Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'lain' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'lain' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (499)

ābolainis

‡ âbuolainis,

1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;

2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.

Avots: EH I, 192

ābolains

âbuõlaîns, [âbulains PS.],

1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;

2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.

Avots: ME I, 234

ābulains

âbulains PS. [und BW. 28585, 1], gleichbed. mit âbolains.

Avots: ME I, 234

ailains

ailaîns, fächerig. Dr.

Avots: ME I, 12

aizzalains

àizzalaîns, später aufgekommene Nebenhalme habend: aizzalaini mieži aug BW. 10997; cf. atzalains.

Avots: ME I, 61

amolains

‡ amuolains, kleereich: amuolaina tā pļaviņa BW. 28582.

Avots: EH I, 69

amulains

[amulainis"?": ak tu puisi amulaini! BW. 34436].

Avots: ME I, 70

apalains

‡ apalains Spr., rundlich.

Avots: EH I, 71

apgabalaini

‡ apgabalaîni, Adv., stellenweise, strichweise: ir lijis . . . tik tâ apgabalaini Janš. Dzimtene III 2 , 304.

Avots: EH I, 80

apkalains

apkalaîns: apkalains laiks, Kahlfrost.

Avots: ME I, 92

atzalains

atzalaîns: atzalaini mieži - auch Golg., Ramkau. atzalaiņi lini Siuxt.

Avots: EH I, 182

banlains

bañlaîns, ‡

2) gestreift
(mit àn 2 ) Saikava: b. aude̦kls.

Avots: EH I, 205

bārbalains

bā`rbalaîns (unter bā`rbaļaîns), ‡

2) mit bā`rbalas 2 versehen: (bē̦rzu) bārbalaini zari A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11.

Avots: EH I, 209

beduklains

be̦duklains (zu best), grüftig: b. arumi Kaln. Uo. 44.

Avots: ME I, 277

bērulaina

bẽ̦rulaina maize, Brot, zu dem etwas zugeschüttet (bẽrt) ist, wie: Kaff, Kleie: brāliņam tīra maize, vēl maldama izsijaj', tautiņām bẽ̦rulaina, vēl piebēra sē̦naliņ BW. 9208.

Kļūdu labojums:
sē̦naliņ BW. 9208 = sē̦naliņ[u] BW. 19208

Avots: ME I, 292

bruklains

bruklains [vielleicht mit ū zu lesen]"?": pilns stallis baltu aitu, viens pats ave̦ns bruklains RKr. VII, 657, 2.

Avots: ME I, 339

brukstalains

‡ brukstalaîns, voller Gestrüpp (?): nuo brukstalaina priežu un egļu meža Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH I, 245

brukulains

brukulains, brūkulains, liederlich gekleidet Mag. IV, 2, 111, schlotterig im Anzug Bütner. In einem bekanten VL. brāļi mani, brukulaiņi, zābakuos sienu pļāva scheint das Wort Stutzer, Protzen zu bezeichnet; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 339

bubulains

bubulains, bubuļains Grühl., knotig, zottig, uneben: bubulainu (Var.: pubuļainu) dziju vērpa BW. 6999. lindruoki bubulaini od [bubulaiņi BW. 35096].

Kļūdu labojums:
bubulainu (Var.: pubulainu) = bubuļainu(Var. bubulaiņu,pubuļainu)

Avots: ME I, 343

bukulains

‡ bukulaîns, hornlos: pilni kārkli sīku kazu, viens pats āzis b. (Rätsel: die Sterne und der Alond) Wessen.

Avots: EH I, 250

bumbulains

bum̃bulains, auch bum̃buļains, knorrig, knollig, knotig, mit Buckeln besetzt: adu cimdus bumbulainus BW. 7292; bumbulaina dzija. bumbulaini, grubulaini tautu dē̦la kumeliņi 17160. bumbuļainu linu kre̦klu BW. 25314, 5. [bumbuļains aude̦kls, b - a dzija; b - s (holperig) ceļš, lauks Ruj.]

Avots: ME I, 349

burzgulains

burzgulains, sprudeln, brodelnd: tur apveļas mutulis burzgulains, plats Skalbe.

Avots: ME I, 355

būzulains

bũzulains, zottig: būzulaina galva AP.

Avots: ME I, 360

cablains

cablains ["behaart, befiedert"]: (kumeliņš) cabalainām kājiņām BW. 33302 var. [šai vistai cablainas kājas Naud.; in Gr. - Würzau spreche man dafür ķe̦blains; vgl. ce̦blains.]

Avots: ME I, 363

čārbalains

‡ čârbalaîns 2 Frauenb., ästig: čarbalaina vica.

Avots: EH I, 287

čaulains

čàulains,

1) mit Hülsen, Schalen, mit einer Kruste versehen;

2) hartnäckig, eigensinnig.

Avots: ME I, 406

ceblains

[ce̦blains Ruhental u. a., = cablains: ce̦blaina vista.]

Avots: ME I, 367

cekulaine

‡ ce̦kulaine, ein Huhn mit einem Federbüschel am Kopf Kaltenbr.

Avots: EH I, 262

cekulains

ce̦kulains, ce̦kuluots, mit einem Zopf, Schopf, Wipfel, Gipfel, mit Büscheln, Troddeln versehen: ce̦kulaina vista, zīle, sila priede, ce̦kuluots kalns, ce̦kulaini mati.

Avots: ME I, 368

celaine

ce̦laine, ein Gurt: ar krāšņām ce̦lainēm sajuozušies Austriņ M. z. 10. Vgl. calene.

Avots: ME I, 368

cilains

cilains, voller Klumpen (von zum ersten Mal gepflügtem Felde): cilains lauks Vēr. II, 1033.

Avots: ME I, 381

cīpslains

cîpslains 2 : c. pūslis N.-Peb. plāce iznākusi nuo sasīkslējuša kuoka un smagi cīpslaina Saikava.

Avots: EH I, 276

cīpslains

cîpslains 2 [Ekau, Ruj.], sehnicht: cīpslaina, dzīslaina vakara meita BW. 20142. uozuols izstiepj savus cīpslainus zarus Latv. cīpslains kuoks"kuoks, kas labi neplīst" N. - Peb.

Kļūdu labojums:
meita = vista

Avots: ME I, 391

čipslains

čipslains "?": (anīss) ir stāds ar čipslainu saknīti Konv. 1 81; [vgl. čīpslains und cìpsla].

Avots: ME I, 414

čīpslains

čīpslains: auch Brucken, Druw., (mit ì 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 292

čīpslains

[čìpslains Jürg., Bers., čîpslains Selb., čîpslains 2 Ekau, sehnicht: č. gaļa; čìpslains 2 Lis., Praulen, faserig, schwer spaltbar: č. kuoks; vgl. cīpslains.]

Avots: ME I, 416

cirkulains

[cirkuļains od. cirkulains Bers., gekräuselt: c - i mati.]

Avots: ME I, 386

čīslains

‡ čìslains 2 Warkl., faserig (?): č. kuoks.

Avots: EH I, 292

čukslains

čùkslains [C.], mit kleinem, dichtem Gestrüpp bewachsen: č. purvs Saul.

Avots: ME I, 424

čūlains

čùlains, siepend, eiternd, mit siependen, eiternden Wunden, Hitzblasen bedeckt: čūlainas rē̦tas, de̦guma brūces.

Avots: ME I, 425

čurbulains

‡ čurbuļains,

1) "uneben, höckerig":
č. kuoks (mit ur̃ ) Frauenb.;

2) porös
Hopfenhof: č. akmens.

Avots: EH I, 296

čurgulains

čurgulains, vom Wasser durchlöchert, durchsickert Kurl. n. U.

Avots: ME I, 422

čūslains

čūslains, morästig, kleine Moräste zwischen Anhöhen enthaltend Plm., Druw.

Avots: ME I, 426

dābolaine

‡ dâbuolaine Kaltenbr., ein abgemähtes Kleefeld.

Avots: EH I, 311

dābolains

dābuolaîns, dābulains BW. 28585, 7, = ābuolains: man atjāja nuo tālienes dābuolainu kumeliņu BW. 10260, 1. dābuolaina tā pļaviņa Ltd. 1523.

Avots: ME I, 446

dābulaine

‡ dābulaine, die Kleereiche: d. tā pļaviņa BW. 28585, 7 var.

Avots: EH I, 311

dābulains

dābulains (unter sābuolains): (geäpfett) auch Linden (mit â).

Avots: EH I, 311

daglains

daglaîns, dagls (li. dãglas "weiss- u. schwarzbunt"), weiss- und schwarzbunt, brandfarben mit schwarzen Flecken PS., gew. nur von Schweinen: daglais vepris, kuilis, sivē̦ns; dagla cūka [Serbigal, BW. 21225, 9]. daglais zvērēs divreiz dienā, tuomē̦r ies tupiņuos. Nach U. in Ruj. auch von der Farbe des Wolfes. Nach L. und St. auch: daglaina vista. Zu degt.

Avots: ME I, 430

deglains

de̦glains: gar de̦glainu ("?") ezeriņu BW. 13605 var.

Avots: EH I, 313

deglains

de̦glains,

1) mit Zündschwamm bewachsen:
d. kuoks;

2) leicht in Brand geratend:
de̦glaina zeme;

3) feuerfarbig, brandfleckig:
de̦glaina cūka, vista, lapsa. Auch vom Flachs n. U.; vgl. daglains.

Avots: ME I, 451

deviņmezglains

deviņme̦zglains, mit neun Knoten versehen: d. pātadziņa BW. 18543. Dafür deviņme̦zgluots Asp. Ziedu klēpis 76.

Avots: ME I, 460

dobelains

duobelains, uneben, gruftig Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 531

dobulains

duobulaîns, duobumains Druva II, 308, gruftig, uneben: duobulains ceļš Spr.

Avots: ME I, 532

dreilaina

‡ dreilaina aude̦kla (gen. s.?) BielU. "mit 16 und mehr Nieten gewebtes Zeug".

Avots: EH I, 332

drellains

‡ drè̦llains 2 Saikava, drè̦llāts 2 ebenda "?": d. aude̦kls (=drellis?) bij astuoņās nītīs.

Avots: EH I, 332

drumstalains

[drùmstalains C., N. - Peb., Bers., bröckelicht: drumstalaina maize, drumstalains le̦dus.]

Avots: ME I, 504

dumblains

[dum̃blaîns Nigr., trübe: d. alus.]

Avots: ME I, 514

dusulains

[I dusulains od. dusuļains, satvīcis, sadedzis: d-i milti, d-s siens, d-a (gubā sakarsusi, sadzeltējusi) zâle Mar.]

Avots: ME I, 522

dusulains

II dusulains [um Bauske, Daiben, Wandsen], schweratmig, engbrüstig: dusulains cilvē̦ks; [d. zirgs Bers.; in Weissenstein dusuļains.]

Avots: ME I, 522

dzelains

dze̦laîns: stachlig, grob, voller Schäben (vom Gewebe) Bērzgale.

Avots: EH I, 353

dzelains

dze̦laîns "?": aud dze̦laiņu paladziņu! BW. 7481 var.; [ "stechend, stachlig" Ellei. Bers.],

Kļūdu labojums:
"?" =, = ar ceļiem?

Avots: ME I, 540

dzenolains

dze̦nuolaîns, stachlig, mit Stacheln versehen, beissend: dze̦nuolainas stīgas Vēr. II, 1396. dze̦nuolaina bardzība Stari III, 230.

Avots: ME I, 545

džerkstelains

‡ džer̂ksteļaîns "kas ātri džerkstelējas" Kalz. n. Fil. mat. 26: džerksteļaina dzija.

Avots: EH I, 365

dzīpslains

dzîpslaîns, ‡

2) faserig
(mit î 2 ) Dond.: dzīpslaini kāļi, rutki. dzīpslainas bietes.

Avots: EH I, 361

dzīpslains

[dzîpslains, sehnicht: dz-a gaļa C., Ruj.]

Avots: ME I, 557

dzirklains

dzirklains [für * dzirklainis?], schlecht gewebtes Zeug Krem., Oppek.; [dzirklains N. - Peb. "čuokarains": dz. diegs, dz-a virve; vielleicht dissimilatorisch aus * dzirknains; vgl. dzirknes.]

Avots: ME I, 553

dzirkstelains

dzirkstelaîns, [dzirkstelains Bers.], funkelnd, Funken sprühend, feurig: pūķis ar dzirkstelainu asti LP. VI, 106. vidū jūŗas gulbi ķēra, dzirkstelaiņus viļņus meta BW. 2589. dzirkstelaina (Var.: dzirkstelīte) tautu meita.

Avots: ME I, 554

dzīslains

dzîslaîns, dzîslājs, dzîšļuojs, dzîsluots [li. gyslúotas], adericht, sehnicht: dzīslainas kājas. ruokas. dzīslaina (Var.: dzīslāja, dzīšļuoja, dzīsluota) vakara vista BW. 20142. dzīsluots dzintars Asp.

Avots: ME I, 558

eglaina

‡ *eglaina, = ‡ e̦glaine: loc. s. eglainā BW. 11614 (aus Jürg. und Lemb.).

Avots: EH I, 367

eglaine

‡ e̦glaine C., N.-Peb., eglaine Kalz., Kegeln, Memelshof, Saikava; Sessw., eglaine Targeln, BW. 261; 1 var. (aus Ekengraf), = e̦glājs. Der loc. s. eglainē BW. 2333 (aus Erlaa) kann auch zum nom. eglainis gehören.

Avots: EH I, 367

gabalaine

‡ gabalaine, ein aufgepflügter Acker mit grossen, gefrorenen Erdschollen Lettg.

Avots: EH I, 374

gabalains

gabalaîns,

1): par daudz gabalaiņa zeme; tā vel jāpieveļ ar rulli Frauenb.

Avots: EH I, 374

gabalains

gabalaîns,

1) aus Stücken bestehend:
gabalaiņi mākuoņi MWM. VIII, 847;

2) wie aus einem Stücke gebaut, stämmig:
uotrs bij re̦sns, smags, gabalains Balss.

Avots: ME I, 578

galainis

galaînis, der Gipfel, Wipfel Pilten.

Avots: ME I, 589

gālains

gālaîns: auch (mit à ) C., (mit à 2 ) Kalz., (mit â 2 ) Schwitten.

Avots: EH I, 389

gālains

gālaîns, mit Glatteis (gāle) bedeckt Lös.

Avots: ME I, 617

garaulains

gaŗaulaîns, mit langem Schaft versehen: gaŗaulaini zābaki Jauns.

Avots: ME I, 605

grebulains

gre̦bulaîns, uneben : ce̦lms apakšgalā gre̦bulains Konv. 212.

Kļūdu labojums:
"gre̦bulaîns" vietā jābūt - gre̦buļaîns (gre̦bulaîns ist in gre̦buļaîns zu korigierren),

Avots: ME I, 646

grepstelains

grepstelains,

1) voller Krollen, Knoten :
grepstelaina dzija Lös. n. Etn. III, 178 ; [

2) lockig :
gre̦pste̦laini mati Domopol].

Avots: ME I, 650

grīslaine

grīslaine, der Ort, wo Riedgras wäcnst : vedīsim grīslainē, krustīsim grīslainīti (die mit Riedgras in Beziehung Stehende) BW. piel. 1379. niedraine pārvēršas par grīslaini Konv. 2 2320.

Kļūdu labojums:
die mit = die oder der mit

Avots: ME I, 657

grīzulains

‡ grīzulaîns, kapriziös (?): grīzulainuo ieduomu se̦kas Janš. Bandavā II, 361.

Avots: EH I, 407

grobulains

gruobulaîns, uneben: gruobulains ce̦lms MWM. VIII, 326.

Avots: ME I, 670

grubulains

grubulains, [grubuļains U.], uneben, holperig, höckerig: āda ir grubulaina bez spīduma Konv. 2 1273; grubulains čakārnis Stari III, 226. uz baznīcu grubulaiņš ceļš BW. 20073 var., [Weinsch.].

Kļūdu labojums:
grubulaina = grubuļaina

Avots: ME I, 664

grumbulains

grum̃bulains, [grumbuļains], uneben, höckerig, holperig: grumbulains kuoks, ceļš. bumbulaiņi, grumbulaiņi tautas dē̦la kumeliņi BW. 17160. grumbulainās saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. grumbulaina šī grīdiņa BW. 32652.

Avots: ME I, 665

grundulains

gruñdulaîns, [

1) uneben, knorrig
Bixten]: šķībi, greizi grundulaiņi mana tē̦va uozuoliņi BW. 30379; [

2) "geäpfelt":
gr. zirgs Zeezern].

Avots: ME I, 665

gumzalains

‡. gùmzalaîns 2 Oknist, uneben, gruftig: gumzalaina vieta (gulta).

Avots: EH I, 419

irbulains

irbulaîns,

3): i. ("ietrunējis") kuoks Sakstagals.

Avots: EH I, 431

irbulains

irbulaîns,

1) ["uneben":
ja lauks uzarts un pēc tam atstāts atmatā, tad tas nav līdze̦ns, bet irbulains. slikti savē̦rpta, nevienāda dzija ar var būt irbulaina Nötk.;] knotig, mit Knoten versehen [?]: ķuņķains = irbulains, nuo ķuņķuotām, nevienādi vē̦rptām dzijām austs aude̦kls Etn. IV, 99; [

2) ìrbulains 2
Mar., gesprenkelt: i. audums, adījums;

1) ir̃bulains "acains, cirmuļains": i. kartupelis Drobbusch; ir̃buļaina maize Schwarden, Gr. -Autz "maize ar tukšumiem vidū."].

Avots: ME I, 709

izklaināt

‡ izklainât Bērzgate, Warkl., gerade ausstrecken, ausglatten: i. dzelzi, sagrumbātu drēbi. Refl. -ties Warkl., sich ausglätten (?), sich gerade ausstrecken (?).

Avots: EH I, 455

izplainīt

‡ izplaĩnît,

1) = izā`rdît 2 Nogallen: siens jāizplainī Nogallen. vējš izplainījis (= izpluinījis, izšķiedis; izjaucis) labību pa visu tīrumu N.- Peb.;

2) (Geheimnisse) ausschwatzen
Gramsden. Refl. -tiês Dunika, zur Genüge albern, Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 472

joslains

juôslaîns: juoslainus (sc.: brunčus) Brigadere Dievs, daba, darbs 164.

Avots: EH I, 571

joslains

juôslaîns, gestreift, buntgestreift, mit gürtelartigen Streifen versehen, getigert: juoslains vepris Bers., Serb., Nötk., A. - Rahden, Gaw.

Avots: ME II, 127

juceklains

juce̦klaîns, unordentlich, verwirrt: juce̦klains truoksnis Apsk.

Avots: ME II, 115

judrpraulains

judrpraûlaîns, im Kern angefault: judrpraulaina egle J. Dr.

Avots: ME II, 115

kankalains

[kankalaîns, voller Klumpen, Schollen Wid.]

Avots: ME II, 155

kaulains

kaũlaîns, knochtig, entfleischt, mager, stenglicht: kaulaina gaļa, ruoka; kaulains zirgs, cilvē̦ks. dzī(k)slainas, kaulainas panāksnu meitas BW. 20143, 3. kaulaina gulta Duomas II, 1018.

Avots: ME II, 174

kaulains

kaũlainis, der Knocherichte RKr. VII, 90.

Avots: ME II, 174

kauslains

kauslaîns ["sehnicht (z. B. vom Fleisch)" Schujen].

Avots: ME II, 178

kauslains

‡ II kauslaîns : nevienādi (ja šur tur laukā ir tukšas un re̦tas vietas) saaugusi labība ir kauslaina Korwenhof.

Avots: EH I, 595

ķeblainītis

ke̦blainĩtis, der Tatzige, der Betatzte, Beiname des Bären: vai lācīti, ķe̦blainīti BW. p. 2283.

Avots: ME II, 358

ķeblains

ķe̦blaîns,

1) betatzt, tatzig:
čučiet, guliet, lāča bē̦rni, ķe̦blainām kājiņām BW. 2105, 3 ;

[2) an den Beinen befiedert:
ķe̦blainas vistas Grünh., Penkule. - Zur Bed. 2 vgl. ce̦blains und cablains].

Avots: ME II, 358

ķerpulains

ķe̦r̂pulaîns,

1) zottig, kraus, lockig:
ķe̦rpulaini mati Ar., Ramkau, [Lis., N. - Peb.] ;

2) mit unebener Rinde:
ķe̦rpulains kuoks Smilt.

Avots: ME II, 368

ķervelains

ķe̦r̂ve̦laîns, ķer̂veļaîns Smilt., uneben, grob: slaiki ķe̦rve̦laini bē̦rzi Purap. kuoka miza ķe̦rve̦laina Lub.

Avots: ME II, 370

ķervulains

ķe̦r̂vulaîns: "Aps." ME. II, 370 zu streiehen.

Avots: EH I, 697

ķillains

‡ ķillains "Wasserhuhn" Stender Deutsch-lett. Wrtb. Zu ķila 2?

Avots: EH I, 702

ķīpslains

ķīpslaîns, [sehnicht Garosen]; faserig (vom Holz) Spr.

Avots: ME II, 389

ķivulains

ķivulaîns, ķivuļaîns, voller Larven, Maden: labāk dzēru purviņā ķivulainu (Var.: ķivuļainu, kivaruotu, ķikuraînu) ūdent˙iņu BW. 24328.

Avots: ME II, 387

klainis

klaînis 2 [Nigr. " jem., der wackelnd geht"]: meitas mani klaini sauca, duķi manu kumeliņu; alus mani klaini dara, auzas duķi kumeliņu (Dubenalken) BW. 29840. [Zu kleinis?]

Avots: ME II, 209

klainot

klainuôt (so zu lesen!): auch Bērzgale (mit ài 2 ); k. (ausbreiten?) pa grīdu drēbes Warkl. ‡ Refl. -tiês Bērzgale, sich gerade strecken: dzelzs (kaļuot). labi klàinuojas 2 .

Avots: EH I, 608

klainot

[klainuôt " ausgleichen, ausglätten, (z. B. eine Falte im Kleide)" Mērdzine, Warkl.]

Avots: ME II, 209

knibeklains

knibe̦klaîns, knifflich: knibe̦klainu darbu darīt Etn. IV, 33.

Avots: ME II, 245

krambulains

‡ krambulaîns "?": krambulaini, bambulaini ... kumeliņi, kâ nebūs krambulaini linu pe̦lu ēdināti Tdz. 44141.

Avots: EH I, 641

krāpalainis

krāpalainis "?": brāļi mani, krāpalaiņi, zābakuos sienu pļāva BW. 3858.

Avots: ME II, 266

krāpalains

krāpalainis: "3858" ME. II. 266 zu ersetzen durch "3858, 1 var."

Avots: EH I, 645

krauklains

kraulaîns Lautb., C., mit krauļi versehen: jaukais, kraulainais krastmalis nuoaudzis kuokiem Lautb.

Avots: ME II, 263

kreklainis

‡ kre̦klainis Veselis Saules kaps. 80, wer nur ein Hemd (aber keinen Rock) an hat.

Avots: EH I, 647

krellaine

krel˜laine, krel˜lainĩša, eine mit Glasperlen Geschmückte: sēdi, sēdi, krellainīte (Var.: krellainīša) BW. 12302.

Avots: ME II, 272

krencelains

krencelaîns, krumm, uneben: šis bē̦rzs ir krencelains Druw.

Avots: ME II, 273

krēslains

krẽ̦slaîns, krẽšļaîns, dämmerig, dämmerhaft, schattig: pār laukiem nāves klusumā līst mēnesnīca krē̦slainā Vēr. I, 1425. šūpuolis kustas kâ lielas, baltas buŗas krē̦slainā jūŗā Vēr. II, 135. lampa krēšļaini apgaismuo nelielu istabiņu AU.

Avots: ME II, 276

krimslains

krim̃slaîns: cūkai ir krim̃sle̦na rīkle Seyershof.

Avots: EH I, 654

krobglains

krobglains, holpericht, uneben, höckerig: krobe̦lains ceļš Dond.

Avots: ME II, 285

krozalains

‡ krozalaîns, uneben Stenden: cita nagi tādi krozalaini.

Avots: EH I, 658

krumslains

krum̃slaîns: krumslainus puņus Lange Latv. ārste 92.

Avots: EH I, 659

krumslains

krumslaîns, krumšļains,

1) knorpelig
Smilt., U.;

2) hügelig, uneben:
krumšļains apgabals Erlaa.

Avots: ME II, 287

kudlainis

kudlaînis: re̦snajam kudlainim (gemeint ist ein Bär) Janš. Mežv. ļ. II, 478.

Avots: EH I, 667

kudlainis

kudlaînis, der Zottige: puiši, puiši, kudlainīši BW. 10569, 6.

Avots: ME II, 299

kudlains

kudlaîns, zottig: kudlains suns. [kudlains lācis Mekons Münchh. 21. kudlaina galva Gr.-Sessau; in Weinsch. nennt man kudlaiņais den Wolf.]

Avots: ME II, 299

kulainieks

kulaîniẽks, der Fausthandschuh [PS.], Smilt.: adu cimdus kulainiekus BW. 7226.

Avots: ME II, 304

kulainis

I kulainis,

1): auch AP., Bērzgale, Fest., Lubn., Pilda, Ramkau, Saikava; "ein zwirnener Handschuh; den man beim Getreidedreschen mit einem Dreschflegel anhat"
Līvāni; ‡

3) jem. mit einem Hodenbruch
Saikava.

Avots: EH I, 669

kulainis

I kulainis,

1) der Fausthandschuh
N.-Bartau: šim kulaiņi, tam kulaiņi, brūtgānam pirkstainīši BW. 25507; [3546?]. Zariņš nuorāva savus kulaiņus Saul.;

[2) ein Tarakan (Küchenschabe) mit dem Eiersack
Welonen. Zu kule].

Avots: ME II, 304

kulainis

II kulainis, Brachvogel, Kronschnepfe, Wettervogel RKr. VIII, 97; n. Elv.: Wasserhuhn. [Für. I schreibt: kullanis, plar. kullani Wasserhühner; Für. - kuleinis, Wasserhuhn. - Vgl. r. кули́къ "Schnepfe", ai. kulīkā "ein Vogel" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 642.]

Avots: ME II, 304

kulainis

III kulainis, ein kleiner Mensch Mar.

Avots: ME II, 304

kūlainis

kũlaînis, mit kũla bedeckt, d. i.

a) mit dürrem Gras:
re˙dzu vilku pārte̦kuot par kūlaiņu atmatiņu BW. 15628, 1 ;

b) mit altem Haare bedeckt:
kūlainie kalpu zirdziņi. dē̦ļu māte, nabadzīte, kūlainām kājiņām BW. 23221.

Avots: ME II, 334

kūlainis

kũlaînis,

1) der Zottige, Epitheton des Wolfes:
kūlainīti, mirtin vis vēl nemirsi LP. VI, 248 ;

2) Bewohner des dürren Grases [?], Epitheton der Schlange:
kur tu teci, kūlainīti? Tr. IV, 338 ; 389. [Bei Wid.: "eine Schlange, die Purzelbäume schlägt";

3) eine Wiesse, die mehrere Jahre hindurch nicht gemäht und daher mit
kũla und Moos bedeckte Waldwiese Schlehk.]

Avots: ME II, 334

kūlainis

I kũlaînis, ‡

4) ein im Herbst geworfener Hase
Segew.

Avots: EH I, 682

kūlainis

‡ II kûlainis 2 Segew., der Fischaar. Zur Form vgl. kūlans I 1 und kulainis II.

Avots: EH I, 682

kūlainis

‡ III kùlainis 2 (mit ū gesprochen!) Auleja, = kulainis I 1: ruokas nesaļ kūlaiņuos. kūlaiņi cimdi.

Avots: EH I, 682

kulains

kulaîns, in kulaîni cimdi, Fausthandschuhe Mar., N.-Schwanb., (Salisb,].

Avots: ME II, 304

kūlains

kũlaîns,

a): kūlaina nuora, pļava AP., Ramkau;

b): auch Schrunden, (mit û 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 682

kungulains

kuñgulaîns, klümpig, schollig Ruj., Salisb.

Avots: ME II, 315

kunkslains

kunkslaîns, uneben, knotig: kunkslainas pakulas Frauenb.

Avots: ME II, 315

kunkulains

kuñkulains: kunkulaina vaga Lubn. palūkuoja ... sūcienu, vai tas ... nav ... k. Janš. Līgava I, 228.

Avots: EH I, 675

kuplains

kuplaîns, dicht, dicht belaubt Spr.

Avots: ME II, 318

ķurkstulains

‡ ķùrkstulains 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, "pumpas" habend: ķurkstulaina drēbe.

Avots: EH I, 708

kuzulains

‡ kuzulaîns Sonnaxt "?": slimi sivē̦ni kļūst kuzulaini (sarūvušies, ar lielu spalvu, vāji, kuprus uzme̦tuši).

Avots: EH I, 681

kūzulains

kūzulaîns, zerzaust, verwühlt: kūzulaiņi (= izpūruši) vedējiņu kumeliņi RKr. XVI, 114.

Avots: ME II, 339

kvēlainīte

kvè̦laînīte, die Glühende, Hitzige, Feurige: jau mums bija kvē̦lainīte, vēl atveda dzirkstelīti BW. 21746, 2.

Avots: ME II, 353

kvēlains

kvè̦laîns: kvē̦lainas uogles auch Linden in Kurl., (kvēleines) Ev.

Avots: EH I, 690

kvēlains

kvè̦laîns, glimmend, glühend: kvē̦lainas uogles ; fig., kvē̦laina kaislība Duomas I, 657 ; kvē̦laina krūts Vēr. II, 963 ; kvē̦laina dvēsele Zalktis.

Avots: ME II, 353

lain

lain: (in der Bed. "auch") man bij jāada zeķes laîn 2 Frauenb: uz pļavām laîn 2 brauca līdz māte Siuxt.

Avots: EH I, 713

lain

lain, für laî: uz krāni uzmeta trīs papirkšņi sāls, lain bē̦rns būtu ve̦se̦ls JK. VI, 18. viņš lain atnācis, auch er ist gekommen Siuxt.

Avots: ME II, 409

lainis

laînis, ein Glutstein in dem Rigenofen PS. [Wohl aus * laidnis, zu laîst.]

Avots: ME II, 409

lielains

liêlaîns: lielaina egle - auch Nötk., (mit iê ) Ramkau, (mit -an- ) Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 754

lielains

liêlaîns, mit grossen Jahresringen versehen [?]: lielains kuoks [Selsau], Golg. Etn. IV, 129, Lub. [lielaina egle, priede"egle, priede, kam ir liêls 3"N. - Peb. - Zu liêls 3.]

Avots: ME II, 497

lielkaulains

[liẽlkaũlaîns, grobfaserig: lielkaulaini ("ar lieliem spaļiem") lini Morizberg; s. auch liẽlkaũls.]

Avots: ME II, 499

lielpārslains

‡ liẽlpārslaîns, in grossen Flocken fallend: mīkstu, lielpārslainu sniegu Jauns. Raksti VIII, 119.

Avots: EH I, 755

locelainis

‡ lùoce̦lainis 2 Auleja "lùoku veidā darināts prlekšme̦ts" (z. B. ein Rad).

Avots: EH I, 765

mālainis

mãlainis, ‡

2) = mãlaîns 1: mālaine zeme Warkl.; "kas nuo māla" (Adj. od. Subst.?) Auleja (mit à 2 ); ‡

3) lehmfarben:
màlaine drēbe Pilda n. FBR. XIII, 48. Skardžius Arch. Phil. III, 52 erinnert an den li. ON. Mólainiai.

Avots: EH I, 790

mālains

mãlaîns,

2): auch Ramkau; hellgelb
(mãle̦ns) Seyershof.

