Paplašinātā meklēšana

‡ àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27

apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.

Avots: ME I, 91

atjàukt, tr., auseinandnrnehmen od. werfen: [siena gubu S., Kalz.], sē̦tu Spr.

Avots: ME I, 162

I atjàukt: strādnieki atjauca (= nuojauca) ve̦cuo istabu nuo jaunās Bērzgale.

Avots: EH I, 144

‡ II atjaukt, abgewöhnen: a. kam alu (Bier) BielU.

Avots: EH I, 144

dajaukt: pi piena ūdiņa dajauc Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

[dajaukt Drsth., hinzumischen.]

Avots: ME I, 433

ìejàukt,

1): ie. maizi Kaltenbr., Oknist, Zvirgzdine; ‡

2) (hin)einmischen
Wolm. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) unversehens eingerührt werden
Auleja: kad daudzāk iejaucas mīkles.

Avots: EH I, 516

ìejàukt, einrühren (vom Teig) Wend., Buschhof. Refl. - tiês,

1) sich (hin)einmischen:
iejaukties valuodā;

2) kommen (in wegwerfendem Tone)
Infl. n. U. Subst. iejaukšanās, das Nomen actionis dazu: tiesas iejaukšanās Sadz. viļņi 27. iejaukšanās nuo valsts puses tirdzniecībā Konv. ² 441. iejaukums, ein Teig; maizes vai plāceņa cepšanai ūdenī, pienā vai suliņās iejaukti milti Lasd.

Avots: ME II, 22

izjàukt,

1): auseinanderbreiten (= izā`rdît 2): i. sienu Saikava. ‡ Refl. -tiês: man izjaukuses visa gabana Saikava, ich habe versehentlich den ganzen Heuhaufen auseinandergebreitet.

Avots: EH I, 451

izjaukt, tr.,

1) auseinander wühlen, verwühlen, zerzausen, zerstören:
uguntiņu ar kuoku LP. VI, 222; pavardu Kaudz. M.; matus. brida pa izjauktuo sniegu Vēr. II, 527. zvē̦ru bē̦rni likušies krāsnī, tuo izjaukdami drupatās LP. VI, 764;

2) fig., vereiteln, zerstören:
cerības, kāzas, laulības, nuoduomu. puisis izjauc priekus LP. VII, 509. mūžu tie mums izpuosta un izjauc Vēr. I, 1205.

Avots: ME I, 745

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

[jaukt U., ^{= jaucēt,} gewöhnen.]

Avots: ME II, 98

jàuktava Serb., jauktuve Druw., jauktuve Gaw., jaukteve Jerkul, jàuktavnîca Lub., Nötk., Bers., ein ausgelassenes, mannstolles Mädchen: iet kâ jauktavnīca Nötk. kuo nu jaucas! vairāk nav kâ gatavas jaukteves Etn. III, 1. Auch von einer unruhigen Kuh ausgesagt Nötk. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 98

jàuktne, jàutņa, ein Gemisch, etwas Gemischtes, Verwirrtes, das fünfte Rad: jauktnes suga (vom Vieh) Bers. n. A. XV, 1, 408. jaucas kâ jauktņa pa vidu Naud.

Avots: ME II, 98

jaukturis, der Quirl Adsel; [gebildet nach mieturis].

Avots: ME II, 98

jauktuve, s. jàutava.

Avots: ME II, 98

nùojàukt,

1): n. (nuoārdīt) cimdam pirkstus Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): dzijs bij aizme̦tusēs aiz krūma, un tâ bij staigājuot nuojaucies viss šā rīta adījums Saikava; ‡

2) "netīrs nuovārtīties" Seyershof: renstelē nuojaucies slapjš līdz vidučam; ‡

3) = nuokulties (?) Saikava: visu dienu n. pa tirgu. kad tiksi par mācekli pie mūrnieka, tad gan nuojauksies ir stīvs palikdams.

Avots: EH II, 49

nùojàukt, tr.,

1) niederreissen, abtragen:
ē̦ku baznīcu, dambi;

2) verwischen:
pē̦das LP. I, 164. Refl. - tiês, sich verwischen, verschwinden: kuo dienu uzcē̦luši, tas līdz saules lē̦ktai nuojaucies LP. VII, 374.

Avots: ME II, 791

pajàukt,

1): vāri putru ..., kuces kāju pajaukdams Tdz. 52887;

2): jumtus apjumis ve̦se̦liem salmiem, nuogriêztām vārpām, lai putni nepajauc, graudus me̦klē̦dami Sieva 3; ‡

3) sich verbreiten machen:
ar mē̦slainām kājām p. nelabu smaku Saikava. ‡ Refl. -tiês, ein wenig (für sich) rühren: tev būs jānāk putras p˙! Ramkau.

Avots: EH II, 137

[pajàukt,

1) ein wenig umrühren:
p. biezputru, lai nepiede̦g; übertr.: šās precības vajag pajaukt, lai puisis pasteidzas Nigr.;

2) von oben ein wenig auseinander streuen:
p. siena gubu.]

Avots: ME III, 36

‡ pãrjàukt, von neuem jàukt: vēl reizi p. gabanas AP., Saikava. Refl. -tiês, umrührend sich überanstrengen: vai nu kaļķes tik grūši jaukt, ka var p.? Saikava.

Avots: EH XIII, 201

pìejaukt, hinzumischen: mazgājamam ūdenim piejauca drusku me̦dus BW. I, S. 177.

Avots: ME III, 254

sajàukt: s. siena gubas šķūņa priekšā Ramkau.

Avots: EH XVI, 414

sajàukt, tr., vermischen, verwühlen, verwirren, durcheinanderstören U.: kas dūņas sajauca upītes malā? BW. 1387. pāriet zuosis klaigādamas, ezeriņu sajaukušas BW. 637, 1. brūtes brāļi . . . sajauca jau sasukātuo galvu BW. III, l, 30. jaunpuisis tai sajauca matus ebenda 49, sajaukt kārtis, Karten taillieren. tu . . . sajauc visu dzīvi Apsk. v. J. 1903, S. 584. viņa, kâ saka, sajauc prātus Vēr. II, 926. sajauktas stīgas, verstimmte Saiten L. Refl. -tiês, sich vermischen, sich verwirren. Subst. sajàukšana, das Vermischen, Verwühlen, Verwirren: asins sajaukšana Vēr, I, 1383; sajàukšanâs, das Sichvermischen, Sichverwirren : šuo dzīvības parādību sauc par individu sajaukšanuos Vēr. II, 1181; sajàukums, das Vermischte, Verwirrte, die Mischung: niķeļa sajaukums ar dzelzi Konv. ² 1352, izsmēķējis . . . tādu sajaukumu Latv.; sajàucẽjs, wer vermischt, verwirrt.

Avots: ME II, 639, 640

uzjàukt, aufwühlen, aufmischen; aufrühren: uzjaukt dūņas. Refl. -tiês, sich aufwūhlen; versehentlich aufgewühlt werden: dūņas uzjaukušās.

Avots: ME IV, 336

‡ apgabenis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, 76, = apgabana, "žāvēšanai izjauktās siena gabanas iejemamā vieta".

Avots: EH I, 80

a˙u! (zweisilbig), auch a˙vu, Interjektion,

1) des Unwillens, der Abweisung, der Überraschung:
tad šitāds ķē̦ms duomā visu izjaukt, a.(v)u! A. XVIII, 406. bet a˙u! LP. V, 4. a˙u, tev jau naudas kā ve̦lnam pe̦lavu;

2) der nicht erfüllten Erwartung, sehr häufig in Verbingung mit dem Vokativ dieviņ: bet a˙vu dieviņ, kas tuo deva Etn. IV, 105; I, 102; A. XIII, 529. bet a˙vu brāl, kā pēcāk klājās! Līb.

