Paplašinātā meklēšana

àizguoznĩtis, ein kleiner Laib Brot, der in dem Vorofen von den Kindern geröstet wird, während noch der Ofen heizt Bers.

Avots: ME I, 29

‡ apĩnītis, ein im Herbst geborenes Lamm Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 87

‡ II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125

‡ aseknĩtis "?": visas zvaigznes vakarā, aseknītis vien nebij: aseknītis Vāczemē zīda svārkus šūdināj[a] VL. aus Rbnnen Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 130

‡ astiņnìtis ² Oknist, = ‡ astuoņnītis.

Avots: EH I, 132

‡ astuoņnītis Nerft, ein mit 8 Weberhefteln gewebtes Gewebe; in Pilaa dafür ostle. ostoinìks ² .

Avots: EH I, 132

‡ astū`ņnìtis ² Kaltenbr. = ‡ astuoņnītis. Mit ū aus astūtais?

Avots: EH I, 132

āzainītis, ein Streit-, Zanksüchtiger Serb.

Avots: ME I, 245

‡ bālenītis BW. 5443 (aus Usingen); 21088, 3 var. (aus Kurl.), (mit ā ) OB., = bãlis.

Avots: EH I, 208

‡ balsuonītis,* die Stimmgabel Kaudz. Mērn. laiki 154.

Avots: EH I, 201

‡ bal˜tsunītis BW. 34509, 1 var., ein weisses Hündchen.

Avots: EH I, 202

‡ bārdienītis L. Av. 1846, № 6, = sērdienītis, bārenis, die Waise.

Avots: EH I, 209

braukainītis, der Protz, der Polterer [?]: brāļi mani braukainīši (Var.: brakalaiņi, s. dies) BW. 3860; vgl brauks, braukš, braukšķēt.

Avots: ME I, 325

‡ bum̃burainītis AP. "cimda raksts".

Avots: EH I, 252

bungainītis: der Trommler [?] zu ersetzen durch - etwas (jem.), das (der) an bunga(s) erinnert. J. AI.

Avots: EH I, 253

bungainītis, der Trommler [?]: bingu, bungu, bungainīti BW. 2426, 4.

Avots: ME I, 351

cē̦painītis, Bezeichnung für den Hasen: citādi cē̦painīšiem nebūs miera vaisluoties R. A.

Avots: ME I, 377

‡ dakšainĩtis, ein Pflug mit 2 Pflugscharen Ramkau.

Avots: EH I, 304

dievainītis, das Schwägerlein: visi mani dievainīši (Var.: dieverīši) BW. 7260.

Avots: ME I, 484

dìevsunĩtis, ‡

3) die Kirchenglocke (in Rätseln).

Avots: EH I, 328

dìevsunĩtis,

[1) dìeva sunītis C., Bers., Mar., eine haarige und buntfarbige, schwarzgelbe Raupe
(auch saules tārpiņš genannt) Weinsch., Nieder- Kurl., Schwanb., Nitau, Daiben, Kokn., Jürgensburg, Bers.;

2) ein kleiner, roter Käfer
Ruhental, Hasenpot].

Avots: ME I, 486, 487

‡ dripsnītis Frauenb., ein Krümchen.

Avots: EH I, 334

‡ druvnîtis ² Siuxt n. Fil. mat. 68, = dravnesis.

Avots: EH I, 337

[dzeinītis Setzen "= ē̦rkulis 2".]

Avots: ME I, 540

‡ dzelˆtēnītis Saikava, = dzeltenis.

Avots: EH I, 353

[dzirnītis Ruj. "der Krebsstein".]

Avots: ME I, 555

‡ ē̦rmanītis (eigentlich Demin: von Ērmanis, Hermann) Oknist, der Schlaf: ē̦. spiežas virsū. Vgl. miega Kažus oder Mačus unter mìegs.

Avots: EH I, 373

‡ grèizainĩtis AP., ein schräg gestreiftes Strickmuster für Handschuhe.

Avots: EH I, 403

ìnītis ² : labi, ka tāds ī. dabūn muižā paēst Janš. Līgava I, 448.

Avots: EH I, 501

ìnītis ² [Druw., der kleine Finger; (înītis ² Nigr.) auch als Schimpfname für einen Winzigen]: lauksaimniekuos var būt kuŗš katrs īnītis Karls. [Der Anklang an gr. ῖνις "Sohn, Tochter" (wozu Walde Glotta XIII, 127 ff.) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME I, 836

‡ kàjainītis ² Sonnaxt, ein hölzerner Pflug mit zwei Pflugscharen. kàjainīša ² arkls Sauken "ein Hakenpflug".

Avots: EH I, 599

‡ kaķenītis, das Kätzchen: kaķenei ... mazi kakenīši BW. 13096, 1.

Avots: EH I, 576

‡ kalˆnenītis Erlaa, Deminutivform zu kalˆns, der Berg.

Avots: EH I, 578

kalvenĩtis, der Schmied im VL.: kalējiņ, kalvenīti, kad man vaŗa kamaniņas! BW. 15932, 4.

Avots: ME II, 146

kaũlenĩtis, der knochige, knöchirne, magere, Epitheton des Hundes im VL.: ai, sunīti, kaulenīti, tukšu mežu ķevināji BW. 12795.

Avots: ME II, 174

ke̦blainĩtis, der Tatzige, der Betatzte, Beiname des Bären: vai lācīti, ķe̦blainīti BW. p. 2283.

Avots: ME II, 358

‡ ķepsnītis Frauenb., jem. von kleinem Wuchs.

Avots: EH I, 696

kļebujānītis, ein dummer Hans Infl. n. U. [- eb - aus - ebj - [zu klebis)?]

Avots: ME II, 239

kūkainĩtis, ein unansehnlicher Mann: man bij tāds kūkainītis BW. 21508. [Wohl zu kūkuot II.]

Avots: ME II, 332

kunkainītis BW. 7021, 1, = kunkulis c.

Avots: ME II, 315

labainĩtis, der gute Sohn Kl.

Avots: ME II, 394

[labūnītis (?) Lös. "ein kleiner Anbau unter dem Riegendach zum Aufbewahren von Spreu". Mit hochle. a aus e̦?]

Avots: ME II, 398

ļe̦kaînĩtis "?": ļiku ļe̦ku ļe̦kainīti! (gemeint ist damit der pũķis) LF. VI, 50. [ļe̦kainis, jem., der wegläuft oder heimlich weggeht Morizberg oder "wer schnell läuft" (z. B., so auch in Grünh., ein Hase).]

Avots: ME II, 534

lēnītis: auch (ein gewisser Wind) Bigauņc. 43, ("Westwind") Angern n. BielU., (Südwestwind") Markgrafen.

Avots: EH I, 738

[lēnītis "der warme Südwind" Hugenberger; vgl. lẽnica.]

Avots: ME II, 460

‡ lepnītis Liepna "mazs izcīnīts zemes gabaliņš mežā".

Avots: EH I, 734

‡ luôgainītis AP., ein Verdauungsorgan des Viehs: penderī ir grāmatiņa, l., spurainais un glumenīca.

Avots: EH I, 766

‡ me̦dūnītis, ein Honiggetränk (?): vīns, m. Tdz. 35991.

Avots: EH I, 795

‡ nîtis ² (plur. t.) Siuxt "cīpslas luocītavās": cūkai kājā divējādas n.: celī un pie naga. kad netrāpa nītīs pārgriêzt, tad cūkas kāju nevar nuogriêzt, Assimilatorisch aus mîtis.

Avots: EH II, 27

nîtis [?], der Zaunpfahl Wolm.

Avots: ME II, 747

‡ pê̦dainītis, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe AP.: pē̦dainīšus iztaisa kâ zaķa pēdiņas; pē̦dainīšus ada ar divām dzijām.

Avots: EH XIII, 226

pìecenĩtis, der Fünfling: piecenīšu dzimšana A v. J. 1899, S. 73.

Avots: ME III, 241

Pilnītis, eine heidnische Gottheit (der Fülle L.) U.

Avots: ME III, 215

preinĩtis "?": kas kuŗam bē̦das bija, ka man mazi bāleliņi? i[r] šuodien audzin auga, preinīt[i]s kala zuobentiņu BW. 18061.

Avots: ME III, 385

pugainĩtis "?": silā tādi pugainīši (Var.: pūkainīši, zilgalvīši), tie nabaga apenīši BW. 19592 var.

Avots: ME III, 402

‡ ratainītis AP., ein Handschuh mit einem gewissen Muster.

Avots: EH II, 355

ruozainĩtis Epitheton des Kranzes im VL.: vainadziņ, ruozainīt! BW. 24283 var.

Avots: ME III, 586

sārtspārnĩtis "краснокрылка" Dr.

Avots: ME III, 808

saũlsunĩtis "pūkains kāpurs, kuŗam pūki samta spīduošā krāsā" Ellei. Wohl identisch mit dievsunītis 1.

Avots: ME III, 774

‡ sedzienītis, = sedzeniņš (unter sedzene): meita ... sase̦gusi sedzienīšus Tdz. 44072.

