Paplašinātā meklēšana

‡ àizalktiês, = izgribêtiês: alus aizalcies cilvē̦ks Bauske.

Avots: EH I, 6

àizsalˆkt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.

Avots: ME I, 48

àizšàlkt, rieselnd, brausend wegfliessen, sich entfernen: strauta burbuļi aizšalc A. XVII, 396.

Avots: ME I, 54

‡ àizšàlktiês Spr., für eine kurze Zeit zu rauschen anfangen (vom Walde).

Avots: EH I, 54

alkt,

1) : alksti nu! schmachte nun!
N.-Bartau n. BielU.; ‡

2) "hungern, frieren"
Warkl.: kas var ciešāk alkt kai gans! man alkst ² PIKur., mich hungert.

Avots: EH I, 68

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68

‡ apšàlkt, umrauschen Bauske: skaņas tuo apšalca nuo visām pusēm.

Avots: EH I, 119

‡ atšàlkt, widerschallen: mežs atšalca.

Avots: EH I, 173

ìešàlktiês, erbrausen, anfangen zu rauschen, zu sausen: pa reizēm tik zaruos iešalcās Asp. ūdens, kuoki iešalcās.

Avots: ME II, 76

izalˆkt: vilks izalcis prasījis ... ēst Skaista n. FBR. XV, 50. tie izalka un ... sāka ēst Pas. X, 231 (aus OB.). gani vakarā pa˙visam izalkuši Warkl. e̦smu izalcis bijis Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 41). izalkušais vilks Pas. I, 147 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 432

izalˆkt [li. išálkti] Manz., Kleinschm., wofür jetzt izsalkt, hungern, schmachten: izalkušai dvēselei ir viss rūgtums salds Spr. Sal. 27, 7.

Avots: ME I, 712

izsalˆkt (iz + infigiertes Reflexivpronomen - s - + alˆkt), intr., hungrig werden; izsalcis,

1) hungrig:
Sprw. izsalcis kâ vilks. izsalkušam viss gards od. gardi vārīts. izsalkušam pat rutku miza salda. kas izsalcis, tam rūgta maize salda. izsalcis nesmiesies, kaut arī cūka ar veģi dancuotu Etn. IV, 94;

2) verpicht:
izsalcis pēc mājas kâ ve̦lns pēc žīda dvēseles.

Avots: ME I, 794, 795

‡ kalkt, praes. kalˆkstu, Hunger und Durst leiden (nur von Tieren gesagt) Warkl.

Avots: EH I, 578

ķir̃zalˆktis ² (unter ķir̃zaka): auch Alschw., Anzen, Bahten, Gramsden, Grob., Gudenieki, Kal., Rönnen, Schnehpeln, Suhrs; Ugalen.

Avots: EH I, 705

nùosalˆkt Spr., Kand., = izsalkt.

Avots: ME II, 843

nùošàlkt, auch refl. -tiês, intr., erbrausen, eine Weile rauschen: mežs drūmīgi nuošalc LP. II, 61. nuodre̦bas zeme un nuošalcas sils MWM. IX, 174. rīta vē̦sma nuošalcās kuoku galuotnēs Niedra.

Avots: ME II, 865

pãrsalˆkt, intr., übermässig hungern: mēs jau pārsalkuši MWM. VIII, 323.

Avots: ME III, 173

pãršàlkt, intr.,

1) vor Schreck zusammenfahren, durchgraut werden:
skruoderis, sarkanuo kaķi ierauguot, pāršaicis LP. VI, 158. [visi kauli pāršalka Zaravič;

2) hinsausen, hinbrausen über:
vējš pāršalca pār kuoku galuotnēm. baiļu kliedziens pāršaica mežam pāri Jürg.]

Avots: ME III, 180

pasalˆkt, intr., ein wenig hungern: ne˙kas, lai viņš drusku pasalkst!

Avots: ME III, 94

pìešàlkt, tr., mit Rauschen erfüllen: (apse liecās,) mežu piešalkdama ar duobju brīkšķējienu MWM. VIII, 324.

Avots: ME III, 300

salˆkt: man salkst, mich hungert Baar in seinem Exemplar von U. salkušās acis Upītis Pirmā nakts 226. Subst. salˆkums: pirmais kumuoss viņa salkumu vēl sakāpināja A. Upītis Laikmetu griežos I, 19; die Gier: Pīckieni ... aizrāva katram uoguotājam pazīstamā sajūsma un s. - vēl, vēl vairāk, vēl! II, 211; "[r.] томность" M. 603.

Avots: EH XVI, 426

salˆkt Kl. (in der Zstz. mit iz-), Prl., PS., C., saikt ² lw., salkt U., Spr., Nigr., salkstu, salku, verlangen, schmachten; Hunger verspüren (mit dem gen. od. mit pêc komponiert): it kâ man ne varē̦tu salkt pusdienu kâ citiem visiem! Ezeriņš Leijerk. II, 85. viņa salka skaidras, patiesas dzīves Vēr. I, 668. sirds viņam salka draugu II, 395. saules stars, pēc kura es vienumē̦r salku Apsk. v. J. 1903, S. 584. nabaga luopiņš salka un alka CTR. I, 21. e̦sam salkuši (gehungert) līdz vakaram N. -Peb. -Subst. salkums, der Hunger B. Vēstn. n. U.: mīlestības salkums Vēr. I, 1347. Falsch abstrahiert aus iz-s-alkt (s. Zubatý BB. XVIII, 160); zu alˆkt.

Avots: ME II, 674

I šàlkt, Subst. šalkums: lai gāžamies laikme̦tu šalkumā Fausts (1936) 129.

Avots: EH II, 622

I šàlkt C., Arrasch, (mit àl ² ) Lubn., Schwanb., Golg., Sessw., Kl., Saikava, Warkh., (mit alˆ ² ) Salis, Widdrisch, Bauske, Bl., šalcu, rauschen, sausen, brausen (von Wasser, Wind, Wald (Spr.), aber auch von anderm Geräusch, z. B. Bienensummen) U.: vējeņš pūta, niedres šalca BW. 9559 (ähnlich 29733 var.). lapiņas šalca... šūpuļa dziesmu Jauna R. V, 191, ūdens izšķīzdams putās... šalc Apskats 1903, S. 400. lē̦ni šalc kuplās egles zari Pūrs I, 28. caur mežu auka šalc un brāž MWM. 1897, S. 245. sirdī šalks kâ... dienvidvēju pūsmas Akurater Astras 12. (mākuonis) šaušalīgi šalcis LP. I, 179. Subst. šalkums Wid., = šalka I 1.

Avots: ME IV, 3

II šalkt, erschauern, schaudern: viņa sēdēja... un tvīka un šalka (es wurde ihr heiss und kalt) Blaum. Stāsti 56. Subst. šalkums, Kälteschauer: auksts šalkums man mugurā ķeras MWM. III, 336. Plur. šalkumi, Schauder Segew.

Avots: ME IV, 3

salˆktis ² Thomsdorf, = zalˆktis.

Avots: ME II, 674

sašalkt, ‡ Refl. -tiês, einander entgegenrauschen (?): skati saskārās, drēbes sašalcās Daugava 1939, S. 616.

Avots: EH XVI, 453

sašalkt,

1) eine gewisse Zeit hindurch rauschen;

2) rauschend bewirken:
mežs sašalca lietu Golg.

Avots: ME III, 753

‡ šmàlkt ² , -cu Kaltenbr., = smelgt 1: zuobi šmalc.

Avots: EH II, 648

‡ uzšalkt Jürg., = uzšļàkt 2: ūdens strūkla uzšalca gaisā.

Avots: EH II, 735

zalktenājs RKr. II, 11, spiraea ulmaria.

Avots: ME IV, 684

zalktenis (woher?) "ужовка".

Avots: ME IV, 684

zalˆktis,

1): auch Borchow, Ermes, (mit alˆ ² ) Grob., Pilten, Popen, Puhren, Ruj., Siuxt, Stenden, (mit "al˜") Prawingen, (mit al) Allendorf, Alswig, Koddiack, Preiļi (Kur. Nehrung), Salis; .in Flurnamen auch Plw. 1, 50, 75, 95, 125, 127, 130, 137, 158, 159, 164, 263, 277, 283, 284, 296, 299; weitere Angaben bei Būga Liet. k. žod. CXVII.

Avots: EH II, 801

zalˆktis (li. žalktỹs bei Būga Izv. XVII, 1, 49) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Gilsen, Jürg., Neuenb., Ogershof, Prl., Schujen, Sunzel, Trik., zalˆktis ² Angern, Arrasch, Bl., Dond., Durben, Frauenb., Gaiken, Gaweesen, Gold., Gramsden, Gr.-Essern, Grikken, Gudenieki, Hasau, Iw., Kalleten, Karls., Kremon, Krohten, Kurmalen, Līn., Lubessern, Medsen, Mitau, N.-Bartau, Nogallen, N.-Salis, Ob.-Bartau, Paddern, Pampeln, Perkuhnen, Planetzen, PlKur., Pormsaten, Ranken, Rawen, Schnehpeln, Schrunden, Schwarden, Selg., Senten, Spahren, Stenden, Telssen, Turlau, Wahnen, Waldegalen, Wandsen, Wirginalen, Wormen, zalktis RKr. VIII, 101, Altenburg, Alt-Mohken, A-Rahden, A.Schwanb., Bers., Ellei, Erwalen, Gränz-hof, Kreuzb., Kr.-Würzau, Lamingen, Linden, Lipsthusen, Lubn., Mar., Marzenhof, Nigr., Nötk., Nurmhusen, Plm., Postenden, Preekuln, Ronneb., Sackenhausen, Saucken, Sehmen, Serben, Sessw., zalˆkts ² Suhrs n. FBR. VII, 41; VIII, 120, Rothof n. FBR. VIII, 120, zalkts U., zalˆksis Erlaa, Saikava, Sessw., zalksis Seyershof, zalksis U., zalˆkšs ² Schlehk n. FBR. VII,41, zalˆksnis ² Wainsel (nur in Märchen vorkommend), zalksnis Memelshof, zalsis Oselshof, zalˆtis (li. žaltỹs, gen. žálčio ) N.-Peb., PS., zaltis ² Orellen n. FBR. XI, 40, Baldohn, Frauenb., Kurs., Siuxt, Treiden, Waddaxt, * zaltis (s.KZ. L, 27) Ruhtern, Sussikas, zaltis U., RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6, Annenhof bei Mar., Ekau, Fossenberg, Grosdohn, Jakobshof, Līve, Marzen, Meselau, Salisb., Zerrauxt, Demin. zaltiņš U.,

1) die Ringelnatter, Hausnatter (tropidonotus natrix L.)
RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6; eine Schlange überhaupt U., Frauenb., Telssen; ein Molch Linden n. U.: zalktis ceļu ritināja BW. 31737, 1. zalkša asins Br. 124. zalkšu dūriens 418. zalkšu ķēniņš 383. zalkšu kruonis ebenda. zalkšu vārdi Br. IV, XLV. raibais, skauģaiņais, strīpaiņais, rūtaiņais zalktis Br. 399. rudais zalktis 400. ūdens zalktis dzīvuo ūdenī Livl. n. Heniņ. slinks kâ zalkts, sehr faul U. viltenieks, zalša mẽle BW. piel. ² 15640. senāk latvietis savu sūcẽju tâ sunīja: tu zaltis, es tevis dēļ e̦smu kaltis! Etn. IV, 42;

2) in genitivischen Verbindungen:
zalkša raksti, eine Art Webmuster: lindraki... ar... zalkša rakstiem Janš. Līgava I, 434. - zalkšu kārklis Karls., daphne mezereum; zalšu liepa, der Seidelbast Brasche, Sassm.; Sandelholz U.;( zalkšu l. ) eine Pflanze, die im Walde wächst Frauenb.; zalkšu (zalšu RKr. II, 75) mẽle, Triften- Knabenkraut ( orchis morio L. ) Wid.; zalšu (zalkšu U.) sakne, Wiesenknöterich, Hirschzunge (polygonum bistorta L.) RKr. II, 76, Birsman; zalšu uoga, die Einbeere (paris quadrifolia L.) U., RKr. II, 75;

3) zaltis ² Frauenb., ein listiger Mensch.
Der nom. zal(k)sis für. zal(k)tis nach dem gen. zal(k)ša. Nebst li. želektỹs dass. (bei Būga I. c.) wohl am ehesten nach Zubatý BB. XVII, 328 und Oštir WuS. IV, 214 zu zaļš, ze̦lts, zalgs. Anders (zu li. žalga "Stange" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 540) Petersson IF. XXIV, 276.

Avots: ME IV, 684, 685

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

ašņuôt, intr., bluten, Zalkt. I, 48, gew. asiņuot.

Avots: ME I, 147

atẽ̦na, der Schatten (matu atē̦nā seja neizskatījās tik kalse̦na Duomas III, 517), die Wiederspiegelung, das Abbild Zalkt.

Kļūdu labojums:
Wiedrespiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 157

atjust, gew. refl. -tiês,

1) sich fühlen, zum Bewusstsein kommen:
uzreiz viņš atjūtas gultā. abi atjūtas aizlauzti, saliekti Zalkt.; [

2) sich entwöhnen
Salis].

Avots: ME I, 163

bedējs [li. bedėjas], der Toten gräber, in einigen Gegenden Livl. für kapracis (von best): līķa bedēji Zalktis I, 108.

Avots: ME I, 276

bezgùodis, ‡

2) "alktis">zalktis" Nieder-Kurland.

Avots: EH I, 214

bezmìesĩba ,* die Körperlosigkeit, Gehaltlosigkeit: ideālisma bezmiesība Zalkt. I, 38.

Avots: ME I, 285

I bubinât,

1) bu, bu, bu hervorbringen, von Pferd, wenn sie Hafen od. Mehl wittern, entgegenwiehern:
kad zirgam auzas duod, tad viņš bubina. jāsim brāļi, laime būs: zirgi zviedz, nebubina BW. 13857. Im VL. auch mit einem Obj. im Gen. od. Akk.: kumeliņi, baltsarīti, vai bubini tīras auzas BW. 13860;

2) leise murmenl, girren:
ve̦ca māte bubināja, sivē̦niņus ganībama Ltd. 4458. žīdi jau bubina, die Juden (babbeln) halten ihr Gebet. baluoži bubina Zalkt. Zu li. bùbinti "кричать бу-бу-бу", [bubénti "dumpf dröhnen", baũbti "brüllen", la. būbere "pfeifen, tönen"(von der Rohrdommen), būbō "Uhu", nd. pupen "pedere"; s. Leskien Abl. 293, Fick Wrtb. III ^4, 200, Johansson KZ. XXXVI, 343 und Persson Beitr. 38].