Avots: EH I, 790

mālains

mãlaîns, -ãjs, -uojs, -uôts,

1) lehmig, lehmicht
[mālains Wolm., Kreuzb.]: kam, bāliņ, linus sēji mālainā Var.: mālāja, māluotā) kalniņā? BW. 16589; 23840. arājiņš... mālainām kājiņām 7291. dubļuota, māluota tā tautu meita BW. 21989;

2) lehmfarben
Mar. n. RKr. XV, 125, [Salis]: ap mājeli kašņājas četras mālainas vistas Stari I, 287. mālaiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe Oppek. n. U.

Avots: ME II, 581

maulainis

maulainis "maulas ritenis; maulas svārpsts" Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 569

maulains

I màulaîns 2, ausgefahren (vom Wege) Bers., Lub. Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 569

maulains

II maulains, enthalten in maulaini od. maulu rati Lös. n. Etn. IV, 146 "ein altmodischer Wagen mit hölzernen, schienenlose Rädern".

Avots: ME II, 569

mazzālains

mazzâlaîns, graslos, spärlich mit Gras bewachsen: mazzālaina ganība Dr.

Avots: ME II, 575

mēslaine

mê̦slaîne [Saussen], mê̦slaite Seew., mê̦slãjs, mêslene, mêslenĩca, mêsliene, mêsliêns Ahs., Nigr., der Fegsel-, Kehrichthaufe, die Kehrichtgrube: ne man dūmu istabā, ne skangalu mē̦slainē (Var.: mēslienā, mēslienē, mēslenē) BW. 6948. dē̦la māti suņi plēsa pa mē̦slāju vazādami 23619, 1. pavārs ķidas izme̦t mēslenīcā LP. IV, 85. aitas cē̦rpuot nuome̦t villas spruogu mēslienā par ziedu BW. 29089.

Avots: ME II, 621

mēslaine

[mē̦snaine Saussen "ein im Frühjahr gedüngter und mit Gras bewachsener Acker, auf dem das Vieh geweidet wird".]

Avots: ME II, 621

mēslains

mê̦slaîns, schmutzig, mit Schutt, Fegsel, Kehricht, Mist bedeckt: mē̦slainas kājas MWM. VIII, 545. meturēju me̦lna galda, ne mē̦slainas (Var.: gružainas) istabiņas BW. 6871.

Avots: ME II, 621

mezglains

me̦zglaîns, me̦zgluôt, me̦zgls [Wolm., Ruj., Arrasch, Bauske, Kand.], me̦zgs, = mazglains usw.: ar me̦zglaiņu diegu nevar šūt Ahs. n. RKr. XVII, 39. sukrs diegs šujuot me̦zgluojas (verknotet sich) ibid.

Avots: ME II, 609

miezkalains

miezkalaîns [?], mit Spreu gemischt Angern: miezkalaini putraimi.

Avots: ME II, 657

miglaine

[miglaine Wid., nebliges Wetter.]

Avots: ME II, 624

miglains

miglaîns, neblig, umnebelt: ciema meitas kuoši dzied miglainā rītiņā BW. 529, 4 var. miglaiņas acis Stari III, 225. nav ne˙kā miglaiņāka un sarežģītāka par šuo modernismu Vēr. II, 1128.

Avots: ME II, 624

mīklaine

‡ mīklaine Strods Par. vōrdn. 110 "?".

Avots: EH I, 820

miklains

‡ miklaîns: ein wenig feucht PV.: m. laiks.

Avots: EH I, 813

mīklains

I mîklaîns: auch Pas. XI, 396; m. (=dubļains) ceļš Schwanb. (hier mit -ikl- gesprochen).

Avots: EH I, 820

mīklains

II mîklaîns, rätselhaft: te nav ne˙kā mīklaina A. v. J. 1896, S. 322.

Avots: ME II, 641

milainis

‡ milainis, ein aus mila I angefertigtes Gewand Auleja; ein Filzstiefel ("save̦lts vilnas apavs") ebenda.

Avots: EH I, 813

mislaini

mislaîni: nach Schwers ZslPh. VI, 340 und IMM. 1931 I, 283 aus nd: meselain (Kleiderstoff älterer Zeit).

Avots: EH I, 818

mislaini

mislaîni [acc. s. oder Adv.?] aust "weben wie Zich [sic!] gewebt wird" Mag. IV, 2, 109; ["rakstiem, strīpām aust" A. - Schwanb.]; mislains "atlasartige Leinwand" U. - Vgl. mize̦laîns.

Avots: ME II, 636

mizalainis

‡ mizalainis, eine Art Gewebe: kâ izdabūt... mizalaini Jauns. Augšzemnieki 161.

Avots: EH I, 819

mizalains

mizalaîns (unter mize̦laîns ): auch Sonnaxt (mit -al- ).

Avots: EH I, 819

mizelains

mize̦laîns: "Zu miza" ME. II, 639 zu streichen; s. dafür oben unter mislaîni.

Avots: EH I, 820

mizelains

mize̦laîns, mizulaîns Wid., mizalaîns, mizlāns Autz n. U., rindenartig, vom Gewebe, dessen eine Seite glatt, die andere aber rauh, wollig ist; geköpert Kand.: es, drēbei acis uzmetis, jau zināju, vai tā rate̦na, mize̦laina, vai vienkārtī Jauns. mizalains audums, kuŗa kreisā puse vienkārtī, bet labajā pusē re̦dzami tik audi Nerft. Zu miza; vgl. mislains.

Avots: ME II, 639

mizlainis

mizlaînis Dunika "triju vai četru nīšu aude̦kls".

Avots: EH I, 820

mizlains

[mizlains, = mize̦laîns: aude̦kli e̦suot... spundaini, mizlaini..., austi pēc daž˙dažādiem raudzekņiem Janš. Dzimtene 2 III, 261. vienam aude̦klam bija skujaiņi, uotram mizlaiņi raksti Dzimtene V, 116.]

Avots: ME II, 640

mugurkaulains

mugurkaũlaînis ,* mugurkaũlaîns dzīvnieks, mugurskaũlniẽks *, das Wirbeltier MWM. VI, 792; Konv. 2 832, 2115.

Avots: ME II, 661

muklaine

muklaîne, muklãjs, muklejs Spr., Lös. n. Etn. IV, 147, mukleja Kand., Ahs. (wohl in Anlehnung an leja), [muklis L.], mukliêns Ltr., ein Sumpf, in welchen man einschiesst (mūk): muklainē augu atliekām trūduot... Konv. 2 2321. ap šiem e̦ze̦riem bijuši līkšņi un muklāji MWM. VIII, 46. muklājs nuosusināts MWM. II, 76. pat mklāju purvi izžuvuši MWM. VI, 157. Zu mukt.

Avots: ME II, 663

muklains

muklaîns: m. e̦ze̦rs Pas. IX, 285.

Avots: EH I, 830

muklains

muklaîns, muklãjs Mat., sumpfig, durchschiessend, einschüssig bis zum Einsinken: lielceļš izvilkts cauri vis˙muklainākā vietā Etn. II, 76.

Avots: ME II, 663

naglains

naglaîns: naglaini (= šķilaini) zirņi PS.

Avots: EH II, 2

naglains

naglaîns, mit Nägeln versehen: tādu es ieb āztu naglaiņā mucā LP. IV, 218. [naglaiņi zirņi, Nagelerbsen Fūr. I, unter zirņi.]

Avots: ME II, 687

nokrēslains

nuõkrẽ̦slaîns, dämmerhaft, dämmerig: nuokrē̦slainajā lampas gaismā JR. VII, 75.

Avots: ME II, 802

olaine

uõlaîne,

1) das mit Kieselsteinen bedeckte Flussbett; kieselreicher Boden:
strauts jautri pa uolaini le̦c A. XIV, 760. tautu zeme uolainīte šķiļ uguni staigājuot VL.;

2) Demin. uolainīte, uolainiņa, Beiname eines kieselreichen Baches resp. Flusses
im VL.: ai upīte, uolainīte (uolainiņa 30951 var.) BW. 30949. Daugaviņa uolainīte B. Vēstn.

Avots: ME IV, 416

olains

uõlaîns: auch (uõlans) Salis.

Avots: EH II, 743

olains

uõlaîns, kiesicht, kieselig U.: juo tā (= upe) strauja, juo uolaiņa BW. 7860.

Avots: ME IV, 416

oslains

‡ uôslaîns Lubn., dunkel gestreift: uoslaina cūka.

Avots: EH II, 744

ozolaine

uôzuõlaîne DL., uôzuõlãjs, uôzuõliêns, der Eichenhain, Eichenwald: uozuolājs ar tīruo gaisu Egl. vietvietām pacēlās pa biezam uozuolienam MWM. VIII, 10. Vgl. den Gesindenamen Uozuolaine in Kokn. Lvv. I, 45.

Avots: ME IV, 426

ozolains

uôzuõlaîns, eichenreich: uozuolains apgabals.

Avots: ME IV, 426

pakalaine

‡ pakalaine, eine aus hedenem Garn gewebte Bettdecke Auleja.

Avots: EH II, 139

pakalains

‡ pakalains Heidenfeld, = pakulains: šās linu dzijas ir pakalainas.

Avots: EH II, 139

pakaulains

‡ pakaũlaîns, etwas knochig, mager: pakaulaini darba zirgi Mahlup.

Avots: EH II, 141

pakūlaines

pakūlaines, Ackersenf (sinapis arvensis) Ar., RKr. II, 78.

Avots: ME III, 52

pakulains

pakulaîns, hedicht, voller Hede: pakulaini lini.

Avots: ME III, 50

pakūlains

[pakūlaîns "stellenweise kũla II 1 aufweisend": pakūlaina pļava Arrasch, Bers.; dafür pakūle Lautb.]

Avots: ME III, 52

palaine

palaine, die Nichtsnutzige, Ausgelassene: žagate, palaine (an zwei Stellen so; Var.: palaidne), tā sauca vilku BW. 29431; [aus palaidne].

Avots: ME III, 55

palainieks

‡ palaînieks 2 Seyershof, = palaidniẽks.

Avots: EH II, 148

palainīgs

‡ palainîgs Pas. XIII, 279, = palaîdnîgs.

Avots: EH II, 148

palainis

‡ palaînis Erlaa, (mit aî 2 ) Seyetshof, = palaîdnis: bijis milzīgs p. un nevīžuojis ... strādāt Pas. XII, 324 (aus Neu-Bliskenshof).

Avots: EH II, 148

palains

[palsaîns,

1) (mit l˜) "fleckig, schimmelfarbig";
p. zirgs Nitau, Salisb., Peb., Drosth., Druw., Schwanb., Bolwen, Laudohn, Mitau, Grünh., Alt-Rahden;

2) (mit àl 2 ) "trocken und locker"
Selsau: p. sniegs Serben, Sermus.]

Avots: ME III, 62

pallains

‡ pallaîns, faltig, faltenreich (von Kleidern): sievām pallainie svārki Vanagu ligzda 144.

Avots: EH II, 152

pamālains

[pamālaîns, aus Lehm und Sand bestehend Wid.]

Avots: ME III, 68

pastalains

‡ pastalaîns, "Pasteln" anhabend: pastalainuo kāju Daugava 1928, S. 59.

Avots: EH XIII, 176

peklains

‡ peklains, morastig Brasche Anl. 125.

Avots: EH XIII, 219

pelains

pe̦laîns: pe̦lans Salis, pe̦le̦ns Seyershof; atnāca nuo rijas pe̦laiņš Siuxt.

Avots: EH XIII, 220

pelains

pe̦laîns, mit Spreu, Kaff vermischt: pe̦lainu maizi BW. 9768.

Avots: ME III, 194

pellainīši

pe̦llainīši "ve̦clažku jaka ar kruokainu lejas daļu" Tirsen: attaisīja uz krūtīm savus āķainuos pe̦llainīšus Niedra A. XXI, 117.

Avots: ME III, 197

penkulains

pè̦nkulaîns: auch (mi e̦n̂2) Ceļi VIII, 303 (aus Frauenb.).

Avots: EH XIII, 223

penkulains

pè̦nkulaîns Kumbern, zottig: pe̦nkulainu (Var.: pinkulainu) kumeliņu BW. 33062 var.

Avots: ME III, 200

pērslains

pḕ̦rslaîns, s. pā`rslaîns (ME. III, 176).

Avots: EH XIII, 229

pervelains

per̂velains (unter per̂veļaîns): per̂velaini tupiņi, unebene, viele Grübchen habende Kartoffeln Ramkau.

Avots: EH XIII, 225

pimpalains

pimpalaîns, knotig, zottig, uneben: dzija ļuoti pimpalaiņa Kronw. n. U.

Avots: ME III, 218

pinkulainis

‡ pinkulainis Tdz. 42552, ein Zottiger (?).

Avots: EH XIII, 235

pinkulains

piñkulaîns: auch (piñkulans) Seyershof.

Avots: EH XIII, 235

pinkulains

piñkulaîns, zottig: pinkulainu kazu vedu BW. 18704. pinkulaiņu kumeliņu 33062.

Avots: ME III, 220

plainis

I plaînis 2 "ein plācenis von Grobbrot mit einem Hering darauf" Bauske.

Avots: ME III, 315

plainis

II plaĩnis, plaine Rutzau, comm., ein Schwätzer, ein alberner Mensch Niedei-Kurl. Etwa zu schwed. dial. flīna "grinsen, die Zähne zeigen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 93)?

Avots: ME III, 315

plainīt

I plaĩnît, -ĩju,

1) auch
plaĩnât, schütteln ("purināt"): p. slapju lakatu; mušas dze̦nājuot plainīt papīru Neuhausen;

2) viel schwatzen:
sievas sagājušas kuopā un tik plainī Preekuln.

Avots: ME III, 315

plainīt

II plaînît 2, -īju Bauske, schlagen, züchtigen: kazāks plainī japāņus ar nagaiku RA. Wurzelgleich (mit dem n von pluinīt?) mit li. plíekti dass.?

Avots: ME III, 315

platmalains

platmalaîns, platmalis L., mit breiten Rändern, breiträndrig: platmalaina ce̦pure. platmalaina salmenīca Brig. Vizb. 26.

Avots: ME III, 322

polainis

puolainis, = puogainis 1: puolainīši šuogad būtu labi pade̦vušies, bet visi nuoblīvē̦ti vienā klājienā Vīt. 24.

Avots: ME III, 456

polains

puolaîns, = puogaļaîns: īsāki (lini) maz˙lietiņ, bet kur tad puolaiņi! Vīt. 26. audziet, manas kaņepītes, apaļām galviņām, atjās mani precinieki puolainām ce̦purēm! BW. 9371.

Avots: ME III, 456

praulains

praûlaîns, moderig, molmig U.: jau praulains (Var.: izpraulējis, sapraulejis, izduobējis; iztrūdējis, izburbējis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 13 var. māja taps arvienu praulaināka Poruk II, 57. lai sakne netuop cieta, sausa un praulaina Peņģ. Sakņu dārzs 35.

Avots: ME III, 379

pugulains

pugulaîns, abgerundet erhöht, knopfförmig Bergm. n. U., mit runden Erhöhungen versehen: pirku kumeļam pugulaiņus (Var.: zvārgulainus) iemauktiņus BW. 11373, 1 var.

Avots: ME III, 402

purdulains

purdulaîns, pur̃duļains Drosth., pùrduļaîns 2 Lis., Golg., rotzig, schnodderig: purduļains zē̦ns Apsk. v. J. 1905, S. 173. maza, maza māsiņa, purdulaiņš de̦guns (Rätsel) RKr. VII, 1196.

Avots: ME III, 416

puskrēslains

‡ puskrẽ̦slains, halbdämmerig: puskrē̦slainā istabā Austriņš Raksti V, 63.

Avots: EH II, 332

pūslainis

pūslainis (f. -ne),

1) ein Verschlafener
U.: tu znuotiņ, pūslainīt[i]! BW. 13730, 32;

2) pûslainis 2 , ein aufgeblasener, dünkelhafter Mensch
Nigr.

Avots: ME III, 450

pūslains

pûslaîns 2 : sivē̦nam viena de̦sa nav gluda, bet tāda pûslaina2 Ramkau.

Avots: EH II, 343

puteklains

‡ pute̦klains Dunika pute̦kle̦ns Seyershof, = putekļaîns: pute̦klainu ... darbnīcu Janš. Dzimtene II, 87.

Avots: EH II, 338

rampalains

rampalaîns, bunt - weiss, schwarz und brandfleckig: rampalaiņš kaķis, sivē̦ns, teļš Etn. II, 97.

Avots: ME III, 476

ranklains

‡ rañklaîns Dunika, bunt gestreift.

Avots: EH II, 354

ratelains

‡ ratelains (mit -nis zu lesen?) Dricēni "grumbuļains, nelīdze̦ns lietaskuoks".

Avots: EH II, 355

ratelains

rate̦laîns "?": es drēbei acis uzmetis jau zināju, vai tā rate̦laina, mize̦laina, vai vienkārtī Jauns. baltā gr. I, 130. Wohl zu ratans.

Avots: ME III, 480

raudulains

raûdulaîns: "Stockm. n." ME. III, 484 zu streichen!

Avots: EH II, 356

raudulains

raûdulaîns N.-Peb., rauduļaîns, weinerlich: raudulains bē̦rns Stockm. n. Etn. I, 90; raudulaina balss. bailīgi žēlīgā, gan˙drīz rauduļainā balsī Janš. Dzimtene I 2 , 354. es re̦dzu nuo tava rauduļainā ģīmja Purap.

Avots: ME III, 484

rembulains

re̦m̃bulains, uneben, knorrig: r. kuoks N.-Peb.

Avots: ME III, 509

rempelains

‡ rempelains Wessen "= rè̦mpaļains 2 " (vom penis eines Pferdes).

Avots: EH II, 365

rēpulains

rē̦pulains (unter rẽ̦puļaîns): rẽ̦pule̦ni karpeļi ir tādi sasprē̦gājuši Seyershof. acte̦ns audakls tāds r. ir, -nav glumjš ebenda.

Avots: EH II, 370

rētalains

rē̦talaîns,

1): rẽ̦talaiņš Frauenb.; ar ... rē̦talainu ģīmi Janš. Līgava I, 370; ‡

2) "?": le̦dus tanī vietā bija r., mazliet sajaukts ar sniegu Jauns. Neskaties saulē 9.

Avots: EH II, 370

rētalains

rē̦talaîns Wid., ein wenig pockennarbig.

Avots: ME III, 521

riebeklains

riêbe̦klaîns, Ekel erregend, eklig, widerlich: cienmāte ar savu riebe̦klainuo šuneli Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 542

rimalains

‡ rimalains Grenzh. n. FBR. XII, 24, = re̦m̃de̦ns.

Avots: EH II, 371

riņķulains

riņķulaîns, kreisförmig Heniņ: tievs, gaŗš tē̦vs, riņķulaina māte (Rätsel) RKr. VII, 70.

Avots: ME III, 529

rīpelains

rīpelains Sassm., geriefelt: rīpelaina bise ir dārga.

Avots: ME III, 539

roklaine

ruoklaine "?": paslēpies, mūs[u] māsiņa, baltajā ruoklainē [?]! BW. 16834.

Avots: ME III, 581

runklains

‡ ruñklains Dunika, = runkaîns.

Avots: EH II, 385

ruslains

‡ ruslains, = ruslans: tumši ruslainiem matiem Janš. Dzimtene II, 113.

Avots: EH II, 386

rūslains

rūslaîns, rötlich, bräunlich, rostfarben: rūslaiņi mati. MWM. X, 446. Vgl. rusls.

Avots: ME III, 573

rūsulains

rūsulaîns Alksnis-Zundulis, rostfarben: rūsulaiņa zuoss.

Avots: ME III, 573

sailains

‡ sailains, begeifert, mit Speichel besudelt: sailainām lūpām Veselis Cilv. sac. 192.

Avots: EH XVI, 412

salainis

salainis, ein Dorfbewohner Kurmin 238; zu sala II.

Avots: ME II, 665

sālains

sàlaîns: auch Aahof n. Zemzare Lejasc. 89; salzartig Ramkau: s. akmens, ein salzähnlicher, körniger Stein Ramkau.

Avots: EH XVI, 470

sālains

sàlaîns 2 Mar. n. RKr. XVII, 135, sāļaîns, salzig, Salz enthaltend: sālainās sastāvdaļas Konv. 2 2860. sāļainas jūŗas Odiseja IV, 80.

Avots: ME III, 802

saplainīties

‡ saplaĩnîtiês Dunika, Rutzau "sākt nekārtīgi runāt vai rīkuoties": Nuža šuodien kâ sasaplainījuse.

Avots: EH XVI, 436

sarkankreklains

sar̂kankre̦klaîns, ein rotes Hemd habend: s. zirgu puisis A. XVII, 302.

Avots: ME II, 720

šarlainis

‡ šar̃laĩnis AP. "ein gekauftes wollenes Halstuch (kaklauts) mit Blumen".

Avots: EH II, 622

saulainība

saũlainĩba,* die Sonnigkeit Veselis Saules kapsē̦ta 18.

Avots: ME III, 772

saulains

saũlaîns, ‡

2) "?": smalkie linu aude̦kli esuot ... staraini, saulaini, puķaini un ziedaini Janš. Dzimtene III, 261.

Avots: EH XVI, 460

saulains

saũlains, sonnig: saulaina diena. saulains laiks MWM. X, 40. saulainā sē̦tā Vēr. II, 1118. uz saulainiem klajumiem Stari 1, 241. viss tik spuodrs un saulains Vēr. II, 571. kur saulīte saulaināka le̦c A. v. J. 1899, S. 164.

Avots: ME III, 772

šaušalains

šaušalains, = šausmains, schauerlich Brasche: cīniņš šaušalains JIgRKr. III, 1; Pas. II, 165 (aus Kalleten). šaušalaiņas scēnas SDB. VIII, 12. par kādiem šaušalainiem gadījumiem Kaudz. Izjurieši 23.

Kļūdu labojums:
SDB. = SDP.

Avots: ME IV, 8

sauseglaine

‡ sauseglaine "?": sauseglaines (Var.: sausas egles) galiņā BW. 2404 var.

Avots: EH XVI, 461

sauskaulains

sauskaulains, mit nicht dickem Kern (vom Baum): sauskaulaina priede Warkl.

Avots: ME III, 775

seglains

se̦glaîns, mit einem Sattel versehen, gesattelt: se̦glaiņi kumeliņi BW. 20561, 2.

Avots: ME III, 812

sēklains

sē̦klaîns, viel Saat tragend U.

Avots: ME III, 825

sēlains

sẽ̦lains, ein Holzfloss, auf dem die Weiber Wäsche waschen Peb. n. Bielenstein. Anscheinend fehlerhaft für sielains.

Avots: ME III, 826

šermulains

še̦rmulaîns, schaurig, grausig: Hofmaņa še̦rmulaiņā novelē Vēr. Il, 929.

Avots: ME IV, 16

siekalains

siekalaîns, mit Speichel besudelt, begeifert Wid.: siekalaiņuo muti Stari II, 422.

Avots: ME III, 856

sielains

‡ sìelains Valve "kārtains": s. kuoks; sielaina ("kam dažas kārtas neplīst, bet drūp") priede Stackeln. sielainās kārtas ir tumšākas ebenda.

Avots: EH II, 494

sielains

sielains U., Bielenstein Holzb. 625, (mit ìe 2 ) Kr., sìelajs 2 Kreuzb., sìelajs 2 ("Fähre") Nerft, sielajs Kokn. n. U., sielaviņš Kroppenhof bei Kokn., sielējs Warkl., Borchow, sìelejs 2 Saikava, sielejs Sessw., Laud., Lubn., Stockm., sieleija Lubn., sielis (li. sielis ) Schujen, Ramkau (in R. mit iẽ ), (mit iẽ ) AP., Fehgen, Fehteln, ein kleines Floss; sielains, ein Holzfloss, darauf Weiber waschen Salwen n. Mag. IV, 2, 143, U.; sielājs, sielējs, die Gesamtheit der miteinander verbundenen Flösser (plenīcas) Bielenstein Holzb. 625: iet ar sielejiem Saikava, sielejus laist Laud., flössen. slīd bez air,iem egļu sielis U. b. 85, 74. siẽl(īt)is, ein kleiner Prahm AP., N.-Peb. Nach Leskien Nom. 275 zu siet "binden".

Avots: ME III, 858

silainis

silainis, sandige Haidegegend U.

Avots: ME III, 838

silainis

‡ II silainis Ramkau, ein vom Schmied angefertigter Bohrer, dessen Ende einer Krippe (sile) ähnelt und beim Herstellen von Raufen, Leitern u. a. gebraucht wird".

Avots: EH II, 486

silains

silaîns "waldicht von grossen Balken" St.;in der Verbindung silaina zeme, die Walkerde Wid.

Avots: ME III, 838

skalainis

skalainis, ein Raum, wo viele (zerbrochene) Pergel liegen Kronw. n: U.

Avots: ME III, 867

skalains

skalaîns, sich spalten lassend, Risse, Spalten, Splitter habend; faserig U.: skalaiņa gaļa, faseriges, schlechtes Fleisch U. Zu šķelˆt.

Avots: ME III, 867

skarbalains

skarbalaîns, skarbulaîns U.,

1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;

2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;

3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 873

skārbalains

skārbalaîns: im Stichwort (ME. III, 879) ist ār durch ār zu ersetzen; ‡

2) kreischend, scharf (von der Stimme)
Frauenb. (mit âr 2 ).

Avots: EH II, 504

skārbalains

skārbalaîns, splitterig: dravenieki skārbalaiņu (Var.: skabargainu, skabardainu, sknabatainu) dravi dūra BW. 30329, 1.

Avots: ME III, 879

šķarbalains

‡ šķarbalains Frauenb. "krächzend, rauh (von der Stimme)".

Avots: EH II, 629

šķēlains

šķē̦laîns: škê̦laini 2 (= šķēlēs sagriêzti) rāceņi Iw. šķê̦le̦ni 2 (mit breiten Falten) brunči Seyershof. sūdus veda sķē̦laiņiem ("?") ratiņiem; tur uzauga kupli mieži šķē̦laiņām vārpiņām Tdz. 50058.

Avots: EH II, 633

šķēlains

šķē̦laîns Memelshof, (mit è̦ 2 ) Saikava, gespalten, mit einem Spalt versehen: sievietei spalvainas luopu kājas un šķē̦laiņi luopu nagi LP. V, 396. šķè̦taini 2 (in Schnitten geschnittene) kartupeļi Golg., Warkl.

Avots: ME IV, 32

šķembalains

‡ šķe̦m̃balains Ramkau, sich spaltend: š. zirnis ir tāds, kuo nevar izvārīt mīkstu; vāruot tas pārdalās uz pusēm.

Avots: EH II, 631

šķembelains

‡ šķe̦mbe̦lains "?": daža (scil.: egle) pārlauzta vidū, baltam ste̦mbē̦nam vien gaisā šķe̦mbe̦laini rē̦guojuot Austriņš Raksti VII, 101.

Avots: EH II, 631

šķēplains

‡ šķẽplains Kaugurciems "ātri atplīstuošs": paeglis ir š. Zu šķẽpele?

Avots: EH II, 633

šķērablains

šķẽ̦rbalains, krächzend, heiser, unrein (von der Stimme) Nigr.

Avots: ME IV, 33

šķerbalains

šķe̦rbalaîns,

1): "skabargains" (mit e̦r̃ ) A.- Bergfried, Pēternieki, Ronneb., Widdrisch, Wrangelshof, (mit è̦r ) Serbig., Walk, (mit e̦r ) Kl.-Salwen, Meselau; zerfetzt (mit e̦r̃ ) Hofzumberge, (mit e̦r ) Mar., Smilt.

Avots: EH II, 631

šķerbalains

šķe̦rbalaîns, šķe̦rbe̦lains,

1) mit vielen Splittern
Nerft: šķe̦rbe̦lainā lāviņas stūrī MWM. VIII, 597; šķe̦rbalains 2 Schibbenhof, am untern Saum zerfetzt; šķe̦r̂be̦lains (schwer spaltbar, schwer zu behobeln) kuoks Jürg.; šķe̦rbalains "rissig, geplatzt" Roop, Sermus, N. - Wohlfahrt;

2) krächzend, rauh, heiser:
nav skaņa palikusi šķe̦rbalaina Hamlet 44. nuo rīkles bija sadzirdama šķe̦rbe̦laiņa skaņa Alm. ar ārkārtīgi šķe̦rbalainiem un če̦rkstuošiem pantiem LA.

Avots: ME IV, 28

šķērbalains

šķẽ̦rbalains, ‡

2) "?": š. ir saskābis rūgušpiens, tāds kâ zieduos, kâ klučuos Ramkau.

Avots: EH II, 633

šķērbelains

šķẽrbelains stenaen, Wandsen, splitterig: š-na grīda.

Avots: ME IV, 33

šķerbulains

šķe̦r̃bulains Salis, krächzend, heiser: šķe̦rbulaina balss.

Avots: ME IV, 28

šķērpelains

*šķẽ̦rpe̦laîns (gesprochen: šķê̦rple̦ns) Dond., splitterig: šķērpe̦laina malka.

Avots: ME IV, 35

šķilains

šķilaîns,

1): š. ("skabargains") kuoks Allend., Schwitten; šķilaina malka Allend.

2): šķilaini zirņi - auch Schujen, Wrangelshof š. (leicht spaltbar)
kuoks - auch Drosth. Erlaa, Gr.-Autz, Mar.; "sašķe̦lts tikai šķilās, bet nesasmalcināts" (?) Nötk.; hart, schwer zu zerhauen od. zu zerschneiden Schibbenhof: š. kālis, šķilaina malka.

Avots: EH II, 635

šķilains

šķilaîns,

1) "?": šķilains lūzums A. Brigader Vizb. 82;

2) "kas nav miltains" Erlaa, Peb., nicht weich
Bershof; šķilaini zirņi Erlaa, Jürg., Erbsen, die sich beim Kochen in zwei Hälften gespalten haben Aachof, Sessw., Peb. šķilaina malka N. - Peb., grob gespaltenes Holz; šķilains kuoks N. - Peb., ein leicht spaltbarer Baum.

Avots: ME IV, 39

šķimelains

‡ šķimelains, schimmelfarbig: š. zirgs Salis; šķimelaiņa dzija Siuxt, Garn, das aus zwei verschieden gefärbten Fäden gezwirnt ist.

Avots: EH II, 636

skrandulainis

skrandulainis, ein Zerlumpter: kā tu nāci, skrandulaini (Var.: kankarīti, kankardanci), labu ļaužu maltuvē? BW. 8036, 2 var.

Avots: ME II, 887

skrimstalaines

skrimstalaines: "cīpstalainā gaļa, piem., luocītavās" (mit ìm 2 ) Grawendahl.

Avots: EH II, 510

skrimstalaines

skrimstalaines "Fleischabfälle" Frauenb.; "Sehnen am Knochen" (mit im̃ ) Serben, Witzen.

Avots: ME III, 893

skrimstalains

skrimstalaîns, knorplig Vank.: skrimstalainas kapseles Konv. 2 1000.

Avots: ME III, 893

skrullains

skrul˜laîns: auch Dunika, Janš. Līgava I, 400.

Avots: EH II, 513

skrullains

skrul˜laîns, kraus V., lockig: skrul˜laiņi mati Ahs. n. RKr. XVII, 52. kas tā par skrullainu galviņu kâ jēriņam! Jaun. mežk. 18.

Avots: ME III, 899

slaine

slaine "ein Weib, das slaistās": prasi, kur tādai slainei pa nakti jāmaisās LP. IV, 6, Bauske.

