Paplašinātā meklēšana

ãbecniẽks, der ABC-Schüler.

Avots: ME I, 234

‡ âbeļziêdi, gen. pl. ābelziedu BW. 5930, 6 var., Apfelblüten: ābeļziedu baltumiņu BW. 5260.

Avots: EH I, 191

‡ aberêtiês, unüberlegt sprechen Saikava.

Avots: EH I, 1

abiniêks, Amphibie. *

Avots: ME I, 6

‡ âbuolziêdi, = âbeļziêdi: ābuolziedu mans zirdziņš BW. 29586.

Avots: EH I, 192

abpusgriêzîgs zuobens, zweischneidiges Schwert.

Avots: ME I, 6

‡ ābuļziedi BW. 3472, 5; 28287, 2 var., = àbeļziêdi.

Avots: EH I, 192

‡ acainieks, der Netzmagen.

Avots: EH I, 2

‡ âdainieks Golg., = âdaũniẽks.

Avots: EH I, 192

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3

adatniẽks, f. -niẽce (li. adatniñkas), Nadler, Nadelverfertiger oder - händler.

Avots: ME I, 11

âdaũniẽks: âdaunieks ² auch Orellen.

Avots: EH I, 192

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236

âdeniẽks (unter âdenis und âdiniẽks): "Schindmährë - auch Frauenb.

Avots: EH I, 192

‡ ādernieks Mitau, der Aderlasser.

Avots: EH I, 192

adiene, s. atdiene. PS.

Avots: ME I, 11

adieņi: auch Aistern, Assiten, (mit iê ² ) Grob.

Avots: EH I, 3

adieņi, PS., Bers., Lub., Sackenhausen [Drostenhof, Lisohn u. a.], s. atdieņi.

Avots: ME I, 11

‡ adiêviņi ² Alschw., = adieņi,

Avots: EH I, 3

âdiniẽks, âdeniẽks, âdniẽks,

1) Schindmähre
K.;

2) Hundertrubelschein
Etn. IV, 150.

Avots: ME I, 236

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. ¹

Avots: ME I, 236

āgnēties (Altenwoga), zaudern, zögern: kāmuo, bet kad duod, tad āgnējas. [Zu li. ogùs "fad im Geschmack, schal" bei Būga KSn. I, 274?]

Avots: ME I, 237

agriena, ‡

2) nuo agrienas, won Kindheit an
Janš. Līgava I, 351. jau... agrienā, in frühen Jahren 32.

Avots: EH I, 4

agriena, agriene, frühere Zeit, Vorzeit: tas nuotika tālajā agrienā RA. agrienē turienes nuovadniekus apveltīja visādām privilēģijām RA. es steidzuos pie agrienes, ich habe mich gesputet, früh zu kommen Mag. XIII, 1, 14.

Avots: ME I, 11, 12

aĩdeniẽks, aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13

‡ aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5

‡ àizņiebt, 1) hin-, weglaufen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizņieba, ka mati vien nuokustēja;

2) zudrücken
Erlaa (mit iê ), Sessw.: a. acis; a. āķi Vank.

Avots: EH I, 41

‡ airinieks Janš. Tie, kas uz ūdens 15, = aĩrniẽks.

Avots: EH I, 5

aĩrniẽks, der Ruderer.

Avots: ME I, 14

àitiẽši, Schafe, aitiešu bars, eine Herde Schafe Kaudz. M.

Avots: ME I, 14

àitniẽks, ‡

2) ein Schafspelz Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 5

àitniẽks f. -niẽce, der Schäfer, die -in. Purap.

Avots: ME I, 14

‡ aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5

‡ àiviêkstājs ² Warkl., der Himbeetstrauch.

Avots: EH I, 5

‡ aĩviêkste̦nãjs ² AP., àiviêkste̦nājs ² Prl. n. FBR. VI, 76, der Himbeerstrauch.

Avots: EH I, 5

aiviekstene: auch Fehteln, (mit aĩ ) AP., (mit ài ² ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5

aiviekstene [in Preili àiviêkstene ^2], aviêkstene Sissegal, aiviekstenãji A. XIV, 256 od. aiviekstu krūmi AP.; s. avene, avenãji.

Avots: ME I, 14

‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7

‡ àizalktiês, = izgribêtiês: alus aizalcies cilvē̦ks Bauske.

Avots: EH I, 6

àizaũrêtiês, intr., aufschreien: zaķis sē̦ri aizaurējās Apsk. I, 400.

Avots: ME I, 18

‡ àizbaduôtiês, = izbaduôtiês: ē̦d kâ laikam aizbaduojies.

Avots: EH I, 7

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.

Avots: EH I, 8

àizbè̦dâtiês, sich zu grämen anfangen Zb. XVIII, 288.

Avots: ME I, 19

‡ àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 8

àizbiêdêt, tr., wegverscheuchen: vilkus, dažādus garus A., II, 88.

Avots: ME I, 19

‡ àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10

‡ àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.

Avots: EH I, 10

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19

‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.

Avots: EH I, 10

‡ aîzblâdêtiês ² Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 10

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19

‡ àizblan̂kstîtiês "lässig, sich rekelnd und umherschauend fortgehen" KatrE.

Avots: EH I, 10

‡ *àizblauztiês, in der Verbind. staigā aizblauzies Nerft "mit zugekniffenen od. verschwollenen Augen".

Avots: EH I, 10

àizblãvâtiês Bauske, ein wenig flackern (perfektiv): uguns aizblāvājās un pazuda.

Avots: EH I, 10

‡ àizblèņuôtiês: aizblēņuoties līdz pērienam, eine gewisse Zeit hindurch dumme Streiche machen und schliesslich dafür geprügelt werden.

