Paplašinātā meklēšana

àizdzērĩba, [oder àizdzērībes, geschrieben: ajzdzieriebias Zb. XV, 210], Verlobung Zb. XVIII, 354.

Avots: ME I, 24

‡ àizdzerības, die Verlobungsfeier: meitas aizdzerībās bij daudz gastu saprasīts Warkl.

Avots: EH I, 21

‡ àizķerĩba* Kronv., die Anzüglichkeit.

Avots: EH I, 34

apķerĩba (unter apķêrība): Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 43.

Avots: EH I, 96

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98

‡ apskaĩdrĩba,* die Verklärung: viņu piepildīja tāda brīnumaina iekšēja a. Veselis Dienas krusts, S. 65.

Avots: EH I, 112

ârĩba, die Extravaganz, der Unfug: untumi, ārības.

Avots: ME I, 242

‡ aruodbìedrība,* die Gewerkschaft.

Avots: EH I, 130

atkarĩba, die Abhängigkeit: zemnieks atradās atkarībā nuo tirgus A. XI, 475 *.

Avots: ME I, 165

atkautrī˜ba, die Scheu, Abscheu: pret rupjiem darbiem man arvien bijusi tāda savāda atkautrība Latv.

Avots: ME I, 165

‡ atķerĩba Ewers, leichte Auffassungsgabe, Scharfsinnigkeit, Geistesgegenwart.

Avots: EH I, 152

‡ atķērĩba Trik., = ‡ atķerĩba.

Avots: EH I, 152

ãtrĩba: ar atrību Segew., eilends, schnell.

Avots: EH I, 195

ãtrĩba, Eile, Eilfertigkeit, Heftigkeit Grühn.

Avots: ME I, 244

atšķirĩba,

5): auch Warkl.

Avots: EH I, 174

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202

atturĩba,

1) die Zurückhaltung:
auksta, nedzīva atturība Vēr. I, 1359;

2) die Enthaltsamheit:
pilnīga un mē̦re̦na atturība nuo alkohola B. Vēstn. *

Avots: ME I, 206

aurības, (Sessw.), aũri, Demin. auriņi,

1) lautes Rufen, Jodeln, Heulen:
viņa nelikās pamātes aurus nemaz dzirduot MWM. VI, 637. bet visi braucēji nuoklausās vē̦tras auruos A.;

2) Brunst; = suņu kāzas, arī kaķu vilku un zaķu vaislas laiks. kaķiem tagad aurības, aures, auru, auriņu laiks AP., Brunstzeit
A. X, 2, 66. kaķiem uznāk auri, die Brunst befällt die Katzen Asp.; kaķi gāja auruos Kaudz. M. [Zu aura.]

Avots: ME I, 226

‡ bajārĩba, in der Verbind. mutes b., die Grossmäuligkeit, Prahlerei: nezina mē̦ra savai mutes bajarībai Janš. Bandavā II, 232.

Avots: EH I, 199

barĩba: tu duodi. tiems... barribe Lat. kat. kāpuostiņi vis˙labā barībiņa BW. 29200; barība, Viehfutter Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 205

barība, die Speise, Nahrung, das Futter: Sprw. zirga darbs, vistas barība. luopu, zirgu b. - barību (den Köder), lai tā būtu vai slieka, vai vēzītis, nedrīkst citādi saukt kā vienīgi par barību Etn. III, 95. nu vilka barība! MWM. X, 802, APS., Smilt., Erlaa, Sessw., C. tu malkas barība tāds! kā tu esi pērienu pelnījis! Gr. - Sessau. - Vgl. baruôt.

Avots: ME I, 264

bērība, [berība St.], die dem Pastor zu leistende Kornabgabe.

Avots: ME I, 290

bezcerĩba, die Hoffnungslosigkeit: savas dienas nuobeigt bezcerības skumjās un sāpēs MWM. VIII, 688; bezcerības stāvuoklis, ein hoffnungsloser, verzweifelter Zustand.

Avots: ME I, 282

bezmẽrîba, die Masslosigkeit, Unermesslichkeit, Ausschreitung.

Avots: ME I, 285

bìedrĩba: tautieši biedrībā (Var.: bāliņi pulciņā) lielu darbu padarīja BW. 34218 var.

Avots: EH I, 224

bìedrĩba (schon bei Elvers 166), die Gesellschaft, der Verein: atturības, dziedātāju, labdarības, lauksaimniecības b.; iestāties biedrībā, in den Verein treten.

Avots: ME I, 305

bļaurība, die Bosheit; aber auch der Boshafte, Grimmige: tu bļaurība! saka uz cilvē̦ku vai luopu, kas vienmē̦r nikns Etn. III, 67.

Avots: ME I, 320

‡ cãļbarĩba, eine nichtige, wertlose Speise ("nieka ēdiens": eig.: Kükenfutter): tā tik tāda c. Salisb.

Avots: EH I, 262

cerība,

1): schon
Lat. Kat. und (acc. s. cerībe) LLD. II, 17; ‡

2) cerības dzert, Verlobung feiern
Warkl.

Avots: EH I, 266

cerība, die Hoffnung: cerība aust, ataust; cerību luoluot, zaudēt; vilties savās cerībās. dē̦ls bijis pašās cerībās, der Sohn war zu erwarten, zu erhoffen LP. VI, 1001, cerība neatstāj kaunā.

Avots: ME I, 375

darĩba L., die Verrichtung, das Tun, Beginnen: visa viņas mājas darība tik sīkā pasaulītē iesprauguota Rainis.

Avots: ME I, 440

daũdzvĩrība, die Vielmännerei A. XX, 40.

Avots: ME I, 444

‡ delverĩba, mutwilliges, unruhiges Betragen: delverību dēļ Janš. Dzimtene V, 440 (ähnlich I, 206; III, 150). tev tik lielai tāda d. vairs nepiestāv Bandavā I, 75.

Avots: EH I, 315

derība,

4) derības, die Verlobung auch
AP.; die Verlobungsfeier Linden in Kurl.; brālim kāzas, man d. BW. 32529, 1. alu dara ... meitiņas derībās 15497.

Avots: EH I, 316

derĩba,

1) das Bündnis, der Bund:
redzi, es uzceļu derību ar jums un jūsu dzimumu I Mos. 9, 9. tas ar ve̦lnu slē̦dz derību LP. VII, 500. ve̦cā un jaunā derība, das alte un neue Testament;

2) die Verdingung, Abmachung:
kalpi tâ ar saimnieku derībā nuorunājuši JK.;

3) die Wette:
derību pamest od. pazaudēt, die Wette verlieren. Auch im Plur.: bijuši ļuoti stipri vīri, kas uz derībām daudz varējuši izturēt Etn. IV. 26;

4) der Pl. derības (li. derýbos), die Verlobung, [bei Manzel - Lettus - die Heirat]: derības dzert, Verlobung feiern, derībās braukt;

5) die Schliessung, der Schluss:
ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres LP. IV, 65;

[6) derība Wid., die Tauglichkeit].

Avots: ME I, 457

divvĩrĩba ,* Bigamie Vid.

Avots: ME I, 473

‡ dulburĩba "trakums, nejēdzība" Ar.

Avots: EH I, 340

galsterĩba, die Albernheit: tagad es pats smejuos par savu galsterību MWM. V, 432.

Avots: ME I, 595

gùodkãrĩba ,* auch gùodkãre * Vēr. 292, der Ehrgeiz: daudz un dažādi pārrunā guodkārību Ar.

Avots: ME I, 689, 690

I grĩbas [Schwarden, Selg.], Überbleibsel von geschmolzenem Fett, Grieben Tals.[Entlehnt.]

Avots: ME I, 656

II grĩbas,

1): grību (Var.: sēņu) zupu strībināja BW. 26413, 1 ;

2): ausij grību . . . atrāva Janš. Dzimtene II ² 359 (ähnlich Līgava 1, 104).

Avots: EH I, 406

II grĩbas [Selg.],

1) (ungeniessbare) Pilze
Grob., Schmarden ; grība, der Steinpilz U. [Nebst li. grỹbas aus slav. gribъ entlehnt] ;

2) (scherzweise) die Ohren
N. -Autz n. U. ; aušu grība, das Ohrläppchen N. -Autz n. U.

Avots: ME I, 656

gudrĩba: lai vilkam tā g, kas tai meitu māmiņai BW. 17968, 1. izvilku tautiešam vispēdīgu gudrībiņu 33125, 5. gudrībām (Var.: izgudrēm) dē̦lu māte aicin[a] mani linu plūkt 28429 var. gudrību pieduot, guten Rat geben BielU.

Avots: EH I, 416

gudrĩba [li. gudrỹbė],

1) die Klugheit:
ve̦ca gudrība labāka nekâ jauna. gudrība labāka par zē̦ltu. tev tik daudz gudrības kâ vistas kājai gaļas, d. h. du bist unklug;

2) Berechnung, Spekulation, Raison:
katram sava gudrība;

3) die List:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. tagad dievs pamācījis lāci uz gudrību LP. II, 7. vīrs izgājis uz gudrību III, 21.

Avots: ME I, 675

‡ iedzerības, die Hausweihe, der erste Trank im neuen Hause Dubena n. BielU.

Avots: EH I, 511

ìedzêrĩbas, in istabas iedzērības, die Hausweihe Bers., Fest.

Avots: ME II, 13

ìekãrĩba, die Begierde, das Verlangen: šaursirdīgas iekārības MWM. VI, 736.

