Paplašinātā meklēšana

laĩkam, ‡

2) "einst"
Latv. Av. n. Diet.

Avots: EH I, 712

[laĩkam, Adv., wahrscheinlich, vermutlich. Wohl der Dat. s. zu laĩks; vgl. (unter laiks) laikam, laiku od. laikā "passend".]

Avots: ME II, 404

laĩkam [Stuhrof, bis: pagaidi mani, leikam es aiziešu uz māju.] ne˙vienam nevajaga mana pūra kustināt; leikam [Var.: iekam, kamē̦r] lika tautu dē̦ls divi ze̦lta gabaliņi BW. 16650, 2 [aus Gotthardsberg].

Avots: ME II, 446

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

‡ àizbaduôtiês, = izbaduôtiês: ē̦d kâ laikam aizbaduojies.

Avots: EH I, 7

‡ àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 8

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20

‡ àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28

àizgul˜t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26

àizkaita, àizkaitĩba Spr., àizkaĩte, der Groll: viņš negāja uz kaimiņa kāzām, tur laikam viņam būs kāda aizkaita JK.

Avots: ME I, 30

àizspìegtiês, aufkreischen: aizspiedzās kāda skuķe, laikam zē̦nu tre̦nkāta Dz. V.

Avots: ME I, 51

àizvēre, eine Landfläche hinter einem vẽris Druva I, 392. varavīksna dzeŗ uz lietu laikam mārkā, aizvērēs Stari II, 180.

Avots: ME I, 59

‡ àizzîdît līdz, säugen (perfektiv) bis: a. teļu līdz zināmam laikam.

Avots: EH I, 64

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95

apzîst (unter apzîdît): mūsu kaķei laikam bē̦rni: apzīsti pupi Siuxt.

Avots: EH I, 128

atķer̂t, 2): "Einhalt tun" Bauske: a. ruozi. vēl laikā atķēra, gerade noch zur rechten Zeit fing man an (den verbrühten Fuss zu heilen) Lemburg. a. kāsu Segew.; ‡

4) erkennen
Segew.: tas laikam ir Pēteris; nevaru krẽ̦slā a.

Avots: EH I, 152

atkùņuôtiês,

1) sich mühsam loswickeln, sich entpuppen; [

2) Nach U. auch = atveseļuoties, genesen, sich erholen];

3) sich mühsam heranbewegen, sich herschleppen:
gudrie suoļus vilkdami atkūņuojās LP. V, 310; so auch atkūņāt: laikam e̦smu atkūņājis Blaum.

Avots: ME I, 169

‡ *atlaiks (li. ãtlaikas "Überrest"), atlieks: te atlaiku laikam (vgl. atliku likām unter atlikas) vēl palika ("blieben noch genug übrig"); nesatilpa visi pie galda Für˙l (unter likums). pieci kuoki - tad līdz atlaikiem ass "von 5 Bäumen hat man überbei einen Faden Holz" ebenda.

Avots: EH I, 152

atskatîtiês,

2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;

3): auch Frauenb.; ‡

4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.

Avots: EH I, 166

atspir̃dzinât, fact., erfrischen, erquicken, laben: miegs laikam tevi atspirdzinās Vēr. II, 306. Refl. -tiês, sich erquicken, laben: lai iebaudītu vakariņas un atspirdzinātuos pēc dienas darbiem JR. IV, 76. Subst. atspir̃dzinājums, Erfrischung, Erquickung, Labsal.

Avots: ME I, 195

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

bešā, bešū Dickeln, bešu, bešus, auch beš Mag. III, 1, 112, ohne, wenn kein Nomen folgt: vai man būs bešā jāpaliek? soll ich ohne irgend etwas bleiben? bešā nebijis ne zara galiņš. tā laikam bešu MWM. VIII, 242. es paliku bêšu (?) Buschh. EPr. I, 62.

Avots: ME I, 281

bim̃binât [Salisb., Lis.],

1) läuten:
šim jāskrien vai pašuos gaiļos un jābimbina A. XX, 82. krievi atkal bimbina; laikam rītu kāda svētdiena Etn. I, 6;

2) weinen:
kuo tik ilgi bimbini, vai nestāvēsi klusu?

Avots: ME I, 297

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

blãukstiens, blaukšiens, der Knall, Schall, ein mit einem Schall verbundener Schlag: tur laikam kas smags krita; juo bija dzirdams liels blaukstiens. pielūkuo tikai, ka neizrausi kādu blaukstienu.

Avots: ME I, 310

[bùdzît ² Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:

1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;

[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;

3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].

Avots: ME I, 357

čĩkstiens, das einmalige Knarren: laikam viņš maldījies čīkstienu dzirduot Etn. II, 89.

Avots: ME I, 416

deñderêt [Ruj.] -ēju, -uot,

1) taumeln, unsicher gehen:
nāk de̦nde̦rē̦dams, laikam atkal piesūcies Lasd., Lubahn, Setzen, Bers.; [in Naukschen bedeute denderēt - über eine holperige Stelle fahren];

2) sich umhertreiben, lärmen, tollen
Alt-Rahden, Krem. [Mit Reduplikation zu gr. ϑορεῖν "springen, hüpfen" u. a. bei Boisacq Dict. 348 f.?]

Avots: ME I, 455

deñderiski iet,

1) taumelnd, tollend, schüttelnd, hüpfend gehen:
viņš iet denderiski, laikam iedzēries. viņš kasa sienu, ka grābeklis denderiski vien iet Etn. II, 129. ēvele pa nelīdze̦ni aptē̦sta kuoka virsu denderiski vien iet Druw.;

2) über Hals und Kopf:
es viņu izsviestu denderiski MWM. VII, 812, RKr. II, 55.

Avots: ME I, 455

drice [Mittel-Kurl., Schelte]: laikam nu drusku dabūji drici.

Avots: ME I, 498

dũlêt,

2): auch AP., N.-Peb., (mit ù ² ) Saikava;

3): dùlē ² caurām naktīm KatrE. šie laikam dùlēs ² visu nakti pa pļavu Saikava; mit der Arbeit nicht vorwärtskommen
(mit ù ² ) Sauken; bei der Arbeit faulenzen Saikava: kuo tu tā dūlē̦dams esi padarījis? "kavēties" Bers., Erlaa, Kalz., Prl., Saikava; ‡

4) andauern
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 347

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

ģìbuļuôt, ģĩbuļuôt, intr., Ohnmachtsanfälle haben: vakarā laikam ģībuļuosi MWM. X, 835.

Avots: ME I, 700

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

II grieži,

1) [griẽži Nigr., Ruj., griêži ² Salis], die Wende:
laika grieži, Mond- und Witterungswechsel Libau n. Mag. XX, 3, 56; mēness grieži, Mondverwandlungen L.; mēneša grieži, Mondwechsel Vēr. II, 1255; saules grieži, Sonnenwende L., jetzt gew. saulgrieži; vasaras grieži, Sommerwende Dr.; jaunuos griežuos, im ersten Viertel St., ve̦cuos griežuos, im letzten Viertel St. 19. februāŗa nuotikumi var līdzināties griežu laikam, Wendepunkt, Epoche Kronw.;

2) galvas grieži, das Kopfzerbrechen
- bei Plūd. sehr oft für galvas lauzīšana: atskaņas nedara Fürekeram ne˙kādaus galvas griežus Plūd.

Avots: ME I, 664

guldzît, -u, - ĩju, schnell essen, grosse Bissen schlucken Plm. Refl. guldzîtiês, gulˆguôs, gulˆdzĩjuos sich würgen, rülpsen: gulnās vien, laikam vems PS. Vgl. gulgāties. [Nebst slovak. glg "Schluck" entweder zu d. dial. kolken, Kolk (s. Bezzenberger BB. XVIII, 268, Zupitza Germ. Gutt. 148, Berneker Wrtb. I, 367), oder zu norw. gulka "aufstossen", schwed. dial. gylka "schlucken, sich erbrechen".]

Avots: ME I, 677

‡ ìedunduŗuôt, = ìemest 4 (?): būs laikam ... krietni iedundurnojis, kad tik trakiski brauc Janš. Bandavā I, 273.

Avots: EH I, 510

ìedusmuôt, [ìedusminât Bauske], erzürnen: es laikam iedusmuoju debesis Bor. Godun. 28. Refl. - tiês, vom Zorn erfasst werden: tādēļ ir... kungs ļuoti iedusmuojies pret saviem ļaudīm Jesaias 5, 25.

Avots: ME II, 11

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

ìerasts, Part. pass. von ierast,

1) gewohnt, gewöhnlich:
juo dzīvuoju, juo man tika ierastā vietiņā BW. 395. lai brauc mana līgaviņa ar ierastu kumeliņu 11495. mājenieki nuovilcināja bruokastis pāri ierastam laikam. ierastā baznīcas mācība;

2) sich gewöhnt habend:
ierastam te dzīvuot, neieradis (Var.: neierasts) nevarēja BW. 6941; 26003.

