Paplašinātā meklēšana

buockuoki U. [dial. aus burtas kuoki], Kerbstöcke.

Avots: ME I, 360

gruodskuoki, = gruodi 1: kurzemnieki savas meitas tiltam lika gruodkuokiem BW. 20957, 1.

Avots: ME I, 671

‡ kuokinieki Lettg., eine hölzerne Heugabel (dakšas).

Avots: EH I, 686

se̦kuoki "=sakas" Grawendahi; vgl. sakkuoki.

Avots: ME III, 815

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

‡ àizmàkt Trik., = nùomàkt, unterdrücken, ersticken (fig.): kuoki tur cits citu aizmāc.

Avots: EH I, 38

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45

‡ àizslîdinât,

1) = ‡ àizslidinât;

2) hingleiten machen:
a. laivu pa kuokiem līdz ūdenim Salis.

Avots: EH I, 49

‡ àiztẽrêt,

1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;

2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.

Avots: EH I, 58

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

apderinât, ‡

2) = apdarinât, ringsum abhauen, bekappen: a. kuokiem zarus Warkl. apderināja divas priedītes RKr. XIX, 138 (aus Palzmar).

Avots: EH I, 77

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"), ‡

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77

‡ apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi ² Siuxt.

Avots: EH I, 79

apẽ̦nuôt, tr.,

1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;

2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;

3) betrügen
(Rujen nach U.).

Avots: ME I, 85

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87

‡ apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92

‡ apkaluôt, = ‡ apkalêt: apkaluojis ceļš Bers., C., Sessw. apkaluojuši kuoki C.

Avots: EH I, 89

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

‡ apkula, = apkala: rudeņuos līst apkula, tad apsalst visi kuoki ar le̦du Ramkau.

Avots: EH I, 95

apkver̂pt, intr., verkümmern; apkver̂pis, verkrüppelt, winzig: tur auga daži apkve̦rpuši kuoki. apkverpis sivē̦ns, ein unentwickeltes Ferkel. Grünh.

Avots: ME I, 98

‡ aplāsuôt,

1) betauen, beschwitzen:
luoga rūtis aplāsuojušas AP., Jürg.;

2) sich mit Pünktchen, Flecken bedecleen:
kuokiem lapas aplàsuojušas Trik.

Avots: EH I, 98

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97

aplaûzît (li. apláužyti), freqn., mehrfach ringsherum brechen, abzubrechen pflegen: kuokiek zarus. lietuvē̦ns aplauzīja luopiem kājas LP. VII, 802; aplauzīt ragus, die Hörner abstossen.

Avots: ME I, 100

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100

apnĩkt (li. apnỹkti), allmählich verkommen, auch verkommen (von mehreren Subjekten): kuoki apnīka.

Avots: ME I, 110

appḕ̦rsluôt, intr., mit Flocken von Schnee, Asche bedeckt werden: kuoki ziemā appē̦rsluojuši.

Avots: ME I, 111

appļaũt (li. apipjáuti),

1) ringsherum abmähen:
zāli ap kuokiem;

2) zu Ende mähen, die Mäharbeit beendigen:
pļavas, laukus. appļāvuši pļāvējiņi BW. 28799.

Avots: ME I, 112

‡ appluosît, riugsum zerreissen, -fetzen, -zausen: vē̦tra appluosījusi kuokus, kuokiem zarus. trakais suns appluôsījis guovis Jürg., der tolle Hund hat einige Kühe (von der Herde) gebissen.

Avots: EH I, 106

‡ appurinât Spr., Warkl., appurinêt Warkl., ringsum abschütteln: a. kuokiem augļus, lapas. Refl. -tiês Warkl., sich beschütten: a. ar sniegu.

Avots: EH I, 107

apsar̂muôt (li. apšarmóti), intr., sich mit Reif bedecken, bereifen: visi kuoki apsarmuoja BW. 2258; ähnlich 33275, 5.

Avots: ME I, 117

apvizêt: kuoki apvizējuši (ar le̦dus vizu) Ar.

Avots: EH I, 126

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

‡ atdimdinât,

1) = ‡ atdimdêt;

2) durch Donnern sich loslösen machen
Wandsen: pec pē̦rkuona kuokiem miza atdimdināta (atlē̦kusi).

Avots: EH I, 139

‡ atgŗût ² Dunika, Kal., OB., Rutzau, seitwärts niederstürzen (intr.): sakŗautie kuoki atgŗuva nuo sienas ar lielu truoksni.

Avots: EH I, 143

‡ atkārnît Trik., = atkārpît: stirnas var a. kuokiem saknes.

Avots: EH I, 147

‡ *atlaiks (li. ãtlaikas "Überrest"), atlieks: te atlaiku laikam (vgl. atliku likām unter atlikas) vēl palika ("blieben noch genug übrig"); nesatilpa visi pie galda Für˙l (unter likums). pieci kuoki - tad līdz atlaikiem ass "von 5 Bäumen hat man überbei einen Faden Holz" ebenda.

Avots: EH I, 152

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173

‡ atremt (li. atrem̃ti) Kur. Nehrung, (mit em̃) Dunika, Kal., Rutzau (auf)stützen: a. žuogu, a. sienas ar kuokiem Kal. atremis galvu ruokā (uz ruokas Dunika) Janš. Mežv. ļ. I, 83; Līgava II, 507. Refl. -tiês: auch Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃): ar vienu e̦lkuoni atrēmās uz pliku grīdu Janš. Līgava I, 39.

Avots: EH I, 162

atzala (li. atžalà), atzals, atzale, gew. Plur., auch atze̦las, atzeles,

1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;

2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];

3) der Neuwald.

Avots: ME I, 212

aûdze,

1) die Generation
Kaltenbr.: jau visi apmiruši munas audzes; das Geschlecht, die Sippe, Familie Frauenb.;

2): audze ir jauni kuoki, kur nuocirsti meži Frauenb.; in der Bed. "junger Birkenwald"
auch Fest.; ‡

4) die Pflegetochter
Muremois.

Avots: EH I, 184

aûgstzaru augļu kuoki, hochstämmige Obstbäume.

Avots: ME I, 218

‡ babiņas "sausi, kuoki">sīki kuoki, kuo duod, mežu tīrījuot, žagaru malkā un kŗauj mē̦rā visā garumā, bet mērī tikai re̦sgalī" Stelp.

Avots: EH I, 197

beñdele,

1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;

2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.); ‡

3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.

Avots: EH I, 212

ber̂zêt, -ẽju, freqn. zu berzt, wiederholt reiben: acis, priekā ruokas berzēt Aps. zāles berzēt, Medizin Reiben. gar krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm., verleumden, anschwärzen. Refl. -tiês, sich reiben: kuoki mežā berzējas vēja laikā. Fig. mit jem. in nähere Beziehungen zu kommen suchen, namentlich in feindliche, einen Streit suchen: Sprw. berzējas kā kašķaina cūka. tē̦vs berzējās visu savu mūžu ap lielmaņiem, buhlte um die Gunst. Japāna mazliet berzējās gar Krieviju XXI, 687. Auch: laichen Brink.

Avots: ME I, 280

birzuokle, Hain, Wäldchen, zemes gabals, nuoaudzis ar lapu kuokiem Adsel n. A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 300

III braks, brakš, brākš, brākšu (brakš, brakšt), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen ensteht: kuoki gāžas briks un braks, brīkš brākš! ve̦lns šurp Aus. I, 47. aizgājuši pruojām, ka brīkš un brākš Upīte, Medn. laiki. tikkuo ierauga tuo tē̦vs, brīkšu brākšu iekšā Latv. Cf. briks! brākš bezeichnet das längere wärende Krachen, braks dagegen einen kurzen Krach.

Avots: ME I, 322

brãzt [Bl., Bächhof, Grünwald, brâzt Kr., Kl., Salisb., Ermes, Muremois, Stockm., C., PS., Warkhof], - žu, - zu, intr.,

1) brausen, toben, lärmen:
auka šalc un brāž ² (lärmt) Libau];

2) wohin stürmen, schnell fahren, laufen:
[brâžat tik iekšā! Ruj. brãz taisni caur mežu Grenzhof.] brāž pa galvu, pa kaklu istabā;

3) tr., streifen, treffen, sczleudern, hauen,
[brâzt, verletzen Wessen]: es nodrebēju kā vētras brāzts Vēr. I, 1299. kuŗā dienā meži tuop brāzti, nuo tā laika pēc mēneša būs kušana, von dem Tag, da der Sturm streut, bricht über einen Monat das entschiedene Tauweter des Frühjahrs heran Hr. n. U. tā brāza mucu pret akmeni LP. VI, 757. driķus brāzt BW. 25056,1. (Var.: malt). Refl. - tiês, lärmen, toben, brausen, polternd, krachend fallen, dahinstürmen: kuo nu brāzies? pali nu brāžas un šļāc Stari II, 112. [mēs brâžamies ² ar ragutiņām nuo kalna Libau. kuoki brāžas (fallen vom Sturm gebrochen) Ekau.] vē̦tra brāžas˙viņš brāzies uz priekšu. viss ir mutuļuojis un brāzies par šuo laiku Vēr. I, 740. [brâztiês Ronnenb., Neunburg, Ruj., Wandsen, eilig und gewalsam sich durchdrängen: viņš brāžas pa mežu, ka zari vien brakšķ Kokenhusen. - Zu li. bróžti "оцарапать", poln. brazg "Klang, Schall", la. frāgor "Getöse"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 495, Walde Wrtb. ² 312 und Būga РФВ. LXX, 101 f.]