Avots: EH I, 10

‡ àizbliẽķêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;

2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.

Avots: EH I, 10

àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,

1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;

2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;

3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.

Avots: ME I, 19, 20

‡ àizblietêt Salis, = ‡ àizbliẽķêt 1.

Avots: EH I, 10

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

‡ àizblìšķêtiês ² Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizbluôzîtiês, langsam, wackelnd fortgehen, hingehen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 11

‡ àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

‡ àizblusâtiês "mit allem Kram fortziehen": vai viņš būs reiz aizblusājies vai ne? Mezküll.

Avots: EH I, 10

‡ àizbuôztiês, anfangen sich zu ärgern, verdriesslich zu werden: viņš aizbuozies Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 13

‡ àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.

Avots: EH I, 11

‡ àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11

‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11

‡ àizbraušķêtiês Golg., Schwanb., = ‡ àizbraukšêtiês.

Avots: EH I, 11

àizbrâztiês, dahinsausen, wegbrausen: šņākuoņa aizbrāzās nuo viena meža stūr,a uz uotru Stari I, 288.

Avots: ME I, 20

‡ àizbriêdêt, zuquellen machen: mitrums luogus aizbriedējis Bauske.

Avots: EH I, 12

‡ àizbriêst,

1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;

2) zuquellen:
duris aizbriedušas.

Avots: EH I, 12

‡ àizbrikš(ķ)êtiês, = àizbrĩkšķêtiês: kas tur aizbrikšķējās mežā? Bauske.

Avots: EH I, 12

‡ àizbrikš(ķ)êtiês, = àizbrĩkšķêtiês: kas tur aizbrikšķējās mežā? Bauske.

Avots: EH I, 12

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20

‡ àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.

Avots: EH I, 12

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

‡ àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.

Avots: EH I, 15

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21

‡ àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 15

‡ àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14

‡ àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

‡ I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit iê ² ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe ² ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizcierât Dunika, = àizciẽrêt.

Avots: EH I, 14

‡ àizciẽrêt, fort-, hinspazieren: aizcierējis uz kruogu.

Avots: EH I, 14

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14

àizcìest, verschmerzen L. Refl. -tiês: längere Zeit etw. entbehren: nu tik viņš ē̦d! tik ilgi aizieties Wolm. u. a.

Avots: ME I, 21

àizciêtêt: ‡ Refl. -tiês, sich verhärten, verstopfen: aizcietējies vē̦de̦rs Bauske.

Avots: EH I, 14

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21

‡ àizcietîgs, enthaltsam, etwas geizig Spr.

Avots: EH I, 14

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

‡ àizčiknîtiês, mit Mühe fort-, hingelangen: a. līdz mežmalai KatrE.

Avots: EH I, 15

‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14

‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21

‡ àizcilpâtiês,

1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;

2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.

Avots: EH I, 14

àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.

Avots: ME I, 21

àizčinkstêtiês, ‡

2) aufweinen:
bē̦rns šūpulī aizčinkstējās Golg.

Avots: EH I, 15

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

‡ àizcipstêtiês, einen piependen Laut von sich geben Bers.

Avots: EH I, 14

‡ àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21

‡ àizcìrtiêns, = àizgrieznis 2.

Avots: EH I, 14

‡ àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14

àizcitsvètdìenu od. àizcitu svètdìenu, den nachnächsten Sonntag. Ebenso àizcitu gadu, nedē ļu u. a.

Avots: ME I, 21

‡ àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16

‡ àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.

Avots: EH I, 16

‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.

Avots: EH I, 17

‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17

àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.

Avots: ME I, 22

‡ àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 18

‡ àizdel˜verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18

‡ àizdèmtiês ² Gr. - Buschh., (für eine kurze Zeit) anfangen zu weinen: vinš aizdēmēs.

Avots: EH I, 18

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

‡ àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.

Avots: EH I, 19

‡ àizdiêdzêt, zu keimen anfangen lassen: a. labību Prl.

Avots: EH I, 19

àizdiêgt: Refl. -tiês - auch Dobl., Mitau.

Avots: EH I, 19

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

‡ àizdiekt, fort-, hinlaufen: viņš aizdieca, ka stilbi vien nuospīdēja Annenburg, Garrosen.

Avots: EH I, 19

‡ àizdiẽnêt,

1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;

2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 19

‡ àizdiet, bis zu einer gewissen Stelle hintanzen; tanzend, hüpfend sich entfernen: a. pruojām līdz zãles galam.

Avots: EH I, 19

‡ àizdrũzmêtiês,

1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;

2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.

Avots: EH I, 20

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

àizdziêdêt, àizdziêdinât, fact., das Zu-, Verheilen bewirken, zuheilen machen: pušumu.

Avots: ME I, 25

‡ aîzdziêvât ² Dunika, Kal., aîzdziêvuôt ² Rutzau, = àizstrādât, nùostrādât: kalps bija pie saimnieka aizdzievājis jau par ve̦se̦lu mēnesi.

Avots: EH I, 22

‡ àizdzirkstêtiês, anfangen zu funkeln: vilkam acis aizdzirkstējās Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 22

àizdzirkstîtiês, zu funkeln anfangen, erglänzen: viņas acis aizdzirkstījās priekā Vēr. II, 1216.

Avots: ME I, 24

‡ àizdzirnieks, wer sich zur Verlobung einfindet; der Bräutigam Warkl.

Avots: EH I, 21

‡ àizelcies Bers., àizeldzies Jürg. (Part. praet. act.), = àizèlsis, atemlos, ausser Atem.

Avots: EH I, 22

‡ àizelpies (Part. praet. act.), atemlos, ausser Atem Warkl.