Avots: ME III, 913

slains

slains, schwankend, beweglich Wid.: slàins 2 (Warkl.) purvs, ein Sumpf, wo man einschiesst U. Seit Leskien Abt. 286 zu slìet gestellt; zur Bed. vgl. besonders li. šlýti "nach vom sinken", pašlýti "straucheln", zur Form - li. atšlainis "Erker", air. clóin "schief, ungerecht" und an. hlein "Felsvorsprung".

Avots: ME III, 913

smaulainis

smaulainis: auch (mit àu 2 ) Meselau, Saikava.

Avots: EH II, 534

smaulains

smaulains,

1): auch (mit àu 2 ) Saikava.

Avots: EH II, 534

smaulains

smaulains,

1) übermütig
(nebēdîgs);

2) sich beschmutzt habend
(mit aũ) Wolmarshof.

Avots: ME III, 955

smelains

sme̦lains: kuoks ir sme̦le̦ns, kad tas izskatās tāds brūnule̦ns Seyershof. zirgiem ir tādi smē̦le̦ni ("cieti un tumši") zuobi ebenda.

Avots: EH II, 535

smelains

sme̦laîns, harzig: sme̦laina malka Wolm., Ronneb.

Avots: ME III, 956

smieklains

‡ smieklains, zum Lachen geneigt (?): dakteris kļuva uomulīgāks, runīgāks, smieklaināks Janš. Dzimtene II, 220.

Avots: EH II, 539

smurgulains

smur̃gulaîns, rotzig, mit Rotz besudelt: puišam mute smurgulaina BW. 9703. smurgulains de̦guns Dünsberg.

Avots: ME III, 970

snaudulains

snaudalaîns, schlafmützig: miegalaiņa, snaudalaiņa... tava līgaviņa BW. 21971.

Avots: ME III, 973

šoklains

‡ šuôklains Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, šuôklas habend (?).

Avots: EH II, 660

spalains

I spalains, geschichtet, schichtweise gelagert: spalaina zeme, ungleicher, aus verschiedenen Erdarten bestehender Boden Druw., Lub., Fest., Stelp., Saikava.

Avots: ME III, 982

spalains

II spalains (unbelegt!); nuoauž... spalaiņu rumpaču Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH II, 545

spīlainis

‡ spìlainis AP., (mit ĩ ) Ramkau, = spīļu arkls, der Hakenpflug. Vgl. spīlaiņa arkls ME. III, 1003.

Avots: EH II, 553

spīlains

spĩlains Grob. "?": spīlaina pļava. pa purviem tāds s. siens. Zu spīle 5.

Avots: EH II, 553

spraislains

spraislaîns, gewölbt V.: spraislaini griesti, Schwibbogen V, spraislainas aliņas Vēr. II, 799. auss spraislainās alās 726.

Avots: ME III, 1008

sprauslains

I spràuslains 2 Selsau "= spaļains": sprauslaini (labi neiztalināti, asi) lini Sessw., ("flockig") Segewold.

Avots: ME III, 1012

sprauslains

II spraũslains Grünwald "sich mit Speichel oder Rotz beschmutzt habend" (mit âu ) Nötk.

Avots: ME III, 1012

sprieslains

sprieslains, mit Gewölben versehen, gewölbt Wid.

Avots: ME III, 1022

sprungulains

‡ sprungulains, einem Knüppel ähnelnd (?): kuce̦ns ... ar savām sprungulaini īsajām kājām A. Brigadere Skarbos vējos 35. sprungulainu kazu veda, ... pliku veda tautu meitu B. Senkeviča Godi Vidus-Kursā, S. 75.

Avots: EH II, 561

spurgalains

spùrgalaĩns: "Aps.," (zweimal) ME. III. 1031 zu streichen!

Avots: EH II, 564

spurgulains

spurgulaîns: uzklāt zirgam deķi, lai nav s., lai spalva stāv gluma (mit ur̃ ) Siuxt. spur̃gulaiņa dzija Frauenb., Kand.

Avots: EH II, 564

staklains

staklaîns: guovīm ir stakle̦ni (šķe̦lti) nagi Seyershof. dzērvju strēķis ir staklans Salis.

Avots: EH II, 569

staklains

staklaîns, gabelig, zackig U.: bē̦rza staklainā sakne Etn. II, 77. aste . . . bezdelīgai staklaiņa LP. VII, 1185. ve̦lns grūda staklainuo sē̦tā, bet stakle iekaras sē̦tā LP. V, 91.

Avots: ME III, 1040

stāklains

stāklains, mehrere Gabelungen habend; st. kuoks ("ar vairākiem stumbriem" N. - Wohlfahrt.

Avots: ME III, 1050

stērbelains

stērbelaîns: auch (stêrbele̦ns 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 577

stērbelains

stērbelaîns Wid., stērbele̦ns Ruj., zerfetzt: stērbele̦ni svārki Ruj. se̦gts... stērbelainiem kankariem Bārda Zem. d. 219.

Avots: ME IV, 1063

stērķelains

stẽrķelaîns: stẽrķele̦ni (reich an Kraftmehl) milti Seyershof.

Avots: EH II, 577

stiklains

stiklaîns, gläsern, glasartig Wid.: stiklainas acis Seifert Chrest. III, 2, 205; MWM. VI, 335. stiklains skats P. Ērmanis.

Avots: ME IV, 1066

strēbalains

strē̦balaîns "?": caur strē̦balainiem kuoku vainagiem V. Egl. A. v. J. 1899, S. 259.

Avots: ME IV, 1087

strebulains

stre̦bulains, hastig, hitzig, schnell, unruhig: s. zirgs Roop, Schujen, Sermus, N. - Wohlfahrt, Odsen; s. cilvē̦ks Sawensee.

Avots: ME IV, 1085

strēlains

strē̦lains: s. ("?") dūmu mutulis A. Upītis Laikmetu griežos II, 60. krūmi pārvilka strē̦lainas (streifige) ē̦nas pār lielceļu Arnis Andreja Salgala dz. un nāve 203. strê̦le̦ns 2 gaiss, kad ir kâ stīgas (vertikālas mākuoņu svītras) gaisā Seyershof.

Avots: EH II, 587

strēlains

strē̦lains "so wird der ferne Horizont beim Gewitter genannt, gestreift" U.

Avots: ME III, 1088

strogulains

‡ *struõgulains, = spaļaîns (?): lini tik struõgule̦ni, ka nevar vērpt; kulstuot atstāti kauli iekšā Seyershof.

Avots: EH II, 592

strūglains

strũglaîns Dunika, geschichtet U.; streifig Dunika: str. kartupelis, auguons, debess Dunika.

Avots: ME IV, 1097

strūklains

strūklaîns,

1) geschichtet
U.: strūklaiņa siêna, eine geschichtete Felswand U.;

2) strahlig
V., streifig: strũklaiņām mākuoņām Janš. Dzimtene V, 59. sārtums... bija kļuvis strūklains un starains, tâ ka vaigu gali izskatījās it kâ sasprē̦gājuši 63.

Avots: ME IV, 1097, 1098

strungulains

strungulaîns: putns, spalvas nuometis, ir s. Grünh.

Avots: EH II, 590

strungulains

strungulaîns, mit strunguli 2 versehen Naud., Gtünh.: zuosis vēl tik strungulainas, ka nav vē̦rts kaut Grünh.

Avots: ME IV, 1095

sūkalains

sūkalains,

1): auch (mit û 2 ) Grenzhof n. FBR. XII, 16, (sûkalaiņš 2 ) Siuxt.

Avots: EH II, 607

sūkalains

sūkalains,

1) zuviel Molken aussondernd:
slikts, sūkalains piens Etn. II, 163;

2) "?": sapulce, kur kādu sūkalainu graudu ņēma uz zuoba R. Sk. II, A.

Avots: ME III, 1131

sulainis

sulaînis: duošu kunga sulaiņam BW. 2213. saules sulainīt[i]s 33884.

Avots: EH II, 602

sulainis

sulaînis, f. sulaine Glück Römer 13, 4, ein (verächtliches) Demin. sulainelis MWM. X, 435, der Bediente, Diener: ja visi gribē̦tu kungi būt, kas tad sulaiņi būs? Jelg. sak. v. 246. Aus estn. sulane "Diener", s. Thomsen Beröringer 280.

Avots: ME III, 1119

sulains

sulaîns: s. ābuols Strasden. sulans (= sūkalains) piens Salis. taukao, sulainuo zāli pļaut Blaum. Raksti II 5 (1939), 239.

Avots: EH II, 602

sulains

sulaîns, vollsaftig: s. auglis. balss bija skaļa un sulaina J. R. VII, 122. sulât, -àju L., sulâtiês L., Spr., einen Saft, eine Feuchtigkeit von sich geben, langsam fliessen, tröpfeln U.

Avots: ME III, 1119

šūlains

šūlaîns,

1) narbig, mit Narben, Striemen bedeckt
Wid.;

2) mit šūlas 3 bedeckt: kāds tur šùlains 2, nu jau būs lietus Lind. (in Kurl.).

Avots: ME IV, 109

šuslains

šuslaîns, mit šuslas versehen: šuslains kuoks Warkl.

Avots: ME IV, 107

sveiķelains

‡ sviķelains Linden in Kurl., Saikava, sviķe̦lē̦ns Seyershof, mit Zwickeln versehen: sviķelainas zeķes.

Avots: EH II, 617

svībulains

svībulaîns: svībule̦ns lakats Seyershof.

Avots: EH II, 619

svībulains

svībulaîns Aahof, Adl., (mit ì 2 ) Adset, Lis., (mit ĩ ) Bauske, Nötk. "gestreift, mit länglichen Flecken, schattiert, braunu": man kazīte svībulaina, netiek balta vilnainīte BW. 25420, 1.

Avots: ME III, 1162

sviķalains

sviķalaîns, mit einer sviķele versehen: sviķalainus cimdus adu BW. 7251 (aus Wiezenhof).

Avots: ME III, 1157

tālains

tālaîns Spr., (mit â) Warkl., weit, in der Ferne wohnend: pasterīte saderēja tālainās tautiņās BW. 7783 var.

Avots: ME IV, 144

tēlains

tē̦laîns, mit einem Bilde versehen U., bilderreich; (fig.) bildlich, anschaulich: tē̦lains pimberis U., ein Fünfer (Zweigroschenstück) mit einem Kopf (tē̦ls). tālumā iet mākuon[i]s aiz makuoņa tē̦lainā barā Duomas II, 1239. tē̦laina valuoda, anschauliche, bilderreiche Sprache.

Avots: ME IV, 170

tiemegzlains

tiẽme̦zglaîns N.-Bartau, uneben: tieme̦zglaina dzija, Garn, das stellweise zu dick, stellweise zu dūnn gesponnen ist.

Avots: ME IV, 211

tievgalains

tiêvgalaîns, tiêvgalîgs, mit einem dünnen Ende versehen, spitz: tievgalaini paaugstinājumi MWM. VI, 673 tievgalīga kaudze Jaunības Raksti III, 6.

Avots: ME IV, 215

tolains

tùolaîns: auch (mit ùo 2 ) Mālup, (mit uo) PV., Wessen.

Avots: EH II, 709

tolains

tùolaîns Nötk., Serbigal, Smilt., (mit ùo 2 ) Golg., Lubn., Meiran, Schwanb., Warkl., = tuols: tuolaina guovs, tuolains vērsis.

Avots: ME IV, 285

trejzilains

trejzìlaîns, mit drei Perlen versehen: trejzīlainu (Var.: trīszīļainu) gredzeniņu BW. 6396 var.

Avots: ME IV, 229

trīszīlains

‡ trîszīlains BW. 6395 var. od. trîszīļains BW. 6396, = trejzìlaîns: t. gredzentiņš.

Avots: EH II, 696

trumpulains

‡ trùmpulains 2 Gr.-Buschh., = trùopulaîns2.

Avots: EH II, 698

tulains

tulaîns "?": tulainie vīri Latv.

Avots: ME IV, 258

ūbelains

ūbelaîns,

1) kolumbinfarbig
L., Bergm. u. U., (mit ù 2 ) Kr.; (ein wenig glänzend) blaugrau Vīt. (mit ù 2 ), Grünw.; (blaugrau und weiss Kr.-Würzau [ûbulaîns 2 ]) gesprenkelt Ruhental (vom Gefieder der Vögel gesagt): ūbelaina vista Ruhental. ūbelainuo angļu dogu U. b. 110, 52;

2) "ar bārdiņu abās pusēs" Odsen, Saikava; ùbelaina ("ar pūkainām spalvām, piem. ap kājām") vista Odensee.

Avots: ME IV, 403

urbulains

urbulains: urbulaiņa maize Blieden.

Avots: EH II, 714

urbulains

urbulains, durchlöchert, porös: urbulaini māla puôdi Konv. 1 462.

Avots: ME IV, 302

urskulains

‡ urskulains "der mit Koder am Halse behaftet" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Koder").

Avots: EH II, 715

vēlains

vē̦laîns,

1) spät, verspätet
Spr.;

2) "?" nu dziediet, lustējiet. vē̦lainās dze̦ltainītes! BWp. 169.

Avots: ME IV, 556

vellains

ve̦llaîns Schlehk n. FBR. VII, 37"?".

Avots: ME IV, 531

verbelains

‡ verbelains "?": verbelainu kazu veda Tdz. 46089.

Avots: EH II, 771

vervelainis

‡ ve̦rve̦lainis Warkl. "?": ve̦rve̦laines kāpuostu lapas.

Avots: EH II, 772

viengabalains

viêngabalaîns, viêngabaligs*, aus einem Stück gemacht; einheitlich: ģē̦rbusies viņa bija... viengabalīgā apģē̦rbā Veselis Saules kapsēta 14.

Avots: ME IV, 658

viensēklains

viênsẽ̦klaîns,* einsamig: v. auglis Konv. 2 2607.

Avots: ME IV, 665

villaine

vil˜laine,

1) s. vilnaine;

2) s. villene 3.

Avots: ME IV, 592

vīslains

vīslaîns, nebelicht und regnicht U.

Avots: ME IV, 643

vītolains

vîtuolaîns mit Weiden bestanden: vītuolaiņā sētiņā BW. 10412 var.

Avots: ME IV, 648

vizlains

‡ vizlains, glimmerhaltig (?): merģelis v.

Avots: EH II, 791

žāklainis

‡ žâklainis Meiran "starains kuoks vai cits kāds priekšme̦ts, kas atgādina tādu kuoku".

Avots: EH II, 817

žāklains

žâklaîns: žāklaĩni zuobi (guovīm) AP.

Avots: EH II, 817

žāklains

žâklaîns Erlaa, Gotthardsberg, Lennew., Schujen, Serben, Smilt., Uogre, žâkļaîns 2 Frauenb., ästig, verzweigt; gegabelt: nuo zemes izlauzts ce̦lms ir par daudz žākļains Frauenb. uz žāklainiem mietiem pakārtā katliņā Latv., Druw., Sessw.

Avots: ME IV, 795

zālaine

zâlaine, ein Ort, wo (üppiges) Gras wächst Wid., A.-Ottenhof, Assiten, Bers., Frauenb., Jürg., Lennew., Nötk., Vit.; ein Grasfleck Dr.; ein Garten, wo Gras fürs Vieh gemäht wird Hochrosen; ein Brachfeld ("wo Gras gemäht wird" Laud.) Bauske: palaid zirgu zālainēl Vīt. nelaid luopus zālainē: tur jāpļauj sē̦ks Jürg. upe caur zālaini iet Druva I, 181.

Avots: ME IV, 696

zālains

zâlaîns: auch Lng.: zâlaĩna 2 (Unkrautsamen enthaltend) linu sē̦kla Iw.

Avots: EH II, 802

zālains

zâlaîns, grasig, reich an Gras U., Dunika, Jürg., Schnehpeln, Siuxt: pļavas bija zālaiņas MWM. VIII, 549. uz zālainiem ganekļiem Lapsa-Kūm. 172. ganās... uz zālaiņa pakalna LP. IV, 82. dusēt zālaiņās vietās Dünsb. Par. 74. zālaiņi salmi Frauenb. zālaina labība.

Avots: ME IV, 696

zīlaine

zīlaine, die mit Perlen, Flitterschmuck Verzierte: brālīt [i] s veda pa nuovadu zīlainīti, krellainīti BW. 21521, 5. es izbridu... ar kurpēm, zīlainēm 8401 var.

Avots: ME IV, 732

žūlains

žūlaîns,

1) striemig
V.; vgl. šūlains 1;

2) schmutzig, verunreinigt, befleckt (z. B. von Kleidern gesagt)
Erlaa.

Avots: ME IV, 836

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

ogliena

ùoglaine, der Ort, wohin die Kohle von den Pergeln fällt Kalzenau.

Avots: ME IV, 414

Šķirkļa skaidrojumā (403)

ai

aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12

aizkakle

àizkakle, der Raum zwischen dem Hemde und dem Halse, gewöhnlich im Lokativ aizkaklē, hinter dem od. den Kragen: miega zāles sulainis aizlējis aizkaklē LP. IV, 228. Gew.: azuote.

Avots: ME I, 30

aizmigt

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

aizšļūdināties

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55

aiztīt

àiztît, tr., zuwickeln, verbinden, verdecken: brūtei acis aiztina ar villaini BW. III, 1, 32. Refl. -tiês, sich bedecken, einwickeln: mātei aiztinusies paceļas aiz tē̦va gultas Rain.

Avots: ME I, 57

aizvest

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦damā diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59

alnis

alˆnis (li. [álnis oder] élnis "Hirsch, Elentier", apr. alne "Tier"), das Elentier (Cervus alces RKr. VIII, 83): ze̦lta ragiem cē̦li staigā ziemeļuos alnis Pūrs I, 79; Kumb. [Weiterhin zu ali. ellenis, ellinis, russ. олень, aksl. jelenь "Hirsch", arm. ełn "Hirschkuh" ἐλλός "junger Hirsch", kymr. elain "Hirschkuh" und ir. elit "Reh"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Trautmann Apr. Spr. 298 f., Berneker Wrtb. I, 263 f., Boisacq Dict. 238 und 245, Johansson IF. II, 53, Walde Wrtb. 2 24 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68

apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apalisks

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apbirt

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98

apvāļāt

apvãļât, freqn. zu apvelt, tr., wälzend, schleifend: kam tas manas villainītes dūkstiņā apvāļāja BW. 18420, 1.

Avots: ME I, 134

atjaust

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atkusa

atkusa, atkusnis, atkusuonis Naud., atkusis Spr., atkuši Mar. RKr. XV, 105, das Tauwetter: laiks bij atkusnī. aukstums bij pārvērties miglainā atkusnī A. XII, 181. druvas katru reiz atkušņuos pārplūst B. Vēstn. pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis Kaudz. M.

Avots: ME I, 169

atradums

atradums, das Gefundene, die Erfindung: "tagad tevi atradu", sulainis saka, priecādamies par savu atradumu JK. III, I. piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721.

Avots: ME I, 183

atsegt

atsegt [li. atsègti], abdecken, die Decke abnehmen, enthüllen, entblössen: dievs duod man... tur atsegt villainīti, kur māmiņa atsegusi Ltd. 1614. jums nebūs savas galvas atsegt III Mos. 10, 6. Refl. -tiês, sich die Bedeckung abnehmen, sich entblössen: Sprw. ciemiņ, atsedzies villaini! nedēs mūsu vistas. ķeniņš, kas šuodien savu kalpu kalpuonēm atsedzies, it kā se̦dzas neliešu ļaudis II Sam. 6, 20.

Avots: ME I, 189

atspure

‡ atspure, ein Schwein, dem die Borsten, vom halben Rücken angefangen, in entgegengesetzter Richtung wachsen Siuxt n. Fil. mat. 66: atspures jau bij tās labās cūkas, ēda un izgāzās lain.

Avots: EH I, 170

atzala

atzala (li. atžalà), atzals, atzale, gew. Plur., auch atze̦las, atzeles,

1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;

2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];

3) der Neuwald.

Avots: ME I, 212

audine

aûdine,

1): "juosta, kas austa bez ceļiem, līdzīgi aude̦klam" Nautrēni: tis vēl jauns, jam nevar duot ce̦laini; lai juožas ar audini: ‡

2) was eigen-, hausgewebt ist:
audines snātines sašuvās un staigāja, - kas gi kuo pirka! Auleja. -gen. s. savas audines, eigen-, hausgewebt Auleja: seņāk drēbes savas audines nasāja. nebija pirktu drēbju, vis savas audines.

Avots: EH I, 183

balda

balˆda 2 [Angern], = "nuosaukums pie zvejnieku tīkla dzijām"; baldīgas ("varžulainas"dzijas Zehrxten.

Avots: ME I, 253

baltaine

bal˜taîne, eine weisse Frauentoga: nuo vismīkstākās vilnas austa villaine, balta ar bārkstēm gar malu un dažādiem izrakstījumiem Nitau n. Etn. I, 105.

Avots: ME I, 256

balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258

banšojs

bañšuojs, gew. banšuots, mit Bändern geschmückt: visa muiža kumeļā, banšuotā ce̦purē BW. 14442. banšuojas villainītes 3741.

Avots: ME I, 263

bārolas

bāruolas, bāruolaina maize Infl. n. U., s. bē̦rulis.

Avots: ME I, 275

beidzenīte

beidzenīte, eine, die zuletzt gemacht ist (?): sācenītes, beidzenītes manas baltas villainītes BW. 23542.

Avots: ME I, 277

bezvēja

bezvẽja laiks, windstilles, windloses Wetter. bezvēja saulainas dienas Stari I, 325.

Avots: ME I, 287

biksas

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295

bikses

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295

birzoklējs

birzuoklējs, birzūklējs Tirs., Plm., birzūklīgs, birzklains, im Birkenhain gewachsen; so wird genannt ein skuju kuoks, kas birzī audzis ir mīksts un lieliem augumu riņķiem; p. p. šī ir birzūklīga priede, tādēļ nede̦r baļķam Druw. Etn. II, 161, III, 166.

Avots: ME I, 300

bruku

bruku, abfallender, liederlicher Weise; šļuku bruku iet, liederlich, nachlässig einhergehen: šļuku, bruku mana sieva bubulainu dziju vērpa. kārtīgs cilvē̦ks nelien šļuku bruku uotram acīs Seibolt. bruku bezeichnet auch den raschelnden, drohnenden Gang suku, suku, bruku, bruku, desmit kājas, trīs vē̦de̦ri RKr. VII, 323.

Kļūdu labojums:
den raschelnden, drohnenden Gang = das Einsinken

Avots: ME I, 339

bubuļains

bubuļaîns (unter bubulains): bē̦rnam bubuļaina piere Ahs.

Avots: EH I, 248

bucens

buce̦ns [C., Lis., Bers., bucē̦ns Nigr., bucins Kreuzb., ein Widder]; ein junger Ziegenbock: skarbalainu kazu vedu spruogainam buce̦nam BW. 18705, 1.

Avots: ME I, 344

burbulisks

burbulisks [?], mit Buckeln besetzt: burbuliski iemaukti L.; [bei Manz. dafür burbulains].

Avots: ME I, 352

ceļš

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

červuļains

če̦rvuļains, [če̦rvulains Erlaa, Druw., Lasd., Adsel, Pabbasch, Widdrisch, = čer̂veļains 1 Morizberg, Roop, Schujen, Wenden, AP., Mar., Kokn., Posendorf, Fehteln, Ruj.]: če̦rvuļainas be̦kas (anderswo ķēvju pupi genannt); [če̦rvuļaina miza Sessw., Schwaneb., Bers.; če̦r̂vulains Peb., schief und krumm gewachsen].

Avots: ME I, 410

cimds

cìmds: Demin. dat.-instr. plur. cimdītēm BW. 12557 var.; adīj[u) cimdus pirkstainīšus BW. 7245. cimdi kulainīši 20686. cimdiņi salāpīli 7880.

Avots: EH I, 271, 272

činkurains

čìnkurains 2, činkulains Bers. [vgl. cinkulis], knorrig, hümpelig, buschig, abgelumpt: činkuraini viesi BW. 19766.

Avots: ME I, 413

cirmitains

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains 2 Lis., cìrmulains 2 Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386

cīrulis

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392

čīsla

[čīsla Wessen "malku šķeļuot plīšanas šķērslis; tauku lē̦na"; vgl. cīsla und čīpsla, čīpslains.]

Avots: ME I, 416

dagls

dagls, s. daglains.

Avots: ME I, 430

dripains

[dripains, dripe̦lains, uneben (vom Gewebe) Lub., Fest.]

Avots: ME I, 499

dusuļains

[dusuļaîns Preekuln, fortwährend hustend; vgl. dusulains.]

Avots: ME I, 522

džindžēt

‡ džiñdžêt Dunika, -u, -ẽju, klinge(l)n: dzird zvārguļus džindžam Janš. Dzimtene I 1 , 455 (ähnlich: Bandavā I, 252): villainēm vis˙apkārt bija apšūtas metala naudiņas, lapiņas un krelles, tâ ka kustuoties ... džindžēja vien Mežv. ļ. I, 278. kad sietiņu (ein gewisses Musikinstrument) sit, tad tas džindž Dunika. man ausīs džindž ebenda.

Avots: EH I, 365

dzinējs

dzinẽjs [li. ginė˜jas],

1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;

2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;

3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;

4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.

Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958

Avots: ME I, 551, 552

dzīparains

dzîparaîns: dzīparainajām se̦gām un villainēm A. Brigadere Dievs, daba, darbs 162.

Avots: EH I, 361

eglājs

e̦glājs U., BW. 12336, A. 1901, 1 [> ostle. aglājs Schwanb.], e̦glājs Rīg. Av., e̦glaînis Mar. n. RKr. XVII, 135, e̦glaiņa BW. 84168, eglaine BW. 29428, 16206, e̦gluonis L., ein Acc. Sing. egleniņu BW. 17466 [aus Kabillen], ein Ficktengehege.

Avots: ME I, 565

gaiss

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587

gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

ganeklis

ganeklis,

1) die Herde:
vīrs ganekli aizdze̦n mājā LP. VI, 585;

2) die Trift, die Weide
(gew. Pl.): ve̦lns aizgāja uz ganekļiem VII, 872. uz zālainiem ganekļiem ķēvi redzējām Dünsb.;

3) BW. 28873, die Hirttenrute:
ņemšu gana ganeklīti BW. 20238. sīku griežu ganeklīti sīkā lagzda krūmiņā BW. 29046.

Kļūdu labojums:
ve̦lns = vilks
die Hirtenrute = ganeklīte BW. 28873

Avots: ME I, 599

garce

‡ gar̂ce 2 AP., Ramkau, gàrcis 2 Pilda, Zvirgzdine, ein Getreidemass: pūrā 54 garces Ramkau garce baltu villainīšu BW. 12133 var. Aus r. гáрнец "die Metze".

Avots: EH I, 383

garkakla

gaŗkakla, gaŗkaklaîns, langhalsig: gaŗkakla od. gaŗkaklaina pudele, eine langhalsige Flasche.

Avots: ME I, 606

glunda

glunda "?": glundas jau viņi ir Blaum. sulainis, tas glunda Blaum.; [in Allendorf bedeute es: "gļē̦vs cilvē̦ks"].

Avots: ME I, 630

gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

gražot

II gražuôt, sich schmücken, stolzieren : kas kaiš kunga sulainim negražuot, nele̦puot? BW. 31431. [Refl. -tiês, schöner werden Wid.]

Avots: ME I, 642

gredzenot

‡ gre̦dze̦nuôt, sich ringeln: skrulainajām peļastītem (Löckchen), kas gre̦dze̦nuo vis˙apkārt ap ... lakatiņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 18.

Avots: EH I, 402

gremzdains

[grè̦mzdaîns PS.], gre̦m̃zde̦laîns, [grè̦mzde̦lains N. -Peb.], voller Saft, voller Splint : gre̦mzde̦lains bē̦rzs K.

Avots: ME I, 649

greznot

gre̦znuôt,

1) tr., schmücken :
viņš varbūt atnāks ordeņiem gre̦znuots Vēr. I, 827 ;

2) intr., stolzieren, prangen, prunken :
kas kaiš kunga sulainim negre̦znuot, nele̦puot BW. 31431. vai tādēļ negre̦znuošu, ka man ve̦ca līgaviņa? 22157. Refl. -tiês,

1) sich schmücken :
puškuojies, gre̦znuojies, puiša līgaviņa! BW. 10575. ar ruozēm gre̦znuojuos 17683 ; [

2) stolzieren (?) :
negre̦znuojies tik velti trakuodamies ar tādām veltīgām cerībām! Glück II Makkab. 7, 34. dē̦ls gre̦znuojās un sacīja I Kön. I, 5].

Kļūdu labojums:
negre̦znuot = negre̦znuot,

Avots: ME I, 651

grīda

‡ *II grīda od. *grīds "?": izaud ... deviņ[u] grīdu (Var.: greidu) villainīti! BW. 7429 var. (aus Lubn.). Vgl. ‡ grìds 2 und deviņgreidu.

Avots: EH I, 406

grīslājs

grìslãjs [Jürg., grîslājs PS., Trik., Lis. = laine">grīslaine] : atstāj Vidzemes grīslājus Niedra. (grīšļi) aug biezuos grīslājuos Konv. 2 1120. ruoc grāvjus grīslājā Niedra A. XX, 118.

Avots: ME I, 657

grīst

II grīst (III Pers. prs.) "?": spidaliņa (dzied) uz miglainu vai lietainu laiku : grīst (es wird ekelhaft?), līst Etn. III, 8 (aus Linden in Kurl. - Wohl = li. grį̄sta "wird überdrüssig").

Avots: ME I, 658

grudzināt

grudzinât,

1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;

2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.

Avots: ME I, 664

gūbāt

gũbât, -ãju, gūbuôt,

1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;

2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]

Avots: ME I, 685

guzma

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685

iekurs

iẽkurs, [ìekurs C.], gew. Pl. iẽkuri, auch iekuras Praulen, trockenes Holz, trockene Birkenrinde u. a. zum Anzünden, Einheizen: lūdzis dažas uogles iekuram. sevišķi paegļus ieliek par iekuriem Etn. III, 71. iekuriem ņem... cīpslainuo, ieplê̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME II, 32

ieloka

iẽlùoka (unter iẽlùoks): villainītes ieluokās BW. 21208.

Avots: EH I, 528

ielokains

ieluokaîns, mit ieluoki versehen, geschmückt: ieluokaina villainīte augumiņa vedējam LP. VII, 402; BW. 7646; 4538. ieluokaina brāļa māsa 17071; 18279.

Avots: ME II, 41

ieloks

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks 2 Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

iemest

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44

ienēsāt

[ìene̦sât,

1) hineinverschleppen:
žīdi sē̦rgu iene̦sājuši Nigr.;

2) ans Getragenwerden gewöhnen:
iene̦sāts bē̦rns vairs negrib kājām iet Nigr.;

3) tragend, anhabend bequem machen:
sulainim jāiene̦sā kunga zābaki Nigr. Refl. - tiês, beim Tragen bequem werden: gan zābaki iene̦sāsies Nigr.]

Avots: ME II, 48

iepeldēt

ìepeldêt, intr., herein -, hineinschwimmen; auch von geschmeidigem flinkem Hereinkommen: sulains iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803.

Avots: ME II, 50

ierakstīt

ìerakstît, tr.,

1) einschreiben, verzeichnen:
grāmatiņā ierakstīts: jāj māsiņu apraudzīt BW. 13711. viņa nevainīgais ģīmītis man dziļi sirdī ierakstīts Neik. ierakstīta ruoka, eine im Schreiben geübte Hand Str.;

2) mit Strickerei zu versehen anfangen:
ierakstīta villainīte BW. 29323, 9. Refl. - tiês,

1) sich einschreiben:
grāmatā, biedruos;

2) sich im Schreiben Fertigkeit erwerben:
viņš jau labi ierakstījies.

