Paplašinātā meklēšana

àizpūta, Asthma, in Trikaten.]

Avots: ME I, 45

atpũta -auch AP.,

2): pavasar slimiem grūta a. Zvirgzdine. nevar atpūtas ievilkt ebenda. Demin. atpūtiņa BW. 686 zu korrigieren in: Demin. atpūtiņa BW. 686,4 var.

Avots: EH I, 160

atpũta C., atpûta ² Kand., auch atpūte LP. III, 18; BW. I, S. 489; Demin. atpūtiņa BW. 686, atpūtiņš Mar. PKr. XV, 106,

1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;

2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.

Avots: ME I, 183

atspùta,

1): auch (mit û ² ) Orellen n. FBR. XI, 46, Salis; ‡

2) ein Wasserloch in einem sumpfigen Morast
("purvs tâ kâ atspūšas, kad viņi atstāj tuo ūdenï) Orellen; ‡

3) "zemes tvans" Salis: kamēr pērkuons nav zemi iztricinājis, nuo zemes nākuot tāda atspūta; zeme vienmē̦r atspūšuoties; kad tanī reizā gadās mazgāt vai gulēt zemē, kad atspūta nāk, tad dabū zemes vainu.

Avots: EH I, 170, 171

atspùta (dial. für atpūta) Etn. III, 105; PS.; atspùtinât für atpūtinât, atspùstiês für atpūstiês, sehr weit verbreitet, auch in solchen Gegenden, wo das infigierte Reflexivpronomen jetzt ungebräuchlich ist.

Avots: ME I, 196

nùopùta, [nuôpūta ² Salis, Selg., Lautb., Wandsen, nuõpūta PS., N-Peb., Nigr., Wolmarshof], der Seufzer: grūta nuopūta nebija nuomanāma MWM. VIII, 338. šīs vē̦tras un plūsmas mēs nevaram saukt par nuopūtām un asarām Rainis. nāk man smagas nuopūtiņas BW. 20031.

Avots: ME II, 835

nuõpūtas "cūku liekumi(aknas, plaušas)" Planhof.]

Avots: ME II, 835

nuôspūta ² Lems., = nùopùta: es nebūtu vaidējuse, pašas nāca nuospūtiņas BW. 4001.

Avots: EH II, 90

pūta,

1): auch Siuxt n. BielU.; ein schnell vorübergehender Regenguss
(mit ũ) Siuxt; ‡

5) die Blase
BielU.; ‡

6) ein zusammengewehter Schneehaufen
P. Alunāns.

Avots: EH II, 344

pūta,

1) pũta Trik., Smilten, PS., pùte Jürg., pùte ² Sessw., der Windstoss:
ir stipra pūta, un taisni pa ceļam. celsim tik tūliņ buŗu augšām! Janš. Dzimtene III ² , 274. sāk pacelties vēsmiņas pūta A. v. J. 1897, S. 377. pa gaisiem putni aizskrēja kâ vēja pūtas Plūd. viņu veda maigas, siltas pūtas pie krasta Asp. - augstas pūtas cilvē̦ks Brasche, ein Eingebildeter;

2) pũta Dunika, N.-Bartau, der Atem:
prasi ārstam kādas zâles - tev smird pũta! Nigr.;

3) = nuopūta, der Seufzer: klusās siržu pūtas MWM. VI, 681. nenuopūta ne˙vienas pūtas par manu slimuošanu Ezeriņš Leijerkaste II, 95;

4) Plur. pūtas, s. pūte II. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

pùtaîns,

1): auch - mit Finnen bedeckt;
‡

2) pũtaiņš laiks Siuxt, regnerisches Wetter (mit häufigen kurzen Regengüssen).

Avots: EH II, 344

pùtaîns, blasig, mit Blasen bedeckt: pûtainas ² ruokas Dond. pūtainu seju jauneklis A. XX, 210.

Avots: ME III, 452

sauspūta: trockenes Wetter (mit aû ² und ũ) AP.