Avots: EH XVI, 474

‡ *sḕrksnītis ² od. *sirksnītis ² (zu erschliessen aus ostle. śierkśńeiťś) Warkl., die Morgenröte: s. rīta pusē jau de̦g.

Avots: EH II, 482

sē̦rmanĩtis, der Hermelin: grib kaķīte tur laipuot, kur laipuo sē̦rmanītis (Var.: sarmulīt[i]s, sarmuliņš, se̦rmulīt[i]s) BW. 31101, 1. Zu se̦r̂ mulis.

Avots: ME III, 829

sešnĩtis Dunika, eine Art Gewebe: es pratu . . . izšķirt astuoņnīti nuo sešnīša Jauns. Baltā gr. I, 130.

Avots: ME III, 821

‡ sikasnītis Ramkau, = sakasnītis. ‡ sakasnītis.

Avots: EH II, 485

‡ *sìrksnītis ² (?), s. ‡ sḕrksnītis ² .

Avots: EH II, 488

sirmenĩtis (f. -ĩte), ein Grauchen (für Pferd od. Schwein gebraucht) U.: uš, kur teci, sirmenīt? (zu einem Schwein gesagt) BW. 29132, 3.

Avots: ME III, 846

šķùobrainītis ² Warkl., = šķuobrains sivē̦ns.

Avots: ME IV, 57

spaignĩtis, Bezeichnung für den Wolf Celm.

Avots: ME III, 981

‡ špĩglainītis Ramkau "?" (eine Art Pflug?).

Avots: EH II, 655

‡ suķenītis P. W. Šis ar mani tiesāties? 4, ein Ferkel.

Avots: EH II, 602

sunĩtis,

3): saules s. Dunika; dieva s. "ķirpis, jāņtārpiņš" AP.;

4): auch (Bed. wie in Segewold ME. III, 1122) Orellen; "kuoka daikts, kas aužuot rēgulē nītis" Liepna: nītis ir pakārtas sunīšuos pie ruociņām Mahlup; ‡

5) kalna s. Lipsthusen, der Bergfink (fringilla montifringilla).

Avots: EH II, 603

sunĩtis (li. šunýtis),

1) Deminutiv zu suns, Hund;

2) s. sunīši;

3) eine Art Raupen:
brūni pūkainuos (kāpurus) saucām par sunīšiem Brigader Vizb. 80; dieva sunītis Etn. IV, 63, = dievsunĩtis 1;

4) ein Hölzchen, auf das ein Knäuel gewickelt wird
Segewold, St., Garnflöte, Violchen Bielenstein Holzb. 3891 (mit Abbild.); Plur. sunīši "vairāki kuociņi pie nītīm aude̦klu aužuot" Mar. n. RKr. XV, 138.

Avots: ME III, 1122

‡ sveķaĩnītis AP., ein gelbes Pferd.

Avots: EH II, 613

tautenĩtis, tautiņš BW. 13731 (aus Dond.), = tautietis, der Fremde: jāaiziet tautenīša precībās BW. 15706. tautiņš mani mīļi lūdza 15050, 4 var. (aus Setzen). tautiņ! Vetter, Gevatter! U.; fem. tautiņa "eine Schöne" ("Bergm.? ?") U.

Avots: ME IV, 141

te̦kainĩtis U., = te̦kātnis.

Avots: ME IV, 158

‡ tor̃nītis Salis "= ‡ tor̂ksnis ² ".

Avots: EH II, 689

‡ trejnītis Gramsden, = trijnītis.

Avots: EH II, 693

trijnītis AP., trijnītlis ebenda, trijnīšu (trijnīta 22621. 2 var.) aude̦kls BW. 22621 var., = trinītis.

Avots: ME IV, 234

trinītis,

1): auch Blieden, PS., Ramkau (mit ĩ), Seyershof, Sonnaxt, Wessen; trinīš[a] audeklis Salis; ‡

2) trinîtī ² sist dēļus Orellen, ein Brett so auf die Ränder von zwei Brettern nageln, dass dadurch der Zwischenraum zwischen diesen bedeckt wird.

Avots: EH II, 695

trinītis (li. trinỹtis "mit drei Hewelten gewirkt" ) Wolm. (mit ĩ ), Dunika (mit î ² ), Alswig, Mar., Sessw., der Drell, Drillich U.: trinīša brunči Alswig. trinīšu (Var.: trijnīšu, trinīti, trinīša) audekliņu BW. 22621. trinīšu mēle, eine spitze Zunge L., St., Doppelzüngigkeit U.; trinīšu (trinīti in ein Exemplar des Lettus hineingeschrieben) runāt U., doppelzüngig sprechen. tu trinītī vien runā Ar., du redest verblümt. Zu nĩts.

Avots: ME IV, 237

‡ trìnītis ² Saikava,

1) "nātns aude̦kls";

2) trìnīša griesti od. trìnītī taisīti griesti "?" Vgl. damit trinītis ‡ 2.

Avots: EH II, 696

tuksnītis Zbiór XVIII, 485, der Einsiedler.

Avots: ME IV, 255

‡ tur̃caĩnĩtis AP., eine Art Tuch ("lakats ar lieliem raibumiem"). Vgl. ‡ tur̃kains 2.

Avots: EH II, 704

‡ ūsinītis, das Hermelin Schwanb.

Avots: EH II, 741

‡ vêdzuknîtis (sic!) "vieta zem naga aitai" (wo?).

Avots: EH II, 774

ve̦lnanītis, das Teufelchen (?): ve̦lnanīši (= velēnieši ?) kāzas dzer Ulanowska Łotysze 94 f.

Avots: ME IV, 531

‡ vērsenītis BW. 12703, Demin. zu vḕrsis.

Avots: EH II, 777

vìlknītis ^2, in der Verbind. ar vilknīti ² aizsiet Luhn., so zubinden, dass man den Knoten leicht lösen kann.

Avots: ME IV, 588

vĩrenĩtis, das Männchen (Koseform): vīru, manu vīrenīti! BW. 9397, 10.

Avots: ME IV, 641

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2

àizliêt, tr.,

1) hinter etwas giessen:
Reinītis aizlēja ve̦ctē̦vam ūdeni aiz svārku apkakles Dok. A.;

2) zur Grütze Milch hinzutun:
putru aizliet.

Avots: ME I, 37

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. ^8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

asens, -ns (masc.; unter asins): auch Linden, asens Saikava, asens BW. 6343 var., nom. plur. asenis AP., Ramkau, aseņi auch Gramsden n. FBR. IX 102, Linden, Salis, gen. plur. aseņu (> aseņ) Rojen n. FBR. XIII, 65, dat˙instr. plur. aseniem BW. 34043, 3 (aus Borishof), aseņiem BW. 34043, 14, Demin. nom. s. asenītis Saikava, asenliņš Saikava, nom. pl. asenīši Saikava, asenliņi BW. 34308, AP. asentiņas BW. 34137, 1: cūkai mazs asenītis (das Schwein hatte wenig Blut) Saikava.

Avots: EH I, 130

‡ ašnis (nom. s.) P!Ida n. FBR. XIII, 47, 51, Auleja, Demin. ašnītis Auleja, = asins: ar ašni Pas. V, 321; VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 132

ãu [Zabeln]! àu C., [Wenden],

1) Nachahmung des Hundgebelles: sunītis rej au, au;

2) Interjektion des Schmerzes:
au, kā nuositu kāju!

Avots: ME I, 214

aûdzêknis,

1): auch Auleja (aûdzèknis ² ), Linden (aûdzeknis): paje̦m vienu puiškinu, audzē par audzēkni Auleja. kalpiņš ņēma kalpuonīti, audzeknītis audzeknīti BW. 11894 (ähnlich: 20971);

2): dižajā audzēknī Janš. Līgava I, 165. jaunajā audzēknī 184.

Avots: EH I, 184

bàlziêns,

1): auch AP., (mit àl ² ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis ² ), (mit alˆ ² ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis ² ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡

3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ ² ) Siuxt; ‡

4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis ² ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡

5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ ² ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,

Avots: EH I, 203

II bãnis, bānītis, der Napf, ein kleines, rundes, bauchiges Lehmgefäss mit breitem Boden und mit einem od. zwei Henkeln A. X. 2, 438; Wenden, Trik., Burtn.

Avots: ME I, 272

banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.

Avots: ME I, 263

‡ *bimbainīte od. *bimbainītis "?": klausies, manu bāleliņ, meitas vien istabā: ņem tuo pašu bimbainīti [?], sien apeņu stīdziņā! BW. piel. ² 13476, 1.

Avots: EH I, 219

blūkšķināt, blūkšinât, fact., lärmen, mit der purga die Fische treibend Lärm hervorbringen Caunītis; gerauschvoll schlagen: (kre̦klus) ap pakšķiem blūkšķināju (Var. apdauzīju, paplītēju) BW. 23045, 3 var.

Avots: ME I, 319

brãkmanis, auch brāķmanis, brakmanis BW. 20861, der Tadler: tur jāj meitu brākmanītis. pašam meitu brāķmanim nava labas līgaviņas BW. 21318, 4.

