Paplašinātā meklēšana

‡ atuôstiês, = ‡ atuostîtiês 2.

Avots: EH I, 177

atsmuôstiês, für atmuosties, sehr verbreitet, auch in Gegenden, wo sonst das infigierte Reflexivpronomen nicht mehr gebräuchlich ist.

Avots: ME I, 194

‡ buostiķis Wainoden, ein Knüttel.

Avots: EH I, 259

‡ cũkkàpuosti, eine Speise (Kohl mit Schweinefleisch) A. Melnaiksnis Mazsalaca 53.

Avots: EH I, 281

gaŗkâpuôsti ^2, nicht gesäuerter, in lange Schnitten (zum Kochen) zerschnittener Kohlkopf Dond., Wandsen.

Avots: ME I, 606

guostiņa BW. 10569; 16471; 28901, Demin. von gùovs, Kuh.

Kļūdu labojums:
28901 = 28902, 3 var.

Avots: ME I, 692

grùosti ² ,

1): auch sing. grùosts ² Skaista; ‡

2) grùosts ² Warkl., die Brückenbohle.

Avots: EH I, 413

[grùosti ² Warkh., Wessen, = gruodi 3.]

Avots: ME I, 671

gruosties Spr., [böse sein, sich ärgerg Wid.].

Avots: ME I, 671

‡ kuostiņi, in der Verbind. ve̦lna k., Teufelsabbiss Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 688

‡ lapiņkāpuosti Ramkau, eine Speise aus frischen Kohlblättern.

Avots: EH I, 720

nùostibât, tr., abprügeln: es viņu krietni nuostibāju Lin.

Avots: ME II, 859

‡ nuostibet Stenden, = nùostibât.

Avots: EH II, 91

‡ nùostibît, wegstibitzen Ermes: nuostibīja kaimiņam zirgu.

Avots: EH II, 91

‡ nùostibuôt Gr.-Jungfernhof, = nùostibât.

Avots: EH II, 91

‡ nùostìebruôt "ar stiebriem pienest": visa laukmale nuostiebruota Baldohn.

Avots: EH II, 91

‡ nuostiedzinât Segew., beranken; überwuchern.

Avots: EH II, 91

‡ nuôstiene Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, die Entfernung, das Entferntsein.

Avots: EH II, 91

nùostiẽnêt, mit eisernen Stangen versperren, befestigen: dē̦ls uzgājis citas durvis, vēl vairāk nuostienē̦tas LP. III, 488.

Avots: ME II, 860

nùostìept, Refl. -tiês: pajāja gaŗam, kai guns vien nuostiepēs Pas. VII, 95.

Avots: EH II, 91

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene ² II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860

nùostigât,

1): auch Erlaa, Lasd., Laud., Mar.; ‡

2) Perfektivum zu stigât 2: izcirst kuokus un krūmus, lai taisni var n. Nötk.

Avots: EH II, 91

[nùostigât, = izbradât: n. pļavu Domopol, Warkl., N.-Peb., C.]

Avots: ME II, 859

[nùostiguôt,

1) = nùostigât Kl.;

2) = nùospraudît: ceļu, ruobežu.]

Avots: ME II, 859

nùostigt, intr., versinken: dažs purvuos, ūdeņuos nuostieg GL. vietām pat stirnas varēja nuostigt Egl.

Avots: ME II, 859

‡ nùostikmîtiês Plm. n. RKr. XVII, 79, = nùostâtiês, aufhören.

Avots: EH II, 91

‡ nùostil˜pât,

1) (etwas Schweres) hin- od. hinabtragen
Frauenb.: vai tu varēsi viens pats n. maisu zemē?

2) fest zuschnüren
Burtn., Hasenp.: n. nastu, siena ve̦zumu;

3) (mit Mühe) etwas abstülpen, abziehen:
n. zābakus Schnehpeln.

Avots: EH II, 91

‡ nùostilpêt,

1) (mit Mühe) abziehen, abstreifen:
n. zābaku Mesoten;

2) abprügeln:
nuostilpēšu tevi ar smalkiem žagariem Baldohn.

Avots: EH II, 91

‡ nùostilpt, = nùostãvêt 1: tu nevari n. Daugmale, Mar., Oger. tas vairs nevar istabā n. Ekau, Grünw. tas jau ne savā ādā nevar n. ebenda.

Avots: EH II, 91

nùostil˜t: auch (mit ìl ² ) Mar., Stom.

Avots: EH II, 91

nùostil˜t [Nitau], intr., ruhig werden, sich beruhigen, Ruhe finden: tik tam stilt, tik tam rimt, cik nuostila straujupīte BW. 8966. saimnieks nevarēja nuostilt, neaizgājis uz mežu Schwanb.

Avots: ME II, 859

nuôstin (unter nuôst): auch Oknist n. FBR. XV, 184, Auleja, Pas. VII, 49 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 91

nùostiñkstêt, nùostinkšķêt, nùostiñkšêt, tr., einen klingenden, klirrenden Schall von sich geben: kniepadata nuokrita zemē, ka nuostinkstēja vien Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 859

[nuostiņš "ein ungewandter Mensch" Vank.]

Avots: ME II, 859

nùostiprinât, tr., befestigen, verstärken: kad viņš... debešus nuostiprināja... Spr. Sal. 8, 28. izglītuotais latvietis padziļina un nuostiprina savu pašapziņu Vēr. II, 481. Refl. -tiês, sich befestigen, stark werden: valstis nuostiprinās.

Avots: ME II, 859

‡ nùostirât Heidenfeld, bestreuen: n. ceļu ar salmiem.

Avots: EH II, 91

nùostirinât, tr.,

1) abschütteln:
ābuolus Sassm. dubļi tik lipīgi, ka nevar nuo kājām nuostirināt Dond.;

2) abzappeln, in zuckende Bewegung bringen:
cieši saņe̦m aiz dziesmas, lai nagus vien nuostirina Dok. A. [ķēve nuosprāga, ka kājas vien nuostirināja Pas. Il, 179.] Refl. -tiês, sich abzappeln, alle Viere von sich strecken: ve̦lns nuostirinājies un bijis pa˙galam LP. III, 19.

Avots: ME II, 859

nùostir̃kšķêt: "Vīrulis" ME. 11, 860 zu verbessern in "Virulis".

Avots: EH II, 91

nùostir̃kšķêt, nùostir̃kšêt, auch nùostir̃kšt, einen klirrenden, plärrenden Schall, Laut von sich geben: ratis vien nuostirkš, kad de̦guns iebrauc luogā MWM. VIII, 542. dzelzis vien nuostirkšēja! BW. 16824, 4. sita pa galdu ar dūri, ka visa istabiņa nuostirkšķēja Degl. "vienu gadu esi te, uotru tur,"Vīrulis nuostirkša nuo pakaļas Aps.

Kļūdu labojums:
Vīrulis = Virulis

Avots: ME II, 859, 860

nùostirkšķinât,

1) intr., erknarren (von der Uhr)
U.;

2) tr., mit Unrat besudeln
Mag. XIII, 3, 57.

Avots: ME II, 860

nùostir̃kstêt: auch Neuhausen, (mi ir̂ ² ) Stenden.

Avots: EH II, 91

[nùostir̃kstêt Dond., = nùovir̃kšķêt 1.]

Avots: ME II, 859

‡ *nùostirt "?": māte, kas brida laidaru un gāja visuos darbuos, nuostirusi kâ kalpuone Jauns. Augšz. 51.

Avots: EH II, 91

uôsti Alswig, die Spürbienen; vgl. uôstā iet.

Avots: ME IV, 422

uõsti (li. uõstai in Kvėdarna u. a. n. Būga) PlKur. (auch der Sing. uõsts), Wain., der Schnurrbart. Vgl. apr. austo und slav. usta "Mund" und die Notiz zu ũstas. Li. uosnai "Schnurrbart" (bei Geitler Lit. Stud. lI8) aus *uost(i)nai?

Avots: ME IV, 422

uostiņa,

1): Demin. zu ùoss, -s, der Henkel
Golg., Kokn., Smilt.; "die Schnauze (Tülle?) eines Gefässes" Bers.

Avots: EH II, 744

uostiņa,

1) s. ùosa I;

2) ein kleines Gefäss mit einer Handhabe
Bers.: kruodzinieks ... lēja uostiņu pēc uostiņas Kaudz. Izjurieši 297. spēra . . , ar dūri pa stoiku, ka uostiņas vien lēca augšā 231. sasitīs ... visas uostiņas, visas kannas 254.

Avots: ME IV, 422

uostiņš,

1) der Abzug am Gewehr
St.;

2) der Dorn an der Schnalle
Ruj. n. U., Ermes. Wohl zu uosa I 1.

Avots: ME IV, 422

puosti, verfallene Gebäude, Ruinen Nerft n. U.

Avots: ME III, 459

puostiņi, Knabenkraut, Bisamkraut (orchis bifolia) Fischer 291.

Avots: ME III, 459

ruostiês, s. rùosîtiês.

Avots: ME III, 583

saguostiês, saguozties "?": augšā debess me̦lls suguosās Diez, n. Plūd. Llv. II, 68. kad Vāraus saguozās pret... Diez.

Avots: ME II, 634

‡ skuostiņi Lubn. n. BielU., wilder Spargel.

Avots: EH II, 518

‡ smuôstiês ² Frauenb. "früher als gewöhnlich aufstehen".

Avots: EH II, 541

sostiķis Dond. "?".

Avots: ME III, 980

struõstiņš Zögenhof, Bedräuung Kremon n. U.

Avots: ME IV, 1099

zĩdjuôstiņa, ein seidener Gürtel: tur pakāra zīdjuostiņu BW. 33827 var.