Avots: ME I, 214

‡ bañgalêt AP., -ẽju "maisīt" N.-Peb. Refl. -tiês "maisīties, jaukties" AP.

Avots: EH I, 204

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

čabât,

2): "in Filzstiefeln gehen; gehen, dass es raschelt"
Wessen; ‡

3) "jaukt%20net%C4%ABrumus%20pie%20graudiem">piejaukt netīrumus pie graudiem" Dond. ‡ Refl. -tiês, langsam, krattlos gehen Seyershof.

Avots: EH I, 281

‡ dràicît ² (li. draikýti "verstreuen; verwickeln, verwirren"), -ku, -cīju, = jaukt">jaukt, puostīt; in Unordnung bringen Oknist (meist mit sa-): nedraiki gultas! Oknist. kuo jis tur nuopļaun (rudzus)? tik dràika ² ! (von jem., der nicht zu mähen versteht; = jauc) Kaltenbr. Vgl. auch ‡ àizdraicît. Zur Etymologie s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 876.

Avots: EH I, 329

dugaîns, unrein, schmutzig, trübe, getrübt: skrēja zuosis klaigādamas nuo dugaiņa [Var.: dūņaina] ezeriņa BW. 12350 var. pratis šuo ūdentiņu dugainu sajaukt A. XI, 55. mazgāja rupučus ar dugainu rāvu LP. VI, 834. laiks bija dugains MWM. V. 561. uguns..., kas kurēšuoties dugaini Lautb., Vidv., 37.

Avots: ME I, 510

dumbla zeme (unter dum̃bla): "glīzde̦ns māls, jaukts ar kūdras me̦lnzemi" Annenburg.

Avots: EH I, 341

‡ dum̃brât Siuxt n. Fil. mat. 68, -ãju, (Wasser) trüben ("jaukt%20ar%20dub%C4%BCiem%20un%20citiem%20net%C4%ABrumiem">ūdeni jaukt ar dubļiem un citiem netīrumiem"). Refl. -tiês, im Wasser od. Kot waten, treten Siuxt n. Fil. mat. 68: bē̦rniem neļāva pa dīķi d., lai nesadumbrā ūde̦nu.

Avots: EH I, 341

galˆvuôt

2): Žūkli (Name einer feuchten Wiese)
negalvuo: voi tiksi iekšā, voi netiksi Heidenfeld. nevarēja g. gabanas jaukt: viņš jau vienmē̦r cēlēs gaiss ebenda. ‡ Refl. -tiês, = galˆvuôt 2: nevar g., ka nesāk līt Ramkau.

Avots: EH I, 381

[I izdalbât,

1) "?": (dē̦lu māte) iedalbāja (istabā), izdalbāja, malējiņas nedabūja BW. 23516;

2) mit einem dal˜bs durchwühlen:
dalbs ir kuoks, ar kuo izdalbā se̦ru rijā, lai labāki žūst Wolm.; izdalbuot krāsni Karkel; izdal˜bât "izjaukt": i. sìenu Freudenberg:

3) "zertreten"
Domopol: guovs purvu izdalbāja (= izmīņāja) Trik. braucēji izdalbājuši ceļu (t. i. zirga kājas gājušas cauri sasalušās zemes kārtai) Serbigal;

4) "mit Mühe und Not erfragen"
Domopol;

5) mit einer Stange Fische aus den
paceres oder Menschen aus dem Zimmer hinaustreiben Mar., Sessw.;

6) ausklopfen:
putekļus nuo drēbēm izdal˜bât Gold.]

Avots: ME I, 724, 725

izẽpẽt, zerstören, izkašņāt, izjaukt: vistas izēpējušas burkānu duobi. vējš izēpējis siena gubu Drsth. [Zu ērpêt I?]

Avots: ME I, 735

‡ izgraudât,

1) "jaukt">izjaukt" Bērzgale: izgraudātas grantas duobes: nevar lēši iebraukt Oknist;

2) hinausfallen lassen
(?). bē̦rna neizgraudāt nuo depēm Pas. IV, 517 aus Dricē̦ni); heraus-, hinausstossen Bērzgale, (mit àu ² ) Lubn.: i. putniņu nuo lizda.

Avots: EH I, 449

izjamât, tr., austreten, verwühlen, zerstören Bilst. n. Etn. I, 137; [izjamât zemi, i. biezputru, i. ("sajauktu") sakārtuotas grāmatas Schujen, Serben, Ronneb. luopi izjamājuši (= izminuši) visu pļavu Nötk. cūka izjamājusi (= piebradājusi un izšķaidījusi ēdienu) sili Nötk. viņš izjamājis zupu (= izēdis visus biezumus un šķidrumu atstājis vai uotrādi) Nötk., Ringmundshof. - In Odensee bedeute es: durchschimpfen, izlamāt (?)].

Avots: ME I, 745

‡ iztrepelêt "izkaisīt, jaukt">izjaukt" Bērzgale, Līvāni: bē̦rns iztrepelēja vilnu; "izrakņāt" Sussei.

Avots: EH I, 490

izvañdît, tr., auswühlen, durcheinanderwerfen: istabiņa izvandīta un izjaukta AU. dzīvuokli vandīt izvandījām MWM. VI, 273.

Avots: ME I, 825

izvāres, Ausgekochtes, das Nachgebliebene von Ausgekochtem, z. B. ausgekochter und schon einmal gebrauchter Hopfen; apiņus ar izvārēm jaukt, den Hopfen verfälschen L.

Avots: ME I, 825

jàuceklis, Bers., C.,

1) ein Mensch, der überall Verwirrung anrichtet
Hr.: jauceklis ir, kas jauc Bers., C. jauceklis - tāds, kas mīl visu sajaukt, citu lietās jaukties iekšā, sacelt nemieru, ķildas A. XV, 1, 408. šis puisis viņiem tas jauceklis, dieser Junge streut den Samen der Zwietracht unter ihnen aus, er ist der Unruhestifter Hug. Mag. II, 1, 72. tu tik esi tāds mūžīgs jauceklis: kuo es nuolieku, tuo tu izjauci A. - Rahden;

2) ein Mischmasch Nötk. n.
A. XV, 1, 92. luga nee̦suot ne˙kas cits kâ jauceklis nuo vis˙prastākiem cirkus skatiem DL.

Avots: ME II, 97

jàukle, jàuklis, = jauktne">jauktne.

Avots: ME II, 98

je̦ma, ein Gemisch PS.: te viss pajaukts kâ je̦ma Bers. [Vgl. jē̦mas.]

Avots: ME II, 110

‡ kaļķijs, kalkhaltig: ar nuojauktu mūra ē̦ku drupām dažreiz mē̦sluo tīrumus . . . šādā kārtā mē̦sluotas vietas ir kaļķijas vairāk gadu FBR. XIV,71.

Avots: EH I, 580

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkamât und ‡ iekamât I.

Avots: EH I, 581

kaņ̃ģerêt,

2) und

3): (ein Pferd) antreiben
Ronneb.; (ein Pferd) antreibend schlagen, zerren, wiederholt anrufen usw. Lems., Salis: man zirgs ne˙maz neklausīja, bija jākaņģerē vienā kaņgerēšanā Lems., ‡

5) "nuorāt bē̦rnus, lai nedzīvuo citiem pa kājām" Seyershof; ‡

6) "jaukt, maisīt" AP. ‡ Refl. -tiês,. sich energisch mit etw. abgeben, sich mühen, plagen
Seyershof: ar luopiem visādi kaņģerējās, bet kâ nebija, tâ nebija laime.

