Paplašinātā meklēšana

‡ àizstil˜buôt Bauske, Lemsal, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 52

‡ àizstilpt (?) "eilig hin-, weglaufen, -fliehen" Kalz., Stockm.

Avots: EH I, 52

aûgšstilbs, Oberschenkel, ruokas a., Oberarm Vēr. I, 652.

Avots: ME I, 219

gaŗstil˜baîns, langschenkelig, langbeinig: gaŗstilbaini vīri JR. IV, 18.

Avots: ME I, 607

gaŗstil˜bis, der Langschenkelige, Langbeinige; - gaŗstil˜bu zābaki, Stiefel mit langen Stiefelschäften.

Avots: ME I, 607

iestildzis "begierig, versessen auf etwas erpicht" Kronw.

Avots: ME II, 73

ìestilêt [mit ll ?]"?": katrs zvejas saimnieks duod savu (tīkla) gabalu - 9 1/2 asu gaŗu - iestilē̦tu Etn. II, 106.

Avots: ME II, 73

iestilpt, = ietilpt: kūtī ragi neiestilpa BW. 32416. [Das - s - ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.]

Avots: ME II, 73

izstil˜pêt, ‡

2) ausrecken, -dehnen
Ekau, Grünw.: i. ādu (Leder).

Avots: EH I, 483

izstil˜pêt, izstil˜pinât, tr., abquälen: vai, kâ tādā ceļā zirgus izstilpina! Wain.

Avots: ME I, 806

‡ izstìlt ² , -stiļu (Līvāni) od. -stìlstu ² (Pilda), -stilu, = iztilt, aushalten: nevaru tur ilgāk i. Jāsmuiža, Warkh. nevar savā ādā i. Bērzpils. viņš karstumu labi izstilst Ludsen.

Avots: EH I, 483

‡ nùostil˜pât,

1) (etwas Schweres) hin- od. hinabtragen
Frauenb.: vai tu varēsi viens pats n. maisu zemē?

2) fest zuschnüren
Burtn., Hasenp.: n. nastu, siena ve̦zumu;

3) (mit Mühe) etwas abstülpen, abziehen:
n. zābakus Schnehpeln.

Avots: EH II, 91

‡ nùostilpêt,

1) (mit Mühe) abziehen, abstreifen:
n. zābaku Mesoten;

2) abprügeln:
nuostilpēšu tevi ar smalkiem žagariem Baldohn.

Avots: EH II, 91

‡ nùostilpt, = nùostãvêt 1: tu nevari n. Daugmale, Mar., Oger. tas vairs nevar istabā n. Ekau, Grünw. tas jau ne savā ādā nevar n. ebenda.

Avots: EH II, 91

nùostil˜t: auch (mit ìl ² ) Mar., Stom.

Avots: EH II, 91

nùostil˜t [Nitau], intr., ruhig werden, sich beruhigen, Ruhe finden: tik tam stilt, tik tam rimt, cik nuostila straujupīte BW. 8966. saimnieks nevarēja nuostilt, neaizgājis uz mežu Schwanb.

Avots: ME II, 859

‡ pastil˜gt NB., ein Gelüste empfinden: e̦smu pastildzis (ich will essen). meita pastilgusi (will heiraten).

Avots: EH XIII, 177

pìestilpât Bauske, pìestilpêt Wid., vollstopfen: es izcepu baltu maizi,... piestilpāju kalpam kuli BW. 31061.

Avots: ME III, 297

plikstil˜bis "jem. mit nackten Beinen" Dond.

Avots: ME III, 345

pusstil˜bs: "Bein" ME. III, 434 durch "Schienbein" zu ersetzen.

Avots: EH II, 334

pusstil˜bs, pus˙stil˜ba, das halbe Bein, die Hälfte des Beines: viņa tūlīt līdz pus˙stilbiem iestiga sniegā Saul. I, 12. pusstilbs kails, pusstilbs apse̦gts Neuenb.

Avots: ME III, 434

sastilt, intr., still, ruhig werden: tik sastilt, tik sarimt man[a] auguma pē̦lājam, cik sastila straujupīte, dienu. nakti te̦cē̦âama BW. 8966.

Avots: ME III, 747

stila "ein Eiszapfen". Wenn nicht aus estn. tila dass., zu gr. # "Tropfen", lat. stīria "Eiszapfen", li. styrėti "starr oder steif sein", ostfries. stīr "steif, starr" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 610 f.).

Avots: ME IV, 1068

stil˜ba: liêli, ceļi, luocīklas, stilbas Janš. Līgava I, 326.

Avots: EH II, 579

stilba, s. stil˜bs.

Avots: ME IV, 1068

stil˜bainis,

1): tevi jau tāds liels stilbains sauc par papu Latv. liter. piel. 1907, S. 199.

Avots: EH II, 579

stilbaĩnis C.,

1) ein langbeiniger Mensch
U.;

2) der (hohe) Wasserstiefel:
viņš apmauca stilbaiņus Stari II, 591.

Avots: ME IV, 1068

stilbaîns: auch (stil˜bans) Salis, (stil˜be̦ns) Seyershof.

Avots: EH II, 579

stilbains, mit einem Schaft versehen: stilbainajiem zābakiem MWM. X, 334.

Avots: ME IV, 1068

stilbakāja, Schimpfwort: ai, nāburga stilbakāja, kuo ar mani tinājies? BW. 9322.

Avots: ME IV, 1068

stilbe "?": ceļa drēbes mugurā: lūku stilbes, kriju bikses BW. 30562, 6 var.

Avots: ME IV, 1068

stilbenes, stilbenices Purap., Hosen: kājās gaišām strīpām stilbenes MWM. v. J. 1899, S. 427.

Avots: ME IV, 1068

stilbeniẽks,

3): meitas ... citus arājus ... nuolamā par ... stilbeniekiem ("?"), vēršu dzinējiem vai citādi Janš. Līgava I, 268.

Avots: EH II, 579

stilbeniẽks,

1) "?": siksnes ple̦ci, lūku krūtis, kaņe̦pāju stilbenieki BW. 31380;

2) Plur. stilbenieki, die Beinrüstung
Bergm. n. U.;

3) einer, der Stiefel trägt
Mag. IV, 2, 148, (im Scherz) U.;

4) auch stìlbinieks ² Warkl., Lubn., = stilbainis 2 Schwanb., Festen, Sessw. (mit ìl ² ), C. (mit il˜).

Avots: ME IV, 1068

stilbiķis,

1) ein Langbeiniger
(mit il˜) C., Siuxt, (mit il ² ) Golg., Sessw., (mit ilˆ; von Kindern) Saikava;

2) ein guter Fussgänger
(mit ilˆ) Festen.

Avots: ME IV, 1068

stilbiksis, wer eng anschliessende, kurze Hosen hat Spiess n. U. Aus stilbs. bikses.

Avots: ME IV, 1068

‡ stilbiņa "kuņiņa" BielU.

Avots: EH II, 579

stilbis (unter stil˜bs),

1) der Ellbogen
Getzel Psalm 44, 4;

2) bikšu s. Lttic. 2644, das Hosenbein.

Avots: EH II, 579

stilbuôt Jürg., Arrasch, C., (mit ilˆ) Lubn., Festen, Sessw., Saikava, Gr. - Buschhof, gehen, stiefeln U.: iesim mājā, stilbuosim ātri! LP. III, 97.

Avots: ME IV, 1068

stil˜bs: auch (mit ilˆ ) Erlaa, Heidenfeld; iesim plikiem stilbiem BW. 2254; "kāju liêlu un ruoku gaŗais kauls; ein (besonders harter)" Pflanzenstengel (mit il˜ ) Siuxt.

