Paplašinātā meklēšana

‡ apas! apasat! apasatam! apasatu! Siuxt, Interj., = ã pas! I : apasatu! tik˙pat nedabũsi! Siuxt n. Fil. mat. 66. apas! kur nu esi! ebenda.

Avots: EH I, 72

‡ apasarâtiês (li. apsiãšaroti ) Für., in Tränen zerfliessen.

Avots: EH I, 72

apasaruôt, mit Tränen benetzen: apasaruotām acīm tā lūkuojās uz savas draudzenes Lautb.

Avots: ME I, 75

apasiņuôt, mit Blut bespritzen; refl. -tiês, sich mit Blut bespritzen.

Avots: ME I, 75

[čapas Korwenhof, Kohlblätter fürs Vieh.] (Ostle.)

Avots: ME I, 404

čapasti, das Eingeweide geschlachteter Haustiere, daraus Seife gekocht wird Mar. n. RKr. XV, 110, [A. - Schwanb.]: nuo cūkas tika daudz čapastu Skuja.

Avots: ME I, 404

drapans: drapana maize Mahlup (hier kann das zweite a aus e, entstanden sein).

Avots: EH I, 330

‡ dundurlapas, eine Pflanze.

Avots: EH I, 342

dze̦ltlapas, s. dze̦lta.

Avots: ME I, 542

gabanlapas, Äste od. junge Bäumchen, die unter die Heuhaufen gelegt werden, damit diese an einen bestimmten Ort zusammengeführt werden können Spr.

Avots: ME I, 580

guoteņlapas od. guoteņu lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68; Konv. ¹ 532.

Avots: ME I, 692

‡ izklapastît Dunika, mühsam herausgelangen machen: i. uotru nuo ķe̦zas. Refl. -tiês Dunika, mühsam herausgelangen: i. nuo ķe̦zas.

Avots: EH I, 455

‡ klapastêtiês Gramsden, Brasche Anl. 82, = klapatâtiês.

Avots: EH I, 610

‡ klapastît Ahswikken, Dunika, Gramsden, = klapatât. Refi. -tiês Dunika, = klapatâtiês.

Avots: EH I, 610

klapasts: auch Dunika, OB.

Avots: EH I, 610

klapasts Wain., Kalleten, = klapata; n. U. auch klapasta.

Avots: ME II, 214

‡ krapas Diet., alterlei Kram.

Avots: EH I, 642

kruõķ(u)lapas, Frauenmantel (alchemilla valgaris) Mag. IV, 2, 27. Zu kruoķe.

Avots: ME II, 294

kruõķ(u)lapas, Frauenmantel (alchemilla valgaris) Mag. IV, 2, 27. Zu kruoķe.

Avots: ME II, 294

‡ lẽdzekšlapas Seyershof, eine gewisse Waldpflanze.

Avots: EH I, 736

uôšlapas ² ,

1): auch AP. (hier dafür auch uôšlapiņas ² ); ‡

2) eine Art Pilze
(mit uô) Lubn.

Avots: EH II, 744

uôšlapas ² Gold., uošlapiņas Etn. III, 117, uošlapiņi Dond., (mit uô ) Mar., (mit uõ ) Stenden, eine Kartoffelart: uošlapiņi - kāda kartupeļu suga - iesarkanas krāsas, maziem raibumiem Mar. n. RKr. XV,142. uošlapiņi ir mazaudzēji rāceņi Sassm. uošlapiņiem lapas e̦suot kâ uosim Stenden.

Avots: ME IV, 423

‡ pamašlapas "Huflattichblätter" (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 154

‡ papasakatiês Salis, ein wenig, eine Zeitlang plaudern: papasakajas visi kuopā. Vgl. li. papasakoti "erzählen".

Avots: EH XIII, 162

‡ papasi Hofzumberge n. BielU., = papasu.

Avots: EH XIII, 162

papasu Kurl. n. U., papasus, wiederholt hintereinander, nacheinander: divi svētdienas papasus gājis uz baznīcu LA. lietus lija divi dienas papasu Grünh. divas dienas papasu bijām mežā Grünhof. [papasu (abwechselnd, hintereinander, aber nicht gleichartig) strādāt MSil. Vielleicht zur Präp. pa und le. pastars, wenn in papasu das s auf sk̑ (vgl. apers. pasā "nach") zurückgeht.]

Avots: ME III, 80

pupulapas, s. puplakši.

Avots: ME III, 415

ruõžlapas RKr. II, 80; Stockm., Fest. n. RKr. III, 71; Wid., ruõžlapis Karls., Pestilenzwurzel (tussilago petasites L.).

Avots: ME III, 587

‡ struôblapas ² Seyershof, eine gewisse Pflanze: s. aug birzīs, kur labāka zeme. izaug struobuos ar smalciņiem, baltiem ziediem.

Avots: EH II, 591

vãluodžlapas AP., tussilago farfara.

Avots: ME IV, 498

vãrlapas: auch Ramkau. "Huflattig" ME IV, 506 zu verbessem in "Huflattich".

Avots: EH II, 763

vãrlapas Drosth., Huflattig (tussilago farfara) L., U., Mag. IV, 2, 89; RKr. III, 73. Wohl aus *vārn - lapas.

Avots: ME IV, 506

zapas "altes, zerrissenes Schuhzeug" N.Bartau.

Avots: ME IV, 690

‡ àizbraũcît, wiederholt streichend, streifend, abstreifend hinter etw. geraten lassen oder entfernen: a. lapas aiz kastes. a. piedurkni aiz e̦lkuona. a. matus aiz ausīm. a. smiltis pruojām.

Avots: EH I, 11

‡ àizburnît, ein wenig zerknillen, zerknittern: burtnīcai dažas dapas aizburnītas Vīt.

Avots: EH I, 13

‡ àizčabêt, raschelnd, schwatzend fort-, hingehen: ezis aizčabēja pruom Dunika. vecenes aizčabēja Lems. Refl. -tiês, aufrascheln: mežā lapas aizčabējās.

Avots: EH I, 14

‡ àizdzelˆtêt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27

‡ àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.

Avots: EH I, 36

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45

‡ àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit aũ ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59

àizvir̃pinât, tr., herumdrehend wegwehen: ziemelis aizvirpina nuodzeltējušas lapas tāļu pruom Laps.

Avots: ME I, 60

‡ apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72

‡ apašņuôt, = apasinu%C3%B4t">apasinuôt: ar apašņuotu galvu Pas. III, 430.

Avots: EH I, 72

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas; ‡

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74

‡ apbricêt, auffressen Salisb.: a. krūmiem visas lapas.

Avots: EH I, 74

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74

apčabinât, tr., raschelnd beträufeln: un (lietus) lapas apčabina Duomas II, 648.

Avots: ME I, 80

‡ apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi ² Siuxt.

Avots: EH I, 79

‡ aplāsuôt,

1) betauen, beschwitzen:
luoga rūtis aplāsuojušas AP., Jürg.;

2) sich mit Pünktchen, Flecken bedecleen:
kuokiem lapas aplàsuojušas Trik.

Avots: EH I, 98

aple̦duôt, intr., sich mit Eis bedecken: lapas sāka aple̦duot JR. IV. 140.

Avots: ME I, 100

‡ aplēpt, erschlaffen: lapas nuo karstuma aplē̦pušas Warkl.

Avots: EH I, 98

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110

‡ appurinât Spr., Warkl., appurinêt Warkl., ringsum abschütteln: a. kuokiem augļus, lapas. Refl. -tiês Warkl., sich beschütten: a. ar sniegu.

Avots: EH I, 107

apraûstît, tr., hin und wieder abreissen: lapas Spr.

Avots: ME I, 114

apšķibît: ringsum abbrechen, abreissen Bers.: a. zarus, lapas; (eine ganze Anzahlvon Objekten) abpflücken Ewers, Frauenb.: a. augļus, pākstis.

Avots: EH I, 119

apšķir̃t [li. apskìrti], umwenden: apšķiŗuot čaukst lapas Duomas I, 1061.

Avots: ME I, 129

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

‡ atklapatâtiês Rutzau, = ‡ apast%C3%AEti%C3%AAs">atkrapastîtiês.

Avots: EH I, 148

atlipinât, loslösen: salipušās lapas. Fact. von atlipt, intr., sich loslösen, loskleben.

