Paplašinātā meklēšana

‡ àizvēdere M. Ārons "was hinter dem Magen (am Rücken) ist".

Avots: EH I, 62

‡ apēde Tirsen, = apirda.

Avots: EH I, 80

asvêdere, eine Strömlingsart, eig. die Scharfbauchige: ass + vê̦de̦rs.

Avots: ME I, 146

atsê̦de̦ns, auch atsêdiês ūdens, aufgestautes Wasser Aps.

Avots: ME I, 189

‡ bal˜tpavēdere, eine mit einer weissen pavēdere 1: kunele b. BW. 35441.

Avots: EH I, 202

bal˜tvêdere,

4): Huflattich
- auch Oknist; ‡

5) der Frosch
VL. n. BielU.

Avots: EH I, 202

bal˜tvêdere,

1) einen weissen Bauch habend, die Weissbauchige, Epith. des Eichhörnchens:
baltvēdere vāverīte BW. 2651;

2) Steinmarder
Dr.;

3) Schellente (Glaucion clangula L.)
Nat. XXXII, 238; Blassgans (Anser albifrons Pen.) RKr. VIII, 98;

4) Huflattich (Tussilago farfara L.)
Bers., RKr. II, 80, Gänse-Fingerkraut (Potentilla anserina L.) II, 76. bal˜tvêderiņi Neu-Bergfried, Ruhental u. a., Gänsekraut, Gänsefuss.

Kļūdu labojums:
Blassgans = Blessgans
aiz 4) jāiesprauž: Plur. baltvēderes, - Hinter 4) ist einzüfugen Plur. baltvēderes
RKr. II, 80 = RKr. VI, 80

Avots: ME I, 259

bèdelis: ein zu Bedauernder, wem es schwer geht (gew. das Demin. bèdelītis ² ) Festen.

Avots: EH I, 215

bèdelis, f. -le, der (die) Bekümmerte, ein Kreuzträger: ej, bēdeli (Var.: bē̦duli) sila malu BW. 15583.

Avots: ME I, 288

‡ bezbède, eine Sorglose A. Brigadere Dievs, daba, darbs 60.

Avots: EH I, 213

blède (unter blèdis): ak tu b., tautu meita! BW. 15871 var.

Avots: EH I, 228

‡ blêdene ² Strasden, = blède.

Avots: EH I, 228

‡ blēdenieks Ev. Ephes. 6. = blèdnieks (unter blèdis).

Avots: EH I, 228

‡ brẽdeliņš AP., ein Fisch; vgl. brēteliņa.

Avots: EH I, 241

‡ cūkēdesis, Schweinefutter Fest.

Avots: EH I, 280

daũdzêdelība, die Vielfresserei Drawn.

Avots: ME I, 443

‡ II dēdeklis, Ort zum Eierlegen, Niststätte (?): tukšā ligzda ir šīs vistas pereklis. bet tā ar uolām ir uotras vistas d. Janš. Mežv, ļ. I, 177.

Avots: EH I, 318

dēderêt, kakeln, gackern: vista dēderē Lasd. Etn. II, 51, Sessw. n. U.

Avots: ME I, 461

divpēde ,* Dipodie Plūd.

Avots: ME I, 473

divsẽdekļu, divsêžu laiviņa, rati, ein zweisitziges Boot, ein zweisitziger Wagen.

Avots: ME I, 473

dūņēde, ein Fisch Duomas IV. 115.

Avots: ME I, 529

‡ dzelvêdere Dricēni, Makašēni, Nautrēni = dzelvēdzere.

Avots: EH I, 354

êdelîgs,

1): auch AP., Dunika, Ramkau, Salis; ‡

2) zum Essen reizend, schmackhaft
(?): ē. ē̦damais Pēt. Av. II, īp. pielik. 5.

Avots: EH I, 371

‡ ēdelis "wer viel isst" Warkl.

Avots: EH I, 371

‡ êdelišks Gr.- Buschh., Oknist (hier mehr von Tieren gesagt), = êdelîgs.

Avots: EH I, 371

êdesis,

1): auch Lubn., N.-Peb., Saikava; ‡

2) "ein böser Mensch"
Saikava: kuo tu te ēdies kâ ê.?

Avots: EH I, 371

gaŗvêderis, fem. - dere, der (die) Langbauchige: gaŗvēderi, tu jau mani nedabūsi BW. 15213, 12841. panāksnieku gaŗvēderes BW. 34990.

Avots: ME I, 608

[izvē̦de̦ruôt, bäuchig machen Wid.]

Avots: ME I, 827

kaîlvêderis: Demin. nom. plur. kailvẽderīši BW. 25255, 4 var.

Avots: EH I, 574

kaîlvêderis od. kaîlvê̦dars, ein Bettelarmer, eig. ein Kahlbäuchiger: kuopā, kuopā, kailvē̦dari BW. 28255, 1.

Avots: ME II, 133

ķẽde: plur. t. ķèdes ² Kaltenbr., instr. s. "kēdiņu BWp. 1156, 1; ze̦lta ķēdes BW. 8515, 6. nepalikšu ne ar ķēdi (Var.: ne ķēdēs) ķēdējama 9717.

Avots: EH I, 698

ķẽde, auch ķẽrde, šķẽde, die Kette; Pl., die Ketten, Fesseln: ķēdēs slēgt, in Fesseln schlagen. aude̦klu pīt ķēdē Jauns. Baltā grāmata I, 132. [Nebst estn. kēd] aus mnd. kede.

Avots: ME II, 373

kùokēde, Baumfrass Dr.

Avots: ME II, 342

[kuõpsêde ,* Plenarsitzung.]

Avots: ME II, 346

liẽlvêderîgs, grossbäuchig.

Avots: ME II, 503

liẽlvêderis,

2): "badakāsis, nesātnieks" Latv. Av. 1863, № 51.

Avots: EH I, 756

liẽlvêderis,

1) der Grossbäuchige:
lielvēderis tīrumā aris LP. V, 338. atnāks māsa, lielvēdere BW. 15979;

2) ein Fresser
U.

Avots: ME II, 503

mēdeklis, jem., der nachäfft, verhöhnt, ein Spötter: mēdi, mēdi, mēdeklīti! ne tu mani nuomēdīsi BW. 20920.

Avots: ME II, 612

‡ nepieêdelīgs ² Frauenb., unersätttlich.

Avots: EH II, 17

pakaļsêdeklis, der Hintersitz, der hintere, letzte Platz.

Avots: ME III, 40

[pamēde "Krümmung, Bucht": upes krasta pamēde Lubn.]

Avots: ME III, 70

pasêdeklis, der Sitz, ein Gegenstand; worauf man sitzt: viņa iznāca ienest pasēdekļa maisu pajumtē Dz. Vēstn. mē̦slu vedējs nuoliek pasēdekli uz mē̦slu ve̦zma Samiten.

Avots: ME III, 97

pavēdere, pavēderis,

1) der unterste Teil des Unterleibes
U.: viņa pavēdeŗē asi kasīkļi Glück Hiob 41, 21. vilku māte... kākaraiņu pavēderi BW. 30599 var. čūskas pavēdere Etn. I, 11. le̦dus gabali, savas zaļās pavēderes gar kuģa sienām be̦rzē̦dami Skalbe. pavēdera tūska, Teiggeschwulst, Wassergeschwulst (oedema) Preip. 62;

2) der Sattelgurt
Bergm. n. U., Bielenstein Holzb. 529 (pavēderis), ein Gurt Manz. Lettus: nuo se̦dliem karājas pavēdere Manz. Gespr. nebij lāgas zirgu lietas: ...kaņep[ju] šķiedru pavēders BW. 18559.

Avots: ME III, 136

‡ pavê̦de̦rs ² Iw., = pavēdere.

Avots: EH XIII, 189

‡ pēdelējs (Adj.?) "der letztgeborene" Lubn. n. BielU.

Avots: EH XIII, 227

pēdelis, ein Letzter (ein letztes Kind), ein zuletzt Gebliebener: jaunākam dē̦lam, pēdelīšam LP. V, 276. Zu pēdis.

Avots: ME III, 206

I pēdelis: situ ... pēdelīti (Var.: pastarīti), lai tā liela neizauga BW. 7853 var.

Avots: EH XIII, 227

‡ II pẽdelis Ramkau, ein am Hemde zur Erweiterung der Achselhöhle eingelassenes dreieckiges Flick. Vgl. spẽdele.

Avots: EH XIII, 227

‡ pêdevējs ² PlKur., = pêdēj(ai)s.

Avots: EH XIII, 227

plēde "?": kad saule nuogrimst dūmu plēdēs sūrās Duomas II, 1306.

Avots: ME III, 338

I plẽderis, "ein dünnes, leichtes Tuch" Bauske: zīdes plēderīti (Var.: pleverīti) par pupiera pārstiepuse BW. 20658, 5.

Avots: ME III, 338

II plẽderis Ahs., plẽdere Schrunden, = pliẽderis. .

Avots: ME III, 338

III plẽderis "Lärm; Unordnung": mājā liels plēderis N.-Peb.

Avots: ME III, 338

plikvēderis BW. 25255, 4, plikvē̦de̦rs,

1) ein Bettelarmer, eig. ein Kahlbäuchiger:
sasēdaties, plikvē̦de̦ri, nu māsiņa pūru dala! RKr. XVl, 216;

2) plikvē̦de̦ru grupa, apodes Konv. ²

Avots: ME III, 345

plūderu plūderiem iet "?": sācis iet plūderu plūderiem nuoplederējis un bijis pa˙galam LP. VI; 113.

Avots: ME III, 360

prātavē̦de̦rs, s. prātuē̦de̦rs.

Avots: ME III, 380

pràtvē̦de̦rs, prātvē̦dars, prātavē̦de̦rs, prātavē̦dars U., ein Gescheiter, ein Klügling (also in gutem und bösem Sinne, letzteres mehr) U.: gan dažs prātavē̦de̦rs kratīja par Matīsa apsākumu galvu Janš: prātvē̦de̦ra izgudruojums Druva I, 938. briesmīgs prātavē̦dars, ein unverschämtes Grossmaul Biel. n. U.

Avots: ME III, 383

prìekšsēde* A. v. J. 1896, S. 76, prìekšsēdība* Dr., der Vorsitz.

Avots: ME III, 397

pùlksteņķẽde, die Uhrkette.

Avots: ME III, 408

pumpvē̦de̦rs Fausts (1936), S. 144, der Schmerbauch.

Avots: EH II, 325

I rēde: gŗavas jeb rẽdes (in ON.) Plvv. I, 9 aus Alschw.

Avots: EH II, 368

I rēde, Berge am Meere, Dünen Edwahlen n. U. Zu mnd. rat "Reihe", an. rpd "Reihe; Erhöhung, die sich dem Strande entlang hinstreckt"? Oder nebst li. rė˜das, rêda "Anordnung" entlehnt aus r. ряда od. рядъ "Reihe"?

Avots: ME III, 517

II rēde, s. rē̦da.

Avots: ME III, 517

‡ rē̦de̦kls Bērzgale, wer Gleichgestellten Anordnungen zu geben liebt und selbst der Arbeit ausweicht.