Avots: ME IV, 732

‡ II zuôstiņa ² Siuxt, = zuosene III.

Avots: EH II, 813

a(p)bè̦da ² >hochle. abàda ² : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das ² auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ ² ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds ²

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizaudiņi [oder zu àut; Fusstücher?]: auž juostiņas, aizaudiņus, auž baltās vilnainītes (Var.: apaudiņus, apaudītes, apaudas, apaviņus) BW. 7492.

Avots: ME I, 17

‡ àizblìžģêt ² Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75

a(p)bè̦da ² >hochle. abàda ² : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das ² auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ ² ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds ²

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

apdēstît, tr., bepflanzen: duobes kāpuostiem.

Avots: ME I, 81

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96

apuôst [li. apúosti], tr., beriechen: ve̦lns apuoda šuo avuotu LP. V, 258.

Avots: ME I, 133

apstatît (li. apstatýti), etw. womit umstellen: kāpuostiņus apstatīju ar ve̦cām sieviņām BW. 28360.

Kļūdu labojums:
etw. womit umstellen = bepflanzen

Avots: ME I, 125

apžãžinât, mit Worten bedrohen, ermahnen, zurecht weisen (cf. li. žosti, Worte machen): bē̦rni, kas pavēli neklausa, ir apsaukta pasaule, vai apžāžināti Etn. II, 30. ganu zē̦ns ar tuo muti tik apžāžināts, - viņš kā neklausa, tā neklausa, jāņe̦m tik kuoks ruokā Siuxt.

Avots: ME I, 138

atjuôzt [li. atjúosti],

1) tr., ab-, los-, entgürten:
juostu, zuobinu;

2) intr., eiligst ankommen:
sumpurnis atjuozis LP. VI, 485. Refl. -tiês, sich abgürten.

Avots: ME I, 163

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188

atskarbe,

2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".

Avots: EH I, 166

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

balsîtiês (unter balsêtiês): kaut dievs lietus devis, tad kāpuosti balsītuos ("würde gut fortkommen") Für. I. cālīši labāki balsīsies ebenda.

Avots: EH I, 201

balˆstît PS., Kand., [bàlstît C.], -u, -īju, tr., stützen: dzīvību balstīt uz tiklības pamatiem Pur.. Refl. -ties,

1) sich stützen, sich gründen;

2) sich forthelfen, fortkommen:
gan balstās U., er hilft sich schon durch; luopi, kāpuosti balstās A. X, 2, 438, das Vieh, der Kohl gedeiht;

3) sich ballen:
sniegi balstās U. (mit?); cf. balsêties, [bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

barĩba: tu duodi. tiems... barribe Lat. kat. kāpuostiņi vis˙labā barībiņa BW. 29200; barība, Viehfutter Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 205

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

‡ bļurbêt (li. bliurbėti "burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ ² ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auch ‡ atbļur̂bêt ² .

Avots: EH I, 234

buoslis U. (unter bauze), mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen; vgl. buosti.

Avots: ME I, 362

bùosts ² [Kokn.],

1) eine kleine Stange zum Stossen eines Bootes od. eines Flosses
Spr., Selb. n. Etn. IV, 65; [vgl. buokstît "stossen"];

2) buosti U., mit Eisen beschlagene Pfähle, zum Fischen gebraucht.

Avots: ME I, 362

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328

I burêt Bērzgale, (mit Stützen) befestigen, nuostiprinât.

Avots: EH I, 254

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400

‡ čãburis Seyershof, ein kleiner, weicher Kohlkopf: kāpuosti tādi čāburīši ir. - nav ne˙kādas galviņas.

Avots: EH I, 287

čãkste, etwas Loses, Rauschendes:

a) ein loses, weiches Kohlköpfchen:
šuogad kāpuostiem ne˙maz nav galviņu, - čākstes vien AP.;

b) ein faules, im Staat umhergehendes Mädchen:
bet kur te pilsē̦tā dabūs labu meitu, - čākstes vien ir Purap.

Avots: ME I, 408

[II čaũkste C., Mar., Bers.,

1) ein weicher Kohlkopf
St.: kāpuosti izauguši čàukstēs ² Lis.;

2) čaukstes, das lose Laub zu einem Besen
St.;

3) ein geschwätziger, leichtsinniger Mensch
Lis., A. - Schwanb.;

4) čàukstes ² Adsel, = čauksti 2.]

Avots: ME I, 406

čaukste̦rs, lose, los-, lockerblätterig (vom Kohle), mürbe (vom Eise) St., U.: le̦dus ir čaukste̦rs, das Eis ist falsch L.; čaukste̦ri kāpuosti, Kohl, der keine Häuptchen setzt L.

Avots: ME I, 406

čauksturis (s. auch unter čauksture),

1) der Backofenquast:
auch Frauenb.; ‡

3) ein kleiner (nicht ausgewachsener), weicher Kohlkopf
(mit aũ ) Seyershof: šuogad lāgas galviņas kapuostiem neizauga; tādi čaukstuŗi vien bij.

Avots: EH I, 286

če̦kls,

1) auch Dunika, Zvirgzdine; ‡

2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223); ‡

3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.

Avots: EH I, 288

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

[ciêsa Aahof, ciẽsa Līn.], die Quecke (triticum repens L.) RKr. III, 73; sluotiņu ciesa, Landreitgras (calamagrosti epigeios) RKr. II, 68; krastu ciesa, calamagrostis pseudophragmites Latv.; [n. U. ist ciesa in W. - Livl. auch "ein hartes Gras" (= cūku sari); ciẽsas, hartes Gras Dond., Nigr., Gr. - Essern, Wandsen, Salis, Drsth., Ruj. - Nach Būga РФВ. LXX, 103 zu apr. Keysonis (campus) und r. чихор "чуб, хохол"; aber le. ciesa ("ein hartes Gras") dürfte zu ciêts gehören, und in diesem Fall muss der Vergleich mit r. чихор wegfallen].

Avots: ME I, 395

ciêtnējs,

1) etwas hart:
cietnējs tīrums Lub., Fest., [cietnēji kāpuosti Ronneb.];

2) energisch, [abgehärtet, stark
Wid.]: cietnējs puisē̦ns Kaudz. M. 5.

Avots: ME I, 396

‡ dir̂knît ² Dunika, Kal., reissen, zerren: suņi dirknī ve̦cās bikses, Refl. -tiês Dunika, OB. "plêsties, osties">kuosties, dauzīties": suņi dirknās.

Avots: EH I, 322

[II duriņš od. duriņa Stenden, ein Fischernetz "ar trim kuokiem un starp tiem nuostieptu tīkla gabalu; duriņu lietuo se̦kluos ūdeņuos, kur divi zvejnieki stumj tuo ar vidējuo kuoku gardibe̦nu ".]

Avots: ME I, 519

gādulis, jem., der (etwas) besorgt: gādulīti, gādā taukus kāpuostiņus! BW. 29200.

Avots: ME I, 615

garuôt (li. garúoti), intr., dampfen, ausdunsten: kāpuosti garuo jau uz galda. (ķēve) nuodzīta garuo vien LP. VI, 502.

Avots: ME I, 605

ģe̦nguruôtiês, sich tummeln: ģe̦nguruojās, līdz nuostiepās zemē.

Avots: ME I, 696

gnẽze, [gnèze ² Erlaa],

1) [gnẽze Nigr.], das Mark des Kohles, auch das der Burkane
Kand., Etn. III, 177, [Dond., Wandsen]: gnēze ir aķpuostu serde, kuo šķērējuot ārā griež Naud. kāļa vai kāpuosta virsdaļa, nuo kuŗas lapas sāk augt Etn. II, 81, Tals. A. XIII, 252;

2) der Kohlstengel:
apraust kāpuostiem zemi ap gnēzi;

3) eine winzige Frucht
Annenb.; ein mageres Schwein Trik.;

4) der Schnabel
Lubn. n. Etn. III, 1;

5) [gnèze ² Kl., Warkh.], der Hanenkamm
Kokn., Erlaa, Spr.: gailis ar sarkanu seksti jeb gnēzi Konv. ² 986.

Avots: ME I, 633

gùovs, -s, Demin. guotiņa, gùosniņa, guostiņa, guovīte BW. 16484, guoliņa, guoča, verächlich guosnele, guošņele Wain., guotele, die Kuh: tre̦kna, liesa, pinīga, slaucama guovs, fette, magere, milchreiche, milchende Kuh; pirmpiena guovs, eine zum ersten Male milchende Kuh. guovis īd, ņīd, kad grib ēst, brüllen leise; govis mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. guovs apgājusies, hat gerindert; guovs atne̦susies, hat gekalbt; g. izme̦tusies, hat abortiert. pati guovs pienu deva, pati izspēra. guovs ve̦lnu nuospē̦rusi RKr. VI, 231. kad guovij astes vairs nav, tad tā tik zin, kam tā derējusi. guovīm piens raguos iet, sagt man von Kühen, die fett, aber milcharm sind. kâ guovi ieslauc, tâ piens te̦k. - Zu ai. gāuh., av. gāuš "Rind", arm. kov "Kuh", gr. βοῦς (dor. βῶς) "Rind", air. bō, as. kō "Kuh", r. говядо "Rindvieh" u. a.; [vgl. J. Schmidt KZ. XXV., 17 ff., XXVI, 9 f. und Neutra 65, Walde Wrtb. ² 94 f. unter bōs, Ipsen in Stand u. Aufg. d. Sprachw. 226, sowie Brückner AfslPh. XXXIX, 7.]