Avots: ME II, 55

iesūtīt

ìesūtît, tr., einsenden, hineinschicken: sulaini pie kunga; rakstus redakjcijai. Subst. ìesūtĩjums, das Eingesandte.

Avots: ME II, 75

iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ietīstīt

ìetîstît (freqn.), ìetīt, einwickeln, einhüllen: bē̦rnu autiņuos. viņa ietina galvu villainē. nakts ietinusi upi savā tumsā A. XX, 242. Refl. - tiês, sich einwickeln, sich einhüllen, sich verwickeln: apse̦gs šaurs, ka nevar ietīties Jes. 28, 20. gruoža ietinusies ritenī.

Avots: ME II, 82

ievalkains

ievalkaîns, schieffaserig, uneben (vom Holz), [bei Wid. ievalkuojs, splittrig]: ievalkainuo, cīpslainuo ielē̦- stuo pagali Vīt. 53. [kuoks ir ievalkains, ja šķiedru grupas līkumuoti izvijušās cita caur citu; kamē̦r vienā vietā ēvele ņe̦m gludi, uotrā tā "ieve̦lk" un atstāj spurgulas.]

Avots: ME II, 86

iezis

ìezis [PS., Trik., Serben, N. - Peb.], ieze Apsk., der Sandfels, felsenartige Sandlagerung, besonders an Flussufern, Gestein PS., Wend.: Gaujas krastā atruodas Sietiņu iezis; šai iezī ir liela ala LP. VII, 949. pie šiem smilšakmeņiem piede̦r Gaujas ielejas ieži Konv. 2 588. ze̦ms valnis nuo balganiem, drupulainiem ieža akmeņiem Saul. visi ieži e̦suot nuoguldījumi ūdenī Konv. 2 1032. [kâ kāds putniņš paliek drīz tre̦nkāts ieža duobums Diez. - Nach L. u. U. iezis auch: sandiger, schlechter Ackerboden. Vgl. ieza.]

Avots: ME II, 91

īsums

îsums,

1): dienas iet uz īsumu, die Tage werden kürzer
Kand.;

2)

a): die kurze Wolle von den Beinen und der Leistengegend eines Schafes
Frauenb., Sonnaxt: piecirpu gruozu i[r] gruoza vāku; gruozā garumi, vākā īsumi BW. 20097. īsumiņu villainīti Tdz. 38348.

Avots: EH I, 502

izaust

izaûst [li. išáusti], tr., aus etw. weben, fertig weben: izaud man, māmuliņa, baltu puķu villainīti BW. 7428. [Refl. -tiês, zur Genüge weben.]

Avots: ME I, 713

izgulēt

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. 2 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741

izkaltēt

izkàltêt, tr., austrocken: sienu, ziedus. liesma izkaltēs viņa zarus Hiob 15, 30. kur es savas villainītes svešumā izkaltēšu BW. 18154. Refl. - tiês, trocken werden.

Avots: ME I, 747

izlīdzēt

izlĩdzêt, intr., aushelfen: ja tik vien nelaimes, tad tev izlīdzēšu. Refl. - tiês, sich behelfen, Rat finden: sulainis izlīdzas tâ LP. IV, 42.

Avots: ME I, 764

izpļaukāt

izpļaũkât, tr., maulschellieren, tüchtig ohrfeigen: kungs izpļaukāja sulaini.

Avots: ME I, 784

izpurināt

izpurinât (li. išpùrinti), tr., ausschütteln (Staub aus den Kleidern): izpurini, māmulīte, man se̦dzamu villainīti BW. 17033, 1. pacel kāju, kumeliņ, izpurini ce̦kuliņu 13983. drānas bij izpurinātas Laps. (Refl. - tiês, sich ausschütteln.]

Kļūdu labojums:
17033, 1 = 17033

Avots: ME I, 786

izšķetināt

izšķetinât, tr.,

1) entfasern, loswickeln:
izšķetinātas villainas drēbes A. XX, 2. līdaka izšķetinājusi makšķeres auklu. izšķetināts cigārs Kaudz. M.;

2) ausspinnen, entwickeln, abstrahieren:
likumu Pūrs III, 86. Refl. - tiês, sich los -, entwickeln, sich ergeben: likums izšķetinājas nuo pārgruozībām pasaulē Pūrs III, 88.

Avots: ME I, 810

izslīkt

izslìkt,

3): schlaff werden (von Schnüren, Stricken):
aukla izslīkst Auleja. kad valgs izslīkst, tad iegrìež vairāk griezumus iekšā; tad tas paliek stingrāks Seyershof; ‡

4) im Wasser untergehen, vor Nässe ganz verderben
(intr.), dābuols smagi izslīcis: iļģi ūdins stāvēja virsā Kaltenbr. labība mālainuos tīrumuos slapjās vasarās izslīkusi K. Jürgens Mana vectēva nuostāsti 37.

Avots: EH I, 481

iztalot

I iztaluôt (unter iztalinât), ‡

2) ausbleichen
(intr.): aude̦kls, laukā izklāts, iztaluo. mē̦sli iztaluo, ja tuos nuoārda saulainā dienā uz tīruma un tutīt neiear. siens iztaluo (zaudē savu zaļuo krasu), ja tuo atstāj neuzņe̦mtu ilgāku laiku N.-Peb. izklāt linus, lai tie iztaluo Meselau; ‡

3) ausschmelzen
N.-Peb.: sniegs un le̦dus pavasara saulē iztaluo.

Avots: EH I, 488

iztīkoties

iztĩkuôtiês, zur Genüge lauern, auf etw. seinen Sinn richten: iztīkuojās, izgruozījās, bet kâ ne+kā, tâ ne˙kā: nedrīkst iet pie staļļa JK. V, 59. sulainis iztīkuojas ilgu laiku, - ne˙kâ pietapt dē̦lam LP. IV, 87.

Avots: ME I, 819

izvārtīt

izvā`rtît (li. išvartýti, [serb. [izvrátiti]), tr., sich wälzend niederdrücken, durch -, auswühlen: zirgi auzas izvārtījuši. Refl. - tiês, sich zur Genüge von der einen Seite auf die andere wenden, kehren, sich zur Genüge herumwälzen: lai zirgi izvārtās. sulainim iepaticies ķēvei ļaut izvārtīties LP. VII, 658.

Avots: ME I, 826

izžaudēt

izžaûdêt, zum Trocknen aushängen, austrocknen (tr.): kur es savas villainītes svešumā izžaudēšu? RKr. XVI, 142.

Avots: ME I, 833

jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

kāķis

I kãķis,

1) der Pranger, Schandpfahl:
pie kāķa tas beidzuot pakārsies Dünsb. Sprw.: bē̦g kâ nuo kāķa. tē̦vs aizdze̦n sulaini pie kāķa LP. V, 208. In Verwünschungen: ej pie kāķa! kad tevi kāķis parautu! hol dich der Kuckuck! Aps., A. XV, 2, 237. kur, pie kāķa, māt[e] ar meitu! BW. 16534;

2) als Schimpfwort:
tu esi tāds elles kāķis Druw., Katzd. [Nebst. li. kóka und estn. kāk] aus mnd. kāk dass.

Avots: ME II, 190

kalns

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. 2 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. 2 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143

kanna

kañna, die Kanne: cik tu kannu izdzēris, cik vīru sakavis? saldais alus krūziņā, ne uozuola kanniņā BW. 10600. zara kanna, die Pfeifkanne: zara kanna villainīšu BW. 11559. alus kannas ar cauru zara pīpi sauc par zara kannām Plutte 91. Das Demin. kañniņa, die Zelle: tad bite kanniņas aizšuj Konv. 2 kanniņa ar kanniņu aorganiski kuopuojas JR. IV, 162. [Nebst kann] aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 156

kante

kañte, [kants, - s U. und bei Glück Ezech. 45, 2], die Kante, der Rand: audīšu baltas villainītes pe̦lē̦kām kantītēm (Var.: kantiņām) BW. 29064. kanti nuoturēt, sein Recht, seine Position behaupten (vgl. "einem die Kante halten, für ihn eintreten" Frschb.): mēs citi vēl nuoturam kanti Schnb. [Nebst li. kánta od. kántis (gen. s. kánties) und kańt] aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 156

kārta

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 1 und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201

kāšu

kâšu [C., Trik., kâšu 2 Lautb., Nigr., Bauske], Biel., oft kašu (z. B. Jos. 8, 15, Ap. 8, 23, L., Vēr. II, 967; 1096), wie, als ob, als wenn: vaiņadziņu nuoraudāju kašu tē̦vu, māmuļīti RKr. XVI, 202. tādas pat villainītes kāšu man nabagam BW. 18462. jājējam šķiet, kāšu atbalss viņu mēdītu Lautb. slimais rādās kašu visu˙bagātam Biel. [tāšu bija nabagam, kāšu visu˙bagātam BW. 35553 var. Kristus valstība it kašu vēl nezaļuoja Glück II Sam. 23. rādīdamies kāšu dievs e̦suots II Thess. 2, 4. - Aus kâ + šu (s. Le. Gr. § 591).]

Avots: ME II, 205

kavēt

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182

ķemme

ķem̃me,

1): ķemmes (plur. t.) AP.; zīda mati, ze̦lta ķ. BW. 29487;

2): auch AP., Siuxt; čīkst niedru ķ. villainīšu vēveŗam BW. 25349; ‡

6) ein hölzerner Pflock, der zwei übereinander liegende Balken verbindet
Siuxt; ‡

7) ķemmīte Siuxt, der Spund (Längszapfen, der in die Nut eingreift) an einem Brett.

Avots: EH I, 695

ķeska

ķe̦ska,

3): auch Schnickern, (auch im Singular) Grenzhof (Mežamuiža): paņēma ve̦cuo villaines ķe̦sku Janš. Mežv. ļ. II, 171;

4): auch Iw., (von Fischen)
Preekuln n. BielU., Adiamünde, Ulpisch; ķe̦skas Rutzau; ‡

6) "?": kuo tāda meitenes ķ. var duomāt! Janš. Bandavā II, 300; ‡

7) "kas ķe̦skājas" Salis.

Avots: EH I, 697

ķeskains

‡ ķe̦skains,

1) zersetzt
(?): ar ve̦cuo, ķe̦skainuo villaini Janš. Mežv. ļ. II, 190;

2) mit Ausschlägen behaftet
Blieden: ķe̦skainas lūpas.

Avots: EH I, 697

klancains

[klan̂caîns 2 Arrasch, = lains">gabalains: kl. piens.] klañcaîns, nicht überall aufgekeimt: klancaina labība Kav. [Vgl. klancis.]

Avots: ME II, 212

klons

kluõns (li. klúonas "Tenne") Smilt., [Pl., Tr., Salis, kluõnis C., Selg., Katharinenhof],

1) Estrich aus Lehm oder Ziegeln:
bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;

2) die Tenne
(gew. piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.: vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte. tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393. [kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2. Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]

Avots: ME II, 238, 239

kopa

I kuõpa,

1): baltu miltu kuopiņā BW. 8165 var. trauks ir pilns ar kuopu Dunika, Rutzau. iebērām rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 182. šķupele ar kuopu kuopām piebē̦rta Pas. II, 180; rudzu kuopiņas (Garben)
- auch Behrshof, Dobl., Mitau, Siuxt, Wolgunt; rudzu (pūŗu) kuõpiņa Durnika, Kal., OB., = rudzu (pūŗu) guba;

4): saveda kuopiņā BW. 19726 var. kuopiņā sanākuši 30922;

5): kuopas (so zu lesen für "kuopa" ME. II, 344b) trauks Lis: kuopas pļava ebenda. kas nu par kuopas ("?") vakaru izvērtās! Azand. 158. aužam kuopas villainīti; abas divas segsamies BW. 23660; ‡

6) Gemeinschaft, Gesellschaft
(?): me̦klē̦dama ļaužu valuodas un kuopu Anna Dzilna 51 (ähnlich: 48).

Avots: EH I, 687

krācējs

kràcẽjs Wolm., C., kŗâcẽjs 2 , der Schnarchende, Krächzende; der Pl. krācēji,

1) der Nasenrachenraum:
krācēji = krākažiņas, caurumi, kas savienuo de̦gunu ar muti Lös. n. Etn. IV, 97, [Lub., Fest.];

2) "grumbulainums pie aukslējiem, īpaši suņiem un kaķiem" Druw. Etn. II, 161.

Avots: ME II, 265

krevains

krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], lains">kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]

Avots: ME II, 274

krustenisks

krustenisks: sievas sienas villaines krusteniski pa padusēm Frauenb. nebrauc krusteniski, bet gareniski pa vagām! ebenda.

Avots: EH I, 661

krustkrustains

krustkrustaîns, kreuzformig: krustkrustainas ruožes aug BW. 6621. krusta māte uzse̦guse krustkrustainas villainītes 1891.

Avots: ME II, 289

kukulsnis

kukùlsnis 2 Lub., Selb., [KI.), kukulznis [Grünwald], N.-Schwanb., [Wessen], der Erdklumpen, Erdkloss: puisis dze̦nā pa kukulšņiem trīs kaulainus zirgus Vēr. II, 54. šādi tādi sīki putni kukulznīšu sitējiņi BW. 2664.

Avots: ME II, 302

kūkumains

kùkumaîns, buckelig, höckerig: kūkumaiņie kamēļi Kaudz. M ; kūkumains sulainis Druva II, 62.

Avots: ME II, 333

kūlējs

kũlẽjs [li. kūlėjas], auch kũlãjs Etn. III, 74,

1) der Drescher:
lai kuļ riju kūlējiņi BW. 624 ;

2) der Prügler:
tiesas sulainis bija arī kūlējs ;

3) kūlēji, ein Sternbild
A. 1893, II, 480.

Avots: ME II, 335

kungs

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. 2 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. 2 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene 2 II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

kunkuļains

kuñkulaîns, kuñkuļaîns, klumpig, klümperig, knotig, knotenreich: kunkulaina zeme, dzija BW. 8412; kunkuļains maisījums Konv. 2 2121. maza, maza jaunuvīte, kunkulainas dāvani-ņas BW. 25314, 7.

Avots: ME II, 315

kurš

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

laiks

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

laitīt

làitît [auch PS.], - u, - ĩju, tr., streichen, abstreichen, namentlich in der Badstube, massierien Elv., Aps., Spŗ Druw., Smilt., Lub., Oknist: ne māte pē̦rusi, ne laitījusi BW. 20342. šīs nu gan laitīja, kâ laitīja, bet kâ labāki nepalika, tâ nepalika LP. VII, 328. slimnieku nuo galvas līdz kājām laitīdams Vēr. II, 330. [kaulus laita ar sluotas kātu Manz. Post. II, 262]. vē̦de̦ru laitīt,

a) den Bauch streichen, massieren;

b) fig., den Bauch pflegen, faulenzen
Etn. IV, 164. Refl. - tiês,

1) sich streichen, massieren:
aizgāja pirtī laitīties BW. 20896;

2) trödeln
Mar. n. RKr. XV, 123. Subst. laitĩjums, die Massage: villainās (zeķes) atde̦vušas par vē̦de̦ra laitījumu (Var.: laicījumu, laistījumu) BW. 20536. laitîtãjs, jem., der streicht, massiert BW. 20338; 18309; auch: der Faulenzer; laitîšana, das Massieren. Zu li. lytė´ti "anrühren", [liesti "anteasten"; vgl. dazu auch v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 229 und Wood KZ. XLV, 65].

Avots: ME II, 414

lāsēt

làsêt, lasêt (li. lašė´), - ẽju, intr., triefen, tröpfeln, in Tropfen fallen, sintern: saulainās pusdienās lāsēja jumti Stari II, 256.

Avots: ME II, 441

lēpa

I lẽ̦pa, [lê̦pa Kr.], ļē̦pa Peņģ.,

1) [lè̦pa 2 Mar., ļē̦pa Alswig], die Pfote [Infl. n. U.]: čuči, guli, lāča bē̦rns, platajām lēpiņā! BW. 2105, 5 [aus Mar.];

2) [lẽ̦pa Bl.], Huflattich (tussilago farfara) Mag. IV, 2, 89; baltās lē̦pas, Seerose (nymphaea); dze̦lte̦nās lē̦pas, [lẽ̦pu lapas Arrasch, Ruj.], Teichrose (nuphar) RKr. II, 74. baltās lē̦pas un dze̦lte̦nās lē̦pas duod guovīm, kad viņām slikts, sūklains piens Etn. II, 163; mazās lē̦pas, Froschbiss (hydrocharis morsus) RKr. II, 72; mazā ūdens lē̦pa, Laichkraut (potamogeton natans) Mag. IV, 2, 28. Zu lēpe.

Avots: ME II, 461

ļēpsna

ļê̦psna 2,

1) der Fetzen
Grünh.: uz zarnu auguoniem nuorāda strutas un audu ļē̦psnas izkārnījumuos Konv. 2 3562. [tirguotājs pirktai gaļai piemeta vēl kādas ļē̦psnas (cīpslainus, mazvērtīgus nuoplē̦sumus). ve̦cajam mētelim sānuos karājas laukā netīra vates ļē̦psna Lennew.];

2) zur verächtlichen Bezeichnung einer Person - Lump:
vīri ir ļē̦psnas Janš. [Bārenīte 35]. e, tāds ļē̦psnas sievietis nav ne˙kam vē̦rts Alm. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par ļê̦psnu 2 Janš. Čāp. 23.]

Avots: ME II, 540

lielkauls

liẽlkaũls U. "starkknochig; grosser, starker Mensch [* liẽlkaũlis?], grosses, starkes Pferd"Erlaa; lielkauli (?) lini, [lìelkàuļu 2 lini Sessw., Fest., Kalz.], grobfaseriger Flachs, ="rupji auguši (grobstengelig?) lini Lub., Aps. [liẽlkaũlis, jem. von grossem Wuchs; eine grobfaserige Pflanze: sarkanais ābuoliņš ir lielkaulis od., (N. - Peb.) liẽlkaũlains Neu - Wohlfahrt; "Klee, den man zu spät gemäht hat, und der deshalb zu hart ist" Mar.]

Avots: ME II, 499

liels

liêls,

1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;

2) zābaka liels, der Stiefelschaft;

3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls 2 "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].

Avots: ME II, 502

liptin

liptin, wie lipin, anklebend, zur Verstärkung von lipt, kleben bleiben: litin (Var.: lipin) lipa liepu lapa pie manām villainēm BW. 10199.

Avots: ME II, 475

locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

maize

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

mālāts

‡ màlâts 2 Skaista n. FBR. XV, 51, = mãluôts 1 (unter mãlains): m. kalniņš.

Avots: EH I, 790

malene

malene, ‡

2) der abgeschnittene Rand einer Kuhhaut:
malenes taisa bē̦rniem pastalās Frauenb: nuopirkās ve̦se̦lu maleni palē̦takas ādas Janš. Bandavā I, 57; ‡

3) der Rand, die Einfassung:
es nuoaud[u] villainīt[i] pelēkām malenēm Tdz. 39814; ‡

4) "die Gegend der Grenze"
Diet.; ‡

5) em Hut rnit breiten Rändern
Frauenb.

Avots: EH I, 780

maula

maula,

1) = maule Friedrichswald; s. auch maulains II und maulainis;

2) màula 2, eine Vertiefung
Bers., Lub.

Avots: ME II, 569

mēģināt

mẽģinât, [mē̦ģinât Gr. - Essern, Ruj., Trik.], tr., prüfen, probieren, versuchen: ai skaudrais zuobentiņ, kur es tevi mēģināšu? BW. 15991. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s 19657. es tuo tautu zeltenīti divējādi mēģināju 305. sulainis, mēģinādams savus biedrus, ieveļ kurvī lielu akmeni JK. III, 2. Mit abhängigem Infinitiv: es mēģināšu tavu lūgumu izpildīt. vē̦lākuos laikuos mēģināts nuosusināt šuo bezdibeni LP. VII, 444. Refl. -tiês, sich üben, sich versuchen: mēģināties jāšanā, šaušana. Subst. mẽģinãjums, der Versuch, die Probe, das Experiment. [Wohl aus li. mėgìnti "prüfen."]

Avots: ME II, 613

mēlene

I mẽlene: es nuoaudu villainīti pe̦lē̦kām maliņām; kad uzsedzu mugurā, kâ bajāra mēlenīte Tdz. 39797; "eine dunkle Jacke (?), ein Plaid aus gekauftem Tuch" Gold. n. BielU.

Avots: EH I, 806

mēlene

I mẽlene [Alschw.], ein dunkelblaues Tuch Gold.: mēlene - zila vilnaine Plutte. uz tumšas villaines, uz tâ sauktās mēlenes A. XX, 376. Im VL. wird das Gefieder der Elster mit mēlene bezeichnet: sīlim sagša, dzenim raibe, žagatai mēlenīte BW. 2693. Vgl. mēles, mēļš.

Avots: ME II, 614

melnacis

me̦l˜nacis, f. -ce, auch me̦lnactīte, me̦lnactiņa, der (die) Scwarzäugige, Brünette: adu tautu me̦lnačam BW. 7211. kas kait tautu me̦lnacei? BW. 18407. sargies, tautu me̦lnactīte! 13512. tautu meitas, me̦lnactiņas (Var.: me̦lnacītes), gaida baltu villainīšu 25418. Beiname der Schwalbe und eines Flusses mit dunklem Wasser, namentlich der livländischen Aa: bezdelīga me̦lnactiņa 6227. ai upīte, me̦lnacīte! 381. ai Uogrīte, me̦lnacīte! 381. Daugaviņa, me̦lnacīte (Var.: me̦lnactiņa, me̦lnactīte, me̦lnupīte), me̦lna te̦k vakarā 30710.

Avots: ME II, 596

mēļš

I mẽļš.,

1): mēļu adu, mēļu rakstu, mēļu liku pūriņā BW. 7181. mēļu rāvināt "blau färben"
Baar in seinem Exemplar von U. m. priekš acīm "blau vor den Augen (beim Ohnmächtigwerden)" ebenda aus Dond.; ‡

2) = mêles (?): kur silam mēļa ziedi, kur sarkani dzīpariņi? BW. 5640 var: segsim sē̦ras villainītes: segsim baltas, mēļiem grìeztas: man nevaid zilumiņa BW. 4642. ‡ Subst. mēļums, das Blaue, die blaue Farbe: vijuolīšu m. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 209.

Avots: EH I, 806

mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

miegainība

mìegainĩba, die Schläfrigkeit, Verschlafenheit: šī nama smagā miegainība un krē̦slainais tukšums Dz. V. acis atvē̦rušās par laiskuo miegainību Vēr. v. J. 1903, S. 18.

Avots: ME II, 650

milkāns

mil˜kāns [N. - Peb., mìlkāns 2 Bers.], (als Schimpfwort) ein grossknochiger Hund N. - Peb.: [iet kâ milkāns. milˆkāns (als ein Schimpfwort) "izkāmējis luops, sevišķi suns" Fehgen; milˆkāns od. milˆka Bers., ein grosses (aber schwächliches) Lebewesen" Festen, N. - Schwanb., Sessw., Kalz.: čigāna zirgs ir liels, kaulains milkāns Fest.]

Avots: ME II, 626

mirga

I mirga,

1) auch der Pl., der Schimmer:
zivis le̦c kâ saules mirgas Rainis Ave sol 31. [trīs gadiņi tā pļaviņa zaļu mir̂gu mirdzināja PS.] ūdens virsū drāza krustšķē̦rsu mirgu švītras (mirgi Apšciems) MWM. VIII, 327. saule kaitējās ar šķīsta ze̦lta mirgu VII, 573 [(skuoluotājs) duomā savas acis miega mir̂gās 2 mānāmies Janš. Dzimtene 2 I, 457.] mir̂gas [Kr.], das plötzliche Hervorblinken eines Gegenstandes U. - mirgu, mirgas mest, nuomest, plötzlich aufblinken, aufleuchten: tur saulīte mirgu meta (Var.: mirdzināja) miglainā rītiņā BW. 3688. sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā 7262 var. acis me̦t mirgas Jauns. [Emmai tâ žilba acis, ka tās meta mir̂gas 2 (es flimmerte ihr vor den Augen) Janš. Dzimtene V, 374.] kur straume rauj gar,ām, tur mirgas vien nuome̦t Deglavs Rīga I, 61. [kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos Seibolt Rūsa 12.] apgāzās, ka mirgu vien nuometa (schnell, plötzlich) PS. [mir̂gu me̦t Domopol od. vienā mirgā Bers., im Augenblick, sehr schnell.] man divi simti mirgu vien nuometa, ich habe 200 Rubel im Handumdrehen verausgabt Seibolt. - kad lasis margas me̦t, tad tuo ķer,, wenn der Lachs aus dem Wasser hervorschiesst, so fangt man ihn Seew. n. U.;

2) mirga, ein Schnaps:
iemetīs pirmuo mirgu Purap. Zu mir̂dzêt 1.

Avots: ME II, 632

mukls

[I mukls (la.) caliginosus, nebulosus, nubilus, (le.) miglains, apmācies": m. laiks Elger Dict. 216 und 296; vgl. mūknêt.]

Avots: ME II, 663

nakts

nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. 2 526.]

Avots: ME II, 690, 691

niedraine

niêdraîne, das Röhricht: niedraine pārvēršas par grīslaini Konv. 2 2320. vaidē̦dama, raudādama, aiztecēju niedrainē JK. I, 82.

Avots: ME II, 749

niekacis

niekacis, [niêkacîte 2 Neu - Rahden], eine Mulde, in der man Grütze, Mehl zur Beseitigung der Hülsen schwingt Nerft, [Stelp., Taurkaln, Thomsodorf]: niekacis, kur sē̦nalainus miltus izniekā Brucken n. Etn. II, 33. niekaci taisa nuo viengabala kuoka, lē̦ze̦nas siles veidā, ar ruokturi katrā galā, atdala sē̦nalas nuo buoķiem (grūstiem miežiem). lietuo arī graudu nešanai mažakās daļās Stelp. Zu niekât; [identisch damit ist wohl niekats U. "Holzgefäss zum Grützestossen"].

Avots: ME II, 750

nieks

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

ņirkstēt

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt 2 Behnen, [ņir̂kšêt 2 Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III 4 , 521.]

Avots: ME II, 903

nobara

nuõbara (li. nuobara "Lämmerwolle, geringere Wolle"), nuõbars,

1) Getreideabfälle
Stockm., der Plur. nuobaras, Schüttkorn Naud.; nuobari, die kleinen Blätter an den grünen Flachsstengeln: vēl tie nuobari visi klāt, der flachs ist noch nicht reif;

2) Frühlingswolle, minderwertige Wolle,
[nuobars L., bei Manz. Lettus nuobares, Winterwolle]: nuobara - aitu vilna, kas pavasarī cirta (nesmuka, sarkana): ve̦lns man tika dzīvuojuot pie nabaga saimnieka: me̦lna maize, me̦lna putra, nuobariņas kamzuolīši Blied. n. Etn. I, 59. nuobaras (nuobaru LP. VII, 775) vilna, kas aug aitām uz vē̦de̦ra un paslēpenēs; nuo nuobaras vilnas vērpj pa˙laikam dziju zeķēm Naud., [Preekuln]. vai tādēļ ne villiņa, ka tā bija nuodariņa? BW. 3900. kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu? AU. es savam brālīšam nuobariņu cimdus adu BW. 32012. redz, kur silta gulēšana ar nuobaras villānīti (Var.: nuobara, auch nuobares v.) 5200. man nuobare villainīte 10754. izduod savu mīļu dē̦lu par nuobara villainīti. lai ar būtu nuobarīte, kad nebūtu salāpīta 25265, 5

[3) utu nuõbara PS., = utu nuobarga.] Zu bẽrt, [wenigstenis in der Bed. 1; zur Bed. 2 vgl. auch nuobarga].

Avots: ME II, 759

nobirt

nùobir̃t [li. nubìrti], intr.,

1) abfallen, abrieseln:
re̦dz lapiņu nuobirstam BW. 13787, 2. man nuobira asariņas, mir flossen die Tränen 9856. jumti nuobiruši 33167;

2) vollständig bestreut werden
(mit dem Gen.): lai būt[u] mana villainīte egļu skuju nuobiruse (Var.: piebiruse, ar skujām apbiruse) BW. 15687.

Avots: ME II, 761, 762

nodomāt

nùoduõmât, tr., intr.,

1) (ernstlich) denken, erwägen:
tas labi, ka tuo zinu, meita nuoduomā pie sevis LP. IV, 181. ja es pati nuoduomāju, būš[u] atraikņa līgaviņa BW. 9623;

2) in Gedanken, im Auge haben, beabsichtigen:
es jau sen nuoduomāju visu mūžu naska būt BW. 6853. sulainis bij citu kuo nuoduomājis LP. III, 77. es nuovērsuos nuo nuoduomātā plāna Apsk. nuoduomātais ļaunums palicis pie paša burvja LP. VII, 669;

3) in Gedanken erwählen, bestimmen:
beidzuot meita nuoduomāta BW. III, 1, 99. teicēja pamāja ar ruoku uz tuo viesi, kam dziesma nuoduomāta BW. III, 1, 8. kuo man dieviņš nuoduomāja Ltd. 678;

4) nuoduomāt paŗ für jem. halten:
viņš nuoduomāja mani par Grabovsku Kaudz. M. Refl. - tiês, sich mit trüben Gedanken abplagen, betrübt sein: kādēļ esi nuoduomājies? LP. IV, 71. saimnieks pāriet nuoduomājies LP. VI, 382.

Avots: ME II, 779

nogalis

nuõgalis: auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 20,

3): auch Frauenb.;

5): "sē̦nalainas miltu atliekas, kas ruodas, nuo miežiem pagatavuojuot putraimus" Seyershof: tie milti tādi putre̦mu nuogaļi vie[n] ir.

Avots: EH II, 45

nogodāt

nùgùodât, nùoguodêt [Lautb.], nùogùodît,

1) etw. erfolgreich enden
Spr.; einheimsen: nuoguodāt sienu (= nuovākt) Etn. IV, 161, [Wolm.]. nuoguodīt = nuokuopt, nuoguoduot zāli, sažāvējuot tuo LP. VII, 1170; [darba rīkus nuoguodēt pie malas Janš. Dzimtene 2 II, 13;]

2) muižas klaušus nuoguodēt, den Frondienst ableisten;

3) zu Ende feiern:
nuoguodīju lielu dienu ar mazuo villainīti BW. 17035, 2;

4) mit Ehren abtragen:
guodēja, nuone̦sāja (Var.: nuoguodēja, nuone̦sāja) vienu zīļu vainadziņu BW. 24378, 4;

[5) nùoguodêt Lis., = nuogùodinât 2].

Avots: ME II, 789

nolīt

nùolît [li. nulýti], intr.,

1) herab -, abregnen:
lietus lija, trīs lāsītes vien nuolija VL. lija lietus, nenuolija BW. 14155. kam, lietiņ, smalks nuoliji? 8510, 2; [fig.: istabā nuolija klusums Leijerk. II, 135];

2) sich abregnen, aufhören (vom Regen):
lietiņam nuolīstuot (Var.: nuolijuot), se̦dzu baltu villainīti, als der Regen aufgehört hatte, als es sich abgeregnet hatte BW. 14258;

3) beregnen, (vom Regen) benetzt werden:
lietus lija, nenuoliju BW. 9232. balti vaigi asarām nuolijuši BW. 15687. nuolijuši Jāņa bē̦rni Jāņa zāles lasīdami BW. 33152. [Refl. - tiês, unabsichtlich ausgegossen werden: man nuolijās putra uz galda.]