Avots: ME I, 173

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180

‡ atšķīt, abpflücken, abblatten: a. lapas, zarus.

Avots: EH I, 174

atvilˆgt C., feucht, weich werden: grāmatām atvilga lapas MWM. VIII, 866. cietā seja atvilga VIII, 498. izkaltušās vārpas nuo mitruma atvilgušas RA. [kaudze tā kā atvilgst A. Up.

Avots: ME I, 210

‡ atvīst, welkend sich absonderu Saikava: kuokam lapas pa daļai atvītušas.

Avots: EH I, 181

I ave̦nragi, Schlangenkraut (Calla palustris L.), auch guoteņlapas, liepenes genannt RKr. II, 68; Konv. ^{1. 2.}

Avots: ME I, 232

baîls, gew. baiļš (li. bailùs "furchtsam"), furchtsam, ängstlich, scheu: Sprw. bails od. baiļš pats nuo savas ē̦nas mūk. baiļš kumeļš BW. 9699; baiļa mana līgaviņa 19621. tas iedveš mīlestību baiļās krūtīs Lautb. Adv. baiļi, baili furchtsam, auch - furchtbar: lapas baiļi čab Saul. druoši bridu šauru upi, baili bridu Daugaviņu BW. 30960. vairs pē̦rkons nerūc baiļi Essenberg. (viņai baiļi kļūst, wird Bange Druva III, 717.

Avots: ME I, 251

bal˜gans, weisslich: balganas lapas. es papriekšu, es papriekšu ar balganu kumeliņu BW. 18295. [Zu balts; zum g: vgl. la fulgor und al. bhárgaḥ "Glanz".]

Avots: ME I, 253

baluôt [li. baluoti "blass werden" Niemi 1100],

1) tr., = balinât, bleichen:
dzīpariņus BW. 7121. liec, māmiņa, pūriņā nebaluotus linu kre̦klus 16541;

2) intr., bleichen, falb werden:
jau lapas baluoja MWM. III, 755. Refl. -ties, 1) gehörig bleichen, der bleichenden Wirkung der Sonne ausgesetzt sein: balti lini baluojās ezeriņa maliņā BW. 6852;

2) sich weiss, rein machen od. derartig werden:
Jāņa nakti ze̦lta rasa, tad aitiņas baluojās BW. 32455, 3.

Avots: ME I, 260

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

‡ bē̦rzpuodiņš Dond. "apas%20puo%C4%B7is">bērzlapas puoķis". In Lubn. dafür bē̦rzlapu puôdiņš.

Avots: EH I, 217

bezkràsaîns, farblos: dze̦lte̦nās lapas paliek bezkrāsainas Vēr. I, 1486. viss bij savītis, sakaltis, bezkrāsains Smilga.

Avots: ME I, 284

bezsulu lapas, saftlose Blätter JK. VII, 80.

Avots: ME I, 286

bìezmizis, der Dickrindige, Epith. der Eiche: uozuoliņš, biezmizītis, lē̦ni lapas darināja BW. 13220.

Avots: ME I, 306

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

blànêt ² Warkhof, fahl werden: lapas sāk blānēt.]

Avots: ME I, 311

[braũcinât,

1) = vizināt Angern, Karls., (hier mit aû ²⁾ Ruj.;

2) br. zirgu C., mit einem Pferde fahren (lassen), um ihm die nötige Bewegung zu verschaffen;

3) abstreifen:
lapas Ruj.]

Avots: ME I, 325

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

bràukt,

1): b. lapas Zvirgzdine, (mit aũ) Rutzau, braũkt ar ruoku pa galdu Kal.; ‡

4) "jāt" Pilskalne. Subst. brâukums, ‡

3) ein Ruck:
ar vienu braukumu izvest Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 238

bre̦ks, entbehrlich, nichtswürdig St.: alkšņu lapas . . . par bre̦kām turētas Lange Latv. Ārste 72.

Avots: EH I, 240

‡ brūksnêt (Neolngismus?), = svītrât, streichen: daža (lapas) puse tukša, daža brūksnē̦ta Kronvalda vēstules 177. Vgl. li. brūkšnis "Strich".

Avots: EH I, 246

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. ² 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis ^2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350

čakât,

1): č. cauru zuobu PV.; ‡

2) (leichthin, oberflächlich
PV.) mit dem Hackeisen hacken: č. lapas AP. nečakā pa virsu! grūd cauri līdz dibinam! PV.

Avots: EH I, 283

I čams,

1) der Büschel, die Traube:
skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53; jāņuogu, brūkleņu čami Druw.;

2) = riekstu ķe̦kars Kalzenau, [Praulen, Fehteln;

3) der Schädel:
dabūsi par čamu Dond.];

4) ein Stobben mit Schösslingen, neuem Wuchs, namentlich im Sumpf
Nerft;

[5) ein Bienenschwarm
Kreuzb.];

6) fig., ein Dunkelmann, ein Spitzbube
Nerft.

Avots: ME I, 403

čar̃kstêt, -u, -ēju, knirschen, knistern, rascheln, rauschen, plärren, schwatzen: riteņi čarkst uz grants. lapas čarkstē̦damas iekrīt kūlā Elgasts. viņš čarkstuošā balsī iesāka Degl. žagata aizskries mežā čarkstē̦dama BW. 19229. [Nach U. auch: klappern (vom Storch).] Vgl. li. čarkšė´ti "звенѣть, хрустѣть".

Avots: ME I, 404, 405

čaũgans, čaugains Dond., Karls.,

1) locker Stomersee,
[Gr. - Sessau, Waldeg., Gr. - Autz, Neuenburg, Stuhrhof], mürbe, undicht: čaugana zeme; čaugans siens, sniegs;

2) locker, raschelnd:
zem kājām čab čauganas lapas Pav.;

3) weichlich, nicht stramm:
šī meita pa˙visam čaugana: līdz pieķer,as, līdz pie zemes Janš.; [dafür caugans Für.].

Avots: ME I, 405

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit aû ² Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406

čaũkstinât,

1) fact., rascheln. rauschen, knistern machen:
uozuols čaukst; kas uozuolu čaukstināja BW. 1270; vējiņš čaukstināja niedr,u asās lapas A. XXI, 47;

2) intr., rascheln, rauschen, knistern:
kas tur, vilks, čaukstināja smalku bē̦rzu birztiņā BW. 1270. es klausuos, kas mežā čaukstināja BW. 9672. Refl. -tiês, rascheln, rauschen, knistern: kāds pa krūmiem čaukstinās Etn. II, 64.

Avots: ME I, 406

ce̦gums: der Schopf - auch Stender Gramm. 182, Ruj.; "tā stāda daļa, apas">nuo kuras aug lapas" NB.: biešu, kāļu c.; se̦dlu c., der Sattelknopf Für.

Avots: EH I, 262

‡ celbedes, celbeži, apas">celˆbežlapas, der Wegerich Trik.

Avots: EH I, 263

červelêt, -ēju, tr., kräuseln (auch vom windbewegten Wasser Karls.), verwickeln, in Unordnung bringen: dzijas. Refl. -tiês, sich kräuseln, sich verwickeln: lapas červelējas.

Avots: ME I, 410

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. ² 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

čuõkars,

1): auch Frauenb., Grünh.; čuokarā ir visas lapas, kas savīst Grünh.

Avots: EH I, 299

čuokurains (unter čuokarains): čuõkarainas Lapas Iw. čuõkuraiņa vilna Siuxt.

Avots: EH I, 299

‡ čumuris, = čumurs: visas lapas burkāniem čumurī Linden. bites ... čumuruos vien gul Janš. Mežv. ļ. I, 239.

Avots: EH I, 295

I čupa, čups Mar. n. RKr. XVII, 138, čupiņš BW. 25623, auch wohl čupis St., U., der Haufe: pe̦lnu, žagaru č.; čupu čupām, haufenweise. lapas sabirušas čupu čupām; čupā, vienā čupā, auf od. in einem Haufen, zusammen: čūkas ē̦d mierīgi čupā. čupu cūkas, ein Kartenspiel (Haufenschweinchen).

Avots: ME I, 421

dadžaîns, mit Kletten, stechend: dadžaini ciņi; dadžainas lapas.

Avots: ME I, 429

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

drapes, auch drapas, Tropfen (Medizin). [Nebst estn. (t)ropid aus mnd. drape od. drope.]