Kļūdu labojums:
25056,1 = 25056 var

Avots: ME I, 329

čãkars, ‡

2) ein ästiger Pfahl (ein abgehauenes Bäumchen), worauf Klee od. Getreide zum Trocknen aufgerichtet wird
Iw.; "kuokiem%20sakrauti%20zir%C5%86i">uz kuokiem sakrauti zirņi" Valgale; ‡

3) ein Schimpfname
Frauenb.

Avots: EH I, 287

caũri (li. [kiáurai], Adv., durch,

1) lokal: hindurch, zwischendurch:
gaŗām kuoki, šķē̦rsu kuoki, caur[i] augušas atvasītes BW. 26014;

2) beim Adj. slapjš - durch und durch, vollständig: zaldāts atradies guļu vietā cauri slapjš Etn. IV, 13;

3) zur Verstärkung des Akk. der Zeit: svinēja kāzas četras dienas cauri BW. III, 1, 95;

4) bei einfachen Verben zur Bezeichnung einer durchdringenden imperfektiven Handlung (auch cauram BW. 21796), bei mit iz - zusammengesetzten Verben zur Bezeichnung einer durchgedrungenen, perfektiven Handlung: es puisīti cauri re̦dzu Ltd. 1408. vai tu cauri spīdi? ūdens sūcas pa šķirbu cauri. te tiek ar saviem spē̦kiem cauri. mēs izgājām mežam cauri. [man iet cauri U., ich habe den Durchfall.]
man neiet cauri, ich leide an Verstopfung. Mit einem Partizip verbinden sich caur zuweinen zu einem Kompositum: sak(a) tautiņas caurjādamas.

Avots: ME I, 365

ce̦lˆmājs, ce̦lmāja L., U., ce̦lmaine M, auch celmiens Kronw., ein Ort, wo viele Stubben sind: ce̦lmāju plēst; ce̦lmājā atauguši jauni kuoki LP. V, 43.

Avots: ME I, 369

če̦murains, če̦marains, büschelförmig: če̦maraini kuoki Fr. Siliņ; če̦murains auglis Blaum.; če̦murainie priežu zari Vēr. II, 2.

Avots: ME I, 409

dìeviņš, Demin. von dievs,

1) der Götze;
dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem. dieviņa U., die Göttin (aus dem VL.);

2) in Ausrufen:
dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;

3) tas nu viņam bij dieviņ od. juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn
Grünh. dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.

Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen

Avots: ME I, 484, 485

[drupêt. -u, -ēju, drupt. morsch werden: mājas pakšķi jau sāk drupēt, juo kuoki jau galigi satrunējuši Bers. maize drup Bers., Sissegal. zeme sāk drupēt Warkh.]

Avots: ME I, 504

‡ V dũka "?": dūmu d., sprauzdamās cauri kuokiem un krūmiem, jau plũst nuo meža ārā un luokās pāri me̦lnajiem arumiem Janš. Līgava I. 112.

Avots: EH I, 346

[II duriņš od. duriņa Stenden, ein Fischernetz "ar trim kuokiem un starp tiem nuostieptu tīkla gabalu; duriņu lietuo se̦kluos ūdeņuos, kur divi zvejnieki stumj tuo ar vidējuo kuoku gardibe̦nu ".]

Avots: ME I, 519

durteknis, auch durteklis, dursteklis, der Setzling: durtekņi ir nuogriezti vītuolu vai citu tādu ātraudžu kuoku zari, kuŗus ieduŗ zemē, lai nuo tiem augtu jauni kuoki Ar., Konv.

Avots: ME I, 520

dzeinis,

3): die Aufschur
- auch (mit èi ² ) Saikava; . dz. ir aude̦kls, uz griežamiem kuokiem savilkts ebenda; kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekus un tad ne̦m nuost dzèini ² . kad aude̦kls ir dzeinī sane̦mts, tad tuo saliek riekumā un uzgriež uz stellēm Mahlup; dzeiņa buomis, die Aufzugswelle am Webstuhl BielU.; ‡

4) ein kurzer (abgerissener) Strick, ein Schnürchen,
(mit èi ² ) Erlaa: tur tāds dz. bij; es ar tuo piesèju guovi; ‡

5) der Nabelstrang
Windau.

Avots: EH I, 352, 353

‡ dze̦nakls Salis, die unteren Stangen des Gerüstes beim Heuschober ("kuoki%20zem%20siena%20kaudzes">kuoki zem siena kaudzes; kaudzes vieta").

Avots: EH I, 355

‡ dziñtaraîns "?": kuoki kad tuos nuoteš, ir dzintaraini Janš. Mežv. ļ. II, 41. cirsts nuo dzintarainas priedes Dzimtene III ² , 400.

Avots: EH I, 358

I gails,

1) wollüstig
V.;

2) schlank, astlos.
biezā mežā ar˙vien ir gailāki kuoki nekâ re̦tā Dreeten. [Vgl. gailêt.]

Avots: ME I, 585

[II gàils ^2, ein Urwald, "mežs ar lieliem kuokiem" Warkhof.]

Avots: ME I, 585

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

ģedne, ein Seitenholz, ein Seitengestell am Webstuhl: ģednes ir sānkuoki pie stellēm, kas savienuoti ar šķēršiem Sessau; [ scherzhaft hier auch von Kinderbeinen: saņemšu tevi aiz ģednēm.]

Avots: ME I, 695

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688

‡ grabzda(s) Grob., = gre̦bzdas 1: vasaru grabzdas (grabzdu) laikā kuokiem miza le̦c. pavasari, grabzdas laikā; kad kuokiem ir gramži, vajag lûkus plēst.

Avots: EH I, 397

‡ II grasîtîês "?": uz vietas kustē̦damies un luocīdamies, grasīdamies un gruozīdamies Janš. Dzimtene III ² , 114. kuoki luokās, gruozās, grasās un kâ dejuot dejuo V, 409. Gleich grasîtiês I 2?

Avots: EH I, 398

greznîgs, rutzsüchtig, prunkhaft, prunkliebend, luxuriös, üppig : bē̦rnu nešķiŗ, kad kuoki zied, lai neaugtu greznīgs JK. VI, 40. cienmāte ir ļuoti greznīga un niecīga Apsk. Rīgas jaunavas daudzināja par greznīgām A. XIII, 925.

Avots: ME I, 651

gulkùoki, [guļkuoki U.],

1) Hölzer, die von einem Pfosten zum andern horizontal gelegt werden:
gulkuoki - žuoga kuoki, kuo ieliek starp diviem stabiem Gold. n. Etn. I, 121;

2) schräg liegende Bienenstöcke
K.

Avots: ME I, 678

gùmzît C., [gum̂zît ² Ruj.], -u, -ĩju, gumzuot U. tr.,

1) knillen, zerknittern
[Erlaa], Annenburg, Bers., Lös., Salis, Lems., Ulpisch: pirksti gumza nuonē̦sātuo ce̦puri JR. VII, 49;

2) knautschen, drücken:
tie grūstīja un gumzīja viņu A. Up.; [

3) gum̃zît Ronneb., schnell essen];

4) beyegen [?]:
ve̦cākais gumza lūpas Alm. Refl. -tiês,

1) sich biegen:
kuoki, cilvēki gumzās Lös., Bers.,;

2) gum̂zîties, ringen,
lauzties: kuo tu gumzies? sāpēs vē̦de̦rs Mar. n. RKr. XV, 115; sich stossen Wain.;

3) wackend gehen, sich rekeln, bei der Arbeit ungeschickte Bewegungen machen
Dond. n. A. XIII, 493;

1) sich knillen:
zīda lakats lē̦ti gumzās Dond.; [

5) = guldzīties, sich würgen
U.;]

6) "?":
es piegulu pie tautieša kâ pie īsta bāleliņa; man sirsniņa drūmējās, kuo tik gauži ggumzījās [etwa: sich rekelte] BW. 24933.

Avots: ME I, 682

III gũža [ačech. hýžě "Hüfte"],

1) die Hüfte, Lende, die Keule beim Braten,
gew. Pl.: gūžas kâ krāsns Naud.; gūžu sāpes, Hüftweh: jaunas meitas nedziedāja aiz tām gūžu nelaimēm BW. 839. gūžu puisis od. gūžainis, ein halberwachsener Junge als Fünfter zu vier grösseren Männern bei einer Feldarbeit Essern n. U.; in Autz synonym mit ruokas puisis n. U.;

2) = gurni 2 Lasd.: gūžas - tie divi kuoki, kuŗi izurbti (ratiņa) beņķī A. XI, 83, Adsel A. XIII, 492. [Zu guza (s. dies), npers. gūzak "Fussknöchel"
(nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 145) u. a.]

Avots: ME I, 687, 688

I idraîns: "šūnains" (häufiger von Fichten und Eichen gesagt) Warkl.: idraini kuoki nuode̦r bišu struopiem. tavas iekšas kļūst idraiņas ("?") Lange Latv. ārste 41.

Avots: EH I, 428

ìedēstît, einpflanzen: iedēstīju uozuoliņu BW. 17700, 1. Refl. - tiês, sich einpflanzen: nāk tādi kuoki pa gaisu un paši iedē̦stās vietā LP. V, 219.