Avots: ME II, 56

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

[I ìežūrêt od. ìežūrât,

1) langsam, ohne Wind und Gewitter zu regnen anfangen:
lietus jau nuo rīta iežūrājis un žūrās laikam visu dienu Nigr.;

2) ìežÜrêt ² Oppek. u. a., ìežÜrît ² Goldbeck "zu viel hineingiessen."]

Avots: ME II, 93

īs (wohl für * īz, [s. Le. Gr. § 535]), veraltete PRäp. mit dem Dat od. Akk. - Intsr., bis: īs pat nāvei Manz. Post. 44. īs šim, bis jetzt Manz. Post I, 95; īs pļaujamam laikam, bis zur Erntezeit I, 194; īs pašu nakti II, 57; īs tuo, bis dahin Manz. Lettus; auch mit d. Gen.: īs nāves Post. I, 520. [Auch bei Glück dies īs: redzēju... iš manim nākam Apost. 11, 5. četras dienas īs šuo pašu stundu Apost. 10, 30. cēlās nuo turenes īs vienam kalnam I Mos. 12, 8.] Schon Adolphi kennt īs (bei Manz. izs geschr.) nur von Manz. Werken.

Avots: ME I, 837

izķeipt, intr., durchkommen, genesen: viņš bij gan ļuoti slims, bet laikam izķeips gan Nigr. Vgl. izķiept.

Avots: ME I, 759

izmĩlinâtiês, izmĩļuôtie-s, charmieren, liebäugeln, nach Herzenslust liebeln: namā viņi varēja pēc patikas izmīlināties Laps. B. gan laikam tik izbučuoties un izmīlināties ar tuo MWM. VII, 286. tuo tikai grib, kâ izmīļuoties, izēsties mūsu labuma MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 773

‡ izmuldinât, die Zeit zwecklos vergeuden machen Aahof, Sessw.: būtu cilvē̦ku ... izmuldinājis par veltl Ciema spīg. 248. velti mūs izmuldināja Zeibolts Saules stars, S. 78, (mit ùl) Smilten; "= izvārdzinât" Orellen: tevi laikam kāds pa nakti izmulˆdinājis ² .

Avots: EH I, 467

izpaûst, tr., ausposaunen, aus sprengen, verbreiten, bekannt machen: tie izpauda nelabu slavu IV Mos. 13, 33. izpaudziet tuo līdz zemes galiem Jes. 48, 20. puiši laikam izpauduši šuo vēsti Blaum. šā vīra vārdu nee̦smu izpaudis Kronw. mežuoņi izpauž dejā sava jūtas Antrop. II, 110. Refl. - tiês, sich verbreiten (von einem Gerücht): izpaudās slava, valuodas, vēstis, ziņa. pār lūpām ne vārdiņš neizpaudās MWM. VI, 840. [Bei Glück öfters iz paust in der Bed. von izpausties: šī lieta izpaudīs Esther 1, 17. nuo jums ir... kunga vārds izpaudis I Thess. 1, 8. nepatiesa slava izpauda II Makkab. 5, 5.]

Avots: ME I, 778

izšķirĩba, ‡

2) die Krisis:
šuonakt laikam būs... i. Dünsb. Vilis von Marī 26.

Avots: EH I, 485

izslàucît, ‡ Refl. -tiês, (hin)ausgefegt werden: ar mē̦sliem laikam izslaucījies arī gre̦dze̦ns Jürg. u. a. ar laiku... kluons bija izslaucījies un grīdā radušās... šķirbas Jauns. B. gr.3 I, 17.

Avots: EH I, 480

izvadât, freqn., tr.,

1) herumführen, führen durch mehrere Räumlichkeiten od. durch einen grossen Raum, um etw. zu zeigen:
tē̦vs nu gan laikam jūs izvadāja pa visiem lauku laukiem Apsk., pa dzīvokli, pa mājām, pa mežu. tē̦vs... meitu... izvadāja puolī (von einem Tanz) RKr. XVI, 164;

2) irre führen, gängeln:
raganas apņēmās tuo krietni izvadāt! LP. VII, 640; 961;

3) auszuführen pflegen, exportieren:
talkiem mē̦slus izvadāja BW. 28412, 2. izmirkušuos linus izve̦lk un izvadā pa tīrumu Etn. III, 72. savus ražuojumus viņi izvadā uz visiem Baltijas tirgiem Dz. Vēstn.;

4) zu geleiten, zu schicken pflegen:
Annuža dzīvuoja ar˙vienu savā pirtiņā, iz kuŗas bij izvadājusi Anniņu jau vienu ziemu skuolā Kaudz. M. Refl. - tiês, einen Umzug halten: pa Jurģiem izvadāsimies nuo šejienes.

Avots: ME I, 823

jestīgi,

1) gut
Golg.: nav j., ka nee̦smu bijis pie tevis; musterhaft PV.: uzvedies j˙!

2) schlecht, übel
Seyershof: man šuodien tâ j.; laikam e̦smu vakar par daudz iedzēris.

Avots: EH I, 563

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

[II kapêt, - ẽju,

1) mit einem
kaplis (den Boden) auflockern;

2) scharren:
suns kapē zemi, laikam peles sauodis Setzen, Selburg;

3) umwenden (Heu, beim Trocknen) Spahren. Zu kapât.]

Avots: ME II, 158

katrs (li. katràs), katars LP. VI, 437,

1) als Interrogativpronomen - wer? welcher von zweien:
katra puķe tev labāki patīk, mazā vai lielā? AP. katrās mājās tu biji? Autz. So auch in abhängigen Fragen: iesim, lāci, pie kundziņa, katram auzas piederēs BW. 2290. viņi viens uotrā skatītamies nevarēja zināt, atrs lielākās izbailēs Kaudz. M.;

2) als Indefinitum - jeder von zweien:
ieva zied pret ieviņu, katra kalna galiņā BW. 151. Negiert - weder der (die) eine, noch der (die) andere von beiden: ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709. snauduļa māte, snauduļa meita, ne katra pūriņa nedarināja BW. 6800;

3) jeder (von vielen), jeglicher
(jetzt die gewöhnlichste Bedeutung): pašas kūmas duomājiet, kuo jūs katrs darīsiet BW. 1645. katrs od. katrs cilvē̦ks maldās. In dieser Bedeutung dient zur Verstärkung des katrs oft kuŗš, ik: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. tik gudrs laikam būs kuŗš katrs;

4) als Relativpronomen - welcher
bei Manz. und fetzt noch im Inflänt. BW. 8981: katra meita guoda gaida, tai Laimiņa kruoni pina BW. 6621. [Zu aksl. kotoryjь od. koteryjь "quis", ai. katara-ḥ, gr. πότερος got. ƕaƥar "welcher von beiden" u. a.; vgl. auch Le. Gr. 400.]

Avots: ME II, 172

I klipa, klipata, klipe,

1) das Malheur, Pech, der Unfall, die Verlegenheit:
tad viņai nekuoda izkapts, tad nuotika cita kāda klipa Latv. [bet nu gadās atkal klipa: muižas kungs puolis, nepruot... pa latviski Austriņš Nuopūtas vējā 132.] jaunajam zirgam tāda maz klipa Blaum. tu laikam slimuo ar snaužamuo klipu Blaum. tuomē̦r sava klipata tur bij, kas prātu uztrauca un sirdi nuomāca Etn. viņš iekļuva tādās pat klipatās... Alm.;

[2) klipata, der Fehler, Fehlschrit, das Vergehen
Wid. Wohl zu klipt (s. dies)].

Avots: ME II, 229

kņẽ̦gât Pampeln, Weinsch., [Līn.], ungern, mit langen Zähnen essen: kuo kņē̦gā, ka neēd, laikam neesi ve̦se̦ls? Refl. - tiês, beim Essen trödeln: ēd ātrāki, nekņē̦gājies tik ilgi ar ēšanu! Ahs. [Reimwort zu gņẽ̦gât.]

Avots: ME II, 253

kritala [Posendotf], kritaļa Salisb., Allend., Ruj. n. U., kritals, ein umgestürzter Baum: bē̦rzs laikam sācis augt uz kritalas Etn. II, 77. pazuda apakš lielas kritalas Lp. I, 576. Gew. der Pl. kritalas, kritali Mag. IV, 2, 123, [n. U. auch kritals, kritaļa], Lagerholz: cik bagāti trūdi gan netiek duoti mežam ar šīm kritalām Apsk. Zu krist.

Avots: ME II, 281

krivada, die Schererei: man ar viņu bij liela krivada Gr.-Sessau. [brālis suolījās atbraukt, bet neatbrauca; laikam gadījusies kāda krivada (klizma) Sessau.] Durch oder nebst li. krividà "ein ungerader, krummer Weg zur Erlangung eines Zweckes" aus r. кривда "Lug und Trug"?