Avots: EH II, 368

‡ rẽdenieks Frauenb., Siuxt, BW. 14455, 1, Janš. Līgava I, 209. = rẽdiniẽks.

Avots: EH II, 368

*rēdenis (vgl. rēdens; od. *rēdene?): rēdeni (einen leichten Rock) valkājuši vīrieši vasarā Bolven.

Avots: EH II, 368

rēdens Lubn. n. Etn. III, l, ein eigengewebter Leinenrock, der im Sommer getragen wird. Aus r. рѣдень od. рядень "рѣдно".

Avots: ME III, 517

rēdes: ar ... lûku rēdēm Pas. XV, 17. Nach Sehwers Unters. 99 aus mnd. rēde "Reitzeug, Ausrüstung des Pferdes".

Avots: EH II, 368

rēdes Manz., U., Bielenstein Holzb. 537, 562, Lis. n. FBR. I, 30, rẽdes Abaushof, Salis, rē̦das Aps., Rossgeschmück Manz. Lettus, das Pferdegeschirr, Riemen U.: rēdēm (Var.: rē̦dām) kalti kumeli,rci BW. 5995 var. siksnītēm, rēdītēm kumeliņu neredzēja 31192. ar asinīm drēbes, zuobens, rē̦das Demonw 29. Aus mnd. gerede "Gerät, Zurüstung".

Avots: ME III, 517

rēdeskuoks: dieselbe Etymologie hatte schon Zēvers IMM. 1923, S. 681 gegeben.

Avots: EH II, 368

rēdeskuoks U., der Fieberkuchen. Aus mnd. rede "Fieber" + koke "Kuchen".

Avots: ME III, 517

re̦snvēderis Alksnis-Zundulis, re̦snvēders, ein dicker, wohlbeleibter Mensch, ein Dickbauch: tautu dē̦ls re̦snvēderis BW.21501. apšupnieki re̦snvēderi 12098.

Avots: ME III, 513

sadēderêt, anschreien, andonnern, zusammenpauken Lind. n. U.

Avots: ME II, 610

sêde,* die Sitzung: tiesas sēde, die Gerichtssitzung, -tagung. zinātnieku sabiedrības sēžu laiku Antrōp. II, 5.

Avots: ME III, 823

sē̦de̦kla, s. sēdeklis.

Avots: ME III, 823

sēdekle (unter sêdeklis 1): auch (der Sitz am Webstuhl) Liepna, Mahlup.

Avots: EH XVI, 480

sêdeklis,

1): man gaspaža sēdekli (od. zum nom. sēdekle?) cēla (reichte zum Sitzen)
BW. 33345; ‡

3) "Gesäss"
BielU.

Avots: EH XVI, 480

sêdeklis Kl., Prl.,

1) auch sēdekle, sê̦de̦kla N.-Schwanb., ein Sitz, ein Stuhl U. (sēdeklis), eine Sitzangelegenheit überhaupt, sēdekle, die Bank am Webstuhl Bielenstein Holzb. 402 (vgl. die Abbüd. S. 398); sēdeklis, die Ruderbank Bielenstein 1. c. 611 (Abbüd. s. 608): kur kungam zè̦lta krē̦sls, kur sudraba sēdeklīte? BW. 31292. kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš.;

2) der Sitz, die Residenz
Wid.: Cēsis bij Vidzemes ordeņmeistra sēdeklis Etn. II, 158.

Avots: ME III, 823

sêdele ² N.-Bartau, ein Stuhl, eine Sitzgelegenheit Wid.; sēdels "Siedel" Manz. Lettus: dižs dižam krē̦slu cēla, kas cels man mazajam? dieviņš cēla mazajam sudrabiņa sēdelīti BW. 31191. sêdelis ² Bauske, ein Sitzplatz auf einer Flachsmaschine.

Avots: ME III, 823

sêdelis ² (unter sêdele ² ): auch Diet.; apsēdās uz sēdeli (Bank; oder zum nom. sēdele?) Dünsb. Joc. pas. un stāst. 23.

Avots: EH XVI, 480

sēdenis, ‡

2) ein einquartierter (russischer) Soldat
Pas. XV, 195, (mit ê) Saikava: dzīvuo ... kâ sēdeņu krievs P. V. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH XVI, 480

sēdenis, ein Freischlucker, einer, der nicht arbeiten will Laud.; wohl zu sêdêt.

Avots: ME III, 823

šķẽde: siešu šķēžu pavadā BW. 32911, 2.

Avots: EH II, 633

šķẽde Suhrs n. FBR. VII, 41, = ķēde, die Kette L., U,: tas ar pine̦kliem un šķēdēm bij daudzkārt saistīts Glück Markus 5, 4. ze̦lta šķēdes apkārt viņa kaklu I Mos. 41, 42. šķēžu darbu (Kettenwerk) II Chron. 3, 5.

Avots: ME IV, 31, 32

šķelvēderis Pilda, ein nicht böse gemetntes Schimpfwort für ein kleines Kind.

Avots: ME IV, 27

skrēderêt Wid., skrēderât U., schütteln, Die zwei r deuten wohl auf Entlehnung, weshalb die etymologische Verknüpfung bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 567 sehr fraglich ist.

Avots: ME III, 891, 892

slêde ² Ahs., slẽde(s) Ruj., der Gang, die Spur, sliede: kur luopi iziet caur labību, tur slēdes vien paliek Ahs. Auf r. cлѣдъ "Spur" beruhend? Oder zu an. slóđ "Spur"?

Avots: ME III, 927

šlēderêt, -ẽju Bershot (mit ẽ), Rothof, = slīdêt, glitschen, ausgleiten: kamanas šlēderē pa nuobrauktu ceļu uz vienu malu.

Avots: ME IV, 59

slẽdes, ein zweispänniger Bauernschlitten Kalleten, PIKur.; ein vorn nur wenig nach oben gebogener Schlitten zum Balkenführen Dunika. Nebst li. šlėdės "Schlitten" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 183) aus mnd. slede.

Avots: ME III, 927

šlēdes, eine Art Schlitten: sarīkuo pūraratus (ziemā šlēdes), kurus piebrauc pie klētsdurīm RKr. XVI, 156. Zunächst wohl aus li. šlêdês (s. unter slẽdes).

Avots: ME IV, 59

smẽde: kalējam s. de̦g BW. 20672.

Avots: EH II, 536

smẽde, = kalve, die Schmiede; aus mnd. smede.

Avots: ME III, 960

snèdedzis ² , sneidedzis "ein Eisen zum Ausschlagen von Löchern" Zalmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168.

Avots: ME III, 976

spẽdele: auch ein gewisser Teil eines Handschuhs s. RKr. XVII, 32.

Avots: EH II, 549

spēdele Bl., C., Alt-Autz, Dond., Katzd., Wid., spẽdelis PS., Karls., spēdeliņa Mag. XIII, 3, 57, spēdeliņš Kaugershof, V., spēdelīte Nerft, der Spädel (hierauf beruhend) an Kleidungsstücken U., ein auf der Schulter (Dond. oder in der Achselhöhle Wessen) ins Hemd (zur grössern Dauerhaftigkeit) eingelassenes Stück (Litze) Mag. XIII, 3, 57: spēdelītes ir drēbes gabaliņi, kuo iešuj kre̦klu padusēs, lai tik ātri neplīst Nerft. izgriez (kre̦klam) nuo labās puses spēdeli JlgRKr. VI, 46. šim kre̦klam platas spēdeles Dond.

Avots: ME III, 991

sprēdekle, derjenlge Teil des Spinnrockens, an dem der Flachs angesteckt wird Mag. XIII, 2, 68, Lind. n. U., der Wockenstock Bielenstein Holzb. 379, 380 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 1016

‡ sprēdele Strods Par. vōrdn. 163 "?".

Avots: EH II, 558

‡ sprēdelêt Strods Par. vōrdn. 163 "?".

Avots: EH II, 558

sprèdenis ² Lös., das Spinnrad.

Avots: ME III, 1016

sprèdiêns ² Lös., das zu Spinnende Wid.: mājās e̦suot daudz sprēdiena sakrājies Austriņš M. Z. 82. būtu atne̦susi kādu sprēdienu (etwas Wolle od. Flachs zum Spinnen)! Lös.

Avots: ME III, 1016

stēdes vieta, der Standort N. - Bartau: lai tālab ejuoši platā pasaulē katrs savu darbu un stēdes vietu meklēt Pas. II, 177 (aus Ob.Bartau). Nebst stē̦das aus mnd. stede "Stelle, Platz"?

Avots: ME IV, 1062

tàukvê̦de̦rs od. tàukvêderis, ein Schmeerbauch (als Schimpfname): rumbenieki-taukvēderi BW. 12866, 2.

Avots: ME IV, 138

‡ trẽdele Seyershof "juoks"; vgl. ‡ trẽdelêt.

Avots: EH II, 693

‡ trẽdelêt Seyershof "jautri čaluot". Aus d. trödeln?

Avots: EH II, 693

vēdeklis, ‡

2) "?": uz ... laivas vēdekļiem Bigauņc. 42.

Avots: EH II, 774

vēdeklis, der Fächer: izplēš milzu vēdekli Asp. IV, 63. ziedu lapiņas... kâ vēdeklis atveras A. XX, 763.

Avots: ME IV, 548

vêdenis,* der Ventilator.

Avots: ME IV, 548

vê̦de̦rainis Druva I, 134, ein Dickbäuchiger.

Avots: ME IV, 548

vê̦de̦raîns Vīt., dickbäuchig: (fig.) vē̦de̦rains trauks MWM. X, 600, Arrasch, Dond., Golg., Jürg., Lubn., Oknist, Schujen, Schwanb., Sessw., Stenden, Wandsen. vē̦de̦raina krūzlte A. XX, 644. siena kaudzes, tādas vien vē̦de̦rainas Niedra Bār. 60.

Avots: ME IV, 548

vēderelis (unter vê̦de̦rs): auch Tdz. 57485, 4.

Avots: EH II, 774

‡ vê̦de̦rgals BW. 34400, das (untere und äussere) Ende des Bauches.

Avots: EH II, 774

vê̦de̦rgraîzes: der Sing. vē̦de̦rgraize Pas. XII, 507.

Avots: EH II, 774

vê̦de̦rgraîzes MWM. VIII, 806, vê̦dargraîzes, Leibschmerzen, Kolik. vê̦de̦rguļa, vê̦darguļa, vê̦dē̦ra guļa St., U., die Ruhr: viņi nuomira ar vē̦de̦rguļu A. v. J. 1900, S. 577. pret ve̦darguļu dzeŗ šnabī ieraudzē̦tas muš-mires Etn. IV, 169, vē̦de̦rguļā - tad ļautiņi stipri mira Saul. III, 169.

Avots: ME IV, 548

vē̦de̦rguļa: auch Seyershof, (Bauchtyphus?) AP., Sonnaxt.

Avots: EH II, 774

vêderîgs, volleibig St., U.: v. trauks PS. vēderīga (mit breiter Mitte) laiva Adiamünde, Salis. vēderīga meita Salisb.

Avots: ME IV, 548

vêderiņi, s. vê̦de̦rs.