Avots: ME II, 9

I ìedrenêt: šie kuoki jau iedrenējuši Druw.

Avots: EH I, 509

ìekrekstêtiês, [ìekrekšķêtiês, ìekrekšķinâtiês Nötk.], (hin und wieder) ein wenig knarren, krächzen: iekrekstējās ve̦cie kuoki Vēr. viņš iekre̦kstē̦damies izstāsta mācītājam Janš.

Avots: ME II, 30

ìekškùoki, im Innern, inwendig irgendwo angebrachte oder befindliche Hölzer: [iekškuoki kublā alu daruot Jürg.]

Avots: ME II, 31

[ìelapuôt, zu spriessen od. auszuschlagen beginnen: kuoki ielapuojuši Bauske.]

Avots: ME II, 36

iẽplaka [C.], eine niedrig gelegene Stelle, ein Tal [Erlaa n. U.]: dārza ieplakā vasaras saulē guozējas divi bišu kuoki Latv.

Avots: ME II, 51

ìeraũdzît, tr.,

1) erblicken, gewahr werden:
labāk deviņus ve̦lnus ieraugu nekâ sliktu cilvē̦ku. kad es jāju trešu dienu, ieraudzīju lielu ciemu BW. 13250, 40. padarīt par neieraugāmu, unsichtbar machen LP. III, 50. Mit abhäng. Part.: tur ieraudzīju caur kuokiem uguni spīdam LP. VI, 313;

2) leiden:
ļaudis mani neierauga BW. 4802. es viņu nevaru ieraudzīt ne pa acu galam od. ne acu galā;

[3) ieraudzīt par blēdi U., für einen Schelm ansehen;

4) besorgen, verschaffen:
nav šādiem darbiem vēl ne˙kas ieraudzīts Janš. DZimtene II, 325. Refl. - tiês, einander leiden: viņas nevar viena uotru ieraudzīties Bauske;

2) sich verschaffen, holen:
saimniece bija klētī ieraudzīties, kuo ēst Nigr.].

Avots: ME II, 56

ìerùobežuôt, tr., einschliessen, einschränken, beschränken: celiņu ieruobežuo lieli kuoki B. Vēstn. kailas nuoras ierùobežuõja nuo visām pusēm skuolu. ieruobežuojam diluoņa baktēriju darbuošanuos MWM. VI, 729. Subst. ìeruobežuojums, die Einschliesung, Einschränkung, Beschränkung: sē̦tsvidus ieruobežuojums A. XI, 53; sadzīves nuoteikumu ieruobežuojumi Vēr. I, 1321.

Avots: ME II, 59, 60

ìešàlktiês, erbrausen, anfangen zu rauschen, zu sausen: pa reizēm tik zaruos iešalcās Asp. ūdens, kuoki iešalcās.

Avots: ME II, 76

[ìesmìrkt, einigermassen durchnässt werden: iesmirkuši zābaki, kuoki PS., Trik.]

Avots: ME II, 68

ìešņàktiês, anfangen zu schnarchen, zu schnarren, zu zischen, zu brausen: cilvē̦ks, guovs, kuoki, mežs iešņācas. vienā pusē stigai iešņācās vēja šalka A. XX, 267.

Avots: ME II, 78

[ìetrupêt, trocken zu faulen beginnen: kuoki, kartupeļi ietrupējuši Trik., Lis., Warkl.]

Avots: ME II, 83

izaluôt, izalât, -ãju, aushöhlen: šie kuoki bij baltuo skudru izaluoti Stari I, 341. kurmji izaluojuši visas pļavas.

Avots: ME I, 712

izẽ̦nuôt,

1) tr., beschattend zerstören, vernichten:
kuoki izē̦nuo labība Ahs. bē̦rzi viņu (uozuolu) būšuot izē̦nuot Brig.;

2) Schatten werfend etw. hervorbringen:
bildes brīnišķīgas gaismas stari izē̦nuo Pump.;

3) in Schatten stellen, übertreffen, ausstechen:
tā varēja jaunu jaunuo izē̦nuot Degl. le̦pns uz tādu bē̦rnu, kas visus citus izē̦nuoja Alm.;

4) ausschattieren
Dr.

Avots: ME I, 735

I izgriêzt (li. išgriežti), tr., ausschneiden, ausschnitzen: stiprais izgriež sev kājai ikrus LP. IV, 13. ciedru kuoki.... ar izgrieztām puogām I Kön. 6, 18. [Refl. - tiês, zur Genüge schneiden.] Subst. izgriêzums, der Ausschnitt, die Schitzerei: luogus viņš izgre̦znuoja ar izgriezumiem Vēr. II, 1371.

Avots: ME I, 740

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762

[izlauzît, mehrfach od. an mehreren Stellen brechen: izl. le̦du, kaulus. Refl. - tiês, intr., ausschlagen (von Bäumen): raugies uz... kuokiems,... kad tie izlauzās Ev. (Luk. 21, 30).]

Avots: ME I, 762

[izmādîtiês,

1) = izmūdīties N. - Peb.: viņa izkāpa nuo ratiem, saņēma dūkanuo pie galvas un grozīja starp kuokiem, kamē̦r beidzuot izmādījāmies atkal uz ceļa A. Austriņ;

2) "izākstīties" Manzenhof u. a.]

Avots: ME I, 769

izplaûkt (išpláukti), intr.,

1) aus schlagen, in Ähren schiessen, aufblühen
kuoki jau izplaukuši. lapas jau pilnīgi izplaukušas MWM. VIII, 288. mieži, rudzi izplaukuši. vēl nav griķi izauguši. jau ziediņi izplaukši BW. 15733. es gaidīju izplaukstuot (puķi) 15862;

2) fig., hervorspriessen, erblühen:
viņu sirdīs viegli un dabiski izplaukst mīlestība Kronw. [bei Glück auch reflexiv: priecājies, tu neauglīgā,... izplauksties! Galat. 4, 27.]

Avots: ME I, 781

izpraûlêt, izpraûluôt, intr., im Innern ausfaulen: ve̦ci kuoki izpraulējuši BW. 27675, 5. izprauluojis uozuoliņš gaida bišu ielienuot 13041.

Kļūdu labojums:
uozuoliņš = uozuoliņš 12333, 1.
gaida bišu ielienuot 12333 = izpraulējis (Var.: izpraulājis) uozuoliņš gaida bišu ielienuot 13041

Avots: ME I, 785

‡ izsitaļât, = izsitinât: pa ziemu guovīm astes kuplas izaug, bet pavasarī krūmuos izrausta un izsitaļā gar kuokiem Siuxt.

Avots: EH I, 479

izspuoguôt, [izspuôgâ PS., heraussickern, herausquellen: gumijas izspuoguošana nuo zināmiem kuokiem Konv. ² 1164. pēc tam lapiņas izspuoguo kuodīgu šķidrumu, kas sagre̦muo kukainīti Pūrs I, 50. [ūdens izspuogājis (izsūcies) nuo trauka. nuo lapām izspuogā me̦dus.]

Avots: ME I, 804

iztecêt (li. ištekė´ti), intr.,

1) hinaus -, herauslaufen:
viņa iztecēja mundra kâ stirniņa viesiem pretī A. IX, 46. cik ātri tas pūrs iztecējis (pie kruodzinieka) Aps. visi mani ruožu kuoki caur žuodziņu iztecējuši Ltd. 1065;

2) aufschiessen, lang wachsen:
slaiks iztecējis kakls A. XII, 30. šis iztecējums un izstīdzinājums, šis jaunības kalse̦nums un sausums A. XII, 30;

3) herauslaufen, sich ausfädeln, sich loswickeln:
iztecēja adatiņa nuo sarkana dzīpariņa BW. 17448, 18077. apgāzās vācelīte, iztecēja kamuoliņš (vgl. BW. 7229);

4) ausfliessen, auseitern:
labā kāja tam bija iztecējusi Aps. acs, trums izte̦k;

5) dahingehen, dahinschwinden:
šis gaŗais mūžs viņam nav iztecējis bez darba Aps. tâ izte̦k meitu guods BW. 6532;

[6) tas vārds tâ izte̦k U., das Wort muss so heissen].
Refl. - tiês, zur Genüge laufen: bē̦rns, zirgs visu dienu iztecējies.

Avots: ME I, 815, 816

izturîgs, ausdauernd, vorhaltend, dauerhaft, sehr geduldig: stipri un izturīgi cilvē̦ki, luopi, kuoki, svārki. kājām vajaga būt stiprām un izturīgām Aps.

Avots: ME I, 821

jaûnaûdze, jaûnaûgs,

1) der Tieb, Schössling:
izdarināmas ēršķenāju jaunaudzes, kas tikai velti nuove̦lkuot spē̦ku Baltp. durteklis - nuo auga nuogriezta jaunaudze (viengada zars, dze̦nuols) Konv. ² 724. jaunaugs - tā gada jaunais augums kuokiem Siuxt. kad asinis spļauj, tad jādzeŗ jaunaugu apsīšu mizas, savārītas kuopā ar vaivariņiem Kokn. n. Etn. IV, 117;

2) ein junger Waldwuchs,
jaunmežs.

