Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'i' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'i' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (72245)

abadi

abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".

Avots: EH I, 1


abādi

abâdi: auch Anzen.

Avots: EH I, 1


abādi

abâdi, dial. für abējâdi. Dond. -

Avots: ME I, 5



abadui

aba-dui für abi divi, beide. Kruhten, N.-Bartau; aba-divi Ronneb. PS. [Mit diesem aba- vgl. weissruss. обó-два "beide".]

Avots: ME I, 5


abai

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5


abaji

‡ *abaji, = abeji 2: abaju divu brāļu manta Bers.

Avots: EH I, 1


abarģēlis

abarģēlis MSiI., = ēverģēlis: ve̦lns... iet kā abarģēlis LP. VII, 179 (aus Selg.).

Avots: EH I, 1



abaris

abaris, ein bei der Arbeit unzuverlässiger Mensch Nautrēni.

Avots: EH I, 1


ābecisks

ãbecisks, elementarisch: duomas pārlieku ābeciskas Vēr. II, 486.

Avots: ME I, 234



ābeideris

àbèideris 2 Erlaa,

1) = ārdbĩtis: uz sijām bij ārdis; ar divi ābeideŗi sabīdēja;

2) ein ungestümer, ausgelassener Mensch.
Vgl.àbideris 2 .

Avots: EH I, 191


abejādi

abejâdi C., abẽjâdi PS., auf beiderlei Art; abējādi slikti, so oder so ist es schlecht.

Avots: ME I, 5


abeji

abeji (mit e ): auch Pas. II, 49.

Avots: EH I, 1


abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5


ābeliņš

âbeliņš, für âbuoliņš "Klee" BW. 7446, 1.

Avots: ME I, 234


ābelis

âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191


ābeļziedi

âbeļziêdi, gen. pl. ābelziedu BW. 5930, 6 var., Apfelblüten: ābeļziedu baltumiņu BW. 5260.

Avots: EH I, 191


aberēties

aberêtiês, unüberlegt sprechen Saikava.

Avots: EH I, 1


aberis

aberis, ein unüberlegtes Mensch Saikava.

Avots: EH I, 1


abi

abi : feminin auch Für.

Avots: EH I, 1


abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6



ābīderis

I âbìderis 2 Erlaa,

1) =àbèideris 2 1;

2) =àbèideris 2 2: mierā ne˙maz nevar nuostāt; iet kâ ābīderis, ap visiem plē̦sdamies. ābīd- wohl aus *ārdbīd-.

Avots: EH I, 191


ābīderis

II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.

Avots: EH I, 191


abigals

abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.

Avots: ME I, 5



abis

abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; mācītājs un viņa cienmāte - abis dui vēl jauni Kruhten.

Avots: ME I, 6



abji

abji (f. abjas) AP., = abi: abji galdi piekrauti Siuxt. gājām baznīcā abjas divi ar Trīni ebenda.

Avots: EH I, 1


ābolainis

âbuolainis,

1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;

2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.

Avots: EH I, 192


ābolains

âbuõlaîns, [âbulains PS.],

1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;

2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.

Avots: ME I, 234



āboliņš

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â 2 ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


ābolis

âbuolis (unter âbuõls),

1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.;

4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.

Avots: EH I, 192


āboltains

âbuõltaîns, gleichbed. mit âbuolaîns: ābuoltains kumeliņš BW. 14321, 1.

Kļūdu labojums:
114321, 1 = 14821, 1

Avots: ME I, 235



abpusgriezīgs

abpusgriêzîgs zuobens, zweischneidiges Schwert.

Avots: ME I, 6


abrakasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1


abrakasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6


abrākasis

abrãkasis Lindenhof, = abr(a)kasis, der im Trog zusammengeschabte Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot Wolmarshof (neben abrakasis, das Instrument zum Zusammenschaben des Teiges!).

Avots: EH I, 1


abraskrāpis

abraskrãpis Purap., abruskrãpis, das Instrument, mit dem der Teig zusammengeschabt wird. Nach Ulm. auch abruskrāpīte.

Avots: ME I, 6


abrkasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1


abrkasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6



abruķis

abruķis Ramkau, eine Stütze der zentralen Holzstange des Heuschobers.

Avots: EH I, 1


abrumaišķis

abrumaĩšķis, eine kleine Holzschaufel zum Umrühren des Teiges (Nurmhusen).

Avots: ME I, 6


ābulains

âbulains PS. [und BW. 28585, 1], gleichbed. mit âbolains.

Avots: ME I, 234


abulis

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2


abulis

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6




abuzis

abuzis,

1) ein Mensch mit verwühltem Haar
Druw.;

2) ein böser, zänkischer Mensch
AP., Druw.: tāds kâ abuzis (von einem zornigen Menschen) Lemburg.

Avots: EH I, 2


acābolis

acâbuôlis 2 Strasden, der Augapfel: man vienā acī dikti tas acābuolis sāpēja.

Avots: EH I, 2


acaine

acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2


acaines

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6


acainieks

acainieks, der Netzmagen.

Avots: EH I, 2


acainis

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7


acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2


acains

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava;

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika;

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2


acains

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7


acekņains

acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2


aceknis

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7


aceknis

aceknis, ein Spanneisen für Weber; s. atsegte.

Avots: ME I, 7


aceknis

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2


ačgari

ačgari [= li. atžagaraĩ] = ačgārni MVM. VII, 475.

Avots: ME I, 10



ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10


ačgārnis

ačgãrnis, ‡

3) ein Linkhand
Bers.

Avots: EH I, 3


ačgārnis

ačgãrnis,

1) einer der verkehrt handelt:
tas ir liels ačgārnis, das ist ein verdrehter Mensch;

2) der rückwärts geht:
ačgārnis ūdenī, der Krebs RKr. VII, 129.

Avots: ME I, 10


ači

a˙či, schallnachahmendes Wort des Niesens: meita sākuse šķaudīt: ačí! ačí! LP. III, 41.

Avots: ME I, 10



ačikups

ačikups, ačkups oder ačkops, ein Tanz RKr. XI, 79, XVI, 230.

Avots: ME I, 10



aciski

aciski lūkuot, jemanden verächtlich ansehen (B.).

Avots: ME I, 7


actains

actaîns: actaina maize, poröses, gut aufgegangenes Brot Wolmarshof.

Avots: EH I, 3


actains

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9


actenis

actenis, Netzmagen (Lasd.) pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Avots: ME I, 9


actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9



acumirklis

acumir̃klis: acumir̂klis Oknist.

Avots: EH I, 3


acumirklis

acumir̃klis, (li. akiẽs mìrksnis), der Augenblick, acumirklī, sogleich, im Augenblick; kādu acumirkli, einen A.

Avots: ME I, 9



acuplakstiņi

acuplakstiņi,

1) Augenlider;

2) Sonnentau (Drosera rotundifolia)
RKr. II, 70, Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 9


adaine

adaine, Mar. RKr. XV, 104; s. adiene, atdienīte.

Avots: ME I, 10


ādaiņi

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192


ādaiņi

âdaiņi Spr., Lederhandschuhe.

Avots: ME I, 236




ādains

âdains, häutig, hülsig: ādainas pupas, dickhülsige Bohnen.

Avots: ME I, 236


adāmais

adãmais, das Strickzeug; adāmā dzija, das Strickgarn.

Avots: ME I, 11


adatains

adataîns, voll Stacheln, Nadeln, stechend: adatains sniegs A. XX, 882; a. pabērzis JR. IV, 149.; telītēm adataiņu kūti taisu BW. 32477.

Avots: ME I, 11


adatnieks

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas!

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3


adatnieks

adatniẽks, f. -niẽce (li. adatniñkas), Nadler, Nadelverfertiger oder - händler.

Avots: ME I, 11



ādaunieks

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236


ādbrauķis

âdbraũķis, der Gerber Janš. Bandavā I, 10.

Avots: EH I, 192


ādenieks

âdeniẽks (unter âdenis und âdiniẽks): "Schindmährë - auch Frauenb.

Avots: EH I, 192


ādenis

âdenis T., âdeniẽks PS.,

1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;

2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.

Avots: ME I, 236




ādģēris

âdģẽris (âda + ģērēt), der Gerber; uneigentl. ein grausamer Mensch Etn. III, 129.

Avots: ME I, 236


adiene

adiene, s. atdiene. PS.

Avots: ME I, 11


adieņi

adieņi: auch Aistern, Assiten, (mit 2 ) Grob.

Avots: EH I, 3


adieņi

adieņi, PS., Bers., Lub., Sackenhausen [Drostenhof, Lisohn u. a.], s. atdieņi.

Avots: ME I, 11



adīklis

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis 2 Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3


adīklis

adîklis, dial. [in Meiran und Serbigal] adeklis (li. ãdyklys, Strickzeug BF.; adỳklis Jużk. oder adìklis "hölzerne Nadel"), Strickzeug; Gestricktes: veltījuot izdalīja ap 100 adekļu (cimdu, zeķu) BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 11


adināt

adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡

2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.

Avots: EH I, 3


adināt

adinât, -u od. -ãju, -ãju, stricken lassen; caus. zu adît.

Avots: ME I, 11


ādināt

ādinât [wohl aus ārdinât], ärgern, foppen (Ermes).

Avots: ME I, 236


adiņi

adiņi: auch Warkl. n. FBR. XI, 120, Pilda, Pussen, Salis, Skaista, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 3


adiņi

adiņi Nerft, Mar. [Wandsen u. a.]; s. atdieńi.

Avots: ME I, 11



ādkasis

âdkasis (āda + kasīt) das Falzeisen Brsch.

Avots: ME I, 236


ādminis

âdminis (li. odminỹs),

2) die Schindmähre
Warkl.

Avots: EH I, 192


ādminis

âdminis (āda + mīt), der Gerber; dafür ādmens Lind. Mag. XIII, 2, 39.

Avots: ME I, 236



ādsiene

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. 1

Avots: ME I, 236


ādskalis

‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192


ādumiņš

ādumiņš, der Fruchtboden des abgeblühten, samenlosen Löwenzahns Nigr. [ād- aus ārd-, zu li. ardùs "поркiй"?]

Avots: ME I, 236



adzi

a˙dzi? hörst du? s. a.

Avots: ME I, 11


āgaris

[āgaris Werssen, ein Unersättlicher.]

Avots: ME I, 237



aģirene

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdzir,as genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė˜ Jušk.].

Avots: ME I, 12


āgnēties

āgnēties (Altenwoga), zaudern, zögern: kāmuo, bet kad duod, tad āgnējas. [Zu li. ogùs "fad im Geschmack, schal" bei Būga KSn. I, 274?]

Avots: ME I, 237


agņi

agņi, Adv., "feurig": ta nū gan agņi raunaties! Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 4


agraiņa

agraîņa, die Frühe: nuo rītiņa agraiņā, in der Frühe des Morgens N. - Bartau; agraiņās, gew. im Instr. agraiņām ceļā devuos, ziemlich früh.

Avots: ME I, 11


agraine

agraine,

1) = agraîņa, die Frühe Wid.;

2) "agri slaucama guovs" Bers.;

3) Plur. agraines, frühreife Kartoffeln
Warkl.

Avots: EH I, 4


agraudzis

agraûdzis 2 , gew. Plur. agraûdži 2 , frühreife Kartoffeln Iw.

Avots: EH I, 4


agri

agri: Komparativform agrākiņ Warkl.;

2) agrāk, früher, in früheren Zeiten, in alten Zeiten
AP.; Ruj., Sonnaxt, Strasden.

Avots: EH I, 4


agri

agri adv., früh: agri ceļas, vē̦lu brauc Sprw. JK. II, 96. paagri, recht früh. labāk agrāki, nekā vē̦lāki, nicht gesäumt!

Avots: ME I, 11


agriena

agriena, ‡

2) nuo agrienas, won Kindheit an
Janš. Līgava I, 351. jau... agrienā, in frühen Jahren 32.

Avots: EH I, 4


agriena

agriena, agriene, frühere Zeit, Vorzeit: tas nuotika tālajā agrienā RA. agrienē turienes nuovadniekus apveltīja visādām privilēģijām RA. es steidzuos pie agrienes, ich habe mich gesputet, früh zu kommen Mag. XIII, 1, 14.

Avots: ME I, 11, 12


agrinītiņ

agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].

Avots: ME I, 11



ai

ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.

Avots: EH I, 4


ai

[so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12


ai

ai, mit, für schriftlett. ar BD. 19, BW. 6416, EPr. I, 44; ebenso ai˙dzi? "hörst du?" für ar dzirdi?

Kļūdu labojums:
6416 = 8416

Avots: ME I, 12


aibakstīt

àizbakstît, verstopfen: kuoku starpas mē̦dz aizbakstīt ar sūnām Konv. 2 50.

Avots: ME I, 18


aibūbēt

àizbũbêt, anfangen zu schimmeln: traukam vāks aizbūbējis Bauske.

Avots: EH I, 13


aica

aica, aicu BW. 2278, Interj. der Freude: aica, aica, vica, vica, man bij skaista līgaviņa BW. 11044.

Avots: ME I, 12


aiča

aĩča Sassm., das Schaf, Schäflein (Koseform): tā ir mana aiča.

Avots: EH I, 4


aicerot

àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13


aicināt

aîcinât: berufen Kat. 1586.

Avots: EH I, 4


aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12


aicis

aĩcis, das Pferd (scherzhafte Bezeichnung): viņš iejūdza savu aici un atbrauca Siuxt.

Avots: ME I, 12


aidenieks

aĩdeniẽks, aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12


aidēt

aîdêt 2 Rutzau, (mit ) Dunika (li. aidė´ti ), lärmen (Rutzau), widerhallen: kas dimdē[ja], kas aidē[ja] gar istubinu? VL. aus Rutzau FBR. VIII, 141. tāds truoksnis, ka visa istaba aidēt aid Janš. Mežv. ļaudis II, 9.

Avots: EH I, 4


aidevas

àizde̦vas. Pl. t., Ausgeliehenes, Ausgeborgtes, ausgeliehenes Kapital, gew. àizde̦vums: še aizde̦vas un te tie augļi Etn. III, 145. aizde̦vu-kase, Leihkasse. In Drostenhof aizdeves ausgeliehene Sachen, wie Grütze, Fleisch, Butter u. a. aizdevẽjs, Gläubiger.

Avots: ME I, 22


aidu

aidu, Interj., heisa! Pūrs I, 114 (cf. li. aĩdas, das Echo): aìdu, aìdu, vasariņa, daudz apsēju rācentiņu BW. 28572.

Avots: ME I, 12


aija

aĩja, aĩji, aĩju, Interj. des Schmerzes, der Freude, der Bewunderung, wie vor dem Voc. u. Acc. exclam.: aija, manu sūru dienu Mag. VIII, 1549; aija (aiji, aiju), manu skaņu balsi BW. 371, 2, 3; 218; aiji, mana skaista dziesma BW. 444.

Kļūdu labojums:
371, 2, 3 = 371, 2, 4

Avots: ME I, 12


aijā

aĩjã, aijajā, aĩju, Interj. beim Wiegen des Kindes: aijã, Jānīti, aijajā! BW. 2108

Avots: ME I, 12


aijādīt

àizjādît,

1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;

2) =àizjādelêt (mit â ) Peb.;

3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.

Avots: EH I, 27


aijas

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4


aijas

aĩjas, die Wiege in der Kindersprache, von der Interj. aĩjã: iesim aijās! wollen wir in die Wiege gehen!

Avots: ME I, 12


aijāt

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12


aijavas

aijavas "aija - Schreien" Fest.

Avots: EH I, 4


aijimt

àizjim̂t,

1) = àizjemt: krūtis aizjimtas (von einer gewissen Brustkrankheit);

2) beschäftigen
(nach r. занимать!) : visad ar putniem bija aizjimts Pas. IX, 405.

Avots: EH I, 27


aikāties

aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4


aikstīties

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12


aiļa

aiļa, s. aile.

Avots: EH I, 4


ailains

ailaîns, fächerig. Dr.

Avots: ME I, 12


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13


aile

aile, aili, ailu, Interj., oft vor d. Nom. u. Acc. exclam.: aili, manu skaņu balsi! BW. 373; 370; aile, manu sēru dienu J. K. I, 75. ailu, ailu, mans brālītis jems rudeni līgaviņu BW. 13766.

Avots: ME I, 13



ailis

ailis,

1) auch N. - Bartau (mit );

3) auch Ahswikken (mit ).

Avots: EH I, 4


ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


aimanas

aĩmanas: auch (mit ài 2 ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas 2 ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.

Avots: EH I, 4


aimanas

aĩmanas, Jammergeschrei, Wehklage [li. áimana dass.].

Avots: ME I, 13


aimanāt

aĩmanât: auch (mit ài 2 ) KatrE., Kl., (àimanêt 2 ) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 5


aimanāt

aĩmanât, -ãju (li. aimanúoti), wehklagen (von ai + man, cf. vaĩmanât).

Avots: ME I, 13


aina

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13


aināties

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13


aiņāties

aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5


ainava

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13


aiņemt

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41


aiņiebt

àizņiebt, 1) hin-, weglaufen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizņieba, ka mati vien nuokustēja;

2) zudrücken
Erlaa (mit ), Sessw.: a. acis; a. āķi Vank.

Avots: EH I, 41


aire

aire: auch Kl., Saikava, Sessw.; Plur. àires 2 Lubn., Meiran, Skaista, FBR. XI, 120 (aus Warkl.), die Schaukel.

Avots: EH I, 5


aire

aire, die das Stützgerüste bildenen dicken Seitenstangen einer Schaukel. Lasd., Bers., Erlaa [in Rujen aĩre, eine Schwungstange; wohl zu ailis 1 - 3].

Avots: ME I, 13


airējs

airẽjs, = airê̦tãjs, der Ruderer Festen: airies pate, uošu laiva, tev nevaid airējiņa (Var.: īrējiņa)! BW. 4545 var. lēcu laiviņā pie staltā airējiņa 17988 var. divi simti airējiņu 30691, 1.

Avots: EH I, 5


airēklis

aĩrêklis, das Ruder: es pamazam zaudu apziņas airēkļus A. XV, 84.

Avots: ME I, 13


airenes

aĩrenes, Lolch PS. [Auch in Rujen und Plienu-ciems] (zu gr. αῖρα "Lolch", ai. ērakā "eine Grasart). [Auch aĩres, eine Art Unkraut, in Widdrisch.]

Avots: ME I, 13


airēt

aĩrêt, Refl. -tiês,

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5


airēt

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13


airināt

‡ *airinât, rupfen (erschlossen aus izairinât ). Vgl. die Notiz zu aĩrît.

Avots: EH I, 5



airis

aĩris: auch Pussen, aĩre auch Salis, (mit ài 2 ) Golg., Saikava, Demin. acc. s. airiņu BW. 30724 var.: (zvejenieki) airus (Var.: aires, aiŗus) drāza BW. 30774; ‡

2) aĩris Ramkau, eine kurze Stange, mit der man beim Roden das zu verbrennende Strauchwerk vorwärtswälzt.

Avots: EH I, 5


airis

aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]

Avots: ME I, 13


airīt

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14


airkāji

aĩrkãji, Steganopedes. Konv. 2 3131.

Avots: ME I, 14



aisa

aîsa (?) Ronneb., Wenden "= aiza".

Avots: EH I, 5


aisa

aĩsa, aĩsasã, Interj. der Freude, des Jubels: aisa, aisa, vica, vica, aug man skaista līgaviņa BW. 11044. K.

Avots: ME I, 14



aisīt

àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês,

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine;

3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5


aisīt

àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14


ait

aĩt, nein, ein in Anzen oft gebrauchtes Wort in der Antwort [aus liv. ei "nein"?].

Avots: ME I, 14


aita

àita: aite auch BW. 1318 var., (mit 2 ) Grob., Ahswikken; nom. pl. aitis BW. 1318 var.

Avots: EH I, 5


aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14


aitāda

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14


aitainis

àitainis, ein Pelz aus Schafsfellen; aitādu kažuoks (Stelpenhof).

Avots: ME I, 14


aitašķi

àitašķi, àitu-a., Schafgarbe (Achillea millefolium) RkR. II, 64, auch pelašķi.

Avots: ME I, 14


aitele

aĩtele Frauenb., ein junges Schaf.

Avots: EH I, 5


aitene

aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5


aitenes

àitenes: anchusa arvensis;

2) eine Art Pilze
(mit 2 ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5


aitenes

àitenes, Acker-Krummhals (Lycopsis arvensis L.) RKr. II, 73, Konv. 2

Avots: ME I, 14


aitēns

aĩtẽ̦ns Siuxt n. Fil. mat. 65, ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege.

Avots: EH I, 5


aitgans

àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5


aitieši

àitiẽši, Schafe, aitiešu bars, eine Herde Schafe Kaudz. M.

Avots: ME I, 14


aitiņas

àitiņas, ‡

7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.

Avots: EH I, 5


aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14


aitinis

àitinis 2 fem. -ne Warkl., Adj., Schafer gehörig, Schaf-.

Avots: EH I, 5



aitkopis

àitkuopis, der Schafzüchter. *

Avots: ME I, 14


aitnīca

àitnĩca -ce, Schäferei˙*

Avots: ME I, 14


aitnieks

àitniẽks, ‡

2) ein Schafspelz Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 5


aitnieks

àitniẽks f. -niẽce, der Schäfer, die -in. Purap.

Avots: ME I, 14


aitstallis

àitstal˜lis, der Schafstall BW. 33455.

Avots: EH I, 5


aiviekša

aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5


aiviekstājs

àiviêkstājs 2 Warkl., der Himbeetstrauch.

Avots: EH I, 5



aiviekstene

aiviekstene: auch Fehteln, (mit ) AP., (mit ài 2 ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5



aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aiza

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17


aiza

I aĩza: aîza auch N. - Wohlfahrt, àiza 2 Warkl. Zu li. aiža s. Būga Arch. Phil. I, 53 und Liet. k. žod. sub voce.

Avots: EH I, 5


aiza

II aiza, comm., "wer die Zähne zeigt" Warkl.

Avots: EH I, 5


aizaaizpatīta

àizàizparîta, Adv., den zweiten Tag nach übermorgen Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 6


aizači

aizači Nauksch."?".

Avots: EH I, 5


aizacīs

àizacîs, hinter dem Rücken, in der Abwesenheit: nerunā nekad aizacīs; pasaki acīs Mar. RKr. XIV, 104. Cf. aiz acīm.

Avots: ME I, 17


aizada

àizada, ‡

2) = àizadi (?): cimdiem dzīparu aizadas Oknist; aîzada 2 Ruhental od. Schwitten, àizadas 2 Ass. - Kalt., Kaltenbrunn, = valnis 4.

Avots: EH I, 5


aizada

àizada (zu adît), die doppelt geflochtene Sohle unter den Bastschuhen = paada (U.)

Avots: ME I, 17


aizadi

àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.

Avots: ME I, 17


aizadīt

àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6


aizaicināt

àizaîcinât, hinberufen: tas viņa dē̦lu bij pie sevis aizaicinājis Plūd. LR. III, 67.

Avots: ME I, 17


aizaids

aizaids: auch Sessw., = azaîds 4, die Zwischenmahlzeit zwischen Mittags- und Abendessen.

Avots: EH I, 6


aizaids

aizaids B. Vēstn., für azaîds.

Avots: ME I, 17


aizaijāt

àizaijât,

1) intr., wegschweben,

2) tr., wegschaukeln, schaukelnd davontragen.

Avots: ME I, 17


aizains

aizaîns, -aiņš, voller Spalten und Risse (zu aĩza): aizaîni kalnāji Konv. 2 737.

Avots: ME I, 17


aizairēt

àizairēˆt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.

Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.

Avots: ME I, 17


aizaizcitugada

aizaizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, adv., im Jahr nach dem nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 6


aizaizgājušais

àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6



aizaizpagājušais

àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6


aizaizpērn

àizàizpẽ̦rn, im vorvorvergangenen Jahre Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 6


aizaizvakar

àizàizvakar, vorvorgestern Dunika, Kal., U. (unter vakar).

Avots: EH I, 6


aizāķēt

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7


aizāķēt

àizãķêt: ãķi, luogu, den Haken, das Fenster zuhaken.

Avots: ME I, 18


aizākstīties

àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7




aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizalvīt

àizalˆvît Oknist, verzinnen.

Avots: EH I, 6


aizalvot

àizalvuôt, tr., verzinnen; mit Zinn zumachen: acis aizalvuotas BW. 8431.

Avots: ME I, 17


aizārdēt

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18


aizārdīt

àizārdît,

1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;

2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.

Avots: EH I, 7


aizars

àizars: àizara 2 auch Golg. In Oknist nennt man àizara 2 eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6


aizars

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17


aizārstēt

àizãrstêt,

1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;

2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.

Avots: EH I, 7


aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6


aizart

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17


aizasarot

àizasaruôt (zu asara), intr., beschlagen: luogs aizasaruojis.

Avots: ME I, 17


aizāt

aizât, intr., Denom. von aĩza, Risse, Spalten bekommen (vom Eise).

Avots: ME I, 18


aizaudi

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6


aizaudi

[àizaudi (Bersohn), der Anfang vom Gewebe; hierzu auch das folgende Wort?]

Avots: ME I, 17



aizaudiņi

àizaudiņi: nach J. Allunāns IMM. 1933 II, 225 dagegen vermutlich = apaudiņi.

Avots: EH I, 6


aizaudiņi

àizaudiņi [oder zu àut; Fusstücher?]: auž juostiņas, aizaudiņus, auž baltās vilnainītes (Var.: apaudiņus, apaudītes, apaudas, apaviņus) BW. 7492.

Avots: ME I, 17


aizaudzēt

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6


aizaudzēt

àizaûdzêt, tr., fact., zuwachsen, verwachsen lassen: Ve̦cupi.

Avots: ME I, 17


aizaudzināt

àizaûdzinât Wid., = àizaûdzât: pļavu ar krūmiem aizaudzināt. tu gribē̦tu manu muti aizaudzināt, lai es nerunāju Ahs.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17


aizauklēt

àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6


aizaukot

àizaukuôt, eilig fortlaufen: puika aizaukuoja Lubn.

Avots: EH I, 6


aizaukstēt

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizaukstēt

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18



aizaulekšot

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas kā vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18


aizaurēt

àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7


aizaurēties

àizaũrêtiês, intr., aufschreien: zaķis sē̦ri aizaurējās Apsk. I, 400.

Avots: ME I, 18


aizause

àizàuse,

1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7


aizause

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18


aizauši

àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7


aizausis

àizàusis 2 Borchow n. FBR. XIII, 25"?"

Avots: EH I, 7


aizausīt

àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18


aizaust

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18


aizaut

àizàut,

1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;

2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 7


aizauzot

àizàuzuôt, ein wenig mit Hafer füttern: a. zirgu Golg.

Avots: EH I, 7


aizāzēt

àizâzêt, foppend verscheuchen, wegbekommen: a. kuo pruojām.

Avots: EH I, 7


aizbādēt

àizbâdêt, überdrüssig werden: jis jau sāka aizbādēt Warkh.

Avots: EH I, 8


aizbadīt

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7


aizbadīt

àizbadît, tr.,

1) mit den Hörnern fortstossen,

2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.

Avots: ME I, 18




aizbaidīt

àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,

1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;

2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.

Avots: EH I, 7


aizbaidīt

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18


aizbailes

àizbaîles, Furcht, Entsetzen: ar aizbailēm tā sauca māsas palīgā.

Avots: ME I, 18


aizbakāt

àizbakât, zustopfen Dunika, Kal.: a. šķirbas sienā ar pakulām.

Avots: EH I, 7


aizbaknīt

àizbaknît, hineindrückend zustopfen Dunika: a. ar māliem caurumu mūrī.

Avots: EH I, 7


aizbakstīt

àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, =àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.

Avots: EH I, 7


aizbālēt

àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.

Avots: EH I, 8


aizbalināt

àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7


aizbalsa

aizbalsa "?": aizbalsas dēļ Pēt. Av. 1862, piel., S. 17.

Avots: EH I, 7


aizbalsināt

àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.

Avots: EH I, 7


aizbalsot

àizbàlsuôt,

1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;

2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.

Avots: EH I, 7


aizbalss

àizbàlss, -s, eine vertretende Stimme (beim Abstimmen). Swaigsnit n. U.

Avots: ME I, 18


aizbalstīt

àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.

Avots: ME I, 18


aizbalzīt

àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.

Avots: EH I, 7


aizbangot

àizbanguôt,

1) weg-, fortwogen:
bangas aizbanguoja, jūŗa apklusa;

2) wogend forttreiben:
bangas laivu aizbanguoja nuo krasta.

Avots: EH I, 7, 8


aizbarkšēt

àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8


aizbarkšķēt

àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8


aizbarot

àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbars

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8


aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbārstīt

àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbārt

àizbãrt,

1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.

Avots: EH I, 8


aizbāšķis

àizbāšķis,

1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;

2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.

Avots: EH I, 8


aizbāšķītis

àizbāšķĩtis, Demin. von àizbāsķis = aizbāzis: līdzās sēd tautu meita tā kā luogu aizbāšķītis BW. 21288.

Avots: ME I, 18


aizbaudīt

àizbaudît,

1) schmecken
Palejas J. VII;

2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.

Avots: EH I, 8


aizbaukšēties

àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbaukšķēties

àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbaurot

àizbauŗuôt, àizbauruôt,

1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;

2) brüllend sich entfernen:
vērsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): vērsis aizbauruojās Bauske.

Avots: EH I, 8



aizbāžamais

àizbāžamais, -ã, das, womit etw. verstopft wird, der Stöpsel.

Avots: ME I, 19


aizbāze

aizbāze "Bestechungsmittel" Wid.

Avots: EH I, 8



aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18


aizbāzīt

àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8


aizbažīties

àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.

Avots: EH I, 8


aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18


aizbazūnēt

àizbazũnêt,

1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;

2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.

Avots: EH I, 8


aizbēdāt

àizbè̦dât,

1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;

2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?

Avots: EH I, 9


aizbēdāties

àizbè̦dâtiês, sich zu grämen anfangen Zb. XVIII, 288.

Avots: ME I, 19


aizbēdināt

àizbèdinât, bekümmern, sich grämen machen: meita māti aizbēdinājusi.

Avots: EH I, 9


aizbedīt

àizbedît, (ein Grab) zuschütten: a. kapu Lubn.

Avots: EH I, 8


aizbēdzināt

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19


aizbēgalēt

àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9


aizbēgt

àizbêgt: ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: aizbēdzies aiz krūmiem Jürg., Lems.

Avots: EH I, 9


aizbēgt

àizbêgt, entfliehen, davonlaufen, hinlaufen: vilkam kliedzu, tas aizbēga BW. 13074. meitas aizbēga uz klēti BW. III, 1, 81.

Avots: ME I, 19


aizbēguļot

àizbê̦guļuôt, sich verbergend hinfliehen: aizbē̦guļuojis līdz Liepājai.

Avots: EH I, 9


aizbeigt

àizbèigt,

1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;

2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 8


aizbekot

àizbe̦kuôt,

1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;

2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.

Avots: EH I, 8


aizbelzt

àizbèlzt, intr., langsman sich wegschleppen: viņš šuorīt aizbelza uz mežu! Annenhof, Mar.; cf. belzt.

Avots: ME I, 19


aizbendēt

àizbendêt, verletzen, verwunden: a. kuoku Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbere

àizbere (aizbẽrt), Zugabe zur Speise, weniger gebräuchlich als aizdars L., St., U.

Avots: ME I, 19


aizbērēt

àizbẽrt,

1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;

2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 19


aizberēties

àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 8


aizbērt

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizberzēt

àizber̂zêt,

1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;

2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;

3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.

Avots: EH I, 8, 9


aizberzt

àizber̂zt,

1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;

2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.

Avots: EH I, 9


aizbest

àizbest, grabend zuschütten: a. bedri, kapu.

Avots: EH I, 9


aizbezdēt

àizbezdêt Warkl., fistend entfernen oder sperren: vilkacis tam rīkli aizbezâējis, sagt man von einem heiseren Menschen Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbīdeklis

àizbīdeklis, Stöpsel Mag. II, 1, 69; zu bīdît.

Avots: ME I, 19


aizbīdelēt

I àizbĩdelêt, für eine gewisse Zeit beuteln: a. miltus visam gadam Bauske.

Avots: EH I, 9


aizbīdelēt

II àzbĩdelêt, forttaumeln, bis zu einem gewissen Punkt hintaumeln: a. uz māju Stenden.

Avots: EH I, 9


aizbidināt

àizbidinât, fortscheuchen Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 9



aizbīdināt

àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9


aizbīdīt

àizbìdît, ‡

2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.

Avots: EH I, 10


aizbīdīt

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19


aizbiedēt

àizbiêdêt, tr., wegverscheuchen: vilkus, dažādus garus A., II, 88.

Avots: ME I, 19


aizbiedināt

àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10


aizbiezēt

àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.

Avots: EH I, 10


aizbiknīt

àizbiknît Sessw. u. a.,

1) wegstossen, wegschubsen;

2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.

Avots: EH I, 9


aizbikstīt

àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9



aizbildēt

àizbildêt, entschuldigen Warkl.: aizbild[i] mani! Evang. 1753, S. 50.

Avots: EH I, 9




aizbildiņa

aizbildiņa, àizbildĩte, Hülfe, Schutz, Vormundschaft: maza, maza aizbildiņa nuo tā viena bāleliņa (Var.: aizbildĩte) BW. 13734.

Avots: ME I, 19


aizbildināt

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19


aizbildnība

aizbildnĩba: aizbildnība par viņa bē̦rnu Janš. Atpūta No 371, S. 5.

Avots: EH I, 9



aizbildniecība

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19


aizbildnis

àizbildnis: auch Linden (mit ilˆ ), Zvirgzdine (mit ìl 2 ).

Avots: EH I, 9


aizbildnis

àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.

Avots: ME I, 19


aizbilst

àizbilˆst, -stu, -du,

1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;

2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...

Avots: ME I, 19


aizbimbāt

àizbim̃bât,

1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;

2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.

Avots: EH I, 9


aizbirdināt

àizbirdinât, hinter etw. streuen: a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizbirināt

àizbirinât Wandsen, Iterativform zu àizbẽrt.

Avots: EH I, 9


aizbirkstīt

àizbìrkstît, entkohlend wegstossen: a. uogli nuo skala labi tālu.

Avots: EH I, 9


aizbirt

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19


aizbirzīt

àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbiržot

aîzbir̂žuôt 2 s. àizbirzît.

Avots: EH I, 9


aizbirzt

àizbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) hinter etwas fallen (perfektiv): siens aizbirzis aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizbīties

àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.

Avots: EH I, 10


aizbizenēt

àizbizenêt C., àizbizuôt, intr., weglaufen, besond. von Kühen, übertragen auch von Menschen: par kuo tad aizbizuot šai ļāvi Druva I, 146.

Avots: ME I, 19




aizblādēties

aîzblâdêtiês 2 Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 10


aizblākšķināt

àizblàkšķinât 2 Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblandīties

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19


aizblankot

aizblankuôt, tr., mit Brettern (blankas) beschlagen, verschalen: cietumu Baltp.

Avots: ME I, 19


aizblankstīties

àizblan̂kstîtiês "lässig, sich rekelnd und umherschauend fortgehen" KatrE.

Avots: EH I, 10


aizblārkšēt

àizblãrkšêt Kal., mit Gerassel hin-, wegfahren: a. ar dzelžu ve̦zumu.

Avots: EH I, 10


aizblāst

‡ *aizblāst (?), in der Verbind. diena aizblāsusi (?), der Tag ist angebrochen Für. I. Für *aizblāzusi?

Avots: EH I, 10


aizblaugznāt

àizblaugznât, sich bis zu einer gewissen Stelle mit Schinn bedecken: āda aizblaugznājusi līdz acīm Schwitten.

Avots: EH I, 10


aizbļaustīt

àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11


aizbļaut

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11


aizbļaut

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20


aizblauzties

‡ *àizblauztiês, in der Verbind. staigā aizblauzies Nerft "mit zugekniffenen od. verschwollenen Augen".

Avots: EH I, 10


aizblāvāties

àizblãvâtiês Bauske, ein wenig flackern (perfektiv): uguns aizblāvājās un pazuda.

Avots: EH I, 10


aizblāvēt

I àizblãvêt Wandsen, matt werden (perfektiv): stikls aizblāvējis.

Avots: EH I, 10


aizblāvēt

II àizblāvêt, zuschlagen: a. durvis Selb.

Avots: EH I, 10


aizblāvot

àizblãvuôt, unklar, matt werden: acis aizblāvuojušas.