Avots: EH I, 585

kàzas, Pl. t., ganz ungew. der Sing. BW. 19469, 2; BW. piel. 794, 3, Demin. verächtl. kâželes ² in Ahs., die Hochzeit: brašas, jautras, priecīgas, vare̦nas kāzas, herrliche, fröliche Hochzeit; divējas kāzas, die Doppelhochzeit; kāzās aicjināt, ielūgt, lūgt, zur H. einladen; kāzas od. kāzu guodības darināt, rīkuot, taisīt, ein Hochzeitsfest vorbereiten; kāzas izjaukt, eine Heirat, Hochzeit hintertreiben LP. III, 42. Sprw.: akmens veļas uz kāzām, kâ lai ne cilvē̦ks. tur būs dzīve kâ pa kāzām, da wird ein Leben in Herrlichkeit und Freuden sein LP. VI, 44; so auch dzīvuot kâ pa kāzām od. scherzhaft: kâ pa tē̦va kāzām Etn. II, 44. nu tad paēdu kâ pa nabaga vīra kāzām II, 45. istabas kāzas, die Hausweihe U. [Nebst li. kozos [bei Daukant)] aus liv. kåˉzgønd "Hochzeit"; [s. Thomsen Beröringer 257. Vielleicht ist kāza "Gatte" im Le. gebildet) abstrahiert].

Avots: ME II, 206

‡ ķecerêt Nautrēni "jaukt kâ pa putru": kuo tu ķecerē pa bļuodu ar pirstiem? Bērzgale.

Avots: EH I, 692

II ķempêt, tr., gehörig, essen; ["mîklu ēst jeb izjaukt" Wessen.] Vgl. ķempt und ķempât.

Avots: ME II, 364

ķĩselis [Drosth., Bauske], ķĩsẽlis PS., C., Wolm., ķĩsele [Līn., Nigr., Wormen], Kand., [ķĩsals Dond.], ķĩsene - ēdiens nuo nesijātiem auzu miltiem ar visām sē̦nalām Etn. I, 18. ķīselis - ēdiens, sagatavuots nuo zaļām auzām ar šķidru kaņeppienu I, 59. ķīseli mē̦dz aiz˙vienam iejaukt vakarā II, 62. [Nebst li. kisiẽlius aus r. кисéль "säuerlicher Mehlbrei".]

Avots: ME II, 389

knibaslis (so zu lesen!): eine verwickelte, langsam vonstatten gehende Arbeit Wessen; sajauktuo dziju tīšana ir knibasla darbs ebenda.

Avots: EH I, 630

‡ kratiknis = kratenis Oknist, Sussei; "jaukts ēdiens" (für Menschen) Sussei.

Avots: EH I, 643

kratuoņa, das Schütteln: gāja suoļuos, lai kratuoņa un ratu rībis nejauktu iesāktās sarunas Seibolt.

Avots: ME II, 262

[III kudums "?": nu tavu kudumu ēdīs MSil., jetzt wird es dir schlimm gehen (sage man drohend), izņemt kudumünuoslē̦pumu jeb spē̦ku kam izvilt" Tuckum; "kudums Lutriņuos apzīmē kādas parādības galve̦nuo saturu, runājuot par tuo ar uomulības nuokrāsu; kāršu spēlē pārcēlējs var izjaukt dalītāja nuoduomus, izceļuot vai izjaucuot kudumu (trumpja nuovietuojumu)."]

Avots: ME II, 299

leî: pati leî (auch) Smilt.; lei Lasd. u. a. n. FBR. IX, 159, Fest. n. FBR. XVII, 82 "= laî"; lèi AP.; lei Ceļi VIII, 389, = laî 2: jaukt sìenu, leî kalst Ramkau. lei dzird Elger (Günther Attle. Sprachd. I, 32; ähnlich 58). nez cik lèi (= laî 7) ir ve̦ci tie sivē̦ni? AP.

Avots: EH I, 731

ļìmbâtiês ² [Mar.], -ãjuôs

1) ["nespē̦kā grīļuoties" Holmhof; ļim̃bâtiês Jürg. "wackeln;
zvalstīties"]: četras kājas ļimbājas BW. 21003; [zu limbât?

2) ļimbāties ² "slaistīties; bez vajadzības darīšanās jaukties" N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 540

‡ mačerêt "kārtis spēlējuot, viņas jaukt un zagt" NB.

Avots: EH I, 776

‡ māguļât Erlaa, Linden in Livl. "kārnīt, jaukt ē̦damuo".

Avots: EH I, 789

maistît,

1) [=mīstît Neu-Laitzen, Treiden]: ieser (linus), aizies rītā maistīt LP. VII, 832;

[2) màistīt ² , -u, -ĩju N.-Schwanb., Kerstenbehm "jaukt" Bers.: putru, miltus. - Refl. -tiês "maisīties" Bers.: kuo maisties un slaisties kâ maistuļa?].

Avots: ME II, 551

makarêt: "jaukt">jaukt" NB.: Jānis makarē mūsu spēlēšanuos. Nach Sehwers Unters. 76 aus balt. d. machern "wie ein Macher handeln, Geschäfte machen".

Avots: EH I, 779

[makņât "jaukt, burzīt" Kokn.; "rakņāties (pa uotra kabatām)" Pampeln.]

Avots: ME II, 554

[maknît "spaidīt, ar varu iekšā dabūt" Kreuzb.; hin- und herbewegen (?) Bauske: atslē̦ga sarūsējusi, bet maknīju, maknīju, kamē̦r aizmaknīju (= aizslēdzu) gan Laud. n. Druva I, 392; "jaukt, mīcît, burzīt" Kokn., Bers.; "mīļi murdzīt" Notk., Pampeln; "rakņāties" Pampeln (prs. maknīju), Sessw., N.-Schwanb.; "raut" Ober-Bartau; "stampfen, stopfen, stochern" (prs. maknu) Dunika.] Refl. -tiês, gewaltig arbeiten: kuo tur maknies ("plēsies, dauzies")? Aron, Wain.

Avots: ME II, 554

mangalêt, ‡

3) man̂gelêt Sonnaxt "pavirši maisīt, jaukt"; zur Bed. vgl. auch ‡ ìemàngalêt ² . - In der Bed. 1 aus nd. mangeln "Zeug auf der Mangel, Rolle glätfen".

Avots: EH I, 782

mentene Biel., meñtne [Bixten, Bielenstein Holzb. 269 mit Abbild.],

1) = mente: ar mazu lāpstiņu jeb mentenīti var mutē uz mēles sataisītas zâles uzsmērēt Preip. meita paņēma mentni un sāka maizi jaukt JK. I, 54, Naud., Siuxt, Samiten, Taurkaln. atnesīšu tikai me̦dus mentni LP. V, 163;

[2) mentne, der Klöppel des Dreschflegels
Bielenstein Holzb. 509. Vgl. meñte.]

Avots: ME II, 601, 602

mežģêt, -ẽju, tr.,

1) verrenken, verstauchen:
kāju, ruoku. pēc kāda kājas mežģējuma man nācās sešas nedēļas palikt istabā Dz. Vēstn.;

[2) "siet, cilpuot";

3) "jaukt" Wessen].

Avots: ME II, 610

midzinât,

2): "mežģīt" Lems.: m. dziju; "saburzīt, jaukt">izjaukt (linus, labību)" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; ‡

3) staubregnen
Seyershof: lietus midzina Sussikas. ‡ Refl. -tiês "ohne Schlaf sich im Bett wälzen" Seyershof: meitene midzinājas līdz pusdienai pa gultu.

