Paplašinātā meklēšana

‡ àizglužinât Kat., glattstreichen ("aizlidzināt"): a. ar māliem šķirbas mūrī.

Avots: EH I, 24

apglužinât, = ‡ apgludinât: maizes kukuli vajaga papriekšu ar ruoku labi a. un tad tik šaut krāsnī Kal.

Avots: EH I, 82

gluži,

2): g. (gludi, tīri) siena kast Warkl.

Avots: EH I, 395

gluži, Adv. zu gluds, glužs,

1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;

2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;

3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;

4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.

Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži

Avots: ME I, 630

glužinât BW. 23512, = gludināt.

Avots: ME I, 630

glužiņi, Adv. (Demin. von gluži), glatt, ohne Hindernisse: jājat, vedēji, glužiņi BW. 16243.

Avots: ME I, 630

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28

‡ àiztust, schwer zu atmen beginnen AP.: kalnā uzkāpis, viņš bij gluži aiztusis.

Avots: EH I, 60

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

apgàlêt [Smilten u. a.], sich mit dünnem Eise (gāle) überziehen: spainis gluži apgālējis AP.

Avots: ME I, 87

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

atdzèmdinât, wiedergebären, erwecken: es negribu grieķu mākslu atdzemdināt JR. V, 13. Volga viņus gluži atdzemdina, erweckt (übertragen) zum neuen Leben.

Avots: ME I, 155, 156

atjûkt [li. atjùnkti], sich entwöhnen, entfremden: īstā māte pamazām atjūkst nuo bē̦rna [Nerft, Bers., Lis.]. Kontamination,

1) mit jūgt: dē̦ls nuo manis atjūdzis
U., [Selb., Warkl., Saussen]; kaŗaspēks nuo... kalpības atjūdzis U. b. 93, 48;

2) mit jukt: nuo visa tā viņš bija gluži atjucis A. XVIII, 250 [Selg., Wandsen].

Avots: ME I, 163

atmest,

1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;

5) a. ķevenes Siuxt, sterben;
‡

6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,

1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);

4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡

8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.

Avots: EH I, 155

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161

âvîgs, albern, geckenhaft: viņš ģērbjas gluži āvīgi (Serb.).

Avots: ME I, 245

bass,

1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡

2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II ² , 56; ‡

3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 206

caũrspîdîgs, * durchsichtig: vaigi un ruokas bija balti, gluži caurspīdīgi MWM. XI, 185.

Avots: ME I, 366

čumurs,

1) eine Traube, ein Büschel, ein Häufchen:
uogu, zāļu č.; atvasināt ve̦se̦lu čumuru adjektīvu Etn. III, 170;

2) der Knäuel, Klumpen:
lapu, sakņu č. bārzda vienā čumurā LP. VII, 295. tas nabags sarauts gluži čumurā;

3) "?": lai būtu kuprs mugurā, kad tik nauda čumurā (im Beutel?).

Kļūdu labojums:
VII, 295 = VII, 245

Avots: ME I, 420

I čurums "?": zuosis (auf einem Bilde) bija gluži neidibināms čurums Deglau Plūd. LR. III, 206.

Avots: ME I, 423

dabiskums, die Natürlichkeit, Naturgemässheit: vai man pašam nav paticis šis gluži neliekuļuotais dabiskums Rainis.

Avots: ME I, 428

dalaîst, tr., hinzulassen, anpassen: viņš dalaiž balsi gluži labi, er hat ein gutes Gehör A. XIII, 476. [Refl. -tiês, hinzufliegen].

Avots: ME I, 434

dirbinât,

1) zittern, zucken:
velce dirbināja Apsk. I, 613;

2) in A. - Schwanb. dir̂binât, kleinen Schrittes laufen, traben:
zirdziņš braucējam dirbināja gluži savā nuodabā Mar., Peb., Fest.;

3) trampeln;

4) fein regnen:
lietutiņš dirbināja dienasvidus saulītē BW. 4109. Refl. -tiês, ungeduldig eilen Mar.

Avots: ME I, 469

drejs,

1) in Bers. auch dreja, ein Lochmuster im Gewebe
K., Erlaa: pēc dreja skatās, kur auduma labā un kreisā puse;

2) das Aussehen (des Menschen):
viņš ir gluži mātes drejā.

Avots: ME I, 497

[drekselis "ein unbändiges, liederliches Kind" Mērdzine (dafür drekšelis Warkh.), ein Schimpfwort Jürg.]; dreksels, ein unruhiger, unbändiger, hitziger Mensch: tas nu gan ir gluži kâ dreksels, ne viņš var guodīgi iet, ne runāt Etn. I, 153.

Avots: ME I, 497

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. ² 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

galˆvvidus, galˆvvidis, galvvids, die Mitte des Kopfes, der Schädel, Scheitel: mati bija pāršķirti ar celīti pār pašu galvvidi LP. VII, 499. viņam gluži pliks galvvidis Saul. bij daiļi ve̦lvē̦ta piere un galvvidis Zalkt. I, 114.

Avots: ME I, 598

‡ gaŗgulu: gaŗgulus, = gaŗgâzu: viens (sc.: braucējs) bij gluži gaŗguļu salmuos Kaudz. Izjurieši 284. nuolikās gaŗgulus Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 799.

Avots: EH I, 385

glîts: auch Heidenfeld; glîta ² meitene Ramkau. glîta mē̦rga Zvirgzdine. tuklas cūkas ir glîtas ebenda. Adv. glīti, ‡

2) ganz, vollständig
(vgl. gluži): viņš nu e̦suot glîti ² pie gala (d. h., er werde bald sterben) AP.

Avots: EH I, 393

glužs (selten für gluds), glatt, rein: upe te̦k pa glužiem akmeņiem St.

Avots: ME I, 630

gram̃šķis,

3): gramšķi, Zusammengefegtes, Zusammengescharrtes
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; gram̂šķis Warkl., ein wenig, ein kleines Stück: nav siena ni gramšķa; ‡

4) "einer, der (mit Absicht) umhergreift, -tappt"
Prl.; gluži kâ gram̂šķis ("?"): nepabeidzis vienu, jau sāk uotru Saikava.

Avots: EH I, 398

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

II grùods [Ronneb., Smilt., Meiran, Drosth., Saussen],

1) drall, stark gedreht, stramm:
gruoda dzija, gruods pavediens Fest., Mar., Nerft. tad sāka muocekli griezt uz vienu pusi, līdz striķi bij savijušies gluži īsi un gruodi A. XX, 291. jaunas asinis daudz gruodāki pa dzīslām rit Purap. mani gruodi (= grìzti) gredzentiņi tavus vaigus tricinās BW. 21781, 2;

2) gruods laiks, anhaltend dürres Wetter
[Warkh.], Nerft n. U. [Zu li. grandìs "Ring", apr. grandis "Grindelring am Pfluge", poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen", ahd. kranz "Kranz", mhd. krenze "Korb" und vielleicht air. grinne "Bündel", s. Lidén Stud. 19 f., Bezzenbeoger bei Stokes Wrtb. 118, Berneker Wrtb. I, 356, Trautmann Wrtb. 94 f.]

Kļūdu labojums:
tricinās = tveicināja

Avots: ME I, 671

ìecerêt, sich denken, erhoffen: kâ gan varēju iecerêt šuo bezgalīguo laimi Puriņ Nauda 30. trīs meitiņas iecerējušas vienu pašu tē̦va dē̦lu BW. 12421. apprecējis savu iece̦rē̦tuo līgaviņu Etn. II, 22. Refl. - tiês, sich erinnern: viņa iece̦ras, ka viņa nav gluži vientule Janš. [iece̦ruoties... bērnības laikus Janš. Dzimt. II, 7.]

Avots: ME II, 6

ìeêst,

1) essend zu sich nehmen:
ve̦lns ieēdis pirmuo kumuosu LP. VII, 324;

[2) anfangen zu essen
L.: ieē̦sta maize "angeschnittenes Brot"]. ieē̦sti zuobi,

1) von der cariēs angefressene Zähne
MWM. VI, 143;

[2) vom Fressen ganz abgenutzte Zähne:
tas jau gluži ve̦cs zirgs: zuobi tam pa˙visam ieiē̦sti (tikai zuobu gali smaganās re̦dzami) Jürg.] Refl. - tiês,

1) sich an ein Essen gewöhnen
U.;

2) ich in etwas verbeissen
U.: Sprw. viņš ieēdās kâ ērce dūša. viņš uz mani ieēdies Ronneb. ve̦lns bij tâ ieēdies, ka ne par kuo apstāties LP. VI, 1, 466. viņa ieē̦dusies citā Zeib. Sk. 44.

Avots: ME II, 15

[ìekužņâtiês,

1) sich einwickeln:
suns iekužņājies sienā Bauske. viņš iekužņājies kamanās, ka pat ārā netiek Mar., Serben, Wessen. vistas iekužņājas (= iepeŗas) smiltīs Druw.;

2) = iekužuoties II 2: viņš iekužņājies savās mājās gluži labi Wessen, Mar. - S. auch ìekušņâtiês.]

Avots: ME II, 33

‡ izbust (li. išbùsti ), aufwachen Rutzau: kas nu nuo sava dzē̦ruma gluži izbuda Pēt. Av. IV, 158. Vgl. ‡ izbudis.

Avots: EH I, 437

[izčarkstêt Erlaa, morsch werden: le̦dus gluži izčarkstējis, nedrīkst vairs virsū iet.]

Avots: ME I, 722

izdẽdêt: svārki saulē un lietū izdēdējuši (= izbalējuši) gluži bāli Nötk.

Avots: EH I, 442

izdẽdêt, die Lebenskraft verlieren, abzehren, elend werden, verwittern: viņš izdēdējis kâ bē̦rza lapa od. kâ pūpēdis od. kâ dieva kuoks Etn. IV, 40. viņa izdēdējusi, ka tikai vēl ir kauli un āda. izdẽdējušas ruokas MWM. IX, 894. izdēdējis kakls AU. tas mirs, - bail tīri paskatīties kâ izdēdējis. nuo trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza nuoras Hiob 30, 3. [tā sieva izdēdējusi St., ist über die Jahre der Fruchtbarkeit hinaus. izdēdējis kuoks U., ein abgestandener Baum]. kas nu tas par guoda uzvalku, jau izdēdējis, ka vairs knapi kuopā turas Druw. labība ir saules karstumā gluži izdēdējusi Dond. Verwünschung: kad tu izdē̦dē̦tu! sāpes lai izdēd kâ miruonis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 727

izģidis, f. - usi, fadenscheinig, abgetragen, abgeschabt: izģidušas drēbes Neuenburg. maisi gluži izģiduši Naud. ceļa gali tiem cauri izģidušiem cau rumiem MWM. VIII, 545. [Neuerung für * izģedis (=li. išgẽdęs "испортившись"), vgl. paģedis "verdorben"; entweder mit dem i von izģindis, oder als Entgleistung zum Praesens * -ģiedu = li. -gendù.]

Avots: ME I, 743

izģinst, izgint, intr., abnehmen, verarmen Elv., verschmachen Glück, abmagern, verkommen: tavs brālis izģinst III Mos. 25, 25. nuo bada būs tev izģinst V Mos. 32, 24. bezdievīguo acis izģindīs (izīgs) Hiob 11, 20. mani kauli ir izģinduši Psalm 31, 11. negribam... par tē̦liem izģinst Asp. kalsni izģinduši tē̦li Asp. muokās izģinst MWM. VI, 337. tam iekšā neizģinda, kuo daba ielika Sudr. E. izģindis, = nuoliesējis, vājš: nuo slimuma gluži izģindis, tâ ka vairs ne pazīt nevar Blist. n. Etn. I, 137. - izģina ļuoti Richt. 6, 6. izģinis kâ dievkociņš od. kâ nātna lupata od. kâ guovs pļécka, von einem sehr Mageren Naud.