Avots: EH I, 22

‡ àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22

‡ àizêtiês ² Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 83 "kašķēties".

Avots: EH I, 22

àizezeriẽši Druva II, 269, Leute, die jenseits des Sees wohnen; auch àizezerniẽki.

Avots: ME I, 25

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26

aizgaidiem, aizgaidēm, in Erwartung, erwartend (Spr.).

Avots: ME I, 25

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23

àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.

Avots: EH I, 23

àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.

Avots: ME I, 26

àizgārktiês, anfangen zu schnarchen, zu röcheln Spr.

Avots: EH I, 24

‡ àizgaudêtiês, aufheulen: suns aizgaudējās Schwanb.

Avots: EH I, 23

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23

‡ àizgautiês, zu viel für sich nehmen: neaizgaunies nu! A. - Ottenhof, Trik.

Avots: EH I, 23

‡ àizgavêtiês, anfangen zu fasten: tamā dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

àizgniezt, wegschleppen, wegtragen: aizgniezt pruojām visas nuočieptās mantas Kand.

Avots: ME I, 27

àizguorîtiês, sich drehend, rekelnd, wackelnd hin-, weggehen: viņa aizguorās līdz luogam Vēr. II, 522.

Avots: ME I, 29

àizgrabêtiês, anfangen zu knarren, zu rascheln: durvis aizgrabējās D.

Avots: ME I, 27

‡ àizgrasîtiês, ein wenig drohen Vīt.

Avots: EH I, 25

àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.

Avots: ME I, 27

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25

àizgrieznis,

1) der Riegel, Vorschieber
PS., Gold.;

2) das von dem Schwung der Sense nicht erfasste Gras oder Getreide in der Schwade
Gold.;

3) die Flusskrümmung
(līcis): aizgrieznī zivis ķer, Annenhof, Annenburg;

4) der Strick, mit dem man die Femerstangen an die vordere Stütze der Schlittensohlen anbindet
Druw.

Avots: ME I, 27

àizgriêzt, ‡

3) ansägen:
kuoku aizgriezuši bija labi dziļi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27

àizgrudzinâtiês, anfangen zu wiehern, einen wiehernden Laut von sich geben Spr.

Avots: ME I, 27

‡ àizģuģinâtiês Kat., O. - Bartau, = àiztîtiês.

Avots: EH I, 26

àizguldzenēˆtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.

Avots: ME I, 28

‡ àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26

‡ àizgũstîtiês, in der Verbind. runāt aizgūstīdamies "mit Pausen sprechen" Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26

‡ àizĩdêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen leise zu brüllen: guovs aizīdējās.

Avots: EH I, 27

‡ àiziẽre AP., àiziẽris ebenda, der Raum zwischen dem Ofen und der Wand: nuo... aiziera iznāca arī Līze Azand. 125. Zu iẽre.

Avots: EH I, 27

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡

5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àiz˙iêt, Interj. des Jubels, auf! vorwärts! fort! uzgavilē, ka viss mežs nuošalc: aiziet! Purap. Kkt. 83, JR. V, 168, Saul. I, 115, 186.

Avots: ME I, 30

àiziêtene, der Weggang (Spr.).

Avots: ME I, 30

‡ àizjaũtâtiês, (plötzlich) eine Frage stellen Bers., Saikava.

Avots: EH I, 27

‡ àizjũrnieks Wid., wer jenseit des Meeres lebt.

Avots: EH I, 28

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30

‡ àizkarâtiês kam priekšā, vor etwas (es verdeckend) niederhangen: zars aizkarājies luogam priekšā.

Avots: EH I, 29

‡ àizkâriêns, die Berührung: tā aizkāriens bij it kâ maigi glāsti Asp. VIII, 225.

Avots: EH I, 30

‡ àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?

Avots: EH I, 29

àizkā`rktiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben: vārna aizkārcās.

Avots: EH I, 30

àizkàuktiês, anfangen zu heulen: tad dusmās sarkdams aizkaucās JR. V, 38.

Avots: ME I, 31

‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

àizķimerêtiês, sich verwickeln, z. B. von einer Schnur. Hasenp.

Avots: ME I, 35

‡ àizķēpêt(iês) Bers. "= àizķepêtiês".

Avots: EH I, 35

‡ àizķe̦puruôtiês Rutzau, (mit ŗ ) Dunika, Kal., zappelnd hin-, weggelangen: bē̦rns aizke̦puruojies līdz galdam.

Avots: EH I, 34

àizķērktiês, anfangen zu schreien: gailis aizķērcies LP. VI, 165.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = aufkreischen

Avots: ME I, 35

‡ àizķìksiêtiês ² Oknist, = àizčĩkstêtiês.

Avots: EH I, 35

àizklam̃zât(iês) Bauske "plump hin-, weggehen".

Avots: EH I, 30

‡ àizklanîtiês, im Schlummer nickend oder auf einem schlechten Wege hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

àizkliẽdêt, tr., entfernen, zestreuen: šis gadījums bij aizkliedējis viņa patstāvību Dr.

Avots: ME I, 32

àizklìegt, ‡

4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri; ‡

5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 31

àizklìegt,

1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;

2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;

3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.

Avots: ME I, 32

‡ àizkliģêt(iês) Warkl."?"; àizkliģêt Gr. - Roop "unbeholfen, gleichsam hinkend hin-, weggehen".

Avots: EH I, 31

‡ àizkliņģēties "?": kur nu esi atkal aizkliņģējies? N. - Peb.; "aizmesties" Warkl.; durvs aizkliņģējusies Bers., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti.

Avots: EH I, 31

I àizkļūdîtiês, ‡

2) sich verirren
Wid.