Avots: EH II, 461

sauspūta Fest., Stelp., saûspûta ² (Grünh., Janš, Paipala 11) Nigr., Kurs. od. sauspūtas (Apsk. v. J. 1903, S. 344) od. saûspûtu ² (Ahs.) vējš (laiks Ahs.), trockener Wind; trocknes, windiges Wetter: pēc lietus iestājas sauspūta, t. i. sauss laiks ar vēju Fest., Stelp. kad sauspūtā kādas dienas rasas nav Pas. I, 402 (aus Kreuzb.). nu smuki ceļš žūst: sauspūtu vējš! Ahs. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 776

uzpūta, ‡

3) eine gewisse Krankheit
AP.: u. ceļas vasarā nuo spējas ieēšanas vai iedzeršanas; luops, ieēdis jaunu ābuoliņu, uzpūšas, un nuo uzpūtas ceļas liesas vaina.

Avots: EH II, 731

uzpūta,

1) der Hauch:
ar vienu dvašas uzpūtu MWM. VI, 4;

2) Schattierung:
spalva tam brūna ar me̦lnganu uzpūtu Vidiņš Pas. zīd. kust. 88.

Avots: ME IV, 370

vẽjpūta, vẽja pūta, das Wehen (des Windes): pār laukiem lē̦ni līguoja pāri maija vējpūta Daugava I, 991. vēja pūtas uz ūdeņa līmeņa Seifert Chrest. III, 3, 197.

Avots: ME IV, 552

aizbildnĩba: aizbildnība par viņa bē̦rnu Janš. Atpūta No 371, S. 5.

Avots: EH I, 9

‡ àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45

àlpa ² (cf. li. al̃pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el̃pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

‡ II apdārzis (part. prt. act.), ringsum einen apdā̀rzs 2 bekommen habend: mēness dzeltenīgi apdārzis Austriņš Nopūtas vējā 115.

Avots: EH I, 77

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

‡ apme̦ts,

1) = apmẽ̦rs: četru draudžu apme̦tā

Austriņš Nopūtas vējā 21;

2) eine Art Staubmantel
Renzen;

3) "der Bewurf"
(?) Wessen.

Avots: EH I, 101

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112

apsâkt,

1):

kuo tai tagad apsākt? Janš. Atpūta № 380, S. 4. darbu apsāk, bet nepabeidz NB.;

2): tâ mēs esim apsākuši (= pasākuši) Gramsden n. FBR. IX, 110.

Avots: EH I, 111

apskrìet, ‡

5) im Laufen überholen:
ja es apskriešu tevi Pas. I, 383; ‡

6) vergehen, dahinschwinden (von der Zeit):
tie gadi apskrien BielU.; ‡

7) begatten, befruchten:
apskrej mūsu kazu! Ulanowska Łotysze 43; sich belaufen (sich begatten) Siuxt: ķēve apskrēja ar jaunuo ērzeli; ‡

8) im Verkehr (hin und her eilend) erfahren (ermitteln):
cik dabūju a. Janš. Atpūta № 382, S. 4.

Avots: EH I, 113

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

apzinât, ‡

2) erfahren,
uzzinât: apzinājuši par... pagasta sarīkuošanu Janš. Līgava l, 376. apzinājuši, ka... Janš. Atpūta № 382, S. 4 (ähnlich N‡ 377, S. 6). ‡ Subst. apzinâtãjs, = pãrzinâtãjs: Jūs e̦sat tā īsta apzinātaja un apteicēja ... pa visu nuo vadu Janš. Līgava I, 225.

Avots: EH I, 127

‡ aranas ein altes, minderwertiges Kleidungsstück Druw. n. RKr. XVII, 70: meitene ganuos drebēja nuo aukstuma, juo vējš ve̦cajām aranām pūta cauri.

Avots: EH I, 129

‡ ate̦lpa, eine kurze (kleine) Erholung (atpūta) Fossenberg.

Avots: EH I, 141

‡ atprecêt, heiratend (als Frau) heimführen: kungs atprecē uotru sievu Pas. IX, 198. māte, atpre̦cē̦ta nuo citurienes Austriņš Nopūtas vējā 5.

Avots: EH I, 159

‡ atpūša Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 168, = atpūta 1.

Avots: EH I, 160

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

àustrenis C., der Nordostwind: par jūras viļņiem pūta spirgts austrenis R. Sk. II, 255; Vēr. I, 133 (Zu àust.)

Avots: ME I, 229

bal̃tuôt,

1): varbūt jau baltuo . . . mežs nuo viņām (= zemenēm) A. Brigadere Skarbos vējos 26. redzēja... baltuojam liêlus un luociklas Janš. Atpūta № 374, S. 5.