Avots: ME I, 327

I brũnis,

1): auch Siuxt; ‡

2) Demin. brùnītis ² Saikava, eine Kartoffelart.

Avots: EH I, 246

buciņš, Bemin. von buks,

1) das Böcklein;

2) der schwedische Pflug
(vienjūga arkls); s. Rkr. XVII, 38, [nach Wid. auch bucis, in Jakobshof bucītis];

3) der Schemel
Etn. IV, 33;

4) eine Vorrichtung, an der die Weberhefteln befestigt sind:
aukliņas katrā galā piestiprināti buciņi, pie buciņiem nītis A. X, 2, 440;

5) buciņuos iet, ein Spielchen
Etn. III, 185.

Avots: ME I, 344

I burinât, intr., bur, bur hervorbringen, undeutlich, schnell reden: žīds pātarus burina; balzen (vom Auerhahn): visi ļaudis tuo zināja, ka mednītis burināja BW. 2503.

Avots: ME I, 353

‡ caunis, = caûna: caunītis (Var.: caunīte) ar dzelte̦nām kājiņām BW. 30533 var. cauņa ce̦purīte 3810, I.

Avots: EH I, 260

I čava! Interj. zur Bezeichnung des Zwitscherns, Schwatzens, Bellens: čiva, čava lakstīgala BW. 12972. čiva, čava sunītis rēja 20890, 5.

Kļūdu labojums:
čiva, čava sunītis = čava, čava sunītis

Avots: ME I, 407

cepenis,

1): auch Saikava; ‡

2) = cepiens: viens cepenītis (maizes) Salis.

Avots: EH I, 265

‡ čigànis ² Oknist, Demin. čiganītis BW. 23499 (aus Gold.), der Zigeuner.

Avots: EH I, 290

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384

cinkulis ^2, = cinītis, ein kleiner Hümpel Mar. n. RKr. XV, 109, [Oppek. - Wohl eine späte Erweiterung von cinis, zunächst vielleicht von einem *cinka (vgl. utka, Janka und činka 2)].

Avots: ME I, 384

cìrcenis,

1): cir̂cenis Jungfernhof, Demin. acc. plur. circeniņus BW. 20376 var., acc. s. circentiņu BWp. 1159, 1; istabiņas circenītis BW. 2740,4. circens dzied aizkrāsnē 2725; ‡

2) circeņi Ostlivland, Fettgrieben.

Avots: EH I, 272

II cìrksnis: auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (cir̂ksnītis ² ) Salis.

Avots: EH I, 273

[cirmis Wid., auch in Livl. gehört], cirmenis, [cìrme̦ns C., cirmene Selb.], cirmiņš, [cìrminis Nerft, Michalowo], cìrmulis ² Adsel, Demin. cirmenītis, cirmentiņš,

1) der Wurm, die Made, die Milbe:
ei, sarkanais ābuoliņ, cirmen(i)s tavu sakni grauza BW. 12285;

2) die Raupe:
nuo uoliņas attīstās cirmentiņš Konv. 27;

3) tranu cirmiņi, Drohnenbrut.
[Nebst li. kirmuõ od. kir̃minas "червь" zu cḕrme.]

Kļūdu labojums:
Konv. 27 = ("ābuolu smecernieks") Konv. ² 27

Avots: ME I, 386

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš ² Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 ^2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

‡ dal˜deŗaiņi Ramkau, dal˜de̦rainītis AP. ein Strickmuster für Handschuhe; dàlderaiņi ² Saikava "cimdi, kam daldeŗu raksti".

Avots: EH I, 304

I deinis, der Tänzer, Springer: deinītis le̦c, deinītis skrien, deinim pē̦das nepazīst (Rätsel: der Floh). Zu diet.

Avots: ME I, 453

dievains: haplologisch aus *dievainains (vgl. dievainītis), viele Schwager habend?

Avots: EH I, 327

dìevâzītis,

1) Bekassine (ascalopax gallinago)
RKr. VIII, 97;

2) der Storch
Aps.;

[3) = dievsunītis 1 Golgowsky].

Avots: ME I, 484

divatne, das Duo: dievadē̦ls Jānītis re̦dzams vienatnē, nevis divatnē Pūrs I, 117; divatnē (palikt, sarunāties) = divatā.

Avots: ME I, 471

divēji: sunītis ar vilcē̦nu jau d. (zu zweien) vis rej Pas. III, 317. divējuos (zu zweien) gulēt 458. tu būsi divējuos, es - viens IV, 341.

Avots: EH I, 323

dreĩmanis, der Drechlser: [es riteņu dreimanītis BW. 27399. - Nebst estn. treiman entlehnt].

Avots: ME I, 497

driles,

1) Reifen an der Schraube Sieckeln
n. U. [Vielleicht mit -ll-;

2) dril˜les"ripiņas pie stellēm, kuŗās karājas nītis" Frauenburg, Kürbis, Lindenhof.]

Avots: ME I, 499

drudžuôt ,* intr., fiebern: Jānītis drudžuo un muld karsuonī Kaln. Uo. 45.

Avots: ME I, 503

II dûcît [C.], -ūku od. [Schujen] -ūcu, -ūcīju, tr.,

1) kneten, knutschen
[vgl. tūcīt]: maizi Nötkensh., Krem. und Etn. IV, 49. [mazgājamuo veļu dūka ūdenī Bers.];

2) rütteln, schütteln, stossen (bes. ein kleines Kind):
kuo tu dūki nabaga bē̦rnu tik stipri Bers. šis auklēja, tas auklēja, visi auklēja dūcīdami BW. 1578. [rati dūka sliktā ceļā Bers.] melnītis nene̦s viegli, bet stipri dūka Etn. III, 162.

Avots: ME I, 523

‡ dukurītis, dukuriņš, Beiname der Kartoffel im VL.: rācenītis dukurītis (Var.: dupurītis; rācentiņš dukuriņš) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 340

‡ dupuriņš, Epitheton der Kartoffel im VL.: rācenītis d. BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 343

dzeinis,

1) eine Tritze
(li. geinỹs). ein Kletterstrick, ein Strick nebst Zubehör, mit dessen Hilfe der Imker in die Höhe zum Waldbienenstock klettert Bielenstein Holzb. 199: uozuoliņš dzeiņa raud, dzeinītis raud vijējiņa BW. 1905. priežu dēļ dravinieki gaŗu dzeini vīdināja 1338. dzaini [wohl mit ostle. ai aus ei; doch vgl. auch cainis] ritināju 30256 [aus Aahof]; auch ein Strick überhaupt Erlaa, "ein schlechter Strick" Sessw., Bers.;

[2) dzèinis N. - Peb., Bers. "закрутка (ein Knebel)"];

3) ["sašķē̦rē̦ts aude̦kls, kuo pašureiz uz stellēm griež" AP.], aufgeschorenes Garn
[li. geinỹs "основа ткани"]. das Garn für den Aufzug der Weber [Bielenstein Holzb. 394 u. 399], Bers.: brāļa māsa dzeini vilka deviņiem kamuoliem. mūsu meitām vēl stāv aude̦kls dzeinī Selb. pūrā man smalki dzeiņi Lasd. A. XI, 84. [Zu r. жень "Tritze" (wenn mit e aus ģ; doch vgl. auch le. dzenis) und weiterhin vielleicht nebst dzeika zu dzija; vgl. auch Walde Wrtb. ² 291 f. unter fīlum und 327 unter fūnis.]

Kļūdu labojums:
1338 = 7338

Avots: ME I, 540

IV dzenis,

1): Demin. dzenīte BW. 9741 var.; ‡

2) dzenītis, der Nabelstrang
Frauenb.

Avots: EH I, 355

dzênis ² , ‡

2) Demin. dzēnītis; der Nabelstrang
Blieden.

Avots: EH I, 356

dzilˆna [li. gilna Miež. "Wachholderdrossel"], dzilnis, der Specht [nur die grösseren Spechtarten; die kleineren - dzenis]; me̦lnā dzilna, Schwarzspecht (picus martius); pe̦lē̦kā dz., Grauspecht (picus viridis); zilā dz., Blauspecht; zilais dzilnītis, Spechtmeise; krievu dzilnītis, östliche Spechtmeise (sitta uralensis). [Nebst r. желнá "Schwarzspecht" wohl zu dze̦lts "gelb"; vgl. Trautmann Wrtb. 88. Būga РФВ. LXXV, 156, Zubatý AfslPh. XVI, 425. Hirt BB. XXIV, 57.]

Avots: ME I, 550

gadskā`rta, gadskārta Manz. Phraseol. VII, auch gadskā`rts, gaduskā`rts C.,

1) ein volles Jahr, Jahresfrist
[Manz. Lettus]: kad nu gadskārts bija pagājis II Chron. 24, 23. [viņš tur mita gadskārtu, ein Jahr Glück Apost. 18, 11. vienreiz gadskārtā II Mos. 30, 10.] par gadskārtu Jānītis nāca, nach Jahresfrist, nach Verlauf eines Jahres wiederkehrend. trīs māsiņas trīs gadskārti cimdu pāru adījušas BW. 6926;

2) irgend eine wiederkehrende Zeit des Jahres:
šinī gadskārtā, zu dieser Zeit des Jahres St. gadskārtām (Var.: par gadskārtu gadskārtiem) pirti kūru BW. 26007;

3) die Jahreszeit:
ir četras gadskārtas: pavasaris, vasara, rudens, ziema. četri gadskārti, die vier Jahreszeiten St., Adsel, Smilt. n. A. XII, 868.

