Paplašinātā meklēšana

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80

ciêti,

1): mēs te c. dzievājām (arbeiteten)
Grob. aita c. vien zīda savu bē̦rnu Siuxt, bij jāpasējas c. (man musste fest aufpassen), ka nezuog ebenda. es kritu un sasitu c. savu ruoku Kand. kad cietāki jābrauc (wenn man viel fahren muss), tad duod miltus zirgiem Salis;

2): guovs četri mēneši bija c. (war nicht milchend)
Sonnaxt;

4): tur ir c. slaps Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. biju c. slima Sonnaxt (ähnlich in Windau n. Latv. Saule 1929, S. 797 und 798); ‡

5) "skuopi" AP.: kad c. vien dzīvuo, tad tik bēdīgi nav; paē̦duši e̦sam visi; ‡

6) laut:
runā tâ klusi; nevaruot izrunāt cietāk Sonnaxt.

Avots: EH I, 278, 279

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396

‡ cìetienis ² , zeitlich begrenztes Leiden: dabūsi cietieņa Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80.

Avots: EH I, 279

[ciêtiês ² (?), streben Mitau, Gold., Bauenhof.]

Avots: ME I, 396

ciêtinât,

2): cietināja vedējus, kad izmuka Frauenb.; gefangen (eingesperrt) halten:
nieka jē̦ra dēļ cik tad ilgi var c. ... čigānu! A. Niedra Latvis № 1324, gan jau ciete̦nājām vistas, bet kuo nu var nuociete̦nāt - kâ izlaiž laukā, tâ a[t]ka[l] labībā iekšā AP.

Avots: EH I, 279

ciêtinât [li. kietinti], tr.,

1) hart, fest machen;

2) gefangennehmen:
cietinājuši un gūstījuši Upīte, Medn. laiki, 206. Refl. - tiês, sich fest, hart machen, sich abhängen. Gew. in Zstz. mit ap -, nuo -.

Avots: ME I, 396

ciêtiņš, Demin. von ciets, dient

1) zur Milderung des Ausdrucks: ziemlich hart;

2) zur Steigerung:
zeme cieta, cietiņa; kad jel lietus uzlītu Etn. II, 129.

Avots: ME I, 396

cūcietis,

1): auch (mit ù ² ) Gr.-Bnschh. n. FBR. XII, 75, Kattenbr.; auch als Schimpfname: cūciešam vāciešam BW. 35069, 1 var.

Avots: EH I, 280

cũcietis,

1) das Schwein
AP., Stockm., Laud.;

[2) aus einem cūcietis kann auch tahm.
cūcits (nymphaea lutea) Mag. IV, 2,51 (aus Pilten) entstanden sein].

Avots: ME I, 397, 398

‡ daciêtinât, befestigeu AP.: ģēveles galuos tīk daciête̦nāta uotra spāre.

Avots: EH I, 301

[ẽrcietis "wilder Rosenstock" Telssen.]

Avots: ME I, 574

[ìecietinât,

1) in etwas befestigen, fest machen:
iec. mietu zemē Bers. iecietināt (absperren) kādu kustuoni aizgaldā N. - Peb.;

2) abnärten:
e̦smu iecietināts (gewöhnlich: nuocietināts) pret aukstumu Ruj.]

Avots: ME II, 7

muõkcìetis, der Märtyrer, Dulder: lai viņš skaitītuos sevi par lielākuo muokcieti pasaulē A. XII, 708.

Avots: ME II, 683

nùociêtinât, tr.,

1) befestigen: pilsē̦tu brūtgāns ar saviem nuocietina vārtus BW. III, 1, 83;

2) fesseln, festhalten:
tādu cilvē̦ku nevaruot nuocietināt ne cietumā ne dzelzī Etn. IV, 64;

3) verhärten:
bagātība nuocietna sirdi LA.;

4) abhärten, stählen:
tu, laime, zini, juo vairāk siti, juo tu nuocietini Rainis. Refl. - tiês,

1) sich befestigen:
ienaidnieki nuocietinājās skanstīs LA.;

2) sich abhärten:
vingrinādamies nuocietināmies;

3) sich verhärten:
kad mēs nuocietināmies iekš grē̦ka Rainis.

Avots: ME II, 769

pìeciêtinât, befestigen; strengen Befehl geben Spr.

Avots: ME III, 241

pusvãciẽtis, Demin. verächtl. pusvãķietelis Ahs., ein halber Deutscher, ein Lette, der sich gern als Deutscher ausgibt: kungi vien, pusvācieši mūs[u] māsiņas vedējiņi BW. 16313.

Avots: ME III, 436

saciêtinât, tr.,

1) verhärten
U.;

2) befestigen
U.: durvis Kaudz. M. 48. Refl. -tiês, sich verhärten U.

Avots: ME III, 604

vãcietis,

1): Demin. vācietītis 15582; Rīgas pili ar visiem vāciešiem BW. 31873. māsiņa sēž aiz galda kâ vāciete 21452. ai, kundziņ vācietiņ! 31852 (aus Sessw.); ‡

2) eine Kartoffelart Ramkau (frühreif, rosafarben, platt, mit früh welkendem Kraut),
(mit à ² ) Saikava (frühreif, rosafarben, länglich).

Avots: EH II, 761

vãcietis (li. vókietis), der Deutsche: lai es triju vāciešu dēļ laiku kavēju! Auch (in Frauenb. u. a.) ein Spottname für einen verwöhnten Menschen. griķu (U.), putru (U.), kārklu od. skalu vācietis, spottende Benennung für einen Deutschtuer, dem es doch nicht gelingt. - vāciešu (gewöhnlich: vãcu) valuoda, die deutsche Sprache Oknist. vāciešu prece, ausländische Waren St.

Avots: ME IV, 492

vecietis, ein Alter, ein Greis L., U., ein Ältlicher Wessen.

Avots: ME IV, 516

zìemcìetis,

1): ziêmciêtîši ² Iw., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 811

zìemcìetis,

1) s.
zìemcìete;

2) ein Kind, das sich im Winter guter Gesundheit erfreut
Frauenb.;

3) ziemcieši Winteräpfel
Etn. III, 117.