Avots: ME IV, 548

vêderiski, Adv., bäuchlings: vēderiski vilkties pa le̦du Salis. nuodilušas nabas vēderiski ve̦lkuoties Zobg. kal. v. J. 1908, S. 68.

Avots: ME IV, 548

vêderišks Vīt., = vêderîgs: cūka ir vēderiška, būs apgājusies Vīt. vêderišks sivē̦ns Saikava, Sehren.

Avots: ME IV, 548

vê̦de̦rliga, = vê̦de̦rguļa: miruši vē̦de̦rligā A. v. J. 1900, S. 295.

Avots: ME IV, 548

‡ vê̦de̦rmēle Bers. "die Milz."

Avots: EH II, 774

‡ vêdernīca oder vê̦de̦rnīca Auleja, Magenschmerzen, Diarrhöe.

Avots: EH II, 774

vêdeŗuôt,

1): auch (mit ê ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 774

vêdeŗuôt,

1) vēderuôt U., einen kranken Leib haben
U., Durchfall haben: bē̦rns vēdeŗuo (vēderuo Biel. n. U.) JK. VI, 51, (mit ê ² ) Nigr., Nikrazen, das Kind hat (etwas) Durchfall. (guovs) ne vēderuoja, ne citādi kâ sirga Janš. Čāp. 35;

2) "faul arbeiten"
Frauenb.

Avots: ME IV, 549

vê̦de̦ruôt Nötk. "mit vorstehenden Erhabenheiten versehen".

Avots: ME IV, 549

vê̦de̦rplêve: "Diaphragma" ME. IV, 548 zu ersetzen durch "Bauchfell".

Avots: EH II, 774

vê̦de̦rplêve Vēr. I, 976, das Diaphragma.

Avots: ME IV, 548

vê̦de̦rs,

1): auch C., Kaltenbr., (mit ê̦ ² ) Siuxt; par vē̦de̦ra lāpījumu BW. 20277. vê̦de̦ri Kaltenbr., Eingeweide von Tieren.
par vē̦de̦ru (die Kost, ohne Geldlohn) strādāt BielU. ganam nedeva algu, bet vē̦de̦ru un kādu lindraku Siuxt; "skalu plēšamā kuoka iekšējā daļa, nuo kuŗas izje̦mta serde ebenda;

2): "siena vai labības kaudzes vidējā (platā) daļa" Siuxt; vê̦de̦ri Ramkau "gruoda apaļie sāni."

Avots: EH II, 774

vê̦de̦rs (li. vė´deras "Magen" in Volters LChr. 377, ₄₀ und 378, ₄₂ , apr. weders "Bauch" ) Arrasch, Jürg., KatrE., Lubn., Neuenb., Schujen, Zvirgzdine, (mit ê̦ ² ) BL, Dunika, Iw., Līn., Nigr., Ruj., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen, vē̦de̦rs Glück, U., vê̦dars AP., Nerft, Preili, PS., Saikava, Wainsel, Wolm., (mit ê̦2) Dond., Frauenb., Kand., Lemsal, Rutzau, vē̦dars Ugalen n. FBR. VII, 18, vē̦dars U., ein Demin. vēderelis R. Sk. II, 65,

1) der Bauch:
Sprw. vē̦de̦rs nav spieģelis (sagt man zu einem, der alles verschmäht) Br. sak. v. 1356. vē̦de̦rs nav grāmata 1357. nu vē̦de̦rs par kungu (von jem., der zu viel gegessen hat) Bers. vē̦dē̦ru sajuozt LP. I, 79. pilns vēdēriņš BW. 2953. caurs vē̦de̦rs,

a) Durchfall
St., U., Golg., Salis: uozuola mizas, savārītas, lietuo pret cauru vē̦de̦ru Etn. I, 110;

b) der Bruch (Krankheit).
jē̦ls vē̦de̦rs, ein Magen, der schlecht verdauf St., U. vē̦de̦ra apstāšana, Verstopfung U. salmu od. sìena vē̦de̦rs, der Hängebauch bei Pferden Lopkopība II, 88. abi... nuolika labus vē̦de̦rus (assen sich tüchtig satt) LP. VI, 254. tam es neticu tādas pasakas R. stāsta pats nuo sava vē̦de̦ra (erzählt auf eigne Faust, erdichtet selbst) RA. glasīt vē̦de̦ru (glāsīt Sessw.) Mag. IV, 2, 154, U., faulenzen. vē̦de̦ra daļa od. vē̦de̦ra tiesa od. (fig.) vē̦de̦rs, das tägliche Brot: viņa salasa vē̦de̦ra tiesu. nevarējis nuopelnīt ne maizes jeb, kâ mē̦dz teikt, ne vē̦de̦ra daļas JK. V, I, 64. ne ve̦de̦ru nevar nuopelnīt, er (ein fauler Arbeiter) kann nicht einmal das tägliche Brot verdienen U. mazākais vē̦de̦ru nuopelnīšuot LP. IV, 61. varuot kalpuot par velti - par vē̦de̦ru VI, 368. par ve̦de̦ru darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. Il, 185, par 1 ¹ / ₂ = rublīša un vē̦de̦ru nedēļā JR. IV, 74. strādājuši ... par pus vē̦de̦ra vien Domas II, 963. ietu bez . .. algas un par tādu vē̦de̦ru, kâ tas nu... iznāktu 1090;

2) eine vorstehende Erhabenheit
L., U.: klaipa vē̦de̦rs Alksnis-Zundulis. kaplim zuobi nav taisni, bet izliekti ar vē̦de̦ru uz āru Konv. 1600. kaudzi ar lielu vēde̦ru mest St., eine k. in der Mitte stark erweitern. sìena kaudzei var būt ve̦de̦rs Meiran. vē̦de̦rs (vē̦dars Für. I, unter kāja) apakš kājām od. kājas vēderiņš V., der Fussballen L., St., U. vēderiņš, der Ballen an der Hand Dr.: apkārt īkša vēderiņam A. v. J. 1897, S. 229. Plur. vēderiņi, die Ballen an der Innenseite der Finger Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Lindenberg, Nötk., PS., Rentzen, Sehren, Sepkull, Wolmarshof; die Fussballen U., Adiamünde; die Ballen an den Zehen einer Katze Golg., Lindenberg, Rentzen, Sepkull, Wolmarshof: Mārtiņam... Rakstiņš (Hundename) izrāvis visus vēderiņus un ikrus gurniem Kaudz. Izjurieši 213. Zu li. pa-údrė "pavėdarė" (s. Būga KSn. 1, 239), ai, udáram "Bauch" u. a., s. Walde Vrgl. Wdb. I, 190 f., dohansson IF. II, 15 f., Meillet Et. 168, Osthnff BB. RXIX, 255 und Zubatý AfsIPh. XVI, 418.

Avots: ME IV, 548, 549

‡ vê̦de̦rsâpes Pas. XII, 324, Magenschmerzen.

Avots: EH II, 774

vê̦de̦rzâle: laba v. (Kraut gegen Leibschmerzen) Tdz. 55918.

Avots: EH II, 774

vê̦de̦rzâle, Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.) RKr. II, 71; vê̦de̦ra zâle, Enzian (gentiana centaurea) U.; Plur. vê̦de̦rzâles, vê̦darzâles, Medizin gegen Leibschmerzen: vē̦de̦rs sāp vē̦de̦rzāļu (Var.: ve̦darzāļu) gribē̦dams BW. 2911.

Avots: ME IV, 549

zaļvêdere,

1) der Frosch
Schrunden;

2) ein Fisch;

3) eine Blume
Frauenb., eine Blume mit gelben Blüten, die an feuchten Stellen wächst AP.;

4) wessen untere Seite
zaļa ist (?) Nötk.;

5) der Regenbogen
Warkh., Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 689

zẽdele: Naud. u. a. n. Etn. I, 44, Jūrkalne.

Avots: EH II, 805

zẽdele (wo?), zēdelis Lipsthusen, eine lange Bank aus Brettern (meist entlang den Wänden). Aus mnd. sedel(e) "Sessel" woher auch li. zėdelis "eine transportable Bank" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 200.

Avots: ME IV, 714

zēdelis (unter zẽdele): auch Siuxt n. Etn. I, 32.

Avots: EH II, 805

‡ zè̦de̦rkls ² od. zè̦dar̂kls ² (erschlossen aus ostle. zàdar̂klis ² ) Marienhausen "laidars ar un bez jumta."

Avots: EH II, 805

ze̦mvēders, f. ze̦mvēdere "kam ze̦ms vē̦de̦rs": raunēniešu ze̦mvēderi BW. 10834, 3. dūreniešu ze̦mvēderes 10834 var.

Avots: ME IV, 713

‡ zilvêderis Tdz. 57428, jem. mit blauem Bauch.

Avots: EH II, 807

‡ puntvēderis, ein Dickbäuchiger (?): izskrēja tāds četru gadu p. (gemeint ist ein Knabe) Daugava 1928, S. 1520.

Avots: EH II, 326

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apsìet, tr.,

1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;

2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.

Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.

Avots: ME I, 120

‡ apškilt, mit den durch eine šķiltava erzeugten Feuerfunken besprühen C., Kl., Sessw.: (ēde) jāapšķiļ bez saules vakarā Etn. IV, 52.

Avots: EH I, 119

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... kājas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141

atgùldinât, atguldît Spr. [li. atguldýti], tr., zurücklehnen, betten: viņš atguldināja viņu sēdeklī Rain.

Avots: ME I, 160

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163

atkleberêt, Refl. -tiês,

1): ratu sēdeklim atkleberējušās (nuo tricināšanas) skrūves Jürg.; ‡

2) in einem klappernden Wagen herfahren
Stenden.

Avots: EH I, 148

atmaņa: visi ēde bez atmaņas AP. dzēre bez atmaņas Sonnaxt.

Avots: EH I, 155

‡ atmugure,

1) die Rücklehne, Lehne
Bers.: uz krē̦sla atmuguri Janš. Mežv. ļ. I, 288 (ähnlich Līgava I, 20). lieluo atmugures krē̦slu (Lehnstuhl) Bandavā II, 223. sēdekļa atmugure kamanām I, 265 (ähnlich II, 233);

2) die Stelle hinter dem Rücken
Siuxt n. Fil. mat. 66: paņamu nuo atmugures nuost spanni ar ūde̦nu.

Avots: EH I, 156

atraûgâtiês, atraûguotiês, auch atrauguôt, atraûgtiês, n. L. atraudzêt, atraudzēties, rülpsen, aufstossen: ēdes, atēdis, atraugstas, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. tu atē̦dusies, atraugājusēs viņa labuma, du hast dich gesättigt, bis zum Überdruss sein Gut genossen Vēr. I, 536.

Avots: ME I, 184, 185

‡ atstarpa Land., atstarpe Bērzgale, = star̂pa 1: purvi un . . . e̦ze̦ru ķēdes, kuŗu atstarpas grūti iejemt Pasaules vēsture (A. Grīna red.) I, 490. migluotās kuoku stumbru atstarpās kļūst saskatāmi augumi A. Grīns Dvēseļu putenis II, 39.