Avots: ME II, 282

krusts,

1): kruogs un baznīca pa˙laikam ceļa krustā (an der Wegkreuzung)
Saikava;

9): auch (sing. krusts) Dunika; ‡

11) krustiņš; eine Art Garnhaspel
Saikava: kad aude̦klu ve̦lk vai kad dziji tin, tad vajag krustiņu; ‡

12) krustiņš, ein Tragbrett mit 4 (oder 3) emporstehenden Zinken an den Ecken, gebraucht zum Heranschaffen der Flachsbündel beim Brechen
Saikava: primš malšanas linus sašķiŗ sauļās un sakraun krustiņā.

Avots: EH I, 661

kruvesis,

1): AP., Frauenb.; ‡

3) "der Ansatz von Vogelfedern"
(?) Seyershof: tā vista bij kruvešu ("?") pilna; laikam gribeja spalvu mest. spalvas nāk ārā nuo kruvešiem.

Avots: EH I, 662

kurinât,

3): šī laikam šuo kurina (musina) Orellen. tikmē̦r viņa kurināja virsū, kamē̦r dabūja šās tik tālu Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich (Feuer) anmachen
Orellen: sāc nu k. tuos uguņus!

2) gewisse Räume beheizen
Auleja: ni rīkstes nedeve nuocirst; kai zini, kurtnājies!

3) einander hetzen (gegen jem.)
Seyershof: kungi kurinājās virsū, ka viņiem zemes tiek izņe̦mtas. - Ein li. kurinti auch Tiž. IV, 502, wo sonst u von ū geschieden wird.

Avots: EH I, 678

I kùrkt,

1): auch (mit ùr ² ) Linden in Kurl., Oknist, Zvirgzdine; ‡

3) "rūkt" Warkl.: cūkas kùrc ² , laikam ēst grib Warkl. kuo tu man mūžīgi kurc ausīs? ebenda; unablässig bitten Bērzgale; tik ilgi tī niknā bāba kurce ("?") un muocīja zemnieku Pas. IV, 381; ‡

4) "?": (pīpe) aizplekšējusi, nevar dūma pavilkt, kurc vien kâ uz nelāga laiku P. W. Šis ar mani tiesāties? 2. Zur Bed. vgl. auch nùokurkt 2.

Avots: EH I, 678

ķurnêt: kuo tur nu ķur̂ni? Nötk.; lange wo weiten Gr.-Buscirh.: viņš laikam atkal ķur̂n kruogā.

Avots: EH I, 708

kustība ,* die Bewegung, Regung, Strömung: jūŗa nebija aprimusi savā kustībā A. XIII, 689. katram laikam dažādas kustības XIII, 754. visur muoža kustība Aps. māksla dvēseles smalkākās kustības attē̦luot Vēr. I, 1410.

Avots: ME II, 329

‡ kutums Salis, das Jucken: viņam ir laikam k.

Avots: EH I, 681

kvêpt,

1): auch (prs. kvê̦pst) Oknist; sabēra čubas dūmuos, lai gaļā kvēpst Siuxt. lukturis rijā kvêpj ² briesmīgi Orellen;

2): te laikam me̦diem kvêpj Kaltenbr. sveķu smarža kvēpj nuo priedēm Jauns. Daugava 1934, S. 31; ‡

3) kvêpinât 2 Auleja.

Avots: EH I, 690

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

làicît ² ,

1): auch Sessw.;

2): kad ir kas labāks; laicī kādam nelaikam (für schlechte Zeiten)
Aulejā. miežus laika sē̦klai ebenda. gaļa jālaika (jālaicī Līksna, Nīcgale) vasarai Kaltenbr., Oknist. mums (acc.) te nelaicīs: dzīs pruojām Kaltenbr. man Laimiņa laicījusi slave̦nuo tē̦va dē̦lu Nerft; am Leben lassen OB.;

3): Zeit geben
-auch OB.; warten - auch Dunika; ‡

4) bestimmen
(mit aĩ ) Rutzau: kâ dieviņš laicīs ("nuoteiks"), tâ būs;

5) sich (von jem. etwas) leihen
Rutzau. Refl. -tiês,

1): sich in acht nehmen
Lng.; nu tad tik laîkies ² (sargies)! Schrunden n. FBR. XIII, 106; ‡

2) vörkommen, sich (auf)halten:
kur žusi laĩkās Nidden; kur ūdens laĩkās ebenda. - Zur Bed. vgl. auch nuolaicît 1.

Avots: EH I, 711

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti ² laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; laikam">pa laikam, = laikam">laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

laksts: kartupeļu laksti auch Linden in Kurl., Oknist, Salis, Salisb., . Wolm. burkānu, kāļu, runkuļu l. Salis, Zvirgzdine. laikam visi vēl gul kâ laksti PV. Plur. laksti, fein gehacktes Gras als Viehfutter Auleja. - Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 190.

Avots: EH I, 717

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533

lẽcenes, Masern L., St., U., Konv. ² 2643: viņam būs laikam lēcenes Alm., [Neuenb., Schearden. - Vgl. lẽ̦cas 4].

Avots: ME II, 455

‡ ļe̦m̃mât, ungeschickt, (fr)essen Seyershof: teļš ieņēmis lapu mutē un ļe̦mmā laikam nemāk nuorīt; ohne Zähne od. mit schwachen Zähnen (fr)essen Salis. Refl. -tiês Salis, Seyershof, = le̦m̃mât (aber intr.).

Avots: EH I, 770

lidinât, ‡

3) schweben machen:
kuokles skaņa šurp jauku vē̦smu lidina Celm.; ‡

4) "?": ieradušas pāri azaida laikam l. pa gultiņu Janš. Dzimtene III ² , 297. Refl. -tiês: sauli re̦dz lidināmies jau tuvu virs bangainās jūŗas Janš. Tie, kas uz ūdens 31. karsuonī lidinādamās (schwebend; echt le.?) starp dzīvību un nāvi ebenda 30.

Avots: EH I, 740

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

‡ ļun̂kanât PV., frei bewegen, biegen. Refl. -tiês PV., sich frei bewegen: pārlauztā vistas kāja vairs neļunkanājās: laikam saaugs.

Avots: EH I, 774

mačka, maška RKr. VII, 845,

1) eine ältere Frau; (grob) die Gattin
Salisb., Naukschen, Alt-Ottenhof; es būt[u] laba krievu mačka (Var.: sieva) BW. 9641. vienuos ratuos sēdēja branga mačka Poruk;

2) (gew.) ein liederliches Frauenzimmer, eine Hure, Hexe:
tās ir tās mačkas un vīriešu māsiņas Janš. laikam mačkas sluotas kātu kūtī atstājušas Etn. II, 89. [Auch eine etwas geringschätzige Bezeichnung (erwachsener) weiblicher Personen überhaupt. Aus r. dial. мачка "Mütterchen.")

Avots: ME II, 546, 547

me̦dus: Demin. mediņš BW. 2048; 19196, 6,

1): mucām me̦du Rīgā vedu BW. 30271, te laikam me̦diem kvēpj Kaltenbr. n. FBR. XVII, 61.

Avots: EH I, 795

mèlša C., mel˜ša [Jürg.], Smilt., Kand., [Līn., Wohlfahrt],

1) die Faselei, leeres Gerede,
gew. Plur. Mat.: tik gluži neticams viss izklausās, ka laikam būs tik ļaužu melšas vien Rainis;

2) comm., der Faseler, Schwätzer, Flunkerer, die -in:
melša, melša, bāleliņ! sak [i] māsiņu piedzē̦rušu BW. 23001. kuo tās melšas klausiet! Vēr. II, 7.

Avots: ME II, 600

mìeles C., PS. [li. miẽlės], Stockm., auch miêlas ² [Ekau, Lautb.],

1) [miêles ² Widdrich, Ruj., Erwahlen, Bl., Bauske, Dunika, Nigr., N. - Bartau, mìeles 2 Nerft, Kl., Lis.], die Hefe, Unterhefe
U.: [nuo vīna, kas nuo mielēm nuolaists ir Glück Jesaias 25, 6. visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un mieles izsūkt Psalm 75, 9.] plācenis lāgā neizrūga, tur laikam mieles būs vainīgas, Laud., Bers. - vīna mielas, Weinmutter; [mieles, Hefepilz RKr. II, 70. [Hier zu nennen ist auch ein Schimpfwort mieļu tapa L., ein Bierbruder, mieļa tapa Manz. Post. I, 30, II, 289 (anscheinend: ein besoffener Mensch). Nach Berneker Wrbt. II, 48 aus dem Weissrussinchen entlehnt, aber le. ie ist in slavischen Lehnwörtern sehr ungewöhnlich, und ein мел wo e für ě stehen kann) ist anscheinend zwar im Grossrussischen, nicht aber im Weissrussischen bekannt, sodass eher Verwandtschaft mit dem russ. Wort vorliegt (und auch mit nsorb. měl "Kraftmehl", r. мѣлъ "Kreide", aksl. мѣлъ "Kalk" und li. miẽlas "Gips"?); nach Persson beitr. 221 u. 516 zu ahd. meil, ae. mál "Fleck" u. a.]