Avots: ME I, 490

drebinât,

1) fact. zittern machen
(li. drẽbinti), zum Zittern bringen, schütteln: apšu lapa, vējiņš tevi drebināja BW. 8379. kam lapiņas drebināji? 11898. aukstums drebināja un stindzināja bezspēcīguos luocekļus Stari II, 328. pašas dre̦b apšu lapas, ne vējiņa drebināmas BW. 12208;

2) intr., zittern:
krūms drebināja lapām Apsk. I, 613;

3) in kleinem Trab laufen:
zirdziņš smalkiem rikšiem drebināja uz priekšu JR. IV, 33. Refl. -tiês, sich zittern machen, zittern: kūmiņš tīši drebinājās LP. VII, 98. rugāji vējā drebinās A. XX, 411.

Avots: ME I, 496

‡ dukam Sonnaxt, Wessen, du˙kam Saikava, Adv., ganz, vollständig: grāvis du˙kam izsusējis Saikava, grāmatai saplē̦stas dukam visas lapas Wessen. vistas dārzu dukam uzplē̦sušas Sonnaxt. - ni dukam, gar nicht, überhaupt nicht, auf keinen Fall Sonnaxt: skuolā n. d. neiet. - kad nuomeklēja kaut kā, tad nuosacīja: ne dukam nav, tas ir beigts Erlaa.

Avots: EH I, 340

dze̦lˆtât: auch AP., Auleja Kaltenbr., Ramkau: kļaviem lapas dze̦ltā AP.

Avots: EH I, 353

dzeltêt, -ēju od. (intr.) -u, -ēju,

1) intr., gelb werden
[dzelˆtêt PS., Nigr.]: bē̦rziem sāk lapas dzeltēt, dzeltēja (Var.: dze̦ltuoja) purvā bē̦rzi BW. 18768. juo dzeltēja (vainadziņš), juo valkāju 5822. jau bē̦rziem lapas dzelt 9298; dze̦ltuoši lauki A. XX, 118;

2) tr., dzeltêt, -ēju, gelb färben
L., Biel. I, 408.

Kļūdu labojums:
18768 = 13768

Avots: ME I, 542

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

gaļaîns, fleischig: gaļaina aste MWM. VIII, 75. gaļainas lapas Vēr. II, 415.

Avots: ME I, 598

gaŗkâtaîns, langstielig: gaŗkātainas lapas Konv. ² 1203.

Avots: ME I, 606

[gluminât Fest., = gludināt: vītuolam glumas lapas, kas tās glumas glumināja? BW. 29163, 4. Refl. - tiês, oberflächlich, nachlässig arbeiten Fest.]

Avots: ME I, 630

gnẽze, [gnèze ² Erlaa],

1) [gnẽze Nigr.], das Mark des Kohles, auch das der Burkane
Kand., Etn. III, 177, [Dond., Wandsen]: gnēze ir aķpuostu serde, kuo šķērējuot ārā griež Naud. kāļa vai kāpuosta virsdaļa, nuo kuŗas lapas sāk augt Etn. II, 81, Tals. A. XIII, 252;

2) der Kohlstengel:
apraust kāpuostiem zemi ap gnēzi;

3) eine winzige Frucht
Annenb.; ein mageres Schwein Trik.;

4) der Schnabel
Lubn. n. Etn. III, 1;

5) [gnèze ² Kl., Warkh.], der Hanenkamm
Kokn., Erlaa, Spr.: gailis ar sarkanu seksti jeb gnēzi Konv. ² 986.

Avots: ME I, 633

gram̃ba, ausgefahrene Unebenheit auf dem Wege, das Fahrgeleise, Wagengeleise: izbrauktas grambiņas pielīdzināt Stockm. juo mazāk pa tiem brauc, juo dziļākas viņu grambas A. XVI, 1061. uz mazajiem ceļiem starp grambām auga ce̦lmallapas Sudr. E. nuost griezās nuo grambām Aps. [Wohl zu grimt, gremdēt.]

Avots: ME I, 636

‡ grepstelêt (mit -b- geschrieben) Strods Par, vōrdn. 79 "?" Refl. -tiês, sich krollen, sich zusammenziehen Warkl.: dzija cieši sasprē̦sta, grepstelējas, saulē lapas grepstelējas.

Avots: EH I, 404

gŗût,

1): pēc salnas gŗūs visas lapas zemē Frauenb. gŗūstuotā (?) mēnesī ebenda.

Avots: EH I, 415

gur̃ds [Arrasch, gùrds ² Lis., Bers.], müde, matt: kauli gurdi A. XV, 360. nuoplīsušas vīzes gurdās kājās auni XI, 421. es kļuvis ve̦cs un nespēcīgs un gurds R. A. uz parka celiņiem vēl gurdas lapas bira MWM. VIII, 82. Zu gurt.

Avots: ME I, 683

iẽapaļš, rundich: galvas kausi ieapaļi Antrop. II, 58. lapas gare̦ni ieapaļas Etn. III, 6.

Avots: ME II, 1

iẽass, etwas, ein wenig scharf: lapas ieasiem galiem Konv. 1554.

Avots: ME II, 2

ìečaũkstinât,

1) aufrascheln, aufknistern lassen:
vējš iečaukstina salmus vai kuoka lapas Bers.;

2) "mit weichem od. raschelndem Schuhwerk hineingehen"
Lasd.: iečaukstināja pama˙zītēm;

3) etwas locker in ein Geschirr tun
Wend.; Kohl. ohne zu stampfen, ins Geschirr tun U.; Heu, Stroh und dergl. lose in einen Sack tun U.;

4) "viegli ieēst" Wend.

Avots: ME II, 7

ìegrìezt,

1): ie. (= ieskrūvēt) tapas Saikava. kas viņu iegrìezis tai vietā? AP., wer hat ihm zu dieser Stelle verholfen?
‡

6) (etwas Wertvolles und Gewichtiges) einhändigen
Seyershof: ìegriẽzis mātei desmit tūkstuošu. Refl. -tiês, ‡

4) sich hin und her drehend sich in etwas verwickeln
Auleja: zivs iegriezusies tīkla: ‡

5) sich zu bilden beginnen (von Kohlköpfen):
kāpuostiem iegriezušas (= radušās) galviņas Pas. XI, 381 (ähnlich: Linden in Kurl.). iegrìezies kâ kapuostgalviņa Ramkau (sagt man vom jem., der sich irgendwo gut - besonders materiell - eingelebt hat); ‡

6) man guovs bij iegriêzusēs ² tâ, ka nāca slaucama labā laika Siuxt, es hatte sich so getroffen, dass meine Kuh zu einer gelegenen Zeit milchend wurde.

Avots: EH I, 514

ìegriêzt, einschneiden, hineinschneiden, einen Schnitt anfangen: kad iegriež vai iecē̦rt kādā luoceklī Etn. II, 135. ar... rungu, kuŗai iegriezti deviņi riņķi RKr. VIII, 1. maizes kukuli iegriezt, anschneiden Etn. I, 87. Refl. - tiês,

1) hineinschneiden:
viņa balss ma[n sirdī iegriezās kâ nazis MWM. XI, 193;

[2) unvorsätzlich eingeschnitten werden
(mit dem Agens im Dativ): man iegriezās pirkstā, es passiert mir, das ich unvorsätzlich (ohne es selbst zu wollen) mir in den Finger einschnitt];

3) aufschreien (vom Ruf der Schnarrwachset):
pa reizei grieze iegriežas Vēr. I, 1095. Subst. ìegriêzums, der Schnitt, Einschnitt, Ausschnitt: iegriezumam uzliek suņu kumeļu lapas un apsien Etn. IV, 117. kakla iegriezums, apšūts zilu... apšuvi Etn. IV, 109.

Avots: ME II, 19

ìelapuôt,

1): auch Laidsen, Saikava; ‡

2) "Blätter einsammeln"
Frauenb.: vasarā vajaga ie. apšu lapas aitu barībai; ‡

3) durchprügeln
NB: gans ielapuoja suni par nepaklausību.

Avots: EH I, 526

[ìerùdans ² (erschlossen aus ostle. ìreudrnc Warkh.), = ieruds: ierūdanas lapas.]