Avots: EH I, 32

‡ II aîzkļûdîtiês ² Sassm., ins Stottern (Stocken, Hapern) geraten: viņam valuoda runājuot aizkļūdās.

Avots: EH I, 32

àizklukstêtiês: "anfangen zu gakkern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".

Avots: EH I, 31

àizklukstêtiês, anfangen zu gackern: aizklukstējās kā vista Dok. A.

Avots: ME I, 32

‡ àizklunkšêtiês Golg., für eine kurze Zeit zu klunkern (schluckern) anfangen: piens pudelē aizklunkšējās.

Avots: EH I, 32

‡ àizknapinâtiês, sich einschränkend durchkommen bis...: a. ar gaļu līdz pavasarim Salis.

Avots: EH I, 32

àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.

Avots: ME I, 33

‡ àizkniêbt,

1) kneifend, zwickend zudrücken
Stenden u. a.: a. zarnu cieti;

2) zukneifen, zudrücken
Sessw.: a. acis;

3) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen, -tragen
Stenden: tuo jau tu neaizkniebsi;

4) hin-, weglaufen, -eilen
Golg.

Avots: EH I, 32

àizkniẽdêt, àizniẽdêt, vernieten.

Avots: ME I, 33

àizkniẽpêt, zuknöpfen, eigentl.: mit Stecknadeln befestigen U.

Avots: ME I, 33

‡ àizknìest Trik., = ‡ àizknist: graudi aizknietuši.

Avots: EH I, 32

‡ àizknìetêt Trik., ein wenig keimen machen: a. graudus.

Avots: EH I, 32

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33

‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.

Avots: EH I, 32

‡ àizkrekšķêtiês Ar., = àizkrekstêtiês.

Avots: EH I, 33

àizkrekstêtiês, sich räuspern. Purap.

Avots: ME I, 33

àizkriet, tr., die Sahne (krējumu) von der Milch zu schöpfen anfangen. Mitau.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrikstêtiês Dond., erknarren.

Avots: EH I, 33

‡ àizkruitiês,

1) mühsam hin-, weggehen
Saikava;

2) = izbaduôtiês Golg.: tâ aizkrujies, ka nevar sagaidīt pusdienas.

Avots: EH I, 33

àizkrùņuôtiês, -âtiês, langsam, mit schweren Tritten hinweggehen, besonders von alten Menschen Etn. III, 145.

Avots: ME I, 35

‡ àizkudîtiês Wessen "= àizmūdîtiês".

Avots: EH I, 33

àizkul˜tiês, hinschlendern, hingeraten: meitenes naktī aizkūlušās uz svešu māju LP. VI, 27. viņas pirmais brūtgans aizkūlies svešumā LP. IV, 88.

Avots: ME I, 34

‡ aîzkûņâtiês ² Siuxt, langsam, mit schweren Schritten hin-, weggehen (dabei ist der so Gehende nicht deutlich zu sehen).

Avots: EH I, 34

àizkuñkstêtiês, anfangen zu stöhnen: gulē̦tājs aizkunkstējās A. XX, 118.

Avots: ME I, 34

‡ àizkurêtiês, zu brennen anfangen (vom Ofenfeuer) Stenden, Wolm.: krāsns tikkuo aizkurējusies.

Avots: EH I, 33

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

‡ àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.

Avots: EH I, 34

‡ àizkvìekt, quiekend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen quiekenden Laut von sich geben: sivē̦ns aizkviecās.

Avots: EH I, 34

‡ àizlãbuôtiês Trik. "aizmānīties": a. uz kruogu.

Avots: EH I, 36

‡ àizlāktît, anzünden: tuos (skalus)... aizlāktīja Azand. 29.

Avots: EH I, 36

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36

àizliebt, hinlaufen: kad nu tu tâ plijies virsū, tad aizliebsim ar! Vīt. 35.

Avots: ME I, 37

‡ àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37

‡ àizliêdêt N. - Peb., Rutzau, Siuxt u. a., = ‡ àizlidêt.

Avots: EH I, 37

‡ àizliêdinât, verlöten: a. cauru kannu.

Avots: EH I, 37

àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs māsai aizliedzīgs B. Vēstn.

Avots: ME I, 37

àizliêgt, Refl. -tiês

1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡

2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡

3) sich verleugnen (biblisch).

Avots: EH I, 37

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. ²

Avots: ME I, 37

‡ àizliekt,

1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;

2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,

1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;

2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.

Avots: EH I, 37

àizliẽnêt, tr., jemand leihen und von jem. leihen, entlehnen: Mikus atveda aizlienē̦tās linsē̦klas. tu e̦suot aizlienējis piecus pārus A. XX, 864.

Avots: ME I, 37

àizliẽrêt, hinspazieren, sich wohin begeben: aizlierēt cita kunga nuovadā BW. 9646.

Avots: ME I, 37

àizliêt, tr.,

1) hinter etwas giessen:
Reinītis aizlēja ve̦ctē̦vam ūdeni aiz svārku apkakles Dok. A.;

2) zur Grütze Milch hinzutun:
putru aizliet.

Avots: ME I, 37

àizļuôdzîtiês, hinwackeln, wackelnd dahin gehen: viņš aizļuogās kā pīļu tēviņš Liev.

Avots: ME I, 38

‡ àizmâcîtiês, lernend hingelangen: a. līdz uotrai nuodaļai,

Avots: EH I, 38

àizmàktiês,

1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;

2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.

3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.

Avots: ME I, 39

àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.

Avots: ME I, 38

àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.

Avots: ME I, 38

àizmaũruôtiês, anfangen zu brüllen, aufbrüllen: vērsis aizmauruojās.