Avots: EH I, 811

II misa (li. misà), die aus Malz, Hopfen und heissem Wasser gewonnene Flüssigkeit, die man zu Bier gären lässt Kand., Naud., [Ronneb., Zaļmuiža], Bers., Lasd., Laud.: misa - mājas alus darījumā pirmais tecinājums, tre̦knākais un saldākais par visiem vē̦lākiem tecinājumiem. misu, maisījumu, kur sajaukti iesals, apiņi u. c., pagatavuo kublā, viņa uzlējumā ieme̦tuot karstus akmeņus un tad tuo vāruot. brūveris man misas deva BW. 2206. laiciņš silts kâ misa Laud. [Wenn li. misà und estn. miśś dass. aus dem Le. entlehnt wären, könnte le. misa nebst d. Meisch zu le. maisît gehören.]

Avots: ME II, 635

mišļi, der Mischmasch, das Gemengsel: te visādi mišļi sajaukti kuopā Smilt., Bers., Laud. Zu mist

II.

Avots: ME II, 637

mistraîns: bunt, vielfarbig AP.: kad šķērē mistrainas strīpas; mistrans (Salis; "jaukts">jaukts, raibs") od. mistre̦ns (Seyershof). adīklis "tāds adīklis, kur vienu aci nuo vienas dzijas ada, uotru - nuo uotras dzijas, kas ir citādā krāsā": m. a. ir tāds vienāds un skaidrs Seyershof.

Avots: EH I, 819

mistruôt: vīķuos sēj mistruotu (jauktu) labību AP.

Avots: EH I, 819

mudži U. (s. auch mûdzis),

1) Ungeziefer
[wie verhält sich dazu das gleichbed. li. mudžai Lit. Mitt. V, 202?];

2) auch mudžas, etwas Verwickeltes, Verknotetes, Abfälle, Überbleibsel:
sagrāb mudžus un uzmet uz pantu! Tuckum. linu pē̦das sajauktas mudžu mudžām Tuckum.

Avots: ME II, 660

mugât: m. (sajaukt) linus Fest. Refl. -tiês,

1): kuo te mugājies (=mudzinies 3?) - kâ pa miegam? PV.; ‡

2) "ar zināmu grūtumu darbā (piem., pļaujuot, kuļuot) luocīties" Auleja. Zur Bed. vgl. auch uzmugât.

Avots: EH I, 829

murcavka,

1) eine Speise:
murcavka - biezs sildīts piens ar aukstu ūdeni sajaukts; mē̦dz arī pielikt sīpuolus Etn. I, 112;

[2) murcauka Apšciems, ein Gefäss für Viehfutter,
luopu barības trauks, kur linu palus turēja iekšā Edwahlen].

Avots: ME II, 667

[murdinât,

1) aufrühren
(jaukt): ūdeni Warkl., Wessen;

2) mur̂dinât C., sprudeln machen:
ūdeni;

3) mur̃dinât, schnurren machen:
kaķi Ruj. Wohl zu li. mùrdyti "etwas im Wasser rüttelnd behendeln".]

Avots: ME II, 668

‡ II murkšķinât ("mit ùr" ) Mojahn, Ramelshof, Wesselshof "same̦zgluot, jaukt">sajaukt".

Avots: EH I, 834

nelãga, nelãgas (Gen. s.), loc. s. nelãgā, untauglich, unbrauchbar, böse, schlecht: nelāga cilvē̦ks, darbs. tādi nelāga liesti, ne˙viena pēc kājas Aps. cienmātei uznāk tās nelāga reizes Alm. šim nelāgas ieruočam bij tikai divi stuobri Blaum. tūliņ piens palicis nelāga LP. VII, 562. [nelāga vãrdi U., tadelnswerte Worte.] es jutuos savādi un nelāgā MWM. VIII, 885. Auf Grund des attributiven Genitivs hat sich das Adjektiv nelãgs (Adv. nelãgi) entwickelt: bet kāds nelāgs cilvē̦ks bij nuoduomājis kāzas izjaukt LP. VI. 42. viņa atkārtojusi nelāguos (nelāga) vārdus III, 63. tu nelāgi izrunājies.

Avots: ME II, 720

[nùokar̃nît,

1 "jaukt">nuojaukt, izpuostīt": n. māju Serben, Peb., Ruj., Segew.;

2) "absäubern, abreinigen":
n. drumslas Bauske;

3) "die Sahne od. den Schaum abschöpfen"
Mitau, Mar., Peb., Serben, Sermus; vgl. nùokārnît.]

Avots: ME II, 794

nùokārnît,

1) ["piemē̦tāt" Karkel; wühlend od. scharrend besudeln
Kursiten, Ermas, Nerft]: ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nuokārnīs apkārt un apkārt De̦glavas Rīga I, 24. [nuokārnījis visu siênu dubļiem Lennew. kurmis nuokārnījis pļavu N. - Peb.;

2) wühlend od. scharrend (auch: schleuderd) herunterschaffen:
nenuokārni zemē drēbes! Neu - Wohlfahrt, Burtn. nuokārnījis visu sìenu nuo kūtsaugšas Alswig, Ermes, Lennew.;

3) "absäubern"
Naud., Kalleten, Preekuln, Grünh., Autz: jānuokārna aitu zarnas Grünwald;

4) "die Sahne abnehmen"(?)
Vank.;

5) "nuoārdīt, nuoplēst"
Ipiķi: vē̦tra nuokārnīja jumtu Nötk.; "nuojaukt" Neu- Wohlfahrt, Plm., Drobbusch, Meselau. Refl. - tiês, sich mit Mist besudeln Nerft. - Subst. nùokārnĩjums "ein von Hümpeln, Baumstümpfen und Steinen gereinigter Platz" Pabbasch.]

Avots: ME II, 796

ņudzinât [Bers.] "cilāt, jaukt">jaukt".

Avots: ME II, 905

‡ pablùžģinât ² Saikava "ar truoksni (kādu šķidrumu) pajaukt".

Avots: EH II, 121

‡ pabužinât,

2) ein wenig reiben, zupfen:
ar krūts galu pabužināja tam (bē̦rnam) gar muti Janš. Bandavā II, 431. pabužinājis abām ruokām uz katru pusi kupluo vaigu bārdu Atpūta № 637 S. 12;

3) aufloekern:
p. cisas Allendorf, Heidenfeld, Schwitten, Smlit.: p. kuodeļu (vērpjuot) Serbig. p. matus Stenden, Trik.; "pajaukt": p. matus Hasenp., Jürg., Kegeln.

Avots: EH II, 122

‡ paļļât "jaukt": uogles paļļā[ju]si ar biguli Pas. XIV, 543.

Avots: EH II, 153

‡ pamežs, das Unterholz: egļu un jauktuos mežuos vietām pameža stàvu ieņe̦m ... avene Latv. zeme, daba, tauta II, 177. tur nav lāga mežs, bet taids p. ("?") tik Warkl.; "Gesträuch" Heidenfeld.

Avots: EH II, 155

pañckât, Refl. -tiês, ‡

3) sich mischen
("jaukties") Siuxt: tâ jau nevar p. pa vidu.

Avots: EH II, 160

pavaņķêt,

1) stossen unter
Libau; ein wenig mit einer vāle schtagen N.-Peb.;

2) "parakņāties" Sessw., "pajaukt" Frauenburg: ē̦dati, panāksni, pavaņķē̦dami (Var.: pavandīdāmi)! BW. 19277 aus Dond.

Avots: ME III, 133

III pavil˜nît "ūdeni maisīt, jaukt">jaukt": puika iebrida dīķī, lai tuo pavilnītu. pavilnī drusku putru! Plm. Zu pavilnît I?

Avots: ME III, 138

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. ² 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da ² (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. ¹ 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. ¹ 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. ¹ 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I ⁴ , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206

pèinêt ² Lis. "režģît, jaukt">jaukt" Bers. Refl. pèinētiês ² Lis.,

1) sich mit einer feinen, verwickelten, unförderlichen Arbeit abmühen;

2) sich einlassen mit, nahen Umgang pflegen
Ar.