Avots: ME II, 59

iẽzaļš, [iêzaļš ² Salis], etwas grün, grünlich: iezaļas lapas.

Avots: ME II, 90

izbakstît, tr.,

1) ausstechen:
acis;

2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;

3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;

4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.

Avots: ME I, 715

[izblinêt, "verwittern": kuoku lapa, kas ilgi zemē gulē̦dama pārvē̦rtusies zemes krāsā, bet tuomē̦r vēl izskatās pēc lapas, ir izblinējusi Ruhental.]

Avots: ME I, 717

izdarinât, 2): ausschneiden (?): muļķītis izdarina jiem nuo mugaru pa sluoksnei Pas. VI, 362 (ähnlich VII, 294; XI, 57); ausbrechen (tr.): i. kapuostus, die untauglichen Kohlblätter ausbrechen AP. i. ve̦cās kāpuostu lapas luopiem Warkl.; ‡

6) bessern, korrigieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: tās vietas, kur kas misējies, i. (unter "corrigieren"). In den Belegen aus Lettg, könnte das -a- hier auch ein altes e, vertreten, vgl. ‡ II izderinât.

Avots: EH I, 441

izgludinât, tr., ausglätten, ausfalten: drēbes, grāmatai lapas. [Refl. - tiês, zur Genüge glätten.]

Avots: ME I, 738

[izglũnêtiês, tr., ausglätten, ausfalten: drēbes, grāmatai lapas. [Refl. - tiês, zur Genüge glätten.]

Avots: ME I, 738

[izjuõmuôt, auskerben: i. kuoku Schujen, SErben, Drobbusch u. a.;] izjuomuots, ausgebuchtet, buchtig: izjuomuotas lapas Konv. ² 2409. [upei izjuomuoti krasti; izjuomuota sedzene Kurs., Tadaiken.]

Avots: ME I, 746

izkrùokât ² [Kr.], tr., entfalten, Falten bilden: kre̦klu svārkus; izkruokāts, faltig: izkruokātas lapas Latv.

Avots: ME I, 755

izlapuôt, Blätter treiben: neduod, dieviņ, bērziņam elkšņa lapas izlapuot BW. 10390.

Avots: ME I, 762

izlē̦vuruôt, lappig, gelappt machen: lapas lielas, izlē̦vuruotas Konv. ² 3141.

Avots: ME I, 764

izplaûkt (išpláukti), intr.,

1) aus schlagen, in Ähren schiessen, aufblühen
kuoki jau izplaukuši. lapas jau pilnīgi izplaukušas MWM. VIII, 288. mieži, rudzi izplaukuši. vēl nav griķi izauguši. jau ziediņi izplaukši BW. 15733. es gaidīju izplaukstuot (puķi) 15862;

2) fig., hervorspriessen, erblühen:
viņu sirdīs viegli un dabiski izplaukst mīlestība Kronw. [bei Glück auch reflexiv: priecājies, tu neauglīgā,... izplauksties! Galat. 4, 27.]

Avots: ME I, 781

izpũdêt, izpũdinât, tr., ausfaulen lassen, faulen machen: zemi vajag labi izpūdināt. lapas tur izpūdēs pļavu pa˙visam RSk. I, 82. sniegs izpūdējis labību.

Avots: ME I, 787

izrùobît, izrùobuôt, tr., auskerben, aushöhlen, auszahlen, auszacken: izruobu duobumu lielāku LP. V, 342. izruobījis caurumu VI, 1064. nuo apses kluča izruobīju (Ansīti) BW. 20161, 1. izruobījām nuo siera vidus ve̦se̦lu kumeļu LP. III, 100. apkakle izruobuota, caurumaina A. XX, 474. izruobuotas kalnu galuotnes A. XX, 860. izruobuotas lapas.

Avots: ME I, 794

izskats,

1) das Aussehen, die äussere Gestalt:
viņa izskats bijis ļuoti dīvaiņš; drīz savilcies ē̦kas izskatā, drīz cilvē̦ka LP. I, 176. brāļi bijuši vienādā izskatā VI, 728. liepa apvilka zaļuo zīža deķi, izauzdama savas lapas siržu izskatā I, 172;

2) die Aussicht:
izskats nuo šejienes atveŗas vis+jaukāki iekrustis pa Lielupi Lautb. S. izskata.

Avots: ME I, 798

‡ II izšķibêt "=izšķibît 2" Smilten; "izlauzt (dārzājiem lapas)" AP.: puika izšķibējis (= izraustījis?) visus kāļus nuo kāpuostu duobes PS.

Avots: EH I, 485

[izskurinât,

1) klopfend ausschütteln,
izpurināt: izsk. maisus;

2) durchblättern:
izsk. grāmatai visas lapas Warkh.]

Avots: ME I, 799

izvir̃gât: auch C., (mit ir̂ ) Meselau, (mit ir ) Grawendahl, N.-Peb.: i. matus Prl. i. lapas nuo grāmatas Tirs.

Avots: EH I, 496

jàukums, die Mischung, das Gemisch: Miķeļa vakarā saimnieks iet pa māju apkārt ar šķīvi, uz kuŗa knipluoki, sāls, krūkļu lapas, pe̦lni, un kaisa nuo šī jàukuma pie katra sliekšņa Tr. IV, 644. Zu jàukt.

Avots: ME II, 99

juõ,

2)

a): gaŗa juõ gaŗa Dunika. juõ agri Perkunen;

b): tās lapas, kas aizpē̦rn, juo aizpē̦rn un juo juo aizpē̦rn (d. h. vor 4 Jahren)
nuobira Janš. Mežv. ļ. 1, 59. ne citu vasar, ne arī aizcitu vai juo aizcitu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 113;

d): lai nu juo, wenn auch
(aus einem handschr. Vokabular);

4): juo˙diên ² (mit jedem Tag)
palieku nespēcīgāks Stenden. substan- ME. II, 124a, Zeile 22 v. u. durch "kompara-" zu ersetzen.

Avots: EH I, 570

kapa [kapà "Schock"],

1) das Schock:
2 kapas naglu;

2) auch
kape, ein Mass: vienai pūrvietai 25 kapes C., Aps., Smilt.;

3) ein kleines Mass Smilt.; die Metze in der Mühle U.:
[paņem kapiņu, aizej uz klēti un iegrāb miltus Alt - Ottenhof. Bed. 2 (vgl. kapp "der vierte Teil eines Külmits", kapa - mā "1\25 Lofstelle") dürfte aus der Bed. 3 entstanden sein, und kapa 3 stammt wohl aus dem Germanischen (vgl. schwed. kappe "Metze" und mnd. koppe bei Schiller u. Lübben III, 46); kapa I aber dürfte nebst kapá aus slav. kopá "Schock" (wozu Berneker Wrtb. I, 562; anders Walde Wrtb. ² 128 und Reichelt KZ. XLVI, 339) stammen].

Avots: ME II, 157

kapaîmi Mar. n. RKr. XV, 118, = kapãjumi, kleingehackte Blätter zum Schweinefutter: kāpuostu, kāļu, burkānu, kaprtupeļu u. c. lapas sakapā un aplej ar samazgām, dažreiz piejauc miltus un baŗuo cūkas ar šiem kapājumiem Bers., Laud., Druw., A. XVII, 186.

Avots: ME II, 157

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

kâts (li. kótas [plur. kotaĩ]),

1) der Stiel:
āmura, cirvja, grābekļa, izkapts, sluotas kāts, Hammer -, Beil -, Harken -, Sensen -, Besenstiel. kad cirvja kātam lapas plauks, von einem unmöglichen Fall gesagt. makšķeres ķats, das Pfeifenrohr; zeķes kāts, der das Bein umschliessende Teil des Strumpfes: piedarīju zeķīti pie ve̦ca kāta BW. 22138;

2) fam., kāts, der Fuss in der Redensart:
drāzt, laist, likt kātus vaļā, sich auf die Beine machen: laidis kātus vaļā un e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 62;

[3) kātiņš, ein Teil des Handschuhs
("nuo me̦tuma līdz īkšķim") RKr. XVII, 32. - Zu kãja "Fuss"?].