Avots: ME IV, 742

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizduõmât, verdächtigen: divi par vainīgiem aizduomāti cilvē̦ki B. Vēstn. vē̦lāk kādu aizduomājamu cilvē̦ku apcietināja B. Vēstn.

Avots: ME I, 24

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

‡ àizkliņģēties "?": kur nu esi atkal aizkliņģējies? N. - Peb.; "aizmesties" Warkl.; durvs aizkliņģējusies Bers., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti.

Avots: EH I, 31

‡ àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.

Avots: EH I, 31

‡ àizkniêbt,

1) kneifend, zwickend zudrücken
Stenden u. a.: a. zarnu cieti;

2) zukneifen, zudrücken
Sessw.: a. acis;

3) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen, -tragen
Stenden: tuo jau tu neaizkniebsi;

4) hin-, weglaufen, -eilen
Golg.

Avots: EH I, 32

‡ àizknubinât,

1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;

2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.

Avots: EH I, 32

‡ àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

àizmũrêt, vermauern: sieva aizmūrēja krāsns muti pavisam cieti LP. V, 280; acis it kā aizmūŗētas Etn. II, 192. Refl. -tiês, sich vermauern Spr. àizmũrê̦tãjs, der welcher vermauert: tevi sauks plaisumu aizmūrē̦tāju Jes. 58, 12.

Avots: ME I, 42

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

‡ àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41

‡ àizŗaũkt Dunika, (mit aû ² ) Stenden, strickend (einen Strumpf) gegen das Ende zu verengern, zusammenziehen: a. zeķi. Refl. -tiês, zuheilen (intr.) Dunika, Kal.: vâts aizŗaũkusies jau pa˙visam cieti.

Avots: EH I, 47

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

‡ aizrušinât,

1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;

2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.

Avots: EH I, 46

àizsist, ‡

5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡

6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡

7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡

8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;

2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.

Avots: EH I, 47

àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).

Avots: EH I, 55

‡ àizskleĩst,

1) a. linus ceļam priekšā Rutzau, Flachs (zum Bleichen) vor dem Weg (ihn sperrend) ausbreiten;

2) a. grāmatu Rutzau, ein Buch zumachen.
Refl. -tiês: grāmata aizskleidusies cieti Rutzau, das Buch ist unversehens zugemacht worden.

Avots: EH I, 48

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50

àizsviêst, ‡

3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡

4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.

Avots: EH I, 54

àiztapuôt, -êt (Lind.), mit einem Pflock (tapa) zumachen, schliessen, verstopfen, mit u. ohne den Zusatz cieti: caurumu. rags apses tapu aiztapuojams LP. VII, 574. raganas siekalas jāieliek ragā, cieti jāaiztapuo LP. V, 23.

Avots: ME I, 55

àizvārît, ‡

2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡

3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;

4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;

2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;

3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.

Avots: EH I, 62

àizvâzt: a. nazi Sessw. u. a. ‡ Refl. -tiês, sich von selbst zumachen (von einem Deckel) Rutzau: šķirsta vāks aizvāzies cieti.

Avots: EH I, 62

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

apakšan, unter, dafür jetzt apakš, apakšā: cietis apakšan Pontio Pilato Manc.

Avots: ME I, 73

apcìestiês, sich an etw. gewöhnen, sich abhärten: bet blēdis tik apcieties gulēja tur Dünsb. bē̦rni iet basām kājām: viņi apcietušies C., Ruhental u. a.

Avots: ME I, 80

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

‡ apkram̃pêt,

1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;

2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;

3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.

Avots: EH I, 93

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apskretis: auch Memelshof, Ruhental ("cieti%20sa%C4%B7ep%C4%93jis">cieti saķepējis").

Avots: EH I, 113

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. ² unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

blànduonība, das Vagabundentum, das Leben und Treiben eines Landstreichers: tas e̦suot saņe̦mts cieti blanduonības dēļ Vēr. I, 1174.

Avots: ME I, 309

blèdis, fem. blède̦, blèdnieks, -niece, selten auch blēdnis BW. p. 808, der Betrüger, Spitzbube, der Schalk, der Gauner, Taugenichts: blēdim blēža valuoda. viens blēdis pave̦d citus uz blēņām. vai pēc blēžiem, meļiem uz Rīgu jābrauc? tie te+pat. tāds blēdnieks cieti nuosuodāms Dünsb. saimniece bijusi blēdniece. blēdnieks aizgāja uz savu agrākuo mājeli LP. VI, 762. [Entlehnt aus altruss. блядь bei Срезневскiй 123) "Betrüger": vgl. Brückner AfslPh. XX, 516.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):selten auch blēdnis BW.p.808,

Avots: ME I, 314

‡ blìšķinât ² Saikava, refl. blīšķināties ² ebenda, = blĩkšķinât: kuo tu tur blīšķini ar menti pa mucu? vari gan tu te blīšķināties! tīri vai ausis krīt cieti, kad tik smagi blīšķina.

Avots: EH I, 230

‡ brakts, auch in der Verbind. brikts, brakts, Interjektion zur Bezeichnung eines krachenden Gerausches: brakts! vãks cieti Pas. IV, 30, uradņiks ar mežsargu brikts, brakts man priekšā un mani... pārbiedē Janš. Bandavā I, 145.

Avots: EH I, 236, 237

cìenīt, - u od. - īju, - īju, tr.,

1) ehren, schätzen, hochachten, würdigen:
cienī tē̦vu un māti. [cienāmus zemes augļus Glück Jak. 5, 7.] šuo jūsmu un sāpes var cienīt tikai tas, kas tuo izcietis Kaudz. M. 11. laiku, dienas, zīmes cienīt, tagewählerisch sein, auf Zeichen abergläubisch achten U.;

2) cienīt mit dem Obj. im Akk. und folgendem Infinitiv, jem. genügend achten, um zu...: kuo cienīja lūgt par kāzu tē̦vu RKr. XVI, 118. mārte viņu cienī apveltīt krustadvieļiem RKr. XVI, 155; tâ jau viņš cienī darīt U.

