. puns tavā pierītē, pūte (Var.: auguons) mēles galiņā BW. 20920. kad kāda cilvē̦ka miesas ādā... viena balta pūtē me̦tas Glück III Mos. 13, 2. tiem būs... par trumiem tapt, kas izsitas ar pūtēm II Mos. 9, 9. nuomete... putni savus karstus sārņus man acīs, tâ ka baltas pūtītes manās acīs uzlēce Tobias 2, 10. pūtis (n. pl.) "verheilte Wunden, Geschwüre" Sermus. pūtes od. pūtis, feine Ausschläge Adsel. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

ragaînis,

1) f. ragaine, ein Demin. ragainiņa BW. 29499, 4 var., der (die) Gehörnte, ein Tier mit Hörnern;
Plur. ragaiņi, das Hornvieh Karls., Rindvieh: ragainim uz visām pusēm izauguši žuburi kâ ragi. ve̦cais atkal pacēlis ragaini (gemeint ist damit der Bock) cilvē̦ku kārtā LP. V, 206. it kâ dzītu ragaiņus uz ganībām A. v. J. 1898, S. 445. duoš[u] guovi ragaini, duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835;

2) ragainis (ar tapām Bielenstein Holzb. 508) Nigr., die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (Abb. S. 507);

3) ein Pflug zum Bearbeiten der Kartoffelfurchen
Kalzenau: iejūdz ragainīti un izar tupeņus! ružināties ar ragaini arklu Aps. V, 5;

4) der letzte, zu drehende Weberbaum, auf den sich das fertige Gewebe allmählich windet
Bielenstein Holzb. 402 (vgl. Abb. S. 398);

5) der Krebs
(scherzweise) Bielenstein Holzb. 680, Seew. n. U.: tautu meita ... sauca mani ragainīti (Var.: dūņu vēzi) BW. 11499, 6;

6) ein energischer, aufgeweckter Knabe
Ronneb.;

7) ragainītis, ein Käfer - lucanus cervus
L.

Avots: ME III, 464

rakalis: auch Allend.; maza biju rakalīt[e] BW. 5342, 1 var. nuopēra viņu it kâ rakali Siuxt.

Avots: EH II, 352

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486

II raũgs Karls.,

1) gew. acu raûgs Gr.-Buschhof, Wolmarshof, N.-Peb., raûgs ² Bauske, Selg., Dond., Wandsen, raũgs, auch ràudziņš ² Saikava, raudzĩtis Schujen, raudziens Grundsal, der Augapfel
U., die Pupille: it kâ kad viņu tumšuos rauguos katru acu˙mirkli iede̦gtuos fōsfors Poruk III, 233;

2) derjenige, auf den man das Auge wirft, der Liebling
U.: vīrs mī lēja savu sievu kâ acu raugu LP. Vl1, 514;

3) das Korn an der Flinte
U., Karls. Zu raudzît.

Avots: ME III, 487

reĩz (verkürzt aus dem acc. s. reĩzi, reĩzu), Adv., mal, einmal, einst: viņš reiz pie man[is] bija U., er war einmal bei mir. reiz pa laikme̦tu abi zē̦ni sarunājās LP. III, 94. kādu reiz, citu reiz U., ein andermal, einst. reiz pa reizei (reizai), hin und wieder: reiz pa reizei tas pačamdīja kabatā A. XXI, 28. reiz pa reizai tai lūgšanā it kâ aizmetās... Kleinb. st. 63.

Avots: ME III, 506

rĩkle (li. ryklė "rīkle" Miežinis),

1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung;
(fig.) die Stimme: Sprw. kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap. rīklē gāzt U., durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U., ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145. ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od. rīkles gabals Lems. n. U., der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138. mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012. rīkļu rāvējs od. griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14. viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od. rīkli palaist LP. VII, 1295, aus vollem Halse schreien. Sprw.: uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U. skaņa od. skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U. rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;

2) die Netzkehle
Bielenstein Holzb. 671;

3) krāsns rīkle (gew.: kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;

4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof: dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74. Zu rĩt.