Avots: EH I, 202

‡ bārenîgs, verwaist: ve̦cu, bārenīgu grāmatu kaudze Austriņš Nopūtas vējā 77. prasti un bārenīgi augi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 209

‡ beznaģĩba, das Abstraktum (als Eigenschaft gedacht) zu ‡ beznaģe Janš. Atpūta, № 372, S. 6.

Avots: EH I, 215

‡ blankainis Atpūta v. J. 1932, № 417, S. 19, eine Rolie zum Getreidedreschen.

Avots: EH I, 226

‡ bļuõdele, verächtl. Deminutivform zu bļuõda Janš. Atpūta № 412, S. 9.

Avots: EH I, 234

bram̃mêt, Refl. -tiês: dē̦li grib priecāties - b. un brasēties Janš. Atpūta № 371, S. 8. Zur Elymologie s. auch Sehwers Zeitschr. F. slav. Phil. VI, 332.

Avots: EH I, 237

brĩdêt: auch ("schelten") Golg., Kabillen, ("mācīt bē̦rnu situot") Līn.: ne tuos tâ brīdē Janš. Atpūta № 384, S. 6.

Avots: EH I, 242

budinât, ‡

2) aufregen
(refl. -tiês, sich aufregen): nebudinies pate un nebudini mani! Janš. Atpūta № 387, S. 5.

Avots: EH I, 249

ce̦l̂tuvnieks: auch Janš. Atpūta № 399, S. 4.

Avots: EH I, 264

‡ cere,

1) die Hoffnung
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: viņam liela c. uz kaut kuo Ar. ne˙kāda c., gar keine Hoffnung BielU.;

2) "ieduoma": sastindzis se̦nu se̦nā cerē un ilgās Austriņš Nopūtas vējā 21. Vgl. ceres (unter ce̦ras).

Avots: EH I, 266

‡ ciẽkur̃znis AP., = ciẽkurs: dzird ... ciekurzni nuokrītam Janš. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH I, 277

cũkàusis,

1): īsts c˙! Janš. Atpūta № 371, S. 6;

2): auch Ramkau.

Avots: EH I, 280

‡ dēkle, eine weise Zauberin (Fee?): negribu būt vis kaut kāda prasta ragana, bet gudra d. Janš. Mežv. ļ. I, 75 (ähnlich II, 125; s. auch Laimei un dēkļu - mātei (echt?) ebenda 23). pie dēklēm un citām gudrām sievām Janš. Atpūta № 385, S. 5. - Vgl. Dēkte (unter Dē̦kla).

Avots: EH I, 318

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] ² Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316

‡ dē̦zns "?": smaga nuopūta ... laužas nuo viņas dē̦znām lūpām A. .lansons Latvis № 3642. Vgl. etwa dē̦zna.

Avots: EH I, 319

didinât,

1) zittern, [frösteln
Lis.]: kad tie ziemas vēji pūta, visas piecas didināja. kuo tu didini, vai tev salst? Mar. n. RKr. XV, 112;

2) die Zähne klappern:
viņš nuo saltuma zuobus didina Druw. Etn. II, 33;

3) = dīkt, leise brüllen, leise dröhnen:
kad vakaruos sadze̦n guovis mājā, tad viņas didina, dīc, lai nāk slaukt Nötkensh. pē̦rkuons didina Smilt., Burtn. Refl. -tiês, zurückschaudern, sich fürchten: kuo nu didinies, ka neleci pār gŗāvi, slīkt jau neslīksi Blieden n. Etn. I, 120, A. XI, 630. [Vgl. didelêt.]

Avots: ME I, 466

diñgt, ‡

2) = dētiês 1 (vgl. li. diñgti "wohin geraten"): kur es citādi viena pate būtu dinguse? Janš. Mežv. ļ. I, 135. kâ citur ne˙kur nezinātu d. Dzimtene II ² , 9; ‡

3) = nīkt, kvernêt (vgl. li. diñgti "nīkt"): viņam jādingst še Janš. Atpūta № 391, S. 4. nebūs nei ganuos dze̦nams, nei ... salū laukā dingstams Dzimtene III ² , 397. ‡ Refl. -tiês, = diñgt ‡ 2): nezinādama. kur sāpēs d. Janš. Dzimtene V, 244 (ähnlich Bandavā I, 305). Subst. dingšana, = kvernēšana: par viņu dingšanu pagrabā Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: EH I, 321

diñksma: mēs tâ tad nu znuota dingsmā (Fürsorge, Obhut, Schutz?) Janš. Bandavā I, 6 (ähnlich II, 108, Dzimtene IV, 170, Atpūta № 373, S. 5; durchweg mit -g- geschrieben!)