Avots: ME I, 692, 693

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

gūdas, Klagen, wehmütige Laute: stieptas svilpju gūdas Akur. [Vielleicht mit ostle. ū aus uo (vgl. li. gúoda "сожалѣнiе", gùostis "sich beklagen" ); sonst mit tiefstufigem ū zu gaust "klagen".]

Avots: ME I, 685

gulins, guliņš, liegend, horizontal: guliņi vai pusslīpi zari Konv. ² 937. stādu nuoliek gar zemi gulus, nuostiprina guliņuo stāvuokli Konv. ² 3270. ar muti pūš gulinajā trūbiņā Konv. ² 661. [Vielleicht für richtiges gulīns geschrieben.]

Kļūdu labojums:
gulins, guliņš = guliņš, guļins
noliel... guliņuo... gulinajā = noliec... guļinuo... guļinajā

Avots: ME I, 678

gušņa: Plur. gušņas Frauenb.,

1): auch Grünw., Lubn, Pussen, Salisb., Schönberg, Seyershof, Wolm.; nom. s. gušnis Salis; vai bij gušņas, vai bij nātras BW. 32402, 2. izmin guḍòus..., lai aug tīri kāpuostiņi! 32523 var.

Avots: EH I, 421

ìegrìezt,

1): ie. (= ieskrūvēt) tapas Saikava. kas viņu iegrìezis tai vietā? AP., wer hat ihm zu dieser Stelle verholfen?
‡

6) (etwas Wertvolles und Gewichtiges) einhändigen
Seyershof: ìegriẽzis mātei desmit tūkstuošu. Refl. -tiês, ‡

4) sich hin und her drehend sich in etwas verwickeln
Auleja: zivs iegriezusies tīkla: ‡

5) sich zu bilden beginnen (von Kohlköpfen):
kāpuostiem iegriezušas (= radušās) galviņas Pas. XI, 381 (ähnlich: Linden in Kurl.). iegrìezies kâ kapuostgalviņa Ramkau (sagt man vom jem., der sich irgendwo gut - besonders materiell - eingelebt hat); ‡

6) man guovs bij iegriêzusēs ² tâ, ka nāca slaucama labā laika Siuxt, es hatte sich so getroffen, dass meine Kuh zu einer gelegenen Zeit milchend wurde.

Avots: EH I, 514

iejuosta,

1) eine gürtelförmige Vertiefung:
bumbiņas veidu ar ne visai dziļu iejuostiņu ap vidu A. XXI, 442;

[2) "ein zu w eben angefangener Gürtel"
Baltinov].

Avots: ME II, 23

[ìekanda Wessen, das Verlangen seinen eigenen Willen durchsetzen; vgl. iekuosties.]

Avots: ME II, 24

iekruit: ìekrùit ² Saikava, stibitzen, sich aneignen: kad pluosti pajūk, iekruj ir tu!

Avots: EH I, 523

ìeriest,

1) tr., aufziehen:
aude̦klu ierieš stāvuos A. XI, 84;

[2) zuschiessen (von der Milsch im Euter):
tesmenis ierietis Ruj.] Refl. - tiês,

1) ansetzen:
puķu kāpuostiem galviņas tikkuo ieriesušās Peņģ.;

2) "?" tas tikai smalkam diegam līdzi starp pērlēm mē̦mi ieriešas Plūd. LR. III, 307;

[3) zuschiessen:
tesmenis ierieties Lis.;

4) sich einwickeln:
tārps ierieties lapā Warkl.;

5) sich einwurzeln, sich einfinden:
nezāles ieriesušās (= ieviesušās) dārzā Trik., Warkh., Bauske. dzītiņa ieriesusies adīklā Bauske].

Avots: ME II, 58

ìeskâbt, intr., inch., sauer werden: piens ieskābst; ieskābuši (eingemacht) kāpuosti.

Avots: ME II, 65

izbadît,

2): dabū kādu šķembeli un izbada zuobus Linden in Kurl.;

3): kad kāpuosti: ir izskābuši, tad viņus izbada ar žautru AP. ar ārdbīļa tievuo galu izbada lāvu ebenda. Refl. -tiês: viņu ganu vērsis izbadījās ar mūsijuo Warkl. gan izskrējuos un izbadījuos Pas. I, 254.

Avots: EH I, 433

izêst (li. išė´sti, [aksl. izěsti]), tr.,

1) ausessen, ausfressen:
kāpuostiņus izē̦dusi BW. 13420. ragana ielīdusi ķirpju izē̦stā stabā LP. V, 9. zuobi izē̦sti. izēdis jūs nuo vietas, hinterlistig um die Stelle bringen, verdrängen;

2) ausätzen, ausbeizen:
viņu (struteņu) brūnā sula, uz kārpām uzsmē̦rē̦ta, tās izē̦duot Etn. III, 6. Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust essen, im Esen schwelgen, prassen:
Sprw. izēdās, izdzērās, aizgāja, ne paldies nesacīja. kukuļa ne˙kāda līdz nene̦s, labu labā izē̦das un izdzeŗas Kaudz. M.;

2) sich auffressen:
lai tad viņi ē̦das, kamē̦r izē̦das;

3) sich durchfressen:
ve̦lns izēdies dubļiem cauri LP. VI, 621. kamē̦r kungs izē̦das kalnam cauri, šie gabalā;

4) sein Wesen treiben, sich austoben:
ķēniņa meita izēdās arī pa citām vietām VII, 215.

Avots: ME I, 735

‡ izgnẽzêt Frauenb., Wandsen, eine grosse gnẽze (Kohlstengel) bildend auswachsen: kā puosti izgnēzējuši.

Avots: EH I, 448

‡ izkùiļuôt ² Erlaa, verkümmern indem sich die Wurzeln zusammenziehen: kāpuosti un griežņi var i.

Avots: EH I, 459

izmiņģêt, tr., austreten, austrampeln: pļavu vajaga izsaragāt nuo izmiņģēšanas LA. izmiņģējis zaļu zāli, lai aug balti kāpuostiņi BW. 32523, 2.

Avots: ME I, 771

izuôst (li. išúosti ), ‡ Refl. -tiês, zur Genüge riechen (tr.): šuo smaku es e̦smu diezgan izuodies Jürg.

Avots: EH I, 492

izraûstît, freqn., tr., ausrupfen, auszupfen, ausreissen: izraustījis sakni pēc saknes nuo šā tīruma A. XX, 558. krūmiņam lieli gabali zemes bij izraustīti līdz LP. VII, 978. kāpuostiņus izraustīšu BW. 32775. Refl. - tiês, sich gründlich balgen, zanken, einander zerren: abi izraustījās gar šķirstu un beidzuot plūcās LP. VII, 481. ar žīdiem brangi izraustījuos Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 790

[izskâbt, in dem Grade, wie erwünscht, sauer werden: kāpuosti izskābuši Lis.]

Avots: ME I, 798

izvir̂t (išvìrti),

1) hervorquellen:
tur+pat izve̦rd mazs avuotiņš LP. VII, 489. nuo kurienes upīte izvirst LP. VII, 1219. nuo avuota izviris tumšs, rāvains ūdens LP. 654.

2) fig., entspringen, ausbrechen:
pašapziņa, kuŗa izve̦rd ne tikai nuo prāta, bet arī nuo jūtām Vēr. I, 1234. sirdī ne̦stais rūgtums izvira vārduos;

3) ausgekocht werden:
izvirs kāpuosti bez putraimiem BW. 25052. vēl pusdiena nebijusi izvirusi LP. VI, 517. izvirušas sēnes Nigr.;

4) tr., auskochen:
putru;

5) tr., fig., hervorsprudeln:
sirds izve̦rd mīlestību G. L. - In Peb. und Naukschen sei dazu ein Präteritum izverdu [?] bekannt.

Avots: ME I, 830

izžur̂gt, intr., ausweichen, durchnässt werden: meitas lietū izžurgušas C., Erlaa, Lub., Smilt., Serb. ēdina ar izžurgušiem plinkiem kāpuostiem MWM. X, 521. Refl. - tiês, längere Zeit der Nässe augesetzt sein: visu dienu izžurdzies lietū Serb.

Avots: ME I, 833

juôsta (li. júosta), der Gürtel; ceļa juostas,

1) Strumpfbänder;

2) Gürtel, die die Braut auf dem Wege verschenkt
U.; bē̦rna juosta, juostiņa, ein Wickelband Bers., Serb. Im VL. wird vielfach ķēdes od. ķēžu juosta gerühmt: man pazuda ķēdes juosta BW. 5678. Vgl. juôzt.

Avots: ME II, 127, 128

‡ juoste, = juôsta: acc. plur. juostes BW. 5227, acc. s. juosti 33827 var. (aus Edwalen und Rönnen); par juostes aušanu Kundziņš Smiltene 36.

Avots: EH I, 571

‡ kacanājs Mahlup, ein abgeerntetes Kohlfeld: kad kāpuosti nuoņe̦mti, tad uz kacanāja laiž vuškas, lai nuokre̦mt kacanus.

Avots: EH I, 572

kace̦ns,

1): (ein Kohlstrunk)
auch Orellen, kace̦ns Lems., katans Mahlup; kateniņš, ein weicher, laser Kohlkopf Orellen: kāpuostiņi kaceniņi kalpa vīra barībiņa BW. 31072. izgrauzuos kaceniņu, pa dārziņu staigādams 26403; auch der Strunk (das Wurzelende) anderer Pflanzen Linden in Kurl. (kacans): skābenēm kacanus griêž nuostan.