Avots: EH II, 579

stilbs (r. столбъ "Säule"), Serbig., AP., Lin., stìlbs ² Nerft, stilbs Lös., stilbs U., stil˜ba Iw., stilba U., L., der Vorderarm U., (mit -il˜-) Salisb.; das Bein vom Knie bis zur Fusssohle, das Wadenbein (stil˜bs) Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Ermes, Ruj., Salisb., Salis, Bauske, Siuxt, Selg., Dunika, (stilˆbs) KL, Lis., Selsau, Gr. - Buschh., (stil˜ba) Wandsen, (stìlba ² ) Schwanb., Selsau, (stil˜bis) C., (stìlbis ² ) Golg.; (beim Vieh) das Bein vom Mittelgelenk bis zur Klaue U.; der Röhrknochen U.; (stil˜ba ² ) der Armknochen BL; der Stiefelschaft U., (stil˜bs) Salisb.: zaļuoksnīgi slaidās stilbas Janš. Bandavā I, 54. ielaidīšu suni stilbuos! Salisb.; stìlbs ² Warkl., stil˜bs Lubn., Saikava, stìlbis ² Golg., der obere, das Bein umgebende Teil von Socken. Zu li. stalbúotis "apsistoti", an. stolpi "Säule", and. stelpon, mnd. stalpen "stagnare", norw. stolpa "mit steifen und langen Schritten, mühsam gehen" u. a., s. Būga KSn. l, 285 f., Persson Beitr. 427, Walde Vrgl. Wrtb. II, 646, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21.

Avots: ME IV, 1068

stilbuks,

1): stil˜buki "plikas cilvē̦ka kājas" Frauenb.;

2): tu esi vare̦ns s. (mit il˜; "?") Orellen; ‡

3) der Stengel (?):
nuo ... dadža stilbukiem ... mazi zābaciņi Tdz. 55463.

Avots: EH II, 579

stilbuks,

1) der Unterarm:
pliki stilbuki;

2) ein Langbeiniger
Wid., (mit ilˆ ² ) Sessau, (mit il˜) Arrasch.

Avots: ME IV, 1068

‡ stìldît ² Adsel, zum Stehen bringen, anhalten: zirgu ne˙kâ nevar s. Zu stilt.

Avots: EH II, 579

‡ *stildzinât, zu erschliessen aus ‡ ìestildzinât.

Avots: EH II, 579

stilêt, -ēju "ruhig (mierā) stehen" Kl. - Roop.

Avots: ME IV, 1068

stilgt: s. virsū Grob. "uzmākties": viņa stil˜gst vīram virsū, lai tas teic. Vgl. uzstil˜gt(iês).

Avots: EH II, 579

*stilgt, zu erschliessen aus iestildzis; zu stalgs.

Avots: ME IV, 1068

stiliņģis: auch AP., Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl.

Avots: EH II, 579

stiliņ̃ģis Annenhof (Kr. Tuckum), stiliņģis U., Spr., stilliņģis Bielenstein Holzb. 132; LP. VI, 919, stiliņš U., Golg., stilliņš Burtn., Bielenstein Holzb. 132, der Pferdestand im Stall: liek[u] kumeļu stiliņģī BW. 15967. dancuo... stiliņģī (Var.: stiliņā, steliņā, steliņģī)....kumeliņi 32495. zirgiem stallī bija četri stiliņģi Jauns, Baltā gr. I, 22. Vgl. steliņģis.

Avots: ME IV, 1068

I stiliņš: auch Allend., AP., Orellen, Ramkau, Salis.

Avots: EH II, 579

I stiliņš, s. stiliņģis.

Avots: ME IV, 1068

II stiliņš "der Zwischenraum, Abstand zwischen zwei Knoten" Etn. II, 107.

Avots: ME IV, 1068

stìlkājs ² stilks ² ein Langbeiuiger, der einen hässlichen Gang hat Saikava: tas aiziet kâ stilkājs (stilks).

Avots: ME IV, 1068

stilkât, hässlich gehen Saikava.

Avots: ME IV, 1068

stilks ² s. stilkājs; neben diesem stel-k-ein stel-g- bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645.

Avots: ME IV, 1068

stillêt, -ẽju, (das Netz an der Leinej verfestigen Wid.: tamsas acis piestiprina ar diegiem pie vada malas auklām, t. i. linumu stillē pie auklām Etn. II, 105. Zu stilli I?

Avots: ME IV, 1068

I stil˜li Rothof n. FBR. VIII, 132, Dond., Nigr., Adv, "stalti" Dond., Nigr., "taisni, vingri" Dond.: stilli iet, stāvēt Dond. Wenn mit ll aus ln, zu ahd. stilli "stil", an. stallr "Gestell" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 643 ff.

Avots: ME IV, 1068, 1069

II stil˜li Wolm. u. a., Adv., ruhlg, still (namentlich von Pferden U.): stāvi stilli (Var.: klusu), kumeliņ! BW. 690. Aus mnd. stille "stiII".

Avots: ME IV, 1069

‡ stil˜ls, windstill: s. laiks. Zu stil˜li II.

Avots: EH II, 579

stilms Lubn., Festen "das Bein mitsamt der Hüfte" AP.: taviem lielajiem stilmiem vajaga daudz bikšu i drēbes. Zu schwed. stolm "Stoppeln" norw. stolma "gerlnnen" u. a. (bel Walde Vrgl. Wrtb, II, 645).

Avots: ME IV, 1069

stilmuks, ein Langbeiniger Wid., Ar.

Avots: ME IV, 1069

‡ stil˜pât Frauenb., = stilpêt 1.

Avots: EH II, 579

stilpêt, ‡

6) "?": ēdīsi ... stilpē̦tai puodiņai (loc. s.) Tdz. 56834 (aus Zirau).

Avots: EH II, 579

stilpêt, -ẽju,

1) tr., mit Mühe etwas auf-, ziehen, aufstülpen, überstreifen
Sauken, (stilpēt) Ekau, Grünwald, Naud., Nikr., Bixten, Pe̦nkule, N. - und Ob. - Bartau, mit Mühe ein zu enges Kleidungsstück (stil˜pêt Sessau, Alt -. Bergfrled, Neuhausen, Funkenhof, Baldohn, Auermünde, Ob. - Bartau) od. Stiefel (Wid., Memelshof, [ stilpēt ] Sessau, Baldohn, Auermünde, Funkenhof, Siuxt, Wandsen, Wahnen, Dond., Neuhausen, Nigr., Ob. - Bartau) anziehen: st. zābakus kājās. kungi stilpē̦tiem zābakiem BW. 14082, l, 2 var. bij grūti jāstilpē, lai uzmauktu dakšai kātu Ob. - Bartau. - Wenn bei einer Geschwulst (an der Hand) die Haut straff gezogen ist, sagt man: vai, kâ tuo ruoku stil˜pē! Gaicken;

2) tr., schwer, mit Mühe tragen, schleppen:
re, kâ tā stil˜pē ūdeni! Neuhausen;

3) tr., (ein lebendiges Wesen in einem Raum) einsperren
(mit -il˜-) Preekuln; hineindrängen, -stopfen Libau;

4) intr., etwas drücken:
kurpe. pašauri pašūtas drēbes slilpē Gaicken;

5) "(mit Ruten ein Kind) prügeln"
Baldohn. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. stulpen "eine stulpe über etwas legen".

Avots: ME IV, 1069

‡ *stil˜pinât, zu erschliessen aus izstil˜pinât (unter izstil˜pêt).

Avots: EH II, 579

stilpis, der Deckel Elv., Manz. Lettus, St., die Stülpe St. Aus mnd. stulpe dass.

Avots: ME IV, 1069

stilpuot, zudecken Für. I.

Avots: ME IV, 1069

I stilpt, gew. in der Zstz. mit uz-, = stilpēt 1.

Avots: ME IV, 1069

II stil˜pt Grünwald, Ekau, Saigaln, A. - Bergfried "= stilt 1": tas nevar ne ādā stilpt (sagt man von einem sehr Ungeduldigen). Zur Wurzel von stelpe?

Avots: ME IV, 1069

‡ III stilˆpt, -pju, -pu Kalz., stockm. "Schnell laufen; fliehen" (?).

Avots: EH II, 579

stilt,

1): "Aps." ME. III, 1069 ist zu streichen;

2): bē̦rns viens pats stila ustabā Zvirgzdine.