Avots: ME I, 743

izkàlst, intr., austrocken, trocken werden, izkaltis siens, kuoks. mute, mēle, rīkle izkaltusi; fig., verdorren, mager werden: izkaltušas ruokas. meita gluži izkaltuse LP. VII, 314. zirgi izkaltuši, die Pferde sind durstig geworden Biel. n. U.

Avots: ME I, 747

izkãris Kand., izkãrẽjis, refl. izkãrẽjiês, gierig, ausgehungert: brandvīna izkārējis badakāsis Jan. viņš bij gluži izkārējies pēc launaga Bers. uz putniem viņš (kaķis) ir kâ izkārējies Vīt. 38.

Avots: ME I, 750

izkar̀uôt,

1) ausringen, ringend enden:
ķēniņš kaŗu izkaŗuojis LP. VI, 792. cīņa jau sen izkaŗuota Vēr. II, 820;

2) erringend, ringend erweben:
brīvību, uzvaru. tautas izkaŗuo līgavu BW. III, 1, 153;

3) kriegend, irngend verwüsten, vernichten:
māca viņam rādījusēs tukša, gluži kâ izkaŗuota JU.;

4) bezwingen (ungew.):
lai tu grē̦kus izkaŗuo GL. Refl. - tiês,

1) sich erringen, in seinem Vorteil zu Ende ringen:
mums nuole̦mts pašiem izkaŗuoties šuo dārguo ruotu Kronw.;

2) zur Genüge kämpfen:
kuo es savā laikā ar viņiem nee̦smu izkaŗuojies Aps.

Avots: ME I, 748

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751

izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,

1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;

2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,

1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;

2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.

Avots: ME I, 752

izlaîdeniski, nachlässig, zerstreut: tu gluži izlaideniski izturies AP.

Avots: ME I, 760

izmest,

3): uzme̦t ME. I, 770 durch izme̦t zu ersetzen; ‡

7) i. ežu (mit ostle. iz- statt uz- ?), ein Gemüsebeet herrichten
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 91; ‡

8) = izmêzt 2 Frauenb.: i. stalli; ‡

9) i. siênu, eine Wand (mit Kalk oder dergl.) bewerfen
Frauenb., Ramkau. Refl. -tiês, ‡

8) werden
(?): nuo vaiga izmē̦tas gluži slābs Azand. 22.

Avots: EH I, 466

I izmist (li. mìšti "in Verwirrung geraten" ), intr., verzagen, den Mut sinken lassen: viens vienīgs cerības stariņš Ādamam neļāva visai izmist Aps. gluži viņa vēl neizmisa A. XX, 466. Ļaudis bij ļuoti izmisuši LP. VII, 1263. Besonders häufig das Part. praet. izmisis, verzagt, verzweifelt: izmisusi viņa nuokāvusi meitiņu JK. V, 22. Refl. - tiês, verzweifeln: tâ stavēju es izmisis Rainis.

Avots: ME I, 772

iznaguôt, tr., mit den Krallen, Nägeln (nags) auskratzen, ausscharren: lecekļa viens gals bija gluži iznaguots A. XVII, 130; XIV, 480. [kūsi iznaguoji BW. 34437.]

Avots: ME I, 775

izpèikstêt, intr.,

1) verglimmen:
uguns izpeikstējis Aps. uguns gluži izpeikst Ramkau;

[2) allmählich zugrunde gehen:
peiksti, kamē̦r izpeikstēsi Fest.]

Avots: ME I, 778, 779

izpũt (li. išpúti), intr.,

1) ausfaulen:
uozuols, kuŗam viducis gluži izpuvis LP. VII, 488. grīdas pakšķi izpuvuši;

2) durchfaulen:
lai zeme cik necik izpūtu MWM. VIII, 405. Refl. - tiês,

1) zur Genüge faulen:
cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās gaŗā lietus dēļ tīrumā Aps.;

2) zur Genüge faulenzen, schlafen:
gan tu biji izpuvies uz ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.

Avots: ME I, 788

izslapinât,

1): "von innen nass machen, befeuchten"
Seyershof: aukstā ūdenī traukus izslapināja; tad lēja pienu iekšā; ‡

2) allmamicn ausscnöpten:
tapināta nauda ir kâ ūdenis span[n]ī, kas, ja tuo arvien slapina, paliek mazāk, kamē̦r beidzuot gluži izslapina, un tad ir span[n]is tukšs Dünsb. Trīs romant. gadīj. 88. i. (allmählich austrinken) pudeli Schnehpeln, Wandsen.

Avots: EH I, 480

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls ² Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. ² 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133

kañdavniẽks, der Pferdeschinder: veikla kandavnieka ruokās gan jau viņš pārvē̦rstuos atkal par gluži derīgu luopiņu Essenberg.

Avots: ME II, 154

kar̂ns Kr., C., Wessen, Burtn.], ausgehungert, [mit leeren Magen, hungrig U.], hager, mager [AP. n. U.]: aita, cūka, guovs karna C., Smilt., Bers., Laud., Lasd., Etn. I, 153 (aus Stockm.). cūkas paliks karnas, ja iemetīsi ve̦cā mēnesī aizgaldā Kaudz. M. bijis gluži karns un liess vīrelis A. XII, 721. badā nuonīcis suns, re̦dzē̦dams, ka cilā ē̦damuo, skatās žē̦li, trīcē̦dams un siekalas rīdams; tad saka: suns ir karns. viņš aiztramdīja branguo akluo un labināja karnuos redzīguos U. b. 110, 13.

Avots: ME II, 163

kràsuôt, tr., färben, malen: ni vaskuots, ni krāsuots (galds) BW. 1422. asinis krāsuojušas e̦ze̦ra ūdeni gluži sarkanu LP. VII, 1022. Refl. - tiês, prangen, sich färben: viss, kas priekš viņa acīm mīlīgi krāsuojās... Poruk.

Avots: ME II, 268, 269

kŗaûtes ² (unter kŗaûtis ² ),

1): kuoka diceles ar zivīm kŗautēs Janš. Nīca 27; ‡

2) das Skelett eines gefallenen Tieres
(?): ... guovs k. ... sen vajaga būt krituse: ribas un visi citi kauli nuokrim[s]ti gluži pliki Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 665

lêkšains, lêkšķaîns, lêkšņaîns, voller Klumpen, Strähnen: mitrs siens lēkšņains C. viņš ieraudzīja viņu gluži apsnigušu ar lēkšķainuo, mīkstuo marta sniegu A. XII, 341.

Avots: ME II, 458

ļe̦me̦ns,

2): gluži ļ. iekrita gultā Jürg.

Avots: EH I, 770

‡ lîkans ² AP., ein wenig krumm: tīri laba balka, tik drusku līkana Heidenfeld; lìkana ² ("?") izkapts Heidenfeld; iet saliecies gluži l. AP. lìkans ² "?" Zvirgzdine n. FBR. X, 28; līkani (mit ā zu lesen?) "āža kuoki" BielU. (vgl. lìkãns 4); pajem tu visus divpadsmit ērzeļus; sēsties līkonam (mit o = uo < ā? vgl. lìkãns) mugurā (viens ērzelis bija līku muguru)! Pas. VI, 467 (aus Domopol).

Avots: EH I, 748

lìkãns,

1) ein krummer, ein schiefgewachsener Mensch, ein Mensch in gebückter Stellung:
redzēju mežmalā tādu līkānu, t. i. cilvēku. kas luocījās un palika salīcis C. ej, ej, ve̦cais līkāns! Straume. nu jau e̦suot gluži sasists kâ līkāns JU.;

2) krummes Holz:
nav tur lāga malkas: tādi līkāni vien ir C.;

3) = līkainis

1, līks kuoks, ragavām šķē̦rsām liekams, kad malku ve̦d Nerft;

4) lūkāniņi Lub., Peb., = āzīši (s. âzis

6) pie aude̦kla.

Avots: ME II, 485

lĩme̦ns, [lĩmans N. - Peb., lìmans ² (mit hochle. a aus e̦?) Sessw., Kalz., Laud., Tirs., lìmins ² Bers., Kl.], voll (bis zum Rande): spainis ir gluži līme̦ns [Lös.], Druw. Etn. II, 129. dīķi līme̦ni Mat., [Lis.]; voll - auch von einem Betrunkenen: tas ir atkal līme̦ns Stockm. n. Etn. II, 34, IV, 130.

Avots: ME II, 489

lustaîns, voller Trespen, trespenreich: rudzi vietu vietām gluži slikti un lustaini Balss.

Avots: ME II, 516

I mā`rks [Wolm.], Ronneb., U., mārka [li. markà] Manz., L., U., die Flachsweiche, Flachstauche: es nuodaudzīju le̦du nuo linu mārka Vēr. II, 975. guovs gluži slapja, kâ nuo mārka izvilkta Etn. IV, 84. ja kādu vēl spiež ēst, kad vairs negribas, tad šis saka: "vai tad nu es ve̦'de̦ru par mārku taisīšu! Etn. IV, 43. mārkā likt, im Wasser weichen Manz. Lettus. - [mârks ² Salisb., ein kleiner Teich in Wiesen]; mārks "ar zāli apaudzis ūdens spuogulis" Alksnis - Zund. [Zu mḕrkt, mìrkt.]

Avots: ME II, 584

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I ^2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574

mèlša C., mel˜ša [Jürg.], Smilt., Kand., [Līn., Wohlfahrt],

1) die Faselei, leeres Gerede,
gew. Plur. Mat.: tik gluži neticams viss izklausās, ka laikam būs tik ļaužu melšas vien Rainis;

2) comm., der Faseler, Schwätzer, Flunkerer, die -in:
melša, melša, bāleliņ! sak [i] māsiņu piedzē̦rušu BW. 23001. kuo tās melšas klausiet! Vēr. II, 7.

Avots: ME II, 600

mẽ̦re̦ns: varēja ... zvanīšanu dzirdēt gluži skaidri, kad bij vien ar cik m. laiks Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 800. bulli ar˙vien turēja mājās: viens lielāks, viens mē̦re̦nāks (kleiner); kad lieluo izdeva, tad mazais tā vietā Iw.; "recht" Stender Deutsch-lett. Wrtb.: svārki neir mē̦re̦ni, das Kleid steht nicht recht.

Avots: EH I, 808

II milˆzt ² [Bl.], impers., praes. mìlst2 [Kr.], prt. milza, dunkel, neblig werden U.: klusām pakrēšļi milst Zalktis II, 27. [pamalē milst ("aug, ceļas, briest"; oder zu milˆzt I?) tumši mākuoņi Druw. tīri acis milstuot, nevaruot ne paskatīties Janš. Paipala 12.] vai gluži visi prāti milst Asp. MWM. v. J. 1897, S. 813. kas tur? kas man te ceļā milst? Druva I, 149. [zu li. milšti(s) "sich zusammenziehen (vom Gewitter)", r. мóлость "Unwetter" (s. Berneker Wrtb. II, 35, Wiedemann BB. XIII, 301) und (?) nach Strachan KZ. XXXIII, 305 f. zu ir. melg "Tod".]