Kļūdu labojums:
verbam cienīt arī frāzēs no RKr.XVI, 118 un 155 ir nozīme"pflegen"(cienīt hat auch in den Belegen aus RKr. XVI, 118 und 155 die Bed."pflegen").

Avots: ME I, 394

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I ^4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

duoļš, hornlos: viscaur me̦lni, cietiem ragiem, duoļām galvām Lerchs.

Avots: ME I, 532

‡ drabeņa, ein gehaltloser, leichtfertiger Mensch Warkl.; plur. drabeņas, Treber Kaltenbr., Warkl.; drabeņu vācietis Warkl., = cietis">kārklu vācietis?

Avots: EH I, 328

dridzeklis, ein Riegel, welcher vorgedreht wird: ar dridzekli aizgriež durvis cieti Sassm.

Avots: ME I, 498

I drĩvêt, -ēju, kalfatern: šķirbu ar pakulām vai sūnām drīvēt. kâ tad mani ve̦cu veda, pakulām drīvē̦dami BW. 17477. Refl. -tiês, mit dem Schiffe treiben L. [Nebst estn. trīwima "kalfatern"] anscheinend aus mnd. drīven "treiben"; [vgl. cieti nuodzīt "kalfatern" bei Bielenstein Holzb. 631 ^1].

Avots: ME I, 501

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563

dzimums,

1) die Geburt:
vārna, aita, pūce, meita, tās ir viena dzimumiņa BW. 12984. viņš pēc dzimuma vācietis, cilvē̦ks latviešu dzimuma. dē̦ls bijis jau pa dzimumam bez kājām LP. VI, 779;

2) die Nachkommenschaft;
pēc gada tam nāk dzimums LP. VII, 159. vienam ķēniņam nebij ne˙kāda dzimuma VII, 185;

3) das Geschlecht:
vīriešu. sieviešu dzimums. dzimumu dzimumi. alle Geschlechter. uz dzimumu dzimumiem od. uz dzimum dzimumiem, auf alle Folgezeit. bībele ir avuots, nuo kuŗa smē̦luši dzimumu dzimumi. uodžu dzimums, Otterngezücht.

Avots: ME I, 551

II ẽrcis BW. 6621, Dond. (auch ērķis), Edw., Alschw. n. KZ. XLIV, 61, ērcietis BW. 15686,1,21306, 30628 var., ērčejiņas BW. 30628,1, ē̦rcpšas BW. 30628,2, der Wacholder: ērču krūms BW. 35515. [Der Verbreitung nach anscheinend kurisch. Vgl. etwa ērkšķis, gr. ἄρχευϑος "Wachholder" und čech. rokyta, bulg. rakita "Weide"; s. Trautman Wrtb. 71.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 15686, 1, 21306,

Avots: ME I, 574

I gàiss,

1-3): das Himmelsgewölbe
Rutzau (hier debesis unbekannt; gaisā spīdēja daug zvaigžņu). kāvi sitas augšā līdz pus gais[u] Salis; "neblige Wolken" Heidenfeld: viņš jau vienmē̦r cēlēs g.; Plur. gàisi ² "Wolken und Wolkennetze KatrE.: sniega g. pē̦rkuoņa g. līt[u]s g. "weiche Wolkennetze od. niedrig gehende weiche Wolken". sausuma g.,

a) "cieti, sausi, augsti mākuoņi",

b) von Höhenrauch erfüllte Luft.
- nuo spārnuotām skudrām uz ve̦zuma nevar glābties viņas iet gaisuos ("?") Grob. man krīt visi gaisi virsū, der Himmel fällt über mir zusammen Kalz. n. BielU. galsuos lēkt, sehr leichtsinnig sein Dond. iet gaisu gaisiem ("?") Salis n. FBR. XV, 74. tāds gaisa gabals! Ar. u. a., ein so grosses Stück Weges (zurückzulegen)!

4): auch Preiļi (Kur. Nehr.).

Avots: EH I, 378

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. ² 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

gļê̦vnadzis, ein Schlaffer, der alles schlaff anfasst und das, was er in den Händen hat, leicht fallen lässt Ahs.: gļē̦vnadzi, turi cieti trauku, lai tas neizkrīt nuo nagiem.

Avots: ME I, 632

[I gram̃slis "cieti, asi padibeņi ūdens dibe̦nā" Gr. - Sess., Neuermühlen; "Kehricht; am Boden des Kessels Nachgebliebenes" Ruj. Vgl. dän. grums "Bodensatz" u. a. bei Fick Wrtb. III ⁴ , 142.]

Avots: ME I, 636

gram̃žât, - ãju, gramžuôt, freqn., tr., wiederholt kratzen: tuo nuogrāba cieti un gramžuoja Dünsb. gramžāt ar nagiem vaigu Dond. Refl. - tiês, sich kratzen; ērgļi skrēja kuopā un gramžuojās nagiem acis un kaklu Dünsb.

Avots: ME I, 637

griķis (li. grìkiai ): auch AP., Baldohn, Frauenb., Iw., Lems., Pernigel, Wessen: balti griķi tīrumā BW. 13077, 1. griķu druva 4508. - gaiļu griķi, die Winde. - griķu vācietis auch Fehteln.

Avots: EH I, 405

griķis Lis., C., Schujen, Jürg., Salis, Selg., Kand.], Buchweizen : spēcīgs kâ griķu biezputra, von jem. gesagt, der sich mit seiner Stärke brüstet, ohne stark zu sein. kazu griķi, Knöterich (polygonum convolvulus und dumetorum) U. ; suņu griķi, (polygonum convolvulus Mag. IV, 2, 43. vēja griķi, polygonum convolvulus RKr. III, 27, Salisb. [griķu vācietis "ein verbaurter Deutscher" St., einem Deutschen vergeblich sich gleich Stellender U.] Nebst oder durch li. grìkai aus poln. gryka [oder aus nd. grick ; vgl. Berneker Wrtb. I, 359 f.].