Avots: ME II, 812

noņimt

‡ nùoņimt, = nùoņemt 1: nuoņims tavu villainīti Tdz. 50647, 1 (aus Domopol).

Avots: EH II, 72

nopļāpāt

nùopļãpât, tr., verplaudern: sulainis te labprāt nuopļāpāja savu brīvlaiku Purap.

Avots: ME II, 833

nosegt

nùosegt, tr.,

1) abdecken, abnehmen:
nuosegs tavu villainīti BW. 29553. istabā jauņava nuosedza vīra mātes galdautu, apklādama ar pašas drānu RKr. XVI, 206;

2) polstern:
nuose̦gtas mēbeles. Refl. -tiês, sich abdecken, sich abnehmen: vilnainīti.

Avots: ME II, 844

nospoguļoties

nùospuoguļuôtiês, sich abspiegeln: pasaule nuospuoguļuojas prātā gabalaina Pūrs III, 90.

Avots: ME II, 857

odere

I uõdere,

1): auch (mit ùo 2 ) Sonnaxt; nepiede̦r tiem svārkiem tā uo. BW. 20640, 1. villainīte deviņām uoderēm 18152. pirkta uoderīte 20640,1 var.;

2): auch AP.; krāsnīm iekšpusē mūrēja uõderi Orellen;

3): auch Frauenb., (mit ùo 2 ) Sonnaxt;

4): ein Hafersäckchen für Pferde Ascheraden; ein geflochtenes Gefäss, in das man für Pferde Hafer od. Mehl schüttet
Siuxt; uõderīte Iw., eine kleine Kiste, in die etwa eine Handvoll (Mehl) hineingeht.

Avots: EH II, 742

olāts

uõlâts, uõluôts, = lains">uõlains: juo tā (upīte) straujā, juo uolāta (Var.: uoluota) BW. 13118, 1 var. (aus Rothof); uõluôts PlKur., felsicht.

Avots: ME IV, 417

pabļode

[pabļuode, ein Teebrett, = paplāte: vedējene uz pabļuodes nesa apkārt pīrāgu Janš. Dzimtene 2 I, 19. nuo pabļuodes, kuo sulainis patlaban nesa gaŗām ar pilnām šampanieša glāzēm 256.]

Avots: ME III, 9

pads

pads (li. pãdas "Sohle", [slav. podъ "Boden"]), der Estrich [A.-Schwanb.]: man būs rijai jāieliek jauns pads, juo ve̦cais duobe̦lains. pads - mālu grīda, kuŗu citās pusēs sauc par kulu, kluonu Mar. n. RKr. XV, 128. [Zu pê̦da.]

Avots: ME III, 18

padzert

padzer̂t [li. pagérti, aksl. požrěti "absorbere"], tr.,

1) gehörig trinken:
smuka mana līgaviņa, alutiņa padzē̦ruse BW. 21352. vai vakar nepadzēri manu gaužu asariņu? 21672. nu e̦sam paē̦duši un padzē̦ruši;

2) sich betrinken, einen Rausch anlegen:
vai padzēris gulēt gāja, vai snauž galda galiņā? BW. 14676, 2;

3) vertrinken
[= li. pragérti?]: dzē̦rājiņa māmuliņa manu mazu padzē̦ruse BW. 15526. padzeŗ (māte) mani zvejniekam 13650. padzeŗ savus rudzus, miežus, manas baltas villainītes 26925, 3. Refl. -tiês, sich satt trinken, sich betrinken: tie dzēra un padzērās ar viņu I Mos. 43, 34. ik rītiņus padzēries manu gaužu asariņu BW. 21672.

Avots: ME III, 21, 22

pagaist

pagàist [li. pagaĩšti "verenden"], intr., verschwinden, verloren gehen [Römershof]: man pazuda (Var.: pagaisa) raibuliņa miglainā rītiņā BW. 5037.

Avots: ME III, 26

pagulte

pagùlte, pagulta, der Raum unter dem Bette: pagultīte neslaucīta BW. 11234. pagulte (pagultā), unter dem Bette; pagultēs, unter den Betten: kas tur čab, kas tur grab saiminieces pagultē? BW. 33381. atradis istabas vidu gan tīri izslaucītu, bet pagultēs un pasuoluos mē̦slainu Etn. II, 24.

Avots: ME III, 32

pajaukt

pajàukt,

1): vāri putru ..., kuces kāju pajaukdams Tdz. 52887;

2): jumtus apjumis ve̦se̦liem salmiem, nuogriêztām vārpām, lai putni nepajauc, graudus me̦klē̦dami Sieva 3; ‡

3) sich verbreiten machen:
ar mē̦slainām kājām p. nelabu smaku Saikava. ‡ Refl. -tiês, ein wenig (für sich) rühren: tev būs jānāk putras p˙! Ramkau.

Avots: EH II, 137

pakacēt

pakacêt, Refl. -tiês: pakacējusēs nuorāva ... nuo vadža ... villaini Janš. Mežv. ļ. II, 60.

Avots: EH II, 139

pakakte

pakakte, pakakts, eig. der Raum unter dem Winkel, unter der Ecke, der versteckteste, äusserste Winkel: meklējuse savu kažuociņu pa pakaktiem LP. VI, 814. Gewöhnlich in der Verbindung visas pakaktes, alle Ecken und Kanten: sulainis meklē gre̦dze̦nu visās pakaktēs, anallen Ecken und Kanten LP. IV, 84. izrādīja jaunajam valdniekam visas pakaktes III, 76. bikstījuši pakaktēs itin visur ar sluotām MWM. I899, S. 266.

Avots: ME III, 38

pakust

pakust,

1): sniegs jau labi pakusis Dunika. saulainās dienās sniegs krietni vie[n] pakūst AP. kad tauki pakūst, smeļ un lej puodā Sonnaxt; ‡

2) in Umständen sein:
sieva pakususi (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 146

paldzīns

paldzīns "rakstaina, balta audękla gabals villaines lielumā" RKr. XVI, 101. [Deminutiv zu pal(a)gs.]

Avots: ME III, 58

palikt

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151

palocīt

palùocît,

1) tr., etwas biegen, nicken:
nevaru vairs pirkstus paluocīt. cik vējiņš paluocīja (bē̦rza galuotni), tik es gauži nuoraudāju BW. 9318. viņš paluocīja galvu. nevaid vaļas man pūriņa paluocīt, ich habe keine Zeit, mich mit der Aussteuer ein wenig zu beschäftigen Bl. 1007;

[2) eine fremde Aussprache haben
U. (unter luocît)]. Refl. -tiês, sich ein wenig biegen, sich verbeugen: sulainis paluocījās un aizgāja Dok. A.

Avots: ME III, 64

pamave

pamave,

1) eine Weepe, ein Umwurfstuch der Weiber
U.: ja būs māte, sagšu segšu, ja pamāte, pamavīti (Var. villainīti) BW. 25336, 1. pašai talkas māmiņai pus˙pamāves (sic!) nùode̦guse 28487, 4;

2) ein Teil des Zaumes:
pamave - tā daļa pie iemaviem jeb iemauktiem, kas pie apaušiem pabārdē Lös. n. Etn. IV,162. [Zu maût I)

Avots: ME III, 67

pamuja

pamuja, pamuve, ein Weiberrock Ruj., Karls.; pamuve"villaine nuo liniem" N.-Bartau. Vgl. pamuļi.

Avots: ME III, 73

pārmeslis

pãrmeslis, der Uberwurf: nejem, māmiņ, pārmešļa villaini! ein Tuch zum Überwerfen RKr, XVI, 218.

Avots: ME III, 166

pārslacināt

pãrslacinât, pãrslacît, tr., überspritzen, besprengen: grīdu ar üdeni. pā`rslaîns, pḕ̦rslaîns, flockig: pē̦rslainu ziedu (gen. pl.), pārslainu adatiņu veidā Konv. 2 1066.

Avots: ME III, 176

pastīvēties

pastĩvêtiês, sich ein wenig steifen: sulainis gribēja ar vinu pastīvēties B. Vēstn.

Avots: ME III, 108

pedēļa

‡ pedēļa, = pedele, die jüngste Tochter: pirmajai, pedēļai (Var.: pēdējai) mātes austas villainītes BW. 3754, 5.

Avots: EH XIII, 218

pekls

pe̦kls, ‡

2) ein unpassierbarer Morast
Dunika: tādā pe̦klā var pagrimt ar visis zirgis; "muklaina vieta, bet ne dziļa" NB.

Avots: EH XIII, 219

peldēt

pelˆdêt, -du od. -žu, -ēju, schwimmen: viņš pe̦ld kâ pīle Nigr. pe̦lduošais mēness A. XX, 325. tē̦vam pakaļ peldēt, sich dem Vater ähnlich verhalten U. labība pe̦ld atpakaļ, das Korn fliesst zurück (aus dem Kornbehälter, weil es zu hoch aufgehäuft ist) U. pe̦ldamā plēve, die Schwimmhaut. Refl. -tiês,

1) intr., baden:
sulainis upītē peldējuoties palika LP. VI, 1, 417. kâ raudīte peldējuos svešu ļaužu pulciņā BW. 17252, 1;

2) um die Wette schwimmen:
iesim peldēties, kuŗš ātrāki pārpeldēs pār upi! Sassm., Nigr. Subst., pe̦ldê̦tãjs,

1) auch pe̦ldē̦tājies JR. VII 3, der Schwimmer, der Badende;

2) pe̦lˆdê̦tãji, die Schwimmvögel
Konv. 2 2319. Vielleicht nebst gr. πλάδος "Feuchtigkeit" zu le. pilêt (s. dies); s. Boisacq Dict. 789, Persson Beitr. 58, 878, 895, Walde Vrgl. Wrtb. II, 66.

Avots: ME III, 195

piebakstīt

pìebakstît,

1) anstossen, anrühren:
sulainis tam piebakstīja: "ceļaties augšā!" MWM. VIII, 207;

2) anspornen
LKVv.;

3) vollstopfen.

Avots: ME III, 237

piekvēpt

pìekvêpt, sich mit Qualm od. Russ anfüllen U.: ... muka nuo me̦lnās, piekvē̦pušās istabas Jaunā Raža IV, 150. milzu luogs, kas piekvēpis Stari I, 136. lai pagātne būtu saulaina vai piekvē̦pusi Stari II, 48.

Avots: ME III, 263

pienīdze

piẽnīdze (Lin.) guovs Nigr., Bers., eine milchreiche Kuh: gan guovis tādas kalsnas un kaulainas nuo izskatas, bet brīnum pienīdzes Janš.

Avots: ME III, 276

piestiņa

piestiņa, eine Frühjahrsblume: jau ziedēja pirmās puķītes, piestiņas, mālainītes A. v. J. 1901, S. 710. - dze̦guzes piestiņi od. (Bauske) piêstiņas 2, Knaben- od. Ragwurz (orchis); balti dze̦guzes piestiņi, wilde Nachtviole (orchis bifolia) Mag. IV, 2, 90.

Avots: ME III, 297

piestreipuļot

pìestreipuļuôt, heran-, hinzuwanken: viņa piestreipuļuoja pie gultiņas Stari III, 35. piestreipuļuo klāt, ... skatās miglainām acīm paziņā RA.

Avots: ME III, 298

pietapt

pìetapt, intr., dazu-, hinzugelangen, erreichen (auch fig.): es gribēju klāt pietapt (dē̦lu mātei), man nav kalta kumeliņa BW. 13268, 16. sulainis iztīkuojas ilgu laiku, - ne˙kâ pietapt dē̦lam LP. IV, 87. ne˙kâ pietapt: arvienu mācējis izluocīties IV, 110.

Avots: ME III, 302

pimpis

pim̃pis C., Wolm., das männliche Glied N.-Sess. n. U., Grünw.: suņa pimpis BW. 34691 var. Nebst pimpa(la), pimpalains, pim̃pari, pimpuļi, pimpuris, pimpuolis zu pempt, pampt. s. Leskien Abl. 338, Persson Beitr. 268, Petersson Ar. und arm. Stud. 47, Walde Vrgl. Wrtb. II, 108.

Avots: ME III, 218

planda

II planda,

1) "пышка, вздутiе" Wid.;

2) "?": tieva, tieva kâ bitīte, vienu plandu ( Var.: vienas plandas, vienu kārtu) villainīte BW. 23583. Nach U. planda villainīte - "wohl die weite, sich bauschende Decke";

3) eine Art Wolken, "rūsaini mākuļi": plandas jau liduo gar debešiem, būs drīz pē̦rkuons Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 318

plāns

I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),

1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;

2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;

3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;

4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;

5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;

6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;

7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;

8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,

1) die Dünnheit, Dünne;

2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;

3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.

Avots: ME III, 330

platlapu

platlapu* (gen. pl.), mit breiten Blättern versehen, breitblättrig; apstiepts ar dze̦nuolainu, platlapu stīgām apauguša drāti Vēr. II; 1396:

Avots: ME III, 322

pļavmala

pļavmala Spr., pļavmale Nigr., pļavmãlis C., Wolm., der Wiesenrand: pļavmalā ganīdama sedzuos zaļu villainīti BW. 29241. pļavmalītes, druvmalītes guosniņām nuoganīja 18245. pļavmalā sprausluo zirgi, zâli grauzdami Dz. V. nācis uz pļavmali skuju cirst Upīte Medn. laiki 35.

Avots: ME III, 367

pluči

I pluči Wolm., plučiņas Tals., plučkas Salis, ausgezupfte Fäden, gezupfte Wolle, Charpie Ahs.: plučus lietuo kâ uzliekamuo uz auguoņiem un jē̦lām vietām, ieliek arī izsutušās vietās Naud. linu pluči vainu apsiešanai. kad maz vilnas, tad zemnieki ve̦cas vilnainu drēbju lupatiņas izplucina pa vìenai dzijtiņai; tās dzijtiņas tad ir pluči Salisb. plučus liek pie vilnas klāt Ahs. n. RKr. XVII, 47. valku rindukus izauda nuo pluču dzijas RKr. XVII, 28. Jānītim brālītim pluču biksas kājiņās. suņi plučus nuoē̦duši, pumpas vien karājas BW. 20517. suņu pluču villainīte 20396, 1. Zu plucinât I.

Avots: ME III, 353

pogalis

puõgalis (unter puõgaļa): es, nabaga sērdienīte, puogalīšu purvu bridu; izbried[u] purva maliņā, - man puogaļu ("?") villainīte BW. 4525.

Avots: EH II, 345

prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

prievīte

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts 2 Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits 2 Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts 2 Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts 2 Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte 2 Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis 2 Salis, prìevis 2 Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte 2 Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. 2 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

pubuļains

pubuļaîns,

1) lains">pubulains N.-Schwanb., Gr.-Pönau, Wid., pubuļē̦ns U., pubuļe̦ns U., BW. 6999 var., pubuļuojs, pubuluojs Erlaa, pubuļuôts, pubuluôts Kav., mit kleinen Knoten versehen U.: gaiši ielāpi uz tumšas, pubu ļainas drēbes blāvuojās Druva I, 42. vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti BW. piel. 2 25314. pubuļuoja vedekliņas vilnānīte BW. 25314, 8 var. pubuļuoju dē̦la māte dziju sprēde 7015. pubuļuota galvas drēbe 20615. migla uz straumes izplaiksnījās, izstaipījās kā pubuļuoti dzīpari gaisā Vēr. II, 1198. pubuļe̦nas drēbes, rotwollen Zeug, mit schwarzen Flecken darauf Kremon n. U.;

2) pubulains, mit Bläschen, Häutchen bedeckt (von einer Flüssigkeit)
Wid.;

3) mit kleinen (Frühlings)wolken versehen:
kartupeļi jāstāda tad, kad pubuļaini (mākuļaini) gaisi Etn. II, 96.

Avots: ME III, 401

pubulis

pubulis,

1) ein Knoten im Garn od. im Gewebe
U., Druw.: vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti; uz pubuļa uzkāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. piel. 2 25314. linu pavediens, kas stiepjas nenuoriezdamies un bez pubuļiem Brač;

2) Blase auf Bier
Depkin n. U.; ein Häutchen auf einer Flüssigkeit Wid.;

3) ein Gerstenkorn am Auge
Freiziņ;

4) eine kleine, weisse Frühlingswolke
Druw.: debess ir skaidra, nere̦dz ne˙viena pubulīša;

5) pubuls, ein kleiner und dicker Mensch
Erlaa. Dies pub- (mit dem b von grubulis od. bubulis III ?) neben pup- in pupa, pups u. a. (vgl. Persson Beitr. 245 f.).

Avots: ME III, 401

pūce

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce 2 Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. 2 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444

pudas

pudas, alter Kram, alte Kleider, Lumpen Naud., Grünh., Wain., MSil.: sulainis... nuopin viču ķuoci, kur ielikt savas pudas Pas. II, 164 (aus Kalleten). saimniece, jau pilnīgi nuoģē̦rbusēs, izle̦c nuo gultas, uzraujas kaut kādas pudas un izskrej... sē̦tā Janš. Paipala 50.

Avots: ME III, 401, 402

pusbagaats

pusbagâts, halbwegs reich: ņe̦mat, puiši, manu meitu, mana meita pusbagāta: pilla kanna cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu! BW. 12133, 12.

Avots: ME III, 423

puškieloks

puškielùoks, der mit Fransen verzierte Rand der villaine: (kundziņš) puškieluoku nepavilka ne vēl manu augumiņu BW. 17975.

Avots: ME III, 438

puškot

puškuôt, puškuôt,

1) schmücken
(eigentl.: mit Blumen zieren): ļaužu dēļ nedrīkstēju puškuot (Var.: pušķuot) savu augumiņu; sak[a] ļautiņi re̦dzē̦dami: puiša dēļ puškuojās BW. 8645. valkāš[u] savu vainadziņu, juo ra-žani puškuodama 8473, 2. jaunas sievas, kuo gaidāt? puškuojiet pirts jumtu! tâ dieviņš jūs puškuos ar dē̦liem, ar meitām 1080;

2) beschenken:
dziedama, kad brūri "puškuo", t. i. kad brūtei "me̦t" cimdus, zeķes, galdautus, villaines etc. BW. III, 2, S. 23. brūti "puškuo", t. i. izdeviņu namā brūtes radi un tuvinieki me̦t naudu un lietiškas dāvanas pūra "kaudzei" BW. III, 3, S. 622. galdu "puškuo" ar cimdiem, zeķēm etc. BW. III, l, S. 96. Refl. -tiês, sich schmücken: meitām vedu ze̦lta kruoņus Jāņu nakti puškuoties BW. 32903 var. kas guodīgs tē̦va dē̦ls, ļauj man ilgi puškuoties, citu gadu, tad aiziešu kâ sarkana maguonīte 14932. puškuojies, gre̦znuojies, jauna vīra līgaviņa! BW. piel. 2 17092. - Subst. puškuôšana, das Schmücken: pēc veltīšanas nāca "mājas paškuošanä BW. III, 1, S. 50; puškuõjums, das einmalige Schmücken; der Schmuck; puškuôtãjs, wer schmückt: kakta puškuotājai deva nē̦zduogu BW. III, 1, S. 17, pušk-, soweit nicht hochlettisch, aus pusk- (in pusks) + pušķ- (in pušķis).

Avots: ME III, 438

pusks

pusks, Demin. pusciņš, = pušķis, das Büschel, die Troddel: līdz zemei ze̦lta puski bē̦rajam kumeļam BW. 14443. zīda puski, zīd[a] ieluoki zemi slauka staigājuot 21557, 1. būt[u] jei man viena bij[u]se mātes austa villainīte, es būt[u] tautas nama plānu ar pusciņu izslaucīj[u]se 21599. Nebst pušķis zu li. pùšė (wenn mit š aus sk̑) "Blatter", ai. púṣ̌yati "gedeiht", puṣ̌pa-m "Blüte", puṣ̌kara-m "blaue Lotusblüte", la. pustula "Blase, Blatter", norw. føysa "aufschwellen", aksl. puxlъ "aufgedunsen" napyštiti se. "sich aufblasen" u. a., s. KZ. XLIV, 62 f. und Walde Vergl. Wrtb. II, 81.

Avots: ME III, 428, 429

pute

pute (?) "?": tautiešam le̦dus svārki, man bij putes (?) villainīte (Var.: man tās sniega villainītes) BW. 21637 var. (aus Schlehk, wo die Vokale der Endsilben geschwunden sind, so dass hier für das e getrost a eingesetzt werden kann; in diesem Fall also: puta, der Schaum. . Vgl. aber auch Le. Gr., S. 336 ff.).

Avots: ME III, 440

raibe

raîbe 2 Tr., auch raiba,

1) raibene Ar., ràibe 2 Gr.-Buschhof, ein buntes Umlegetuch;
n. U. gew. der Plur. raibes, raibi, gestreifte, bunte Weiberröcke: dievs dē̦lu satina vadmalas baķī; mīļa Māŗa meitiņu raibītē BW. 1129. māmīna raibus auda VL. aus Rutzau. es savu pādi raibā tinu 1501. gudra meita gudri pūru pieluocīja: virsu raibes, apakšā, vidū baltas villainītes 16530. trīs raibītes pūriņā 7876, 3. zīda raibes (raibas 30350,1) mugurā, vaska kurpes kājiņā 18473, 6. Jānīt[i]s pats zābakuos, Jāņa sieva raibītē 32999. māsas raibu audējiņas 27632, 3. es brālīša kumeliņu raibītē ēdināju 16022;

2) raĩbe, eine bunte Kuh
Pernigel.

Avots: ME III, 467

raibots

ràibuôt (li. raibuoti Miež.),

1) tr., bunt machen
U.: pupiņai raibi ziedi, man raibāka villainīte. kas, pupiņa, tev[i] raibuoja? man[i] raibuoja māmuliņa BW. 5718;

2) auch refl. -tiês, bunt sein, scheinen, schimmern:
pa labai raibuoja vārnactiņas MWM. X, 13. vietvietam tikai raibuojās dze̦lte̦nsārti nuoejuošās saules staru gre̦dze̦ni Niedra Zemn. dē̦ls 50. - Part. râibuôts, bunt, mit Buntwerk versehen: kam, Laimīte, man vēlēji tik raibuotu mūža ceļu? BW. 9201. tai eglē, kur raibuotais lācis raibumus žāvaja LP. V, 181. raibuotie trauki Kundziņš Smiltene 20.

Avots: ME III, 469

raits

I raĩts Kurs. (hier auch raĩtns), Pe̦nkule, Adv. raĩti N.-Autz, eilig, schnell, fix, hurtig Zeezern, Gothardsberg: raiti strādat Ruhental, Bauske. skrej raiti! N.-Autz. tam raĩti suokas darbs Bixten. darbs . . . caur maniem pirkstiem raiti rit Duomas III, 1234. steigu steidzībā, raitā rīcībā Asp. Saulains stūrītis 40. jauna gaita, straujīgi raita, tev atvērsies Asp. raiti (fliessend, geläufig) lasīt Ar. Zu ritêt?

Avots: ME III, 471

rakstīt

rakstît,

3): kre̦klu apekles e̦suot rakstījuši Sonnaxt; ‡

7) im Takt schwingen:
kad, ar spriguļiem kuļuot, lāgā negāja, tad uzsauca: raksti! raksti! Orellen. vingri e̦lki atluocīti raksta zaļu sprigulīti Skalbe Raksti I (1938), 308. Hierher wohl auch das ME. III, 473 unter

4) angeführte Zitat aus BW. 29879, 1. Refl. -tiês,

2): auch Seyershof. Subst. rakstîšana: pie villaines rakstīšanas BW. 6874.

Avots: EH II, 352

rakstīt

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474

raksts

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

rauds

I raũds Preekuln, Rutzau, Sackenhausen, ràuds 2 Gr.-Buschhof (li. raũdas "rot", serb. rûd "rötlich", got. rauƥs, ir. rúad, la. dial. rūfus "rot" ), rot, rötlich braun, (Dunika) hellbraun (von Pferden): rauds zirgs Ar., BW. 27476, 4, Gramsden. raudi mati BW. 9826 var. raudas villainītes 8468. kausim sirmu sivēniņu raudajām actiņām 27228. Nebst ruds, rūsa "Rost" zu li. rūdis "Rost", slav. ruda "Erz", rъděti sę "rot werden", r. рыжiй "fuchsrot", русый "hellbraun", ai. rōhita-ḥ "rötlich", rudhirá-ḥ "rot", gr. ἐρεϑω "röte", ἐρυϑρός, lat. ruber "rot", ae. réod "rötlich", rudu "rote Farbe" u. a., s. Büga PФB. LXXV, 141 Trautmann Wrtb. 238 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 358 ff.

Avots: ME III, 483

ražens

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

reize

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize 2 Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. 2 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. 2 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel 2 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507

rēpuļains

rẽ̦puļaîns Salisb., rē̦pulaîns, rēpeļaîns Ronneb., pockennarbig, uneben: rē̦puļains ģīmis Salisb. tas nuoglauda savas rē̦pulainās de̦lnas vienu gar uotru Duomas I, 122. ar rē̦pulainuo ruoku A. Upītis. Vgl. repeči.

Avots: ME III, 521

rimt

rim̃t (li. rìmti "ruhig werden") Karls., PS., Wolm., N.-Peb., Salis, Ruj., Widdrisch, rìmt 2 Kl., Prl., rìmt C., Arrasch, rim̂t 2 Dond., Selg., Kandau, Dunika, Gr.-Essern, Lautb., Adiamünde, Bl., Līn., Iw., rimstu, rimu,

1) still, ruhig werden, sich zufrieden geben,schweigen; aufhören:
dziesmas truoksnis rimis Vēr. I, 1432. dziļā mierā ūdens rimis ebenda S. 1324. divam dusmas rimšuot LP. VII, 832. tu jau nerimsti ne uotra mājā, ne savā Kaudz. M. viņa lē̦tāki savā skaudībā nerima, kamē̦r... LP. 1, 160. sulainis rima bē̦dāties (hörte auf, sich zu grämen) V, 332. negantnieks rima blandīties VII, 159. dē̦ls nerima lūgties JK. V, 1, 28. nuo dusmām rimt U., vom Zorn ablassen. ka(d) tu virs zemes nerimtu (= miera neatrastu)! Mag. XX, 3, 37;

2) lauwarm werden:
pakur uguni, lai udens rimst! Fest. Refl. -tiês, rim̂tiês 2 Gr.-Essern, still werden, sich bezähmen, beruhigen U., aufhören: jūra nerimstas Janš. drudzis nerimās Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 324. viņš nevarēja ne˙kur rimties (er konnte nirgends Ruhe finden) Launitz Stāsti 20. rimsties runāt tādus aplamus vārdus! Alm. Kaislību varā 113. "rimsties jel!" Guobzemniece tuo apsauca ebenda 150. duod viņam pamācību, lai tas rimstas! Druva III, 231. Nebst rimts, rimdinât, remdêt, remtiês, ram(d)īt, ramaņas, rāms zu apr. rāms (= li. ramùs od. romas "ruhig") "sittig", ai, rámatē "steht still, ruht", rámati "macht test", ratá-ḥ "stehn geblieben", av. rāmaye i ti "beruhigt", rāman- "Ruhe", gr. ἠρέμα "ruhig", air. fo-rimim "setze", ahd. rama "Stütze", got. rimis "Ruhe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 371 f., Boisacq Dict. 328 f., van Wijk IF. XXVIII, 133, Neichelt KZ. XXXIX, 40 f.

Avots: ME III, 526, 527

ripains

ripaîns, eine Deminutivform ripainiņš BW. 13898 var., scheibenförmig U.; mit scheibenförmigem Muster versehen: ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi BW. 25470. - ripains zirgs (kumeļš), ein rundes, wohlgenährtes Pferd; ein Apfelschimmel, ein Pferd mit runden Flecken L., U.: kur jūs jāsiet, bandinieki, ripainiem kumeļiem? BW. 14425, 5. ripainiņš, spangainiņš (Var.: ripaiņš, pangaiņš) mans kumēliņš 13898 var. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā, tāds ripains un spangaini ābuolains, kâ bišu nuovaskuots Janš.

Avots: ME III, 530

roblapains

rùobmalaîns, mit gekerbten, gezackten Rändern versehen: ruobmalainām zvīņām Konv. 2 3498.

Avots: ME III, 575

roka

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

rosināt

rùosinât: plūda krē̦slains mirdzums vis˙apkārt, ruosinādams smalku ... smeldzi Vindedze 193. ‡ Refl. -tiês, sich regen, sich entwickeln: ruosināsies ... jauni nuoduomi Vindedze 167. tālāk ruosinājās duoma Veselis Cilv. sac. 183. romāns ..., kas ruosinās tikai ... dvēselē Veselis Daugava 1937, S. 170. ‡ Subst. ruosinâšanâs, das Sichregen: sākas laukuos čakla r. Kronw. Par piemiņu (1875), S. 384.

Avots: EH II, 392

rožains

ruožaîns,

1) auch ruožuôts, mit Rosen versehen, verziert: ruožainās, kre̦llainās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? ne man ruozes, ne krellītes BW. 14692, 19. vaiņag manu, ruožuotuo! 24283 var.;

2) rosenfarbig, rosenrot:
ruožainas lūpas. ruožainā gaismā debess tvīka MWM. XI, 177. ruožainajā rītā Vēr. II, 1221.

Avots: ME III, 587

rubuļots

‡ rubuļuôts, mit Rubeln (Medaillen) behängt: rubuļuotais un medaļuotais (sulainis) Janš. Dzimtene II, 433.

Avots: EH II, 381

ruksis

ruksis Freiziņ, rukšis Karls., Demin. auch ruksē̦ns MWM. X, 422, rukšans N.-Peb., verächtl. rukšelis, ein (junges) Schwein: Juris pārveda de̦glainuo "ruksi" Vēr. II, 189. karš... starp viņas . . . dagluo un saimnieka baltuo ruksi ar līkuo smeceri Seibolt.

Avots: ME III, 556

rumpača

rnmpača,

1) rum̃pača Nigr., bei Wid. der Plur.
rumpačas, grobes Gewebe Sessw., Selsau: es atradu savlu] pādīti rumpačās ietīstītu: še, pādīte, linu kre̦kls, svied rumpačas aizkrāsnē! BW. 1809. tu izdevi savlu] dēiiņu par pakulu rumpačām (Var.: par nuobaras villainīti) 25266, 2;

2) wer ein grobes Gewebe anfertigt
(?): pumpača, rumpača gaidiņa galā: sīkvērpis, piänvērpis aizkrāsnē BW. 7016. rump- rump- etwa kontaminiert aus rup- (in rupjš u. a.) und pump- (in pumpača u. a.)?

Avots: ME III, 559

rupjš

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 1.

Avots: ME III, 563

sabārt

sabãrt, tr., derb ausschelten: kungs sulaini sabaŗ LP. VII, 183. Refl. -tiês, sich heftig streiten, in Streit geraten: sabarās ciema meitas BW. 12277. tē̦vs ar māti sabārās 14188, 4.

Avots: ME III, 592

sācenīte

sācenĩte, eine, die am Anfang gemacht ist (?): sācenītes, beidzenītes manas baltas villainītes BW. 23542.

Avots: ME III, 800

sadangot

‡ sadanguôt, = sadangât (?): gan˙drīz līdz ceļiem sadanguotā mālainā luokā mukdams A. Upītis Pirmā nakts 133.

Avots: EH XVI, 402

sadegt

sadegt,

1): sadedzis "= dusulains" ME. I, 522 (unter dusulains I);

2): s. pīpes Kaltenbr., zusammen anrauchen;
‡

3) tr., verbrennen, brennend beschädigen:
kas vienreiz pirkstus sadedzis, tas citu reiz tuos ne aplam pie uguns bāzīs (gebranntes Kind fürchtet das Feuer) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kind").

