Paplašinātā meklēšana

ârpļava,

1) = āra pļava, die in der Nähe des Gesindes liegende Feldwiese
BW. 18452;

2) die ausserhalb des Bereiches der Besitzlichkeiter liegende, oft gepachtete Wiese.

Avots: ME I, 243

kuõppļava ,* eine gemeinsame Wiese, Duomas II, 34.

Avots: ME II, 346

‡ liêkpļava ² Stenden, eine zum Gut gehörige Wiese, die die Bauern abmähen mussten.

Avots: EH I, 753

mežpļava Lautb. Luomi 198 od. meža pļava, eine Wiese im Walde, die Waldwiese.

Avots: ME II, 611

pļava, die Wiese, der Heuschlag. Zu pļaũt I; vgl. li. pjova "Wiese" KZ. LI, 64.

Avots: ME III, 367

pļavaîns, reich an Wiesen: pļavainā apgabalā Kaudz. Ve̦cpiebalga 8.

Avots: ME III, 367

pļavàuza, Goldhafer (trisetum flavescens) Druva III, 735; Wiesenschwingel (festuca elatior).

Avots: ME III, 367

plûdaine pļava "eine überschwemmte Wiese" Warkl.

Avots: ME III, 360

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17

‡ àizce̦rât, mit Gestrüpp vollwachsen: pļava aizce̦rājusi Bers.

Avots: EH I, 13

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

àizkrustît, -uôt,

1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;

2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;

3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.

Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu

Avots: ME I, 34

àizkũlât, intr., mit hartem, schlechtem, weisslichem Grase bewachsen: pļavas aizkūlājušas Tirs.

Avots: ME I, 35

àizlùocît, tr., biegend hinter etwas stecken: nuolauž pašu galuotnīti, aiz ce̦pures (-ri) aizluocīja BW. 13250,17. Refl. -tiês, sich hinschlängeln, wogen: viņpus pļavas àizluocījās līdz lielceļš Stari I, 323.

Avots: ME I, 38

àizmeĩjuôt, -jât, tr., pļavas, durch eingesteckte Zweige bezeichnen, dass man auf den Wiesen nicht weiden darf.

Avots: ME I, 39

àizsprâgt,

1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): kā licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.

Kļūdu labojums:
1) eine = eine

Avots: ME I, 52

‡ apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.

Avots: EH I, 92

apkrustît, auch -uôt, tr., bekreuzigen, ein Kreuz hinstellen zum Zeichen, dass auf dem mit dem Kreuz versehenen Platz nicht geweidet werden darf: apkrustīt pļavas. Refl. -tiês, sich bekreuzigen: viņa apkrustuojās Vēr. II, 945.

Avots: ME I, 96

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109

appļaũt (li. apipjáuti),

1) ringsherum abmähen:
zāli ap kuokiem;

2) zu Ende mähen, die Mäharbeit beendigen:
pļavas, laukus. appļāvuši pļāvējiņi BW. 28799.

Avots: ME I, 112

applûdinât, appludinât, auch applûdît, tr., bewässern, überschwemmen: pļavas. ūdens applūdināja grāmatu drukātavu Kundz.; fact. von applûst.

Avots: ME I, 111

applûst [li. apiplústi], intr., überschwemmt werden: pļavas, lauki applūduši; applūduši ģīmja panti, verschwommene Gesichtszüge MWM. VIII, 651.

Avots: ME I, 112

aprasinât, mit Tau bedecken, betauen, etw. nass machen, benetzen: pļavas, zāli. iznāca katram knapi kuo lūpas aprasināt Alm.

Avots: ME I, 113

aprasuôt,

1) tr., betauen;
aprasuoti kuoka zari JR. IV, 132;

2) intr., mit Tau bedeckt werden:
aprasuojuse pļavas puķīte Lautb. visa zeme aprasuojusi Latv. Refl. -tiês, sich benetzen: tad dzirdē̦tājai acis aprasuojās A. XI, 127.

Avots: ME I, 113

I apskaluôt, tr., bespülen, abspülen: pļavas viļņu apskaluotas. e̦ze̦rs bij plūduos apskaluojis visu malu JR. V, 26.

Avots: ME I, 121

apûdeņuôt, tr., bewässern, berieseln: pļavas.

Avots: ME I, 132

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

‡ aŗameņa (mit -ņa aus -ne?) Warkl., = ‡ aŗamzeme: jiem jau maz aŗameņas; pļavas vien tik.

Avots: EH I, 130

âre (s. unter âra),

1): urbares, waldloses Land
Kalz. n. BielU.; āres pļava, eine trockene (nicht morastige) Wiese, wo gutes Gras wächst AP.;

2): loc. ārē Kaltenbr., = ārā: es iešu ārē.

Avots: EH I, 194

‡ âre̦nā oder âreskā (?) purene Lubn., eine Art Pflanze, âre̦na pļava Sessw. "= āriska (sausa) pļ."

Avots: EH I, 194

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242

ârs: auch Laitzen, Orellen, Siuxt,

1) (s. âra

1): āra pļava, eine trockene Wiese, wo Rispengras und Klee wächst
KatrE., "eine ausserhalb des Waldes gelegene Wiesë Sonnaxt; ara zâle, gutes, blatt- and kleereiches Gras KatrE.;

3) (s. âra 2): āra ("gaisä) jau neaizsildīsi Gr.-Buschh. nuo ārs, von (dr)aussen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Kaltenbr.

Avots: EH I, 195

‡ asàks ² Auleja "dārza pļava": zirgu piesien asākā. kab vi˙sur taids siens kai asākā, tak piesapļautim jā!

Avots: EH I, 130

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

atpļaũt,

2) abmähen:
kad pļavas jau atpļautas Janš. Līgava I, 358; ‡

3) eine gewisse Zeitlang mähen
(perfektiv): atpļāve jās visu dienu Pas. IX, 467.

Avots: EH I, 159

avuoksnẽjs, quellig: avuoksnējas pļavas, avuoksnēji lauki C., Smilt., Erlaa, Bers., Konv. ¹ 178, [Austriņš, Māras zeme 119].

Avots: ME I, 232

avuotijs Saussen n. FBR. XIV, 72, quellig: a. tīrums. avuotija pļava, pakalne.

Avots: EH I, 190

I bañda,

1): plur. bàndas ² Kaltenbr.; bandas kalps Dond. bandas lauki, pļavas ebenda. par bandu strādāt ebenda. mēs jau savas bandas (unser Deputat)
e̦sam dabūjuši ebenda; derjenige Teil des Fanges, den die Fischer laut Abmachung dem Besitzer des Bootes abliefern (bañda) NB.;

2): bandas dzìt" naschen, zwischen den Mahlzeiten essen
Vīt.: kuo lielies ar neēšanu! ir jau zināms, ka tu dzen bandas.

Avots: EH I, 204

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273

bèmberains, bè̦mbarains PS.],

1) knollig, knotig:
bemberains kuoks AP.;

2) ueben, hümpelig:
pļava, tīrums A. X, 2, 535;

3) kurzstämmig
U.;

4) zottig:
suns U.

Avots: ME I, 278, 279

bezzâļu pļava, eine Wiese ohne Gras LP. VII, 1213.

Avots: ME I, 287

II branguôt, gew. refl. - tiês, intr., prunken, sich schmücken, prächtig (brangs) ausehen: lejas branguo jaukā vasarā St. mūra milzis branguojas Adam. branguo pamazām ar jau pļavas ar puķēm Plūd., Rakstn. I, 58. šuodien branguoja viņš ar svētdienas kamzuoli Mag. II, 3,70.

Avots: ME I, 324

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ ² ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi ² (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi ² uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi ² (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi ² (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi ² (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237

briẽsma,

3): ne tai bija vilka briesma (Var.: briesmas, briesmu, briesmi, bailes, bail) BW. 7142 var.; ‡

4) briesmu, sehr:
tur jau b. labas pļavas Heidenfeld; ‡

5) Plur. briẽsmas, das Eingeweide des (geschlachteten) Viehs
Dunika; ‡

6) Ekel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 244

brucinât,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;

2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;

4): auch Grob., Iw.;

5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡

6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês, ‡

2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡

3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.

Avots: EH I, 244

‡ burbt,

1) aufwallen; dick, schwammig und fett werden
Diet.;

2) infolge übermässiger Feuchtigkeit sumpfig werden (und beim Druck Luftbläschen aussondern; von Niederungen)
Nautrēni: pļava šuogad bur̂bst vien; nav ne˙kadas zāles. Zur Wurzel von burbêt.

Avots: EH I, 254

čāpains, hümpelig: čāpaina pļava Salis n. U.

Avots: ME I, 408

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396

čimurains, hümpelig: pļava čimuraina.

Avots: ME I, 413

čimurs,

1) der Hümpel, Mooshügel
[Schujen, Druw.]: pļava pilna čimuru Druw. n. Etn. III, 33; [vgl. cimulis;

2) eine Traube, ein Büschel
Praulen].

Avots: ME I, 413

ciņaîns, cinains, ciņuojs BW. 226000, 1, voller Hümpel: ciņaina pļava.

Avots: ME I, 384

‡ ciņâts Kaltenbr., = ciņaîns: ciņāta pļava.

Avots: EH I, 272

II činka, ein kleiner Hümpel Druw. n. Etn. II, 161: citi putni savus bē̦rnus činkiņās perināja BW. 2128. pļava vienās činkās Stelp.; in dieser Bedeutung bei Vīt. 88 auch ein Demin. činkiņš. [Wohl eine Deminunutivbildung (vgl. utka) zu cinis; vgl. cinkulis.]

Avots: ME I, 413

‡ ciñkuļaîns Lems., voller Hümpel; voller Ackerschollen: cinkuļaina pļava. c. tīrums.

Avots: EH I, 272

‡ cìneklis ² (mit ī gesprochen) Lubn. "eine Stelle im Walde, in der Nähe einer Rodung, wo Baumstämme, Aste usw. durcheinanderliegen"; vgl. die Wiesennamen Cīneklis Lvv. I, 66 (Alswig), 72, Cīnakls Kortenhof, Cīnaklis Mar., Cīnakla pļava Stom.