Avots: ME III, 536, 537

ripa (li. ripà, in der Verbindung ripą mùšti "ein Rädchen schlagen"), auch ripe U., Demin. ripīte FBR. VII, 140,

1) ein Reif, eine runde Scheibe
U.; der Wirtel Bielenstein Holzb. 376 (mit Abb.); ein Kreisel Spr.: vaska ripa, eine Wachsscheibe, izruobuotas ripiņas Kaudz. M. 12. [meita] kâ ripiņa (Var.: ripīte), kâ spuolīte dziedādama iztecēja BW. 17279, 2. iet kâ ripa, von schnellem Gehen Grünh. - ripu sist U. od. kaut Schorstädt, das Scheiben- od. Rippschlagen Bielenstein Holzb. 717, ein Spiel, das im Treiben einer kleinen hölzernen Scheibe besteht U.: ganuos gā]u, ripas situ BW. 9914, 2 var, labāk gāju ar puikām ripu sist (Var.: ripas kaut) dzedziedā 7002. - visi man sit kâ ripiņu, alle reiben sich an mir Harder n. U.;

2) ripītes, die Rollen am Webstuhl, über welche die Stricke der Weherhefteln laufen
Bielenstein Holzb. 400 (s. die Abbild. S. 398);

3) ein runder Fleck:
asins ripiņa Konv. ² 199;

4) der Kreis um die Brustwarze
St., U. Etwa zu an. rifja "(Heu) wenden, auswickeln", rifr "Weberbaum, worauf das Gewebe aufgewickelt wird", reifar "Wickel", ae. á-ráfian "aufwickeln"?

Avots: ME III, 529, 530

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

rùsêt C., Wolm., Serbigal, rûsêt ² Ruj., Salis, AP., Tr., Lin., Iw., rùsêt ² Nerft, Preili, -ẽju, rùsit ² Kl., rūsuôt, intr.,

1) rosten (rūsît Bers.): spalva rūsēja Druva III, 831. kuo darīja sīka nauda rūsē̦dama (Var.: rūsīdama), pe̦lē̦dama BW. 29792, 2, mans jautrums it kâ metals mitrumā pamazām rūsuo Asp. lai labība nerūsējuot BW. III, 3, S. 865;

2) rūsît Uodziena n. Etn. I, 32, Lös., Ar., blitzen, erglänzen
Ar., wetterleuchten : luoguos rūsēja vakara atspīdums Stari II, 736. padebeši grauzdami un rūsē̦dami aizliduo pruojām MWM. v. J. 1898, S. 827. Zu rūsa I.

Avots: ME III, 572, 573

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

sadugt, intr.,

1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga ² Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;

2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.

Avots: ME III, 615

sagâzt,

1) tr., umwerfen, auf einen Haufen werfen, schütten
U., zerstören: zē̦ni sē̦tu sagāzuši (Var.: salauzuši, saminuši) BW. 6466 var. siena ir sagāzta Kaudz. M. 62. sagāž . . . mājuokli LP. I, 77;

2) tr., viel werfen, schütten, giessen;
(intr.) viel regnen: lietus sagāzis JR. IV, 122. Refl. -tiês,

1) sich umwerfen, umstürzen, zusammenstürzen, auf einen Haufen stürzen :
bezdibeņuos klinšu kalni . . . sagāžas A. XX, 375. tâds truoksnis, it kâ zeme un debess sagāztuos LP. V, 157. vai tamdēļ . . . pasaule sagāzīsies? ebenda 152. ūdens sagāzies atpakaļ e̦ze̦rā Pas. III, 224. viņš lika ūdenim pār viņiem sagāzties V Mos. 11, 4;

2) sagāzusies, sagt man von einer Frau (auch von Tieren), die niedergekommen ist.

Avots: ME III, 625

sagur̃t, intr., matt, müde, schwach werden: tur tev sagurs ne˙vien kājas, bet visi kauli A. v. J. 1897, S. 531. izstaipīdams savus sagurušuos kāju stumpjus Jaun. mežk. 172. viņa vēl vairāk sagura A. XX, 648. sagurušais augums ebenda 618: es biju saguris, it kâ kad es būtu daudz pūlējies un paveicis Latv. cilvē̦ks jūtas vispārīgi saguris MWM. IX, 823.