Avots: ME I, 38

‡ àizmautiês,

1) sich mit Wolken beziehen
Stenden (mit aû ² );

2) = àizklîst, àizdaũzîtiês Trik. (mit aû ). Nebst maûtiês ² wohl zu maût I.

Avots: EH I, 38

‡ àizme̦luôtiês, = ‡ àizmãnîtiês.

Avots: EH I, 38

àizmetiêns,

1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;

2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.

Avots: ME I, 40

‡ àizmìeguôtiês Spr., schläfrig werden, "поддаться сну ".

Avots: EH I, 40

àizmìegs oder aizmiega, ein kurzes Schläfchen, der Halbschlaf: nuokrist aizmiegā Mesoten. es aizmiegā jutu, ka kāds ienāca istabā JK. vasaru puiši iet aizmiegā, t. i., gulēt pēc launaga (= dienvidā) Ruhental.

Avots: ME I, 41

àizmiegt,

1) zudrücken:
a. rīkli, lai nevar kliegt Warkl.;

2) schnell hin-, weglaufen
Bers., Festen; ‡

3) = ‡ àizgriezt 3 : tuo mēs kādā klusā stūrī aizmiedzām un piekāvām Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 40

àizmiegt,

1) tr., die Augen schliessen:
es acis aizmiedzu Rain. P. aizmiedza acis Purap. H. 118. vecene gulējusi aizmiegtām acīm Tēv.;

2) intr., sich entfernen.
Spr.

Avots: ME I, 41

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

àizmieluôt, ‡

2) prügelnd verjagen
Trik.: a. suni pruojām.

Avots: EH I, 40

àizmìeluôt ^2, lieb gewinnen, mit dem Gen.: (infl.) es tuo jaunuo cīši aizmìeluotu BW. 13020.

Avots: ME I, 41

àizmiet, (ein Pferd) anbinden. Ruhental.

Avots: ME I, 41

‡ àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.

Avots: EH I, 40

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

‡ àizmugurniẽks,* wer sich in der àizmugure aufzuhalten pflegt: krietna daļa... aizmugurnieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 149.

Avots: EH I, 40

‡ àizmuĩjâtiês Wandsen, aîzmuîtiês ² Dunika, Kal., = ‡ àizmũtiês.

Avots: EH I, 40

‡ àizmuldîtiês,

1) = àizmàldîtiês Warkl.: a. gar mājām uz mežu;

2) = àizkavêtiês Warkl.: kur tas tik ilgi aizmuldījies?

Avots: EH I, 40

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

‡ àizmũtiês C., mühsam hin-, weggelangen.

Avots: EH I, 40

‡ àizniẽzêtiês, = ieniẽzêtiês: man ausis aizniezējās.

Avots: EH I, 41

àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.

Avots: ME I, 43

‡ àizpaũnâtiês, nach saumseliger Vorbereitung mit seinen Habseligkeiten wegziehen (intr., verächtlich) Siuxt: nu jau reiz aizpaunājās ar.

Avots: EH I, 41

‡ àizpiepêt Trik., sich mit Holzschwämmen beziehen, verwachsen: bē̦rza caurums aizpiepējis.

Avots: EH I, 42

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44

‡ àizplãtîtiês,

1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);

2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.

Avots: EH I, 42

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44

‡ àizplezdinâtiês,

1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;

2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

‡ àizplidinâtiês Meselau, = ‡ àizplezdinâtiês.

Avots: EH I, 43

‡ àizpluosîtiês Trik., tollend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizpluosījušies.

Avots: EH I, 43

àizpluderêtiês, mit den Flügeln flatternd hinkommen: zuoss aizpluderējās sle̦pe̦n līdz dārzam A. XXI, 50.

Avots: ME I, 44

‡ àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).

Avots: EH I, 43

‡ àizpriêcinât,

1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;

2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.

Avots: EH I, 43

àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.

Avots: ME I, 45

‡ àizpuļ˜ķêtiês, sich die Tür mit einem Pflock verschliessen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 44

àizpurviẽtis, -te, ein Mensch, der jenseit des Morastes lebt.

Avots: ME I, 45

‡ àizrãpât(iês), hin-, wegkriechen: žurka... aizrāpāja līdz... akmenim Pas. II, 185.

Avots: EH I, 45

‡ àizrãpuôtiês, = àizrãpuôt.

Avots: EH I, 45

àizrasuôtiês, beschlagen: luogi aizrasuojušies.

Avots: ME I, 46

àizraûdâtiês, ein wenig, kurze Zeit weinen: bē̦rns aizvien aizraudājās. Selten so das Aktiv: BW. 24945, 2.

Avots: ME I, 46

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

‡ àizrēkšķêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 45

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

àizrèktiês, aufschreien, aufheulen.

Avots: ME I, 46

‡ àizrē̦puôtiês (mit ẽ̦p aus āpj ?) hin-, wegkriechen N.-Peb.

Avots: EH I, 45

‡ àizridâtiês, sich wegpacken, wegziehen.

Avots: EH I, 45

àizriêbt, jemandem zuwider werden, feindliche Gesinnung hegen, erzürnen, mit dem Dat. der Person: e̦smu gandrīz visiem aizriebis Kaudz. M. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse Etn. IV, 84. aizriebuse man Laimiņa,, aizriebuse māmuliņa BW. 5365. Refl. -tiês, zuwider werden: lieta viņam aizriebusies.

Avots: ME I, 47

‡ II àizriebt, (mit Zauberworten) besprechend vertreiben (heilen, tr.) Lemsal, Warkl.: a. ruozi.

Avots: EH I, 46

àizriekt, zum erstenmal aufpflügen Meiran: a. riekumu.

Avots: EH I, 46

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46

àizrìest,

1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;

2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;

3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.