Avots: EH XVI, 402

sadot

saduôt,

2): iejauce gre̦dzinu putrā un pavēlēja sulainim juo s. (auffressen machen)
... vēršam Pas. XII, 334. par jē̦ru sadeve (= sasuolīja) vairāk kâ pieci simti, bet es nedevu AP.;

3): s. ar pātagu Dunika u. a. Refl. -tiês,

1): s. ļaunus vārdus (sich streiten)
Strasden; ‡

4) passen (?):
dziedāt man sadevās ar ... lakstīgalu BW. 392, 2 var.

Avots: EH XVI, 406

sadrenēt

sadrenêt, intr., verfaulen, vermodern: sadre̦n mani balti pal[a]gi, sadre̦n baltas villainītes BW. 10915.

Avots: ME III, 613

sagša

sagša Karls.,

1) ein instr. pl. sagšiem BW. 13282, 9, ein wollenes Umschlagetuch
Bielenstein Holzb. 413; 429, eine Hülle, Decke der Frauen U., die Bettdecke Salisb., wollene Nachtdecke U.: meitu māte sagšus (sic!) auda VL. aus Rutzau. sagšas nē̦sātas uz ple̦ciem Plutte 68. ziemā braucuot sedzās ar sagšu Etn. IV, 108. sagšu segšu, ne vilnaini es tai dē̦lu māmiņai BW. 25335. ja būs māte, sagšu (Var.: deķi) segšu, ja pamāte, villainīti 25336. neauž sagšas audekliņu! 27368, 1;

2) eine mit Stroh od. Baumrinde gedeckte Hütte auf einem Floss
Bielenstein Holzb. 626. Zu segt.

Avots: ME II, 631

sajemt

sajemt, = saņemt,

1) festnehmen, zusammennehmen:
sajem savas villainītes! Biel. 729. sajēmu prātu BW. 33612;

2) wahrnehmen, hören:
stipri jābrē̦c, un tuomē̦r nevar sajemt Sussikas. viņš ir tumšs uz ausīm, nevar lāgā sajemt Ruhtern. - Subst. sajēmēja, die Hebamme Spr.

Avots: ME II, 640

sāls

sā`ls, -s Serbig., Wolm., Neuenb., sā`ls 2, -s Prl., Nerft, PreiIi, sâls 2 , -s Salis, Ruj., AP. (fem. od. masc.; fem. in Ronneb., Jürg., Arrasch, Bauske; masc. in Lis., Drosth., Schwanb., Ermes, Saussen, Meiran, Saikava), sâle 2 Schlehk n. FBR. VII, 50, PIKur., Līn., Iw., ein gen. s. sāļa Pas. IV, 80 (aus Malta); IV, 518, (aus Dricē̦ni), Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, acc.-instr. s. sālu (?) Glück Ezechiel 16, 4; 47, 11, Demin. sāltiņa BW. 19317, 1; 22629 var., das Salz; akmiņa, kramanains, le̦dains s., Steinsalz U.; baltais s., sviestu s., spanisches Salz U.; vārīts s., smalkais pienu s., Lüneburger Salz U.; sarkanais s. U.; mālu od. mālainais s. U.; luopu s. U.; rūgtā s., Bittersalz V.; dze̦lte̦nā (sarkanā) asiņu s., gelbes (rotes) Blutlaugensalz Konv. 2 202; vārnu s., Quarz Salisb. - Plur. sàļi, die (chemischen) Salze: šie... sāļi pieve̦lk akmenim nuo gaisa ūdeņa daļas A. v. J. 1899, S. 230; vom Hopfen: alum par daudz sāls Rutzau. Zu apr. sal, slav. solь, la. sāl (gen. salis), gr. ά'λς, arm. ał(t), got. salt, ir. salann "Salz", aksl. slanъ, r. сóлонъ "salzig", serb. slȁting "Salzquelle" u. a., s. J. Schmidt Neutra 182 und 253, Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 452 f.

Avots: ME III, 802, 803

samisēt

samisêt, tr., verwirren, vermischen (fig.): vārdus Kundziņš Ve̦cais Stenders 84. vārdi bij tumši salikti un samisē̦ti Klaust. 69. ve̦cuo dziesmu grāmatu ar saviem grūtiem, nesapratīgiem, samisētiem vārdiem Latvju Tauta XI, 1, 43. samisē̦ta valuoda Klaust. 107. Refl. -tiês, fehlgehen, sich versehen, schief ergehen (gew. impers.): viens sviediens samisējies (ist fehlgegangen, verfehlt worden) LP. V, 61. piepeši kupiens samisējas ebenda 343. sulainim samisējies: kâ cirtis, tâ pārcirtis kungam vē̦de̦ru LP. III, 92. pļunkt! iekrīt e̦ze̦ra dibinā: samisējies nabadziņam IV, 85. nezin, kâ samisējies, kâ ne - kuģiniekam pasprukuse kāja IV, 209. tiklīdz... māceklim samisējās ar ce̦nu (sobald sich der Lehrling im Preise versah, d. h. einen falschen Preis nannte) De̦glavs Rīga II, 1, 143.

Avots: ME II, 686

saņemt

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

sapērt

sapḕrt, tr.,

1) durchprügeln, verprügeln:
saper savu sulaini LP. I, 39. ar apaušiem sapē̦rdams (sc.: zirgus) Kaudz. Jaunie mērn. laiki Il, 113. zilu un jē̦lu sapērt Spr. Sal. 20, 30;

2) entzweiprügeln, -schlagen:
tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143.

Avots: ME II, 698

saraut

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. 2 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. 2 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME II, 713, 714

sareizēt

sareizêt, sareizuôt, tr., aneinanderreihen, der Reihe nach zusammenlegen: reizītē sareizēju (reizītēm sareizuoju) savas baltas villainītes BW. 22970, 7.

Avots: ME II, 715

sasitināt

sasitinât, tr., einschlagen, einwikkeln, einhüllen: s. (= satît) sietavas ap kājām Dunika. sulainis tuo sasitina un iebāž suomā JK. III, 1. Refl. -tiês, sich einschlagen, einwickeln, einhüllen Grünh.: tas sasitinājas ciešāk mētelī Alm.; sich zusammenwickeln, -rollen: zaltis sasitinājies sildās saulē Dunika.

Avots: ME III, 730

saskriet

saskriet,

1) intr., zusammenlaufen:
bē̦rni saskrēja barā. ļaudis saskrēja kuopā nuo visām malām. - acīs saskrej asaras Asp. Ziedu klēpis 126, Tränen treten in die Augen;

2) saskriet lielajā, aneinandergeraten, in Streit geraten
Ronneb.: viņi ir saskrējuši lielajā, sie haben sich gezankt, sind einander feind geworden Mag. XIII, 2, 58;

3) tr., abjagen:
saskrieti zirgi Kaudz. e̦suot zirgs jāsakrien putās LP. VII, 154. sulainis saskrējis ērzeli tâ, ka (sc.: ērzelis) nuokritis... gar zemi VI, 313;

4) laufend erlangen:
nuo zināma cilvē̦ka bē̦gdama tu nezini, kuo tu saskriesi. kad tik nesaskrej pati savu nelaimi! Janš. Bandavā I, 170;

5) intr., plötzlich ergrimmen:
brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, Refl. -tiês,

1) laufend zusammengeraten:
kaut daža upīte vairs nesaskrienas ar tev[i], kas senāk tevī tecējusi Jaunības dzeja 58;

2) laufend sich zu viel tun, sich überanstrengen, sich abjagen:
ēsi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. kad bija saskrējies, un vaigi vai pušu plīsa JK. gluži kâ sunim, kas saskrējies LP. V, 2. saskrējies kume̦lē̦ns;

3) aneinandergeraten
U.: saskrējuos ar pušnieku Alksnis - Zundulis. saskrējies ar tiesas vīriem Alm.;

4) ergrimmen
Spr,: man(im) saskrējās sirds par sulaiņu nebēdību A. XXI, 536; sirds saskrējās, fing an zu schmerzen Gr. - Buschhof, Saikava,

Avots: ME III, 733, 734

saslapt

saslapt Wid., intr., prs. saslùopu, Assiten, Rutzau, Libau, Wain., Gramsden, Preekuln, Bartau, Mesoten, Schwitten, Sessau, nass, durchnässt werden: malka ir saslapusi Stelp., Barbern. kājas vilktuos pa ūdeni un saslaptu Purap. ietecēju upītē, saslap[a] manas villainītes BW. 26511. lai bārdas pat jums nesasluop! Druva I, 19. kurpes sasluop rasā Duomas I, 562. Aus Baltinov und Kārsava wird eine III p. prs. saslap (aus *saslapj od. zu saslapêt?) angeführt.

Avots: ME III, 736

saspert

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740

saspraust

saspraûst, tr.,

1) freqn. saspraudît, zu(sammen)stecken; einstecken, vollstecken:
villaine, kuru sasprauž uz viena ple̦ca vairākām saktām BW. III, 1, 72. rūtis sasprauž ar skaliņiem Aps. III, 4. saspraužamais, eine Art Spiralnadel zum Zustecken der Umlegetücher Salisb.;

2) (ein)stemmen
(perfektiv): es gulēšu... sienā kājas sasprauduse BW. 9876, 3 var. ruokas saspraudusi sānuos B. Vēstn. - Refl. -tiês, = sasprūst 2, saspriesties 1: cilvē̦ki saspraudušies durīs Golg. ve̦lni saspraudušies Pas. IV, 89.

Avots: ME III, 742

saule

saũle,

1): s. vēl leiša gaŗumu Frauenb., die Sonne ist (am Nachmittag) noch hoch am Himmel.
svešu sauļu iemītnieki Skalbe Raksti IV (1938), 127. nuo saules līdz saulei AP., Meselau, N.-Rosen, Spahren, vom Sonnenaufgang bis zum Sonnenuntergang. vasaru tie vienā saulē cēlās, uotrā likās pie miera Aps. J. Raksti I 2 , 94. čigānu s. (der Mond) - auch Meselau. puišu (od. puiškanu Alant Vils Poem pa kulšen 41) s. N.-Rosen, Neu-Salis, der Mond. saules augums Luttr., ein paar Stunden vor Mittag: vai būs vēl daudz kuo pļaut? - vēl kādu labu saules augumu Janš. Dzimtene III, 41. saules brālis, ein müssiger (gew. schlecht gekleideter) Herumtreiber Riga: viņš ... iztaisījies par tāda mākslīgu saules brāli ("?") IV, 138. uz svītrainām, zvaigžņainām ..., ziedainām un saules ("?") se̦gām Vindedze 64 (vgl. saũlains ‡ 2). saũles sunītis Frauenb., = saũlsunītis;

2): kādi stādiņi nav dieva saulītē! AP.

Avots: EH XVI, 460

savazāt

savazât,

1) verschleppen
LKVv.; tragend (Kleider) beschmutzen, verderben U.: kucē̦ni savazājuši pagalmā skaidas Golg. pele savazājusi (sane̦susi) savā midzinī dažādus lupatiņus Dunika. kam tas manas villainītes dūkstiņā savazāja BW. 18420, 1 var. viss me̦lns un savazāts Zalktis I, 67; abnutzen (die Kleidung) Mar., Allasch, Schwanb., Fehteln;

2) = savadât: trīs gadiņi savazāju puisi lūka galiņā BW. 10856 var.;

3) "(zeķes) lāpuot sačunčurēt" Irmelau;

4) zusammensuchen
Mar.

Avots: ME III, 781

savērt

savẽrt,

1) leicht zusammennähen, heften, trakeln
U., Spr., Mag. XIII, 2, 59: saver... ar diedziņu villainīti! BW. 17049 var. saver manas villānītes! RKr. XVI, 165;

2) aufreihen
Spr.: auklā savē̦rtas... krelles Antrōp. II. 97. savērt kuo virknē, brālis... saveŗ (galvas) uz auklas LP. IV, 57. siļķes savērt saitītē Alm. Kaislību varā 138;

3) (ein Tor) zumachen
Spr.: ej, brālīti, saver (Var.: aizver) vārtus! BW. 14317 var.;

4) (die Tür zumachend in der Tür) einklemmen
Dond. u. a.: kad kāju saver durvīs, tad kāds mirst LP. VII, 416. Subst. savē̦rums, Zusammengereihtes: nuo šī nesakarīgā vārdu savē̦ruma Vēr. II, 733. viegls savē̦rums "Fadenschlag" Brasche.

Avots: ME III, 786

sedzene

sedzene Wid., Friedrichswald, Plur. sedzenes Sessw. n. U., sedziens, sedzeniņš, sedzeniņa, ein Umschlagetuch (n. U. Plur. sedzeniņi, sedzenītes, Decken, Tücher): gribē̦dams apsegt Andŗa tē̦vu ar mīkstu sedzeni Aps. kas manu sedzeni nuoņēma, lai nāk viņu uzsegt! LP. VI, 37. kumeļā naudu devu, ne ļaudavas sedzenē BW. 21541. nava brūtes sedzeuiņa (Var.: sedzieniņa, sedzeniņas, sedzenītes, villainītes) 21525. es iesāku sedzeniņus (Var.: sedzenītes, sedzieniņus) darināt 7457. tai (= meitai) kuplāki sedzieniņi 5636. mākuoņi apklāja debesis kâ ar vienādu sedzeni D. Goŗkijs 47. gar upi pļavas kâ sedzenes izklāstītas Krišs Laksts 61. Zu segt.

Avots: ME III, 811

segt

segt (li. sègti "heften"), se̦dzu od. se̦gu, sedzu, tr.,

1) decken, hüllen, bedecken
U., auf-, überdecken: māmiņ[u] se̦dz velēniņas BW. 3925. aiz tautieša aiztecēju, . . . tautiet[i]s manu kaunu sedza pret tām laužu valuodām 8318. dē̦lu māte gaidījās, lai es se̦gu villainīti 25279 var. se̦gu (Var.: se̦dzu) baltas villainītes 16967, 3 var. tās (= mājas) sniegā tīti krūmi se̦dz Vēr. I, 1297; jumtu segt (= jumt) Arrasch, Ermes, Schwanb.;

2) einstecken, schnallen; zuschnalten, losschnallen:
villainē tapa "se̦gtas" sagšas Etn. IV, 108, se̦dz krūtis sakti BW. III, 2, 161,. sedz, māmiņ, man krūtiņas sīkajām saktiņām! BW. 17005. puiši manas saktas sedza, vilka manus gredzentiņus 6275;

3) pē̦das segt Golg., = p. sekt 1. Refl. -tiês, (für) sich auf-, überdecken, sich bedecken, sich zudecken: likšuos zīļu vainadziņu, segšuos baltu villainīti BW. 13592. nebij . . . māmuliņa tādas sagšas se̦gusēs 25322. tâ sedzies, tautu dē̦ls, ka tev tiek villainīte! 24866, 1. Subst. - segšana, das Decken, Bedecken; segšanâs, das Sichbedecken; sedzẽjs, wer deckt, bedeckt: nu nāk tavi vedējiņi, tavu pē̦du sedzējiņi BW. 16831; se̦gums,

1) die vollendete Tätigkeit des Deckens;

2) eine Decke, Bedeckung
U.; die wollene Tagesdecke Gr.-Jungfernhof n. U.: maizes kukulīti, kuo... paņēma līdz un uzglabāja zem se̦gumiem BW. III, I, 97. kupli mani se̦gumiņi (Var.: ieluociņi, villainītes u. a.) BW. 17875, 14 var. Nebst sagša, sagts, li. sagà od. sãgas "Schleife" zu agr. sagis "Spange, Schnalle" (und saxtls "Rinde"?), air. sén "Fangnetz" und - wenn das wurzelhafte a nicht auf ṇ beruht - al. sájati "hängt an", vgl. Trautmann Wrtb. 252. Die le. Bed. "bedecken" (auch li. apsėgti LChr. 264, 20 ) dürfte zuerstim Kompositum apsegt (urspr.: ringsum anheften) aufgekommen sein.

Avots: ME III, 812

sētplacis

sẽ̦tplacis, der Hofsplatz, die Mitte des Hofes: es šķitu sē̦tplaci apsnigušu: tā tautu meitiņa villaines klāsta BW. 7427.

Avots: ME III, 834

sielajs

sielajs, sielājs, s. sielains.

Avots: ME III, 858

sielējs

sielējs,

1) s. sielains;

2) sielējs 2 Warkl., die Stelle, wo ein grösseres Stück Getreide od. Gras niedergeschlagen ist:
sapītie zirgi lē̦kuši pār labību un pļavu, kur pakaļ palikušas sliedes kâ sielējs Druw. n. RKr. XVII, 76. ielejā garš strēķis labības salikts veldē, izskatās kâ sielējs ebenda;

3) sielējs 2, ein Mensch von langem Wuchs
Druw. n. RKr. XVII, 76. In der Bed. 2 (und auch 3?) wohl figural, auf der Bed. 1 beruhend.

Avots: ME III, 858

sielis

sielis, (li. sielis "Holzfloss"), siels, s. sielains.

Avots: ME III, 858

sijāt

sijât

3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡

4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡

5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,

1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;

2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;

2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡

3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni 3 30.

Avots: EH II, 485

šilka

I šilka "?": tām (villainēm) malās bij ieme̦stas un galuos ieaustas šilkas (sarkanas strīpiņas) Etn. IV, 108 aus Lennew.

Avots: ME IV, 18

skandrs

skandrs Kronw.,

1) = skaudrs, scharf: vīrelis bīdamies skandrā (Druckfehler für skaudrā?) dūča, izlaiž sulaini āra JK. III, 2;

2) scharf (von Lauten), scharf und hart klingend, schrill:
asmens skandri skan MWM. VI, 408. galuoda skandri un griezīgi glaudās gar izkapts asmini Kārstenis. metala skandri duobjā zvaguoņa Izglītība II, 182. skandri izkapts kliedzieni Saul. Daugava 1928, № I, S. 54. zāģis griež, caur kuoku skandri šņākdams MWM. XI, 260. dze̦strais ziemelis svilpuoja skandri pa rugājiem Dęglavs; "dzidrs, skaidrs": skàndra 2 balss Erlaa. In der Bed. 1 (wenn zuverlässig) wenigstens dissimilatorisch aus *skardrs?

Avots: ME III, 871

skangals

skàngals Wolm., PS., Arrasch, Ermes, skàngals 2 Sussei n. FBR. VII, 137; N.-Rosen n. FBR. VIII, 41, Golg., Schwanb., Selsau, Heidenfeld, skangals U.; Mag. XIII, 2, 52; A.-Schwanb. n. FBR. V, 151; Eversmuiža n. FBR. VI, 37; N.-Peb, n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Karls., Wessen, Nerft, skan̂gals 2 Widdrisch, skangalis Laud., Bers., skàngalis 2 Prl., Lös., Saikava, skàngãls Jürg., Nötk., Drosth., skàngālis 2 Kl., ein Stück von einem Pergel, ein Lichtspan: dē̦ls pārplēsa re̦snu bē̦rzu pušu kâ skangalu LP. V1, 391. gans paņe̦m divi skangalīšus vai rīkstītes Etn. II, 47. leijerkaste bij par skangaļu čupu palikuse Pas. III, 403 (aus Lubn.). ne man dūmu istabā, ne skangalu mē̦slainē BW. 6948; skangals Gramsden "me̦tams kuoka gabals".- skangala bē̦rns, ein Findling U. Nebst skalgans dissimilatorisch aus skalgals.

Avots: ME III, 871

šķeterēt

šķeterêt,

1): auch Dunika, Nötk., OB., Ramkau, Schnehpeln; "savē̦rptu dziju divi kārtām saliktu nuo jauna vērpt, rateni uz uotru pusi griežuot" Liepna; tieva, gaŗa tu, pādīte; kas jel tevi šķeterēj[a]? jauni puiši šķeterēj[a] Jāņu nakti pieguļā Tdz. 53473 var.; ‡

10) zerschneiden
Sussei: š. kāpuostus; ‡

11) Durchfall (Diarrhöe) haben
Frauenb.: tu jau atkal sāc š.; ‡

12) "?": kādēļ mans ratenīt[i]s š. šķeterēja? vai tādēļ šķeterēja, ka tautām darināju? BW. 6980 Refl. -tiês,

1): villaina dzijs viegli šķeterējas Mahlup. villainam aude̦klam galus apsvilina, lai nešķeterējas vaļā ebenda;

2): tis jau šķe̦tē̦rē̦damies vien aizgāja Kalupe.

Avots: EH II, 632

šķieds

šķieds,

1) s. šķiedi;

2) "?": paplūc... prieka dēļ sulainus un šķiedus (?) R. Kam. 146.

Avots: ME IV, 52

šķindeklis

šķindeklis, die Klingel V., die Schelle: šķindinādami ar šķindekli RKr. XVI, 246. villaines ar šķindekļiem gar apakšmalu Alschw. (fig.) cīrulīši uz... laukiem šķindeklīšus kaisa Duomas II, 129.

Avots: ME IV, 41

sknarbains

sknârbaîns 2 Ahs., sknârbalaîns 2 Dond., zerlumpt: sknārbainas (sknārbalainas) drēbes.

Avots: ME II, 883

skrabulene

skrabulene, ein geschwätziges Weib mit einer unangenehmen Stimme Nigr.; "ein unruhiges Weib" Grünh.: ja tu būsi lē̦na, laba, tad uzsegšu villainīti; ja tu kāda skrabulene, tad uzsegšu buļļa ādu BW. 25341, 1.

Avots: ME II, 884

skrimšļains

skrimšļaîns, skrimslaîns, knorplig: mugurkauls vairāk vai mazāk skrimšļains Konv 2 1006. kaulu zivju... nav, ir tikai skrimslainas 588.

Avots: ME III, 893

skrimstala

skrim̃stala,

1): auch (der Knorpel)
Siuxt;

2): ein kleines Stückchen
(skrimstaliņa) Nötk.;

3): "сухожилие, dzīslaina gaļa" (mit im ) Nötk.

Avots: EH II, 510

skrundzains

‡ skrundzains (fehlerhaft für skrudzains?)" = skrudzaîns: vai (sūciens) nav s. vai kunkulains Janš. Līgava I, 228.

Avots: EH II, 513

skuja

skuja (li. skujà "Tannen- oder Fichtennadel"),

1) die Tannennadel;
gew. der Plur. skujas, Tannenreiser, auch in kleine Stücke zerhackte Tannenreiser U. skuju kuoks, ein Nadelbaum; Schwarzholz Brasche;

2) skuje, Grünbaum, Tanne (pinus abies)
Fischer 300;

3) Plur. skujiņas, Spargelkraut
PS.;

4) skujas, skujiņas RKr. XVII, 33, Kav., Nerft, ein tannenreisartiges
Weberesp. Stickmuster: skujiņās austs aude̦kls ir tāds, kuŗa audu un ve̦lku jeb šķē̦ru diegu cilpas izveiduo skujiņas jeb kāsīšus. skuju, skuju vēverīti, aud man skuju paladziņu! BW. 7485. skuju metu, skuju audu vienu pašu villainīti 25343;

5) als Vergleich für herbe Sprechart, barsches Gebahren gebraucht:
kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582. skuju laidu valuodiņu; es tautām atsacīju... BW. 15210 var. Zu r. хвоя "Nadeln und Zweige der Nadelhölzer" (wenn mit x- aus ks- s. Būga KSn. I, 289, Trautma Wrtb. 268, Walde Vrgl. Wrtb. II, 602 mit wei- terer Literatur).

Avots: ME III, 902

slīce

slĩce Karls., die Taucherente (lophaethya cristata) U., Karls.; dižce̦kulainā slīce, der Goldhaubentaucher (dytes auritus) Wid., Siliņš; lielā sl., Rothalssteissfuss (lophaethya griseigena) Wid., Siliņš; mazā sl., podiceps fluvialis Wid.; me̦lnā sl., proctopus nigricollis Wid. Doch wohl (nach Leskien Nom. 269) zu slìkt.

Avots: ME III, 934

slīdēt

slîdêt C., Wolm., Kl., Prl., slîdêt 2 Karls., Salis, -u, -ẽju, intr., gleiten, glitschen, ausgleiten U.: pār vaigu lē̦nām asaras slīd Jaunības dzeja 65. nuo kalniem slīdēja me̦lni padebeši Vēr. II, 1111. slīdi nu, pādiņ, krusttē̦va ruokās! BW. I, S. 180. mātes austas villainītes stāvu stāv pūriņā; es ar aužu, darināju, man tik slīd lejiņā BW. 7437. Zu slids.

Avots: ME III, 935

sliet

slìet (li. šliẽti "anlehnen") Neuenb., PS., Wolm. u. a., sliêt 2 Karls., Līn., Iw., slìet 2 Kl., Prl., slìenu od. sleju U., slèju,

1) tr., anlehnen, stützen, in die Höhe richten
U., Spr.; in die Höhe stehen machen; (etwas) anlehnend, aufrichtend anfertigen: Kurzemē strupi puiši, pie zirgiem trepes slien BW. 9764. tu dzīries mūs[u] māsiņu sliet par bildi kaktiņā 26087. piepēšas izbailes matus tiem slien MWM. IX, 285. zārdu sliet PS. RKr. XV, 26. sliet slieteni Lös. n. Etn. II, 32. nuo plintēm namus slien BW. 31933, 17. stāvu sliet, aufrecht stellen U.;

2) intr., sich bäumen:
stāvu slien, nuozviedzas ... kumeliņš BW. 29972, 1 var. - Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, sich stützen
U.; sich bäumen U., Spr. (in dieser Bed. namentl. stāvu(s) od. augšā slieties): suns slējās un lēca smilkstē̦dams ap Lienu Kaudz. M. 248. slējās stāvu kumeliņš BW. 11046. jums tad mati stāvu slietuos, ja visu atklātu Krišs Laksts 30. vai slìesies augšā, vai nē! sagt man zu einem Liegenden resp. Schlafenden Drosth. varē̦tu jau tie vācieši slìeties augšā! ... nav ne˙kāda vārtīšanās vairs pa gultu Jauns. Nebst slaistīt, slita u. a. zu li. štýti "nach vorn sinken", nušlajìnti "umlehnen", atšlainis "Anbau", šlaĩtas " Abhang", šleĩvas "krummbeinig", pãšlitas "obliquus", šlãjos "Schlitten", apr. slayan "Schlittenkufe", slav. slojь "Schicht", ai. š̍ráyati "lehnt an", av. srayate "lehnt sich an", la. clīnāre "neigen", clīvus "Abhang", gr. χλίνω "lehne an", ir. clóin "Schief", clíath "crates", and. hlinon "lehnen", ae. hliƥ "Halde" u. a., s.Trautmann Wrtb. 308 f., Walde Wrtb.2 170.

Avots: ME III, 939, 940

smags

smags: unbek. in Grawendahl, Lemb.;

1): s. maiss, darbs Strasden. smagā labība Kav. smaga nauda Aus. I, 5. maksāt smagu galvasnaudu Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 7. kad zirgs pieē̦das smagu dābulu, tad viņš s. skriet Linden in Kurl. de̦r pret kle̦pu un smagām krūtīm Etn. III, 6. viņas vaigs bija s. un nuopietns Kaudz. Mērn. l. 52. s. vējš pūš, - drīz būs lietus Linden in Kurl. nuo meža atplūda smaga šņākuoņa Vindedze 108; ‡

2) schwanger
Frauenb.: tā pašreiz bij[u]si smaga Pas. XII, 241 (aus Serbigal). s. cilvē̦ks Seyershof. Adv. smagi,

1): s. iet AP. rudeņuos jau nu zirgam ir smagāk Kand.;

3): auch Auleja, Oknist, Wessen; s. garda gaļa Sonnaxt. s. senlaikuos ebenda. s. līt Saikava. s. me̦lna mute ebenda. s. sasilis Kaltenbr. viņa ... s. klibuoja Vindedze 105. uzturēšanās Rīgā man s. maksāja Līg. medn. 169. s. jāpasakās (= jāpateicas) par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323. Subst. smagums: villainīte uozuoliņa smagumā BW. 5675. visuos smagumuos un grūtībās prata apmierināt Jauns. Neskaties saulē 13.

Avots: EH II, 531

smaule

II smaule, ‡

3) "pārdruošs, patvaļīgs gars" Saikava: pats tāds kâ spunde, bet, redz, kas tam par smàuli 2 ! ‡

4) = lainis">smaulainis (mit àu 2 ) Saikava.

Avots: EH II, 534

šmaulis

II šmaulis, = smaulis I, ein Schmurgei, ein Schmutzfink Wolmarshof (mit aũ ), U.; = lainis">smaulainis Barbern (mit àu 2); ein liederlicher Mensch Nerft (mit àu 2); ein Dummkopf Bauske (mit aũ), Odensee, Warkl. (mit àu 2); ein schwer begreifender Kopf (mit àu 2) Odensee, Sessw., N.-Schwanb., Stomersee.

Avots: ME IV, 83

smulēt

smulêt, -ẽju, besudeln Wessen, Vīt., Spr., Kl.: smulē savas villainītes BW. 11002. vai mana skaista sietaviņa tādam smuļam jāsmulē? 19234, 4. Refl. -tiês Spr., sich besudeln, sich mit einer unsaubern, unangenehmen Arbeit befassen: dabū cūkas kāju un smulējas ar tuo Stari III, 34. es lai vēl tur smulējuos apkārt! Blaum.

Avots: ME III, 969

snāt

snāt (mit à 2 Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à 2 ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât 2 Grünh., snàt 2 Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt 2 ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt 2 ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à 2 ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt 2 );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975

snātne

snãtne Serbigal, snàtne 2 Kl., Golg., = snāte(nē); eine leinene Decke (besonders für Hirten) AP., Lös., Lub., (mit à 2 ) Erlaa, Saikava, ein leinenes Tuch zum Bedecken der Schultern beim Regen (für Hirten und Arbeiter) Meselau (mit à 2 ), ein etwa 3 Ellen langes, leinenes Tuch, das über den Schultern vorn verbunden wird Laud., Bers., "lielais lakats, vilnaine, seģene" Golg., eine vilnainīte, die man zum Besuch oder in die Kirche gehend sich umdeckt A. XX,144, "vadmalas lakats", auf dem Rücken getragen (die sagša auf den Schultern), oben mit zurückgebogenem Rande, worunter ein Band zum Umbinden um den Hals Grundsahl (hier sage man von einem Entenjungen mit schwarzem Rücken und weisser Brust: tam me̦lna snātne); ein abgetragener, nicht mehr wärmender Weiberrock Laud.: snātnīt[i] audu, villainīti BW. 7459. snātnītes me̦klē̦dama sudrabiņa ieluokiem 7650. snātnīte vien pazina (ka es raudājusi), kur slaucīju asariņas 4156 var. kas man deva bāriņam dārgu drēbju ga˙baliņu? lab[a] snātnīte, vilnainīte, asarām nuopelnīta 4558. linu snātni galdu klāt 16525. devu, devu teicējam, vairāk devu pē̦kājam: teicējam snātni devu, pē̦lājam vilnānīti 25521 var. ganu snātne mugurā 29231 var. ne snātnīte balināta 32364. vilnainu snātni MWM. VI, 638.

Avots: ME III, 975, 976

spaļota

spaļuota (fehlerhaft für spaluota?) zeme, aus verschiedenea Erdarten gemischter Boden Döbner n. U.; vgl. spalains I.

Avots: ME III, 984

spangains

spañgaîns,

2): spañgainie kruoņi bijuši ar daudz stīdziņām un vizulīšiem augšā Stenden;

3): auch Dunika ("ābuolains, laistīgas krāsas; r. отливом ), NB.; s. dazu P. Šmits RKr. XIV, 7; ‡

4) zottig
Stenden: s. suns, spangaina ce̦pure.