Avots: EH I, 572

kacẽ̦ns [PS., Bers., Kl., Jürg., Arrasch, Lis., C., AP., kace̦ns [Wolm., Trik., Bauske], Smilt.,

1) der Kohlstrunk
[AP.]: kāpuosti ar īsiem kace̦niem Peņģ. kāpuostiņi, kaceniņi, kam jūs lieli neaugāt? BW. 28561, 1;

2) kāpuostu galvas serde U.;

3) ein tüchtiger, kräftiger Junge
Linden n. Mag. XIII, 2, 43. Wohl entlehnt aus slav. kočanъ "Kohlstrunk."

Avots: ME II, 130

kàitavât ² (unter kàitavuôt ² ),

1): bē̦rns kaitavā Oknist; ‡

2) lange zürnen, schmollen
Erlaa: kas ilgi dusmas tur, tas kaitavā. ilgus laikus kaitavā, nerunā, iet sa˙skaities, lūpas nuostiepis. ‡ Refl. -tiês, zanken, streiten (mit aĩ ) Weissensee.

Avots: EH I, 575

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

I kàlis: auch AP., Ramkau, Wolm., (mit à ² ) Linden in Kurl., (mit â ² ) Orellen, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden: audziet, kāļi, tupenīši! BW. 4405 var. lai aug kāļi, kāpuostiņi 33457; nakts k., eine gewisse Pflanze ("kāda zâle, kuo cūkas nevar ēst") Siuxt. Aus nd. kāl, s. Sehwers KZ. LIV, 35.

Avots: EH I, 600

kamuõls PS., C., [Jürg., kamuôls Arrasch, Trik., Wolm., kamuols Lis., N. - Peb., Bers., Ruj., Selg., Dunika, kamuôlis Kl., kamuôlis ² Līn., Gr. - Essern, kamuolis Fest., Lautb., Dond., Wandsen], kamuõlis (kamuolỹs),

1) der Knäuel:
es atradu ganīdama baltu diega kamuoliņu (Var.: kamuoltiņu, kamuolīti), tur satinu puiša duomas tanī diega kamuolā (kamuolī) BW. 29472. ezis saritinās kâ kamuols. dziedi, dziedi, māmulīte, tev dziesmiņu kamuoltiņš BW. 11. pie kāpuostiem atruodam sakni kamuolā saaugušu Peņģ.;

2) kamuolītis, ein Tanz
Etn. IV, 80. [Zu kams I; vgl. Persson Beitr. 160, Berneker Wrtb. I, 557.]

Avots: ME II, 153

kàpuõsts [C.], kàpuôsts [PS., Wolm.], der Kohl (brassica oleracea): kāpuostus cirst od. nuoņemt, der Kohn abnehmen. kāpuostus apsist, den Kohl behäufeln. Sprw.: kāpuosta galva ir arī galva. tam ir kāpuostu galva. kamē̦r kāpuosti uzaugs, gaļa ve̦ca paliks. tas nav ne putra, ne ķapuosti. baltie kāpuosti Weisskraut; brūnie k., Braunkohl Mag. IV, 2, 119; biešu kāpuosti, eine Suppe aus Beetenblättern Kand.; dze̦guzes kāpuosti, Sauerklee; galviņu k., Kopfkohl (brassica oleracea); jūŗas k., crambe maritima; pīļu k. A. XX, 543; puķu k., Blumenkohl; rubeņa od. teteŗa k., Ruten, Prügel: es uzmeklēju teteŗa kāpuostus A. XVI, 835; zaķu k., Sauerklee (oxalis acetosella) Mag. IV, 2, 81; Haselwurz (asarum europaeum) Konv. ² 3539. [Nebst li. kopũstas und estn. kābustas zunächst aus r. капуста; vgl. Berneker Wrtb. I, 486.]

Avots: ME II, 194

kàpuõsts: Demin. voc. plur. kāpuostīši BW. 4405 var.; audziet, balti kāpuostiņi! BW. 4405. gārdi, silti kāpuostiņi 22065. tauki kāpuostiņi 29200. bez putraimu kāpuostiņi 2905.

Avots: EH I, 602

kapu ! Interj. zu kapât, hacken: kapu, kapu, kāpuostiņi ! bē̦rni raud neē̦duši BW. 2899. kapu hier in imperativischer Bedeutung: seid gehackt ! seid fertig !

Avots: ME II, 160

ķausêt,

2): auch (mit aũ ) Kegeln, Lemb., Lems., (mit àu ² ) Bērzgale, Kalnemois; "biezu ēdienu ēst" (mit aũ ) Salis; ‡

3) "spuolēt" N.-Peb.: ķausīšus ķ. ‡ Refl. -tiês (mit aû ² ) Seyershof "biezu ēdienu gatavuot": ķ. ar kāļiem, burkāniem, kāpuostiem.

Avots: EH I, 692

I kaûss ² Demin. instr. s. kausīti BW. 19593 var.,

1): meta kāpuostuos cūkas kausu Siuxt. k. ir taisni pakaļā aiz ausīm Salis;

3): eine irdene Schüssel mit einem Henkel, die früher zum Schöpfen flüssiger Speisen benutzt wurde
Siuxt;

4): auch (ein Kochlöffel, Schöpflöffel)
AP., Ramkau, Seyershof, (Demin. kausiņš ) Wainsel n. FBR. XIV, 85, Liepna, Oknist, Schujen;

7): Demin. kausiņš,

a) "caurums dzirnu stīpā, kur iebāž milnu" Dunika;

b) "neliels kuociņš, kas nuostiprināts dzirnu ripas apakšējā daļā; uz tā balstās augšējā ripa" Warkl.; ‡

8) kausiņu pierē dabūt, einen Schlag (Hieb) vor die Stirn bekommen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

9) strīdes k., ein unnützer Händelmacher
Diet. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 192.

Avots: EH I, 595

ķe̦buraîns, ķe̦buraîns, ästig, knorrig: ķeburains kuoks [Dunika, Nigr., Kalleten, Ruj.] ; ķē̦buraini kāpuosti, kam lapas uz visām pusēm, galviņas negriežas Gr. - Sessau ; ķē̦burains rācenītis BW. 2974, eine Rübe mit rauher Rinde Mag. XX, 3, 207. iestādīju smuku rutku, tas izauga ķē̦burains BW. 21423. ķē̦burains (kritzelig) ruokraksts Purap. [ķē̦burains ("zariņiem izadīts") cimdu raksts Bauske. briežiem ir ķē̦buraini ragi Fr. Mekons Münschh. 17].

Avots: ME II, 358, 359

kņuosîtiês Salis n. U., = knuosîtiês, zögern. [Von einem Inf. * kņuosties "?": kuoklē̦tāji ar stīgām knuošas LD.]

Avots: ME II, 254

knuost, ‡

3) "nach Leibeskraften arbeiten"
(??) Laidsen. ‡ Refl. -tiês,

1) "sich maustern"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; suņi knuošas Kr. Modohn;

2) "puosties, ceļā taisīties" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 635

kùo, acc. (li. ką̃) und instr. (li. kuõ, apr. -ku) s. von kas "wer, was" [in hochle. Mundarten, z. B. in Mar. n. RKr. XVII, 109, acc. kùo ² neben instr. kuô; in Kabillen n. Pl. kuõ "was"? neben kuô ² tu teici?]. Ausser der rein kasuellen Bedeutung dient kuo,

1) (gleich dem deutschen was) zur Aufforderung, dass eine nicht deutlich gehörte Aussage wiederholt werde, oder auch dass eine zu erwartende Aussage stattfinde;

2) meist nach einem vorhergehenden
laî, zur Vorbereitung auf etwas Wichtigeres: (puiši) cūku nuozaguši. lai tā cūka, kuo (Var.: kur) tā cūka, kuo (Var.: kur) deviņi suvēniņi! BW. 12911, 6, haben ein Schwein gestohlen. Was auch immer das Schwein (kosten oder bedeuten mag), was sollen gar) die neun Ferkel (bedeuten)! trīs puisīši gauži raud mana kapa maliņā. lai tie divi, kuo tie divi, tas trešajis vēl gaužāk 27812, 4, drei Bürschlein weinen bitter am Rand meines Grabes. Wie auch immer die zwei (weinen mögen), der dritte (weint) noch bitterer. lai juostiņa, kuo juostiņa (Var.: juosta, juosta, kuo tā juosta), labāk zirgu pinekliņš; lai māsiņa, kuo māsiņa (Var.: māsa, māsa, kuo tā māsa), labāk sava līgaviņa! 11251;

3) gleich dem Dativ kam in der Bed. "warum, wozu, weshalb":
kuo tu viņu lamā warum (wozu) schimpfst du ihn kuo (Var.: kam) bij man purvā brist BW. 9416, 2 var. kuo nācāt... mūs [u] pusē puķes raut? 14417, 1;

4) kuo vēl (ne) U., warum nicht gar;

5) ostlettisch auch instrumental vor einem Komparativ (statt schriftle. juo) in der Bed. "je": kuo vairāk Latvijā kommūnistu, tuo (vgl. r. чѣм - тѣм) vairāk asu nažu pi juos kaklu L. W. 1921, № 39, 3. te katrs tik meklē kuo vairāk sev labumu pieraust L. W. 1922, I, 2;

6) gelegentlich auch als Ergänzung zu bût "sein":
kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam R. Sk. I, 95. kas tad tas tāds ir? vai arī ir kuo cilvē̦ks U. b. 104, 13.

Avots: ME II, 339, 340

‡ koĩzât, -āju Seyershof, mit einer ‡ koĩza 1 prügeln od. treiben: es nēmu koizu un koizāju pruom dzuošus nuo kāpuostiem.

Avots: EH I, 638

[II kuosîtiês, osti%C3%AAs">kuostiês (?), -šuôs, -suôs Bers. "(von Pferden) die Augen bald nach der einen, bald nach der andern Seite verdrehen".]