Avots: EH II, 579

stilt, stilstu, stilu,

1) stil˜t PS., Serbigal, Smilt., Nötk., stìlt ² Mar., Grundsahl, Stomersee, Aahof, Golg., Selsau, Schwanb., ruhig werden, sich beruhigen
Pas. V, 32, 246; aufhören; ruhig sein; (in der Erwartung) aushalten: viņš nevar ne˙maz stilt (ruhig werden) Ronneb. vējš stilst (hört auf, legt sich) Golg. es kâ lielais brē̦kulis ne˙kad nevarēju stilt Aps. A. v. J. 1900, S. 884. stilsti, rimsti, kumeliņ! BW. 14488, 5 var. tik tam stilt, tik tam rimt, man[a] auguma pē̦lājam 8966 var. es nestilu negājusi 1259. stilsti mierā! sei ruhig! nestilst (ist so unruhig) kâ īle̦ns maisā Mar. zuobs sāpēja, bet nu jau sāk stilt (fängt an weniger zu schmerzen) Golg. lai tak... izārstējuot viņai tuo zuobu, vairs ne˙kur nevaruot stilt. nu tu gan nevari vairs stilt (vor Erwartung aushalten, erwarten) Grundsahl, (ähnlich) Serbig., Smilt, vai tu stilsi (wirst du aufhören), vai ne? Selsau, Schwanb.;

2) stìlt ² Warkh., Warkl., Pilda, Zvirdzine, bleiben
Infl. n. U.: jis nevar ilgāk stilt (aus Mangel an Zeit), aiz uztraukuma nezināja, kur stil˜t (= palikt) Serbigal. Wohl von stilli II abgeleitet.

Avots: ME IV, 1069

titenstilbis "dzērves kakls" Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 198

titentilbis "e̦ze̦rgailis (Hahnrei?)": kuo nu tāds titentilbis tādai mačkai (sievai) darīs? tā jau desmit tādus nuozīdīs!

Avots: ME IV, 198

uzstil˜gt(iês) Grobin, = uzmākties, uzstâties I: viņš uzstilgst man, lai es tuo daru. uzstilguos, lai uztaisa dārzam žuogu.

Avots: ME IV, 384

uzstil˜gt(iês) Grobin, = uzmākties, uzstâties I: viņš uzstilgst man, lai es tuo daru. uzstilguos, lai uztaisa dārzam žuogu.

Avots: ME IV, 384

uzstilpât, uzstil˜pêt Grünw., uzstilpt (bikses), = uzmaukt, aufstüipen, mühsam überstreifen: uzstilpēt ādu uz liestas.

Avots: ME IV, 385

vistilbe U., RKr. Vlll, 97; Natur. XXXVII, 201, vistilbīte Angern, Markgrafen, vistilbis Saikava, die Moorschnepfe, Haarschnepfe (ascalopax gallinula L.); vistilbs Etn. III, 10, vistilba, ein Vogel: Sprw. kam nu vistilbas dziesmu dziedāt, kad par cīruli piedzimis Br. sak. v. 1465. Zu vista˙stilbs? Vgl. (zur Porm) auch stiditbis, titilbis.

Avots: ME IV, 626, 627

‡ ailiņģis Bers., = stilin%CC%A7%CC%83%C4%A3is">stiliņ̃ģis.

Avots: EH I, 4

àizbùode ² : auch Heidenfeld und Sessw. (eine Flusskrümmung mit stillem Wasser).

Avots: EH I, 13

‡ àizdiekt, fort-, hinlaufen: viņš aizdieca, ka stilbi vien nuospīdēja Annenburg, Garrosen.

Avots: EH I, 19

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. ¹ 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. ⁵ 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26

‡ àizglūnêt, sich heimlich (still) entfernen Spr.

Avots: EH I, 24

‡ àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35

‡ *àizvāks (oder *àizvāka?), ein Deckel (?): aizvāku uzlikt Für. I (unter stilpuot).

Avots: EH I, 61

‡ apdunis (part. prt. act.) laiks "bewölktes, nebliges, windstilles Wetter" (?) Stelpenhof.

Avots: EH I, 79

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95

apkušinât, tr., stillen, beruhigen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 97

‡ apmirdît,

1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;

2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.

Avots: EH I, 102

aprãms, aprãmîgs, ruhig, still Spr.

Avots: ME I, 114

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. ^1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117

apslâpêt, tr., ersticken, dämpfen, lindern, stillen: uguni, sāpes, nemierus, dzirksti Vēr. II, 743.

Avots: ME I, 123

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123

‡ apšņâkt, durch Zischen unterbrechen oder zum Stillschweigen nötigen: kad pārdruošnieki bija apšņākti..., tie bija spiesti apklust Latvis № 3443, S. 5.

Avots: EH I, 120

apvā`rduôt, ‡

2) im Wortwechsel bewältigend zum Stillschweigen nötigen
(perfektiv) Oknist: es juo (= viņu) tâ apvārdavu, ka jis i[r] mutes neplēte.

Avots: EH I, 125

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

atkaût, tr., wegschlagen, schlagend beseitigen: sazvejuoja tik daudz, ka varēja badu atkaut LP. VI, 729, er hatte einen solchen Fischfang, dass er den Hunger stillen konnte. atkaut stiķi, den Stich im Kartenspiel endgiltig stechen. atkaut pie nabaga, zum Krüppel schlagen Aps. VI, 21. Refl. -tiês [li. atsikáuti],

1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duomām Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;

2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;

3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atkāvies JR. IV, 72.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss

Avots: ME I, 165

atskarbe,

2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".

Avots: EH I, 166

atstepenis "?": bē̦rza atstepenis (Var.: atstibens, atstilbens) BW. 14517, 6, als Schimpfwort.

Avots: ME I, 198

‡ bâdrs Kaltenbr., furchtbar, unheimlich: ustuba palika smagi bādra (d. h. leer, still, nachdem die Einwohner ausgezogen waren); dazu ein Adv. bâdrai Kaltenbr.: paliek ļuoti b. Zu bādêt.

Avots: EH I, 208

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

be̦zdals (li. bẽzdalas), eine still abgehende od. abgegangene Blähung; ein stinkender Schleicher; be̦zdalu maiss, Stänkerer, ein Schimpfwort; sf. be̦zde̦ls.

Avots: ME I, 282

‡ beztruokšņains, lärmlos still: jūrmala bij brīnišķi beztruokšņaina A. Brigadere Daugava 1928, S. 823.

Avots: EH I, 215

bezvẽja laiks, windstilles, windloses Wetter. bezvēja saulainas dienas Stari I, 325.

Avots: ME I, 287

[* bieberis, zu erschliessen aus ostle. bìbers ² , ein stiller, wenig sprechender Mensch: (ostle.) sit kot nûst! bìbers narunaj Mar. Rkr. XV, 107.]

Avots: ME I, 305

I blaks, das Meer bei Windstille Sackenhausen n. U. [Auch noch als Adjektiv: blaks "eben" Nieder-Bart., blaks e̦zars, blaka jūŗa Mag. V, 1, 149, der (die) ruhende, als Ebene erscheinende See. Dazu le. blaka, blakts, blakām. li. blãkis "Bressem" u. a.]

Avots: ME I, 308

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281

čabs! čabu! čabum! Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Geräusches: te uz reizi lien pa kūts augšieni čabs! čabs! LP. I, 186. čabu, čabu pa istabu dze̦ltenām kurpītēm BW. 16958, 4 ne čabu (gew. čibu), ne grabu, mäuschenstill U. [čabu iet U., mit Rascheln gehn.] smilgas gāja čabum, čabum BW. 25143.

Avots: ME I, 400

I čaka! Interj. (mit ne) zur Bezeichnung der Stille: bija klusu un mierīgi, ne čaka, ne graba A. XVIII, 239; vgl. čaku.

Avots: ME I, 401

‡ ceicas, die Beine ("stilbi">stilbi") PV.: apsedz savas plikās ceicas!

Avots: EH I, 262

ceñsle (unter censeles),

1) "stilbs">kājas stilbs" Schlehk;

2) das Bein eines Tieres
Luttringen.

Avots: EH I, 265

ce̦pure (li. kepùrė),

1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;

2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:

a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;

b) der Helm auf dem Destilierkessel;

3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.

Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54

Avots: ME I, 373

čibu,

1) in der Verbindung ne čibu, ne grabu, mäuschenstill;

1) čibu, čabu, Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Lautes:
es ar kārklu vīzītēm čibu, čabu čabināju BW. 24101, 1. ne čibu, ne čabu, ganz still: es klausījuos gan, bet ne čibu, ne čabu Līniņ Wain. [Vgl. cibu, cabu.]

Kļūdu labojums:
1) čibu, čabu = 2) čibu, čabu

Avots: ME I, 412

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I ^4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

čiku, Interj. (mit ne) in Verbindung mit grabu, mäuschenstill, umbemerkt: viņš apsedzās, ka ne čiku ne grabu LP. VII, 198.