Kļūdu labojums:
pirti kūru = pirti kūru

Avots: ME I, 582

gaŗde̦gunis, fem. - ne, der (die) Langnasige: tu, stārķīti, gaŗde̦gunis BW. 2686. ak tu traka gaŗde̦gune (Schnepfe) 2690. kukainītis, gaŗde̦gunis MWM. VIII, 158. me̦lnais gaŗde̦gunis, baris picinus; zaļais gaŗde̦gunis, baris chloris.

Avots: ME I, 605, 606

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620

‡ gliñkstêt Sassm., klingeln (intr.): pulkstenītis glinkst.

Avots: EH I, 393

glumêt: siltā laikā gaļa sāk g. Auleja, Zvirgzdine. gurķu spainītis tur par velti glum AP. ‡ Refl. -tiês "?": gaļa ap luocekļiem glumas Dünsb. Od. 227.

Avots: EH I, 394

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grauzenis, der obere Rand am Strickstrumpfe od. an Handschuhen (gew. valnītis) Kokn. n. Etn. III, 177. grauzenis - zeķes vai cimda malējā gala iesaukums, kuŗš ar+vien tuop adīts citādā veidā kâ pārējais cimds vai zeķe Kokn. A. XIII, 252.

Avots: ME I, 640

[II graza "ein weinerliches, launisches und ungezogenes Kind": Jānītis ir liels graza Laud. Ungewiss, ob mit altem a, oder mit hochle. a aus e̦.]

Avots: ME I, 641

I griêznis, der Schneidezahn MWM. VI, 65;

2) = grieze, die Schnarrwachtel: grieznītis grieza rudzīšuos BW. 27995 var.

Avots: ME I, 661

gruozgalˆvis,

1) der Wendehals;

2) ein Eigensinniger:
kuo tu nāci gruozgalvīte, pie tā mana bāleliņa? BW. 21234;

3) beliebtes Epitheton des Hopfens und des Rosses:
apenītis, gruozgalvītis (der den Kopf hin und her dreht), kuokā kāpj uolu dēt BW. 765. kumeliņ, gruozgalvīti! 14000, 3.

Kļūdu labojums:
14000, 3 = 14000, 13 var.
jāizmet (zu streichen) 2. nozīme (die Bed. 2).

Avots: ME I, 671

I gruzis, grùzis PS., grûzis AP.,

1) ein Stäubchen, Körnchen, Hälmchen, Spänchen, das in das Auge gerät:
gruzis (gruzis) grauž acī. gruzi (grūzi) nuo acs izlaizīt. vēžu dzirnutiņas iebāž acī, kad gruzis iebiris Etn. III, 8;

2) grùzis [Schujen, N. -peb.], Wasserschafthalm (equisetum limosum)
RKr. II, 70, Etn. I, 138: Jānītis tavus kumeliņus grūžu zâli (Var.: gružu rasu) ēdināja (vgl. li. gružis (i- Stamm) "Schachtelhalm");

3) der Pl. gruži, grûži od. grùži, auch gružas [Taurup], grūžas, allerlei Abfälle, Schutt, Graus, Geröll:
darīs visus akmiņus par izkaisītiem gružiem (gruvekļiem) Jes. 27, 9. kur žagari, tur gruži. kur ar kuo strādā, tur gruži nuokrīt. tīra te̦k Daugaviņa, daži gruži (Var.: grūži, grūžas) dibe̦nā BW. 21376; 30767, 3. kur, skuķīti, grūžus (Var.: gružus) liki? 24114. gružas gulēja gadu desmitiem MWM. II, 2. Jāņ māte, grūžu (Var.: gružu) cūka BW. 32585. siena gruži, feine, zerbröckelte Heuüberbleibsel;

4) zur Bezeichnung einer grossen Menge:
tur ļaužu kâ gružu. [Inder Bed. 1 und 3 - 4 wohl eher (s. Froedhe BB. XVII, 313) entlehnt nebst poln. gruz "Trümmer" aus ndd. grūs, als (nach Leskien Abl. 297 und Nom. 293 und v. d. Osten-Sacken IF. XXIV, 245) nebst li. gráužas "Kies" und gružótas "holperig" zu graûzt.]

Kļūdu labojums:
grūžas) dibe̦nā = gružas dibe̦nā

Avots: ME I, 666, 667

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685

‡ ìečiñkstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu weinen anfangen (von kleinen Kindern): mazais Jānītis iečinkstējies un nevar beigt.

Avots: EH I, 507

ìegurkstêtiês,

[1) aufplätschern]:
kāds vilnītis diktāk iegurkstējās Blaum. MWM. III, 673;

[2) ein wenig knirschen od. knistern (vom Schnee):
braucuot zem kamanām šad un tad iegurkstējās siengs Jürg.].

Avots: ME II, 20

‡ ieķaûkšêtiês ² Dunika, (für eine kurze Zeit) zu kläffen anfangen: sunītis ieķaukšējās.

Avots: EH I, 525

ìeriêt Spr., ìeriêtiês, anschlagen, anfangen zu bellen: cik sunītis ierējās, tik pie luoga skatījuos.

Avots: ME II, 58

I ilksnis (unter il˜kss II),

1): Jānītis nuosèja ilksnis uz augšu Pas. IX, 87.

Avots: EH I, 430

izkasis Laud., izkasnis Bers., Lasd., Fest., ein aus dem ausgeschabten Rest des Teiges gebackenes Brot: izkasnītis - maizes kukulītis nuo abras izkasām Etn. IV, 34. saimniecei jāduod vilkam muldas izkasnis LP. VI, 293. [Kreuzb.].

Avots: ME I, 748

izķeberêt, ‡ Refl. -tiês, = izķe̦buruôtiês: sunītis izķeberējas nuo ūdiņa Auleja.

Avots: EH I, 460

izmirẽjs, der Tote, Selige Lubn., Etn. III, 1: kāds mans izmirējs Jānītis bij! kāds labs bē̦rns Etn. 1890, 280.

Avots: ME I, 772

izriêt: bij pulcinītis bišu; peles tuo izrēja Auleja. Refl. -tiês, ‡

2) "rupji izrunāties" Auleja: ar māti i.

Avots: EH I, 477

‡ izšustît PV., = ‡ izšudît: sunītis skraida un izšustī visas vietas Plm. izšustīju visu Rīgu, bet laba dzīvuokļa neatradu Druw.; "īsā laikā izbraukāt vai izstaigāt" Druw. n. RKr. XVII, 82: līdz pusdienai jau trīs reizes izšustīju pa mežu pēc malkas.

Avots: EH I, 487

izziêdêt, intr.,

1) auf -, emporblühen:
sarkanais dābuoliņš nuo saknītes izziedēja BW. 10603;

2) aus -, verblühen, verwelken:
izziedējušas pieneņu galviņas MWM. VI, 841. tautu meitu vainadziņš izziedējis, izputējis BW. 24276. tā bija ve̦ca meitene gaŗu seju un izziedējušām acīm Latv.;

3) eine Zeitlang blühen:
savu pavasaru izziedējis, tītenītis snauž bezapziņas snaudā RKr. VII, 79.

Avots: ME I, 832

Jãnis, Johann: Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvās. Jānītis kalnā, Jānītis lejā, von einem Menschen, über den viel gesprochen wird. Der Plur. Jãņi, der Johannistag, das Johannisfest, der 24. Juni. Jaņuos, pa Jāņiem, zu Johanni: izdzīvuojās kâ pa Jāņiem. jaunie Jaņi, vom 24. Juni;

2) genitivische Verbindung: Jāņa od. Jāņu bē̦rni, die Teilnehmer am Johannisfest;
Jāņa māte, tē̦vs, die Wirtin, der Wirt, die (der) Jāņu bē̦rnus am Johannisfest aufnimmt; Jāņa diena, der Johannistag; Jāņa ruociņas od. dze̦guzenes, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677; Jāņa tārpiņš od. jãņtārpiņš, Johanniswürmchen; Jāņu uguns od. jãņuguns, -s, Johannifeuer; Jāņa zâle, [Johanniskraut (hypericum) U. od.] Wachtelweizen (melappyrum) Mag. IV, 2, 55; RKr. VI, 74;

a) baltā,

b) dze̦lte̦nā,

c) ziemeļu Jāņu zāle,

a) weisses Labkraut (galium mollugo
Dobl.),

b) galium verum,

c) nördliches Labkraut (g. boreale)
RKr. II, 71, III, 70; Konv. ¹ ; Jāņu zāle, auch jedes am Johannisabend gepflückte Kraut; Jāņa ziedi, pirola rotundifolia Trikaten, RKr. III, 72;

3) Jānis, ein Schiff ohne Segel
Konv. ¹

4) das Deminutiv Jānītis im Scherz,

a) der Hase:
re, kur Jānītis aizskrej;

b) ein Mensch, von dem man viel spricht:
Jānītis kalnā, Jānītis lejā; auch ein energieloser Mensch: tie tik tādi Jānīši; daudz apsāk, bet galā ne˙kuo neizve̦D Gaweesen n. A. XV, I, 407;

c) scharfes Berufkraut (erigeron acer)
Etn. IV, 69.