Kļūdu labojums:
III, 27 = III, 72

Avots: ME I, 654, 655

gunājs, feurig, heiss: es vācieti dancinātu uz gunāja akmentiņa BW. 31867 [aus Letihn]. Zu guns.

Avots: ME I, 682

‡ ìeklikšêtiês, kurz (metallisch) erklingen Dunika: nazis ieklikšējās, kad tuo vāza cieti.

Avots: EH I, 520

ìevàldît, tr., bewältigen, zähmen: raugi tu negantnieku zirgu ievaldīt! LP. V, 330. pātaga, ar kuo lāčus ievaldīt VII, 788. viņš nevar vienu sievu ievaldīt II, 13. ievaldi nagus, vergreife dich nicht tätlich. nevari nagus ievaldīt, - cietinu! LP. VI, 1, 227. [tie iemīļuo šurp un turp skraidīt un neievalda savas kājas Glück Jer. 14, 10.]

Avots: ME II, 86

ikuo, bis (vgl. ikãm): cieti tinu linu kre̦klu, smagi laidu pūriņā, ikuo man gadījās pa prātam arājiņš BW. 7403 var.

Avots: ME I, 704

izcìest, Refl. -tiês: kad būs labi izcietiês (izsalcis), gan tad ēdīs, kuo vien tam duosi Kaltenbr.

Avots: EH I, 438

izkrist (li. iškrìsti), intr.,

1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;

2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;

3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.

Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt

Avots: ME I, 754

‡ izpļurât Frauenb. "=izkaisît, izmētāt": i. sienu pa visu pļavu. Refl. -tiês Frauenb. "izkaisīties, izirt 1 I ": ve̦zums, cieti nenuosiets, braucuot izpļurājies.

Avots: EH I, 474

‡ iztvâpis ² (Part. praet. act.) Nigr., sehr schlafrig: e̦smu tâ i., ka acis krīt cieti. divi naktis negulējis, viņš tagad briesmīgi i.

Avots: EH I, 492

izzagt, Refl. -tiês: spieda sev muti cieti, tuomē̦r izzagās viens uotrs kliedziens pār lūpām Janš. Dzimtene V, 435.

Avots: EH I, 497

jâjams, Part., Praes. von jât; jājams zirgs, das Reitpferd: se̦dluo cieti, bāleliņ, man jājamu kumeliņu Ltd. 978; zur Verstärkung von jāt: jāj, bāliņ, jājamuo, reite, Brüderchen, immerfort.

Avots: ME II, 106

jara [Drosth.], Lärm, Spektakel: tur bija liela jara. jaru jarām, lärmend, tobend Bers., Erlaa. peles un žurkas taisīja tādu jaru, ka ausis bij jābāž cieti Latv. Vgl. jārs und jora.

Avots: ME II, 96

kā`rkleniẽks, gew. kā`cietis">rklu vãcietis, eine verächtliche Bezeichnung für einen germanisierten Letten B. Vēstn.

Avots: ME II, 196

I ķeķe, Vereinigung mehrerer Gegenstände, die Dolde, Traube (= ķe̦kars) Oknist, Podunay, [Wessen, Janš., Dunika], N. - Schwanb.: tu atradi tik vienu riekstu, bet es ve̦se̦lu ķeķi Nerft. ābuoli, uogas šuogad aug lielām ķeķēm Konv. ¹ rieksti lazdā ķeķītēs BW. 10327. viņš neizrāva ve̦cuo zuobu un, jaunam auguot, izauga ķeķe, t. i. divi kuopā Janš. tik cieti kuopām sasē, dušies, kâ divi rieksti vienā ķeķē saauguši Janš. mati savīti un sagriezti pakausī lielā ķeķē (Zopf) Janš. - Aus li. ķekė˜ "Traube".

Avots: ME II, 362

ķērkši: kupli kuoku galuotņi ar ķērkšiem ("?") viengabalīgi cieti kuopā savīti Pēt. Av. III, 278.

Avots: EH I, 700

ķer̂šus, ķeršis, zur Verstärkung von ķer̂t, fangend, haschend: lietuvē̦nu ķeršus nuoķers LP. VII, 437. visas jaunkundzes viņu ķeršis ķeŗ cieti A. XVI, 306.

Avots: ME II, 369

ķimpulis, ķimpulis,

1) ein kleines, rundes Hölzchen:
še tas pats alkšņa ķimpulītis - taisi tapiņu Siuxt, Frauenb. paņem tuo ķimpuliņu un padze̦nā zuosis nuost Naud. ve̦zmu ar ķimpulu sagriezt cieti Frauenb.; auch längere Stäbe: skribas - vairāki gaŗi ķimpuli sapīti kuopā, kas tad tuop uz ratiem un ragavām likti Etn. II, 177;

2) ein Stückchen, Fetzen:
stienis sadruozīts vienuos ķimpuļuos LP. IV, 1. vedēji dancuoja, ķimpuļi [Bedeutung?] skanēja BW. 24200;

3) Spitzenklöppel
L.; [ķim̃pulis Nigr., = pabulis (Knoten im Garn od. Zeug).]

Avots: ME II, 381, 382

klabūnes, ein loses Maul: turi nu reiz cieti tās klabūnes! Burtn.

Avots: ME II, 208

‡ kliñdžinât Frauenb., = kliñdzinât: kuo tu tur klindžini man ausis cieti?

Avots: EH I, 618

kliņ̃ķêt, - ẽju, gew. in der Zstz. mit aiz -, zuklinken: durvis kliņķēja cieti Dünsb.

Avots: ME II, 229

klunkuruôt, ‡

2) (sch)wanken, (gerütteit) sich auf- und abwärts bewegen
C.: Jurītis (kas bij kautiņā stipri cietis) klunkuruoja pa ... kuokasniekiem vaidē̦dams ..., kad riteņi dauzījās pa uolnīcas ... grambām Ciema spīg. 223.