Avots: ME II, 26

ìevērĩba, die Aufmerksamkeit: mūsu laikuos piegriež sevišķu ievērību sadzīves jautājumiem. viņš ieguvis od. izpelnījies vispārēju ievērību.

Avots: ME II, 88

izdarĩba, die Zeremonie: kāzas svinēja vairāk dienu nuo vietas ar dažādām izdarībām P.

Kļūdu labojums:
P. = RKr. XVI, 63.

Avots: ME I, 725

izderĩbas, das durch die Verlobung (derības) bedingte Geleite der Jungen Frau aus dem elterlichen hause: brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi, sauca par izderību namu BW. III, 1, 74.

Avots: ME I, 726

‡ izgudrĩba, Aufmerksamkeit, List, Erfindungsgeist Diet.

Avots: EH I, 450

izšķirĩba, ‡

2) die Krisis:
šuonakt laikam būs... i. Dünsb. Vilis von Marī 26.

Avots: EH I, 485

izšķirĩba, der Unterschied: kārtas izšķirība, ka- ve̦cu laiku bize, nuogriežama Lautb. starp mums ir liela izšķirība A. XV, 328.

Avots: ME I, 811

izturĩba, die Ausdauer, Dauerhaftigkeit: juo augstāki viļņi kāpj, juo vairāk vajadzīgs vīrišķības un izturības Pūrs I, 25.

Avots: ME I, 821

jàutrĩba, die Munterkeit, Wachsamkeit, Fröhlichkeit: zuosis ar savu jautrību izglāba Ruomu. kur sievām tā jautrība, kas jaunām meitiņām BW. 230. daudzreiz viņa atbildes sacēla jautrību.

Avots: ME II, 104

‡ jostrība, die Munterkeit, Lebhaftigkeit Segew.

Avots: EH I, 565

kãrĩba: katra exkan karibes dzīvuo LLD. II, 25.

Avots: EH I, 602

kãrĩba, die Begierde, Gier, das Gelüsten: acu kārība, Augenlust; manats k., Habgier; miesas k., Fleischeslust.

Avots: ME II, 196

‡ kazgrĩba NB., ein gewisser essbarer Pilz.

Avots: EH I, 597

ķeĩrĩba, die üble Gewohnheit, bei seinen Arbeiten sich der linken, statt der rechten Hand zu bedienen A. XI, 577.

Avots: ME II, 360

ķêrĩba, die Ergreifung; uz ķērībām iet, gehen, um Hebammendienste zu leisten: vai tu šuonakt biji bē̦rnu ķērībās? Bers. n. A. XVII, 286.

Avots: ME II, 375

‡ ķildkārība M. 25, 47, 129, = ķil˜dība.

Avots: EH I, 702

klĩrĩba ,* die Putzsucht, Gefallsucht, Eitelkeit.

Avots: ME II, 231

‡ II klīrība Altenwoga "Naivität" (?).

Avots: EH I, 619

kuõpsabìedrĩba ,* die Genossenschaft.

Avots: ME II, 346

kuõpturĩba ,* das Zusammenhalten, die Einigkeit: kuopturības un savienības gars starp skuoluotājiem Kaudz. M.

Avots: ME II, 347

kurmẽrĩba, die Annäherung, das Ungefähre Dr.

Avots: ME II, 323

kùtrība, die Trägheit.

Avots: ME II, 338

labdarĩba, pie Wohltätigkeit, die Wohltat: labdarības biedrība. pēc tam pateicies arājam par labdarību, ka maizi devis LP. VII, 914. māti mīlēt par visām viņas labdarībām bē̦rns mācās nuo pašas jaunības A.

Avots: ME II, 394

ļaũndarĩba, die Missetat, der Frevel: ļaundarības ruoku Vēr. I, 698.

Avots: ME II, 532

‡ lẽģerība Orellen "palaidnība".

Avots: EH I, 736

lĩderĩba, liderĩba, die Liederlichkeit.

Avots: ME II, 477

lìetderĩba,* der Nutzen, die Nutzbarkeit, Zweckmässigkeit: saknēm katrai sava lietderība Etn. II, 147.

Avots: ME II, 506, 507

luõpbarĩba, das Viehfutter.

Avots: ME II, 527

luõpturĩba,* die Viehzucht Konv. ² 830.

Avots: ME II, 528

luterĩba,* das Luthertum: luterības gars Kronw.

Avots: ME II, 516

mãjturĩba ,* die Haushaltung.

Avots: ME II, 578

mañtkãrĩba, die Habsucht, Habgier.

Avots: ME II, 562

maukrĩba, die Verbuhltheit Dr.

Avots: ME II, 569

mazsvarĩba ,* gewichtlos, unbedeutend: mazsvarīgs jautājiens Stari II, 558. mazsvarīgi sīkumi Apsk. v. J. 1905, S. 152.

Avots: ME II, 574

mazturĩba, die Ärmlichkeit, Dürftigkeit, Armut: divas lietas attur daudzus nuo... skuolām: ve̦cāku mazturība un šādu skuolu nepazīšana Vārpas 20.

Avots: ME II, 574

meĩsterĩba, die Meisterschaft: raksturu zīmēšanā parādās Kaudzīšu meisterība R. Sk. I, 6.

Avots: ME II, 592

mẽrĩba [?], die Mässigkeit L.

Avots: ME II, 619

miêrĩba, die Zufriedenheit L.; der Friede, die Ruhe: laimīgs tas, kuŗa sirdī mierība mājuo LT. XI, 1, 71. upe, pilna mierības, te̦k diže̦ni un cē̦li savu gaitu Krilova pas. 78. [ve̦cais vīrs ar˙vien vairāk sāka skaisties un zaudēja savu mierību De̦glavs Rīga II, 1, 49.]

Avots: ME II, 654

muôdrĩba: schon Lat. Kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 278).

Avots: EH I, 840

muôdrĩba [li. mandrỹbė "Munterkeit"], die Wachsamkeit, Munterkeit, Lebhaftigkeit: Grieķijā dzērves turēja par muodrības zīmuogu Konv. ² 679.

Avots: ME II, 682

mudrĩba, die Munrerkeit, Hurtigkeit.

Avots: ME II, 659

muñdrĩba, die Munterkeit, Heiterkeit, Hurtigkeit: tumšais zemes klēpis rādījās sevī iežidis visu pasaules jautrību un mundrību A. VIII, 1, 266. [ve̦se̦lais prāts un tautas mundrība De̦glavs Rīga II, 1, 396.]

Avots: ME II, 667

namdarĩba ,* das Bauwesen.

Avots: ME II, 691

namturĩba, die Haushaltung: ik˙vienam būs atbildi duot par savu namturību.

Avots: ME II, 693

[nâvbarība, ein kränklicher und physisch verkommener Mensch Wolmarshof.]

Avots: ME II, 703

neapķêrĩba, die Dickschädligkeit, schwache Fassungsgabe.

Avots: ME II, 707

neatkarĩba, die Unabhängigkeit.

Avots: ME II, 707

necerĩba ,* die Hoffnungslosigkeit: necerībā tagad ciešu, necerībā dzīvuoju Lautb.

Avots: ME II, 709

‡ negudrība, die Dummheit, Torheit: tā bijusi ... parskatīšanās jeb n. Janš. Dzimtene III ^2, 144. pārvarēt negudrību Spīduolas sirdī Vindedze 95.

Avots: EH II, 12

ne-ìevèrĩba, die Nichtbeachtung: atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stas garīgas mantas Vēr. I, 1289.

Avots: ME II, 716

[nekautrība, Dreistigkeit, Mangel an Schamhaftigkeit.]

Avots: ME II, 718

neķītrĩba, die Abscheulichkeit, Nichtsnutzigkeit: es šuo gan e̦suot skubinājusi uz neķītrībām Alm.

Avots: ME II, 719

nemiêrĩba, die [Unruhe Wid.] Unzufriedenheit: viņam uznāca tâ kâ bailes, kâ nemierība Apsk. [ne par kādu skaudību, nemierību vai atriebību nebūs kuo bīties Janš. Dzimtene V, 355.]

Avots: ME II, 723

nemuodrĩba, die Unwachsamkeit: policijas nemuodrība MWM. VI, 669.

Avots: ME II, 724

nenùoderĩba, die Unbrauchbarkeit, Unangemessenheit: skuolas istablietas griež vērību uz savu dažādību un nenuoderību Konv. ² 2240.

Avots: ME II, 724

nepìederĩba, die Ungehörigkeit; Unziemlichkeit.

Avots: ME II, 727

‡ nesadarība Strods Par. vōrdn. 118 "?".

Avots: EH II, 18

nesaderĩba, die Uneinigkeit, Spaltung: nesaderība kaimiņu starpā Aps.

Avots: ME II, 730

nesakarĩba ,* die Zusammenhangslosigkeit.

Avots: ME II, 730

nesamẽrĩba, die Disharmonie, das Missverhältnis: nesamērība starp vīrišķīguo veselību un viņa gara vājību B. Vēst.

Avots: ME II, 731

neskaĩdrĩba, die Unklarheit, Undeutlichkeit: ideālu neskaidrība Zalkt.

Avots: ME II, 733

nešķirĩba, die Ungedeihlichkeit: man nuolēma nešķirību BW. 1446.

Avots: ME II, 735

netĩrĩba, die Unreinlichkeit, Unsauberkeit: šī netīrība man gluži atriebusies MWM. V, 355.