Avots: EH I, 276

čunkurains, ‡

2) "ausgetreten; niedrig gelegen"
Stom.: čunkuraina pļava; ‡

3) verknotet, knotig
Segew.

Avots: EH I, 296

[daar̂t Drsth.,

1) hinpflügen (bis zu einer bestimmten Stelle);

2) pflügend hinzufügen:
d. tīrumam daļu pļavas.]

Avots: ME I, 427

dābuoliņš (unter dâbuols): ceļa maļas d. BW. 2845. pa zaļas pļavas balti dābuoleņi 33554, 6; aitu d., trifotium agratium L. Oknist; cūku d., brunella vulgaris L. ebenda; puķu d., achillea ptarmica L. ebenda.

Avots: EH I, 311

dadzis: Demin. dat.-instr. plur. dadziņiem BW. 7264 var.,

1): = usna Salis; (voc. s.) sīvais (Var.: asais) dadzi BW. 21720, 3 var. kuplu dadzi iestādīju 32472, 15. dadzītis platām lapām 2132, 2; pļavas dadzītis, eine Wiesenblume.

Avots: EH I, 301

damẽrît, ‡

2) messend zuteilen
(damèrêt ² ) Kaltenbr.: jam bija damēretas pļavas; ‡

3) "piemē̦ruot" Kaltenbr. (damèrêt ² ).

Avots: EH I, 306

I danga,

1): auch (mit añ ) Ramkau, (mit àn ² ) Kokn., Stockm.; eine Grube, Gruft (mit àn ² ) Sonnaxt; Demin. dandziņa, eine zertretene Stelle im Schnee
BielU.;

4): auch Kal. n. FBR. IX, 91, Alschw.,Grob. (mit añ); kumeļam staļļa dangu (Var.: stūri) BW. 19041 var. tumsiņa, dandziņa (Var.: kaktiņā) 27240 var. mēs ieņe̦mam klētī katrs savu dañgu Felixberg. viņs dzīvuo kalpu dañgā ebenda. slaucīji muižu dangas Janš. Līgava I, 281, lietus d. pilna mūkuoņiem Grobin; ‡

9) eine Niederung
BielU. Vgl. die Ortsnamen (die jedoch auch zu danga III und ‡ VI gehören können) Dañgas (Gesinde) Lvv. II, 119, Ģibdañga (Sumpf) 5, (Wälder) Valka-danga 155, Grimžu d. 156, (sonstige Flurnamen) Buku d. 7, Zĩles d. 18, Akmeņu d. 23, Dzeņu d. 148, Suņu d. 151, Dangas pļava 119, Miruoņu d. 154, Laču d. 154, Dangas 91 und 56.

Avots: EH I, 306

darījums,

3): auch Heidenfeld; vgl. die Wiesennamen
Darījums Lvv. I, 51 (Altenwoga), 72 (Adsel?), 95 (Kürbis), II, 61 (Memelshof), 63 (Holmhof bei Jakobstadt), 64 (Saucken), 65 (Setzen), 68 (Sonnaxt), 69 (Wallhof), 169 (Kreuzb.), Darījuma pļava I, 10 (Drobbusch) und Darījumi I, 84 (Smilt.), II, 56 (Gr.-Buschh.), den Feldnamen Darījuma gals I, 39 (Dahlen) und den Gesindenamen Darījumi I, 79 (Lis.).

Avots: EH I, 308

dèglis ² [Wessen], eine ausgebrannte, mit Wasser gefülte Stelle, ein Teich: pļavas vidū bijuši daži dēglīši LP. VII, 980. muižas dēglis pieaudzis ar tādu zāli, ka prieks skatīties Selb. [Vgl. degsnis, dēgšņa und li. dė˜gis "Brandwunde".]

Avots: ME I, 461

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 ¹ (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 ¹ (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. ² 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454

I duobs (unter dùobjš), ‡

3) niedrig gelegen und nass
(duôbs) Heidefeld: ūdeņuojas, duobas pļavas.

Avots: EH I, 349

duôbulis: auch Ramkau, (mit ùo ² ) Auleja, Sonnaxt: pļavas duobulī ūdens sastājies Ramkau. duobuļaina ... istabiņa; vista cāļus izperēja ... duobulī BW. 25789.

Avots: EH I, 349

[II driêgns ² Essern, driẽgns Jürg. (driegna zeme), = drẽ̦gns; daneben gebe es ein driẽgns "einschüssig" in Spahren: dr. purvs, driegna pļava.]

Avots: ME I, 502

duknējs [Arrasch. Kl.], morastig, quebbig, einschiessend: gultas vieta pārvē̦rtusies par duknēju purvu LP. V, 385. līdz duknējai vietai VII, 958. duknēja pļava Lasd., Lös. Etn. IV. 18.

Avots: ME I, 511

dùksnējs,

1): dūksnēja pļava, eine quellige, einschiessende Wiese
Kosenhof. ceļš gāja pa dūksnēju vietu Golg.

Avots: EH I, 346

[dumbriens,

1) einschiessend, morastig:
dumbriena pļava Kalz.;

2) dum̃briens Nigr., = dumbrājs]; acc. s. dumbrienu BW. 21714.

Avots: ME I, 514

egle [li. ẽglė], die Fichte (picea excelsa Lk.), Rottanne, Gräne; baltā egle, abies alba; čūsku od. sē̦ru egle Konv. ² 2099; mālu egle, pinus picea L. eglē kāpt, weben (am Webstuhl) BW. 7333. Demin. eglīte,

1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];

2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;

3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];

4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]

Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys

Avots: ME I, 565, 566

ežmalis (unter ežmala): auch Auleja, Pilda, Ramkau, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Warkl.; ‡

2) "āriska pļava" Zvirgzdine.

Avots: EH I, 371

galenes,

1): (=gala pakulas Salisb. oder galu p.) auch AP.; Frauenb., Ramkau; ‡

2) die am meisten entfernten Wiesen
Stuhrhof: mērīja pļavas; man iekrita pašas galenes.

Avots: EH I, 379

ģè̦rbums,

2): vgl. den Gesindenamen Ģê̦rbums ² Lvv. I, 17, den Wiesennamen Ģē̦brums II, 110, 113, 116, 125, 127, 141, 150, Ģē̦rbumi I, 55, II, 72, 109, 112, 121, Ģē̦rbum(a)-pļava I, 57, II, 117, 144, den Waldnamen Ģē̦rbums II, 126, den Feldnamen Ģē̦rbums II, 137, Ģē̦rbum(a)-lauks II, 124, 133; den Hügelnamen Ģē̦rbum-kalns I, 36.

Avots: EH I, 426

‡ grest, verdenken, verdächtig halten Für. I: kad daža pļava nuo meža ir je̦mta, tad vagari gre#ch ("verdenken und eifern"). Vgl. ‡ grēst.

Avots: EH I, 404

‡. grīšļaîns, mit Riedgras bewachsen: grīšļaina pļava Salis. pa... grīšļainām lankām Veselis Saules kaps. 77.

Avots: EH I, 407

grìslãjs,

1): grīslājā (od. zu einem nom. s. *grīslāja?) ieskrējušas BW. 1379; ‡

2) Adj., = grīslaîns: grīslāja pļava FBR. XIV, 74.

Avots: EH I, 407

grìzte: auch Nötk., (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit î ² ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î ² ) Seyershof; valgs trijām grîztēm ² "?" Grob.; grìztu grìztēm ² saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

grùoda ² Kreuzb. > ostle. grūda OberKurl. "eine längliche Niederung mit schlammigem Boden" ja kur ir sausa, līdze̦na vieta un tad uz˙reiz sākas ze̦māka, slapja vieta, tad saka: "te sākas gruoda". gargruodas pļavas "pļavas gar gruodu". Vgl. gargruoda und poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen".]

Avots: ME I, 671

guntene, gùntine ² Warkh.], eine Blume [dianthus deltoides?]: pļavas laistās nuo guntenēm A. XIII, 524, MWM. VIII, 421. guntenītes, sentenītes, jaunu meitu Jāņa zāles BW. 3267, 1. [Aus Odensee und Kalzenau. Vgl. gundene.]

Kļūdu labojums:
sentenītes = santenītes

Avots: ME I, 682

II iekāre, eine vorspringende Biegung, "ielīkums": meža ielīkums pļavā - meža iekāre; tīruma iekāre; pļavas iekāre Druw.

Avots: ME II, 26

ìekãrt, Refl. -tiês, ‡

2) hineinreichen
(intr.): tur viens pļavas līcis iekāries Heidenfeld; ‡

3) sich verlieben:
e̦suot iekārusēs tevī Janš. Līgava I, 479.

Avots: EH I, 519

[iêliẽkņa ² Nigr.], iẽliekņ, [ieliekna Laud.], eine Niederung, eine feuchte, niedrig gelegene Stelle: rudzi ieliekņās izpuvuši Kokn., [Welonen]. viņas brida pa kapiem un ieliekņām Vēr. II, 30. upe ar saviem krastiem un ielieknām Līb. 42. [ìelìekņa ² "mežā ieliecies pļavas gabals" Nerft. Vgl. liekna.]

Avots: ME II, 40

ìemigluôt,

1 "?": kaut kas svešāds iemigluoja viņu starpā Alm.;

[2) zu nebeln (fein und dicht regnen) anfangen:
sāka it kâ līt, bet ne˙kas neiznāca, tikai iemigluoja Oppek., Stom. migla pirmdien iemigluoja, nu migluos augu nedēļu Fest. Refl. - tiês, sich in Nebel hüllen: pļavas jau ir iemigluojušās Oppek.].

Avots: ME II, 45

[iesauka, die Benennung mit einem Spitznamen: savu savāduo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen Janš. Dzimt. ² 134.]

Avots: ME II, 61

ìetĩrît, reinigen: pļavas nebija ilgi kâ ietīrītas Egl. Zilā cietumā 195. [ietīrīt (für die Saat fertig machen) līdumu Kreuzb. Refl. - tiês,

1) eine Rodung oder Wiese für sich im Walde herstellen
Schwanb., Mar.;

2) im Reinigen sich einüben
Dickeln.]