Avots: EH I, 623

koza: auch Ladenhof n. FBR. XI, 65; riekshem ir cieta, ābuoliem mīksta, jāņuogām plāna, saulenēm bieza k. Lems. pušumam jau uzme̦tusies virsū plāna koziņa ebenda. k. biezputrai Salis n. FBR. XV, 59. maizei apkaltusi k. A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84. nuomizuočam kālim k. apkārt ebenda. kad sausa zeme ir, tad sakalst k. cieti, un nenāk sē̦klai dīglis ārā Seyershof. viņš pupas ar kozām neē̦d ebenda.

Avots: EH I, 639

II kraģis, die Schindmähre: tu tuo (zirgu) vedi uz tirgu un pārduodi un piecieti labāk kādu rubli, nekâ tu muocies ar tādu kraģi Häck. Kal. 59, 45; ein alter Mensch: kāpi pats, ve̦cais kraģi LP. VI, 832, C. [Aus d. dial. kragge "altes, abgetriebenes Pferd" bei Frischbier I, 416.]

Avots: ME II, 255, 256

kràmstît, C., - u, - ĩju, tr., freqn. zu krìmst, knabbern, schubben, lausen (von Pferden), nagen, reiben U. Refl. - tiês,

1) mit den Zähnen etw. Essbares zu erlangen suchen, greifen, haschen nach etw.
[Lub., Kl., Fest., Stelp.]: zirgi aŗuot dažkārt kramstās Lasd., Spr. lai zirgs diezin kâ paēdis, bet tik˙līdz kuo viņu ņemsi cieti vai jūgsi iekšā, viņš tūliņ kramstās pēc ēšanas Etn. III, 64;

2) zugreifen, stehlen:
kramšķis, kramslis - kas kramstās, zuog Etn. IV, 97. [Vgl. li. krámščioti "изрѣдка покусывать".]

Avots: ME II, 258

krapstêt, krapš(ķ)êt, -ẽju, intr., ein Schallverbum, den Schall kraps nachahmend, - den Lärm des Schneidens eines harten Gegenstandes, den Lärm bezeichnend, der durch den Tritt eines mit einer harten Fussbekleidung versehenen Fusses auf einem harten Gegenstande hervorgerufen wird: krapšēja cietie tabakas lapu kāti uz dēlīša Latv.

Avots: ME II, 260

‡ krenis Bērzgale "sakne, ce̦lms, cieti saaudzis kuoks" (?).

Avots: EH I, 649

‡ krepît, -īju,

1) greifen, festnehmen, festhalten
Aahof, Adl., Dūre, Druw., Golg., Ilzene, Lis., N.-Peb., PS., Renzen, Schwanb., Selsau, Seitingshof, Sessw., Smilt.: k. ciet zirgu Dūre. ja panāksim zagļus, tad tik krepīsìm cieti Golg. vilki krepī[ju]ši ve̦lnu ruokā Pas. XIII, 163 (aus Serbig.);

2) befestigen
Mahlup, (mit -êt) Bērzgale: k. laivu Mahlup. Wenigstens in der Bed. 2 aus r. крѣпить "befestigen".

Avots: EH I, 649

I kript! Interj. zur Bezeichnung eines schnelien Angriffes: kalējs kript! aizgriež skrūvbeņķi cieti! S. krapt.

Avots: ME II, 280

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

kurbulis, das Behältnis, in welches die Bienenkönigin für einige Tage eingeschlossen wird: bišu māte jāapcietina kurbulītī un tur jātur vairāk dienas Balss.

Avots: ME II, 321

lab, labâ, labad, mit vorhergehendem Gen., zugunsten, wegen, um - willen: tevis lab es tecēju ar basām kājiņām BW. 29985. izskaņas lab, des Wohllauts wegen Stērste. kūlēji druošības labad aiztaisījuši visas durvis cieti LP. VI, 294. [Vgl. Le. Gr. § 526 a.]

Avots: ME II, 394

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437

ļaka,

1) (auch ļe̦ka, [ļaks Wessen]), die Öse, Schlinge, Schleife
Kand.: ļakām šūti kamzuolīši BW. 7741. turē̦tāji rauj ļaku cieti Etn. III 189. ieāķē āķi ļakā Kand.;

2) ein Hut- od. Kopfband
(von L. als tahmisch bezeichnet). ļaku ļakām,

a) mit Bändern besetzt, die da flattern
L.;

b) wenn was schlaff ist und sich schlenkert
St.;

3) ein Misthaufe
Spr. [Von U. für die Bed. 1 u. 2 auch ein laka angeführt; zur Bed. 3 vgl. ļe̦ka I;

Avots: ME II, 530

lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,

1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];

2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;

3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;

4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];

5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.

Avots: ME II, 444

liêls,

1): suns viņam ieķērās lieluos Grünw. dabūsi ar kuoku pa lieliem ebenda. vācietim gaŗi lieli (Var.: gaŗas kājās) BW. 9552 var. pliki lieli, basas kājas 4614;

2): auch BW. 20291; biksu l. Janš. Dzimt. V, 283, das Hosenbein;

3): egles l. auch Iw., Ramkau, Seyershof.

Avots: EH I, 755

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

lipt,

1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;

2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;

3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;

4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;

[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. ² 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II ^2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. ² 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]

Avots: ME II, 474, 475

[luôms Erlaa, die zum Passieren dienende Stelle im Zaune eines apluoks: aiztaisi luomu cieti! Vieueicht nebst li. lúomas "Bruchstück" und r. ламъ "Bruchholz" zu le. lemt, limt; vgl. auch luõma 3.]

Avots: ME II, 527

ļùns ² (li. liúnas [An. 152] "Morast"),

1) eine moorige, sich bewegende Stelle:
ļūns - staigs purvs, kuram tikai virskārta cieti sazē̦lusi un apakšā dziļa dūņa Oknist n. Etn, I, 138, [Sauken, Gr.-Buschhof], Sonnaxt. ļūns pa e̦ze̦ra virsu nav biezs LP. VI, 205;

[2) "staigs" (Adjektiv?) Wessen. - Zu ļūt?].