Avots: ME I, 413

‡ cilkas Erlaa, Fest., Golg., KatrE., die Beine ("stilbi">stilbi").

Avots: EH I, 270

[cil˜li "stolz": zaķis tecēja cilli Lautenbach Vidv. 87; aus *cil˜ni (vgl˙li. kilnà "пышность")? oder vielmehr aus stilli (das z. B. in Dond. u. Nigr. in derselben Bed. gebraucht wird)?]

Avots: ME I, 381

‡ cim̃baks Siuxt n. Fil. mat. 67 ein Pflanzenstengel; ein nicht grosses Holzstück; das Bein ("stilbs">stilbs, stilba%20kauls">stilba kauls").

Avots: EH I, 271

čiñgulis,

1): auch Brucken, ("stilbs">stilbs") Linden in Kurl.; ein Fleischstück mit Knochen Kurmene; ‡

2) ein Hümpel, Grasbüschel
Linden in Kurl. (mit ìn ² ).

Avots: EH I, 290

III činka: "gurns, stilbs">stilbs" (mit iñ) AP.; činkas "stilbu kauli zem ceļu luocītavas" N.-Peb.

Avots: EH I, 290

‡ III cipt, Interj., in der Verbind. ne cipt, ne capt, ganz still.

Avots: EH I, 272

čulkstêt, -u, -ēju,

1) singen wie eine Nachtigall;

2) [still reden
Wessen]; schwatzen (von Frauen) Spr., [Erlaa]: viņš tev vienumē̦r apkārt čulkst Vīt. 41. kuo tur niekus čulkstēt Druva II, 4.

Avots: ME I, 419

[čušâtiês N. - Bergfried "zaudern; langsam und still (etwas) tun".]

Avots: ME I, 424

[I čušs Gramsden, eine still abgehende Blähung (be̦zdals).]

Avots: ME I, 424

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. ² 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. ² 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I ^4, 462, Walde Wrtb. ² 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 ⁴ u. KZ. XL, 563 ^1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429

‡ de̦mzas IMM. 1932 I, 20 (aus Dond.) "= stilbi">stilbi". Vgl. ‡ dimzeles.

Avots: EH I, 315

derdzis, das Gekreisch, der Streit: nu bija derdzis izšķirts LP. VI, 855. kad tik vecenes atkal neiesāk kādu derdzi vilkt Purap. ļaudis sagāja derdzī, kamē̦r - vārds pa vārdam - sāka kauties Naud. netaisi ne˙kāda tukša gar,a derdža Vīt. kaimiņu starpā ve̦lkas ilgs derdzis (" stille, heimliche Feindschaft") Druw.

Avots: ME I, 456

dil˜bs (unter dil˜ba I): "stilbs">stilbs (vairāk ruokas)" Siuxt; "= dil˜ba 1" Rutzau.

Avots: EH I, 320

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

‡ dimzeles IMM. 1932 I, 20 (aus Dond.) "= stilbi">stilbi". Vgl. ‡ de̦mzas.

Avots: EH I, 320

[diznêt, -nu, -nēju, still stehend frieren, ein wenig zittern: kuo nu dizni? ej labāk istabā! Fest., Bers.]

Avots: ME I, 474

drāmais,

1) ein Knabe, der sich artig und still anstellt
Druw.; [drãms Drsth. ="rãms";

2) "palaidnis" Wessen].

Avots: ME I, 494

‡ drē̦ms ² Warkl. "still": d. ūdens.

Avots: EH I, 333

I dripinât, [beben machen Fest.; dröhnen oder klirren machen]: pats (sisenis) sev spārnu bungas stilbiem dripina.

Avots: ME I, 499

duzt,

1) [prs. dūstu L.], intr., entzwei gehen;

2) "?": maļu, maļu, duzu, duzu [vielleicht prs. zu einem duzêt], āža gaļa padzirnē BW. 8100 var. Hierher vielleicht auch laiks duz Nigr., wird trübe, bewölkt sich (bei Windstille);
vgl. saduzt.

Avots: ME I, 522

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. ² 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623

glūža,

1) "tāds, kas lien un glūnē̦dams kādas blēņas pasle̦pe̦n padara",

[2) ein ungeschickter, fauler Tölpel (dabei oft von hohem Wuchs und um sich herumblickend):
nuoskatās kâ glũža, lai uotrs vai nuo pade̦gunes nuoņe̦m Planhof. kas nu tādu glužu derēs; tas jau sev maizes nenuopelnis C., PS. Wohl zu li. glúdoti "still angeschmiegt daliegen".]

Avots: ME I, 631

grabu, graba, Interj., rasselnd, raschelnd, grabbelnd, klappernd: čīku, čīku, grabu, grabu, kas mežā grabinās? BW. 30550, 4. griba, graba kažuociņš 18590. Oft in negierter Verbindung mit čiku, čaku, čabu, nicht raschelt es, nicht grabbelt es, es ist mäuschenstill: viņš aizbraucis, ka ne čiku, ne grabu LP. VI, 323. viss bija klusu un mierīgi, ne čika, ne graba. ne čabu, ne grabu, lab˙rīt pie luoga Bielenst. Rätsel No 894 ("das Licht").

Avots: ME I, 635, 636

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644

‡ ģuģinât,

1) "leicht, lose umwickeln"
Bartau; vgl. auch ‡ apguģinât;

2) "mit klein Kindern sprechen od. sie stillen
Bartau (in einem handschriftl. Vokabular). Refl. -tiês sich dicht ankleiden Dunika, Gramsden, Kal. NB.

Avots: EH I, 428

gul˜t: prs. gùlstu ² Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ ² auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

[ìelaizît,

1) leckend zu sich nehmen:
slimnieks ne˙kuo neē̦d, tik drusku ielaiza Nigr.;

2) zu lecken anfangen:
suns ielaizīja blūodu Dunika.] Refl. - tiês,

1) leckend ein wenig den Hunger stillen:
[viņš jau tur ielaizījies, tāpēc bruokasti neē̦d Salis. ielaizījies me̦dus Bauske.] muļķītis ieē̦d mazāk un atstāj bļuodā šiem ielaizīties LP. IV, 99;

2) sich einschmecken:
viņš me̦dus ielaizīcies grib vienmē̦r me̦dus. [iel. zagšanā, slinkumā Ruj.;

3) sich einschmeicheln
Ruj.]

Avots: ME II, 36

ìelakt, ein wenig saufen (von Tieren): lai nu vēl beigās reizē ieluok Zeif. III, 3, 38. Refl. - tiês, leckend ein wenig den Hunger stillen: taisi, māmiņa, laceklīti, kuo kuņām ielakties BW. 20883.

Avots: ME II, 36

ilmiķis, scherzweise für stilbs Oppek., Allend. n. U.

Avots: ME I, 707

‡ izdzēsinât,

1) auslöschen
(tr.) Warkl.: i. ugunskuru PV.;

2) kalt werden machen:
i. istabu Laidsen, Schibbenhof, Schwanb. i. izdedzinātus kaļkakmeņus Druw. i. ūdeni Kacēni;

3) (Schmerzen) stillen
Zvirgzdine: zâles var i. vē̦de̦ra sāpes.

Avots: EH I, 445

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

izecêt,

5): zerkratzen
(?) Heidenfeld: griêzi viņai izecēja stilbus.

Avots: EH I, 446

izjuôzt,

2): still und heimlich hin ausgehen
Frauenb.

Avots: EH I, 452

[izkunguôtiês "anfangen still und bescheiden zu leben" Wid.].

Avots: ME I, 756

[II izpukstêt

1) "ausschwatzen"(?):
izp. nuoslē̦pumu Tadaiken, Nieder - Bartau (vgl. izpļukstēt);

2) "stöhnend aussprechen":
slimnieks tik vājš, ka tikai dažus vārdus izpukstēja Nigr., Selg. Refl. - tiês,

1) "verdriesslich über etwas Unangenehmes eine Zeit lang still mit sich sprechen"
Dunika;

2) zur Genüge sich beklagen:
vecenīte izpukstējās par savu palaidnīguo dē̦lu un aizgāja.]

Avots: ME I, 786

I iztilt: auch Kapiņi. Vgl. ‡ izstilt.