Avots: ME II, 633

saîlas Kreuzb., Ober-Kurl. n. U., sailes Ringmundshof, der Geifer, Speichel: Jāņam saskrēja sailas mutē Jauns. III, 165. plānas, it kâ sailās salipušas lūpas MWM. VIII, 41. zu li. séilė(s) dass.; vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 464 f.

Avots: ME II, 635

saĩluôtiês Bauske, speicheln, geifern Laud., Bewern: Sp. šaipīdams, it kâ sailuodamies jautā MWM. VIII, 210. bē̦rns, zirgs sailuojas.

Avots: ME II, 635

sajausma, Stimmung: it kâ zvana skaņas būtu visu dabu . . . ielīguojušas svinīgā svētdienas sajausmā Janš. Čāp. 18.

Avots: ME II, 640

sajẽ̦ga, auch sajēgsme* Wid., der Verstand, das Verständnis, der Begriff, die Vorstellung: skaita pātarus visu nakti, it kâ bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 127. Raudupiete it kâ bez sajē̦gas atkārtuo Blaum. atraduši vīru puspaģībušu, bez sajē̦gas LP. III, 108. mākslas sajē̦ga A. XI, 746. attīstīta skaistuma sajē̦ga Alm. Kaislību varā 103. prāta sajē̦ga A. XI, 743. Ķencim nav par kūrātōrijumu sajē̦gas Kaudz. M. 196. man arī sajē̦ga tādās lietās D. Goŗkijs 50. jums . . . par tādām lietām nav ne mazākās sajē̦gas A. v. J. 1896, S. 811, man jūtas un sajēgsmi atmiņas sien JR. V, 170. pie mūsu sajēgsmes ruobežām Asp.

Avots: ME II, 640

saķer̂t, tr.,

1) ergreifen, (fest) fangen; erlangen:
muļķītis krapt! saķeŗ putnu aiz spārna LP. lV, 150. pamanās ve̦lnu aiz papēžiem saķert V, 132. saķēris upītē zivis V, 157. lapsa saķēra vārnu cieti Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 10. aizlaiž garām, it kâ gribē̦dams vēju saķert A. v. J. 1896, 5. 367. ķēru, ķēru, nesaķēru BW. 9216. iznāk māte raudādama, sav[u] galviņu saķē̦ruse 13646, 6. kuo, māsiņa, tu saķēri (Var.: saguvi, dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 17478 var.;

2) saķert bē̦rnus, Kinder bekommen (bei der Geburt)
Ar. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, fangen;

2) einander ergreifen, fangen, umfassen, an die Hand nehmen:
divi kuopā saķē̦rušās vardes Etn. II, 19. viesi saķērās pa pāriem BW. III, 1, 77. ... vai meitas un puiši nele̦c pa pāram, ruokās saķē̦rušies Etn. II, 151;

3) sich (in etwas) verfangen:
sabraukuši vedējiņi pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās saķērās (Var.: sapinās, satinās) BW. 17211 var.;

4) sich in den Haaren liegen
U.

Avots: ME II, 662, 663

salˆdêt Prl., Wolm., fakt. zu salˆt, tr., frieren lassen U.; gefrieren lassen: saldēt kumeliņu Biel. 747. ilgi saldēja mūs[u] māsu laukā BW. 18809. vējš saldē viņam muguru MWM. VI, 644. ass, saldējuošs rīta vējš A. XX, 943. Refl. -tiês, sich erkälten U. (imperfektiv): vai man bija tevis dēļ tik ilgi saldēties? BW. 16884. - Subst. saldēšana, das (Ge)frierenlassen; salˆdêšanâs, das Sicherkälten; salˆdẽjums,

1) das einmalige, vollendete (Ge)frierenlassen:
maksājiet... manu ruoku saldējumu! BW. 25679;

2) Gefrorenes:
aveņu, zemeņu saldējums; salˆdē̦tãjs, wer (ge)frieren lässt; der Frost, das Frösteln: man it kâ saldē̦tājs caur visiem kauliem skrej Rainis.