Avots: ME I, 47

‡ àizriêt,

1) bellend verscheuchen:
suns aizrēja zagli;

2) schimpfend wegtreiben:
a. uotru cilvē̦ku nuo mājas.

Avots: EH I, 46

àizriẽtêt, = àizdegt 2 Ahs.: vairāk kâ pusgadu slauktai guovij piens sāk aizrietēt.

Avots: EH I, 46

àizriẽtêt, sich verhärten (von den Milchdrüsen der Kuh): guovij neslauktai aizrietēja tesmenis. guovs aizriet Jan., Behnen.

Avots: ME I, 47

àizriêtiês, anschlagen, vom Gebell des Hundes: kaut kur aizrējās suns A. XIV, 2, 82.

Avots: ME I, 47

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47

‡ àizriezt,

1) emporheben, ausbiegen
Sakstagals: a. galvu;

2) wegbiegen
(àizliekt) Warkl.: a. zaru nuo šejienes.

Avots: EH I, 46

àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.

Avots: ME I, 46

[aizrīstīties L., "durch hastiges Schlucken etwas in die Luftröhre bekommen"].

Avots: ME I, 47

àizrùocniẽks, der Hintermann (beim Kartenspiel) Dr.

Avots: ME I, 48

‡ àizrùosîtiês, sich für einen Gang vorbereiten (und nach der Vorbereitung aufbrechen): a. uz darbu; nevar vien aizruosīties Erlaa.

Avots: EH I, 46

‡ àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.

Avots: EH I, 47

‡ àizrubinâtiês, für eine kurze Zeit zu falzen (kollern) anfangen: teteris aizrubinājās un apklusa.

Avots: EH I, 46

‡ àizrukšķêtiês, einige grunzende Laute von sich geben: vepris aizrukšķējās.

Avots: EH I, 46

‡ àizrūkstêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 46

‡ àizsalêtiês, ein wenig süss werden Trik.: aizsalējusies maize.

Avots: EH I, 47

‡ àizsàlîtiês, salzig werden: aizsātjās visa jūŗa Pas.VIII, 122 (aus Lettg.). Wohl nach r. засоли́ться.

Avots: EH I, 47

‡ àizšàlktiês Spr., für eine kurze Zeit zu rauschen anfangen (vom Walde).

Avots: EH I, 54

aizsar̂dzniẽks, f. -iẽce, der Beschützer B. Vēstn.

Avots: ME I, 48

àizšaũstiês, sich verhüllen, -decken Rutzau. Zu li. siaũsti "umhüllen".

Avots: EH I, 55

‡ àizse̦buôtiês, sich verspäten Autz, Gr.-Essern.

Avots: EH I, 47

‡ àizsêdêtiês, allzu lange irgendwo sitzen (r. засидѣться) : a. klubā pārāk ilgi.

Avots: EH I, 47

‡ àizsèktiês, aufächzen Lub.: aizsē̦cas tas, kam kas aizkaŗ sāpīgu vietu.

Avots: EH I, 47

àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas kā aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.

Avots: ME I, 49

àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas kā aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.

Avots: ME I, 49

‡ àizsiens, ein Bündel: uz... ruokas bija tai uzmaukts neliels aizsiens, kuŗā bija iesējusies... drēbes Janš. Mežv. ļ. II, 151 (instr. s. aizsienu Janš. Līgava II, 360).

Avots: EH I, 47, 48

àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;

2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.

Avots: EH I, 48

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49

àizsir̂dîtiês, böse werden Zb. XVIII, 280.

Avots: ME I, 49

‡ àizskàistiês Golg., ein wenig ergrimmen (zornig werden).

Avots: EH I, 48

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50

‡ àizšķederêtiês Nerft, = àizšķeterêtiês 2.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķe̦taklêtiês Salis, àizšķe̦tâties Lemsal, tollend hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 55

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54

àizšķìebt, tr., in schiefe Stellung bringen, verziehen; refl., in schiefe Stellung kommen, sich verziehen: mute aizšķiebusēs sāņus Aps.

Avots: ME I, 55

‡ àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja mājai garām Jürg.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55

‡ àizskliẽst Dunika,

1) a. grāmatu, ein Buch zumachen;

2) wegwerfend hin-, wegstreuen.
Refl. -tiês Dunika, = ‡ àizskleĩstiês.

Avots: EH I, 48

‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48

‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48

‡ àizskriedinât pakaļ Für. I (unter skriet) "eiligst nachschicken".

Avots: EH I, 48

àizskrìet, ‡ Refl. -tiês, einen Anlauf nehmen AP.: zē̦ns aizskrējās (ieskrējās) un tad lēca. lēciens ar aizskriešanuos Sessw.

Avots: EH I, 48

àizskrìet,

1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja kā ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;

2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.

Avots: ME I, 50

‡ àizslam̃stîtiês Rutzau, = ‡ àizslàistîtiês.

Avots: EH I, 49

àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.

Avots: ME I, 50

‡ àizšļaûkâtiês Trik., sich rekelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

àizslèmptiês ^2, ungeschickt weggehen, sich entfernen Bers.

Avots: ME I, 50

‡ àizsliedêt,

1) teilweise niedertreten:
aizsliedē̦ta Labība Erlaa;

2) verwehen:
sniegā aizsliedē̦tas pē̦das.

Avots: EH I, 49

àizslìeksnis, der Raum hinter der Schwelle, bes. im Lok. aizslieksnī, hinter der Schwelle.

Avots: ME I, 51

àizslìept ² hin-, weggehen (geringschätzig) Golg.

Avots: EH I, 49

àizslìept ^2, intr., heimlich weggehen: viņš aizsliepa vakarā caur mežu RKr. XV, 104.