Avots: EH I, 321

dipuoņa: suoļu dipuoņu... dzirdēt Janš. Atpūta № 380, S. 4.

Avots: EH I, 321

dre̦bulis (li. drebulỹs), gew. Pl., der Schauder, das Erbeben: vē̦sums uzpūta vieglu dre̦buli Apsk. I, 612. auksti (salti) dre̦buļi iet pār kauliem Vēr. I, 1021. [In Kokn. u. Krem. ist dr. auch jem., der zittert.]

Avots: ME I, 496

drūme (unter drũma): spuoku re̦dzuot, man uznāca stipra d. Janš. Dzimtene II ² ; 105. baiga d: Mežv. ļ. I, 63. dziļa d. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH I, 337

dùcin, zur Verstärkung von dùkt: pūtin pūta, dūcin dūca me̦lnais strazds ar baluodi BW. 2542.

Avots: ME I, 523

dvaša (li. dvasià "Atem, Geist").

1) der Hauch, Atem, Odem:
dvašu vilkt, atmen; cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu; dvašas vilciens. der Atemzug; dvašu atņemt. atvilkt Br. 99. 100. dvaša atsitas, er hat übelriechenden Atem. dievs iepūta cilvē̦ka nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2. 7;

2) der Eigentümer des Atems, lebendes Wesen
(bibl.): valdait par zivīm jūŗā, putniem un visām dvašām, kas lien virs zemes I Mos. 1. 28. lai pa pulkiem ruodas ūdenī dzīvas dvašas un putni I Mos. 1. 20;

3) Dampf, Dunst:
dvašu duot, Dunst geben Manz. Lett. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
dvaša un putni = dvašas

Avots: ME I, 536, 537

dze̦draîns "?": pūta caur luodziņu dze̦drainā (kühl? vgl. dze̦drs 2) būdiņā BW. 30926; [in Pussen bedeute es: durchsichtig (z. B. dz. ūdens).]

Avots: ME I, 539

dzîvuôt (li. gyvúoti): mit. ì AP., N.-Peb:, Ramkau,

5): es būtu uz mieru labāk dz. nekâ sēdēt Ahswicken. tas nevīžā dz. ebenda. dzīvuo ar tīkliem katru dienu Kaugurciems. Refl. -tiês: (spielen)
auch Orellen, Puhren: augu un dzīvuojuos kuopā ar gājēju ... bē̦rniem Janš. Atpūta № 374, S. 7.

Avots: EH I, 363

‡ I ẽķele Blieden, Siuxt, ein pejoratives Deminutiv zu ẽ̦ka: ē̦kas un ēķeles Janš. Atpūta № 371, S. 6.

Avots: EH I, 372

gàisinât [li. [gaišinti "tilgen"; zu gàist], tr., vergeuden, vertun, verschleudern: viņš gaisināja, gaisināja savu mantu, kamē̦r izgaisināja visu. lai vējiņš pāri pūta, lai salmiņus negaisina BW. 28788, 1. [vajag tikai, ne˙maz negaisinājuot laika, karsti ķerties pie pašizglītības darba Latgalīts 1922, I, 4.]

Avots: ME I, 586

gaišîtiês: seja gaišījās (glanzte hell?) ... uogļu atspīdumā Austriņš Nopūtas vējā 27.

Avots: EH I, 378

‡ gantêtiês, sich bemühen, sich sorgen, sich interessieren: par kungiem ... gantēsies drusku mazāk Janš. Atpūta 6. puiši par un ap viņu tâ gantējas Līgava I, 464 (ähnlich 68, 217, 279, 397, II, 61, 150, 288). viņi ... gantējas par mūsu druošību Jaun. Ziņas 1934, № 96. bez tās dedzīgās gādāšanās un gantēšanās Janš. Līgava II, 384.