Avots: EH I, 10


aizblāzt

àizblãzt (?) Bauske, fortlaufen; hinlaufen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10


aizblēdīt

àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10


aizblēņoties

àizblèņuôtiês: aizblēņuoties līdz pērienam, eine gewisse Zeit hindurch dumme Streiche machen und schliesslich dafür geprügelt werden.

Avots: EH I, 10


aizblēt

àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.

Avots: EH I, 10


aizblieķēt

àizbliẽķêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;

2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.

Avots: EH I, 10


aizbliest

àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,

1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;

2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;

3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.

Avots: ME I, 19, 20



aizblikšēties

àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10


aizblīkšķēties

àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10


aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10


aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19


aizblisēt

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblisināt

àizblisinât, schnell fortlaufen (in Städten gebraucht).

Avots: EH I, 10


aizblīšķēties

àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblīst

àizblîst - stu, -du od. -zu (n. U. - žu, -du): gaismiņa aizblīst, es beginnt zu tagen (Etn. III, 145); eilig davon ziehen (U.).

Avots: ME I, 19


aizblīvēt

àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10


aizblīžģēt

àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblodīt

àizbluodît, sich verirren: aizbluodīja sēnēs iedams Kaltenbrunn, Warkh. Refl. -tiês, umherirrend irgendwo hingelangen Wandsen, (mit ùo 2 ) Warkh. In Kaltenbr. und Warkh., wo uo zu ū geworden ist, mit ū gesprochen.

Avots: EH I, 11


aizblozīties

àizbluôzîtiês, langsam, wackelnd fortgehen, hingehen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 11


aizbluķēt

àizbluķêt, mit der Feldrolle bis zu einem gewissen Punkt abrollen: a. līdz lauka uotram galam Siuxt.

Avots: EH I, 10


aizblūkšķēt

àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.

Avots: EH I, 10


aizblūkšķēties

àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblunkšķēties

àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10


aizblunkšķināt

àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10


aizbļurkšķēties

àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11


aizblusāties

àizblusâtiês "mit allem Kram fortziehen": vai viņš būs reiz aizblusājies vai ne? Mezküll.

Avots: EH I, 10


aizblūžģēt

àizblùžģêt 2 Saikava, durch Kot watend und dadurch einen gewissen Schall verursachend, sich entfernen: blūžģēt vien aizblūžgēja pa dubļiem.

Avots: EH I, 10, 11



aizboda

[aizbuoda (Bersohn), tiefe Stelle im Fluss].

Avots: ME I, 20


aizbode

àizbùode 2 : auch Heidenfeld und Sessw. (eine Flusskrümmung mit stillem Wasser).

Avots: EH I, 13


aizbode

aizbuode, Biegung im Flusse; ielīkums, kuo ūdens krastam izgrauzis Etn. III, 145 [s. atbuods].

Avots: ME I, 20


aizbojāt

àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.

Avots: EH I, 13


aizbojāt

àizbuõjât, tr., beschädigen: kuokam aizbuojāta miza Tēv.

Avots: ME I, 20


aizbokāt

àizbuõkât, (Gerste)überdreschend hingelangen: aizbuokā līdz malai! KatrE.

Avots: EH I, 13


aizbozēt

àizbuozêt, auf einen Knüttel gestützt fort-, hingehen: ve̦cais aizbuozēja uz kaimiņiem Bauske.

Avots: EH I, 13


aizbozties

àizbuôztiês, anfangen sich zu ärgern, verdriesslich zu werden: viņš aizbuozies Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 13


aizbradāt

àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11


aizbrākšēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbrakšēties

àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.

Avots: EH I, 11


aizbrākšķēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbraucējs

àizbraucẽjs, (f.) - ẽja, einer (eine), der (die) wegfährt: aizbraucējiem deva līdz ciema kukuļus BW. III. 1, 92.

Kļūdu labojums:
kukuļus = kukuli

Avots: ME I, 20


aizbrauciens

àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11


aizbraucināties

àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11


aizbraucīt

àizbraũcît, wiederholt streichend, streifend, abstreifend hinter etw. geraten lassen oder entfernen: a. lapas aiz kastes. a. piedurkni aiz e̦lkuona. a. matus aiz ausīm. a. smiltis pruojām.

Avots: EH I, 11


aizbraukalēt

àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11


aizbraukāt

àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, =àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.

Avots: EH I, 11


aizbraukšēt

àizbraukšêt, (Äste, Reisig) knarren machend fortlaufen Trik. Refl. -tiês, erknarren, eine ganz kurze Zeitlang knarren: mežā kas aizbraukšējās Trik.

Avots: EH I, 11



aizbraukt

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11


aizbraukt

àizbràukt, wegfahren, hinfahren: dē̦ls aizbrauc uz e̦ze̦ru LP. IV, 2; aizbr. gaŗām, vorbei-, vorüberfahren: mēs visiem aizbraucām gar,ām, wir überholten alle im Fahren; kapsē̦tai aizbraukt gar,ām LP. VII, 148.

Avots: ME I, 20


aizbrazdāt

àizbrazdât, polternd, lärmend, laut sprechend fort-, hingehen: puišu bars aizbrazdāja pa mežu pruom Dunika.

Avots: EH I, 11


aizbrazdinēt

àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11


aizbrāzt

àizbrāzt,

1) fort-, hinlaufen, -eilen
Bauske, (mit â ) C., Schujen, Trik., (mit â 2 ) Lems.: viņš aizbrāza uz kaimiņiem;

2) hinter etwas schleudern
(perfektiv): vē̦tra aizbrāza zvejniekam ve̦se̦lu šalti ūdens aiz kakla Trik.

Avots: EH I, 11


aizbrāzties

àizbrâztiês, dahinsausen, wegbrausen: šņākuoņa aizbrāzās nuo viena meža stūr,a uz uotru Stari I, 288.

Avots: ME I, 20


aizbrēcināt

àizbrēcinât, zum Schreien veranlassen: a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 11


aizbrēkāt

àizbrẽ̦kât, wiederholt vollschreien (perfektiv): a. uotram ausis.

Avots: EH I, 11


aizbrēkt

àizbrèkt, ‡

3) vollschreien, schreiend betäuben:
a. kam ausis Dunika u. a.; ‡

4) a. kaklu Kal., Rutzau, vom Weinen heiser werden.

Avots: EH I, 11, 12


aizbrēkt

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20


aizbreņģēt

àizbrèņģêt 2 Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: kāmet da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.

Avots: EH I, 11


aizbridināt

àizbridinât, fort-, hinwaten lassen, machen: a. zirgu līdz pašai dzelmei Wandsen.

Avots: EH I, 12


aizbriedēt

àizbriêdêt, zuquellen machen: mitrums luogus aizbriedējis Bauske.

Avots: EH I, 12


aizbriest

àizbriêst,

1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;

2) zuquellen:
duris aizbriedušas.

Avots: EH I, 12


aizbrikšēt

àizbrikšêt Kal., (Äste) knacken machend hin-, wegeilen: pa mežu kas aizbrikšēja.

Avots: EH I, 12




aizbrīkšķēties

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20


aizbrist

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20


aizbrucināt

àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12


aizbrudzināt

àizbruzdinât,

1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;

2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.

Avots: EH I, 12


aizbruģēt

àizbruģêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;

2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.

Avots: EH I, 12


aizbrukt

àizbrukt, ‡

2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.

Avots: EH I, 12


aizbrukt

àizbrukt, intr., verschüttet werden: pils ieeja aizbrukusi LP. IV, 228.

Avots: ME I, 20


aizbružāt

àizbružât,

1) die Füsse längs der Erde ziehend fortgehen
C.;

2) (mit den Füssen) zuscharren:
a. alu (caurumu) ar zemēm Fest.

Avots: EH I, 12


aizbruzdēt

àizbruzdêt, dröhnend sich entfernen, wegrollen: pa ielām aizbruzdēja rats MWM. VIII, 740.

Avots: ME I, 20


aizbrūzgāties

àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.

Avots: EH I, 12


aizbubināt

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20


aizbučot

àizbučuôt, küssend schliessen, zuküssen: dē̦ls nuomirušai mātei aizbučuoja acis.

Avots: EH I, 12


aizbudīt

àizbudît, antreibend hinbekommen: a. kuo pie darba Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizbudzīt

àizbudzît, (mit Gewalt Bauske, Drosth., mit Worten Bauske) wegtreiben.

Avots: EH I, 12


aizbūdzīt

àizbūdzît, fort-, hinschaffen Ar.: a. puiku uz ganiem Vīt.

Avots: EH I, 13


aizbugt

àizbugt, uneben werden (?): zirga lùoks liecuot aizbudzis Vīt., auf der untern Seite eines Pferdekrummholzes haben sich beim Gekrümmtwerden Unebenheiten gebildet (?).

Avots: EH I, 12


aizbuinīt

àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.

Avots: EH I, 12


aizbuknīt

àizbuknît, kurze Stösse versetzend forttreiben: a. kuo pruojām Dunika u. a.

Avots: EH I, 12


aizbūkšēties

àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13


aizbūkšķēt

àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās 2 , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13


aizbūkšķēties

àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13


aizbūkšķināt

àizbūkšķinât, zu schnarren veranlassen (perfektiv): a. būkšķi Wandsen.

Avots: EH I, 13



aizbukurēt

àizbukurêt, (etwas Schweres) hin-, wegwälzen: bukūļiem jāaizbukurē bluķi uz ragavām Saikava.

Avots: EH I, 12


aizbuldurēt

àizbul˜durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12


aizbultēt

àizbul˜têt: Refl. -tiês,

2) sich (von selbst) verriegeln:
duris aizbultējušās.

Avots: EH I, 12


aizbultēt

àizbul˜têt, tr., verriegeln: durvis. Refl. àizbultêtiês, sich verriegeln: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151.

Avots: ME I, 20


aizbumbāt



II àizbumbât (?), vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske.

Avots: EH I, 12


aizbumbāt

I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12


aizbumburēt

àizbumburêt, mit kleinen Schritten fort-, hingehen: nabags aizbumburēja uz kaimiņiem Salis.

Avots: EH I, 12


aizbungāt

àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12



aizburbēt

àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizburbis

àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizburbis

àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.

Avots: ME I, 20


aizburbuļot

àizbur̂buļuôt, fort-, hinrieseln, -sprudeln: strautiņš man aizburbuļuoja ātri gaŗām.

Avots: EH I, 12


aizburgāt

àizburgât, (mit Stöcken) forttreiben, -rollen (tr.): a. bumbu pruojām Talsen.

Avots: EH I, 12


aizburnīt

àizburnît, ein wenig zerknillen, zerknittern: burtnīcai dažas dapas aizburnītas Vīt.

Avots: EH I, 13


aizburt

àizbur̃t,

1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;

2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.

Avots: EH I, 13


aizburtot

àizbur̃tuôt, bis zu einer gewissen Stelle hinbuchstabieren: a. līdz lappuses beigām.

Avots: EH I, 13


aizbūve

àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.

Avots: EH I, 13


aizbūvēt

àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13


aizčabāt

àizčabât, langsam, unsicher fort-, hingehen.

Avots: EH I, 14


aizčabēt

àizčabêt, raschelnd, schwatzend fort-, hingehen: ezis aizčabēja pruom Dunika. vecenes aizčabēja Lems. Refl. -tiês, aufrascheln: mežā lapas aizčabējās.

Avots: EH I, 14


aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15


aizčagāt

àizčagât, (mit Stroh, Mist usw.) bewerfend verdecken: a. aizgaldu (zum Schutz vor dem Winde) Bauske.

Avots: EH I, 15


aizčakarēt

àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15


aizčākstēt

àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15


aizčakstēties

àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.

Avots: EH I, 15


aizčākstēties

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21


aizčakstināt

àizčakstinât, langsam fort-, hinfahren: ve̦cais ar savu zirdziņu aizčakstina Trik.

Avots: EH I, 15


aizčalīt

àizčalît, im Sprechen übertreffen Dunika: tādu pļāpu ne˙viens nevar aizčalīt.

Avots: EH I, 15


aizčalot

àizčaluôt: ‡ Refl. -tiês, sich von der Unterhaltung hinreissen lassen: sievas aizčaluojušās.

Avots: EH I, 15


aizčalot

àizčaluôt, intr., murmelnd dahin fliessen: sudrabuotuo Uogres vilni, čaluo ātrāk - aizčaluo A. XX, 942.

Avots: ME I, 21


aizčamdīt

àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.

Avots: EH I, 15


aizcapāt

àizcapât Dunika,

1) mit kleinen Schritten hin-, weggehen (von kleinen Kindern):
a. līdz galdam;

2) langsam hin-, weggehen:
zirgs aizcapāja uz ganīkli.

Avots: EH I, 13




aizčāpot

àizčâpuôt, auch àizčâpât, hinkriechen, langsam sich entfernen: bē̦rns aizčāpuojis pie akas LP. V. 59; lācis aizčāpuojis pruojām Etn. III, 112.

Avots: ME I, 21


aizčapstināties

àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 15


aizčaukstēt

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21


aizčaukstināt

àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15


aizčauvēt

àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.

Avots: EH I, 15


aizcelāt

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13


aizceļot

àizceļuôt, verreisen: viņam bija jāaizceļuo LP. VII, 514.

Avots: ME I, 20


aizcelt

àizcelˆt, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili;

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13


aizcelt

àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. 1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20


aizceplis

àizceplis: auch Baltinow n. FBR. XI, 139, Zvirgzdine, àizceple 2 auch Auleja, Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 13


aizceplis

àizceplis, àizceple, der Raum hinter dem Ofen: aizceplī od. -plē sēdēt BW. 770, 2.

Avots: ME I, 20


aizcept

àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.

Avots: EH I, 13


aizcerāt

àizce̦rât, mit Gestrüpp vollwachsen: pļava aizce̦rājusi Bers.

Avots: EH I, 13


aizcere

aizcere Bers. "= pacere, eine tiefe Stelle im Fluss".

Avots: EH I, 13


aizcerēt

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20


aizčerkstēt

àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15


aizcibāt

àizcibât, mit langsamen, kleinen Schritten fort-, hingehen Sassm.: mazais aizcibājis līdz galdam Bauske.

Avots: EH I, 13


aizčibēt

àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.

Avots: EH I, 15


aizčibināt

àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15


aizcibot

àizcibuôt, (eine ciba) zumachen: a. cibu Lubn.

Avots: EH I, 13


aizciekāt

àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14


aizciemoties

àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14


aizčiepstēties

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21


aizčiept

I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit 2 ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe 2 ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčiept

II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16



aizcierēt

àizciẽrêt, fort-, hinspazieren: aizcierējis uz kruogu.

Avots: EH I, 14


aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14


aizciest

àizcìest, verschmerzen L. Refl. -tiês: längere Zeit etw. entbehren: nu tik viņš ē̦d! tik ilgi aizieties Wolm. u. a.

Avots: ME I, 21


aizcietēt

àizciêtêt: ‡ Refl. -tiês, sich verhärten, verstopfen: aizcietējies vē̦de̦rs Bauske.

Avots: EH I, 14


aizcietēt

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21


aizcietīgs

àizcietîgs, enthaltsam, etwas geizig Spr.

Avots: EH I, 14


aizcietināt

àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14


aizčīgāt

àizčĩgât, fiedelnd (Bauske), klägliche Tone hervorbringend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend Heidenfeld, Prl.) sich entfernen.

Avots: EH I, 16


aizčiknīties

àizčiknîtiês, mit Mühe fort-, hingelangen: a. līdz mežmalai KatrE.

Avots: EH I, 15


aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14


aizcīkstēties

àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14


aizčikstēties

àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizčīkstēties

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21


aizčīkstināt

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16


aizcilas

àizcilas,

1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. 1;

2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.

Avots: ME I, 20


aizcilāt

àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14


aizcildīt

àizcildît: viņš aizcildīts līdz pašai Rīgai Bauske, sein Ruhm hat sich allmählich bis nach Riga verbreitet.

Avots: EH I, 14


aizcilpāties

àizcilpâtiês,

1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;

2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.

Avots: EH I, 14



aizcilpot

àizcil˜puôt: ‡ Refl. -tiês, sich verknüpfen, sich in Schlingen zusammenziehen: diegs aizcilpuojies Lubn.

Avots: EH I, 14


aizcilpot

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20


aizcinis

àizcinis, [oder àizcine?], der Ort finter dem Hümpel: paipala meklē sev jauku aizcinīti jaunai ligzdai Stari I, 206.

Avots: ME I, 20


aizcīnīt

àizcìnît, mit Mühe fort-, hinschleppen Spr.

Avots: EH I, 14



aizčīnīt

àizčīnît, mit Mühe, schleppend fort-, hinschaffen: a. žagaru nastu uz māju Bauske, Heidenfeld. Refl. -tiês, mühevoll fort-, hingehen: a. līdz mežam Bauske, Heidenfeld.

Avots: EH I, 16


aizcīnīties

àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.

Avots: ME I, 21


aizčinkstēties

àizčinkstêtiês, ‡

2) aufweinen:
bē̦rns šūpulī aizčinkstējās Golg.

Avots: EH I, 15


aizčinkstēties

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21


aizcipāt

àizcipât, langsam, unbeholfen fort-, hingehen: bē̦rns aizcipājis uz uotru istabu.

Avots: EH I, 14


aizcipstēties

àizcipstêtiês, einen piependen Laut von sich geben Bers.

Avots: EH I, 14


aizčīpstēties

àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizcipt

àizcipt, -cīpu, -cipu, stecken bleiben: kur gan viņš ir aizcipis, ka vēl nenāk? Dondagen [zu kaipties].

Avots: ME I, 21


aizcipt

I àizcipt: puikam skrejuot kāja aizcipa aiz sliekšņa, un tas pakrita Dond.

Avots: EH I, 14



aizčirkstēt

àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčirkstēties

àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčirkstēties

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21


aizčirkstināt

àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizcirpt

àizcìrpt,

1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;

2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.

Avots: EH I, 14


aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21



aizcirtnis

àizcìrtnis, ein Hindernis, das namentlich durch gefällte Bäume verursacht wird. Plud.

Avots: ME I, 21


aizcīsties

àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14


aizcits

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14



aizcitugad

àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14


aizcitugadu

àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14


aizčivināt

àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16



aizčokurēt

àizčuokurêt jumtu Duom. II, 3, das Dach am First ausbessern.

Avots: ME I, 21



aizčūbāt

àizčūbât,

1) (heimlich) unbeholfen fortschleppen
(mit ũ ) Trik.;

2) zertreten, zertrampeln
Trik.: a. duobi. Refl. -tiês, unbeholfen fortgehen Bauske, Trik.

Avots: EH I, 16


aizčubināt

àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16


aizčučāties

àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16


aizčučināt

àizčučinât, (ein Kind) einschläfern; a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčudāties

àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.

Avots: EH I, 16


aizčudīt

àizčudît Plm., Prl., forttreiben. Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingehen Jürg., Prl.

Avots: EH I, 16


aizčūdīt

àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, =àizčudâtiês.

Avots: EH I, 16


aizčudīties

àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčuekstināt

àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčuidīt

àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčuknīt

àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, =àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčukstēt

àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčūkstēt

àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,

1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;

2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.

Avots: EH I, 17


aizčukstīt

àizčukstît, fort-, hinstossen, -schüren Lems., Salis, Trik.

Avots: EH I, 16


aizčukurēt

àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.

Avots: EH I, 16


aizčūlāt

àizčùlât,

1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡

2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡

3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.

Avots: EH I, 17



aizčulgot

àizčulguôt, anfangen zu siepen: aizčulguojusi vâts Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčulināt

àizčulinât, so sehr veovöhnen, dass der Verwöhnte nicht mehr recht gedeiht Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 16


aizčumēt

àizčumêt, fortwimmeln: nez kur tie nu aizčumēja? KatrE.

Avots: EH I, 16


aizčunčināt

àizčunčinât: langsam fort-, hinfahren Bauske, Golg., Jürg., Wandsen, (mit un̂ 2 ) Siuxt, Stenden: tēvs aizčunčināja ar ķēveni uz kruogu Siuxt, rati... aizčunčināja pa uolnīcu Azand. 56.

Avots: EH I, 16


aizčunčināt

àizčunčinât, intr., wegtraben: melnais aizčunčināja uz lauku.

Avots: ME I, 21


aizčurāt

àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16


aizčurkstēt

àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16



aizdabūt

àizdabût: ‡ Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingelangen: viņš ilgi muocījās, kamē̦r aizdabūjās līdz purva uotrai malai Dunika.

Avots: EH I, 17


aizdabūt

àizdabût,

1) wegbekommen, entfernen, hinbringen:
viņu vairs nevar aizdabūt pruojām, von einem unangenehmen Gast. līdz kruogam ve̦zums jāaizdabū JR. IV, 54;

2) bekommen, erhaschen:
cilvē̦ku vilki nuoplēš, lai kur aizdabūdami LP. VII, 863.

Avots: ME I, 21


aizdaga

aizdaga Bers., trocknes Holz zum Anzünden, Anheizen.

Avots: EH I, 17


aizdaidzīt

àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdairīties

àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdakalēties

àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17


aizdakstīt

I àizdakstît, fortgeben: a. visas mantas Lems., Salis.

Avots: EH I, 17


aizdakstīt

II àizdakstît, hinter oder vor etw. stecken: a. kuokus lapsas alai priekšā Dunika, Lems.

Avots: EH I, 17


aizdakterēt

àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 17


aizdalbīt

àizdalbît, sich fort-, hinschleppen: kur tas nu aizdalbījis? Bauske, Mesoten.

Avots: EH I, 17


aizdalīt

àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17


aizdalot

àizdàlduôt 2 Ass. - Kalt., sich herumtreibend fort-, hingehen: nezi kur jis jir aizdaldavis.

Avots: EH I, 17


aizdalsāt

àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.

Avots: EH I, 17


aizdambēt

àizdam̃bêt, tr., abdämmen, versperren (upi); -tiês, sich verstopfen, aufstauen: aizdambējies ūdens Vēr. I, 1038.

Avots: ME I, 21


aizdambrēt

àizdàmbrêt 2 Kaltenbrunn, abdämmen: a. upi. Refl. -tiês, sich aufstauen: vienā vietā ūdins aizdambrējies Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 17


aizdancināt

àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdancot

àizdañcuôt, fort-, hintanzen: a. līdz zāles galam.

Avots: EH I, 17


aizdandalot

àizdandaluôt, fortgehen; čigānietes beidzuot aizdandaluoja Bauske.

Avots: EH I, 17


aizdangāt

àizdañgât,

1) (durcheinesumpfige Stelle) fort-, hinstapfen
Gr. - Buschh., Memelshof;

2) volltreten, vollstampfen:
guovis grāvi aizdangājušas AP., Gr. - Buschh., KatrE., Memelshof, Ronneb., Trik.

Avots: EH I, 17


aizdaņģināt

àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17


aizdara

àizdara: àizdara 2 auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, Wessen, àizdars 2 Auleja: uz vušku aizdaru (neben einem gen. s. aizdara) Pas. VIII, 297. 5. auch unter àizdars.

Avots: EH I, 17


aizdara

àizdara, auch àizdars Ober-Kurl. (li. ùždaras), ein Verschlag im Stalle fūr Kleinvieh Nerft, Kemp.; gewöhnlich aizgalds.

Avots: ME I, 21



aizdārdēt

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gar,ām vilciens.

Avots: ME I, 22


aizdārdzēt

àizdārdzêt, knatternd, drdhnend fort-, hinfahren Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 18


aizdarināt

àizdarinât,

1) zumachen, schliessen:
a. luogam šķirbas Schwanb.;

2) bis zu einer gewissen Stelle behauen:
a. kuoku līdz pusei Gr. - Busch.;

3) = àizdarît 3; a. putru Schwitten;

4) warnen:
viņa jau sen aizdarināta Bers.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît,

4) auch Stom.; ‡

6) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizdari zeķi līdz papēdim! Siuxt.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdars

àizdars: auch Abgulden n. BielU., AP., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Wolm., Zvirgzdine, aizdara(s) Golg.: līdzi ņēma aizdariņu BW. 19428. s. auch unter àizdara.

Avots: EH I, 17


aizdars

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22



aizdarvot

àizdar̂vuôt,

1) bis zu einer gewissen Stelle teeren
(perfektiv): a. laivu līdz pusei Salis;

2) zuteeren, teerend schliessen:
a. šķirbas.

Avots: EH I, 17


aizdārze

àizdārze Festen, Sessw. (ein loc. s. aizdārzā Pēterburgas Avīzes I, 35), der Raum hinter einem Garten.

Avots: EH I, 18


aizdāstīt

àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.

Avots: EH I, 18


aizdaudzināt

àizdaudzinât: tā lieta jau aizdaudzināta līdz pašai Rīgai, das Gerücht darüber hat sich schon sogar bis Riga verbreitet.

Avots: EH I, 17


aizdaudzīties

àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.

Avots: ME I, 22


aizdauga

àizdauga(va) - àizdàugava 2 auch Kaltenbrunn: bija atgājis nuo aizdaugavas.

Avots: EH I, 17


aizdauga

àizdauga(va) L., das jenseitige Ufer der Düna.

Avots: ME I, 22


aizdaugava

àizdauga(va) - àizdàugava 2 auch Kaltenbrunn: bija atgājis nuo aizdaugavas.

Avots: EH I, 17


aizdaugava

àizdauga(va) L., das jenseitige Ufer der Düna.

Avots: ME I, 22


aizdauzīt

àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18


aizdāvāt

àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. 2 276.

Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben

Avots: ME I, 22


aizdāvināt

àizdãvinât, wegschenken; mit gewissen Bedingungen abtreten Warkh.: tē̦vs bē̦rniem aizdāvinājis māju.

Avots: EH I, 18


aizdedzīgs

àizdedzîgs, leicht auffahrend, heftig Spr.

Avots: EH I, 18


aizdedzināt

àizdedzinât, anzünden: skalu, sveci, žagaru, čupu, ē̦ku.

Avots: ME I, 22


aizdegt

àizdegt, ‡

3) in Brand geraten:
ustaba aizde̦ga Pas. IX, 444.

Avots: EH I, 18


aizdegt

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22


aizdegune

àizde̦gune, ‡

2) comm. "pļāpa, kas visur bāž savu de̦gunu" Bers.

Avots: EH I, 18


aizdegune

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. 2 559.

Avots: ME I, 22


aizdeiderēt

àizdeiderêt, (mit unsicheren Schritten) fort-, hingehen Bauske, Nitau, Warkh.: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 18


aizdeidzēt

àizdeîdzêt Saikava, zu keimen anfangen lassen: a. labību.

Avots: EH I, 18


aizdejot

àizdejuôt,

1) intr., hintanzen,

2) tr., tanzend vertreiben:
nelabus garus Abtr. II, 112.

Avots: ME I, 22


aizdeldēt

àizdèldêt: bis zu einer gewissen Stelle abnutzen: vaļgu aizdeldējuši jau da pusei Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 18


aizdeldēt

àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.

Avots: ME I, 22


aizdēlīties

àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 18


aizdelt

àizdelˆt, tr., anstechen: viņa kā aizdze̦lta izskrēja ārā Vēr. II, 546.

Avots: ME I, 24


aizdelverēt

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22


aizdelverēties

àizdel˜verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18


aizdemties

àizdèmtiês 2 Gr. - Buschh., (für eine kurze Zeit) anfangen zu weinen: vinš aizdēmēs.

Avots: EH I, 18


aizdenderēt

àizdenderêt, fort-, hintaumeln Golg.: piedzērusi aizde̦nde̦rē̦tu uz mājām Anekd. IV, 312.

Avots: EH I, 18


aizderēt

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18


aizderēt

àizderêt, irgenwohin verdigen: vai nevarē̦tu aizderēt Rozaliju turp Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 22


aizderglīt

I àizderglît, fort-, hinbringen, verschleppen: kur tas nu atkal kaŗuoti aizderglījis? Bauske.

Avots: EH I, 18


aizderglīt

II àizderglît "unordentlich zu essen anfangen": aizderglījis putru un atstājis Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdēstīt

àizdēstît, pflanzend besetzen: lieli gabali tagad aizdēstīti Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 18


aizdēt

àizdēt,

1) fort-, hinlegen; hinter etwas legen:
kur tuo nazi esi aizdèjis 2 ? Gr. - Buschh.;

2) (Eier) hinter etwas legen:
vista aizdêjusi uolu aiz siles.

Avots: EH I, 18


aizdevējs

àizdevẽjs, wer hingibt, (ver)leiht: tev ar vis neprasīs. tu ne˙kāda aizdevēja BW. 25195, 6.

Avots: EH I, 18


aizdevi

aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18


aizdevīgs

àizdevîgs "zum Verleihen geneigt" Spr.

Avots: EH I, 18


aizdibēt

àizdibêt, fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdibināt

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdicelēt

I àizdicelêt, mit einem zweirädrigen Wagen (dicele) fort-, hinfahren N. - Bartau.

Avots: EH I, 18


aizdicelēt

II àizdicelêt (?), unnützenveise fort-, hinschicken Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdīdīt

àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19


aizdīdzēt

àizdîdzêt, zu keimen anfangen lassen: labību laikā a.

Avots: EH I, 19


aizdiebt

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23


aizdiedelēt

àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.

Avots: EH I, 19


aizdiedzēt

àizdiêdzêt, zu keimen anfangen lassen: a. labību Prl.

Avots: EH I, 19


aizdiegt

àizdiêgt: Refl. -tiês - auch Dobl., Mitau.

Avots: EH I, 19


aizdiegt

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23


aizdiekt

àizdiekt, fort-, hinlaufen: viņš aizdieca, ka stilbi vien nuospīdēja Annenburg, Garrosen.

Avots: EH I, 19


aizdienēt

àizdiẽnêt,

1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;

2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 19


aizdiet

àizdiet, bis zu einer gewissen Stelle hintanzen; tanzend, hüpfend sich entfernen: a. pruojām līdz zãles galam.

Avots: EH I, 19


aizdīgt

àizdîgt, ‡

2) zu wachsen anfangen:
kas tikkuo aizdīdzis - pruom uz Rīgu! Deglavs Rīga II, 1, 18.

Avots: EH I, 19


aizdīgt

àizdîgt, intr., aufkommen, aufkeimen: dīgļi visi brangi aizdīga MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 23


aizdikāt

àizdikât, ‡

2) steif und schwerfällig hin-, weglaufen
Festen.

Avots: EH I, 18


aizdikāt

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22


aizdīkt

àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19


aizdilbāt

àizdilbât, mit langen, grossen Schritten fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdilbt

àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18


aizdilināt

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22


aizdilt

àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18


aizdimdēt

àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18


aizdimdināt

àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19


aizdimīt

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdimt

àizdimt, dröhnend sich entfernen: aizdima viņa suoļi... uz asfalta A. Brigadere Daugava I, 1514.

Avots: EH I, 19



aizdipāt

àizdipât "(mit unelastischen oder kleinen Schritten) fort-, hingehen": bē̦rns aizdipāja līdz galdam O. - Bartau.

Avots: EH I, 19


aizdipēt

àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.

Avots: EH I, 19


aizdipēt

àizdipêt und aizdipinât, sich wegbewegen, wegtrippeln: gar,ām aizdip vējiņš Stari II, 931. bē̦rns aizdipināja pie mātes.

Avots: ME I, 22


aizdipīt

àizdipît, schnell (eine kurze Strecke) hin-, weglaufen Dunika.

Avots: EH I, 19


aizdipt

aizdipt Bers., schallend sich entfernen: ātri tie (= suoļi) aizdipa gaŗām A. Brigadere Daugava I, 562; nach MSil.; flink hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 19


aizdīrāt

àizdìrât, àizdiŗât,

1) bis zu einer gewissen Stelle abhäuten, schinden:
aizdīŗājis zaķi līdz pusei Dunika;

2) anfangen abzuhäuten, zu schinden:
aizdīrājis ādu, viņš aizgāja Ass. - Kalt., C.;

3) fort-, hinschleppen:
suns aizdīrājis sprāgušuo kustuoni Trik.

Avots: EH I, 19



aizdirst

àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.

Avots: ME I, 23


aizdīžāt

àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19


aizdobīt

àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21


aizdomas

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24


aizdomāt

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21


aizdomāt

àizduõmât, verdächtigen: divi par vainīgiem aizduomāti cilvē̦ki B. Vēstn. vē̦lāk kādu aizduomājamu cilvē̦ku apcietināja B. Vēstn.

Avots: ME I, 24


aizdomīgs

àizduõmîgs,

1) Verdacht hegend,
aizduomīgs cilvē̦ks,

2) Verdacht erweckend:
aizduomīgas zīmes. Adv. aizduomīgi: meitenei biedrenes aizduomīgi kacina laukā nuoslē̦pumu Vēr. I, 15. *

Avots: ME I, 24


aizdoms

àizduoms 2 Fianden, die Absicht: man bij aizduoms grūst tuos gurķus vanniņā Fianden.

Avots: EH I, 21


aizdošas

àizduôšas, Vorschuss, Darlehen. Spr., Tirs.

Avots: ME I, 24


aizdot

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês,

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizdragāt

àizdragât, tr.,

1) hinschmettern, zertrümmernd hinschleudern:
skaudīgs vējš bij aizdragājis kādu jūr,as kuģi līdz pat tai salai A. XI, 125;

2) etwas beschädigen:
laivu.

Avots: ME I, 23


aizdraicīt

àizdràicît 2 Ass. - Kalt., vollstreuen: aizdraicījis pus kula (mit Stroh).

Avots: EH I, 19


aizdraišķīt

àizdraišķît, vollstreuen: a. ceļu ar zàlēm Erlaa.

Avots: EH I, 19


aizdrasēt

àizdrasêt, jodelnd sich entfernen.

Avots: EH I, 19


aizdravēt

àizdravêt, ein wenig schelten, rügen: a. kuo, lai bīstas Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19


aizdrazgāt

àizdrazgât, mit Abfällen (drazgas) vollschütten: a. grāvi Salis.

Avots: EH I, 19


aizdrāzt

àizdrãzt: Refl. -tiês - auch "fortfliegen": cirvis... aizdrāzās Pas. VIlI, 441.

Avots: EH I, 19


aizdrāzt

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.

Avots: ME I, 23


aizdrāztīt

àizdrāztît, schnitzelnd, schabend hinter etwas geraten lassen: a. skaidas aiz galda.

Avots: EH I, 19


aizdrebēt

àizdrebêt, anfangen zu zittern: es aizdre̦bu pie katra viņs suoļa (Asp.); gew. refl.: rūts aizdrebējās MWM. X, 241.

Avots: ME I, 23


aizdrēgāt

àizdrè̦gât (wo?), bis zu einem gewissen Zeitpunkt das Kränkeln aushalten: kaut nu slimā māte varē̦tu a. līdz ziemsvē̦tkiem!

Avots: EH I, 19


aizdricināt

àizdricinât, fort-, hinziehen, -zerren: kazu ar lielu grūtu a. uz māju Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 19


aizdrīģēt

àizdrīģêt, tr., verriegeln: durvis Tals.; s. drīģele.

Avots: ME I, 23


aizdriksnāt

àizdriksnât, anstreichen: a., cik tālu uzduots.

Avots: EH I, 19



aizdrimt

àizdrimt, -drimstu, -drimu, einschlummern Bers.

Avots: EH I, 19


aizdripināt

àizdripinât, langsam fort-, hinfahren AP.

Avots: EH I, 19


aizdrīvēt

àizdrĩvêt, tr., verstopfen: luogu pakulām K.

Avots: ME I, 23


aizdrukāt

àizdrukât, bis zu einer gewissen Stelle drucken: a. grāmatu līdz pusei.

Avots: EH I, 20


aizdrunēt

àizdrunêt, teilweise verwittern: (lini) mārkā vai uz lauka aizdrunēja Druva II, 272.

Avots: ME I, 23


aizdrupināt

àizdrupinât,

1) bröckelnd
(tr.) hinter etwas geraten lassen: a. kam maizi aiz kakla;

2) bröckelnd
(tr.) hinstreuen vor (für): a. cāļiem maizi priekšā Sessw.;

3) anfangen zu (zer)bröckeln
(tr.): a. plāceni Saikava.

Avots: EH I, 20


aizdrupt

àizdrupt, (zer)bröckelnd (intr.) hinter etwas geraten: viņam maize aiz kakla aizdrupusi.

Avots: EH I, 20


aizdrūzmēties

àizdrũzmêtiês,

1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;

2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.

Avots: EH I, 20


aizducēt

àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20


aizducināt

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20


aizdūcināt

aîzdûcinât 2 Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21


aizducinēt

àizducinêt, ein wenig zu rollen (vom Gewitter) anfangen: tamā pusē jau aizducinēja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 20


aizdūcīt

àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.