Avots: ME II, 99

kaba, kabe (li. kabė˜ "Haken"), kabis [li. kabỹs "крючек у застежки"]

1) die Sparre mit einem Abstumpf od. Wurzelende beim Lubbendach
Biel. H. 26, [Dond., Ugalen];

2) ein krummer, schlittensohlenartig gewachsener Baum
Saticken; [kabe Wilzen], eine natürliche, nicht durch Menschenhand hergestellte Schlittensohle [Bielenstein Holzb. 555]; kabe - neizstrādāta ragu sliece Grünh., Siuxt, N. - Sessau;

3) ein Hölzchen zum Befestigen der Bank in den Bööten:
laivas vidū atruodas buŗu suols, piestiprināts ar divām kabītēm pie katras laivas malas Etn. II, 107; n. U. die gebogenen Balken, welche Bööten die Haltung geben;

4) kabe U., [Degunen], ein Watenetz:
par kabi sauc nelielu tīklu, kuŗam spārnu malās atruodas kabes, t. i. sliecei līdzīgi kuoki Kand., Saticken [s. Bielenstein Holzb. 669];

5) kabe, Frosch als Köder
Aps. [Nebst kabinât Zu li. kabė´ti "hangen", kebẽklis "Haken", apr. kabīuns "gehangen", und vielleicht r. кóбень "ein sich krümmender Mensch", кобéнить "krūmmen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 535, Trautmann Wrtb. 112, Solmsen Beitr. 205, Fick Wrtb. III ⁴ , 71, Bugge BB. III, 103 unld Petersson Heterokl. 77 ff.]

Avots: ME II, 129

[kabes Wallhof "šūpuotņu (līgutņu) stāvkuoki, aires".]

Avots: ME II, 129

kāgaliņi, dicke Schnüre: vada gali piesieti ar rupjākām auklām jeb kāgaliņiem pie apaļiem kuokiem Etn. II, 105. [Wohl aus * kājgaliņi, zu kãja. - ähnlich kãgaļi Ruj. aus kãjgaļi, Ackterkorn.]

Avots: ME II, 186

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls ² Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. ² 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133

I kaipt, - stu, - u, intr.,

1) gedeihen, aushalten
[vgl. kaibt]: kas pie tā iekš bē̦dām ķeŗas, tas nezūd, tas kaipst un tveŗas GL.;

[2) "sich stützen, anhalten:
viņš iekrita upē un, nevarē̦dams izrāpties nuo ūdens stāvā krasta dēļ, kaipās pie kuokiem Odensee. [Nebst aizcipt und (?) cì ept I ₂ wohl zu r. цѣпь "Kette", цѣпкiй "gut kletternd", klruss. ćipľaty śa "sich fest an etwas klammern"; s. Berneker Wrtb. I, 126.]

Avots: ME II, 133, 134

kalˆnup, kalnupus, bergauf: aug kuoki, starp kuŗiem kalnup iet celiņš Lautb. pagriezi acis uz lielceļu kalnup Sudr. E. kalnupus teciņiem, lejupus apstājas Tr. III, 1129.

Avots: ME II, 144

‡ kàlšņi ² Zvirgzdine "mazi nuokaltuši kuoki" (?).

Avots: EH I, 579

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

ķektes "nĩšu kuoki": nītīm nuoēvelēju ķektes Peb.

Avots: ME II, 362

ķēmîgs, wunderlich, absonderlich, gespensterartig: kuoki visi sakrupuši, ķēmīgi saliektiem zariem Vēr. II, 1.

Avots: ME II, 373

ķe̦raîns,

1) buschicht, zottig:
kupli, ķe̦raini mati Plūd., [Janš.] viņš kasīja savu ķe̦rainuo galvu RA. ;

2) ästig:
ķe̦raini kuoki derīgi zārdu celšanai Serb. Vgl. das echt le. ce̦rains.

Avots: ME II, 368

ķe̦r̃vas, ķer̂ves [Kl.],

1) die Trage:
ķe̦rves - uz diviem līkiem, apmē̦ram 5 - 6 pē̦du gaŗiem kuokiem uzsisti galdi zemju, drazu, mālu u. c. nešanai Lasd., Serb.;

2) ķe̦rva, verächtliche Bezeichnung eines Frauenzimmers:
ak tu ķe̦rva. Vgl. ķeres.

Avots: ME II, 370

ķestes, Hölzer zum Tragen der Heuhaufen gubu ne̦samie kuoki [Dunika, Rutzau], N. - Bartau n. Etn. II, 129. [Aus li. kẽstės dass.]

Avots: ME II, 371

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

‡ klam̃mêt Seyershof, schlagen: ar kuokiem ābuolus k.

Avots: EH I, 609

klâsts [li. klõtas "постилка на пол", klostaĩ "вѣтви, которыми покрывают мочимый лен "], klâste, gew. d. Pl.,

1) Unterlagen von Strauch für Heuschober, Getreidehaufen
Lasd., [Dond. (klâsts ² ), Rutzau]: dievs duod man tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja ve̦ci ļaudis: ve̦cu rudzu maizi ēst, jaunai klāstu palaisīt BW. 3089. zvirbulīši žē̦li raud, redzēja kaudzi aizve̦dam; neraud, zvirbulīši, vēl palika kaudzes klāsti [BW. 28836];

2) Unterlagen bei Auf - und Abfahrten zwischen Prähmen (Fähren) und Flussufern
U.;

3) Hölzer, Knüppel am Boden der Seihbalje
[Bielenstein Holzb. 298]. Um den milnis (in der Seihbalje) herum, oder richtiger neben ihm, müssen Hölzer, Stöcke od. Knüppel (klāsta kuoki) liegen, weoche auf der Seite, mit welcher sie auf dem Boden anliegt, Kerben haben müssen, durch welche das Bier dem Zapfloch zufliessen muss Biel. [Zu klât "hinbreiten".]

Avots: ME II, 218

knibis,

1): auch (Demin. knibītis) Frauenb.: maizes knibjus Janš. Mežv. ļ. II, 307; ‡

2) ein kleiner Auswuchs, eine Unebenheit Lems.: nuomizuotiem kuokiem zaru vietā ir knibji un knibīši.

Avots: EH I, 630

[kuôdaļât C., Lis., Jürg., Arrasch, kuôdaļât ² Salis, Ruj], kuõdaļât [Weinsch., Dond., Wandsen, Bauske], beissen, nagen: kuodaļā kuokiem galuotnes nuost LP. VII, 591. pirkstus nuo žē̦luma kuodaļāt LP. I, 158.

Avots: ME II, 340

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. ¹ 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. ¹ 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. ² 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 ^1.]

Avots: ME II, 342, 343

II kraķis,

1) ein Schargen, Schemel
[Dond., ein kleiner Stuhl, ein Bänkchen N. - Sessau, N. - Autz n. U.]: kraķītis, uz kuŗa pat˙laban sēdējuse, bij pieaudzis miesai LP. V, 200. par kraķi sauc mazu beņķiti, kam vienā galā ietaisīts ruobs B. Vēstn.;

2) ein Gestell (= zārds) Gold.;

3) eine zum Aufwinden des Gespinnstes dienende Vorrichtung
[Neu- Bergfried), eine Garnwinde Wid., Ahs.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķa, nuo kraķa uz šķērkuokiem [s. auch Bielenstein Holzb. 395] Ahs.;

4) die Hörner am Dachgiebel
Ruj. n. U.; ar mašīnas spē̦ku dzīts baļķu uzve̦lkamais jeb tâ sauktais kraķis Konv. ² 3528;

5) kraķītis, ein Stückchen Borke, worauf das Garn geknäuelt wird
Bers., Laud. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. mnd. krack "Unterholz" u. an. kraki "Stange mit einem Haken am oberen Ende" und Mikkola IF. XXIII, 121.]

Avots: ME II, 256, 257

kraķuôt "mest dzijas uz kraķiem" Gold., Lis.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķiem un nuo kraķiem uz šķē̦rkuokiem Ahs. Vgl. kraķêt.

Avots: ME II, 257

krakšêt: auch Salis; tāds vējš, ka kuoki vien krakš Sonnaxt.

Avots: EH I, 640

kraulaîns Lautb., C., mit krauļi versehen: jaukais, kraulainais krastmalis nuoaudzis kuokiem Lautb.

Avots: ME II, 263

krẽ̦sluôtiês, auch krẽ̦sluôt Plūd., krẽšļuôt, krẽšļuôtiês, dämmern, sich undeutlich zeigen: kalni miglā krē̦sluojās. luktuŗi bālgani krēšļuoja miglā AU. ap zuodu krēšluojas bārdiņa Saul. luoguos krēšļuojas rīts Akur. mūŗi krēšļuojās starp kuokiem MWM.XI, 55. aiz trejiem kalniem zili krēšļuo me̦žs.