Avots: ME II, 737

nevarĩba, die Unfähigkeit, Kraftlosigkeit, Schwäche, das Unvermögen: nevarību sirdī jūti Stari III, 3. viņš bij vēl pieņēmis cienīgu, it kâ kāda ve̦ca baznīcas kunga nevarību un gāja uz spieķa atspiezdamies Kaudz.

Avots: ME II, 738

nevèrĩba, die Unaufmerksamkeit, Unachtsamkeit.

Avots: ME II, 739

neviñgrĩba, die Schlaffheit, Mangel an Strammheit, Festigkeit: vispārīga nevingrība bija se̦kas nuo sausas barības Konv. ² 1853.

Avots: ME II, 740

‡ nīdrība "riebība, омерзительность" M. 324.

Avots: EH II, 26

nuobẽrības Frauenb. "dienas, kad jānuobeŗ magazīnā labība".

Avots: EH II, 32

nùoderĩba, der Nutzen, die Tauglichkeit: šuo zāļu nuoderība ruokām taustāma B. Vēstn.

Avots: ME II, 774

[nuošķirības, der (gefeierte) Akt des Entwöhnens eines Säuglings von der Mutterbrust Bers., Peb., Bauske.]

Avots: ME II, 866

‡ nuoturība* die Stabilität: kuga n. Latv. konv. vārdn. 18702.

Avots: EH II, 103

pãrgudrĩba, der Aberwitz, die Überspanntheit: tādus paduomus nevar vis aiz pārgudrības mest par galvu B. Vēstn.

Avots: ME III, 156

pārĩba,

1) das Unrecht, die Unbill:
klusi ne̦su pārību. [pārību darīt kādam, jeinand schädigen an Ehr oder Gut U.]. kas tuo pasargās nuo pārībām? Rainis. pārība un viltība neatstāj nuo viņa ielām Psalm 55, 12;

[2) pãrĩbas, lose Streiche:
studenti dzē̦rumā izdara dažādas pārības Jürg.].

Avots: ME III, 158

‡ II pàrība ² Zvirgzdine, das rechte Mass: visam kam vajag zināt pārību. ēst vajag pa pārībai. kad ve̦zumu pieliek par pārību. tad tas ir grūts.

Avots: EH XIII, 201

pãrmẽrĩba* die Ausschreitung, Übertreibung, Masslosigkeit, Extravaganz, das Extrem: tā dzejā ieviesās dažas pārmērības Vēr. II, 16. vajaga izsargāties nuo ik˙katras pārmērības B. Vēstn.; jūtu pārmērība A. XI, 612.

Avots: ME III, 167

pašķirĩba, guter Fortgang, Erfolg: bē̦rnam būšuot visur laba izveicība un pašķirība Etn. II, 164.

Avots: ME III, 113

patgudrĩba, der Eigendünkel St.

Avots: ME III, 121

patvarĩba, die Willkür: brīvība... izvēršas par patvarību Vēr. II, 11. nebij paduoti muižnieku patvarībai Pavasaru Jānis Latvju tauta XI, 1, 37.

Avots: ME III, 126

pìederĩba,

1) die Zugehörigkeit:
piederība pie Līvu pagasta Konv. ² 7I0. vē̦stules aizlipinās un nuosūtīs pēc piederības Seibolt;

2) die Schicklichkeit
U.

Avots: ME III, 244

pìeķêrĩba, die Anhänglichkeit Jaunie mērn. laiki I, 54: Zulamitas pieķērība kādam ganam Plūd. Llv. II, 95.

Avots: ME III, 264

pìemẽrĩba Wid., das Passendsein.

Avots: ME III, 272

pļē̦gurība, das Wesen eines pļē̦gurs Ar.

Avots: ME III, 370

plikpaũrĩba MWM. VII, 330, die Kahlköpfigkeit.

Avots: ME III, 344

pļundurĩba, unanständiges und zudringllches Betragen, besonders im Rausch Lennew., Alt-Rahden: vai! tādas pļundurības! Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 373

priẽsterĩba,* die Priesterschaft: brālis uzsāka atkai vingrināties priesterībā Ezeriņš Leijerkaste II, 10.

Avots: ME III, 399

pundurĩba, kleiner Wuchs, Winzigkeit: viņš tuomē̦r apzinājās savu pundurību Ezeriņš Leijerkaste II, 140.

Avots: ME III, 413

raksturĩba,* die Eigenheit, besondere, charakteristische Beschaffenheit: šuo raksturību vēl pavairuoja ze̦mais, re̦snais ruovis virs platā.... jumta Janš. Dzimtene ² I, 160.

Avots: ME III, 475

rība: plur. rìbas ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79; rības vien iet Pas. IV, 205; IX, 180, 265 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 375

rības, Steinpilze Etv. Aus wruss. грибъ.

Avots: ME III, 534

sabìedrĩba,* der Bund (fig.); die Gesellschaft; die Offentlichkeit: viņš slēdza sabiedrību ar nelabuo LP. VII, 500. krievu... sabiedrība... tuo vēlējās Konv. ^{2 409.} labā sabiedrībā, in guter Gesellschaft. akciju sabiedrība, die Aktiengesellschaft.

Avots: ME III, 594

‡ sadarība Kaltenbr., Zvirgzdine, = saderība 1: ķēniņš savede lielu sadarību ar saiminieku Pas. VII, 122 (aus Lettg.).

Avots: EH XVI, 402

saderĩba,

3): saderības "Eheberedung"
Lng. (unter derēt).

Avots: EH XVI, 403

saderĩba,

1) die Verträglichkeit
U.: piekuodinājis dzīvuot saderībā, mīlestībā LP. V, 394. tas tik bij miers un saderība Siliņš 14;

2) die Übereinstimmung; der Zusammenhang:
jeb˙kuŗš darbs stāv kaut kādā saderībā ar darba cē̦luoni jeb izdarītāju Kronw.;

3) der Vertrag
U.; das Verlöbnis U.

Avots: ME II, 610

sakarĩba,

1) das Zusammenhängendsein, der Zusammenhang;

2) die Beziehung:
vīrs... piekuopj sakarības un sakarus ar kādu jauku radījumu RA.

Avots: ME II, 645

salˆdkãrĩba* Plūd., salˆdkãre*, die Wollust.

Avots: ME II, 669

samẽrĩba,* das Ebenmass, das Verhältnis Wid.: apbrīnuojamā kārtība un samērība darbā A. v. J. 1897, S. 452. samērība starp augstākām un ze̦mākām kārtām Pūrs I, 11. sniega pārsliņas samērība ebenda 37.

Avots: ME II, 684

sātnerĩba "Reich des Satans".

Avots: ME III, 809

saturĩba, ‡

2) das Zusammenhalten (?):
spirta daliņu s. savā starpā nav tik liela, cik ūdeņa daliņu s. Pēt. Av. III, 413.

Avots: EH XVI, 458

saturĩba, die Zurückhaltung Spr., Wid.

Avots: ME III, 768

šàurĩba,* die Enge, Beschränktheit Wid., De̦glavs Rīga II, 1, 86, Vēr. II, 1384: redzējis sieviešu mīlestības šaurību Vēr. I, 1193. izvest nuo dzīves tumšuma un šaurības A. 1896, S. 888.

Avots: ME IV, 7

‡ sàusbarība AP., Trockenfutter: tuo duod zirgiem sausbarībā.

Avots: EH XVI, 461

sēbrĩba, die Nachbarschaft Celm.

Avots: ME III, 823

sẽrĩba, die Trautigkeit: ja cilvē̦ku nuomāc sērība un nelaime Pūrs I, 24.

Avots: ME III, 828

sir̂dsmiêrība,* sir̂dsmiêrs, die Herzensruhe: duodi tu sirdsmierību mums! Gesangb. viņa sirdsmiers atkal bij laupīts R. Sk. II, 226.

Avots: ME III, 844

sir̂dsskaidrĩba* Stari I, 58; Seifert Chrest. II, 234, die Reinheit, Keuschheit, Lauterkeit des Herzens.

Avots: ME III, 845

skâbbarĩba* Konv. ² 750, eingesäuertes Viehfutter: kūtis ar... skābbarības tuorņiem A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 47.

Avots: ME III, 878

skadrība, die Munterkeit U.

Avots: ME III, 863

skaĩdrĩba,

1): nu ir atkal s. (= tīrība, Reinheit)
mājā Strasden.

Avots: EH II, 497

skaĩdrĩba,

1) die Helligkeit, Klarheit, Reinheit, Redlichkeit
U.: sirds skaidrība Latvju tauta XI, l, 50. pieņe̦mas prāts skaidrībā Kaudz. M. 7;

2) die Nüchternheit
U.

Avots: ME III, 864

šķirĩba,

1) das Vonstattengehn, Gedeihen:
Laima... duod darbam škirību BW. I, S. 196;

2) Trennung
Für. I, Unterschied Manz. Lett., Für. I: liela šķirība ir starp labiem un ļauniem Für. I. briesmīgi atriebjas šķirības gars, tas tē̦vzemi nelaimē grūstu A. v. J. 1897, S. 376. - Plur. šķirības,

1) der Abschied
Spr., Wid.: gājuši uz kruogu šķirības (Abschiedsschmaus) dzert Etn. II, 35. šķirību diena pienāca Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 687;

2) die Entwöhnung des Kindes von der Mutterbrust, die bei dieser Gelegenheit stattfindende Feier:
šķirībām taisīja mazu guodiņu, salūdza viesībās tuvīnus radus un nāburgus BW. I, S. 187. šķīrību dienai izvārīja... biezu putru, ar kuo mājeniekus pacienāja 184. mazākās nuo visām guodībām bij šķirības, kad bē̦rnus sāk atradināt nuo mātes krūts Kaudz. Vecpiebalga 42, aicin[a] viesus šķirībās BW. 2034.