Avots: ME I, 343

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis ² K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352

čūžis, euphemistische Bezeichnung der Schlange: ve̦ci ļaudis par zalkti runādami, ne˙kad tuo nesaukuši par zalkti, bet vai nu par gar,uo, vai par čūži (nuo šņākšanas) JK. V, 144.

Avots: ME I, 426

daglĩtis, Demin. von daglis,

1) ein weiss- und schwarzbuntes Schwein
Zalkt. I, 98;

2) Natterzunge (echium vulgare)
RKr. II, 70.

Avots: ME I, 430

dùobaîns, gruftig, pockennarbig: duobains kuls Zalkt. II, 31, ģīmis RKr. XII, 10 ; [inwendig hohl Glück II Mos. 27, 8].

Avots: ME I, 531

drausmi, Adv., furchtbar, schrecklich: pe̦ldē̦tājai uz reizes tuop tâ drausmi Saul. mums sirdī drausmi Zalkt. I, 30.

Avots: ME I, 492

dràza ² [Bers.], ein Gewühl eiliger Leute: kur miera punkts šajā neapturamā tieksmē un drāzā? Zalktis v. J. 1908, Nr. 3, S. 67.

Avots: ME I, 494

drūsmîgs,

1) [schaudervoll?]:
drūsmīgi prieki Zalkt. I, 157;

2) [schauerlich:
drùsmîgs ² vējš Bers.]

Avots: ME I, 507

duļ˜ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ˜ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes ² Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis ² Lis., dùļķi ² Grawendahl, duļˆķi ² Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513

dũmaka, oft im Pl.,

1) Höhenrauch
[dùmākas ² Bers.]: saule bij ietinusies dūmakās Saul. zem zilām dūmakām vizēja sudrabuoti e̦ze̦ri Zalkt. I, 111. kaut kur tālu dūmakā A. Up.; [in Schujen gebrauche man dafür auch dūmaksnēji od. dūm(m)ākuļi];

2) Rauchwolke:
man riebsies šie nami, cilvē̦ki un dūmakas MWM. XI, 193. pīpēt lielām dūmakām;

3) räucherige Schwüle:
saule brien pa dūmakām Naud.

Avots: ME I, 527

dùņājs,

1) eine mit Schlamm bedeckte Stelle, eine Schlammasse:
avuotā līdz pat malām tik rē̦guosies dūņājs glums A. XX. 529. sagrābj vēzi dūņājā Zalkt. I, 7;

2) = dūņains BW. 12350. 6 u. a.

Avots: ME I, 528, 529

dvĩlis [Jürg., AP.],

1) der Dunst
Austriņ Zalkt. II, 120. AP.;

2) dvīļi, der Staub
Laud. [Zu li. dvỹlas "schwarz"?]

Avots: ME I, 538

dze̦sna, die Dämmerung ElV,: kādu rītu viņš uzmuodās pirms dze̦snas Zalkt. 1908.

Avots: ME I, 547

[elkt (?)"keuchen" Bers.; in Mar. sage man: "kuo nu elksti?" zu jem., der über etwas klagt, sic nach etwas wehnt, wobei im Infin. neben elkt auch alkt (?) gesprochen werde].

Avots: ME I, 567

ẽ̦nuot,

1) schatten, beschatten:
ē̦nuotā seja Zalktis 1908, 3, 39;

2) spuken:
sieva ir vīru ieraudzījusi, kâ tas pa kapiem ē̦nuojis JK. III, 3. Refl. - tiês,

1) spuken
Burtn., Wolm., sich zeigen N. - Autz n. U.;

2) ne ē̦nuoties, nicht im geringsten:
viņš tam ne ē̦nuoties nevar pielīdiznāties. negribēja ne ē̦nuoties, er wollte auch entfern darauf nicht eingehen U.;

3) "?" vis meži ē̦nuojās [waren, beschattet?]
apakš tavas ce̦purītes BW. 32908 var.

Avots: ME I, 574

ẽrkšķe̦nājs, [ērkše̦nājs Wid.], das Dornengestrüpp Baltpurviņš, Zalktis I, 113.

Avots: ME I, 575

galˆvvidus, galˆvvidis, galvvids, die Mitte des Kopfes, der Schädel, Scheitel: mati bija pāršķirti ar celīti pār pašu galvvidi LP. VII, 499. viņam gluži pliks galvvidis Saul. bij daiļi ve̦lvē̦ta piere un galvvidis Zalkt. I, 114.

Avots: ME I, 598

gaŗš,

1) a): gaŗi piesiet, an einem langen Band (Strick od. dgl.) anbinden
Ramkau. - gaŗais "zalktis" Grob.;

e): kad pulka ūdens ir, tad ir gaŗa zupa Ramkau; ‡

f): gaŗais vējš "wohl so genannt, weil er der Küste entlang
(gaŗam) kommt" BielU.;

2) a): gaŗais lietus (Landregen)
auch Dobl., Linden in Kurl. nuodancāja gaŗas kāzas Pas. X, 295 (aus Eglūna); b): kad tev g. (langweilig), tad atnāc! Lös. g. ir vienai pašai ebenda. gaŗa (langweilig) dzīve ebenda. Wurzelverwandt ist auch apr. pagār "neben" (vgl. d. entlang).

Avots: EH I, 386

gliemene, anodonta mutalis Karls.: līdzīgāki ir viņi citām gliemenēm Zalkt. 1908, No 4, 137; [glìemine ² Wakh. "eine Art Wurm".]

Avots: ME I, 628

I glìzdêt, - u, - ẽju, mit Lehm beschmutzt werden, besudelt werden, beschleimen: kâ lietevē̦ns māc sapnis kairs un bauda glīzduoša Zalkt. II, 72.

Avots: ME I, 628

ìecilˆpuôt,

1) verschlingen, in Schlingen verwickeln:
ve̦lē̦nas pa˙visam bija iecilpuotas zaļā zīdā Stari I, 198. parašu tīkluos iecilpuotiem eiruopiešiem Vēr. II, 111;

2) (Haken machend) herein -, hineingehen, - springen:
zalktis le̦pni iecilpuo jūŗā JK. V, 142.

Avots: ME II, 6

ìeklaũsît, tr., beachten, gehorchen: gudrus labprāt ieklausa Plūd. Llv. II, 337. Refl. - tiês, aufhorchen: ieklausuos, ka gausi jau tuvumā MWM. VIII, 618. māte... skaņas diktumu un truoksni ieklausās. piešķieb ausi, ieklausies Zalkt. I, 16.

Avots: ME II, 27

ìenirt, intr., auch refl. - tiês, untertauchen: ienirt ūdenī Zalkt. I, 8. spainis ienira āliņģī Doblen.

Avots: ME II, 48

ìevaldzinât, tr., verwickeln, fesseln: tuo ievaldzina savuos tīkluos Zalkt. kungs pasargās tavu kāju, ka tā netiek ievaldzināta Spr. Sal. 3, 26. [Refl. - tiês, sich in etw. verwickeln: tie tāduos grē̦kuos neievaldzinājās Glück Sir. 23, 17.]

Avots: ME II, 86

ìevĩst, zu welken anfangen: Rebeka ievīta kâ zieds vāzē Zalkt.

Avots: ME II, 89

ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.

Avots: ME II, 89

ìezìmêt, ìezìmuôt,

1) bezeichnen, kennzeichnen:
bijuši neaiztiekami, iezīmē̦ti akmeņi Etn. IV, 63. [vīru... dieva skaidri iezīmuotuo Glück Apost. 2, 22.] tu labi iezīmē̦ts MWM. VIII, 806. gadu virkne bija gan iezīmējusi viņas sejā dažu grumbu Saul. II, 30. lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi (Zeichnen) Konv. ² 1893;

2) erkennen:
acu dēļ iezīmuoju arī viņu pašu starp visiem cilvē̦kiem Zalkt.

Avots: ME II, 92

izpičkât, tr., verunterzieren, mit Zeichen versehen: šīs zīmes vēl izpičkātas jaunām zīmēm Zalkt.

Avots: ME I, 779

izplêst (li. išplė´šti), tr., 1) ausreissen: lapu nuo burtnīcas. visu tuo es gribē̦tu aizmirst un izplēst nuo savas dzīves Vēr. II, 808;

2) erpressen, abdringen:
kuo nu nuo skuopuļa izplēsīsi? Refl. - tiês,

1) sich herausreissen, sich heraushelfen:
skruoderis izplēsies nuo zārka laukā LP. VI, 170;

2) sich herumreissen, sich zanken, sich balgen:
izplēsties ar savu biedri MWM. XI, 306;

3) sich zerreissen
nevaru es vairs izplēsties; ve̦cums nāk virsū Zalkt.

Kļūdu labojums:
sich zerreissen = die Arbeit(en) mit Mühe und Not längere Zeit hindurch bewältigen

Avots: ME I, 783

kâdreĩzẽjs, einstmalig Zalkt.

Avots: ME II, 186

II ķece, eine Matratze L., eine Art gewalkter Matratzen St.

Avots: ME II, 359

ķir̃zaka C., Smilt., Gr. - Sessau, [Erkul, Treiden, Seyershof, Gr. - Essern, Bauske, Wormen, Altmoken, Selg., Satingen, N. - Bartau, Altenburg, Thomsdorf, Preekuln, Stenden, Wohlfahrt, Puikeln, Marzenhof, Naukschen, Hochrosen, Karkel, Salisb., Schwarden, Setzen, Kroppenhof (bei Kokn.), Pürkeln, Burtn., Dickeln, Wolmarshof, Kegeln, Daugeln, Linden (Kurl.), Alt - Rahden, Zehrxten, Zerrauxt, Alt - Autz, Ringen, Samiten, Schlokenbeck, Puhren, Sehmen, Grobin, Senten, Tummen, Schujen, Gaiken, Kalleten, Lipsthusen, Waddaxt, Sunzel, Salis, ķìrzaka ² Kl.], ķir̃zaks Kand., [Angern], ķirzalks Lp. VII, 265. ķir̃zalˆktis [vgl. zalktis] Usmaiten, [Līn., Schrunden, Kurmāle, Wirinahlen], Etn. III, 162, MWM. VII, 593, [ķir̃zalˆtis ² Rutzau], ķir̃zata [Nigr., Brucken], ķir̃zate Purap., RKr. VIII, 100, U., ķirzatis, [ķirzakte Turlau, ķir̃zlasts Lubessern], gemeine Eidechse (lacerta agilis): gadījušās milzumis ķirzatu LP. VII, 1041. pie zirgiem katru nakti atvilcies liels ķirzatis VI, 496. ūdens ķirzaks, der Teichsalamander Ahs. kâ jūŗas ķirzalktim MWM. VII, 593. [ķirz- entweder dissimilatorisch oder in livischem Munde aus * skirz-, vgl. šķirgata.]

Avots: ME II, 386

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

knibiķis,

1) "?": mīkstuļi jūs e̦sat, siltumnīcas knibiķi Zalktis v. J. 1908, S. 31;

[2) "kas knibina" oder kuo knibina Autz;

3) jem., der mit seiner Arbeit nicht gut vorwärts kommt
Bers., Mar., N. - Peb.;

4) ein ungezogenes Kind, das alles anrührt
Gramsden].

Avots: ME II, 245

kruvešaîns, [kruvežains Dond.], hockerig, holperig, mit gefrorenem Kot bedeckt: kruvešains ceļš. mazais vārīgi liek basās kājiņas uz kruvešainas zemes Zalkt.

Avots: ME II, 291

kūšļuôtiês, sich bewegen: laterņu liesmas ap pusnakts stingumu kūšļuojas Zalkt.

Avots: ME II, 338

kvè̦laîns, glimmend, glühend: kvē̦lainas uogles ; fig., kvē̦laina kaislība Duomas I, 657 ; kvē̦laina krūts Vēr. II, 963 ; kvē̦laina dvēsele Zalktis.

Avots: ME II, 353

lìkucis, die Krümmung, Biegung: upes līkucī Zalkt.

Avots: ME II, 487

lîpêt [auch Warkh., Warkl.], -u, -ẽju, intr., flattern, flackern Ramkau: lē̦ni līpē̦dama dega svece Zalkt. sāk tumsā un miglā līpēt un kurēties mazas uguntiņas Druva I, 51. viņš skrēja, ka mati līpēja vien Mar. actiņas tik līpēja vien nuo prieka Saul. II, 54. [Refl. -tiês, flackern: uguns sāka lîpēties Warkh., Warkl. - Zu lipt 5?]

Avots: ME II, 489

lipšķinâtiês, sich anschmiegen, sich anschmeicheln: viņa klāt vien tam lipšķinājās Zalkt. Zu lipt.

Avots: ME II, 474

[ļùmt N.-Peb.], ļùmt ² , ļumstu, ļumu [Mar. n. RKr. XV, 125, Lis., Bers., ļum̂t ² Dond.], intr., zusammenknicken, sinken, zusammensinken: kājas ļumst Zalkt. drēbju gabali, viegli čaukstē̦dami, ļumst zem kājām AU. viss augums ļuma uz viņu pusi Duomas III, 1057, grīšļa nuogriezumi ļuma zem kājām A. XVII1, 395.

Avots: ME II, 543

māneklis, mãnêklis C.,

1) [mãneklis Arrasch, Ruj., Bauske, mãnêklis PS., Trik.], das Trugbild, die Vision, die Täuschung, Gaukelei, Hilfsmittel zum Betören U.: viņš skatījās uz baltuo tē̦lu, kas stāvēja pret melnuo tumsu durvīs kâ nuoslē̦pumains, mē̦ms māneklis Zalktis v. J. 1908, № 4, S. 40 [mānekļus (Visionen) redzēt Bers.] visa ticība bez īstas atgriešanās un labuošanās ir tīri mānekļi Latvju Tauta XI, 1, 45; [mãneklis Lautb., etwas, womit man kleine Kinder von der Mutterbrust entwöhnend täscht];

2) der Betrüger, Flunkerer [mãneklis N. - Peb.]: Andris palicis liels māneklis, - tik mānās ar visiem Schwanb.