Avots: ME II, 276

krija (li. krijà "обечайка"), krijs, krijš [li. krìjas] PS., Smilt.,

1) [krijis (li. krijỹs) Manz. Lettus], die Lindenborke. Aus der Lindenborke wurden besonders früher verschiedene Gegenstände verfertigt, z. B. Schlitten, Sattel, Aussteuerkasten: kriju kamanas, se̦dli BW. 2303. kriju plēst, pūru šūt 3351. uz lubām klāja krijus Konv˙l 763; [krijs, abgerissene Linden- od. Fichtenborke Wessen, Fichtenborke Nerft];

2) der Bastrand eines Siebes, Riegensiebes;
krija = sieta luociņš, mala; kre̦tuļa virsus, kuŗa apakšējā malā pinums piestiprināts Selg. n. Etn. IV, 98, [Jakobshof];

3) ein Korb aus Lindenborke
Mar.;

4) ein Lindenbrett:
viņus (siekus) pagatavuojuši nuo krijām, t. i. nuo liepas kuokiem plē̦stiem dēlīšiem Etn. IV, 150;

5) der Pl. kriji, eine Art Haspel
[eine Abbildung davon in Latv. Saule 1924, S.164] - cilindram līdzīgs daikts nuo 4 kuokiem, uz kuŗa tin dzijas nuo tītavām, lai labāki varē̦tu uztīt uz šķē̦rumiem Mar. [Zu kriet, slav. krojiti "schneiden", gr. χρίνω "scheide", lat. crībrum "Sieb" u. a., s. Leskien Abl. 275, Zupitza Germ. Gutt. 126, Berneker Wrtb. I, 606 und 620 Persson Beitr. 724 f., Būga. TiŽ.I, 401, Trautmann Wrtb. 141.]

Avots: ME II, 277, 278

krumul˜ts,

1) ein krummes Holz, Krummhoiz zur Erweiterung des Schlittens.
krumulti - līki kuoki, kuo liek uz ragavām, lai varē̦tu uzkraut lielāku ve̦zumu N.-Bartau n. Etn. IV, 98, Naud.;

2) ein krummes Holz an den Weberhefteln
Kand.; krimuldi Tals. n. A. X, 2, 440, Gr.-Essem. [Aus einem nd. krum(m)holt.]

Avots: ME II, 287

krustinis, in der Verbindung mit krust(u), kreuz und quer: visi mani ruožu kuoki krust[u] krustinis salauzīti BW. 6502. krust[u] krustinis ruozes zied 6621.

Avots: ME II, 289

kudurĩtis, eine kleine Scheune šķūnītis, taisīts nuo stāvus slietiem kuokiem un appīts ar žagariem Mar. n. RKr. XV, 120; [eine Hütte Wid.; kudurs Kacē̦ni "ein kleiner Anbau zum Aufbewahren von Spreü. - Zu ahd. hutta "Hütte", gr. χεύϑω "verberge", la. cūdō "Helm", kymr, cûdd "occultum", ai. kuhara "Höhle", mnd. huden "verbergen"].

Avots: ME II, 299

‡ kumale Frauenb. "nuomale": kuoki izve̦sti kumalēs.

Avots: EH I, 673

kupa [Ruj., Bers.], der Haufe: es biju, kur starp le̦dus kupām tik kaucam dzird vien ziemeli Asp. pār klusām ielejām snauž kupām kuoki smīdri MWM. VI, 403; VIII, 432. [Ungewiss, ob entlehnt aus slav. kupa dass. oder verwandt damit und mit le. kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 317

*I kupêt: ar... kuokiem... apstādīts; kas vasarā ar ziediem kupin kupe Pēt. Av. I, 224. - Vgl. zur Bed. auch sakupêt II.

Avots: EH I, 676

kupluôt,

1) [verdichten L.: savus grēkus kupluot, seine Sünden häufen];

2) intr., gedeihen, sich mit dichtem Laubschmücken, sichbelauben, zweigen:
birzīt[e] auga kupluodama BWp. 1892. [auga un kupluoja tikai tīri rudzi vien Janš. Dzimtene ² I, 217.] egļu zaļie puduri kupluoja krastmalā Druva II, 1202. lai tas auga, lai kupluoja BW. 32860. Refl. -tiês, üppig gedeihen, sich ausbreiten, in der Fülle des Laubes prangen, sich bereichern: kuoki kupluojas jaunā lapu zaļumā Ilster. nezāles kupluodamās un riezdamas ar laiku pārmac tīruo sēklu LA. līdz ar gara uzmuošanuos arī mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113; [sich häufen St.].

Avots: ME II, 318, 319

kupls (li. kuplus "dicht"),

1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;

2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;

3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;

4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;

5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 318

kvakstêt Sessw., kvãkstêt, kvãkš(ķ)êt Smilt., -u, ẽju, kvakšinât, intr.,

1) quarren, schnattern, quaken:
tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem kvākšķē̦dama MWM. VIII, 327. viņš kvakšinājis kâ teter,i [Fest.], kvakšinājis kâ pīles JU. ;

2) quatschen:
tuo sagrābis me̦t pret grīdu, ka kvākš vien St. [Vgl. li. kvaksė´ti "quaksen", r. квок(т)ать "glucken", li. kvaksinti "kurkt".]

Avots: ME II, 351

lādzeknis, lādzeksnis, eine Art Pflanzen: lādzekņu lapas A. XX, 647; tur bija lieli un re̦ti kuoki, zem viņiem ladzekšņi XVII, 291. Vgl. lẽdzêksne.

Avots: ME II, 436

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

‡ *lance oder *lancis, = lañktis: vīrs gājis uz mežu pēc kuokiem, lai iztaisītu lanci Pas. XI, 387 (aus Erwalen).

Avots: EH I, 719

lẽ̦kalêt: auch (mit è̦ ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Kaltenbr., Lettg.; l. pa kuokiem Pas. XIII, 29 (ähnlich 64). mīcuot krējums ... lē̦kalē nuo puodiņa XI, 401. pa sieksteņas l. Tdz.46120.

Avots: EH I, 736

le̦pns;

1): bē̦rns būs l. (eitel),
spuogulī vien skatīsies Linden in Kurl.;

2): le̦pnas kūtis, ar luogiem Salis. l. dārzs, le̦pni kuoki ebenda. le̦pna zâle, pļava Heidenfeld.

Avots: EH I, 734

[lešķu kuoki A. - Schwanb., = kuoki">saku kuoki, Kummethölzer.]

Avots: ME II, 454

liẽlisks,

1) grossartig, sehr gross
[Erlaa]: lieliski kuoki, pieminekļi; lieliskais ideāls A. XX, 228;

[2) grosstuerisch
U.].

Avots: ME II, 498

liẽllapaîns, grossblätterig: liellapaini kuoki, ķirši, stādi; liellapainas puķes MWM. VI, 464.

Avots: ME II, 500

liêls,

1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;

2) zābaka liels, der Stiefelschaft;

3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls ² "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].

Avots: ME II, 502

lieva, auch [lievs Kokn.], liêvs [Warkl., Warkh.], die harte, rotliche Seite der Nadelbäume. lieva - pie skuju kuokiem iesarkanums ziemeļu pusē Etn. I, 137. [Vgl. liêls 3; etwa zu air. lī, kymr. lliw "Farbe, Glanz", la. līvor "bläuliche Farbe"?]

Avots: ME II, 508

‡ II liêve Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, eine Stelle im Baum, wo die Jahresringe infolge eines schlechten Wachstums sehr schmal sind: slikti kuoki ir arī ar "lievi" Ceļi VIII, 200.

Avots: EH I, 758

lievs,

1) (= lieva): auch (mit iê ) Saikava;

2) (Adjektiv): auch (mit iê ) Saikava: l. kuoks ir smagi ciets un brūnins (ne tik balts kâ kuoki bez lieva). lievi (= nuo lieva kuoka) kāši ebenda.

Avots: EH I, 758

II lĩgans,

1) = līdze̦ns, eben, gleichmässig [Siuxt n. U.]: līgana ieleja Kleinb.; lĩgana zeme [Walgalen], Kand. [Ilze rāda uz savām līganām ruokām: vai nav jaukas līkstis? Leijerk. I, 269. atkal atbalss birzē, ilga, līgana 118.] balti kuoki, zaļas lapas, nav līgani nuoauguši BW. 30681, 1;

2) gleich:
nav visiem garša taču līgana Lautb. pirmā svē̦tku dienā ciemnieki devās uz baznīcu līganā rindā A. XV, 190.

Avots: ME II, 483

‡ lîkans ² AP., ein wenig krumm: tīri laba balka, tik drusku līkana Heidenfeld; lìkana ² ("?") izkapts Heidenfeld; iet saliecies gluži l. AP. lìkans ² "?" Zvirgzdine n. FBR. X, 28; līkani (mit ā zu lesen?) "āža kuoki" BielU. (vgl. lìkãns 4); pajem tu visus divpadsmit ērzeļus; sēsties līkonam (mit o = uo < ā? vgl. lìkãns) mugurā (viens ērzelis bija līku muguru)! Pas. VI, 467 (aus Domopol).

Avots: EH I, 748

lìkuôt [li. linkuoti: linkuo dirsių̄, varpos Jūšk., SvD. № 37, 2 ],

1) = lìkņât: pie bitēm redzēja līkuojam ve̦cuo tē̦vu;

2) Absprünge, Haken machen:
zaķis aizluoba ap kuokiem līkuodams LP.

Avots: ME II, 488

‡ lipaļât Dunika, wiederholt klettern: l. pa kuokiem.

Avots: EH I, 743

luôbît [auch Kr., AP.], -u, -ĩju,

1) tr., schälen, klauben, bolstern:
kartupeļus, zirņus, vēžus, siļķes MWM. IX, 893. tiltiņš nuo luobītiem egles kuokiem A. XX, 163;

[2) mit dem Fusse einen Schlag versetzen:
luobīs pierē zirgs Für. I.] Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen:
kad luabās priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72;

[2) glücken, gelingen
U.] - Subst. luôbîšana, das Schälen; luôbîtãjs, wer schält, ablöst Konv. ² 184.