Avots: ME IV, 44

‡ šķĩrības Segew., = šķirības 1 und 2.

Avots: EH II, 639

‡ slavkārība* M. 563, Ruhmbegierde, Ehrgeiz.

Avots: EH II, 522

suobarība, Gesellschaft Depk. n. U. ("möchte kaum gehört werden"); hierher wohl sobarība "Bruderschaft" Für. I.

Avots: ME III, 1135

sparĩba, Energie, Eifer A. XI, 749, MWM. VI, 776, X, 452: krievi līdz ar cerību zaudēja visu sparību JIgRKr. sparība un izturība... vispārīgiem mērķiem M. Aron Kr. Valdem. 16. jauns spē̦ks . . . un sparība Rainis. vairāk sparības, vairāk ruosības! Celm.

Avots: ME III, 985, 986

spè̦kbarĩba,* kräftiges, stärkendes Futter Duomas III, 1142.

Avots: ME III, 992

spuôdrĩba, die Blankheit, der Glanz, die Reinheit, Nettheit U.

Avots: ME III, 1034

stengrība Rothof n. FBR. VIII, 115, = stingrība.

Avots: ME IV, 1061

stiñgrĩba: Erstarrung Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 580

stiñgrĩba, die Strenge Wid., die Härte; Beständigkeit Spr.: būdami... nemierā ar viņa lieluo stingrību amata darīšanās Latvju tauta Xl, 1, 29.

Avots: ME IV, 1070

stiprĩba L., U., die Stärke, Kraft; vgl, li. stiprỹbė dass.

Avots: ME IV, 1071

sũrĩba, Bitterkeit, Mühsellgkeit, Ungemach U.; "schmerzhaftes Schründen" L. Plur. sũrības, Unglück, Leid Wid.

Avots: ME III, 1134

svarĩba:* Stabule nuosēdās cienīgā svarībā Aps. J. Raksti I2, 174. pe̦rsuona, kam tiek dāvāta atzinība un s. Tēvijas Sargs 1938, № 13, S. 1.

Avots: EH II, 612

svarĩba,* die wichtigkeit LKVv.

Avots: ME III, 1143

‡ tẽrĩba, Verschwendung; Ausgaben: tā ir liela t., kad izvāra vairāk ēdiena nekā apē̦d Seyershof. nebrauci ar mazumu pilsātā, ka tev vairāk tērības nekâ peļņu netiek! Bergm. Labu ziņu un pad. grm. ² (1792), S. 49. uz zemēm nav tik daudz tērības (Geldausgaben) Janš. Līgava II, 52.

Avots: EH II, 678

tĩrĩba,

2) das Leersein (Fehlen von etwas):
pē̦rn bija daudz karpuļu; tagad ir t. (mit ì ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 686

tĩrĩba, die Reinheit, Reinlichkeit, Sauberkeit.

Avots: ME IV, 203

trãdarĩda Segew., Verwirrung, Konfusion Gezänk.

Avots: ME IV, 227

trejsabìedrĩba* Konv. 1601; A. XX, 838, der Dreibund.

Avots: ME IV, 229

turĩba, die Wohlbehaltenheit U., der Reichtum : viņu starpā valdīja turība A. v. J. 1898, S. 129. viņa turība vairuojās LP. VI, 111. turībai pieņe̦muoties Etn. III, 5. miers ceļ tautu guodā un turībā Kaudz. M. 310.

Avots: ME IV, 271

uzderība L., die Bedingung.

Avots: ME IV, 324

‡ ūzderības Lng. (unter derības), Verlobung, Vermählung.

Avots: EH II, 742

uzdzērĩba, das Zutrinken C,: netrūkst uzdzērības puišu savākšanās, am Zutrinken fehlt's nicht, wo junge Leute sich zusammentun Biel. n. U.

Avots: ME IV, 328

uzkurība, die Gewohnheit sich in ein Gesinde einzuheiraten M. W.

Avots: ME IV, 347

‡ vagarība,* das Wesen, die Natur, der Charakter eines vagaris: tā vagarības garu rāj Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 59.

Avots: EH II, 747

I vairība: "die Weigerung; das Sichenthalten" Wessen.

Avots: EH II, 750

I vairība, das Ausweichen, Meiden (izvairīšanâs) Nötk. (mit aî), "dairība": viņam ir tāda vairība, atturēšanās īpašība, bailes nuo uzstāšanās Bers.

Avots: ME IV, 441

II vaĩrĩba "Überfluss": viņš dzīvuo turībā un vairībā AP.; eine andere Person aus AP. kennt es nicht.

Avots: ME IV, 441

‡ varība Evang. 1753, S. 67, die Macht, Gewalt: augšāk dieva v. par visiem ļauteņiem BW. 1, S. 921, № 2598, 1.

Avots: EH II, 758

vārība:* "smalkums, glē̦vums" M. 301.

Avots: EH II, 763

vārĩba,* die Zerbrechlichkeit, Weichlichkeit, Empfindlichkeit Wid.

Avots: ME IV, 505

‡ vasarība, Sommergetreide: jākuļ visa v. Veldre Dēli un meitas 15.

Avots: EH II, 759

vèrĩba C., Wolm., vẽrība Dond., Jürg., die Auffassungsgabe, Fähigkeit, Aufmerksamkeit U.: piegriezt kam vērību.

Avots: ME IV, 562

vèstkãrĩba* = ziņkãrĩba, die Neugier, Wissbegier Vēr. I, 1211.

Avots: ME IV, 571

viênmērĩba,* die Gleichmässigkeit: ievē̦ruos vajadzīguo kārtību un vienmērību Mazvērs. Lopkopība III, 120,

Avots: ME IV, 661

viênsvarĩba,* =lĩdzsvars, das Gleichgewicht: pazaudēja viensvarības stāvuokli Mērn. laiki 24.

Avots: ME IV, 666

vienturība, abgesondertes Wesen St.

Avots: ME IV, 667

vìesturĩba,* die Gastfreundschaft: mums jākuopj vìesturība Lautb. Vidv. 88.

Avots: ME IV, 671

vīrĩba,* das Mannesalter: cilvē̦kiem ir savi jaunības, vīrības un ve̦cuma laiki Druva I, 938.

Avots: ME IV, 641

vispãrĩba,* die Öffentlichkeit, das Gemeinwesen: vispārības darbinieki A. XI, 121. aizmirsdams sevi vispārības dēļ A. v. J. 1897, S. 378. pret vispārību nuoziegties 1898, S. 172. strādāsim ... vispārības tīrumā Vēr. 11, 605.

Avots: ME IV, 624

zaļbarība Sussei n. FBR. VII, 134, das Grünfutter: nuopļāva zaļbarības Vīt. 6. zaļbarības augi Mazvērsītis Lopkopība III, 43.

Avots: ME IV, 686

zveirĩba Preip. 41, das Schielendsein.

Avots: ME IV, 769

zvêrĩba,

1): ienaids ... pret zvērības dve̦smu Rainis Dz. un d. II, 367.

Avots: EH II, 815

zvêrĩba,

1) die Brutalität, Bestialität; bestialisches Wesen
Golg., Wid. u. a.;

2) eine tierische, bestialische Tat:
nuostāsts... par Afrikas pagānu zvērībām Deglavs Rīga II, 1, 335.

Avots: ME IV, 773

rība, häufiger der Plur. rības Ar., der Lärm, das Gepolter, Getöse: es dzirdu rību Asp. MWM. v. J. 1897, S. 739. rības un klangas vien iet Lubn. rības vien iet, kad peles lakstuo uz griestiem Ar.

Avots: ME III, 534

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

apgãdîgs, vorsorglich: apgādīga dieva gudrība.

Avots: ME I, 87

‡ apmizuôtiês Siuxt u. a., = apmizêtiês (von den Zähnen): zuobi apmizuojas nuo skābas barības.

Avots: EH I, 102

aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.

Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben

Avots: ME I, 115

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126

apsvḕrt [li. apsver̃ti], tr., erwägen: lietas labumu; pats apsver, kāds labums nāk tev Rain. biedrības labumi e̦suot neapsveŗami (erheblich, bedeutend) Alm.

Avots: ME I, 128

apzinîgs, gewissenhaft, bewusst: apzinīgs cilvē̦ks; apzinīga biedrības vadīšana Kaudz. M.; apzinīgi strādāt A. XI, 593.

Avots: ME I, 137

ârenieks BW. V, S. 197, ârinieks, ârnieks, auch ârenietis, der Auswärtige, Externe, Fernstehende: biedrības ārinieku biedri, die auswärtigen Mitglieder der Gessellschaft B. Vēstn.; * vai satiksme ar tē̦vu viņam bija labuojusies, nevarēja ārenieki izšķirt A. XXI, 44; der externe Schüler A. XII, 671; XIII, 78; XV, 24, 91.

Avots: ME I, 242

atàust, anbrechen (vom Licht, Morgen), sich zeigen: rīts atausa. nav gaismiņa ataususe BW. 13730, 39; miera laiki Pav.; cerība Kundz.