Avots: ME II, 106

jenis, der Hase Karls. [Wohl aus * janis; vgl. Jānītis und Janis.]

Avots: ME II, 110

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186

‡ kaimene Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 242, die Nachbarin: k., pušenìece BW. 3692, 1. manu mīļu kaimanīti (mit a aus e; könnte auch zu einem nom. *kaimenītis gehören) 19721 var. (aus Hoppenhof).

Avots: EH I, 574

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

‡ kā`ļ ² (li. kõľ) Auleja, während: k. tu nītis siest, tāļ es citu kuo padarīšu. Zu lat. quālis "wie beschaffen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 521.

Avots: EH I, 600

kal˜ps, Demin. verächtl. kal˜pelis, kal˜perĩtis BW. 988, 8 [wohl aus * kalpelītis], kalpenītis 988, 8 var.,

1) der Knecht, Arbeiter:
auzai liela sē̦naliņa, kalpam ve̦rga dzīvuošana BW. 9723, 2. kalpa puisis, der unverheiratete, kalpa vīrs, der verheiratete Knecht. tē̦vu dē̦li kalpuos gāja BW. 31137. dieviņš pats kalpiem (Var.: kalpu) gāja 11776; jetzt: par kalpu iet, sich als Knecht verdingen. Sprw.: kas tuo duos kalpam, kas kungam ir. kalps kalpa ve̦lns. cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. tâ dzēra kâ kalpa kāzās, von einem ärmlichen Festmahl. [apkārtējie zemnieki - pa lielākai daļai kalpeļi Janš. Bārenīte 16];

2) dieva kalps, der Diener Gottes, der Prediger,
dieva kalpa kalps, Gottes Dieners Diener, d. i. der Küster; bendes kalps od. ve̦lna kalps, der Henkersknecht BW. 31614; dze̦guzes od. lakstīgalas kalps, die Zaungrasmücke (sylvia curruca) RKr. VIII, 93, Konv. ² 2319;

3) der Bube im Kartenspiel:
pīķa krusta kalps od. kalpiņš. [Aus einem urruss. * хоlpъp > r. холóпъ "Leibeigener, Knecht".]

Avots: ME II, 144

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. ² 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145

I kamene, Wolm., Wend., kamine [li. kamìnė] Mar., Schwanb., Lis., die Erdbiene, Hummel: salīkuse vīra māte kâ tā sila kamenīte (Var.: kaminīte, kameniņa) BW. 23316, 15. sīca bite, kamenīte 363. Dialektisch kommt auch die männliche Form kamenītis vor: BW. 3531. (aus Palzmar). kamenītim kreimenīte tādu prieku neieduod Jan. [Nebst kamane zu apr. camus, slav. čьmeľь dass., slav. komarъ "Mücke", mhd. hummel "summen", ahd. humbal, norw. humla "Hummel" u. a., s. Uhlenbeck PBrB. XXXV, 174 f., Zubatý AfslPh. XVI, 387, Fick Wrtb. I ⁴ , 384, Berneker Wrtb. I, 167 und Trautmann Wrtb. 115 f.]

Avots: ME II, 149

kankaraîns C., kañkaraîns K., zottig, zerlumpt: kankarainu kazu vedu BW. 18704. kāds, māsiņa, tavs vīriņš, kâ sunītis kankarains BW. 21608. ieraudzīju... kankarainu kumeliņu 31888. kankaaina dē̦lu māte RKr. XVI, 213.

Avots: ME II, 155

kãpiẽns,

1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;

2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;

3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.

Avots: ME II, 193

kārstekņi, Spinngewebe Caunītis. [Wohl zu kãrt.]

Avots: ME II, 199

kâts: mit à ² Bers.;

1): milna k. BW. 8076 var. lizes kātu 33560, 1; der Stengel:
puķes k. niedru kātu pātadziņu BW. 33567,3. sēņu kātus 20290; der Stiefelschaft (gew. im Plural) Segew.;

2): der Unterarm
Segew.; kâti, lange Beine PV.: man kāti vairs neklausa Seyershof. likt (sist) suņam pa katiem ebenda;

3): kâtiņš Linden in Kurl., ein gestrickter Pulswärmer;
kâteņš Zvirgzdine "cimda valnītis"; ‡

4) bebŗa k. AP., eine gewisse Pflanze (mit süsslichem Stengel).
Nach Lidén KZ. LVI, 211 zu npars. xāda "Besenstiel, quodvis lignum erectum".

Avots: EH I, 606

I kazulis,

1): auch Golg.;

2): auch Renzen; ‡

3) kazuļi "āzīši, kas ce̦lā nītis, paminas minuot" Renzen.

Avots: EH I, 597

ķe̦buraîns, ķe̦buraîns, ästig, knorrig: ķeburains kuoks [Dunika, Nigr., Kalleten, Ruj.] ; ķē̦buraini kāpuosti, kam lapas uz visām pusēm, galviņas negriežas Gr. - Sessau ; ķē̦burains rācenītis BW. 2974, eine Rübe mit rauher Rinde Mag. XX, 3, 207. iestādīju smuku rutku, tas izauga ķē̦burains BW. 21423. ķē̦burains (kritzelig) ruokraksts Purap. [ķē̦burains ("zariņiem izadīts") cimdu raksts Bauske. briežiem ir ķē̦buraini ragi Fr. Mekons Münschh. 17].

Avots: ME II, 358, 359

ķìrpis,

1): auch Lng., Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, 5. 169, Schujen, (mit ìr ² ) Linden in Kurl., (mit ir̂ ² ) AP.; in AP. auch: eine kleine, behaarte Raupe
(= dieva sunītis).

Avots: EH I, 704

ķĩvêt, -ẽju, tr., keifen, schelten, rügen Smilt., [Wolm.]: pircējs ķīvē Brencīša kungu, ka tādu sliktu zirgu iedevis Etn. III, 28. Refl. -tiês, untereinander streiten, zanken, hadern: apenītis ar miezīti meža malā ķīvējās. [Nebst. li. kỹvoties "ссориться" aus mnd. kiven dass.]

Avots: ME II, 390

klabačuôt, intr., klappern: kuo tas mans ratinītis klabačuot klabačuoja BW. 6980.

Avots: ME II, 206

krũzaîns: krūzaina galva AP. (sunītis) krūzainu kaklu Pas. XII, 285. kâ tāda krũze̦na bantīte. savilkta Seyershof. krūze̦nas zarnas ebenda.

Avots: EH I, 663

kudurĩtis, eine kleine Scheune šķūnītis, taisīts nuo stāvus slietiem kuokiem un appīts ar žagariem Mar. n. RKr. XV, 120; [eine Hütte Wid.; kudurs Kacē̦ni "ein kleiner Anbau zum Aufbewahren von Spreü. - Zu ahd. hutta "Hütte", gr. χεύϑω "verberge", la. cūdō "Helm", kymr, cûdd "occultum", ai. kuhara "Höhle", mnd. huden "verbergen"].

Avots: ME II, 299

kukaînis,

1) das Insekt:
drudža kukainis, ein schwarzer Käfer Sassm. labības k., anisoplia austriaca Konv. ² 2124; maizes k., sidotrepa panicea; miltu k., tribolium confusum A. XIII, 621; Māŗas jeb Laimas kukainītis, Marienkäfer (coccinella) Konv. ² 2588; mizu kukainis, Borkenkäfer (hylophaga); slâpsnu kukainis, oniskus murarius Sassm.;

2) das Haustier
N.-Schwanb., AP.: vilki nuokuodīs visus mūsu mājas kukainīšus JU.; [kukaiņi Wend. n. U., gross und klein Vieh];

3) auf einen Menschen übertragen - das Wesen:
kāds tu savāds kukainis. ļaudis sāka aplūkuot Drekberģi kâ kādu brīnuma kukaini Kaudz. M. Aus liv. kukki "Käfer"; [vgl. Thomsen Beroringer 263].

Avots: ME II, 301

kûpêt, -u, - ẽju ([li. kūpė´ti "sieden"], asl. кыпѣти "wallen, überlaufen"), intr., rauchen, dampfen, qualmen, stäuben: še dūmiņi nekūpēja BW. 6961. skals kūp. biezputra, ēdiens kūp jau uz galda. lietus nāca kūpē̦dams BW. 15745, 3. maza migliņa kūpēja pa viļņiem Skalbe. rudzi zieduot kūp [li. rugiaĩ kúpa]. me̦luo, ka ausis kūp. dē̦ls laiž vaļā, ka kūp vien. melnītis vilka kūpē̦dams BW. 4872. ļaunas valuodas sāka kūpēt pa nāburgiem Neik. spalvas vien kūpēja pa gaisu MWM. X, 357. - Zu kvēpt (s. dies), [ai. kúpyati "gerät in Wallung", apr. kupsins "Nebel" u. a., s. Būga РФВ. LXXI, 54, Walde Wrtb. ² 807 unter vapor, Trautmann Wrtb. 147, Uljanov Znač. I, 29].