Avots: ME III, 192

pèisât ² "verwirren (jaukt">sajaukt)": p. linus, matus Römershof; vgl. pèisēt ² I.

Avots: ME III, 192

III peizât, -ãju (li. pelzoti "vituperāre"),

1) verspotten
Römershof;

2) materiell schädigen;

3) "ломать" Spr., "lauzīt" Kokn.; "apvalkāt, apnē̦sāt" Lös., Selsau; "izjaukt un izsvaidīt" AP., Bers., Selsau, Golg.; "saufen; vergeuden"
N.- Peb.; vgl. pèizêt ² .

Avots: ME III, 192, 193

pelenes: auch Oknist, Sonnaxt: zināšu, kâ tavam saldumam piejaukt pelenes Jauns. J. un v. 270.

Avots: EH XIII, 221

peñterêt C., -ẽju,

1) verreffeln
Berent n. U., verknoten Gold:, Gr.-Essern, Lesten, Ulpisch, Ruhtern; flechten BW. 6867 (vīzītes penterēju);

2) (eintönig und schnell) sprechen, schwatzen, gedankenlos und unverständlich beten
Seew. n. U., eine Sprache kläglich sprechen Balt. V. n. U.: mēle pate kâ klabiķis penterēja MW. dzē̦rāji palika kruogā penterējuot Ulpisch. muļķīga vārdu penterēšana A. XXI, 264. penterēt vienā gabalā MWM. v. J. 1896, S. 802; "jaukt, neskaidri runāt" Wessen; "schnell und dumm sprechen" Kaugershof. Wohl als ein Kuronismus od. Lituanismus zu pît; zur Bed. 2 vgl. li. niekus pinti "Unsinn reden" und pinklis "albernes Zeug" Lit. Mitt. I, 231.

Avots: ME III, 200

perņît, -ĩju "treiben, stecken": perņījiet sìenu ātri šķūnī, lai ņesalīst! Memelshof; pèrņīt ² , -ĩju, stossen, schleudern Gr.-Buschhof, Nerft; per̃nît, -īju "jaukt">jaukt, izsvaidīt" Serben Peb.

Avots: ME III, 202

pìeķelzît "samaisīt ēdienu netīru, jaukt%20kuo%20kl%C4%81t">piejaukt kuo klāt" Bers.

Avots: ME III, 263

piņ̃ķerêt, = piņķēt. Refl. -tiês,

1) sich erfolglos abmühen:
visu dienu piņķerējuos gar šuo nieka darbu Dunika;

2) "maisīties, jaukties">jaukties, jukt": nepiņ̃ķerējies man pa kājām! dzijas piņķerējas Dunika.

Avots: ME III, 221

pirzâtiês "jaukties">jaukties; juokuoties; rieties" Wessen.

Avots: ME III, 228

‡ pùostumi ² Liepna,

1) "nuojaukta, izpuostīta vieta": jie caur tūnas puostumiem laida cauri guovis;

2) "nieki, pļāpas˙° kuo tu tādus puostumus runā? Zu puõsts 1.

Avots: EH II, 347

‡ *pùotļavât ² (gesprochen mit pū- ) Bērzgale "jaukt; nekārtīgi darīt". Refl. -tiês, ebenda, ehebrechen.

Avots: EH II, 347

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407

pur̃zât êdienu, eine Speise besudeln (aus dem Munde zurücklassend oder mit schmutzigen Händen anfassend) Schujen; pùrzāt ² "plucināt, jaukt">izjaukt": vējš purzā siena gubu Bers.; "jaukt">jaukt, maisīt" Schwanb., Odsen; (iz)purzât "einen zu dessen Nachteil physisch oder rechtlich bearbeiten" Vank.; vgl. izpurzât und puržava.

Avots: ME III, 421

putra,

1): "die Suppe"
Warkh.; eine mit Grütze (grob gemahlenem Getreide) gekochte Milch- od. Fleischsuppe Liepna; ein (dünner od. dicker) Mehlbrei Auleja; "Gemüse" (pavalga) Stender Deutsch-lett. Wrtb.; p. izvārīta BW. 2272. būs putriņa bērniņiem, vai būs šķīsta, vai būs bieza 2946. jauktā p. od. karstā p. od. rugāju p., ein aus Kartoffeln und Mehl gekochter dicker Brei Siuxt; rudza (sic!) p., ein aus Roggenmehl und Kartoffeln in Milch gekochter Brei KatrE.; spaņņu p., eine flüssige Speise aus Milch, Wasser und Roggenmehl, von der man ein grösseres Quantum auf einmal kocht und die man in Eimern sauer werden lässt Siuxt;

2): nešķīsta p., ein Schimpfname
Auleja; bē̦rza p., Prügel: nuo tē̦va bē̦rza putras dabūjis, zē̦ns nu ... raudāja Jauns. B. gr. ³ II, 192.

Avots: EH II, 339

putriķuôt, leeres Zeug schwatzen Wid., "vervelēt, jaukt%20ar%20valuodu">jaukt ar valuodu" Etn. IV, 167.

Avots: ME III, 443

pužît "nīcināt, jaukt">jaukt" Wessen. Refl. - tiês, sich ankleiden, sich putzen, sich schön machen Fest., Erlaa.; p. (= taisīties) uz darbiem Fest.

Avots: ME III, 444

racīknis, etwas Verwühltes: gulta sajaukta kâ racīknis N.-Peb. Zu rakt.

Avots: ME III, 461

rats,

1): auch (das Rad)
AP., Auleja, Salis, Seyershof, Wolm.; gabalu r. Salis, ein nicht aus éinem Holz gebogenes Rad; lielgabala r. ebenda, eine ausgesägte Holzscheibe als Rad (se̦rvāģiem bij lielgabalu rati); rati (Wagen) - auch Auleja, Frauenb., Grob., Siuxt, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine; galva eimuot ratā (in die Runde) vien Jauns. Raksti VIII, 341;

4): ir šādi rati (Webmuster):
vienkārtā, padzijā, puspadzijā, četrās nītēs jeb maisu r., smilkšu r. Linden in Kurl. akmens r. Sonnaxt. cūku r. - auch AP., Ramkau. milas r. (kuŗā mē̦dz vadmalu aust) Auleja. svārku r. Ramkau, Sonnaxt, Warkl.: svārku ratā auž vadmalas AP. ar vienu paminu var ratu sajaukt Linden in Kurl. kaidā ratā au[dī]si jaunuos galdautus? Warkl.; ‡

5) eine beim Springen gemachte Krümmung:
kad gāja uz kūti, tad kaķis meta ratus priekšā Seyershof.

Avots: EH II, 355

‡ III rencelêt, (Garn) verwirren ("atšķetināt un sajaukt") Allend.: kuo tu rencelē tuo diegu? Refl. -tiês, sich verwirren (vom Garn) Seyershof (mit eñ ).

Avots: EH II, 366

rē̦talaîns,

1): rẽ̦talaiņš Frauenb.; ar ... rē̦talainu ģīmi Janš. Līgava I, 370; ‡

2) "?": le̦dus tanī vietā bija r., mazliet sajaukts ar sniegu Jauns. Neskaties saulē 9.

Avots: EH II, 370

ruds (li. rùdas dass.), rötlich, rotbraun; grau Roop, Salis, Kurl, n. U.: ruda krāsa; rudi mati; rudas acis; ruds zalktis Br. 400; ruda zâle. ruds akmens, ein gewöhnlicher Feldstein. tup savā vietiņā kâ ruds akmentiņš Br. 27. rē̦guojas pretim rudie tīrumi B. Vēstn. ruduos vadmalas apģē̦rbuos Apsk. v. J. 1903, S. 64. - ruda vara namu daru BW. 27566 var. ruda vara kurpītes VL, aus Nigr. tumši ruds, dunkel rotbraun Sassm.: dažām zivīm ir tumši rudi spuri. zalgani ruda (grünbraun od. grüngrau) vel pļava R. Sk. II. 179. - Subst. rudums (li. rudùmas), rötliche, rotbraune Farbe: spārnu sākums me̦lnbrūns, rūsas rudumā jaukts Konv. ² 2672. Zu raũds I.