Avots: ME II, 652, 653

mîkstzeme ,* weicher Boden: klintaina jūŗmala būs krauja un augsta, mīkstzemes - pa laikam lē̦ze̦na un ze̦ma Konv. 1499.

Avots: ME II, 643

I mùdêt ² ,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 103, (mit ū ) Welonen; "īdēt" Auleja (mit ù ² ); guovis gulē̦damas paklusu duobji mûd Saikava;

2): mùd ² (duobji, nelabi vaid) vien; drīz laikam mirs Bers.

Avots: EH I, 837

mûdzis,

1): tāds mazs mûdzītis ² (eine Mücke)!
Siuxt. mûdži ² ebenda, Reptilien, Insekten; ‡

4) ein Trödler (bei der Arbeit)
Siuxt (mit û ² ); ‡

5) "?": kaut kas smags uzgulās saimniekam uz ple̦ciem. viņš ne˙maz nemēģināja nuokratīt šuo mūdzi: tas laikam bija ... Ģevjāņa ļaunats gars Ciema spīg. 156 f.

Avots: EH I, 838

mutêt, -ẽju, mutît, -ĩju, tr., küssen: viņa šmukstē̦dama tai mutēja pieri Tirmz. šis mutējis ve̦cākus un tielē̦tuos Janš. jau pašās kāzās jaunā sieva ar puišiem lieliski mutījusies LP. V, 378;

2) schwatzen, losen Mund haben, schimpfen
Janš., [Fest.]: bet tu nemutējies tik daudz! LA. kalps sāk saimniekam pretī mutēties SDP. VI, 82. [sievietes vēl laikam ilgi mutē̦tuos un tielē̦uos Janš. Paipala 15.]

Avots: ME II, 675

nelaĩks,

1): auch (plur. nelaiki) Nautrēni; kaidā nelaika dienā pasacēle viesulis Pas. VII, 340; schlechtes Wetter Perkunen;
‡

3) nelaiks Auleja, nelaiki Behnen, Marzenhof, Nötk., Wesselshof "nedienas": laicīt kaidam nelaikam, kad kaida slimība ci kas Auleja; ‡

4) nelaiki, Zeitmangel
Auleja: galva nesukāta - vis aiz nelaiku.

Avots: EH II, 14

‡ neniẽks, was nicht als niẽks gelten kann: "tā tev laikam dažādus niekus stāsta" iebilst Cieba pasmiedamās. - nezinu, kâ tuos saukt: niekus, vai neniekus Janš. Līgava I, 324. viņš pinkš vie˙nādi, vai tur nieks vai n. (weint wegen Kleinigkeiten) Seyershof. ja pirkstuos saņe̦mts nieks vai n., uz reizi pirkstuos krampis iekšā ebenda.

Avots: EH II, 16

nespẽjĩba, das Unvermögen, die Schwäche: daža jau labi pave̦ca ē̦ka, kâ jau laikam aiz ve̦cuma, gurde̦numa un nespējības bija piespiedusies... Aps. VII, 25.

Avots: ME II, 733

netĩrs, unrein, unsauber: kas sūdiem apkārt mē̦tājas, tam ruokas netīras. netīruo laiks iesākās 29. septembrī un pastāvēja četras nedēļas. šinī netīruo laikame̦tā vilks varējis ēst, kuŗu luopu grib LP. VII, 305; 870.

Avots: ME II, 737

nižģêtiês, - ējuôs Kand., nižģinâtiês, nizģinâtiês [sic!] LP. VI, 620, sich mit einer Arbeit erfolgos beschäftigen, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen, hümpeln, trödeln: viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam nižģināties! LP. IV, 2 kuo tu te nižģējies? Kand.

Avots: ME II, 745

nuõbara (li. nuobara "Lämmerwolle, geringere Wolle"), nuõbars,

1) Getreideabfälle
Stockm., der Plur. nuobaras, Schüttkorn Naud.; nuobari, die kleinen Blätter an den grünen Flachsstengeln: vēl tie nuobari visi klāt, der flachs ist noch nicht reif;

2) Frühlingswolle, minderwertige Wolle,
[nuobars L., bei Manz. Lettus nuobares, Winterwolle]: nuobara - aitu vilna, kas pavasarī cirta (nesmuka, sarkana): ve̦lns man tika dzīvuojuot pie nabaga saimnieka: me̦lna maize, me̦lna putra, nuobariņas kamzuolīši Blied. n. Etn. I, 59. nuobaras (nuobaru LP. VII, 775) vilna, kas aug aitām uz vē̦de̦ra un paslēpenēs; nuo nuobaras vilnas vērpj pa˙laikam dziju zeķēm Naud., [Preekuln]. vai tādēļ ne villiņa, ka tā bija nuodariņa? BW. 3900. kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu? AU. es savam brālīšam nuobariņu cimdus adu BW. 32012. redz, kur silta gulēšana ar nuobaras villānīti (Var.: nuobara, auch nuobares v.) 5200. man nuobare villainīte 10754. izduod savu mīļu dē̦lu par nuobara villainīti. lai ar būtu nuobarīte, kad nebūtu salāpīta 25265, 5

[3) utu nuõbara PS., = utu nuobarga.] Zu bẽrt, [wenigstenis in der Bed. 1; zur Bed. 2 vgl. auch nuobarga].

Avots: ME II, 759

nùobuñgât, nùobuñguôt, tr., intr.,

1) abtrommeln, abpauken, bei der Auktion zuschlagen:
viņš sita vēl reiz pa mucas dibe̦nu un sacīja: tas ir beigts un nuobungāts Kaudz. M.;

2) töten:
būsi laikam kādu uz ielas nuobungājis A. XVI, 487.

Avots: ME II, 766

nùoceļš "Seitenweg, Nebenweg": viņš laikam aizgājis pa nuoceļu Schlehk, Sessw., Neu - Bilskenshof.]

Avots: ME II, 767

nùodairîtiês, trödeln, nicht vom Flecke kommen, [sich umsehen Wid.]: laikam viņa gribēja kuo sacīt, bet nuodairījās vien Balss. tad kādu laiku jānuodairās Rainis. viņš šuodien ne˙maz nebija skuolā, nuodairījās vien Dobl.

Avots: ME II, 771, 772

nùogâzt

1): kādi kuoki te tiek nuogāzti (= nuocirsti)! Frauenb.;

3): n. visu gabalu Kaltenbr.; ‡

6) eilig hinfahren:
n. uz Duobeli Siuxt; eilig hingehen Strasden. Refl. -tiês: tad nu gan ilgi zvana, - laikam ir kāds lielmanis nuogāzies (= nuomiris) Orellen. piedzēr[i]s iedams nuosagāzu Tdz. 56621.

Avots: EH II, 45

nùoiêt [li. nueĩti], intr.,

1) untergehen:
saule nuoiet;

2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;

3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;

4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;

5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;

6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;

7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;

8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;

9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,

1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;

2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;

3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]

4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,

1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;

2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;

[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.

Avots: ME II, 791

nùojâdelêt, tr., hin und wieder reitend ein Pferd abquälen, abreiten: tu man laikam viņu (zirgu) pie meitām nuojādelē LP. V, 18.

Avots: ME II, 792

‡ nuoklakšêt Dunika, = nùoklakšķêt: duru klabata kādas reizas nuoklakšēja; laikam kāds mēģināja tās attaisīt.

Avots: EH II, 53

nùoklimpât,

[1) ohne Arbeit die Zeit verbringen
Plm., N. - Peb.]: viņš laikam visu mūžu jau te nuoklimpājis? Dz. V.;

[2) (mit "im̃") "mit grossen Schritten dahingehen; bissenweise verschlingen; ungeschickt tun"
Serben, Sermus, Peb.; mühsam hingehen Ermes; "langsam mit grossen Pantoffeln (und gebückt) hingehen" Gramsden; "auffressen" Ipiķi. - Refl. - tiês, ohne rechte Arbeit trödeln (mit im̃) Neu - Wohlfahrt.].

Avots: ME II, 798

‡ nùolaidinât, sich hinlegend ausruhen lassen (?): "... atlaidiniet muguras!" muguras nuolaidinājuši gan˙drīz Iīdz palaunaga laikam Pas. XII, 255.