Avots: ME II, 337

kuplastis, f. kuplaste, einen dichten, buschigen Schwanz habend, ein Dickschwanz, Beiname eines Wolfes, eines Hundes, Eichhörnchens, Hahnes, einer Elster: kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi? LP. VI, 260. sunītis mans kuplastītis BW. 10733. balts gailītis kuplastītis 30707. vāverīte kuplastīte 2347; 7780. ķēvīte kuplastīte 25863. žagatiņa kuplastīte Etn. II, 188.

Avots: ME II, 318

kupraînis, der Bucklige: krupis tāds kuprainītis BW. 2686.

Avots: ME II, 319

‡ kupsienis, ein Büschel, eine Baumgruppe Auleja: uogu kupsienītis. bē̦rzu k.

Avots: EH I, 677

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

‡ ķutkul˜ts (?) Frauenb. "bundulis, spainītis, ķipis".

Avots: EH I, 708

kvan̂cis, kvencis Frauenb., kvaņ̂ķis ² Katzd.,

1) eine grosse, aus Tüchern gemachte Puppe
Gr. - Behrsen ; [kvan̂cis ^2, ein eingehülltes Kind Bauske, Gr. - Sessau ;]

2) ein Gernegross
Naud., Bauske: kur tu augi, puiša kvenci BW. 12806 ;

[3) kvan̂cis "mazulis, te̦kātnītis": tādi mazi bē̦rni kâ kvanči. mazs, mīksts kuce̦ns kâ kvancis Burtn. ;

4) kvan̂cis ² "ein grosses Stück Brot"
(vgl. kancis) Bauske].

Avots: ME II, 351

lãdinât [Līn.],

1) tr., kausativ zu lāt, bellen machen, reizen, necken:
[suņus lãdinādamas Janš. Dzimtene ² II, 441. žīds suņus lâdina ² Bauske.] tie izgāja dažu sē̦tu, dažus suņus lādināja Gold. n. Etn. IV, 129; BW. 6963;

2) [lâdinât], tr., anbellen:
visi suņi apnikuši tavus puišus lādināt BW. 12646. pluskatainu dē̦lu māti ciema suņi lādināja 23619, 10. [suņi vārtu stabu lādināja BW. 35225, 1.] kuo, sunīti, kaulastiņ, tukšu mežu lādināji? 12795. [lãdinât Wandsen, wiederholt schelten];

3) intr., freqn., wiederholt bellen:
sāk tie (suņi) lādināt BW. 13646. Refl. - tiês, eifirg bellen: sunītis lādinās St.

Avots: ME II, 436

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

lamât, - ãju, tr., schimpfen, schelten: saimnieks baŗ un lamā kalpu. Mit doppeltem Akk.: Jānītis meitiņas ķeseles lamaja BW. 22774. lamāt vienā mutes atpē̦tumā, unaufhörlich schimpfen; lamāt vai nuo pasaules ārā, fürchterlich schimpfen. Refl. - tiês,

1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;

2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. ² 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]

Avots: ME II, 417

lapainis,

1): auch Dunika, Grob.; ‡

3) an Blättern (Laub) reiches Heu
Ramkau; Demin. lapainītis, ein Handschuh mit einem gewissen Strickmuster AP. (vgl. dazu lapa 4): adu cimdus lapainīšus Tdz. 39705, 1; ‡

5) "?": mammai mazi lapainīši (Var.: lāpainīši, lipainīši) Tdz. 37136, 3 (aus Stom.); ‡

6) "?": adu cimdus lapainīšus, gaidu svātu lapainīšu 39705, 1 (aus Dricēni).

Avots: EH I, 720

lãpeniņš, [lãpenītis], ein Kuchen, Pfannkuchen: ai māmiņa, duod vienu kaķēniņu! man pelītes piegājušas pie tā me̦lnā lāpeniņa Durben n. Janš. [ne˙kādi svētdienas plāceņi, bet tikai tādi darba dienu lãpenīši (weniger gut zubereitete oder weniger gut geratene Pfannkuchen) Janš. Dzimtene V, 97.]

Avots: ME II, 439

lapenis,

2) die Laube
B. Vēstn. (gew. lapene);

[2) lapenītis, lapeniņš BW, 34388, = lapenīte 3].

Avots: ME II, 422

[lāsica, [="zebiekste Biržgalis, Welonen u. a.], foetorius vulgaris [Schneewiesel?]: lāsica apmē̦ram žurkas lielumā, tumši pe̦ele̦ks, lāsains zvēriņš, bē̦rnus perina vis˙vairāk kuokā - ligzdā, bet dažreiz arī uz zemes Oberkurl. lāsica žurkai līdzīgs kustuonītis Oppek.; [In Nerft sei làsica ² der Dachs. - Aus r. лáсица "Schneewiesel".]

Avots: ME II, 441

lāsuôt, intr.,

1) träufeln, triefen: asins lāsuo nuo maniem pirkstiem Akur. nuo baltajām kājām pa pilienam asinis lāsuo AU.;

2) schillern, funkeln:
saulē lāsuo pļava Apsk. laiva lāsuot lāsuoja MWM. IX, 149;

3) lāsuots = lāsains

I: lāsuots kukainītis konv. ² 2588;

4) klingen, läuten (wie fallende Tropfen):
nāves zvaniņš lāsuo klusi Stari II, 733.

Avots: ME II, 442

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533

[ļe̦kainis,

1) = ļe̦kausis Sessw., Kalz., N.-Schwanb.;

2) eine weiche Masse von zerquetschten Beeren, Filzen, (gekochten) Kartoffeln
u. a. Trik., Lindenhof;

3) ein kleines Kind, das schon zu kriechen anfängt
Trik., Adiamünde;

4) s. ļe̦kainītis.)

Avots: ME II, 534

lê̦ze̦ns C., [Bers., Lis., Schujen, Wolmarshof], lè̦zans Smilt., [lê̦zins Kl.], le̦ze̦ns Kand.,

1) [lêze̦ns ² MSil.], flach:
lē̦ze̦na bļuoda, lē̦ze̦ns trauks, šķīvis, krasts;

2) eben, ohne Berge:
lē̦ze̦ns ceļš;

3) nicht steil
[Wessen]: lē̦ze̦ns uzkalnītis Purap. Vgl. lē̦zns.

Avots: ME II, 464

lini: gen. plur. liņu BW. 16523, Demin. linītis auch BW. 32556, Lubn., Ramkau; zaķa lini Ramkau, bryum caespiticum. puķu liniņš Oknist, linum grandiflorürn; eine linaria. - "lini nāk ārā" (s. ME. II, 472) nach einer Mitteilung vön Apsišu Jēkabs "tikai nuo mārka".

Avots: EH I, 743

ļukt, [ļùku Wolmarshof, Ruj., Bers., Wandsen, Lautb., Dond. od.] ļukstu, ļuku, intr., schlaffherabhängen [Wessen]: sunim ausis ļukst uz zemi Mar. [lapas puķei sak ļukt Dond.) cukām ļukušas (gew.: nuoļukušas) ausis Karls. [(sunītis) ļukušām austiņām Pas. I, 177. Vgl. ļuks, luka, lukt, lukns].

Avots: ME II, 542

lukta, lukts, -s,

1) der Bodenraum über der Dreschtenne, bestehend aus Brettern, die auf den Querbalken liegen
Golg., Mar.; auch die Darrbalken: piepēži piebrūk pilna rija ar ve̦lniem, nuo kuŗiem ve̦cākais uzkāpa uz ārdiem - luktām JK. V, 36;

2) die Hühnerstange (= lakts) Kand.;

3) ein Gerüst, darauf man auf Bären lauert; eine erhöhte Stelle zum Stehen od. Schlafen
St., U.;

4) ein Regal, auch ein Schränkchen in der Dreschtenne, wo der
lukturis (Leuchter) sich befindet U.;

5) die Emporkirche, das Chor
[Wolm., Ronneb.]: kad citi dziedāja nuo luktīm svē̦tas dziesmas... MWM. VI, 323;

6) ein turmartiges Gerüst:
ē̦kas galā paceļas lukts jeb tuornītis Lautb. [Aus mnd. rucht "oberes Stockwerk, Bodenraum."]