Avots: ME II, 82

irkns, sumpfig, einschüssig: irknas pļavas Grawendahl. Zu irt II?

Avots: ME I, 710

izaluôt, izalât, -ãju, aushöhlen: šie kuoki bij baltuo skudru izaluoti Stari I, 341. kurmji izaluojuši visas pļavas.

Avots: ME I, 712

‡ izbļur̂bt ² Dunika, = izburbt: izbļurbuse (staigna) pļava.

Avots: EH I, 435

izbràukt [li. išbraũkti], intr.,

1) hinausfahren:
nupat viņš izbrauca pa vārtiem. izbraukt zaļumos, einen Ausflug machen. Sprw.: kad izbraucis, tad jābrauc, kad kuo iesācis, tad jāpabeidz;

2) ausfahren:
ceļu, pļavas, lauku. dieviņš deva izbraucamu kumeliņu, ein Fahrpferd BW. 29745, 2;

3) befahren:
malu malas, visu pasauli. Refl. -tiês, nach Herzenslust fahren, viel umsonst fahren: viņš izbrauciens pa jūŗu LP. VI, 798. izbraucies visu nakti VII, 975. man būs atkal jāizbraucas velti VII,630.

Kļūdu labojums:
VIII, 630 = VII, 630

Avots: ME I, 718

izburbt,

1): aufwallen
Diet.; nuo liela slapņuma pļava izburbuse Warkl. tīrums irburbis Nautrēni, Warkl.;

2) dick, schwammig, fett werden
Diet.: re̦sns un izburbis cilvē̦ks Saikava. sarkanas, izburbušas sejas Veselis Saules kaps. 88; ‡

3) = izburbêt: izburbis le̦dus Kal.

Avots: EH I, 437

‡ izgŗãvêt Frauenb., Iw., Siuxt, izgŗãvjuôt Dunika, = izgrãvêt: i. laukus, pļavas, purvus. nepagūdams tuo (= plē̦sumu) i. Janš. Dzimtene II ² 16.

Avots: EH I, 450

izjât (li. išjóti),

1) aus -, herausreiten
nuo meža;

2) länge Zeit reiten:
tie izjāja dienu, nakti BW. 13272;

3) tr., ausreiten:
tr., ausreiten: gribēju jauns būdams izjāt savu kumeliņu BW. 29742. izjāji bez apaušiem manu ērzeli LP. I, 17. tīšām tautas sabaruoja izjājamuo kumeliņu Reitpferd BW. 17206;

4) bereiten, durchreiten:
visu valsti;

5) ausreiten, reitend verderben:
pļavas, labību;

[6) betrügen
C., Domopol;

7) izjāt meitu, ein Mädchen beschlafen
Bers.] Refl. - tiês, sich ausreiten, seine Reitlust befriedigen, oft mit dem Nebenbegriff des vergeblichen Reitens: nu tik labi izjājuos. simtiem tai dienā vēl izjājās, bet par velti LP. I, 62.

Avots: ME I, 745

‡ izkram̂t ² Dunika, austrocknen (intr.): izkramusi (sakaltusi kâ krams) pļava, druva.

Avots: EH I, 458

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izļumt,

1) ("izlaisties, izplūst miesā vai apģē̦rbā, izplēsties, kļūt ļumans" Bers., tapt ļe̦gans, nestingrs Drsth.; "weich werden":
izļumusi pļava. izļumis (= nuolaidīgs) cilvē̦ks Druw.;

2) izļum̂t ² , - mstu, - mu Stenden, sich verrenken:
viņam kāja izļumusi. viņš iet kâ izļumis Lautb.;

3) ="pajukt" (vom Gewebe) Bers.;

4) izļum̃t (- mstu, - mu), durch und durch nass werden;
Pilzen und pastalas) Schujen, Serben, Wenden, Roop u. a.;

5) wackig weden:
stabs izļumis (nestāv vairs stipri) Weinsch. (hier dafür auch izļumêt)].

Avots: ME I, 767

izļurgt (unter izļur̂kt ),

1): izļurdzis ceļš, tīrums Adsel, Mesoten, Lubn. izļurgusi pļava C.; ‡

2) = izļuodzîtiês 1: miets izļurdzis Wandsen, Warkl.

Avots: EH I, 464

izmĩdît [li. išmìndyti], tr.,

1) austrampeln, austreten:
ceļu, pļavas, labību. miežus izmīdīšu BW. 32758, 1;

2) ausdreschen:
metienu. ar zirgiem agrāki izmīdīja graudus nuo varpām.

Avots: ME I, 772

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

‡ II izrāt, ausroden: pļavas izrājis Pumpurs Raksti II, 310: izrāta (izcirsta) pļava Latv. Saule, S. 1044.

Avots: EH I, 476

[izskliẽst (li. išskleĩsti) Dunika, = izkliest 1: izskl. linus uz pļavas.]

Avots: ME I, 798

iztilât: auch Dunika, PV., Rutzau. ‡ Refl. -tiês, ausbleichen (intr.) Dunika, PV.: vēl jāatstāj lini uz pļavas, lai labi iztilājas; "austrocknen (intr.)" Seyershof: lai mieži labi iztilājas, tad varēs vest kuopā kaudzes.

Avots: EH I, 489

iztrĩt, ‡

2) gehörig reiben; einreiben:
raudāva, acis iztrina; sarkanas tān Auleja. i. zābakus ar de̦gutu ebenda; ‡

3) auswaschen
Dunika: i. aves pirms cirpšanas. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) reiben; sich reibend besudeln: zirgs krīt zemē, iztrinas uz pļavas Auleja. viss ar dubļiem iztrinies ebenda.

Avots: EH I, 491

izvìlkt, ‡

7) ziehend (vom Wind) austrocknen
(tr.): vējš krietni izvilka šārīta ābuoliņu Saikava. Refl. -tiês,

2): auch Trik. u. a.; ‡

4) sich ausziehen, entkleiden:
cilvē̦ki strādā pļava kre̦kluos izvilkušies Ahs.; ‡

5) "izbeigties" A.-Laitzen: slimība gan izvilksies A.-Schwanb.

Avots: EH I, 496

‡ izžùldzêt ² Erlaa, durchweichen (tr.), durchnässen: lij vien; nu izžuldzē visas pļavas un tīrumus.

Avots: EH I, 499

izžulˆgt, intr., weichen, durch und durch nass werden, durch Nässe verderben, nas werden: pļavas, ceļi nuo lietiem izžulguši N. - Schwanb. pastalas, zābaki izžulgst pa ūdeni bradājuot Druw. maize izžulgst ūdenī. izžulgušas ruokas Stari II, 812. izžulguši vaigi MWM. XI, 159. graudi izmīkst, izžulgst un izaug Vīt. 32. (ce̦pure) cauri slapja, izžulgusi Vīt. 19.

Avots: ME I, 833

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

juôsla [Ronneb.],

1) ein gürtelartiger Streifen:
juoslām vien, dze̦lte̦na un sarkana, bija pilna pļava vizbuļu Brig. šinī tīrumā zeme juoslām Bers. mājas izdalītas juoslām Sessw. cūkai juosla ap vidu; juoslas cūka, ein Schwein mit einem gürtelartiger Streifen um die Mitte Paul.;

2) * die Zone, der Erdgürtel;

3) n. Preip. 36 - Regenbogen.

Avots: ME II, 127

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kalˆnpus, oberhalb, Praep. m. d. Gen.: kalnpus Narvas; kalnpus tās vietas, kur ainis laiž Kaudz. M. kalnpus mājas ir tīrumi, lejpus mājas - pļavas Bers., C., Aps.

Avots: ME II, 142

kalˆnpusē, Adv., oberhalb: kalnpusē tīrumi, lejpusē pļavas.

Avots: ME II, 142

I kal˜ve: auch PS.; Agata aizgāja lasīt skābines un ātrumā satvēre kal-vīti. pļavas kalvīte sāka lūgt ... Pas. X, 52 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 580

kā`rklãjs,

1): laidies ... kārklājā (kann auch zu einem nom. s. *kārklāja gehören!) BW. 18996 var.; ‡

2) Adj., mit Strauchweiden bewachsen
Zvirgzdine: k. mežs; kārklāja pļava.

Avots: EH I, 602

kā`rnît C., [Walk., PS., Wolm., Trik., Jürg., N. - Peb., kârnît ² Lautb., Bauske, Ruj., Salis), kãrnît Biel., - u, - ĩju, tr.,

1) wühlen, ausbreiten, scharren, kratzen:
kuo tu kārni sienu? C., Smilt., Bers., Laud., Adsel. suns, vērsis, zirgs kārna zemi Nigr. [tam kļuva ausis tâ kārnītas, ka viņš nezināja, kur tam bij palikt Manz. Post. II, 37];

2) reinigen
[Manz. Lettus]: pīpi, pļavas, zivis. sāku pļavas kārnīt Neik. kuoku kārnīt, die Äste aushauen U. Refl. - tiês, scharren, wühlen, sich sperren, sich zu schaffen machen: vistas tâ kārnās, ka zemes iet pa gaisu Nigr. kuo nu te kārnies (jaucies) kâ kārneklis! C., Smilt., Adsel, Wenden n. A. X, 2, 354.

Avots: ME II, 197

kaûstît,

1): auch Oknist;

2): k. izkapti, eine Sense dengeln
Warkl.;

3): auch AP., Auleja, Mahlup, Oknist, Prl., (kaûstêt) Zvirgzdine; ‡

4) "pļaut cirteniski" Heidenfeld: cinīs ne˙kādi nevar pļaut, - k. vien jākausta Heidenfeld. palika, krûšainās pļavas stari kaustīdami Warkl.

Avots: EH I, 595

ķieviẽte [mit hypernormalem ie für ī?], der Kiebitz Nerft: vasarā gavilēja gani un klaigāja talviķi un ķievietes Jauns. ejuot pa pļavas malu, izbiedēju snaudulīgu ķievieti Jauns. - S. ķīvīte.