Kļūdu labojums:
ļùns ² = ļū`ns ²

Avots: ME II, 545

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549

‡ matê̦dāji, eine Krankheit des Haares AP., Meselau: m. ir tādi cieti mati kâ se̦ri; kad galvā ieme̦tas m., tad briesmīgi niez galva; m. nuoē̦d matus AP.

Avots: EH I, 784

‡ mẽrkšt, -šu Dunika, (die Augen) schliessen: acis tâ baidījās, ka pastāvīgi bija jāmērkš cieti.

Avots: EH I, 808

me̦tums,

2): "mūsu dambi sauc par me̦tumu, tāpēc ka tam ir aizme̦sts priekšā" AP. m. ir tāds, kur ūdens jau agrāk ir sakrājies; tad aiztaisa cieti, aizdambē un ūdeni satur. linus mē̦rc mārkuos, me̦tumuos un dambjuos ebenda;

3): kad me̦tums (= me̦ti) ievē̦rts, tad liek šķietā Frauenb: šās reizes me̦tums ("aude̦kls") nav labi izdevies Warkl.;

4): me̦tumi ("adījuma pirmā kārta") bij katriem cimdiem savādāki Siuxt.

Avots: EH I, 804

miekšêt, miêkšķêt [C., Kl.], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [miêkšķêt Lis., Drosth., Wolm., Trik., miêkšķêt ² Ruj., Salis, Bauske, miẽkšķêt Iw., Lautb.], weich magen (auch durch Drücken und Schlagen U.), erweichen [miêkšêt PS., N. - Peb.]: graudus miekšē ar ūdeni Konv. ² 749. ūdens mālus miekšē caur, Wasser macht den Lehm mürbe U. mizas rags, kas duobē bij iemē̦rkts miekšēt JR. IV, 149;

2) miêkšêt C., Lub., = miegt, drücken: miekš acis cieti;

3) miekšķêt, schlagen (von Tieren)
N. - Bergfried;

4) umrühren, maischen
Bergm. n. U. [In der Bed. 4 wohl zu maisīt, in der Bed. 2 - 3 - zu miêgt, in der Bed. 1 - wohl zu mîksts, in der Bedeutung durch miekš(ķ)êt 2 u. 3 beeinflusst.]

Avots: ME II, 652

migt [li. mìgti "einschlafen"], m`iegu [für älteres * mìgu = li. mingù], migu od. [trans.] midzu,

1) intr., einschlafen:
putni mieg gurde̦ni miegā Plūd. smagi zem rudeņa bulas viss mieg [schläft? vgl. li. miẽga] Skalbe Āb. 5. tas ilgi nevarēja migt Apsk. v. J. 1903, S. 220. es ceļuos ik rītu nemigusi Asp. Ziedu klēpis 175. viss būs rimis, midzis Rainis;

2) tr., einschläfern:
dziļā miegā midza tuo Zeif. III, 3, 138. mīļi vārdi, tie man[i] midza midzamuo BW. 25072, 1. Refl. migtiês (cieti) LP. III, 93, einschlafen: saule miegā migās Zeif. III, 3, 131. māte... migdamās celti viņam (bērniņam) pārliek savu ruoku pāri JK. VI, 31. [Nebst mìegs (s. dies) zu apr. enmigguns "eingeschlafen", ismigē "entschlief", r. мигáть "blinzeln", мжать "schlummern", askl. помѣжити (óчи) "die Augen schliessen" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 56 f., Trautmann Wrtb. 174, Wood KZ. XLV, 70.]

Avots: ME II, 624, 625

mija, der Wechsel: ik˙vienā acumirkļa mijā skaistums Druva I, 1326. ne˙kas nestāv cieti laika me̦tu mijā Asp. Ziedu klēpis 60. Zu mît.

Avots: ME II, 625

muļˆķis (li. mùlkis), fem. muļˆķe, der Tor, die Törin, der Dummkopf: Sprw. muļķis kâ zīda blusa (vācietis, zābaks). muļķis kâ puļķis: kur dze̦n, tur lien. muļķis skrien, gudrs ķeŗ. muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. muļķis arī baznīcā dabū pērienu, gudrs ne tirgū. kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu. muļķim muļķa nelaime (auch alga). muļķim dienu mūžu laime. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties? izmeklējuos muļķis od. muļķa prāta palikdams. muļķe būtu, kad es teiktu BW. 10683. muļķa od. muļķis cilvē̦ks, [muļķa de̦sa U.], ein dummer Mensch. [ak tu mīļš muļķītis U., ach du liebe Unschuld! - Dürfte zunächst auf einem Adjektiv * mulkus (vgl. mulks) beruhen. Nebst li. mùlkstu "verdumme", apmùlke̦s "schlecht beanlagt" (s. Leskien Nom. 296] nach Pictet KZ. V, 327, Wiedemann BB. XIII, 308, Bezzenberger BB. VII, 215, Persson BB. XIX, 262, Trautmann Wrtb. 188, Lewy IF. XXXII, 164 f. zu ai. mūkhá-ḥ s. aber Johansson IF. II, 39 ¹ und Lüders KZ. XLII, 194 ^1); vgl˙v auch Walde Wrbt. ² 296, Boisacq Dict. 605, Būga T. i. ž. I, 428.]

Avots: ME II, 666

‡ mum̃me Frauenb. "dubļi, kas nav ne šķidri, ne cieti".

Avots: EH I, 832

mũrêt, ‡

2) sehr langsarn etwas tun
(mit ù ² ) Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) sich bewölken
Heidenfeld: nu mùrējas ² kâ uz liêtu. ‡ Subst. mũrējums,

1) Gemauertes;

2) das von Schwalben zum Nestbau gesammelte Material
Seyershof: čurkši ne̦s mūrējumus un. mūrē zvirbuļiem pērkli cieti.

Avots: EH I, 838

nelãgā (unter nelãga): man iet pa˙visam n. Linden in Kurl. ai, vācieti, nu tu iesi n. (Var.: tu aiziesi nabaguos; nu tu būsi neziņā): vieni paši ... svārki, tie nuoplīsa kaunuoties BW. 20390 var.