Avots: ME I, 51

àizslìet, ‡ Refl. -tiês, sich hinter etwas anlehnen, hinter etwas treten: a. aiz skapja.

Avots: EH I, 49

àizslìet, tr., lehnend versperren, vorlegen: ieeja bij neliels caurums, kam aizsliets priekšā liels klints gabals Māliņš.

Avots: ME I, 51

‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55

‡ àizslupšķêtiês Oknist, = àizšļupstêtiês.

Avots: EH I, 49

àizšļupstêtiês, einen stammelnden Laut hervorbringen MWM. XI, 259.

Avots: ME I, 55

‡ àizsmelˆdzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmelˆgtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.

Avots: EH I, 49, 50

àizsmiêt, ‡ Reff. -tiês, auflachen: cieši aizsmējās Pas. IX, 544.

Avots: EH I, 50

àizsmiêt, tr., verscherzen: Pompejs šuodien aizsmej savu laimi Rain.

Avots: ME I, 51

‡ I àizsmil˜kstêtiês, für eine kurze Zeit zu winseln anfangen.

Avots: EH I, 50

‡ II àizsmilkstêtiês Adl., Golg., Mahlup, Selsau, = ‡ àizsmeldzêtiês.

Avots: EH I, 50

‡ àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56

àizsniêgt, erlangen: a. uzvāru BielU.

Avots: EH I, 50

àizsniêgt, (dial. àizsnêgt), erreichen: Jānis nuoliecās, lai meitene varē̦tu aizsniegt ce̦puri Dok. A. viņi aizsniedza meža malu LP. VII, 952. viņš visu bij àizsniedzis ar paša uzcītību.

Avots: ME I, 51

‡ àizsniẽkt Siuxt, = àizsniêgt. Refl. -tiês Siuxt, hinreichen, -gelangen: biju tik mazs, ka līdz galdam vēl nevarēju aizsniekties; sich erstrecken: lauki viņam aizsniecas tālu pruojām.

Avots: EH I, 50

àizšņir̂kstêtiês, anfangen zu knirschen: tiem zuobi aizšņirkstas Vēr. II, 1397. C.

Avots: ME I, 55

‡ àizšņukstêtiês, für eine kurze Zeit zu schluchzen (leise zu weinen) anfangen: bē̦rns aizšņukstejās.

Avots: EH I, 56

àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.

Avots: ME I, 51

àizspìegtiês, aufkreischen: aizspiedzās kāda skuķe, laikam zē̦nu tre̦nkāta Dz. V.

Avots: ME I, 51

àizspiêst, ‡

3) einschliessen
(nach r. заперéть ): aizspiediet par nakti klē̦vā meitu! Pas. IV, 396, aus Lettg.

Avots: EH I, 50

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

‡ àizspīkstêtiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Golg.: pele aizspīkstējās.

Avots: EH I, 50

‡ àizspirinâtiês, = ‡ àizspãrdîtiês.

Avots: EH I, 50

‡ àizspriêdĩba* Wid., das vorurteilsvollsein, die Voreingenommenheit, Parteilichkeit.

Avots: EH I, 51

àizspriêdîgs, vorurteilsvoll: mana tē̦vmāsa bija senāk ļuoti aizspriedīga Lautb.

Avots: ME I, 52

àizspriêdumains, vorurteilsvoll MWM. XI, 297.

Avots: ME I, 52

àizspriêdums, vorgefasste Meinung, Vorurteil: vai viņa jaudātu ve̦cuos aizspriedumus pārvarēt un izdeldēt Lautb.

Avots: ME I, 52

àizspriêst, tr., versperren (die Tür). Refl. -tiês, sich drängend wo stecken bleiben, stocken: vārds aizspriedās līdz ar kumuosu kaklā Aps. II, 38. atrauj aizspriedušuos e̦lpu Vēr. I, 1414.

Avots: ME I, 52

‡ àizspurinâtiês Lemsal, = ‡ àizspãrdîtiês.

Avots: EH I, 51

‡ àizsprudzinâtiês,

1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;

2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.

Avots: EH I, 51

àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.

Avots: ME I, 53

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53

àizstiẽņuôt, mit einer Eisenstange verschliessen: aizstieņuo stalli Austr.

Avots: ME I, 53

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53

‡ àizstierêt Spr., hin-, wegspazieren.

Avots: EH I, 53

àizstiknîtiês, stagnieren: ūdens aizstiknījās Aps.

Avots: ME I, 53

‡ àizsũdzêtiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam.

Avots: EH I, 54

‡ àizsũkstêtiês, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen; vaina viņam aizsūkstējās Golg.

Avots: EH I, 54

‡ àizsũrstêtiês, = ‡ àizsũkstêtiês: kāja tam aizsūrstējās Meselau.

Avots: EH I, 54

àizsvèlpties, s. aizsvilpties.

Avots: ME I, 53

àizsvem̂ptiês ^2, plump, unbeholfen hin-, weggehen: pats nevari aizsvempties? Alm., K.

Avots: ME I, 53

‡ àizsvērtiês, sich hinneigen: ve̦zums aizsvēries uz vienu pusi, tas cilvē̦ks aizsvēries uz kreisuo pusi.

Avots: EH I, 54

‡ àizsviêdrêt, beschlagen (sich mit Schweiss bedecken) machen: a. luogus.

Avots: EH I, 54

àizsviêst, ‡

3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡

4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.

Avots: EH I, 54

àizsviêst, tr.,

1) hin-, wegwerfen, hinter etwas werfen:
viņš aizsviedis cimdus aiz gultas;

2) zuwerfen, ausfüllen:
caurumu. Refl. -tiês, hingeworfen werden, schnell hinkommen: akmens neaizsviedies vis līdz pašai Daugavai LP. VII, 1313. mēness aizsviedies, der Mond ist schon aufgegangen L.