Avots: EH I, 21


aizdudēt

àizdudê t, erdröhnene: dizrd, ka zeme aidzudzēja Zb. XVIII.

Avots: ME I, 23


aizdudinēt

àizdudinêt, für eine kurze Zeit anfangen leise zu sprechen: tur kas aizdudinēja Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 20


aizdūdot

àizdũduôt,

1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;

2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.

Avots: EH I, 21


aizdudzis

àizdudzis gaiss, wie vom Rauch geschwängerte nebelige Luft (Grünh.); lietus nāk aizdudzis (Naud.).

Avots: ME I, 23


aizdukāt

àizdukât, Rippenstösse versetzend vertreiben C.

Avots: EH I, 20


aizdukņīt

àizdukņît, Rippenstösse versetzend vertreiben Golg., Jürg., Lems., Prl, Sessw.

Avots: EH I, 20


aizdūkt

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23


aizdūkt

II aîzdûkt 2 Dond., schwer, stickig werden (von der Luft): nevēdinātā istabā gaiss aizdūcis Dond. pagrabs aizdūcis ebenda. klēts aizdūkuse ebenda.

Avots: EH I, 21


aizdukurēt

àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20


aizdulburēt

àizdulburêt "dulburē̦dams aiziet" Trik.

Avots: EH I, 20


aizdūlēt

àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21


aizduļķēt

àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20


aizdumēt

àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].

Avots: ME I, 23


aizdūmināt

àizdũminât,

1) hinter eine Rauchwolke geraten lassen, mit einer Rauchwolke verdecken:
a. mežmali Memelshof;

2) (etwas stark Rauchendes) anzünden:
a. spaļus, lai kūp Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdūmot

àizdũmuõt, tr.,

1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;

2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.

Avots: ME I, 23


aizdumpēt

àizdùmpêt 2 Ass. - Kalt., volltreten, zutreten: guovis aizdumpēja grāvi.

Avots: EH I, 20


aizdunckāt

àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz māju Golg.

Avots: EH I, 20



aizdundurot

àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.

Avots: ME I, 23


aizdunēt

I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20


aizdunēt

II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20


aizdungāt

àizdungât AP., àizdunguôt, (eine Melodie) summend, brummend sich entfernen, Refl. -tiês. plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen (eine Melodie) zu summen: gans aizdungājās AP.

Avots: EH I, 20


aizdunkāt

àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20




aizdure

àizdure, s. àizdurve.

Avots: EH I, 20


aizdurs

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23


aizdurstīt

àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23


aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20


aizdurve

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23


aizdusa

àizdusa: àizdusis 2 auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20


aizdusa

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. 2

Avots: ME I, 23


aizdusis

àizdusis (part. prt. act.): atnāca pa˙visam aizdusis (ausser Atem) Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdusis

àizdusis, Part., asthmatisch, schweratmend. Platon.

Kļūdu labojums:
Platon = Platohn

Avots: ME I, 23


aizdusmināt

àizdusminât, (wiederholt) erzürnen Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdusmot

àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.

Avots: EH I, 21


aizduszāles

àizduszâles, ein gegen Asthma dienendes Kraut BW. 35056, 2.

Avots: EH I, 21


aizdvašot

àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21


aizdvesties

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24


aizdzēdēt

àizdzēdêt = aizaugt Adsel. [Zu gr. ζῆν "leben" etc.?].

Avots: ME I, 24


aizdzeltēt

àizdzelˆtêt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21


aizdzelžout

àizdzèlžuôt, tr., vergittern: aizdzelžuots luogs Kaudz. M.

Avots: ME I, 24


aizdzenāt

àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21



aizdzerības

àizdzerības, die Verlobungsfeier: meitas aizdzerībās bij daudz gastu saprasīts Warkl.

Avots: EH I, 21


aizdzert

àizdzer̂t: ‡ Refl. -tiês, für eine längere Zeit zu trinken anfangen: jis ir aizdzēries, ka neatiet tik ilgi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 21


aizdzert

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24


aizdziedāt

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22


aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25




aizdzinīgs

àizdzinîgs, gierig, unersättlich: cik tas zirgs aizdzinīgs - nuoē̦d visu uotram! Seyershof. cik es aizdzinības uz karpeļiem: man ir uz telēķa, bet es vēl lieku ebenda.

Avots: EH I, 21


aizdžinkstēt

àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis.

Avots: EH I, 22


aizdziras

àizdziras, die Verlobung Warkl.

Avots: EH I, 21


aizdzirdēt

àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu mārks aizdzẽdējis (aizaudzis).

Avots: EH I, 21


aizdzirdēt

àizdzìrdêt, vernehmen, zu Gehör bekommen: aizdzirdēt kuo pa ausu galam Bauske. kad viņa dabūs kuo a., tad tūliņ izstāstīs citiem Golg., Mahlup, Schwanb. es jau aizdzirdēju (habe schon etwas vernommen) Gr. - Buschh., Memelshof.

Avots: EH I, 21, 22


aizdzirkstelēt

àizdzirkstelêt, Funken sprühen lassend sich entfernen: spīganas aizdzirkstelēja Trik.

Avots: EH I, 22


aizdzirkstēties

àizdzirkstêtiês, anfangen zu funkeln: vilkam acis aizdzirkstējās Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 22



aizdzirkstīties

àizdzirkstîtiês, zu funkeln anfangen, erglänzen: viņas acis aizdzirkstījās priekā Vēr. II, 1216.

Avots: ME I, 24


aizdzirnieks

àizdzirnieks, wer sich zur Verlobung einfindet; der Bräutigam Warkl.

Avots: EH I, 21


aizdzirst

àizdzirst, vernehmen, zu Gehör bekommen: es jau aizdzirdu Golg., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 22


aizdzirst

àizdzirst, vernehmen, zu Gehör bekommen: es jau aizdzirdu Golg., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 22


aizdzisināt

àizdzisinât, (aus Nachlässigkeit) erkalten lassen: alus bija aizdzisināts un tāpēc labi nerūgst Golg.

Avots: EH I, 22


aizdzist

àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.

Avots: EH I, 22


aizdzīt

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22


aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24


aizdzīt

àizdzît, intr., zuheilen: ievainuojumi aizdzīst A. XX, 115.

Avots: ME I, 24


aizdzīvināt

àizdzîvinât Trik., lockend, mit Betrug fort-, hinbekommen: sivē̦nus a. uz apluoku.

Avots: EH I, 22


aizdzīvot

àizdzîvuôt: Refl. -tiês,

2) aizdzīvājas i dzīvā Kaltenbrunn, hat sehr lange gelebt (gewohnt) und lebt (wohnt).

Avots: EH I, 22


aizdzīvot

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24


aize

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22


aizecēt

àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22


aizēda

àizè̦da, der Imbiss: aizē̦du nuoturēt Grünh.

Avots: ME I, 25


aizēdināt

àizêdinât, tr., etwas füttern, satt füttern: kas tuos šuonakt aizēdinās (Var.: aizgrīdinās) BW. 19448.

Kļūdu labojums:
aizgrīdinās = aizrīdinās

Avots: ME I, 25


aizēds

àizê̦ds,

1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;

2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.

Avots: EH I, 22


aizeja

àizeja, der Ab-, Weggang * Kronw.: vēl minamas zāļu aizejas vietas Alksn. 50.

Avots: ME I, 25


aizekls

àize̦kls 2 Warkl. n. FBR. XI, 120, verächtliche Bezeichnung für einen, der überlegen zu lächeln pflegt: kuo tu te aizies kai aize̦kls? Warkl.

Avots: EH I, 22



aizelpies

àizelpies (Part. praet. act.), atemlos, ausser Atem Warkl.

Avots: EH I, 22


aizelpoties

àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22


aizelša

àizèlša, jem., der ausser Atem kommt (kas arvien aizelšas) Wid.

Avots: ME I, 25


aizelsāt

àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22


aizelsīgs

àizelsîgs Wid. "an Atem zu kurz kommend; kurzatmig".

Avots: EH I, 22


aizelsis

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25


aizēna

àizẽ̦na, ein schattiger Ort, der Schatten: mūsu māja atruodas meža aizē̦nā Sassm.

Avots: EH I, 22


aizēnot

àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.

Avots: EH I, 22


aizēnota

àizẽ̦nuôta vieta, ein beschatteter, schattenreicher Ort MWM. II, 323.

Avots: ME I, 25


aizērģelēt

àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22


aizērst

àizḕrst, anfangen zu trennen: aizē̦rsts cimds Trik.

Avots: EH I, 22


aizēst

àizêst, ‡

4) ein wenig von einer Speise essen
(perfektiv): drusku šapā (= skapī) aizē̦sts Pas. IX, 311.

Avots: EH I, 22


aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25



aizēvelēt

àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23


aizezere

aizezere, die Gegend jenseits des Sees, aizezerē dzīvuot, gewöhnlich der Genitiv aize̦ze̦ra (ļaudis).

Avots: ME I, 25



aizgabalā

aizgabalā, in einiger Entfernung Spr.

Avots: EH I, 23


aizgādāt

àizgãdât, ‡

3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179.Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.

Avots: EH I, 23


aizgādāt

àizgãdât,

1) dafür sorgen, dass etw. entfernt wird, fortschaffen, hinbringen, hinführen:
Pēterim vajag mani aizgādāt turp Laps. ja pavēli, es burvi aizgādāšu Asp.

2) vergessen
Spr.

Avots: ME I, 26


aizgādība

àizgãdĩba, Vorsorge, Fürsorge: skuoluotāja aizgādība A. XII, 20. viņš pretuojās sievas pašaizliedzīgai aizgādībai Apsk. I, 332. viņš nemaz nav uz aizgādību, er ist garnicht vorsorglich U.

Avots: ME I, 26


aizgādīgs

àizgãdîgs, sorgsam, vorsorglich: aizgādīgs cilvē̦ks Etn. IV, 172. esiet aizgādīgi! seid auf eurer Hut! Kaln. Uo. 13.

Avots: ME I, 26



aizgādniecība

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26


aizgādnis

àizgãdnis, der Vormund, Kurator. Konv. 2

Avots: ME I, 26


aizgads

àizgads gadā, jahrein jahraus Spr. kaimiņam aizgads gadā neaug labi rudzi JK.

Avots: ME I, 25


aizgāds

àizgãds: (mit à 2 ) Saikava, Zvirgzdine: tis vēl senējais aizgāds Zvirgzdine.

Avots: EH I, 23


aizgāds

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26



aizgailēties

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23


aizgaiņāt

àizgàiņât, vertreiben: kaut tava mīlestība spē̦tu aizgaiņāt aukstuo ē̦nu Pur.

Avots: ME I, 25


aizgainīt

àizgainît, vertreiben: a. mušas.

Avots: EH I, 23


aizgaist

àizgàist, verschwinden, verloren gehen: kur tās šķēres aizgaisušas? Bauske.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgaitne

àizgàitne,

1) Gang, Abstecher:
kad tev būtu kāda aizgaitne uz tuo pusi A. XXI, 66;

2) ein altes Gebrechen.
Lösern.

Avots: ME I, 25


aizgājējs

àizgãjẽjs, f. -ẽja, von aiziet,

1) der Auswanderer, die -in,

2) der (die) Verstorbene.

Avots: ME I, 26


aizgājums

àizgãjums, die vollendete Tätigkeit des Fortgehens: tavu tālu aizgājumu! BW. 26541, 2.

Avots: EH I, 23


aizgalde

àizgalˆde, s. àizgalˆds.

Avots: EH I, 23


aizgaldīt

àizgalˆdît, einen Bretterverschlag machen (Spr.).

Avots: ME I, 25


aizgaldnīca

àizgalˆdnīca, ein Schwein, das im Bretterverschlag (àizgalˆds) gemästet wird Ramkau.

Avots: EH I, 23


aizgaldnieks

àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25


aizgalds

àizgalˆds,

1) aizgalˆds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgalˆda 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23


aizgalds

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346

Avots: ME I, 26


aizgalēties

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23


aizgalēties

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26


aizgalot

àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23


aizgalvot

àizgalˆvuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu māju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23


aizgandis

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26


aizgaņģerēt

àizgaņģerêt, taumelnd, mit unsicheren Schritten fort-, hingehen Golg.

Avots: EH I, 23


aizgaņģis

àizgaņģis,

3) ein kleiner, abgeteilter Raum:
istabā tāds aizgaņģītis bij, kur vārīja Sonnaxt.

Avots: EH I, 23


aizgaņģis

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26


aizgani

àizgani, auch pagani, das Hüten des Viehes an Stelle eines Anderen (am frühen Morgen): es biju aizganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 26


aizganīt

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26


aizgānīt

àizgānît,

1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;

2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.

Avots: EH I, 24


aizgansts

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26


aizgārda

aîzgârda 2 O. - Bartau, Rutzau.

Avots: EH I, 24



aizgārds

àizgārds (li. gar̃das), Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds: un siventiņš aizgārdā cisās šņāc Jan.

Avots: ME I, 26


aizgarēties

àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.

Avots: EH I, 23


aizgārgties

àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.

Avots: ME I, 26


aizgārkties

àizgārktiês, anfangen zu schnarchen, zu röcheln Spr.

Avots: EH I, 24


aizgarot

àizgaruôt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakannas Skalbe.

Avots: ME I, 26



aizgaudēties

àizgaudêtiês, aufheulen: suns aizgaudējās Schwanb.

Avots: EH I, 23


aizgaudot

àizgauduôt,

1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;

2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;

3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.

Avots: EH I, 23


aizgausināt

àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23


aizgausties

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23


aizgauties

àizgautiês, zu viel für sich nehmen: neaizgaunies nu! A. - Ottenhof, Trik.

Avots: EH I, 23


aizgavēnis

àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23


aizgavēnis

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26


aizgavēties

àizgavêtiês, anfangen zu fasten: tamā dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23


aizgavilēt

àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23


aizgavilēties

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26


aizgāzt

àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24


aizģelbis

àizģelbis, das Amulett * K. M., Dz. V.

Avots: ME I, 29


aizģelbt

àizģelbt oder [aizģelbêt?], heilen, vorbeugen: vē̦de̦ra sē̦rgu aizģelbuošas zāles, prophylaktisches und heilendes Mittel. Buschh.

Avots: ME I, 29


aizģemberēt

àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].

Avots: ME I, 29


aizģeņģerēt

àizģeņ̃ģerêt, intr., weg-, hingehen: viņš aizģeņģerēja mājās B. Vēstn.

Avots: ME I, 29


aizģērbt

àizģḕrbt, putru, zur gekochten Grütze Zukost, Zutat hinzulegen PS., s. aizdarīt [und ģērbt].

Avots: ME I, 29


aizģībt

àizģìbt, in Ohnmacht fallen: kundze aizģībusi.

Avots: ME I, 29


aizģist

àizģist, ‡

2) sich (plötzlich) besinnen, erinnern
Spr., Wid.

Avots: EH I, 26


aizģist

àizģist, tr., für jem. eintreten, sorgen: par kuo tu mani neaizģidi Etn. III, 145. tē̦vs rāj dē̦lu, māte viņu aizģied.

Avots: ME I, 29


aizglabāt

àizglabât, ‡ Subst. àizglabâšana, das Konservieren Pēterburgas Avizes II, 224.

Avots: EH I, 24


aizglabāt

àizglabât, tr., verstecken, verwahren, aufbewahren. Refl. -tiês, sich verstecken.

Avots: ME I, 27


aizglābt

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24


aizglāsīt

àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24


aizglāstīt

àizglāstît, fortstreichen: a. matus nuo pieres uz pakausi Bauske, C.

Avots: EH I, 24


aizglaudīt

àizglaudît, hinter etwas streichen (perfektiv): a. matus aiz ausīm.

Avots: EH I, 24


aizglaust

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24


aizglāzāt

àizglãzât Dunika, mit Fensterscheiben versehen: a. luogu.

Avots: EH I, 24


aizglēbt

àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.

Avots: EH I, 24


aizglīst

àizglīst, verschleimen (intr.) Wid.

Avots: EH I, 24



aizgludināt

àizgludinât, zuglätten: uz ceļa visas bedres jau aizgludinātas Dunika.

Avots: EH I, 24


aizglumēt

àizglumêt, sich mit Schleim anfüllen: caurums aizglumējis Jürg.

Avots: EH I, 24


aizglumt

àizglùmt, anfangen schleimig, glatt zu werden: putra jau aizglumusi C.

Avots: EH I, 24


aizglūnēt

àizglūnêt, sich heimlich (still) entfernen Spr.

Avots: EH I, 24



aizgņauzt

aîzgņaûzt 2 Dunika, verrenken: a. kaklu.

Avots: EH I, 24


aizgniezt

àizgniezt, wegschleppen, wegtragen: aizgniezt pruojām visas nuočieptās mantas Kand.

Avots: ME I, 27


aizgoļa

àizguoļa, ein Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds K. [vielleicht eine Kontamination von guoļa und aizgalds].

Avots: ME I, 29



aizgore

àizguore: auch Prl.,

1) : auch AP. (mit ùo ): aizguores visas ir pilnas prusaku.

Avots: EH I, 26


aizgore

àizguore,

1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];

2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;

3) Ofenröhre
(Sessw.);

4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf o' zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]

Avots: ME I, 29


aizgorīties

àizguorîtiês, sich drehend, rekelnd, wackelnd hin-, weggehen: viņa aizguorās līdz luogam Vēr. II, 522.

Avots: ME I, 29


aizgouznītis

àizguoznĩtis, ein kleiner Laib Brot, der in dem Vorofen von den Kindern geröstet wird, während noch der Ofen heizt Bers.

Avots: ME I, 29


aizgoze

aizguoze "aizguozne" Vīt.: krūmu aizguozē Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 88.

Avots: EH I, 26


aizgozne

àizguozne, ‡

2) saules aizguozne, ein vom Wind geschützter, sonniger Ort, die Sonnenseite:
saules aizguoznē sildīties Bers.

Avots: EH I, 26


aizgozne

àizguozne, der Raum hinter dem Ofen: aizguozne - aizkrāsnē, kur guozīties Bers.

Avots: ME I, 29


aizgrabēt

àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês,

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24


aizgrabēties

àizgrabêtiês, anfangen zu knarren, zu rascheln: durvis aizgrabējās D.

Avots: ME I, 27


aizgrābīgs

àizgrâbîgs, ergreifend, rührend, begeisternd: cik sirsnīgu un aizgrābīgu vārdu runāts! A. XV, 2,245. svilpuot aizgrābīgi Purap. J. str. 33.

Avots: ME I, 27


aizgrabināt

àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24


aizgrābīt

àizgrãbât,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. salmus nuo ceļa;

2) (wiederholt greifend) mit den Händen zuschütten:
a. nelielu bedri ar ruokām.

Avots: EH I, 25


aizgrābsma

àizgrābsma, die Begeisterung, das Entzücken Janš. Līgava II, 256.

Avots: EH I, 25


aizgrābstīt

àizgrābstît,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;

2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,

1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;

2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.

Avots: EH I, 25


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgrābtība

àizgrâbtĩba, Begeisterung, Entzücken: savā aizgrābtībā dzejnieks nebeidz slavēt un cildināt dievu SDP. VI, 52. aizgrābtībā viņs pieskandināja pie glāzes A. XV, 1, 423. viņam vajadzēja tik sargāties nuo aizgrābtības un nemiera Lautb. L. 88.

Avots: ME I, 27




aizgramstīt

àizgram̃stît, fort-, hinraffen: ar grābekli žagarus a. pruom.

Avots: EH I, 24


aizgramzt



I àizgramzt (?), einen brüllenden Laut von sich geben:
lācis nuogāja uz mežu, ka aizgramze (poln. zaryczał) Zbiór XVIII, 388. Dies ajzgramzia ist vielleicht fehierhaft für *ajzgriamzia aus *aizgremze (zu gremzt 2 ); vgl. übrigens auch Schreibungen wie III p. prt. pakora ebenda 390 aus pakāre, is iespēre.

Avots: EH I, 24


aizgramzt

II àizgram̃zt (??) Gr. - Roop, N. - Peb. "mit einem stumpfen Beil (einen Baum) anhauen"(?).

Avots: EH I, 24


aizgrandīt

àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.

Avots: EH I, 25



aizgraust

àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25


aizgrausties

àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.

Avots: ME I, 27


aizgraut

àizgŗaût: Refl. -tiês,

2) a. sev kuo priekšā Dunika, Kal., O. - Bartau, vor sich etwas hinstürzen
(tr.)

Avots: EH I, 26


aizgraut

àizgr,aût, tr., hinstürzen, niederstürzend versperren: ceļu. Refl. - sich schwerfälling hinter etwas hinsetzen (aizkrāsnē), hinbrausen, tönen: dziesma aizgrāvās pāri uz upes pusi MWM. X, 242.

Avots: ME I, 28


aizgrauzdēt

àizgràuzdêt, anfangen zu rösten: aizgrauzdē̦tas kaņepes. Refl. -tiês, anfangen zu schwelen: kuoks lielā karstumā aizgrauzdējies.

Avots: EH I, 25


aizgrauzt

àizgraûzt: ‡ Refl. -tiês, nagend hingelangen Dunika u. a.: tārps aizgrauzies līdz serdei.

Avots: EH I, 25


aizgrauzt

àizgraûzt, tr., annagen: ābuolu.

Avots: ME I, 27



aizgravis

aizgravis Bers., ein hinter einer Schlucht sich befindendes Feld od. eine solche Wiese.

Avots: EH I, 25


aizgrāvot

àizgr,ãvuôt, -êt PS., tr., mit einem Graben absperren, abschliessen: lauku, ceļu.

Avots: ME I, 28

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (319)

abaju

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5


alstars

al˜star(i)s Dond., der Teller: sviesta alstar(i)s, ein Butterteller Dond. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68


Antons

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71


apada

apadi, Streubänder L.

Avots: ME I, 72



apglaustīt

apglaũstit, (wiederholt ringsherum) streicheln, beglätten: a. matus.

Avots: EH I, 82



aplādēt

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98



appluzerēt

appluzerêt(iês) Dond., uneben werden: visa galda virsa appluzerējusi(es).

Avots: EH I, 106


appūkāt

appūkāties ‡ appũkât(iês), sich mit Flocken (Flaum) bedecken.

Avots: EH I, 107



āpseļ

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239


apsolīt

apsùolît(iês), ‡ acc. s. apsùolījumuôs, das Versprechen, Gelübde Janš. Nīca 49.

Avots: EH I, 118


at

atņeršķis (zuobus) Celm., = atņirdzis (s. unter atņirgt).

Avots: EH I, 157


atgrūstīt

aigrūstît, wiederholt (oder mehrere Objekte) ab-, zurück-, herstossen; wiederholt stossend weg-, herbewegen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 143


atklēgāt

atklẽ̦gât(iês) Dunika, Rutzau, entgegenschreien (von Gänsen gesagt): viens gūžu bars atklē̦gāja uotram pretim. viens zuosu bars klē̦gaja, uotrs atklē̦gājās.

Avots: EH I, 148


atkūkot

I atkūkuôt(iẽs), seinerseits (ant wortend) schreien (vom Kuckuck): kūkuo, manu dze̦guzīti! es pretī atkūkuošu VL. sāka kūkuot, bet ni˙kas neatkūkuojās (pretī) Pas. IX, 266.

Avots: EH I, 151


atmaut

II atmaût(iês): Pērle (eine Kuh) ... māva. nuo visam kūtīm atmāvās pretī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 7, (mit àu) Wolmarshof, dzirdēja briedaļu mežā atmaunamies Janš. Mežv. ļ. II, 393.

Avots: EH I, 155



atnīdēt

atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157


atnīdēt

atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157



atrēkt

atrèkt(iês) 2 Kalz., Lubn., Meiran, = atklìegt(iês): kruodznieks ... atrēca atkal bļauri Janš. Dzimtene IV, 69.

Avots: EH I, 162


atsapt

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188


atzeles

[II atzeles Ruj., etwas Besabbeltes und Ausgespieenens (zu zetêt).]

Avots: ME I, 212


badāt

[badât(iês) Spr., Bers., Kalz. (r. бодать), gleichbed. mit badît(iês).]

Avots: ME I, 247


baltakmens

bal˜takmenis, der Weisstein, Granulit: baltakmeņa dzirnaviņas VL.

Avots: ME I, 256


bangāt

bañgât(iês): auch Dunika.

Avots: EH I, 204


bedakls

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276


begum

beigum, Adv., zu Ende (von einer Arbeit), fertig Seyershof: uotrs tīrums ar drīz būs b. Apokopierter instr. s. von bèigums?

Avots: EH I, 211


bezvēstures

bezvè̦stures ļaudis, Menschen ohne historische Vergangenheit, geschichtslose Menschen * R. A.

Avots: ME I, 287


bokstīt

III buokstît(iês),

1): gehört wohl zu bêgt.

Avots: EH I, 258


brakstu

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332



brandvīņš

brañdviņš (unter brañdvĩns): auch Salis, (mit àn 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 237


brazgu

brizgu, brazgu,

1) mit Lärm:
es tā piena strē̦busēs, brizgu brazgu kaņepēs BW. 32581,

2) brizgu brazgu ["?"] māte, apaļi bē̦rni RKr. VII, 3.

Avots: ME I, 333



brešķēt

br̀išķêt 2 Lasd., Prl. u. a. n. FBR. IX, 133, = breikšķêt (unter breikš), brīkšķêt.

Avots: EH I, 240


brezēt

[brezêt(iês) Bers. "(in einer Pfütze) plantschen, pladdern".]

Avots: ME I, 330


brukšas

I brukšas L., eine Sichel. [Vgl. etwa li. brũkšmis "Strich,

Avots: ME I, 339



bukņīt

bikņît, = buknît Lös, n. Etn. IV, 18. [Vielleicht eine Kontamination von bikstît und bukņît.]

Avots: ME I, 295


cagrums

caigrums "= cē̦drums" Kreis Dünaburg; "Säure des Brots" Jāsmuiža; "Übelkeit nach dem Essen" Kapiņi.

Avots: EH I, 260


čalu čalums

čalu čalum(i)s, plaudernd, schwatzend, larmend: saskrien ... bē̦rni čalu čalumis kâ zvirbuļu bari A. Brigadere Skarbos vējos 225. līdz skuolas bē̦rni sanāk, tūlīt iet čalu čalums Ahs.

Avots: EH I, 284


cīkot

II cīkuot,

1) wanken
L., St. [= li. kinkúoti "кивать головою"; vgl. auch cīku 2];

2) umhergehen
Elw.

Avots: ME I, 391


čīkstone

čīkstuonis, der Kämpfer. Vgl. cīkstuonis und auch čīkstuone.

Avots: ME I, 416


čumenāt

I čuminât, Refl. -tiês: auch Frauenb. (auch: sīkus darbus strādāt").

Avots: EH I, 295


da

I da, Konj., in Ostlivl. und im Infl.,

1) wenigstens
[Wessen]: kas man duotu sviesta maizes da i vienu kumuosiņu? kas man duotu muižas puisi da naksniņu klāt gulēt BW. 12551, 2 (Lubahn),

2) auch: vai ir jau da cik liels tavs bē̦rns N. - Schwnb.;

3) dennoch, doch:
re̦dzu, re̦dzu, kaut tāli, da re̦dzu Zb. XVIII, 326;

4) viens da labs, einerlei, gleichviel:
viens da labs, ej vai neej, ne+kā nepanāksi Mar. [Wohl aus russ. да, wenigstens in der Bed. 3.]

Avots: ME I, 427


dadrāzt

[dadrāzt(ies) Drsth., schnell (laufend od. fahrend) hinzueilen.]

Avots: ME I, 429


dadrāzt

[dadrāzt(ies) Drsth., schnell (laufend od. fahrend) hinzueilen.]

Avots: ME I, 429


danalot

dandaluôi: zur Bed. vgl. auchàizdandaluôt.

Avots: EH I, 306


de

II deidars: deĩdars Seyershof, ein grosser und ungelenker Mensch od. ein solches Tier: zirgs nav ne˙kāds lāgs: tāds d. ir.

Avots: EH I, 314


dīkaļāt

dìkaļât(iês) 2 PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325


dīrāt

diŗât 2 (unter dìrât): auch Dunika, Frauenb., Iw., Schnehpeln, Stenden.

Avots: EH I, 326



dzeldēt

I dzelˆdêt [Kr.], -u, -ēju, dzelˆdît [Selburg. -īju] Druva I, 986. stechen, brennen, hecheln: kad elles muokas me̦tas mani dzeldēt Rainis, brīžam viņš arī dze̦lda diezgan jūtami Vēr. I, 693. dze̦ld kâ liesmas Dēmons 48. dzeldīs tevi.,. ar asām dzeltenēm BW. 32582 var.

Avots: ME I, 540


gašķot

gašķuôt(iês), Besuche machen, zu Besuche sein.

Avots: ME I, 609




gaušāt

gaušât(iês): neniekuojies un negaušājies! P. W. Šis ar mani tiesāties? 16, Druw.

Avots: EH I, 388



grašot

grašuot(ies) U., für gražuot(ies); [grašuoties Homelshof "le̦puoties"; in Ruj.: Unsinn treiben, albern].

Avots: ME I, 638


grēmot

grê̦muôt(iês) 2 Dond., grallen, zürnen, böse sein: nevajaga tâ g., bet būt labam. kāds grē̦muotājs cilvē̦ks!

Avots: EH I, 405


gūbot

gūbuôt(ies), s. gūbât. Nach U. bedeutet gūbuôtiês auch: ungeschickt sich benehmen, zögern.]

Avots: ME I, 685


guņkurs

‡ *guņkuris, = gunkurs: Demin. guņkurītis BW. 30085 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 420


gvalstīt

gvalstît[iês,] -u[ôs], -ĩju[os], [schwatzen, Unsinn sprechen AP.]: muļķa bē̦rni gvalstās D. 116, 54. [In Dricēni bedeute gvalstīties: nach Hilfe schreien.]

Avots: ME I, 693


jautraļa

jautraliņa, die Fröhliche, Muntere: kuo piekrāpa, muļķis bija, jautraliņu smīdināja Fall.

Avots: ME II, 104


jokāt

juokât(iês), s. juõkuôt(iês).

Avots: ME II, 126


kamps

kampis, ‡

5) = kàmpa 2 : es dabuoju siera kampi BW. piel.2 33083, 1.

Avots: EH I, 582


kānēt

‡ *kānêt(iês), zu erschliessen aus izkānẽji(ê)s.

Avots: EH I, 601


kaukols

II kaukuoltiņš, die Frucht der Kartoffelpflanze Saikava.

Avots: EH I, 593



ķīpa

ķipa, ķīpe U., ķĩpis N. - Bartau, Rutzau, Grob.,

1) ein grosses Fass
Spr.;

2) ein netzartiger Sack für Heu, Klee
[ķīpa Wessen], ein Futtersack Serb., Lös., Setzen, Oppek., Autz, Frauenb.: vīri steigšus lika uz tiem siena ķīpas Saul.; līdz ar mani ratuos atradās divi tukši ķīpas maisi Lautb.; ein grosser Sack überhaupt Etn. I, 32, 58; ein Hopfensack St.; ein Sack zum Schlafen, = cisu maiss;

3) der Bund, Haufe:
pupu kūlis jeb ķīpa mugurā, t. i. pupas ar visiem pupājiem (stiebriem), sasietas salmu kūļa veidā Ruhental n. Etn. I, 58.;

4) ein grosser, korpulenter Mensch
Ar. Nebst li. kypas "grosser Korb" und kypa "куча" aus mnd. kipe "Kiepe" resp. kip "ein Bündel".]

Avots: ME II, 389


ķīznāt

kĩznât(iês) Holmhof (bei Riga), sudeln: kuo ķīznājies ar tinti!

Avots: EH I, 707


klīmīgs

II klimîgs Rothof, Windau "zimperlich; schwer zu befriedigen".

Avots: EH I, 619


kļūdīt

kļũdît(iês): zur Bed. vgl. auchaîzkļûdîtiês 2 II.

Avots: EH I, 626


klumpēt

*klumpêt(iês): klumpêt Gr.-Würzau,

1) viel saufen (vom Pferd);

2) müde vorwärtsgehen (vom Pferd).
Refl. klum̃pêtiês Dobl., in unbequemem Schuhzeug schwerfällig gehen.

Avots: EH I, 622


klumpēt

* klumpêt(iês), s. ìeklumpêtiês und [vgl. klum̃pačuôt].

Avots: ME II, 235


knēgāt

knẽ̦gât(iês) Rutzau, mit langen Zähnen essen.

Avots: EH I, 629


kņībāt

kņĩbât(iês) Frauenb. "winzige Beeren lesen".

Avots: EH I, 636


knībene

kniẽbene Stenden "lielā skudra": tu esi tievs kâ k.

Avots: EH I, 632


knobāt

knobât(iês) "ar knābi vai zuobiem kasīt" Seyershof: zirgi knobā viens uotram gar kaklu. Zirgi iet kuopā un knobājas. cāļi knobājas. - Zur Bed. vgl.izknobâtiês.

Avots: EH I, 633


knūbāt

I knũbât(iês) Lems., hin und wieder ein wenig picken (knũbâtiês Windau), mit dem Schnabel das Gefieder reinigen (knũbâtiês Smilt.): vista knūbā savas spalvas. vistas knūbājas pa dārzu.

Avots: EH I, 634


kobīkš

kõbi Rojen n. FBR. XIII, 69 "?": uzpūties kâ k.

Avots: EH I, 639


korrāt

koŗŗât(iês) Stenden, mit Schwierigkeiten kämpfend tahren: koŗŗa nu pa tādu ceļu! k. pa saknēm ar ve̦zumu. Vgl. kor̃rât.

Avots: EH I, 639


krāmāt

kràmât(iês) 2 Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645


kraujels

[kraujel[i]s "ein Rand am Ufer des Wassers, so vom Wind aufgeworfen" Für. I.].

Avots: ME II, 262


kraujmalas

‡ *kraujmalis, = kraujmala (?): upes dziesmu klausījuos: ūdens sauca, akmens vilka, kraujmalītis vizināja Tdz. 52237.

Avots: EH I, 643


kravāt

[kravât(iês) (li. kràvoties "укладываться"), s. kŗavât.]

Avots: ME II, 264


krēšļot

krẽšļuôt(iês), s. krē̦sluoties.

Avots: ME II, 277


krokāt

kŗuõkât(iês) (unter kruõkât): auch Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 665


kučurs

kučur(i)s (unter kučẽ̦rs): nom. plur. kučuri BW. 25152 var., n. s. kučuris Pas. VIII, 99, kučurs Fest. n. FBR. XVII, 83.

Avots: EH I, 666


kūkt

[*I  kūkt(ies), s. izkûkt 2. Zu kukt.]

Avots: ME II, 333


kuļ

kuļi (wohl auch im Sing.; mit ū zu lesen?) Schwarden "kūles".

Avots: EH I, 673


kulcenēt

kulcenêt(iês), -ẽju(os), s. unter kulcinât.

Avots: ME II, 305


ķuņķēt

‡ *ķuņķêt(iês), zu erschliessen aus nùoķuņķêt(iês).

Avots: EH I, 708


laukābols

laũkâbuol(i)s "?": māte mani, dārza puķi, ieduod lauka ābuolam; kauns manai māmiņai laukābuoli (Var.: laukābuolu) znuotu saukt BW. 17305.

Avots: EH I, 722



lēcājs

II Iē̦cājs, = lecējs 2: dabūt lē̦cāju pakrūtā Brigadere Dieva, daba, durbs 28.

Avots: EH I, 735


ļeterēt

[ļeterêt(iês) Gramsden, = leterêt: viņas divas var stundām ļeterēt(ies).]

Avots: ME II, 539


līdumdega

lidumde̦ga "?": sāņš nuo līdumde̦gas Anna Dzilna 35.

Avots: EH I, 746


ļuncerēt

ļuncerêt(iês) PV. "ļuogājuoties grandīties"; piedzē̦rušam galva par ratu malu ļuncerēt

Avots: EH I, 774



ļunkurēt

ļunkurêt(iês) PV. "= ļunkât(iês) (aber noch viel loser)": svabadi aizjūgtam zirgam lùoks ļunkurējas.

Avots: EH I, 774


ļurbot

ļur̃buôt(iês), in besoffenem Zustande sich ungeschlacht benehmen, saufen, schwatzen: mēs nevaram vis iet ļurbuoties Duomas II, 30.

Avots: ME II, 544


maskulot

maskuluôtiês "sich zusammendrehen in einen Haufen" Siuxt n. BielU.