Avots: ME II, 349

krẽ̦tains, lang-, starkmähnig: krē̦tainā smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti) RKr. II, 65. [krē̦tât"mē̦tāties; brünstig sein (von Kühen)": guovs krē̦tā Wessen. - Wohl zu krēst.]

Avots: ME II, 277

‡ kùiļuôt ² Erlaa, am kuĩlis II erkranken: kāpuosti (griežņi) kuiļuo (saknēs ieme̦tas tārpi, un tās sačuokuruojas).

Avots: EH I, 668

[kuĩļuôtiês, schon im ersten Jahr erblühen (von einer zweijährigen Pflanze): šuogad kāpuosti un kāļi sāk kuiļuoties Jürg.]

Avots: ME II, 300, 301

‡ làdîtiês ² Auleja "osties">puosties": visi lādās braukt: Vgl. ‡ làdêt ² .

Avots: EH I, 726

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

le̦kãns, Subst., der Schlaffe, Weiche, Weichling [Fehsen]: ļe̦kāns ir tāds cilvē̦ks, kas it kâ bez kauliem. vārnē̦ni īsti ļe̦kāni C. kāpuosti kâ ļe̦kāni Ranuk. [rube̦nē̦ni saulē paliek kâ ļe̦kāni Fest., Stelp. - ļe̦kāns"vaļīgs, salauzts" (Adjektiv?) Ordangen, Preekuln.]

Avots: ME II, 535

Lìetava C., Litauen: lietavnieki, ve̦lla bē̦rni, ieve̦d mani Lietavā BW. 22466, 2, 3; 29429. [Aiviekstes upe... daždien kâ bāztin piebāzta (ar"puolīšüpluostiem) un nuo rīta līdz vakaram tu dzirdi tuo (puolīšu) rīkuošanu:"Lietavā!"(= uz upes kreisuo krastu; das linke Ufer gehorte ehemals züPolnisch-Livland") Ceļa biedrs 1863, No 11.]

Avots: ME II, 506

lĩgât,

2): ej, pluostiņ, līgādams! Tdz. 52056 (aus Linden in Kurl.). redzēja ... pa tiem (scil.: ceļiem) līgājam savu Jukumu lē̦nā gaitā ar mazuo, pakūduo luosīti Janš. Līgava II, 307;

6): vējš lìgā ² kuoku Saikava. l. bē̦rnu, šūpuli ebenda, Warkl.;

8): sich beugend und bewegend (eine Arbeit) verrichten
Liepna: man vuss itis rudzu tīrums jālìgā ² (= jāpļauj). Refl. -tiês: visi meži lìgājas ² , kad vējš pārskrien Saikava. jī līgājas šūpelī Pas. X, 302 (ähnlich in Bērzgale, Warkl.).

Avots: EH I, 748

[luosiņā (loc. s.)"?": man[i] aplipa znuoti, draugi kâ putniņu losiņā (Var.: zariņā) BW. 22250 var. (aus Wessen). Fehlerhaft für luostiņā?]

Avots: ME II, 528

luputa: ar juostiņu, luputām BW. 25161, 1 var.

Avots: EH I, 763

‡ mantiem (> ostie. montym) "=kaût I 3" Pilda n. FBR. XIII, 53: m. gāji pi darba, a neizdarīji.

Avots: EH I, 782

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mīksnẽjs [vielleicht aus mīkstnējs],

1) weich, feucht, saftig:
šuogad rudens ir mīksnējs Kaudz. M. ja dievs duos vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs diezgan Kaudz. M. mīksnēja pļava [Druw.], Zalktis I, 57. [mīksnējs siens N. - Peb.]. mīksnējā, auglīgā apgabalā Kaudz. kas par mîksnējiem [Jürg.] un taukiem krūmiem! R. Kam. 168. mīksnēji kāpuosti Aps. [stāds ar mīksnējām lapām Morizberg]. cik kupls! un mīksnējs jaunais meža zaļums! Apsīšu Jē̦kabs V, 6;

2) weich (vom Gemüt), sentimental:
mīksnējuos brīžuos Vidzemnieks;

3) Subst. [eine feuchte, sumpfige Stelle]:
pa upmalas mīksnējiem A. XX, 647. dārzā mīksnējā XX, 651.

Avots: ME II, 642

mîkstčàulis, [mîkstčaũlis ² Līn.], mîkstčàula

1) ein Ei ohne Schale
[mîkstčaula Lis., Arrasch, Bers., mîkstčaule Kl., Bauske]; etwas Weichschaliges überhaupt: uolu čaulas jāme̦t ugunī, lai vistas tās nedabū ēst, juo citādi viņas dēj mīkstčauļus Etn. II, 68. kāpuosti ir mīkstčaulas. viņa negāja vairs lē̦nām kâ uz mīkstčaulām Blaum. Pie skalu uguns 97. mīkstčaulas sirds LA.;

2) mīkstčaulis (f. le), ein verweichlichter Mensch, ein Weichling:
mātes dēliņi, mīkstčauļi Brig. Ve̦cā Karlīne 38. meita mīkstčaulīte, bimbā vien... VL.;

3) mîkstčaulis, ein schnell gewachsener Baum mit glatter Rinde
Mar.

Avots: ME II, 642

muôst: uõ auch in muõsties Roop n. FBR. XV, 144 und atmuõsties Iw. n. FBR. VI, 59,

1): bagātais nemuož Pas. IX, 447. kad bē̦rns kustēja un muôda ² Seyershof;

2): viņš jau muož (begreift);
kas nāk Sessw. bija muoduši, ka melderis ... izbraucis Pas. X, 527. es šuo pasauli muôžu ² (Frauenb., = sapruotu) od. muôstu ² (Siuxt); als Kind Gesehenes begreifen und im Gedächtnis behalten Siuxt: kad es sāku m., tad ... ebenda. tuoreiz jau es ne˙maz nuo tam nemuodu ebenda, kad es sāku pasauli m. (kennen, verstehen) Frauenb., ("apzināties, atcerēties") Blieden n. FBR. XVI, 104. vai tu muosti ("redzi")? Grünh. tie ir Druvinieki, muosti, tās mājas ..., kur kūp skurstenis Janš. Bandavā I, 19. Refl. -tiês: viņš pats ne˙maz nemuôstas ² ("neapzinās") celties Frauenb. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 45.

Avots: EH I, 841

muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,

1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;

2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;

3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. ² 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]

Avots: ME II, 683

muôstît [auch Kr.], -u, -ĩju, muôkstît Ruj. n. U.,

1) stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen
Elv., St.;

[2) murmeln:
viņš muosta vien Bergm. n. U. Gew. refl. -tiês, stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen od. -können; Unsinn treiben, trödeln Lös. n. Etn. IV, 147: viņš nuokstījās (muostījās Lös.) vien, nevarēja ne˙kā atbildēt C., Mat. viņš sāk gruozīt ce̦puri ruokās un muokstīties Pump. kuo tur muosties? nāc strādāt! Friedrichswald. - muokstīties U., nicht vom Flecke kommen.]

Avots: ME II, 683, 684

mùrgi,

1) Phantasiebilder,
[mùrgi C., Jürg., Arrasch, mur̂gi ² Wandsen, Gr. - Essern, Salis, mur̃gi Ruj., mur̃gi Bl.]: murgi visāduos tē̦luos stājas viņas priekšā Vēr. I, 825. tā bija nakts ar raibu raibiem murgiem Lautb. nuo murgiem atmuosties; ar murgiem kauties. kad es pakritu uz grīdas murgu miegā... R. Sk. II, 246;

2) Gespenster:
ar vārdu "murgi" tiek apzīmē̦ti tādi gari, kasdze̦nas dzīvajiem atdarīt un atgādināt visu tuo, kuo tie pie viņiem nuoziegušies... arī tie tē̦li, kas cilvē̦ka apziņu dara nemierīgu un stāv ar˙vienu priekš acīm, atgādinādami ve̦cuos nuoziegumus un grē̦kus, tiek saukti par murgiem Etn. IV, 86. bet tirguotājs, lai nuo murgiem, nešķīstiem gariem izsargātuos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus LP. VII, 763;

3) das Nordlicht
("in einigen Gegenden") U.

Avots: ME II, 669

I naģi, Adv., energisch, mutig, hurtig Irmelau: kamē̦r ar sle̦pkavām naģi vicuojies, māsa pa tuo laiku gulējuse LP. IV, 53. līgava sākuse naģi puosties III, 83.

Avots: ME II, 689

ne˙kas (gen. ne˙kà) (li. nekàs nicht so leicht jemand"), niemand, nichts: pie mums tādi kāpuosti ne˙kas Lp. III, 100. te nav ne˙kā kuo nesaprast IV, 7. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen LP. II, 23. "ne˙kas!" meita mierinājusi (tut nichts) V, 306. viņš pārdevis savas lietas tīri par ne˙kuo, er hat seine Sachen für einen Spottpreis verkauft. Dagegen: viņš ne par kuo nepārduod avas lietas, er verkauft um keinen Preis seine Sachen. [viņš tāds ne˙kas Dond., er hat Keinerlei Bedeutung, ist ein nichtiger Mensch.]