Avots: ME I, 54

àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.

Avots: ME I, 53

‡ àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.

Avots: EH I, 57

‡ àiztaujâtiês līdz kādai vietai, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend, bis zu einem Ort hingelangen.

Avots: EH I, 57

àiztaûstîtiês, tastend hinkommen, hintappen: ve̦cais, ceļu taustīdams, aiztaustījās pie Ažas Aps. IV, 59, A. XX, 491.

Avots: ME I, 56

‡ àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58

àiztìeptiês "sich (auf etwas oder gegen etwas) zu steifen beginnen" Bauske.

Avots: EH I, 58

‡ àiztìesât, zu (fr)essen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Golg.: kaķis aiztiesājis gaļas gabalu. Refl. -tiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam, līdz nabaga tarbai.

Avots: EH I, 58

àiztikšķêtiês, ein wenig zu ticken, zu knattern anfangen, von einem tickenden kurzen Schall: viens nags pēc uotra aiztikšķē̦damies metās vaļā Saul.

Avots: ME I, 56

‡ àiztrĩcinât(iês), = ‡ àiztricinât(iês).

Avots: EH I, 59

‡ àiztrìekt,

1) hin-, wegjagen, -treiben;

2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;

3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;

4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).

Avots: EH I, 59

‡ àiztriept, zuschmieren, verschmieren (mit iẽ ) Dunika, Kal.: a. acis, caurumu.

Avots: EH I, 59

‡ àiztũļâtiês Dunika, Libau, sich langsam hin-, wegbewegen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 60

‡ àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muokām a. uz mežu.

Avots: EH I, 60

àizupiẽtis: auch BW. 7314, 1.

Avots: EH I, 60

àizupniẽks: auch BW. 6507, 1; 9344.

Avots: EH I, 60

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58

àizpurviẽtis: auch BW. 376.

Avots: EH I, 44

àizvaĩdêtiês, jammernd aufschreien, aufstöhnen: aij, ai, ai! sasistais aizvaidējās Dok. A.

Avots: ME I, 58

‡ àizvaimanâtiês, aufjammern.

Avots: EH I, 61

‡ àizvakarêtiês, sich (irgendwo) am Abend allzu lange aufhalten Warkh.

Avots: EH I, 61

‡ àizvaukšêtiês Ligat, Salisb., = àizvaukšķêt.

Avots: EH I, 61

‡ àizvẽzêtiês, zum Schlagen (nicht vollständig) ausholen: viņš aizvēzējās gan, bet nesita vis.

Avots: EH I, 63

‡ àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?

Avots: EH I, 63

àizviekstene N. - Schwaneb., f. aiviekstene, avene, Himbeere.

Avots: ME I, 61

àiz˙viên, àiz˙viênu, àiz˙viênu vien, àiz˙viênam, auch àiz˙viênim, immerdar, stets: tas atkārtuojas bez mitēšanās aizvienu tāļāk A. XII, 356. puisis aizvienam kāruojis lielāku algu LP. VII, 802.

Avots: ME I, 61

aizviênẽjs, stetig: aizvienēja darbība, eine Tätigkeit, die immer von dem Subject ausgeht, inhärierend. Sirmais.

Avots: ME I, 61

‡ aîz˙viênĩm ² Siuxt, = àiz˙viên.

Avots: EH I, 64

‡ àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61

aizviete: der Raum zwischen dem Zimmerofen und der Wand Frauenb.

Avots: EH I, 64

‡ aîzviêzêt ² Frauenb., sich mit einer Eisschicht bedecken: ūdens dīķī šuorīt aizviezējis.

Avots: EH I, 64

àizvīksnîtiês, sich davonmachen: bet pats aizvīksnījās, ka zari vien nuošalcās Stari I, 203.

Avots: ME I, 60

‡ àizviņdìe, vorgestern Orellen n. FBR. XI, 43, Lenzenhof u. a.. (mit -dien ) Nitau u. a. In Allendorf unterscheide man aiz˙viņdien "vorgestern" von aizviņdien (mit betontem aiz- ) "vor einigen Tagen".

Avots: EH I, 63

‡ àizvir̃knêtiês, aneinandergereiht hin-, wegziehen (intr.), -fliegen: dzērves aizvirknējas uz dienvidiem.

Avots: EH I, 63

àizvirztiês, wegrücken: viņš aizvirzās tāļāk C.

Avots: ME I, 60

I àizvirztiês, sich hinbewegen: aizvirzās līdz . . . ūdens malai Pas. VII, 36.

Avots: EH I, 64

‡ II aîzvir̂ztiês ² Dond., sich mit einem dünnen, grünen Häutchen beziehen (von stehenden Gewässem): dīķis aizvirzies ar zaļu plogu.

Avots: EH I, 64

‡ àizžaguôtiês, ein wenig schnucken (perfektiv): bē̦rns aizžaguojās.

Avots: EH I, 65

àizzagtiês, heimlich wegschleichen, sich hinweg stehlen: es aizzuoguos atstatu Pav. raibā guovs arvienu aizzagās kalna galā LP. V, 391.

Avots: ME I, 61

àizžāvâtiês, ein wenig gähnen (perfektiv) Golg.

Avots: EH I, 65

‡ àizžẽlniẽks, ein Beschützer Segewold.

Avots: EH I, 65

‡ àizziêdêt,

1) "zu blühen anfangen"
AP.: ruozes jau aizziedējušas;

2) mit Blüten verdeckt werden:
viss luogs aizziedējis ar puķēm;

3) sich verhärten
Jūrg. (vom Brot): maize aizziedējusi.

Avots: EH I, 65