Avots: ME II, 582

me̦l˜nmatis, f. -te, der (die) Schwarzhaarige, Brünette: me̦lnmate meitene Zalkt.

Avots: ME II, 598

mežģît, -u (selten) od. -ĩju, -ĩju [li. numezgyti Klaip. 96], tr.,

1) stricken, [flechten
Wessen]: tīklus Bers. zvejnieks mežģī tīklus SDP. I, 92;

2) renken:
kāju, ruoku;

3) verwirren
[Wessen]: nejēdzīgas duomas mani mežģīja Zalkt. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich verwirren, verrenkt werden Spr.: pavediens sāk mežģīties par smalku tīkliņu A. XIV, 29. mēle viņam mežģījās, die Zunge gehorchte ihm nicht Lub., AU., Duomas III, 1176. Vgl. megžît und mazgs.

Avots: ME II, 610

mîcît [Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Wolm., mîcît ² Salis, Ruj.], -cu, -cĩju (li. mìnkyti "kneten"), kneten; treten: mīca raušus A. XI, 5. [mīc [i] un dari karašas! Glück I Mos. 18, 6.] jātnieku zirgi pakavuotām kājām mīcīja lielceļu Kaln. Uozuolk. m. 79. Refl. -tiês, sich durch eine dicke Masse hindurchquälen; sich drängem: ve̦lns mīcījies pa dubļu skrīni LP. VI, 621. mīcās kâ kuilis pa māliem Alm. Kaislību varā 64. tad nu var mīcīties, nun kann man gehörig (auf einem lehmigen Wege) eich quälen Mag. XIII, 2, 51. nelielā istabā mīcās pūlis dancuotāju Zalktis 1908, № 3, S. 2. kaktā aiz tāfeles mīcās pe̦lē̦ka saspieduošuos ķermeņu kaudze. [Nebst mîkla "Teig", mîksts, mīkns, mīkt zu li. mánkyti "drücken, pressen", mankštìnti "weich machen", slav. mękъkъ "weich", r. мякнуть "weich werden", serb. méčiti "kneten", ahd. mengen "kneten, mischen" und vielleicht gr. μάσσω "knete" und ai. mácatē "zermalmy"; wohl zur Wurzel von le. mīt "treten", s. Persson Beitr. 562, Berneker Wrtb. II, 43, Boisacq Dict 613, Meillet Et. 254, Trautmann Wrbt. 184 f.]

Avots: ME II, 640, 641

mīkšķinât, erweichen: (tā) nemīkšķina krūtis manas Zalktis I, 95. [mîkšķinât līmi Jürg.]

Avots: ME II, 643

mīksnẽjs [vielleicht aus mīkstnējs],

1) weich, feucht, saftig:
šuogad rudens ir mīksnējs Kaudz. M. ja dievs duos vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs diezgan Kaudz. M. mīksnēja pļava [Druw.], Zalktis I, 57. [mīksnējs siens N. - Peb.]. mīksnējā, auglīgā apgabalā Kaudz. kas par mîksnējiem [Jürg.] un taukiem krūmiem! R. Kam. 168. mīksnēji kāpuosti Aps. [stāds ar mīksnējām lapām Morizberg]. cik kupls! un mīksnējs jaunais meža zaļums! Apsīšu Jē̦kabs V, 6;

2) weich (vom Gemüt), sentimental:
mīksnējuos brīžuos Vidzemnieks;

3) Subst. [eine feuchte, sumpfige Stelle]:
pa upmalas mīksnējiem A. XX, 647. dārzā mīksnējā XX, 651.

Avots: ME II, 642

mĩlinât,

1) liebkosen, lieb halten:
es gribu tevi apskaut, mīlināt Asp. VII, 26. [aiz kuo mani ciema puiši tikai mīļi mīlināja? BW. 34423.] sieva apkuopa un mīlināja savu māti LP. VII, 514;

2) lieb machen
U. Refl. - tiês, liebevoll um einen herum sein, sich bei jem. einzuschmeicheln suchen, sich mit jem. od. etwas abgeben: Sprw. mīlinās kâ mazi kaķē̦ni. tautu dē̦ls, kuo tik mīļi mīļinies? BW. 9605. Liena mīlinājās ar bērniņu Kaudz. M. viņš tagad sē̦dē̦tu pie krāsns un mīlinātuos ar uguntiņu Kļav. - Subst. mĩlinâšana, das Liebkosen; mĩlinâšanâs, das gegenseitige Liebkosen, Schmeicheln: ak kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JK. III, 77; mĩlinãjums, die Liebkosung: mīlinājumu vajadzība Zalktis I, 150.

Avots: ME II, 644, 645

II milˆzt ² [Bl.], impers., praes. mìlst2 [Kr.], prt. milza, dunkel, neblig werden U.: klusām pakrēšļi milst Zalktis II, 27. [pamalē milst ("aug, ceļas, briest"; oder zu milˆzt I?) tumši mākuoņi Druw. tīri acis milstuot, nevaruot ne paskatīties Janš. Paipala 12.] vai gluži visi prāti milst Asp. MWM. v. J. 1897, S. 813. kas tur? kas man te ceļā milst? Druva I, 149. [zu li. milšti(s) "sich zusammenziehen (vom Gewitter)", r. мóлость "Unwetter" (s. Berneker Wrtb. II, 35, Wiedemann BB. XIII, 301) und (?) nach Strachan KZ. XXXIII, 305 f. zu ir. melg "Tod".]

Avots: ME II, 629

I mir̂dzinât, freqn. und fact. zu mir̂dzêt,

1) intr., schimmern:
vis˙apkārt lietus līst, vidū saule mirdzināja BW. 1046, 1 var. zibins mirdzināja Purap. pirk man brāļi vainadziņu, vairāk ze̦lta, ne sudraba, kâ austriņa mirdzināja... BW. 24356, 1. sarkanais dzīpariņš mirdzināja pūriņā 7610 var.;

2) tr., schimmern lassen, machen:
kas uguni mirdzināja viņā lauka galiņā? BW. 10033 var. varēs... zuobeni mirdzināt 32064, 10. pa palsuo sniegu kailās kājas mirdzināju Austriņš Zalktis II, 120;

3) fein regnen
Spr., [N. - Peb., A. - Schwanb.], Nerft: [lietiņš līt nemācēja, mirdzināt mirdzināja BW. 23802]. lietutiņš brīžam mirdzināja Kaudz. Refl. -tiês, schimmern, funkeln: dzelmē mirdzinās zvaigznes A. v. J. 1897, S. 614.

Avots: ME II, 631, 632

mir̂guôt [li. mirguoti "блестѣть"] Spr., mir̂gât, [mìrgāt ² Kl.], -ãju,

1) schimmern, flimmern, funkeln, leuchten:
viļņuos mirdzin mirguo tūkstuoš zvaigznītes bāli Rainis. [uguns mir̂guo ² Sessau]. kad sāk ze̦ltā mirgāt rīti Bārda. man sāka mirguot acu priekšā Vēr. II, 1482. pērles mirguo Stari I, 333. pa˙starpāmm mirguoja lieli dze̦lte̦ni ziedi Zalktis № 4, 111;

[2) ar acīm mir̂gāt Warkl., mit den Augen blinzeln;

3) mirguôt AP., Stelp., Fest., [mirgât Stelp., Fest., mir̂gât Domopol, Drosth.], fein regnen:
lietus līdz šim bij mirguojis Apsk. v. J. 1901, S. 609;

4) mirguôt, "smalki viļņuot";

[5) mir̂guôt "schnell laufen"
Warkl.].

Avots: ME II, 633

‡ misinaûsis ² Grob. "zalktis ar spuožām ausīm, kas daudz uzturuoties ūdenī".

Avots: EH I, 818

neglîtelis, neglîtẽ̦ns Mat., Peb., neglîtāns [mit hochle. ā aus ē̦?] Baltp., der Unreinliche, Abscheuliche: ko tu, neglīteli, vairs nezini, kuo tu man esi suolījies? Druva II, 780. viņš izraus tuo nuo šā neglītē̦na ruokām Zalkt. viņš tak tīrais meža luops, neglītē̦ns Dok. A.

Avots: ME II, 713

‡ nejaûšus ^2, Adv., unvermutet: n. uzskriet zalktim virsū Frauenb.

Avots: EH II, 13

neputns,

1) ein Scheusal von Vogel:
taujāju pēc laimīgām putnu zīmēm: te jūs pārlaidāt man pār ceļu neputnu - pretīguo pūci Zalkt.;

2) das Gespenst, der Teufel
Nogallen n. U.

Avots: ME II, 729

neskaĩdrĩba, die Unklarheit, Undeutlichkeit: ideālu neskaidrība Zalkt.

Avots: ME II, 733

ņidzêt, -u, -ẽju, intr., blinken, glänzen: saules ze̦lts ņidz zālītē Zalktis I, 66.

Avots: ME II, 902

nùodrīksnât: kāju stipri nuodrīksnājuse Blaum. Zalktis 1908, S. 29.

Avots: EH II, 41

nùodrimêt [Druw.,

1) erdröhnen, erschallen:
zeme nuodrimēja Lis.] viņš nuodrimēja Zalkt. I, 103. [ūdens nuodrim, kad iesviežam akmeni N. - Peb.;

2) "abwalzen":
nuodrimēt zemi Bauske].

Avots: ME II, 776, 777

I nùoirt, tr., intr., wegrudern: pluostnieks nuoīra pluostu malā Zalkt. [Refl. - tiês,

1) weggerudert werden:
laiva nuoīrās nuo krasta Lis.;

2) zur Genüge rudern:
es šuodien dūšīgi nuoīruos Salis.]

Avots: ME II, 790

nuõkãje,

1) die Stufe:
augstākie ierēdņi nuostājās pie truoņa nuokājēm Zalkt. 1908, № 4, S. 56;

3) der Abhang, der Fuss des Berges:
nuo kalna nuokājes izte̦k avuotiņš.

Avots: ME II, 795

nùokãrstît [li. nukárstyti], tr., freqn. zu nùokãrt, wiederholt reichlich behängen: linu šķiedrām kâ zīdu nuokārstīts Zalkt. Refl. - tiês, sich behängen: meita nuokārstījusies visādām praņām A. XV, 2, 394.

Avots: ME II, 796

nùokutinât "?": Niece puišus nuokautina Zalkt. I, 22.

Avots: ME II, 804

nùolīkņuôt, nùolīkât, sich bückend eine Arbeit zu Ende bringen Spr. Refl. nùolīkâtiês, gebückt wohin gehen: nuomanījām pāris nabadzīgu stāvu nuolīkājamies gar skatuves malu Zalkt. II, 157.

Avots: ME II, 811

nùomàktĩba,* gedrückte Stimmung, Wehmut: nuoskumšana un nuomāktība, ar kuo cilvēce slimuo Zalkt.

Avots: ME II, 817

nùoplaiksnîtiês, [nuoplaikšķitiês Ar.], nùoplaikšîtiês, sich aufklären, zum Vorschein kommen: pret vakaru debesis nuoplaiksnījās [N.-Peb.], Druw. n. Etn. IV, 161. sejas nuoplaiksnās kâ netīri smīni Zalkt. smieklu ē̦na nuoplaiksnījās viņas vārdu skaņā Latv. [Līruma sejā... nuoplaiksnījās ass un nievājuošs smīns Veselis Saules kapsē̦ta 27.] mākuonis nav vairs ne˙kad galīgi nuoplaikšķījies Baltp. īgnums nuoplaikšījās nebēdīgā smīnā Vīt.

Avots: ME II, 829

nùopũkšķêt, nùopūkšêt BW. 25853, 4, intr., einen dumpfen Schall von sich geben: kas tur tik klusi dārzā nuopūkšķēja? Druva I, 1508. cepeškrāsnī kaut kas nuopūkšķēja Zalkt.

Avots: ME II, 835

nùorimstîtiês, aufhören,nachlassen: krūtīs kaut kas kâ plēsa, un beidzuot arī tas nuorimstījās Zalkt.

Avots: ME II, 839

nuõsẽ̦ras, ein Anflug von Wehmut: kaislība izplūst ilgās; mīlestība pāriet nuosē̦rās Zalkt.

Avots: ME II, 845

nùoskrapstêt [Mar.], nùoskrapšķêt, nùoskrapšêt, einen knarrenden, knakkenden Laut von sich geben: nuoskrapšķēja atslē̦ga A. XX, 37. vāvere pazūd egles galuotnē, - nadziņi vien nuoskrapst Zalkt.

Avots: ME II, 848

nùošņakstêt, auch refl. -tiês, einen schmatzenden Schall von sich geben, wie beim Essen einer schmackhaften Speise, oder beim Schneiden eines nicht gar harten Gegenstandes: zuobi nuošņakstēja vien. asais grieziena truoksnis vēl ne˙kad nebij manā tuvumā nuošņakstējis Zalkt. vājāku krūmu saknes nuošņakstējās Kleinb.

Avots: ME II, 870

nùošvirkstêt, nùožvirkstêt Zalkt., intr., einen prasselnden, zischenden, rauschenden Schall von sich geben: sausais kadiķis sadega, ka nuošvirkstēja vien [Vank., Nötk.] nuošvirkstē̦dama pašķīst balta zibeņa strāva Saul.

Avots: ME II, 871

nùotinkšķêt, nùotinkšêt, intr., einen klirrenden, klingenden Schall von sich geben: luoguos nuotinkšķ rūtes MWM. VI, 5. glāzes nuotinkš Por. nuotinkš misiņa durvju kliņķis Latv. ce̦purē nuotinkšē̦dami iekrita daži vara gabali Zalkt.

Avots: ME II, 875

nùožẽlniẽks* der Büsser: bieži paspīdēja zem prieka tē̦rpas nuožēlnieka kre̦kls Zalkt.; Druva I, 561.

Avots: ME II, 893

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906

ņuruoņa, das Gemurmel, Gerede: zābaku švīkuoņa, smiekli un ņuruoņa jaucās ar harmonikas kliedzuošām balsīm Zalkt.

Avots: ME II, 907

pae̦l˜puôt, intr., ein wenig atmen, atmen können: nevari pae̦lpuot II, 1317 [sic!]. Refl: -tiês, Atem schöpfen: spitgtā pae̦lpuojuos Zalkt.

Avots: ME III, 24

pamîksts, pamîkšķs Zalkt., ziemlich weich, gelinde: pamīksta daba, pamīksts laiks, cilvē̦ks. [viņš tuo pamīksti gaŗām laide U., er hat da zu weichmütig Nachsicht geübt.]