Avots: EH II, 60

nuomauka,

1) (n. U. auch nuomauks), abgestreifter Balg:
nuomauku, pulverī sadedzinātu, duod guovīm, lai raganas tās neapbuŗ Naud. čūskas nuõmaûka ² [Salisb.] - tā āda, kuo čūska pa laikam me̦t, izmaukdamās nuo ve̦cā uzvalka LP. IV, 43;

2) nuomauka, das Hurenkind - (ein Schimpfwort)
L.

Avots: ME II, 817

nùomigt: auch Auleja, Fest. ‡ Refl. -tiês, einschlafen (?): laikam būs nuomidzies Azand. 53.

Avots: EH II, 68

nùopļaũt, ‡

3) "nuokuost, nuobeigt" Pilskalne. Refl. -tiês, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch mähen (und eventuell dabei müde werden):
nuopļāvies sìenu līdz bruokasta laikam Kaudz. Izjurieši 13. līdz pusdienai krietni nuopļāvies Pas. XIII, 152.

Avots: EH II, 77

nùoplogât, sich mit einem dünnen Häutchen beziehen, bedecken: stāvuošs ūdens pa laikam nuoplogā Dond. n. RKr. XVII, 42.

Avots: ME II, 832

nùosprâgt,

1) abbersten, abplatzen:
mucas stīpa nuosprāgusi;

2) sterben, krepieren
(perfektiv) [li. nusprogti Tiž. I, 337, Liet. kalb. sint. I, 19]: slikts laiks, laikam ragana nuosprāgusi. kaimiņam labākā guovs nuosprāgusi Etn. III, 55.

Avots: ME II, 856, 857

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

‡ pagņaûzt ² Dunika, = palaûzt: kakls pa˙visam stīvs; laikam būšu [tuo] pagņauzis.

Avots: EH II, 133

‡ palaņķis, ein Anbau (?): blakus kūtij ir neliels p., laikam kāds pūnītis vai pe̦lūde Janš. Līgava I, 93. celt ... pie ērberģa kādu palaņķi klāt, kur ievietuot gājējus 158.

Avots: EH II, 149

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. ¹ 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66

paņêmiens,

1): kristamāte smējās ..., un viņas ... priekša raustījās pie katra smieklu paņēmiena (Lachanfall?)
Jauns. Baltā gr. ³ II, 18; ‡

5) "?": aiz mājām ... laikam uz ceļa paņēmieniem gauduoja ..., tā druoši vien bij izkaltusi rumba Upītis Pirmā nakts 258.

Avots: EH XIII, 161

‡ papļuñkšêt Dunika, ein wenig (leicht, nicht laut) pļunkšêt: dīķa malā kaut kas papļunkšēja, - laikam naģe ielēca ūdenī.

Avots: EH XIII, 164

pãraûgt,

1): auch Oknist;

2): auch Oknist; esi stiprs un pāraudz bē̦das! Vindedze 128. tās auzas briesmīgi pāraug salmuos AP.;

3): auch Oknist;

4): visas puķes jau tagad pāraugušas (savu laiku nuoaugušas), pārziedējušas Heidenfeld. pampāļi pārauguši, kad vairāk gadu nuo vietas stāda tai pašā zemē tuo pašu sē̦klu (tad raža vairs nav laba); tâ˙pat pāraug arī mieži, auzas u. c. Grob. tā ābele laikam pārauguse: žūst zemē ebenda. ve̦cā sē̦kla jau pārauguse AP.

Avots: EH XIII, 196

[pareĩzu, pareĩžu Bauske, Adv., auf einmal, zugleich: viņai arī kas gaidāms; laikam būs abām pareizu Janš. Dzimtene V, 73.] sāka vai nu agrāki, vai pareižu MWM. v. J. 1908, S. 13.

Avots: ME III, 90

pãrkaļ˜ķis,

1) ungebrannter
Kalstein: uz tulžu ruozi beŗ virsū pārkaļaķi (laikam nededzinātu kaļķi), lai nuosusina Etn. II, 165. tur nu šis akmeņu klēpis... pāruērties par pārkaļķiem LP. VII, 1312;

2) gebrannter Gyps
Selg. n. Etn. IV, 162: kad ievainuojumā liekgaļaa ieme̦tusēs, tad sakasa pārkaļaķi ar nazi smalki un iekaisa pušumā Etn. III, 6;

3) Gyps:
pārkaļķi sēj uz ābuoliņu Ahs.

Avots: ME III, 159

pãrkuôdinât,

1) "?": kungi, pārkuodināsim! A. XVI, 292;

[2) zu stark ätzen od. beizen:
dzijas laikam krāsuojuot pārkuodinātas Jürg.;

3) von neuem ätzen od. beizen:
dzijām brūk krāsa; tās vajadzēs vēl pārkuodināt Jürg.].

Avots: ME III, 162

pā`rvest [li. parvèsti], heimführen: man pārveda māmuļīte nuo tā ciema līgaviņu BW. 11167. brālim sieva pārve̦dama 32529. [Refl. -tiês, für sich heimführen : laikam nuolūkuojis esi, bet neesi vēl pārvedies (sievu) Janš. Dzimtene V, 25.]

Avots: ME III, 187

pašļaũkus [Smilt., Peb., Nötk., pašļàukus ² Mar., Sessw., Marzen, Lös., Adv., halb liegend, schräge]: guļ vien tik pašļaukus R. Sk. I, 92, Sessau, Brucken. [viņš sēclēja pašļaũkus Plm.; pašļaũkus Autz, pašļaûku ² "gaŗšļauku": guovs guļ pašļauku, laikam slima Sessau; pašļaũkus "pasle̦pe̦ni (uz vē̦de̦ra)" Wesselshof.]

Avots: ME III, 115

paslìmt, intr., etwas krank werden: luopi bija tādi paslimuši, laikam nuo gaŗa ceļa Etn. II, 85.

Avots: ME III, 102

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106

‡ pa-untumuôtiês, eine Weile Launen haben: vēl kādas reizas tâ laikam pauntumuosies Janš. Līgava II, 193.

Avots: EH XIII, 185

pazâle: viņam pa laikam paliek p., viņš ņemj par lielu cirtienu AP.

Avots: EH XIII, 192

pêcâk: auch Lesten n. FBR. XV, 27, Orellen n. FBR. XI, 43, Salis: p. laiku pa laikam vajadzējis ... atstāt Janš. Apsk. 1903, S. 12.

Avots: EH XIII, 226

pìekritîgs,

1) zugehörig, entsprechend:
(tūļība un lēnība,) kas piekritīga tam laikam Vēr. I, 1541. dziesma... tikai vē̦lāk nuo citiem guodiem ieviesusēs krustībās, kur tā mazāk piekritīga BW. I, S. 199. sasniegt šīm se̦kām piekritīgu mērķi A. v. J. 1896, S. 318. šāduos pilnīgi piekritīguos apstākļuos sagatavuojās jauneklis Vēr. II, 1097;

2) anhänglich
Wid. Adv. piekritīgi, entsprechend: viņa mācēja savam stāvuoklim piekritīgi izturēties Saul. III, 217.

Avots: ME III, 260

pìespiêst,

1) andrücken;

2) (zu etw.) zwingen, antreiben :
pie darba piespiest, zur Arbeit treiben, nötigen U. viņš sarauj gruožus un piespiež zirgus iet suoļiem Vēr. I, 1395. viņš gadus divdesmit nuotupējis labprātīgā un piespiestā cietuma II, 825. - piespiest kaulus, sich anstrengen Alm. Refl. -tiês,

1) sich (an etw.) andrücken, anschmiegen
(auch fig.): nabadzīte piespiežas pie egles LP. IV, 120. Jānis gaidīja ganus mājā, piespiedies pie rijas pakša Krišs Laksts 53. nebija rūmes, kur piespiesties un pārgulēt Dīcm. pas. v. I,72. viņai vebija neviena, kur piespiesties, ar kuo vārdiņu parunāt Upītis st. 33;

2) sich anstrengen, sich bemühen:
vajadzē̦tu stiprāk piespiesties, lai panāktu biedrenes MWM. XI, 187. nu piespiedies, piespiedies! kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam laikam nenuobeidzi arī? A. XI, 54.

Avots: ME III, 294, 295

pìezavêt, tr., zaubernd, mit Hilfe von hingelegten Zaubermitteln an sich fesseln: laikam ies nuolikt kādas zavatas tiem pašiem Stīpnieka dē̦liem . . . , lai tuo vadātu pa savām pē̦dām un piezavē̦tu pie sevis Janš. Dzimtene V, 224. (Rute) gribēs kādu puisi sev piezavēt Ebenda.

Avots: ME III, 312

II piñka Dond.,

1) das Weinen:
drusciņ piedauzuos, un jau pinka vaļā;

2) ein beständig weinendes Kind:
tavs dē̦ls tāds pinka tik ir. tuoreiz Rute bija vēl maza pinka, laikam tik četri gadi ve̦ca Janš. Dzimtene V, 243. Zu pinêt?