Avots: EH II, 546

spangains

spañgaîns Iw.,

1) mit Bläschen bedeckt
Laud.;

2) spangains vaiņags RKr. XVI, 106 und 183, = spangu vainags;

3) Demin. spangaininš BW. 13898 var., fleckig, flammig
Sassm. (mit añ), N.-Bartau, Rutzau: jāja . . . ar spangainu (Var.: ābuolainu, spangumainu) kumeliņu BW. 32931 (ähnlich 14510, 2 und 14611, 1). ripains un spañgaini ābuolains (kumeļš) Janš. Paipala 47. spangains zvē̦rs Zeif. III, 2, 289. lācim rumpis vispār spangaiņš LP. V, 181. spangaini iemauti Mag. III, 1, 122. spangains skritulis LP. I, 142.

Avots: ME III, 985

spert

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990

spīduļains

spīduļaîns, = spīdulîgs: atnesu... dārgas rnantas, . . . spīdulainas, ar kuo bē̦rnus kairināt Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 25.

Avots: ME III, 1001

spīkstulis

spīkstulis (auch mit -gst- geschr.),

1) spìkstulis 2 Lis., Golg., Schwanb., ein aalartiger Fisch
Adsel, Aahof;

2) figürlich:
kalpa puiši kâ spīkstuļi luocījās Ld. 10945. sulainis iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803. tev palika tavs skrīverītis, tas gludais spīkstulis Niedra. Zu spĩkstêt; vgl. auch pīkstulis.

Avots: ME III, 1003

spirgns

spirgns: "stindzīgi auksts; saulains" (mit ìr 2 ) Lubn.: šuorīt s. laiks.

Avots: EH II, 551

spradzināt

spradzinât (li. spragìnti "prasseln machen"), tr., bersten machen: kaulainuos žuogus spradzina sals JR. IV, 66. uguns spradzina . . . pārplīsušu velves ē̦ku Plūd. Rakstn. I, 77. akmeņus spradzinât Dond., Wandsen. Vgl. sprâgt.

Avots: ME III, 1007

sprausls

sprausls, = lains">sprauslains I: e̦ze̦rā vai upē mē̦rcē̦ti, ... veldes lini būs strīpaini, časli un sprausli Vīt. 25.

Avots: ME III, 1013

sprodze

spruõdze Ahs., spruôdze 2 Pilten,

1) spruõdze Bershof, (mit ùo 2 ) Warkl., Pilda, die Locke, Flocke; "сережка"
Wid.: esi mīksta kâ vilnas spruodzīte! Br. 3, 13. nu jas kārs... ar villas spruodzi (Var.: villiņas spruogā) BW. 25439, 1. sīku spruodžu villainīti 18906. aitiņ, tavu sīku spruodžu RKr. XVI, 222; spruõdze Bauske, (mit ùo 2 ) Warkh., sprùodzine 2 Warkl., spruogaitiņa;

2) das Hopfenköpfchen
Wid.: uz apiņiem aug spruodzes Ahs.

Avots: ME III, 1026, 1027

spundains

spuñdaîns, Adjektiv zur Bezeichnung einer gewisseh Webart mit Vierecken: aude̦kli e̦suot ... spundaini, mizlaini ..., austi pēc daž˙dažādiem raudzekņiem Janš. Dzimtene 2 III, 261; zu pundīši 2?

Avots: ME III, 1029

starains

staraîns,

1): smalkie linu aude̦kli e̦suot ... staraini, saulaini, puķaini un ziedaini Janš. Dzimtene III, 261; ‡

2) s. arkls Tdz. 59955, 34, = starainis.

Avots: EH II, 570

starains

staraîns, Strahlen werfend U., strahlig U., Brasche, strahlenartig, mit Ausstrahlungen, Strahlen versehen; (čūskai) staraina mēle Etn. III, 50. staraini raksti (Strahlenmuster) Konv. 2 1390. ar starainajām le̦dus palmēm Saul. III, 184. starainu ziediņu Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 26. sārtums... kļuvis strūklains un starains, tâ ka vaigu gali izskatījās it kâ sasprē̦gājuši Janš. Dzimtene V, 63. starainiem caurumiņiem Poruk; = skarains; starainai auziņai BW. 28245, 4 var.

Avots: ME III, 1045

stāvu

stãvu Līn., stàvu 2 Mar. n. RKr. XVII, 117, stāvu U., stãvus Līn., stāvus U., Adv.,

1) in der Kindersprache auch ein Deminutiv stàviņām 2 Golg., stehend, aufrecht
U.; steil; stāvu stāv jaunuvīte, mātes krē̦slu gaidīdama BW. 23869. puskuortelis bij tâ pat stāvu nuokuopts Aps. III, 13. meita stāvu (Var.; stāvus) mīza BW. 34923. izcēlies stāvus laivā LP. V, 383. tupu, rāpu namu slauku,... uz reiz stāvu uztrūkuos BW. 14376. stāvu celties, sich aufrecht hinstellen U. es nuo prieka stāvu lēcu BW. 703, 3. jūdz... tuo kumeļu, kas iet stāvu dancuodams 13882. slējās stāvu kumeliņš 11046. zārku pieslēja stāvus pie... kuoka LP. VII, 218. aiz dusmām (nuo bailēm) vai mati stāvu (stāvus) ceļas. stāvus sadzīt zemē LP. Vil, 1273. (čūska) stāvu zemē ielienuot ebenda, dūmi nuo skursteņiem nāca stāvu zemē A. XXI, 755. kas gulēja Jāņa nakti, vēldē rudzi, veldē mieži; kas līguoja Jāņa nakti, stāvus (Var.; stāvu) mieži, stāvus rudzi BW. 33191. ruozītes stāvu zied 33190. villainītes stāvu (Var.; stāvus) stāv pūriņā 7437;

2) aus dem Stegreife
U.; plötzlich, unerwartet Salisb. n. U.; man stāvu bija jāspēlē, ohne Vorbereitung U. man stāvu nāce virsū, man überfiel mich plötzlich U. la viņš paliek stāvu bagāts LP. V, 202 (ähnlich; II, 75), Golg., Lis. jākrīt stāvu nabadzībā Dr. stāvu bads klāt Etn. I, 53;

3) sehr, übermässig; gänzlich, völlig;
augļu kuoki stāvu (stãvus Ruj.) pilni. kalējs bij stāvus bagāts LP. V, 228. mērniekam bij jākrīt stāvu cauri Kaudz. M. 243. apzuog Briedu gluži stāvu A. v. J. 1899, S. 323;

4) "?": tādu bezkaunību; nuotaisīt uotru tīri stāvu par zagli Austriņš. vai tu nekaunies mani tīri stāvu apme̦luot? Blaum.

Avots: ME III, 1055, 1056

steigt

stèigt (li. *steigti, zu erschliessen aus išbėgti steig Jušk. LD., S. 227, serb. stȉći "einholen" ) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb. u. a., steĩgt Dunika, stèigt 2 Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, steigt 2 Ruj., Salis, Līn., -dzu, intr., tr., eilen U.; beschleunigen; Sprw. juo steidz, juo ķeŗas. drīz steidz, akls dze̦m (eine Erinnerung an das Eile mit Weile; mit Beziehung auf die kurze Tragezeit der blindgeborenen Säugetiere U.). ragana steidz pie akas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). vilks steidz taisni virsū LP. VII, 915. steidzi zirgam mugurā un jāji kuo māk! V, 275. steidzi ar zuobinu palīgā! 485. jāsteidz mirt nuost VII, 1214, darbu steigt Dunika. pūru steidzu darināt BW. 7833, 4. steidz, māmiņa, diegu vērpt! 7050. divi labi satikuši, steidza mani aprunāt 8585, 1. trauc, māmiņa, steidz, māmiņa, manas baltas villainītes! 7462, 1. Refl. -tiês (li. steĩgtis "sich beeilen"), eilen, sich beeilen U.; steigties pruojām LP. II, 78. skriešus steigties mājup DL. vakars nāca; vāverīte, steidzies egles galiņā! BW. 13795. kadu suoli pretī steigdamies Kaudz. M. 109. - Subst. stèigšana, das Eilen; ar steigšanu, eilig, schnell; dievam ceļu... sataisiet ar steigšanu! Gesangb.; stèigšanâs, das Eilen, die Eile; kas tev nu par tādu steigšanuos? Kaudz. M. 314; stèidzẽjs, wer eilt, sich beeilt, beschleunigt; es bij[u] darba steidzējiņa BW. 10447, 4 var. Nebst stiga, staĩgât, li. staigris "schneli aufbrausend" zu gr. στείχω "gehe", got. steiga "steige", ir. tíagu "schreite", ai. ati-ṣ̌ṭigham "übersteigen", alb. štek "Weg" u. a., s. Trautmann Wrtb. 285 f., Walde Vrgl. Wrtb. 11, 614 f. und Boisacq Dict. 907.

Avots: ME III, 1058, 1059

stelberis

stel˜beris: iet kâ s. ("gruozīdamies un cilādamies"; mit "èl" ) Drobbusch; ein lebendiges Wesen mit unsicherem, taumelndem Gang (mit el ) Domopol; piedzēries iet kâ s.; gaŗš kâ s. (von einem hochgewachsenen Menschen) Sermus; mirte izaugusi kâ s. (lang, unschön, unbelaubt) Seyershof; kad cilvē̦ks ir tāds neapģērbies, tad saka: staigā kâ s. (liederlich gekleidet, namentlich wenn die Kleider zu kurz sind) ebenda; wer eilig, aber oberflächlich arbeitet Roop; "nenuosvē̦rts, vējīgs cilvē̦ks; cilvēks ar ātrām kustībām" Morizberg; "neizdevies, kaulains dzīvnieks" Allend.

Avots: EH II, 576

stiegrains

stiêgrains Lis., Golg., sehnig: stiegraina ruoka Ezeriņš Leijerk. lI, 231 (ähnlich: Niedra Zemn. dē̦ls 74; Plūd. Rakstn. II, 310; Aps.). stiegraini pirksti Niedra. stiegrainās, sutā izbriedušās plaukstas Duomas IV, 355. briesmīgi stāvi - stiegraini, dzīslaini A. v. J. 1896, S. 753. izdilis, stiegrains vecis Ezeriņš Leijerk. II, 7. Andrejs slaids, sausnēji stiegrains Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 1078

šūnas

II šũnas Bauske, PS., (mit ù 2 ) Gr.-Buschh., Selsau, Sonnaxt, der Schaum Lind. n. U., Mag. XIII, 3, 52: ziepju šūnas Bauske. kuiļam nuo mutes nāk šūnas PS. sulainis saskrējis ērzeli tâ, ka nuokritis šūnās gar zemi LP. VI, 313.

Avots: ME IV, 109

šūpāt

šũpât: auch A.-Ottenhof, Kal., OB., Orellen, Perkunen, Schrunden; mani vienu šūpūjuot BW. 3378, 1 (aus Alschw.). Refl. -tiês: auch AP. Subst. šũpâtãjs: pielika sulaini šūpātāju BW. 33601, 2.

Avots: EH II, 659

svēts

svè̦ts,

1): tas ... villainītes svē, tām naktēm sagulēja BW. 6305 tavu nabadzībū! tavu svē̦tu tukšību! Delle Neg. nieks 28. ir bez mācītāja svē̦ti nuomiršu Pumpurs Raksti II, 165;

2): svē̦ta sāpe A.-Schwanb. s. nazis BielU., ein sehr scharfes Messer.
svē̦ti ķe̦ngāt ebenda, lästern und fluchen. Subst. svè̦tums,

1): tā ar savu svē̦tumiņu BW. 843.

Avots: EH II, 617

taisīt

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt 2 Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124

tecēt

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

ticis

ticis (li. tìkęs "wohlgeraten"), f. tikusi, auch tikušs Warkl., Part. praet. act. zu tikt I, = tikls: Sprw. tikušam sēnes aug, netikušam kāti vien Br. sak. v. 1077. es tikuse darbeniece (Var.: laba darba meita) BW. 7013, 1 var. es tikuse mātes meita 7276, 2. kam tā (= māsiņa) auga netikuse, kam staigāja neraže̦na? 5731. audz, mana pādīte, audz labi tikuse! tikušas lūkuo bajāru dē̦li 1456. tāda māte, tāda meita, abas divas netikušas: dzīva vilna pūriņā, ciemā te̦k villainīšu 6917, 3. pašam meitu brāķmanim nav tikusi ligaviņa 21318, 3 var. maza biju, bet tikusi 7522. netikuša (für netikusi) tā meitiņa, kās man pate dāvājās 11154, 2. kupa liela dziedātāja, tā tikusi darbiņā VL. aus Kalleten. tikuši vīri (fleissige Männer) Glück I. Chron. 27, 9. ticis saimnieks Ob.-Bartau. kāds ticis (wohlgeartet) puisis! St. ticis suns Gramsden. esi rātna, paklausīga uiz tikusi! Kaudz. M. 4. visādi ticis vīrs LP. VI, 849. viņš ... būs katrā darbā krietns darītājs un vaduonis, juo viņš ir vispār ticis jauneklis Janš. Dzimtene V, 249. māte je̦m drēbītes līdz baznīcā, lai bē̦rns būtu ticis darbā JK. VI, 37. caur tikušu strādāšanu . . . sakrājis Lautb. Luomi 167. tikuša (für tikusi) paskubināšana ūz atgriešanu nuo grē̦kiem Glück Zephanja 2. - Adv. tikuši,

a) gehörig, wacker, hurtig, fleissig, anständig
U.: strādāja tikuši Glück Nehem. 3, 20; Kaudz. M. 26. strādā tikuši un turies guodam! Saul. Daugava I, 54. es tikuši darbuojuos Glūck Judas 3 (ähnlich: Aps. VII, 25). ja jūs tikuši klausīsiet Glück II Mos. 15, 26. tikuši uzlūkuot, fleissig aufsehen Elv.;

b) "gar bald"
Manz. Lettus.

Avots: ME IV, 180

tielēt

I tielêt, -ẽju,

1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;

2) überreden
Wessen, Wid.;

3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe 2 ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;

4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe 2 ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe 2 ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe 2 ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.

Avots: ME IV, 210

tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

tikt

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe 2 ] Lös., [mit iê 2 ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì 2 ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

tilkains

II tilkains, begeifert; siekalains Bixten (mit il˜), Lubn., Notk.: suņam tilkaina mute Vīt.

Avots: ME IV, 188

tīrums

tĩrums, der Acker: Sprw. tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā RKr. VI, 906. kāds tīrums, tādi augļi 907. gabalnieki dabūjuši 1 1 / 2 pūrvietas zemes katrā tīrumā Etn. I11, 133. tītumi kâ dze̦ltānas un sarkanas villaines Kra. Vīt. 108. tīrums vien, klajums vien BW. 26519, 1 var. lauka tīrumiņš 25917 var. pāri lietus gāja par tiem lauku tīrumiem 33683, 9. tautu neveiklītis dara lielus tīrumiņus Biel. 2183. Zu tīrs; vgl, tīri lauki (unter tīrs)" r. чистое поле u. a, bei Grünenthal Извѣстiя XVIII, 4, 138. Ursprünglich: eine gereinigte, gesäoberte Stelle.

Avots: ME IV, 204

toba

tuoba, = tūba 1: villainītes tuobiņā savēlās BW. I, S. 883, № 1300, 1. Wohl entlehnt aus dem Germanischen; s. die Notiz zu tūba.

Avots: ME IV, 284

traukt

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt 2 Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu 2 ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu 2 ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû 2 ) AP., Segew., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû 2 ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu 2 ); ohrfeigen (mit àu 2 ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu 2 ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc 2 Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu 2 ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu 2 ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû 2 ) Arrasch, Ruj., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ 2 ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III 4 , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

trejieloku

trejieluoku (gen. plur.), mit drei ieluoki 1 versehen : trejieluoku villainīti BW. 4477 var.

Avots: ME IV, 229

truslens

trusle̦ns, mürbe, locker ("ne tik trausls kâ truse̦ns") Vīt.: drupalains sviests ir trusle̦ns.

Avots: ME IV, 248

tūba

tūba (li. tūbà, apr. tubo "der Filz"),

1) der Filz
Spr., V., A.- Rahden n. U., Ronneb., (mit ũ ) Jürg., (mit ù 2 ) Kl., (mit û 2 ) Bauske, Pe̦nkule, Siuxt; dicker, hausgewebter Wollstoff Setzen n. BW. II, 317; der Filz zwischen dem Kummet und dem Hals des Pferdes U., (paugu tūba) Wid.: villainītes savēlās tūbiņā BW. I300. aitai vilna apvē̦lusies it kā tāda tūba 2 Siuxt. tūbas zābaks Jūrg. kad . . . pastieptu, - izple̦stuos kā ve̦ca tūba Jauns. III, 136;

2) ein Filzmantel
Manz. Lettus, U.; ein Regenmantel Manz. Lettus;

3) "?": tūba brauca par kalniņu vadmaliņas me̦klē̦dama BW 7494. Der Annahme Bugges BB. III, 111 und Mikkolas Berühr. 29, dass dies baltische Wort (im Li. daneben auch tūbas dass.) aus einer germanischen Form mit o entlehnt sei (vgl. an. ƥófi "Filz"),
widerspricht, wie Bezzenberger KZ. XLIV, 331 hingewiesen hat, das ū statt des zu erwartenden und in le. tuoba wirklich vorliegenden uo. Die Schwierigkeit ist durch Būga KSn. I, 294 keineswegs beseitigt (wann ist denn dem Baltischen das b fremd gewesen?). Eher also woh1 aus einem spätgotischen Wort mit ū aus ō; vgl. die Notiz zu ĩle̦ns.

Avots: ME IV, 277

tūbes

tūbes, = tūba 1: villainītes tūbītēs (Var.: tūbiņā) saveļas BW. 1300 var.

Avots: ME IV, 277

tupsa

tupsa Trik. "ce̦kulaina vista".

Avots: ME IV, 267

upe

upe (li. ùpė "der F1uss"), ein Demin. upele Vēr. I, 776, der Fluss, der Bach U.: strauja upe te̦k BW. 7860. šaura tā upīte (Var.: upiņa aus Sassm.), juo tā šaura, juo uolaina 7861, 1. kur upīte galu ņēme 8560 var. nuo de̦guna tūdaļ ar upīti iztecēja asinis A. XI, 105. upe viz Kra. Vīt. 1. - upes puķe, Laichkraut (potamogeton L.) RKr. II, 76. upes svilpis, Flussufer - Läufer (totanils). Wohl zu apr. wupyan "Wolke" (zur Bed. vgl. ir. snuadh "Fluss": kymr. nudd "Nebel" ) u. a., s. FBR. VIII, 53, Fortunatov Sāmav. 139, Loewenthai KZ. LV, 5, Berneker KZ. LVII, 249; anders Būga KSn. I, 296. Vgl. auch Scheftelowitz IF. XLVI, 2501 (zu aksl. vapa "Teich", wie vor ihm auch schon Fortunatov 1. c., und av. vafra- "Schnee"). Auf ein dem apr. ape "Fluss" entsprechendes Wort deutet noch "Berszapen becke" (heute: Bērz-pe) in Letgallen Livl. Güterurk. I, № 415 (v. J. 1464), s. anch Bielenstein, Grenzen 344.

Avots: ME IV, 300

uzsega

uzse̦ga, Decke, Überdecke LKVv., Grünw., ("apse̦ga") Stockm., eine Bettdecke Hofzumberge, Ruhental, Sessau, "uzplētnis" Meiran, "ce̦pure 2a" N. - Peb. (kviešu stati bez uzse̦gām Kaudz.), uzse̦gs St., U., eine Decke: atsegt sava tē̦va uzse̦gu V Mos. 22, 30. ietinusies plānā uzsedziņā Asp. Saulgr. 4. kas man duos bāreņam dārgas drēbes gabaliņu? lab[a] snātnīte, villainīte par bāriņa uzsedziņu BW. 4559.

Avots: ME IV, 376

uzsegt

uzsegt (li. užsègti "aufheften"), überdecken LKVv., aufdecken: uzsedza māmini... sagšu BW. 13282, 1. uzsegs manu villainīti kalpuonītes mugurā 13474. tā nevaid vilnainīte, uzse̦dzama, nuose̦dzama 15134. Refl. -tiês, sich (dat.) aufdecken: līgava uzse̦dzas... villaini RKr. XVI, 107.

Avots: ME IV, 376

uzstāt

uzstât (aksl. vъstati "surgere"),

1) beharrlich (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) eindringen auf
L., U., Spr., einem zu Leibe gehen, über den Hals kommen LKVv.: u. kam stingri, es viņam uzstāju, lai viņš runā Mērn. l. 158 (ähnlich 21; 311; LP. VI, 978; Janš. Mežv. ļ. I, 236). Ce̦ruone uzstāja Saulzībai mīļi A. XXI, 596. uzstāju uz... sievas vešanu... pruojām Janš. Mežv. ļ. I, 338. sulainis... zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. uzstāj... meičai: tā būšuot nuozagusi V, 462. "vai tu raudi pēc laupītāja, vai pēc manis?" brālis uzstāj IV, 51. "kauč vienu tasīti!" Jūlijs uzstāja Cālītis Dzīvība 48. nu tik uzstāj, vai jē̦rē̦nam galva pieaugšuot MWM. X, 248;

2) "?": paisums man neuzstās Br. 380. Refl. tiês,

1) = uzstât 1: viņš man uzstājās, lai atduodu tam parādu. es neuzstājuos Apskats v. J. 1903, S. 464. uzstāties uz sava Vīt.;

2) auftreten:
u. pašapzinīgi. Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu Mērn. l, 44. pret... skuoluotājiem un... biedriem pa˙visam citādi uzstāties A. v. J. 1904, S. 104. u. par radikālās partijas vaduoni Konv. 2 385. u. ar runu Vīt.

Avots: ME IV, 384

vaiņa

II vaiņa (?) Ringen, aude̦kla vaina (?) N.-Peb., vaiņa mala Blieden n. Etn. II, 177, (mit aî 2) Frauenb., MSil., Okte, Schrunden, vaĩņu mala Frauenb., der Saum, die äussere Längsseite des Gewebes: nuoplēš gabaliņu nuo vadmālas vaiņu malas (rupjās kants) JK. VI, 52. maza villainīte:. .. līdz gurniem vaiņu mala RKr. XVI, 207. vaiņa mala dürfte aus vaļņa (gen. s. von valnis) mala entstanden sein; vgl. cèikaũls Le. Gr. 110 und paĩķis.

Avots: ME IV, 440

vakars

vakars (li. vãkaras, slav. večerъ "Abend"),

1) der Abend:
Sprw, vakars gudrāks nekâ rīts Br. sak. v. 1320. rītā nevar zināt, kāds vakars būs 1015. kas tad algādzim par bē̦du, kad tik diena vakarā (wenn nur der Tag zu Ende ist) A. XI, 106. vakars me̦tas (U., A. v. J. 1896, S. 356), pienāk (U., LP. IV, 6), es wird Abend. ik vakarus (jeden Abend) viņš kāpa kalnā LP. VII, 351. svētīja ik˙katru ce̦turtdienas vakaru Etn. I, 74. šuovakar viņš brēca vēl diktāki nekâ citiem vakariem Dīcm. pas. v. I, 45. pa bezsaules vakaru iedama LP. VI, 226. meitenītes ilgi sēd vakarā BW. 6951. nāciet . . . ik vakaru vakaruos (jeden Abend)! 6952. nāciet .., vakariņu vakaruot! 6953. dzēru kruodziņā līdz vakaru vakariem 33618, 2. aiziet saule vakarā 18135. kamē̦r saule vakarā 9335, 8. teju man saule lēca, te panāca vakariņš Biel. 2105. ap vakara laiku LP. III, 93, um die Abendzeit, gegen Abend. pie vakara tikt II, 48. vakaru ņemt, am Abend zu arbeiten aufhören: pat˙laban gribējuši vakaru ņemt VI, 19. nezināt ne rīta, ne vakara II, 49. gar nichts wissen, sich nicht zurechtfinden können. sulainis ... izskatās, izduomājas - sveša puse - nezin ne rī˜ta, vakara V, 330. - (fig.) dzīves vakars Kundz. Vecais Stenders 76, mūža vakars MWM. VIII, 385, der Lebensabend. - labs vakars. guten Abend! labus vakarus atdevis (hat guten Abend gesagt) Janš. aiznes ... māmuliņai simtu labu vakariņu (Abendgrüsse) BW. 4384;

2) Plur. vakari, Westen Spr. u. a. Vgl. KZ. LII, 113 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 311.

Avots: ME IV, 448

vaļa

vaļa,

1): pa [cietuma] luodziņu iesitās skaļas klaigas nuo vaļas Austriņš Raksti V, 86. v. man šuovasar BW. 180. kad re̦dzē̦tu ..., tad neļautu tās vaļiņas 3036. nuosprāga vīramāte. nu man visas vaļas bija, visas klētes atslēdziņas 23177, 2. tev ceļš uz laimi ir ar vaļu (frei)
Blaum. Raksti V 5 (1939), 152. istabiņa ... ir ar vaļu. negadījās šuopavasar ņē̦māja II 5 (1939), 152. tis dzīvava pa savai vaļai Pas. XII, 265. vai tu esi pa vaļai (frei von Arbeit)? Saikava. viņa apmetās uz vaļas (= kâ vaļiniece) pie ... kaimiņa Vanagu ligzda 244. nuo cietuma stāvuokļa tās [dienas] šķita vēl ... saulainākas nekâ uz vaļas (auf freiem Fuss?) Austriņš Raksti V, 94;

2): maz jau mums tās vaļiņas Frauenb. tur jau divi tādi vaļas vīri (gemeint sind Bettler)
stāv, katru brīdi gatavi uz pātaru skaitīšanu Janš. Dzimtene V, 232. lai tas mira, kam bij v., man nebija patapiņas BW. 27359;

3): cilvē̦ka dē̦lam v. ir ... grē̦kus pamest Elger (Günther Altle. Sprachd. 1, 198). bites vaļu (Var.: v.) mani dē̦li uozuoliņi; ... manu vaļu (Var.: mana v.) tautu meita BW. 27090. kungam v. vīru rāt, ...; tās vaļiņas (Var.: tā valiņa) vien nebij - bāliņam māsu rāt 3606. v. man alu dzert, v. kanu sadauzīt; tās vaļeņas (Var.: vaļītes) vien nebija - pajimt pašu nesējeņu Tdz. 56691 var. bēdzin bēgu par ruobežu cita kunga valiņā BW. 18082 var. (ähnlich 6003);

5): laika da vaļai (r. довольно) Auleja, Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH II, 754

valkāt

val˜kât,

1): auch Dunika, Rutzau, (mit àl 2 ) Sonnaxt; valkādams (wiederholt ziehend)
nuo maisa Pas. VIII, 110 (aus Lettg.). jās nevar v. ve̦zumu X, 301 (aus Rositten). nespēja kājas v. XI, 395 (aus Sakstagals). ar šuo virvi valkāšu nuo e̦ze̦ra ve̦lnus 91 (aus Kapiņi). sācis pār mēli v. (danci) XII, 423 (aus Lubn.). visus 15 gadus sulainis valkāja viņu ratiņuos Jürgens 138. aiz mateņu valkādams Tdz. 37437 (aus Nautrēni);

3): kai tikai jie sāka tuo naudu v. Pas. XV, 61 (aus Domopol). vai es tevi viens valkāju? Tdz. 55911 (aus Stirniene); ‡

4) sich umhertreiben:
čigans valkāja pa pasauli Pas. XI, 112 (aus Andrupine). Refl. -tiês,

1): auch (mit àl 2 ) Kaltenbr., Liepna, Pas. IX, 508 (aus Lettg.), X, 146 (aus Lettg.), XI, 216 (aus Eglūna), XII, 439 (aus Kaunata); puišiem rāpu v. Tdz. 56091 (aus Lettg.). uz meitām v. 56370 (aus Zvirgzdine).

Avots: EH II, 752

vallene

vallene, der Rand, die Kante: es audīšu villainītes pe̦lē̦kām vallenēm (Var.: kantītēm) BW. 29064, 3. Zu valnis 4.

Avots: ME IV, 458

valna

valna, ‡

2) der Saum:
villainītes pe̦lē̦kām valniņām (Var.: maliņām) BW. 29064 (aus Alschw.).

Avots: EH II, 753

valnis

valnis,

1) valˆnis C., Dunika, Pankelhof, PS., Segewold, Stenden, Widdrisch, vàlnis Arrasch, Jürg., valˆnis Saikava, Sessw., vàlnis 2 Prl., Vīt., valnis L., U., Ascheraden, Lubn., Rutzau, valne A.-Schwanb., der Wall, die Schanze
U.; der Damm: vaļņus apmest Lāčpl. 112. vaļņiem ieslē̦gts cietuoksnis Konv. 71. kapsē̦tas valnī JR. VII, 53. pie pašas valnes kapsē̦ta Vēr. v. J. 1904, S. 272. akmiņu valnē Kleinb. St. 42. aizsargu valnis bija par ze̦mu lielajam ūdenim Fest. pa valni vilciens luokās R. Kam. 83. pār viļņu valnēm JR. VII, 65. - sìena val˜nis C., Widdrisch, (mit àl ) Arrasch, Jürg., (mit àl 2 ) KatrE., ein zusammengeharkter grosser Schwaden trockenen Heus Memelshof. rijā uzcirst valni Salisb., das plattgerollte Korn in der Riege mit der Harke auflockern;

2) naga valnis,

a) die Krone am Huf
Ar.; b) = ienadzis 3: ruokas sprē̦gāšuot un nagu valnīši atskabargāšuot K. Müller 100;

3) ratu valnis "?": grūti izrāpties nuo kuokasu pajūga, juo ratu valnis ir īss un stāvs A. XX, 780;

4) vàlnis Arrasch, Blumenhof, C., Jürg., Lindenberg, PS., Ramkau, Rentzen, Salisb., Wolmarshof, vàlnis 2 Erlaa, Golg., Kl., Ogershof, Sehren, Sessw., Vīt., valˆnis Saikava, valˆnis 2 Nauksch., Pankelhof, Segew.,Widdrisch, valnis St., U., AP., Autz, Fehteln, Kalzenau, Mesoten, Pernigel, Seltingshof, valns Bewershof, Holmhof, Selb., Stockm., val˜nītis N.-Salis, valnītis Etn. III, 177, Plur. vaļˆņi 2 Schibbenhof, valnīši U., A.-Schwanb., (mit alˆ 2 ) A.-Salis, valniņas Allend. n. U., der obere, anders gestrickte Rand an Strümpfen und Handschuhen:
cimdiem valnis izdevies par šauru Vīt. pe̦lē̦ki dūraini cimdi ar raibu valnīti Plutte 72;

5) der Rand, die Kante:
vaļˆņu 2 malas sauc abas garās malas palagam un villainei RKr. XVI, 207. lai tad šai ce̦purei ausis nuopūstuot ar visu valni Upīte Medn. laiki 69. lielskungs, ar sarkanuo ce̦pures valni 105;

6) valˆnis 2 Dond. n. RKr. XVII, 62, ein Schutzbrett vor dem Bienenstock;
valna Bielenstein Holzb. 205, 214, valns ebenda, ein Schiebebrett zum Verschluss des Bienenbaumes (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 199); valns Wid. "dzeinis": (dravenieki) dzē̦nu pina, valnu (Var.: valni) raksta BW. 30283. Bed. 6 dürfte auf der Bed. 1 beruhen. In der Bed. 4 und 5 nebst valiņu mala (unter valiņs II) wahrscheinlich zu li. valinỹs "Tuchecke, Rand des Tuches" (womit le. vàlnis nach Le. Gr. § 34 geradezu identisch sein kann) und zur Wurzel u̯el- "einschliessen, zusammendrängen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 295; vgl. Persson Beitr. 540 2). val˜nis 1 am ehesten (trotz li. vãlinas "Wall") kontaminiert aus entlehntem val˜lis . vàlnis (4 und 5): al˜ aus val˜lis, und n aus vàlnis. Anders (zu an. valr "rund" u. a.) Ehrlich Griech. Beton. 147.