Avots: ME III, 71

paņêmiens,

1) [das Ergriffene
Vīt.]; der Griff, Zug: bet lācim tik viens paņēmiens: vērsis pa˙galam LP. IV, 198. viens paņēmiens: akmens aizve̦lts V, 282. ieve̦lk dziļiem paņēmieniem svaiguo meža gaisu A. XX, 504. [vēžus skaita paņēmieniem: vienā paņēmienā trīs vēži Vīt. aude̦kla ve̦tkuos pāsmam 30 paņēmienu; paņēmienam 3 dzijas Kl.] viņš strādā vienā paņēmienā, er arbeitet in einem Zuge, ohne aufzuhören A. XI, 56;

2) der Hand-, Kunstgriff, das Verfahren:
viņš piesavinājās šuo, tuo nuo viņa paņēmieniem Vēr. I, 1526. [tas jau viņa paņēmiens (Gewohnheit): ar lūpām čapstināt, pirms runā Vīt.]. zinātniski paņēmieni Zalkt.;

3) ["der letzte Satz im Liede":
izdziedāt pēdējuos paņēmienus Kaudz. katra pantiņa beigās atkārtuojās tie paši paņēmieni Niedra. [balsi drusku nuospiezdams, uzsāktuo paņēmienu nuodziedāja līdz galam Janš. Dzimtene V, 14;

4) soviel der Leiter einer Andacht bei gemeinsamem Singen (aus dem Liede) vorspricht
Golg.].

Avots: ME III, 79

paragana, parāgāne Zalkt., paraguone, pare̦guone, die Seherin, Wahrsagerin: zīle liela pare̦guone (Var.: paragana, paraguone), savas nāves nepare̦dz BW. 2581. Zu paredzêt.

Avots: ME III, 86

pãršķiêst, tr., entzweireissen, entzweihauen: žīdulē̦ni ar pāršķiestām biksēm MWM. ar spuodru zuobinu... tu pāršķiedīsi viņus pamatuos Zalkt.

Avots: ME III, 181

pãrsniêgt, pārsnēgt, tr., hinüberreichen, überragen, übertreffen: viņš pārsniedza man pār galdu šķīvi, ne˙kāda vara viņus nepārsnēgs Zalkt. Refl. -tiês, sich hinüberstrecken, hinüberlangen: brūtes brālis pārsniedzās par galdu BW. III, 1, 35.

Avots: ME III, 177

pãrveiduôt, tr., umgestalten, umformen, verändern: viņš nāk un visu sāk pārveiduot Asp. vai tu sirdi pārveiduosi par vasku? Niedra; pār veiduots cilvē̦ks Zalkt. Refl. -tiês, sich umgestalten, sich verändern: rūgtās žultīs pārveiduojas visu saldās laimes baudas Rainis. Subst. pārveiduõjums, das Umgestaltete, die Umgestaltung, Metamorphose; pãrveiduôšana, das Umgestalten, Umformen; pãrveiduôtãjs, wer umgestaltet, umformt.

Avots: ME III, 186

paštàutiẽtis,* der Einheimische, Nationale: radušies paštautiešu mākslinieki Zalkt.

Avots: ME III, 117

paũguraîns, höckerig: pauguraini jumti Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 15; hügelicht: pauguraina zeme Jürg.

Avots: ME III, 127

pìedzejuôt,

1) zu-, hinzudichten:
romāns bez piedzejuojumiem;

2) zuschreiben:
kas viņam tuo piedzejuo, pārpruot viņu Zalkt. I, 141. tādu... izturēšanuos, kādu tu viņam piedzejuo, gan ne˙viens viņam nevarēs pārmest De̦glavs Rīga II, 123.

Avots: ME III, 247

pìedziêdât,

1) zu-, hinzusingen:
pie katras Jāņu dziesmu rindiņas allaž vēl piedzied galā klāt: līguo, līguo! BW. V, S. 18. Jēcis nevarēja citiem līdzi piedziedāt Tirzm. 17. piedzied meitām brūtgānus Mag. XX,3,153;

2) herbeisingen, singend herbeilocken:
Jānīt[i]s lūdzās, lai mēs dzieduot, lai Anniņu tam piedzieduot BW. 606. dziedi, dziedi, ganu meita, kāda ve̦lna piedziedāsi? piedziedāsi pārnuovada kruoga, tirga dzē̦rājiņu 458;

3) vollsingen:
vai ar dziesmu piedziedāšu (werde satt singen) savu ... vēderiņu? Mag. XX, 3, 153. viņas piedzied visas malas Plūd. LR. IV, 149. piedziedāt druvas Zalktis I, 111. (klajums) putnu piedziedāts Veselis Tīr. ļaudis;

4) viel singen:
kuo nu piedziedāsi tukšā dūšā? Lennew. Subst. pìedziêdãjums, der Refrain.

Avots: ME III,

pìegaĩdît, bis zu einem gewissen Zeitpunkt, zur Genüge warten: V. tai pašā laikā kaut kuo saka, juo kuo tur piegaidīsi? Zalktis IV,16. -piegaidãma gùovs, eine Kuh, die bald kalben muss Kempis.

Avots: ME III, 249

pìegrūt, piegŗūt Wid., einstürzen (intr.), sich verschütten: pa piegruvušajiem celiņiem Zalktis II, 64. kuo dienu izrakuši, tas nakti piegruvis LP. I, 176.

Avots: ME III, 252

pìeklìegt,

1) vollschreien:
piekliegt mežu Zalktis I, 111;

2) schreiend erlangen
Lennew.

Avots: ME III, 258

pìekust, ermüden, müde werden: zirdziņš piekusis LP. VII, 481. jau tie mūsu kumeliņi piekusuši, nuosvīduši BW. 13646, 21. bāleliņi piekusuši, siekiem rudzus mērīdami 13646, 2. Juŗa kājas ir piekusušas nuo pasaules gaitām A. XX, 325. tas bez piekušanas meklē tevi aprīt Dz. gr. 337, 4. galvā paliek tikai piekusums un sirdī skumjas Zalktis v. J. 1908, S. 16. piekusis, auch ein beschönigender Ausdruck für einen Berauschten U.

Avots: ME III, 262

pìelaûzt,

1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;

2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;

3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,

1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;

2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.

Avots: ME III, 265, 266

pìelipt,

1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;

2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;

3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. ² 694.

Avots: ME III, 267

pìesmìrkt, = piemirkt, feucht werden, (von Feuchtigkeit) durchtränkt werden: Jāņa bē̦rni piesmirkuši (Var.: samirkuši, nuomirkuši, izmirkuši), Jāņa zâles lasīdami BW. 32627, 2 var. sāku nest panākumu kâ piesmirkušu siekstu Zalktis I, 98. lemeši gāž apkārt piesmirkušuo ve̦lē̦nu Niedra Zemnieka dē̦ls 61. piesmirkušuo priežu zari Niedra Kad mēnesis dilst 256. pirksti kļuva smagi, smagi, kâ svina piesmirkuši Dz. V. - tas staigājis kâ piesmircis (traurig, schwermütig) apkārt LP. VI, 1, 113. piesmircis kuoks Wolm., Stomersee das -s- ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.

Avots: ME III, 293

pìestàipît, freqn. zu piestiept,

1) mehrfach hinzu-, herzuziehen;

2) ziehend, ausbreitend anfüllen:
pļava e̦suot salmu piestaipīta Zalkt. I, 57. viss kâ zirnekļu tīkliem piestaipīts Stari II, 247. Refl. -tiês, sich hinzuziehen, sich ausbreiten: jāizgriež piestaipījušās stīdziņas Peņģ. Sakņu dārzs 78.

Avots: ME III, 296

pìestaukât,

1) "?" : cik stipri piestaukājis! kâ kluonul Austriņš Zalktis II, 117;

2) auch piestauķēt Lennew, vollstopfen
Schujen, Golg., (mit aũ ) Schibbenhof, Wolm., Arrasch: p. kabatas; cibu ar kaņepēm Ronneb.; p. putraimu de̦sas N.- Peb,;

3) anschweissen (Eisen)
Golg.;

4) "izmĩt": luopi piestaukājuši mīkstuo zemi Vank.;

5) "piekaut" Ronneb.

Avots: ME III, 296

pìetiksme,* der Zutritt: it kâ pastāvē̦tu sevišķa pasle̦pe̦na pietiksme pie zinātnēm Plūd. Zalktis v. J. 1908, S. 136.

Avots: ME III, 304

piktulis, f. -le, der, die Böse, Heftige: viņa ātteica pikti.., piktulei nepateicu patiesību Zalktis v. J. 1908, № 4, 112. LP. I, 129: Piktulis, ein Hundename.

Avots: ME III, 213

platacaîns, mit grossen, weit geöffneten Augen: platacaina briesma Zalktis I, 91.

Avots: ME III, 321

pliviņa,

1) "?": lapas saŗūk par sīkām pliviņām Konv. ² 497;

2) abgelöste, flatternde Baumrinde
U.: nuo egles griezdamās krīt rudas pliviņas Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 23;

3) Schelfer
AP. n. U. Wenigstens in der Bed. 2 zu plivināt; in der Bed. 3 (vgl. Persson Beitr. 806) zu pleve?

Avots: ME III, 347

plīvuôt,

1) plìvuot ² Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, flaitern, schweben; flakkern:
tik re̦ta kaija plīvuo Duomas I, 71. karuogi tiem plīvuot plīvuo Janš. mati plīvuoja nuo skrienuot ce̦ltā vēja MWM. VIII, 82. gaisā nāves dvaša plīvuo Seif. Chrest. III, 3, 192. pieguļnieku uguns plīvuo Jaunības dzeja 38. viņai vēl sirdī uguntiņa plīvuo Stari II, 408. kurp nu plĩvuosi (wirst flatternd, mit flatternden Kleidern gehen)? Bauske;

2) tr., flattern lassen, machen:
ruokā tā liesmainu vēdekli plīvuo Zalktis I, 130. Refl. -tiês, flattem, schweben: migla, kas visu dienu plīvuojas pār pļaviņu A. XX, 163.

Avots: ME III, 351

pludinât Treiden, Zögenhof, Selg., Kandau, Wandsen, Dond., Dunika, Behnen, Lautb., Gr.-Buschhof, plûdinât, fakt. zu plūst, tr.,

1) ergiessen, machen, dass sich etwas ergiesst,strömt, flutet:
avuots plūdina savus ūdeņus pa V. upi LP. VII, 361. aukstums straujāk plūdina asinis caur ādas asinstraukiem Pūrs III, 75. asariņas pludinuot Seif. III, 2, 184. saule gar mājas stūri plūdināja savu gaismu Zalktis II, 30. ziedi plūdinci ap viņu savu smaŗšu JR. IV, 158;

2) wässern; begiessen; fruchtbar machen
U.;

3) schwimmen tassen, schwimmen:
pl. malku, Holz flössen. būvkuoki un malka tuop paŗ viņu (Gauju) pludināti Plutte 7. ūdens matus plūdināja BW: 30894,10. vilnītis pludināja ziedu tālāki Mācitāja meita 43. daži pludināja ar spieķi dzelzcela grāvī . . . izkurcējušuo le̦du Vēr. II, 1031;

4) zirņus plūdināt, Erbsen weichen
St., U. Refl. pludinâtiês, schwimmen: šķirsts pludinājās jau nedēļām JK. V, 1, 13; Pas. I, 409 (aus Krons-Behrshof). grima, grima, nenuogrima, uz ūdeņa pludinājās JK. I, 153.

Avots: ME III, 353, 354

plukšêt U., plukšķêt PS., Kl., plukstêt Jaun. mežkungs 129, -u (-ẽju Glück), -ẽju, schwatzen, plaudern U., flüstern, zischen, plätschern: kas ar savu mēli neplukšķe... un kauna valuodu pret savu tuvākuo neceļ (wer mit seiner Zunge nicht verleumdet...) Glück Psalm 15, 3. vai tas tiesa, kuo Anna tur plukšķ? Purap. šuo, tuo plukšķē̦dams viņš uznāk uz pluosta Upītis Nemiers 18. (lapas) zuz lē̦ni, viegli, it kâ plukšķē̦tu par kādu nuoslē̦pumainu gadījumu A. v. J. 1901, S. 4. istabā plukšķ ūdens Plūd. LR. III, 260. uguns meles plukšē̦damas izgaisināja manas ieduomas Austriņš Nuopūtas vējā 8. lampas liesma plukšķē̦dama cēlās un krita Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 4. Vielleicht von einer Wurzelform plusk-: plust-, vgl. plušķêt.

Avots: ME III, 355, 356

plūkšēt Wid., plũkšêt Jürg., plūkšķêt,

1) zischen, knistern:
ilgi uguns raustījās un plūkšēja, kamē̦r beidzuot nuodzisa Latv. liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā Seif. Chrest. III, 2, 200. kājas mīksti plūkšķē̦damas ieminas šmiltīs Zalktis I, 19;

2) mit den Flügeln lärmen:
aizskrēja, ka plūkš(ķ)ēja vien Vīt., Ar.;

3) schallen:
akmenim ūdenī krītuot ūdens plũkš C.; in Saikava dafür plùkškēt ² ; dumpf rauschend schallen: kalpuone slapjās drēbēs iet, ka plũkš vien Jürg.