Avots: ME II, 205

ķe̦buraîns, ķe̦buraîns, ästig, knorrig: ķeburains kuoks [Dunika, Nigr., Kalleten, Ruj.] ; ķē̦buraini kāpuosti, kam lapas uz visām pusēm, galviņas negriežas Gr. - Sessau ; ķē̦burains rācenītis BW. 2974, eine Rübe mit rauher Rinde Mag. XX, 3, 207. iestādīju smuku rutku, tas izauga ķē̦burains BW. 21423. ķē̦burains (kritzelig) ruokraksts Purap. [ķē̦burains ("zariņiem izadīts") cimdu raksts Bauske. briežiem ir ķē̦buraini ragi Fr. Mekons Münschh. 17].

Avots: ME II, 358, 359

ķìkste ^2,

1) wilder Apfelbaum; auch die Frucht dieses Baumes;

2) kāda puķe uz lauka, kuŗai lapas čīkst, ja viņu burza pa pirkstiem Mar. n. RKr. XV, 122. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-.]

Avots: ME II, 388

klaîda (li. klaidà, acc. klaĩdą "der Irrtum", kláida "блудяга, шатун"),

1) die Irre, [der Irrtum, Fehler]:
jūk dzīve klaidā Rainis. [tas ir liels... sarežģīts darbs, uz bez klaidām tuo veikt gan˙drīz nav iespējams Latgalītis No 1.] klaidu klaidām, durcheinander, verwirrt: vējš iznē̦sāja lapas klaidu klaidām pa rugāju;

2) klaida, der Herumtreiber:
putnu suns palicis klaida Dond. tas sadevies ar nerīšu un klaidu Adam.

Avots: ME II, 208

klaũkstêt, klaũkšķêt, klaũkšêt C., - u, - ẽju, intr.,

1) hell tönen, poltern, klappern:
zābaki klaukst Jan. [tupelēm klaukstuot un klabuot gāja Janš. Bārenīte 3.] viņš kala, ka klaukstēja vien Kand. te uz vienu reizi viens sācis tēst, urbt un dzīt tapas, ka klaukšķ vien LP. IV, 234. suoļi klaukšķēja istabas smagajā klusumā Vēr. I, 897;

2) schwatzen, schwadronieren:
kuo nu klaukšķi kâ suns mēnesnīcā Naud. Vgl. klaudzēt.

Avots: ME II, 215

‡ *kle̦vs, = kļavs: kļeviņam platas lapas BW. 12304, 8 var. (aus Selb.).

Avots: EH I, 625

‡ knapât, -āju,

1) hacken, zerkleinern
Laud.: k. lapas;

2) picken
Gr.-Buschh.: vista knapā; mit kleinen Bissen, pickend essen Lubn., Mar. Aus nd. knappen "mit den Zähnen Nüsse aufknacken; Speise zu sich nehmen, essen"? S. Sehwers Unters. 53.

Avots: EH I, 627

kuôdît [C., Lis., Jürg., Kl., Arrasch, kuõdît Līn., Tr., kuôdît ² Bauske], -u, -ĩju,

1) wiederholt beissen:
kuŗa meita bāliņuos, staigā lūpas kuodīdama BW. 862. teci, kumeliņ, liepu lapas kuodīdams BW. 14008, 5 var. (zirgs) iet... iemauktiņus kuodīdams 29867;

2) intr., strenge ansagen, einschärfen
U.;

[3) beizen:
dzijas Bers.;

4) kuôdît ^2, härten:
cirvi Ruj.].

Avots: ME II, 341

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349

‡ krĩčis Grob., eine gewisse Pflanze: krīčim lapas kâ būkai, bet dze̦luoni; balti ziediņi, sarkanas uogas.

Avots: EH I, 657

kriñģelĩtis Ahs., kriñģelĩte, auch kriñģelene, die Ringelblume (calendula officinalis): burkānu lapas un kriņģelīšus duod guovīm, kad tās nāk slaucamas Etn. II, 147. [Nebst li. kringelis und estn. (k)riṅṅel aus mnd. kringel.]

Avots: ME II, 280

kùndziņš,

3): boletus rufus Schlampen; "bē̦rzlapju pasuga" Lubn.; "lēpju lapas zieds" Salis; baltie kundziņi AP., eine Moosart;
‡

5) mušu k. Linden in Kurl., ein gewisser Käfer, der Fliegen fängt;
‡

6) eine dickere Stelle
(mit un̂ ² ) Dunika: dzijā k. pie kundziņa.

Avots: EH I, 675

kupls (li. kuplus "dicht"),

1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;

2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;

3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;

4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;

5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 318

lādzeknis, lādzeksnis, eine Art Pflanzen: lādzekņu lapas A. XX, 647; tur bija lieli un re̦ti kuoki, zem viņiem ladzekšņi XVII, 291. Vgl. lẽdzêksne.

Avots: ME II, 436

laiksne [Liewenhof], laiksnis [Skaista], N. - Peb.], die See -, Teichrose (nymphaea nuphar) Lub., Druw.: e̦ze̦ruos un upēs baltas un dze̦ltānas puķes - laiksnes Druw., Wid. bālgana gaisma... kâ skautin skāvās ap niedrēm un laiksnēm A. XI, 21. un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laikšņu lapas un starp tām balti ziedi Poruk, AP. [Mit laiksn - aus * laiksn. -; nebst laiska I, laišķi zu li. laĩšķas, slav. listъ "Blatt", apr. lāiskas "Buch". Vgl. dazu Petersson Ar. und arm. Stud. 91.]

Avots: ME II, 407

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo ² Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410

II laiška [mit hochle. šk aus šķ? oder ein Lituanismus?], laišķu od. laĩšu lapa, gew. der PL., auch laišķi RKr. III, 130,

1) baltās laîšķu [C.] lapas, die Seerose (nymphaea)
Kav., RKr. II, 74; dze̦lte̦nās laišku lapas, die Teichrose (nuphar) Kav., Rkr. II, 74. jāsien pie pieres baltvēderes, laišķu lapas Etn. IV, 52. ja galva sāp, tad jāpiesien dadžu lapas vai arī lēpju lapas (laišku lapas [aus Odensee]) Etn. II, 135. te auga laiškas un ūdens aglītes Apsk. I, 613; 2) laĩšķi, der Lauch Nigr.: [izskriešu dārzā saplūkt laišķus Janš. Dzimtene ² I, 281. - S. laiksne].

Avots: ME II, 413, 414

laižņu (auch BW. 34367), laižu lapas, = laišķu lapas: baltajām laižņu lapām ir sē̦klas, kas pe̦ld pa virsu Konv. ² 1391. tâ sacīja laižu lapa, uz ūdeņa gulē̦dama BW. 4304 dīķī aug laižu lapas RA.

Avots: ME II, 415

[lakauši Nötk., eine Art Wasserpflanzen (augļi gļuotaini un līdzīgi kalmju čukuriņiem, sirds veida lapas biezas, stublājs - stingrs, gaļains; pavasarī, kad nav vēl citu zāļu, lakaušus sagrūstus duod sivē̦niem).]

Avots: ME II, 415

lapa: Demin. lapīte BW. 18481, 2 var.,

1): aizmukt lapas, das Hasenpanier ergreifen
Sonnaxt; sèjas l. Ramkau, geum rivale; tûkšņa ² lapas Seyershof, gewisse Pflanzen; uošu l. Siuxt, uoša lapiņa Spiess, = uôšlapa: lieluo rāceņu starpā iejaucies dažs uošu lapa Siuxt;

3): (Aste unter Heuhaufen)
auch Kegeln n. Fil. mat. 186, Heidenfeld, Saikava, Seyershof, Wolm. lapu lietus - auch Stenden. lapu plūdi Postenden, Stenden, eine Uberschwemmung als Folge des lapu lietus; ‡

5) lapiņa, eine kleine Wabe
BielU.: bites jau trīs lapiņas iešuvušas.

Avots: EH I, 720

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. ¹ 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. ¹ 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421

[lēdzēkne Nerft, Schwitten], lẽdzêksne C., [lẽdzeksnis N. - Peb., [lèdzekšņu ² lapas Lös.], lēdzēkste, [lēdžekste Etn. IV, 130], lēdzêksts, - s Lub., [lèdzèksts ^2, - s Bers., lēdzēkstis Sehren, lẽdziêkša PS.], lēdzirksnis, [lēdzirkne (s) Morizberg], lēdzirknīte BW. 32392, gew. Pl., auch [lēdzirkstes Bres.], lẽdzer̂kstis (nom. pl.), lēdzer̂kstes Mar., lêdzer̂knes ² Treiden], lẽdziêksnes Ramk., Kohlkratzdistel (cirsium oleraceum) RKr. II, 69; [lēdzirksni U. (man beachte den Anklang an vīdirkšņi!), Wiesenkohl (cnicus oleraceus). Vielleicht sind dieselben Pflanzen lẽdakš [a] Dond. und lẽ̦durkšni in Westkurl. - Zu li. lė´gersa" girios žolė, kiaulių̄ labai ėdama" bei Būga KSn. I, 1, lėgėstos "Hundegersch".]