Avots: ME III, 219

I pirinât: auch Adsel, Alswig, Gr.-Buschh., Heidenfeld, Lubn., Nerft, N.-Peb., Prl., Saikava, Sonnaxt, Warkl.: blusas bē̦rnus pirinā Tdz. 57914. šuogad cāļus pirināsim (werden brüten lassen) Warkl. n. FBR. XI, 122. p. naidu Lubn., Saikava. Refl. -tiês: mušas drīž pirinājas ("atne̦suoties vairuojas", so von kleinen Lebewesen) Auleja. bē̦rnam līdz zināmam laikam vajag p. ("augt"), bet, kad nak laiks, viņam jānāk pasaulē Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 236

plûdi, vereinzelt (z. B. V. Eglītis Eleģijas 53) der Sing. plūds,

1) die überschwemmung, die Flut
U.; plūdi un atplūdi Konv. ² 3035, Flut und Ebbe. plūdi kāpj, klīst, ceļas Aus. I, 6. - ūdens plūdi, Wasserflut; Sintflut U. plūdu laiks, der Baumfluss, Frühlingsüberschwemmung, starkes Tauwetter U. plūdu vējš, der Westwind Sassm.: kad plūdu vējš pūš, tad pa˙laikam līst lietus. - viņi jau ir tādi plūdi, man weiss nicht; von wo sie herstammen (von wo sie hergeschwemmt sind) Infl. n. U.;

2) fig., die Flut, Menge:
matu plūdi Vēr. II, 347; A. v. J. 1902, S. 16. valuodas plūdi (Wortschwall) A. Upītis. Zu plûst. .

Avots: ME III, 360

pluncis,

1) eine Pfütze
Nieder-Bartau : peļķes jeb plunči, kur labprāt vārtās cūkas Kronw.; asiņu pluncis Austrums;

2) pluñcis C., ein Schlemmer, Säufer,
(Preekuln, Gaiken) ein liederlicher Mensch Seew. n. U., wer auf saubere Kleidung nichts gibt Mag. XIII; 3, 67: kaut kāds palaidnis vai pluncis A. XXI, 4. ne˙viena laikam gan negribēs . . . kaut kāda plunča MWM. XI, 188. neraugāt šāda plunča, rasiņā izmirkuša! BW. 12172 (auf den Freier bezogen);

3) ein sackartiges Kleidungsstück
De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 470: Paula . . . bija ielīdusi laikam kādā mātes ve̦cā, vaļīgā rīta svārkā; bet arī šādā pluncī viņa bija skaista Janš. Dzimtene V, 320;

4) pluñcis "ein vom Regen Durch nässter" :
slapjš kâ pluncis Rothof, (mit ùn ² ) Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 356, 357

plūznîtiês,

1) "?": laikam atkal kaut kur kādu nuocirpuši pliku, ka tâ var plūznīties Blaum. Pazudušais dē̦ls 50;

2) "zerfasern"
(intr.) Lemburg.

Avots: ME III, 363

priekštecis (f. -ce), prìekšte̦cê̦tãjs Kaudz. M., der Vorgänger, Vorfahre: kāda individa lielais augums tiek uzskatīts kâ priekšteču mantuojums Vēr. I, 1382. pēdējie var mācīties, kuo viņu priekšteči savāgaitā pieredzējuši Latvju tauta XI, 1, 3. viņš juta patīkamu nuogurumu, laikam veselības priekšteci A. v. J. 1899, S. 469. Anniņai sākās nebaltuo dienu priekšteces MWM. VIII, 496.

Avots: ME III, 398

puĩsiẽtis, der Knabe, Junge, Junggeselle, der unverheiratete Mann: meitietis varuot palikt par pūķi, kad tas ieē̦duot sadedzinātas puisieša bārzdas pe̦lnus Etn. I, 107. viņa laikam labi pruot ar puisiešiem apieties Blaum.

Avots: ME III, 404

pulce,* die Versammlung, das Sichversammeln: pulces vieta Lāčpl. 120. vel stundas ce̦turksnis līdz pulces laikam Seibolt.

Avots: ME III, 406

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464

I rags,

1): laikam visi vēl guļ kâ laksti? - nē, visi ir kājās kâ ragi PV.;

4): auch (rags) AP.; ragus laist, schröpfen
Salis;

5): auch Frauenb., Iw. (auch sg. rags);

6): ne̦stavu ragi, die Handhaben einer Tragbahre
Ramkau;

9): auch ("laivas gals") NB.; ‡

22) slaucenes r., die Tülle eines Melkeimers
Salis; ‡

23) der Fühler (die Antenne) des Krebses
Seyershof; ‡

24) ragus ietaisīt (Diet.) od. uztaisīt, sich betrinken:
nuo bē̦dām abi uztaisījuši tādus ragus, ka taisni ne˙maz vairs nemāk iet Janš. Apsk. 1903, 32 ; ‡

25) ja laikā nebūtu attapies, maksā ragā (= maksā cieti)! Allasch, C., Siuxt, Trik.

Avots: EH II, 349

rāpnieks, ein Kriechender: tu kâ puiša cilvē̦ks tādus rāpniekus (gemeint sind Flöhe) un dejniekus laikam gan vēl nepazīsti Alm.

Avots: ME III, 497

I reñte, die Arrende, Pacht, Miete, Rente: uz renti ņemt U., in Pacht nehmen, arrendieren; uz renti izduot (gew.: izrentēt), verpachten, verarrendieren: laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis (so klagt man über schwere Verhältnisse). - rentes kungs U., der Arrendator. Nebst estn. reńt zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 511

‡ rīziņa "?": siltam laikam iestājuoties jārūpējas, lai kārtīgi tiktu apskaluotas ielu rīziņas Jaun. Ziņas 1931, № 77, S. 16.

Avots: EH II, 377

‡ rùostît ² , trakeln Lis.; "= ruotît I 1, zusammenstricken" Saikava: maza nu gan ir (ce̦pure)! laikam nav bijis īsti kuo r. Kaudz. Izjurieši 223.

Avots: EH II, 392

‡ II rūkât, brummen, grunzen: cūkas rūkāja, - laikam bija neē̦dušas Heidenfeld. viņš, ne˙kā nuoteikta neatbildē̦dams, tikai rūkāja ebenda. cūka ..., nedabūj[u]se zaļa vara, nāk sē̦tā rūkādama BW. 6224, 1 (aus Krohten). medņi rùkā ² (balzen) Lubn., Saikava (auch von andern Vögeln in der Brunstzeit).

Avots: EH II, 388

rùkņâtiês ^2, -ãjuôs, vor sich hin brummen, sich ärgern Mar. n. RKr. XV, 133: viņš rūkņājas vien, laikam nav labā prātā. Zu rùkt.

Avots: ME III, 569

sabrĩkšêt, erkrachen: mežā sabrīkšēja; laikam kāds zvē̦rs nāk Dunika.

Avots: ME III, 597

‡ sacobalêt "samīdīt" Dond.: kamdēļ zeķes tâ sacobalējis? laikam bradājis pa ūdeni.

Avots: EH II, 400

sadiẽlât: grāmatu, kuŗai nebija vairs vāku, laikam ... bē̦rni ... sadielājuši Austriņš Raksti VII. 361.

Avots: EH XVI, 403

sagrimt, stark sinken, sich senken, versinken Spr.: akmens laikam sagrimis LP. VII, 356.

Avots: ME II, 629

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

sajùta, auch sajuta Spr., die Empfindung, das Gefühl; die Stimmung; die Vorstellung, die Errinnerung Spr.: laimes sajūta A. v. J. 1890, S. 468. spē̦ka sajūta 1901, S. 935. pastiprināta dzīves sajūta XI, 633. - taustekļi jeb sajutas organi A. v. J. 1896, S. 315. organismiem sava vienkuopība sajutā, pašapziņā Pūrs 1, 22. likums sajutā laikam man gulēja B. Vestn.

Avots: ME II, 642

saļe̦kât,

1) knetend mit Wasser vermischen:
s. mālus Wrangelshof; zusammenkneten, -quetschen: s. uogas Lenzenhof;

2) "sabradāt": s. zābakus Mar., Smilten, Allendorf, Salisb. u. a.; s. kājas Dunika; mit unsaubern Füssen besudeln: peles saļe̦kājušas pienu netīru Nötk. bē̦rni saļe̦kājuši sedzeni Wolmarshof;

3) zahlreiche Spuren hinterlassen:
te laikam daudz zaķu, ka tik daudz pē̦du saļe̦kāts Vank.