Avots: ME II, 629

mîstuļuôt, tauschen: bet tikām mīstuļuojis pa tirgiem, kamē̦r nuomijis gluži vienpēdām A. XXI, 354; C., Lub.

Avots: ME II, 647

I muôdĩba, die Wachsamkeit L.: viņš gluži kâ bez muodības Bers.

Avots: ME II, 682

namdaris ,* der Zimmermann, Baumeister: jauneklim jābūt par namdari LP. VI, 619. tē̦vs kâ namdaris gluži bez graša nebija Por.

Avots: ME II, 691

I narva: pa[r] narvu AP.,

a) sehr leicht, mühelos:
mēs šuogad nuopļāvēm sienu tīri p. n.;

b) billig:
gaļa bijuse gaiši p. n. - nu ne˙maz nemaksājuse. viņš nuopirku tuo gluži p. n. (ähnlich: Saul. Raksti V, 69);

c) "?": man šitie zābaki stāv tīri kà p. n., - vairāk nevaru ieaut kâ vienas plānas zeķītes.

Avots: EH II, 5

neceļš,

1 ): pēc bezsamaņas skrējiena sāku apjusties, ka e̦smu neceļā ieskrējis Vīt.;

2): pa kādiem ratlaužu neceļiem dažkārt neiekrīt kulties Delle Negantais nieks 186; ‡

3) gen. plur. neceļu, weglos, ohne Wege:
viņi gāja... vietām pa malkas ceļiem un ganu te̦kam, vietām arī gluži pa n. apgabaliem Janš. Mežv. ļ. I, 152.

Avots: EH II, 10

neceļš,

1) der Irr-, Abweg:
nestaigāju neceliņu BW. 8747. nuoklīst, nuokļūt uz neceļiem, auf Abwege geraten. [neceļā iebraukt U., hineinfahren, wo es keinen Weg gibt;

2) (in der verbindung
neceļa laiks), schlechter Weg: baznīcā braukšanas vajadzība šādā gluži neceļa laikā pate par sevi gan nebūtu tik liela Janš. Dzimtene ² I, 106].

Avots: ME II, 709

nesãtis, nesãtniẽks, nesãtnis Ahs., L., RKr. XVII, 40, ein Unmässiger, Nimmersatt: viens ceļa malā ē̦d kâ nesātis LP. VI, 471. ē̦dat, rijat, nesāšu ļaudis! BW. 19273, 2. [lācis kâ nesātis pie... kulbas klāt Pas. II, 108.] apsūdzējuši nesātnieku ve̦cajam tē̦vam LP. V, 95. (saimnieku maki) bija gluži kâ nesātņi Dz. V.

Avots: ME II, 732

netĩrĩba, die Unreinlichkeit, Unsauberkeit: šī netīrība man gluži atriebusies MWM. V, 355.

Avots: ME II, 737

netĩšãm [li. netyčiom Niemi 1351], netĩšãmis (li. netyčiomìs), netĩši, netĩšu [Glück IV Mos. 25, 22], netĩšus, unabsichtlich, von ungefähr: netīšām (Var. 24: netīšamis) es iesēdu tautu dē̦la kamanās BW. 17889, 4. ai mīļie bāleliņi, tas nuotika netīšām 13646. viņš bij atnācis gluži netīšu A. XIV, 90. bērēs tīšā prātā saplēš traukus, ja netīšus ne˙viens nesaplīst LP. II, 138.

Avots: ME II, 737

neviêlĩdzĩba ,* Ungleichheit, Ungleichmässigkeit: ne˙vis cilvē̦ku vienlīdzība, bet gluži uotrādi, pilnīga nevienlīdzība Stari II, 467.

Avots: ME II, 740

nevĩžĩba, die Lässigkeit, Nachlässigkeit, die Arbeitsscheu, Neigung zum Faulenzen: šī netīrība, nevīžība, kuo sastuopam visās ēdināmās vietās, man gluži atriebusēs MWM. V, 355. salauzt rupjību un māņticību, slinkumu un nevīžību VI, 271. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu gan nu! Seib.

Avots: ME II, 740

‡ nùobaļļât "?": zìrgs ... bijis pa˙galam satinies virvē, nuobaļļājis gluži me̦lnas zemes un pie ēšanas vai[r]s ne˙maz ar neticis Pas. V, 420 (aus Smilt.).

Avots: EH II, 31

nùobrucinât, tr.,

1) abreiben, ab-schaben:
[nuobrucināt ādu ruokām piesituoties pie kāda priekšmeta Kreuzb.] slipsis bija stipri nuobraucināts Lapsk. [viņam svārki gluži nuobrucināti (= nuovalkāti) Dond.];

2) abbrühen
Wessen]: kājas, cūkas.

Avots: ME II, 765

[nùobružļât,

1) "abglätten":
n. siênu Warkl.;

2) "unsauber waschen":
nu gan veļa nuobružļāta vien ir Bers.;

3) beschmutzen;

4) abtragen:
n. zābaciņus gluži sarkanus Nötk. - Refl. - tiês, sich beschmutzen: bē̦rns nuobružļājies N. - Peb.]

Avots: ME II, 766

nùodr̀iegât

1) "?": ve̦se̦lām dienām S. gluži sagrauzts nuodriegāja pa istabu XV, 491;

[2) "lē̦ni nuonīkt" Erlaa].

Avots: ME II, 777

nùodũmuôt ‡ Refl. -tiês Salis, Seyershof, im Rauch ausdorren: gaļa gluži brūna var dūmuos n.

Avots: EH II, 42

nùoêdinât,

1): n. visas pļavas ar zirgiem Ramkau; abgrasen lassen; zulassen, dass abgegrast wird
Segew.; auffressen machen AP.: n. visu ābuoliņu Salis;

3): auch Segew.; ‡

4) auffüttern
Segew.: n. zirgu, bē̦rnu; ‡

5) ätzend (beizend) wund machen
AP.: n. ruokas ar zâlēm gluži jē̦las.

Avots: EH II, 44

nùoil˜guôtiês, eine Zeitlang sich heiss sehnen: man sirds bij gluži nuoilguojusēs pēc jaunā zieduoņa R. Sk. II, 100.

Avots: ME II, 790

[nùojâdinât (li. nujõdinti "hinreiten lassen"),

1) = nùojâdît: n. zirgu par velti Bauske;

2) zuviel reiten lassen:
puiku tâ nuojādināja, ka viņš vakarā bija gluži stīvs Nigr.;

3) rittlings hinschaffen, hinreiten lassen:
klibuo nuojādināja uz kaimiņiem Nigr.]

Avots: ME II, 792

nùokarinât, tr., behängen: luogi nuokarnējuši gluži karni Drosth.;

2) (ab)hungern lassen
Spr.

Avots: ME II, 794

nùokarpîtiês, ‡

2) durch unruhige Bewegungen in einen gewissen Zustand geraten
Vank.: zirgs (nemierīgi ar priekškājām zemi kasdams) nuokarpījies gluži slapjš.

Avots: EH II, 52

nùokar̂st: puika skriedams nuokarsis gluži slapjš AP.

Avots: EH II, 52

nùokaût, ‡

2) schlagen (im Kartenspiel);
‡

3) "nuopērt" Siuxt: n. luopus dzīvā nabadzībā. Refl. -tiês,

1): luopi visu cēlienu nuokaunas ar dunduriem AP.; ‡

2) sich
(acc.) töten: kurka nuosakava Pas. VIII, 298. viņa gribēja n. Frauenb.; ‡

3) zu eigenem Bedarf, für sich schlachten
Linden in Kurl: vai nevarē̦tu tagad n. tās gaļas? ‡

4) kämpfend in einen gewissen Zustand geraten
Strasden: gailis bij nuokāvies gluži asiņains.

Avots: EH II, 52

nùoķer̂t, ‡

2) wegstibitzen
Salis; ‡

3) unversehens bekommen
Frauenb.: nuoķēru gan ve̦lnu (von einer unangenehmen Arbeit) šuoreiz. Refl. -tiês,

1): braucējs ... tecēja kājām ķibitei pakaļ, nuoķēries pie atslejuma Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 90; ‡

2) = aplipt: n. ar pūkām Seyershof; ‡

3) zur Genüge fangen:
kaķis guļ nuoķēries peles Seyershof; ‡

4) = nùokuôstiês 2, nùokrāsuôtiês: kad nenuoķērēs gluži me̦lns, tad ielika elkšņu mizās AP.

Avots: EH II, 59

nùoklē̦pât (unter nùoklēpêt): auch Warkl. n. Fil. mat. 104; nuoklē̦pājušas ... auzas Jürgens 20. ‡ Refl. -tiês "?" : bij (nämlich der Backenbart) re̦ti un gluži me̦lni, nuoklē̦pājušies ap žuokļiem kâ sniega auzas Kaudz. Izjurieši 40.

Avots: EH II, 53

nùokrist,

1): kad ir vaļa, tad kādu brīdi viņš nuokrīt (nuoguļas) pa pusdienas laiku Linden in Kurl. maguones ātri nuokrīt Kand.;

2): man kakls gluži nuokritis Lubn. n. BielU. man ūkiņš nuokritis (od. nuokrities) Bers., ich bin heiser;
‡

3) sterben:
arī bagātnieki nuokrīt Frauenb. ve̦cais nevarēja vis tik ātri n. Strasden; verrecken Auleja, Frauenb., Siuxt, Weissensee: nuokritis labākais zirgs; ‡

4) ins Unglück geraten
Seyershof: kuo nu maksu nemt tādam cilvē̦kam, kas pats nuokritis; "sich versehen, sich täuschen." Orellen: kas tālu iet sievas precēt, tie visi nuokrīt; "nuoplîst" Ramkau: gluži nuokritušas pastalas. Refl. -tiês: viņš ir pa krietnam nuokrities (= vājāks kļuvis) AP.

Avots: EH II, 56

nùoliêt [li. nulíeti], tr.,

1) abgiessen:
viņš nuolēja nuo gluži pilnas pudeles drusku alus Blaum.;

[2) begiessen
Salis: puķes. Refl. - tiês, sich begiessen: n. gluži slapjš ar skābputru].

Avots: ME II, 813

nùomigt, intr., fest einschlafen: viņš bija cieti nuomidzis A. XX, 642. visi nuomiguši gluži vai nāves miegā LP. VII, 676. es biju piekusis; drīz nuomigu Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 820

nùoņe̦rgât,

1) "?": šis jau gluži nuoņe̦rgājis Kleinb.;

[2) "verhunzen, heruntermachen"
MSil.; "abnörgeln" Bers., "auslachen" Lös., Vank.; "nuomuocīt (ein junges Tier)" Frauenb.;

3) n. ēdienu "zu essen beginnen, aber nicht aufessen"
Alt-Bergfried; eine Speise ohne Appetit, wühlend und wählerisch essen Dickeln;

4) "abreissen":
n. grāmatai visus stūŗus N.-Peb.;

5) (die Zähne) fletschen
(perfektiv): suns gan nuoņe̦rgāja zuobus, bet nedz rēja, nedz kuoda Vīt. - Refl. -tiês "?": viņš visādi nuoņe̦rgājās, bet ne˙kādas skaidrības nebij Vīt.].

Avots: ME II, 826

[nùoņurdzît, bis zur Erschöpfung knautschen: kaķis gluži nuoņurdzīts N.-Peb.]

Avots: ME II, 826

[nùonuris (?)"sakrupis": sēd gluži nuonuris Bers.]