Avots: EH I, 489

I kavât, - ãju, tr.,

1) bewahren, hüten, schützen
N. - Bartau: vedējiem jākavā galds RKr. XVI, 133. es lietas, nuo lietus kavādams, turēju apakš mēteļa Jan. kavājat īle̦nus, kavājat susekļus, ķe̦katu pulkā rāvēji ļaudis BW. 33445;

2) pflegen, warten:
arī viņa sieva visu mūžu tuo kavājusi Jan. tā klusuos suoļus kavā (= kuopj), sie besorgt still die Wirtschaft MWM. III, 38. Refl. - tiês, sich hüten, auf der Hut sein: kavājaties, kad tuo tapu neatraun RKr. XVI, 158. [Anscheinend nur in Südwest - Kurland bekannt und daher wohl durch li. kavóti " verwahren, pflegen" vermitteln aus slav. хovati dass.]

Avots: ME II, 181

ķiku! Interj.,

1) in der Verbindung mit ķaku, zur Nachahmung des Hundegebelles:
rej sunīši ķiku ķaku BW. 15627, 7;

2) ne ķiku, ne grabu, mäuschenstill
Tr. III, 402.

Avots: ME II, 379

ķìlkãns "sauss gaŗstilbis" Etn. IV, 66, Lub., N. - Kmph.; ["plikstilbis" Fest.]

Avots: ME II, 380

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

klusa, auch kluse, die Stille Spr., Druva I, 622: drausmīgi nuoskrapš ārā durvis pusnakts klusē Duomas II, 1024. [Neologismus?]

Avots: ME II, 237

klusãm: ka[d] jau k. (still) bija Pas. V, 153. aizbraucis k. (heimlich) uz precībām Lesten n. FBR. XV, 26.

Avots: EH I, 624

klusãm, Instr. Pl., still, leise, sachte, heimlich: visas upes klusām te̦k BW. 31033, 1. Zur Verstärkung mit vorangehendem Gen. Plur.: māte klusu klusām steidzās mājās A. XVI, 299.

Avots: ME II, 237

klusatnê Bers., Lub., [klusātnē Warkl.], im Stillen, im geheimen: klusatnē mācuot puoļu literatūru Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 237

kluse˙nĩtiņãm, ganz still, leise, sachte, heimlich: vīrs stāv aiz durvīm kluse˙nītiņām LP.

Avots: ME II, 237

klusêt, - u, od. - ẽju, - ẽju,

1) intr., still sein, schweigen:
tādēļ labāk klusēt JR. IV, 86. viņi raugās un klusē A. XII, 387. mē̦mi klusē tāles Vēr. I, 926. klusi nu ar savām dzejnieka pļāpām! Vēr. I, 1205. klus[i], krancīti, stāv[i], krancīti! BW. 14356;

2) klusêt, - ẽju, = klusinât, tr., still machen, zum Stillesein bringen: bē̦rnu.

Avots: ME II, 237

klusi, Adv., still, leise, sachte. Gew. klusu.

Avots: ME II, 237

klusĩba, die Stille, das Stillsein, Schweigen: kuo Ādams bija nuospriedis klusībā, tuo viņš izdarīja Aps. pēc tādas ve̦tras nāca triju dienu klusības laiks Purap.

Avots: ME II, 237

klusîgs: schweigsam Sirach 25, ₁₉ ; klusīga meita Frauenb. klusīgi dzīvāt Orellen, k. bē̦rns Frauenb., ein still liegendes (schlafendes) und wenig weinendes Kind.

Avots: EH I, 624

klusîgs, still, zurückhaltend: sievas ir tik klusīgas, ka lieku vārdu nerunā Wolm.

Avots: ME II, 237

klusiņãm, Instr. Pl., klusiņi, ganz still, sachte, leise, heimlich: tautas nāca klusiņām BW. 13646. nabags klusiņām ielīdis rijā LP. V, 16. gudram tē̦va dēliņam, kas klusiņi lūkuojas BW. 23009; 2055.

Avots: ME II, 237

klusinât, fakt. zu klusêt, still machen, zum Schweigen bringen, besänftigen, beruhigen: Baišleja bijuse vārds, ar kuo mātes klusinājušas savus brēcējus bē̦rnus Etn. II, 76. mana balta māmuliņa, kâ es tevi klusināšu BW. 3207. bē̦das remdēt un klusināt Subst. klusinãjums, die bereits beendigte Tätigkeit des Stillens, Besänftigens: pateikties par bē̦rna klusinājumu, danken, dass das Kind beruhigt worden ist; klusinâšana, das Beruhigen, klusinâtãjs, wer beruhigt.

Avots: ME II, 237

klusiņš, Demin. von kluss, recht still, leise.

Avots: ME II, 237

klusĩtẽm, klu;sĩtẽm, klusĩtim A. XII, 571, klu˙sĩtiņãm, Instr. Pl., ganz leise, sachte, still, heimlich: es saklausu klusītēm, kuo suolīja meža māte BW. 30478. labāk maļu dziedādama, nekâ malu klusītēm 619. kâ nācis, atkal ej klusītēm Asp. viņš klusītiņām aiziet uz pūķa kalnu LP. IV, 27.

Avots: ME II, 237

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237

klust, klustu, klusu (li. klùsti "начать слушаться"), intr., still werden, schweigen: lai tâ klust ļaužu mēles BW. 8335. ar laiku visas sirdis klust Rainis. klust ratiņš, kāja beidz tuo mīt Anton.

Avots: ME II, 237

‡ klustūga, Adv., im Stillen, unbemerkt Wessen.

Avots: EH I, 624

klusu, Adv., still, leise: viņš klusu tam kuo iečukstēja ausī. stāvi klusu! sei still! galvas sāpe, paliec klusu! Tr. IV, 107. klusu ciest, still schweigen: bij piespieduši princesi (par tuo) klusu ciest LP. IV, 11.

Avots: ME II, 238

klusums, die Stille: kapa, nakts, nāves klusums (Aus.) iestājās, pārņēma istabu.

Avots: ME II, 238

‡ koñcka,

1) "luopu stilbu luocītava" Lems.;

2) Plur, koñckas, das Eingeweide geschlachteter Tiere
Lems.

Avots: EH I, 639

‡ krepečêt, -ēju, spelen, kraukât Lubn.; still husten, krächzen Bērzgale.

Avots: EH I, 649

ķũlis,

2): ķũlītis Lems., die Keule eines geschlachteten Schweins:
nuoskrubini savu ķūlīti un uztaisi pīpīti! Austriņš Daugava 1928, S. 982; ķūlis Trik., der Vorderarm; kājas stilbs;

3): tāds kā ķ. Dunika, Lems., (mit û ² ) Wainsel; ein fauler und dummer Mensch
Kr. Hasenpot; ķûlis ² Salis, wer habgierig seine Arbeiter übermässig ausnutzt (zu viel arbeiten lässt);

4): der Hosenschlitz
Grünh., Grünw., Seyershof;

5): auch Grob.;

6): auch (mit ũ ) Libau.

Avots: EH I, 708

kuš! kušā!

1) eine Stillschweigen gebietende Interjekton - still! ruhig!
kuš, tu mele, turi muti! BW. 8042. kuš, aitiņ, kuš kaziņ 29072. eijā, kušā, mazie bē̦rni 2050;

2) warte:
kuš! puisim iešāvies prātā LP. V, 6. kuš! kuš! viņš duomā VI, 6. Auf frz. couche!

Avots: ME II, 329

kušiņãm, still Kaul.

Avots: ME II, 329

kvenkstêt, kvenkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr.,

1) [kvènkstêt N. - Peb., kvènkšķêt Arrasch, kven̂kšêt ² Salis, kven̂kšķêt C.], belfern (vom Anschlagen der Hunde auf der Jagd): suns kvenkš(ķ), zaķim pakaļ dzīdamies Smilt., AP., Lös., Bers., Gr. - Essern. sivē̦ns skrej sievai pakaļ kve̦ñkstē̦dams Ahs. ;

[2) kven̂kšķêt C., kven̂kšķêt ² Bauske, kveñkstêt Lautb., kven̂kstêt ² Bauske, Wandsen, Arrasch, still weinen, schluchzen]. Vgl. kvankstêt und kvinkstêt.