Avots: EH I, 171

atzvelˆtene, atzvelˆtne, auch atzvelˆktne A. XVIII, 415, die Rücklehne, Lehne: sēdekļa atzveltne Eldgasts. atzveltenes, atzveltnes krē̦sls, der Lehnstuhl A. XVIII, 119; suola atzveltne JR. IV, 115; vāģi ar atzveltni Kaudz. M. 19.

Kļūdu labojums:
aiz atzvelˆtne jāiesprauž: atzvelˆtnis. -Hinter atzvelˆtne ist einzufügen atzvelˆtnis

Avots: ME I, 213

‡ *aucene oder *aucenis "?": lindraki nebij ne˙kas cits kâ viens bezgalīgs maišel[i]s, ar auceni uz vēdera saraucams Mekons Debess vaļā 9.

Avots: EH I, 183

‡ badsstakle, comm.,

1) ein Nimmersatt:
vedēji badsstakles, tie gaļu apēde BW. 19183;

2) ein Geizhals
Warkl. n. FBR. XI, 107.

Avots: EH I, 198

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

bekste RKr. XV, 107, Schwnbg., ein altes stumpfes Messer oder Beil. be̦ku und biku, eine onomatopoetische Interj. ("mekernd"): apēda Anniņa auniņa gaļu; auniņš gāja biku be̦ku pa Anniņas vēderiņu BW. 19191.

Avots: ME I, 278

bezdêt, -u, -ēju (li. bezdė´ti), fisten. [Dazu als Nomen actionis bezdējiens BW. 35328, 1 od. bezdiens: laida gaŗu bezdieniņu (Var.: bezdējienu) BW. 34394. Dies baltische Werbum ist am ehesten eine Vermischung von pezd- (in la. pēdere und klruss. пездiти "furzen") und der Wurzel von ai. bhastrā "Blasebalg", bhasad- "After"; vgl. Bechtel Probl. 110, Güntert Reimw. 199 und Persson Beitr. 269 f. und 600.]

Avots: ME I, 283

‡ bezsaņ̃ķis Dunika, Kal., fem. -ķe, ein Nimmersatt, ein unersattliches Lebewesen: kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179.

Avots: EH I, 215

buču! Interj. zur Bezeichnung eines schmatzenden, kollernden Tones: kad ierauga jaunas meitas, buču, buču, mer, mer, mer! BW. 21093. apēda Kārlītis auniņa gaļu. buču, buču, muru, muru pa Kārlīša vēderiņu 19191, 1.

Avots: ME I, 344

buncis,

1) das Salzgefäss
Grühn., Naud.; [ eine Salzstampfe Bielenstein Holzb. 267];

2) ein bauchiges Salzgefäss
[bùncis Ermes, C., PS., Salis];

3) ein kleines hölzernes Gefäss;

4) eine Büchse
[Ronneb., Smilt.]: smē̦ru buncis A. XI, 166;

5) der Bauch
(= puncis; [bun̂cis ² Grünwald, buñcis (dicker Bauch) Sessau]): apaļš vēderiņš kâ buncis Burtn.;

[6) ein dickbäuchiger Knabe
(bùncis Ronneb.). Vgl˙li. bunkis, низенькiй толстый человѣкъ; bunk - aus *bumk -?]

Avots: ME I, 350

I buñgât, - āju,

1) trommeln, pauken:
bungas bungāt; b. pie luoga, uz galda;

2) kollern:
bē̦rnam vēders stipri bungā Sassm.

Avots: ME I, 351

bur̂zît, - u, - īju [C., Lis., Ruj., Kreuzb., bur̂zêt ² Bl., bur̃zît Serbigal], tr., reiben, zerknittern: acis. saimniece burzīja savu priekšautu A. XX, 484. [burzi manu vēderiņu! BW. 34963. Vgl. burnīt].

Avots: ME I, 356

‡ četrikãjas (nom. pl.), die Vierfüssler: tādas zivis: č. (vielleicht als četri kājas aufzufassen; Var.: četras kājas), baltvēderes BW. 19389 var.

Avots: EH I, 289

‡ cīpsluonis "?": māteskaite ... izceļas nuo pavēderes jūtekļu cīpsluoņiem Mekons Zelta majas grām. ³ , S. 194.

Avots: EH I, 276

daêst, ‡

2) überdrüssig, langweilig werden
(r. (на)доѣдáть): kulšana gan daēde Kaltenbr. kāzas (nom. pl.) daē̦d Auleja.

Avots: EH I, 301

dene (li. denė "Deckbrett des Kahns"), denis (li. dẽnis "Decke eines Kahnes"),

1) das dreieckige Brett im Hinterteile eines Bootes als Sitz für den Steuermann u. zugleich als Behälter
Mag. VII, 1, 124. denes - sēdekļi laivas priekš- un pakaļgalā Etn. II, 167;

2) die Decke der Kajüte:
apakš deņa, in der Kajüte; virs deņa, auf dem Kajütenborde Mag. II, 3, 117. [Nach Fick Wrtb. III ^4, 199, Trautmann Wrtb. 51 und Persson Beitr. 39 f. zu mndl. denne "Verdeck", ahd. tenni "Estrich" u. a.; aber der Bed. wegen eher wohl entlehnt aus dem Germ., woran auch Sommer Balt. 63 denkt.]

Avots: ME I, 455

de̦pu! Interj., polternd: auniņš gāja dipu de̦pu pa Anniņas vēderiņu BW. 19191.

Avots: ME I, 456

dip! dipu! dipa BW. 24065, Interj. vom Pulsschlag od. Trippeln: dip, dip skanēja ausīs pulss A. XXI, 31. auniņš gāja dipu, de̦pu pa Anniņas vēderiņu BW. 19191. ej, lācīti, dipu, dapu 7129.

Avots: ME I, 469

‡ duderags "?": ze̦ma, re̦sna kruodzeniece, ze̦mu vilka vēderiņu: tuo darīja lieki malki, ceļa vīru duderagi (Var.: kliņģerīši) BW. 19995, 4 var.

Avots: EH I, 339

durnêt,

1): "gedankenvoll od. ohne Arbeit müssig stehen"
Bartau; "beinahe schlummern" (mit ur̃ ) AP.: tur viņš gulēja kaktā un durnēja - ne viņš ēde, ne˙kā;

2): kuo nu ķirmit kaktā sadūkušas un durnē̦damas ... kâ rudens diena, kad nav ne vēja, ne saules! Janš. Mežv. ļ. II; 455 f.

Avots: EH I, 344

dũrums, der Stich, der Stoss: lācis kāpa uozuolā, bite dūra vē̦de̦rā; nuo tā viena dūrumiņa (dūrieniņa) lācim pumpa vēderiņš BW. 2286.

Avots: ME I, 529, 530

dzer̂velce Riebiņi, dzervēdere Lettg., der Regenbogen.

Avots: ME I, 547

‡ êdienis Wessen n. FBR. XIII, 88; Oknist n. FBR. XV,175, Bozchow, Gr-.Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Pilda, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, = êdiẽns; a. s. ehdenne (= ēdeni oder ē̦de̦nu) LLD II, 192.

Avots: EH I, 371

gar̂dêlis, ein Leckermaul, ein Feinschmecker: gardēžus mē̦dz tâ zuobuot: dzeŗ kapiju, badu mirdams Etn. II, 45. viņas nebija gardēdes A. XVI, 358.

Avots: ME I, 602

guôzêt [Kr., PS., C.], -ẽju, guozît, -u, -ĩju, guozât St., U., Elv., guoztīt U., tr.,

1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;

2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês ² Kl.],

1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;

2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.

Avots: ME I, 693

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

gul˜t: prs. gùlstu ² Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ ² auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418

I ìediêgt, einfädeln: viņa šņuorīti iediedza grāmatā D. Kleinb. J. 86. pulksteņa ķēdes gals bij stāvējis kabatā iediegts vai citādi iestiprināts Kaudz. M. 312.

Avots: ME II, 10

ìeguoztiês Trik., = iesakņuoties: sāpes krustuos ma[n uz laikiem ieguozušas Druw. Jancis ieguožas stingrāk uz sēdekļa D. Kleinb. J. 44.

Avots: ME II, 21

ìepît, tr.,

1) einflechten:
matus; krē̦slam sēdekli;

2) verwickeln:
tie iepīti asā cīņā A. XX, 128. Refl. - tiês, sich einmischen, sich verwickeln: viņš iepinās ķildās.

Avots: ME II, 51

īvêt,

3): "pavilkt augšā e̦nkuru, lai zināms gabats ķēdes tiek, kuo palaist" (mit ĩ ) Salis: ī. e̦nkuru augšā. In der Bed. 3 nebst estn. hīwama aus d. hìeven.

Avots: EH I, 502

izbaŗuôt: izbaŗuotu teļu Elger (Günther Altle: Sprachd. I, 64). jāpaduomā, kaî varēs luopus taidu ziemu izbarāt Warkl. putnu visu ziemu ustubā bija izbaŗājuši Kaltenbr. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum Überdruss füttern, sich mit dem Ftittern abgeben:
es izbaŗuojuos, bē̦rni izbaŗuojās, bet (sc.: jē̦rs) neēde AP.

Avots: EH I, 433

izčagât, izčaguôt Laud., tr., locker machen, auswühlen: cūka izčaguojusi ēdesi. ēd uogas nuo vietas! nav labi izčaguot Laud. cūkas izčagājušas nekultuo labību, dārzu AP.

Avots: ME I, 722

‡ izdēzt, hervorstrecken (?): sēdēja atgāzies krê̦slā, vēde̦ru izdēzis uz priekšu Janš. Mežv. ļ. I, 344. krūtis izdēzis stipri uz augšu Bandava II, 397.

Avots: EH I, 442

izjuôzt (li. išjústi),

1) tr., ab -, entgürten,
gew. atjuozt;

2) intr., hinaus -, herauseilen:
viņš tad izjuoza pa durvīm laukā Blaum. Refl. - tiês, sich ab -, entgürten: prāvs vīrs alu dzēra, izjuozies vēderiņu BW. 20006.

Avots: ME I, 746

izkacêt, ‡

2) heraus-, hinausreichen
(tr.) Dunika: i. ce̦puri pa luogu laukā, ‡

3) "iesist" Dunika: i. pa pavēderi, ‡ Refl. -tiês Dunika, sich heraus-, hin ausbeugen: izkacējies pa luogu laukā, viņš nuorāva puķi.

Avots: EH I, 452

‡ *izķēst "ausreinigen" Viļāni: viņa izķēde (> ostle. izčēde) istabu. izķēde ("iztukšuoja") putru nuo bļuodas.

Avots: EH I, 461

izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,

1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;

2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;

3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;

4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;

5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;

6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,

1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;

2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;

3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;

4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;

5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;

6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;

7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.

Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit

Avots: ME I,

izmĩt (li. išmìnti), tr.,

1) austreten:
jūs turaties uz pārāk izmītām te̦kām Vēr. [izmin manu vēderiņu! BW. 34516;

2) gerben
U. Refl. - tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: div[i] mušiņas izminās (Var.: saminās) BW. 35081, 5 var.]