Avots: ME II, 390

‡ ķimanains (mit a aus e, ² ) Sonnaxt, reich an Kümmel: ķimanaina pļava.

Avots: EH I, 702

klâtu: mums pļavas klâtu ² pie mājām Lesten. mums ... buots k., ka vai[r]s klātāku nevar būt Behnen n. FBR. XVI, 149. nepiebrauc pa[r] k. ebenda.

Avots: EH I, 613

knàbt [li. knóbti "клевать"], - bju, - bu [Schujen, knàbt ² Warkl., knâbt ² Dunika, Wandsen], knàpt C., tr.,

1) picken, hacken:
vārna vārnai acis ārā neknābj. tē̦vs aizgāja bišu knābt Ar. 1238 (gew. kāpt). knāb, māsiņa, madariņas, āra pļavas ganīdama BW. 7127. meitas, meitas, mēļu knābt 7136;

[2) zupfen
U.]. Refl. - tiês, einander hacken: cāļi knābjas. Subst. knābẽjs, wer pickt, nackt; knābiens, ein Hieb mit dem Schnabel; knābšana, das Picken, Hacken; knābums, die vollendete Tätigkeit des Hackens, Pickens. [knàbju, knàbt vielleicht für älteres * knabju (vgl. knabstît), knàbt. Zu li. knebénti "ковырять" knẽbis "кирка для огородных работ", an. hnafa "abhauen" u. a., s. Zupitza Germ. Gut. 120, Fick Wrtb. III ⁴ , 97, Persson Beitr. 139 f. und 881 f.]

Avots: ME II, 244

‡ II knaši, nach einer Überschwemmung übriggebliebener Schutt AP.: kad upes pļavas pārplūst vasarā priekš nuopļaušanas, tad visu zâli apne̦s netīru ar knašiem. k. ir visādi netīrumi nuo upes.

Avots: EH I, 628

‡ II kùodinât ² Bērzgale, mager werden lassen Warkl.: k. luopus uz plikas pļavas.

Avots: EH I, 685

I kuõpa,

1): baltu miltu kuopiņā BW. 8165 var. trauks ir pilns ar kuopu Dunika, Rutzau. iebērām rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 182. šķupele ar kuopu kuopām piebē̦rta Pas. II, 180; rudzu kuopiņas (Garben)
- auch Behrshof, Dobl., Mitau, Siuxt, Wolgunt; rudzu (pūŗu) kuõpiņa Durnika, Kal., OB., = rudzu (pūŗu) guba;

4): saveda kuopiņā BW. 19726 var. kuopiņā sanākuši 30922;

5): kuopas (so zu lesen für "kuopa" ME. II, 344b) trauks Lis: kuopas pļava ebenda. kas nu par kuopas ("?") vakaru izvērtās! Azand. 158. aužam kuopas villainīti; abas divas segsamies BW. 23660; ‡

6) Gemeinschaft, Gesellschaft
(?): me̦klē̦dama ļaužu valuodas un kuopu Anna Dzilna 51 (ähnlich: 48).

Avots: EH I, 687

krũmaîns,

1) bebuscht, buschicht:
krūmains krasts, krūmaina pļava;

2) krūmaina ķemme, ein Kamm mit ausgebrochenen Zähnen
U.

Avots: ME II, 292

krũmuôts [li. krųlt'muotas], bebüscht, voller Sträucker: krūmuota pļava MWM. III, 116.

Avots: ME II, 292

‡ krûšuôts Oknist, = krùtaîns 3: krūšuota pļava.

Avots: EH I, 663

krùtaine, ‡

3) die mit Hümpeln (Mooshügeln) Bestandene:
k. pļava Zīdūnis 1925, № 3.

Avots: EH I, 663

krùtaîns,

1) brustleidend
[PS.]; engbrüstig: kamē̦r krūtainais... uz sliekšņa nuosēdies... Neik.;

2) starkbrüstig:
krūtains zirgs C., AP., Aps., Smilt.;

3) hümpelig, uneben:
krūtaiņa pļava U.

Avots: ME II, 292

kũlaîns,

a): kūlaina nuora, pļava AP., Ramkau;

b): auch Schrunden, (mit û ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 682

kunaîns,

1) knotig
Wid.; [2) kunains Jürg., mit kleinen Hümpeln versehen: kunaina pļava).

Avots: ME II, 314

[ladzes pļava "eine feuchte, an Hümpeln reiche Wiese mit langem Grass" Sessw.]

Avots: ME II, 399

I laîda,

1): ādu sagriêž laĩdās (in schmale Streifen)
Siuxt. nuogriêž, kādu laĩdiņu nuo vidukļa ebenda. tur tīrums, tur pļava - viss vienā laîdā KatrE. kad sāka kliegt, viņam valuoda gāja vienā laîdā ebenda. viss vienā laîdā, iznāk Oknist. mūsu lādēm vāki ir vienā laîdā (sind eben) AP. izšuvās sev kleitus vienā laîdā (in einem Stück, ohne Teilung in Rock und Bluse) ebenda. visa būve bij vienā laîdā ebenda. ejuot ē̦kas divstāvu laidai ("?") gar galu gaŗām Janš. Līgava I, 184;

3): ‡

g) laîda saucama; kad uzliek lieku dzelztiņu izkaptij pie pē̦das gar mugaru Heidenfeld; ‡

4) Freiheit
Druw,: luopi palikuši savā laĩdā Zögenhof.

Avots: EH I, 711

lãmaîns reich an Lachen, Pfützen, Gruben: lāmainas pļavas Kand.

Avots: ME II, 438

lam̃pata,

1) [lam̃pats Serbigal, làmpata ² Erlaa], der Lappen, Fetzen, Lumpen, ein Stück Smilt., Ubbenorm: sveši ļaudis sanākuši ar tām darvas lampatām BW. 20397. tur uzmeta sveši ļaudis darvainās lampatiņas 16297; sasist, saplēst lampatās Paul.;

2) etwas Minderwertiges, Schund:
nuo tādām lampatām, kur tikai virši vien aug, ne˙kad nevar pļavas iztaisīt Dz. Vēstn.;

3) ein Taugenichts, Lump, Bummler
Smilt., Mat. Zu lampa II.

Avots: ME II, 418

II lāms,

1) eine grosse, ganz ebene (ohne Gesträuch und Hümpel) Wiese
Mar.: zila guovs lāmu laiza (Rätsel) Mitau; [vgl. lãma pļavas Lvv. II, 87];

2) eine Strecke:
rudzi lāmiem vien izē̦sti Mag. XIII, 3, 52; vgl. auch lāma 2. [Wohl aus estn. lām "ausgedehnte Fläche".]

Avots: ME II, 438

lãns, s. lānis; [lā`ns ² Warkl. "feucht": lānas (?) pļavas.]

Avots: ME II, 439

II lāpsa, die Stelle: šogad slikta zâle, pļavas lāpsām (stellenweise) plikas. lāpsām meža izde̦gusi Laud. [Wenn von einer Bed. "Stück, Fetzen" auszugehen ist, zu lãpît I; und zu r. лáса "Fleck von länglicher Form, Streifen"?]

Avots: ME II, 440

lāsuôt, intr.,

1) träufeln, triefen: asins lāsuo nuo maniem pirkstiem Akur. nuo baltajām kājām pa pilienam asinis lāsuo AU.;

2) schillern, funkeln:
saulē lāsuo pļava Apsk. laiva lāsuot lāsuoja MWM. IX, 149;

3) lāsuots = lāsains

I: lāsuots kukainītis konv. ² 2588;

4) klingen, läuten (wie fallende Tropfen):
nāves zvaniņš lāsuo klusi Stari II, 733.

Avots: ME II, 442

lejpusẽ, Adv., unterhalb, unten: kalnpusē tīrumi, lejpusē pļavas Bers.

Avots: ME II, 447

le̦kns, niedrig gelegen, feucht, saftig [Lautb.], üppig [Ruj.]: tur bijušas le̦knas pļavas LP. VII, 1291; le̦kna zâle MWM. VII, 288; [Leijerk. II, 139]; le̦kni zâles kušķi Stari III, 201; le̦kns mežs Latv.; le̦knās pļavās aug bieza zâle [Dond.], Sassm.; [le̦kna zeme Selg. - Vgl. leceklis; in der Bed. vielleicht durch das Reimwort tre̦kns beeinflusst].

Avots: ME II, 448

lem̃stiķis, ein Stück, Fetzen: gaļas, pļavas lemstiķis Burtn., Lub., Sessw., Fest. (hier lèmstiķis ^2).

Avots: ME II, 450

lê̦naîns, moorig, sich bewegend: lē̦nainas pļavas.

Avots: ME II, 460

lepejs (unter lepējums): "bieza, staiga dubļu kārta lielākā platībā uz pļavas" Nautrēni.

Avots: EH I, 734

‡ lepika (??) "luokā apje̦mts le̦kns pļavas gabats pie upes" Bauske.

Avots: EH I, 734

le̦pns;

1): bē̦rns būs l. (eitel),
spuogulī vien skatīsies Linden in Kurl.;

2): le̦pnas kūtis, ar luogiem Salis. l. dārzs, le̦pni kuoki ebenda. le̦pna zâle, pļava Heidenfeld.

Avots: EH I, 734

‡ lîčains ² Orellen, reich an Krümmungen (lìči): līčaina pļava.

Avots: EH I, 745

lìcis (li. liñkis "die Biegung"),

1) der Krumme:
līci, luoci, kur tu teci? Biel. R. 743;

2) Beugung, Krümmung: līču līčiem upe te̦k BW. 14359. meža līcis, eine Krümmung am Waldrande, namentlich Uferkrümmung an Bächen:
ilkses tas gāja cirst upes līcī JR. V, 45;

3) die Wiese an der Uferkrümmung eines Baches, auch
līča pļava, gew. Plur.: braukt uz līčiem Aps.;

4) jūŗas līcis, der Meerbusen;

[5) = lìcenis 1 U.] Zu lìkt.