Avots: ME II, 511

lùncinât [auch PS., Trik., Drosth., Jūrg.), luñcinât [auch N.-Peb., Wohlf., Salis, Wolmarshof, Selg., lun̂cinât ² Dond., Lautb., Nigr.), tr.,

1) bewegen:
viena jāja, uotra lēca, trešā ļipu luncināja (Var.: kustināja) BW. 2227. sirma cūka aizgaldē, ausis vien skurināja (Var.: luncināja) 22832;

2) asti l., mit dem Schwanze wedeln
[Fest.]: suns iegāja liepienā, asti vien kustināja (Var.: luncināja) BW. 31044; Mag. XX, 3, 141;

3) essen, einhauen:
luncini tik iekšā! kuo gaidi? LP. Refl. -tiês, mit dem Schwanze wedeln, sich anschmiegen, anschmeicheln: sunītis gar kājām vien luncinājās LP. VI, 1007. kâ viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu Vēr. I, 1157. mēs luncināmies ap mūsu dvēseļu bendēm Stari II, 167. [vilks luncinājas apkārt U., streicht verstohlen herum. zur Bed. 1 u. 2 vgl. Изв. XV, 2, 203, le. luñka, lunkans, li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln" und Büga Изв. XVII, I, 34.]

Avots: ME II, 513

lũrmanis, der Laurer, Schauer; Freier: tas nebija zirgu zaglis, tas bij meitu lūrmanītis BW. 13427. gani gana ceļmalā, lūrmanītis krūmmalā 29551.

Avots: ME II, 520

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559

II mā`rks <sup>2,</sup> [hell, weiss Laud.]: viņai bija skaists, me̦lns sunītis mārku ["braun" Gr. - Buschhof] kaklu Druva I, 1460; [Bers.; suns jeb kaķis ar mārku kaklu Warkl.; mārka (hell) drēbe Bers.; mā`rks ^2, weiss gestreift Bers.]

Avots: ME II, 584

mazputniņš, mazputnĩtis, ein kleiner Vogel: lakstīgala mazputnītis BW. 907, 2. cīrulītis mazputniņš 907, 3 var.

Avots: ME II, 574

mednis: m. dzied BW. 2505 var. kliedza me̦lnais m. 15262. mednītis burtnāja 2503. Dafür medans (sic!) Dond. n. FBR. V, 130.

Avots: EH I, 795

megžine (s. unter *mežģine), ‡

2) (femin. Adjektiv) geknüpft (?):
m. juosta Auleja, Kaltenbr.; m. nīts Kaltenbr. n. FBR. XVII, 55: megžines (nītis) paša iemācījuos megžt Kaltenbr.

Avots: EH I, 796

mẽnesniẽks [Serbigal], mēnestnieks BW. 33909, 5 var., mẽnesnĩca, mẽnesnĩce,

1) [mēnesnītis L.] der Mondschein
U., Spr.: mēnesnīcā jauki pastaigāties Mat. Spr.: rej kâ suns mēnesnīcā;

2) der Mond:
spīdi spuodri, mēnesnieks (Var.: mēnesnīca 6823, mēnesnīce 6827)! BW. 18411, 2. kur saulīte ziemu te̦k, tur vasaru mēnesnieks 26635. saule bāra mēnesnieku (Var.: mēnesnīci), ka tas spuodri netecēja BW. 33909, 1. [bālā mēnesnieka gaisma L. W. 1922, V, 2 _2. Im suffixalen Teil vielleicht mit slav. měsęćь zu vergleichen.]

Avots: ME II, 616

‡ meškāns Stelph. "labi nuobaruojies treksnītis": sivē̦ni kâ meškāni.

Avots: EH I, 803

[me̦stavas Welonen "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem"]; me̦stavas [Warkl.], me̦stuves, Gestell zum Aufscheren N. - Bartau, [Bielenstein Holzb. 393 mit Abbild.; me̦stava (Kammlade?): sāk klaudzēt me̦stava, šķirties nītis, mīties paminas A. Brigader.] Nebst li. mestùvai zu mest.

Avots: ME II, 606

‡ II midzis "sīks kukainītis, kas pārtiek nuo augu lapu sulas" Seyershof. Vgl. smidzis.

Avots: EH I, 811

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654

I mikšķêt, -ẽju, einen leisen Laut von sich geben: mazs truoksnītis, kas tur mikšķē? pulkstenis mikšķē Angern.

Avots: ME II, 626

‡ mīkste, = maĩgsne: apinītis... mīkstē (Var.: maikstē, kuokā, mietā) kãpa BW. 19480 var.

Avots: EH I, 821

muļļinât, ‡

2) langsam im Munde lutschend fressen
Seyershof: sunītis muļ˜ļina garuoziņu.

Avots: EH I, 832

nārags (li. norãgas "das Jocheisen, die Pflugschar"), [nàrâgs ² Kr.], nē̦rags, nē̦re̦gs Stari I, 38, 43,

1) ein Springstock der Fischer
[Bers., Gr.-Jungfernhof]; ein Senkstein in den Netzen [Bielenstein Holzb. 649], L.; eine Fischerstange, eine Stange zum Stossen, mit einem stumpfen Eisen am Ende Mag. III, 1, 125, [nàrāgs ² Kokn., eine Stossstange mit eiserner Spitze, womit man ein kleines Boot vormwärtsstösst Bielenstein Holzb. 622 (auf der Düna)]. nārags - ķeksis ar āķi Abuls Skuolas Druva II, 175. nē̦rāgu es tveŗu; apstājies, laiva! Duomas III, 67, Etn. IV, 148;

2) ein langes, strusenartiges Boot mit flachem Boden
Mitau, Riga, Rojen, [nãrags Markgrafen, Kalnazeem]: tvaikuonītis, kas vilka gaŗu rindu tukšu nāragu MWM. IX, 622; auch für "Boot" überhaupt: nāc, sēdies manā nāragā! Por. A. XX, 744. [Wohl aus wruss. нагоръ, s. Leskien Nom. 524.]

Avots: ME II, 700, 701

nerãtnis, nerãtnē̦ns [Bauske, Bers.], nerãtniẽks der Ungezogene, Unartige: tu mīļi smaidīt par šituo nerātneņu Sudr. E. ai dieviņ, kuo darīšu? nerātnītis mani rāja BW. 21650.

Avots: ME II, 729

nẽrt: knüpfen, binden Dunika: n. nītis. n. tīklus. n. diegus uz pirkstiem; einfädeln Dunika: n. diegu adatā.

Avots: EH II, 23

nĩkuonis,

3): nīkuonītis, ein Siechling
BielU.; ‡

4) nīkuons "ve̦ca pils, sagruvuse bedre; viss, kas jau nīkst" A. Leitāns; nīkuoņu mūŗi, eine Ruine
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 26

ņir! Interj. zur Bezeichnung des Lachens: ņir, ņir, ņir, Jānītis smiesies Etn. II, 43.

Avots: ME II, 902

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

I nītenis, jemand, der schlaff, wankend geht: nītenis, kas slābani meimeruo kâ nītis Lös. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 747

nùocelˆt [li. nukélti], tr.,

1) ab -, herab -, herunterheben:
katlu nuo kāša. tuo nuocēla nuo ratiem II Chron. 35, 24. nuocēla vainadziņu BW. piel. ² 5207;

2) wegnehmen, stehlen:
tam nuoce̦lts sviesta spainītis MWM. II, 497, [man nuocēle svārkus U.] nuocels ar vēl gaŗais adatnieks Jāņam meitu nuo de̦guna A. XXI, 346;

3) erwerben, erlangen:
viņš krietnu meitu nuocēlis; ["abkaufen" Lubn.];

4) aufheben, abschaffen, absetzen:
Sprw. dieva nuo debesīm nenuocelsi. nuocelt nuo amata, des Amtes entsetzen, verabschieden. Refl. - tiês,

1) sich ab -. sich erheben:
paša upes vidū nuocē̦lušies rati Jauns. kad visi bij paē̦duši un padzē̦ruši, viņi nuocēlās nuo galdiem Kaudz. M.;

2) absteigen:
nuo mūsu pluosta nuocēlās pie krasta divi cilvē̦ki MWM. IX, 893;

[3) sich versehen:
pats vēl tagad neizpruotu, kâ tâ biju varējis nuocelties. vai bija acis man apmānījuši, vai kādas burvības zâles iede̦vuši, ka nebiju ne˙maz redzējis... Janš. Dzimtene IV, 193].

Avots: ME II, 767

‡ II nùolàpât ² KatrE. "nuostaipīties (vom Gewebe)": kad auž un nesasien nītis, tad aude̦kls nuolāpā (bezieht sich?) ar dzijīm. dzijis (aude̦klam) pa virsu nuolāpājušas.

Avots: EH II, 61

nùolapuôt, ‡

2) "?": uzliekam Jānīšam uozuoliņa vainadziņu, lai Jānītis visu mūŽu kâ uozuols nuolapuoja! Tdz. 53275.

Avots: EH II, 61

nùolìekt, ‡

3) gönnen:
viņš ... nenuolieca mums tā prieka Jauns. B. gr. ³ II, 146; ‡

4) = nùotît 1: kāļ tu nītis siesi, es nuoliekšu Auleja. Refl. -tiês,

2): saiminieks ... nuozaliecēs (liess sich dazu bewegen, war einverstanden),
saka: "labi, atduošu" Pas. V, 147. jie nuozaliecēs Zb. XVIII, 462 "oni się zgodzili" (ähnlich 288);

3): kas bullī nuoliekusies, tai guovei ir apaļi ragi Seyershof;

4): ka nuoliektuos ar suni parīdīt guovis Sonnaxt. tas man nenuoliektuos ēst ebenda. ni par kuo nenuosaliecēm, ka dē̦ls pre̦cē̦tuos Oknist. māte nenuoliecēs mani vienu ciemā laist Warkl.