Avots: EH I, 784


mēkš

mẽ̦kš[is] (sic!) Salis, Bezeichnung für das Blöken von Schafen und Ziegen; tuo mē̦kš[i] viņi (Bekassinen) iztaisa ar spārniem Salis.

Avots: EH I, 805


mēmot

‡ *mē̦muôt(iês), zu erschliessen aus apmē̦muôt(iês).

Avots: EH I, 807


mergot

[me̦rguôt(iês), me̦r̃guôt Treiden, sanft regnen: nelîst krietni, bet me̦r̂guo 2 (Karls.) vien N. - Peb., U.; lietus me̦rguojas Wellig Beitr. 74]; so auch me̦r̂gât.

Avots: ME II, 602


mīlans

[milans 2 Nerft "šķē̦rkuoks pie stāviem.]

Avots: ME II, 644


mugažāt

mugažât(iês) PV. "garlaicīgi, pamazām mugât(iês)": mugažāt linus, dziju; kuo te mugažājies?

Avots: EH I, 829



mukšs

‡ *mukš(i)s (od. *mukša resp. *mukše?), ein Faustschlag: ieduot uotram kādu mukš (aus *mukši od. *mukšu) Seyershof.

Avots: EH I, 830


mulens

mile̦ns od. * mile̦na (acc. s. mile̦nu LP. VI, 1, 60), milins [Domopol, Warkl., Zaļmuiža, Wesen]; BW. 23815, 5, = milna I: [ne mile̦na (gen. s.) klaudzināt BW. 23816 var.; vgl. auch milna I, 2].

Avots: ME II, 626


muļīnāt

muļļinât, ‡

2) langsam im Munde lutschend fressen
Seyershof: sunītis muļ˜ļina garuoziņu.

Avots: EH I, 832


mundrēt

‡ *muñdrêt(iês), zu erschliessen aus pamuñdrêtiês.

Avots: EH I, 832


mūt

[* mūt(iês) (slav. myti "waschen"), scwimmen; zu erschliessen aus den ostle. prs. myunu und myustūs "schwimme" bei Kurmin Słownik. Zu maut.]

Avots: ME II, 680


noblūžģēt

nùoblùžģêt(iês) 2 Saikava, Perfektivform zu blūžģêt: ūdens vien nuoblūžģēja, kad šie iekrita mārkā; tâ nuoblūžģējās, ka vai nu.

Avots: EH II, 33


nodīgt

nùodigt,

1): mieži labi nuodīguši C.; ‡

2) sich mit spriessenden Saatkeimen bedecken (vom Boden):
kad apsē̦tuo gabalu nuobluķē, tad vienādāk nuodīgst AP. zirnājs nuo vienas vietas nuodīdzis ar zirņiem Ramkau. lauks labi nuodīdzis Trik.

Avots: EH II, 40


nodžergzdēt

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782



nogulsnēt

nùogulsnêt(iês), sich setzen (vom Bodensatz).

Avots: EH II, 48


nokasēt

nùokaisêt, tr., abglühen: akmeni, dzelzi.

Avots: ME II, 793



noķellēt

nùoķel˜lêt(iês): auch Dunika.

Avots: EH II, 59


noknukšēt

nùoknukšêt(iês), [nùoknukšķêt(iês),

1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;

2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].

Avots: ME II, 800


nokrākt

nùokŗākt(iês), s. nùokrākt(tiês).

Avots: ME II, 803


nokrēpuļotoes

[nùokrẽ̦puļuôtiês, sich mit Nasenschleim besudeln Dond.]

Avots: ME II, 802


nomērnēt

nùmērnêt(iês), [zu wenig essend abmagern Bauske, Bers., Grawendahl.]

Avots: ME II, 819


nonešķēt

nùonešķêt(iês), [sich allmählich mit Schmutz bedecken Bers., Jürg., Vank.]: nuonešķējuši lindraciņi (Var.: nuosprūši) BW. 23623. [zeķes pa˙visam nuonešķējušās (oder: nuonešķê̦tas) Jürg.]

Avots: ME II, 824



nopleknēt

III Ermes, Serbig., Wenden, mit einer plekne durchprügeln.

Avots: EH II, 75



nopluzerēt

[nùopluzerêt(iês) Dond., abfasern, uneben werden: mēs galdu krietni nuoberzām, un re, kâ tas nuopluzerējies!]

Avots: ME II, 832



nostenēt

nùostenêt(iês), intr., Seufzer ausstossen Spr.: tad kâ trakās sāpēs nuoste̦n mežs A. XX, 953. [(bē̦rns) nuoste̦nas vien un ne vārda vairāk De̦glavs Rīga II, 2, 942.]

Avots: ME II, 859


nostīt

[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]

Avots: ME II, 860



nosvelpt

nùosvelpt(iês), [einen pfeifenden Ton von sich geben: vējš vien gar ausīm nuosvelpa]; s. auch nùosvilpêt.

Avots: ME II, 864


nūņāt

[II nūņât(ies) "mīņāt(ies)" (?) Bers.]

Avots: ME II, 754


olāt

III ùolât(iês) 2 Odsen "zu Ostern mit Eiern spielen".

Avots: ME IV, 416


paart

paar̂t(iês) [li. paárti "unterpflügen"], ein wenig pflügen: paari drusku manā vietā! e̦smu nuoguris, ka vairs nevaru paart.

Avots: ME III, 4


paauklēt

paaũklêt(iês), eine Zeitlang ein Kind warten, auf den Armen wiegen, lullen: viņai ieliek klēpī bē̦rnu, lai tuo paauklē BW. III, 1, 22.

Avots: ME III, 4


pabarot

pabaũŗuôt(iês), intr., ein wenig brüllen, weinen.

Avots: ME III, 6


pabrammaņot

pabram̃maņuôt(iês), ein wenig bramarbasieren, poltem: viņš mīl pabrammaņuot(iês).

Avots: ME III, 9


pačakarēt

pačakarêt(iês), wühten, etwas stochern: pačakarēt pīpi, krāsni. pāčākarē krastu, lai vēži nāk ārā! Kand.

Avots: ME III, 13


pačīgāt

[pačīgât(iês), ein wenig fiedein: drusku pačīgāt Lis.]

Avots: ME III, 14


pacoetums

pacietums PlKur. "pacietība".

Avots: EH II, 124


padancot

padañcuôt(iês), intr., ein wenig tanzen: pēc mičuošanas vēl padancuoju BW. III, l, 91.

Avots: ME III, 15


padejot

padejuôt(iês), intr., ein wenig tanzen: viņš padejuoja šad un tad pa dejai Stari I, 269.

Avots: ME III, 16


padelverēt

padelverêt(iês), ein wenig Possen treiben, tollen, mutwillig sein: bērni grib padelverēties.

Avots: ME III, 16


padīkt

padìkt(iês), [padīkâtiês N.-Peb., Lis., Vīt.], intr., ein wenig summen, schreien, weinen: lai padīcuot priekš šā ar Vēr. II, 903. [lai nu tā binga labi padīcas (jeb padīkājas)! Vīt.]

Avots: ME III, 17



padzīrot

padzìŗuôt(iês), intr., aufleben, ėin wenig schmausen: nu tikai drīkstēja padzīŗuot tai vakarā LP. VII, 312.

Avots: ME III, 22



pajārēt

[pajãrêt(iês), ein wenig jãrêt(iês): lai nu bē̦rni pajārējas! Bauske.]

Avots: ME III, 36


pakaļķēmot

pakaļķē̦muôt(iês), nachäffen: vilkatām nedrīkst pakaļķē̦muoties LP. VII, 869. Subst. pakaļķē̦muõjums, das Nachgeäffte, die Nachäffung; pakaļķē̦muôšanâs, das Nachäffen, die Nachäfferei; pakaļkē̦muôtãjs, der Nachäffer.

Avots: ME III, 40


pakrākt

[pakrākt(iês), pakŗāktiês, ein wenig schnarchen: gulē̦tājs labu brīdi pakŗāca Nigr. lai nu viņš vēl pakrācas!]

Avots: ME III, 48


pakrekot

pakre̦kuôt(iês), sich ein wenig räuspern, hüsteln: viņš pakre̦kuojās un tad atbildēja Latv.

Avots: ME III, 48


pakukt

[*pakukt(iês), sich ein wenig beugen od. krümmen: pakucis od. pakucies uz priekšu C.]

Avots: ME III, 50


pakunkstēt

[pakunkstêt(iês), ein wenig stöhnen: slimais pakunkstēja, drusku pakunkstējās Lis.]

Avots: ME III, 51


pārkūleņot

pãrkùleņuôt(iês), sich über den Kopfwerfen, einen Purzelbaum schlagen: vajadzēja pārkūleņuot par kādiem burvju dunčiem LP. VII, 856. saimniece pārkūleņuojusies un par vilkatu aizskrējuse VII, 881.

Avots: ME III, 162


pārsēst

[pãrsêst(iês),

1) umsteigen, sich anderswo hinsetzen:
p. citā vietā;

2) sich setzen über:
p. pār diviem krē̦sliem; p. pār suolu.]

Avots: ME III, 174


paš

pašàurinât, tr., eng, schmal machen, beschränken: valsts varu pašaurināja A. XII, 74.

Avots: ME III, 112


pasēņot

[pasẽņuôt(iês), eine Weile Pilze sammeln.]

Avots: ME III, 97


pašķaudīt

[pašķaudît(iês), ein wenig niesen; lai nu viņš drusku pašķauda par tuo, möge er sich darüber etwas ärgern! Lis.]

Avots: ME III, 113


pāšļot

pāšļuôt(iês), intr., Zauberei, Unsinn treiben: kuo šitāda pāšļuošanās nuozīmē? A. XVIII, 127.

Avots: ME III, 190


pasnaust

[pasnaũst(iês), eine Weile schlummern: p. kādu laiciņu.]

Avots: ME III, 104


pasūlāt

[pasūlât(iês), eine Weile siepen, (eigensinnig) weinen: bē̦rns kādu brīdi pasūlāja Bauske.]

Avots: ME III, 110



pīčīt

pîčîi 2 , -īju Lems., (wiederholt) quetschen, drücken: kaķis pīčī peli. puika, ticis pie baļļas, pīčī ar abiem nagiem mutē iekšā skābuos kāpuostus.

Avots: EH XIII, 240




plančkāt

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318


plāvs

I plàvs 2 "der Pfau" Warkh.

Avots: ME III, 332


plederēt

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333




prāsnēt

*prāsnêt(iês), zu erschliessen aus ìeprāsnêtiês.

Avots: ME III, 380


pukot

puķuôt(iês), s. pukât.

Avots: ME III, 405


pumpulēt

pumpulêt(iês) "sich dick bekleiden" Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 411


punkts

in Oknist ein: i- Stamm.

Avots: EH II, 326


puscelpa

puscil˜pa, 1) eine Halbschleife: stiebri tiek sasieti ar puscilpas me̦zglu, kuo izdara pārejuot nuo stūŗa uz stūri A. XXI, 508;

2) nuomazgāt kājas līdz puscilpām, bis zur Hälfte der Beine
N.-Peb.

Avots: ME III, 424



ragāt

ragât(iês), = rak(ņ)ât(iês): kuo nu ragājies, ka neņem nuo vietas! Lös.; vgl. auch izragât.

Avots: ME III, 465



rāpot

rāpuôt(iês), s. rãpât.

Avots: ME III, 498


rāpt

rāpt(iês), s. rãpât.

Avots: ME III, 497


rīsēt

risêt, -ẽju "?": viņš redzēja, kâ rīsēja viņa spārnu spalvas pēc dižas liduošanas Vēr. II, 1374.

Avots: ME III, 539


rotaļot

ruotaļuôt(iês), s. ruotaļât.

Avots: ME III, 583


rotuļot

ruotuļuôt(iês), s. ruõtaļât.

Avots: ME III, 584


rudakmens

rudakmen(i)s, ein gewöhnlicher Feldstein Heniņ (eig.: ein (rötlich) brauner Stein): sīkas uolas, rudākmeņi gremdē puiša dvēselīti BW. 8901 var. sīki ciņi, rudakmeņi, tie ganam krē̦sli bij 29566. rit[i], rit[i], rudakmen, pa kumeļ[a] kājiņām! 8834, 8. rudakmeni ritināt 6813 var.

Avots: ME III, 553


sablektēt

sablektêt(iês), sich zusammenschichten, zusammenballen: apakšā sablektējusēs kārta nāk virspusē Vīt. 19. grāmatas sablektējušas un papīri sapelējuši galīgi Austriņš Nuopūtas vējā 138.

Avots: ME III, 595


sabodot

sabaduôt(iês), längere Zeit, zum Überdruss hungern, Not leiden Spr.

Avots: ME III, 591



sagodīt

saguodît(iês), s. saguodêt.

Avots: ME II, 634






sakruvežot

sakruvežuôt(iês), gefrierend eine holperige Kruste bilden: dubļi sākuši sakruvežuot; dubļi stipri sakruvežuojušies Dond.

Avots: ME II, 656


sakumīt

sakumît(iês), als Gevatterin (bei der Taufe eines Kindes) mit einem andern stehen (lassen) Dr.

Avots: ME II, 658


salektene

saliktene, eine Ftinte, die nach Belieben auseinander genommen und wieder zusammengesetzt werden kann Jürg.

Avots: ME II, 671



sameste

imeste 2 Warkl., Sk. Do. 58, die Wirtschaft; die Familie Warkl.

Avots: ME II, 635






sapubuļot

II sapubuļuôt(iês), Gewebeknoten bekommen: vadmala sapubuļuojusi(es) Golg.; in Jürg. hat die aktive Form transitive Bed. (pubuļaîns werden lassen).

Avots: ME II, 708




sarmot

sar̂muôt(iês), sich mit Reif belegen U.; zu Reif werden: sniegs man matuos sarmuojas Seifert Chrest. II, 202.

Avots: ME III, 722


sasēst

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729



saspangāt

saspangât(iês), intr., straff anschwellen: čulga tâ saspangājusi(es), ka drīz plīsīs Golg.

Avots: ME III, 740


sasprangāt

sasprangât(iês) C., saspranguôt, s. sasprandzêt, saspraņģêt, sasprandzêt.

Avots: ME III, 742



sašvīkāt

sašvikât, tr., (mehrfach) durchstreichen; strelchend, Striche ziehend besudeln: sašvīkājusi rakstītuo Stari I, 177.

Avots: ME III, 760



sēdnāt

sēdinât: (Kartoffeln, Kohl u. a.) pflanzen (mit ê) Auleja, Višķi; nach r. сажать.

Avots: EH XVI, 480


seģīte

‡ *II seģinât, zu erschliessen aus izseģinât.

Avots: EH XVI, 475


šempēt

šem̃pêt(iês) Dunika, schimpfen; aus nd. schempen.

Avots: ME IV, 15


sensens

se̦nse̦n(ai)s, sensenẽjs, verstärktes se̦ns, aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig, altertümlich: se̦nse̦ni laiki Lāčpl. 8. sensenējuos laikuos Pas. IV, 148 (aus Rositten) u. a. tas ir mans se̦nse̦nais draugs Ahs. se̦nse̦nie paziņas Stari I, 234. pēc se̦nse̦nā tautas uzskata Krieviņ Stāsts 19. tāds jūsu dzimums nuo se̦nse̦nā gala (von alters her) Krilova pas. 77.

Avots: ME III, 818


septīts

septît(ai)s (li. septiñtas, ai. saptátha-ḥ), der siebente; septītām kārtām, siebentens Brasche. Vrgl. auch ahd. sibunto "siebenter" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 487.

Avots: ME III, 819


sests

se̦st(ai)s (li. šẽštas), der sechste. Nebst ai. ṣ̌aṣ̌ṭhá-ḥ, slav. šestъ. gr. έ'χτος, lat. sextus. ahd. sehsto su seši.

Avots: ME III, 821


škalbe

II škaibe(s) Spr., Druw., Pilda, Plm., (mit àl 2 ) Lubn., Meiran, Meselau, Lös., Sessw., Schwanb., = skalbe(s), Kalmus.

Avots: ME IV, 20


škalbes

II škaibe(s) Spr., Druw., Pilda, Plm., (mit àl 2 ) Lubn., Meiran, Meselau, Lös., Sessw., Schwanb., = skalbe(s), Kalmus.

Avots: ME IV, 20


skars

skarstîtiês P. Alunāns, vertraulich jem. (wiederholt) berühren. Zu skar̂t 2 II.

Avots: EH II, 502


skopot

skuopuôt(iês), geizig sein, geizen: neskuopuodama ar saviem paduomiem Kra. Vīt. 41. skuopuot ar savām dāvanām B. Vēstn. ar sìenu pavasaŗa laikā jāskuopuojas Nigr. sākumā Klibzaķis naudu labprāt aizdeva, vē̦lāk tas ar tuo sāka skuopuoties Alm. Kaislību varā 75.

Avots: ME III, 910


skrebelēt

skrebelêt(iês), etwas schnell und oberflächlich tun Fest.; vgl. skrabêt II.

Avots: ME II, 890




skutīt

skutît(iês): luopi mē̦dz skutīties Lubn.

Avots: EH II, 517



šļakatāt

šļakatât(iês), šļakatuôt, spritzen (intr.): ūdens gurkšēja zem plānajām plankām un šļakatājās pār malu Kleinb. st. 14. viļņi šļakatuo zem... viesuļa MWM. IX, 390.

Avots: ME IV, 61


slāņot

‡ *slāņuôt(iês), zu erschhessen aus ieslāņuôt und nùoslāņuôtiês.

Avots: EH II, 523



šlekts

šIe̦kts U., edel (von Tieren gebraucht). Vgl. šļe̦kts.

Avots: ME IV, 59



šlīme

šIīme,

1) Schleim
Mag. IV, 2, 143;

2) auch šļīme, der männliche Same
(mit ĩ) Stenden; aus nd. slīm mit dem hochd. sch-.

Avots: ME IV, 59


slopt

‡ *sluopt(iês), zu erschliessen ausnùosluoptiês.

Avots: EH II, 530


šmāgarēt

šmāgerêt(iês) "naschen" Hirschenhof.

Avots: ME IV, 83


smagurēt

smagurêt(iês) Krāslava, Skaista "nach einem Leckerbissen trachten".

Avots: EH II, 531


smalkkāršs

smaikkāršs, feindrähtig Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "dräthig").

Avots: EH II, 533


smalkuls

smalkulis: (scil.: skuola) viņa smalkulīšiem (gemeint sind Kinder) par prastu Mekons Mellā grm. II, 43.

Avots: EH II, 533


šņadarēt

šņadarêt(iês) Fest., šņaderêt(iês) ebenda, schnüffeln; naschen: kuo tu šņaderējies pa maniem papīriem? Fest.

Avots: ME IV, 90


snakstīt

snàikstît 2 , Refl. -tiês: auch (mit ) Dobl., Lemb., Sermus, Trīk., (mit ài 2 ) Lasd., (mit "aî" ) Grawendahl, (mit 2 ) Morizberg.

Avots: EH II, 541


šņarkāt

šņar̂kât(iês) Fest., Stelp., (mit ar̂ 2) Bershof, wühlen im Essen; tadeln: kuo nu šnarkā(jies) de̦gunu raustīdams? ja nav pa prātam - met mieru! Fest.

Avots: ME IV, 91


snīķerēt

snīķerêt(iês) PV. "izmanīties, uokšķerêt, izlavīties. izduomāt un izdarīt kuo niķīgu": viņš snīķerēja, kamē̦r varēja pazust nemanīts.

Avots: EH II, 543





sodrenīca

suodrenica "?" pīpi ar astru viduci, raga suodrenicu un baltmāla galviņu Seibolt.

Avots: ME III, 1136


sperslāt

spe̦r̃slât(iês), zürnen, schelten (bārties) Planhof.

Avots: ME III, 989




spraņģēt

spraieģêt U., -ẽju, = sprangât: tie spra,nģējuot vē̦de̦ru ar... valgu MWM. v. J. 1896, S. 293.

Avots: ME III, 1010



sprēdens

sprèdiêns 2 Lös., das zu Spinnende Wid.: mājās e̦suot daudz sprēdiena sakrājies Austriņš M. Z. 82. būtu atne̦susi kādu sprēdienu (etwas Wolle od. Flachs zum Spinnen)! Lös.

Avots: ME III, 1016


spreņģēt

‡ *spreņģêt(iês), zu erschliessen ausiesprêņgêt 2 und saspreņ̃ģêt(iês).

Avots: EH II, 558


staga

I staiga,

1) der Gang
Ar., Bers., der Spaziergang A. XX, 265, Wid.: saulei gaŗa staiga Latv. tur liela stazga (= staigāšana) Nötk. nākamības staigā līdz ies . . . atmiņas Pavas. Jānis; staigu (gen. pl.) akmeni, einen wandernden Stein LP. III, 102;

2) = kāja: staigas par gaŗām Celm. likšu pa staigām! Libau;

3) staigas, Stelzen
Durben, Treiden. Vgl. li. staigà "plötzlich".

Avots: ME III, 1038


stakāt

II stakât(iês) "uz vienas vietas mīņāties un netikt uz priekšü Frauenb.

Avots: EH II, 569


stebēt

IV stebêt(iês) Frauenb., sich über etwas Unangenehmes od. einen Misserfolg beklagen, jammern: stebējās par sliktu laiku. kas bijis, - bijis; tur nav kuo stebēt.

Avots: EH II, 575


stengrot

‡ *ste̦ñgruôt(iês), zu erschliessen aussaste̦ñgruôtiês.

Avots: EH II, 577


sukstēt

*sukstêt(iês), zu erschliessen aus nùo-sukstêtiês; anscheinend zu suktiês "sich drehen."

Avots: ME III, 1118


šukstīt

šukstît(iês), tauschen: šukstīties ar nažiem (scherzhaft) PS., Smilt.

Avots: ME IV, 105


sūpāt

sūpāt(iês) [?], = šũpât(iês) [?]: es redzēju savu Laimi uz laipeņu sūpājuot(ies) Tdz. 40574.

Avots: EH II, 608



svīlot

svìluôt(iês) 2 Tirsen "= mirdzêt, funkeln": rasa zâlē svīluo(jas). svĩluôtiês Bauske "= svīļuoties". Vgl. svilt II und zvīļuot.

Avots: ME III, 1163



tapus

taipus, ‡

2) pa tàipus AP., = tai pusē: pa t. klājuoties visādi.

Avots: EH II, 664



tērkšķenēt

tḕrkšķenis 2 Stockm., eine Art (klappernde) Vogelscheuche.

Avots: ME IV, 173


tīkāt

tikât (li. týkoti "lauern") Bl., Kabillen, Karls., Līn., tīkât L., U., -ãju, tĩkuôt Arrasch, C., Jürg., Neuenb., Peb., Selg., tìkuôt 2 Adsel, Gr.-Buschh., Kl., Kr., Marzeu, Ogershof, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., tìkuôt N.-Wohlfahrt, tikuôt 2 Segew., tīkuôt U.,

1) (auf etwas) lauern
Biel. und N.-Peb. n. U., Spr. (tīkuôt), Wessen (tīkât): apduomīgi un ar ziņu viņš glūnēja un tīkāja tur iekšā A. v. J. 1896, S. 735;

2) (nach etwas) trachten
(tìkāt 2 Kr.), verlangen PS. (tīkuôt), U., streben (tīkât) Siuxt: ne tur kuo gaidīt, ne kuo tīkāt LA. kaķis tīkāja žurku tiesāt LP. VI, 363;

3) = vervēt, werben V.;

4) tīkāt L., zielen;
tīkuot pēc kā St., auf etwas seine Augen richten. Refl. -tiês,

1) (lange und heimlich) einander anblicken
(tĩkâtiês) Dunika: puisis ar meitu ilgi tīkājas viens uz uotru Dunika;

2) (nach etwas) trachten
Spr. (tīkuôtiês). Nebst tīkt II, tiekavât und tiekties zu ksl. tikъ "speculum" und (wenn dies kein Lituanismus ist) westruss. тикаться "высматривать, подстерегать".

Avots: ME IV, 200


tīkavot

tikavuôt 2 Gr.-Buschh., freqn., = tīkât, nach etwas trachten: viņš jau sen pēc viņas tīkavuoja Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 200


tīklot

tikluôt: auch (mit î 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 685


tīkulība

tīkuliba "?": sava labuma tīkulība (Trachten nach?) Balss.

Avots: ME IV, 200


tīmerēt

II timerêt, -ēju Nigr., schreien (vom Habicht): gaisā ... kliedz vanags, kaut kur tālāki uotrs tīmerē tam pretī Janš. Dzimtene IV, 43. Vgl. timerêt 5.

Avots: ME IV, 201


tobrīd

tùobrìd(i), in dém Augenblick, dann, damals: pē̦rkuons tuobrīd nesperšuot LP. VII, 453. tuobrīd arī ne˙kadas drukātas grāmatas nebija Launitz Stāsti 3. biedrības . . . vajadzības neļāva . . . tuobrīdi kasi izplātīt uz ār pusi Kaudz. M. 296.

Avots: ME IV, 284


tr

II trucis Serbigal, = trusis, das Kaninchen.

Avots: ME IV, 245


troksnēt

truoksnêt(iês), = trùokšņuôt, lärmen: pilsāta truoksnēšanu Glück Hiob 39, 10. tu nebīsies . . . nuo truoksnēšanas Spr. Sai. 3, 25. precinieki . . . truoksnējās Dünsb. Odiseja 1, 12.

Avots: ME IV, 253



tuntažāt

tuntažât(iês), (beim Ankleiden) trödeln: tuntažā(jas), kâ būtu jābrauc uz viņu pasauli! Vīt.

Avots: ME IV, 264


tūpļāt

tūpļât(iês), -ãju(ôs),

1) tũpļât Nötk., = tūpuļuôt: tūpļājas kâ vista uz dēšanu Alksnis-Zundulis. nuotukusi vista tũpļājas Siuxt;

2) lässig arbeiten
(mit ũ) Siuxt: ja cilvē̦ks negrib dažreiz strādāt un dara kaut kuo, lai tikai laiku vilcinātu, tad saka: "kuo tu te tũpļājies!" Schrunden.

Avots: ME IV, 282


tušķīt

III tušķis,

1) "kas kuo tukšu runā" PV.;

2) ein Habenichts
Wessen.

Avots: EH II, 706


tusnot

tusnuôt(iês), s. tusnāt.

Avots: ME IV, 273


uzdrīkstēt

uzdrìkstêt(iês), sich erdreisten, sich erkühnen: viņi grib par strēlniekiem būt un neuzdrīkst Für. I. Juris klus un kustēt neuzdrīkst Juris Brasa 154. uzdrīkstējis tiekties pēc ģenerāļa meitas Ezeriņš Leijerk. II, 129. nuorādītuo kārtību uzdrīkstē̦damies mainīt Janš. Bandavā II, 357.

Avots: ME IV, 326


uzgubt

uzgubt(iês), sich bücken, sich vornüberbeugen: viņš sēd uzgubi(e)s.

Avots: ME IV, 335


uzīnāt

II užinât, ein Schallverbum: mazi bē̦rni ... sasē̦duši saulītē kâ stradiņi užināja BW. V, 2173 1 .

Avots: EH II, 740


uzķeberēt

uzķeberêt(iês), aufklettern, kletternd hinaufgelangen Spr.

Avots: ME IV, 349


uzkustēt

uzkustêt(iês), sich hinaufbewegen (perfektiv): ve̦zums ar muokām uzkustēja (uzkustējās) kalnā.

Avots: ME IV, 347



uzrotāt

uzruotât(iês), (sich) aufputzen.

Avots: ME IV, 374


vakarīns

*vakarīn(i)s (erschlossen aus ostle. vakariejns) Ulanowska Lotysze, Zbior XV, 214, = vakarainis.

Avots: ME IV, 448





vecvecs

ve̦cve̦c(ai)s, uralt: ve̦cve̦cuos laikuos Dīcm. pas. v. I, 73; LP. VI, 170. tas ir ve̦cve̦cais ieradums Ahs. ve̦cve̦cie paziņas Vēr. II, 1194.

Avots: ME IV, 518



veterēt

veterêt(iês), schwatzen Nigr., schnell durcheinander sprechen Lis.: te nevar vis veterēt tâ, kâ mēs ... viena uotrai sakām . . . te jāzin, kur jāsaka: cienīgā lielmātiņ . . . un citādi Janš. Bandavā I, 301. nesapruotu, . . . kuo tu te veterē Mežv. ļ. II, 118.

Avots: ME IV, 546


veterēt

veterêt(iês), schwatzen Nigr., schnell durcheinander sprechen Lis.: te nevar vis veterēt tâ, kâ mēs ... viena uotrai sakām . . . te jāzin, kur jāsaka: cienīgā lielmātiņ . . . un citādi Janš. Bandavā I, 301. nesapruotu, . . . kuo tu te veterē Mežv. ļ. II, 118.

Avots: ME IV, 546


vetēt

II veitêt, -ẽju,

1) "etwas tun"
(mit èi 2 ) Saikava: veitē ar kulšanu (ciršanu)! Saikava;

2) essen
(mit èi 2 ) Saikava: skābu putru kurzemnieki veitē Saikava;

3) "schlagen, prügeln"
AP., Nötk. (mit eĩ), Fehteln, Linden in Livl. (mit èi 2 ).

Avots: ME IV, 525


vībotne

I vibuôtne A.-Ottenhof, AP., C., Grobin, Jürg., Orellen, PS., Ramkau, Schnehpeln, Siuxt, Trik., Wolm., (mit ì 2 ) Erlaa, Gr.-Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalz., KatrE., Kl., Kreuzb., Lis., Ogershof, Oknist, Selsau, Sessw., Sonnaxt, vibùotne 2 Zvirgzdine, vībuotne Mag. IV, 2, 61; RKr. 11, 67; Etn. I, 29, Memelshof, Plur. vībuotnes U., vībuote Manzel, Glück, Plur. vībuotes U., vĩbutins Ladenhof n. FBR. XI, 72, vibuôkne 2 Ladenhof n. FBR. XI, 67, Iw., vībuokne Lis., vĩbuoksne Grenzhof, Grob., Līn., Pankelhof, Schnehpeln, (mit ì 2 ) Gr.-Buschhof, Plur. vībuokņi U., vībuosne, Beifuss (artemisia vulgaris L.): Jāņa zâle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte (Var.: vībuoknīte, vībuoksnīte, vībuosnīte)... BW. 32402. nuoķēruos vībuokņuos (Var.: vībuoknē, vībuoksnē) 21871, 3 var. vībuokšņu krūmā Janš. Mežv. ļ. II, 487... vībuotnēm un citiem tādiem sē̦tmalu un lauku ziediem Kaudz. M. 115. vībuotnes duod guovīm, lai būtu dze̦ltans piens Zvirgzdine. vībuokņa kauli, Beifussstengel Bielenstein Holzb. 404. Sprw.: sirds vībuotnēs (von cinem Verliebten gesagt) RKr. VI, 726. - tīrumu vībuotnes, artemisia campestris L. Latv. vībuote(s) wohl die älteste Formenfwederdissimilierf aus bībuotes (aus mnd. bibot), oder umgestellt aus bīvuotes (aus mnd. bifot)

Avots: ME IV, 633, 634


vīe

vie, s. viên.

Avots: ME IV, 652


vīrestība

vĩrestiba, die Männlichkeit, Mannhaftigkeit; der Mut: viņa bij atļāvusies tā vīrestībai A.v. J. 1900, S. 491. spē̦ks un vīrestība Stari I, 355. ar vīrestību spēkuojies! Lautb. Lomi 64.

Avots: ME IV, 641



vīvaļot

III vivaļuôt 2 Kreuzb., "die vīvaļas (Feifel) besprechend kurieren".

Avots: ME IV, 649



vīžņa

II vižņa 2 Modohn "ein Faulpelz; wer unordentlich arbeitet" (?).

Avots: ME IV, 652


vurpus

vur̂pis Mar.,

1) ein kräftiger Windstoss
Mar. n. RKr. XV, 144;

2) ein heftiger ("ātras dabas") Mensch: viņš tāds vurpis: karstu vien grābj Mar. n. RKr. XV, 144.

Avots: ME IV, 676


žāksts

III žāksts, ein Schreihals LKVv.; zu žākstīties III.

Avots: ME IV, 797


zelīt

zelît(iês), zu erschliessen aus ìezelîtiês.

Avots: ME IV, 704


zeltenītes

zeltenĩtis "?": ļaudis mani sauca zeltenīša līgaviņu BW. 5734.

Avots: ME IV, 705


zuburs

zubur(i)s (vielleicht mit ž- zu lesen) Elger Diction. 19, der Storch.

Avots: ME IV, 749


zūdot

zūduôt(iês), s. zūdît I.

Avots: ME IV, 755


zugurs

zugur(i)s (vielleicht mit ž- zu lesen) Elger Diction. 19, = zubur(i)s.

Avots: ME IV, 749


zvendēt

zvendêt(iês), -u(ôs), -ẽju(ôs), fluchen: Liene visu dienu tik zve̦ndas un lamājas Schwanb. Vgl. sventêt.

Avots: ME IV, 770

Šķirkļa skaidrojumā (54644)

a

a, Ausruf der Fraude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5


a

II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1


a

III a, in a˙dzi "hörst du?" aus ar dzirdi; s. ar 2. Identisch damit ist wohl à bei U.

Avots: EH I, 1


ā

ã, Wolm.] (li. á), Ausruf der Überraschung, der Angst, der Erfüllten Erwartung, der Verdienten Zurückweisung: ā, te viņš ir! ā, tad tāds tu esi! ā, dieviņ! BW. 4957.

Avots: ME I, 234


aa

a˙a, a˙ã

1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.

2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!

Avots: ME I, 5


ab

ab, oder Kleinschmidt 8, RKr. XIV, 41; aba, infl.: Lementars aba ābece; [auch abu: sīkus luopus abu jebkuŗu luopu Glück, II Mos. 22,10. Gleich li., z. B. bei Širvyd, aba aus slav. abo "oder"].

Avots: ME I, 5


ab

ab für ap infl. EPr. 22. -

Avots: ME I, 5


aba

aba, ‡

4) oder Evang. 1753, S. 81, Ulanowska Łotysze 63: nezinu, kai sacīja - tai aba citaiž Warkl. citu reiz aba ituo reiz Pas. IX, 55; aba - aba, entweder - oder
Evang. 1753, S. 62. Aus r. dial. або "oder".

Avots: EH I, 1


aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


aba

II aba, = i">abi: aba aizgāja Warkl. Aus r. óба .

Avots: EH I, 1


abāda

abāda, N.-Schwnbg.; abada (?). in Grosdohn nach Etn. IV, 17, eine aus eben geschlachtetem Schweinefleisch und Kohl bestehende Speise [s. apbē̦das].

Avots: ME I, 5



ābals

âbals 2 Staldzene, die Kartoffel.

Avots: EH I, 191


abars

abars, eine Art Netz zum Fischen Auleja. Nebst oder durch li. ãbaras "Stocknetz" aus r. обора "Strick" resp. poln. obora "Hürde"? Vgl. auch estn. abar "kleines Setznetz".

Avots: EH I, 1


abave

abave "apavs" Warkl., Zvirgzdine. Das -b- stammt aus r. óбувь "Fussbekleidung".

Avots: EH I, 1


abēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


abejāds

abejâds C., abẽjâds PS., beiderlei: es sēju abējādus miežus, divkanšu un seškanšu, ich säte beiderlei Gerste, die zwei- und sechszeilige.

Avots: ME I, 5


abejāt

abejāt (li. abejóti "zweifeln")"zweier Meinung sein" Für. I. Zu abeji.

Avots: EH I, 1


abejpus

abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mii abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.

Avots: ME I, 5


abejup,

abejup, nach beiden Seiten hin: diže̦nu cirvi tā sniedza tam, - abejup asu O. V, 235.

Avots: ME I, 5


ābeļdārzs

âbeļdā`rzs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 176; Veselis Saules kaps. 15, der Obstgarten.

Avots: EH I, 191


ābele

âbele: Demin. ābeltiņa auch BW. 4778, 5 var.; 11437 var.; in Frauenb. dafür âbeles 2 kuoks gebräuchlich.

Avots: EH I, 191


ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234



abeļkoks

abeļkuoks (mit a ), der Apfelbaum Anzen.

Avots: EH I, 1


ābeļkoks

âbeļkùoks, âbelskùoks, âbelkùoks, das Holz des Apfelbaumes: ābeļkuoka biķerītis BW. 21731; 32059. ābelskuoku līdumiņa 26013, 1. ābelkuoka laivu daru 33732.