Avots: ME II, 476, 477

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

liêgs ² Ahs., [Lautb.], Karls., [liegvas BB. XXVIII, 272 aus der kur. Nerung] (li. leñgvas),

1) leicht
[Lng.]: saka: tautās liega dzīve BW. 174. lintītēm darināju, vieglu mūžu gribē̦dama 6019. ai manas zīļuotas, liegajas dienas! BW. 24740. liegus darbus vien dzīvuoju 7117. dze̦mdē̦tājai atpina mātus, lai liegāka dzemdēšana BW. I, S. 192. liegi le̦cu kumeļā BW. 17019. liegi (Var.: viegli) durvis virināt 31255. nakti itin liegi, klusu, ka ne dzirdēt, ne redzēt, atlaidies putns LP. VI, 347;

2) sanft, milde, zart, lieblich:
liega vēsmiņa. gaisma liegiem vilnīšiem lija uz zemi Vēr. II, 589. īstais laiks nav klāt, kad puķītes dīgst liegi Rainis. liegi un raibi smaidīja pļavas Vēr. II, 221. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. [Zu got. leihts "leicht", ahd. lungar "schnell", an. lunga "Lunge" u. a., s. Osthoff MU. VI, 1, ff. und Walde Wrtb. ² 424.]

Avots: ME II, 493

II lìekums,

1) das Geschlinge, das Gebogene; eine Krümmung, Uferkrümmung an Bächen und die üppige Wiese daselbst:
liekums - pļavas līcis, kur branga zāle aug Etn. I, 137;

2) die Koppel, das Gehege:
laid zirgus liekumā! Tirs. Etn. IV, 129, [Kl.];

3) ein unbearbeitetes Stück Feld, namentlich in der Nähe des Viehweges, den Schweinen als Weide dienend:
cūku liekums Laud. Zu liekt [in der Bed. 1 u. (?) 2; in der Bed. 3 aber vielleicht zu lìeks].

Avots: ME II, 497

I lìķis,

2): auch (mit ĩ ) Salis; ‡

3) = lìcis 3: pļavas lìķīši ² applūduši Saikava (das zugrunde liegende *līķi ist vielleiclnt hypernormal für ostle. *leiči). In der Bed. 2 aus mnd. līk, s. Schwers ZsIPhil. VI, 339.

Avots: EH I, 750

I lìkšņa PS., Smiltt., [AP. ], lĩkšņa C., lìksnis, = lìksmanis Bers.: e̦ze̦ra lēne = līkšna Etn. IV, 130. līkšņa ir e̦ze̦ra gabals, kuŗam virsū pāraugusi pļava. aizgāju līkšņās sienu pļaut AP. purvs jau pārvērties par pilnīgu līkšņu. gar staigna purva līksni MWM. VIII, 10. ap šiem e̦ze̦riem bijuši līkšņi un muklāji VIII, 46. [Zu lĩguôt (iês). ]

Avots: ME II, 487

lìkšņaîns, moorig, schwankend: te vieta bija līkšņaina Duomas I, 47; līkšņainas pļavas Balss.

Avots: ME II, 487

[lîkste̦ns ² Ruj. "kas līguojas (Adj.)": līkste̦na pļava; -e̦ns vertritt in Ruj. auch schriftle. -ains. ]

Avots: ME II, 487

II luksts, eine einschiessende Stelle, eine feuchte, niedrig gelegene Wiese [Burtn., Salis], Salisb., [um Ludsen]. luksts - pļava ze̦mā, miklā vietā Etn. I, 121. Ergļu draudzē tiek sauktas labas upju pļavas par lukstiem. [luksts, eine am Fluss gelegene Wiese, die im Frühjahr überschwemmt wird Illuxt.] jāšu, jāšu pa lukstiem uz Vidzemes meitiņām BW. 13870. skuolnieki aizskrēja uz lukstu Duomas I, 43. lukste U., Wiese auf morastigem Grunde; lukstes siens, grobes Heu. [Zu Ludza?]

Avots: ME II, 511

‡ lūznaine pļava Warkl. "lūžņaina pļava".

Avots: EH I, 765

I mā`rks,

1): auch Warkl., (mit ã ) Rutzau (unbek. in Dunika, Hasenp., Schnehpeln); ap mārkiem linus zaga BW. 20486. markā mērcu priežu skalus 25308; zemes m. Salis, eine Flachsweiche, durch die kein Wasser fliesst; (übertragen) jede sehr feuchte Stelle
Salis: nu jau visas pļavas ir viens m.; ‡

2) eingeweichter Flachs oder Hanf
Auleja: lini ir timsi, kad elkšņus liek uz mārka. linu mārka smagumiņu BW. 24741, 3.

Avots: EH I, 792

mīkns U., weich (vom Wetter): [būs mîkns ² laiks Pampeln]; feucht: [mîkna pļava N. - Peb.].

Avots: ME II, 642

mīksnẽjs [vielleicht aus mīkstnējs],

1) weich, feucht, saftig:
šuogad rudens ir mīksnējs Kaudz. M. ja dievs duos vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs diezgan Kaudz. M. mīksnēja pļava [Druw.], Zalktis I, 57. [mīksnējs siens N. - Peb.]. mīksnējā, auglīgā apgabalā Kaudz. kas par mîksnējiem [Jürg.] un taukiem krūmiem! R. Kam. 168. mīksnēji kāpuosti Aps. [stāds ar mīksnējām lapām Morizberg]. cik kupls! un mīksnējs jaunais meža zaļums! Apsīšu Jē̦kabs V, 6;

2) weich (vom Gemüt), sentimental:
mīksnējuos brīžuos Vidzemnieks;

3) Subst. [eine feuchte, sumpfige Stelle]:
pa upmalas mīksnējiem A. XX, 647. dārzā mīksnējā XX, 651.

Avots: ME II, 642

[muknējs Kosenhof, = muklains: muknējas purva pļavas.]

Avots: ME II, 663

nelikumîgs, nelikumisks, ungesetzlich: nelīdzeņs ceļš, nelīdze̦na pļava. visi meži līdzi auga, virsaunīties nelīdze̦ni BW. 30681. [nelīdza vieta Elger Dict. 274.]

Avots: ME II, 721

nuoderêt [li. nuderė´ti "abdingen"], tr.,

1) abmachen, vereinbaren, abschliessen, verdingen:
tu viņam atlaidi nuo nuode̦rē̦tā laikā Blaum. nuode̦rē̦ts miers Laun. vai jūs savu puiku jau e̦sat kur nuoderējuši? A. XX, 267;

2) taugen, passen, zupass kommen, gelten, zu etw. od. als etwas dienen:
lai paglabājuot tuo, - priekšdienām nuoderēšuot LP. V, 266. tas tev savā reizē nuoderēs II, 54. zāles nuoderēja guosniņas vārīgajām iekšām Etn. IV, 69. pļava nuoderējuse vairāk saimniekiem par luopu ganībām LP. VII, 1301;

[3) durch eine Wette einem Wette einem etwas abgewinnen
U.] Refl. - tiês, sich verdingen, einen Vertrang mit einender abschliessen, eine Wette eingehen: tad arī kučieris pie viņa nuoderējies Aps.

Avots: ME II, 774

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

nùoêdinât,

1): n. visas pļavas ar zirgiem Ramkau; abgrasen lassen; zulassen, dass abgegrast wird
Segew.; auffressen machen AP.: n. visu ābuoliņu Salis;

3): auch Segew.; ‡

4) auffüttern
Segew.: n. zirgu, bē̦rnu; ‡

5) ätzend (beizend) wund machen
AP.: n. ruokas ar zâlēm gluži jē̦las.

Avots: EH II, 44

nùoêdinât, tr.,

1) abgrasen, abweiden:
ganības, pļavas;

2) abbeizen, entfernen:
kārpas nuoēdina ar stiprām zâlēm Sassm.;

3) vergiften:
kaķus nuoēdina ar dzērves aci Sassm. [man guove nuosprāgusi; kâ duomā, tad ļauni cilvē̦ki tuo nuoēdinājuši De̦glavs Rīga II, 1, 45.]

Avots: ME II, 782

nùogrâbt, tr.,

1) mit der Hand von oben abnehmen:
miltus nuo sieka;

2) erfassen, ergreifen, erhaschen:
viņi salauzuši visu, kuo nuogrābuši LP. VII, 174. [milzis tuo bija aiz bārzdas nuogrābis Pas. II, 227];

3) abharken:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka, kad nuogrābta (Var.: sagrābta, nuogrābāta) BW. 24807, 2. [Refl. - tiês,

1) eine Zeitlang energich harken:
šuodien krietni nuogrābuos Ruj., Selg.;

2) betrogen werden:
zirgu pē̦rkuot nuogrābies Lis.]

Avots: ME II, 786

I nùokũlât: auch AP.; kad pļavā zāle ve̦ca paliek, tad pļava ir nuokūlājuse Ramkau. sīpuoli galīgi nuokūlājuši (izdzeltējuši) Linden in Kurl. Refl. -tiês, ‡

3) nuokūlājies zirgs Vank., ein mageres, mit langem Haar bewachsenes Pferd.
guovis bija nuokūlājušās un vājas Vanagu ligzda 203.

Avots: EH II, 58

nuõleja, der Abfall einer Anhöhe, der Abschuss, das Tal nuôleja ² Ahs. n. RKr. XVII, 42): sutra plūda nuolejā uz pļavas Vīt.

Avots: ME II, 809

‡ nuolē̦ze̦ns, = nuõlaîde̦ns: cauri birztalai bija saskatāma nuole̦ze̦na pļava Delle Negantais nieks 183 (ähnlich Heidenfeld mit ê̦, Weinsch.).

Avots: EH II, 62

[nùomìzt, harnend ganz benetzen: puisēniņi nuomīzużi pļavas stūri BW. 35130. izmazgāja nuomīztuo paladziņu 35679, 1 var. Refl. - tiês (li. nusimį̃žti), sich bepissen: nuomīzies nāca meitu lūkoties BW. 35186.]