Avots: ME III, 554

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

sačamarêt "kuopā sačamdīt" Nötk.; "savilkt čumurā; nekārtīgi savīstīt" Lennew.; "saburzīt (piem. papīru)" Schibbenhof; "satīt, sarežģīt (piem. dziju)" Mar.; "jaukt">sajaukt (ūdeni) ` A.-Schwanb., Ramelshof; nachlässig zusammenstellen: s. aizgaldu Jürg.; nachlässig zusammenflicken Erwalen; "sarušināt uogles un malku, lai labāk de̦g" Festen; "in Trauben wachsen (von Haselnüssen)" Vank. Refl. -tiês N.-Peb., = sarežģītiês, sich verwickeln : dzija tinuot sačamarējusies.

Avots: ME III, 604

sadubļuôt, tr., kotig machen: straumi sajaukt un sadubļuot Jans.

Avots: ME III, 615

sagramdît,

1) (mit am̃) zusammenscharren
Wandsen;

2) verwirren
(sajaukt), in Unordnung bringen: s. grāmatas Wenden.

Avots: ME II, 627

‡ sajāzdît "sajaukt, salauzt, saplēst" Lubn.: s. visu māju.

Avots: EH XVI, 414

sakratît,

1): spieģelīt[i]s, pret kuo pinkas s. Tdz. 58425, 23; ‡

2) "sajaukt" Frauenb.: ar vācu vārdiem rīdzenjeki bij sakratījuši valuodu.

Avots: EH XVI, 419

sakuldurêt,

1) "umschütteln"; "jaukt">sajaukt" (mit ul˜ ) Neuhausen;

2) erzürnen
Talsen;

3) zerbröckeln
(mit ul˜ ) Jürg.: s. le̦du. Refl. -tiês,

1) zerbröckeln
(intr.) Jürg.: le̦dus plēve sakuldurējas Plūd.;

2) "salaistīties, jaukties">sajaukties" Kroppenh. bei Kokn.; "sajukt, jaukties">sajaukties, saskaluoties": turi tuo piena kannu ruokās, lai nesakuldurējas! Druw.;

3) durch Schütteln in Bewegung geraten:
alus ve̦duot sakuldurējies putās Jürg.

Avots: ME II, 658

saļe̦kât,

1): "palaidnīgi jaukt (kādu biezāku šķidrumu)" Sermus.

Avots: EH XVI, 428

II salinât: auch Ramkau (= "dzisināt mīklu saldskābai maizei, turuot tuo pēc iejaukuma stundas 6 neapjauktu"), Orellen, Salis ("nuoplaucēt miltus karstā ūdenī un kult, lai maizes iejavam ruodas saldskāba garša"); s. iesalu Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 425

samačât, ‡

2) "samuļļat, sajaukt" Gramsden: samačet alu ar visādām piede̦vām tâ, ka jāvemj Laidsen.

Avots: EH XVI, 428

‡ samašuôt Seyershof "sajaukt": s. visas zâles kuopā.

Avots: EH XVI, 429

samidzinât,

2): sivē̦ni samidzinājuši midziņu Seyershof, s. (= samudzināt) dzijas u. c. AP. s. (= izjaukt, saburzīt) linus, labību N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043, Ramkau. paņēma ... ābēci, izirušām lapām, gluži pe̦lē̦kiem, samidzinātiem stūŗiem Jauns. Sliņķu virsnieks 52. ‡ Refl. -tiês, = samudžinâtiês 1: diegi samidzinājušies AP., Seyershof.

Avots: EH XVI, 430

‡ samigât PV. "sajaukt, sataisīt (kâ migu)": strādnieki nav kārtīgi sakrāvuši vasarāju gubiņās, bet samigājuši kâ migu.

Avots: EH XVI, 431

samudzinât Spr., Bers., Erlaa, tr., verwühlen, verwirren, verwickeln: linus, pakulas, vilnu, matus, dziju Bers. samudzināts - kamuols A. XI, 311. kaķis meņģē̦damies samudzina dziju Erlaa. sajaukta galviņa, samudzināta BW. 25071.

Avots: ME II, 689

samužît,

1) "samuocīt" Peb.: s. kucē̦nus N. -Peb.; s. meitas Bers. man bij viena skaista dziesma, tuo man bē̦rni samužīja (= samušīja? Var.: vārdzināja, izne̦rruoja, nuomuocīj[u]ši u. a.): ielikuši vīzītē, pa pagalmu vizināja BW. 1016, 4 var. ar smagu ve̦zumu samužīt zirgu Bewern;

2) "sarežģît (dziju)" Walk, Nötk.; "jaukt">sajaukt" N: -Peb.: s. diegus Lös., matus Ve̦cāķi; "savelt" N. -Peb.; "saburzīt, saņurcīt (drēbes)" Schwitten; suns samužījis (sapluosījis, sakuodījis, saburzījis) bē̦rna lelli N: Peb.

Avots: ME II, 691

sapanaruôt,

1): "sarežģīt, sajaukt" Erlaa: s. virvi.

Avots: EH XVI, 434

II saperinât, = jaukt">sajaukt: s. dzijas Wolmarshof.

Avots: ME II, 698

‡ sapļuñkât Dunika "samaisīt, sajaukt": s. ūdeni, zâles.

Avots: EH XVI, 438

‡ sašļam̃mât Nötk. "sajaukt, samaisīt": ē̦duot kumuosu s.

Avots: EH XVI, 454

sašļuncinât, tr.,

1) (eine Flüssigkeit) durchschütteln, in Bewegung bringen:
putras vērpeli pa˙priekš sašļuñcina, lai biezumi nepaliek dibe̦nā Ahs. pasitis asti, sašļuncinās ūdeni LP. V, 97. pratis šuo ūdentiņu līdz dibe̦nam sašļuncināt, dugaiņu sajaukt A. XI, 55;

2) besudeln
Wid.

Avots: ME III, 758

sažļurgât, ‡

2) "nekārtīgi sajaukt (ēdienu)" Frauenb.

Avots: EH XVI, 469

šļandît, (eine Flüssigkeit) hin und her bewegen: nere̦dzams vējš lēni šļandīja dīķa smaguo ūdeni Plūd. LR. IV, 497; "laistît (auch in Sermus, Schujen, N. - Wohlfahrt; mit "dn"); mit einem Knüppel auf die Wasseroberfläche schlagen" Drobbusch, N. - Schwanb., Sessw. (mit "àn ² "): nešļañdi ūdeni virsū! Seppkull; "sajaukt (ūdeni spainī)" AP. (mit "àn").

Avots: ME IV, 63

II šļura zeme: "dubļaina, ar slapju sniegu sajaukta zeme" Ruj.; "pielijusi zeme" N.-Schwanb., Selsau.

Avots: EH II, 646

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

‡ sūrsme,* die Bitterkeit: ziedu saldums jaukts ar skumju sūrsmi Rainis Dz. un d. II, 462.

Avots: EH II, 609

tīrēlis: auch (mit ĩ) Blieden, (mit ì ² ) Wessen; t. (mit ì ² ) līdzīgs purvam, bet slapjāks un mīkstāks Sonnaxt. t. (mit ì ² ) ir purvains jauktu kuoku mežs Kaltenbr.

Avots: EH II, 686

traiķît: "izjaukt, izbārstīt uz visām pusēm" (mit aĩ) Ekau, Salgaln: t. salmus, pe̦lavas.