Avots: ME II, 825

nùopālêt, intr., abbleichen, sich abtragen, verkommen: platmale saulē nuopālējusi gluži pāla Druw. n. RKr. XVII, 71. tāds nuopālējis izskatījās MWM. XI, 193. nuopālējuši un izdēdējuši drēbes gabali A. XV, 261.

Avots: ME II, 827

‡ nùopanckâtiês, sich schlecht (in Lumpen) kleiden Dond.: viņš gluži nuopanckājies; mē̦tājies apkārt nuoslemējis un nuopanckājies ("?") Austriņš Gaŗā jūdze I, 448.

Avots: EH II, 73

nùoplũksnât, intr., sich abfasern, sich abblättern, zerfetzt werden: zābaki bij gluži nuoplūksnājuši Sil.

Avots: ME II, 832

nùoplukt [li. nuplùkti "die Farbe verlieren"], intr.,

1) verschiessen, abbleichen, abgehen, zottig, zerlumpt werden:
gan nuopluks tad viss zilums Kaudz. krāsa nuoplūk. nuoplukusi ce̦pure, bārzda, ē̦ka; nuoplukušas drēbes. nuoplukusi ķē̦ve Ahswikken, Wain., Bahten. te pārveda tautu meitu kâ vāveri nuoplukušu BW. 24698. ja ilgi bez ce̦pures cūkas būšuot jāgana, tad mati gluži nuoplukšuot Upīte Medn. laiki;

2) verbrüht werden:
viņiem visa āda bij nuoplukuse A. XX, 290. Subst. nùoplukums, das Verschossene, Verbrühte; eine verbrühte Stelle am Körper.

Avots: ME II, 832

‡ nùopluskât Jürg., = apvazât: n. drēbes. Refl. -tiês (s. ME. II, 832): gans gluži nuopluskājies Jürg.; die Kleidung durch unvorsichtiges Gehen mit Kot beschmutzen, im Kote schleifen U. (unter pluskāt).

Avots: EH II, 77

nùopùnķuôt, Refl. -tiês, ‡

2) = nùoskàistiês (mit ùņ ² ) Saikava: gluži par niekiem n.

Avots: EH II, 78

nùorùobežuôt, tr., abgrenzen, abmarken, beschränken: pilsē̦tu nuoruobežuoja fabriku skursteņi Niedra. Refl. -tiês, sich abgrenzen, sich beschränken: gluži tik skaidri viņš vēl nenuoruobežuojās Apsk.

Avots: ME II, 842

nuôslem̂pêtiês ² : bē̦rns pie dīķa nuoslem̃pējies gluži slapjš Nötk.

Avots: EH II, 87

nùošņur̂kt,

[1) (prs. nuošņurkstu) =nùoskumt Lis.];

2) verkümmern, nass werden:
kâ nuošņurka meža irbes, pa krūmiem luožņādamas, tâ nuodila ļaudīm mēles, nuo manim runājuot. Gew. das Part. nuošņurcis, durchnässt, durchgefroren, niedergeschlagen, verdriesslich Ahs. n. RKr. XVlI, 43, Etn. II, 177: viņa bija pa˙visam nuošņurkusi Saul. viņš aizbrauca gluži nuošņurcis A. XX, 207. Vgl. nuoņurkt.

Avots: ME II, 870

nùotre̦ñkât, freqn., nùotrènkt [li. nutreñkti "abstossen"], tr.,

1) abjagen:
savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. gluži putās zirgu bij nuotrencis Tirzm.;

2) herunter-, wegjagen:
vistas nuo lauka;

3) abmagern:
adiņi zemi nuotre̦nkā Lind., Nerft n. U.

Avots: ME II, 877

nùovãrguļuôt, [nùovārguôt], intr., sich abzehren, absiechen, verkommen: cilvē̦ks ar laiku gluži nuovārguļuo LP. VII, 655. [nuovārguot visu garuo mūžu B. Vēstn. n. Celm. visu ziemu nuovārguoja ar šuo slimību.]

Avots: ME II, 884

ùotrâds C., uõtrâds Adiamünde, Salis, Siuxt, Stenden, Widdrisch, Wolmarshof, anderer Art, andersartig L., U.; gegensätzlich, entgegensetzt: bij sacēlies uotrāds vējš LP. VI, 865. Adv. ùotrâdi Jürg., uõtrâdi Salis, ùotrâži Serbigal n. FBR. IV, 58, (mit ùo ² ) N.-Rosen n. FBR. VIII, 33, Schwanb., ùotrâžiņ ² Prl. n. FBR. VI, 79, ùotrâdiņ ² Prl. n. FBR. VI, 113, Adv., auf andere Weise U., verkehrt, umgekehrt, entgegensetzt: vienādi vai uotrādi viņš cerēja nuo tā izbēgt A. XXI, 547. apauni vīzes uotrādi! LP. V, 36. māju pīlēm spārnu kauli vāji, kāju kauli stipri, meža pīlēm gluži uotrādi SDP. VIII, 51.

Avots: ME IV, 424

‡ padabuĩt Dunika, Rutzau, = padabût. Refl. -tiês Dunika, Rutzau, nach Überwindung von Schwierigkeiten ins Geleise kommen (?): sākumā viņam bija gŗūti mācīties, bet, kad pa(sa)dabūjās, tad bija gluži viegli.

Avots: EH II, 125

pagluds: Adv. pagluži, ziemlich glatt: tā jau p. vērpj Oknist. p. sasukāti mati Lubn., Meselau. talka nuoritēja p. Saikava.

Avots: EH II, 133

‡ II palīdzīgs, ziemlich ähnlich: ja arī ne gluži līdzīgu, tad vis˙maz stipri palīdzīgu lielkungu kārtai Janš. Līgava I, 290.

Avots: EH II, 151

pamazu (unter pamazẽm): iet visi gluži p. Janš. Līgava I, 476.

Avots: EH II, 154

pameîta, die Stieftochter: pamāte bij gluži apstulbuse, re̦dzē̦dama savu pameitu tādā bagātībā Etn. III, 62.

Avots: ME III, 68

pamir̃t, intr., ohnmächtig, gelähmt werden, absterben, in einen scheintoten Zustand geraten: juo es e̦smu pamiris nuo tavas ruokas grūtuma Psalm 39, 11. viņam kājas gluži pamirušas A. XII, 369. (sieva) pusēm badu pamirusi BW. 33039, 2. mums viņa pamiruse (scheintot) izliekas LP. II, 39. Subst. pamirẽjs, der (die) Ohnmächtige, Scheintote; pamir̃šana, das Ohnmächtigwerden, Absterben, Gelähmtwerden; pamirums, die Lähmung: ģīmja pamirums Stari II, 34. dušas lietuo pret dažiem pamirumiem Konv. ² 724.

Avots: ME III, 71

panĩkt, intr., verkommen: tâ nuošļucis, tâ gluži panīcis, kāds es tuoreiz biju Vēr. I, 200. tur panīkušas, nuosūnuojušas priedes aug LP. VII, 1117. Subst. panĩcẽjs, der Verkommene; panĩkšana, das Verkommen; panĩkums, die Verkommenheit.

Avots: ME III, 77

paņirbêt, paņirbinâtiês, [ein wenig zucken, flimmern]: gluži tuvu paņirbēja seja AU. ē̦nas paņirbēja taisni pretī AU. pirksts bez nuolūka paņirbinājās un samiedzās atkal tik cieti Duomas I, 1135.

Avots: ME III, 79

[pãrbèdinât, übermässig betrüben: šis nuotikums mani gluži pārbēdinājis.]

Avots: ME III, 150

[pãrkàunêtiês, übermässig Scham zu empfinden beginnen: bē̦rns gluži pārkaunējies.]

Avots: ME III, 159

[pãrpīkt, übermässig pīkt: viņš gluži pārpīcis.]

Avots: ME III, 170

pãrraûdâtiês, sich überschreien, sich krank weinen: viņš jau gluži pārraudājies JU.

Avots: ME III, 172

pasist, tr.,

1) unterschlagen, unter etwas tun:
viņa pasita kukulīti padusē Saul., [ähnlich Pas. III, 234]. nuolauzu zariņu, pasitu zem baltas vilnānītes (vgl. BW. 33574, 2). bitīte... atne̦s man mīļu vārdu, zem spārniņa pasitusi 3246;

2) zu Boden schlagen:
viņs mani pasita gar zemi Kurs. pasistais lē̦nām uzcēlās Kaudz.;

3) etwas schlagen:
lai, lai, pāries; pasiti pie krūtīm! LP. III, 41. puiši dažreiz pūķi klibu pasituši, bet pa˙visam nuogalināt nav varējuši LP. VI, 79;

4) (intensiv) -halbtot, zu Schanden schlagen, totschlagen, erschlagen:
tas būtu tuo gluži pasitis MWM. X, 483. nee̦smu jau ne zirgu nuoskrējis, ne cilvē̦ku pasitis B.Vēstn.;

5) auf-, niederschlagen, aufwärts oder abwärts richten:
viņš pasita acis (so auch galvu) uz augšu Kaudz. tas pasit acis uz zemi LP. II, 69. Refl. -tiês,

1) sich unterschlagen, unter etwas tun:
kur iedams, neiedams, pasituos padusē (līgaviņu) BW. 21293;

2) sich, einander ein wenig schlagen:
ne+kas, lai pasitas puiši!

3) sich wenden, drehen:
viņa strauji pasitās sāņus Saul. [skuķes uz reiz pasitās uz uotru pusi Janš. Dzimtene ² III, 212.]

Avots: ME III, 98, 99

pavàldît,

1): die Herrschaft über etwas gewinnen:
māte vē̦rsusi savas duomas uz Mariju un ... mātes dvēselē iezagusies ... labvēlība. Marija nu bija pavaldījusi arī māti Vanagu ligzda 93. tē̦vs un māte gluži nuolīkuši pie zemes ... un visur pavaldījuši gaitnieki Sieva 173;

2): guoda ratus pavaldījis ... Dāvis Ciema spīg. 281.

Avots: EH XIII, 187

pavāzt (li. pavóžti "bestülpen"),

1) ein wenig (den Deckel) heben:
trīs gadiņus izdziedāju, i[r] vāciņa nepavāžu BW. 30. cik pavāžu pūra vāku BW. 25407;

2) unter etwas verbergen:
acis gluži zem pieres pavāzdams Latv.

Avots: ME III, 134

pave̦se̦ls, ziemlich gesund: bija pēc slimības jau gluži pave̦se̦ls.

Avots: ME III, 135

pìebâzt,

1) zu-, hinzustopfen, -stecken :
kalējs piebāza acis gluži klāt pie Kriša acīm Krišs Laksts 60;

2) vollstopfen:
pīpi piebāzt Kaudz. M. 13. kuģi, kas bij piebāzti zaldātiem Antrop. II, 76. viņu nevar piebāzt, er hat nie genug, man kann ihm nie genug geben U. Refl. -tiês, sich vollstopfen: labību un citas lietas sazadzis, ar tām piebāzies LP. VI, 65.

Avots: ME III, 238

pìekàndavuôt ²

1) (ungeschickt) anschmieden, anschlagen, annageln
Bers.; piekandavuojums (Refrain ?) dziesmai Druva II, 854;

2) =piekaut 2: piekandavuojis kâ čigāns sievu gluži zilu Bers.