Avots: ME I, 773

izšļukt, intr., entgleiten, entfallen, entfahren: kāja izšļūk nuo šūpuojamās cilpas JR. VII, 101. zaķītis nuo paduses izšļūk LP. VII, 500. pauts izšļūk nuo ruokām un asiņu traukā iekšā LP. IV, 181. es pārgāju nuo tautām izšļūkušu vēderiņu (mit zusammengefallenem Leib) BW. 26415.

Avots: ME I, 813

juôsta (li. júosta), der Gürtel; ceļa juostas,

1) Strumpfbänder;

2) Gürtel, die die Braut auf dem Wege verschenkt
U.; bē̦rna juosta, juostiņa, ein Wickelband Bers., Serb. Im VL. wird vielfach ķēdes od. ķēžu juosta gerühmt: man pazuda ķēdes juosta BW. 5678. Vgl. juôzt.

Avots: ME II, 127, 128

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. ² 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145

kaltuons, Weichselzopf Mag. IV, 2, 120: kaltuons - slapja galvas ēde Konv. ¹ [Nebst li. kaltũnas aus r. колтýнъ.

Avots: ME II, 146

kal˜veniẽks, kal˜viniẽks, der Schmiedegast, der Mensch, welhcer zum Schmied geschickt wird, um einige Sachen vom Schmied schmieden zu lassen und diesem dabei behilflich zu sein: labam kalējam daudz kalvenieku Mar., Nötk., Druw., Bers. n. A. XVI, 284. pienāca pie smēdes vēl citi kalvenieki Niedra.

Avots: ME II, 146

II kâpe [Kr., Kl., Erlaa], gew. kâpurs, die Konhraupe Bers., Kaul., die Raupe - "weil sie [d. h. diese Raupen] vor ihrem Verpuppen die Wände hinanzusteigen pflegen" Mag. IV, 2, 119: tās kāpes ēde visu, kas dārzuos aug Amos 4, 9. kukaiņi un kāpes (kāpuri) ir nuoē̦duši Joel 2, 25. lai nenuoē̦stu kāpes stādiņu K. Müller. [Wohl nicht (woran Fick Wrtb. I ⁴ , 19 J. Schmidt KZ. XXV, 77 und Hirt BB. XXIV, 26 gedacht haben) zu ai. ved. kapanā "Raupe, Wurm", sondern (nach Prellwitz Wrtb. ² 206) zu kâpt "klettern, steigen".]

Avots: ME II, 192

I kapītis, = asvēdere, eine Strömlingsart U.

Avots: ME II, 159

kā`rtẽjs ,* ordentlich, die gewöhnliche Regel, Reihenfolge einhaltend: kārtēja sēde.

Avots: ME II, 202

kasîklis, kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168

‡ ķēdiņš, in der Verbindung ruokas ķ. Lng., ein Armband. Zu ķēde.

Avots: EH I, 698

II ķepêt, -ẽju,

1) tr., kleben:
tik žigli tā ne̦suot vienu mālu piku pēc uotras un tik ķepējuot kuopā Alm. ;

[2) (höhnisch für) schreiben
N. - Autz n. U.] ;

3) viel, unästhetisch essen, den Mund vollstopfen
[Kl. ; in Ronneb.: die GrÜtze essen kuo tu ķepē tik daudz tuo sviestu Frauenb., Kand. piebraucīj[u] ši liepu lapu ķepē pilnus vēderiņus BW. 31166, 1. vārīs māte biezu putru, tad būs laba ķepēšana BW. 11549 ;

4) intr., = ķept: [sniegs ķepē U., der Schnee ballt. ] Refl. -tiês,

1) schmaddern:
kuo tu ķepējies ar māliem. nu ir mīksts sniegs puikām kuo ķepēties Ramelshof ;

2) sich hauen, schlagen
Ramelshof, Spr.

Avots: ME II, 367

II ķir̂pe ^2,

1): ķirpes vien jāē̦d Pas. IV, 14 (aus Schwanb.); ‡

2) der Holzwurm
(mit ir̂ ) Kaltenbr.: ķirpes saēde šķērsi.

Avots: EH I, 704

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227

kliñkstêt, kliñkšķêt, kliñksêt, - u, - ẽju, intr., klingen, klirren: glāze saplīsa klinkšķē̦dama Ahs. mājiņu durvis klinkstē̦damas atsitas vaļā AU. ķēdes ap kaklu tam klikšķ D. 116, 59, Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 229

klùnciêns, der Schluck, Zug: lielvēderis... visu trauku piecuos, sešuos kluncienuos izdzēris C., LP. V, 338; II, 52.

Avots: ME II, 235

kùosvā`rnis ² Mar., [Kl., Odensee, Bers.], die Dohle Spr.: bē̦rni mani, kuosvārņiši, visiem pliki vēderiņi BW. 2998. Zu kuosa I und vārna.

Avots: ME II, 349

kŗaûtis ² (nom, pl.) [Nikrazen, kŗaũtis Gr-Essern], kŗaûtes ² [Līn.], Essern n. U., der Wagenkorb, der Oberteil des Wagens, der auf den Achsen ruht Nigr.: kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš. maisus iekŗāva ratu kŗautēs Apsk. [pusstuopu, kuŗu nuoglabāja kādu ratu kŗautēs zem sēžas Janš. Dzimtene ² I, 148.] Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 296

‡ kridžuļi "dažādi nieki" Schibbenhof: eglītē sakārti visādi k. Schibbenhof. ze̦lta ķēde ar visādiem kridžuļiem (Berlocken?) Deglavs Rīga II, 1, 68.

Avots: EH I, 652

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

II laiška [mit hochle. šk aus šķ? oder ein Lituanismus?], laišķu od. laĩšu lapa, gew. der PL., auch laišķi RKr. III, 130,

1) baltās laîšķu [C.] lapas, die Seerose (nymphaea)
Kav., RKr. II, 74; dze̦lte̦nās laišku lapas, die Teichrose (nuphar) Kav., Rkr. II, 74. jāsien pie pieres baltvēderes, laišķu lapas Etn. IV, 52. ja galva sāp, tad jāpiesien dadžu lapas vai arī lēpju lapas (laišku lapas [aus Odensee]) Etn. II, 135. te auga laiškas un ūdens aglītes Apsk. I, 613; 2) laĩšķi, der Lauch Nigr.: [izskriešu dārzā saplūkt laišķus Janš. Dzimtene ² I, 281. - S. laiksne].

Avots: ME II, 413, 414

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

lambaza, [der Schinder, Henker Wid. (?)]: mūsu puiši, plikvēdeŗi, kâ lambazas lambazāja Etn. II, 1; [làmbaza ² Warkl. "ein Plumpsack"].

Avots: ME II, 417

lecenêtiês, wackeln, baumeln, schlaff herabfallen: braucējiem galvas vien lecenējas Baltp. R. Sk. II, 156, Ar., Wid. ve̦cas mātes pavēdere lecenēties lecenējas (Rätsel). [Wohl zu lèkt.]

Avots: ME II, 443

‡ ļe̦maks PV. " = ļe̦mē̦ns, ļe̦ma; kaut kas ļemīgs": tre̦knas cūkas pavēdere ir kâ ļ.

Avots: EH I, 770

liẽlêdẽjs, liẽlêdis, (comm.) lìelēža ² Lub., lielē̦duoņa, der Vielfrass: panāksnieki lielēdeji BW. 19384. viņš saka lielē̦duoņas Andrim: tu jau ēd kâ manai smēdei skurstenis Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 498

liẽta Salis, liẽtmala, = liedags. [Aus dem Livischen; vgl. estn. lēde (gen. lēte) "Triebsand".)

Avots: ME II, 506

lũškas, [lùškas ² Lis., Warkl., Bers., Domopol),

1) die Zange
C.: gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām Kaudz. M. viņš izņe̦m ar lūkšām nuo uguns dzelzs gabalu Plūd. (kulaki līdzīgi smēdes lūškam L. W. 1922, I, 22;

2) lūška "eine Klemme,
kur kurpnieks iespīlē ādu šūšanai" Mahlup. - Nebst lūkšas "Kneifzange" vielleicht auf lūz(s)tj-: lūz(s)k(j)- (zu lûzt) beruhend; vgl. lūzna "Zange".]

Avots: ME II, 520

II mãrksna, das Doppelkinn Nigr., [mãrksnis Assiten, mârksnis ² Wirginalen], die Speckfalte: apaļām, veselīgām guovīm mē̦dz būt pavēderē iegar,e̦ns augstums, it kâ uzpampums, kuo arī par mārksnu sauc Nigr. Vgl. mārksla

I.

Avots: ME II, 584

‡ mē̦dulis, = mēdeklis: mēdi, mēdi, mē̦dulīti! BW. 20921.

Avots: EH I, 805

me̦tums,

1) das Geworfene, das Geworfenhaben, der Wurf:
metu laipu me̦tuma (Var.: me̦tamuo) BW. 18761;

2) ein Damm:
aiztaisi grāvī me̦tumu, lai ūdens plūst pa pļavu! Mar. n. RKr. XV, 126;

3) der Plur. me̦tumi = me̦ti, das Grundgewebe, die Kette Tals. A. X, 2, 440;

4) die ersten Maschenreihen eines Strumpfes:
izšķīra ļipiņu me̦tumu, ritentiņu m., greztuo m. jeb šķībumu, pusīšu m. (pusītes), spēdelīšu m., skuju spēdelīšu m., spundaiņuo m. RKr. XVII, 32.

Avots: ME II, 608

muru, muru, muru murumis Interj., murmelnd, schabbernd, rieselnd: buču, buču, muru, muru pa Kārlīša vēderiņu BW. 19191, 1. nuoiet muru murumis dibinā LP. I, 157.

Avots: ME II, 671

naģe Nigr., Wain., Grünh., Lasd., [N. -Bartau, Libau, Alschw., Schlehk, Matk., Rahden, Iw., Pampeln, Gudenieki, Hasenpot, Rutzau, Dunika, Kalleten, Wirginahlen, Edwahlen, Turlau, Aistern, Medsen, Krohten, Wahnen, Luttr.], naģis [Ugalen], Samiten, Dragūnciems,

1) der Frosch:
zaļa naģe, baltvēdere, tā bij tava lakstīgala BW. 28161, 2. ē̦dai mē̦dz ņemt naģes Etn. III, 95;

2) die Kröte
LP. V, 406;

[3) von einem Mädchen gesagt
Janš. Dzimtene ² II, 9.] Nach nagainīša zu urteilen, zu nags.

Avots: ME II, 689

nav, ‡

2) = ne, nicht: sēde sasaucama n. vē̦lāk kai 24. martā Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2.

Avots: EH II, 7

‡ neļuodzīgs, stramm: piecēlās nuo sava sēdekļa bāls, bet n. Vindedze 137. viņš (= aeroplāns) liduoja taisni un neļuodzīgi Veselis Netic. Toma mīlest. 39.

Avots: EH II, 15

[nùokukt,

1) sich niederbeugen, sich krümmen:
re̦snvēderis iet nuokucis Vīt. rudzi nuokukuši Warkl.;

2) nuokucis miets Bauske "ein Pfahl mit abgestumpftem Ende"(?).]