Avots: EH II, 689

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

ur̃dît C., -u oder -ĩju, -ĩju,

1) (bis zum Überdruss) antreiben
U., anpurren, anspornen, (mit ur̃) Arrasch, Jürg., PS., Smilten, Wolmarshof, (mit ùr ² ) Adl., (mit ur̂) Adsel: citu urda, pats guļ Br. sak. v. 1302. puisis . . . tikai urda savējus, lai brauc pruom LP. VI, 302; jem. (mit acc.) keine Ruhe lassen Gr.-Buschh., Stürzenhof, (mit ur̃) Drosth., Salisb., Schujen, (mit ùr ² ) Adl., Marzen, Ogershof, Saikava, Warkl., (mit ur̂) Adsel, (mit ur̂ ² ) Pe̦nkule; "aiztikt" Saikava; bei der Arbeit abquälen, zuviel beschäftigend Erlaa; hetzen, aufwiegeln Burtn.: saime . . . iesāka Juri urdīt Druva II, 784;

2) wecken
N.-Bergfried, (mit ur̃) Dunika, PS., Salisb., Widdrisch, Wolmarshof, (mit ur̂ ) Adsel: urdīja augšā Toru Jansons Fauni v. klauni 44;

3) "urrr machen, womit der Schreier Abends auf der Weide das Signal gibt, heim zu laufen
(mit ur̃) Bl.;

4) schelten
Peb. n. U., grundlos schelten (mit ùr ² ) Golg.: kuo tu viņu urdī;

5) sticheln, stochern
(bakstīt) Elger Dict. 142, (mit ur̂ ² ) Segew. ("rakņāt"), (mit ur̃) Bauske ("rušināt"): kniebt un urdīt MWM. X, 808. ùrdīt ² auguonu ar adatu Ogershof; (mit einem Stock etwas) bewegen Dunika;

6) rütteln
(mit ur̃ ) Salisb.;

7) "jaukt">jaukt, vandīt" (mit ùr ² ) Birsgaln;

8) (hinaus) treiben (mit
ur̃) Dunika, (mit ùr ² ) Warkl.: u. kuo ārā nuo istabas, nuo grāvja. Refl. -tiês Schwanb., = rakņāties: viņš urdījās duomās A. XXI, 660. Subst. urdîtājs "kas urda": tu esi nelabuojams urdītājs MWM. v. J. 1897, S. 353. Zur Bed. 4 vgl. allenfalls Solmsen KZ. XXXV, 484 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 182. Ableitung von urr?

Avots: ME IV, 303

uzjakarêt,

1) aufwühlen, aufmischen, aufrühren:
uzjakarēt (= uzjaukt ar menti) mīklu AP.;

2) erregen:
puisis uzjakarējis meitu Nigr. šis palaidņa zē̦ns uzjakarējis visu klasi (hat die ganze Klasse unruhig gamacht).

Avots: ME IV, 336

uzsist,

1) einen Schlag versetzen:
Kalvis nu uzsit šim ar veseri pa galvu Pas. IV, 180 f.; (energisch und wiederholt?) schlagen: situ knipi uzsizdama uz knēveŗa de̦guniņu BW. 15206 (ähnlich 21808 var., wo dafür auch: situ knipi uz knipīša uz tautieša de̦guniņa);

2) aufschlagen (aufheften):
u. jumtu, ein Schindeldach herstellen. arklus tesiet, griezes (II

1) uzsist ("?") Lāčpl. 129. u. (bauen)
laivu Bielenstein Holzb. 607. uzsitamais, Umschlag Mag. IV, 2, 145;

3) aufschlagen (üffnen):
u. le̦du. u. grāmatu U. (ein Germanismus?);

4) aufschlagend finden:
sit par mūri, uzsit sudrabu RKr. VII, m. 793;

5) aufstreuen:
u. (uzbērt un iejaukt) miltus putrai, kuo vāra;

6) uzsist trumpas, ein Kartenspiel beginnen;

7) anschlagen (einen Ton):
izjauc sākumā uzsistuo skaidruo... akordu Vēr. II, 729. sirds sāka jau uzsist... citadus tuoņus Veselis Tīr. ļaudis;

8) im Aussehen, in der Farbe ähneln:
meita uzsit vairāk pēc mātes. šī drēbe uzsit (jeb izsit) vairāk pēc sarkanas... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85. Refl. -tiês,

1) aufschlagen
(intr., = emporschnellen): mutulis... uzsitās augšup MWM. IX, 592. viļņu šļakatas uzsitās līdz ceļam;

2) "пристать, прилипнуть" Spr.; unvermutet sich bilden (= entstehen) an, auf:
man uzsities budzis Jürg.;

3) sich emporarbeiten, mit Mühe und Kraftaufwand in eine höhere Stellung gelangen:
uzsitīšuos par vīru A. XII, 524. nuo vienkārša skrīverīša uzsities par simtu tūkstuošnieku A. v. J. 1897, S. 850;

4) man uzsitās ar āmuru uz pirksta, es passierte mir, dass ich (oder ein anderer) unversehens mir mit dem Hammer auf den Finger schlug.
Subst. uzsišana, das Aufschlagen; das definitive zu Tode Schlagen: Matīss ar savu lieluo kūju pie lāču mātes klāt"pie uzsišanas" A. XX, 144. uzsitẽjs, der Aufschlagende; wer in der Schmiede mit dem grossen Hammer aufs Eisen schlägt: kalējam ir uzsitējs.

Avots: ME IV, 377

vàisla C., Neuenb., PS., (mit ài ²⁾ Kl., (mit aî ² ) AP., Arrasch, Bauske, Bl., Dond., Jürg., Pankelhof, Siuxt, Stenden, Wandsen, Widdrisch, vaisla U., vaîsla Prl., vaîsle ² Līn.,

1) die Begattung; die Zucht durch Fortpflanzung
U.: tēviņi, vaislu izdarījuši, nuobeidzas Konv. ² 380. fazāni ļaujas .. . ar vistām vaislā jaukties 892. vaislas māte, ein Muttertier, das zur Fortpflanzung gehalten wird. vaislas erzelis, das Gestütpferd Brasche. vaislas (vaisles Frauenb.) cūka, ķēve, luops N.-Peb. u. a. (kuo tur vaislai);

2) "Jung eines jeden Tiers"
Manz. Lettus; die Brut U.; der Zuwachs an Fasel und Vieh U.: divi kuce̦ni nuo vienas vaislas un nuo viena miga ņe̦mti St. n. Seifert Chrest. lI, 8. vaislas zivtiņa, der junge Fisch Brasche. tie nu sabraukuši ar visu savu vaislu, mit Kindern und Kindeskindern Bauske;

3) die Menge:
kas tādu vaislu var piebaruot? Jürg.;

4) die Gattung, die Art
U., (auch: vaisle) LKVv.: ka vaisla dzīva paliek Glück I Mos. 7, 12. Nebst li. veislė˜ "Zucht, Brut" zu viesties.

Avots: ME IV, 443

vančkât(iês) "maisīt, jaukt%20%C5%ABdeni">sajaukt ūdeni" Frauenb.

Avots: ME IV, 469

vančkât(iês) "maisīt, jaukt%20%C5%ABdeni">sajaukt ūdeni" Frauenb.

Avots: ME IV, 469

I var̃gât AP., Segew. "jaukt">jaukt": dziju.