Avots: ME I, 149

atbût (li. atbúti, r. отбы́ть), ohne Präs.,

1) wieder sein:
bet tas jau viss reiz bijis un uotrreiz neatbūs JR. IV, 207 [ne atnāca, ne atbija: kā gāja, tā palika; gan jau atbūs (= atnāks) Stelp.];

2) fern, abwesend sein, fehlen:
biedrības priekšnieki nedrīkstēja atbūt Kaln.

Avots: ME I, 152

‡ atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,

1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;

2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).

Avots: EH I, 138

atjaũtība, die Fähigkeit sich zu helfen, Schlagfertigkeit, erfinderisches Talent: lai tuoties spilgtāki parādītuos atjautības un apķērības nuozīme cīņā A. XX, 320.

Avots: ME I, 162

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

atmaksât, tr., wiederbezahlen, vergelten, sich rächen: gan dievs tev tuo atmaksās viņā saulē Sprw.; ļaunam labu atmaksā, gan viņš dabūs savu algu Refl. -tiês, sich bezahlt machen: barība atmaksājās Konv. ² 831.

Avots: ME I, 175

atminĩba, Erinnerungsvermögen; die Fähigkeit

1) sich zu erinnern;

2) zu erraten:
nu, uz viņa atminību es nelieku nekādas cerības Alm.

Avots: ME I, 177

atsẽja (li. ãtsėja),

1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides

2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.

Avots: ME I, 189

‡ atspulgt, erglänzen: viņas (= dienas) atspulga visās krāsās Ezeriņš Leijerk. II, 171. skarainas svītras, vēju suolītājas, atspulga un dzisa A. Brigadere Daugava 1928, S. 1492, vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 170

attèikt, ‡

4) (Gehörtes) wiedererzählen:
tai jau ne˙kā nevar pateikt, kuo viņa citiem neatteiktu Siuxt. pasaku atteicējam Pas. IX, 237; ‡

5) kündigen, absagen
BielU.: a. līgumu, derības, precības Oknist. kāzu nebūs: brūte atteice ebenda. a. saimniekam ebenda. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss loben:
vīrs... nevar a., ka meita... cieši laba Pas. IV, 397 (aus Atašiene; ähnlich VI, 137; VIII, 385).

Avots: EH I, 175

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218

aûgtene [li. áugtinė), der Ort, wo man aufgewachsen ist, die Heimat, der Pflanzort: augu sabiedrības, kuŗām... tā pati augtene (t. i. aug tai pašā vietā) Konv. ² 937.

Avots: ME I, 220

‡ *auli, in der Verbind. auluos iet, auruos (unter aurības) iet: kad rudenī kaķi auluos iet, tad pēc divām nedēļām būs plūdi Dond.

Avots: EH I, 187

aura,

1) das Geheul:
klausījās viesuļu aurā Egl.;

2) die Brunstzeit;
s. aurības. auru piki bija lieli, die Mädchen und Jungen haben sich lärmend gebalgt Lös. Etn. III, 146. [Zu aure "Sturm", aurêt "heulen", aurības, auris "Wind", wozu nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 ¹ auch r. юри́ть "eilen", p. wyjurzyć "von Geilheit stinken" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 461.]

Avots: ME I, 225

aũri (unter aurības),

1): aũru kalniņš Schrunden; vgl. ‡ auŗu kalniņš;

2): kaķi iet àuruos ² Lubn.

Avots: EH I, 187

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 ² u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 ^4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233

bagâts, reich, reichlich, von Reichtum zeugend, Reichtum bringend; bagāta maize, reichliches Auskommen; [bagāts ceļš U., ausreichender Weg]; bagāta valuoda; bagāts cilvēks, gads; bagāti augļi, bagātā (teuer) apģē̦rbā staigāt; duot ar bagātu ruoku Tr. IV, 80; bagāts ar naudu, reich an Geld BW. I, S. 184. Sprv.: bagāts dara, kā grib, nabags, kā var, juo bagāts, juo nabags. bagātais bez galvas (bez prāta, gudrības) gudrs. kas bagāts, tas gudrs. kas bagātam par bē̦du. bagātuo atuod dziļākajā kaktā, nabaguo ne uz klajuma. kad tevi bagāti vilki apē̦stu Tr. II, 1583. Adv. bagāti, reichlich: bagāti klāts galds. [Trautmann Wrtb. 23 hält bagâts nebst li. bagótas für echt baltisch wegen eines apr. Personennamens Bogosz. Aber ein Pesonname kann auch auf einem Lehnwort beruhen; und dem slav. bogatъ dürfte eher ein echt lettisches * baguots entsprechen. Demnach ist dies li. - le. Wort nebst nabags und ubags wohl entlehnt aus dem Slavischen].

Avots: ME I, 249

baists Plm. "sakars (Verbindung), cerības (Hoffnungen)": Kārlis ve̦lk baistu ar bagātā saimnieka meitu. [Anscheinend zu la. fīdere "vertrauen", foedus "Bündnis", gr. πείϑειν "zureden" u. a. bei Walde Wrtb. ² 289].

Avots: ME I, 252

baŗuokle,

1): auch Pas. 1, 247, (mit ùo ² ) Warkl., barukle Mahlup: kam maz luopu barības, savus luopus pa ziemu atduod baruoklēm (das Vieh wird für den Winter gegen eine gewisse Entgeltung zur Verpflegung abgegeben) Warkl.; ‡

2) ein (weibliches) Mastschwein
(mit uô ) Auleja, (mit ùo ² ) Kaltenbr., baŗukle Mahlup.

Avots: EH I, 206

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

be̦duklis, die Grube, Gruft: zaļais lauks samīdīts dubļuos, viņa cerības apraktas pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Uo.

Avots: ME I, 277

bezbèdĩība, die Sorglosigkeit: drīzi šādai jautrībai un bezbēdībām gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522; ieslīkt dzē̦rumā un bezbēdībā Aps. III, 38.

Avots: ME I, 282

I bļaurs [um Libau, Līn., Nigr., Dond.] (li. bjaurùs), sehr böse, grimmig, schrecklich, schlecht: jūs, jaukās cerības un bļaurās jausmas Lautb. Ind. un Arija 44 bļaura meita BW. 13114. bļaurie vērši, zirgi LP. VI, 273. šis zirgs ir bļaurs; viņam klāt neej Etn. III, 67. bļaurs ceļš, schlechter, mit Kot bedeckter Weg Etn. I, 106. [bļauras (unanständige) dziesmas Rutzau]. nazis ir bļauri ass [Kalleten. - Zu bļuris, li. bjùrti "hässlich werden". Weitere Beziehungen sind unsicher: nach Zubatý Sborn. fil. I, 99 zu slav. buŕa "Sturm" (so auch nach Поржезинскiй К. истор. 90) und gr. φύρειν "vermengen" (so auch nach Prellwitz Wrtb. ² 497; anders darüber Boisacq Dict. 1042); nach Berneker IF. X, 157 f. zu gr. φεῦ "ach" und la. fū "pfui".]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): bļaura meita BW.13114.

Avots: ME I, 320

I braks, bre̦ks U., das Wrack, das Untaugliche: braks ir visa gudrība, kas bez Jēzus saduomāta. mēs duomājam visus tuos brakus šķūtēt laukā MWM. X, 304. Der Gen. braka bedeutet untauglich, nichtsnutzig, [minderwertig]: braka lieta vācieša prese Spr. tādiem braka puišiešiem ir actiņu nepagriezu. jauna meita braka bija. [braka (niedrigen Standes) ļaudis Glück Jerem. 26,23; nichtnutzige Leute, Pöbel U. Nebst estn. wrakk aus mnd. wrack

Avots: ME I, 322

bruôdîgs [AP., bruodains Bers.], = briedīgs; bruodīga barība, maize; barības bruodīgās daļas, die nahrhaften, Nahrungsstoff enthaltenden Teile der Speise (zu briêst).

Avots: ME I, 342

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la ² [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

ceļvedis, auch ceļavads BW. 26542 var., der Führer, Wegweiser: kāds ceļvedis tu vari būt? tautas attīstības ceļveži. daiļākās ceļvedes - laima un turība A. XX, 335.

Avots: ME I, 372

II čiêbt ² [Bl.] od. čiept, -bju, -pju, -bu, -pu, piepen, zwitschern, wimmern: kuo tie mūsu cāļi čiebj oder čiepj? putniņi pēc barības čiepj MWM. III, 317. Vgl. ciebt.

Avots: ME I, 416, 417

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

dibinât,

1) errichten, gründen, anlegen, stiften:
valstis, skuolas, biedrības;

2) begründen:
tādas valuodas ir nedibinātas A. XI, 109;

3) fragen, ausfragen:
nu, bet kuo tad viņš padarījis? dibināja kalsnis MWM. VII, 604. Subst. dibinātājs, der Stifter, Begründer.

Avots: ME I, 465, 466

[dienisks (li. diẽniškas) L., Glück, täglich: dieniska barība I Kön. 4. (in dieser Bed. wohl nicht echt le.]

Avots: ME I, 483

dzèlžaîns, [dzèlžuôts Wid.], eisern: dzelžaina griba. izturība MWM. VIII, 690.

Avots: ME I, 544

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru ² Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. ² 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

dzineklis, der Trieb Sassm.: mantkārība nuomāca visus citus atriebības dzinekļus Niedra.

Avots: ME I, 551

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

ē̦dūkšņi,

2): auch Warkl.; "izve̦mta barība" Wessen.

Avots: EH I, 371

‡ ê̦stava ² Salis, = êšana 1: guovi vai aitu dažkārt, ja pašam trūkst barības, duod uotram barībā; vasarā - uz ganību; ziemu uz ē̦stavu. S. auch ē̦stavā unter ē̦stuve.