Avots: EH I, 191



ābelnīca

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234



ābēls

âbêls, -s (unter âbele): auch PBR. IX, 140, Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 125, (mit ẽ) AP.

Avots: EH I, 191


ablava

ablava (mit hochle. a aus e, ),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1





ābolens

âbuole̦ns 2 PlKur., Strasden, Demin. zu âbuols, ein kleiner Apfel.

Avots: EH I, 192



ābolojs

ābuoluojs, apfeigrau Für. I.

Avots: EH I, 192


ābolots

âbuõluôts, âbuõļuôts,

1) kleereich:
ābuoluota tā pļaviņa BW. 28585, 2 var.;

2) geäpfelt, von Pferden.

Avots: ME I, 235


ābols

âbuõls: nom. pl. âbuols (wohl aus *ābuolis, masc. g.) KatrE. n. FBR. Y1V, 125, AP., Erlaa, Sessw.

Avots: EH I, 192


ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235


abpus

abpus: abpus kalniem Heniņ.

Avots: EH I, 1


abpus

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch i%20pu%C5%A1i">abi puši Manc., i%20pus">abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6


abpušām

abpušãm, von beiden Seiten. Naud., AP., Bers.

Avots: ME I, 6


abpusējs

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6


abpusīgs

abpusîgs, = abpusējs: abpusīga vienuošanās, piekāpšanās. abpusīgie mērķi Latvis No 2576. abpusīgi parakstīts līgums Brīvā Zeme 1929, No 193.

Avots: EH I, 1


abra

abra: maizes abru BW. 18493; 20218. iejaviņa abriņā 21022 var. augsta abra 21440.

Avots: EH I, 1


abra

abra, bei Mancelius auch abris, Backtrog; Demin, abriņa, kleiner Backtrog; abriņa, Wiesental Kand., eine Tiefe im Flusse oder Teiche Mit. (cf. li. ãbrinas, ein hölzernes Buttergefäss und [ãbrė "Bottich, Kübel" und - nach Petersson Zur Kennt. 33 f. - auch ir. uibne < * obnio- "kleines Trinkgefäss"]); abru-kãja, das Gestell, auf dem der Brodtrog ruht.

Avots: ME I, 6




abrukasas

abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.; abrukasis U.,

1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;

2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;

3) (im Scherze) das letzte Kind.

Avots: EH I, 1


abrurags

abrurags, die Handhabe am Backtroge.

Avots: ME I, 6



abu

abu (li. abù, slav. oba), beide: atrada abu (accus., geschrieben: abbe) Ev.

Avots: EH I, 1


abu do

abu duo = abi divi Manc. Sir. 20, 27, der regelrechte Nom., Akk. Dual. masc.: pēcgalā kļūst tie abu duo karātavās Manc. Sir. 20, 27. lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Kļūdu labojums:
jāizmet (streichen muss man): lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.

Avots: ME I, 6


abuks

abuks ein unverschämter, trotziger Mensch Lems., Wainsel: ar tādu abuku jau ne˙kâ sadzīvuot. tas nav ne˙kāds cilvē̦ks, tīrs abuks.

Avots: EH I, 1, 2



ābule

ābule, = âbele: es dagāju pie ābules; ... birst ābulei balti ziedi BW. 3944, 11.

Avots: EH I, 191




abuls

[abuls, Klee BW. 21871, 1, oder abuliņš Wolmar u. a., s. âbuoliņš].

Avots: ME I, 6


ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, is">âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, is">ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1;

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192


ābuls

âbuls Lis. [li. óbuls Lit. Mitt., Heft 31, S. CCXXV],

1) der Klee;

2) Apfel
Golg.; Demin. âbuliņš ["Klee" Sunzel, PS., Treppenhof]. âbultiņš BW. 13777; s. âbuols.

Avots: ME I, 234


ābūls

âbūls 2 Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš 2 Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192


abuze

abuze N. - Peb., ein vergesslicher Mensch.

Avots: EH I, 2


acāt

acât Pitda, (die Hand) küssen.

Avots: EH I, 2


ače

ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3


āče

ã˙če, ãče˙ku, auch a˙če (wohl aus ā te še), Interj. der Hinweisung, des Erstaunens: āče, kas tad te? LP. VII, 150. [Eher wohl aus ā r(e)dz še!]

Avots: ME I, 235


acekts

acekts, -s, ein Spanneisen für Weber, Alt-Pebalg; s. atsegte.

Avots: ME I, 7


ačele

ačele, Demin. zu acs "Auge": mazajām spīdīgajām ačelēm Janš. Mežv. ļ. II, 459.

Avots: EH I, 3


acenes

acenes, die Brille Bauske, Golg.

Avots: EH I, 2


aceple

aceple BWp. 1033, 2, Zvirgzdine n. FBR. X, 27, Pilda n. FBR. XIII, 47, Auleja, is">aceplis Nirza n. IMM. 1930, II, 212, Asūne, = is">paceplis, der Raum (eine Vertiefung) unter dem Ofen; aceple Warkl. n. FBR. XI, 120, = izceplis">àizceplis.

Avots: EH I, 2


aces

aces, die Wiege (in der Kindersprache) Wessen.

Avots: EH I, 2


acēt

acêt Pilda n. FBR. XIII, 41, Andrepno (li. akė´ti), = ecêt, eggen.

Avots: EH I, 2



ačgārns

ačgãrns, isks">ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.

Avots: ME I, 10


acība

acĩba,

1) die scharfe Sehkraft, Aufmerksamkeit
B. Vēstn. man jāstrādā ar vislielākuo acību Latv.;

2) die Schwammigkeit, Porosität.
Karls.

Avots: ME I, 7


acīgs

acîgs: auch - scharf sehend, dem nichts entgeht U., scharfsichtig Brasche; "smuks, runīgs" [?] Salis;

2) was in die Augen fällt (z. B. ein hübsches Zeug)
U.

Avots: EH I, 2


acīgs

acîgs, geweckt, aufmerksam: acīgs puika [= li. akìngas "scharfsichtig"].

Avots: ME I, 7


ačīgs

ačîgs: auch AP., Bauske, C., Eriaa, Pankelhof, Saikava, Salis, Sessw.

Avots: EH I, 3


ačīgs

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -

Avots: ME I, 10


acīte

acĩte, ein Kartenspiel (r. очкó ) Oknist u. a.

Avots: EH I, 2


ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen;

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3


ačka

ačka, is">ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10


acmete

acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2


acot

acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3


acots

acuôts: viele Keimgrübchen habend: acuoti pampāļi Grob.

Avots: EH I, 3


acots

acuôts, porös: acuots plācenis, acuota maize; mit augenähnlichem Muster: acuots aude̦kls.

Avots: ME I, 9


acs

acs maskul. (?) ac(i">i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, iņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, iņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. i, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


actens

acte̦ns, mit einem mit dem Auge zu vergleichenden Gegenstande versehen: acte̦ns gre̦dze̦ns, Ring mit einem Steine, acte̦na ce̦pure, Mütze mit einer Kokarde. Kremon.

Avots: ME I, 9


aču

aču, Interjektion: aču, aču, viču, viču, ciemam četras līgaviņas! RKr. XIX, 144 (aus N. - Bartau).

Avots: EH I, 3


acūdens

acûdens, -s, od. -ņa, Wasser zum Gesichtswaschen: dzē̦rājam vīriņam acūdeņa nevajag BW. 26943.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)

Avots: ME I, 9


āda

âda,

1): brieža ā. BW. 22011. lača ā. 18662. vilka ā. 29868 var. caunu ādas 29229 var. žurku ā. 20523, 9 var eža ādu 20509, 1. zuša ādas 16868; kurmja ādiņu 20539.

Avots: EH I, 192


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


ādaks

ãdaks, Dond. [kann aus * ā(r)duoks entstanden sein], ein eingeseifter wollener Lappen zum waschen, [aus mnd. hârdôk "Haartuch"?].

Avots: ME I, 236



adata

adata,

1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;

5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.

Avots: EH I, 3


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


adātāja

adātāja (?), = adîtāja, die Strickerin: cimdu adātāja (Var.: adītāja ) BW. 14613, 1 var. (aus Ob. - Bartau).

Avots: EH I, 3


adatnīca

adatnĩca, ‡

2) "adatu prasītāja": kuo tu vie˙nādi prasi: duod adatu, duod adatu! - kâ adatnīca Vīt.

Avots: EH I, 3


adatnīca

adatnĩca (li. adatnyčià), die Nadeldose.

Avots: ME I, 11


adatots

adatuôts (= adataîns): mana māja dzelzīm kalta, visi jumti adatuoti (Var.: adatām jumti) BW. 32490, 3.

Avots: ME I, 11



adēja

adēja, = adîtāja, die Strickerin Für. I: cimdu adējeņa BW. 15565, I.

Avots: EH I, 3


ādele

ādele (li. odelė) Pas. VIII, 91, (mit ã) Grenzhof, (verächtl.) Demin. zu âda.

Avots: EH I, 192


ādene

âdene, eine Pelzmütze Biezbārdis.

Avots: ME I, 236


ādenīca

âdenĩca, gleichbed. mit âdainĩca.

Avots: ME I, 236


ādeņīca

âdeņĩca,

1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.

Avots: EH I, 192


ādere

ãdere, ‡

2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285;

3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.

Avots: EH I, 192


ādere

ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai kādam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.

Avots: ME I, 236


āderēt

ãderêt, -ēju,

1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. 2 485;

2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.

Avots: ME I, 236


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11




ādmenīša

âdmenīša Saikava n. FBR. IV, 70, die Frau eines Gerbers.

Avots: EH I, 192


ādogs

ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192


adums

adums, = adījums, das Gestrickte: tie cimdiņi... pirmie mani adumiņi (Var.: mans pirmais adījums) BW. 15561, 1. adi, tautas meita! man būs tavs adumiņš 7204.

Avots: EH I, 3


ādums

ādums (in PK. n. Mag. III, 1, 82 ārdums), Rahsegel L.; die Stange zum Auspannen des Segels St. [vgl. li. ardamas "Segelstange"].

Kļūdu labojums:
Auspannen = Ausspannen

Avots: ME I, 236


aduta

aduta (neben einem Demin. adatiņa) Ass. - Kalt., = adata, die Nadel.

Avots: EH I, 3


ādzele

ādzele "?": kuo... kaķi ņaud pa ādzelēm (Var. 9: ārdiem) staigādami? BW. 20463, 7 var. [ād- anscheinend aus ārd-, und ā(r)dz- für ārd-c-, s. Le. Gr. § 119 a: ādzele also gleichbed. mit ārdcila, li. ardkilà.]

Avots: ME I, 236, 237


adžgārns

adžgãrns, adžgarni Vēr. I, 618, II 164, adžgānis JK. VI. 150; s. ačgãrns.

Kļūdu labojums:
VI. 150 = VI, 50

Avots: ME I, 11


adžoks

adžuõks Grünh., Schibbenhof, ein Albemer, ein Narr, Geck: zē̦ns tāds adžuoks. netīk viņā ne skatīties, ne klausīties.

Avots: EH I, 3


afaļš

afaļš PlKur., = apaļš, rund; aus *apfalš < *apvaļš (li. apvalùs ).

Avots: EH I, 3


agle

agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3


agns

agns: auch Adl.; Golg.: agna uz darbu Azand. 28. Nach Būga Liet. k. žod: 17 und Loewenthal WuS. XI, 54 nebst li. agnùs "energisch" zu slav. ognь , ai.agni-ḥ , lat. ignis "Feuer".

Avots: EH I, 4


agns

agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].

Avots: ME I, 11



agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4


agrējs

agrẽjs, agraîns, in%C4%81js">agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11


agrīgs

agrîgs, früh: agrīgs pulkstenis, eine Uhr, die immer vorgeht Etn. III, 164; agrīgs cilvē̦ks PS., ein Mensch, der früh aufzustehen pflegt. kur tu šuorît tik agrīga? Duomas III, 556.

Avots: ME I, 11


agrīksnējs

agrīgsnẽjs Vīt., = agrîgs (von einem, der früh aufzustehen pflegt, gesagt).

Avots: EH I, 4


agrīms

agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4


agrīns

agrîns: auch Saikava, agrĩns AP., agrīns 2 Borchow n. FBR. XIII, 20, Sonnaxt, agrīns Erlaa n. FBR. XI, 11: krietni jē̦ri, agrīni (früh geboren) Sonnaxt. kur t[ad] nu tu šuorīt tik agrīns (so früh aufgestanden)! AP. Vgl. Ceļi III, 50 und J. Kauliņš FBR. XIII, 161.

Avots: EH I, 4


agrīns

agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnākā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.

Avots: ME I, 11


agrot

agruot, zur Verstärkung von agrs: rītiņā jau agruot agri Pas. V, 420 (aus Smilt,).

Avots: EH I, 4


agrot

agruôt, -uõju, früh machen (L., Krem. n. Mag. III, 1, 83); früh aufstehen: kaimiņi agruo kā dulli (Auermünde). Refl. -tiês, sich früh aufmachen; zeitigen, frühreif werden (L., U.).

Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif

Avots: ME I, 12


agrs

agrs, früh, frühzeitig: vēl agrs od. vēl agrs laiks, es ist noch früh am Tage; agrākuos laikuos, in früheren Zeiten (auch agrāklaikuos K.). [Vielleicht mit Fick Wrtb. I 4 161 und 371, Grüntert Kalypso 169 1 u. a. zu ai. agra-m "Anfang, Spitze", av. aγra- "Anfang, Oberstes; erster, oberster"].

Avots: ME I, 12


agrtecīte

agrtecīte, die Frühlaufende, Beiwort der Biene Stari II, 484.

Avots: ME I, 12


agrums

agrums, die Frühe: pašā rīta agrumā, morgens ganz früh.

Avots: ME I, 12


āgs

ãgs (li. ogùs "fad im Geschmack" bei Būga KSn. 1, 274) Kal. "die Zahne stumpf werden machend": ievuogas ir āgas.

Avots: EH I, 193


aj

aj (a) für avs in Dond. Endzelin BB. XXVII, 327.

Avots: ME I, 62


ājas

ãjas un bẽjas, das Abc in der Kindersprache RKr. II, 54.

Avots: ME I, 237



ajēga

ajē̦ga Vīt. 76 oder ajē̦gs R. A. = nejē̦ga resp. nejē̦gs, ein einfältiger Mensch [vielleicht eine Umbildung von estn. hajo "alberner Mensch" nach le. nejē̦ga].

Avots: ME I, 62


ajēgs

ajē̦gs (unter ajē̦ga): meist in der Verbind. ajē̦gs, nejē̦gs gebraucht: ej nu ej, ajē̦gs, nejē̦gs, kâ tu nāc uz tādām neprāša duomām! Vīt. tīrais ajē̦gs, nejē̦gs! P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 65


ak

ak, Interj., ach: ak, Je̦ruzalēme, muodies! ak, tavu sūru dieniņu, o über das schwere Schicksal. Genuin lett. dafür aĩ.

Avots: ME I, 62


aka

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft 2 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62


aka

I aka: dziļas akas dube̦nā BW. 23195, 3 var. tīras akas 33773, 1 var.

Avots: EH I, 65


aka

II aka, mundartlich (Ruoja n. FBR. XIII, 73, 80, Sluxt u. a.) für atkal, wieder.

Avots: EH I, 65


āka

āka, eine Schrotbüchse L.; [aus mnd. hake "ein schweres Feuergewehr mit einem Haken am Schaft".]

Avots: ME I, 237


akačājs

akačājs Warkl., eine morastige Stelle, wo es viele mit Wasser gefüllte Gruben gibt.

Avots: EH I, 65


akal

akal, mundartlich (Ruoja n. FBR. XIII, 80, Dunika, Kal., Rutzau, Salis, Salisb. u. a.) für atkal, wieder.

Avots: EH I, 65



akar

akar: auch in Ronneb. n. Pas. IV, 98, Salisb. n. BielU., AP., Kaugurciems.

Avots: EH I, 65


akar

[a(t)kar, in Ronneburg für schriftle. atkal "wieder"; zu atkãrties? vgl. li. ãtkaras "неохотный".]

Avots: ME I, 165


akar

akar, in Walk u. Smilt. für atkal, wieder: ej ar dievu, nāc akar BW. 8499.

Kļūdu labojums:
8449 = 8439, 3 var.

Avots: ME I, 62


akata

akata,

1) die Begierde
Kaltenbr.; der Wille: ka ai akatu strādāsi, tad darbs vessies labi Zvirgzdine. akata vuicēties ebenda;

2) die Jagd:
nuogāja uz akatas Pas. VII, 172 (aus Rēzna). Nebst li. ak(v)atà aus r. охóта "Lust (zu); Jagd".

Avots: EH I, 65


akate

akate (unter akacis),

1) auch N.-Peb. n. Latv. Saule 1043.

Avots: EH I, 65


akate

akate, akata, s. akacis. me̦lna purva akata Duomas III, 1234.

Avots: ME I, 62


akatns

akatns, nach etw. gelüstend, eine starke Neigung habend: piejēme zaldātu, kuŗi akatni bija šaut Kaltenbr. kas jau ļuoti akatns uz plintes, tis ta[d] nešaun ebenda; "fleissig": akatns da darba Zvirgzdine. Aus r. охóтный "(bereit)willig".

Avots: EH I, 65


akats

akats, -s Zvirgzdine, eine einschiessende, unpassierbare Stelle im Motast, wo nur Moos und Sumpfgras, aber keine Bäume und Sträucher wachsen Warkl.: dvēseles krīt uz mūžīgu dusu nāves akatīs Akurater Jaun. Ziņas v. 31. März 1925. ap akatīm un siekstām Austriņš M. z. 33.

Avots: EH I, 65


aķele

aķele Siuxt n. Fil. mat. 65, Demin. verächtl. zu aka, der Brunnen.

Avots: EH I, 67


āķēt

ãķêt, Refl. -tiês,

3) sich (ein)haken:
āķītis āķējās... ēzītī BW. 1062, I.

Avots: EH I, 193


āķēt

ãķêt (entlehnt), tr., haken, häkeln: āķi. Refl. -tiês, emsig arbeiten; āķēties pretī, sich entgegenhalten.

Avots: ME I, 237


aķīgs

aķîgs, st. acîgs, Grosdohn und BW. 30463 (aus Gr. - Buschhof) [wohl eine Umbildung von li. akìngas].

Avots: ME I, 66


āķīgs

ãķîgs, emsig, eifrig, pfiffig: tas tik ir āķīgs cilvē̦ks: skat kā āķējas; nav nekuo paskatīties, te jau darbs padarīts.

Avots: ME I, 237


aķīls

aķīls: auch Bers., Vīt.: viņš jau kâ nagla tev katrā vietā ir aķīls - kâ pie uzstāšanās, tâ arī runā un darbuos. Mit ī zu lesen auch in den Zitaten aus A. und Ar.

Avots: EH I, 67


aķīls

aķīls, auch ils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: ila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66


aklenīte

aklenĩte, Aquilegia vulgaris, Akelei, Doblen RKr. III, 69, wohl das aus dem lat. aquilegia entlehnte deutsche Akelei, volksetymologisch an akls angeschlossen.

Avots: ME I, 62


akles

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66


akles

akles, akļi, Taubnesseln Mag. III, 1, 87. izmin akļus! BW. 32560, 7; sarkanie akļi "galeopsis ladanum", dze̦ltānie a. "g. versicolor" [= li. ãklès resp. ãkliai "galeopsis"; zu akls 3, vgl. aklās nātres dass.].

Avots: ME I, 62


aklība

aklĩba (li. aklỹbè), Blindheit: tu esi atdevies aklībai, bezspē̦ka straumei JR. V, 12.

Avots: ME I, 63


akls

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaiiestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


aklums

aklums (li. aklùms), die Blindheit.

Avots: ME I, 63


akmenājs

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. 2 412.

Avots: ME I, 63


akmeņapakša

akmeņapakša, der Raum unter einem Stein: nuo akmeņapakšas izlien časka Pas. IV, 475.

Avots: EH I, 66


akmeņdropes

akmeņdropes, Branntwein (scherzhafte Bezeichnung) Pernigel.

Avots: EH I, 66


akmenīgs

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66


akmeņkrūts

akmeņkrûts 2 , -s Dond., ein Steinhaufen: akmeņainuos laukuos sakrautas akmeņkrūtis.

Avots: EH I, 66


akmeņogle

akmeņùogle: als Stoffbezeichnung gewöhnlich im Plural.

Avots: EH I, 66



akmenojs

akmenuojs, akmeņuôts, i%C5%86u%C3%B4ts">akmiņuôts (li. akmenúotas "steinig"),

1) steinig, voller Steine:
tautu zeme akmeņuota BW. 7417; akmiņuota 7476;

2) steinern, von Stein:
akmiņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021. dieviņš brauca akmenuoju (Var.: akmināju, akmeņuotu und gen. s. akmeņa) kumeliņu BW. 34067, 6.

Avots: ME I, 64




akmeņpluka

akmeņpluka, ‡

2) eine zum Färben gebrauchte Steinflechte:
nuokrāsuoju vilnu ar akmeņpluku brūnā krāsā Dond.

Avots: EH I, 66


akmeņpluka

akmeņpluka, eine bräunliche Farbe, "kuo dabū nuo akmeņu plukām" Dondangen.

Avots: ME I, 64


akmens

akmens: inis">akminis Zvirgzdine, ins">akmins Salisb., Siuxt, gen. s. akme̦na BW. 9121 var.; 11806, 1 var. u. a., akmina BW. 11055.2; 5437 var., acc.-instr. s. akme̦nu BW. 10297, 5 var.; 12414; 16198, 5, akminu BW. 8916 var., loc. s. akme̦nā BW. 30144, 6 var., akmi BW. 27995, 1 var., gen. s. akme̦nas [?] BW. 14238, 3, nom., acc. plur. masc. akmen[i]s auch AP., Demin. akmisteņš auch Pilda n. FBR. XIII, 59, akmistiņš Pas. V, 293 (aus Welonen), acc.-instr. s. akmenīti BW. 8269, akminiņ[u] BW. 4341, akmantiņ[u] BW. 12180 var.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, ins">akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akmons

akmuons, Stein P. Einhorn.

Avots: ME I, 65


akna

akna: aknas Spr., Kühnheit.

Avots: EH I, 66


akna

akna, akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes, is">aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi kā aknītes Tr. piens kā aknes Tr. Sprw.: ste̦n kā aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. 2 unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65


aknīte

aknĩte, eine Blume MWM. X, 3; cf. akņu zāle.

Avots: ME I, 65


āķot

ãķuôt, Haken machen (vom Hasen) U. Refl. -tiês, sich durchschwinden. Subst. bēdīga āķuošanās trauriges Beginnen Vēr. I, 694.

Avots: ME I, 237


akota

akuota (unter akuõts I): auch BW.28114,3,

Avots: EH I, 66


akotājs

akuotãjs, hachelig, stachelig, glänzend schön: akuotāja vilnainīte BW. 28535; cf. akuots 3.

Avots: ME I, 65


akote

akuote Appricken n. BielU., = akuõts I 1: ai, rudzīti ruogainīti, tava dārga akuote! BW. 27908 var.

Avots: EH I, 66


akots

I akuõts,

3) : cik tai (= ce̦purei) skaists akuots Janš. Bandavā II, 251. BW. 17127 Zu verbessern in BW. 17126. Zu akuõts s. auch Wood Post-consonantal w 44, Walde Wrtb. 3 11 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 32.

Avots: EH I, 67


akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66


akots

II akuots, Accord, ein durch Anlehnung an akuõts I umgeformtes Lehnwort: strādāt uz akuotu; darbu atduot uz akuotu, die Arbeit en gros übernehmen, übergeben.

Avots: ME I, 66


aks

aks: va˙aks Frauenb., Ausruf der Verwunderung (daneben angeblich auch va˙jâks 2 ).

Avots: EH I, 66


aks

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65


ākstība

âkstība, Narrheit, Torheit, Albernheit: ākstība arvien atriebjas Vēr. II, 1257.

Avots: ME I, 237


ākstīgs

âkstīgs, geckenhaft, närrisch A. XVII. 295.

Avots: ME I, 237


ākstīt

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurii 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193


ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237


ākstoņa

âkstuôņa Kalz., Meiran u, a., jem., der etwas geckenhaft (ungehörig) tut Domopol (âkstuonńe̦), N.-Peb., Selsau, (mit â 2 ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 193


aksts

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. 2 unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65


āksts

āksts, ‡

3) "fix"
(Adj.?) Bartau.

Avots: EH I, 193


āksts

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237


akts

akts (cf. aksts), munter, wohlgeraten, zuverlässig: akts puika, akts luops [Aus aksts, wenn aus Mundarten stammend, wo sts zu ts geworden ist, s. Le. Gr. S. 165; sonst neben aksts, wie pr. acc. s. aucktimmiskan neben auckstimiskan "Obrigkeit"].

Avots: ME I, 65


akts

akts, -s, gew. Pl. aktis, Acten, Actenstücke: tur atne̦suši tādu blāķi tiesas akšu viņa istabā A. XII, 345.

Avots: ME I, 65


akul

akul Fil. mat. 31, = atkal, wieder.

Avots: EH I, 66


akuts

akuts BW. 28110, 2 (aus Lennew.), BW. piel.2 28111, 1 (aus Kroppenhof), = akuõts 1. Wohl mit u aus uo.

Avots: EH I, 66


ala

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis mājās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė˜ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 3].

Avots: ME I, 66


ala

I ala,

1) : ūdriņam dziļa ala BW. 13752, 2 var, se̦rmulīša aliņā 13562, 3 var.; ‡

4) die Grube:
dziļā kapa aliņā BW. 27327.

Avots: EH I, 67


ala

II ala "jele": jānuove̦lk gulta nuo luoga; ala gulīšam nenāks saltums virsū Sessw.

Avots: EH I, 67


āla

ãla [Durben]: zila āla Etn. III, 160, schwefelsaures Kupfer.

Avots: ME I, 237


āļa

ãļa Ps., comm., ein Kaproilenmacher, ein unsinniger Mensch, Dummkopf: kuo tas āļa āļuojas Naud., Dobl.; viņa tāda āļa Grünh. [Nebst ãlêtiês "tollen", aluot "irren" (s. dies) und vielleicht āle wohl zu gr. ἠλεός "betört", ἠλαινω "bin wahnsinnig", ἠλάσχω "irre umher" (mit ἠ- aus ā), s. Prellwitz Wrtb. 2 172, Bechtel Lexil. 157, Walde Wrtb. 2 29.]

Avots: ME I, 238


alags

[alags, gew. plur. aladziņi, Hohlnaht (Lemsal). Kann aus aluogs antstanden und, wenn die ursprüngliche Bedeutung etwa "Loch" war, mit aluogs "Quell" identisch sein.]

Avots: ME I, 66


ālanda

ãlanda, der Alant: zvejuosim ... ālandas BW. 30941.

Avots: EH I, 193


ālande

ālande, der Alant A.- Bergfried, Hasau, Mesoten, Pankelhof, Ruhental.

Avots: EH I, 193


ālandes

ālandes "?": baudāt... barībiņu! .. nabagi ālandes (Var.: driģenes) grūda BW. 79206, 1 var. Aus d. Alant?

Avots: EH I, 193


alasāt

alasât Kaltenbr., laut sprechend, schreiend lärmen,

Avots: EH I, 67


alass

alass Kaltenbr.,

1) von lautem Sprechen, Schreien, Bellen, Gackern usw. herrührender Lärm :
vistas kladzinuot (suņi rejuot) taisa alasu;

2) "?": kuo tu bļaun kâ alass! Nebst oder durch li. ãlasas "Lärm"
aus poln. hałas "Lärm" resp. wr. голос.

Avots: EH I, 67


ālata

ālata, Äsche (Thymallus vulgaris). [Vielleicht zu āļa oder ālêties: nach Brehm stehe die Äsche stundenlang auf einer und derselben Stelle, oft so ruhig und fest, dass man sie mit den Händen aus dem Wasser nehmen könne; anderseits springe sie zuweilen fusshoch über den Wasserspiegel empor.]

Avots: ME I, 237


ālava

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238


ālava

I ãlava,

1): auch AP., Grob.: paliks guovis ālavās BW. 32459, 3 var. Hierher auch li. olavas "ledig, unverheiratet"
s. E. Fraenkel Zeitschr. f. slav. Phil. XI, 36 ff.

Avots: EH I, 193


ālava

II àlava 2 Oknist, eine Art Zimmerblume, die auch medizinlsch verwertet wird. Wohl aus d. Aloe.

Avots: EH I, 193


ālave

ãlave (unter ãlava),

1): auch Frauenb., Siuxt, (mit à 2 ) Linden: nuopirku ālaves guovi Linden.

Avots: EH I, 193


ālavīca

ãlavīca (unter ãlava),

1): auch AP., (mit à 2 ) Golg., Kaltenbr., Mahlup, Oknist. ica">àlavica 2 Saikava, àlavīce 2 Sonnaxt: paliks teles ālavicas BW. 32459. ganu guovis ālavīcas 28965, 1. guovi ālavici 20949 var, cūkas ālavices 29195, 2.

Avots: EH I, 193


ālavīdza

ālavīdza (unter ālava),

1): auch (mit à 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 193


ālavnīca

ālavnīca (unter ãlava),

1): auch (mit ã) AP., Ramkau, (mit à 2 ) Warkl., àlaunīce 2 - auch Sonnaxt: cūka bija ālaunīca BW. 29195,5. paliks guovis ālavnicas 32459, 3 var.

Avots: EH I, 193


alberīgs

al˜berîgs, oder (in Ramkau) albarîgs, albern, ausgelassen; al˜berêtiês, sich ausgelassen benehmen, albern: bē̦rni jau vienmē̦r grib alberēties K. [Dazu al˜beris, jemand, der alberīgs ist, in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 66


alcers

alcers, Butterteller Etn. III, 129 (aus Nurmhusen). [in Wandsen und Erwahlen dafür al˜ste̦rs, in Nurmhusen auch - al˜sars. Aus mnd. halster "halber Scheffel"?].

Avots: ME I, 66


alcība

alcība, die Gier. Latv.; zu alˆkt.

Avots: ME I, 66


aldarīgs

aldarîgs, = al˜derîgs (?): sudmalim bij meitiņa, gan ļuoti aldarīga Janš. Pag. pausm. 18.

Avots: EH I, 67


aldāt

al˜dât NB. "ies">bļaustīties": bē̦rns aldā cauras dienas. Refl. -tiês "bļaustīties" NB., lärmen, "plêsties" Ahsw., Wain., Zirau: meitas aldājas ar kaimiņiem NB. Zunächst aus li. áldoti šáukoti".

Avots: EH I, 67


alderīgs

al˜derîgs bē̦rns, ein ausgelassenes Kind. Bauske, Wolgund, Fockenhof.

Avots: ME I, 66


aldot

[àlduot 2, ziellos umherirren: kuo tur alduo kâ alds? FBR. I, 30 (Lisohn). Wohl eine Kontamination von aluot und màldît].

Avots: ME I, 66


alds

àlds 2, ein Windbeutel Aps.

Avots: ME I, 66


ale

ale, Interjektion:

1) ale manu muļķa prātu! Ltd. 1284 [vgl. ali].

2) Nach Etn. bedeutet a˙le in Rutzaüraug", sieh doch!
alè, alè, kuceniņ, meitu zaglis kaņepēs BW. 13497.

Avots: ME I, 66


āle

ãle, das Treiben eines Fahrzeugs mit dem Winde (?) U. [Vielleicht mit Fick BB. II, 264 nebst ālêt "die Netze treiben lassen" zu aluôt "irren" (s. dies); in diesem Fall hierher auch ãļa (s. dies) und ãlêtiês "tollen".]

Avots: ME I, 238


alene

alene, Dem. alenĩte, die Hummel, von ala, Höhle BB. XII, 219; C.

Avots: ME I, 66


ālestība

ãlestĩba: tā jau nu tāda ā. vien ir, ka viņš tik gre̦zni ģērbjas N.-Peb.

Avots: EH I, 193


ālestība

ãlestĩba (zu ālēties), Albernheit: muodes ālestība.

Avots: ME I, 238


alet

alet, Interj., holla! JU.

Avots: ME I, 66


ālet

ālet [wohl mit kurzem und betontem e], Interjektion, mit der Hunde gehetzt werden; zemnieks sauc: Duksi, Kranci,... ālet, ālet! BW. V, S. 226; vgl. alet, aletes.

Avots: ME I, 238


ālēt

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238


ālēt

II ālêt, ‡

2) Eiswuhnen aushauen
Wid.

Avots: EH I, 193


ālēt

[II ālêt bedeute in Stelpenh., Festen u. a. "(etwas Hartes) hauen": ālēja tik ilgi, kamēr cirvi atālēja.]

Avots: ME I, 238


aletes

aletes, der Ruf eines Jägers: kad zaķi sašaunuot un aletes jākliedzuot JU.

Avots: ME I, 66


alga

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67


alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67


algādzība

àlgādzĩba, die Dienstzeit des Tagelöhners: tikai nedēļu vilkās mana algādzība B. Vēstn.

Avots: ME I, 67


algot

àlguôt, tr., besolden, belohnen: Kurzeme skrīveli alguoja kungs Apsk. I, 437. lai nebūtu jāņem un jāalguo lieks strādnieks BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 67


alīgs

alīgs (zu aluoties), irrtümlich, falsch: vispār valdīja alīgās duomas A. XII, 315.

Avots: ME I, 67


ālīgs

ãlîgs (zu ālēties), albern, unsinnig: ālīgs cilvē̦ks Sessau, Burtn., Fockenhof JK. II, 102.

Avots: ME I, 238


alka

alka, der Hunger: ar ūdens lāsīti ir mierā tava alka MWM. VI, 333, MWM. VIII, 943. Sudrabu Edž.

Avots: ME I, 67


alkacīgs

al˜kacîgs, neidisch, gehässig, widerhaarig, händelsüchtig: cilvē̦ks Liewen-Behrsen.

Avots: ME I, 67


alkans

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67


alkans

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67


alkata

alkata: auch Warkl. n. FBR. XI, 107 (mit alˆ ),

1) ein gieriges Lebewesen
(mit alˆ ) Sessw.; ein leichtsinniger, prahlerischer, alberner Mensch (mit alˆ 2 ) Grünw.; ein leichtsinniges Frauenzimmer (mit àl 2 ) Golg.; ‡

2) "izsalkušu ļaužu pūlis" (mit alˆ ) Warkh.

Avots: EH I, 67


alkata

alkata, auch wohl alkatis Latv., ein ungenügsamer, unersättlicher, gefrässiger, schlechter Mensch, Nimmersatt, Geizhals Etn. IV, 49: tas jau ir pēdējais alkata Purap. vai tu, alkata, nevarēji paņemt naudu līdz A. XVIII, 33; [unruhiger Mensch, Erlaa].

Avots: ME I, 67


alkate

alˆkate Erlaa, wer Narrenspossen treibt, sich verstellt.

Avots: EH I, 67


alkatība

alkatĩba, Gier, Lüsternheit Zeib.

Avots: ME I, 67


alkatīgs

alkatîgs, ‡

2) leichtsinnig, albern
(mit alˆ ) KatrE., (mit alˆ 2 ) Grünw.: viņa dikti alkatīga, žaustās pa visām ballēm KatrE.

Avots: EH I, 67


alkatīgs

alkatîgs, gierig, lüstern: viņš smīnēja, bet viņš pie tam neizskatījās alkatīgs Blaum.; [ungenügsam, ungezogen, Erlaa].

Avots: ME I, 67


alksenes

alˆksenes 2 Dond, n. FBR. V, 132, eine Art Pilze.

Avots: EH I, 67


alksna

àlksna,

1) auch (mit àl 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Goldbeck, Lettihn, Liepna, Warkl.;

2) àlksna 2 auch Oknist, Saikava. Vgl. auch den Wiesennamen Al(u)ksna Lvv. II, 53.

Avots: EH I, 67


alksna

àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,

1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;

2) àlksna 2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]

Avots: ME I, 67


alksnājs

àlksnãjs, auch àlksnãja MWM. VII, 572, àlksnaîne, nach U. auch alksnene, Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort: ap viņu saauga un nuozuda e̦glājs, bē̦rzājs un alksnājs A. XVII, 1. tuoreiz pļāvām alksnājā Apsk. 210. elkšņi vien alksnājā BW. 11623.