Avots: EH II, 63

nuõmaļi, nuomaļis, nuomaļu, nuõmaļus, nuõmaļš, Adv., abgelegen, abseits: es turējuos nuomaļi Bers. nuost nuo ceļa nuomaļis Apsk. sunītis sēdēja nuomaļš Blaum. es pagāju drusciņ nuomaļus Stari I, 269. [viņas izre̦dzē̦tais sarunā tikai aplinkus un it kâ nuomaļis ņēma dalību Janš. Dzimtene ² I, 38.]

Avots: ME II, 816

nuõmuôds, das Wachsein, die Schlaflosigkeit: it visas ļaujas pretekļuos nuošķirties, kâ nuomuods un miegs RKr. VIII, 9. es nuomuodu par sapni daru, es sapni nuomuodu pārvērst varu, - tavs nuomuods skaists kâ sapnis būs Rainis. nuovārdzis ar nuomuodiem G. L. In der Volkssprache gew. nur im Lok.: nuomuodā būt, palikt, wach sein, nicht schlafen: sunītis palikšuot nuomuodā LP. IV, 87.

Avots: ME II, 824

nùoslemêt AP.,

[1) sich beschmieren, sich besudeln
Jürg.]: nuobridusēs, nuoslemējuse, tâ ka nuo viņas tuvuma aiz˙vien izvairās Austr. ej nuoslemējis kâ sunītis Vēr. II, 523. nuo saules līdz saulei ej nuoslemējis Austr. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka ne varēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117, nuoslemējusi gaitniece Austriņš M. Z. 107;

2) "velti nuostaigāties" Ronneb., Ar.;

3) "sich mit einer schweren und unsauberen Arbeit abplagen"
Ar.;

4) "nuoslinkuot" Lös.; "an einer nutzlosen Arbeit (die Zeit) vertrödeln"
Kalz.]

Avots: ME II, 851, 852

nùostũrêt, tr., hinsteuern, steuernd sicher lenken: stūrmanītis gudrs vīrs, tas pruot laivu nuostūrēt BW. 30939.

Avots: ME II, 861

nùosūbêt: nuosûbējîs ("sūnām apaudzls") šķūnītis Saikava.

Avots: EH II, 93

nùosũkât, tr., freqn.,

1) absaugen, ablutschen:
pie tam viņa nuosūkāja pirkstus Jauns.;

[2) verleumden
Erlaa.] Refl. -tiês, sich ablecken, bedauern: sunītis ar kaķīti nuosūkājas vien LP. IV, 85.

Avots: ME II, 862

nuõtaļ, [nùotaliņ ² Rozentava, nuodaļ Nerft), nuõtuļ, nuõtuļi, nuotuļis, nuotulim, nuõtuļam, dicht nebeneinander, ununterbrochen, immerwährend, [gänzlich U.]: tikai dažas guberņas ir vietām nuotuļ apdzīvuotas Purap. pa˙visam aizmirsa, ka nuotaļ jāsteidzas atpakaļ LP. VI, 963. cilvēce iet nuotaļ uz priekšu Pūrs I, 24. kunga darbiem visur un nuotaļ priekšruoka A. XV, 182. dieva dē̦ls Jānītis nuotuļ re̦dzams vienatnē, ne˙vis divatnē Pūrs I, 117. viņš nuotuļi nuolūkuojas ūdenī Sil. viņš nuotuļis aplūkuoja ve̦cās ecēšas Druva II, 296; 582. tās, bērniņi, mīlējat nuotulim Duomas I, 1314. vējš jūrai pāri šalc nuotulim Rainis. cik skaļi pa gaišuo saulguozi dzied nuotuļam sīkie putniņi Rainis. tauta, kuo tautas dē̦li nuotaļ puškuo jauniem, krietniem darbiem Vēr. II, 1224. visi nuotaļ, alle insgesamt. izskaitīt tē̦vu reizi, visu it nuotuļ JK. III, 72. nuotaļam, auch nuotuli art, mit dem halben Pfluge pflügen, um das Erdreich feiner zu machen Hr. [tādu muižiņu nuotuļ nevaid daudz Janš. Dzimtene ² II, 33. - Nach Būga KSn. I, 25 zu apr. talus, aksl. тьло "Boden" usw. (vgl. le. tilât), ursprünglich mit der Bed. des la. funditus; oder mit Metathese zu li. nuolataĩ "der Reihe nach", nuolatus "ununterbrochen" Lit. Mitt. I, 229?]

Avots: ME II, 871, 872, 873, 874, 875, 876, 877, 878, 879, 880, 881, 882, 883, 884, 885, 886, 887, 888, 889, 890, 891, 892, 893, 894, 895, 896, 897, 898, 899, 900, 901, 902, 903, 904, 905, 906, 907, 908, 909, 910, 911, 912, 913, 914, 915, 916, 917, 918, 919, 920, 921, 922, 923, 924, 925, 926, 927, 928, 929, 930, 931, 932, 933, 934, 935, 936, 937, 938, 939, 940, 941, 942, 943, 944, 945, 946, 947, 948, 949, 950, 951, 952, 953, 954, 955, 956, 957, 958, 959, 960, 961, 962, 963, 964, 965, 966, 967, 968, 969, 970, 971, 972

nùoūbêt: nuoūbējis (bemoost) šķūnītis Saikava.

Avots: EH II, 104

nùovḕrst [li. nuver̃sti "hinabstürzen"], tr.,

1) abwenden:
Jānītis nenuovērš acis nuo lagzdām MWM. X, 244. tad nuovērs savu cē̦luo vaigu! Rainis. [dievs... nenuovērsīs savu vaigu nuo jums Glück II Chron. 30, 9;]

2) abwenden, ablenken, beseitigen:
visus šuos kavēkļus nuovērsa kalta nauda Pūrs I, 121. viņa gribēja zē̦nam nuovērst pērienu Laps.;

3) abwenden, abwendig, abspenstig, abtrünnig machen:
tad viņa... bē̦rnus nuo manim pa˙galam nuovērsīs A. XX, 412. Refl. -tiês,

1) sich ab-, wegwenden, abweichen:
jauneklis kâ iztrūcies nuovērsās Neik. ļaudis nuo viņa vēl vairāk atrausies uu nuovērsīsies Latv. lizumniešu izluoksne nuovēršas nuo rakstu valuodas RKr. XVII, 89. Lokal mit z statt s im Stamme: nuovērzās A. XX, 2I3. nuovērzās un nevis nuovērsās pruojām MWM. X, 473;

2) nuovērtīsies vēl, du wirst noch herunterfallen
Grob. n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 885, 886

nũnis [Salis, Ruj.], nūne U., die Puppe ein kleines Kind: nūnītis būs rātns A. XX, 923.

Avots: ME II, 754

uõrmanis,

1) vuormans Manz. Lettus, Demin. uormaniņš BW. 27471 var., der Fuhrmann, der Kutscher; der Brautführer:
es pasaukšu uormani Latv. uormanīti (Var.: uormaniņ), vijies gaŗu pātadziņu, lai varēji . . . uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. uormanis jeb brūtes vedējs BW. III, 1, S. 84;

2) Demin. uõrmanītis Wainsel, ein Vogel;
uormaniņš Fischer 102, der Rotschwanz (motacilla erithacus) L.; uormaniņš, das Blässhuhn U.; galinda chloropus Wid. Aus mnd. vôrman "Fuhrmann".

Avots: ME IV, 420

uotenis: auch (mit uô ² ) Salis, (uotenītis) Wolm. n. BielU.

Avots: EH II, 744

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

‡ padacka AP., ein gewisser Bestandteil eines Wagens ("mazs dzelzs stienītis zem kuoka ass, kas piestiprināts, lai braucuot ass nedilst").

Avots: EH II, 125

[pajemt (im Westen und Osten), = paņemt. Refl. -tiês, = paņemties 3: bārinītis...pajēmēs par sargu Pas. III, 41 (ähnlich 285). ķēniņš tevi jems par sargu, un tu pajemies! 40.]

Avots: ME III, 36

pakalnis (unter pakalˆne),

1): pakalˆnītis, ein kleiner Hügel
Weissensee.

Avots: EH II, 139

pakavaîns, pakavuôts, mit Hufeisen beschlagen [Fest.]: pakavaini zābaki Bračs. Jānītis jāja vaŗa tiltu pakavuotu kūmeliņu BW. 32931, 8.

Avots: ME III, 42

‡ palaņķis, ein Anbau (?): blakus kūtij ir neliels p., laikam kāds pūnītis vai pe̦lūde Janš. Līgava I, 93. celt ... pie ērberģa kādu palaņķi klāt, kur ievietuot gājējus 158.

Avots: EH II, 149

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

parãds, [parâds KL, parâds ² Lin.], parads,

1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;

2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;

3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]

Avots: ME III, 88, 89