Avots: ME III, 255

pil˜nā, Adv.,

1) voll, als Gegensatz
zu tukšā: ja (viņš skrienuot) pilnā LP. VI, 1, 60;

2) betrunken:
pārnāca mājā gluži pilnā De̦glavs.

Avots: ME III, 215

por̂kstêt ² Dond., porkšêt Ubbenorm, -u, -ẽju, schwatzen Ubbenorm, (por̃kšêt) Widdrisch, mit böser Stimme sprechen Dond.: vai es porkstu? es jau gluži mierīgā balsī teicu Dond.; porkšêt, unverständlich artikulieren, lallen (von kleinen Kindern, die noch nicht sprechen), unverständlich (im Zorn) brummen Salis; vgl. purkšêt.

Avots: ME III, 376

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

precêt, -ẽju,

1) handeln
(nicht mehr gebräuchl.) Manz. Lettus, L., U.;

2) tr., intr., freien, auf die Freie gehen; heiraten
(tr.): ja puisis, kādu meitu iecerējis jeb nuolūkuojis, gribēja pēc tās precēt tad negāja vis pats precībās, bet aizsūtīja savā vārdā precībniekus BW. III, 1, S. 90. dažkārt brūtgāns precē pēc meitas, kuo tas pats vēl nav redzējis ebenda 99. precēja ne˙vien pēc meitas, bet arī pēc puiša ebenda 81. atraiknis precējis pēc jaunas meitas LP. V, 63. es nebiju vairs gluži jauns, kad pēc tevis precēju Rainis. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepu lapu ceļu klāj; sapūst tavas liepu lapas, es neiešu šuoruden BW. 15223. kuŗ[u] meitiņu tu satiec, tuo runā, tuo precē, . . . tuo sauc savu līgaviņu 12397. dažs precēja mantas dēļ ve̦cu, sirmu līgaviņu 11081, 1;

3) verheiraten:
ķēniņš negribēja precēt savu meitu ar Mārtiņu Pas. III, 286 (aus Ligna). es tevi precēšu, werde dich verheiraten III, 245. Refl. -tiês,

1) Handel treiben
(wenig gebraucht) U.;

2) freien
U.; heiraten (intr.), sich verheiraten: Sprw. precēties grib, pātaru nemāk. pats precējas, pats ecējas. pusvasaras tautu dē̦ls ar manim precējās BW. 14991, 2. - Das Part. precējies, verheiratet: precējies vīrs, precējusies sieviete. dzīvuojis precējies kungs LP. VII, 174. - Subst. precêšana,

1) der Kauf
Manz. Lettus; der Handel: ar tavu precēšanu esi tu . . . ķēniņus virs zemes bagātus darījis Glück Ezechiel 28, 33;

2) das Freien; das Heiratlrn;
precêšanâs,

1) das Handeln
nicht mehr gebräuchl.);

2) das Heiraten, das Sichverheiraten;
pre̦cê̦tãjs, wer freit, heiratet: tādi jauni knēvelīši, visi sievu pre̦cē̦tāji BW. 12367. Zu prece.

Avots: ME III, 384, 385

pretdabîgs,* unnatürlich, widernatürlich: tautas dzīvie luocekļi, kas tagad cits nuo cita pretdabīgi atšķirti Kundziņš Kronwalds 195. rīmes latviešu dzejai gluži pretdabīgas Aus. II, 70.

Avots: ME III, 386

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize ² Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. ² 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. ² 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel ² 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507

re̦ts: r. siets Seyershof, Siuxt. miezīši gluži retiņi Ramkau. Subst. re̦tums: pa re̦tumam (= re̦ti) gadās kāda mājiņa AP.

Avots: EH II, 367

sabalinât, ‡

3) bleichend (tr.) ganz hell werden machen:
sabalināsim ar laiku gluži baltus AP.

Avots: EH II, 395

sabèigt, tr., vernichten, überwinden, jem. den Garaus machen, töten: kuociņi tuop drupu drupās sabeigti St. ve̦cā rija bija pa+visam sabeigta V. Eglītis. jūsu mīkstulība . . . mani sabeigtu id. tikām kaunas (= kaujas), kamē̦r Annužas dē̦ls sabeidz ve̦lnu LP. VI, 478. Refl. -tiês, sich ganz abnutzen, sich abbrauchen, seine Gesundheit ruinieren: ve̦cais arkls pa˙visam sabeidzies. ce̦lmus lauzdams e̦smu gluži sabeidzies.

Avots: ME III, 592

sablenst, sablenzt, tr., intr.,

1) sehen, (beim Sehen) unterscheiden:
patumšajā . . . te̦lpā viņa maz kuo varēja sablenst Dz. V. tumsā nevarēju sableñst (wahrnehmen, erblicken), kur tupeles palikušas Rutzau. viņš tikkuo varēja sablenzt, ka kāds sēd... gultā LA.;

2) durch übermässiges Sehen verderben:
acis sablenza gluži beigtas Ezeriņš Leijerkaste I, 189.

Avots: ME III, 595

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

sademêt, sich stark erkälten: gluži slims sademējis Etn. III, 162.

Avots: ME II, 609

saguîbis ² Lemsal, unwohl, krank: viņš gluži saguibis, savārdzis Karls. saguĩbis "savārdzis" C. (RKr. XV, 77).

Avots: ME II, 632

sakàmpt, tr., ergreifen, festhalten, umarmen U.: sakampj ķe̦tnās akmini Krilova pas. 56. Kunavs bij sakampis suni pie ausīm Pasaules lāpītājs 29. sakam̃pt uotru aiz apkakles Dunika. pļāvējs labību sakampj Jesaias 17,5. labāki lai gatavs gaida, nekâ kad pēc nezin, kur un kâ sakampt Apsk. v. J. 1903, S. 193. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, erraffen;

2) einander ergreifen; sich (beim Geschlechtsakt) umarmen: duj mušiņas sakampās BW. 35081 var.... tik cieti turē̦dams, ka sakampušies pirksti bij gluži bāli-zili Alm. Kaislību varā 29;

3) viel in sich aufnehmen: brandvīna sakampies Janš. Čāp. 39.

Avots: ME II, 644

sakļaût Domopol, tr., zusammenschmiegen, zusammenlegen: papeles ar... kuopā sakļautiem zariem Latv. viņš sakļāva ruokas pār galvu Akurater. putni ar sakļautiem spārniem Saul. I, 125. čūska ar sakļautiem, zvīnainiem spārniem Zalktis I, 24. Refl. -tiês, sich (seitwärts, schief gegeneinander Kronw.) neigen; sich zusammenschmiegen, -pressen, -drücken; zusammensinken; sich schliessen (von Blumen): šis šķūnis ilgi neturēs: gluži sakļāvies Erlaa. labība sakļāvusies N.-Peb. slieces sakļāvušās Kronw. grābeklis sakļâvies Wessen. ve̦cā ce̦pure pa˙visam sakļāvusēs Vēr. II, 1239. sakļāvusēs platmale A. XX, 642. virve sakļaujas viņa ruokās A. Upītis. dubļi sakļaujas tūliņ kuopā MWM. VII, 324. līdzrunātaji sakļaujas tik šauri, ka ne˙viens viņu nevar ieraudzīt B. Vēstn. viņa spēcīgais augums bija tâ kâ sakļāvies A. v. J. 1900, S. 726. viņš izskatījās vēl vairāk sakļāvies nekâ agrāk Vēr. II, 907. ziedi sakļaujas pie pārgruozībām ebenda 408. lapiņas sakļāvušās viena pie uotras ebenda 409.

Avots: ME II, 651

sakleķêt,

1) zusammenstopfen
Bauske: ve̦cas meitas patiltê sakleķē̦tas BW. 20957, 4;

2) schlecht und oberflächlich (mit Lehm) vermauern
Lennew., AP., Kokn., Stenden; 3) = sa-ķēzît (von Farben): burtnīcā daži burti gluži sakleķē̦ti (= vēl nenuožuvuši izķēzīti) Stenden;

4) schnell und liederlich (eine Arbeit) vollziehen
Dunika, N.-Peb., Gr.-Buschhof;

5) "sich mit einer Kotmasse bedecken":
ritenis sakleķējis Saussen;

6) "(eine weiche Masse) zusammendrücken"
Festen.

Avots: ME II, 649

saknubẽji(e)s, gekrümmt Ahs.: ve̦ckungs sēž ratuos saknubējis Dond. n. RKr. XVII, 49. viņš gluži saknubējies Dond.

Avots: ME II, 652

saknubẽji(e)s, gekrümmt Ahs.: ve̦ckungs sēž ratuos saknubējis Dond. n. RKr. XVII, 49. viņš gluži saknubējies Dond.

Avots: ME II, 652

sakùmt Jaunpils, sich bückem, ducken, krumm, bucklig werden (gew. das Part. praet. sakumis gebraucht): viņš saliecās un sakuma M. W. iet sakumis Smilt., Lub., Aps. ve̦cmāmiņa gluži sakumusi Jaunpils. uz ceļiem sakumis sēd Zalktis I, 110, uz dzirnakmeni sakumis ar ple̦ciem Bārda Zemes dē̦ls 219.

Avots: ME II, 659

sakust, intr.,

1) zusammenschmelzen, verschmelzen; sich vereinigen:
tie sakusa ar ruomiešiem par vienu tautu Antröp. II, 50. senie "ziemassvē̦tki", kristīgu ticību ieve̦duot, visur sakusa ar kristīgiem Konv. ² 391;

2) zerschmelzen;

3) müde werden:
Jancis nuo iešanas jau gluži sakusis D. Kleinb. J. 56.

Avots: ME II, 660

samêzt, ‡ Refl. -tiês AP., mistend sich überanstrengen: viņš samēzies gluži slapjš. samēzēs vairāk, - un nu beigas viņam!

Avots: EH XVI, 430

samidzinât,

2): sivē̦ni samidzinājuši midziņu Seyershof, s. (= samudzināt) dzijas u. c. AP. s. (= izjaukt, saburzīt) linus, labību N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043, Ramkau. paņēma ... ābēci, izirušām lapām, gluži pe̦lē̦kiem, samidzinātiem stūŗiem Jauns. Sliņķu virsnieks 52. ‡ Refl. -tiês, = samudžinâtiês 1: diegi samidzinājušies AP., Seyershof.

Avots: EH XVI, 430

sapeņķêt U., verwühlen, verreffeln, verknoten. Refl. -tiês, sich verwühlen, verreffeln, verknoten: aukliņa gluži sapeņķējusēs Bers. n. Etn. II, 1. virve vai gruožs sapeņķējas Bers., Ruj.

Avots: ME II, 698

sapilêt,

1) tröpfelnd sich ansammeln:
te sapilējis daudz ūdens. uz veļas sapilējusi darva. sveces tauki sapilejuši lîelā pikā Jürg.;

2) von einer tröpfelnden Flüssigkeit durchnässt werden:
se̦ga sapilējusi gluži slapja.

Avots: ME II, 699

saplikt, sich senken, zusammenfallen, einschrumpfen: siens šķūnī saplicis (= saplacis) Arrasch. saplikusi zeme Salis, maize Dond., Wandsen. nuo brauciena zirgs gluži saplicis Nigr.

Avots: ME II, 703

sapnîgs,* sapņîgs*. träumerisch; traumhaft: sapnīgas duomas. upītes sapnīga burbuļuošana Lautb. viss izskatījās sapņīgi skaisti A, v. J. 1896, S. 569. izskatījās gan pa˙visam sapņīgi, gluži pasakaini ebenda.