Avots: ME I, 68


alksnene

alksnene, alksnĩte, is">alksnĩtis,

1) eine Art grauer Pilze, die gern unter Erlen wachsen
St.; Erlenpilz Dr.; süsslicher Milchling, Agaricus subdulcis RKr. II, 65;

2) Stockrose, Malve
II, 74;

3) Waldmalve (Malva silvestris)
III, 71, Konv. 2 1689.

Avots: ME I, 68


alksnīte

alksnĩte (s. alksnene): auch Pussen (mit alˆ 2 ).

Avots: EH I, 68


alkt

alkt,

1) : alksti nu! schmachte nun!
N.-Bartau n. BielU.; ‡

2) "hungern, frieren"
Warkl.: kas var ciešāk alkt kai gans! man alkst 2 PIKur., mich hungert.

Avots: EH I, 68


alkt

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68


allaž

al˜laž: auch Salis, Siuxt (hier in der Bed. "oft, vielemal"), in">allažin Janš. Dzimtene II 2 , 320; V, 21, al˜la˙žĩn Siuxt.

Avots: EH I, 68


allaž

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68


allažība

allažĩba, Alltäglichkeit: pret allažību sacelties Rain. N.

Avots: ME I, 68


allēt

al˜lêt Siuxt, -ẽju, raufen, reissen zerstören: allē visas malas kuopā Siuxt n. Fil. mat. 65. Refl. -tiês, albern, tollen, lärmen, unartig sein: plēšas un allējas, iet tâ kâ negudri Siuxt n. Fil. mat. 65. stāvi rāms! neal˜lējies tik daudz! Ahs.

Avots: EH I, 68


alne

I alˆne (li. álnè "Hirschkuh") Saikava, Selb., eine graue Kuh. Wohl zu alˆnis.

Avots: EH I, 68


alne

II alne Pas. II, 72 aus Kapiņi, Krāslava n. FBR. XII, 28, Pilda n. FBR. XIII, 41, 46, Dagda, = el˜le, die Hölle: dvēsele nuogāja uz mūžīgu alni Pas. IV, 81 (aus Malta).

Avots: EH I, 68


alogs

aluogs Elger Dict. 98, = ala, die Höhle.

Avots: EH I, 68


alogs

aluôgs, der Quell (Erlaa); Wassergruft, in Saussen BB. XIV, 146; [vgl. aluots dass. und zum g - vērags U. "Wasserstrudel"].

Avots: ME I, 69


ālogs

āluogs,

1): auch (mit ā und uô) Schibbenhof.

Avots: EH I, 193


ālogs

āluogs,

1) ein grosses Loch:
tādu āluogu izplēsis biksās; mute kā āluogs Naud., Auermünde;

2) Wuhne
Ziepelhof. [Vielleicht eine Kontamination von ãliņģis und aluogs, alags; vgl. auch li. oliūgà und elugas "Nethwuhne"].

Avots: ME I, 238



alons

aluôns: aluõns Iw. n. FBR. VI, 59.

Avots: EH I, 68


alons

aluôns, alūns, Alaun; zilais a. Kupfervitriol Etn. IV, 21. dziju nuoraudzēja alūnā Etn. III, 58.

Avots: ME I, 69


alot

I aluôt, tr., höhlen; gew. izaluot, aushöhlen: kurmis aluo zemi C.

Avots: ME I, 69


alot

II aluôt, gew. refl. -tiês (gr. ἄλη "Herumirren", ἀλάομαι, lat. ambulāre), irren, umherirren, fehlen: man sirds vairs nespēj saldi aluoties Vēr. I, 824. kas pareģuo, tas allaž aluo Jan. [vgl. Fick BB. II, 264 und Wrtb. I 4 356, Walde Wrtb. 2 33 f., Bechtel Lexil. 157, Boisacq Dict. 43].

Avots: ME I, 69


alot

III aluôt: gani aluo, die Hirten singen sich von weitem an, fordern singend einander auf, ihr Vieh näher herzutreiben, damit sie selbst miteinander die Zeit vertreiben können (dieses Ansingen geht oft dialogisch fort, bis sie zusammenkommen) BielU.

Avots: EH I, 68


alot

III aluôt, āluôt, "aluöschreien, Hirtenlieder mit dem Refrain"aluösingen (cf. li. alúoti, Hallo - rufen): aluo, aluo ciema meita pa manām ganībām BW. 29365. kur pie juoda ciema gani, ka nedzird āluojam BW. 29379.

Avots: ME I, 69



alots

aluots: auch Baltinov n. FBR. XI, 130, Oknist n. Fil. mat. 31, Warkl. n. FBR. XI, 101, Memelshof, Zaļm., (mit ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Kaltenbrunn, (mit ùo 2 ) Pilda n. FBR. XIII, 45, Auleja, Warkl., Zvirgzdine. Vgl. auch den Wiesennamen Aluotenes Lvv. I, 78.

Avots: EH I, 68


alots

aļuots "?": zīļuota, aļuota (Var.: zaļuota) saulīte lēca BW. 24254, Alschwangen [Aus liv. aļļ "grün"?].

Avots: ME I, 69


alots

aluots, Lettgallen, Mar., Nerft n. U. Subbat n. BD. 20, = avuots. [Wohl verwandt mit aluogs und alksna 2 oder aluksna].

Avots: ME I, 69


alpa

àlpa 2 : vējš àlpām 2 skrien Warkl. n. FBR. XI, 118. àlpām 2 salts vējš pūš Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. ar vienu àlpu 2 "atsevišķā paņēmienā" Stom. vienā àlpā 2 ebenda, gleichmässig, beständig.

Avots: EH I, 68


alpa

àlpa 2 (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. 1 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69



alpt

al˜pt Dunika, Kal., Rutzau, al˜pstu, al˜pu, (ver)schmachten, an Atemnot leiden: slimnieks alpst nuost. Wohl aus li. al˜pti dass.

Avots: EH I, 68


alūksnējs

alūksnējs (mit ostle, ũ aus uo ?) Nerft, morastig, sumpfig: alūksnēja vieta.

Avots: EH I, 68


alus

alus: Demin. àlteņš 2 auch Atašiene n. Fil. mat. 102, alatiņš BW. 19591, 1 var.; 28840 var. (aus Stockm.). Ein gen. s. alis BW. 1291 var. und 19571, 1 und 4 var. nach dem Muster der i-Stämme, wozu Le. Gr. § 307. Verschiedene Attribute und Prädikate zu alus s. bei Rinkužs Fil. mat. 182. Zur Etymologie s. auch Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305 und V. Machek Slavia VIII, 209 ff.

Avots: EH I, 68


alus

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. 2 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69


aluts

aluts BW. piel. 2 2221, 2, = alus, das Bier.

Avots: EH I, 68


alva

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit alˆ 2 ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69


alva

alˆva, alˆvs (> tahm. âls), das Zinn (li. alvas "Zinn", apr. alwis "Blei", [slav. olovo "Zinn"; gegen die von Brückner Lit. - slav. Stud. I, 67 und 167 behauptete Entlehnung des balt. Worts aus dem Slavischen spricht der Stosston der lettischen Form, vgl. auch Uhlenbeck PBrB. XXII, 537, Lidèn Stud. 60 und 94, Persson Beitr. 302 f.]).

Avots: ME I, 69


alve

al˜ve AP., eine Art Zimmerblume (Aloe?).

Avots: EH I, 69



alvot

alˆvuôt, verzinnen: ar alvu alvuo vaŗa un dzelzs traukus Konv. 2 97.

Avots: ME I, 69


am

am! am! [li. am̃ "хвать"],

1) Interj., Nachahmung des Hundegebelles;

2) lautnachahmen- des Wort für"essen"in der Kindersprache:
am! am! garda putra Ar.

Avots: ME I, 69


āma

ãma, ãms ([nebst est. ām] aus mnd. ām(e)), ein Ohm, ein Flüssigkeitsmass; Demin. -iņš, iņa, das nd. "Ahming", ein Mass am Vorder- u. Hinterteile, um zu sehen, wie tief das Schiff im Wasser steht KV. 2.

Avots: ME I, 238


amadīgs

[amadîgs (zu amads = amats) nückisch: a. zirgs Rn.].

Avots: ME I, 69


amads

‡ *amads (in der Verbind, amada vīrs) Elger Dict. 42 und 484, = amats.

Avots: EH I, 69


amaka

amaka, comm., ein Schimpfname N.-Peb.: ir gan īsts amaka! (von einem Pferd gesagt).

Avots: EH I, 69


amals

amals (li. ãmalas ) Für. I, = amuols, die Mistel.

Avots: EH I, 69


āmarēt

ãmarêt Kal., mit einem Hammer schlagen.

Avots: EH I, 193


āmarīgs

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238


āmarot

ãmaruôt Dunika, =ãmarêt: sniķeris visu dienu zāgāja un āmaruoja.

Avots: EH I, 193


āmars

ãmars: auch Iw., Siuxt, Strasden, (mit à 2 ) Saikava: kalēj[a] āmars BW. 2141, 2.

Avots: EH I, 193


āmars

ãmars [nebst estn. hāmer aus mnd. hamer], āmurs, Hammer. zem oder apakš āmara nākt nach dem deutschen "unter den Hammer kommen". Demin. āmariņš,

1) Hämmerlein;

2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.

Avots: ME I, 238, 239


amatāt

amatât, amatuôt Ar., amatuôtiês U.,

1) sich mit einem Handwerk beschäftigen:
ar kuo tu amatuojies? Welches Handwerk betreibst du? Ar.;

2) etwas verbessern wollen, aber dazu die nötigen Kenntnisse nicht besitzen.
Würzau.

Avots: ME I, 69


amats

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69


amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70


ambulta

ambulta,

1) : auch N.-Bergfried.

Avots: EH I, 69


ambulta

ambulta (deutsch dial. ambolt, ambult),

1) der Amboss
Manc., Saticken;

2) hölzerner Riegel
Ekau.

Avots: ME I, 70


amekns

ame̦kns, durch Metathesis aus akmens, der Stein Etn. IV, 124.

Avots: ME I, 70


amerīgs

amerîgs "gefrässig, unbändig" N.-Peb.

Avots: EH I, 69



āmerīgs

ãmerîgs C., habgierig: tas jau tāds āmerīgs; ne nakti miegu neguļ Etn. I, 59; [vgl. āmarīgs.]

Avots: ME I, 239



amīt

amît, bellen (in der Kindersprache) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 69


amlīgs

am̃plîgs: ne es e̦smu aušīgs cilvē̦ks, ne amplīgs Hofzumberge n. BielU.

Avots: EH I, 69


amlīt

am̃plît: neamplī . . . niekus! Janš. Līgava I, 500 (ähnlich Mežv. ļ. II, 33).

Avots: EH I, 69


amma

amma (amba, e̦mba),

1) = e̦mma,

2) das Essen in der Kindersprache.

Avots: ME I, 70


ammāt

ammât, essen, in der Kindersprache.

Avots: ME I, 70


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


amols

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. 2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71


amplība

am̃plĩba, Albernheit, Verkehrtheit Dobl.

Avots: ME I, 70


amplīgs

am̃plîgs, adv. am̃plîgi, albern, geckenhaft: karītes durvis amplīgi vē̦rdama, ievēra pati sev galvu LP. V, 296.

Avots: ME I, 70


amplīt

am̃plît, -ĩju, schwatzen, faseln Nigr.

Avots: ME I, 70


ampļot

am̃pļuôt Vid., ampļuotiês, albern, sich ausgelassen benehmen: ampli, kuo nu ampļuojies? Naud.

Avots: ME I, 70



āms

I ãms U. (aus mnd. hame "kleines Netz zum Fischen"), der Netzbeutel: āms sastāv iz līkstēm jeb gaŗām linuma strēmelēm Etn. II, 106.

Avots: ME I, 239


āms

II ãms, der Geck, Narr AP.: e̦smu aktieris nuopietns un āms Dzelme [zu āmîties].

Avots: ME I, 239


amuls

amuls, ein weichwolliges Schaf N.-Rosen. S. auch unter amuols.

Avots: EH I, 69


amūls

amūls Wessen, die Mistel.

Avots: EH I, 69


āmuls

āmuls U., Mistel; Klee; s. amuols.

Avots: ME I, 239


āmuls

II āmuls Selsau (aus mè̦mulis?) "jem., der wenig spricht und mit zoftigem Bart und Haar einhergeht''.

Avots: EH I, 193


āmurot

ãmuruôt, mit dem Hammer schlagen.

Avots: EH I, 193


āmurs

ãmurs (unter ãmars): gen. pl. āmuriņu BW. 32086.

Avots: EH I, 193


amzīgs

amzīgs Wid. "unsinnig".

Avots: EH I, 70


an

an! an! ane! ani! aniņ! (in Kand. ãn! ãn! ãniņ!) so ruft man die Gänse; in Grosdohn lockt man auch die Schafe mit anes n. Etn. I, 137. ane (Ulpisch), ãne, Demin. āniņa Kand., anika Sels., Golg., aniks Schwanb., die Gans. [Aus estn. hani "Gans".]

Avots: ME I, 71


anckapele

añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl.antskābele.

Avots: EH I, 70


andot

anduôt, mundartlich (z. B. in Warkh.; s. auch Le. Gr. 177) für atduôt, zurück-, weg-, abgeben.

Avots: EH I, 70


andrus

andrus, auch [in Nogallen] añdra (aus liv. andør(s) estn. andur, Gen. andru, Schiffskiel, Thomsen Ber. 252), der Schiffskiel, dann auch die Einfassung desselben, während der Kiel selber māte heisst. Mag. III, 1, 88. caur viļņiem andrus izaŗ vagas leju Hug.

Avots: ME I, 71


ā ne

ã ne, zur Verstärkung der Negation: vai tik viņš nav dzērējs? ā ne! Keineswegs; o, nein!

Avots: ME I, 234


anka

añka NB. (li. ánka "die Schlinge, in der die Segelstange hängt") "die Schnüre, womit die Segel am Mast befestigt werden". Wohl ein Kuronismus. Zur Etymologie s. Walde Vergl. Wrtb. I, 61.

Avots: EH I, 70


āņķens

ãņķens Kand., aņ̃ķins PS., ãņķins, ãniķis Hasenp., Hänchen an Fässern: viņš negāja pie āņķina iegriešanas Kaudz. M. [Nebst li. ónkis aus mnd. haneken "Hänchen am Fass".]

Avots: ME I, 239


ankrava

I ànkrava 2 (mit àn gesprochen!) Warkh. "eine alte Sache, alter Kram".

Avots: EH I, 70


ankravas

ankravas (mit ñ AP.): Grüfte (Vertiefungen) auf Wegen, Äckern und namentlich in sumpfigen Wiesen N -Peb.

Avots: EH I, 70


ankšu

ankšu (gen. pl., "nötige Dinge") Für˙l: nāku pēc ankšu, ich komme, was zu suchen, zu fordern. Zu li. ankščia "Darlehen" (bei Daukša Post. 284)?

Avots: EH I, 70


antskābele

antskābele Kroppenhof "das Querholz am vorderen Ende der Deichsel".

Avots: EH I, 70


ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72


ap

I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.;

4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.

Avots: EH I, 70


ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71


ap

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, māmiņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72


apadas

apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70


apāderēt

apãrdêt, bis zum Glühen erhitzen: kalējs par jaunu apardējis . . . degļi Anekd. IV, 274.

Avots: EH I, 72


apadīt

apadît, 2) : auch in AP., Saikava, Warkl.: a. visu saimi; a. puisi nuo galvas da kājām.

Avots: EH I, 70


apadīt

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72



apagaļš

apagaļš, Adv. zurück: nācis apagaļš uz namu Wolm. n. Endz. Pr. I, 120; apagaļus BW. 31991, 1: es kaŗā aiziedams apagaļus skatījuos.

Avots: ME I, 72


apakaļ

apakaļ, ‡

2) verkehrt, lalsch (ein Germanismus)
PlKur.

Avots: EH I, 70




apakla

apakla NSchwnb., apakle [Rn.], für apkakle: kre̦kla apakle, der Halskragen am Hemde, apakšbikšu apakle Etn. II, 168 [in Selburg apekle gesprochen, s. dieses].

Avots: ME I, 72


apakļāk

apakļâk Kandau, ehemals: nu vairs nav tās brīvestības, kas bij a.

Avots: EH I, 70



apakle

apakle: auch AP., Auleja, Borchow, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Grenzhof, Kaltenbr., KatrE., Laud., Memelshof, Oknist, Pilda, Saikava, Schrunden, Seyershof, Skaista, Warkl., Wolmarshof, Zaļm., Pas. I, 140, ace. s. apakli BW. 13080, Demin. apaklīte BW. 6683; 7164; 7374 var.; 9349, 1.

Avots: EH I, 70


apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73


apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73


apakšan

apakšan, unter, dafür jetzt apakš, apakšā: cietis apakšan Pontio Pilato Manc.

Avots: ME I, 73



apakšdrānas

apakšdrãnas Dunika, Kal., O.-Bartau, die Leibwäsche.

Avots: EH I, 70


apakšdrēbes

apakšdrẽbes, Unterkleider: slimnieku apakšdrēbes sadedzinādams Etn. IV, 115.

Avots: ME I, 73


apakšējs

apakšẽjs, der untere: virsējās kārtas spieda apakšējās Rul. 3; apakšējās ziņas, die folgenden Nachrichten Etn. III, 113.

Avots: ME I, 73



apakšene

apakšene, das Unten Biel. Spr. I, 284.

Avots: ME I, 73


apakšgals

apakšgals: ņemt apakšgalu augšā "abprügeln" Salisb.

Avots: EH I, 70


apakšgals

apakšgals, das untere Ende, Unterteil.

Avots: ME I, 73


apakšgaroza

apakšgaruôza Dunika, Kal., O.Bartau u. a., die untere Brotkruste.

Avots: EH I, 70


apakšģērbs

apakšģḕ̦rbs, die Unterkleider: baltā apakšģē̦rba sterbeles Janš. Dzimtene V, 183.

Avots: EH I, 71


apakškārta

apakškā`rta, die untere Schicht RKr. XVII, 34.

Avots: ME I, 73


apakškrekls

apakškre̦kls Riga u. a., ein Unterhemd.

Avots: EH I, 71


apakšlūpa

apakšlũpa, die Unterlippe: apakšlūpu kuodīt, kuodelēt, sich (vor Unmut) die U. beissen; apakšlūpu atmest, die U. aufwerfen.

Avots: ME I, 73


apakšmala

apakšmala, der untere Rand: tīkla apakšmala un virsmala Etn. II, 107. ce̦pure ar apaļu dibe̦nu un zvē̦ra ādu nuošūtu apakšmalu BW. III, 1, 35.

Avots: ME I, 73


apakšodere

apakšuõdere Riga u. a., apakšuõde̦ra Gramsden, das Zwischenfutter, ein Zwischensatz (Stück Zeug zwischen Oberzeug und Futter).

Avots: EH I, 71


apakšpasaule

apakšpasaũle, die Unterwelt: es ķēniņa meitas izglābu nuo apakšpasaules LP. VI, 497.

Avots: ME I, 73


apakšpēle

apakšpẽle, ein Unterpfühl; figürlich kunga a. BW. 35086, eine Konkubine: mani . . . nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69 (ähnlich Līgava 1, 100).

Avots: EH I, 71


apakšplaukts

apakšplàukts, das untere Fach (Abteil) Dunika: trauks nuolikts skapja apakšplauktā.

Avots: EH I, 71


apakšpus

apakšpus, unterhalb, Präp. mit Gen.: apakšpus tilta.

Avots: ME I, 73


apakšpuse

apakšpuse, die untere Hälfte, der untere Teil.

Avots: ME I, 73


apakšraugs

apakšraûgs 2 Siuxt n. Fil. mat. 66, die Unterhefe ("raugs, kas alu izdzeruot paliek mucas dibe̦nā").

Avots: EH I, 71


apakšroka

apakšrùoka: die Worte "tev apakšruoka, man virsruoka" werden gesagt, nachdem es sich erwiesen hat, wer das obere Ende eines Stockes zu fassen bekommt und dadurch im folgenden Spiel Vorhand hat. J. Al.

Avots: EH I, 71


apakšroka

apakšrùoka: tev apakšruoka, man virsruoka, deine Hand liegt unter meiner Hand, und die meinige über der deinigen (ein Spiel) Druva I, 401.

Avots: ME I, 73


apakšstāvs

apakšstàvs,* die untere Etage, das untere Stockwerk.

Avots: EH I, 71




apakšvējā

apakšvẽjā stãvêt Salis, so stehen, dass der Wind von einer andern Person her zu dem Stehenden weht.

Avots: EH I, 71



apakšzeme

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. 2 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74



apalans

apalans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, rundlich.

Avots: EH I, 71


apalgot

apàlguôt, tr., besolden, den Lohn bezahlen: gājējus nevarēja apalguot A. XIII, 794. Refl. -tiês, belohnt werden: dūkuŗu pūles apalguojās spuožām sekmēm B. Vēstn.

Avots: ME I, 74


apalīgs

apaļîgs, rundlich: bifsteķus pataisa plānus un apaļīgus Konv. 1 238.

Avots: ME I, 74


apalot

I apaluôt Für. I, irre machen.

Avots: EH I, 71


apalot

III apaluôt, aushöhien Fest.: kurmji apaluojuši visus pamatus dzīvuoklim.

Avots: EH I, 71


apals

apals (unter apaļš): auch Pas. III, 125, Baltinov n. FBR. XI, 127, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Sussei n. FBR. VII, 143, AP., Fest., Linden, Oknist, Ramkau, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine;

4) auch in Ramkau: vēl apalas trīs nedēļas līdz . . .

Avots: EH I, 71


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apalts

apalts, der Dank Dond.: duod nu, bērniņ, apaltiņu!

Avots: EH I, 71


apaļums

apaļums, apalums, die Rundung, Rundheit: zemi nevar apakš debess apaļuma pabāzt LP. V, 50.

Avots: ME I, 75


apalusks

apalusks (Adv. apalusku) Heidenfeld, Lasd. u. a. FBR. IX, 138 und 158, = isks">apalisks, rundlich.

Avots: EH I, 71


apalvīt

apalvît Oknist, verzinnen. Refl. -tiês Oknist, sich mit einer Eiskruste bedecken: akas spannis apalvījies.

Avots: EH I, 71


apalvot

apalˆvuôt, ringsum verzinnen.

Avots: ME I, 74


apar

apar: auch Salisb. n. BielU., Seyershof.

Avots: EH I, 71


apar

apar, apār, apart, dial. aus apkārt, um, herum: apār mani runājuot BW. 8461; apar mani ļaudis rēja 8326; apar griezu velēniņu 11116 E. Pr. 36.

Avots: ME I, 75


apara

apara (li. apara "apara" Miinis): auch BW. 5890 var. u. a., apare auch BW. piel.2 23568, 1 var., 3): auch Grobin (hier dazu ein Demin. aparele ), Iw., Kaltenbr., Lipsthusen, Lub., Oknist (in Oknist auch überttagen von verfüztem Haar: galva kâ apara), Prl., Saikava, Sonnaxt;

4) auch Kaltenbt., Lub. und Sonnaxt.

Avots: EH I, 71


apāra

apāra (ap + âra), ein weiches Stück Boden in Feldern und Wiesen, wo hohes Gras wächst Etn. III, 129 [Dafür apara in Ronneburg und Bersohn].

Avots: ME I, 76


aparas

aparas: auch in Saikava.

Avots: EH I, 71


aparas

aparas, Pl. t., die Vollendung des Pflügens; aparas svētīt, die Beendigung des Pflügens, die Bepflügung feiern, Doblen, Etn. III, 129.

Avots: ME I, 75


apārdīt

apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72


apārds

apā`rds, zum Trocknen zusammengeführtet, dicht ausgebreiteter Heuhaufen Bers.: siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M. šuodien mums 30 gabanu uz apārda Kaul.; zu ārdît.

Avots: ME I, 76


apars

apars,

3) : auch in Golg.;

6) ein flacher Teich
Zaļm.

Avots: EH I, 71


apars

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75


apārstēt

apãrstêt, oberflächlich und nicht lange genug kurieren.

Avots: EH I, 72


apart

apart (untet apar): auch Ladenhof n. FBR. XI, 79 (apart kādu laiku viņi zied?), Nabben n. FBR. XI, 79 (apart pašu vidnakti), 67 und 82, Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 71, 72


apart

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75


aparvot

aparvuôt (mit hochle. a aus e, ?) Spr. "verspotten".

Avots: EH I, 72


apas

apas! apasat! apasatam! apasatu! Siuxt, Interj., = ã pas! I : apasatu! tik˙pat nedabũsi! Siuxt n. Fil. mat. 66. apas! kur nu esi! ebenda.

Avots: EH I, 72



ā pas

ã pas! aus paskati, ei, sieh doch!

1) Ausruf des Unwillens:
ā, pas, ka nemaz neklausa!

2) Zuruf eines Fahrenden oder eines Pflügers einem trägen oder einem von Wege oder von der Furche abweichenden Pferde:
ā pas, vai nu apstāsies! ā pas, vai vagu nezini!

Avots: ME I, 234


āpaš

àpaš 2 Saikava, = ãpuš; in der Verbind. iet ā. "?": grāvis iet ā. nelej! vai neredzï ka jau iet ā.?

Avots: EH I, 194


apasarot

apasaruôt, mit Tränen benetzen: apasaruotām acīm tā lūkuojās uz savas draudzenes Lautb.

Avots: ME I, 75



apat

apat Lemsal, Wainsel, = apkā`rt, um: a. stūri iet.

Avots: EH I, 72


apaudas

apaûdas, ‡

2) die Beendigung des Webens
Saikava.

Avots: EH I, 72


apaudas

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75


apaudzēt

apaûdzêt, ‡ Refl. -tiês, sich bewachsen lassen: a. ar bārzdu Dunika, Rutzau u. a.

Avots: EH I, 72


apaudzēt

apaûdzêt, apaûdzinât, tr., bewachsen lassen: pļavu krūmiem. viņš apaudzējis bārdu Jaunsudr.

Avots: ME I, 75


apauga

apauga (li. apauga "Fleisch"),

1) = ataûdze 1 Warkl.; ein junger Wald auf ehemaligem Ackerland; ein Wäldchen zwischen Äckern N.-Peb.; "eine mit Bäumen oder Gesträuch bewachsene Stelle" Bers.;

2) eine verletzte und nachher verwachsene Stelle an einem Baum
Warkl.

Avots: EH I, 72


apaugt

apaûgt, ‡

2) im Wachsen überholen
AP., Warkl.: maza māsa drīz tevi apaugs;

3) auswachsen, zu klein werden (von Kleidern)
Linden: krekliņi bē̦rnam ātri apaug.

Avots: EH I, 72


apaugt

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75


apauklēt

apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72


apauns

apauns "Fusstücher (stattder Strümpfe)" Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 72


apaurēt

apaũrêt, beblasen KatrE.: kad vējš apaurē kartupeļus, tie kļūst rūgti.

Avots: EH I, 72


apausīt

apaũsît C., mit dem Kochlöffel schöpfend und zurückgiessend abkühlen Trik.

Avots: EH I, 72




apaust

apàust (li. apaũšti) Kaltenbr., = atàust: kuļuot apaust diena.

Avots: EH I, 72


apaust

apaûst, ‡

3) im Weben überholen
Salis: gan es tevi apaudīšu.

Avots: EH I, 72


apaust

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75


apaut

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: kājas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas kājas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas kājas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus kājiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76


apavas

apavas (unter apavi): mātes duotas apaviņas BW. 16006.

Avots: EH I, 72



apbadīt

apbadît (li. apibadyti),

3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (kājas), tad nevar paiet.

Avots: EH I, 72


apbadīt

apbadît,

1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;

2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.

Avots: ME I, 76


apbakstīt

apbakstît, ‡

2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei;

3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.

Avots: EH I, 73


apbalēt

apbalêt, ringsum (ein wenig) bleichen (intr.) Siuxt u. a.: mati saulē apbalējuši.

Avots: EH I, 73


apbalvāt

apbalvât, bestechen Lng.; beschenken (mit al˜ ) Dunika.

Avots: EH I, 73


apbalvot

apbalvuôt, tr., beschenken, auch wohl bestechen; apbalvuots, begabt, geschmückt: gara dāvanām, slavas darbiem Pump.; dieva apbalvuots dziesminieks. apbalvuojums, die Beschenkung, das Geschenk: apbalvuo jums ar ordeni, Ordenverleihung.

Avots: ME I, 76


apbalzīt

apbàlzît, ‡ Refl. -tiês, eine Decke rings um sich feststopfen Wolm. u. a.

Avots: EH I, 73


apbalzīt

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76


apbarāt

apbarât Saikava, (viele) abfüttetn: vai jau apbarāji aitas?

Avots: EH I, 73


apbarot

apbaŗuôt, tr.,

1) etwas mästen;

2) durch Beibringung von etwas Essbarem, das vom Schweiss der Achselhöhle durchtränkt ist, die Liebe jem. für sich gewinnen
Etn. II, 20;

3) durch behexte Speisen schädigen, verzaubern:
vilkacis e̦suot apbaŗuots cilvē̦ks LP. VII, 926.

Avots: ME I, 76


apbārstīt

apbãrstît (li. apbarstýti), bestreuen, überschütten: ceļu puķēm.

Avots: ME I, 76


apbārt

apbārt (li. apibárti), viel scheltend einschüchtern (scheu machen) Ruhental: apbārts bē̦rns.

Avots: EH I, 73


apbaurot

apbauruôt Lemburg: guovis ve̦cuo ce̦lmu pa˙visam apbauruojušas, die Kühe haben brüllend die Erde um den alten Baumstumpf ganz ausgescharrt.

Avots: EH I, 73


apbauslot

apbausluôt, verkündigen Für. I.

Avots: EH I, 73


apbāzīt

apbâzît, ‡

3) ringsum (stopfend) bewickeln (einhüllen):
a. traukus kamanās ar sienu.

Avots: EH I, 73


apbāzīt

apbâzît, tr., freqn.,

1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;

2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.

Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen

Avots: ME I, 76


apbāzt

apbâzt,

1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;

2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;

3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;

4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.

Avots: EH I, 73


apbēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


apbēdas

apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].

Avots: ME I, 76, 77


apbēdāt

apbè̦dât (unter apbèdinât),

2) vorsorgen
(apgādāt) Für. I.

Avots: EH I, 73


apbedīt

apbedît, tr., beerdigen, begraben: cilvē̦ks staigājuot pa zemes virsu tik ilgi, līdz viņa miesas tiekuot apbedītas.

Avots: ME I, 76



apbēdīt

[apbēdît, für apbedît in Nerft, mit ē nach apbē̦das].

Avots: ME I, 77


apbēdot

apbè̦duôt, tr., betrauern: divi mēnešus Raudupiete nuolē̦muse (mirušā) Matīsiņa apbē̦duošanai Blaum.

Avots: ME I, 77


apbēgt

apbêgt (li. apibė´gti),

1) (sich) unter etwas flüchten:
kaķis apbēga apakš skapja (in Lems.: ap skap) Salis;

2) fliehend um etwas herumlaufen
Trik. u. a.: a. mājai apkārt.

Avots: EH I, 73


apbērēt

apbērêt: auch (mit ) Salisb.

Avots: EH I, 73


apbērēt

apbērêt, apbēruôt, tr., beerdigen, bestatten: daudz nākuši skatīties, kā ve̦cuo Avuotiņu apbērēs Aps. viņa raudāja, apbēruojuse vīru Vēr. I, 1371; apbērēšana, apbēruošana, das Bestatten LP. VI, 78.

Avots: ME I, 77


apbērot

apbēŗuôt Janš. Bandavā II, 394, (mit ê 2 ) Sassm., = apbērêt. Subst. apbēŗuôšana Janš. Līgava I, 244.

Avots: EH I, 73


apbērt

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73


apbērt

apbẽrt (li. apber̃ti), tr.,

1) beschütten:
ķēniņš gribēja dē̦lu vai ar ze̦ltu apbērt LP. V, 254;

2) verschütten:
zeme apbēra daudz strādniekus.

Avots: ME I, 77


apberzēt

apber̂zêt, ringsum (nicht sehr energisch) reiben (perfektiv) Saikava u. a.: a. ausis, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 73


apberzt

apber̂zt, ‡

3) = apdèldêt Siuxt u. a.: drānas apbe̦rztas. ‡ Refl. -tiês Siuxt u. a., = ilt">apdilt: drānas apbe̦rzušās.

Avots: EH I, 73


apberzt

apber̂zt, tr., rund herum reiben,

1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;

2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.

Avots: ME I, 76


apbest

apbest: auch Pas. III, 91, Salisb.: kaulus . . . apbe̦d zemē Pas. VI, 200.

Avots: EH I, 73


apbest

apbest, tr., begraben Katech. 1586 [Und. Psal. 15.]; Oppek., L., PS. apbeda zirgus Dok. A.

Avots: ME I, 76


apbezdēt

apbezdêt, fistend bestänkern Dunika, Kal. u. a.: se̦sks mē̦dz vistu kūtī a. vistas, gribē̦dams tās apdullināt.

Avots: EH I, 73


apbīdīt

apbīdît, tr., ringsum um etw. schieben, stossen: kāpuostu un kartupeļu apbīdīšana Etn. III, 71.

Avots: ME I, 77


apblandīt

apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74


apbļaut

apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74


apblāzmot

apblãzmuôt, auch apblãsmuôt, rundumher beleuchten; kaŗa uguns apblāzmuo Hug. apblāsmuotais rīts sauc pie darba zemes rūķi. Refl. -tiês, erglänzen, erröten (vom Himmel).

Avots: ME I, 77


apblendēt

apblendêt, tr., besehen? Mag. IV, 2, 111.

Avots: ME I, 77


apblenzt

apblenzt "herumschauen" Bauske: a. vis˙apkārt.

Avots: EH I, 74


apbokāt

apbuõkât, (Gerste) überdreschen, um die Hülsen und Hacheln zu entfernen Erlaa u. a.

Avots: EH I, 75


apbolīt

apbuolît, begaffen Golg.: a. visus viesus.

Avots: EH I, 75


apbradāt

apbradât,

1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;

2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 74


apbrancēt

apbran̂cêt 2 (?) MSil. "leicht verwunden (abschürfen)": a. kam ruoku.

Avots: EH I, 74


apbraucīt

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas;

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74


apbraucīt

apbraũcît, tr., ringsherum streicheln: vecīši apbrauka bucīšiem vē̦de̦rus LP. IV, 43.

Avots: ME I, 77


apbraukāt

apbraũkât, iter., zu befahren, besuchen pflegen: senāki mācītāji apbraukāja rudeņuos linuodami savas draudzes.

Avots: ME I, 77


apbraukt

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77


apbrīnēt

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78


apbrīnīt

apbrĩnît Salisb., (mit ì 2 ) Mar. n. RKr. XVII, 145, = apbrĩnêt. Refl. -tiês, sich verwundern: apbrīnījusies zvē̦ru būdā par mē̦rkaķi.

Avots: EH I, 74



apbruģēt

apbruģêt,

1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;

2) ringsherum ein Pflaster herstellen Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.

Avots: EH I, 74


apbrūķēt

apbrũķêt, beim Gebrauch abnutzen Salis: apbrūķē̦tas re̦gavas.

Avots: EH I, 75


apbrukt

apbrukt: apbrūk ("dažās vietās izirst") riestuvis (kad aude̦kla me̦ti nuoslīd tam pārgaliem nuost) Kaltenbr.; ‡

2) unversehens verschüttet werden
Oknist: kad stallis gāzēs, cilvē̦ki apbruka.

Avots: EH I, 74, 75


apbrukt

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78


apbruncētas drānas

apbruncê̦tas drānas, zerkodderte Kleider (nach U. in Essern) [Wohl als eine Ableitung von einem nicht echtlettischen Nomen mit einem n- Infix zu brukt, vgl. nuobrucis, "abgekoddert" und v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 44.].

Avots: ME I, 78


apbruņot

apbruņuôt, tr., ausrüsten, bewaffnen: apse̦gluoju, apbruņuoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. stiklu apbruņuotas acis. Refl. -tiês, sich bewaffnen, ausrüsten: mežsargs bijis apbruņuojies ar plinti Etn. III, 142. ar ļaunā varu apbruņuojušies LP. I, 162.

Avots: ME I, 78


apbružāt

apbružât, ‡

2) (im Wasser) scheuernd (reibend) abreinigen
Saikava: a. tupeņus silē. ‡ Refl. -tiês Jürg., sich beim Gebrauch abnutzen: jaunā grāmata jau krietni apbružajusies.

Avots: EH I, 75


apbružāt

apbružât, tr., abnutzen, abtragen: grāmatas, drēbes AP., Lös. galdiņš apbružātām grāmatām apkŗauts AU.