Avots: ME III, 361

pùost PS., Wolm., puôst (li. puõšti und pùošti KZ. LII, 253 "schmücken") Gr.-Buschhof, Neuenb., pùost ² Kr., puôst ² Dond., Ahs., Wandsen, Iw., -šu (-žu Zalktis 1, 77), -su,

1) tr., reinigen, säubern, fegen, aufräumen; roden:
mežu, Līdumu puost Dond., Wandsen. es puošu pļavu: jāizcē̦rt krūmi Dond. puost šī rīta kūlumu Janš. Bārenīte 10;

2) tr., putzen, schmücken
U.;

3) intr., schnell gehen, laufen:
runcis puosis labu gabalu pa priekšu LP. V, 87. nu puosis mājā VII, 1126. vīrs nu puosis uz iekšu IV, 12. puost pakaļ LP. 1, 187; IV, 34, nachlaufen, nacheilen: pelīte puoš citam ze̦lta gabalam pakaļ LP. VII, I8. puost pruojām LP. III, 39, sich davon machen. Refl. -tiês,

1) sich putzen, schmücken;

2) sich zurechtmachen, sich zu etw. anschicken:
Kviesiene puosās iet uz... baznīcu Vēr. II, 205. ķēniņa dē̦ls, paēdies vakariņas, puošas atdusēties LP. VI, 478. vakariņas ieturējušas, puosāmies iet gulēt RA. man nu jāpuošas mājās Purap., ich muss mich anschicken, nach Hause zu gehen. tautu dē̦ls taisās un puošas ceļā (macht sich auf den Weg, bereitet sich für den Weg vor) BW. 111, 1, S. 284. mūsu ve̦cie paziņas sāk puosties ceļā JR. IV, 92. viņa tad arī puošas pie bē̦rna Purap. tiem, kuri pie cita saimnieka saderējuši, šinī dienā jāpuošas uz jaunu māju Etn. 111, 5. - Subst. puôsums ² , ein ausgerodetes Stück im Walde, die Rodung Dond., Windau, Iw., Wandsen, Ahs.: uz puosuma guovis nelaid! Dond. līdzēt man līdumā un puosumā B. 206. Vgl. die Wiesennamen: puôsums ² Lvv. II, 99, puosums Lvv. II, 98 f. (auch Name eines Waldes), 106, 112, 150, puôsumi ² Lvv. 11, 8, 122, puosumi Lvv. 11, 110, 148, vārnas puosums Lvv. II, 104, Punces puosums Lvv. II, 149 und krievu puosums Lvv. 11, 151; den Feldnamen puosumiņi Lvv. 11, 127; den Weidenamen Virpu puosums Lvv. II, 147, und den Gesindenamen puôsumi = Lvv. 11, 18. - Zu an. fága "reinigen, schmücken", got. gafēhaba "passend, ehrbar" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 16.

Avots: ME III, 458

prātula;* das Sinngedicht, der Sinnspruch, die Sentenz: tas viņas kladē bija ierakstījis . . . pašdarinātūs mīlestības dzejuoļus un prātulas De̦glavs Rīga II, 1, 24. man uznāk trīsas nuo viņu sīkajām prātulām uņ patiesībām Zalktis v. J. 1908, S. 133.

Avots: ME III, 383

prìekšpêdẽjs, der vorletzte (Adj.): priekšpēdējā atvase MWM. VIII, 589. viņa iestājusēs priekšpēdējā klasē MWM. XI; 189. "Zalktim" pienākas ne pirmā, bet varbūt priekšpēdējā vieta mūsu grāmatniecībā Zalktis II, 152. priekšpēdējā zilbe, die vorletzte Silbe.

Avots: ME III, 396

pulšķaîns "?": pulšķains, netīrs āzis Stari II, 925. ūdens tecēja nuo pulšķainiem, atplīsušiem ielāpiem Zalktis I, 121.

Avots: ME III, 409

pur̂kšt Jürg., -šu, prusten, schnaufen: citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3. Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159. lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. - Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù) "prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać "schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.

Avots: ME III, 418

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469

rasuôt (li. rasúoti "betauen"),

1) sich mit Tau bedecken, tauen:
dārzā vēl tik rasuo J. R. III, 2;

2) staubregnen
U.;

3) tröpfeln
(intr.): sviedri rasuo nuo pieres Janš. Čāp. 34. me̦dutiņš pil un rasuo ārā nuo šūnām un kārēm Janš. Dzimtene V, 47;

4) beschlagen (von Fenstern)
Spr. Part. praet. rasuôts (li. rasúotas), = rasains, tauig, mlt Tau bedeckt: rasuota zâle Vēr. II, 1190. zeme bija rasuota Zalkt. I, 51. tautiet[i]s mani bridināja pa rasuotu rudzu lauku BW. 13727, 1.

Avots: ME III, 479, 480

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs ² Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs ² ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene ² II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499

I rèibs ² , betäubend: nuo reibā sapņa muodusēs Zalktis. reibs alus Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 505

rekstêt Ahs., ŗekstêt Apsk. v. J. 1905, S. 61, rekškêt Kl., rekšêt Karls., -u, -ẽju, freqn. rekšinât U., Mar., rekšķinât U., intr., grunzen: cūku rekstēšana Zalktis I, 101. kâ cūciņa re̦kstē̦dama BW. 35788, 2. (līgaviņa) kâ cūciņa rekšināja (Var.: rekšķināja) 26608. cūkas rekšinuot, kviecuot Etn. II, 6. vepris... rekšinādams sasveicinājās ar savas sugas rada gabaliem Seibolt. Etwa zu r. рёхъ "соп, храп, хрюканье"?

Avots: ME III, 508

remdenĩba, die Lauheit, Laxheit: tautā manāma remdenība, pat vienaldzība pretcē̦lākiem... mērķiem Pūrs I, 26. gle̦znuotājs sakās cīnāmies pret remdenību Druva III, 809. kâ remdenībā skaluojuos, ne tavs es vairs, ne savs Zalktis II, 72.

Avots: ME III, 509

riñguôtiês "sich krümmen": zalktis ringuojas Amboten; aus li. ringoti "krümmen".

Avots: ME III, 528

I ruõga Wolm., PS., C., Līn., Salisb., ruôga Gr.-Buschhof, rùoga ² KL, Prl., ein Demin. ruogiņa BW. 13910, 4, die vom Halm gebrochene Ähre U.; die leere, ausgedroschene Ähre Salisb.; (fig.) ein ährenartiges Bündel: nuoslauka ruogas (neizkultas vārpas) ... nuo labības riņķa Plutte 100. ruogas kult, die abgebrochenen Ähren überdreschen U. virs tās liek . . . salmus, ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. ¹ 763. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73 (aus Wohlfahrt). staru ruoga Zalktis I, 145. zem apakšlūpas atstāja mazu spalvu ruodziņu Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 25. Etwa (wenn mit uo aus on) - als die Gekrümmte - zu li. reñgtis "sich krümmen", ae. wringan "drehen" , an. rangr "schief". rǫng "Knieholz" u. a. (resp. ae. wrencan "drehen, ringen")?

Avots: ME III, 577

ruozaîns Wessen, ruozājs, ruozâts. mit Rosen verziert; rosenfarbig. rosa, rot Wessen: skujaini, ruozaini Ilzītes palagi BW. 24971. izšķīra ausainās un ruozaînās aubes RKr. XVII, 29. ruozaina krāsa Etn. IV, 5. ruozaiņi un ze̦ltaiņi mākuonīši Janš. Dzimtene V/VI, 186. sveši laudis nuorāvuši ruozātuo maguoniņu BW. 18354 var. ruozāja tai (= jumaliņai) galviņa 28535. ar bāli-ruozātiem purniņiem Zalktis 1, 101.

Avots: ME III, 586

ruds (li. rùdas dass.), rötlich, rotbraun; grau Roop, Salis, Kurl, n. U.: ruda krāsa; rudi mati; rudas acis; ruds zalktis Br. 400; ruda zâle. ruds akmens, ein gewöhnlicher Feldstein. tup savā vietiņā kâ ruds akmentiņš Br. 27. rē̦guojas pretim rudie tīrumi B. Vēstn. ruduos vadmalas apģē̦rbuos Apsk. v. J. 1903, S. 64. - ruda vara namu daru BW. 27566 var. ruda vara kurpītes VL, aus Nigr. tumši ruds, dunkel rotbraun Sassm.: dažām zivīm ir tumši rudi spuri. zalgani ruda (grünbraun od. grüngrau) vel pļava R. Sk. II. 179. - Subst. rudums (li. rudùmas), rötliche, rotbraune Farbe: spārnu sākums me̦lnbrūns, rūsas rudumā jaukts Konv. ² 2672. Zu raũds I.

Avots: ME III, 554

rugãjs, rugāja Rutzau n. FBR. VII, 116, ein Feld, wo Roggen gestanden hat, ein Stoppelfeld überhaupt Freiziņ: es neietu rugājā (Var.: rugājuos, rugainē, rugaitā, rudzaitē u. a.); rugājs manas kājas bada BW. 9756; 232631 var. māte mani izkūluse iesviež rudzu rugājā RKr. XVI, 238. - Der Plur. rugãji,

1) Roggenstoppeln
(U., Ahs., Karls.) oder Stoppeln überhaupt (U., AP., Lis., Mar.): par rugājiem dažreiz sauc arī miežu, auzu un pat nuopļautus zâles ce̦lmus Mar. n. RKr. XVII, 135. pare̦ti bārdas rugāji MWM. VI, 115. ... muti un zuodu ar asiem bardas rugājiem Zalktis I, 19; rugāju salna, der Stoppelfrost U.;

2) Roggenstroh
Bers., Lös., AP.: ieliec guotiņai rugājus!

3) rugaju bē̦rns U., ein uneheliches Kind.

Avots: ME III, 556

rūzaîns, rùzans ² (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Selsau, Sessw., Heidenfeld, Ge.Buschhof, rùzans ² Warkl., rūze̦ns Jürg., rùze̦ns ² Bers., Meiran, rùzins ² Bers., KL, Saikava, = rūsains, rostfarben, rötlich, gelblich braun: aitiņa rūzainām kājiņām BW. 7905, 2 var. spalva īsa un rūze̦na Bračs. ar tē̦va rūzanuo mėteli Zalktis. ar salāpītajiem, rūze̦najiem svārkiem Vēr. II, 905. rūzans suns A. v. J. 1896, S. 754. rūze̦nas smilgas V. Eglītis. ielēca rūze̦ns, ielēca pe̦lē̦ks BW. 19126, 1.

Avots: ME III, 574

sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. ² 1414.

Avots: ME III, 595

sačam̃dît, tr., umhertastend aufsuchen, erlangen, finden: Māliņš pa tumsu sačamdīja lempi LA., Dunika. basās kājiņas sačamdīja tur sadzītās lapas Zalktis; ergreifen, erfassen Spr.

Avots: ME III, 604

sadrauvêt, tr.,

1) zerschlagen:
bē̦rns sadraũvēja lampu Sassm.;

2) (fig.) zerschlagen, niederschmettern; bedrohen
Oppek, n. U.: bē̦du ziņa mani stipri sadraũvēja Dond. viņš gribēja sadrauvē̦tā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt De̦glavs Rīga II, 1, 50;

3) erschrecken
(tr.) Mar. - Refl. -tiês,

1) (bei einer schweren Arbeit) sich überanstrengen:
tas ir sevi sadrauvējies akmiņus lauzdams, ka nesmeķ vairs ne ēst Blieden n. Etn. II, 49;

2) zu fürchten anfangen
MSil.: iekšā iet viņa sadrauvējās, palika stāvam pie vaļējām durvīm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 36; "satrūkties": zirgs sadrauvējies Nlar.;

3) traurig werden
Nötk., Fehteln, Kokn.;

4) "sich verzanken; einander schelten"
Vank.;

5) "sadrūzmēties (z. B. vom Eis in Flüssen), sich reiben" Sessw.

Avots: ME III, 612

sadrebêt, intr., auch refl. -tiês, erzittern: balss sadrebēja Zalktis I, 51. viņas plaksti sadrebēja Ezeriņš Leijerk. II, 89. ple̦ci raustās un sadre̦b Stari I, 170. ūdenspuķu ziedi lē̦ni sadre̦b Apsk. v. J. 1905, S. 740. pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125. apses lapas sadre̦bas stiprāki MWM. X, 266. viņai nedrīkst ne dvašu uzpūst, tad jau tūliņ sadre̦bas un raud Rainis. sirds krūtīs sadrebējās R. Sk. II, 169.

Avots: ME III, 612, 613

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

sadzelˆdêt,

1) auch sadzelˆdît, sadzelstît, sadzelˆdinât, tr., freqn., wiederholt zerstechen, versengen, verletzen: seja sūkstēt sūkstēja, kâ nātrēm sadzeldīta Saul. III, 89. ruokas sadzeldēsi Zalktis I, 68. nātras sadzelstīja kājas Lis.;

2) (vom Winde) dicht zusammengedrückt und hart werden:
sniegs sadzeldējis N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 (vgl. nùodzeldêt 2). Refl. -tiês, sich zerstechen, sich versengen: sadzeldināties nātrēm Pampeln.

Avots: ME III, 620

sadziêdât,

1) tr., intr., zusammen singen:
sadziediet (Var.: dziediet skaiši), mazas meitas! lielas meitas nedziedāja BW. 840. nuostāsim pret ustabiņu un sadziedāsim! Pas. I, 259. pulkā skaisti sadziedāja Zalktis I, 14. dziedātājas prata labi uz balsīm (mehrstimmig) sadziedāt A. XX, 470. ar putniņiem kuopā sadziedādama R. Kam. 37;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit singen :
trīs gadiņi sadziedāju (Var.: izdziedāju, nuodziedāju) BW. 30, 1;

3) tr., singend erlangen, erreichen, bekommen:
sadziedāju (Var.: izdziedāju) brāļam sievu, sev dižanu arājiņu BW. 343, I. viņš dziedāja, kamē̦r sadziedāja visus policistus Ezeriņš Leijerk. II, 44. Refl. -tiês, zusammen, im Einklang singen, sich singend verständigen; sich verständigen überhaupt Dond.: lakstīgalas vēl centās sadziedāties MWM. VIII, 416. sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe. -viņi jau sadziedājušies; nuo tiem iznāks labs pāris Dond.

Avots: ME III, 622

saglaũdît, saglaũst, tr., zurechtstreichen, -glätten: saglaudīt matus od. galvu, das Haar glattstreichen. matus saglaust ar ķemmi MWM. VIII, 613, viņa atbildēja saglaudīdama izpūrušuos matus Jaun. mežk. 147. sa glaust . . . matus, kas cenšas izraisīties nuo . . . lentītes Saul. III, 125. saglaud (Var.: sukā, ķemmē) savus kuplus matus! BW. 14132 var. saglaudīju gludu galvu 13250, 40. es galviņu saglaudīju 14085. saglaust bizes Libek Pūķis 29. saglaust ausis, die Ohren anschmiegen: ķēve . . . skrējusi ausis saglaudusi Upīte Medn. laiki. kas zâlē vai vientuļā birztalā gulē̦dams saglauž ausis Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 136. Refl. -tiês, sich glätten: kad uz labu, (sc.: bārzda) saglaudās, kad uz ļaunu, izceļas BW. 20130 var.