Avots: ME II, 706

sarũpt, -stu, -u Lautb., Nigr., Ar.,

1) vor Sorgen traurig werden:
viņš par tuo gluži sarūpis;

2) Sorge einflössen:
man sarūpa mājas Bauske.

Avots: ME III, 724

saskriet,

1) intr., zusammenlaufen:
bē̦rni saskrēja barā. ļaudis saskrēja kuopā nuo visām malām. - acīs saskrej asaras Asp. Ziedu klēpis 126, Tränen treten in die Augen;

2) saskriet lielajā, aneinandergeraten, in Streit geraten
Ronneb.: viņi ir saskrējuši lielajā, sie haben sich gezankt, sind einander feind geworden Mag. XIII, 2, 58;

3) tr., abjagen:
saskrieti zirgi Kaudz. e̦suot zirgs jāsakrien putās LP. VII, 154. sulainis saskrējis ērzeli tâ, ka (sc.: ērzelis) nuokritis... gar zemi VI, 313;

4) laufend erlangen:
nuo zināma cilvē̦ka bē̦gdama tu nezini, kuo tu saskriesi. kad tik nesaskrej pati savu nelaimi! Janš. Bandavā I, 170;

5) intr., plötzlich ergrimmen:
brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, Refl. -tiês,

1) laufend zusammengeraten:
kaut daža upīte vairs nesaskrienas ar tev[i], kas senāk tevī tecējusi Jaunības dzeja 58;

2) laufend sich zu viel tun, sich überanstrengen, sich abjagen:
ēsi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. kad bija saskrējies, un vaigi vai pušu plīsa JK. gluži kâ sunim, kas saskrējies LP. V, 2. saskrējies kume̦lē̦ns;

3) aneinandergeraten
U.: saskrējuos ar pušnieku Alksnis - Zundulis. saskrējies ar tiesas vīriem Alm.;

4) ergrimmen
Spr,: man(im) saskrējās sirds par sulaiņu nebēdību A. XXI, 536; sirds saskrējās, fing an zu schmerzen Gr. - Buschhof, Saikava,

Avots: ME III, 733, 734

sašņucis, sašņurcis (f. -usi), Part. praet. act., schlaff, übelgelaunt, heruntergekommen: gluži sarāvies un sašņucis Salminskis ieradās Purap, vai tev... slikti gājis, ka tu tāds kâ nuoskumis, sašņurcis? Jaun. mežk. 260. sašņucis, leicht erkrankt Neuenburg.

Avots: ME III, 759

II satènêt ² "sich gleichsam mit Nebel bedecken, mit einem Häutchen bewachsen": viņai tâ satēnējusi acs, ka palikusi gluži balta kâ migla Saikava.

Avots: ME III, 762

satilât,

1) = satalêt Wolmarshof;

2) ausgebreitet liegend ausbleichen
(intr.): lini satilājuši gluži balti Wolmarshof;

3) bleichend verwittern:
lini satilājuši Dunika.

Avots: ME III, 763

satìrpt, ganz vertauben: ruokas gluži satirpušās.

Avots: ME III, 763

satītît, ‡ Refl. -tiês, sich eigensinnig zeigen (perfektiv): gluži par nieku tâ satītījusies un saskaitusies Pas. XI, 335.

Avots: EH XVI, 456

satraucis, die Schelte Wid.; die Aufregung: šitas satraucis tev bij gluži veselīgs Blaum.

Avots: ME III, 765

šàurs (li. siaũras "schmal"), eng, schmal, beschränkt: jauni puiši, šauras acis BW. 12304. actiņas gluži šauras A. 1896, S. 135. šauriņa izkapts A. XX, 860. šaura pārtika (schmale Kost) LP. II, 132. Subst. šàurums (li. siaurùmas "Schmalheit"), die Enge, Schmalheit: jūŗas šaurums, Meerenge; zemes šaurums, die Landenge. wenn vom Begriff "eingebogen" auszugehen ist, nebst le. saurs Zbiór XVIII, 403 "schmal", zur Wurzel seu̯- "biegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 470), wozu vielleicht (wenn urspr.: gebogen, gekrümmt) auch aksl. šujь, ai. savyá-ḥ, av. haoya- "link" (zur Bed. vgI. le. krèiss, lat. laevus, d. link, die alle eine urspr. Bed. "gekrümmt, gebogen" voraussetzen). Hierher dann vielleicht auch saũja (als "Eingebogenes") und slav. sujь

Avots: ME IV, 7

savĩtêt Koddiack, savìtêt ² Gr. - Buschhof, Mar.,

1) = savietēt; welken lassen Neugut, (mit ĩ) Nötk., Jürg., Kl. - Dselden; "ļaut apvīst, bet neizkaltēt gluži sausu" Sessw., Selsau, Schwanb., Druw., Golg., Laud., Aahof, Lös., N. - Peb. u. a.: s. zâles;

2) = sasautêt Fehsen, Vank., Sessw., (mit ĩ) Serben: savītēju vīksnes kūzu BW. 23213, 1. Refl. -tiês, sich abbähen: sestdien būs pirts, tad varēs savītēties N. - Peb.

Avots: ME III, 790

sazekšķêt,

1) auch sazekšêt AP., durch Schmutz schwarz, hart und stänkrig werden
Schibbenhof, Serben, Mag. III, I, 92 (vgl. sasekšķêt): tev zeķes gluži sazekšķējušas Peb.;

2) schmutzig waten
(sabrist): s. zeķes, zābakus Nötk.;

3) "?": ja veldē sagāzta labība sāk pūt, saka, ka labība sazekšķē Sessw.;

4) "?": tu jau tuo veļu esi sazekšķējusi vien (von schlecht gewaschener Wäsche)
Kl. - Dselden.

Avots: ME III, 795

sazîst,

1) dünn und flach saugen:
bē̦rns sazīdis knupi gluži plakanu;

2) wund saugen:
s. pirkstu;

3) eine gewisse Zeit hindurch saugen;

4) aufaugen:
bē̦rns sazīdis visu pudeli piena. Refl. -tiês, sich ansaugen, vollsaugen: mazpilsuoņu gaisu sazīdušies Vēr. I, 1069.

Avots: ME III, 796, 797

I sẽklis Lindenhof, Wolmarshof, Ruj., Widdrisch, C., PS. sèklis Ranzen, Drosth., sêklis ² Ekau, Selg., Zögenhof, Jürg., Nigr., Bauske, Matkuln, Windau, sèklis ² Kr:, sēklis Spr., Lennewarden, Ringmundshof, sêkle ² Sassm., sēkle Dahlen, eine Untiefe, Sandbank, die Flusswate: laiva uzskrēja (uzmetās, uzdūrās, uzķērās) uz sēkļa Lennewarden, Ringmundshof. ūdenis, kur . . . trūd . . . neskāitāmi sēklī uzgājuši kuģi A. XX, 886. izvilkuši savas laivas iz jūras sēklī A. v. J. 1896, S. 132. viņa sēklī pārbrida pār upīti A. XX, 164. (fig.) svešā pilsē̦tā kâ uz sēkļa izsviests A. v. J. 1897, S. 656. viņš materiālā ziņā bija gluži uzskrējis sēklī A. XI, 258. Zu se̦kls.

Avots: ME III, 825

siênmala Saikava, Dond., Widdrisch, U., siênmale Memelshof, Kl., Arrasch, Jürg., Wandsen, Gr.-Buschhof, siênmalis U., Salis, Lis., siênmālis, siêmalis Zögenhof, Ruj., Golg., U., siêmãlis C., Ronneb., Smilt., Trik., Wolm., Würzau, siêmālis U., siêmelis Mar. n. RKr. XVII, 133, die Gegend an der Wand, die Wandfläche U.: sienmaļus kāzu istabā gluži aizklāja papīŗiem, bildēm BW. III, 1, 92. dzirneklīši nuoauduši gar visām sienmalēm BW. 12937. bullis piespieda vilku ar ragiem pie sienmaļa LP. VI, 246. sienmaļi jau sāk krakšķēt, cik ve̦lni saspraudušies Pas. IV, 89 (aus Selg.).

Avots: ME III, 859

skaĩdrs (li. skáidrus "hell, klar" Tiž. II, 473), Adv. skaĩdri,

1) hell:
tik agrs, un jau skaidrs Dond. skaidrs iztaisījās Pas. IV, 506 (aus Welonen);

2) klar, durchsichtig; undicht
U.; grossmaschig Bielenstein Holzb. 648: skaidrs kâ avuota ūdens JK. II, 97. skaidrs gaiss, laiks, klares Wetter U. acu skaidrais spuožums Kra. Vīt. 142. skaidrs mežs, ein durchsichtiger, wenig dichter Wald U. ļaudis skaidri palikuši, die Menschenzahl hat abgenommen U. skaidrs tīkls Nogallen. skaidrāks lînums, ja vada acis lielākas Etn. II, 105;

3) rein:
kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179 (aus Ober-Bartau). spannī nav skaidra ūdens Gramsden. skaidra karuote Neuenb. skaidra āda, eine gesunde Haut (ohne Ausschlag) U.;

4) fig., klar, deutlich:
skaidra valuoda, eine reine, deutliche Sprache U. skaidra lieta, es ist klar, unzweifelhaft. tas ir skaîdri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. skaidra, neliedzama patiesība, absolute Wahrheit Brasche. skaidrs atlikums, der endgültige Rest, der Netto-Verdienst. pus˙uotra rubļa skaidrā naudā Vēr. II, 972, in barem Gelde. apskatās: nav vis putna, - skaîdras cilvē̦ka pē̦das LP. IV, 159. meitā visu skaidri nuoskatījās Dīcm. pas. v. I, 62. kas viņu tik skaidri atmina LP. VI, 133. muižkungs nuo bē̦dām skaidri pie beigām I, 72, ist ganz gewiss dem Tode nah. kruogs skaidri tukšs Kav., ist ganz und gar leer. skaidrā prātā, bei vollem Bewusstsein;

5) auch skaidrā (galvā), nüchtern :
viņš nav skaidrs, er ist betrunken U., Kav. nuo kruoga gluži skaidrs iznācis LP. VII, 984. viņš šuoreiz bij gluži skaidrā Blaum. viņî vairs nav skaidrā galvā Kaudz. M. 73;

6) rein, redlich
U.: skaidrs ciivē̦ks, ein redlicher Mensch, der volles Vertrauen verdient U. tā bijuse skaidrs ciivē̦ks LP. VI, 176. viņš nav skaidrs, es steht mit ihm nicht richtig (hinsichtlich der Ehrlichkeit) U. - Subst. skaĩdrums, die Helligkeit, Klarheit U.; die Deutlichkeit; die Reinheit: sāks . . . šim mēness skaidrums spīdēt acīs Pas. lI, 107. prāta skaidrums viņai tuomē̦r vēi nebij zudis Kaudz. M. 62. Zu šķiêst.

Avots: ME III, 864, 865

šļagans C., Ermes, Jürg., Lis., nicht straff: šļagana miesa C., Ermes. miklajās pavasarnaktīs, kad zeme vēl šļagana, slapja Bārda Zem. d. 49. e̦smu gluži šļagans (ermüdet) Jürg. tas bij šavāds truoksnis: mīksts un šļagans A. XXI, 31. šļagana dūša, flauer Mut Bers., Burtn., Lettihn, Lub., Mar. wohl mit šļ- (aus šļaugans bezogen?) aus sl- und zu an. slakr, and. slac "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 712 ff.).