Avots: ME II, 803

nùolar̂kš(ķ)êt, nùol,ar̂kšêt, intr., einen klirrenden, knarrenden, plärrenden, polternden Schall von sich geben: aiz durvīm nuoļarkšēja ķēde Duomas II, 101. pātagas kāts vien nuolarkš gar durvju stenderi Latv.

Avots: ME II, 808

nùolar̂kš(ķ)êt, nùol,ar̂kšêt, intr., einen klirrenden, knarrenden, plärrenden, polternden Schall von sich geben: aiz durvīm nuoļarkšēja ķēde Duomas II, 101. pātagas kāts vien nuolarkš gar durvju stenderi Latv.

Avots: ME II, 808

[nùorēdêt, mit Schnallen (rēdes) versehen: n. zirgu Lis.]

Avots: ME II, 839

nùotrinkšķêt, nùotrinkšêt, intr., einen klirrenden Schall von sich geben: nuotrinkš pulksteņķēde MWM. VI, 717.

Avots: ME II, 877

nùožvadzêt, nùozvadzêt intr., erklirren. ķēdes nuožvadzēja aiz durvīm LP. VI, 607. pie vindas piekaltais spainis nuožvadz MWM. XI, 222.

Avots: ME II, 894, 895

uôds (li. úiodas, pl. uodaĩ ) Kl., Lös., Prl., PS., Wolm. u. a., uods U., uôde ² Bl., Ruj., Salis, unde L., St., U., BW. 29284, 1, uoda Manz. Lettus; Glück Matth. 23, 24, die Mücke (unbekannt in Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Selg., Stenden, wo dafür knis(l)is u. a.): uodes kuož, die Mücken stechen U. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. kur skriedami, uodu putni, bez saulītes vakarā? BW. 3361. - Sprw.: labāk uodiņš kāpuostuos nekâ pa˙visam bez gaļas Etn. IV, 94. kāpuostu uodiņš, cecidomyia brassicae Latv.; kviešu uodiņš, diplosis tritici Latv. - Sprw.: pievilcies kâ uods, besoffen wie eine Spritze. Von Schulze KZ. XLIII, 41 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 119 zu êst gestellt (vgl. le. tautu dē̦lu uodi ēde BW. 15230 und li. šimtas uodų̃ kumẽlė suė´da in Kvėdarna). Anders Zubatý AfslPh. XVI, 407 und Preobraženskij Эт. слов. р. яз. I, 635 f. (zu wruss. вадзень, ksl. obadъ od. ovadъ, r. оводъ "oestrus"; was bedeutet aber dann hier das ob-?), Petersson Heterokl. 99 f. (zu adît, adata), Hirt IF. XXXI, 10 (zu gr. ω˚δίς "Schmerz").

Avots: ME IV, 413

pabêgt,

3): šie pabē̦g gabalu Pas. XIV, 432; ‡

4) "?": vilciņš ēde vucineņu palē̦kdams, palē̦kdams; es nuo vilka pruojām bē̦gu pabē̦gdama, pabē̦gdama (dazwischen Halt machend und in verschiedenen Richtungen fliehend?)
Tdz. 50969. Refl. -tiês, ‡

2) sich flüchten:
Lāčadē̦ls pabēgās sāņus Pas. II, 294.

Avots: EH II, 120

paģedis, Part. praet., angekommen, verdorben (vom Fleische) U. [Aus li. pagēde̦s.]

Avots: ME III, 33

‡ pamē̦da, das abgespülte, abnehmende Ufer eines Flusses (Gegensatz zu kàlts ² ‡ III) Lubn. n. BielU. Vgl. pamēde.

Avots: EH II, 155

[paplakans, etwas platt: paplakanu vēderiņu BW. 35251, 2 var.]

Avots: ME III, 82

‡ parukšinât, = parukstêt: paēde panākši, parukšināja Tdz. 57026.

Avots: EH XIII, 168

pārvāla,

1) ["žāvējama slena vāla": kad kaltējams siens ar grābekli uzcirsts, tas gul "pārvālām" Vank.];

2) "?": saules stars kâ ruožairrs vēdeklis stiepās līdz debess pāruālām B. Vēstn.

Avots: ME III, 186

paslêpene(s) [PS.], paslepenes St., paslepene U., [paslêpine ² Dunika], die Weichen am Leibe, die Leistengegend: paslēpenes ir mīkstie, bezspalvainie laukumi pavēderē pie priekš- un pakaļkājām Naud., [Libau]. [paslepenes, die Schläfe Für. I unter slept.] Zu li. paslėpnės, paslė´psniai od. slė´psna "die Weichen". (Wenn p (für b) im Wurzelauslaut nicht etwa aus Formen wie li. slė´psna verallgemeinert oder durch den Einfluss von slèpt, li. slė˜pti "verbergen", le. pasle̦pe̦ns (woher wohl das kurze e in le. paslepenes) hervorgerufen ist, so steht hier slēp- neben dem slēb- in got. slēpan "schlafen", an. slápr "träger Mensch", wie le. slāp- (in slāpê "eine Geschwulst fallen machen" u. a.) neben slāb- (in le. saslābt "zusammenfallen" u. a.); zur Bed. vgl. slav. slabina "die Weichen"; vgl. noch Leskien Nom. 369, Persson Beitr. 4893 und Petersson Griech. u. Lat. Wortstudien 33.]

Avots: ME III, 102

paslêpene(s) [PS.], paslepenes St., paslepene U., [paslêpine ² Dunika], die Weichen am Leibe, die Leistengegend: paslēpenes ir mīkstie, bezspalvainie laukumi pavēderē pie priekš- un pakaļkājām Naud., [Libau]. [paslepenes, die Schläfe Für. I unter slept.] Zu li. paslėpnės, paslė´psniai od. slė´psna "die Weichen". (Wenn p (für b) im Wurzelauslaut nicht etwa aus Formen wie li. slė´psna verallgemeinert oder durch den Einfluss von slèpt, li. slė˜pti "verbergen", le. pasle̦pe̦ns (woher wohl das kurze e in le. paslepenes) hervorgerufen ist, so steht hier slēp- neben dem slēb- in got. slēpan "schlafen", an. slápr "träger Mensch", wie le. slāp- (in slāpê "eine Geschwulst fallen machen" u. a.) neben slāb- (in le. saslābt "zusammenfallen" u. a.); zur Bed. vgl. slav. slabina "die Weichen"; vgl. noch Leskien Nom. 369, Persson Beitr. 4893 und Petersson Griech. u. Lat. Wortstudien 33.]

Avots: ME III, 102

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106

‡ patrušâtiês "?": saimnieks neē̦rti patrušājās Jaun. Ziņas 1938, № 17. viesis neē̦rti patrušājās sēdeklī Sārts Daugava 1939, S. 305.

Avots: EH XIII, 183

I paugas: das Pferdegeschirr ("sakas, rēdes, se̦dulka kuopā", mit aũ) Adiamünde.

Avots: EH XIII, 184

‡ paũksis, plur. paũkši "e̦ze̦ru augs ar ļuoti gaŗu stiebru. kuo, ē̦nā izkaltē̦tu, lietuo krē̦slu sēdekļa pīšanai" Orellen: paukši pēc Jāņiem vai[r] nede̦r, tad lūst pušu.

Avots: EH XIII, 184

pavẽdinât: ar lē̦nu astes pavēdināšanu Jauns. Augšz. 207. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (wedelnd) bewegen: (cūkām) ausis šad tad pavēdinājās kâ vēdekļi Jauns. J. un v. 357.

Avots: EH XIII, 189

pedelis,

1) das zuletzt geborene Kind
Fehgen, Kl., Zaļmuiža, PS., Erlaa, Fehsen, Aahof, Laud., N.-Schwanb., Druw., Wessen, Meiran, Golg., Peb., Nötk., Schujen, U.: tam tē̦vam seši dē̦li,... Jē̦kabam pedeļam (Var.: pastaram)... BW. 2488, 5 var. skaista aug pedelīte (Var.: pastarīte) aiz visām māsiņām BW. piel. ² 4506 var. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme BW. piel. ² 3754; in Schujen und Drosth. nur von Tieren gebraucht: pedelītis ir putniņš, kuo pe̦rē̦tāja perējumā pēdējuo izšķiļ (so auch in Erlaa), vai sivē̦ns, kuo cūka pēdējuo dzemdē; ähnlich in Adsel;

2) wer sich bei einem Spiel als der Letzte erweist;
pedeļuos iet, ein Spiel (viens pieskrej uotram, piesit un saka: "pedelis!" pedelim jāķeŗ piesitējs un jāatsit; ja viņš tuo nedara, citi tam rāda gaŗu de̦gunu) Nötk.; der Letzte Peb., Serben, Lös., Sessw., Mar., Lis., Selsau. Zu pê̦da (vgl. pēdelis), mit dem e von la. pedēs "Füsse", gr. πεδά "μετά" u. a.?

Avots: ME III, 191, 192

pē̦dulis L., U., = pēdelis: ja nečuč, var gan līdz nest pē̦duli Zeif. Chrest. II, 173.

Avots: ME III, 207

peleģde, ein Spreu-, Kattboden U. Jedenfalls fehlerhaft; für *pelēde (vgl. peleda)? *peleksnĩte od. *peleksnītis "?": peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3.

Avots: ME III, 196

‡ pèncuks ² "vēderiņš (?)" Oknist n. Fil. mat. 37.

Avots: EH XIII, 223

II pi! Interj.,

1) zur Bezeichnung des Abscheus, des Ekels, pfui!:
pi tu, blēde! LP. IV, 183. pi tu! uzminēju gan LP. V, 136. ve̦lns... nuospļāvās: pi, tu ręsgali! Kurbads;

2) zum Aufhetzen der Hunde
LP. VI, 696, Līn., Dond., Kabillen, vgl. pij und pì.

Avots: ME III, 211

pìeaûdzinât, anwachsen lassen: vīrs pieaudzina meitai miesas pie sēdekļa LP. VII, 654.

Avots: ME III, 237

piede, in ne̦stuvas piede, Eimertrage Kur. Nerung n. Mag. XVII, l, 87. Auf d. ostpr. pēde dass. (wozu Trautmann Apr. Spr. 398 und Gerullis AfslPh. XLI, 155) beruhend, oder umgekehrt?

Avots: ME III, 243

pìedziêdât,

1) zu-, hinzusingen:
pie katras Jāņu dziesmu rindiņas allaž vēl piedzied galā klāt: līguo, līguo! BW. V, S. 18. Jēcis nevarēja citiem līdzi piedziedāt Tirzm. 17. piedzied meitām brūtgānus Mag. XX,3,153;

2) herbeisingen, singend herbeilocken:
Jānīt[i]s lūdzās, lai mēs dzieduot, lai Anniņu tam piedzieduot BW. 606. dziedi, dziedi, ganu meita, kāda ve̦lna piedziedāsi? piedziedāsi pārnuovada kruoga, tirga dzē̦rājiņu 458;

3) vollsingen:
vai ar dziesmu piedziedāšu (werde satt singen) savu ... vēderiņu? Mag. XX, 3, 153. viņas piedzied visas malas Plūd. LR. IV, 149. piedziedāt druvas Zalktis I, 111. (klajums) putnu piedziedāts Veselis Tīr. ļaudis;

4) viel singen:
kuo nu piedziedāsi tukšā dūšā? Lennew. Subst. pìedziêdãjums, der Refrain.