Avots: ME II, 678

samazgas Mar. n. RKr. XVII, 137, Ahs., Wolm., Salis, Spülwasser, Spülicht saskaluotas samazdziņas BW. 22013. man krējums, man sviestiņš, citiem tikai samazdziņas 28944. izzadzēru samazdziņu pa visām baļviņām 26403, 1 var. es neduošu sav[u] māsiņu par kubula samazgām 19475. ķēve atkūlusies pie samazgu baļvas un nuodzē̦rusies LP. VI, 477. pie manām piena samazgām neķeraties! Etn. II, 102. Sprw.: tas jau laikam ar samazgām kristīts! RKr. VI, 706. kad viņš savu muti izmazgātu, tad tās samazgas pat cūka nedze̦rtu, sagt man von einem Schwätzer Etn. II, 14.

Avots: ME II, 681

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

sapḕrt, ‡

3) zu Boden schlagen, niederschlagen, zerschlagen:
liels lietus sapēris linus Linden in Kurl. krusa var s. vasarāju Kaltenbr. ķēve sapē̦ruse prieškas ritiņus ebenda; wund schlagen (?): netikās tālāk iet: kājas bij sapē̦rtas uz akmeņiem kā rīkstes Skalbe Raksti IV (1938), 75; ‡

4) durchrühren
(sakul˜t): s. uolas baltumu baltās putās AP. kaļķi jāsapeŗ, kamē̦r pie šķipeles neturas klāt Orellen. s. de̦sas (Eingeweide) ar sāli AP. ‡ Refl. -tiês. sich übermässig od. stark (in der Badstube sich waschend) mit dem Blätterquast schlagen: viņš ... stipri sapēries uz lāvas Pas. XIV, 116. laikam vakar pārāk sapēries Orellen.

Avots: EH XVI, 435

‡ sapikņuôt "?": (ce̦purei) laikam riteņi gājuši pāri, - tāda sapikņuota ar dubļiem Kaudz. Izjurieši 221.

Avots: EH XVI, 435

‡ sapuõtêt, (einer ganzen Reihe von Stammbäumchen) aufpfropfen: tu laikam gribi visiem kuociņiem tikai vasaras ābuolus s.

Avots: EH XVI, 440

sapùst, ‡

6) (stark?) behauchen (?):
kad sapūš, tad var sasildīt (scil.: nuosalušas ruokas) Orellen; ‡

7) stark blasen (?):
sapūt nu ragā! tad nāks ir citi Saikava; ‡

8) = sastâstît, einreden
Seyershof: sapūtuši vecenei pilnu galvu, un šī tic visam. Refl. -tiês,

1): auch. (böse werden)
Saikava, Seyershof; ‡

2) blasend sich überanstrengen:
(ragā) pūtējs bij laikam pārāk sazapūties Saikava.

Avots: EH XVI, 439

sasist,

1): uz reiz sasituši bungas (haben die Trommel geschlagen)
Pas. XV, 406. s. (zusammenstellen) istabā iene̦stus stāvu kuokus Ar. audums nesasists (mit der Kammlade nicht fest angeschlagen) Saikava;

2): pē̦rkunis sasit ("saspeŗ") Linden in Kurl.; ‡

3) durchprügeln:
paguva mietus un sasita dē̦lu Pas. XII, 442, viņa laikam sasita bē̦rnus, juo tie sāka stipri kliegt Jauns. Raksti III, 83; ‡

4) durch Schlagen bewirken:
paēdis nedrīkst sist karuoti pie bļuodas malas, juo tad var s. badu Lubn. Refl. -tiês,

2): šie nee̦suot vis laulāti, bet sasitušies kuopā dzīvuojuot Sārts Str. 302; ‡

4) sasasitu plaukstiņām BW. 8190, ich schlug (mir) die Hande zusammen;
‡

5) (in einer gewissen Menge irgendwohin) schlagen (intr.):
Mārtiņam asinis sasitās vaiguos A. Upītis Laikmetu griežos II, 166.

Avots: EH XVI, 446

‡ saspaluôt,

1) durchprügeln
Behnen, Pampeln, Pankelhof: bē̦rnu krietni s.;

2) voll ziehen, beenden (eine Arbeit):
s. darbu līdz bruokašķu laikam Behnen.

Avots: EH XVI, 449

saspriêst, tr., auf-, anstemmen: saspriest ruokas sānuos Lubn., A. v. J. 1899, S. 253; V. Eglītis Zilā cietumā 12; Krišs Laksts 77, die Hände in die Seiten stemmen. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrücken
U., Kalz., Bers., Lis., Kreuzb., Madl., Ubbenorm, sich zusammendrängen; sich ansammeln; sich anspannen: le̦di saspriedušies Kokn., Erlaa n. U. ļaudis baznīcā saspriedušies W.-Livl. n. U. dūmi saspriedušies, tīri stīvs Festen. asaras saspriedās kaklā MWM. X, 354. mājā... varēju izskaitīt baušlus, skuolā vien... ik˙reizes saspriedās kaklā Kaudz. M. 380. viņš nevarēja parunāt: laikam bij saspriedies Duomas I, 571. man šuogad tâ pamaz cilvē̦ku, darbi saspriežas JR. VII, 102. tu saspriedies un sāki diet MWM. VIII, 889;

2) zusammentreten, sich verbinden, in ein Verständnis treten
L., U.: saspriesties uz dumpi, sich zusammenrottieren St.

Avots: ME III, 743

‡ sastakņît Lemb., = ‡ sastaknît. Refl. -tiês, stocken, stehen bleiben AP., C.: Apzarnis tuomē̦r sastakņījās un laikam gribēja vēl kuo runāt Kaudz. Izjurieši 149.

Avots: EH XVI, 450

sastâstît,

1) tr., erzählen, einreden
(perfektiv), erzählend anfüllen: šituo gudrību tev laikam tē̦vs sastāstījis A. XX, 649. kungs nuoiet pie ķēniņa un sāk sastāstīt briesmu lietas LP. VI, 390. tic, kas vien tai sastāstīts Krilova pas. 74. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54.

Avots: ME III, 746

sàuss (li. saũsas, apr. acc. s. sausā, serb. sûh, gr. αῦος, ae. séar "trocken"), trocken, dürr; nüchtern U.: sausa maize, trockenes Brot. Sprw.: sausa maize, liela raize. tā jau ir sausu sausa malka, das ist ja ganz trockenes Holz Mag. XIII, 2, 69. šuo ragu... dzeršu sausu (leer trinken, dass der Boden trocken ist) A. XX, 743. tie jāē̦d ar sausu muti (von nicht wohlschmeckenden Speisen, wenn kein Speichel im Munde abgesondert wird) Konv. ² 776. mute sausa kâ daglis Celm. - sausa sieva, ein Weib, das kein Kind an der Brust hat U. sauss cilvē̦ks, ein nüchterner, einfältiger Mensch U. sausi me̦li, bare Lügen U. Lāčadē̦ls sausās dusmās (in heftigem Zorn) izle̦c stāvus LP. VI, 495. - loc. sausā, adverbial gebraucht, ^a) nüchtern, ohne zu trinken: uz kruogu! sausā... mūsu līgums nav līgstams Seibolt. tâ˙pat pie stoikas sausā sēdēja Blaum.; ^b) ohne Prügel: ja būtu dabūjuši ruokā, tad sausā laikam... nebūtu palicis Janš. Bandavā I, 212. - Subst. sàusums (li. sausùmas),

1) die Trockenheit, Dürre
U.;

2) Plur. sausumi, kleine trockene Holzstücke zum Einheizen
U., Salisb.: citiem dedza zaļa malka, man nededza sausumiņi BW. 18019. Nebst sust "trocken werden", sušķis zu ai. š̍ōṣ̌a-ḥ (< * sōṣ̌a-ḥ) "trocken machend; Trockenheit", av. huška- "trocken", alb. ϑań "trockne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 447, Trautmann Wrtb. 250 f.

Avots: ME III, 776, 777

savàldît,

1) beherrschen, bezähmen, in Zaum halten, bändigen, zurückhalten:
dievs laikam savaldīja manu prātu Mērn. laiki 396. (māte) nevar meitu savaldīt BW. 15981. mēli nesavaldīt Alm. Kaislību varā 48. savaldīt nagus;

2) eine gewisse Zeit hindurch herrschen:
viņš savaldīja desmit gadu. Refl. -tiês, sich heherrschen: mežsargs tik muokām savaldījās Dīcm. pas. v. I, 49.

Avots: ME III, 779, 780

sêdiņš C., Ramkau, ein einquartierter Soldat Lubn.: Reņģu pagastā . . . bijuši Pēterburgas . . , gvardi kuorteļuos, vai arī, kâ mūsu pusē saka, "sēdiņuos". ...līdz pat mūsu laikam uzglabājusies paruna par sliņķi: sēdi vien nu un gaidi kâ sēdiņu zaldāts! Upīte Medn. laiki. ieliek pie viņiem savus kaŗakalpus par sēdiņiem Niedra Kad mēnesis dilst 194, namu īpašniekiem nācās uzturēt daudz sēdiņus A. v. J. 1904, № 2, S. 103.