Avots: EH II, 15

nele, nela, nel vor einem vokalisch anlautenden Wort, doch nicht: ej, vācieti, tu kaŗā! nele (Var.: nela) tevis māte raud BW. 31969. nela letu atve̦dam, nela lieta pakaļ nāk 19141. nebē̦dā tu, māsiņa, nel (Var.: neb, nib, ne) es tevi tāļu duošu 18128, 1. nelenedz, weder - noch: bet viņi nele savā ģīmī, nedz spē̦kā tiem ir līdzināmi Bar. 6, 64. nele(vēl), geschweige denn: ik˙vienam tas sapruotams, nela vēl mācītam vīram. [izdze̦n tuo nuo istabas..., nele vēl ka tie tai būtu kādu ūdens lāsīti priekšā cē̦lusi Manz. Post. I, 161.]

Avots: ME II, 721

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

nùoblĩvêt, tr., voll -, feststampfen: kad bedre cieti piepildīta un nuoblīvē̦ta... Konv. ² šīs zemes pie mums nuosē̦dušās ūdenī un cieti nuoblīvējušās Būvm.

Avots: ME II, 763

nùobraĩkšêt: duris nuobraikšēja, kad tās cirta cieti Dunika.

Avots: EH II, 33

[nùocìest (li. nukę̃sti),

1) abbüssen:
savu suodu nuocietis;

2) = nuociesties: nevarēja nuociest tuo neizteicis Lautb., Kreuzb.] Refl. - tiês, sich zurückhalten, sich enthalten, sich beherrschen: grūti bija nuociesties istabā Aps. Mit abhäng. Part. Prät.: burvis nevar nuociesties nebūris LP. VII, 682. nenuocietās nepārkāpis dieva pavēli LP. IV, 79. Auch mit abhäng. Infin.: viņš nevar nuociesties redzēt, kas tai kamuolā LP. VI, 75.

Avots: ME II, 768

nùodzìt [li. nugiñti], tr.,

1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;

2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;

3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;

4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;

5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;

[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 ^1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.

Avots: ME II, 781

nùokàlst: in Dunika u. a. dafür nùožût; kad ļauj zirņiem n. (= ilgi žāvē zirņus), tad tie dikti cieti Iw.

Avots: EH II, 51

nùokàmpt,

1): auch Dunika u. a.; ‡

2) ergreifen, erhaschen
Dunika u. a.: turēja viņu cieti nuokampis aiz matiem.

Avots: EH II, 51

nùomarguôt,

1): cieti n. cimdu ("=cieti nuoadīt") Prl.; ‡

3) "?": augstu zied kļava ziedi, nevar margu n. (Var.: salasīt ) BW. 5869 var.; ‡

4) "?": margiem Rīga nuomarguota BW. 31775 var.; ‡

5) "?": caur margiem (saule) nuomarguoja BW. 31775 var.

Avots: EH II, 66

nùomigt, intr., fest einschlafen: viņš bija cieti nuomidzis A. XX, 642. visi nuomiguši gluži vai nāves miegā LP. VII, 676. es biju piekusis; drīz nuomigu Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 820

[II nùopicinât "(den Knappkäse und Ähnliches) formen": sutņu pikas pagatavuojuot nuopicināt tuos par cietiem Vank.; "= nùoplikšķinât" Talsen, Serben.]

Avots: ME II, 828

nùoprasît, abfragen, abverlangen, verlangen, über-, verhören: saimnieks nuoprasījis par abru desmit dukātus LP. III, 42. es tam cieti nuoprasīju. skuoluotājs nuoprasīja uzduotuo gabalu. Refl. -tiês, sich losbitten, freibitten Spr.

Avots: ME II, 834

nùosêst [li. nusė´sti],

1) intr., absitzen:
stundu pieši nuoskanēja, nuo kumeļa nuosē̦duot BW. 19060. viņš nuosē̦d nuo baltas ķēvītes LP. VI, 961. zirgu pagriezis pie nama durvīm un nuosēdis Janš.;

2) tr., sitzend besetzen, einnehmen, besetzen:
tautas ceļu nuosē̦duši kâ pelē̦ki vanadziņi BW. 13475. Refl. -tiês,

1) sich hinsetzen:
raganas varuot redzēt, kad nuosē̦stas baznīcā apakš kanceles Etn. III, 41. panāksnieki nuosēdās ap galdu BW. III, 1, 55;

2) sich setzen, sich senken:
cieti nuosē̦dusies sausa smilkts Būvm. 10.

Avots: ME II, 845

nùosìkt: alus mucā nuosīc, ja spunde nav cieti nuotaisīta Vank. ‡ Refl. -tiês, = nùosìkt: saimnieks tikai nuosīcaīs vien, bet vēl ne˙kā neteica Ciema spīg. 9.

Avots: EH II, 85

‡ nuospiñgât Frauenb. "cieti nuosiet°: n. ve̦zumu. n. siksnu ap vē̦de̦ru.

Avots: EH II, 89

nuôst [auch Kl., Serbigal, AP., Wolm., nuõst Tr., Iw., Līn.], nuosta BW. 29586, [nuôsta ² Salis], nuôstan [Ledmannshof], nuôstem, nuosten [BW. 4804, 1, 6, nuôstin Preili, Nerft], nuôsti [BW. 4804 var.], nuôstu Schwanb., [Grundsahl, Aahof],

1) weg, hinweg, fort:
nuost ņuo kājām! atstāj nuost! nuost ar šuo varmāku! ej nuostan, ciema puisi! BW. 12698. nuostu (Var.: nuostan) manus svārkus gruda BW. 25000, 4;

2) tot:
nuost kâ muša! saimniece bij uz reizi nuost Etn. I, 108;