Avots: ME II, 352

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

[III lãms, ruhig, still Üxküll, "rāms, kūtrs" Adiamünde (mit ã), Sessw. Aus d. lahm "im Gebrauch der Glieder gehindert; kraftlos"?]

Avots: ME II, 438

lecẽjs, lècẽjs,

1) der Springer:
pilna istaba depju, lēcēju LP. I, 144. Beiname vieler Tiere: buciņš, sē̦tas lēcējiņš BW. 12779. stirna - sila lēcējiņa Konv. ² 2318. vāverīte maza, maza, žigla kuoka lēcējiņa BW. 7469. lēcējs, der Hase LP. VIII, 380. puskuoka lēcējs, jemand, der kein ganzer Mann ist, nicht aus einem Gusse, hin - und herschwankend, in LA. zum erstenmal gebraucht zur Bezeichnung solcher Letten, die gern Deutsche sein wollen: rakstnieks negrib vis tautā vairuot puskuoka lēcējus Kundz.;

2) in der Volksmedizin enspricht der
lēcējs dem Pulse der Aorta abdominalis: pie vājiem cilvē̦kiem (sevišķi pie dzemdējušām sievām) sirds lāmiņā jeb pasiržuos un arī ze̦māk var manīt pukstēšanu; tas ir tautā pazīstamais lēcējs Konv. ² 131; auch ein plötzlich entstehender Schmerz, namentlich in den Waden: tā sūdzas par lēcēju stilbuos Vēr. I, 1378.

Avots: ME II, 444

I le̦ka,

1) der Rist, das Fussblatt
U., Karls.; n. Dr. aber ļe̦ka; [ļe̦kām vaļu duot od. ļe̦kās aizlaisties Fockenhof, Prawingen, Treiden od. ļe̦kas vaļā likt Gold.]od. ļe̦kas laist vaļā [Gramsden, Mar., N. - Peb., Bers., Dond.] od. vaļām od. ļe̦ku ļe̦kām aizskriet C., sich eiligst davonmachen, das Hasenpainer ergreifen. Sprw.: ņem kājas par ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā! ļe̦kas, die füsse Freis., ["kāju pē̦das" Serbigal];

2) der Fuss eines Strumpfes;

[3) Handgelenk:
de̦l˜ms ir ruokas stilbs nuo le̦kas līdz e̦lkuonim Salisb. - Nach Bezzenberger BB. IV, 319 zu le̦cu, lèkt].

Avots: ME II, 448

lìekkaũls, stilba liekkauls, Überbein, Knochenauswuchs Preip.; vēzīša liekkauls, Ringbein Luopk. II, 57.

Avots: ME II, 495

I liemenis,

1): "kājas stilbs" (mit iê ² ) NB.; ‡

4) der Baumstamm:
ieruočus ... pieslējušl pie liepas liemeņa Janš. Mežv. ļ. I, 55 (ähnlich 204 und Līgava I, 368). liels kâ l. (von einern grossen Menschen) Wessen. Hierher gehört wohl auch l. III.

Avots: EH I, 756

litkans, ein grosse, plumper Mensch Dahlen n. Etn. IV, 130. [Ableitung von liktas "stilbi" Saikava (< russ. лытки "Beine") ?]

Avots: ME II, 475

lùocenis,* der Bogen, die Arke: gotu stils ar smailām velvēm un smailiem luoceņiem Konv. ² 466, Būvm. 21.; [luõcenis "die bogenförmige Handhabe eines Korbes" Garrosen].

Avots: ME II, 522

me̦l˜nplaûka Latv., gew. Plur. me̦l˜nplaûkas Sassm. n. RKr. XVII, 39, me̦l˜nplaûki, [me̦lnplaukšķi U.], schwarzer Brand, Schmierbrand im Getreide RKr. II, 79: me̦lnplaukas ir divējādas dabas:

1) putekļu m. (ustilago hordei), kas vis+biežāki uzkrīt miežiem un auzām;

2) graudu m. (tilletia tritici), kas bieži uzkrīt kviešiem Konv. ² 2718. miežu sējējam nav jāē̦d nuo katla, tad miežuos aug me̦lnplaukas Etn.

Avots: ME II, 598

II mērīgs [?], pestilenzialisch, pestartig L.

Avots: ME II, 619

[mieruôt, beruhigen, zum Frieden, Stillstand bringen Wid.]: ja (tautas) mierā neliksiet, mieruos jūs bāleliņi VL.

Avots: ME II, 654

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654

[II miẽsta Lemburg, Trik., PS. u. a., = stili%C5%86%C5%A1">stiliņš; wohl aus r. мѣсто "Platz"].

Avots: ME II, 655

nazgs, [nazga Wandsen, Dond.], = mazgs, der Knoten: šūj kâ šūdams, aizmet nazgū! Sassm. [Vielleicht zu ahd. nestilo "Bandschleife" u. a. bei Walde Wrtb. ² 512 f.]

Avots: ME II, 697

neapslâpẽjams, unstillbar: neapslāpējamas ilgas Pūrs I, 25.

Avots: ME II, 707

nedẽļa, [nedêļa ² Līn., nedêļa Kl.], die Woche: izgājušu od. viņu nedēļu, in der vorigen Woche; aizviņu nedēļu, in der vorvorigen Woche; jaunu, nākuošu od. citu nedēļu, in der nächsten Woche; klusā, svē̦tā nedēļa, die stille Woche, die Charwoche. Die Zeit von Georgi bis Johannis nennt man jetzt noch sējamas oder sējas nedēļas, Saatwochen. priekš Miķeļiem tuo nedēļu nav brīv linu mērkt, tad tie neizmirkis, juo tā rūsas jeb dzelzs nedēļa Etn. II, 73. par zāļu nedēļu sauc desmituo sējas nedēļu. daži tuo arī sauc par nezāļu nedēļu II, 180. Der Pl. nedēļas, die Wochen der Wöchnerin: nedēļās būt, gulēt, in Wochen sein, liegen. saimniece jau pārlaidusi nedēļas, die wirtin ist schon aus den Wochen. Instr. Pl. als Adv. nedẽļãm, wochenweise. Annai uznāca nedēļas MWM. X, 917. [Nebst li. nedė`lia aus r. недѣля dass.]

Avots: ME II, 710

‡ ņēkstêt, still weinen um Mitau; schreien (mit ẽ) Behnen: bē̦rni, kaķē̦ni ņē̦kst Lemb.; vgl. ņērkšêt und ņer̂kstêt.

Avots: EH II, 114

ņer̂kšķêt (unter ņer̂kstêt): still weinen (mit er) um Mitau.

Avots: EH II, 113

nùobur̃t [li. nubùrti], tr.,

1) verzaubern;
nuoburt paŗ durch Zauberei in etw. verwandeln: burvene puiku nuobuŗ par suni (vgl. LP. VII, 26);

2) durch Zauberei vertreiben:
drudzi. Subst. nuobũrẽjs,

1) wer verzaubert:
nuobūrējs acumirklī pārlauzis kājas stilbu LP. I, 181;

2) wer wegzaubert, durch Zauberei vertreibt:
drudža nuobūrējs Lp. VII, 1250. Subst. nùobur̃šana, das Verzaubern, Wegzaubern; nùobũrums, die Verzauberung: bij atbūris nuobūrumu LP. VI, 20.

Avots: ME II, 766, 767

nùočabinât,

1) fakt. zu nùočabêt, rascheln, rauschen machen:
tur te̦ku salmiņus nuočabināt; [leichthin auf etwas Weiches schlagen: par kūlējiem, kas viegli situši spriguļus, saka, ka tie jau tikai nuočabinājuši vien Grünwald];

2) ableiern [undeutlich aussprechen
Preekuln, MSil.]: viņš tuo priekšā lasīdams bija nuočabinājis A. XII, 108;

3) pē˙da gan tâ nuočabināja R. Sk. 1 I, 140;

[4) eine Zeitlang rascheln od. rauschen:
lietus drusku nuočabināja pa lapām un aprima Serben, Ermes, Lemsal, Mar., Naud., Lennew., Jürg.;

5) "trödeln"
N. - Peb.; so auch reflexiv: viņš jau tur visu dienu nuočabinājās N. - Peb.;

6) "(etwas Geringes) wegstibitzen od. oberflächich (etwas) vollziehen"
Kurs., Vank.;

8) "ebnen, glätten":
nuočabini nu tuo kaudzes galu! Ermes, Nötk., Neu - Wohlfahrt; n. gultu("kārtīgi uzklāt") Serben, Sessw., Mar.; scherzweize abstreicheln" Ipiķi;

9) "viegli padarīt" Neu - Wohlfahrt; "ātri un klusi padarīt" neu - bilskenshof;

10) leichthin abtasten:
visus salmus nuočabināju, bet nazi neatradu Plm.;

11) n .(= apklusinât) runas Grünh.;

12) "mit weichem Schuhwerk still, schnell und mit kleinen Schritten hingehen"
Sessw.]