Avots: ME II, 821

nùonasât,

1): vaiņuceņu ar guodeņu n. Tdz, 39395; ‡

2) wiederholt (od. éin Objekt nach dem andern) wegtragen:
meitas nuonasāja putni: ve̦cākuo nuonese vanags, viduskuo nuonese krauklis un jaunākuo - rubulis Pas. VII, 338. plika pļava: visi lini vēja nuonasāti Auleja.

Avots: EH II, 71

nùonest,

2): atskrēja baltais gulbis un nuonese juo Pas. IV, 542; ‡

3) abtragen (Kleider)
Seyershof: pa laukiem nuone̦stu virsjaku valkā mājā; ‡

4) überschwemmend mit Schlamm od. Schutt bedecken:
tās pļavas tiek plūduos nuone̦stas Heidenfeld. ar našu nuone̦stas pļavas AP. Refl. -tiês, ‡

2) für sich wegtragen
Auleja: saknīšu piekašas i[r] nuone̦sas; ‡

3) sich abtragen
Seyershof: šis lakats jau ir nuonesies.

Avots: EH II, 72

nùoplāvât, ‡

3) überschwemmt werden
Lis.: pļava nuoplàvājusi ² ar ūdeni; ‡

4) "eine Zeitlang umherschiendern"
Wessen: n. visu dienu.

Avots: EH II, 75

nùoplicinât, nùoplicît, tr.,

1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;

2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene ² III, 188;

3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.

Avots: ME II, 831

nùopludinât, nùoplûdinât, nùoplûdît, tr.,

1) bewässern, überschwemmen:
pļavas.

2) hinflössen:
pluosts... bija jānuopludina lielpilsē̦tā MWM. IX, 792.

Avots: ME II, 832

nùoplûst, intr.,

1) bewässert werden, überschwemmt, überströmt werden:
pļava nuoplūdusi ar ūdeni;

2) abfliessen, abströmen:
bē̦rns iz de̦guna sāk nuoplūst asinīm. ūdens nuo pļavām jau nuoplūdis. auglis nuoplūdis (vom Abort) Nigr.

Avots: ME II, 832, 833

nùoputinât, tr.,

1) abstäuben:
zābakus; putekļus nuo drēbēm; nuoputināt brunčus;

[2) abschäumen:
gaļa... neir labi nuoputināta Für. I, unter gaļa;]

3) abstümen:
sniegs nuoputinājis laukus un pļavas.

Avots: ME II, 835

‡ nuosapt "nuokrist, nuožūt (tikai par šķidrumu)" Gramsden: pļava (kas bija pārplūdusi) nuosapusi Ruhental; "nuoplakt" Ruhental: kaudze jau līdz pusei nuosapusi.

Avots: EH II, 83

nùosàusinât, nùosàusît, tr., abtrocknen, trocken legen: viņa nuosausina savu seju Vēr. II, 704. viņas nuosausīja nuo sejas asiņainās pē̦das MWM. VI, 597. nuosausināt e̦ze̦rus, purvus. slapjas pļavas nuosausina ar grāvjiem Sassm. [Refl. nùosàusinâtiês, sich abtrocknen.]

Avots: ME II, 844

nuõstūris: pa meža vientuļuo nuostūri Blaum. MWM. 1895, S. 26: katrs pļavas n. upes līkumā Veselis Daugava 1936, S. 931; = kudurs ‡ 2 Saikava: tādā mājā, kur daudzi kuduru, tādu nuostūŗu vai kambaŗu, cilvē̦ks kâ zudien pazūd.

Avots: EH II, 92

‡ nuosvaîdât ² Dunika, = nùosvaîdît: visa pļava nuosvaidāta akmiņiem.

Avots: EH II, 93

I nùosvaîdît: visa pļava ar bļīniem nuosvaidīta Pas. XI, 360.

Avots: EH II, 93

‡ nùovejuôt, (schlecht gewachsenes Gras) abmähen: nuovejuojām krietnu gabalu pļavas, bet siena tika maz Tirsen n. RKr. XVII, 85.

Avots: EH II, 106

ņur̃dêt,

1): auch Wolm., (mit ùr ² ) Oknist, (mit ur̂) Aahof; aitas ē̦d pe̦lus ņur̃dē̦damas Iw.; ‡

2) brodeln Heidenfeld:
staigna, izrūgusi pļava ņùrd2 vien, kad tai pāri iet.

Avots: EH II, 116

paā`rdît: maisam izgrieze un paārdīja caurumiņu Sonnaxt; "izārdīt" Oknist: visa pļava stāv paārdīta.

Avots: EH II, 119

[padrẽ̦gns, ein wenig od. ziemlich feucht: p. gaiss, laiks; padrē̦gnā pļava.]

Avots: ME III, 18

pagâza N.-Schwanb., pagâze,

1) die Neigung, der Abhang
Schwanb.; [ die Anhöhe (pagāza) Zaravič]: nāca stāva pagāze Latv. Tirzas upes tuvumā, zaļas pļavas pagāzā, atruon avaotiņu LP. V, 394. redz kur salds alutiņš nuo pagāzas ūdentiņa! BW. 5199: baltie laukumi pagāzēs ir šļūduoņi, le̦dāji un sniegāji Vēr. I, 1161;

2) die Bierneige
Elv., L., St.: muca od. alus iet uz pagāzām, pagāznēm, uz pagāzu, das Fass, das Bier geht zur Neige. kas pie pagāzas nāk, tam mieles jādzeŗ, den letzten beissen die Hunde.

Avots: ME III, 29

pagrìezt, ‡

2) umwandeln:
pļava par ganību pagrìezta ² Heidenfeld. Refl. -tiês,

1): viņš uzaris naudu. vagā balts vien pagriezies ("?") Pas. XV, 43;

2) sich verwandeln:
pe̦lnuos p. (zu Asche werden) Lng. (unter pe̦lni); ‡

3) sich einstellen
("parādīties") Mahlup: brūnā suga tikai vē̦lāk pagriezās.

Avots: EH II, 134

[pakūlaîns "stellenweise kũla II 1 aufweisend": pakūlaina pļava Arrasch, Bers.; dafür pakūle Lautb.]

Avots: ME III, 52

I paļa, gew. Plur. paļas,

1) der Tadel, die Schmähung:
lai paliņas nedabūju BW. 22519. es tā puiša nepaļāju; tik vien manas paļas bija: vē̦de̦rs šķūņa lieluma 20160. pasaulei man sirdī tikai paļas Austriņš. [par tuo jau iet paļas Nötk.];

2) eine tadelnswerte Eigenschaft, der Mangel, das Gebrechen, Malheur:
trešajam tāda paļa: pliena zeme, rāva pļavas BW. 15166, 6. puiši zina meitu paļas, savu vis nezināja 6587. akmenī visas paļas, ne manā krustdē̦lā 1728. bē̦rns jau visādas paļas izcietis, t. i. pārcietis visādas bē̦rnu slimības Tirs.;

[3) "pļāpa" Kalleten, Kruhten;

4) "wer andere schmäht"
Behnen, Kalleten.] Zu pelt.

Avots: ME III, 64

papliks: tur tāda paplika pļava: krūmi, sûne Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 164

papurvijs: papùrvija ² pļava Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 165

pãrzinât, tr.,

1) mit seinem Wissen ein weites Gebiet umfassen, kennen, kundig sein, einen Überblick haben:
viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX,138. sūtīja kalpus, kas jūŗu pārzināja II Chron. 8, 18. tās meitas es vēl nepazīstu un nepārzinu A. XX, 505;

2) verwalten, unter seiner Aufsicht haben, leiten:
man jāpārzin mūsu laikrakstā rakstniecības nuodaļa. Subst. pãrzinâšana, das Wissen, Kennen (in weitem Umfange), Leiten; pãrzinâtãjs, der Kenner, Anordner, Leiter: izstādes pārzinātājs Vēr. I, 1417.

Avots: ME III, 188

‡ pãrplûde̦ns Weissensee "?": pārplūde̦na pļava.

Avots: EH XIII, 208

pãrpludinât (unter pãrplûdinât; beide Verba sind ME. III, 170 mit pãr- zu Iesenl),

1): p. pļavas Dunika, Rutzau;

2) hinüberflössen
Dunika, Rutzau: p. pluostu se̦klumam pāri.

Avots: EH XIII, 208

pãrplûst,

1) intr., aus den Ufern treten, überschwemmt werden, überfliessen, überströmen:
upīte bij dikti pārplūdusi LP. VII, 372. pavasaŗuos visas mūsu pļavas pārplūst. viņa mute pārplūda nuo radu slavas Aps. mana sirds pārplūst rūgtām sāpēm Kronw. lai nuo saldām slavas dziesmām pārplūst jūsu lūpiņas Aps.;

2) tr., überfluten:
jauna cenšanās pārplūda visu vakara Eiruopu Kundz. Subst. pãŗplûdums, die Uberschwemmung, Uberflutung; pãrplûšana, das Überfliessen, Überströmen.

Avots: ME III, 170

pãrsalˆt, intr.,

1) über-, befrieren:
pļava, upe pārsāluse ar le̦du. [drīz Juodupe pārsāls, tad varēs ar slidām skriet Veselis Saules kapsē̦ta 164.] pirmais sniegs vēl pārsalā Stari. Fig.: viņa dvēsele pārsaluse ar saltu spītību Vēr. II, 523;

2) vom Frost ganz und gar durchdrungen werden:
pārsala jūriņa līdz dibe̦nam, vgl. BW. 13282, l;

3) übermässig frieren, ganz erfrieren:
bē̦rni pārnāca pārsaluši mājā.

Avots: ME III, 173

‡ pašu˙klât Kaltenbr., sehr nahe: jiem p. pļava. dagājuši p.

Avots: EH XIII, 180

I pâtêt ² Janš., -ẽju [bei Für. I ein prs. pāšu], tr., pflegen, [schützen, schonen]: visi tuo kuopj un mīlina, saudzē un pātē Janš. [saimnieks savas guoda bikses pātēja, uzvilkdams tikai, kad bija ietams kur uz āru, vai svētdienām... Janš. Dzimtene V, 116. Ķirmgrauzis... tâ pātē dižuo mežu, it kâ tas būtu viņa paša īpašums Dzimtene ² I, 374. baruons, liekas, liels mežu pātē̦tājs ebenda S. 173]; pātīt pļavas, die Wiesen schonen (gegen Weiderich) Bl. [Zu got. fōdjan "ernähren, füttern" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 73)?]