Avots: EH I, 374

gals,

1) - 2): gada gali,

a) Ende der Dienstzeit, des Dienstjahres
Siuxt n. BielU.;

b) Geburtstag
Siuxt n. BielU. gali "aude̦kla me̦tu dzija, kas paliek nesaausta aude̦klu nuobeidzuot" Auleja. gala vārds, die Entscheidung VL. n. BielU.: das Schlusswort (z. B. in einem Buch). - (fig.) nu piegāju pie puosta gala, jetzt bin ich ins äusserste Verderben geraten Peb. n. BielU. nu būs salšanas g., gewaltiges Frieren C., Jürg., PS, viņam tik gŗūti klājas taisni žē̦luma g˙! Schnehpeln;

7): ar tām utīm ir g., tās nevar aizdzìt Strasden. mātei g. ir ar bē̦rniem (d. h. viel Sorge, Mühe, Arbeit) Salis. jāvāra atkal pusdiena, - ar tuo ēdienu vien˙mē̦r ir g. ebenda;

13): maisa g. (Schimpfwort für Menschen und Tiere)
AP.;

15): ne˙viena galiņa nevaru kustēt, ich kann mich gar nicht bewegen
Fest.;

17) b): beigu galā (schliesslich, zuletzt)
guovi nuopē̦rk Siuxt;

e) galā nākt, fertig werden
Kand.: tuo vēl nezin, kad tā māja nāks galā;

18): kâ sāka dzert, tâ dzeŗ ar tuogalu (seitdem ununterbrochen, in einem fort)
Bers., Jürg. zuvis ar tuogalu ("?") bij nākušas Heidenfeld. siena neizbeigs ar tuogalu ("?") ebenda, Schwitten. lai bez gala (sehr) mani neizsmej BielU. pie gala (zu Ende) viņam tā gudrība ebenda. lâd pie dzīva gala, flucht ohne Ende ebenda. ēst pa zuobu galam (ungern) Salisb.; ‡

19) tiesas gals, gerichtliches Endurteil
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 380

gaũme: ielikt gàumē ² Fest., sich merken. švaka g. (Gedächtnis) palikuse: kuo saka, tūleņ aizmirstu Zvirgzdine. barība (ne)iet gaume, gereicht (nicht) zum Segen, schlägt (nicht) an Erlaa.

Avots: EH I, 387

* ģinst od. ģint, prt. ģindu od. n. Dressel ģinu, zu Grunde gehen, ein Bettler werden, verderben, verschmachten U.: es ar ģinstuošuo skaudību nestaigāšu Weish. Salom. 6, 25. lai viņa ģinst, šī ļaunā zeme Rainis. galva reiba tai un izturība ģinda MWM. VIII, 93. [ lai ģinst šīs pasaules ē̦ka Vecā dz. gr. L. D. Vgl. zu diesem Verbum Изв. XV, 2, 212 ² .]

Avots: ME I, 699

glâbenis, gew. glâbiẽns, glâbiņš, die Rettung, Hilfe, Zuflucht, das Rettungsmitten: meklēja glābeni lūgšanā Blaum. nu tev atmaksāju par glābienu LP. IV, 62. nav viņam vairs cerības, ne glābiņa Vēr. II, 295.

Avots: ME I, 623

gle̦ts, gļe̦ts,

1) schleimig
U.;

2) unausgebacken, halbgar, schliefig:
gļe̦ta maize;

3) plump, schlaff, verweichlicht:
puisim gļe̦ti nagi Grünh. nuo izskata viņa ir ļuoti gļe̦ta - tur nav ne˙kādas dzīvības Apsk. I, 609. gļetajai sabiedrībai Vēr. I, 1068;

4) schlaff, lose, nicht fest anliegend:
neturi virvi tik gļeti! N. - Sess. n. U. šie kamzuoļi tev ļuoti gļe̦ti stāv (zu breit gemacht) Grünh. mati gļe̦ti nuokārās Alm. [glet - vielleicht durch Kontamination von glit - und glez - resp. glem -.]

Avots: ME I, 625

[gradži "Grieben". Wohl kontaminiert aus dradži und dem entlehnten grības.]

Avots: ME I, 636

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

‡ ìeklaušinâtiês, abhorchen, ablauschen (?): viņas ... nuo vecām sievām ... ieklaušinās, iepruotas un iemācās tādas gudrības Janš. Mežv. ļ. I, 375.

Avots: EH I, 519

ìekrist,

1) herein -, hineinfallen:
iekrist akā. [gribu drusku iekrist gultā (mich ins Bett legen); e̦smu tāds izguris Dond.];

2) in übertragener Bedeutung,

a) iekrist prātā, in den Sinn kommen:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. prātiņā man iekrita tautu meita zeltenīte BW. 11399;

b) iekritis valuodā, in die Rede fallen:
iebūvietis iekrita sievai valuodā Vēr. II, 1034;

c) iekrist neslavā, verrufen werden:
Kangars varēja pie ļaudīm neslavā iekrist Pumpurs Lāčplēsis 35;

3) einfallen:
iekritušas acis Etn. I, 51. iekrituši vaigi A. XI, 152;

4) sich treffen:
iekritis - ņemšu, neiekritīs - nav ne˙kas paspē̦lē̦ts Rīg. Av. šuodien mātei iekrita putras vārīšana A. XXI, 402. purvuos, kur vien viņam bija iekritis strādāt V. Eglītis Zilā cietumā 59. meita, kuŗai rītā iekrita gana diena MWM. XI, 129. man ceļš te iekrita MWM. 1896, S. 483. man atkal iekrīt gar kapiem braukt JK.

Avots: ME II, 30

ìekustinât,

1) in Bewegung bringen, anfangen zu bewegen:
šūpuoli;

2) * fig., anregen, bewegen:
jautājumu iekustināt. ìekustinâtãjs, wer anregt: jautājuma, atturības lietas iekustinātājs.

Avots: ME II, 33

ìelapuôt,

1): auch Laidsen, Saikava; ‡

2) "Blätter einsammeln"
Frauenb.: vasarā vajaga ie. apšu lapas aitu barībai; ‡

3) durchprügeln
NB: gans ielapuoja suni par nepaklausību.

Avots: EH I, 526

ìemĩlêt, ìemĩļuôt,

1) tr., liebgewinnen:
tē̦va dē̦lu, zeltenīti, zemi, vietu. cilvē̦ks tuomē̦r var iemīlēt šuo zemi A. XX, 885. [viņš bre̦ndvīnu iemīlējis U., er hat am Branntweintrinken Geschmack gefunden. ] Part. iemīlē̦ts, iemīļuots, beliebt: ielīļuota barība;

2) intr., gefallen:
tie man labi iemīlēja BW. 9338. Refl. - tiês, sich verlieben - oft mit d. Lok.: puisis bijis iemīlējies līdz nagu galam LP. V, 30.

Avots: ME II, 46

ìemusinât,

1) intr., (aufwiegelnd) einflüstern, aufhetzen
Sassm.: viens uotram sāka iumusināt ausīs A. XII, 259. vasaras dze̦strumiņš mums iemusināja, ka... Stender. n. Plūd. Llv. II, 180;

2) einflössen:
tas spēj mums diezgan jautrības iemusināt Kaudz. M., Spr.

Avots: ME II, 47

ìesparuôtiês,

1) [energisch dazwischen reden]:
"tā gan e̦suot liela gudrība", vecis iesparuojās Alm.;

[2) "Mut, Energie und Kraft zu etwas erlangen"
Schujen, Druw., Fest., Selb.;

3) ="iestiepties" Wessen].

Avots: ME II, 69

ìespraugât, einschränken, begrenzen: visa viņas mājas derība tik sīkā pasaulītē iespraugāta Rainis.

Avots: ME II, 70

îgnât, - ãju, îgnuôt Dünsb., îgnêt, - ẽju, Ekel, Widerwillen empfinden; ekelhaft sein: tas gudram īgnē. Gew. refl. - tiês: man īgnājas Nigr., īgnas Kand., es ekelt mich. viņam īgnējās, ka kalējs tāds nuokvēpis LP. V, 201. [man īgnējās tuo darīt Saul. viņš īgnējās par netaisnību Saul.] vai neīgnējies nuo šīs barības? LP. I, 123. īgnē̦damies par Madi... Asp.

Avots: ME I, 834

ĩpatnis ,* das Individuum: tauta sastāv nuo neskaitāma pulka atšķirtu ītapņu Etn. IV, 138. tās pašas sugas īpatņi Konv. ² 766. ir sabiedrība, ir īpatnis bija... saistīti Duomas II, 267.

Avots: ME I, 836

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711

izaîcinât, tr., herausfordern, auffordern: uz divkauju. sabiedrības liekulība mīlestības lietās viņu izaicina uz tādu protestu Vēr. II, 16. Refl. -tiês, inständig, dringend auffordern: divreiz izaicinājies ar puisi; trešuo reizi braucis pats LP. VI, 110.

Avots: ME I, 712

izbàudît, tr., aus-, durchkosten, erfahren: nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam Spr. Sal. 7, 18. draugu var pie krūtīm slēgt, kuopā izbaudīt Rainis. tie nu euopā izbaudīja visu laimes riebumu Asp. viņa ne˙kādu trūkumu nav izbaudījusi A. XVI, 358.