Avots: ME I, 78


apbūbēt

apbũbêt: apbūbējumus (baltas puvuma pārsliņas) nuoņe̦m un ieme̦t cūkām Siuxt. ‡ Refl. -tiês (in einer alten Handschrift), = apbũbêt: piens apbūbējies.

Avots: EH I, 75


apbūbēt

apbũbêt, sich mit leichtem Schimmel überziehen, schimmeln, kahmen: piens jau apbūbējis Mag. XIII, 2, 56, Grünh.

Avots: ME I, 78


apbučot

apbučuôt: bē̦rniem bij maize jāapbučuo katru reizi, kad deve Erlaa.

Avots: EH I, 75


apbučot

apbučuôt, tr., beküssen: visu pasauli viņš apbučuojis Duomas II, 1029.

Avots: ME I, 78



apburbēt

apburbêt Warkl. "= irkt">apmirkt": kalniņš vis˙apkārt apburbējis, tâ ka nevar tikt virsū.

Avots: EH I, 75


apburnīt

apbur̂nît, ringsum ein wenig zerknittern: apburnītas drēbes. Refl. -tiês, sich das Kleid (den Anzug) ringsum ein wenig zerknittern: kur tu tāds apburnījies iesi?

Avots: EH I, 75


apburt

apbur̃t, ‡

3) = uzbur̃t I: ragana ir šuo slimību apbūruse Pas. VIII, 386. Refl. -tiês,

2) sich
(acc.) verzaubern: ve̦lns apbursies par . .. princi Pas. V, 306.

Avots: EH I, 75


apburt

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78


apburzīt

apburzît,

1) stellenweise ein wenig zerknittern (zerknüllen); "apvalkât" Siuxt (mit ur̂ 2 ): apburzītas drēbes (Schnehpeln, Trik.), grāmatas (Stenden);

2) ringsum (an der Oberfläche) zerkrümeln ("окрошить")
Spr.: a. maizi.

Avots: EH I, 75


apbūt

apbût,

1) aufmerksam bedienen
Siuxt: bē̦rni jau viņai ir labi: nezin, kâ viņu apčubināt un kâ apbūt;

2) "побыть" Wid.

Avots: EH I, 75


apčakarēt

apčakarêt, von allen Seiten durchstöchern, durchwühlen, -schüren: a. e̦ze̦ru (beim Krebsen), uotra kabatas, ugunskuru.

Avots: EH I, 76



apčamdīt

apčam̃dît,

1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;

2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.

Avots: ME I, 80


apčāpāt

apčâpât, apčâpuôt, tr., um etwas kriechen: krupis apčāpāja maizi LP. VII, 321.

Avots: ME I, 80


apčaukstēt

apčàukstêt 2 KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76


apcelēt

apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75


apceļot

apceļuôt [li. apkeliáuti], tr., bereisen: viens zemnieks gribēja pasauli apceļuot LP. VII, 197. apceļuojums, die Reise: pasaules apc.; apceļuotājs, der Reisende: pasaules apc.

Avots: ME I, 78


apceļš

apceļš, der Umweg, gew. līkums: ar lielu apceļu sasniegt zināmu vietu MWM.

Avots: ME I, 78


apcelt

apcelˆt,

1) beschwatzen, gängeln
Segewold;

4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.

Avots: EH I, 75


apcelt

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78


apcept

apcept [li. apkèpti], intr., bebacken: maize drusku vien apce̦pusi PS. šis pīrādziņš apcepis brūns Dok. A.

Avots: ME I, 78


apcepurot

apce̦puruôt: auch a. Labības statiņus (gubas) Ar.

Avots: EH I, 75


apcepurot

apce̦puruôt, apce̦purêt Biel. Spr. I, 408, tr., behauben, einer jungen Frau die Haube, Mütze aufsetzen, gew. apmičuot: apce̦puruotuo brūti veda istabā BW. III, 1, 41.

Avots: ME I, 78


apcere

apcere,

1) die Betrachtung, Reflexion, das Nachdenken:
pēc īsas apceres nuosprieda Lautb. ieruosināt uz apceri par cilvē̦ka dzīves vērtību Vēr. 1, 234. dažādas apceres (verschiedene Gedanken, Betrachtungen), šūpuli kaŗuot BW. I, 283;

2) die Anschauung, Weltanschauung:
tautas apcere A. XVI, 608; dabas parādīšanās dabūja dabascilvē̦ka apcerē pastāvuošus, cilvē̦kam līdzīgus veidus RKr. VIII, 15.

Avots: ME I, 78, 79


apcerēt

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79


apcerīgs

apcerîgs: beschaulich: apcerīga dzīve R. Kroder.

Avots: EH I, 75


apcerīgs

apcerîgs, zum Nachsinnen geneigt, nachdenkend: apcerīgais prāts tuo it dižani izpuškuojis RKr. IX, 10.

Avots: ME I, 79


apcīnīt

apcìnît, bewältigen (z. B. eine Reihe von Arbeiten): nevarējām visus darbus a. Refl. -tiês, mühsam um etwas (fahrend oder gehend) herumgelangen: a. apkārt visai salai.

Avots: EH I, 76


apcūkāt

apcũkât, besudeln (namentlich mit Exkrementen) Dunika, Kal., Rutzau u. a.: a. klēts priekšu. Refl. -tiês, sich besudeln Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 76


apcūkot

apcũkuôt, beschimpfen; beschmutzen Ahs.: a. citus cilvē̦kus. Refl. -tiês, sich besudeln.

Avots: EH I, 76


apčūlot

apčūluôt, apčūlât, siepen, wässerig eitern: pirksts apčūlājis; schwelen, wie nasses Holz: ce̦lms apčūlājis PS.

Kļūdu labojums:
siepen = ringsherum siepen

Avots: ME I, 80


apčupt

apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76


apčurāt

apčurât (in der Kindersprache) Dunika, Kal., bepissen: a. puķu duobi. Refl. -tiês, sich bepissen Dunika u. a.: bē̦rns apčurājies.

Avots: EH I, 76


apčurēt

apčurêt, intr., verkümmern: apčurējušas priedītes Jauns. Druva III, 802.

Avots: ME I, 80


apdabūt

apdabût, um etwas herumbekommen Dunika: straujā vietā laivu gŗūti a. ap akmeni.

Avots: EH I, 76


apdakstīt

apdakstît, ringsum einstecken Selsau: a. klūdziņas ap puķu dārzu.

Avots: EH I, 76


apdalīt

apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs māsiņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. māte apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.

Avots: ME I, 80


apdancot

apdañcuôt, ‡

2) bedienen
Dond.

Avots: EH I, 76


apdancot

apdañcuôt, intr., vielfach mit dem Zusatze riņķī, rundtanzen: trīs lāgas apdancuojuši riņķī BW. III, 1, 81.

Kļūdu labojums:
lāgas = lāgus

Avots: ME I, 80


apdarene

apdarene,

1) eine Wiese, um die ein Zaun gemacht
(apdarīts) ist Edwahlenn. Etn. III, 129;

2) die Einfassung einer Brille
Dr.; luogu apdarene, Fensterbekleidung Dr.

Avots: ME I, 80


apdarīt

apdarît,

3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês,

4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.

Avots: EH I, 77


apdarīt

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80



apdars

apdars (li. ãpdaras), Kleidung (Kurisch Haff n. Mag. XVIII, 142.)

Avots: ME I, 80


apdarvot

apdar̂vuôt, tr., beteeren: laivu, jumtu.

Avots: ME I, 81


apdārzs

apdā`rzs, apdārzis Str.,

1) der Kreis:
ap Lienu bij apstājies ve̦se̦ls apdārzs sievišķu Kaudz. M. lūk, es re̦dzu tavu seju tumšu matu apdārzā, sieh, ich sehe dein Antlitz in der Umwallung des dunklen Haars Kaudz.;

2) der Hof um den Mond:
ap mēnesi ir liels apdārzs Etn. III, 145; s. EPr. 29.

Avots: ME I, 81


apdastīt

apdastît, allzu reichlich beschenken C., Golg., Selsau: a. visus ar dažādām mantām.

Avots: EH I, 77


apdauzīt

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi;

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77


apdauzīt

apdaũzît (li. apdaužýti), freqn., tr., fortgesetzt ein wenig abstossen, abschlagen, von allen Seiten abschlagen; apdauzīts cilvē̦ks, ein Mensch mit schwerem Begriff Grünh.; gefühllos, gleichgütlig Platonen; geplagt: savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. Refl. -tiês, sich belaufen (vom Vieh) Druw., Wid.

Avots: ME I, 81


apdāvāt

apdãvât, in%C3%A2t">apdãvinât, tr., beschenken: brūte bē̦rnu apdāvina ar zeķītēm BW. III, 1, 227.

Kļūdu labojums:
1, S. 227 = 1, S. 22

Avots: ME I, 81


apdega

apde̦ga, apdegšņa, halbabgebrannte und halbgereinigte Rodung Naud.

Avots: ME I, 81


apdega

I apde̦ga: "ein längst apgerodeter Wald, der aber nicht aufgepflügt. sondern mit Gras bewachsen ist" Renzen.

Avots: EH I, 77


apdega

II apde̦ga "der Bodenraum (bẽniņi), paspãrne 2"Puhren.

Avots: EH I, 77


apdegt

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81


apdegums

apde̦gums, die Versengung, das Abund Eingebranntsein, die Brandwunde: apde̦gumus iedala trīs šķirās Konv. 2

Avots: ME I, 81


apdejot

apdejuôt, um etwas herumtanzen: apdejuoja ar līgavu . . . pagalmam apkārt Janš. Bandavā II, 144 (ähnlich Latvis No 2614).

Avots: EH I, 77


apdeķēt

apdeķêt, ringsum (eine Decke) aufdecken (uzsegt): apdeķēju (zirgam) zīda deķi līdz pat kāju galiņam BW. 29725.

Avots: EH I, 77


apdeķot

apdeķuôt BW. 913 var.; 13593; 13646, 16; 30160, = apsegt, bedecken (mit einer Decke).

Avots: EH I, 77


apdeldēt

apdèldêt, ‡ Refl. -tiês, = apdilt.

Avots: EH I, 77


apdeldēt

apdèldêt, tr., abnutzen: tās pašas tukšās, apde̦ldē̦tās frazes Vēr. I, 1153.

Avots: ME I, 81


apdenāt

II apdze̦nât, belaufen, bespringen (befruchten, von Tieren): auns apdze̦nā aitas Salisb. bullis apdze̦nā guovis Siuxt.

Avots: EH I, 79


apdēnēt

apdēnêt Spr., ringsum faul werden, verwittern, verwesen ("обгнить").

Avots: EH I, 77



apdēstīt

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"),

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77


apdēstīt

apdēstît, tr., bepflanzen: duobes kāpuostiem.

Avots: ME I, 81


apdīdīt

apdĩdît, dressierend einigermassen (halbwegs) abrichten KatrE., Nitau, PS.

Avots: EH I, 77


apdīgt

apdîgt, intr., rings herum keimen, bewachsen: viņam lūpas tikkuo apdīgušas, er ist kaum aus dem Ei gekrochen Dr.

Avots: ME I, 81


apdīŗāt

apdìŗât,

1) ringsum abschinden (abhäuten, abrinden):
a. kāju, ādu, mizu;

2) (eine Reihe von Objekten) abschinden:
a. visus teļus;

3) hetrügen.

Avots: EH I, 77


apdobens

apdùobe̦ns, bauchig, mit hervor- tretender Wölbung: abduobe̦ns puods Bers.

Avots: ME I, 83


apdomāt

apduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;

2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.

Avots: ME I, 83


apdomība

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. 2

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83


apdomīgs

apduõmîgs, mit Überlegung zu einem Entschluss kommend, bedachtsam, vernünftig, vorsichtig: apduomīgs cilvē̦ks; apduomīgi iet, mit Bedacht, vorsichtig gehen (vielfach von kleinen, im Gehen noch unsicheren Kindern). lē̦ni, apduomīgi apģērbās Asp.

Avots: ME I, 83


apdoms

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83


apdot

apduot (li. apdúoti),

4) mit einem Zaubermittel oder -trank behexen
Warkl.: neielaidies! tevi apduos.

Avots: EH I, 79


apdot

apduot, tr.,

1) herumreichen, austeilen:
brūtes tē̦vs apdeva visiem smalku šņabi BW. III, 1, 44;

2) ringsum geben, überall erlassen:
apduot ziņu Zb. XVIII, 332. Duksītis visiem apduošuot ziņu JK.;

3) zum Umlegen, Ankleiden geben:
es apdevu baltu kre̦klu savam siena pļāvējam BW. 28619, 3.

Kļūdu labojums:
visiem = viesiem

Avots: ME I, 83


apdragāt

apdragât Spr., ringsum bekratzen ("оцарапать").

Avots: EH I, 78


apdrakāt

apdrakât Spr., ringsum zerbröckeln (tr., "окромсать"), bekratzen ("оцарапать").

Avots: EH I, 78


apdrakšt

apdrakšt, ringsum nass und weich werden Raipol.

Avots: EH I, 78



apdraudēt

apdràudêt, tr., bedrohen: tautiņa savā patstāvībā apdraudē̦ta Vēr. II, 241.

Avots: ME I, 81


apdrauzāt

I apdrauzât (?) "mit einer Kruste bedecken" Wessen.

Avots: EH I, 78


apdrauzāt

II apdrauzât, ringsum abschürfen (abreiben) Warkl.: luopi apdrauzājuši ābeles. Refl. -tiês,

1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?

2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?

Avots: EH I, 78


apdrāvēt

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81


apdrāzt

apdrãzt, ‡ Refl. -tiês Dunika, Lemburg, Stenden, schnell und schwungvoll um etwas herumlaufen: zirgs apdrāzās ap rijas galu.

Avots: EH I, 78


apdrāzt

apdrãzt (li. apdróžti),

1) etw. beschnitzen;
puļķi;

2) rasch um etw. laufen:
apdr. ap krūmu. In letzter Bedeutung apdrâzt n. C.

Avots: ME I, 82


apdrāztelēt

apdrãztelêt, ringsum ein wenig beschnitzeln: a. kuoku.

Avots: EH I, 78


apdrāztīt

apdrāztît,

1) ringsum beschnitzeln:
a. kuoku;

2) zuspitzend beschnitzen:
ar apdrāztīta sē̦rkuociņa uotru galu Janš. Dzimtene III, 150;

3) = aprãt (mit à 2 ) Selsau. Refl. -tiês, unversehens ringsum eingeschrammt werden: pa kruvešiem ejuot jaunie zābaki apdrāztījušies.

Avots: EH I, 78


apdrebīna

apdrebĩna, comm., ein unruhiger Mensch, der andern keine Ruhe gibt NB.

Avots: EH I, 78


apdroksts

apdruoksts, der abgefetzte Saum des Frauenrockes (Adsel, Setzen) [Bersohn, hier alsi-Stamm]; nach L. u. St. der Querdel (oder Gürtel St.) am Weiberrock [Wenigstens in der ersten Bedeutung, wenn -druokst- aus -drōskt-, wohl zu draskât, bulg. dràskam "kratze", čech. drasta "Fetzen", poln. drasna,c` "streifen, ritzen"].

Avots: ME I, 82


apdrucēt

apducêt Spr., ringsum (vom Donner u. ä.) erschallen ("огремѣть").

Avots: EH I, 78


apdrukāt

apdrukât, bedrucken: pergamenta gabals bija apdrukāts visādām . . . zīmēm LP. VII, 1146.

Avots: EH I, 78


apdrunēt

apdrunêt ringsum verwittern (" обгнить") Fest., KatrE., Kl., Laud., Prl., Saikava, Spr.

Avots: EH I, 78


apdrupēt

apdrupêt,

1) ringsum anfaulen
Oknist: apdrupējis zuobs; 2 = apdrupt, ringsum abbröckeln (intr.).

Avots: EH I, 78


apdrupt

apdrupt, intr., abbröckeln: apdrupuši mūŗi, nami; zuobi Vēr. II, 1239.

Avots: ME I, 82



apdūcīt

apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79


apdūklajs

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83


apdukņāt

apdukņât Fest. "mit Faustschlägen oder Rippenstössen traktieren".

Avots: EH I, 78


apdūkt

apdūkt (bekannt mit û 2 ),

2) : e̦smu kâ apdūcis nuo tāda negaidlta nuotikuma Janš. Mežv. ļ. II, 31; ‡

3) betäuben
Warkl.: skaņas apdūca ausis.

Avots: EH I, 79


apdūkt

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83


apdult

apdul˜t: nuo šāviena man apdulla ausis Rutzau. dvingā var a. Dond. n. FBR. VI, 67. Ostle. apduls "apdullis" auch Sussei n. FBR. VII, 134.

Avots: EH I, 78


apdult

apdul˜t, -dul˜stu, -dul˜lu, intr., betäubt, dumm werden: te tāds juceklis, ka tīri var apdul˜t; apdul˜lis [in Saussen: apdulis], beduselt, benommen, betäubt, trübe, bewölkt (vom Wetter): šuodien diena apdul˜lusi (Var.: apmākuse) BW. 16045.

Kļūdu labojums:
apdull˜usi = apdulusi

Avots: ME I, 82


apdumēt

apdumêt, sich mit blauem Dunst beziehen Golg., Selsau: pamale apdumējusi.

Avots: EH I, 78


apdūmot

apdũmuôt: a. gaļu skurstenī Siuxt.

Avots: EH I, 79


apdūmot

apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.

Avots: ME I, 83


apdumt

apdumt: apdumis laiks Golg., Kl., Kurmene, Laud.; apdumis (= apmāts) prāts Mar., Schwanb.

Avots: EH I, 78


apdumt

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj māsu tautiņās kā saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82


apdunēt

I apdunêt Bers., Spr., = ‡ apducêt: nuo sprādziena apdunēja visa nuomale.

Avots: EH I, 78


apdunēt

II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78


apdūnēt

apdūnêt Wid., sich mit Schlamm bedecken ("отинѣть").

Avots: EH I, 79


apdūre

apdùre (gew. Pl. apdùres), apdûris 2 Gold., Kab., RKr. XVII, 27, Querdel, Querl am Hemde, der A`rmelaufschlag: katram kre̦klam savas apdūres Schrund.

Avots: ME I, 83


apdūrēt

apdūrêt Warkl., ringsum lose benähen (besäumen): a. drēbei malu.

Avots: EH I, 79


apdurstīt

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei;

4) = apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79


apdurstīt

apdur̃stît (li. apdùrstyti),

1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;

2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.

Avots: ME I, 82


apdurt

apdurt,

1) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietiņus duobei apkārt;

2) erstechen (eine Anzahl von Objekten):
a. e̦ze̦rā visas zivis;

3) (die Augen) senken
Spr.

Avots: EH I, 79


apdusa

apdusa Spr., Engbrüstigkeit, Asthma.

Avots: EH I, 79


apdusmot

apdusmuôt, erzürrten (tr.): neapdusmuojiet jūsus bē̦rnus! LLD. II, 24.

Avots: EH I, 79


apduzāt

apduzāt, tr., pflegen, beschicken: man jāiet guovju apduzāt = apkuopt Mar.

Avots: ME I, 82


apdūzenēt

apdūzenêt, 1) oft schlagend oder stossend einschüchtern Fest.;

2) "?": būzene, dūzene tā tautu meita: trīs reizes ap galdu apdūzenēja BW. 22694.

Avots: EH I, 79


apduzt

apduzt (III p. prs. -dust), ringsum abplatzen Warkl.: krūzei mala apduza.

Avots: EH I, 79


apdvašot

apdvašuôt, behauchen Dond.: apdvašuotu sienu zirgs neē̦d.

Avots: EH I, 79


apdvest

apdvèst, ‡

2) beseelen, inspirieren:
a. kuo ar jaunu garu.

Avots: EH I, 79


apdvest

apdvèst, auch apdvest, tr., umhauchen: augums - jaunības spirgtuma apdve̦sts Vēr. I, 1031. stādiņš, kuo viņi apdveš savām nuopūtām Aps. V, 16.

Avots: ME I, 83


apdzaldīt

apdzaldît Warkl., ringsum (mit Nesseln) zerstechen (versengen): a. ruokas ar nātrēm.

Avots: EH I, 79



apdžaugt

apdžaugt, erfreuen: pasauli bij saule... apdžaugusi St. - Refl. -tiês [li. apsiiaũgti], sich freuen: labi apdžaugušies lustīgi dzīvuo St.

Avots: ME I, 85


apdžavarēt

apdžavarêt, = apàut (?): kamē̦r kājiņas apdžavarēšu BW. 29141, 1 var.

Avots: EH I, 80


apdzejot

apdzejuôt, tr., besingen (vom Dichter): savu līgaviņu *.

Avots: ME I, 83


apdzelt

apdzelˆt KatrE., ringsum stechen, versengen (perfektiv): nātres man apdzēla kājas.

Avots: EH I, 79


apdzeltēt

apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi 2 Siuxt.

Avots: EH I, 79


apdzenāt

apdze̦nât [li. apgenė´ti], tr., Äste vom Baume hauen: apdze̦nāju sila priedi BW. 15507, 1.

Avots: ME I, 84


apdzenāt

I apdze̦nât: auch Saikava. Das Zitat aus BW. ist hier als falsch zu streichen!

Avots: EH I, 79



apdzert

apdzer̂t, ‡

3) im Trinken (Saufen) übertreffen
Siuxt: viņš jau nav mazais dzē̦rājs, bet kaimiņš tuo apdzer apkārt un apkārt.

Avots: EH I, 79


apdzert

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84


apdzesēt

apdzesêt, löschen (tr., perfektiv): a. slāpes.

Avots: EH I, 79


apdzēst

apdzèst, tr., auslöschen: uguni.

Avots: ME I, 84


apdzīt

apdzìt,

1) : apdzit vagu, arklu, ecēšas vēl kādu reizi gabalam apkārt Siuxt; ‡

3) apdzĩts Ahs., verdächtigt:
par zagli e̦smu apdzīts.

Avots: EH I, 79, 80


apdzīt

apdzìt [li. apgiñti], tr.,

1) um etw. treiben:
apdzīt cūkas ap šķūni; mietus ap jaunuo kuociņu;

2) im Infl. einholen:
māsu Zb. XVIII, 334.

Avots: ME I, 84



apdzīvot

apdzîvuôt, ‡

3) sich einleben:
kamē̦r tur apdzīvuoji BW. 17459;

4) erleben:
dievs zina, kuo mēs apdzīvuosim un ieraugsim Für. I.

Avots: EH I, 80


apdzīvot

apdzîvuôt, tr.,

1) bewohnen:
sauszemi, salas, visu namu; apdzīvuotãjs, der Bewohner: e̦ze̦ramalas apdzîvuotāji LP. VII, 1295;

2) eine Arbeit beenden:
visi rudzi apdzīvuoti, die Roggenernte ist beendet.

Avots: ME I, 84


apecēt

apecêt [li. apekéti], beeggen: lauku.

Avots: ME I, 85



apeja

apeja, der Umgang, Verkehr Kronw.; besser dafür satiksme.

Avots: ME I, 85


apekle

apekle, der breite Saum am oberen Rande der Hosen: guovīm vajaguot ap kaklu apsiet ve̦cu bikšu apekli Etn. IV, 62 (aus Selburg); cf. apakle, apkakle.

Avots: ME I, 85



āpelte

àpèlte 2 Warkl., comm., ein gieriger (eig. und fig.) Mensch: āpeltei ni˙kad nav gan.

Avots: EH I, 194


apēnot

apẽ̦nuôt, tr.,

1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;

2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;

3) betrügen
(Rujen nach U.).

Avots: ME I, 85



apērmot

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85


apērst

apḕrst, ringsum auftrennen Trik.: a. lakatam malas.

Avots: EH I, 80


apeskāt

aple̦skât,

1) tr., beschmutzen:
drēbes Grünh., J. Kaln.; übertr., verleumden: strādājuse labāk savu darbu, nekā aple̦skājuse ļaudis Degl.,

2) um etw. laufen:
ap pļavu C.

Avots: ME I, 101


apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85


āpēt

âpêt, -ẽju, tr., eifrig betreiben, prügeln; heftig schelten Druw., Serb. Refl. -tiês, eifrig sich bemühen, arbeiten: kuo tu tur nu tik vare̦ni āpējies? was mühst du dich da so gewaltig ab?

Avots: ME I, 239



apeža

apeža, der Ort rings um den Rein. Bers.

Avots: ME I, 85


apgabals

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85


apgabaļš

apgabaļš Sessw., apgabaļus Bauske, Adv., en gros, als Stückarbeit: sākās darbu izduošana arī apgabaļš Kaudz. Vecpiebalga 60.

Avots: EH I, 80


apgabana

apgabana, apgabane, zum Trocknen ausgebreitetes Heu, ein zum Trocknen bei der Scheune oder sonst wo auf der Wiesse ausgebreiteter Heuhaufe (gabana) Ober-Kurl., Ost-Livl. Etn. III, 129.

Avots: ME I, 85


apgāda

apgãda, apgãds, das Versorgen, Verpflegen, die Pflege, das Besorgte: apgādu kapitāls, das Verpflegungskapital Rīg. A.; man apgāda nebija kuģī. kāzu apgāds bij bagāts JU.

Avots: ME I, 86


apgādāt

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86


apgādība

apgãdĩba, die Versorgung, Verpflegung.

Avots: ME I, 87


apgādīgs

apgãdîgs, vorsorglich: apgādīga dieva gudrība.

Avots: ME I, 87


apgājīgs

apgãjîgs, umgänglich (?): jauns skuķis, skaists, apgājīgs Veselis Netic. Toma mīlest. 113.

Avots: EH I, 81


apgaldēt

apgalˆdêt Golg., eine harte Kruste bekommen: zeme apgaldējusi.

Avots: EH I, 80


apgāle

apgāle, Glatteis Schwanb˙n. BielU., Bers., Wid.

Avots: EH I, 81


apgalēt

apgalêt (li. apgalė´ti), tr., überwinden, bewältigen: kur nu liks tuos neapgalējamuos krājumus?

Avots: ME I, 86


apgalēt

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81


apgalēt

II apgalêt, sich mit Glatteis bedecken: apgalējis ceļš AP. apgalējis spainis pie akas ebenda.

Avots: EH I, 81


apgālēt

apgàlêt [Smilten u. a.], sich mit dünnem Eise (gāle) überziehen: spainis gluži apgālējis AP.

Avots: ME I, 87


apgals

I apgals N.-Peb., = gals, Ende: tur jau vairs apgala nav.

Avots: EH I, 81


apgals

II apgals Warkl. "Regen im Winter".

Avots: EH I, 81


apgalve

apgalˆve,

1) eine Kopfbedeckung
U., [in Trikaten dafür apgalvis];

2) = apgalˆvene, die Halfter.

Avots: ME I, 86


apgalvene

apgalˆvene,

1) auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616;

2) auch Seyershof.

Avots: EH I, 81


apgalvene

apgalˆvene, is">apgalˆvenis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(galˆvas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86


apgalvot

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86


apganīt

apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81


apgānīt

apgànît, tr.,

1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;

2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.

Avots: ME I, 87


apgārbāt

apgārbāt St. "fein ausarbeiten, schonen".

Avots: EH I, 81


apgarēt

I apgarêt

1) =i%C3%AAs">apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81



apgarot

apgaruôt

2) sich mit Dampf, Dunst beziehen:
siênas apgaruojušas ar garaiņiem Warkl.

Avots: EH I, 81


apgarot

apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnii nevaruot apgaruoties par kādu jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.

Avots: ME I, 86


apgaudot

apgauduôt

1) heulend beklagen:
suns apgauduo miruoni Arrasch, Jürg.;

2) vējš apgauduojis kartupeļus, die dem Winde ausgesetzten Kartoffeln sind bitter geworden
Arrasch, Erlaa, Golg., KatrE.

Avots: EH I, 81


apgaust

apgàust, apgaudêt,

1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;

2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 86



apgaut

apgaut (li. apgáuti, übervorteilen; cf. apgũt), tr., bewältigen: viņš viens pats grib visu darbu apgaut Gold. tik daudz, ka nevar apgaut, so viel, dass man nicht beschicken oder empfangen kann Neik. nach U.; A. X, 1, 308. viņš mani apgava, er betrog mich Grünh.

Avots: ME I, 86


apgauzt

apgàuzt

2) auch PlKur. (mit aũ).

Avots: EH I, 81


apgauzt

apgaũzt Dond., anklagen, verklagen: viņš mani apgauza pie mātes.

Avots: ME I, 81


apgāzīt

apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.

Avots: EH I, 81


apgāzt

apgâzt (li. apgóžti),

4) stürzend
I (tr.), giessend (mit dem zu Stürzenden, ~ zu Giessenden) bedecken: apgāxt siertu ar salmiem Siuxt, beim Herunterwerfen des Strohs vom Heuboden das in der Scheune befindliche Heu damit verdecken. apgāzt galdu ar ūdeni (pientt) ebenda, den Tisch unachtsamerweise mit Wasser (Milch) begiessen. katrs savu riezi grib juo ātri (ar dumblu) apgāzt Janš. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 82


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apģelbēt

apģelbêt, retten (perfektiv): es tuopu pēc tač[u] apģe̦lbē̦ts Dziesmu grüm. v. J. 1867, S. 471.

Avots: EH I, 86


apģērbs

apģḕ̦rbs: vieglā apģē̦rbā BW. 14052, 3. plānuos apģē̦rbuos 14052 var. uzvilks kapa apģērbiņu 32129. kājapģē̦rbs Kand., die Fussbekleidung: ne viņam kāds kājapgē̦rbs - ar plikām kājām viņš staigā.

Avots: EH I, 86


apģērbs

apģḕ̦rbs, die Kleidung, Kostüm: sieva drusku svešādā apģē̦rbā Kaudz. M.; galvas apģē̦rbs, Kopfbedeckung B. Vēstn. plintes apģē̦rbs, Montierung der Flinte [li. ãpgerbas, saubere Kleidung].

Avots: ME I, 89


apģērbt

apģḕrbt, Subst. apģèrbẽjs, fem. -ja, wer bekleidet: valsts apgērbēja Pas. IX, 237.

Avots: EH I, 86


apģērbt

apģḕrbt, tr., anziehen: svārkus; gew. refl. apģērbties: brūtes brālis apģērbās savās guoda drēbēs BW. III, 1, 40. pilnīgi apgē̦rbusēs brūte nuosēdās uz bluķa BW. III, 1, 47.

Kļūdu labojums:
gew. refl. apģērbties = ankleiden, mit Kleidung versehen. Refl. -tiês, sich anciehen, ankleiden

Avots: ME I, 89


apģībt

apģìbt, intr., in Ohnmacht fallen (gew. von vielen Subjekten ausgesagt): visi viņi apģība Sessw.

Avots: ME I, 90


apglabāt

apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.

Avots: EH I, 82


apglabāt

apglabât, tr., verwahren, beerdigen, bestatten: mācītājs apglabāja māti LP. VI, 897. miruonis vēl nav apglabāts VII, 367.

Avots: ME I, 87


apglābt

apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82


apglāsīt

apglãsît, tr., streicheln: vēl reiz bē̦rns apglāsa mātes vaigus Aps. IV, 7.

Avots: ME I, 87


apglaudīt

apglàudît, apglàust, tr., liebkosend streicheln: skuoluotājs viņu apglaudīja Kaudz. M. mācītājs apglauda bē̦rniem galvu Aps. apglaud savus sārtus vaigus BW. 14132, 2.

Avots: ME I, 87


apglēbt

apglêbt (li. apglė´bti "umarmen, um fassen"), retten (perfektiv), in Sicherheit bringen: sausais siens jau apglē̦bts Lems., Wolmarshof.

Avots: EH I, 82


apglemēt

apglemêt (li. apglem<|ti), glatt, schleimig werden Bers., KatrE.: ūdenī apglemējis kuoks; vom Schlamm zugedeckt werden Spr.

Avots: EH I, 82


apglernīt

apglernīt,

1) auf(fr)essen:
tas jau vieas pats visu apglemzīs Erlaa, Kegeln, Lemburg;

2) verleumden, anschwärzen
(fig.) Bauske, Nitau: a. citus.

Avots: EH I, 82


apglezēt

apglezêt: zeme apglezējusi Bauske, Golg., die Erde hat nach dem Regen eine harte Kruste bekommen. kartupeļi apglezējuši Lubn., Saussen, die Kartoffeln sind mit Lehm beklebt. iela apglezējusi Bauske, die Strasse ist (bei winterlichem Regen und Tauwetter) feucht und glatt geworden.

Avots: EH I, 82


apglīdēt

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87


apglīmēt

apglìmêt 2 Setzen u. a., = apglīdêt 2: kad kuoks ilgi stāv ūdenī, tad tas apglīmē.

Avots: EH I, 82



apglīzdēt

apglìzdêt,

1) sich mit Lehm
(glīzda) bedecken: zeme apglīzdējusi pluduos Sessw.;

2) (vor dem Gefrieren) steif werden (von der Erde): zeme apglīzdejust Baushe.

Avots: EH I, 82


apglodot

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87


apglotēt

apgluotêt (unter apgluodubt): auch (mit ) Bers., Golg., Laud., Nitau, Sessw., ringsum schleimig werden: spainis apgluotejis.

Avots: EH I, 82


apglumt

apglumt, 1) : trauks apglumis Lis. ‡

Avots: EH I, 82


apglumt

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87


apglūnēt

apglũnêt, ringsum (aus dem Hinterhalt) beselīen, belauern: a. kuo nuo visām pusem Bauske.

Avots: EH I, 82


apgnauzt

apgnauzt "(mit den Lippen) ringsum beknabbern" a. ar lapām maizi Bauske.

Avots: EH I, 83


apgodēt

apgùodêt 2 Gr.-Buschh., = apgùodît: apguodējuši miruoni. kâ jau pienākas. gājuši atkan ustabā Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 86


apgodīt

apgùodît oder apgùodât, tr., ehren, pflegen, ringsumher Ordnung schaffen, reinigen, fegen: tuos gribu cienīt, apguodīt GL. eita, apguodiet kaudzi.

Avots: ME I, 89


apgozēt

apguôzêt,

1) ringsum in der Sonne erwärmen:
a. saulē sānus AP.;

2) (auf Kohlen) ringsum berösten, bebraten
Palejas J. VII. Refl. -tiês. sich ein wenig ringsum in der Sonne erwärmen: drusku apguozējies AP.

Avots: EH I, 86


apgrabāt

apgrabât (li. apgrabóti "дѣлать коекак") "apzagt": a. kartupeļu kaudzi Trik.

Avots: EH I, 83


apgrābāt

apgrãbât [nach L. dafür auch apgārbāt], apgrābstît,

1) mit der Hand umhergreifen, haschen, betasten, begrabbeln:
zirgu siles Līb. Lābans apgrābstīja visu telti I Mos. 31, 34;

2) mit der Harke beharken, nur oberflächlich harken:
bē̦rns te tik tā apgrābājis.

Avots: ME I, 87, 88


apgrabēt

apgrabêt ringsum abgenutzt, abgeschliffen werden: apgrabējis skapis Jürg.

Avots: EH I, 83


apgrābšļāt

apgrãbšļât Stenden, = apgrãbât 2: puika rijas priekšu drusku apgrābšļā un tūlīt istabā iekšā Stenden.

Avots: EH I, 83


apgrābstīt

apgrābstît (unter apgrãbât),

3) etwas oberflächlich verrichten:
labi viņa ne˙ka nepadara, visu tikai apgrābsta Siuxt.

Avots: EH I, 83


apgrābt

apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83


apgramstīt

apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83


apgramžāt

apgram̃žât Stenden, ringsum mit Kralzern versehen, zerkratzen: bērni gumijas bumbu jau apgramžājuši.

Avots: EH I, 83


apgramžļāt

apgram̃žļât Dunika, ringsum anbeissen, benagen: a. kauļu.

Avots: EH I, 83


apgrandīt

apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83


apgrantēt

apgrañtêt, (oberflächuch) mit Kies bestreuen: a. ceļu.

Avots: EH I, 83


apgraudēt

I apgraudêt, ringsum rösten (perfektiv): a. zirņus. kaņepes. miežus AP.

Avots: EH I, 83


apgraudēt

II apgraudêt "ahschanem (z. e. Körner aus der Ahre, Russ)" Spr.; a. ķirpas Odsen, Saikava, den verregnelen oberen Teil eines Heuhaufens abwerfen, damit das Heu trocknet.