Avots: ME III, 191

pìedumbrâties, verschlammen Ekau: piedumbrājusēs upes gultne Vēr.II, 60. viss pļavas gals piedumbrājies (versumpft?): jāruok grāvis Vank.

Avots: ME III, 246

pìestàipît, freqn. zu piestiept,

1) mehrfach hinzu-, herzuziehen;

2) ziehend, ausbreitend anfüllen:
pļava e̦suot salmu piestaipīta Zalkt. I, 57. viss kâ zirnekļu tīkliem piestaipīts Stari II, 247. Refl. -tiês, sich hinzuziehen, sich ausbreiten: jāizgriež piestaipījušās stīdziņas Peņģ. Sakņu dārzs 78.

Avots: ME III, 296

pìetìesât,

1) auf die Dauer, zur Genüge richten:
kuo nu es jūs pietiesāšu? tiesājieties paši!

2) gerichtlich, prozessierend erlangen:
p. sev kādu pļavas gabalu Lis., Golg.;

3) vollessen:
p. pilnu vē̦de̦ru Lis.;

4) = piekaut, durchprügeln: es viņu labi pietiesāju Arrasch.

Avots: ME III, 305

pĩkstiņlapa "kāda plakana, plāna pļavas zāle" Sassm.; vgl. pīkstene.

Avots: ME III, 231

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut ² , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367

pļāva (li. pjova "Wiese") U., pļãve Karls., pļàve ² Mar. n. RKr. XV, 132,

1) pļàve ² Golg., pļàva C., = pļauja, die Ernte: rudzu, miežu pļãve. pļāvas, pļāves laiks, die Zeit der Ernte, die Erntezeit. labības pļāves laiks turpinājas un drīz tuvuosies savām beigām Etn. II, 114. ap sējas un pļāves laiku LP. VII, 686. nuogājis ciemuoties miežu pļāves laikā VI, 125. pļāves laikā jau pļāvējs. arī steidzuoties Vīt. 10. vēl pirms sūdu mēšanas un siena pļāves RA.;

2) das zu mähende, zu erntende Getreide:
pļãve jau guļ uz tīruma Mar. n. RKr. XV, 132;

3) wohl für richtiges
pļava (Wiese): 3 dakšas sūdu nuo kūts izsvieda uz pļāvu (vielleicht für livon. pļāv < plavu), uz stādu vietu, kur kurmis uzruok un dze̦n augšā zemi Mag. XX, 3, 62.

Avots: ME III, 367, 368

pļe̦va Treiden, Kürbis, Setzen, = pļava.

Avots: ME III, 370

plienes, pliẽņi Bl., Kandau, platte Kalksteine Selb., U.; Kalkschiefer Autz n. Bielenstein; Schiefersteine Bergm. n. U. - plieņa zeme, Kalkboden: trešajam [preciniekam] tāda paļa: pliena zeme, rāva pļavas BW. 15166, 6. Vgl. pliens I.

Avots: ME III, 351

I pluocis,

1) "staigna vieta pļavā" Gold. n. Etn. IV, 166, pluôcis ^2, eine moorige, sich bewegende Stelle Ahs.; pluõcis, ein Torfmoor Hasenp., eine sumpfige und unfruchtbare Stelle Lautb.; als Sumpfnamen: pluocis Lvv. II, 103, 116, pluõcis II, 5, 9, pluoču purvs II, 119, pluôču ² purvs II, 47;

2) ein (leerer) Fleck, die Lichtung:
ābuoliņa laukā lieli pluõči, kur nav ābuoliņa Dond. viņi izkļuva kāda prāvāka klajumā - kāda pluocīša malā Janš. Dzimtene V, 408. Aumalis kādā pluocī ieraudzīja... briežu pāri I ² , 159;

3) eine (Sumpfwiese Bassen) Wiese
- pluocis Lvv. II, 132, 133, 142, (liel)pluocis II, 148, pluõcis II, 16, 95, pluoči II, 118, pluõču pļava II, 122, pluoce II, 22, pluõces II, 93, 97. pluocis "ciesaiņa aramzeme" Matkuln, "apars" Walgalen, "nuozē̦lusi zeme laukā" Selg. n. Etn. IV, 166; ein Hümpel im Sumpf Kr. Talsen. - Vgl. auch die Gesindenamen Pluõcis Lvv. II, 11, 22, Pluôcis ² II, 44, Pluõči II, 11, Pluôči ² II, 107, 109, 115, 138, 148, Pluôcleiši ² II, 103 und Pluõcenieki II, 101. In der Bed. 1 (und 3?) etwa (mit ō-Abtönung) zu plācis II; in der Bed. 2 zu plankums?

Avots: ME III, 363, 364

pluota, pluõte, pluôts ² , -s, eine Eismasse Salis, LA. n. U.; zivju pluota (pluõte Adiamünde), ein Haufe von Fischen U. re̦ņģes nāk ar pluõti ("ar baru") jeb pluõtē Salis. - vienā pluôti ² Naud., mit einem Mal; in einem Wasser, voller Wasser: ūdens pārplūdinājis vienā pluotī pļavas. pļavas guļ vienā pluotī pārplūdušas. Zu gr. πλωτός "schwimmend" , got. flōdus "Flat" n. a. (s. te. pluods).

Avots: ME III, 365

pludas, = pludi I: kad pludas ir (= " kad pļavas noplūst") Katharinenhof.

Avots: ME III, 353

pludât Wid., -ãju, überströmen, sich ergiessen : ūdens pārklāj pļavas, ka pludā vien Katzd.

Avots: ME III, 353

puķains, blumenreich, mit Blumen versehen, geblümt: puķaina pļava Ahs.; puķaina drāna. brūtes galvu puškuoja liels, puķains kruonis BW. III, 1, 43. Substantiviert (mit dem Suffix -umo-): rasas pilītes pārpārim ieaustas sedzenes puķainumuos Aps. IV, 36.

Avots: ME III, 405

pûņa ² : auch Plvv. I, 226 ("neauglīga pļava, slapji gabali"), 271, 284, 299.

Avots: EH II, 342

‡ pungains Segew., voll Wasserlöcher: pungaina pļava.

Avots: EH II, 325

purvīgsnẽjs Drosth., Jürg., Kl., Schwanb., pùrvijs ² Prl., morastig, sumpfig: purvīgsnēja pļava Stari II, 283. sākās purvīgsnējas pļaviņas ar re̦tām nuoriņām Austriņš M. Z. 18. sūnainas purvīgsnējas vietas Seifert Chrest. III, 2, 198. zemei purvīgsnēja daba Kaudz. M.

Avots: ME III, 420, 421

purvisks: im Sumpf wachsend resp. gewachsen: p. (mit ùr ² ) bē̦rzs, siens Auleja; pùrviska ² z^le Pilda n. FBR. XIII, 49; Sumpf-: purviska pļava Pilda 1. c.

Avots: EH II, 329

puszâle "Halbgras" Sassm.: dažās mujās izduod pļavas uz puszāli pļaut.

Avots: ME III, 436

raciknis, öfters racikņi Sauken, = raceklis 2: pļava ir viens raciknis Mar., Pgnkule, Vank.

Avots: ME III, 461

rãjaîns Ru j., Wolmarshof, = rāvains, die Eigenschaft der rāja (rāva) habend U.: rājainais ūdens A. v. J. 1901, S. 872; rājaiņa pļava U., eine kaltgrūndige, eisenhaltige Wiese.

Avots: ME III, 495

rasene, rasenīte Zbiór XV, 278, Sussei, Frauenmantel, Sinau (alchemilla vulgaris L.) U., Buschh., Kl., Mag. IV, 2, 27; 76, RKr. III, 69 (aus Lös.), A. XI, 13; Sonnentau (drosera) RKr. II, 70; Karls:; dze̦lte̦nās rasenes, Drachenwurz Dr.; lauku rasenīte, alchemilla arvensis Scop. Druva III, 735, Edwahlen; saules rasene, drosera longifolia Mag. IV, 2, 38; iris pseudacorus L. Konv. ¹ 800: rasa atruodama uz rasenēm Etn. II; 135. ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar zaļziedu rasenēm ... un citām puķītēm Janš. Dzimtene ² I, 156. viju, viju, nenuoviju rasenīšu vainadziņa BW.15494. Zu rasa.

Avots: ME III, 478

II rãt, rãju, roden Ekau, räumen, reinigen St.: r. līdumu, pļavas St, rãjums, ein gereinigter Heuschlag, ein gereinigtes Stück Feld St., U., Lichtung (des Waldes) LKVv., "krūmu izcirtums pļavā (mit ã)" Ekau, Bauske: kur, Jānīti, meijas cirti?... dieva dē̦la rājumā, smuidrajuos uozuoluos BW. 32335. un pruom pieguļā uz rājumu A. v. J. 1899, S. 341. Vgl. auch die Wiesennamen: Rãjums Lvv. II, 36, Rājums Lvv. 1, 39, 56; 11, 29, 69, Rājumpļava Lvv. I, 57, Rājumi Lvv. 11, 31, Ciņu rājums LVV. 11, 61, Bezdelīgu rājums Lvv. 1I, 64 und die Feldernamen Rājums Lvv. I, 50 und Rājumi Lvv. 1, 51. Etwa zu slav. rajь "Paradies" und-wenn von der Bed. "undichter machen, lichten (einen Wald)" auszugehen ist - zur Wurzelform von lat. rārus "nicht dicht" ?