Avots: ME II, 718

niêdre [auch Wolm., PS., C., Schujen, Ruj., Līm., Nigr., Sessw., Fossenberg, Grosdohn, Marzen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Schmarden, Ellei, Wirginahlen, Matk., Jürg., Gr. - Essern] (li. nèndre.), niêdra, [niedra Serben, Marzenhof, Plm., Gotthardsberg, Alt - Laizen, Erwahlen, Sackenhausen, Hasau, Kreuzb., Ekau], ņiedra BW. 11059; 15143; 17550, 3, [Lis., N. - Peb., ņiedra Meselau], ņiêdre [Kl., ņiedre Lubn., Bers., Oselshof, Setzen], BW. 4261; 5037; 13234; 28429; [25915], niedrs L., Ruj. n. BW. 26544; BWp. 1217,

1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;

2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;

3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]

Avots: ME II, 749

[nùobāst (li. nubosti) Warkl., apnikt 1: jam (= viņam) strādāt nuobāst (prs.)]

Avots: ME II, 760

‡ nuočur̃melêt Frauenb., abfressen: spradži nuočurmelē lapas kāpuostiem.

Avots: EH II, 37

‡ nùogrežņuôt "?" : kāpuostiņ, kacēniņ, ve̦ca tava ravē̦tāja, nuosēdēja, nuogrežņuoja vienas duobes galiņā Tdz. 50068.

Avots: EH II, 47

nùogur̃t, intr.,

1) ermüden, ermatten:
kājas, ruokas nuogurst. tad visi spē̦ki nuogurst Seib. [kāpuosti stāv nuoguruši L., die Kohlpflanzen stehen wekl];

2) nachlassen, aufhören:
trums nuogurst kâ jūŗas viļņi Tr. IV, 188. vējš nuogurst Kand. nuoguris, müde, matt: atlaist nuogurušuos kaulus. [Bei Glück auch das Reflexiv: ... ka tie šuo bē̦du dē̦ļ nenuogurstas Makk. 6, 12.]

Avots: ME II, 789

nùoĩlêt "ostiprin%C4%81t">nuostiprināt" Kaugurciems: n. laivu ar aires kuokiem, lai neapgāžas.

Avots: EH II, 49

nùokuôst li. nuką́sti], tr.,

1) abbeissen:
gribē̦tuos nu visus pirkstus nuokuost, so sagt jemand, der etwas unüberlegt gehandelt hat. salna nuokuož puķēm ziedus;

2) totbeissen:
čūska puisi gribēja nuokuost LP. VII, 512. Refl. -tiês,

1) für sich abbeissen:
duod kādu gabalu nuo tavas maizes nuokuosties! Paul.;

2) [sich abfärben
Dond.]: dzijas nuokuodušās itin brangas, tādas zilgani me̦lnas B. Vēstn.

Avots: ME II, 805

nùolasît, tr.,

1) ablesen, absuchen:
visas uogas mežā nuolasītas. tārpi jānuolasa nuo kāpuostiem. gan es tavus sirmus matus pa vienam nuolasīšu BW. 23354. vilki nuolasa kumeļus un jērus Dünsb.;

2) das Lesen einer Schrift beendigen, ablesen:
kad dzejnieks savas dzejas nuolasīja... Vēr. II, 732. jaunais mācītājs nemē̦dz savus sprediķus nuolasīt, bet runā nuo galvas;

3) aussuchen:
drukāti kâ nuolasīti LP. VI, 864. [Refl. - tiês,

1) zur Genüge lesen:
stāsts tik skaists, ka nevarēju nuolasīties vien Ruj. u. a.; visu dienu nuolasījuos sē̦ņu;

2) sich (verstohlen) entfernen:
n. pie malas Drosth.]

Avots: ME II, 808

nùolaûzît (freqn.) [li. nuláužyti], nùolaûzt [li. nul´užti], tr., abbrechen: kumeliņš... nuolauzīja ruožu zarus BW. 6445. ja, māmīņa nemieluosi, nuolauzīšu kāpostiņus 32758, 1. kad tu kaklu (sprandu) nuolauztu! Refl. - tiês, sich abbrechen, sich abquälen: bet ar šituo - nuolauzies, kâ pie leišu linu ve̦zuma piesējies JR. IV, 82.

Avots: ME II, 808

nùolutis, nùoļutis, herabhänged, schalaff: nuoļutušas ausis [Ronneb.], herabhängende Ohren Paul., Sil. nuolutušas a. Smilt., MWM. VIII, 844. iz nuolutušām lapām raudzījās kāpuosti. [amata brāļi tâ nuolutuši, ka pār viņiem vairs nevar nākt dzīvs dieva gars Austriņš Nuopūtas vējā 117.]

Avots: ME II, 813

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

[nùouôst (li. nuúosti), durch den Geruch wahrnehmen od. spüren: nuouost nuo tālienes, ka tur kas dabūjams. nuouost smaržu, (übertr.) kādu jaunu ziņu N.-Peb. Refl. -tiês, eine Zeitlang riechen: nevarēja nuouosties vien labās smaržas Bauske.]

Avots: ME II, 880

nùoraût,

5): n. ve̦zumu C.;

6): katrs akmens nuorāva (sc.: izkaptij) švirkstē̦dams baltus zuobus Jauns. J. un v. 142 f.; ‡

7) eine gewisse Zeit hindurch spielen:
viņš jums nuoraus trīs dienas, trīs naktis nuo vietas, neapnicis, nepiekusis Delle Negantais nieks 232; ‡

8) eine Zeitlang schlafen:
n. slaidu dienvidu FBR. XVI, 165 (vgl. auch n. vienu aci ME. II, 838 unter

3); ‡

9) austrinken:
nuorāvis vienu uostiņu Kaudz. Izjurieši 261; ‡

10) "bräunen; rauh werden machen":
aprepējušām un saules nuorautām kājām Vanagu ligzda 44 (ähnlich Jürg., Lemb., Mesoten, Smilt., Trik., Zabeln). vējā nuorauta seja Heidenfeld, Jürg., Serbig., Wolmarshof. ‡

11) mani žags nuorāva Tdz. 55299, ich musste (einmal) schlucken.
Refl. -tiês,

2): raģe nuorāvās Tdz. 57616;

3): "versiechen"
ME. II, 838 zu verbessern in "versiegen"; ‡

5) Sich eifrig abarbeiten
Nötk.: tur bija gan kuo n.; ‡

6) sich zuziehen
Frauenb.: tâ tu vari gan n. lielu suodu par tādām muļķībām.

Avots: EH II, 80

I nùorìest,

1): kāpuosti nuorietuši (verwelkt) Golg.;

2): sijājuot n. kaņepēm gružus Renzen. Refl. -tiês,

1): kuokiem lapas nuorietās bez vēja Jauns. Raksti III, 303. nuosieta kārpa vai pautu kule nuoriešas Renzen;

3): piens guovij sāk n. Vank.

Avots: EH II, 81

nuõsala, eine verfrorene, frostige Person Salisb., Burtn.

Avots: ME II, 843

nùošķibît (unter nùošķibêt),

1): kuoki ... jau nuošķibīti (= augli jau nuoje̦mti nuo kuokiem) Jauns. Augšz. 109. aitas nuošķibī (= nuorauj un nuoē̦d) kāpuostiem lapas N.-Peb.

Avots: EH II, 95

nuôst [auch Kl., Serbigal, AP., Wolm., nuõst Tr., Iw., Līn.], nuosta BW. 29586, [nuôsta ² Salis], nuôstan [Ledmannshof], nuôstem, nuosten [BW. 4804, 1, 6, nuôstin Preili, Nerft], nuôsti [BW. 4804 var.], nuôstu Schwanb., [Grundsahl, Aahof],

1) weg, hinweg, fort:
nuost ņuo kājām! atstāj nuost! nuost ar šuo varmāku! ej nuostan, ciema puisi! BW. 12698. nuostu (Var.: nuostan) manus svārkus gruda BW. 25000, 4;

2) tot:
nuost kâ muša! saimniece bij uz reizi nuost Etn. I, 108;

3) nuost entspricht dem Präfix

nùo- bei zusammengesetzten Verben und bezeichnet die Handlung als unvollendet, während das Präfix

nùo- zur Bezeichnung der vollendeten Handlung dient: ir tā mani nuostu (Var. nuosti, nuosten) dzina, auch sie jagte mich fort, war mit dem Fortjagen beschäftigt; während mit
ir tā mani nuodzina die Vollendung der Aktion bezeichnet ist. brūte lūdz, lai cē̦rtuot ze̦lta kuoku nuost LP. IV, 70. tas muocuot tuos pa˙visam nuost Etn. II, 40. ve̦d uz e̦ze̦ru un slīcina nuost Etn. IV, 126. tad sirgsti un nīksti nuost! Vēr. I, 900. rītu saimnieks suola mani šaut nuost LP. IV, 163. viņš nestāsta, siti viņu nuost! I, 129. zirgi grima pa˙visam nuost Kaudz. mirsti nuost! Kaudz. gulsties nuost un miedz cieti! Balss. ēd vien nuost! MWM. VIII, 16. kad cik necik patīk, preci nuost! A. XI, 477. Komparativ nuôstâk, nuôstâki, weiter fort; nuôstiņâk, etwas weiter fort: atstūmās nuo galda nuostāk A. XII, 333. [Zum -stu vgl. li. atstùs "abgelegen" u. a. bei Bezzenberger Lit. Mitt. I, 40 und BB. XXV1I, 1571.I

Avots: ME II, 857, 858

[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]

Avots: ME II, 860

[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]

Avots: ME II, 860

nùotàisît, tr.,

1) zu Ende bringen, abmachen:
me̦lnu, apaļu nuotaisīt, schwarz, rund machen; spriedumu nuotaisīt, ein Urteil fällen Kaudz.; līgumu nuotaisīt, einen Vertrag schliessen;

2) besudeln, heruntermachen:
es viņu tâ nuotaisīju, ka ne suns nuo viņa maizi vairs neņems. viņš nuotaisīja guodīguo sirmgalvi par zagli, er brachte den ehrwürdigen Greis in den Ruf eines Diebes Dok. A.;

3) befestigen:
vīrs atradis duruis ar stienām nuotaisītas un nuostiprinātas LP. VI, 488;

4) verzaubern, verhexen
Siuxt. Refl. -tiês,

1) sich machen:
šuodien nuotaisījās uz ilgu sausumu Kārst.;

2) sich besudeln:
bet nenuotaisies vien me̦lns! Dok. A.;

[3) (li. nusitaisyti "sich ordnen") sich bereit machen
Wid.]