Avots: ME II, 521

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties ² Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546

luõms (unter luõma),

1): zvejniekam luomu spriest BW. 30923. augstais l. ir tāds, kur vadum ir piecas sešas kailes katrā pusē; šuo vadu me̦t tālāk nuo krasta nekâ ze̦muo luomu (tādu, kur vadum katrā pusē divas trīs kailes) Kaugurciems. tur luoma augstumā un platumā ir smilšu jūŗa Bigauņc. 33; "vieta, kur vadu ve̦lk" Salis;

2): kaķim labs l. gadījies: nuoķēris peli Seyershof;

3): labību kulā kraun luômā Oknist; Abteil eines Zaunes von einem Zaunpfahl (resp. einem Paar Zaunpfähle) bis zum andern
(mit uô ) Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Saikava, Warkl., (mit ùo ² ) Meselau, (mit uo) PV., Wessen; "(kuoka) slaidums" (?) Kaltenbr. (mit uô ): cē̦rtuot grābeklim kātu, jāraugās, ka eglītes l. nebūtu līks; "dzijas gaŗums starp diviem me̦siuvju kuokiem" (mit uô ) Kaltenbr.: es jau vienu luômu (= palaidienu 3) nuoaudu Heidenfeld, Lubn., Mesoten, Saikava, Sessw.; ein Stück, Abteil (mit uô ) Sonnaxt: vienu luômu kājām gāju Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine Reihe von Gebäuden unter einem Dach Bērzgale (mit uô ): kārmu l.;

4): vienu lõmu spīdējā saule, uotru - lija Seyershof. varēja kādu gaŗāku vai īsāku luomiņu būt mierā Janš. Līgava II, 289;

5): šuodien zvejā nav luôma (Erfolg)
Warkl.; ‡

7) "?": meita nuokrituse nuo luôma Oknist, hat ein uneheliches Kind bekommen.
Zur Bed. 3 vgl. auch li. lúomas Tiž. I, 404.

Avots: EH I, 767

lubstãjs: lubstāji lietuoti se̦najiem lubu jumtiem; tuos pagatavuo pārplēšuot uz pusēm re̦snas kārtis un nuotešuot gludu plakanuo pusi: virsū - kâ beidzamuo liek apaļu lubstāju Ramkau. apaļiem kuokiem, kuŗus sauca lubstājus Jürgens 7.

Avots: EH I, 759

ļurgt,

[1) weichen
Warkl.: kuoki sāk ūdenī ļùrgt Jürg.;]

2) = pūt: ve̦cas sēnes sāk ļurgt, ļurdzin Los. n. Etn. IV, 131; vgl. auch ļurdzêt.

Avots: ME II, 544

lûzt (li. lúžti), lûstu, lûzu, intr.,

1) brechen:
kuoki, zari lūst. sirds lūst. kājas aiz nuoguruma tīri vai lūza Lautb. tam jānuotiek, vai lūst, vai plīst, das muss um jeden Preis geschehen. kur sāk tā pielikt ruoku, tur darbs kâ lūzdams lūst, da geht die Arbeit herrlich von statten Stari II, 205;

2) niederkommen, gebären.
Subst. lûzẽjs, wer od. was bricht: kam tu lūzi, uozuoliņ, vai nav kuoku lūzējiņu? lûšana, das Brechen; lûzums, das Gebrochene, das Gebrochensein, der Bruch. (Zu laûzt (s. dies).]

Avots: ME II, 521

maĩšu, Adv., gemischt: bē̦rzs aug birzēs vai maišu ar citiem kuokiem Konv. ² 336. maišu maišām, bunt durcheinander; maĩšu labība, das Mengkorn C. maišu meži, die Mischwälder Konv. ² 2409; maišu tauta, das Mischvolk; maišu valuoda, die Mischsprache, ein Kauderwelsch U.

Avots: ME II, 552

mâkuots: kas m. (= kas pruot), tas nuoskatās mežu. (kur labāki kuoki) Frauenb. ja nepruoti strādāt, paskaties mākuošam pakaļā! ebenda. viņa radās mākuote tuo darīt Dunika.

Avots: EH I, 790

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

I mar̂ga,

1) das Geländer:
dzelzs tilta margas MWM. v. J. 1896, S. 770 [Lesten]. Anna apsēžas uz margām Vēr. II, 464;

2) "zirgu piesienamie kuoki (pie kruoga u. c.)": zirgu piesiet pie margas Aps. III, 19. zirgi jau bez griešanas... pieskrien pie apkrimstām margām A. v. J. 1901, S. 771;

3) die Gallerie, das Kirchenchor, die Emporen
U.: dziedātāji nuostājas uz margām Adsel;

[4) margas "Gardinen"
Borchow; "fein gestrickte Zacken" Zaļmuiža;

5) mar̂gas Warkl. "die Hölzer unter einer
sìena kaudze"]; ietaise (Einrichtung): padarīšana": man visa marga izjuka Altenwoga. [Wenigstens in den Bed. 1-4 nebst me̦rga zu urslav. merža "Netz, Gitter", s. Fortunatov AfslPh. IV, 580, Berneker Wrtb. II, 38 f., Trautmann Wrtb. 182, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 27.]

Avots: ME II, 563

màukt,

1): m. kuokiem mizas nuost Siuxt. m. ce̦puri galvā Warkl. es visu vasaru divējas zeķes maucu (trug 2 Paar Strümpfe)
Linden in Kurl.;

3): auch AP., KatrE., Schujen: tupeņus m. Jürgens 154. saknes mauc veļi rudenī Ramkau. piecpadsmitā augustā sīpuoli jāmauc nuost ebenda;

4): jis mauce pa ceļu, atpakaļ nepavērēs Warkl., Zvirgzdine. man jāmauc uz dārzu Salis; ‡

5) schwungvoll schlagen
Auleja: maucis ar vē̦zdu par aci. Refl. -tiês,

1): m. zeķes, cimdus Frauenb.; ‡

3) m. pruojām, sich eilig davonmachen
Jumpraweeten n. Diet.: maucies pruojām pa uotrpus mājai, kamē̦r gūstītāji vēl runājuši pagalmā Kaudz. Izjurieši 86. Zur Bed, vgl. auch ‡ ìemaukt II.

Avots: EH I, 786

me̦sls,

5): auch Dunika; ‡

7) me̦sli "kuoki">kuoki" (?) Assiten: lielie m. un mazie m.

Avots: EH I, 801

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mežs [li. mẽdžias "Wald, Baum", apr. median "Wald"],

1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;

2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;

3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;

4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. ² 472, Trautmann Wrtb. 173.]

Avots: ME II, 611

miliķis, [wohl = miniķis II]: dīķu dambjuos ietaisītas stelles ar trim stāviem kuokiem; viduvējais kuoks, kas de̦r ūdeņa saturēšanai un nuolaišanai, tiek saukts par miliķi Blieden n. Etn. II, 49. [Wohl dissimilatorisch aus miniķis.]

Avots: ME II, 626

I milˆzis [auch Kl., Wolm., PS., Lis., Drosth., Jürg., Serbigal, AP., Nerft, milˆzis ² Līn., Salis, Ruj., Dond., Bauske, mil˜zis Bl., Nigr., bei Glück dat. pl. milziem V Mos. 2, 11; Josuus 13, 12], auch milzu vīrs U., f. milzine LP. VI, 1, 28 (aus Ober - Bartau), der Riese (bibl. auch: der Tyrann): re̦sni kuoku milži JR. IV, 29. - der Gen. milža zur Bezeichnung von etwas sehr Grossem, Riesigem: milža ķēve LP. I, 89. kaķis nuoturējis vilku par milža peli III, 98. [Auf einem nom. s. milzs (s. auch Le. Gr. 51) deuten auch Verbindungen wie milˆza mežs Jürg., Arrasch, milˆzu kuoki PS. (neben daudz milˆžu!), milzu priede LP. V, 412, milzu čūska und der Name Milˆzu kalns (auch nach Lautb. nom. milˆzis, gen. milˆza). Nebst li. mil˜žinas "eine Riese" wohl zu le. milzt "schwellen" (s. dies und Wiedemann BB. XIII, 305); vgl. auch milns I.]

Avots: ME II, 628

mizaîns, rindig, schalig: mizaini kartupeļi, kuoki Smilt., Bers., Lub.

Avots: ME II, 639

mudît, - u od. - ĩju, tr., anspornen, antreiben, anpurren, ermuntern Lös. n. Etn. IV. 147: mudī viņus uz darbu! Mar. n. RKr. XV, 127. viņš mudīja arī citus pie darba ķerties JR. VII, 121. Refl. - tiês,

1) sich beeilen
[Lis., Jürg.], sich eilig begeben, streben, emsig sein: es muldījuos uz mājām Mar. n. RKr. XV, 127. draudzes dze̦nas un mudās uz lielajiem kuokiem aiz izcirtuma Blaum. lai katrs savuos darbuos muduoties BW.;

[2) nach etwas verlangen
AP.] Vgl. das üblichere mudinât.

Avots: ME II, 659

neskàitãms, unzählig: neskaitāmi kuoki aug mežā.

Avots: ME II, 733

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

‡ ņìšķêt ² Oknist n. FBR. XV, 186, = ņīkš(ķ)êt: vēja luocīti kuoki mē̦dz ņ.