Avots: ME II, 456

I lẽ̦pa, [lê̦pa Kr.], ļē̦pa Peņģ.,

1) [lè̦pa ² Mar., ļē̦pa Alswig], die Pfote [Infl. n. U.]: čuči, guli, lāča bē̦rns, platajām lēpiņā! BW. 2105, 5 [aus Mar.];

2) [lẽ̦pa Bl.], Huflattich (tussilago farfara) Mag. IV, 2, 89; baltās lē̦pas, Seerose (nymphaea); dze̦lte̦nās lē̦pas, [lẽ̦pu lapas Arrasch, Ruj.], Teichrose (nuphar) RKr. II, 74. baltās lē̦pas un dze̦lte̦nās lē̦pas duod guovīm, kad viņām slikts, sūklains piens Etn. II, 163; mazās lē̦pas, Froschbiss (hydrocharis morsus) RKr. II, 72; mazā ūdens lē̦pa, Laichkraut (potamogeton natans) Mag. IV, 2, 28. Zu lēpe.

Avots: ME II, 461

lẽpe: auch (Seeröse) Trik.; lauku lẽpe Frauenb., eine gewisse Pflanze; lẽpju lapas - auch BW. 11172, Dunika (eine gewisse Pflanze), Pussen (Seerose).

Avots: EH I, 738

lẽpe (li. lė´pė "Seerose"), gew. Pl. lẽpes, lẽpju lapas [Dond., PS.], der Huflattich; baltās, dze̦lte̦nās, mazās lēpes, See - od. Teichrosen, s. lē̦pa I; kazu lēpe, Teufels - Abbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; III, 58. [Nebst lē̦pa I zu ļe̦pa I (s. dies); neben diesem lēp -: lep - auch ein sinnverwandtes lāp - in le. lāpa II und lâpsta (s. diese).]

Avots: ME II, 461

‡ lêpt, -stu, -u Bērzgale, welken: karstumā lapas lē̦pst.

Avots: EH I, 738

lè̦ve̦raîns, lè̦varaîns,

1) zerlumpt, abgelumpt:
lè̦varains karuodziņa nesējiņš BW. 18571; lē̦ve̦raini lindraki Druva II, 530;

2) gelappt:
lē̦ve̦rainas jeb pirkstainas lapas Konv. ² 1689;

3) "?": šī (krūze) bāla, lē̦ve̦raina, tieva Druva I, 135.

Avots: ME II, 464

[liepas (?) St. "Huflattich"; vielleicht in lē̦pas zu korrigieren. Doch wird auch aus Sessw. ein liepu lapas"lē̦pu lapas" mitgeteilt.]

Avots: ME II, 504

II lĩgans,

1) = līdze̦ns, eben, gleichmässig [Siuxt n. U.]: līgana ieleja Kleinb.; lĩgana zeme [Walgalen], Kand. [Ilze rāda uz savām līganām ruokām: vai nav jaukas līkstis? Leijerk. I, 269. atkal atbalss birzē, ilga, līgana 118.] balti kuoki, zaļas lapas, nav līgani nuoauguši BW. 30681, 1;

2) gleich:
nav visiem garša taču līgana Lautb. pirmā svē̦tku dienā ciemnieki devās uz baznīcu līganā rindā A. XV, 190.

Avots: ME II, 483

I lipinât (li. lipìnti), tr., fakt. zu lipt, kleben machen, (trans.) kleben: lipinājām pārplīsušuo rūti A. XX, 268. Refl. -tiês,

1) flattern:
vis˙apkārt apšu lapas starp eglēm spuoži zaļas maz˙lietu lipinājās MWM. VIII, 414;

2) [kleine Schritte machend, behutsam gehen:
viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobriedušuo ceļmali Janš. Dzimtene V, 281.] aitas, gar žuogmalu lipinādamās ... Janš. [Bārenīte 5];

3) "?": pie debesīm lipinājās kâ zilas uguntiņas neskaitāmas zvaigznes Jauns. Druva III, 49.

Avots: ME II, 473

lipnîgs,

1 ): tik lipnīga (freundlieh?)
Janš. Līgava II, 325; ‡

2) = lipîgs 1: l. māls Warkl. jaunai kļavai lipnīgas lapas Stenden; kāds tas l. ("gandrīz tik˙pat kâ lipīgs") pie meitām! Leitāns.

Avots: EH I, 744

lipt,

1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;

2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;

3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;

4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;

[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. ² 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II ^2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. ² 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]

Avots: ME II, 474, 475

‡ ļipt Stenden, = lipt 1: lapas ļīp pie kājām.

Avots: EH I, 773

lipu,

1) s. lapu;

2) in imperativischer Bedeutung von lipt, klebe an:
lipu, lipu, liepu lapas pie manām ruociņām! BW. 10199.

Avots: ME II, 475

ļukt, [ļùku Wolmarshof, Ruj., Bers., Wandsen, Lautb., Dond. od.] ļukstu, ļuku, intr., schlaffherabhängen [Wessen]: sunim ausis ļukst uz zemi Mar. [lapas puķei sak ļukt Dond.) cukām ļukušas (gew.: nuoļukušas) ausis Karls. [(sunītis) ļukušām austiņām Pas. I, 177. Vgl. ļuks, luka, lukt, lukns].

Avots: ME II, 542

‡ ļur̂pt Warkl. "welken": lapas sāk ļ.

Avots: EH I, 775

madarât, -ãju, madaruôt, auch madarêt, -ẽju, intr.,

1) Krapp, Labkraut sammeln;
eita, meitas, madaruot! BW. 7126;

2) mit Krapp färben:
dzīparuot, madaruot (Var.: madarêt, madarāt RKr. VII, 33), negulēt tai mātei! BW. 1989. meitas paņē̦mušas līdza madaruotas uolas Janš.;

3) ausnähen, sticken
Ar., verzieren, schmücken: šuvu, šuvu, varažāju (Var.: madarēju, knipelēju) BW. 7194. šuodien mani tautas veda dzīparuotu, madaruatu (Var.: maranuotu) 18263. es vakar nuozapirku madaruotu (Var.: madarainu, made̦rē̦tu) kumeliņu; še nevaid meitiņām madaruota vainadziņa 29741. madaruošana - tik daudz kâ vilnaiņu, kre̦klu u. c. izrakstīšana sikiem, marguotiem, zvaigžņuotiem rakstiem, kādi ir madaru ziedi un lapas Konv. ² 2561.

Avots: ME II, 547

màišums: loc. maĩšumā, Adv., durcheinander, gemischt, dazwischen Seyershof: lapas un e̦buoliņš m. tāda gaŗa zâle, skuost[a]s m., pa ciņiem aug. lustes liniem m. spilte̦na spalva ir brūna m. un balta.

Avots: EH I, 778

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

‡ miela, = mieles (?): vai gaidiet mielas (Var.: mieļu, mucas) tapas aiz ce̦pures aizspraužuot? BW. 26122 var. Vgl. miêlas ² unter mìeles.

Avots: EH I, 824

mîklenes C., Schellbeeren Buschhof, [Baltinov, Kārsava, Malta], crataegus Konv. ² 553, Maulbeeren ("schmecken nach Teig" St.), wilde Korinthen, ribes alpinum U.: mîklenei ² lapas un uogas ir gan˙dri˙z kâ sarkanajai jānuogai Kursiten, [Kalnazeem, Sessw., Fehsen; nach MSil. und in Kandau und Jürg. gleichbed. mit miltenes od. vistenes].