Kļūdu labojums:
riebumu = reibumu

Avots: ME I, 715

izcerêt, die Hoffnung zu Grabe tragen, verlieren: izce̦rē̦tas cerības atkal uzzied A. XVIII, 388. izce̦rē̦ta beidzamā cerība Balss. Refl. - tiês, lange Zeit vergebliche Hoffnung hegen: velti izcerējušies uz preciniekiem Aps.

Avots: ME I, 721

izêdinât,

1) oft satt füttern:
viesus;

2) verfütern:
barība, kuŗa tanī dienā izēdināma Konv. ² 2057;

3) ausbeizen:
šīs vietas izēdina ar skābi 1127. Refl. - tiês, satt füttern: cik reižu vēl (tevi) neizēdinājuos, kad laukus apstaigādams iegriezies pie mana vīra Seibolt.

Avots: ME I, 734, 735

I izir̃t [li. išìrti],

1) sich auftrennen, zerstieben
Druw.: šuvas drīz iziršuot Vēr. I, 1460. kartupeļi vāruot iziruši R. Sk. II, 128. ce̦lms iziris smalkās druostalās LP. III, 82;

2) zerstieben, dahinschwinden:
[le̦dus, sniegs, izirst.] izirušas un izputējušas bij visas viņa jaukās cerības Purap. šāda dzīves derība reizēm izirst jau pēc gada Aps. IV, 39. strādā kâ iziris (von einem faulen Arbeiter) Etn. II, 17;

[3) beim Tauen grundlos werden (vom Weg):
ātri izirs visi ziemas ceļi Dünsb., s. Le. Leseb. 117].

Avots: ME I, 743

izjaukt, tr.,

1) auseinander wühlen, verwühlen, zerzausen, zerstören:
uguntiņu ar kuoku LP. VI, 222; pavardu Kaudz. M.; matus. brida pa izjauktuo sniegu Vēr. II, 527. zvē̦ru bē̦rni likušies krāsnī, tuo izjaukdami drupatās LP. VI, 764;

2) fig., vereiteln, zerstören:
cerības, kāzas, laulības, nuoduomu. puisis izjauc priekus LP. VII, 509. mūžu tie mums izpuosta un izjauc Vēr. I, 1205.

Avots: ME I, 745

izkûpêt, intr., verrauchen, vergehen, verschwinden: pīpes dūmi izkūpēja gaisā Aps. jūsu baudas izkūpēja sūrajā tabakā BW. 19976, 1. cerības bija izkūpējušas Aps.

Kļūdu labojums:
baudas = bandas

Avots: ME I, 758

izluoluôt, tr.,

1) zärtlich schaukeln, wiegen, liebevoll erziehen:
izluoluojuse, izauklējuse, duod tautām niecināt BW. 17250;

2) hegen:
sirdī izluoluotas cerības Vēr. II, 603.

Avots: ME I, 767

‡ izmisîgs, verzweifelt: izmisīga, pacietīga, nebeidzama skatīšanās Daugava 1935, S. 400. cerības uzplūdumi un izmisīgi atplūdumi Veselis Saules kaps. 111. viņš izmisīgi paskatījās uz biedriem Ezeriņš Leijerk. II, 180.

Avots: EH I, 466

I izmist (li. mìšti "in Verwirrung geraten" ), intr., verzagen, den Mut sinken lassen: viens vienīgs cerības stariņš Ādamam neļāva visai izmist Aps. gluži viņa vēl neizmisa A. XX, 466. Ļaudis bij ļuoti izmisuši LP. VII, 1263. Besonders häufig das Part. praet. izmisis, verzagt, verzweifelt: izmisusi viņa nuokāvusi meitiņu JK. V, 22. Refl. - tiês, verzweifeln: tâ stavēju es izmisis Rainis.

Avots: ME I, 772

izplûst (li. išplústi),

1) intr., aus -, überströmen, aus -, überfliessen, sich ergiessen:
viņš klintis sitis, ka upes izplūdušas Psalm 78, 20. pa muti izplūda asinis Vēr. II, 443. saldas smaršas izplūda JR. IV, 66. gaisma izplūda pa visām te̦lpām A. XXI, 492. re̦snumā izplūdušais skuoluotājs Saul. bet vienīgā skaidrība nuo manas sirds izplūda karstā dieva lūgšanā Latv.;

[2) ruchbar werden
U.;

3) abortieren
U.].

Avots: ME I, 784

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

izsardzît (li. išsargìnti), izsar̂gât, tr., behüten, bewachsen, schützen vor etw., vorbeugen: nuo krūma, nuo zara izsardzīju (Var.: izvairīju) BW. 24348, 1. tādas nevar izsargāt, ne izglabāt Jan. izsargāt nuo slimībām, briesmām, valuodām. Refl. izsar̂gâtiês,

1) sich bewahren vor etw., vermeiden, entgehen:
nuo slimībām, briesmām. luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepēžām barības maiņām Luopk. III, 122;

2) längere Zeit bewachsen, Wache halten:
gudrie izsargājušies gubas katrs savu nakti LP. VI, 564. šie izsargājās (sienu) vienpadsmit naktis LP. IV, 97.

Avots: ME I, 795

izšķîst [li. išskýsti],

1) auseinandergehen, zerstieben, zerfallen, sich auflösen:
kvieši uz visām pusēm izšķīda LP. VII, 101. sniega piciņas izšķīst un izbirst Vēr. II, 527;

2) zu Wasser werden, vereitelt werden:
kāzu guods izšķīda vēl tai pašā vakarā Neik. cerības zuda kâ sapņu tē̦li, izšķīda kâ ziepju burbuļi JR. V, 110.

Avots: ME I, 812

izslêgt [li. išslė´gti], tr., ausschliessen: skuolē̦nu nuo skulas, biedru nuo biedrības.

Avots: ME I, 800

izstum̃t (li. išstùmti),

1) hinausschieben, hinausstossen, ausstossen:
kungs tuos nuo viņu zemes ir izstūmis ar dusmību V Mos. 29, 28;

2) ausstossen, verstossen, ausschliessen, rucken:
nuo biedrības b, korporācij as. Refl. - tiês, sich hinausstossen, ausfahren: viņš izstūmās laiviņā nuo līkuma.

Avots: ME I, 807

iztaũjât, ‡ Refl. tiês: eine Zeitlang, zur Genüge (ohne Erfolg) ausfragen, Erkundigungen einziehen: iztaujājuos vis˙apkārt, bet skaidrības nedabūju Jürg.

Avots: EH I, 488

izte̦ka,

1) der Aus-, Abfluss, ein Fluss, der von einem See od. Sumpf abfliesst:
upītē dzerti gāju, ezeriņa izte̦kā BW. 26480. tai vietā radusies dziļa grava ar izte̦ku (upīte) LP. VI, 204. purva izteciņa BW. 21406;

2) ein Flussarm, der vom Fluss abmündet;

3) die Quelle
St.; [bei Glück als o - Stamm: baušļi ir (gudrības) izte̦ki Sir. 1, 5].

Avots: ME I, 816

izvèicĩba,

1) die Gewandtheit, Geschicklichkeit:
ķēniņš mīlējis gudrību un izveicību LP. V, 346;

2) das Gelingen, guter Erfolg:
bē̦rnam būšuot visur laba izveicība un pašķirība Etn. II, 164.

Avots: ME I, 826

izvìrst (išvir̃sti), intr.,

1) werden, übergehen, sich verwandeln:
[nezin, kas nuo puisē̦na... būtu izvirtis Janš. Dzimt. ² 210.] kaut nuo jums izvirstu krietni vīri Rol. šī rīcība izvirst liekā gru,znumā Antrop. II, 54;

2) ausarten, entarten, degenerieren, verkommen:
sabiedrības kārtība ir satrūnējusi, izvirtusi Vēr. II, 585. Refl. - tiês, sich verwandeln, werden, ausarten: varē̦tu izvirsties par tīriem necilvē̦kiem A. XII, 708. Part. prt. izvirtis, degeneriert, entartet, verkommen: izvirtis varas cidvē̦ks Vēr. I, 1275.

Avots: ME I, 830

jaûnavîgs ,* jungfräulich: viņās (grāmatās) kaut kas šķīsts, jaunavīgs Druva I, 900. jaunavīga kautrība Seibolt.

Avots: ME II, 99

jaûndibināms, od. jaûndibinãjams, neu zu stiften, zu gründen: jaundibinājamas biedrības Ar.

Avots: ME II, 99

jē̦mas, jè̦mi Wolm., [jē̦mi A. - Ottenh., jê̦ms ² , jê̦mi ² Ruj., jẽ̦mi Naukschen], Viehfutter, Mehl und Spreu zusammen gebrüht U., ein ekelhaftes, trochenes od. nasses Gemengsel Wolm. līdzās sēž tautu māte tâ kâ ve̦ca jē̦mu sile BW. 22117. luopu barības (= jē̦mu) vārīšana Wohlfart n. Etn. III, 74. vējš jumtu sapluosījis kâ jē̦mus Lös. [jè̦mas N. - Peb., jê̦mas ² Ruj., etwas, das wie Ausvomiertes aussieht.]

Avots: ME II, 113

‡ juceknes "smalkie rudzu salmi luopu barībai" Auleja.

Avots: EH I, 566

jutenes [gen. s., = jausmas], jutens, nur mit vorhergehender Negation; ne jutenes, keine Spur, ganz und gar nicht: pusgadu nav ne jutens nuo tā kur radies Hug. viņa sirdī nebija ne jutenes nuo kaut kādas slguošanās [Luttringen]. brālim tagad naudas nav ne jutens Windau. tu nuo tīrības ne jutens nejūti Dond.