Avots: ME II, 668, 669

salˆkt Kl. (in der Zstz. mit iz-), Prl., PS., C., saikt ² lw., salkt U., Spr., Nigr., salkstu, salku, verlangen, schmachten; Hunger verspüren (mit dem gen. od. mit pêc komponiert): it kâ man ne varē̦tu salkt pusdienu kâ citiem visiem! Ezeriņš Leijerk. II, 85. viņa salka skaidras, patiesas dzīves Vēr. I, 668. sirds viņam salka draugu II, 395. saules stars, pēc kura es vienumē̦r salku Apsk. v. J. 1903, S. 584. nabaga luopiņš salka un alka CTR. I, 21. e̦sam salkuši (gehungert) līdz vakaram N. -Peb. -Subst. salkums, der Hunger B. Vēstn. n. U.: mīlestības salkums Vēr. I, 1347. Falsch abstrahiert aus iz-s-alkt (s. Zubatý BB. XVIII, 160); zu alˆkt.

Avots: ME II, 674

‡ *šalta, = šalte II 2: pār miesu man it kâ šaltas ("ein Schauer") skrien Fausts (1936) 173.

Avots: EH II, 622

samieguôtiês, schläfrig werden: Pēteris samieguojies berzēja acis Vēr. II, 945. acis... it kâ samieguojušās raugās uz priekšu A. V. J. 1898, S. 732. viņa lē̦nām, samieguojusies vilkās uz gultu R. Sk. II, 133.

Avots: ME II, 688

sa-uošļât, sa-uošņât, tr., freqn. zu sauost, riechen, erwittern: incis paliek.., ausīgs, it kâ būtu kaut kuo savādu sauošļājis Vīt. 40. cepeti sauošņādami LP. I, 107. Refl. sauõšņâtiês, sich beriechen Ahs.: sveši zirgi sauošņājas.

Avots: ME III, 779

saplukt, intr.,

1) verbrüht werden
Wid.;

2) käsicht werden
Siuxt, Wolmarshof: piens tāds, ka ne˙kur likt: kâ izslaukts, tūliņ it kâ saplucis LP. VI, 8;

3) Federn verlieren (von Vögeln):
vista saplukusi Ruj.;

4) verschiessen, sich verwischen (von Farben):
karuogs saplucis Jürg., Saikava;

5) sich niederbeugen:
s. pie zemes Arrasch, Gr. - Buschhof, Warkl.

Avots: ME II, 704

sapņuôt, ‡ Refl. -tiês Salis, = sapņuôt: man ir, it kâ es sapņuotuos, ka ... Dünsb. 15 jaunas dziesmas, S. 9.

Avots: EH XVI, 438

sapulcêt, sapulcinât, tr., versammeln U., Spr.: sapulcināt savu tautu Vēr. II, 857. sapulcināja visus zirnekļus Etn. II, 176. Refl. -tiês, sich versammeln Spr.; sapulcējās... ļaudis it kâ viens vienīgs vīrs Hebr. 3, 1, sapulcējušies ļaudis kâ mežs JK. III, 70. man patīk, ka viņas ap manu maizi sapulcējas LP. IV, 171.

Avots: ME II, 708

sarādît,

1) zeigen, hinweisen
Spr.;

2) ab-, zuteilen
Spr. Refl. -tiês, einander Zeichen machen, zuwinken: runasvīri sarādās it kâ ar zīmi De̦glavs Rīga II, 1, 333.

Avots: ME II, 714

sarietêt,

1) sich mit etw. anfüllen
Wid.; zusammenfliessen: it kâ tur... būtu sarietējis pats gudrības avuots Ezeriņš Leijerk. II, 31;

2) zusammenslicken, zusammennähen
U.;

3) verheilen
(intr.) Ewers: vâts jau sarietējusi.

Avots: ME II, 719

saruôzîtiês: dē̦li sazaruôzās Saikava. tie ar visu reibumu saruozījās, it kâ jau sajustu dzēlienus savās mugurās A. Upītis Pirmā nakts 328.

Avots: EH XVI, 445

I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,

1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;

2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;

3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;

4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.