Avots: ME IV, 478

varza (li. várža "Fischwehr" Jaunis Pon. gov. II, 27),

1) der Wirrwarr, wirres Garn
Spr., Aps., Dickeln, Erlaa, Fehteln, Kokn., Odensee, Ramkau, Serben, Stockm., Vīt., (mit ar̂ ) AP., Bers., Borchow, Drosth., Golg., Jürg., Kalz., Kokn., Oknist, Prl., Ronneb., Saussen, Stockm., (mit ar̃ ) Salis; "kas nekārtībā same̦sts, jaukts">sajaukts" (mit ar̂ ) C., Nötk.: dzijs viena varza, ne+kâ nevar atmudžināt Golg. tīrā varza, ne+kâ vaļā dabūt! Serben;

2) die Fischwehr
Depkin n. U., N.-Bergfried, (mit ar̂ ² ) Kr.-Würzau, Platohn;

3) = ķīpa 2, ein aus Stricken geflochtener Korb zum Tragen Oknist;

4) eine verwickelte (und unangenehme) Sache
Kokn. n. U., Aps., Lennew., Vīt., (mit ar̂ ) AP., Bers., Gr.-Buschh., Jürg., KL, (mit ar̂ ² ) Bauske, (mit ar̃ ) Salis; "lietas, kas kādā gaitā kavē" Fehgen, Sessw.; "neveikšanās kādā gaitā" Sessw.; "daudz pūļu, klapatas" Kosenhof (mit ar̃ ), (mit ar̂ ) Druw.; "pīšanās" (mit ar̃) AP.; "возня" Spr.; "niekuošana" Celm.: ar tuo man iznāca liela varza Sessw. iznāce tāda varza, ka lai dievs neduod Gr.-Buschh. man ar pusgraudniekiem liela varza Druw. n. RKr. XVII, 85. šis elles sastrē̦gums, šis mūžīgais murkšis un varza Austriņš Nopūtas vējā 119;

5) "kņada, drūzma" Kosenhof (mit ar̃), eine (lange N.-Peb.) Reihe Vīt.; "virkne" Oberland; eine Menge Sessw., (mit ar̂ ) A.-Laitzen, AP., C., Meiran, (mit ar̂ ² ) Bauske; "pūlis" (mit ar̂) Bers., Golg., Gr.Buschh., Kalz., Lubn., Meiran; "neliels pūlis" Kosenhof (mit ar̃ ), (mit ar̂) Trik.; "lielāks pulks" (mit ar̂) Druw. n. RKr. XVII, 85; eine Schar ausgelassener Kinder (mit ar̂ ) Jürg.; ein regelloser, wirrer Haufe, eine Schar von Lebewesen (Menschen, Hunden) Nötk.; "eine sich mit unnützer Arbeit beschäftigende Kompagnie" Wessen: tur nāk visi vienā varzā Vīt. saņem tu aiz viena paša zirnīša visa kuopiņa nāk kâ varza līdz N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617. atjāja ve̦se̦la varza zaldātu Trik. vai daudz bija? - tāda varza bija (eine zieml. geringe Anzahl) ebenda. laba varza (ziemlich viel) ebenda. mēs bijām ve̦se̦la varza nebēdnieku Veselis Tīrumu ļaudis. kur nu visus bē̦rnus kâ varzu ņemsi uz ciemu līdzi! Druw. n. RKr. XVII, 85. viņam ve̦se̦la varza radu Bauske;

6) die Verwandtschaft
Sessw. n. U.: viņam liela varza U.;

7) Schimpfwort
Gr.-Jungfernhof n. U.; ⁸⁾ "ein Geschwätziger" Dickeln. In der Bed. 7 nach Volter Разысканiя 51 aus r. ворзá "шалун, баловник, проказник". In den Bedd. 1-4 (und 5-6?) nebst varzi(s) zu vĕ̅rzēt, vērzt, virz(ī)ties, li. ver̃žti "schnüren", varžýti "mehrfach zusammenschnüren", vir̃žis "Strick", aksl. -vrěsti (prs. - vrьzǫ) "binden", r. пáворозъ "Zugschnut (am Beutel)", č. pov(r)islo "Strohband", an. virgill, and. wurgil "Strick", ae. wyrgan "erwürgen", gr. ὀρχάνη "Zaun", ἔρχατος Hes., alb. φραγμός "entwöhne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 272 f., Trautmann Wrtb. 355, Persson Beitr. 505, Torbiörnsson Liqmet. II, 102 f., Būga Aist. Stud. 107. In der Bed. 5 zur Wurzel von virk(s)ne u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 266)?

Avots: ME IV, 481, 482

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

I žņe̦r̃gât: "(ēdienu) niekāt, jaukt bez vajadzības" Blieden. Refl. -tiês: auch Ekau.

Avots: EH II, 821

žņer̃glît Bauske "ēdienu izniekuot, izmaisīt, jaukt">izjaukt".

Avots: ME IV, 825

I žūrêt, -ẽju,

1) (viel, unzweckmässig) giessen
Burtn., Oppek., Salis, Salisb. und Wolm. n. U., Ramkau, Lettihn, Odsen, Tirsen, Schujen, (mit ũ ) AP., Bauske, Kegeln, Smilt., Wolmarshof, (mit ù ² ) Adl., Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Prl., Sessw., Stom., (žũrât) Frauenb., Katzd., Schnehpeln: dē̦lu māte alu dara, žūrāt žūrā; trīs dīķu ūdeņa, pušpūra miltu BW. 23459;

2) Wasser tragen
Burtn., Oppek., Salis, Salisb. und Wolm. n. U., Sermus, (mit ũ ) AP., C., Jürg., Kegeln, Trik., Wolmarshof; "nest, krāt šķidrumu, ūdeni (fürs Vieh) Nötk. (mit ũ );

3) "die erste Brahge einstellen"
St.; Bier brauen (mit ũ ) Arrasch, Wandsen, (mit ù ² ) Sessw.: atstāt alu žūrējam (Var.: brūvējam) BW. 26202 var.;

4) schmoren, viele Speisen kochen
W. - Livl. und Seew. n. U.; etwas Unschmackhaftes kochen (žũrât) Schibbenhof;

5) "iejaukt maizi" Kosenhof (mit ũ ), Lös.: trešdien maizīt[i] žūrēja, ce̦turtdien beķerēja BW. 2217;

6) andauernd (stark
Mar., Lettihn, mit ù ² ) regnen Lems. n. U., Spr., Memelshof, (mit ũ ) Wandsen, (mit ù ² ) Adl., Bers., Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lubn., Meiran, Prl., Sessw., (žūrât) Kreuzb., Pernigel, Plm., Vīt., (mit ũ ) Frauenb., Schnehpeln, (mit ù ² ) Fehsen, A. - Laitzen, Meselau, N. - Schwanb.: lietus žūrā augu dienu Vīt. lietus tâ žūrē, ka ganiem nav ne vīlē sausumiņa Vīt. 79. kâ nuo sējas laika sācis, tâ žūrē vienā žūrēšanā 9. žūrē lieti Juris Brasa 28. žūrāt vairāk dienu nuo vietas Janš. Dzimtene V, 270;

7) saufen
Allunan und Lems. n. U., viel trinken Pērse, Ramkau, (mit ũ ) AP., Arrasch, Bauske, C., Smilt., (mit ù ² ) Bers., Golg., Prl., Sessw.: varat jūs tuo alu žūrēt! Ramkau;

8) (ins Bett
Pernigel, Vīt. [žūrât]) urinieren U.: viņš tev necelsies augšā, bet žūrā gultā Vīt.;

9) intr., fliessen
Lubn., Meiran. Zu žūre I.

Avots: ME IV, 837

žvirs,

1) = žvira 1 Saikava, Warkh., Warkl., Lettg.: maize ar dzirnu akmeņa žviriem ē̦duot šņir̂kst Saikava;

2) = žvira 2 Lubn., Ludsen: mājas ir taisītas nuo rupja, akmistaina žvira, sajaukta ar kaļķi L. W. 1921. Nr. 41, _2.

Avots: ME IV, 846