Avots: ME III,

pìedzirdinât, (wiederholt) sich antrinken lassen, trunken machen: Dāvids aicināja tuo, ka tās... ēde un dzēre, un viņš piedzirdināja tuo Glück II Sam. 11, 13.

Avots: ME III, 248

pìejemt,

1) annehmen:
ka tuo nāve pieje̦mtu! dass ihn der Tod holte Mag. XX, 3, 40;

2) reichlich mitnehmen:
atradis... bļinus ar gaļu, viņš stipri paēde un piejēme vēl līdz uz mājām Pas. I, 329.

Avots: ME III, 254

pìepampt, anschwellen: dzīslai piepampstuot MWM. X,4. man piepampa vēderiņš BW. 34726 var. piepampuši padebeši Stari II, 931. Subst. piepampums, die Geschwulst: lapu kātiņu apakšgalā atruodas it kâ kāds piepampums Vēr. II, 721.

Avots: ME III, 278

pìerungât, pìeruņģuôt, anfüllen, vollstopfen: parakāja sīku sakņu, pierungāja vēderiņu (Var.: ķepē pilnus vēderiņus) BW. 31166. tu pieruņģuo vē̦de̦ru LP. VI, 383.

Avots: ME III, 286

pìestampât, pìestampît, vollstampfen, voltstopfen: katram... bē̦rnam bij kuļķene kaklā, un tie tev nu līda... pa grāvjiem, plēsa zâli, līdz kuļķene bij pilna kâ piestampāta. ē̦d nu, ē̦d, dzer nu, dzeŗ, nevar (vēde̦ru) pilnu piestampīt BW. 19356.

Avots: ME III, 296

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306

plikšinât Karls., plikšķinât, freqn. zu plikš(ķ)êt,

1) tr. u. intr., plätschem
U., klatschen (mit), klatschend (sanft) schlagen: viņš... plikšķināja gaisā īsuo pātagu Latv. tu jau manu vēderiņu ar ruociņu plikš(ķ)ināji BW. 34839. viņš mauca uzcītīgi tārpus uz makšķeri, pa˙priekš tuos ar ruoku plikšķinādams ("?") Turg. Muižn. per. 84. Jānītis kūla savu sievu, kam nesēja liela siera,... kam maziņus plikšināja (formte klatschend?) BW. 33007. zivtiņa līksmi plikšina ar asti U. b. 42, 25;

2) schwatzen
U.;

3) plikšķinât C., Meiran, Dond., Bauske, mit den Augen winken
U., zwinkern: plikšina acis (od. ar acīm) kâ uz raudām J. Kalniņš;

4) langsam fahren
U.

Avots: ME III, 345

plīvuôt,

1) plìvuot ² Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, flaitern, schweben; flakkern:
tik re̦ta kaija plīvuo Duomas I, 71. karuogi tiem plīvuot plīvuo Janš. mati plīvuoja nuo skrienuot ce̦ltā vēja MWM. VIII, 82. gaisā nāves dvaša plīvuo Seif. Chrest. III, 3, 192. pieguļnieku uguns plīvuo Jaunības dzeja 38. viņai vēl sirdī uguntiņa plīvuo Stari II, 408. kurp nu plĩvuosi (wirst flatternd, mit flatternden Kleidern gehen)? Bauske;

2) tr., flattern lassen, machen:
ruokā tā liesmainu vēdekli plīvuo Zalktis I, 130. Refl. -tiês, flattem, schweben: migla, kas visu dienu plīvuojas pār pļaviņu A. XX, 163.

Avots: ME III, 351

pubuļaîns,

1) pubulains N.-Schwanb., Gr.-Pönau, Wid., pubuļē̦ns U., pubuļe̦ns U., BW. 6999 var., pubuļuojs, pubuluojs Erlaa, pubuļuôts, pubuluôts Kav., mit kleinen Knoten versehen U.: gaiši ielāpi uz tumšas, pubu ļainas drēbes blāvuojās Druva I, 42. vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti BW. piel. ² 25314. pubuļuoja vedekliņas vilnānīte BW. 25314, 8 var. pubuļuoju dē̦la māte dziju sprēde 7015. pubuļuota galvas drēbe 20615. migla uz straumes izplaiksnījās, izstaipījās kā pubuļuoti dzīpari gaisā Vēr. II, 1198. pubuļe̦nas drēbes, rotwollen Zeug, mit schwarzen Flecken darauf Kremon n. U.;

2) pubulains, mit Bläschen, Häutchen bedeckt (von einer Flüssigkeit)
Wid.;

3) mit kleinen (Frühlings)wolken versehen:
kartupeļi jāstāda tad, kad pubuļaini (mākuļaini) gaisi Etn. II, 96.

Avots: ME III, 401

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst ² -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322

pušām, pušam, entzwei, in zwei Teile, zwei Hälften: pušām cē̦rtu le̦dus kalnu ar tē̦rauda zuobentiņu, pušām laužu sav[u] sirsniņu, ar tautieti de̦rē̦dama BW. 15450. pušām rāvu brāļa ķēdes Biel. 761. pušam mežu dalīsim Ld. 10.910. kad tas pūķis tuo ēde, sprāga viņš pušam Glück. viņš dalīja tuos vidū pušam I Mos. 15, 10. Umgebildet aus pušu nach šķē̦rsām u. a.

Avots: ME III, 437

I ràibît Wolm., raîbît ² Iw., raîbît Lis., raĩbît PS., -u, -ĩju, auch raibinât, = apvā`rduôt, pūšļuôt, (eine Krankheit, insbesondere den Zahnschmerz) besprechen; "riebt, slimu vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen; den Zahnschmerz folgendermassen vertreiben: man misst einigemal mit Lindenbast um den Kopf des Kranken, worauf er neunmal durch den Bast kriechen muss Harder n. U.: vārduošana un raibināšana pie zuobu sāpēm tâ˙pat lielā cieņā Etn. IV, 22. pirmdzimtam vai pastarim jāraiba ēde trīs reizas un jāuzspļauj virsū Etn. IV, 21. - Subst. ràibîtãjs Wolm., wer Krankheiten bespricht: kaktu ārsti, vārduotāji, raibītāji Konv. ² 1238. pūtējas jeb raibītājas dziedējušas slimības ar pūšanu RKr. XII, 20. vai neiesi pie raibītāja, dēliņ? Seibolt. Zu riebt II.

Avots: ME III, 468

rē̦da U., rēde, der Rand: rē̦das (rẽdes Lautb.) vien nuo pastalām atlikušas, nur die Ränder sind von den Pasteln übriggeblieben U. tautu meitas vaiņagam rēdes vien palikušas BW. 24515. rē̦das "Lumpen, Fetzen": nuoplīsis tâ, ka rē̦das vien palikušas Grünh.

Avots: ME III, 517

rē̦das, s. rēdes.

Avots: ME III, 517

rede, in der Verbindung redes kùoks eine Art Krankheit: zem nuosaukuma "redes kuoks" tautā sapruot krūtīs, sānuos sacietējumu Etn. IV, 107. Aus mnd. rede "Fieber"; vgl. rēdeskuoks.

Avots: ME III, 501

I rēdêt,

2): es juo rèdēju ("mācīju, devu paduomu"), lai taî dara Zvirgzdine. rēdēju tuo i[r] tuo, lai padara ebenda; "ausstatten, aussteuern"
Lng.; verheiraten (aus "Kurl.") Für. Nach Sehwers Unters. 99 in der Bed. "ausstatten, aussteuern" aus mnd. rēden "anschaffen, ausrüsten, fertig machen, bereiten".

Avots: EH II, 368

rēdiņi U., die Bewohner von polnisch Livland; rēdiņu karš - im Jahre 1771, wo die Leute von dem gefürchteten Einbruch der Konföderierten flohen U. Als "Leinenrockträger" zu rēdens (vgl. auch rādiņi)? Oder zu rē̦ds I? In Sehren spreche man: bē̦rni kâ rèdiņi ² sasē̦dušies rindā. Vgl. auch rē̦das ļaudis.

Avots: ME III, 517

rẽdniẽks Kandau, Selg., Frauenb., Gr.-Essern, Wandsen, Siuxt, Zögenhof, Semgallen, Bielenstein Holzb. 562, Dr., rēdiniẽks St., Bergm, n. U., Brasche, der Riemer, Sattler. Zu rēdes.

Avots: ME III, 518

rēdze,

1) rẽdze N.-Peb., Jürg., Arrasch, rèdze ² Druw. n. RKr. XVII, 75, Kreuzb., Warkl., Bers., der Haken, Stollen am Hufeisen Etn. I, 6: pakavām ir 3 rēdzes N.-Peb. pakaviņš bez rēdzes Latv.;

2) Plur. rèdzes ² , Pferdegeschirr mit blanken Beschlägen
Druw. n. RKr. XVII, 75: čigāns uzlika zirgam rēdzes. Zur Bed. 1 vgl. rādze 2 und (zum Vokalismus) re̦gavas neben ragavas; in der Bed. 2 für rēdes?

Avots: ME III, 518

re̦mpudzis,

1) auch re̦mpucis, ein dicker Mensch von kleinem Wuchse: re̦mpudzis nuo cilvē̦ka - ze̦ms un re̦sns Naud. māju puiši, re̦mpucīši (Var.: re̦mpulīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "smilts zeme, re̦tumā audzis kuoks, vis˙vairāk bē̦rzs" Naud.: re̦mpudža bē̦rzi tie labākie, sīkstākie lietas kuokiem.

Avots: ME III, 510

re̦mpulis,

1) re̦m̃pulis Wolm., re̦m̂pulis ² Salis, ein kurzer und dickėr, untersetzter Mensch: pienavnieki, re̦mpulīši (Var.: re̦mpucīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "?": mē̦sli iekša re̦mpulīšuos kuopa saspiesti Preip. 123. re̦m̃pulīši "dünne und lange Teigstücke"
Bauske.

Avots: ME III, 510

II rēte "?": tautu meitas vaiņagam rētes (Var.: rēdes) vien palikušas BW. 24515 var.

Avots: ME III, 521

riestava,

1) rìestava C., PS., riẽstava Nigr., riestava Elv., U., Bielenstein Holzb. 399, Mar. n. RKr. XVII, 96, riêstava ² Karls., Wandsen, rìestava ² Kr., Lis., Golg., riestavis Bielenstein Holzb. 399, riestavs, riẽstuve Grob., Linden, Rutzau, Wain., rìestuve ² Neugut, riestuva Bielenstein Holzb. 399, riẽstuvts N.-Kurl., Dunika, Kalleten, Sessau, riestubis Lasd., N.-Bartau, (mit ìe ² ) Warkl., riestevis Gr.-Buschh., Sussei, der Weberbaum:
ap riestuvi jau bija aptinies liels baķis nuoaustās pusvadmalas Grob. dzijas galus apņēma ap riestuvja rīkstīti Jauns. Baltā grām. I, 132. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. jāpiespiež svīre, lai ķēde tītuos ap riestavu A. v. J. 1901, S. 101. ja tu manas... matu bizes ap vienu riestavu tītu Glück Richter 16, 13. šķē̦ps bija kâ viena vēveŗa riestava II Sam. 21, 19;

2) riẽstava dzirnavās, ein Streckbalken in der Mühle;
rìestavas, die Querbalken in der rija, auf denen die ārdi ruhen Jürg. Nebst li. riestùvas "Webebaum" zu riest III 6.