Avots: ME III, 722

saŗukt Dunika, sarukt, intr., zusammenschrumpfen U., einschrumpfen (eig. und fig.): sīkais augums it kâ saruka Purap. ve̦cs, izkaltis, sarucis vīriņš Latv. viņa saruka arvien mazāka MWM. X, 40. kustuonīši sausumā pilnīgi saŗūk Vēr. II, 1056. sarukuse viņa āda Latv. nuo skumības sarucis mans vaigs Psalm 31, 10. visu rītu nee̦smu ēdis, man vē̦de̦rs ir tâ sarucis Dond. vadmala veļuot saŗūk Nigr. smadzenes arvien vairāk saŗūk Vēr. II, 925. naudas maks sarucis Erlaa. tālums it kâ saŗuka: mēs atkal bijām viens uotram tik tuvu Latv. vācieši pārnāca sarukušā skaitā MWM. VIII, 385. - kad tu saŗuktu! dass du verschrumpfest! Mag. XX, 3, 38.

Avots: ME III, 726

sasirdis (f. -usi), Part. praet. act., erzürnt: it kâ sasirdis par manu vaicājumu Siliņš 7.

Avots: ME III, 729

saskaņuôt, tr.,

1) in Übereinstimmung bringen
Wid., harmonisch machen, zusammenstimmen: viņš dabu un dievus grib saskaņuot A. XXI, 644. darbs, kas jāsaskaņuo ar visiem citiem apstākļiem B. Vēstn. lai saskaņuotu viņu dvēseles dzīvi iekšējā harmonijā Zalktis I, 140. dvēseles stīdziņas saskaņuojuši Apsk. v. J. 1903, S. 501. it kâ manā dvēselē tiktu saskaņuoti mūzikas instrūmenti Vēr. II, 435. vēja nuopūta ar tumsas pirkstiem saskaņuojuse kuokli A. XX, 412;

2) komponieren
Lautb.

Avots: ME III, 732

saslèpt, Refl. -tiês,

1): sich vollständig verbergen:
it kâ sevī saslēpies A. Upītis Laikmetu griežos I, 239.

Avots: EH XVI, 448

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740

sastiñgt, intr., erstarren Ruhental: sastindzis... kâ rags Kaudz. M. 47. sastingu, nuosalu tēvis gaidīdama BW. 18509, 2. tikkuo nesastinga nuo smiekliem, nuo liela aukstuma Sassm. tuo sastingušu nuo ūdens izvilkuši LP. VlI, 984. Ķencis sastinga aiz bailēm Kaudz. M. 155. vinš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. II, 31. ūdeņi sastinguši jūŗas vidū II. Mos. 15, 8. vārds uz lūpām... sastingst Vēr. I, 783. viņas sausajā, krunkainajā, it kâ sastingušā sejā 1283. sastingušas acis, starre Augen Heniņ. -Subst. sastiñgums, das einmalige Erstarren, die Erstarrung: abinieki un rāpuļi pavada ziemu sastingumā Sassm. viņam uznāca kâ auksts sastingums Vēr. I, 827.

Avots: ME III, 747, 748

satrìekt, tr.,

1) zerschmettern, zerquetschen, zerschmeissen
U.; vernichten Spr.: viņš satrieca e̦lka bildes II Chron. 34, 7. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja Druva 11, 202. karaspē̦ks satriecis ienaidnieku LP. V, 303. suods vainīguos satrieks Krišs Laksts 30;

2) fig., erschüttern:
šī vēsts viņu ļuoti satrieca Kaudz. M. 153. stāstītājs grib satriekt klausītāju sirdis 314. tie... satriec dvēseles spējas R. Sk. II, 168. bāla un it kâ satriekta un apskurbuse sēdēja Klotilde Sadz. viļņi 69;

3) zusammenschwatzen:
kuo mēs te... nesatriecām un nesasmējām! JR. IV, 31;

4) intr., längere Zeit schwatzen.
Refl. -tiês,

1) zerschmettert, vernichtet werden:
viņa nuoduoms pa˙visam satriecās Druva I, 808;

2) sich aus seiner Lage verrücken
L.