Avots: ME IV, 458, 459

valte

II val˜te Ahs., Frauenb., Kalnazeem, die Gewalt: ar valti Frauenb., Kalnazeem, pa valtēm Kalnazeem, mit Gewalt, mit Macht. laupītājs atņēma ar valti ceļa vīram naudu Ahs. kungs grib par valti (mit Gewalt, unbedingt), lai es eimu pie viņa par sulaini ebenda. es ēdu ar visu valti (zwangsweise), bet nesmeķē ebenda. valtes darbi Frauenb., die Vergewaltigung, valtes saukt (kliegt) Frauenb., nach Hilfe rufen ("Gewalt!" rufen). Aus mnd. walt "Gewalt".

Avots: ME IV, 461

vedekla

ve̦de̦kla,

1) die zu Führende:
kād[a] es pate vedējīšā, tāda man vedekliņa: nij bij ze̦lta vedējai, nij sudraba ve̦de̦klai BW. 21536;

2) ve̦de̦kla Arrasch, Bauske, Drosth., Erlaa, Frauenb., Meiran, Nötk., N. - Salis, Pankelhof, Saikava, Schujen, Segewold, Selg., Siuxt, Zvirgzdine, vedekle L., St., U., Salisb., Wandsen, ve̦dakla Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, No 16, S. 169, A. - Laitzen, A. - Salis, Bers., Golg., Kaugershof, Kl., Oknist, Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Wolmarshof, ve̦dakla Ladenhof n. FBR. XI, 69 (mit a aus e̦?), ve̦dakle, die Schwiegertochter
(unbek. in Dond. und Stenden): tavi dē̦li un tavas vedekles Glück I Mos. 8, 16. ienaidā savest ve̦de̦klu ar savas mātices Matth. X, 35. ņemšu daiļu vedekliņu BW.14006. atvežuos ve̦dakliņu (Var.: vedekliņu) 21718 var. lai (dē̦lu māte) ņe̦m mani ve̦de̦klās (Var.: vedeklēs) 518. dē̦lu māte priecājās: segs ve̦dakle villainīti 25279 var. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kur tuo veda ve̦de̦klā (Var.: kam tā tika vedekliņa) 12314 var.;

3) die Frau des Bruders, die Schwägerin
St.: vedekliņa, brāļā sieva BW. 24645. es paliku brāļiem sluga, ve̦de̦klām malējiņa 9958. Nebst li. vedẽklis "ein heiratsfähiger Jüngling" zu vest.

Avots: ME IV, 519

vēdināt

vẽdinât (li. vėdìnti "lüften") Līn., (mit è 2 ) KL, Prl.,

1) intr., wehen:
auksti (salti 17063) vēji vēdināja BW. 7408;

2) tr., lüften, wedeln, fächeln
St., U., schwenken, schwingen: lai paliek galuotnīte vējiņam vēdināt BW. 13268 1 , 10 (ähnlich: 2764). apsītei lapas dre̦b maza vēja vēdināmas 14857 (ähnhch: 8835, 1). vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas vēdināja 6998. linu druvu visi vēji vēdināja 28424, 1. nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēdināju (Var.: vēcināju, vedzināju, vīcināju) 529, 1 var. nevar... ne ruociņas vēdināt (Var.: pacilāt) 6934. kāju viņš vairs nevēdināja pa gaisu A. XX, 772. taksis vēdina asti Purap. Kkt. 15. bē̦rzi vēdinuot ar zariem... smaršu izplata Rainis Gō"tes dzeja 28. ar... sluotiņām vēdinuot uz kapsē̦tas pusi Etn. II, 41. ruokā jāvēdinuot ... nē̦zduogs LP. VI, 229. vēsmiņa ... vēdināja matus Balss. vēdināt vē̦smu Kundziņš Vecais Stenders 114. mieru sirdī vēdināt Latvju tauta XI, 1, 52. sirdī pavasaru vēdināja MWM. X, 254;

3) lüften
(Kleider Frauenb., Stuben; unbek. in Golg., Schwanb., Sessw., Stenden): (ābelītei) zari nuolīkuši villainītes vēdinuot BW. 7121 var. vẽdināt ("= atdzisināt") istabu Wandsen. bē̦rnu istaba labi jāvēdina Tuberkulōze 17. dzīvuokli sildīt un vēdināt RKr. lai istabās būtu tīrs gaiss, viņas bieži jāvēdina SDP. VIII, 58. (fig.) balsi vēdināt BW. 270. Refl. -tiês, sich answettern Brasche Kâ Palejas Jānis, sich lüften St. - Subst. vẽdinâšana, das Lüften: siênās ievietuo vēdināšanas caurumus Konv. 2 362; vẽdinâtãjs, der Ventilator Lopkopība II, 137. Nebst ahd. wāzan "wehen" u. a. zur Wurzel von vējš, s. Bezzenberger BB. IV, 341 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 222.

Avots: ME IV, 549, 550

velēt

velêt (li. velẽti "velêt" Tiž. III, 336, Liet. pas. III, 317, Jauris Perev. gramm. 47 u. a.), -ẽju,

1) mit dem Waschbläuel schlagen
U., Frauenb., Golg., Wessen, Wolm. u. a.; waschen U.: senāk izmazgātus kre̦klus velēja ar kuoka vāli Frauenb. pie Ventiņas es velēju... villainītes BW. 354, 1. balši drēbes velējam 6886, piektdien drēbes nevelē 14106. sievieši velējuši... drēbes Etn. III, 25. velējamais beņķis, die Waschbank Frauenb. velējama vāle, der Waschbläuel Frauenb. u. a.;

2) (mit einem Knüppel
Frauenb.) schlagen Dond.: kalps sācis rijas siênas velēt, ka putējis vien LP. III, 108. ņem(i) labu gāžamuo un sāc(i) saknes velēt! VII, 489. tautu dē̦ls... velē savu kumeliņu BW. 145261 (ähnlich: 12730, 3 var.). tē̦va dē̦li velē savas līgaviņas 12731. Refl. -tiês, mit dem Waschbläuel schlagen Spr., waschen Spr., mit Waschen beschäftigt sein Golg., Wolm., U.: iznāce... meitas velēties un mazgāties BW. 13272. sievieši velējas straumē. kas tur balti velējās Daugaviņas maliņu ? Biel. 932. velējaties un izvelējat arī manas bikses! Etn. III, 91. ziedu dienā... nevelējas II, 181. ce̦turtdienā priekš un pēc krustdienas nedrīkst velēties RKr. VI, 39. - Subst. velêšana, das Schlagen (mit dem Waschbläuel), das Waschen; velẽjums, das einmalige, vollendete Schlagen (mit dem Waschbläuel), Waschen; das Resultat des Waschens: divreiz vilku linu kre̦klu ar tuo vienu velējumu BW. 5698; ve̦lê̦tãjs, wer (mit dem Waschbläuel) schlägt, wäscht. Zu velt, s. Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 529

vēlīgs

I vẽlîgs,

1) begehrlich, verlangend
Vīt.; "kurš vē̦las, meklē citu tuvumu" Dobl.; gefälhg, zuvorkommend Grünwald, MSil., Nötk., Sessw.; gönnend, gütig, willig Jürg., Lennew.; mit Herablassung wohlwollend Nikrazen; freundlich, gut Dobl., Erlaa, Golg., Lindenberg, Weissenstein, Wenden, Wolmarshof; munter, fröhlich U.; übermütig Manz. Lettus, L., U.; lüstern, geil, frech, mutig, ungezähmt St., gefallsüchtig (von Mädchen) U.; üppig U.: vēlīgs jau vari būt, bet neesi tik par daudz izvēlīgs Vīt. vēlīgs bē̦rns, ein Kind, dem die Nähe der Eltern etwünscht ist Dobl. vēlīga meita (atraitne), ein Mädchen (eine Witwe), das die Nähe der Männer sucht ebenda. viņš uz meitām bij ļuoti vēlīgs Apsk. v. J. 1903, S. 66. izlutināts bē̦rns tuop vēlīgs Glück Sirach 30, 8. kas vēlīga ir, tā dara ir tē̦vam, ir vīram kaunu 22, 5. kad tās Kristum pretī vēlīgas tapušas Bibelausgabe v. J. 1739, Timoth. 5, 11. vēlīg[u] meitiņ[u] i[r] redzēju ar vēlīgu villainīti BW. 20682. lustīgi, vēlīgi man[i] bāleliņi, ne tādi skumīgi . . . 20910. vēlīgs puisis 9471, 1 var. Lustīgam, vēlīgam, tam ar mani nuodzīvuot 10220. vēlīga Grietiņa kūmās iet; vai būs vēlīga pādē̦nu auklēt? BW. piel.2 1641 1 . vēlīgi puišeļi vedībās jāti BW. 25714. vēlīga meita N.-Peb., ein den Burschen zu viel erlaubendes Mädchen. kungs šuodien tāds vēlīgs (gütig, wilhg) Jürg. runā ar vēlīguo balsi Neik. 27. sieviete vēlīgi smejas Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 13. līgavas vēlīgajuos smaiduos Jansona domas 2l. vēlīgu vaigu rādīdama LA. viņai vēlīgi me̦tas ap dūšu Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 465. saldi vēlīgs izskats Vēr. II, 1398. tev sludina vēlīguo vēsti MWM. VI, 767. cik daba vēlīga Mācītāja meita 29;

2) erwünscht
(?) Kronw. n. U. Subst. vẽlîgums, die Begehrhchkeit; die Gefälligkeit, Willigkeit, Gütigkeit, Freundlichkeit; die Fröhhchkeit, Munterkeit, Übermütigkeit; die Gefallsucht: pestītājam būs . . . mūsu vēlīgumu maksāt Manz. Post. III, 50. nuo lielu vēlīgumu un pārgalvību nezinādami kuo darīt 105. lustīt manu, vēlīgumu! BW. 85, 2. es tuo savu vēlīgumu . . . neatstāju 17852. vai tas tautu dusmu pūķis nuoņems manu vēlīgumu? BWp. 1011. acis smējās vēlīgumā Apsk. v. J. 1903, S. 487. In den Bedd. "übermütig, üppig, munter, fröhlich, gefallsüchtig" aus mnd. welich "mutwillig, munter"; sonst zu vẽlêt I. Welche Bed. jedesmal in den Zitaten vorliegt, kann nicht immer sicher entschieden werden.

Avots: ME IV, 558

vēsināt

vēsinât (li. vėsinti "kühlen, lüften"), wedeln, fächeln, hin- und herschwingen; lüften; kühlen L., U.: bērziņam lapas auga, būs vējam vēsināt (Var.: vēdināt) BW. 8348 var. pati dre̦b apšu lapa, ne vējiņa vēsināma (Var.: vēdināma) 22696, 2. bij tādam vējiņam vītuoliņu vēsināt (Var.: vēcināt) 24371 var. villainītes vēsināt 9347. (vainadziņu) ruokā vien vēsināju 13329. Jānīt[i]s ... svārkus vējiņā vēsināja 32946. sprigulīti vēsināt 28750. vēsinādams grāmatas LP. VI, 917. apliek nātras, juo . . . tas vēsinuot Etn. II, 163. kuo velti muti vēsināt Kleinb. St. 9. Reft. -tiês, sich lüften, kühlen: sieva ar vēdekli vēsinājās U. b. 95, 115.

Avots: ME IV, 569, 570

vidukle

vidukle, die mittlere Tochter: viduklei (Var.: vidējai, uotrai [sc.: meitai]) sīki raibas (villainītes) BW. 7411, 3 var.

Avots: ME IV, 580

vienkārtis

viênkā`rtis Oknist, vienkārts Nerft, viênkārtnis Lis. n. RKr. XVII, 93, AP., Lös., Ramkau, Ronneb., ein einfaches, mit 2 Weberhefteln gewebtes Gewebe: audināja... vienkārtņus Kaudz. Vecpiebalga 57. vienkārtnī aust Bers., Lis., Lös., Lub., Trik., mit 2 Weberhefteln weben, es drēbei acis uzmetis jau zināju, vai tā ratelaina... vai vienkārtī Jauns. Baltā gr. I, 130.

Avots: ME IV, 659

vienstīpes

vĩênstīpes (gen˙s.) villaine "?": jaunaviņa man uzsedza vienstīpītes (Var.: vienu kārtu) villainīti BW. 25315, 1.

Avots: ME IV, 666

vīkšķīt

I vîkšķît 2 Frauenb., einwickeln, einhüllen: bē̦rnu vīkšķīt drēbēs, villainē Frauenb. kājas vīkšķīt zirgu deķī ebenda. Refl. -tiês, trödeln, sich langsam vorbereiten, ankleiden Frauenb.

Avots: ME IV, 638

villine

villine,

1) s. vilnaine;

2) eine Mütze aus Schafsfell
(mit il ) Trik., Zögenhof;

3) villene Bauske, Behnen, Frauenb., Kand., Pankelhof, Selg., Stenden, Wandsen, villenīte Wahnen, muku villene, vil˜line Dunika, Plur. ville̦ns Popen, ein Pilz;
villene Dond., Plur. villenes U., villaines U., lactarius vellereus; lactarius torminosus Pampeln, Prawingen, Schlampen. Aus *vilnene.

Avots: ME IV, 592

vilnaine

vilnaîns,

2): bē̦rns villains izaugtu Lttic. 2782.

Avots: EH II, 784

vilnaine

vilnaine Spr., Erlaa, (mit ìl 2 ) Bers., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Meiran, Sessw., villaine A.-Ottenhof, C., Trik., (mit ìl 2 ) Schwanb., Selsau, villaine U., vilnāne Sessw. n. Bezzenberger Le. Di.-St. 179, Kaltenbrunn, Memelshof, Warkh., (mit ìl 2 ) Erlaa n. FBR. XI, 9, vil˜lāne Behnen, Blieden, Dunika, Frauenb., Jürg., Pankelhof, PS., Ramkau, (mit ìl 2 ) Meselau, villāne Bielenstein Holzb. 413, vilnane Zvirgzdine, villane U., vilnatne, villatne Lös. n. Kav., villene Dond., Stenden, Wandsen, (mit ìl 2 ) A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, gen. plur. villanu BWp. 935, 2, villaniešu BW. 18154, 8 var., Demin. villainiņa, vilnaniņa BW. 7416, 1, villaniņa 9045, villeniņa, gen. s. villainīša BW. 33606, 4, die wollene Weiberdecke U., ein wollenes Umlegetuch (unbek. in Adiamünde, Oknist, Salis, Wolmarshof, Zugenhof): baltas villainītes (Var.: vilnainītes, vilnanītes, villanītes, vilnatnītes) BW. 1966, 1. balta villenīte 7424 var. baltajā villainē (Var.: villatnē) 40651. kas grib baltu villainīšu, lai dze̦n aitas pieguļā 32455. mēļu vilnānīte 3550 var. pe̦lē̦ku villainīti (Var.: vilnainīti, vilnanīti u. a.) 12764. ieluokainu vilnainīti (Var.: vilnatnīti u. a.) 4477. bez ieluoka villainīti (Var.: villenīti u. a.) 6780. guļamas villanītes 7761. man nav lietus villainiņa 14177. marguo mana villaniņa 7435. kam nesedzi villenīti (Var.: villainīti, vilnainītes u. a.)? 29243 var. nuosedzu nuo muguras villeniņu 25549, 1. apsedzu ar raibām vilnatnēm 15705, 18, liec... vilnanītes pūriņā! 33521. ar vilnānes ieluokiem 29082, 3. villaines ar izšūtiem rakstiem Plutte 68. Sprw.: kâ villaine tiek, tâ se̦dzas Br. sak. v. 1405 od. tâ jāse, dzas, kâ vilnaine sniedz JK. II, 511 od. kâ villane, tâ būs segties U., man muss sich nach seiner Decke Strecken. Vgl. über das ll FBR. XI, 197.

Avots: ME IV, 593

vilnains

vilnaîns, villaîns U., vilnâns 2 Sussei n. FBR. VII, 130, vil˜lāns Orellen n. FBR. XI, 38, PS., Ramkau, villans St., U., vil˜lātns PS., villatns U.,

1) vilnains Spr., vìlnāns 2 Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 10, Kalzenau, Kl., Saikava, vil˜lāns Frauenb., (mit ìl 2 ) Meselau, vìlnans 2 Zvirgzdine, vìllans 2 Golg., Schwanb., ville̦ns, vil˜lâtns Trik., Wolm., wollen, aus Wolle:
vilnaina dzija Etn. I, 94. vilnānas drēbes Kalzenau, Saikava. villātni lakati Trik., Wolm. vilnāni cimdi Kl. lāpīšu biksas ar villāniem ielāpiem Frauenb. sagša bija... ville̦nas drēbes Etn. IV, 108. veltis nee̦suot villatnas, bet nātnas 174. vilnana drēbe ilgāk stāv nekâ nātana Zvirgzdine;

2) vilnains 2 Kalzenau, Saikava, vil˜lains Frauenb., (mit ìl 2 ) Golg., vìlnāns 2 Oknist, wollig:
mīksta un vilnaina āda Saikava. villaiņas nuokas (Hände, an die die Wolle neuer, feucht gewordener Handschuhe angeklebt ist) Frauenb. villaiņas aitas BW. 1318 var. aitiņa vilnainam (Var.: villainām, vilnājām, vilnuotām) kājiņām 7905 var. (gailītis) villainām kājiņām 33552 var. vilnānas lapas Oknist.

Avots: ME IV, 594

viļņot

viļˆņuôt C., Schwanb., viļnuôt Wolm., viļņuôt U., auch refl. -tiês Frauenb., wogen, Wellen werfen U.: e̦ze̦rs, rudzu lauks, zâle, dūmi, ļaužu masas viļņuo. tādi rudzi šuogad, ka viļņuot viļņuo (von gut gediehenem Roggen gesagt) Frauenb. kartupeļu tīrumi viļņuot viļņuojas Kaudz. Izjurieši 5. skrullainie mati kuplās pāsmās karādamies viļņuoja lejup Janš. Līgava I, 400.

Avots: ME IV, 598

vista

vista (li. vištà "Huhn"),

1) das Huhn, die Henne:
Sprw. akla vista arī graudu atruon Br. sak. v. 1462. iet kâ vista bez galvas JK. II, G77. dauzās kâ akla vista RKr. Vl, 1014. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas Br. sak. v. 505. vista kladzina (nach dem Eierlegen), klukst (vor dem Legen), dēderē, ķē̦rc (wenn Gefahr naht) Etn. Il, 51, ce̦kulaina balta vista BW. 18279. klukstuošu vistu 19193. perīgu vistu 19193, 3. (fig.) tava vista grib perēt, deine Tochter will freien U. - ce̦ru vistiņa, ein Vogel Konv. 2 2319; kalnu od. sniegu vista, tetraogallus hymalaiensis Konv. 1 797; stiebru (Wid., Konv..= 2054) od. ūdens (Konv. 2 2054) vista, das Blässhuhn, Rohrhuhn, Wasserhuhn;

2) in genitivischen Verbindungen: vistu kāja Nurmhusen, der Orionsgürtel:
vistu kāja sastāv nuo trim taisnā līnijā guluošām zvaigznēm Nurmhusen n. Rkr. XVII, 64; vistu knābis Frauenb., ein kleines Geschwür am od. im Auge (Gerstenkorn?): man acī iemeties vistu knābis Frauenb.; vislas pē̦das Trik., Runzeln: tam jau vistas pē̦das pierē Trik.; vistu puķe Trik. n. Rkr. III, 69, anemone nemorosa L.; vistu vārds Rkr. XVII, 64, der Orionsgürtel (vgl. d. Henne 7 im Grimmschen Wrtb.);

3) dūmu vista, dūņu v., Schimpfwort: dē̦lu māte, dūmu (dūņu 24757) vista BW. 24756;

4) vakara vista, ein Ehrenamt während der Hochzeit:
izmeklē divus līdzgājējus nuo brūtes puses, vienu vīrieti un vienu sievieti, tuos sauc "vakaraiņus" jeb "vakara vistas" BW. III, 1, S. 21;

5) vistiņas, blinde Kuh (ein Spiel):
vistiņās iet Etn. III 188, vistiņas ķert L., U., Etn. Il, 70, blinde Kuh spielen: jums acis aizsējis kâ vistiņās Hamlet 70. bē̦rni... gājuši vistiņās jeb slēpiņuos Janš. Līgava I, 246; vistiņu ruotaļa, ein Weihnachtsspiel Frauenb. Etwa als "Hausgetlügel" oder "ins Haus Gekommenes" zu ai. viš̍- "Haus", viš̍ati "tritt ein" u. a. (unter le. viesis)?? Vgl. auch Būga KSn. 1, 301.

Avots: ME IV, 626

vizbuļots

vizbuļuôts "?": vizbuļuota villainīte B. Vēstn.

Avots: ME IV, 630

vizuļains

vizuļaîns, lains">vizulains,

1) mit Flittem besetzt; flimmernd:
vizuļaina tautu meita BW. 18417, vizulaiņu māršu ve̦d 18538. vizulaiņie rasas vainadziņi Stari II, 489. vizuļainas mēness... dzijas stīguo Druva I, 335;

2) "plankumains": vizuļainas uolas Bauske.

Avots: ME IV, 632

vizulis

I vizulis V., gew. der Plur. vizuli L., vizuļi, auch gen. pl. vizulu BW. 23126, 4, Demin. vizulīte, gen. s. vizuliņa BW. 33889, Flitter, Goldlahn U., Dunika, Salis, Stenden, Wandsen, Widdr. u. a.; vizulis, der Glanz, Schimmer: vizuļu vainadziņš BW. 5954. bez vizuļa villainītes 7674. villainīte vizulītes nepanesa 5682, 1. nevar galvas pagruozīt aiz lieliem vizuļiem 5696. māsiņas dancuoja, vizuļi bira BW. 24153. pa kuoku zariem birst uz leju mēnesnīcas vizuļi Saul. Vēr. 1, 1166. e̦ze̦ra līmenis sniedza savus vizuļus līdz sē̦tai MWM. VI, 785. saules staru vizuļi Seifert Chrest. 111, 320. kâ tīrs saules vizulis šai tumšajā kaktā ir Miniņa Doku A. ābele sniega vizuļiem piebārkstīta A. Brigader Vizb. 70. lazda vara pakariem, ieva ze̦lta vizuļiem BW. 2776. sapņu vizuļi Stari III, 97. raibi savē̦rti vārdu vizuļi Rainis Tie, kas neaizmirst 7. Zu vizêt I.

Avots: ME IV, 632

vizuļots

vizuļuôts, mit Flittern besetzt; flimmernd, glänzend: vizuļuotu vaiņadziņu BW. 5777. vizuļuota villainīte 30092. vizuļuots mans pūriņš 16710, 5. vizuļuota mātes meita 18579, 4 var, vizuļuotu sievas krē̦slu 17889, 26. vizuļuotus iemautiņus 14046. rausuos augšup vizuļuotajā gaismā Druva I, 677.

Avots: ME IV, 632

zābacainis

zàbacainis 2 Vīt., = zàbakainis (hauptsächl. von kleinen Kindern gesagt, die anfangen Stiefel zu tragen Vīt.): nāc šurp, zābacaini! Vīt. sēdi, krellainīti, zābacaiņa gaidīdama! BW. 15281.

Avots: ME IV, 693

zālājs

zâlãjs AP., = laine">zâlaine, ein Grasplatz Salis n. U.: zālājā dzird sìena āzi čirkstam MWM. VI, 602. pļaujuot veicina zālājā kuplumu Konv. 2 2322.

Avots: ME IV, 696

zālenis

I zâlenis, = laine">zâlaine, ein Ort, wo üppiges Gras wächst L., St., Golg., Kalnemois, Nötk., N.-Peb., Sessau, Stenden, Stom.

Avots: ME IV, 698

zāliens

zâliens, = laine">zâlaine, ein Grasplatz Wid.: nuo kura zāliena... sē̦ku pļaus? Jēkabsonu K. pa līdze̦ni cirptiem zālieniem pastaigājās Domas III, 1156.

Avots: ME IV, 698

zālnieks

zâlnieks,

1) = laine">zâlaine C., Erlaa, Jummardehn, KatrE., Trik., ein Grasplatz am Hause, im Garten AP., eine in der Nähe des Hauses gelegene Wiese, die mehreremal gemäht wird Wolm.: aizgājis uz zālnieku, piepļāvis.., nastu sē̦ka Pas. III, 156 (aus Serbigal). tik daudz zālnieku, tik daudz dārzu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 106;

2) eine Art Laken, darin man Gras trägt
Lubn.;

3) wer Gras pflückt, rauft
AP., Zaravič. Vgl. li. žoliniñkas "Kräutersammler".

Avots: ME IV, 698, 699

žaudēt

žaûdêt AP., Arrasch, Jürg., (mit aû 2 ) Amboten, Dunika, Frauenb., Iw., Karls., N. - Salis, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, -ẽju, tr., trocknen Manz. Lettus, abtrocknen L., St., trocknen machen, dörren (Fische Getreide Amboten; Getreide, Heu Dunika; Heu Frauenb.; Wäsche U.; Wäsche, Korn in der Darre, Fleisch Wandsen; unbek. in Bauske, Bers., C., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Lubn., Mahluo, Meiran, Memelshof, Oknist, Prl., Ruj., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Zvirgzdine); räuchern (Fische, Schinken) Dond.: dzīparus žaudēt Biel. 1122. zari nuolīkuši villainītes žaudējuot (Var.: žāvējuot, žavējuot, kaltējuot) BW. 7121 var. Refl. -tiês, sich trocknen; trocknen (intr.): kas salijis, žaudējas. veļa žaudējas uz žuoga Wandsen. ābelē žaudēties Biel. 1157. - Subst. žaûdêšana, das Trocknen; žaudêšanâs, das Sichtrocknen, das Trocknen (intr.); žaûdê̦tãjs, wer trocknet: ne māmiņ[a] žaudē̦tāj[a] BW. 18154, 4 var. līdz kuo izārdām sìenu, te žaudē̦tājs (der Regen) klāt, un salīst atkal Frauenb. Zu žaût I.

Avots: ME IV, 790

žavēt

žavêt U., Annenieki, AP., Frauenb., Kaugurciems, Kl., Kumbern, Neuenb., Remten, Samiten, Siuxt, -ẽju, = žâvêt: zari nuolīkuši villainītes žavējuot (Var.: žāvējuot) BW. 7121 var. nežavē̦ta cūkgaļa Apsk. v. J. 1903, S. 193. Refl. -tiês, = žâvêtiês: viņš sildījies un žavējies LP. VI, 727 (aus Sauken).

Avots: ME IV, 794

zavoliņš

zavuoliņš (mit ostle. uo aus ā? ), eine Rasenbank Nerft; eine (gewöhnlich mit Gras bewachsene) Erdaufschüttung um das Fundament des Wohnhauses Kaltenbrunn: istabas galā bij nuo smilktīm sabē̦rts, ar ve̦cu baļķi nuoruobežots zavuoliņš. uz zavuoliņa saulainuos svētdienas rītos guozējās viens, uotrs Jauns. Baltā grām. I, 15. Aus dem Slavischen (vgl. r. завалы "земляна, покрытая дерном", завáлок "род скамьи, придѣланной к стѣнѣ избяной печи").

Avots: ME IV, 693

zemē

zemē (li. žẽmėje ), loc. s.,

1) an den, auf den Boden
U., nieder U., herunter, hinunter: tu šņuorīti zemē meti (šnuoriņu zemē laidi piel. 2 7018,

1) BW. 7018, 1. nepaklāja zemē villaini BW. III, 1, S. 18. puika... nebija zemē me̦tams (war nicht zu verachten)
LP. Vl, 388. kuo tīri zemē nuolikt (=nuopaļāt) Ar. ve̦lns sāk... dē̦lu ņemt zemē (überwinden) LP. VI, 478;

2) am Boden
U.: zemē gulēt, krank sein U. sēd zemē Ulanowska Łotysze 9. (fig.) palikt zemē Aahof, Kalnemois, zurückbleiben;

3) Ersatz von nùo- bei imperfektiven Verben (s. Le. Gr. § 746): kāp zemē! steig herunter!
met zemē! wirf hinunter! ej, saulīte, drīz zemē! BW. 4399 var. saule riet zemē Ulanowska Łotysze 9. drēbes zemē mest U., zemē ģērbties U., sich auskleiden: meitas ģērbās atkal zemē Janš. B. 204. Alvīna āva zemē zābakus MWM. XI, 265. zemē jūgt, ausspannen U. tu, tētiņ, zemē mirsi BW. 27822 var. (ähnlich: 19937; Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni); V, 252 [aus Sakstagals]; Ulanowska Łotysze 9). lai sprāgstuot zemē LP. VII, 586. viņš šaus viņu zemē VI, 734. kaut... kâ suni mani zemē šautu Zalktis I, 77. kad būtu jēriņš, tad kautu zemē BW. 2130. es tuo (= uozuolu) likšu zemē cirst 7675. zemē gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. griežas nuo lielceļa zemē LP. VII, 109.

Avots: ME IV, 710

ziepene

ziepene RKr. II, 77., Plur. ziepenes U., Mag. III, 1, 132; IV, 2, 83, Memelshof, (mit iẽ ) C., Jürg., (mit ìe 2 ) Bers., Heidenfeld, Selsau, Seifenkraut (saponaria officinalis L.); Pechnelke (lychnis viscaria L.) RKr. II, 73; polygala amara L. RKr. III, 72; parastā ziepene, polygala vulgaris L.; ce̦kulainā z., polygala comosa Schk. Druva III, 733; Demin. ziẽpenīte AP., eine Blume: vienas ziepenītes ir zilas, uotrās ir baltas. -

Avots: ME IV, 744

zīlaviņa

zīlaviņa "?": man snātnītes, zīlaviņas, villainītes kamuoluos BW. 14902.

Avots: ME IV, 732

zilgmājs

‡ zilgmājs,* = zilgme: līdz pat e̦glaines zilgmājam Burtnieks 1935, S. 281.

Avots: EH II, 807

zīļots

zīļuôts, mit Glasperlen, Flitter geschmückt: zīļuotiem vaiņagiem BW. 28185 (ähnlich: 5702, 2 var; 24740). zīļuotu sudraba saktu 33605, 7. bij zīļuota, bij pērļuota 5662. sēdi, zīļuotā (ja) (Var.: zīļuotā, krellainīte)! 12302 var. (ähnlich 17030). man zīļuota līgaviņa RKr. XVI, 84. zīļuotā pūriņā BW. 9374. pret sauli pacēlu zīļuotus krē̦slus 16076. (fig.) ai, manas zīļuotas, liegajas dienas! 24740.

Avots: ME IV, 734

žilvīties

žilvîtiês "?": nuo dūmiem žilvīdamās, viņa žigli pārvilka sev... pār galvu... villaini Janš. Mežv. ļ. II, 255.

Avots: ME IV, 810

zirnis

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. 2 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. 1 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis 2 in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. 2 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi 2 Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729

zlūģis

zlũģis Nigr. "= sļūģis": villaine... bija slapja kâ zlūģis Janš. Līgava I, 17.

Avots: ME IV, 747

zvarkšķēt

zvarkšķêt,

1): zvarkšķē̦dama upe te̦k grīslainā siliņā Tdz. 56716 (aus Lennew.).

Avots: EH II, 814