Avots: ME III, 547, 548

ruķu, Interjektion zur Bezeichnung des Grunzens: Līzīte apēda grūtuo cūku. ruķu, ruķu, kvīķu, kvīķu pa Līzītes vēderiņu BW. 19191, 2.

Avots: ME III, 557

sadur̃t,

1): linkainis tika sadurts ar ... saduŗamām adatām ("brošām") Suitu k., S. 20. saduŗamais Dunika "Sicherheitsnadel";

2): ar draugiem es saduŗu glāzes Skalbe Raksti II (1938), 219; ‡

4) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
nuo putekļiem sargādamies, sadūruši gar sēdekļiem pieduŗus Janš. Bandavā II, 27; ‡

5) "sasist, sagrūst, satricināt" Sonnaxt: kādreiz saduŗ pirkstus, - nuokrakš vien. krituse nuo staļļa un sadūruse kāju: skriemeņuos dzīslas sastaipītas, sadauzītas. Refl. -tiês, ‡

3) in Streit geraten
Kand.

Avots: EH XVI, 405

sajuôzt: vēderiņa nesajuoze Tdz. 57004, 1; "zusammengürten, fesseln, knebeln" Segew.

Avots: EH XVI, 415

sakàitêt, tr., erhitzen, glühend machen Wid.: ēde jāsmērē ar sakaitē̦ta cirvja sviedriem Etn. II, 135.

Avots: ME II, 643

‡ saļuminâtiês, = saļumstîtiês (?): riten[i]s cirtās uz akmini, tâ ka viņš (= ein Mensch) saļuminājās un atkrita ... uz sēdekli Dünsb. Trīs romant. gad. 39.

Avots: EH XVI, 428

sanaguôt, tr.,

1) (mit Nägeln) zerkratzen:
apsagāze krējumķērne uz Kačiņas vēderiņa. kaķīt[i]s, pienu laizīdams, sanaguoja (Var.: saplūkāja) vēderiņu BW. 20119;

2) festfangen:
bēgļus sanaguojis Valdis Stabur. b. 174.

Avots: ME II, 692

sasêdêt,

1) intr., längere Zeit sitzen:
visu nakti sasēdēju BW, 35760. dažu nakti sasēdēji šāpulīša kājgalā 15079. Jānīt[i]s dienu sasēdēja ar Jē̦kuobu runādams 33060, 1;

2) tr., sitzend erreichen, erlangen:
sēdi, sēdi, tu meitiņa! kuo tu viena sasēdēsi? BW. 11443;

3) cietu sasēdēt, einen Stuhl absitzen.
Refl. -tiês, sich setzen, sich sacken, vom Sitzen zerdrückt werden: tuos (= stirājus) bāza arī sēdekļa maisā, juo tie bij daudz patīkamāki nekâ salmi un nesasēdējās tik ātri Jauns.

Avots: ME III, 728

saslīkt, intr., einsinken, zusammensinken: ieleja pamazām saslīka Dr. uz kāda sēdekļa Zibiltiņa saslīka Lautb. Luomi 132. skaņu graudi... saslīka grīdse̦gās MWM. VIII, 889. tas nelaimē saslīks Lautb. Vidvuds 79.

Avots: ME III, 737

šautît,

2): vējs mē̦dz š. (mit àu ² ; "līguot" ) kuoku Fehteln; ‡

3) "?": vai mūsa nuoēde kūmiņu linus? ne˙viens nešauta pādĩtei auta Tdz. 36788.

Avots: EH II, 623

savaļņš: saimnieki ēde s. (mit aļ˜) AP.

Avots: EH XVI, 463

sažvadzinât, tr.,

1) durchschütteln:
Ve̦calksnis izņēma blašķi, sažvadzināja un ievilka pāris kulcienu Jaunais mežk. 49;

2) klappern od. schellen machen:
s. naudu makā Warkl.; s. zvārguļus Schwanb., ķēdes Golg.

Avots: ME III, 800

sêdiņš,

1): auch Aahof n. Zemzare Lejasc. 114; ‡

2) ein Stammgast (in der Schenke):
kambarī bija visi ve̦cie sēdiņi Ciema spīg. 143; ‡

3) = sēdenis 1 (?): nuostāvējāmies visi ... tā sēdiņa (gemeint ist der Gutsbesitzer)
priekšā Azand. 235.

Avots: EH XVI, 480

sidelis, eine lange Bank ("sēdeklis") mit einer Rückenlehne Kur. Nerung n. RKr. Xl, 104.

Avots: ME III, 835

skaĩdrs (li. skáidrus "hell, klar" Tiž. II, 473), Adv. skaĩdri,

1) hell:
tik agrs, un jau skaidrs Dond. skaidrs iztaisījās Pas. IV, 506 (aus Welonen);

2) klar, durchsichtig; undicht
U.; grossmaschig Bielenstein Holzb. 648: skaidrs kâ avuota ūdens JK. II, 97. skaidrs gaiss, laiks, klares Wetter U. acu skaidrais spuožums Kra. Vīt. 142. skaidrs mežs, ein durchsichtiger, wenig dichter Wald U. ļaudis skaidri palikuši, die Menschenzahl hat abgenommen U. skaidrs tīkls Nogallen. skaidrāks lînums, ja vada acis lielākas Etn. II, 105;

3) rein:
kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179 (aus Ober-Bartau). spannī nav skaidra ūdens Gramsden. skaidra karuote Neuenb. skaidra āda, eine gesunde Haut (ohne Ausschlag) U.;

4) fig., klar, deutlich:
skaidra valuoda, eine reine, deutliche Sprache U. skaidra lieta, es ist klar, unzweifelhaft. tas ir skaîdri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. skaidra, neliedzama patiesība, absolute Wahrheit Brasche. skaidrs atlikums, der endgültige Rest, der Netto-Verdienst. pus˙uotra rubļa skaidrā naudā Vēr. II, 972, in barem Gelde. apskatās: nav vis putna, - skaîdras cilvē̦ka pē̦das LP. IV, 159. meitā visu skaidri nuoskatījās Dīcm. pas. v. I, 62. kas viņu tik skaidri atmina LP. VI, 133. muižkungs nuo bē̦dām skaidri pie beigām I, 72, ist ganz gewiss dem Tode nah. kruogs skaidri tukšs Kav., ist ganz und gar leer. skaidrā prātā, bei vollem Bewusstsein;

5) auch skaidrā (galvā), nüchtern :
viņš nav skaidrs, er ist betrunken U., Kav. nuo kruoga gluži skaidrs iznācis LP. VII, 984. viņš šuoreiz bij gluži skaidrā Blaum. viņî vairs nav skaidrā galvā Kaudz. M. 73;

6) rein, redlich
U.: skaidrs ciivē̦ks, ein redlicher Mensch, der volles Vertrauen verdient U. tā bijuse skaidrs ciivē̦ks LP. VI, 176. viņš nav skaidrs, es steht mit ihm nicht richtig (hinsichtlich der Ehrlichkeit) U. - Subst. skaĩdrums, die Helligkeit, Klarheit U.; die Deutlichkeit; die Reinheit: sāks . . . šim mēness skaidrums spīdēt acīs Pas. lI, 107. prāta skaidrums viņai tuomē̦r vēi nebij zudis Kaudz. M. 62. Zu šķiêst.

Avots: ME III, 864, 865

šķederkāja "?": mūsu upē tādas zivis, šķederkājas. platvēderes FBR. V, 158 (aus A. - Schwanb.).

Avots: ME IV, 24

skuõsalē̦ns Bauske, skùorsalē̦ns ² Warkl., skùosulē̦ns ² Gr.-Buschhof, = kuosalē̦ns: bē̦rni mani skuosalē̦ni (Var.: kuosaliņi (=kuovārnīši)), visiem pliki vēderiņi BW. 2997 var.

Avots: ME III, 910

skrapstêt Sunzel, Saikava, skrapšêt, skrapšķêt, -u,-ẽju, auch refl. -tiês, rasseln, klappern, knistern: skrapstēja... ķēdes..., aizšaujamie un atslē̦gas Veselis Daugava 1928, No 4, S. 429. durvis... skrapšķē̦damas aizslēdzās Vārpas 6. bij tikai dzirdams, kâ spalvas skrapš Izgl. gada grām. II, 31. ē̦d kāli, ka zuobi vien skrapš Aps. VII, 8. asas nezāles skrapškuot ķērās viņam pie drēbēm A. XX, 491. le̦dus gabali skrapšķē̦dami triecas gar pluosta malām A. Upītis. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. skrapšējās (Var.: skrapstējās), kad izdzēru ābel[e]s kuoka biķerīti; skrapšējās (Var.: čaukstējās), kad nuoņēmu jaunas meitas vainadziņu BW. 24488. Das -ps- kann hier auf -bs- zurückgehen; vgl. skrabêt I.

Avots: ME II, 887

skrimslis: auch (mit im̃ ) Allend. n. FBR. XIX, 79, A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 85, Orellen n. FBR. XI, 40,

1): auch (mit im̃ ) Rutzau, (mit im̂ ) Oknist; 2): skrim̂slītis ² AP., ein Wenig:
atnesa ciemene baliu - maizi, - ka vienu skrimslīti mums ieduotu! visu apēde! ‡

4) skrìmšļi ² Lubn., = ‡ skrimeļi.

Avots: EH II, 510

šļama Bers., Fest., comm., (nur fem.) Holmhof, = šļampa: einer, der unappetitlich isst, der beim Essen die besten Bissen herausfischt: tāds šļama nav laižams pirmais pie ēdiena; viņš izšļamā un izrakā kâ nelāga cūka savu ēdesi Fest. Vgl. slama.

Avots: ME IV, 62

šļuokans, eingeschrumpft, mager, hager U., zusammengefallen (mit uô) Bers., C., (mit ùõ ² ) Dond., Kand., Salis, (mit ùo ² ) Kr.; los, schlotterig U., schlaff V., (mit uõ) Dond., Wandsen, schludrig V.: šļuokans vē̦de̦rs Bers., Dond. u. a., LP. IV, 156. šļuokana pavēderīte Suhrs. putniņi... šļuokanām guzām Selg. n. Pas. V, 402. pati kalsna un šļuôkana ^2, kâ caur siênu izvilkta Janš. Dzimtene ² II, 176. šļuokans valgs U., Dond., losgegangener, schlaffer Strick. šķēriņš ir par šļuokanu, jasave̦lk stingrāki Dond. šļuõkana (= pliekana 2) dūša Frauenb. - Subst. šluokanums, das Losesein, Schlaffsein U. vgl. sluokains II.

Avots: ME IV, 80, 81