Avots: ME III, 766

sàukt (li. šaũkti "laut rufen, schreien"), -cu, tr.,

1) rufen; nennen:
ļaudis laivas sauc, aiz upītes stāvē̦dami Biel. 811. palīgā saukt, zur Hilfe rufen. it kâ saukts, wie gerufen, gerade richtig, zur rechten Zeit. pie atbildības saukt, zur Verantwortung ziehen. vārdā saukt, beim Namen nennen, rufen. kâ viņu sauc? wie nennt man ihn, wie heisst er? viņu sauc (par) Pēteri, er heisst Peter U. ja tu mani meitu sauksi, es tev[i] saukšu māmuliņu BW. 23152;

2) proklamieren (in der Kirche)
U. (gew. uzsàukt);

3) wählen
U.: saukt par tiesasvīru, zum Richter wählen U.;

4) laut singen, vor(an)singen:
lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. vedējene gāja pa˙priekšu, dziesmas saukdama RKr. XVI, 200. Refl. -tiês, sich nennen, heissen (intr.); einander rufen, nennen: mēs māsiņas saucamies (Var.: māsiņām saucamies 6517) BW. 6515, 4, wir nennen uns Schwestern. - Subst. sàukšana, das Rufen, Nennen; sàukšanâs, das gegenseitige Rufen, Nennen; sàukums, das einmalige Rufen, der Ruf: uz viņu saukumiem atbildēja tik... vējš Pas. II, 158. saucu pilnu saukumiņu (Var.: pilnā saukumā; mit lauter Stimme) BW. 24481. saucu lielus saukumiņus 25943. - saukums zemes, so weit die Stimme reicht U.: viņš stāvēja vienu saukumu zemes nuo manis Oppek. n. U. - Plur. saukumi, ein Aufgebot in der Kirche: aizej līdz baznīcai uz saukumiem Austr. K. Glūns 19. upuŗa nauda un saukumu jeb aizlūgumu pimbeŗi Kaudz. M. 105; sàucējs (li. šaukė˜jas),

1) ein Rufender
U.; saucējs putns, ein Lockvogel St., Bergm. n. U.;

2) ein guter Sänger, der Vor(an)singende:
vīriešu starpā re̦tumis atgadījās kāds labs dziedātājs (saucējs) RKr. XVI, 133 (aus Ranken). vedējene bija dziesmu saucēja 200;

3) der Nenner (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Vielteicht (als ein Reimwort zu kàukt gebildet) zur Wurzel von slav. sova, čech. sýc, ahd. (wenn mit haus k̑-) hūwo "Eule", abret. couann "noctua" u. a., s. Lidén AfslPh. XXVIII, 37, Petersson KZ. XLVII, 241, Bezzenberger BB. XVI, 120.

Avots: ME III, 771, 772

I se̦l˜ga,

1): auch Kaugurciems (hier - 20 Faden Tiefe),
Salis n. FBR. XV, 55; ‡

3) "?": tik sausa smilšu s., it kâ še tuksnesis būtu Skalbe Raksti III (1938), 205.

Avots: EH XVI, 476

I sẽ̦ruôt, sè̦ruôt ² Kl., intr., trauern: es paklāju me̦lnu deķi pa kumeļa kājiņām, lai sē̦ruoja kumeliņš pēc tās jaunas līgaviņas BW. 15830. es sē̦ruoju par savu vīru Rainis. pilsgalms lielkņaza nāves gadījuma dēļ sē̦ruo vienu nedēļu B. Vēstn. Refl. -tiês, sich bekümmern, sich grämen, trauern U.: nesē̦ruojies pēc savas sievas! LP. IV, 39. iedzīvuotāji sē̦ruojuoties pēc ķēniņa meitām, kuŗas ērglis aiznesis VI, 537. kuoki, it kâ līdzi sē̦ruodamies, ir nuome̦tuši svē̦tku uzvalku JK. III, 1.

Avots: ME III, 832

sẽtiena Rutzau, sẽtiens N.-Bartau, der Hof; der Teil des Hofes zwischen der Kleete und dem Viehstall N.-Bartau, ein mit Gras bewachsener Platz zwischen dem Wohnhaus und der Kleete (sẽtiens) Dunika: iebraucēji sētienā pieturēja zirgu Apsk. v. J. 1903, S. 149. sētienā stāv mājenieki RKr. XVI, I69. panāksnieki izgāja nuo istabas sētienā 256. nuo . . . plīkšķieniem sētieruī skanēja it kâ šaušana Janš. Dzimtene ² I, 259. vējiņš manu balsu nesa dē̦lu mātes sētienā Ld. 10836.