Avots: ME III, 824

sekšans, sekšāns Gr.-Buschhof "dusmīgs, stūrgalvīgs": ir gan sekšans: ne˙kuo neatbild, laikam sasirdījies Mar. n. RKr. XV, 134.

Avots: ME III, 814

‡ siênlaĩks ² Orellen, die Zeit der Heumahd: sienlaikam sākuoties Pas. XIII, 168.

Avots: EH II, 495

sijât

3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡

4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡

5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,

1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;

2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;

2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡

3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni ³ 30.

Avots: EH II, 485

šim, dat. s. von šis, dieser: līdz šim (sc.: laikam), bis jetzt (bis zu dieser Zeit).

Avots: ME IV, 18

sir̃muôt U., auch refl. -tiês, grau werden: galva gan tev laikam agri sirmuoja? Aps. VI, 36. mati ar gadiem sirmuojās, bala Vēr. II, 858.

Avots: ME III, 847

skãde, skāda Glück, der Schade; das Unglück Lind.: Sprw. skāde vīram par ķēvi, - aste vien palikusi ruokā. nevar ne˙vienam skādas darīt Glück Boruch 6, 13. tās (lietas) e̦smu par skādu turējis (habe ich . . . für Schaden geachtet) Philipper 3, 7. skādē iet, einen Schaden anrichten (vom Vieh): vai . . . nebūs kāds aizzadzies un iegājis skādē A. XI, 897. nuoķīlāja luopiņu, kas nevilšu kaut kur iegājis skādē Siliņš 63. ugunsskāde Lind., skãde PS., der Feuerschaden: laikam tur kāda skāde. Aus mnd. schade dass.

Avots: ME III, 879

I skaists,

1) skaĩsts (li. skàistas "hellglänzend")
Jürg., Arrasch, Widdrisch, Zögenhof, Blieden, PS., Wolm., C., Ermes, Karls., Ruj., Salis, Serbig., AP., skàists (li. skaĩstas LChr. 391) Neuenb., skàists ² Alswig, Oppek., KL, Prl., Lös., Nerft, Preili, skaîsts ² Gramsden, Gr.-Essern, Selg., Grünh., Behnen, Deg., Tr., Līn., Adv. skaisti, schön, schmuck U.: skaista (Var.: smuka) meita BW. 6885. brīnum skaista līgaviņa, brīnum skaista sejiņā 21181. skaists (Var.: daiļš) augumiņš 21325 var. vare̦n skaista pils Dīcm. pas. v. I, 34. skaisti dzīpariņi BW. 7323. skaista smaka Biel. 1987. Sprw.: ne viss labs, kas skaists. viss, kas skaists, ātri zūd. nelāgā duoze palikuse par tik skaistu, ka brīnums LP. IV, 117. skaisti, skaisti zīle dzied BW. 176. dzied, māsiņa, skaistas dziesmas! skaisti tavi bāleliņi,... skaistu dziesmu klausītāji 160. tautu meita . . . skaisti vārtus appuškuoja 13836. ja tu... skaistu atšķir nuo nešķīsta Glück Jerem. 15, 19;

2) rot:
ta gan nu skàista ² , - esi laikam ātri gājuse? Gr.-Buschhof. skaisti vaigi ebenda. Subst. skaistums (li. skaistùmas "Glanz"), die Schönheit: Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. skaistuma ar mēli nelaizīs! skaistuma ziedi pirmie birst. ļaudis nevarēja apbrīnuot viņas diže̦nuo skaistumu Dīcm. pas. v. I, 65. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. ne tā, māsiņ, tava ruota, ne tie tavi skaistumiņi BW. 20578. Zu škiêst.

Avots: ME III, 866

šķavas Bers., Dunika, Golg., Gr. - Sessau, Grünwald, Lis., Lös., Lub., Lubn., Saikava, Schwanb., šķaves BW. 30761 var., šķavi MWM., = šķaũdas, das Niesen: šķavas nāk, - laikam būs iesnas Schwanb. tai ieskrāja putekļu mākuoņi de̦gunā un sacela šķavas Vēr. II, 546. kad rītā pirms bruokastīm kādam nāk šķavas, tad tai dienā dabū redzēt kādu, kas nav ilgi re̦dzē̦ts Etn. II, 111. = šķavas mice,

a) eine Kopfbedeckung:
šķavas mice galviņā BW. 20580;

b) verächtl.
Bezeichnung für eine Person: es redzēšu, šķavas mice, kâ tu viņu appuškuosi! BW. 16002, 2 (ähnlich: 16002, 4 var.). Zu šķaut.

Avots: ME IV, 23

šķḕ̦rsrĩkle,

1) die Luftröhre
Fehsen Bers.: ierāvis laikam šķē̦rsrīklē un aizrijies Kaudz. Izjurieši 260;

2) "ein Loch der Ofenröhren zum Rauchableiten"
Meselau.

Avots: ME IV, 37

šļakstinât Golg., plätschern Dr., spritzen, ins Wasser schlagen, dass es aufspritzt Drosth., Fest., Lub., (šļakstinêt) Warkl.; klatschen: ar ruoku šļakstināt ūdeni Dr. viņš šļakstina meitai ūdeni acīs A. XX, 861. vilnīši vienmuļīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84. zirgi šļakstina dubļus uz ratiem A. XX, 168. mēli šļakstinādams pie aukšlejām Kleinb. st. 33. šļakstinājis zuobus Etn. II, 86; LP. VII, 892, hat mit den Zähnen geknirscht. Refl. -tiês Bers., KL, einander bespritzen Fest.; energisch spritzen, plätschern: šļakstinuoties viens uotram sit virsū šļakatas Fest. ar mani laikam gribēsi šļakstināties Vīt. 80. kučieris tīrīja vāģus šļakstinādamies ar ūdeni A. v. J. 1899, S. 433. viņš pērās un šļakstinājās A. XX, 14.

Avots: ME IV, 62

slapt (li. šlàpti), sluopu (mit uô ² Dunika, Karls.), slapu, intr., nass, feucht ;verden: līdzi gāju druviņā, tūdaļ slapu (Var.: mirku) rasiņā BW. 7515, 2 . neļaudams tām (= drēbēm) slapt ūdenī Janš. Dzimtene ² II, 69. likās... kaut kas it kâ sluopam nuo kamiešiem uz leju, - tâ tad laikam tecēja asinis Bandavā I, 272. lai tikai līst, līdz asni slaps un susēs MWM. XI, 256. Zu slapjš.

Avots: ME III, 917

‡ smelktin Saikava, Adv. zur Verstärkung von smèlkt I: man zuobi s. vien sme̦lc, - laikam drīz sāpēs.

Avots: EH II, 535

smẽrêt,

1): nestāv (es lohnt sich nicht)
dvēseles savas smērīt Pas. X, 137 (aus Zvirgzdine). jāsargās art pārāk drē̦gnā laikā, kad arkls "smērē" Konv. ¹ 127. smērējuošie ruļļi Konvers. vārdn. ² 664; ‡

2) schlagen
Orellen, Saikava: s. kam par ģēveli; ‡

3) spotten, schimpfen
Saikava: smērē pretī! vai tev mēles trūkst? Refl. -tiês, ‡

2) "?": tad laikam kungi atļaus gan mums... s. pie Anniņas?... pirkstiņa ... mēs tad vairs pie Anniņas nedrīkstēsim piedurt! A. XXI, 417.

Avots: EH II, 537

‡ smil˜kste̦ns Seyershof "mīksts, vijīgs": laikam nāk sniegs, - tāds s. sitas pret seju.

Avots: EH II, 538

I spiêst,

1): vēl spiež (d. h., hinkt)
uz kreisuo kāju Frauenb. ar... rakstu spiežamiem BW. 32160, 11;

4): tur tagad laikam mūsu avīzi spiedīs Blaum. Raksti XI, I ⁴ (1938), 191; ‡

6) "aiztaisīt, nuoslēgt" Auleja: uz naktis spiež duravas, ka kaids neiesavilktu iekšā. vajag baruokli s. (im Verschlag halten), lai tuklējas; ‡

7) eilig laufen
Linden in Kurl.: zirgs spieda pāri par labību. Refl. -tiês,

2): katrs jau spiežas ("grib līgt") pie labām saimniecēm Frauenb. uz Limbažiem vie˙nādi vairāki spiedās (tiecās, mēģināja nuokļūt) sivē̦nu pirkt Salis. nu jau visi spiežas ("steidzas") , lai līdz Jāņiem var dārzus piestādīt Frauenb.; ‡

3) mit Schwierigkeiten kämpfen, sich mühsam durchs Leben schlagen
Seyershof: es tâ˙pat e̦smu spiedies savu mūžu dzīvuodams.

Avots: EH II, 554, 555