Avots: ME IV, 61

I slam̃pa Autz, Seppkull, slampa U., Warkl., Fehteln, Grünw., Ekau, .Mesoten, Salgaln, Garrosen, slàmpa Wohlfahrt, comm., ein schludriger Mensch, der liederlich einhergeht, seine Kleider beschmutzt U.; ein schmutziges Frauenzimmer PS., C., Salis (mit am̃), Dahlen n. Etn. II, 49, Golg., Alswig, Dr.; ein Faulpelz Gr.-Sessau (slam̃pa); einer, der einen schwerfälligen Gang hat, mit langen, unbeholfenen Schritten einhergeht Ukri (slam̃pa), Alksnis-Zundulis; ein schwerfälliges Mädchen Rönnen (slam̃pa), Memelshof, Grünh. (slam̃pa), Lubn.; ein liederliches Frauenzimmer N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378 (slam̃pa), Kalzenau, Golg., Holrnhof, Rönnen (slam̃pa); eine Magd od. ein Knecht, der gröbere Arbeiten verrichtet Grünw., Ekau, Mesoten, Salgaln, Garrosen: iet kâ slampa, gluži nuoplukusi Lubn. slampa bija, bāliņ, tava līgaviņa: nij saprata krē̦sla celt, nij nuoņemt vilnānītes BW. 21949. ņem, bāliņ, slimpu slampu, nenuoņem vīzde̦gunes! 12158, 2 var. visas .slampas vīra grib, kas slampām vīru duos? 7317. Beruht wohl auf einer nd. Form von d. Schlampe; vgl. schwed. slampa "schlampiges Weib".

Avots: ME III, 915

šļaugans,

1): "šlaũgans" ME. IV, 65 zu verbessern in "šļaũgans"; "nuoguris; vaļīgs" (mit aũ) Behnen: š. me̦zgls. maiss šļaũgani (lose, locker)
sasiets AP., Lesten; "kraftlos; ermüdet" (mit aũ) AP.: nuo balles pārnācis gluži š. Alswig, N.-Peb. gadās, ka guovs tesmens ir š. (mit àu ² ), tas ir, neierietējis slimības vai cita ieme̦sla dēļ Bers. š. ir siena ve̦zums, kas nav labi saspiests un sasiets ar virvēm un buomi N.-Peb.;

2): šļaugana (= gluda un slīpa) var būt kāda priekšme̦ta mala Meselau;

3): vē̦de̦rs palicis tīri š. (mit aũ) AP.;

4): šļaugana dūša - auch Alswig;

6): š. ("gaŗš") augums Meselau.

Avots: EH II, 644

šļer̃pîgs Bershof, Bauske, schmutzig; šļerpīgs cilvē̦ks Grünh., Usingen. viņas māte bija ļuoti šļerpīga un netīra MWM. X, 575. šļerpīgs laiks, schlechtes Wetter Grünh., Usingen, Schlackenwetter Neu - Platohn. ja nebūtu tā lielā lakata, tad tev tādā šļerpīgā laikā būtu klājies gan gluži čūriski Alm.

Avots: ME IV, 71

šļūcenisks, Adv. šļūceniski Wid., (mit ù ² ) Fest., Lubn., Stelp., šļūceniskis, gleitend, glitschend, schlurrend: šļūceniski suoļi dzirdējās korridōrā Veselis Daugava I, 429. klusuo, šļūceniskuo gaitu Vesells Trīs laimes. kājas tas vilka gar zemi šļūceniski, gluži kâ slēpes MWM. v. J. 1897, S. 102. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. tie viņu šļūceniski ve̦lk pa nuoru Saul. III, 176. maisu ve̦lk šļùceniski ² Bers., Golg., Ogershof, Saikava, Warkl. es izvilku dē̦lu māti uz šļuze̦nu e̦zariņu,... vilku šļūceniskis (Var.: šļūceniski) BW. 23621, 4 var. nuo ve̦zuma nenuolēca, bet nuolaidās sļūceniski Fest., Stelp. viens ritenis sameties nuo kalna gāja šļùceniski ^{2 Vīt. 77.}

Avots: ME IV, 77

šļupstêt Bers., Dunika, Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., Wolm., -u od. -ẽju, -ẽju, = slupstêt, lispeln, (N. - Peb.) stottern U., wispern V.: šļupstēja gluži kâ bē̦rni A. XVII, 583. meitene jau septiņus gadus ve̦ca, bet šļupst Purap. Kkt. 105. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. viens bezgala stuomās, uotrs šļupstē Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 159. nuo mutes izlauzās šļupstuošas skaņas Vēr. I, 680. lai nedzirdē̦tu... salduo šļupstēšanu II, 35.

Avots: ME IV, 75

smacîgs, erstickend, dumpf: sm. gaiss Vēr. II, 326, Libek Pūķis 19. smacīgas te̦lpas MWM. v. J. 1897, S. 81. smacīgā bedrē Stari III, 155. smacīga nāves nakts Kārstenis Gāju p. 26. orkāna smacīgā svelmē vīst ziediņš J. R. IV, 44. viņa dzeja nav gluži tik smacīga MWM. VII, 905. ze̦ms un smacīgs līdzi būdai ir . . . gars Rainis Ave sol 9. Subst. smacîgums, das Dumpfsein: šis pagrabte̦lpu smacīgums Rainis Tie, kas neaizmirst 25.

Avots: ME III, 947

smalˆks,

1): s. sniedziņš nāk Linden in Kurl. s. (= plâns) priekšauts AP. smalka dzijs Kaltenbr. smalka zems (Boden)
ebenda. s. (mazs, sīks augumā) cilvē̦ks Auleja. smalki ziediņi Saikava. meita tāda maza, smalka ("vāja") Linden in Kurl.;

2): s. ("le̦pns") kungs AP. pa smalkam (= smalki) dzīvāt Saikava. Adv. smalˆki: malku s. saskaldīt Saikava. s. (= sīki, maz) ēst ebenda. piens te̦k s. (tievā strūklā) Sonnaxt. kad mieži s. (= sīki, niecīgi) auguši, tad pļauj ar gaŗkāti Seyershof. s. (sehr) dzirdīgs cilvē̦ks Sonnaxt. viņš tik s. (gut, genau) nedzird Salis. runāt tik s. (gebildet) kâ nuo grāmatas Saikava. s. (luxuriös) dzīvāt ebenda. s. (= gluži) pliks Siuxt. bija jau s. (= gluži) vakars klāt ebenda. Subst. smalkums: tuo smalkumu (ebenso fein) samalu BW. 5334. smalki vērpu ...; aiz tā liela smalkumina mazgi vien mugurā 7343 var. Plur. smalˆkumi: "smalkie salmi, kuo labību kuļuot dabū klājienu nuopurinuot" Ramkau; "izkulti miežu, kviešu, auzāju salmi" Seyershof; siena s. (sabirzumi) AP.; "siena, ābuoliņa vai salmu pabiras" Salis. "smulks" ME. III, 952 (in der etymologischen Notiz) zu verbessern in asmulkans".

Avots: EH II, 533

spals, Heft, Stiel, Griff, Handhabe, Degengefäss U.: atslē̦gas spals L., U., der Schlūssel; bises spals Mag. III, 1, 128; zāģa spals: liek malkas zāģi spalā J. R. 1V, 72. zuobe̦na spals Stari III, 140. saspiež šķē̦pa spalu MWM. VI, 409. zirgu iesist spalā Mag. XIII, 2, 57, ein Pferd anspannen oder (in Lemsal n. U.) vor den Pflug spannen; in Erlaa n. U. und Gr.-Sessau dafür auch jūgt spalā; auch likt (zirgu) spalā Drosth. und A. v. J. 1899, S. 341. viņš ir spalā Seew. n. U., er ist betrunken. bijis arī gluži pie spala (ganz herunter) Alm. Balt. Vēstn. 1900, № 125. biju pa˙visam pie spala Naud. (zirgu) pie spala nuolaidis (heruntergebracht, abgejagt) Lautb. A. v. J. 1892, S. 308. dažreiz pa˙visam ne spala ("?"): ne skaidras naudas, ne kredita De̦glavs Rīga II, 1, 485. nee̦suot ne graša, darbu arī ne+viens neduoduot, un tīri vai spals klāt Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen). Wohl nebst spaļi zur Wurzel sp(h)el- "spalten" in gr. σφαλός "Wurfschelbe", σφέλας "Holzscheit, ausgehöhlter Block", got. spilda "Schreibtafel", an. spiald "Brett", spǫlr "dünne, flache Stange", ahd. spaltan "spalten", lat. spolium "abgezogene Tierhaut", ai. sphatati "reisst, springt auf", apr. "spelanxtis, Splitter" u. a., s. Persson Beitr. 174, Boisacq Dict. 928 f., P. Wahrmann Glotta VI, 149, Walde Vrgl. Wrtb. II, 677 ff.

Avots: ME III, 982, 983

špullîgs, = spullîgs: tā ir špullīga guošnele, acis kâ dzirksteles apkārt iet Naud. zē̦ns bij samieguojies, palika itin špullīgs un nu ir gluži spirgts ebenda.

Avots: ME IV, 102

stãvu Līn., stàvu ² Mar. n. RKr. XVII, 117, stāvu U., stãvus Līn., stāvus U., Adv.,

1) in der Kindersprache auch ein Deminutiv stàviņām ² Golg., stehend, aufrecht
U.; steil; stāvu stāv jaunuvīte, mātes krē̦slu gaidīdama BW. 23869. puskuortelis bij tâ pat stāvu nuokuopts Aps. III, 13. meita stāvu (Var.; stāvus) mīza BW. 34923. izcēlies stāvus laivā LP. V, 383. tupu, rāpu namu slauku,... uz reiz stāvu uztrūkuos BW. 14376. stāvu celties, sich aufrecht hinstellen U. es nuo prieka stāvu lēcu BW. 703, 3. jūdz... tuo kumeļu, kas iet stāvu dancuodams 13882. slējās stāvu kumeliņš 11046. zārku pieslēja stāvus pie... kuoka LP. VII, 218. aiz dusmām (nuo bailēm) vai mati stāvu (stāvus) ceļas. stāvus sadzīt zemē LP. Vil, 1273. (čūska) stāvu zemē ielienuot ebenda, dūmi nuo skursteņiem nāca stāvu zemē A. XXI, 755. kas gulēja Jāņa nakti, vēldē rudzi, veldē mieži; kas līguoja Jāņa nakti, stāvus (Var.; stāvu) mieži, stāvus rudzi BW. 33191. ruozītes stāvu zied 33190. villainītes stāvu (Var.; stāvus) stāv pūriņā 7437;

2) aus dem Stegreife
U.; plötzlich, unerwartet Salisb. n. U.; man stāvu bija jāspēlē, ohne Vorbereitung U. man stāvu nāce virsū, man überfiel mich plötzlich U. la viņš paliek stāvu bagāts LP. V, 202 (ähnlich; II, 75), Golg., Lis. jākrīt stāvu nabadzībā Dr. stāvu bads klāt Etn. I, 53;

3) sehr, übermässig; gänzlich, völlig;
augļu kuoki stāvu (stãvus Ruj.) pilni. kalējs bij stāvus bagāts LP. V, 228. mērniekam bij jākrīt stāvu cauri Kaudz. M. 243. apzuog Briedu gluži stāvu A. v. J. 1899, S. 323;

4) "?": tādu bezkaunību; nuotaisīt uotru tīri stāvu par zagli Austriņš. vai tu nekaunies mani tīri stāvu apme̦luot? Blaum.