Avots: ME II, 626

saguorîtiês, sich plötzlich heftig hin- und herdrehen, rekeln, stark taumeln: viņš saguorījās MWM. VIII, 588. tā visa saguorās, kaila sevī sakaunas Zalktis I, 9.

Avots: ME II, 634

sagrè̦kuôt, sündigen (perfektiv); viel sündigen: viņa ir nevainīga kâ bē̦rns un nevar sagrē̦kuot V. Eglītis. kuo viņš sagrē̦kuojis ar ganēm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 63. kas tiek sagrē̦kuots šai ziņā Stari I, 94. Subst. sagrè̦kuõjums, die Versündigung: visa sagrē̦kuojuma izlabuošana jau par vē̦lu Janš. Bandavā I, 122.

Avots: ME II, 629

sagumt AP., intr., auch refl. -tiês, sich (zusammen)biegen Wid., sich senken, sich beugen, sich bücken, sinken : kārklu luoki sagumst N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. tas neluocījās un nesaguma Blaum. viņa salīka un saguma pa˙visam Zalktis I, 21. viņa ar visu augumu saguma uz priekšu Duornas III, 1178. viņas augums saguma pie Juŗa krūtīm A. v. J. 1898, S.277. reizēm diriģents saguma pa˙visam maziņš Upītis Sieviete 47. tas veikli saguma pie zemes; un šāviens pārgāja pāri Latv. viņa pamazām sagumuse gultā Upītis Nemiers 69. viņa saguma dre̦bē̦dama uz krē̦sla Austr. Šveņķis sagumās atkal pār savu... cepeti Duomas I, 4.

Avots: ME II, 632, 633

sakàunêt BW. 556, 13, gew. Refl. -tiês, sich schämen (perfektiv), Schande bekommen: kad es tuo uzrunāju, tā sakaunējās Stari I, 21. viņš sakaunējās un nuosarka II, 186. tā... kaila sevī sakaunas Zalktis I, 9.

Avots: ME II, 646

sakļaût Domopol, tr., zusammenschmiegen, zusammenlegen: papeles ar... kuopā sakļautiem zariem Latv. viņš sakļāva ruokas pār galvu Akurater. putni ar sakļautiem spārniem Saul. I, 125. čūska ar sakļautiem, zvīnainiem spārniem Zalktis I, 24. Refl. -tiês, sich (seitwärts, schief gegeneinander Kronw.) neigen; sich zusammenschmiegen, -pressen, -drücken; zusammensinken; sich schliessen (von Blumen): šis šķūnis ilgi neturēs: gluži sakļāvies Erlaa. labība sakļāvusies N.-Peb. slieces sakļāvušās Kronw. grābeklis sakļâvies Wessen. ve̦cā ce̦pure pa˙visam sakļāvusēs Vēr. II, 1239. sakļāvusēs platmale A. XX, 642. virve sakļaujas viņa ruokās A. Upītis. dubļi sakļaujas tūliņ kuopā MWM. VII, 324. līdzrunātaji sakļaujas tik šauri, ka ne˙viens viņu nevar ieraudzīt B. Vēstn. viņa spēcīgais augums bija tâ kâ sakļāvies A. v. J. 1900, S. 726. viņš izskatījās vēl vairāk sakļāvies nekâ agrāk Vēr. II, 907. ziedi sakļaujas pie pārgruozībām ebenda 408. lapiņas sakļāvušās viena pie uotras ebenda 409.

Avots: ME II, 651

sakũleņuôtiês, (plötzlich, eine kurze Zeit) Purzelbäume schlagen, zu purzeln anfangen: nemierīgi viņa gultā sakūleņuojās Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 33.

Avots: ME II, 660

sakùmt Jaunpils, sich bückem, ducken, krumm, bucklig werden (gew. das Part. praet. sakumis gebraucht): viņš saliecās un sakuma M. W. iet sakumis Smilt., Lub., Aps. ve̦cmāmiņa gluži sakumusi Jaunpils. uz ceļiem sakumis sēd Zalktis I, 110, uz dzirnakmeni sakumis ar ple̦ciem Bārda Zemes dē̦ls 219.

Avots: ME II, 659

salapuôt Spr., auch salapât, salapt, refl. salapuôtiês U., intr., tr., sich belauben U.: salapuojuši kuoki Stari II, 660. biezi salapuojis dārzs Asp. mežiem salapuojuot R. Sk. II, 12. bē̦rzi salapuši zaļi Zalktis I, 109. bērziņš lapas salapuoja (Var.: bē̦rzam lapas salapā) BW. 6576. sper, pē̦rkuon, sausu kuoku, liec zaļam salapuot! 9139. papriekš bira uošam lapas, nuo pakaļas salapuoja 12202, agri uzplauka, agri salapa manā sirdī izmisums MWM. VIII, 873. - Subst. salapuõjums, das Laub Wid.: skujveidīgā salapuojumā Konv. ² 4110.

Avots: ME II, 666

šalcin, Adv. zur Verstärkung von šalkt: egles šalcin šalc Latv, pārme̦tumi šalcin šalca Saul. R. I, 222.

Avots: ME IV, 2

salcinât, tr., fakt. zu salkt, hungern lassen.

Avots: ME II, 668

I šalka,

1) das Gebrause, Gesause, Geräusch:
vēja šàlka Jürg., Warkl., Saikava. jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. iemidzināt mani ar... meža šalku A. 1902, S. 100. bites... apreibušas nuo druvu šalkas Rig. Av. vē̦tras šalka Aps. V, 27. šalkas ir mīlīgas, liegas, nenoteiktas, nuoslē̦pumainas skaņas A. 1897, S. 403;

2) ein gewisses Quantum (Flüssigkeit):
ūdens šàlka ² Kl. Zu šalkt.

Kļūdu labojums:
nenoteiktas = nenuoteiktas

Avots: ME IV, 2

šàlkuôt Smilten, Arrasch, (mit àl ² ) Saikava, Kalz., Laud., Lasd., Stomersee, = alkt">šalkt I: pāri šalkuo vēji karsti Akurater Astras 69. nuo laimes bē̦rzi dre̦b un šalkuo 11. birzes, lejas šalkuo līdz Baltp. Agrā rītā 49. pa tumšuo mežu šalkuo Skuola III, 231. klusi šalkuo jūra Rainis. nāk lietus šalkuodams Juris Brasa 490, ap viņu šalkuoja bērnības gaiss Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 3

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

samâksluôt,* tr., (ver)künsteln: samāksluotais vārds Klaust: 101. mazliet samāksluotām... dziesmām Zalktis II, 131. mūsu samāksluotā laikme̦tā Vēr. II, 280.

Avots: ME II, 682

samḕrkt, tr., einweichen, eintauchen (auf mehrere Objekte bezogen), durchnässen: Mare samērca netīrās drāniņas Zalktis I, 66.

Avots: ME II, 684

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

samistrêt, samistrît Nötk., samistruôt, tr., vermischen, durcheinandermengen, verwirren: viņš pie tiesas tuo lietu tâ samistrīja, ka nevarēja ne gudrs tikt Nötk. samistruota laulībiņa Zalktis l, 21. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich verwirren: mēle samistruojas Etn. III, 140. samistrîtiês "sarežģīties, kļūdīties" Warkl.

Avots: ME II, 687

samùldêt, tr., zusammenschwatzen, -faseln, -phantasieren: tukšas runas, muļķības. tā samuldēšuot nezin kuo, tâ ka vē̦lāk būšuot... neiespējami pie kādas skaidrības tikt Zalktis. kuo tad tas plenderis tur... samuldēja? A. XX, 84.

Avots: ME II, 690

sanĩkt, verkümmem, verfallen U., verkommen, zugrunde gehen; leicht erkranken Ewers; gew. das Part, sanĩcis (auch in der Bed.: kränklich, siech) gebr.: slimnieks pa˙visam sanīka Zalktis. mani kauli ir sanīkuši Psalm 31, 11. viņš pa˙visam sanīcis ar kaulu sāpēm Kav. tāds kâ sanīcis e̦smu ar galvu Poruk III, 318, tâ bija sanīcis, ka manējie par nāves palieku iesauca Stari III, 121.

Avots: ME II, 693

saplaisât Wid., saplaisuôt, saplaisnât, intr., rissig werden, (zer)springen: krāsne saplaisā LP. I, 45. sluošu kāts saplaisā 124. gultiņā nuo pe̦lē̦kiem, saplaisājušiem dēļiem A. XX, 642. saplaisājušās durvis 643. tuorņi saplaisājuši. MWM. VIII, 528. rūte bija saplaisājuse MWM. X, 192. miza saplaisājuse Zalktis I, 102. maizes klaips saplaisuo Etn. I, 112. uzkaļņu pauguri bija saplaisājuši Saul. I, 240. saplaisājusi āda, gesprungene, rissige Haut. ruokas saplaisājušas D. Kleinb. J. 49. gabali saplaisāja gabaluos Pūrs III, 90. lūpas saplaisnās Dzimt. Vēstn.

Avots: ME II, 701

sarene,

1) ein borstiger Pinsel:
skaluo spainī sarenes Zalktis v. J. 1908, S. 2. ūdensvīrs ar strupuo sarenes bārdu (borstiger Bart) Duomas IV, 462;

2) panicum Karls.

Avots: ME II, 715

saringulêtiês, saringuļuôtiês Wid., sich zusammenringeln: guli kâ kaķīte saringulējusies (saringuluojusēs Порж. 72) Br. 3. zalktis ir sariñguluojies Wain.

Avots: ME II, 717

sar̂kanuôt,

1) tr., rot machen, färben
Wid. - Part. sar̂kanuôts, rot, rötlich, gerötet: sarkanuota saule lēca BW. 1251. tāļu pār pļavu kūpēja sarkanuotās ziedu dūmakas Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 29;

2) auch sarkaņuôt, intr., sich röten; rot schimmern:
zemeņuogas, kas uz mūŗa sarkanuoja MWM. VI, 324. pie kājām tai uoga sarkanuoja VIII, 485.

Avots: ME III, 721

saskâbt, intr.,

1) ganz sauer werden
U., in Gärung übergehen: augļi ātri saskābst un sarūgst Konv. ² 752. vīns saskābst ebenda S. 873. kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Mazvērsītis Luopkuopība III, 76. kam vakar neatbrauci? man saskāba rata rumba, circenīšu piesālīta BW. 25163, 1. man saskāba krupja gaļa 19l86, 4;

2) (gew. das Part. saskābis U.), verdriesslich, sauertöpfisch, ärgerlich werden:
bez pārsteigumiem mēs vai saskābtu! Zalktis II, 98. Jancis pa˙visam saskāba un nuorēcās nuo dusmām R. Sk. II, 144. vagare nesmējās vis, tas bij saskābis kâ gurķis Alm. Kaislību varā 128. Sprw.: saskābis kâ Žagares žīdiete.

Avots: ME III, 732

sašķaidinât, s. sašķaidit 2. sašķaidît, tr.,

1) zerdrücken
Spr., zerschmettern, zermalmen: sašķaidīt puisi miltuos LP. III, 12. zalkša galva sašķaidīta Zalktis I, 22. dzelžu pirkstus, kuŗi ziedus sašķaidīja Stari II, 32. sašķaidītām drupām Vēr. II, 18. sašķaidīju uogu ar mēli Kleinb. st. 45. sašķaidīja uolas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 40;

2) auch sašķaidinât, (in einet Flüssigkeit) auflösen: recekli jeb želatīnu... sašķaidina MWM. VI, 159.

Avots: ME III, 754

saskaņuôt, tr.,

1) in Übereinstimmung bringen
Wid., harmonisch machen, zusammenstimmen: viņš dabu un dievus grib saskaņuot A. XXI, 644. darbs, kas jāsaskaņuo ar visiem citiem apstākļiem B. Vēstn. lai saskaņuotu viņu dvēseles dzīvi iekšējā harmonijā Zalktis I, 140. dvēseles stīdziņas saskaņuojuši Apsk. v. J. 1903, S. 501. it kâ manā dvēselē tiktu saskaņuoti mūzikas instrūmenti Vēr. II, 435. vēja nuopūta ar tumsas pirkstiem saskaņuojuse kuokli A. XX, 412;

2) komponieren
Lautb.

Avots: ME III, 732

saskrē̦dât AP. (mit ẽ̦), Stomersee, Odsen, Lös., Tirsen, Baltinov, Marienhausen, Mar., Smilten, = sasprẽ̦gât: saskrē̦dājušas kājas Stari II, 115. saskrē̦dājusi āda 817. uz saskrē̦dājušā egles galda Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 37.

Avots: ME III, 733

sastutêt, tr., zusammenstützen, zurechtstützen, aufstützen: (kumeliņš) ar stutem sastutē̦ts BW. 17182. viņš sastutēja galvu ruokās MWM. XI, 275. Refl. -tiês, sich zurechtstützen, sich aufstützen: ruokā sastutējies Zalktis I, 109.

Avots: ME III, 750

satvars,

1) die Grundlage
Mar.: pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125;

2) der Inhalt
Wid., Celm.: tē̦vs saber visu kules satvaru trumulā Duomas IV, 461. runas temats un satvars Kaudz. M. 253. dzīves satvars Sudr. E.;

3) "die Fähigkeit, sich zusammenzuhalten"
Nötk.: tam nav ne˙kāda satvara (von einem charakterlosen Menschen) Sessau.

Avots: ME III, 769

sa-ubaguôt,

1) tr., erbetteln
V., zusammenbetteln: par grašiem, kurus uz ceļa bij saubaguojis Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 30;

2) intr., längere Zeit betteln.

Avots: ME III, 770

saũlstars* Vēr. II, 260; Zalktis I, 121, der Sonnenstrahl. Demin. saulstariņi, eine Art Muster (raksti) Janš. Bandavā II, 327.

Avots: ME III, 774

sauseklis,

1) eine trockne Stelle in einer Wiese
Mar. n. RKr. XV, 134 (sàuseklis ² ), im Wasser Warkl.; abgestorbener Wald Wid.;

2) Holz, das getrocknet wird
Oppek. n. U.;

3) die Strohblume, Immortelle
Wid.; lonicera xylosteum Karls. (saûseklis ² ); "krūms, izskatās kâ nuokaltis" Freiziņ;

4) das Löschpapier
Mar. n. RKr. XV, 134 (sàuseklis ² ), der Tintenwischer Celm.: pabeidz rakstīt, meklē sausekli Zalktis II, 101.