Avots: ME II, 871

nùotraišķît,

1) [wohl gleichbed. mit nùotraišķit 2]: kāpuosti pa˙galam nuotraišķīti Plūd. III, 78;

[2) beschmutzen
Kursiten, Vīt., Grünh., Druw., Bers., Kokn., Kalz., N.-Peb., Schwanb., Sessw., (auch: nùotraikšķît) Kerstenbehm, Alswig, (mit aî) Mar., Serben, Peb., Lös., Mitau; "besprengen, bestreuen" (mit aĩ) Bauske, Salgaln: n. visas malas asinīm; n. ceļu ar sienu; nuotraîšķît quetschend beschmutzen) galdu ar nogām Kl., Infl.;

3) heruntersclagen:
n. ābuolu nuo kuoka Peb., Serben, Segewold, Selsau;

4) vergeuden:
nuotraĩšķît visu naudu Bauske].

Avots: ME II, 876

‡ nùotrĩsinât,

1) = nùotrĩcinât (wo?);

2) = nùostirinât 2: putniņš nuotrīsināja spārnus Heidenfeld, Trik. jē̦rs mirdams kājas vien nuotrīsināja Bērzgale, Grawendahl, Korwenhof, Serbig., Sessw., Sissegal. Refl. -tiês, = ‡ nùotrĩcinâtiês C., Grawendahl, Heidenfeld: Ede nuotrīsinājās Sārts Jaun: Ziņas 1938, № 60.

Avots: EH II, 101

I nuka,

1): auch Frauenb., Grenzhof (Mežamuiža), Salis, Schnickern: siera n. uzkuosties FBR. XV, 32 (VL. aus Lesten). nuka 3 ME. II, 753 ist zu streichen (weil fehlerhaft für ņuka).

Avots: EH II, 28

I uõksts AP., ùoksts ² Bers., Festen, Golg., Infl., Kaltenbrunn, Kalzenau, KL, Kreuzb., Laud., Lubn., Meiran, Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Selb., Vīt., uoksts U., Alswig, Erlaa, Ogershof, Heidenfeldt, Mar., Memelshof, N.-Peb., Selsau, Stockm., Wessen, uoksta Manz. Lettus, U., Wesselshof, ùoksts ^2, -s Selb., uokste, der Hintere Lind. und Oberl. n. U.; "die Vertiefung zwischen den Hüften" (uoksts) Erlaa, die Scham Depkin n. U.: ja darīsi palaidnības, dabūsi pa uokstu! Selb. duos žagariņu pa uokstiņu BW. 2187. meitiņām skudras uokstu izkasīja 34761. vējš pūš uokstē BW. VI, S. 155. uoksts vaļā 160. lapa uokstes platumā BW. 35513, 2. viņām uoksta raunas cieti, er ist frostig, kriecht an den Ofen (ironisch) Seew. n. U. tev (zu einem Unbemittelten gesagt) uokstā kambaris, uz muguras klēts Wessen. pūt nu uokstā! (= kuo tu man padarīsi?) N.-Peb. Etwa nebst uoksts IV als "Öffnung, Loch" zu uosta "Hafen" ?? Vgl. žem. uoksas "Öffnung" bei Geitier Lit. Stud. 99.

Avots: ME IV, 415

uolekts,

1): audīšu juostiņu ... uolekts platuma BW. 1505, 3.

Avots: EH II, 743

I ùosa (li. ąsà "Henkel; Schleife", lat. ansa "Henkel; Öse"),

1) ùosa Gemauerthof, Karkel, Neuenb., Walk, uôsa ² Auermünde, Bl., Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Hofzumberge, Karls., Kürbis, Libau, Līn., Mitau, N.-Autz, Salis, Schrunden, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wain., Wirgen, ùosa ² A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Heidenfeldt, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Laud., Lös., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Sessw., Stelp., uosa L., U., N.-Bartau, N.-Peb., Sinolen, Sonnaxt, ùosa ² Nerft, ùose C., Schujen, Serbigal, uôse ² Adiamünde, AP., Dond., Gudenieki, Iw., Rothof, Segewold, Wain., Widrisch, uose Baldohn, Daugeln, Linden, Odensee, Rosenbeck, Salisb., Sepkull, Serben, ùoss, -s Drosth., PS., Wolmarshof, uôss ^2, -s Arrasch, Karls., uoss, -s U., Demin. ùosiņa, ùosīte, ùostiņa Alswig, Stom. (mit ùo ² ); Lis., der Henkel (an einem Gefäss)
U., die Handhabe (z. B. die beiden am Eimer hervorstehenden Ohren U., eine (od. zwei] aus einem Holzgefäss hervorstehende Daube) : alus kannas ar izrakstītām uosīm A. Melnalksnis Mazsalaca 49. turējis naudas puodu aiz uosīm LP. VI, 224. tīne ar... divām uosīm BW. III, 1, S. 52;

2) ein Loch, worein etwas anderes fasst, eine Schleife, Öse
U.; das Öhr am Rande der pastala (zum Durchziehn der Schnur) Sinolen, (mit ùo ² ) Heidenfeldt, Stelp., (mit uô ) Meselau, (mit uô ²⁾ Funkenhof, Stenden, (ùose ²⁾ Seltingshof; die Öse am Bastschuh (mit ùo ² ) Laud.; die Stiefelstrippe; das Loch am Ende eines Balkens St.: pavāršķi ieveŗ pastalu uosīs Adam. man pastalas turas tikai uosīs Saul. zābakiem pie vienas uoss karājās siksniņa Kaudz. Zu apr. ansis "Kesselhaken", mir. ési (plur.) "Zügel", an. œs "Loch am obern Rande des Schuhleders zum Durchziehn der Riemen", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 68, Trautmann Wrtb. 10, Bugge KZ. XIX, 401.

Avots: ME IV, 420, 421

uôst (li. úosti "riechen"), -žu, -du, tr., intr., riectlen: kas te tāds svešs uož? Pas. VII, 319. uož kâ nabags de̦su. puķe jauki uož. uôžamas zâles, wohlriechende Stoffe, Odeurs: uožamas zâles derīgas pret galvas sāpēm Ahs. Refl. -tiês, riechen (intr.): ruoze uožas Barbern. Subst. uôšana, das Riechen; uôdums, das Gerochene, das Gerochenhaben; uôdẽjs, der Riecher. Zu gr. ὄζω "rieche", εὐώδης "wohlriechend", ὀδμή, arm. hot, lat. odor "Geruch", čech. jadati "forschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 174, Trautmann Wrtb. 202, Boisacq Dict. 684 f., Berneker Wrtb. I, 24, Hübschmann Arm. Gr. 468, Bartholomae IF. III, 60.

Avots: ME IV, 421

padziļinât, tr., vertiefen: izglītuotais latvietis padziļina un nuostiprina savu pašapziņu Vēr. II, 481. Subst. padziļinãjums, die Vertiefung; padziļinâšana, das Vertiefen; padziļinâtãjs, wer vertieft.

Avots: ME III, 22

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

pakuôst [li. pakąsti], tr., ein wenig beissen, essen; nevarēt pakuost, nicht beissen können; [man bij jau dūša pakuosta, ich war schon der Sache müde, überdrüssig Celm.]. Refl. -tiês, einen Imbiss machen: lai viņa ar dabū pakuosties LP. IV, 181.

Avots: ME III, 52

pamuôdinât, pamuodît, tr.,

1) wecken, erwecken:
pamuodini mani rītu labi agri! [kad es biju aizmiguse, blusa mani pamuodīja BW. 34206, 1;

2) ermuntern, erregen, anreizen
U. Refl. pamuodîtiês U., = pamuosties: es pamuoduos savā prātā, ich erinnere mich, ich besinne mich auf U.].

Avots: ME III, 74

pašdar̂bĩba,* die Selbsttätigkeit: tauta sāka muosties uz pašdarbību B. Vēstn.

Avots: ME III, 112

[II pasust (li. pašùsti),

1) eine Weile brüten, schmoren, bähen
(intr.): pasutuši kāpuosti;

2) auch reflexiv, eine Weile schlafen:
gribas vēl pasust(ies) Wolm. (in grober Ausdrucksweise).]

Avots: ME III, 109

paũrītis, ein schlecht gewachsener Kohlkopf: kāpuosti nav pade̦vušies: tādi paurīši vien ir Adiamünde. Zu paure 2.

Avots: ME III, 129

I paustiês: "puosties" (mit àu ² ) Warkl.: p. ceļā Vank. bē̦rni pausēs uz skuolu Skolas dorzs 25.

Avots: EH XIII, 185

pìekuôst, zu-, dazubeissen : tie piekuoda nuo siera MWM. VIII, 416. Refl. -tiês, anbeissen: tev ve̦cumā ne blakts nepiekuodīsies Neik. viņa upuris taisījās piekuosties makšķerim A. kal. v. J. 1893, S. 36. laika zuobs piekuodies akmiņa cirtumiem Jaun. mežk. 28. Olufejevam nebija nuoslē̦pums, ka citi viņa sievai piekuodās De̦glavs Rīga II, 1, 565.