Avots: ME III, 1055, 1056

II stups, =īss, strups (nur vom Besen) Memelshof: sluota nuoslaucīta gluži stupa; stumpf Wessen, Zaļmuiža. Zu stuprs? Oder auf d. dial. stuf (bei Frischbier Il, 384) resp. r. тупъ "stumpf" beruhend?

Avots: ME III, 1108

svabads, schlaff, müde, los, ungebunden, unbefestigt, frei (= brĩvs) Mag. V, 2, (Synon.) 176, U.: man gan kauli svabadi; es pagulēšuos Saul. R. I, 8. saules karstumā sienu pļaudams, viņš palicis gluži svabads (müde) Saikava. zirgs nebūdams ve̦se̦ls iet tīri svabads Saikava. zirgs iet tā svabadi (nesteigdamies) Kav. Je̦ruzaleme būs svē̦ta un svabada Glück Makkab. 10, 31. Adv. svabadi oder (in Saikava) svabaži: tik svabaži (lose) sluotu sasējis! Saikava. Ob entlehnt (nebst estn. wabat "frei") aus slav. svobodь "frei" (zu apr. sups, acc. s. subban "selbst", s. Trautmann Wrtb. 291), oder verwandt damit, kann nicht sicher entschieden werden; für die letztere Möglichkeit spräche (at)svabinât, wenn diese Ableitung (schon bei Glück!) alt wäre.

Avots: ME III, 1139

svalbans, locker, lose ("vaļīgs, ē̦rts"): nepiebāz tuo maisu tik cieti, lai labāk paliek svalbanāks! Ruhental und Blieden n. Etn. I, 58. ņem vīkstuoklīti pakulu un apvīksti tuo puslīdz svalbani ap kāsīti! Langvits Ziediņi 99. kāts... sluotā stāv gluži svalbans Druw. n. RKr. XVII, 80. Zu svalbs.

Avots: ME III, 1142

I svàlbs ² Saikava, Odsen, Kussen, ungenügend zusammengedreht (vom Faden oder Strick) Druw.; locker, lose Lubn. n. Etn. III, 1; bequem (von Kleidern) Celm.: dzija neiet... gruoda, vai arī svalba A. XI, 83. valgs atšķetinājies svalbs, dzija atstāta vērpjuot gluži svalba jeb jē̦la Druw. n. RKr. XVII, 80, Meiran. svalˆbi (Gr. - Buschhof) oder svàlbi ² (Lubn., Sessw., Fest., Adl., Saikava, Warkl.) piesiet. palaid Striķi Svalbāk! Fest. Dürfte nebst svalbuôt und svalms zur Wurzel von svalstît gehören; anders Būga KSn. I, 288.

Avots: ME III, 1142

svèiks: vairs miesās nee̦smu tik gluži s. Rainis Dz. un d. II, 258. daļu nuo mana skuolas brīvā, sveikā laika Lautenbachs Atziņas I, 51. Nach Fraenkel Mél. ling. off. à Pedersen 448 aus ide. *su-ei-ko-s "kräftig einhergehend".

Avots: EH II, 613

sve̦luošs: svē̦luošā naida (gen. s.) Delle Neg. nieks 110, viņš jau mums pieklīdis čigānu suns, rauj sve̦luošuo (stiehlt schrecklich?), gluži čigāna daba A. Brigadere Dievs, daba, darbs 193.

Avots: EH II, 614

tàisns,

1) eben, gleich
Manz, Lettus, gerade: t. ceļš. ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt Br. sak, v. 1533. taisns kâ svece Etn. II, 62. tik taisns (grib būt) kâ dieva pirksts, bet tik līks kâ āžu rags Br. sak. v. 263. taisns kâ āžu rags 74. taisns kâ zirga luoks 1517. taisns stūris (Antropol. III, 10) oder lenķis (Etn. III, 29), ein rechter Winkel;

2) direkt:
gan taisni, gan aplinki pienākumi B. V.;

3) gerecht, rechtschaffen:
t. cilvē̦ks;

4) wahr:
gluži kâ ar kašķi; taisns vārds A. v. J. 1897, S. 529;

5) einfach
U., bloss: kad tik taisnu grāmatu varē̦tu iemācīties U., wenn er doch nur das einfache Lesen erlernte. taisns cilvēciņš Biel. n. U., ein Kerlchen mit Verstand von Mittelsorte. te tik taisni strādnieki, - ne˙kāda lieka nav U., hier sind nur die wirklich nötigen Arbeiter, - keiner darüber;

6) par taisniem ūdeņiem šuoziem nevarēs braukt BielU., über richtige (wirkliche) Gewässer wird man diesen Winter nicht fahren können;

7) taisnā balss, Orgelpunkt:
inflantiešiem ir savs . . . nuosaukums guluošai balsij (Orgelpunkt); viņi tuo sauc par "taisnuo balsi" A. XX, 471;

8) passend
St. Adv. tàisni, taišņi Pas. III, 122 (aus Kapiņi), Serbigal n. FBR. IV, 58, Prl, n, FBR, VI, 114, Preiļi n, FBR. VIII, 16,

1) gerade (lokal und übertragen):
taišņi izbraukt, geraden Wegs fahren Mag. XIII, 3, 59. krusa nāca taišņi zemē R. Kam. 163. izsviede kristu ve̦lnam taišņi uz kakla Pas. V, 374. pūķis stiepies pa gaisu taišņi uz viņa tiesu LP. VI, 74. taisni tai brīdī V, 401. taisni ap pulksten 12 VII, 1, 1069. taisni ve̦se̦lu gadu IV, 127. taišņi jaungada vakarā Blaum. Pie skala ug. 26;

2) direkt SDP. VIII, 57;

3) geradezu:
šie cilvē̦ki taisni traki A. v. J. 1899, S. 490;

4) gerade heraus, wahr:
saki taisni (Var.: pa˙tiesi, tiešām), tautu meita, vai būs[i] mana, vai nebūsi? BW. 14801, 2 var. taisni (Var.: tiešām) saku, neme̦luoju 15231, 1;

5) rechtschaffen:
re̦dz man[i] taisni dzīvuojuot BW. 9111, Subst, tàisnums, die gerade Richtung, das Geradesein; das Gerechtsein.

Avots: ME IV, 125

tenterêt ² Karls., -ẽju,

1) straucheln
N.-Peb., (mit eñ) C., PS., Wolmarshof, (mit èn) Jürg., (mit èn ² ) Bers., Golg., Lubn., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sessw.; mühselig vorwärtskommen Nötk. ("mit en̂"), U.: Svārpstiņš viegli šurp, turp zvalstīdamies tenterēja pa ceļu pruojām A. XX, 83;

2) sich herumtreiben
Spr.;

3) plappern
Erlaa und Lems. n. U.: suni ieraudzījuse, meita sākusi runāt, bet tas ne˙kas - uotrai arī jātenterē pakaļ LP. VI, 349. pikti te̦nte̦rē̦dama, gluži pēc zuoss MWM. VI, 195. Refl. -tiês, andern (bei der Arbeit) hinderlich und im Wege sein Smilt.: tenterējas kâ tentere Dr. In der Bed. 3 wohl dissimiliert aus *terterêt, und dies nebst r. торотóрить "schwatzen" mit Reduplikation zu terêt. Zur Bed. 1 und 2 vgl. tenteris 1-3.

Avots: ME IV, 164

‡ tī`r Auleja, Adv. "gluži, vienīgi": mātei t. tik linu kre̦kli bija.

Avots: EH II, 686

trijkants, das Dreieck (?): de̦guni, trijkantā būdami, metās gluži kuopā Kaudz. Izjurieši 274.

Avots: ME IV, 234

trũcîgs,

1) mangelhaft:
apgaismuošana bija ļuoti trūcīga BW. I, S. 176. literātūra diezgan trūcīga Konv. ² 514. ar gluži trūcīgām skuolas zināšanām Ar.;

2) ärmlich, arm:
trūcīguo apgādināšanai Konv. ² 161. tā dzīvuoja diezgan trūcīgi Etn. II, 171;

3) scheu
U.; wachsam, aufmerksam Vīt.: trūcīgs zirgs Lös. n. Etn, III, 146.

Avots: ME IV, 250

tuĩms Adiamünde, Kürbis, Nauksch., Salis, benommen, blöde Adiamiinde, Salis, (von einem Schlag od. Fall) Kürbis, Ruj.; müde Salis; tölpelhaft Nauksch., Seppkull: tuims cilvē̦ks Salis. tuima galva ebenda. tuimi miesās A. v. J. 1885, S. 160. nuotirpa ruoka gluži tuima Ruj. krītuot sasitās galva; paliku guļuot gluži tuims Ruj. Aus estn. tuim "stumpf, dumm, gefühllos, vertaubt".

Avots: ME IV, 254

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

tusnît, -īju: auch Orellen, Schwanb.,

1): stöhnen
Seyershof;

2): tusnīdams (keuchend, sich mühsam fortbewegend ?)
cauri kupe̦nām uz pagastnamu Daugava 1938, 604. ‡ Refl. -tiês, sich keuchend, mühsam bewegen (?): viņa tusnījās uz augša un brīnīdamās juta, ka piecelties varuot gluži labi Ciema spīg. 7.

Avots: EH II, 706

ùlbs ² : auch Aahof, (mit ul) A.-Schwanb. (hier auch: "taub"), Stom.; atsituos siēnā, gluži kâ ulba Ciema spīg. 69.

Avots: EH II, 712

ùlbs ² Geistershof, Golg., Katharinenhof, Lis., N.-Schwanb., Sessw., beschränkt; verwirrt, blödsinnig Bers.: paliku stāvam kā ulbs Niedra Bār. 51. kā ulbs viņš aizskrēja pruom Golg. ļāvuos (lamāties), biju gluži ulbs Libek Pūķis 6. e̦smu palicis gluži ulbs par šuo lietu duomādams Niedra A. v. J. 1898, .N'o 7, S. 18. Reimt auf stulbs I. Wie verhält sich dazu estn. uľp (gen. ulbi) "albern, läppisch"?

Avots: ME IV, 297

uļe̦ns, schwach (?): vienā (glāzitē) tādas zâles: ja iedzer ta[d] paliek . . . stiprs, un uotrā atkal tādas: ja iedzer ta[d] paliek gluži uļe̦ns. meita... ielējusi tās uļe̦nās zâles Pas. II, 77 (aus Walk). Wohl zu ule̦ns.

Avots: ME IV, 298

um̃pãris, ùmpāris ² Linden, umpārnis Alksnis-Zundulis, die ungerade Zahl: dažreiz mē̦dz jautāt gluži vienkārši: pāris, umpāris? (Paar od. Unpaar? gleich od. ungleich? ein Spiel) Etn. N, 12; zwei verschiedene, nicht zusammengehörende, aber ein Paar bildende Gegenstände: umpārņa cimdi, zwei Handschuhe mit verschiedenem Strickmuster, oder zwei auf die gleiche Hand passende Handschuhe Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 299

‡ ur̂cele ² Sermus, der Bauch (scherzweise): tev gan laikam u. gluži tukša.

Avots: EH II, 714

uzskâbt,

1) (allzu) sauer werden:
rūgušpiens uzskābis: nebūs laba biezpiena;

2) sauertöpfisch, ārgerlich, mürrisch werden:
Jānis aizgāja gluži uzskābis Niedra Brūnā 54 u. a.

Avots: ME IV, 378