3) nuost entspricht dem Präfix

nùo- bei zusammengesetzten Verben und bezeichnet die Handlung als unvollendet, während das Präfix

nùo- zur Bezeichnung der vollendeten Handlung dient: ir tā mani nuostu (Var. nuosti, nuosten) dzina, auch sie jagte mich fort, war mit dem Fortjagen beschäftigt; während mit
ir tā mani nuodzina die Vollendung der Aktion bezeichnet ist. brūte lūdz, lai cē̦rtuot ze̦lta kuoku nuost LP. IV, 70. tas muocuot tuos pa˙visam nuost Etn. II, 40. ve̦d uz e̦ze̦ru un slīcina nuost Etn. IV, 126. tad sirgsti un nīksti nuost! Vēr. I, 900. rītu saimnieks suola mani šaut nuost LP. IV, 163. viņš nestāsta, siti viņu nuost! I, 129. zirgi grima pa˙visam nuost Kaudz. mirsti nuost! Kaudz. gulsties nuost un miedz cieti! Balss. ēd vien nuost! MWM. VIII, 16. kad cik necik patīk, preci nuost! A. XI, 477. Komparativ nuôstâk, nuôstâki, weiter fort; nuôstiņâk, etwas weiter fort: atstūmās nuo galda nuostāk A. XII, 333. [Zum -stu vgl. li. atstùs "abgelegen" u. a. bei Bezzenberger Lit. Mitt. I, 40 und BB. XXV1I, 1571.I

Avots: ME II, 857, 858

nùozeņ̃ķêtiês, = nùobriest: cieti">dubļi uz lielceļa nuozeņķējušies cieti. akas dibe̦nā smiltis nuozeņķējušās Dond.

Avots: ME II, 890

I uõksts AP., ùoksts ² Bers., Festen, Golg., Infl., Kaltenbrunn, Kalzenau, KL, Kreuzb., Laud., Lubn., Meiran, Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Selb., Vīt., uoksts U., Alswig, Erlaa, Ogershof, Heidenfeldt, Mar., Memelshof, N.-Peb., Selsau, Stockm., Wessen, uoksta Manz. Lettus, U., Wesselshof, ùoksts ^2, -s Selb., uokste, der Hintere Lind. und Oberl. n. U.; "die Vertiefung zwischen den Hüften" (uoksts) Erlaa, die Scham Depkin n. U.: ja darīsi palaidnības, dabūsi pa uokstu! Selb. duos žagariņu pa uokstiņu BW. 2187. meitiņām skudras uokstu izkasīja 34761. vējš pūš uokstē BW. VI, S. 155. uoksts vaļā 160. lapa uokstes platumā BW. 35513, 2. viņām uoksta raunas cieti, er ist frostig, kriecht an den Ofen (ironisch) Seew. n. U. tev (zu einem Unbemittelten gesagt) uokstā kambaris, uz muguras klēts Wessen. pūt nu uokstā! (= kuo tu man padarīsi?) N.-Peb. Etwa nebst uoksts IV als "Öffnung, Loch" zu uosta "Hafen" ?? Vgl. žem. uoksas "Öffnung" bei Geitier Lit. Stud. 99.

Avots: ME IV, 415

uõla (li. úola "Wetzstein" bei Būga Tiž. II, 472 und 475, "Fels" LitMnd. I, 425 und 458),

1) uõla U., Adiamünde, BL, Dond., Frauenb., Grobin, Līn., PS., Salisb., Segewold, Siuxt, Stenden, Wolmarshof, uõliņa Arrasch, Bauske, Kand., Selg., Strasden, (mit ùo ² ) Bers., der Kiesel, ein kleiner, runder Stein
("in Kurl." n. St.): paliec savā vietiņā kâ akmentiņš, kâ uola! Tr. IV, 44. tev tik daudz grē̦ku kâ jūŗā uoliņu 391. četrus uolas akmentiņus BW. 24840, 12 var. bridu tuo upīti, kur guļ uolas dibinā (Var.: kas par uoļu ritināja) 8381 var. tautiņām uolu zeme 16980, 3. uolu zeme St., kieselichte Erde; uõla, der Fels PlKur.;

2) uõla U., Arrasch, Bauske, Bl., Drosth., Jürg., Peb., PS., Salis, Segewold, Wolmarshof, (mit ùo ² ) Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Kl., Memelshof, Oknist, Pankelhof, Saikava, Sessw., ùole ² Mar. n. RKr. XVII, 139; N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Fianden, Mahlup, uole BW. 8381 var.; 11095 var., das Ei
(in Dond., Dunika, Fest., Kand., Salisb., Selg., Wandsen unbekannt; dafür pauts): cieti, mīksti nuovārīta uola, ein hart, weich gekochtes Ei. vēja uola, ein bebrütetes, verdorbenes Ei. Sprw.: ar uolu var draugu nuopirkt. iet, ka pat uola nuo galvas neveļas. - bezdelīgu uoliņas, Schwalbenzier Peņģ. Wohl nebst uols "rund" zu velˆt "wälzen"; zur Bed. vgl. an. valr "rund" und r. валунъ "runder Kieselstein".

Avots: ME IV, 416

pacìest [li. pakę̃sti], fr.,

1) ertragen, erdulden;
sāpes, muokas. tuo es ne˙maz vāirs nevaru paciest Dīcm.;

2) leiden:
es tevi nevaru paciest;

[3) = paciesties: jis nepaciete un attaisīja skrīnīti Pas. III, 234.] Refl. -tiês, sich gedulden: kad tev āda niez, tād pacieties vien, gan jau tā tiks pakasīta! princese lūdzas, lai tē̦vs vienu gadiņu paciešuoties ar kāzām un laulāšanu JK. III, 77.

Avots: ME III, 13

pakur̃stît [li. pakùrstyti], tr., freqn., pakur̃t [li. pakùrti],

1) unten Feuer anmachen:
juo vācietis augsti lē̦ktu, vēl pakurtu uguntiņu VL.;

2) ein wenig anheizen, anzünden:
ne ugune (für uguns) pakurstīta BW. 27222. pakuŗam uguntiņu 32892;

[3) = izkurt" aushitzen":
jau pakurts "es ist schon ausgehitzet" Für. I, unter kurt].

Avots: ME III, 51