Avots: EH I, 83


apgraudot

apgrauduôt, = apgrandît 1: vējš apgrauduoja ābuoļus nuo ābelēm Lasd. n. A. XIII, 252, Laud.

Avots: EH I, 83


apgraulēt

I apgràulêt 2 Golg., KatrE., Selsau, auf(fr)essen, verschlingen: a. visu ēdienu.

Avots: EH I, 83


apgraulēt

II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83



apgraulēt

IV apgràulêt 2 Sessw. "sehr oberflachlich (nachlässig, eine Arbeit) verrichten".

Avots: EH I, 83


apgraušļāt

apgraûšļât KatrE., Meiran, Sessw., (mit 2 ) AP., (wiederholt) benagen: a. siles. apgraušļāti riekstu kuoduoli.

Avots: EH I, 83


apgraut

apgŗaut,

1) (zerstörend, zertrümmernd) umstürzen
(tr.) Wid.: a. galdu Dunika, Kal., OB., Rutzau. vējš apgŗāvis skūnu ebenda. apgŗāvu (Var.: apgāž) . . . akmeņa pili BW. 25587. bē̦rni visas malas apgŗāvuši Dunika, die Kinder haben alle Sachen auseinander-, durcheinandergeworfen;

2) beenden, bewältigen:
dižums darbu jau apgŗauts Dunika.

Avots: EH I, 85


apgrauzdēt

apgràuzdêt, ringsum rösten (perfektiv), "поджарить" Wid.: apgrauzde̦ta maize. gaļa.

Avots: EH I, 83


apgrauzīt

apgraûzît Golg., Trik., (mit ) Dunika, Kal., (wiederholt) benagen: zaķi apgrauzījuši ābelēm mizu Dunika.

Avots: EH I, 83


apgraužļāt

apgraũžļât Dunika. Kal., =apgraûzît: a. ābeles. suns kaulu apgraužļājis un atstājis.

Avots: EH I, 83


apgrauzt

apgraûzt, tr., ringsum benagen: zaķis apgrauzis kuociņus. žurkas apgrauzušas zābakus.

Avots: ME I, 87


apgrāvēt

apgrãvēˆt, -uôt, tr., einen Graben um etw. ziehen: lauku.

Avots: ME I, 88


apgrebt

apgrebt, tr., ringsum abkratzen, abschaben, beschaben Grünh. rupji apgre̦btais kuoka e̦lks Antr. III, 56; Grünh.; apgreb karuoti ar grebli! Auermünde u. a.

Avots: ME I, 88


apgrēcība

apgrècĩba, das Ärgernis, die Sünde, der Fehler: un tas bija par agrēcību I Kön. 12, 30; lai pieduoduot viņa apgrēcību. nerunā tādas apgrēcības A. XV, 199.

Avots: ME I, 88


apgremdēt

apgrèmdêt,

1) versenken:
a. linus mārkā, laivu;

2) (fig.) vernichten
Warkl.: a. cilvē̦ku.

Avots: EH I, 84


apgrēmēt

apgrēmêt: man apgrēmēja dūša. ich habe Sodbrennen Bauske.

Avots: EH I, 84


apgremzdēt

apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84



apgremzt

apgremzt, (ringsum) benagen Bauske, Lems., Nitau, Schwanb.: zirgs apgremzis sili. Refl. -tiês, zornig werden (perfektiv): ve̦ctē̦vs apgremzies Bauske.

Avots: EH I, 84


apgreznot

apgre̦znuôt, = appušķuôt: a. krē̦slu, duris. Refl. -tiês, sich (ringsum) schmücken (perfektiv), sich mit Schmuck behängen: apgre̦znuojies kâ pāvs.

Avots: EH I, 84


apgrīst

apgrīst (u. apgrįsti), bedielen: viņš visas istabas jau apgrīdis Bauske.

Avots: EH I, 84


apgropēt

apgruôpêt, ringsum falzen, kerben (perfektiv): a. kam gruopi apkārt.

Avots: EH I, 84


apgroza

apgrùoza Ramkau "eine Wegkrümmung": ceļam ir pulka apgruozu. zirgi apgruozā saskrēja kuopā un nuodūra viens uotru ar ilkšu galiem.

Avots: EH I, 84


apgrozība

apgruõzĩba, die Umwandlung, Umdrehung; mēness apgruozības, die Mondphasen, gew. m. gruozības PS. neīsta nauda tagad e̦suot dzīvā apgruozībā, falsches Geld sei jetzt in regem Umlauf B. Vēstn.

Avots: ME I, 89


apgrozīt

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84


apgrozīt

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89


apgrožot

apgrùožuôt, das Lenkseil anlegen: apgruožuoju ze̦lta gruožu Ltd. 2175.

Avots: ME I, 89


apgrozs

I apgruôzs 2 (li. apgrązas "поворот") Sassm., der Hof um die Sonne oder den Mond: ja saulei vai mēnesim a., tad būs slikts laiks.

Avots: EH I, 84


apgrozs

II apgruozs Dond., Golg., ein Kasten um den Mühlstein.

Avots: EH I, 84


apgrozs

III apgrùozs 2 Oknist, ein Rahmen, den man auf einen Bauernwagen legt, um mehr aufladen zu können.

Avots: EH I, 85


apgrūdīt

apgrûdît

1) (Eisen, ins Wasser senkeud) ringsum härten:
a. dzelzi ūdenī Warkl.;

2) (wiederholt) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Bauske, Warkl.

Avots: EH I, 84


apgrust

* apgrust, intr., anschwelen, ansengen: apgruzduši zari Sudr. E. gaļa bij apgruzdusi Purap.

Avots: ME I, 88


apgrūst

apgrûst, ‡

2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡

3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡

5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.

Avots: EH I, 84


apgrūst

apgrûst [= li. apgrústi], tr., umstossen, umstürzen: bē̦rnu, žuogu.

Avots: ME I, 88


apgrūstīt

apgrūstît,

1) (wiederholt) umstossen, umstürzen
(tr.): skraiduot bē̦rns apgrūstījis pudeles Trik. u. a.;

2) = ‡ apgrûdît 2: a. miiem akuotus;

3) (ringsum) leicht ab-, bestossen:
jaunās kurpes pa akmeņiem ejuot jau apgrūstītas Stenden.

Avots: EH I, 84


apgrūt

apgrût, apgŗût [li. apgriúti], intr., umfallen, zerfallen: sen Ruomas arēna ir apgruvusi JR. V, 101.

Avots: ME I, 88


apgruzdēt

apgruzdêt (li. apgruzdė´ti) Bers., Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt, = apgrust: gaļa apgruzdējusi. baļķu gali apgruzdējuši. cimdi pie krāsns apgruzdējuši.

Avots: EH I, 84


apgružot

apgružuôt, (ringsum) mit Schutt bestreuen: a. sē̦tu, uogulājus.

Avots: EH I, 84


apguba

apguba: "eine flache Lage Heu, die, trocken zusammengelegt, eine guba ergibt" Lennew. n. BielU.

Avots: EH I, 85


apguba

apguba, zum Trocknen dicht zusammengeharktes Heu Mag. III, 1, 88 [und in Trikaten, wo dafür auch apgubenis].

Avots: ME I, 89


apgubām

apgubām kast, gruppenweise ("pa vienam vai diviem pie gubas") harken C.

Avots: EH I, 85


apgūbāt

apgūbât Trik., (eine Arbeit) oberflächlich verrichten: a. darbu.

Avots: EH I, 86


apgube

apgube,

1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bii viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;

2) "iela%20rudzu%20stata">liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.

Avots: EH I, 85


apgubot

apgubuôt, (gubas) ringsum beharken: visas gubas jau apgubuotas Fest.

Avots: EH I, 85




apgudrīt

apgudrît, im Klugsein, Schlausein übertreffen: gudrinieks... bija taids gudrs. ka juo ni˙kai nevarēja apgudrīt pats... Lucipers Pas. V, 173 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 85


apgudrot

apgudruôt, allseitig überlegen, erwägen: lietu pa˙priekšu a. un tad darīt. apgudruasim, kâ tuo lietu labāk darīt Fest.

Avots: EH I, 85



apguldīt

apgùldît (unter apgùldinât): betten, hintegen, sich hinlegen machen, lassen: gans luopus apguldījis Siuxt. a. kapā ebenda.

Avots: EH I, 85


apguldzīt

apgulˆdzît Fest., Lemburg, in grossen Bissen herunterschlucken.

Avots: EH I, 85


apgulēt

apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = i%C3%AAs">apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85


apgulšņāt

apgulšņât, liegend plattdrücken (niederdrücken): luopi apgulšņājuši druvu Nitau. apgulšņāt visus sē̦tmaļus Bauske, an allen Zäunen (hin und wieder, aus Langerweile) liegen.

Avots: EH I, 85


apgult

apgùlt,

1): a. (erkranken)
ar masalām Prohden. Refl. -tiês,

2) einschlafen
Wenden und Wolm. n. BielU.; ‡

3) sterben
Frauenb.: atkal viens nuolicis kaŗuoti un apgulies.

Avots: EH I, 85


apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89


apgultne

apgultne, Niederung, wo das Wasser keinen Abfluss hat L., St., U. apgultne - tā vieta, kur ūdens apgulstas Kronw.: apgult.

Avots: ME I, 89


apgumbāt

apgumbât "unordentlich umbinden" Bauske: a. lakatu.

Avots: EH I, 85


apgumt

apgumt: izkapts apgumusi Warkl., die Sense hat sich an den Stiel herangeneigt.

Avots: EH I, 85


apgumzāt

apgumzât,

1) (ringsum) ein wenig verknillen:
apgumzāts lakats Bauske, Lems., Memelshof, Nitau;

2) auf(fr)essen, verschlingen
(mit um̃) Lemburg, (mit ùm 2 ) Fest., KatrE.: liels ēdējs visu apgumzājis.

Avots: EH I, 85, 86



apgunīt

apgunît,

1) stark entzündet avftreten (von einer Wunde; "обнаружиться ранѣ с сильным воспаленіем"
) Spr.;

2) blenden
(perfektiv) Fest.: zibsnis man apgunīja acis.

Avots: EH I, 86


apgurt

apgur̃t, ermüden, müde werden: Dāvids apgura II Sam. 21, 15 (in der neuesten Ausgabe: nuogura). sirds man apgura.

Avots: ME I, 89


apgūstīt

apgũstît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;

2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.

Avots: EH I, 86


apgūt

apgũt,

1) (eine Portion, einen Speisevorrat) ganz verzehren; sich einer Sache vollständig bemächtigen; (eine Masse) vollständig unterbringen
Segew.; ‡

2) berücken (bestricken):
tas mās[a] tīr[i] kâ nuo ļaun[a] apgūts Pas. III, 363 (aus Dond.).

Avots: EH I, 86


apgūt

apgũt, tr., bewältigen, Meister werden: pat vienā vienIgā aruodā viņu apgūt gŗūti Pūrs III, 99. Refl. -tiês, sich besinnen, auf etw. kommen: nu tad vēl apguvās mani balti bāleliņi BW. 18365.

Avots: ME I, 89


apgvelzt

apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl 2 ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86


apīgt

apîgt, verdriesslich, mürrisch werden; apîdzis, verdriesslich.

Avots: ME I, 90



apīnājs

apīnãjs Aps., apinãjs, apenãjs, der Ort, wo Hopfen wächst: nuoņe̦mti visi dārzi līdz ar apināju Kaudz. M. 134. apīnãjis, apinãji [li. apynójai], Hopfenranken C., Aps.

Avots: ME I, 90



apīņots

apīņuôts, apiņuots, apeņuots BW. 4676, gehopft, ein beliebtes Epitheton zu alus, Bier; auch apiņuojs ib.

Kļūdu labojums:
4676 = 1467, 4 var.

Avots: ME I, 90


apīža

apîža(s) (unter apīši): apīžas auch Golg., Wessen, apìžas 2 auch Linden. Skaista. Warkl., apīžas AP., Sing. apîža auch Kaltenbr., Oknist. Saikava. apīža Ramkau. apìža 2 Warkl. n. FBR. XI, 707: katrā pusē uzlikdams garas apīžas Azand. 189.

Avots: EH I, 87


apjādelēt

apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87


apjādīt

apjâdît (li. apjódyti) Fest., Golg., = ‡ apjādelêt 1: a. laukus. apjādījuši visas... muižas Janš. Līgava II, 206.

Avots: EH I, 87


apjāšu

apjāšu braukt. halbspur fahren Lubn. n. BieIU.

Avots: EH I, 87


apjāšus

apjâšus JU., apjâšis PS., rittlings: zē̦ns sēdēja apjāšus uz tē̦va atzveltņa krē̦sla sāniem. Juris briežu mātei uzsēdies apjāšus JU.

Avots: ME I, 91


apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87


apjāt

apjât (li. apjóti),

1) intr., um etw. herumreiten:
ap istabu;

2) tr., reitend ringsum durchstreifen:
šuo pusi e̦smu apjājuse LP. V, 396;

3) reitend Kreise bilden:
dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apjājuši BW. III, 1, 14;

4) reitend umwerfen:
bē̦rnu.

Avots: ME I, 91


apjaucēt

apjaûcêt, tr., gewöhnen: bē̦rnu ar ūdeni Bers.

Avots: ME I, 91


apjaudāt

apjaũdât, vermögen, bestreiten Mag. IV, 2, 106. viņam ir tik daudz lauku, ka nevar apjaudāt JK.

Avots: ME I, 91


apjaukt

apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.

Avots: ME I, 91


apjausma

apjàusma, die Fassungsgabe, der geistige Horizont: plašāka apjausma Alm.

Avots: ME I, 91


apjaust

apjàust (li. apjaũsti),

2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.

Avots: EH I, 87


apjaust

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91


apjaut

apjàut, tr., einrühren, mengen: zirgam apjaut, dem Pferde Mehl zum Wasser einrühren Odsen, N. - Sessau nach U.; apjaut maizi, den Teig einrühren, eig. umrühren A. X, 1, 308, gew. iejaut.

Avots: ME I, 91


apjautāt

apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;

2) = i%C3%AAs">apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87


apjavs

apjavs, apjava Konv 1. (zu apjaut), das für Pferde zum Wasser hinzugeschüttete und vermengte Mehl; eingerührter Teig, = iejavs (Stürzh.).

Avots: ME I, 91



apjēgt

apjẽgt, tr., begreifen, fassen, verstehen: lietas apstākļus Vēr. II, 177.

Avots: ME I, 91


apjemt

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;


2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês,

2) = i%C3%AAs">apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87


apjemt

[apjem̂t (lĩgavu), heiraten (eine Frau).] Refl. -tiês, annehmen: slikt (u) amatu apsjēmies RKr. XVI, 127.

Avots: ME I, 91



apjokot

apjuôkuôt,

1) = pìejuõkuôt Siuxt;

2) "verpfuschen":
drēbnieks drēbes apjuokuojis Golg. galva (cē̦rpuot) apjuokuota ebenda.

Avots: EH I, 88


apjoms

apjuoms: rīta blāzma bija pa daļai jau pārņē̦musi de̦be̦su apjuomu (das Himmelsgewölbe?) Janš. Dzimtene V, 222.

Avots: EH I, 88


apjoms

apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuomā viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurākā apjuomā ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma skābekļa SDP. VIII, 73.

Avots: ME I, 92


apjoņot

apjuôņuôt, eilig, galoppierend um etwas herumlaufen: a. ap e̦ze̦ru.

Avots: EH I, 88



apjozt

apjuôzt, ‡

3) umzingeln
Segew.

Avots: EH I, 88


apjozt

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92


apjucība

apjucība, Verlegenheit, Verstimmung W.

Avots: ME I, 91


apjūgt

apjûgt, (eine ganze Reihe von Objekten) ausspannen (tr.) Erlaa: viesiem zirgus jau apjūdzām. Refl. -tiês: a. ar darbiem, sich mit Arbeiten belasten Trik.

Avots: EH I, 88


apjukt

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gai Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92


apjukt

I apjukt, ‡

2) a. kam apkārt, in Unordnung und eilig jem. umringen:
tās nuo visām pusēm apjūk tam apkārt kâ bites Janš. Līgava II, 391.

Avots: EH I, 88


apjūkt

apjûkt, ‡ Refl. -tiês, sich an etwas gewöhnen (perfektiv): es vēl nee̦smu apjūcies Sessw.

Avots: EH I, 88


apjūkt

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92


apjumdīt

apjùmdît 2

KatrE., um etwas herumtreiben, herumhetzen:
a. zaķi ap mežu.

Avots: EH I, 88


apjumības

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92


apjumības

II apjumības Golg., eine Feier nach der Beendigung des Bedachens.

Avots: EH I, 88


apjūmību

apjũmĩbu U., apjūmības Pl., apjumības dzer̂t A. X, 1, 308, die Beendigung der Bedachung feiern (ap + jùmt).

Avots: ME I, 92



apjums

apjums, Umdachung, Überdachung, ein mit einem Dache versehrnes Gebäude: pie man stāv sē̦tas, apjumi uz gadu gadiem ve̦se̦li St.; debess apjums, Himmelsgewölbe: ve̦ctē̦vs de̦be̦su apjumā rājas Lautb. cik jauki mirdz auseklis pie tumšzilā debess-apjuma J. Dr. III, 301, Mag. III, 1, 89.

Avots: ME I, 92


apjumt

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88


apjumt

apjùmt, tr.,

1) bedachen:
jumtu; apjumta veranda MWM. VI, 350;

2) bedecken:
ruozes skujām Caun. apjumt nuolīdzinātu kuoku, den bekappten Bienenbaum durch eine Birkenrinde bedecken und diese mit einem flachen Stein beschweren Biel. H. 195.

Avots: ME I, 92


apjumzt

‡ *apjumzt od. *apiumst . = apjuôzt 1 " (?): apjumžu (prs.) juostu Domopol.

Avots: EH I, 88


apjust

apjust, = ist">atģist Vīt., "сознать" Spr., "sajust" Bers. Refl. -tiês, = isti%C3%AAs">atģistiês Vīt., "сознать" Spr.: pēc bezsamaņas skrējiena sāku a., ka esmu neceļā ieskrējis Vīt., Wessen.

Avots: EH I, 88


apkacēt

apkacêt, (einer ganzen Anzahl von Objekten) herumreichen: saimnieks apkacēja alus krūzu visiem viesiem Dunika, OB.

Avots: EH I, 88


apkājām

I apkājãm, auf Umwegen, mit Umschweif, mit Umweg; apkājām runāt, mit Umweg, Umschweif reden Nerft, Festen. es tuo dzirdēju apkājām AP. [s. apkāļas]. II. [tu jau mani apkājām ("zum Spott") vien turi Fehteln und Jehteln].

Avots: ME I, 93


apkājēm

apkãjẽm Ramkau, Adv., = apkājām: a. vien runā, - nesaka taišņi priekšā.

Avots: EH I, 90


apkakāt

apkakât, bekacken (in der Kindersprache): bē̦rns apkakājis slieksni Dunika, Rutzau u. a.

Avots: EH I, 89


apkakle

apkakle: gen. s. apkakla BW. 22464, 1, apkaklītis BielU.; BW. 7374 zu korrigieren in BW. 7374, 1 var.

Avots: EH I, 89


apkakle

apkakle (dial. apakle, apekle, appekle RKr. XVII, 133), auch apkakls; Demin. apkaklĩte, apkakliņš BW. 7374, apkaklītis 7164 (li. ãpkaklė), eig. was um den Hals (kakls) ist,

1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;

2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164

Avots: ME I, 92


apkala

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89


apkala

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92


apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94



apkalēt

apkalêt, sich mit Glatteis bedecken: apkalējis ceļš Bauske.

Avots: EH I, 89


apkalne

apkalne, Demin. -ĩte, eine kleine Insel im Sumpfe Lub.

Avots: ME I, 92


apkalot

apkaluôt, =apkalêt: apkaluojis ceļš Bers., C., Sessw. apkaluojuši kuoki C.

Avots: EH I, 89


apkalpīgs

apkalpîgs Wid. dienstfertig: tas bijis pret viņu pārāk uzmanīgs, pārāk apkalpīgs Janš. Dzimtene V, 129.

Avots: EH I, 89


apkalpot

apkal˜puôt, ‡ Refl. -tiês, sich bedienen, einander bedienen: apkalpuojieties paši!

Avots: EH I, 89


apkalpot

apkal˜puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93


apkals

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93


apkāļš

apkāļš, der Schleicher, der Winkelzüge macht: apkāļi ļaudis A. XIV, 2, 134.

Avots: ME I, 94


apkalst

apkàlst,

1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡

2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.

Avots: EH I, 89


apkalst

apkàlst, intr., betrocknen: ābuoliņš jau labi apkaltis.

Avots: ME I, 93



apkalt

apkal˜t, ‡ Refl. -tiês, mit dem Schmieden ganz und gar fertig werden: vai e̦sat jau apkalušies? Fest., Trik. u, a.

Avots: EH I, 89


apkalt

apkal˜t [li. apkálti], beschlagen: zirgus, ratus. apkalums, das erfolgte Beschlagen, der Beschlag, die Einfassung: par zirga apkalumu kalējs nuoņēma lielu naudu. kuoka durvis ar dzelzs apkalumu JK. III, 1.

Avots: ME I, 93


apkaltēt

apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89


apkalu

apkalu, Adv., zurück Mag. XVII, 1, 80.

Avots: EH I, 89


apkamāt

apkamât, in der Hauptsache bewältigen: a. darbus ("veikt darba lielumu") Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 89


apkāmēt

apkāmêt, sich mit schimmeligem Schleim überziehen: biezpiens apkàmējis 2 Golg.

Avots: EH I, 90


apkampaļāt

apkampaļât, tr., freqn., oft umfassen, betasten (häufig im verächtlichen Sinne: mit unreinen Händen greifen): maizi. apkampaļā galvu, - ce̦pures nav LP. VII, 945.

Avots: ME I, 93


apkampstīt

apkampstît,

1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);

2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.

Avots: EH I, 89


apkampt

apkàmpt, Refl. -tiês,

2) = i%C3%AAs">apķer̂tiês 3: nu gan apkampāmies, ka lieta nav laba Janš. Dzimtene 2 III, 265. tad vien es tik apkam̃puos, kad jau maks iz kabatas laukā un pa˙galam Frauenb.

Avots: EH I, 89


apkampt

apkàmpt, tr., umfassen, umarmen: ceļus. viņa jautāja, tuo apkampdama Vēr. II, 154. Refl. -tiês, sich umfassen, umarmen: viņas sēdēja, viena uotru apkampušās Vēr. I, 52. viņa apkampās mātei ap kaklu Alm. apkampiens, die Umfassung, Umarmung: viesulis satveŗ viļņu barus stiprā, aukstā apkampienā Apsk. I, 194.

Avots: ME I, 93


apkamsāt

apkàmsât 2 Mahlup, heisshungrig auf(fr)essen: tas jau visu apkamsājis.

Avots: EH I, 89


apkamsīt

apkamsît (li. apkamšýti "ringsum voll stopfen"), =apkâmsât 2 (mit âm ) C., Nitau, (mit àm 2 ) Golg.: a. maizi.

Avots: EH I, 89


apkankarāt

apkañkarât, mit verschiedenen alten Kleidern, Lumpen (kankars) behängen. Refl. -tiês,

1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;

2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.

Avots: ME I, 93


apkapāt

apkapât: a. rudziem (auch von anderem Getreide gesagt) malas, die Ränder des Roggenfeldes ringsum mit der Sense abmähen, um mit der Mähmaschine arbeiten zu können Siuxt. ‡ Refl. -tiês, unversehens ringsum abgehackt werden: netīšām apkapājušās ābeles saknes C.

Avots: EH I, 89, 90


apkapāt

apkapât [li. apkapóti], tr., behacken: apkapā uošiem mizu Vēr. I, 526. apkapāja sila priedi BW. 15507. baltajam ābuolam galus vien apkapāju BW. 28671, 1.

Avots: ME I, 93


apkāpelēt

apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.

Avots: EH I, 90


apkapļa

apkapļa Eversmuiža n. FBR. VI, 37, apkakte.

Avots: EH I, 90


apkāpt

apkàpt (li. apkõpti "zusammenscharren"), (eine ganze Anzahl von Bienenstöcken) zeideln (perfektiv): visas bites nu ir apkāptas Kl.

Avots: EH I, 90


apkāpt

apkâpt,

1) um etw. herumklettern
(Spr.), herumsteigen: a. dubļu pelcei apkārt Schwanb.;

2) (mit grossen Schritten) um etw. herumgehen
AP., Bauske;

3) = apcelt 1: viņš tuo ir apkāpis Nitau.

Avots: EH I, 90



apkārnīt

I apkārnît,

1) mit den eigeneu Exkrementen besudeln:
bites apkārnījušas skreju Wandsen;

2) bereinigen:
a. sē̦tu Bauske. Refl. -tiês, sich mit Exkrementen besudeln: bē̦rns apkārnījies.

Avots: EH I, 90, 91


apkārnīt

II apkā`rnît C., mit Dachpfannen (kā`rniņi) bedachen: a. jumtu.

Avots: EH I, 91


apkarot

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93


apkarpīt

apkar̂pît,

1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. kāpuostus Bauske;

2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.

Avots: EH I, 90


apkārpīt

apkārpît,

1) = ‡ apkar̂pît I: vistas dārzā citus stādiņus izkārpī jušas, citus zemēm apkārpījušas 2 Siuxt;

2) = ‡ apkar̂pît 2 (mit ā`r ) Jürg., Nitau.

Avots: EH I, 91


apkarsēt

apkar̂sêt, ein wenig (ringsum) erwärmen, erhitzen: a. ūdeni Mahlup u. a. a. seju saulē Bauske.

Avots: EH I, 90


apkāršot

apkãršuôt: apkāršuoja kūtij jumtu Janš. Mežv. ļ. II, 367.

Avots: EH I, 91


apkāršot

apkāršuôt, tr., mit Stangen, Latten belegen: mēs savu riju jau apkāršuojām, tikai vēl jāapjumj Jan.

Avots: ME I, 94


apkarst

apkar̂st, ein wenig (ringsum) heiss werden (perfektiv): ūdens jau apkarsis.

Avots: EH I, 90


apkārst

apkā`rst, fertigkämmeln, -tocken Spr.: vilna jau apkārsta. Refl. -tiês, mit dem Kämmeln, Tocken endgültig fertig werden: ē̦smu jau apkārsusies Bauske.

Avots: EH I, 91



apkārstīt

apkārstît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,

2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.

Avots: EH I, 91


apkārstīt

apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.

Avots: ME I, 94


apkārt

apkā`rt,

1): a. iet, betteln (gehen) ("нищенствовать")
Spr.;

2): viņš gāja apkārt dārzu Strasden.

Avots: EH I, 91


apkārt

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94


apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dviiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94


apkārtāt

apkā`rtât, zum zweitenmal bepflügen: a. visu lauku Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH I, 91


apkārtceļš

apkā`rtceļš, der Umweg: pa bezgalīgiem apkārtceļiem A. Brigader Daugava I, 15.

Avots: EH I, 91


apkārtējs

apkartē̦js, ‡

2) Plur. apkārtēji, Subst,

a) "Umwohner"
BielU.;

b) die Einfassungen, die Ränder:
(ce̦pures) ar sarkaniem apkārtējiem Janš. Dzimtene II 2. 432.

Avots: EH I, 91


apkārtējs

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94


apkārteņš

apkãrteņš, dial. aus apkā`rteņis, rings herum, um und um: apgrieza visu apkārteņš Aps. apgrieza linus apk. Aps.

Avots: ME I, 94


apkārtgājējs

apkā`rtgājējs, wer herum-, umhergeht, -streift: apkārtgājēja ubadze Janš. Dzimtene III 2 , 321.

Avots: EH I, 91


apkārtīns

apkā`rtîns, = apkàrtẽjs 1: apkārtīnās (die fn der Umgegend, Nachbarschaft wohnenden) mātes Heidenfeld.

Avots: EH I, 91


apkārtīt

apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91


apkārtne

apkā`rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94


apkārtnes

apkārtne̦s, dial. (Loc. Pl.) Dond. für apkārt, umher, ringsum LP. VII, 900.

Avots: ME I, 94


apkārtot

apkā`rtuôt,

1) =apkartât: tauki apkārtuoti Bauske u. a.;

2) bedienen ("прислуживать")
Spr.;

3) in Ordnung bringen
Libau: a. mājas.

Avots: EH I, 91


apkārtums

apkārtums, der Umfang, der Umkreis, die Umgebung: viss tas izrādās citāds nekā ikdienišķais apkārtums A. XII, 503. Umgew. der Umriss: miesas apkārtums MWM. X, 232.

Avots: ME I, 95


apkasas

apkasas, das (ringsum)Zusammengeharkte: kad se̦ra ve̦zums ir sasiets, tad ve̦zumu apkasa, un apkasas same̦t virsā uz ve̦zuma AP.

Avots: EH I, 90


apkašāt

apkašât

1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;

3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".

Avots: EH I, 90


apkāsēt

apkāsêt, auf jem. hustend, ein Unglück über ihn heraufbeschwören: tu tuo bē̦rnu apkāsēsi, - nekāsē viņam virsū! Golg.

Avots: EH I, 91


apkasīt

apkasît (unter apkast),

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi;

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90


apkašņāt

apkašņât,

1) = ‡ apkašât 2: a. stādus Kal. a. labību, kuoku Warkl.;

2) beharken:
a. duobi ar grābekli Stenden;

3) verscharren:
tuos apkašņāja smiltīs Janš. Tie, kas uz ūdens 4.

Avots: EH I, 90



apkast

apkast [li. apkàsti], tr.,

1) beharken
[auch apkasît = li. apkasýti]: sienu;

2) vergraben, verscharren:
suns apkaš maizi, der Hund vergräbt das Brod.

Avots: ME I, 93


apkāst

apkāst, seihend bespritzen, besudeln: kāšuot pienu viņa sev priekšautu apkāsusi.

Avots: EH I, 91


apkaukt

apkàukt, mit Mühe herumgelangen: kā viņš purvam apkauks apkārt? Golg., Trik.

Avots: EH I, 90


apkaunēt

apkàunêt, apkàunuôt, in%C3%A2t">apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.

Avots: ME I, 93


apkauns

apkauns, die Schande: apkaunā palikt.

Avots: ME I, 93


apkausēt

apkàusêt,

1) tr., matt machen
Neik.;

2) rund herum abschmelzen:
apkausē̦ti cukura gabaliņi.

Avots: ME I, 93


apkaust

apkaust, verscharren: skuopuļi apkauš savu naudu Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 90


apkaustīt

apkaustît: auch Wallhof n. Manzel, Oknist, Sussei.

Avots: EH I, 90


apkaustīt

apkaustît [li. apkáustyti], beschlagen: zirgu, apkaustīju kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem BW. 13828.

Avots: ME I, 93


apkaut

apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apkāvās paši.

Avots: ME I, 93


apkavāt

apkavât [li. apkavóti], behüten, bergen: ja lauks nuo vienas vietas, tad sēju var labāki apkavāt Balss. savas labās ruokas apsējumu viņš rūpīgi apkavāja A. VIII, 1, 356.

Avots: ME I, 93


apkavēt

apkavêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ein wenig) verspäten
Wid.: apkavējies ar sēšanu Bauske. apkavējies ciemiņš Bers. mājas darbi ļuoti apkavējās Launitz S. 13;

2) sich eine Weile aufhalten:
ceļā īsu laiciņu pakavējuos Warkl. vēl labu brīdi apkavējās smēdē Pas. III, 393.

Avots: EH I, 90


apkavēt

apkavêt, tr., aufhalten: nevienam cilvē̦kam nav varas garu apkavēt Pred. 8, 8, in der neuesten Ausgabe verbessert in aizturēt, ein Mensch hat nicht Macht, dem Geist zu wehren.

Avots: ME I, 93


apķekšot

apķekšuôt, tr., mit Haken (ķeksis) versehen, bekritzeln: apķekšuots papīrītis JR. V, 62.

Avots: ME I, 98


apķemmēt

apķem̃mêt, ein wenig kämmen (perfektiv): a. matus Bauske.

Avots: EH I, 96


apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98


apķēpt

apķēpt "?": sāka grabēt apķē̦pušie stuopi Veselis Dienas krusts 11.

Avots: EH I, 96


apķerība

apķerĩba (unter apķêrība): Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 43.

Avots: EH I, 96


apķērība

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98


apķērīgs

apķêrîgs, apķerîgs, leicht begreifend: apķērīga galva Etn. III, 67. latvii ļuoti apķērīgi ļaudis Ar. viņa ar tik daiļa un apķērīga Purap.

Avots: ME I, 98


apķērkt

apķērkt, tr., verschreien: apķē̦rkta asprātība Latv.

Avots: ME I, 98


apķērnāt

apķē̦rnât: man netīk savus nagus gar tevi a. (schlagend) Janš. Mežv. ļ. II, 460. t Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns apķẽ̦rnājies (hat sich mit seinen Exkrementen besudelt) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96


apķērnāt

apķē̦rnât, beschmutzen, besudeln (visas malas).

Avots: ME I, 98


apķērnēt

apķẽrnêt, tr., beschmutzen, besudeln: mušas visu apķērnējušas.

Avots: ME I, 98


apķērpēt

apķêrpêt 2 Dunika, Kal., OB., Rutzau, mit Moos, Flechten bewachsen: apķērpējis akminis. apķērpējuse ābele. Aus li. apkėrpėti.

Avots: EH I, 96


apķerstīt

apķer̂stît, freqn. von apķer̂t, begrabbeln, betatschen: maizi.

Avots: ME I, 98


apķert

apķer̂t, ‡

3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.

Avots: EH I, 96


apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98


apķezēt

apķezêt, intr., beschmutzt werden, bekleben: mušas kājiņas apķez ar lipīguo gļuotu Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 98



apķēzīt

apķèzît, ‡

3) verleumden, mit Worten heruntermachen
(mit ) Dunika: a. meitu.

Avots: EH I, 96


apķēzīt

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98


apķīlāt

apķìlât, tr., pfänden, sequestrieren: uogu lasītājus, mantu, namu. svešiniekus mēdza apķīlāt, t. i. nuoņemt tiem ce̦puri jeb citu kādu lietu.

Avots: ME I, 98


apķīpāt

apķĩpât Siuxt, (eine Arbeit) verhunzen (?): es tev neduošu siena kaudzi a., tā jāduod labam metējam mest.

Avots: EH I, 96


apklājs

apklâjs, die Decke: dzērējam mīksta gulta, dubļu deķis apklājam BW. 19904.

Avots: ME I, 95


apklapēt

apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91


apklapstēt

apklapstêt"?": apklapstējušās rūtes A. XXI, 205.

Avots: ME I, 95


apklāstīt

apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.

Avots: EH I, 92


apklāt

apklât [li. apklóti], tr., bedecken: apklāj baltu liepas galdu BW. 13646. migla apklāj laukus. mežsargi briedi apklājuši, die Buschwächter haben das Elentier aufgefunden Sessw. Refl. -tiês, sich bedecken: galdiņ, apklājies.

Avots: ME I, 95



apklausīt

apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91


apklaust

apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91



apklempt

apklèmpt 2 Adl., Laud., Saikava, langsam, schweren Schrities durch tiefen Schnee watend ringsum durchwändern: mednieks apklempis visu mežu.

Avots: EH I, 92


apklemsēt

apklèmsêt 2 KatrE., gierig auftressen, verschlingen: cūka viena pati apklemsējusi visu ēdienu KatrE., Ruj.

Avots: EH I, 92



apklencēt

apklencêt: a. tīrumus, um die Felder bumpeln VL. n. U. (unter klencêt).

Avots: EH I, 92


apklencēt

apklencêt, herumhumpeln um etw. Kabillen.

Avots: ME I, 95


Šķirkļa labojumos (3)

atguva

atguva, das Schöpfen: bez e̦lpas atguvas, ohne Atem zu schöpfen Plūd.

Kļūdu labojums:
das Schöpfen = das Zurück-, Wiederbekommen

Avots: ME I, 160


džagus

džagus, žagus, das Schnucken, Schluchzen BW. 34094.

Kļūdu labojums:
artikulam džagus tā jāskan (der Artikel džagus muss folgendermassen lauten): džagi BW. 34094, džagus, das Schnucken, der Schlucken.

Avots: ME I, 563


dzīpurnīca

dzīpurnīca "?": dzīpurnīca mana ve̦ca krusta māte BW. 7124.

Kļūdu labojums:
"?" Färberin von dzīpari (?)

Avots: ME I, 557