Avots: ME III, 775

II savalgt: savalkt rūgstuošu maizi abrā Diet., den über den Rand des Troges hinaus gärenden Brotteig durch erneuertes Kneten wieder hineindrücken.

Avots: EH XVI, 462

savā`rtît, hin und her wälzend unsauber machen Spr., sich wälzend verwühlen Salis: savārtītajiem sāniem Zalktis 1, 101. visas pa putekļiem savārtītas A. XX, 649. (pumpurs) smiltīs savārtīts 225. puisis ar meitu plē̦sdamies savārtījuši gultu Ahs. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend unsauber werden.

Avots: ME III, 783

savazât,

1) verschleppen
LKVv.; tragend (Kleider) beschmutzen, verderben U.: kucē̦ni savazājuši pagalmā skaidas Golg. pele savazājusi (sane̦susi) savā midzinī dažādus lupatiņus Dunika. kam tas manas villainītes dūkstiņā savazāja BW. 18420, 1 var. viss me̦lns un savazāts Zalktis I, 67; abnutzen (die Kleidung) Mar., Allasch, Schwanb., Fehteln;

2) = savadât: trīs gadiņi savazāju puisi lūka galiņā BW. 10856 var.;

3) "(zeķes) lāpuot sačunčurēt" Irmelau;

4) zusammensuchen
Mar.

Avots: ME III, 781

savilgt Erlaa, Golg., feucht werden: milti maisā savilguši Plm. siens gubā savildzis ebenda. visa labība savilgs U. b. 49, 36, savilgušās matu šķipsnas Saul. I, 12. savilgušas kabatas drāniņas Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3.

Avots: ME III, 787

savrups, savrūps, abseits gelegen; abgesondert, besonders; in sich verschlossen: es nuostaigāju visu vakaru pa savrūpu te̦ku Plūd. Zalktis II, 50. kapsē̦tas iekšpusē, kur savrupās nuodaļās luterāņu un katuoļu miesas dusēja Berl. Māte 188. savrūpa ieeja Purap. J. str. 133, stigas jaunais virziens nuogrieza daļu nuo... pagalma, izķēmuodams mājas savrūpuo ērtību Ezeriņš Leijerk. I, 175. sagādāja savrūpu mieru II, 39. savrupās saruņās Kaln. Uozuolk. m. 30. es e̦smu palicis savrūpāks, nuoteiktāks, asāks Ezeriņš Leijerk. II, 125.

Avots: ME III, 792

se̦ce̦n Treiland nar. p. № 117,

1) Präposition (veraltet) mit dem Akk., neben, entlang:
es neiešu . . . secen šuo kuopu Glück I Mos. 31, 52. secen sē̦tu Laime gāja (Var.: Laimiņ[a] gāja gar sētiņu) BW. 1890, 2. secen (Var.: gaŗām) gāju svaiņa sē̦tu 3875, 4 var. secen siénu slaiku savu muguriņu 7633 var.;

2) secen Lancmanis, Selb., secin Zalktis I, 74, Adv., vorbei:
vinš ... gribēja tiem secen iet Glück Markus 6, 48. bildiniet, bāleniņi, jel secen (Var.: gaŗām) paiedami! BW. 3855 var, zaltis pašu brīdi ve̦lkas ve̦zumam secen LP. V, 216. vieta tika skatītāju acīm, kas secen brauca, paslē̦pta Lautb. Luomi 84. viņš man nuogāja secen N.-Bergfried, Bauske, Arrasch, Saikava, Gr.- Buschhof.

Avots: ME III, 810

I sē̦rs,

1) sē̦rs C., Ramkau, Ranzen, Adj., traurig, trübe, kummervoll:
sē̦ras dienas BW. 4242. sē̦rs mūžs Spr. sē̦ras dziesmas BW. III, 1, 30. vientults, atstāts un sē̦rs Zalktis I, 114. bē̦rzu . . . stāvi . . . ar sē̦ri nuoliektām galuotnēm Vēr. I, 1286. šuogad sē̦ra vasariņa: laukā puķes neziedēja, meitas puišus nemīlēja BW. 12778, 1;

2) verwaist, eines Angehörigen beraubt:
sē̦rs nuo tē̦va, sē̦rs nuo mātes, sē̦rs nuo īsta bāleliņa BW. 4I37, I;

3) Subst., Kummer, Bitterkeit
U.: tāds sē̦rs kakla galā, so bittere Not reicht bis an den Hals U. Dürfte auf sē̦rs III beruhen.

Avots: ME III, 830

sirpis,

1) sirpis Bielenstein Holzb. 496, Wid., Memelshof, sìrpis ² Golg., Lis., Meselau, Bers., Schwanb., Sessw., sir̂pis ² Ruj., sìrps ² (serb. sr̂p, r. cepпъ "Sichel")
Prl., Kreuzb., Heidenfeld, sirps SDP. I, 71, Zalktis I, 28, sirpe Bielenstein Holzb. 496, U., Stari III, 203; Janš. Bandavā I, 119, sirpa Butzkowsky, Sessw., die Sichel;

2) "eine schlangenförmige Reihe heller Würmer, die sich immer geradeaus bewegt"
Podunay;

3) Plur. sirpīši, kleine, graue Würmer
U. Zu gr. ά'ρπη "Sichel" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 500 ff., Niedermann Essais ďétym. et de crit. verb. 17, H. Schröder IF. XVII, 463 f. und XVIII, 527.

Avots: ME III, 847

škàmba ² Gr. - Buschh., = skamba, der Splltter, die Scherbe Spr., Lis. n. RKr. XVII, 94, Golg., Meiran, Warkh., Wessen: glāze bija saplīsuse smalkās škambās Zalktis. škambas vien le̦c Gr. - Buschh. Wohl hochle. aus *šķamba, und dies aus skamba . šķe̦mba.

Avots: ME IV, 20

*I šķandas, in der Verbind, izkaptšķandas, das Klingen, Klirren (der Sense): aîzvien tuvāk nāca izkaptšķanâas Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 50.

Avots: ME IV, 21

skaraîns, zottig U., mit Fransen versehen; vollhängend, wie eine Traube, ein Blumenstengel U., voller Schoten: skarains suns Manz. Lettus, ein zottiger Hund. pinkainuo kazu vedu skarainam āzīšam BW. 18399. priekšauts ar skaraiņiem, kupliem atluokiem A. XX, 868. skarainas smilgas Zalktis II, 39. skairaiņi graudi D. Kleinb. J. 34. zirņi skaraiņi būs JK., Lieven-Bersen. skaraiņi debeši L. "Lämmerwolken", zerrissene Wolken St.

Avots: ME III, 873

I skārstît, -u, -ĩju "?": vējš tumšzaļus matus skārsta (= šķirsta?) Zalktis v. J. 1908, S. 173. Refl. -tiês, = šaudīties: uguns mēles skārstās Bauske.

Avots: ME II, 881

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu ² ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs ² cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

šķinduoņa, das Klingen, Klirren: trauku šķinduoņa Upītis Sieviete 262. kuokļu šķinduoņa Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 137. ieruoču šķinduoņu Dz. V. nemitīguo tramvaju šķinduoņu A. Brigader Daugava I, 955.

Avots: ME IV, 42

šķireniẽks,* eine durch Zensurverhältnisse gebotene Umschreibung; für einen Sozialdemokraten: rakstnieks piekrita nevis šķireniekiem, bet tiem, kas viņu aplūkuoja nuo citādāka redzes stāvuokļa Zalktis II, 161. tâ mē̦dz dažureiz teikt arī paši lielākie šķirenieki Apsk. v. J. 1902, S. 4.

Avots: ME IV, 43

šķirzaķa Lng., Garssen, Laud. Trik., šķirzaklis Memelshof, šķìrzata ² Lös., Lub., Lubn., Prl., Saikava, šķirzata Elger Dict. 110, Manz. Lettus, Wid., Fehsen, Laud., šķìrzate ² Saikava, šķirzate Manz. Lettus, RKr. VIII, 100, šķirzats Lubn., šķirzgalis Saucken, šķirzgālis Ābeļi, šķirzgata Fehsen, šķirzlanka Memelshof, šķirzlants Ekengraf, Memelshof, Nesft, Saucken, šķirzlate Kreuzb., šķìrzlats ² Sussei n. FBR. VII, 139, Cibla, Gr. - Buschh., Wessen, Lixna, Schlossberg, Odsen, šķirzlāts Pas. IV, 368, šķìrzle̦ts ² Warkh., šķirzls Kurmen, šķirzutne RKr. VIII, 100, gemeine Eidechse (lacerta agilis L.): šķirzlats izrāpoja nuo... saknes ze̦maškas L. W. 1921, No 50, 31. elles tārpi, šķirzatiņas BW. 31886. Zur Wurzei von šķirgailis. Die Formen mit -at- und -ak- sind wohl ursprünglich deminutivisch; šķirzg- ist wohl kontaminiert aus šķirz- und šķirg-: šķirzlat- durch Metathese aus *šķirzalt- (vgl. ķirzaltis, ķirzalktis)? Das -n- in šķirzlanka und šķirzlants stammt vielleicht aus einem *šķirz(u)lē̦ns (vgl. Le. Gr. 221 f).

Avots: ME IV, 46

šķita,* die Vermutung: ve̦ltas ir šķitas Plūd. Izglītība II, 163. e̦smu pārdzīvuojis savu šķitu pamatuojumus Plūd. Zalktis v. J. 1908, S. 135.

Avots: ME IV, 47

skràustêt ² Mar., Saikava, Selsau, skraustêt Wid., -u, -ẽju, Refl. skraustêtiês, = skraukšêt: kauli pa zuobiem skraustēja Mar. n. RKr. XV, 135. viņš ē̦d cukuru ar zuobiem, ka skraust vien Mar. ē̦d (zaļus ābuolus), ka skraust vien Ezeriņš Leijerk. I, 245. jautri skraust ve̦cais sniegs Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 23. skraustējās (Var.: skrapstējās, skripšķējās, klapšķejās), kad izdzeru ābel[e]s kuoka biķerīti BW. 18690, 2. Nebst, slov. hrústati I "knistern" (wenn mit h- aus ks- ) und hrstati (wenn mit hr- aus ksru-) "nagen, knirschen" vielleicht zu li. skr(i)audùs "rauh, brüchig", skrudė´ti "gruzdė´ti", ahd. scrōtan "hauen, schneiden", an. skrióđr "zerfetztes Buch", s. Büga Tiž. II, 481 und KSn. I, 12 f., sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 586 f.

Avots: ME II, 888, 889

slàicît ^2, -ku,-cĩju, tr., recken, strecken,: rekeln: garām krāsni, garām suolu slaiku (Var.: stiepu) savu augumiņu BW. 7633. s. ruokas uz augšu Gr.Buschhof. putni slaika kaklu Memelshof, Saikava, Selsau, Warkl. Refl. -tiês, Saikava, sich rekeln, recken Fest., Lubn., in wachem Zustande im Bett? liegen bleiben Saikava: viņš slaicījās un žāvājās, kâ tuo cilvēks dara lielā nuogurumā Zalktis. piecēlies nuo rīta, viņš gultā slaikās Saikava. pie . .. dārziņa sē̦tas uomulīgi slaicījās kaķis R. Sk. II, 225. kuoki upē slaikās (heben sich beim Flössen aneinander geratend) Warkl. - Anscheinend zu sliekt; zur Bed. vgl. slaistît: sliet.

Avots: ME III, 912

smaltne,

1) "?": sīki samalt un iztaisīt nuo tiem (graudiem) baltas smaltnes Zalktis 1908, 133. (smilšu) karstās virskārtas smaltnes caur sauju sijādams Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16;

2) "smalkumi" (mit àl ² ) Grawendahl.

Avots: ME III, 953

šmaũgans AP., Bauske, C., Siuxt, (mit àu ²⁾ Bers., Golg., Meiran, Pilda, Saikava, Schwanb., Selsau, Warkh., = šmaugs Wessen: šmaugana lapsa. šmauganiem zariem Wid., JR. V, 122. kâ klinšu radzes asumi, tās krūts tik šmaugana Zalktis. apbrīnuot... šmaũganuo šūpuošanuos Janš. Paipala 25. šmàugana ² (geschmeidig, elastisch) rīkste Schwanb.

Avots: ME IV, 82

‡ *smējš "?": tā man ... pretim sēž kâ smēja. meitene Fallijs Zalktis 1907, 3, S. 39.

Avots: EH II, 537

‡ *II smeldzis, feiner Regen (?): kad jums . .. lietus aizmigluojis luogu, jūs atminaties ubagu, kuŗš stāvēja uz ielas stūŗa sīkā de̦be̦su smeldzī Skalbe Zalktis 1908, 3, 41.

Avots: EH II, 535

smelgt,

1): auch (mit èl ) C., (mit elˆ ² ) Dobl., Schwitten, Zögenhof; pirksts sme̦lˆdz ² ("sūrstuoši sāp") un de̦g Frauenb. izsalkums sāka atkal s. ("?") Skalbe Zalktis 1908, No 3, S. 45; "vâts A." ME. III, 957 zu ersetzen durch "vâts A. XV, I, 265";

2): ja tev tâ sme̦ldz, - ej pati! Alm. sē̦rās sme̦lgdami ("?") Sudrabkalns V. b. 1. 98.

Avots: EH II, 535

‡ smīnains, = smìnîgs ² (?): viņš airē slaidi, juokuojas tik s. saulguozī Fallijs Zalktis 1907, № 3, 5. 43.

Avots: EH II, 539

II šņaka "?": tāla šņaka pāri sniega jumtam trīs Zalktis.

Avots: ME IV, 90

snaũst (li. snáusti), snaũžu, snaũdu, schlummern, schlafen: kas snauž, tas neduomā uz ļaunu JIgRKr. II, sak. v. 549, snaudin (Var.: snaustin) snauda vakarā BW. 11337 (ähnlich 6754 und 8013). izlikās snaužus LP. VI, 26. Subst. snaũšana, das Schlummern Konv. ² 3939. snaũdẽjs, f. -ja, wer (oft) schlummert: snaudējs pieceļas LP. IV, 25. sauca mani snaudējiņu BW. 8537, 5 var. Nebst li. snústi "unwillkürlich einschlafen", snudà "wer gern schläft" wohl zu gr. νυτάζω "bin schläfrig" (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 697, Persson Beitr. 3283, W. Schulze KZ. XXIX, 263, Fraenkel Nom, ag. 11, 61, FalkTorp 1100) und (nach Potebnja PФB. IV, 206) r. dial. снулый".