Avots: ME II, 641

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

mirguļuôt,

1) flimmern, leuchten:
ielejā pilsē̦tas ugunis vãji mirguļuoja Balss. gar krastu mirguļuo nakts nuometnes ugunis Druva I, 221. viņa skats mirguļuoja nuo dedzības Balss. asaras ritēja mirguļuodamas. lapas trīsēja un mirguļuoja Vēr.;

[2) mir̂guļuôt Domopol, = mirguot 3].

Avots: ME II, 632, 633

I mîte,

1) mîtne Peb., das Fesselgelenk, das Gelenk
Linden, Siuxt; oft so ein Plur. mîtis, mîti: mītīs (luocītavās) kauli turas kuopā Spriņģis. pirkstu mītiem un luocītavām nuoknakšuot, (ruokas) atkal atrāvās Duomas III, 545. [visas mîtes ² sāp Lautb., Bauske]. tube̦rkulōze ieme̦tas mītīs jeb luocītavās Strauzt., Konv. ² 2538; nach LD. mītis [nom. pl.?], der Rückenknochen, das Kreuz, der Knorpel: [kazuļiem tre̦kna gaļa; katra mītīte pilna tauku Stelp.];

2) "?": ira tādi raksti (kâ uozuollapas), kuŗus ada bez mītēm, kâ arī tādi, kuŗiem skaistuma labad mītes nepieciešamas. mītes ir tâ sakuot ežas, kas izrakstītuo cimdu sadala lauciņuos RKr. XVII, 31.

Avots: ME II, 649

muceklis, ‡

3) ein Mischmasch
Frauenb.: tādu mucekli (biešu lapas ar miltiem) pīles negrib.

Avots: EH I, 827

muļinât: oberflächlich waschen Grenzhof (Mežamuiža); besudeln N.-Wohlfahrt; (in der Hand) hin und her drehend beschmutzen Stenden. ‡ Refl. -tiês Stenden,

1) häufig angerührt od. gedreht schmutzig werden:
grāmatu daudz šķirstuot, lapas sāk m.;

2) ohne rechten Erfolg arbeiten.

Avots: EH I, 831

nùobaŗuôt, ‡

2) mästend verbrauchen:
rudenī lapas jau nuobaŗuotas. Refl. -tiẽs, ‡

2) mästend verbraucht werden:
nezinu, vai pietiks barības: siens ir jau krietni nuobaŗuojies un ābuliņš nāk uz beigām AP.

Avots: EH II, 31

nùobraũcît [li. nubraukýti], tr., abstreichen, abstreifen: krunkas, svārkus, cimdus, lapas, uogas. viņš nuobraucīja iesirmuo bārzdu Niedra. baltajam ābuolam gali vien nuobraucīti BW. 28671. nuobraucīšu apentiņus 32758.

Avots: ME II, 764

nùobrâzt: nuobrāzdams (streichend) ar plaukstu sev pār nuosvīdušuo pieri Janš. Bandavā II, 196. lapas n., nuošķīt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abstreifen"). ‡ Refl. -tiês "?": daļa naudas nuobrāzās nuo luoga Janš. Dzimtene V, 299.

Avots: EH II, 34

nùobrucinât,

2): auch Kaltenbr., N.-Peb.: kad cūku nuobrucina, āda balta Sonnaxt. ar vē̦rduošu ūdeni nuobrucina visus ve̦lnus Pas. VIII, 408; ‡

3) abstreiten:
n. lapas Saikava. n. bikses uz leju ebenda; ‡

4) abstreichen, -schärfen:
ar brucekli ... izkapti nuobrucina Dünsb. Bērnu draugs I, 27. ‡ Refl. -tiês, sich abreiben, abstreichen: nuobrucinies! tev visas bikses ar dubļiem Dunika.

Avots: EH II, 34

‡ nuočur̃melêt Frauenb., abfressen: spradži nuočurmelē lapas kāpuostiem.

Avots: EH II, 37

nùodarinât,

1): auch (zarus nuo kuoka, lapas nuo saknēm) Fest. n. sīpuolus Ramkau. n. eglei zarus Sonnaxt. n. zarus, kāpuostu galviņas, burkānus (lakstus nuolaužuot) AP.; "nuomizât, nuodīŗāt": n. nuolaistus kuokus, karpānus AP. baļķis nuodarināts Pas. VIII, 413. nuodarināt (mit a aus e̦?) trīs ādas luoksnes par mugaru Pas. VII, 293.

Avots: EH II, 38

[nùodrebinât, zitternd abschütteln: apšu lapas dre̦bē̦tājas visu rasu nuodrebina Pas. I, 401 (aus Aahof).] Refl. nùodrebinâtiês. nùodrebuļuôtiês, eine kurze Weile sich schütteln, eine Weile zittern: puisis nuodrebinājās Līg.

Avots: ME II, 776

‡ nùodze̦lˆtât AP., Auleja, Ramkau, = nùodzelˆtêt: lapas rudenī nuodze̦ltā.

Avots: EH II, 42

nùodzelˆtêt: lapas nuodzeltē (Oknist) od. nuodzelt (Ramkau).

Avots: EH II, 42

nùodzelˆtêt, nùodze̦ltuôt Spr., intr., gelb werden: kuoku lapas bij pamazām nuodzeltējušas Kaudz. M. tautiņās nuodzeltēju, zaļu mauru staigājuot BW. 18753, 2.

Avots: ME II, 779

nùodzirdît,

1): n. teļu tauku Vank. n. cūkas ar suliņām Linden in Kurl., Ramkau, Sonnaxt;

2) od.

3): nuodzirdēju kaiminīšus Tdz. 56255; ‡

5) als (flüssiges) Viehfutterverbrauchen
Seyershof: ābeļu lapas nuodzirdīja ruden guovju dzērienā.

Avots: EH II, 43

nùoglãsît, nùoglãstît, tr., abstreichen, abstreicheln: viņš nuoglāsīja dze̦lte̦nuo bārzdu Saul. viņš nuoglāsīja aprakstītas lapas sev priekšā A. XX, 37. viņš nuoglāstīja viņa vaigu Vēr. II, 144.

Avots: ME II, 785

nùolapuôt, nuolapt Schwanb., intr., ablauben, abwelken: kuoki nuolapuojuši. lapas sāk nuolapt Schwanb.

Avots: ME II, 808

nùoļekt: nuoļe̦kušas ausis - auch Dunika. stādiem nuo liela sausuma nuoļe̦kst lapas Frauenb., Schnehpeln.

Avots: EH II, 65

nùoļept: runkuļiem uz lītu nuoļe̦p lapas Saikava.

Avots: EH II, 65

[nùoļept, schlaff herabhangen: kad karsta saule, tad puķēm nuoļep lapas Aahof.] nuoļe̦pušas ausis, herabhängende Ohren Aps., [Aahof, Mitau, Lennew.].

Avots: ME II, 815

nùoluôbît: visiem zariņiem nuoluobījis (nuolasījis) lapas Seyershof.

Avots: EH II, 65

nùoļukt [Dond.], intr., herabhangen, schlaff, welk werden, verkommen [Lis.]: me̦lna cūka sēd aiz galda, abas ausis nuoļukušas BW. 21307, [Wessen, Üxküll]. lapas nuoļukst un kļūst me̦lnas Jauns. ce̦pure galvā, kâ barvika ve̦cumā nuoļukuse A. IX, 231. tautiet[i]s jāja bē̦ru zirgu nuoļukušu ce̦purīti BW. 14508. nuoļukušas ūsas A. XX, 47; nuoļukuši vaigi Vēr. II, 1398. stīvs, nuoļucis, apkārt pinkains, galiņš pliks.

Avots: ME II, 815

nùoparkš(ķ)êt, [1) einen quarrenden, plärrenden (Jürg., Grünh., Autz, mit r̃kšķ), rauschenden, rasselnden, klappernden Laut von sich geben Lennew., Peb., Ruj., Segew.]: lapas vien nuoparkšķēja Stari I, 203. [bleķis nuokrita nuo jumta, ka nuoparkšēja vien PS. krusa nuopar̃kšķēja vien pret jumtu Salgaln, Neu-Wohlfahrt, Mitau, Dickeln. starķis nuoparkšķēja Ar., Grünwald. irbes laižuoties nuopar̃kšķēja Gr.-Memelshof, Nötk.;

2) (verächtlich) eine Weile schwatzen:
viņa te nuoparkšķēja ve̦se̦lu stundu Lennew., Ermes, Serben.]