Avots: ME II, 769

nùodzìt [li. nugiñti], tr.,

1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;

2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;

3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;

4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;

5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;

[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 ^1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.

Avots: ME II, 781

nùoklusêt, ‡

2) still werden, zu schweigen anfangen:
sievietes nuoklusēja Vanagu ligzda 210.

Avots: EH II, 54

nùoņirbêt, intr., weg-, dahinblitzen, zum Vorschein kommen: [aizskrēja, ka kājas vien nuoņirbēja Kl.]. plikie stilbi vien nuoņirb JR. VII, 100. smaids nuoņirbēja aiz briļļu stikliem AU. starp mums nuoņirbēja me̦lna ē̦na MWM. VIII, 886. balta ruociņa nuoņirbēja uz viņa vaiga MWM. VII, 351.

Avots: ME II, 826

‡ nùopukšinât Druw. n. RKr. XVII, 74, eine Zeitlang still und langsam arbeiten: ve̦ctē̦vs visu vasaru pa purvu nuopukšināja pļavu tīrīdams.

Avots: EH II, 78

nùoramstît, tr., stillen, beruhigen: lielajās acīs likās apslē̦pts kluss karstums, kas kâ nuoramstīta kvēle gaidīja nuoderīgas dve̦smas AR. Refl. -tiês, sich beruhigen, sich legen: tikai kuo daudz maz nuoramstījusies jautrība tagad sacēlās juo augstuos viļņuos A. XII, 335; [allmählich zu weinen aufhören AP. n. U.].

Avots: ME II, 837

nuorātni,

1) Bibernell
L., nuõrãtņu zâle, pimpinella Karls.;

[2) nuorātņi
"kas nuorāti (durchgescholten)" Ar.; "stille Kinder, die keinen Widerstand leisten" Kursiten.]

Avots: ME II, 838

nùorèmdêt, tr., beruhigen, stillen: kur savu sirdi bē̦dās nuoremdēšu? Plūd.

Avots: ME II, 838

[nùoremdinât,

1) beruhigen, mildern, beschwichtigen:
sāpes, sirdi Lautb.; n. ūdeni Warkl., wogendes Wasser zum Stillstand bringen;

2) (kaltes Wasser) wärmer machen:
nuoremdini ūdeni, lai var mazgāties! Bauske.]

Avots: ME II, 838

nùorìmt [li. nurìmti], intr., sich beruhigen, still, ruhig werden, nachlassen, aufhören: ūdeņi nuorima I Mos. IV, 1. jūŗa pamazām nuorima Skalbe. ķēniņš vēl nevar nuorimt LP. 11, 61. pat sliņķi un nevalduoņi bij tādi nuorimuši kâ paguruši Vēr. I, 1302. Refl. -tiês, aufhören, sich beruhigen: uz reizes viesulis nuorimies LP. VII, 702. māte ne˙kā neatbild un tē̦vs atkal nuorimstas Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 839

nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene ² I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)

Avots: ME II, 866

nùoslist, intr., still werden, sichlegen, verlöschen: viņam dusmas nuoslisa Schwanb., Zbiór XVIII, 431. ugunsgrē̦kam beidzuoties, blāzma pie debesīm nuoslisa Tirs.

Avots: ME II, 852

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859

nùotust [Alswig, Jürg.],

1) auch refl. -tiês Zb. XVIII, 296, ein Gestöhne von sich geben
Tirsen, Erlaa, Drobbusch, Druw., Prl., N.-Schwanb., "aizkusumā nuopūsties" Autz, Lennew., Bers.: viņš nuožāvājās un nuotusa Saul. [mirstuot nuotusa vien Vank., Serben, Peb., Lös., Sessw., Sermus, Grünh. smagi... nuotusdams Valdis Stabur. b. 8;

2) "?": līdz vakaram nuotusīsi? Leijerk. I, 252;

3) "nuoskaisties" Kerstenbehm;

4) "stöhnend od. keuchend (etwas Schweres) fortwälzen od. wegheben":
tad nuotusi gan? Lis.;

5) "still und gleichsam für sich (etwas) sagen"
Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 879

nùozèltît: kas tev ruokas stilbus nuozeltīja? Pas. III, 177.

Avots: EH II, 108

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

pačužinât, tr.,

[1) ein wenig summend od. zuredend (ein Kind) zu beruhigen suchen
Bers.];

2) ein wenig lockern, aufktopfen:
gultu. pa, es tev pačužināšu vietu Vārpa, Vīt. Refl. -tiês,

[1) ein wenig in einer raschelnden Masse wühlen
Lennew., Alt-Rahden]: ej nu vēl pačužinies Vīt.;

[2) ein wenig trödeln:
pienāks, pačužināsies, paēdīs, - un es lai maksāju algu! Jürg.; "lē̦ni taisīties jeb rīkuoties" Peb. u. a.;

3) eine Weile still und freundlich sich unterhalten
MSil.; "pamīlināties, pajuokuot" Sessau].

Avots: ME III, 14

padzesêt: p. (stillen) slāpes Vank.

Avots: EH II, 130

pakluss, dazu die Adv. paklusãm, paklusi, paklusu, ziemlich ruhig, geräusch1os, still, leise: raušus nuolikuši paklusā vietā LP. VII, 284. vecītis paklusām atteica Dīcm.

Avots: ME III, 46

pamiêrs, der Waffenstillstand: pamieru nuoslēgt MWM. VIII, 385. abas dvēseles meta tâ kâ pamieru A. XX, 135.

Avots: ME III, 72

[paremdêt, ein wenig beschwichtigen, stillen: zâles paremdēja sāpes Lis.]

Avots: ME III, 90

parimt, ‡ Refl. -tiês, still werden: (ķēve) tuolaik pazarimās pa˙visam Pas. VI, 478.

Avots: EH XIII, 167

[parimt,

1) sich (ein wenig) beruhigen, Ruhe finden, still werden:
tas bē̦rns ne˙kur nevar parimt. valuodas pārimušas;

2) ein wenig abkühlen
(intr.), lau werden: lai ūdens parimst! Stelp.]

Avots: ME III, 90

pastât, ‡

4) aufhören:
tuomē̦r ar mani nepastāja rāties Aps. Raksti, 7. burtn. (v. J. 1897), S. 18. ‡ Refl. -tiês II Makk. 10, 27, Halt machen auf eine kurze Weile; "stille halten" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "anstehen").

Avots: EH XIII, 176

pìečapât, still und unbeholfen hinzugehen (von Kindern) Līn.

Avots: ME III, 242

pìeklusêt, zur Genüge still sein, schweigen: kuo nu pieklusēsi, kuo piekušēsi? Vēr. v. J. 1904, S. 392.

Avots: ME III, 258

pìeklust, zeitweilig still werden: vējš vakarā pieklusis, runas pieklusušas.

Avots: ME III, 258

pìeraût,

1) (fest) anziehen, heranziehen, einziehen:
kuģi pieraut pie malas Schwitten. gruožus pieraut LP. V, 318. zēģeli pieraut Mag. III, 1, 125. ar ruoku graciōzi pierāvuse savu uzvalku A. XXI, 86;

2) ziehend, reissend, pflückend anfüllen:
kurvi pieraut pilnu ar plūmēm Salis;

3) = pierauties Spr.;

4) "выкликнуть" Spr. - Refl. -tiês,

1) heranrücken
(intr.): pieraujies nu tuvāk, Kārļa māt, iedzersi tējas! MWM. IX, 893;

2) still, ruhig werden, sich bändigen:
kaunas un pieraujas B. Vēstn. puiku nuosuodīja, tāpēc viņš ir drusku nuo blēņām pierāvies Druw. - Subst. pìeraûšanâs, der Respekt: viņam jau ne˙maz nav pieraušanās nuo ve̦cākiem Niedra; pìerâvẽjs, das Streichmass.