Avots: ME III, 973, 974

snēkt, = snēgt: prāts viņam diezgan dziļi snē̦c Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 132; vgl. sniekt neben sniegt.

Avots: ME III, 976

sniegains, schneeigt U., reich an Schnee: uz ielas sniegainas Vgnsku Ed. Jaunas dzejas 48. uz sasalušā, sniegainā ielas bruģa Saul. Zalktis II, 42. sniegainuos gaisuos Skuola III, 17. sniegaina ganība LP. VII, 319. ziemsvē̦tkuos, kas tuoreiz bija . . . sniegaini E. Virza Daugava I, 1063; schneeweiss: balti ziedi bira nuo sniegainajiem zariem ūdenī Vēr. II, 1070.

Avots: ME III, 977

šņir̂kstêt Saikava, šņir̂kstêt ² (daneben das Praesens šņir̃kst) Schibbenhof, -u, -ẽju, = snirkstêt, ņirkstêt, knirschen U. unter snirkt: zuobi sacirtās, šnirkstēja kâ zvē̦ram A. Brigader Daugava I, 837. aiz dusmam (sāpem) zuobus griež, ka šņirkst vien Fest. šņirkst sniegs zem kājam Saikava, Sessw. pa šņirkstuošuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193. šnirkstuošiem . . . zābaciņiem pa grantē̦tuo .., ceļu aizgājusi 71. nazis šņir̂kst gar akmeni ve̦lkuot Mar. izkapts šņirkst zemē Laud. zem zābakiem šņirkstēja kluona zvirgzdi Jauns. III, 41, Lennew., Wessen, (mit ir̂ ) Bers. suoļi . . . šņirkstēja uz sasalušā, sniegainā ielas bruģa Saul. Zalktis II, 42. viņa ēda, ka šņirkstēja (mit ir̂ Bers.) vien Saul. I, 57, maizē smiltis, zuobuos šņirkst Alswig., Fest., Smilten, Odsen, Salisb., Sermus, (mit ir̂ ² ) MSil. gaļa vēl nav gatava (ist noch nicht gar), šņirkst pa zuobiem Schibbenhof. stikls šņirkstē̦dams pārgriêž . . . kurpi Vēr. II, 1412, Ruj., Schwanb., Selsau, (mit ir̃ ) Grünw., (mit ir̂ ) Nötk., (mit ir̂ ² ) Stenden. šņirkstē̦dams pluosts piespiežas pie tilta A. Upītis J. 1. 34. kāpuostu un runkuļu lapu šņirkstēšana MWM. VIII, 594. sāk ravēt, pļauj ka šņirkst ² vien Stenden. Vgl. ņirkstêt.

Avots: ME IV, 95

suôkla Druw. n. Etn. III, 33, Plm. n. RKr. XVII, 78, suokle Zalktis I, 95, Alksn. - Zund., suôklis N. - Rosen, KL. - Laitzen, Lis., Bers., suôkls Mar., eine niedrige, schmale Wiese (auch ein solcher Acker Alksn. - Zund.), die sich in einen Wald (oder Acker Mar. n. RKr. XV, 138) hineinstreckt Plzm. n. RKr. XVII, 78; "sprauga mežā"(suôkla) Warkl.; ein Waldstreifen zwischen Äckern (sùokla ² ) Warkl.; eine feuchte Niederung N. - Rosen; eine schlammige, mit Riedgras bewachsene Stelle in einer Wiese Mar. ("cūkas izpeldējās pa suoklu pļavā"); "= apara", eine Niederung im Acker (auch in einer Wiese Schwanb.) Bers.; das Land zwischen einem Sumpf und Acker (suoklis); ein kleiner Sumpf mit fester Unterschicht (suoklītis) Etn. I, 106, (suokliņš) Golg.; (suokla) ein Dickicht von jungen Bäumchen Bew.; ein im Sumpf wachsender Nadelbaum (suoklis) Kronw.: caur mežu suoklēm Zalktis I, 95. suokļa (= purva) bē̦rzs Konv. ¹ 213. purva suoklī krājas rāvs RA. Wenn vom Begriff der Senkung, Einbiegung auszugehen ist und wenn mit suok aus ide. su̯onq-, wohl zu an. suangi "die Leisten, Weichen"("Einbiegung"), suangr "dünn, schmal (aus Mangel an Nahrung)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 526 f.; vgl. daneben von der Wurzelform su̯ong-

dän. svank "Tal",
schwed. svank "Einbiegung, Senkung" u. a. bei Walde 1. c.); oder (weniger wahrscheinllch) wenn mit suok- aus ide. sōk-, - zu mengl. saggen "sich senken" u. a. (bei Walde 1. c. 474).

Avots: ME III, 1136

spraustava Bielenstein Holzb. 245, Wid., Dr., spraûstave Golg., sprausteve Erlaa, (mit aû ) Saikava, spraustuve C., Jürg., Arrasch, Selsau, Kl. (mit aû), Etn. IV, 129, Schujen, Ronneb., Selsau, Laud., das Gestell, in welches der brennende Pergel gesteckt wird; ein Leuchter: spraustavā de̦g priežu skals Zalktis № 4, S. 34. iededz skalu spraustuvē! A. v. J. 1896, S. 3. svece skārda spraustuvē DL. ze̦lta spraustuvēs mirdzēja ... sveces Bērz. Lat. teik. 37 (ähnlich LP. VII, 624). paņēma lāpu nuo spraustuvēm A. XXI, 447.

Avots: ME III, 1013

spuraîns,

1) faserig, struppig, sträubig, zackig
U., Spr.; mit Flossen versehen; stoppelig: spurainie zvirbuļi Zalktis. sē̦tas gali stāv spuraini, die obern Enden an den Zaunpfählen sind ungleich, einer kurz, der andere lang L. sieva nuogriêza kurvjam spurainuos gaius Stāsti Kraukļu kr. 97. ielāpi iznāca . . . spuraini A. v. J. 1904, S. 4. spuraiņuo zivju saimi Aps. Vl, 8. spuraina bārzda Lub., Stelp. (ähnlich: Lapsa-Kūm. 149). tumšas, spurainas sejas De̦glavs Rīga II, 1, 247. spurains lauks Vēr. I, 1132;

2) sich widersetzend, zänkisch:
sp. cilvē̦ks Stelp., Lub. arī lē̦nais briedis palika spurains A, v. J. 1897, S. 138.

Avots: ME III, 1030

staraîns, Strahlen werfend U., strahlig U., Brasche, strahlenartig, mit Ausstrahlungen, Strahlen versehen; (čūskai) staraina mēle Etn. III, 50. staraini raksti (Strahlenmuster) Konv. ² 1390. ar starainajām le̦dus palmēm Saul. III, 184. starainu ziediņu Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 26. sārtums... kļuvis strūklains un starains, tâ ka vaigu gali izskatījās it kâ sasprē̦gājuši Janš. Dzimtene V, 63. starainiem caurumiņiem Poruk; = skarains; starainai auziņai BW. 28245, 4 var.

Avots: ME III, 1045

steiga Wid., Etn. II, 128, Bers., auch der Plur. stèigas Wohlfahrt, die Eile; viņš lielā steigā aizskrēja Fest. lielā steigā drāžas šurp kāds vīrs Vilhelms Tells 7. darbdienas steiga Zalktis 1, 111, dzīves steiga Dievkuociņš. ar lielakuo skubu un steigu A. v. J. 1896, S. 335. kur tad nu tāda steiga Rīgā braukt? Vīt. 28. tas ķēris ar steigām kabatā Etn. III, 175. ar drudža pilnām steigām MWM. VIII, 4. dievs ņēmās vienas steigas MWM. v. J. 1897, 168. man nav ne˙kāds steigu laiks Kand.

Avots: ME III, 1058

stîdzeniẽks Lubn., (mit î ² ) Bauske, stīdzinieks Zalktis l, 155,

1) wer auf einem Saiteninstrument spielt;

2) "?": tuo var tik dzejas stīdzenieki, kuriem nav savas individuālitātes Apsk. v. J. 1903, S. 109;

3) stîdzinieks "eine dünne Stange, um die sich eine Schlingpflanze windet"
N. - Wohlfahrt.

Avots: ME IV, 1074, 1075

I stikājs, ein verdorrter Halm, Stengel Sessw.: seja apauguse cietiem bārdas stikājiem Zalktis v., 1. 1908, No 3, S. 7. Zut Wurzel von stikālis?

Avots: ME IV, 1066

I stĩvs, steif, starr U.: Sprw. stīvs kâ rags, kâ stimbans, kâ milna, kâ vilks. mēle mutē gulēja stīva kâ galuoda Zalktis II, 109. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. acis stīvi ieple̦stas Purap. Kkt. 148. - Subst. stĩvums, die Steifheit, Steifigkeit U.; stīvuma zâles, Stärke, Kraftmehl U. Nebst li. styvas (bei Miežinis) aus mnd. stīf dass.

Avots: ME IV, 1077

II strē̦ga, = sastrē̦gums: vārdu strē̦gā (mit è̦ Jürg.) Zalktis I, 74.

Avots: ME IV, 1087

strinkšêt C., Ermes, Zögenhof, strinkšêt Golg., strinkšêt U., strinkšķêt Siuxt, Behnen, strinkšķêt Selsau, Saikava, strinkšķêt U., strinkstêt, -u, - ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Ton einer straff angezogenen Schnur od. Saite U., das Klingen der Violinsaiten beim Stimmen U., das Stimmen selbst U.; klirren; das pizzicato auf der Violine machen U.: stīgas strtnkš Celm. ze̦lta stīga kuoklē strinkst Juris Brasa 402. strinkš makšķere kâ stīga 108. aukliņa gandrīz strinkšēja viļņiem piesituoties, tik stipri viņa bij sastiepta Valdis Stabur. b. 62. strinkš zāģi JR. IV, 84. izkapts strinkšēšana Zalktis II, 135.

Avots: ME IV, 1090

strinkšinât, strinkšķinât,

1) fakt. zu strinkš(ķ)êt, klingen machen (von Saiten):
kuokli strinkšķināt A. v. J. 1899, S. 14. dzejnieki strinkšķina savu kuokļu stīgas Zalktis I, 153;

2) strinkšināt Wid., freqn. zu strinkšēt, klingen, klirren.

Avots: ME IV, 1090

stuldzums, = studzulms 2: jāņuoglāju ve̦cie stuldzumi Baltpurviņš Zalktis I, 114. Dürfte eher aus studzulms umgestellt, als mit mengl. stalke "Stengel, Stiel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) verwandt sein.

Avots: ME III, 1103

II svaĩdît Tr., svaîdît ² Bl., Salis, Wandsen, svaîdît Kl., Sessw., Golg., Schwanb., C., -u oder -ĩju, -ĩju, salben, schmieren Brasche: rati jāsvaida Manz. kas labi svaida, viegli brauc Br. sak. v. 1242. zābakus svaidīt (schmieren) Kaudz. R. svaĩdīt sviestu uz maizi Dunika. svaidīts ar zâlēm LP. II, 38 (ähnlich VI, 856). svaidāmas zāles U., Spezereien zum Salben. miesu svaidīja ar eļļu Konv. ² 1047. es, dieva svaidītais Zalktis II, 75. svaidītā (salbungsvoll) balsī Vēr. v. J. 1903, S. 47 und A. XX, 801. miera svaidīts nuogurums Vēr. II, 770. ziedu laiks, tu atkal nāc smaršām gaisu svaidīt Jaunības dzeja 33. Refl. -tiês, sich salben. Subst. svaidîšana, die Salbung Brasche, Vēr. II, 1074, Schmiererei Brasche. svaidĩjums, die (abgeschlossene) Salbung: saņē̦muši gara augstākuo svaidījumu Plūd. Llv. II, 245. svaidîtãjs, der Salbende, der Schmierer Brasche. Zunächst jedenfalls zu sviêsts "Butter", li. svíesti "schmieren" (s. Būga KSn. 1, 288 f.) und weiterhin vielleicht (nach Leskien Abl. 286 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 520) zu svīst "tagen", li. svidė´ti "glänzen" u. a.; oder (nebst sviêsts) vielmehr (vgl. zur Bed. z. B. afries. smîta "schmeissen, werfen": got. gasmeitan "schmieren") identisch mit svaidît I?

Avots: ME III, 1140, 1141

svaînene C., Schwanb., die Frau des Bruders; svainene, die Tochter der svaine Adolphi Gramm. 15 und nach Zalktis 1908, S. 160 auch die Tochter des Bruders der Frau.

Avots: ME III, 1141

svainē̦ns, der Sohn der svaine Adolphi Gramm. 15 und nach Zalktis 1908, S. 160 auch der Sohn des Bruders der Frau; svainē̦ni, die Kinder des Bruders resp. der Schwester der Frau U. ("nicht mehr gėbräuchlich").

Avots: ME III, 1141

švidris Sessw., eine lange, scharfe Eisenstange, mit der man nach gestohtenen Sachen im Heu oder Stroh sucht Grawendahl: balss tik skaudra, ka līda visam caur kâ ass švidris Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 32.

Avots: ME IV, 116

švĩka C., PS., Ahs. n. RKr. XVII, 57, Gr.-Sessau, = svīka, ein (eingeritzter) Streifen, eine Schramme Lennew., Mar., Trik. n. U.: ar kūju lai apve̦lkuot sev riņķī švīku Pas. III, 77. iedrīksnāt kaļķakmenī švīku A. v. J. 1899, S. 276. duošu (= sitīšu), kad vai švīkas būs re̦dzamas Gļiebava, ap muti asi iezīmējušās sāpīgas švīkas Zalktis No 3, S. 16. uguns švīkas šaudās Kurbads. gaismas švīka Alksnis-Zundulis. Ausser der unter svīka gegebenen etymologischen Vermutung könnte man noch an Entstehung aus *švītka (vgl. švītra) denken.

Avots: ME IV, 118

švĩkains Ahs. n. RKr. XVII, 57, C., Jürg., PS., mit (eingeritzten) Streifen versehen : š. stikls, galds. š. cilindrs Daugava v. J. 1928, S. 991. zaļgani švīkainiem aizkariem Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 18. le̦dus jau švīkains, -drīz izies Thorensberg. šuovakar ir švīkains gaiss Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 118