Avots: ME II, 120

kacĩbas, in der Verbindung kacībās iet, bei Wöchnerinnen Besuche machen A. - Rahden, Salwen, A. XVII, 286. Zu kacêt, wie das sinnverwandte ķērības zeigt.

Avots: ME II, 131

kapâtuvis, kapâtevis, ein Hackmesser, Hackeisen: kapātuvis - rīks zāļu un lapu sasmalcināšanai luopu, sevišķi cūku barībai Konv. ¹ kapātevis griezās cauri pilnajai silei gurkšē̦dams Jauns.

Avots: ME II, 158

kâpinât (li. kopìnti) [Drosth., Lautb., Dond., Wandsen], caus. zu kâpt,

1) steigen machen, steigen lassen:
es tai kŗautu uolu ve̦zmu, le̦dus kalnu kāpinātu BW. 9203. pret kalniņu kāpināju (puišus) 12739. nedrīkstēju ruoku duot, ne nuo zirga kāpināt 14297;

2) vēžus kāpināt, Krebse mit dem Kescher fangen, sie durch eine Lockspeise in den Kescher locken, steigen lassen;

3) * steigern:
balsi Vēr. I, 1076. viņa ir kāpināta miesas spē̦ka nevarība A. XX, 320.

Avots: ME II, 193

[karinâtiês Dond. "baduoties": kad maz pārtikas, tad jākarinājas. es nepruotu karināties: es gribu, lai luopiem būtu pietiekuoši barības.]

Avots: ME II, 162

kãrstîtiês,

1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡

2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties? ‡

3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 604

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. ² 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370

I kuods U., [kuôds (gen. kuôda) Lis., Trik., Wolmarshof, kuôds ² Selg., kuôds, -s Ronneb. (li. kandìs)], = kuoda I: šie nevar glābties nuo rūsas un kuodiem Glück Baruch 6, 11. jūsu drēbes ir kuodu barība tapušas Jakob 5, 2. nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kuodi un rūsa tās samaitā Matth. 6. 19. [Zu kuôst "beissen", s. W. Schulze KZ. XLIII, 379, Persson Beitr. 808 und 881, Bugge BB. III, 103, Leskien Abl. 375.]

Avots: ME II, 341

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 ^1, kuôpt ² Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347

kràšņuôt, tr., schmücken, verschönern: [krāšņuotas drēbes Stockm.] tad plauka cerības un dzīvi krāšņuoja JR. V, 167. Refl. - tiês, sich schmücken, prangen, prunken: kļavas krāšņuojas Apsk. I, 548.

Avots: ME II, 269

krât, - ãju, tr.,

1) sammeln:
pasakas, tautas gara mantas;

2) erwerben, sparen:
naudu. Sprw.: krāj jaunumā, būs ve̦cumā. pie mantas krāšanas nepalīdz gudrība. Refl. - tiês, sich sammeln, aufhäufen; sich erwerben: ūdens, bagātība krājas. viņš pats ar savu niknu mēli sev neguodu krājies Liev. [Wohl zu krâsns II.]

Avots: ME II, 269

krâtuve, die Sparkasse G. Allun.; die Ansammlung, Anhäufung: grāmatu krātuve, die Bibliotek; so barības, mantu, mākslas priekšme̦tu, teoloģisku rakstu, ūdens krātuve, gan ve̦cās krātuvēs pēc tautas kuokles velti taujāju Aus. putras krātuve, der Magen.

Avots: ME II, 269

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene ² II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. ² 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. ² 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene ² II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

I laidene, volksetymologisch an dìena angeschlossen - laiddiena (fälschlich laiddiena geschr.), Demin. laidienĩte, Mariä Heimsuchung, der 2. Juli a. St.: laidenīte (laidainīte), nabadzīte, visu ziedu lasītāja Konv. ² 2149. Pēterdiena, lai(d)dienīte atve̦d smuku brūtgāniņu Mag. XX, 3, 124. Jānī (kad Bē̦rzaunē tirgus) gājuši puiši lūkuoties, laidenē (t. i. nedēļu vē̦lāk, kad Vestienā tirgus) jau ierunājuši un cituos rudeņa tirguos dzē̦ruši derības Etn. I 115. Jānī gāju rādīties, laidenē suolīties BW. 33111.

Avots: ME II, 403

[laîžîba ² Gr. - Würzau, laĩžība N. - Peb. "Nachlässigkeit, Faulheit"; * laižība od. * laišība "?": ienaidība, laischibe (von Wolter mit "небрежность" übersetz) un kūtrība Lat. Kat. 28.]

Avots: ME II, 415

lĩdztìesîgs ,* gleichberechtigt: vienas sabiedrības līdztiecīgi luocekļi MWM.

Avots: ME II, 482

linuôt,

1) viņa brauc l. Lng., sie fährt Flachs zu holen;

3) auch Gr.-Roop; unherstreifend betteln
Sonnaxt; "dāvanās iet" Wessen; čigāni krūmuos dzīvuo un linuo Saikava. senāk, kad pavasaŗuos luopiem pie̦trūcis barības, cilvē̦ki braukājuši apkārt linuodami, t. i. lūguši duot kādu nastu luopbarības Ramkau. Zur Bed. vgl. auch àizlinuôt.

Avots: EH I, 743

lùoceklis, lùocêklis C., PS., lùocîklis, luoceknis Stom.,

1) das Glied, Gelenk:
visi luocekļi man nuotirpst. jāatstaipa luocekļi [KL]. pirmais, uotrais, trešais ticības luoceklis, der erste, zweite, dritte Glaubensartikel;

2) das Mitglied:
biedrības, tiesas luoceklis. In dieser Bedeutung neuerdings auch ein Feminium luocekle gebildet, Mitglied weibl. Geschlechts: biedrības luocekle A. XII, 710. Zu lùocît.

Avots: ME II, 522

luõpturis, der Viehzüchter: luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepežām barības maiņām Luopk. III, 122.

Avots: ME II, 528

lùņķis, [luņ̃ķis Karls.],

1) der Schmeichler, Fuchsschwänzer
L., St., U., Smilt.: tāds luņķis mīlēja tik kārības kārību dēļ Dünsb.;

2) meža luņķis, ein Raubtier, besonders der Wolf, Fuchs
Irmelau; Waldräuber oder Schnapphahn;

3) [luņ̃ķis, etwas Zusammengeballtes
Ruj.]: ūdens sadze̦n sūnas lielākuos blāķuos jeb luņķuos Konv. ² 1497;

4) ein Sturnpf, ein kurzer, runder Gegenstand, z. B. eine Zigarre:
uzkūpini luņķīti, rauche eine Zigarre! Sld., Lind.; [de̦sas luņķis Ramelshof, Stelp.; luņ̂ķis ² Preekuln, das männliche Glied; luņ̂ķis ² Nigr., Dond. "der weiche Teil eines Pfeifenstiels"; "ļuodzīgs zirgs" Nigr.].

Avots: ME II, 514

mãjuotne ,* die Behausung, das Haus, die Heimstätte: tev mūsu mājuotne par sliktu bij Asp. dievu mājuotne MWM. VI, 204. brīvības mājuotne Janš. biederības jaunā mājuotnē RA.

Avots: ME II, 578

I maks (li. mãkas), Demin. maciņš, verächtl. maķelis, der Beutel: izbēris nuo maķeļa labu kaudzīti naudas LP. VI, 805. Sprw,: kad makā neskan, tad gudrības trūkst. rublis akā vai makā, Devise eines Trinkers. suolīts makā krīt. maks skuopam čīkst nuo kabatas ārā ve̦lkuot. adāms maks, der Strickbeutel A. XX, 136; bultu od. bulšu m., der Kocher; naudas m., Geldbeutel; putekļu maciņš, der Staubbeutel. [Zu maksts (s. dies), li. mẽkeris "Geldbeutel", makšnà "Scheide", apr. danti-max "Zahnfleisch", aksl. mošьna "Reisesack", r. мошнà "Geldbeutel" und (?) ahd. mago "Magen", s. Wiedemann BB. XXVIII, 66, Stokes Wrtb. 197, Zupitza Germ. Gutt. 134, Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 554

mãmuļa, Demin. mãmuļiņa, mãmuliņa, māmuoļiņa Sessw., BW. 3361; 4833, 2; 16965, 7 var.; 23152, 5 var., mãmule BW. 12998, 2, māmelĩte BW. 7731; 13256; 17256, 1 var.; 28086, mãmaļa, Demin. mãmaļiņa, mãmaliņa, māmalĩte BW. 4994,

1) die Mutter, das Mütterchen:
māmuļiņas vaina nav, kad man barga līgaviņa BW. 21738, 1. ej sē̦tā, bāleniņ! tevis gaida māmaļiņa 26324 var. kam nelika māmaļiņa linu kre̦klu pūriņā 7631 var. nāca brāļa līgaviņa, māmaliņas rājējiņa 21775. pielūdz kapa māmulīti 13008. gudrības māmule Aus. I, 20. dabas māmuļa, Mutter Natur;

2) māmulīte, māmuliņa, Mütterchen, freundliche Anrede älterer Frauen
U.;

3) māmuļa (meist ironisch), der Rigasche Lettische Verein
Duomas I, 884 u. a.

Avots: ME II, 582

mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],

1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:

[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;

3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];

4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. ² 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]

Avots: ME II, 654