Avots: EH II, 115

nùoaûgt, intr.,

1) bewachsen:
te vēl viss bij ar mežu nuoaudzis JR. IV, 154. lai tas tâ nenuoaugtu, ka vairs gan˙drīz nevarē̦ru pazīt LP. VII, 88;

2) gewachsen sein, gewöhnlich gut gewachsen sein:
stalts gan esi nuoaudzis LP. V, 225. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli nuoauguši (Var.: saauguši, uzauguši) BW. 7356. nu miezīši nuoauguši 13781, 3. labība nebij labi nuoaugusi LP. VII, 216. gaŗi, līki nuoauguši kuoki;

[3) sclecht geraten:
labība nuoauguši U.].

Avots: ME II, 757

[nùodrauzât "abschälen": n. mizu Warkl. - Refl. - tiês, sich abreiben: kuoki vē̦tras laikā nuodraudzājas Warkl.]

Avots: ME II, 776

nùoē̦nuôt, tr., abschatten: kuoki nuoē̦nuo laukuos labību Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 782

nùogâzt

1): kādi kuoki te tiek nuogāzti (= nuocirsti)! Frauenb.;

3): n. visu gabalu Kaltenbr.; ‡

6) eilig hinfahren:
n. uz Duobeli Siuxt; eilig hingehen Strasden. Refl. -tiês: tad nu gan ilgi zvana, - laikam ir kāds lielmanis nuogāzies (= nuomiris) Orellen. piedzēr[i]s iedams nuosagāzu Tdz. 56621.

Avots: EH II, 45

nùoĩlêt "nuostiprināt" Kaugurciems: n. laivu ar aires kuokiem, lai neapgāžas.

Avots: EH II, 49

nùokvêpêt,

1): kuoki, aiz krāsns stāvē̦dami, nuokvēpējuši me̦lni Seyershof;

2): kadiķa dūmi nuokvēpē gaļu dikti me̦lnu Siuxt. dūmi bruņas nejauki nuokvēpējuši Dünsb. Od. 237.

Avots: EH II, 59

nùolapuôt, nuolapt Schwanb., intr., ablauben, abwelken: kuoki nuolapuojuši. lapas sāk nuolapt Schwanb.

Avots: ME II, 808

I nùolìkt [li. nuliñkti], intr., sich herab -, niederbeugen, sich niederbücken: tai zariņi nuolīkuši uz citām āriņām BW. 12442. līkas kājas nuolīkušas 1425. kuoki rudeni bagāti nuolīka ar augļiem U. b. Ieva nuolīka pār darbu MWM. XI, 175. Refl. - tiês, sich niederbeugen, sich niederbrücken: nuolīkstas pie slimnieka A. XX, 322.

Avots: ME II, 811, 812

nùolùocît, tr.,

1) abbiegen, ab-, niederbeugen:
visi mani ruožu kuoki kâ lazdiņi nuoluocīti BW. 33623, 14. viņš nuoluoka tuos, kas augsti dzīvuo Ez. 26, 5. es tevi kâ nieku nuoluocīšu, ich werde dich leicht im Ringkampf überwinden. tē̦vs dē̦lu nuoluoka pār cisku un peŗ Dünsb. ak tu nuo˙luokāms! ach du Taugenichts, Verfluchter! [Dond.];

2) biegend umwinden:
tautietis savu ce̦purīti zaļu zīdu nuoluocījis BW. 15221, 2; [3) auffressen (ironisch): suns nuoluocījis de̦su apguļas zâlē Salisb.;

4) durchprügeln:
muguru ar kuoku nuoluocīt B. Vēstn., Bers., Arrasch. ak tu nuo˙luokāms Dond. (zu jem., der Prügel verdient hat).] Refl. -tiês,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
ceļi neviļus nuoluocījās Kaudz.;

2) trödeln, die Zeit ohne ernste Arbeit verbringen, sich ernster Arbeit entziehen:
saimniece ar meitām šâ tâ nuoluocījās LP. IV, 146. [tu tik tâ nuoluocies vien, ne˙kāds liels darba darītājs neesi Dond.]

Avots: ME II, 814

nuõma [auch Bl., Līn., nuôma Prl.] (li. núoma ), die Pacht, Miete, die Abgabe: visi kuoki nuomu deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. [nuomas nauda U., Pachtsumme, Steuer. Nach U. in Livl. nicht gebräuchlich. Zu nemt; vgl. Walde Wrtb.2 528 f., Mahlow AEO. 119, Meringer IF. XVIII, 239.]

Avots: ME II, 815

nùopḕ̦rslât, nùopḕ̦rsluôt Spr., nùopā`rsluôt, sich mit Reif (auch Staub Spr.) bedecken: kuoki nuopē̦rsluojuši.

Avots: ME II, 828

‡ nùoplaukt Warkl., = ‡ izplûkt: kuoki vēl pavasaŗa nuoplaukumu. nùoplàukums.

Avots: EH II, 75

I nùorìest,

1): kāpuosti nuorietuši (verwelkt) Golg.;

2): sijājuot n. kaņepēm gružus Renzen. Refl. -tiês,

1): kuokiem lapas nuorietās bez vēja Jauns. Raksti III, 303. nuosieta kārpa vai pautu kule nuoriešas Renzen;

3): piens guovij sāk n. Vank.

Avots: EH II, 81

nùoruocît,

1) [die Hand reichend begrüssen
Vīt.]: znuots ve̦cuo nuoruocīja [schüttelte sich begrüssend dem Alten die Hand?] MWM. VI, 835. ve̦cais šuo ilgāk nuoruocīja VIII, 411. [aizgāja labs brītiņš, kamē̦r visus nuoruocīja Vīt.;

2) "(den aufgestreiften Ärmel) zurückstreifen"
Sessw., Selsau, Druw., Lös., ("mit uõ") Pampeln, (mit uô ² ) Alt-Rahden, Kursiten;

3) "mit den Händen (etwas) vollziehen, tun":
tuo auzu gabaliņu nuoruocījām (ar ruokas izkapti nuopļāvān:) īsā laikā Dickeln, Bers. nuoruocīt me̦tus nuo šķē̦rskuokiem, mit den Händen abwinden N.-Peb.; "mit der Hand abschneiden" Bers.]

Avots: ME II, 842

‡ nùosadinât (mit hochle. a od, ā aus e, resp. ē, ?) bepflanzen: visu ceļu ... nuosadinās ar augļu kuokiem Pas. VII, 980 (aus Rositten). In Višķi mit â aus ê̦

Avots: EH II, 83

nùosêdinât, ‡

2) bepflanzen:
n. visu sādu ar augļu kuokiem Višķi.

Avots: EH II, 84

nùošķibêt, nùošķibît,

1) abästen, abhacken, abblatten:
zari jānuošķibē LP. VII, 576; [nuo kuokiem nuošķibît (abreisseri) augļus Celm.];

2) aufessen:
viņš nuošķibīja divus raušus;

3) intr., hingehen, zurücklegen:
viņš nuošķibījis lielu gabalu.

Avots: ME II, 865

nùošķibît (unter nùošķibêt),

1): kuoki ... jau nuošķibīti (= augli jau nuoje̦mti nuo kuokiem) Jauns. Augšz. 109. aitas nuošķibī (= nuorauj un nuoē̦d) kāpuostiem lapas N.-Peb.

Avots: EH II, 95

nùotrumpêt, [nùotrumpuôt Dond., abkappen Bielenstein Holzb.: nuotrumpuot kuokiem zarus. bišu kuokiem mežā gali jānuotrumpuo, lai drava neaizaug Dond.]

Avots: ME II, 877

nùovārît, ‡

2) abprügeln:
rijniekam nuovārīja muguru sešdesmit kuokiem Kaudz. Izjurieši 201. Refl. -tiês,

2): cūkas nuo ceļa zemē, purvā iekšā, ka nuovārās vien Pas. VIII, 91; ‡

3) kochend (siedend) sich vermindern:
ēdiens ... nuovārījies Pas. XIII, 45.

Avots: EH II, 106

‡ nuožārbîtiês Lemb., eine gewisse Zeit hindurch klettern: n. visu dienu pa sē̦tām un kuokiem.

Avots: EH II, 110

‡ nùožaûdîtiês Meselau, eine gewisse Zeit hindurch hin und her laufen, klettern od. böse Streiche machen, die Zeit totschlagen: n. visu dienu pa kuokiem.

Avots: EH II, 110

[pakāpelêt, ein wenig od. eine Weile kāpelêt: p. pa kuokiem.]

Avots: ME III, 43

palãps [li. palopas],

1) ein Instrument, ein Griffel, mit dem man die zweite Sohle
(palāpi) den Bastschuhen anbringt [Fest., Stelp.]: palāpiņš nuo kauliņa taisīts vīžu palāpīšanai Erlaa. palāps ir pastrupi nuodrāzts kuoks, ar kuŗu nuoplēš kuokiem mizu (sevišķi nuo eglēm) bišu struopiem Bers.;

2) gew. Plur. - die Unterlage, namentlich die zweite Sohle der Bastschuhe und
[palāpis Remten] Schlittensohlen Bers., Lub., Birzm., Etn. IV, 162. viņš vīzes darīja un palāpus lika Vīt. savas meitas tiltam lika palāpam (Var.: palāpuos) BW. 20957.

Avots: ME III, 57

‡ paluôcis ² AP.: paluoči ir divi kuoki mieta re̦snumā un kādu četru pē̦du gaŗumā; paluočus lietuo malku ve̦duot: uz ragavu uzkalām paliek divus paluočus un tad kraun gaŗuo malku ragavās.