Avots: ME III, 498

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs ² Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs ² ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene ² II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499

II rãviêns Līn., Heniņ, rāviens Nigr., Neik. n. U., ràviena ² Prl., rāvãjs (vgl. den Gesindenamen Rãvāji Lvv. II, 78), rāvējs U., rāveja U., rãvene Heniņ, Biel. LSpr. I, 284, rāvene BW. 28719 var., auch "rāviene" (als Wiesenname) Lvv. II, 47, ein loc. s. rāvijā BW. 28320, 1 var., ein Moorgrund U., "vieta, kur atruodas rāva" Līn., "lielāks rāvains apgabals" Nigr.: kam tu augi, balta puķe, purvienā, rāvienā? BW. 5131. purvienā, rāvienā iestādīju uozuoliņu 22471. bridu, bridu dūņu purvu, vēl iebridu rāvājā (Var.: rāvējā) 26938. jau iesēja (linus) mālājā, vēl iemērca rāvājā (Var.: rāvienā) 28317. jau man rudas vilnainītes, vel mazgāja rāvienā 5613. pur[v]ā auga tautu meita, rāvienā velējās 14797. tautiešam puorā (= purvā) pļavas, rāvienā 15166, 9. skaidrūdeņa rauduvīte, nelaidies rāvienā (rāvājā 17381 )! 12326. kam tas manu līgaviņu rāvienā slapināja? 29864. es iekritu rāvienā, tavas guovis ganīdama 32464.

Avots: ME III, 500

rene,

1): ein kleiner Graben (zum Ableiten von Regenwasser
AP.) Bērzgale; die Falze (gruope) AP.: suôla malā r. Kaltenbr.; "gurnu ieduobums" Bērzgale; ieraudzīj[u]šas meitiņai ap renīti me̦lnumiņu BW. 35733, 1;

2): auch AP., Ramkau; pļavas stūrī, kur sākās tīrumi un renes Austriņš Raksti VII. 114.

Avots: EH II, 366

retējums Bauske, tormentilla erecta L. (Pl. retējumi U.) Nigr., potentilla tormentilla Sch. Druva III, 732, ein Zwiebelgewächs mit kleiner, gelber Blüte Libau n. U.; Plur. retējumi, Odermennig (agrimonia eupatoria) U.; cūku retējumi, equisetum arvense; retējuma sakne, tormentilla L. Konv. ² 1897, Etn. I, 28; retējama sakne, tormentilla erecta L. Mag. IV, 2, 50; retejsakne Karls., potentilla tormentilla; reteji, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79, (auch retejas U.) Tormentill (tormentilla erecta L.) U.; retenāji Zögenhof; retenaji U., Segew. n. RKr. III, 73, reteiņi Manz. Lettus, retteime (für *reteimi < retējumi?) Fischer 245, tormentilla erecta L.: ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar. . . retējumu un citam puķītēm Janš. Dzimtene ² I, 156. sausenē, kur cits ne˙kas neauga, kâ tikai smilgas, kazlapas, zvaguļi un retējums II, 439. nuorauduos retējuma kalniņa, lai rit manas asariņas retē juma saknītēs Ld. 7605. Etwa zu retêt I "gerinnen" ("retējuma sakne... jādzer kad vē̦de̦rs sāp; ... tâ˙pat de̦r guovīm, kad... dabūjušas cauriešanu" Etn. I, 28. "retekļu saknes... de̦r, kad vē̦de̦rs apsāpis" Etn. I, 84)?

Avots: ME III, 514

rieža (unter riezis): auch Siuxt n. BielU., Grob.; "aŗamas zemes gabals" Wessen; dābula rieža ² Linden in Kurl. "apmē̦ram 5 suoļus plats ābuoliņa gabals, kuo pļauj viens cilvē̦ks": riežām pļauj, kad ābuoliņš ir liels. pļavas riežu (acc. s.) Jürgens 27.

Avots: EH II, 380

I ruôza Druw., Adsel, Arrasch, Aahof, ruoze U., ruôze ² Matk., Bl., ruozis U., ruozins U., ein Hügelrücken in Wald (Adsel) und Morast (Schwanb.) U., Druw., Nerft; der Bergrücken; eine Erhöhung in einer Ebene Wolm. (ruoza); ein Hügel Grünh., Matk., MSil.; (mit uõ) Kr., Nerft; ruoza, eine trockene Stelle im Morast Burtn.; ruoza, ein Hügel od. eine trockene Stelle im Kieferwald Daudsewas; eine Halbinsel auf einer Wiese (?) Ruj. n. U.; "eine kleine Wiese od. ein Bächlein zwischen Feldern" Ronneb. (ruoza); ruôza, eine kleine Wiese zwischen Feldern od. im Wald Trik., Notk.; ein Streifen Laubholz im Fichtenwalde Walk n. U.; ruoza, ein schmaler Streifen Land N.-Peb.; ruôza, ein schmaler und erhabener Streifen Land, der eine Grenze bildet Bers.; Reihe, Schicht, Stapel: salikt burkānus, žagarus, saknes ruôzā Planhof, Wrangelshof; ein offener Ort im Walde Saucken n. U.; ein Nadelwald Aahof; eine Niederung Arrasch, (ruôza) Nötk.; eine Schlucht Eichendorff, Schlampen (ruôza ^2); ruôza, eine Vertiefung Heidenfe1d; eine schmale Vertiefung zwischen zwei Anhohen Druw.; kalnu ruoza Konv˙l 794. smilšu ruoziņa K. Müller 46, ein Sandhügel. uz ruoziņas audzis milzīgs uozuols LP. V1I, 340. ruozas klajā paugurā Juris Brasa 172. lai veicinātu dzīvību birzē un ruozā Vēr. II, 408. pļavas vidū ruoza I, 257. šmauguo ruozu, kuŗa kâ gŗāvis skrēja uz Juodupes straujuo piete̦ku Veselis Saules kapsē̦ta 83. In der Bed. "Erhöhung, Hügel" zu ruozît (s. dies)? Dagegen in der Bed. "Streifen, Wiese, Reihe, Niederung, Schlucht" wohl zu li. rúožas "Strich, Streifen, Schramme", rė´žti "schneiden, furchen`, rė˜žis "Ackerstreifen", čech. ráz "Hieb", gr. ρ˚ήγῡμι "reisse, durchbreche", ρ˚ώξ "Riss, Spalt" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 245 f.). Die beiden Wurzetn lassen sich im Le. nicht mehr reinlich sondern. Genau mit ruôza "Schlucht" deckt sich gr. ρ˚ωγή "Spalt".

Avots: ME III, 585

ruds (li. rùdas dass.), rötlich, rotbraun; grau Roop, Salis, Kurl, n. U.: ruda krāsa; rudi mati; rudas acis; ruds zalktis Br. 400; ruda zâle. ruds akmens, ein gewöhnlicher Feldstein. tup savā vietiņā kâ ruds akmentiņš Br. 27. rē̦guojas pretim rudie tīrumi B. Vēstn. ruduos vadmalas apģē̦rbuos Apsk. v. J. 1903, S. 64. - ruda vara namu daru BW. 27566 var. ruda vara kurpītes VL, aus Nigr. tumši ruds, dunkel rotbraun Sassm.: dažām zivīm ir tumši rudi spuri. zalgani ruda (grünbraun od. grüngrau) vel pļava R. Sk. II. 179. - Subst. rudums (li. rudùmas), rötliche, rotbraune Farbe: spārnu sākums me̦lnbrūns, rūsas rudumā jaukts Konv. ² 2672. Zu raũds I.

Avots: ME III, 554

r̂ugt,

1): zeme rūgst Janš. Dzimtene V, 264. ūdens plūda pāri un pļavas rūga laukā Heidenfeld;

3): auch Auleja, Kaltenbr.; pīpes vietā rūgst aizde̦gta sakārne Pas. V, 229 (aus Lettg.). rūgst un kūpst vien kâ rūgstuoņa, bet degt nede̦g Janš. Mežv. ļ. II, 458 (ähnlich 88; geschrieben rnit -ks-). vakar jūrā rūga Nidden; ‡

4) murren, verdriesslich (erbittert) sein
Diet. Subst. rûgums,

2): ein Sauertopf
A.-Ottenhof, (auch rûguma puôds) Gr.-Buschh.; ‡

3) = rûgsnis I A.-Schwanb.

Avots: EH II, 387

sagrâbt, tr.,

1) ergreifen
(auch fig.): Sprw. vēju ar dūri sagrābt nevar. Rungulis sagrāba . . . zirgu aiz astes MWM. VII, 882. ve̦lns sagrābis saimnieku pie bārdas LP. IV, 213. pie apkakles sagrābis Vēr. I, 1033. kaijas... sagrābj... zivtiņas J. R. III, 27. svešinieki tirdzniecību bij sagrābuši savās ruokās Now. 72. tuo sagrābuse liela auka ar krusu LP. III, 8I. dre̦buļi sagrābj Celm. jāsagrābj acu˙mirklis A. XXI, 488. - tas mani sagrāba, uztrauca kâ mazu puiku Rainis;

2) zusammenharken; zusammenraffen:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka, kad sagrābta (Var.: nuogrābta) BW. 28608. sagrābis lielu naudu LP. VI, 898. Refl. -tiês,

1) einander ergreifen;

2) für sich zusammenraffen:
muļķītis..: sagrābās ze̦ltu un aizgāja LP. IV, 8. devis pulka ze̦lta naudas sagrābties VII, 202. sagrābies naudas pilnu ce̦puri VII, 1032.

Avots: ME II, 628, 629

‡ sagràvât ² Warkl., = ‡ sagrãvjuôt: pļava visa sagrāvāta.

Avots: EH XVI, 409

sakasît, tr.,

1) zusammenkratzen, zusammenschaben; (Heu) zusammenharken:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka sakasīta (Var.: sagrābta, nuogrābta) BW. 28644, 1;

2) (Kartoffeln in die Erde) vergraben
Spr. Refl. -tiês,

1) sich zerkratzen:
bē̦rns sakasījies līdz asinīm;

2) zur Genüge kratzen, harken:
vai nu nebūsi reiz sakasījies? Ruj.;

3) sich verzanken
Ruj.;

4) "sich zu kratzen anfangen":
viņš sakasījās Bauske;

5) beim Harken sich überanstrengen, zuviel harken:
viņš par daudz siena sakasījies C

Avots: ME II, 646