Avots: ME III, 263

pìemuost "?" : nu tu gan piemuodīsi! Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, erwachen: nevar piemuosties nuo miega. nuo rīta drusku piemuodās un atkal aizmiga Dond.

Avots: ME III, 275

pìrksts Wolm., Selb., Gr.-Buschhof, dial. pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ "Finger"), der Finger, (kãjas pirksts) die Zehe: Sprw. nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. kas ātri ķer, tam pirksti deg. viens pirksts sāp, visi līdza cieš. gribē̦tu nu visus pirkstus nuokuost. kas vienreiz pirkstu ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. citādi ciivē̦ks labs, tik pirksti par gariem. pirksti kâ tapas. mazais pirkstinš, der kleine Finger. pirkstu galuos iet U., auf den Zehen gehen. pēdējie slējās, priekšējiem uz ple̦ciem atspiezdamies, pirkstu galuos Kaudz. M. 327. cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. glups kâ pirksts MWM. IX, 41. skaitīt uz pirkstiem MWM. VIII, 365. tas ir skaidri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. vēl viena pirksta platuma tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. nepaceļ pie darba gan˙drīz ne pirksta Alm. Kaislību varā 66. grasīties ar pirkstu LP. I, 181. pirkstus nuokuost; pirkstu pirkstā kuost, sich in die Finger beissen Peb., Sessw. n. U.: aiz skaudības tik tik pirkstus nav nuokuoduši LP. IV, 57. pirkstu ierūsēšana nuozīmē drīzu nuomiršanu tuvuos raduos Etn. II, 191. dieva pirksts, Gottes Finger. dieva un ve̦lna pirksti Lis., (die Wurzelknollen der) orchis latifolia. ve̦lna pirksti Aahof "vēdzeles kuņģa piedēkļi". Nebst apr. pirsten "Finger", acc. pl. prēipīrstans "Ringe" vielleicht zu mnd. vorst, ae. fyrst, ahd. first "Spitze, Dachfirst", ai. pṛṣ̌thám "hervorstehender Rücken, Gipfel", av. paršta- "Rücken", la. postis (wenn aus *porstis) "Pfosten" u. a., s. Brugmann IF. XI, 285, Solmsen IF. XXXI, 454, Trautmann Wrtb. 220, Walde Vrgl. Wrtb. II, 35.

Avots: ME III, 223, 224

pļepêt,

1) brodeln:
katlā pļepēja... kāpuosti Jauns. viss puods pļepēja Jauns. Baltā gr. I, 41;

2) "dick werden"
Erlaa, Fest.,Mar.;

3) schwatzen, "blēņas runāt, vārīties kâ biezputra" Dunika (prs. pļepēju), Nerft, Ekengraf. Vgl. plepêt.

Avots: ME III, 369

pùost PS., Wolm., puôst (li. puõšti und pùošti KZ. LII, 253 "schmücken") Gr.-Buschhof, Neuenb., pùost ² Kr., puôst ² Dond., Ahs., Wandsen, Iw., -šu (-žu Zalktis 1, 77), -su,

1) tr., reinigen, säubern, fegen, aufräumen; roden:
mežu, Līdumu puost Dond., Wandsen. es puošu pļavu: jāizcē̦rt krūmi Dond. puost šī rīta kūlumu Janš. Bārenīte 10;

2) tr., putzen, schmücken
U.;

3) intr., schnell gehen, laufen:
runcis puosis labu gabalu pa priekšu LP. V, 87. nu puosis mājā VII, 1126. vīrs nu puosis uz iekšu IV, 12. puost pakaļ LP. 1, 187; IV, 34, nachlaufen, nacheilen: pelīte puoš citam ze̦lta gabalam pakaļ LP. VII, I8. puost pruojām LP. III, 39, sich davon machen. Refl. -tiês,

1) sich putzen, schmücken;

2) sich zurechtmachen, sich zu etw. anschicken:
Kviesiene puosās iet uz... baznīcu Vēr. II, 205. ķēniņa dē̦ls, paēdies vakariņas, puošas atdusēties LP. VI, 478. vakariņas ieturējušas, puosāmies iet gulēt RA. man nu jāpuošas mājās Purap., ich muss mich anschicken, nach Hause zu gehen. tautu dē̦ls taisās un puošas ceļā (macht sich auf den Weg, bereitet sich für den Weg vor) BW. 111, 1, S. 284. mūsu ve̦cie paziņas sāk puosties ceļā JR. IV, 92. viņa tad arī puošas pie bē̦rna Purap. tiem, kuri pie cita saimnieka saderējuši, šinī dienā jāpuošas uz jaunu māju Etn. 111, 5. - Subst. puôsums ² , ein ausgerodetes Stück im Walde, die Rodung Dond., Windau, Iw., Wandsen, Ahs.: uz puosuma guovis nelaid! Dond. līdzēt man līdumā un puosumā B. 206. Vgl. die Wiesennamen: puôsums ² Lvv. II, 99, puosums Lvv. II, 98 f. (auch Name eines Waldes), 106, 112, 150, puôsumi ² Lvv. 11, 8, 122, puosumi Lvv. 11, 110, 148, vārnas puosums Lvv. II, 104, Punces puosums Lvv. II, 149 und krievu puosums Lvv. 11, 151; den Feldnamen puosumiņi Lvv. 11, 127; den Weidenamen Virpu puosums Lvv. II, 147, und den Gesindenamen puôsumi = Lvv. 11, 18. - Zu an. fága "reinigen, schmücken", got. gafēhaba "passend, ehrbar" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 16.

Avots: ME III, 458

‡ puģêtiês Lautb. "puosties".

Avots: EH II, 321

puģît, -ĩju, tr., "etwas wohin schaffen" Lautb. (auch puģuôt); (an)treiben: puģī (puģuo) viņu tik pruojām! Lautb.; puģît kādu "palīdzēt lietas savākt, ka var ātrāk aiziet vai aizbraukt" Gold. n. Etn. IV, 166. Refl. -tiês "puosties": puģējies nu, ka vari laikus nuotikt! Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 403

purtedzine Wessen "uguns liesmas skrejuošā daļa": pakulas aizdegās ar purtedzini; in Gr.-Buschhof dafür pùrtadziêne ² , aber nur in Erzählungen vom pũķis: skatuos: purtadzienē vien nuostiepās, - nuolaidās uz klēts jumta.

Avots: ME III, 420

pušîtiês Ar., Arrasch, Etn. IV, 167 (hier auch ein pušīgs "kas puošas"), = puģîtiês (osties">puosties).

Avots: ME III, 437

II pušvirā, halbgar: kāpuosti pušvirā Zaravič.

Avots: ME III, 439

putrami (unter putraîms 1): putrami Blieden n. FBR. XVI, 97; bez putramu kāpuostiņi BW. 27045, 1. putramiņus trikšķināju 8199.

Avots: EH II, 339

I ram̃stît, Refl. -tiês,

1): "ķerslīties pēc ēdiena" Drobbusch, Golg., Grawendahl, N.-Schwanb.; ‡

2) "taisīties, puosties" (mit am̃) Seppkull.

Avots: EH II, 353

‡ reide (mit ostie . ei < ī? ) "?": tiš pa ceļu, ... melni gaiļi! lai paliek ... miežu reides nelasītas Tdz. 59785. Vgl. rīdā.

Avots: EH II, 363

‡ reķīgs "?": kas ir brangs, tuo saka - r. Ramkau. reķīgi kā puostiņi ebenda.

Avots: EH II, 365

III riest,

1): smiekli tam pār lūpām skaņi riest ("?") Virza Kar. Nameitis (1939), S. 34;

3): krūmu r. - auch (mit iê ² ) Peb., Ramkau (Wurzel riet-), (mit ìe ² ) Kaltenbr. (Wurzel riet-), Warkl. labība riest (?) "rẽdē II" (?) Sauken;

4): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Trik.;

6): auch Wessen, (mit ìe ² ) Auleja, Kaltenbr., Sessw., Sonnaxt (Wurzel riet-), Gr.-Buschh., Saikava (Wurzelform?); "satīt aude̦klu" (mit ìe ² ) Warkl. (Wurzel ries-): jārieš ("?") me̦ti aude̦klā;

7): auch (Wurzel rìet- ² ) Saikava; ‡

13) = riẽtêt 5: diena riest (?) Janš. Dzimtene V, 223. Refl. -tiês,

1): cūkām ausis karstā iaikā tâ sasprē̦gā, tīri riêšas ² nuost Siuxt. asaras riesās Schwitten; "lē̦ni, par kādu laiku nuokrist" (Wurzel rìet- ² ) Sonnaxt; kad cieta zeme, tad kāpuostiem kājas riêšas ² ("lūst") nuost Seyershof;

2): kartupeļu lakstiem riešas ("me̦tas, aug") bumbuļi (Wurzel ries-) Auleja; ‡

6) "?": kur riešas (Passiv zu riest 6?) me̦ti, tis - virsijais riestuvis Auleja (Wurzel rìet-). auzas riêšas ² ("virzās, grupējas kādā vietā") ūdeņam pa virsu un putre̦mi nuogrimst (vāruot) Seyershof. viņam riêtās ² kājas un sāka smirdēt (slimībai saē̦duot miesu ar˙vienu dziļāk) Frauenb. ja skalus liek iekšā, tad baķis neriêžas ² ("nespiežas iekšā") ebenda ("ja satinuot stellēs iestieptuos me̦tuos pa starpām liek skalus, tad dzijas nespiežas cita starp citu"). Zur Etymologie (von riest l) ganz anders Scheftelowitz KZ. LVI, 188 (zu aksl. rěšiti "solvere" und ai. ríšyati " wird versehrt").

Avots: EH II, 379