Avots: ME II, 827

nùoparkš(ķ)êt, [1) einen quarrenden, plärrenden (Jürg., Grünh., Autz, mit r̃kšķ), rauschenden, rasselnden, klappernden Laut von sich geben Lennew., Peb., Ruj., Segew.]: lapas vien nuoparkšķēja Stari I, 203. [bleķis nuokrita nuo jumta, ka nuoparkšēja vien PS. krusa nuopar̃kšķēja vien pret jumtu Salgaln, Neu-Wohlfahrt, Mitau, Dickeln. starķis nuoparkšķēja Ar., Grünwald. irbes laižuoties nuopar̃kšķēja Gr.-Memelshof, Nötk.;

2) (verächtlich) eine Weile schwatzen:
viņa te nuoparkšķēja ve̦se̦lu stundu Lennew., Ermes, Serben.]

Avots: ME II, 827

‡ nuopušķît Frauenb., abreissen, abpflücken: n. ziedus, lapas, augļus.

Avots: EH II, 78

nùopùst [li. nupũsti], tr., abwehen, ab-, wegblasen: sniegs apsniga, vējš nuopūta BW. 8580. vējš nuopūta liepu lapas 14154. brūnu nuopūst, bräunen: brūns kâ čigāns nuopūsts Vēr. II, 1031. Refl. -tiês, einen tiefen, schweren Seufzer ausstossen, sieh abseufzen: kam tik grūti nuopūties? BW. 17310. Ungew. die aktive Form in dieser Bedeutung: es tik grūti nenuopūstu BW. 4001.

Avots: ME II, 835

nùorasinât,

1) tr., betauen, benetzen:
lapas ar ūdeni viegli jānuorasina MWM. X, 1395;

2) fein regnen:
šuorīt lietus nuorasināja Sassm.

Avots: ME II, 837

nùoriẽdêt, intr., verwelken, vertrocknen: rāceņiem sāk lapas nuoriedēt Dond.

Avots: ME II, 840

I nùorìest,

1): kāpuosti nuorietuši (verwelkt) Golg.;

2): sijājuot n. kaņepēm gružus Renzen. Refl. -tiês,

1): kuokiem lapas nuorietās bez vēja Jauns. Raksti III, 303. nuosieta kārpa vai pautu kule nuoriešas Renzen;

3): piens guovij sāk n. Vank.

Avots: EH II, 81

nùosā`rtuôt,

1): vīnstīgām, kas agruo salnu nuosārtuotas Daugava 1936, S. 105; ‡

2) intr., rötlich (rot) werden:
kuoku lapas bija nuosārtuojušas Vanagu ligzda 182. ‡ Refl. -tiês, sich rötlich (rot) färben : nuosārtuojusies un nuobalsinājusies kâ lelle Jauns. Augšz. 211. jau rīta puse nuosārtuojusies; lēks drīzi saule Vank.

Avots: EH II, 84

‡ nuošķenēt Gramsden, = nùodzenêt, nùošķĩt: n. lapas sakņaugiem, zarus kokiem.

Avots: EH II, 95

nùošķibît (unter nùošķibêt),

1): kuoki ... jau nuošķibīti (= augli jau nuoje̦mti nuo kuokiem) Jauns. Augšz. 109. aitas nuošķibī (= nuorauj un nuoē̦d) kāpuostiem lapas N.-Peb.

Avots: EH II, 95

nùošmàukt,

1) intr., weg-, hineilen, herab-, hinabeilen:
viņš nuošmauca nuo klēts augšas;

2) tr., abziehen
[Kursiten]: zemē gulēja jē̦ra āda, tikkuo kâ nuošmaukta Lapsk. nuošmaũkt lapas, mizu kuokam, ādu nuo astes Dunika;

3) betrügen:
žīds nuošmaũca čigānu Dunika; abstibitzen, trügerisch entwenden Salis, Neu-Wohlfahrt, Mesoten. Refl. -tiês Dunika, = nùosmukt.]

Avots: ME II, 869

[nùosmukt Dunika, = nùomukt: miza nuosmuka. sluotai visas lapas nuosmukušas.]

Avots: ME II, 854

nùovir̃puļuôt,

[1) aufsprudeln
Behnen, Vank., MSil.]: ūdens nuovirpuļuoja tanī vietā Stari II, 758. [kur zivs aizskrien, tur ūdens nuovirpuļuo Sessw., Ermes;

2) herunterrollen
(intr.), herunterwirbeln: naudas gabals nuovirpuļuoja nuo galda Jürg. bē̦rni nuovirpuļuoja nuo kalna Widdrisch, Kalz. salmu kūlis nuovir̃puļuoja nuo jumta C., Segew., Autz, Grünh. lapiņa nuovir̂puļuoja nuo kuoka Lis.;

3) dahinwirbeln Kerstenbehm:
vēja ne̦stas lapas nuovir̃puļuoja (Mitau, Serben) od. nuovir̂puļuoja (Mar.) man garām.]

Avots: ME II, 888

I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,

1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô ² ) Karls., (mit ùo ² ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;

2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,

1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;

2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;

3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô ² ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo ² ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;

4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo ² ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô ² ) Ruj.;

5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô ² ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).

Avots: ME IV, 417, 418

uôsiši Ahs., = apas">uoštapas.

Avots: ME IV, 421

uošlapiņi (unter uôšlapas ² ): auch (mit uô) Lubn., (mit uô ² ) Iw,, Ramkau, Salis.

Avots: EH II, 744

pabìezs, ziemlich dick: lapas pabiezas Konv ² 830.

Avots: ME III, 8

padrebinât, fakt., ein wenig zum Zittern bringen: vējiņš pādrebināja lapas Latv.

Avots: ME III, 18

[padzeltêt, etwas gelb werden: l apas jau labi padzeltējušas.]

Avots: ME III, 21

pajukãm, pajuku Adv., gemischt, dazwischen, durcheinander: dadžu lapas pajukām BW. 6621, 9. sēt sē̦klu pajuku Baruons. [siens pajuku (vermengt) ar ābuoliņu Für. baptistu draudzītes dzīvuojuot izkaisītas un pajuku ar svešas tautības un svešas ticības ļaudīm Janš. Dzimtene V, 18. kad... visi pajuku strādā, saimnieku kārtas ļaudis nevar nuoskatīties vien, cik dažas kalpu sievas un meitas ir brašas 442.]

Avots: ME III, 36

pamāšņu lapas, tussilago RA.; [zu pamãte 2; Vank. kenne auch eine Pflanze pamāšas (zu pamaša 4?)].

Avots: ME III, 68

pamîšãm, pamîšu [auch KL, Bielenstein Holzb. 358], pamîšus, pamîšis Zeib., pamîšumis Ronneb., bei L. noch pamīšams, [pamīšuons Zaravič]; wechselweise, abwechselnd: abas grāmatas bij iesietas vienūos vākuos, pamīšām lapa pēc lapas A. XXI, 228. saimnieks sūtījis pamīšus abas dienestmeitas uz māju Por. ievilka aires laivā un salika pamīšus JR. V, 5. "trīcina" vietā stāv pamīśus nere̦ti arī "tricina" BW. 422.

Avots: ME III, 72

pàmpt, pàmpstu, pàmju (li. pam̃pti "aufdunsen"), intr., schwellen, aufdunsen: ruoka, kāja pampst. Auch fig.: uzticies pampstuošām buŗām! LB. Subst. pàmpšana, das Sehwellen; pàmpums, die Anschwellung, Geschwulst: pret pampumu... lietuo lupstāju lapas Etn. IV, 114. [Nebst le. pempt, pimpuļi, pimpis u. a. zu slav. pǫpъ "Nabel" und vielleicht an fīfl "Riese", arm. ṕamṕušt "Hamblase", gr. πομφός "Brandblase" s. Persson Beitr. 2473 und 268 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 107 f., Trautmann Wrtb. 205.]

Avots: ME III, 73

pañgaîns,

[1) "gefleckt, bunt"
Talsen]: ripaiņš, pangaiņš mans kumeliņš (vgl. BW. 13898);

[2) voller Blasen Pabbasch:
maizei pañgaina virsa Jürg., Lennew., Schujen. pan gainas lapas; applaucęta miesa kļūst pangaina Lös., Peb., Meselau, Salisb., Nötk.]

Avots: ME III, 77