Avots: EH II, 153

pãrkārēm, [Adv., hinausragend über]: sienas akmeņus vienu pārkārēm par uotru saslienuot A. XV, 308. [uz salmu jumta šķuores uzlikti kuoki pārkārēm Vank., Sessw., Lös.]

Avots: ME III, 160

pãrmàkt, tr., überwältigen, überwinden: šķīstuo mīlestību pārmākuse mežuonīga kaislība Janš.; [überanstrengen: viņš pārmāc ir cilvē̦ku ir zirgu Vank.; niederdrücken, unterdrücken: lielie kuoki pāraug un pārmāc mazuos N.-Peb. - Refl. -tiês, sich überanstrengen: viņš pārmācas par daudz ar darbiem Vank.].

Avots: ME III, 166

pãršļauku, Adv., [in die Quere, kreuz und quer]: Marija pāršļauku saļima J. Allun. [ nuolauztie kuoki gul pāršļauku. vinš pārkrita man pāršļauku pāri Jürg.]

Avots: ME III, 181

parūdinât, parudît, tr., weinen machen: ai zemīte, rūdaliņ, tu parūdi dažu labu; tu parūdi ["?"] kuokiem lapas, tu māmiņas āuklējumu BW. 27551. parūdinu brāleliņus 17920.

Avots: ME III, 92

pãrvḕrst,

1): radījumi, kas savu vietu nevar p. (wechseln),
... kuoki, krūmi ... Pēt. Av. IV, 21. ‡

3) "?": kur nuokrita asariņa, tur pārvērta (verwandelte sich?)
sudrabiņu BW. 3909, 2 var.; ‡

4) stāv acis pār˙vērtis, steht mit verdrehten Augen
Oknist. n. FBR. XV, 162.

Avots: EH XIII, 216

[patrepêt, ein wenig verwittein od. trocken faulen: kuoki jau drusku patrepējuši.]

Avots: ME III, 124

paviedêt,

1): citi ... bē̦rni paviedēja Pas. VII, 106 (aus Lettg.);

2): viņš izdzirda tikai brīkši ... un paviedēja kaut kuo raibu nuozūdam grīdā Jauns. Raksti V, 230. ‡ Refl. -tiês, ein wenig sichtbar werden (?):
redzēt zvē̦ru ... dabūja tikai ..., kad lācis drusku paviedējās starp kuokiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 169.

Avots: EH XIII, 191

‡ pègle ² Auleja, Skaista, = paegle: visi kuoki taišņi auga, p. (> ostle. pēgļa) auga līkumuos Tdz. 37951.

Avots: EH XIII, 227

pìekaķēt, piekaķuōt, behauend anpassen: piekaķuo un izruobuo baļķus RKr. XI, 84. lai kuoki uzgultuos viens uz uotru, viņi jāpietēš (jāpiekaķē) Konv. 1338.

Avots: ME III, 255

pìemest,

1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;

2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;

3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;

2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;

3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;

4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;

5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;

6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.

Avots: ME III, 271, 272

pìesar̂muôt, bereifen: kuoki piesarmuojuši balti JR. VII, 105.

Avots: ME III, 287

pìeslīcinât, (eine Flüssigkeit) mit Sinkendem anfüllen : p. upi ar kuokiem Warkl.

Avots: ME III, 292

pìetèst, pìetest Wid., zuhauen, zurechthauen, durch Behauen passend machen: lai kuoki uzgultuos viens uz uotru, viņi jāpieteš Konv. 1338.

Avots: ME III, 303

‡ pil˜nziêdā (loc. s.), in voller Blüte: dārza kuoki stāvēja p. Daugava 1939, S. 126.

Avots: EH XIII, 233

plaĩksnîtiês N.-Peb., plàiksnîtiês ² Lis., Golg., Kl., plaîksnîtiês C., Kreuzb., plaiksnuôtiês Etn. IV, 165, (hin und wieder) scheinen, leuchten: varēja redzēt plaiksnāmies smagu saules gaismu A. XX, 644, Salisb. pa miglāju plaiksnījās lē̦na gaisma Saul. I, 58. pie horiconta plaiksnuojās garās strīpās ruožaini debestiņi Stari I, 168. blāzmai caur kuokiem plaiksnuoties Austriņš. grūti bija nuoteikt, kas plaiksnījās viņa sejā. man likās, ka viņš smīnēja Jauns. Urspr. (mit -ksn- aus -skn- ) wohl gleichbed. mit plaikšķîties (vgl. plaisīties, atplaiksnīties und ādas atplaiksnījumi "saplaisājumi") und in diesem Fall zu plaîsa, plîst, plaišķīties; vgl. auch plīksnîties.

Avots: ME III, 314

pludinât Treiden, Zögenhof, Selg., Kandau, Wandsen, Dond., Dunika, Behnen, Lautb., Gr.-Buschhof, plûdinât, fakt. zu plūst, tr.,

1) ergiessen, machen, dass sich etwas ergiesst,strömt, flutet:
avuots plūdina savus ūdeņus pa V. upi LP. VII, 361. aukstums straujāk plūdina asinis caur ādas asinstraukiem Pūrs III, 75. asariņas pludinuot Seif. III, 2, 184. saule gar mājas stūri plūdināja savu gaismu Zalktis II, 30. ziedi plūdinci ap viņu savu smaŗšu JR. IV, 158;

2) wässern; begiessen; fruchtbar machen
U.;

3) schwimmen tassen, schwimmen:
pl. malku, Holz flössen. būvkuoki un malka tuop paŗ viņu (Gauju) pludināti Plutte 7. ūdens matus plūdināja BW: 30894,10. vilnītis pludināja ziedu tālāki Mācitāja meita 43. daži pludināja ar spieķi dzelzcela grāvī . . . izkurcējušuo le̦du Vēr. II, 1031;

4) zirņus plūdināt, Erbsen weichen
St., U. Refl. pludinâtiês, schwimmen: šķirsts pludinājās jau nedēļām JK. V, 1, 13; Pas. I, 409 (aus Krons-Behrshof). grima, grima, nenuogrima, uz ūdeņa pludinājās JK. I, 153.

Avots: ME III, 353, 354

pũdinât, fact. zu pũt, tr.,

1) faulen lassen:
kuo kuokiem lapas dara? Zemi vien pūdināja (Var.: trupināja, trūdināja) BW. 33602 var.

Avots: ME III, 445

II pumpurêt "kuokiem">darīt tādu kâ pumpuri pie kuokiem" Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 411

punaîns, knorrig: arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši, ķēmīgi saliektiem zariem, punaini Vēr. II, 1.

Avots: ME III, 412

I pūpuôt,

1) pũpuôt MSil., auch pūpât U., pūpât Nigr., Bauske, tr., wiegen (Kinderwort):
kas tuo šūpuoja, kas tuo pūpuoja? De̦glavs Riga II, 1, 163. tā (māte) mani šūpuoja, tā mani pūpuoja Bārda. kuoki šņāca, raganas savuos zaruos miegu papuodami Kra. Vīt. 109;

2) intr., in der Wiege schlafen
U.

Avots: ME III, 448

ràisît (li. raišýti "fortgesetzt ein wenig binden") C., N.-Peb., Walk, Neuenb., PS., Arrasch, raĩsît Selg., Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Wolm., Jürg., Nitau, Līn., Tr., Iw., raîsît ² Bl., Salis, Dond., Kandau, Ekau, ràisît ² Kl., -u, -ĩju, tr.,

1) reissen
St., Bergm. n. U.; lösen, loslösen, losbinden, losreissen: Sprw. jauns mazgls vîegli raisāms. viņa raisīja kukuļa nastiņu vaļā Kaudz. M. 18. re̦dzu pîrmuo zaru, kas lapas raisīt sāk Rainis. jau rudzīši vārpu raisa BW. 27958, 1. saules stars raisa nuo ruožupumpura... skaistākuo zîedu Austr. kal. v. J. 1893, S. 41. visus debess spēkus es varu raisīt R. Sk. II, 86. šķir, dieviņ, manu celu, raîsi manu vaiuodiņu! BW. 32154. mēies kâ raisīt raîsīja vaļā uz valuodām Aps. VI, 9;

2) binden
Biel. n. U. Refl. -tîês,

1) sich lösen, loslösen, losmachen, losbinden, losreissen:
lapas jau nuo kuokiem raisās J. R. IV, 25. vai puķītes nezied vis jaukāk, kad pumpurīši vaļā raisās? Mācītāja meita 4. kad nuo jauna ruozes raisās Rainis. (tautu meita) nuostu manus svārkus grūda, nuostu pati raisījās (Var.: virzījās, lavījās) BW. 25000, 4. daba raisās iz pirmiem ziediem Aus. I, 53. muiža raisās nuo zemniekiem nuost Vēr. I, 1435. nuo ve̦lna nagiem vaļā raisīties LP. II, 76. valuodas raisīt raisījās MWM. VI, 610;

2) sich auflösen
(in einer: Flüssigkeit): kaļķi vîegli raisās MWM. VI, 731;

3) gedeihen:
Sprw. kad pupas ziedet taisās, tad meitam pupi raisās. saimniecības raisīt raisīsies Purap. Kkt. 135. Zu rist "binden".

Avots: ME III, 470, 471