Avots: ME III, 283

pìerimt, pìerimtiês, sich beruhigen, still werden, nachlassen: truoksnis bij pierimies Upītis Sieviete 83. gaismiņai austuot vējš pierimies A. Up. J. 1. 40. nerimstuošā urga, kas nuo rīta nesās vē̦traini par visu tirgus lauku, ap pusdienas laiku ir kâ pierimusi Druva II, 54. galvas sāpes bij drusku pierimušas A. v. J. 1902, S. 196.

Avots: ME III, 285

plaîsîtiês ^2, (in der allgemeinen Stille) laut sprechen, rufen Katzd.

Avots: ME III, 315

plašuks, ein weiter Mantei, ein weites, nicht anliegendes Kleidungsstück überhaupt: lielais plašuks plandījās viņam ap gariem stilbiem Druva III, 727. viņš arī šādā ve̦cā plašukā varēja labi nuojaust viņas braši daiļuo, spēcīguo augumu Janš. Dzimtene V, 321. Wohl zu plašķis. (mit š statt šķ nach plašs?).

Avots: ME III, 321

priêks, ungew. priêka BW. 30679, 4 u. a., Demin. verächtl. prieķelis Stari II, 282, oft der Plur. gebraucht, die Freude: liels, mazs, sirsnīgs, kluss, vē̦trains prieks (od. lieli, mazi usw. prieki), grosse, geringe, herz1iche, stille, stürmische Freude. lielu lielais prieks Brīvz. pas. I, 34. diže̦ni liels prieks ebenda 36. Sprw.: pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. prieki bija arājam, priek[i] arāja līgavai, redzēj[a] savu rudzu lauku kâ ūdeni līguojam BW. 28101. liela prieka, maza bē̦da, kad nenāca tautu meita 15267. tev mājā liela prieka 20773. zirdziņā, dēliņā, tur māmiņai visa prieka: nuo zirdziņa īsi ceļi, nuo dēliņa arājiņš 3371 ⁶ nuo prieka, aiz prieka raudāt, smiet(ies), vor Freude weinen, lachen. raudāt prieka asaras Dīcm. pas. v. I, 70, Freudentränen weinen. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. savuos priekuos ņezin kuo darīt LP. N, 24. priekuos nuoģībt II, 17. šķērž naudu un dzīvuo vienuos priekuos (lebt in lauter Freuden, in lauter Lust) VI, 1, 237. bailēs zē̦nam pārgājuši visi prieki (alle Lust) uz karašām III, 94. - prieka vēsts, die frohe Botschaft, wird wohl auch für Evangelium gebraucht U. Zur Wurzel von slav. prijati, got. frijōn "lieben", ai priya-ḥ "lieb, wert", prēman- "Liebe", prītá-ḥ befriedigt, freundlich, fröhlich", prīņāti "erfreut", av. frīna- "erfreut, froh" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 86 f.

Avots: ME III, 393

I pur̂pêt: im Zorn still bei sich Böses sprechen: kad puiku peŗ, viņš pur̂pē Saikava; verärgert sprechen (Skaista), unzufrieden sein (mit ur̂) Warkl. n. FBR. XI, 104; verärgert widersprechen: kuo tu pùrpi ² visu laiku? Pilda; murren (mit ur) OB.

Avots: EH II, 328

I pur̂pêt Gr.-Buschhof, -u, -ẽju, still bei sich widersprechen, murren; sich ärgern, brummen, schelten Warkl., Wessen, Lubn. n. Etn. llI, l: tev nevajaga uz viņu tik daudz purpēt Warkl.; pur̂pêt, unnütz sprechen Kārsava, Vidsmuiža. Zu purpas II?

Avots: ME III, 419

ramdît (li. rámdyti "beruhigen"),

1) bändigen
Ar.: nevar tak viņa ramdīt;

2) beerdigen
U. Refl. -tiês Sessw., Peb. n. U., still werden, sich beruhigen. Zu rimt.

Avots: ME III, 476

rãme̦ns Bauske, Siuxt, = rãms, still, unbewegt: r. laiks, ūdens, e̦ze̦rs Schwanb.

Avots: ME III, 496

rãmĩba U., die Gelassenheit, Ruhe, Stille, Zahmheit: rāmajā ūdenī lūkuodamies tas pārduomāja, cik ļuoti šī rāmība izšķīrās nuo iekšķīgā sirds nemiera Lautb. Luomi 69. Vgl. li. romỹbė dass.

Avots: ME III, 496

rāminât Siuxt, tr., zum Stillsein veranlassen, zähmen: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja (Var.: labu labināja, lē̦nu lēnināja) BW. 10857, 8.

Avots: ME III, 496

rãms (li. romas "ruhig"), Adv. rãmi, kirre, zahm, still, fromm (nicht religiös) U.: Sprw. stāvi rāmi, - būsi kungs! ē̦dat rāmi, manas guovis, man nav vaļas jūs ganīt! BW. 29315 var. kur jāsiet, rāmas tautas....? rāmu meitu lūkuoties Biel. 718. tik vien vainiņas, ka rāmi staigāja 704. - bijis rāms laiks (stilles Wetter) LP. VII, 794. Subst. rãmums (li. romùmas), die Zahmheit, Ruhe: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja. kad paņemsi, tad atrasi manu lielu rāmumiņu BW. 10857, 8 var. viņš teica ar sevišķu rāmumu A. XX, 649. Zu ramaņas, ramît.

Avots: ME III, 496

‡ II ramstît, beruhigen, stillen: r. zuobu sāpes PV.; "pieturēt vai pierunāt, lai paliek mierīgs" Heidenfeld. Refl. -tiês (s. ME. III, 476): auch Heidenfeld (mit àm ² ).

Avots: EH II, 353

ràmstîtiês ² Bers., -uôs, -ĩjuôs, still werden, sich beruhigen Selsau, Fehsen, Butzkowsky, Wessen: ramsties drusciņ un ievē̦ruo, kuo tev teikšu! Vīt. 36. Zu li. ramstýti "mehrfach stützen" und le. rimt.

Avots: ME III, 476

rāmulĩte, rāmuļĩte, ein stilles, zahmes Mädchen: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja. kad aiziešu,... tad tu rasi (für radīsi) rāmulīti BW. 10857, 8. tā bij dubļu rāmulīte (Var.: rāmuļīte), ne lapiņa nečabēja 431, 5. rãmulīte, eine Bezeichnung für Schafe Bauske.

Avots: ME III, 496

rèmdêt PS., C., Walk, Neuenb., rem̂dêt ² Wahnen, rèmdêt ² Kl., -ẽju, fakt. zu rimt,

1) tr., rem̂dêt ² besänftigen
Bl., stillen, beruhigen, dämpfen: sāpes. kāri remdêt DL. dievs, remdē tē̦va dusmas! BW. 3048. es dziesmiņu nuodziedāju, tavu sirdi re̦mdē̦dams RKr. VIII, 49. dziedu sirdi re̦mdē̦dama BW. 126. remdējam bāliņam līgaviņu 22819;

2) intr. (fehlerhaft?):
nav... nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varē̦tu ar savām bē̦dām remdēt (Ruhe finden?) Jaunie mērn. laiki I, 153. Refl. -tiês, sich beruhigen Spr., gedämpft, still werden: bē̦dās remdēties. var˙būt ka rūpes remdējas Libek Pūķis 58. kad jūsmu aukas bij remdējušās Sadz. viļņi 49. skaņi dziedu, lai dzird mans bāleliņš; kad viņš mani neredzēja, lai nuo balss remdējas BW. 496, 1. guotiņ, . . . nāc man līdzi tautiņās! ja būs barga dē̦lu māte, es pie tevis remdēšuos 16434. ai, sīvā dē̦lu māte, kur tu sevi remdēsies (Var.: kur tu tāda galēsies)? 23387, l. - Subst. remdêšāna, das Stillen, Beruhigen, Dämpfen: ciešanu remdēšana JR. 1V, 163; remdẽjums, das einmalige, vollendete Stülen, Beruhigen, Dämpfen; re̦mdê̦tãjs, wer beruhigt, stillt: nāc tu, re̦mdē̦tājs, kad raudu! Gesangb.

Avots: ME III, 509