Avots: ME III, 834

sievišķis U., sievišķa, sieviška, sievišķe, sieviska Glück IV Mos. 30, 4, L., sievisks Glück, sievišķene Wain., eine Weibsperson, ein Frauenzimmer U.: Sprw. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks? reiz dzīvuojuse sīksta un nežēlīga sievišķa JK. V, 1, 5. saimnieks atve̦d skaistu sievišķu Pas. IV, 293 (aus Sassm.). tāda veselīga sieviška Austriņš. it lunkana sieviška A. v. J. 1900, S. 365. tāda paviegla sievišķe Janš. Precību viesulis 72. duodiet tam sîeviskam it kâ tam vājākam rīkam guodu! Glück Petrus 3,7.

Avots: ME III, 862

sir̂stîtiês Lis., sirstuôtiês Bers., sich ärgern, zürnen: šī... sirstījās bargiem vārdiem par kādu šuvēju RA. izlikdamās, it kâ uz Pēterīša sirstītuos Vīt. 52. Zu sir̂ds; vgl. li. širstu "werde zornig" Tiž. I, 155.

Avots: ME III, 847

I šķìebt Arrasch, Jürg., Nötk., (mit ìe ² ) Bers., Gr. - Buschh., Golg., Kl., Kr., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., (mit iê) Ermes, Schujen, Wolmarshof, N. - Wohlfahrt, (mit iê ² ) Bauske, Bershof, Bl., Dond., Dunika, Gramsden, Grünw., Salis, MSiI., Siuxt, Schibbenhof, Stenden, šķiebju, šķiebu, schief neigen, kippen U., Drobbusch, Druw., Festen, Lös., Prl., Meselau, Oppek., Schwanb., Sessw., Stomersee, Odsen, Wessen, schief machen Mar.; (das Gesicht) verziehen Adsel, Schibbenhof, Wolmarshof: es šķiebu trauku pie zemes Gr. - Buschh. šķieb ķipi slīpāk, lai piens labāk līst kāstuvē! Fest. šķiebtas lūpas BW. 23302. acis šķieba Zuobgal. kal. v. J. 1904, S. 80. viņš šķiebj kājas uz āru, un tādēļ viņam nuošķiebjas papēži Üxküll. nelīdze̦ns ceļš šķiebj zābakus Blumenhof; schief zuschneiden: šķiêbti ² lindraki, ein Rock, der unten breiter ist als oben Siuxt, Stenden. Refl. -tiês,

1) schief werden; sich ausbeugen, aus der geraden Lage hinaustreten (von Wänden
z. B.), ausweichen U.: zābaka papēdis šķiebjas Saikava. ve̦zums šķiebjas uz grāvja pusi Aahof u. a. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. nams jau sāce šķieblies St. pakši šķiebjas A. XI, 125. (krūze) it kâ pate jau šķiebjas pretī dzē̦rāja lūpām Austriņš M. Z. 81. mute škiebās uz irōnisku smaidu MWM. X, 271. (fig.) tam, rasi, prātiņš šķiebies! VI, 490. ceļš šuo ziemu ne˙maz nešķiebās, der Weg ist diesen Winter garnicht abgegangen Livl. n. Mag. IV, 2, 142;

2) sich verrechnen
Spr. Falls ìe älter ist als iê (vgl. šķìbs), könnte iê aus dem Reimwort viêbt bezogen sein. Doch wohl zu šķībs und (trotz šķuobît) mit ie aus ei; li. skiêbti "auftrennen" gehört wohl eher zu šķibit I (s. dies).

Avots: ME IV, 50, 51

‡ *šķiesta od. *šķiests, = šķe̦sts II (?): viņa vicināja gaŗu šķiestu, it kâ ... gribē̦dama savaldīt ... luopus Stērste A. Z. 141.

Avots: EH II, 640