Avots: EH I, 382, 383

gãrdzêt [C., Nigr.], - u, ẽju, gãrgt [C., Nigr.], - dzu,

1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;

2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."

Avots: ME I, 618

‡ glañtains Salis, glänzend: glantaini, ze̦ltaini mati Janš. Atpūta № 373, S. 6. Beruht auf einem entlehnten glante (so in Meiran) oder *glants "Glanz", wo das deutsche -z als -ts aufgefasst ist.

Avots: EH I, 391

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

‡ īdrs, = îgns (?): īdrā prātā Janš. Līgava I, 109. Adv. īdri = îgni (?): ī. nuospļaudamies Janš. Atpūta № 371, S. 6. Zu īdêt(iês)

Avots: EH I, 499

‡ ìecìrtĩba,

1) die Hartnäckigkeit, der Trotz
AP., Druw., Fest., Frauenb., Golg., Heidenfeld, Korwenhof, Līvāni, Ludsen, Meselau, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Ramkau, Rugāji, Selsau, Sessw., Trik., Welonen: sapīcis par laucinieku iecirtību Austriņš Nopūtas vējā 118;

2) die Dünkelhaftigkeit
("iepūtīga iznesība") Laidsen, Mahlup, Rugāji, Schibbenhof: saslimis ar iecirtību.

Avots: EH I, 506

ìekaist, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ereifern, erregen
Erlaa, Jürg., Ramkau, Schibbenhof: kāršu spēlē nedrīkst ie. Jürg.; "in Leidenschaft geraten" Viļāni; ie. uz kaut kuo, Verlangen nach etwas verspüren Schibbenhof;

2) "iedegties": tas gan bieži viņam iekaitās prātā, ka... Austriņš Nopūtas vējā 66;

3) in Zorn geraten, zornig werden
Dünab., Makašēni, Rugāji, (prt. -tuôs ) Sessw., (prt. -suôs) Ermes, Jürg., Līvāni.

Avots: EH I, 517

‡ ìekandavât,

1) eindressieren, abrichten
Katz. und Lubn, n. Fil, mat. 27, Meselau: ie. zirgu. kuŗš tuo bij agrāk iepīckājis jeb ... iekandavâjis ("?") Austriņš Nopūtas vējā 63;

2) "iekalt cilvē̦ka kājas kuoka klučuos" Lixna.

Avots: EH I, 518

‡ ìemidziens, das einmalige Eingeschlafensein: učīt (wecken) nuo pirmā iemidziena augšam Janš. Atpūta № 372, S. 7. pēc ... laimīga iemidziena Cieba uzmuodās Līgava I, 412.

Avots: EH I, 530

ìepùst, tr.,

1) einblasen, einhauchen:
dievs iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2, 7;

2) anfangen zu blasen:
kāds vējš iepūš trešā dienā pēc gada ce̦turkšņa, tāds pūtīs līdz jaunam ce̦turksnim Etn. II, 95;

3) anfachen, anmachen:
kad man tika, es iepūtu nuo smildziņas uguntiņu. Fig.: tauta iepūtusi viņuos savu sirds kvē̦lu Aps.,

4) einblasen, einflüstern:
ja tu viņam par šituo lietu vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Blaum. Refl. -tiês,

1) anfangen zu blasen, wehen:
vējš diktāki iepūšas Janš.;

2) sich aufblasen, sich wichtig tun:
gan tā liela iepūtās, ar māmiņu rādamās BW. 18858;

[3) (vom Wasser) sich ansammeln (in der Staueng):
nu varēs malt: ūdens jau ir iepūties Sessw.].

Avots: ME II, 54

izdrebêt, intr.,

1) entbeben:
nuo krūtīm izdrebēja pēdējā nuopūta Vēr. II, 662;

[2) izdrebējis Serben "izsalis, izmircis" (in Berson dafür angeblich: izdrebis). Refl. - tiês, zur Genüge beben].

Avots: ME I, 729

ize̦l̃puôt, tr., ausatmen, aushauchen: kaitīga viela tiek ize̦lpuota A. XXI, 552. ize̦lpuota beidzamā nuopūta Balss.

Avots: ME I, 734

izguodêt (unter izgùodât ),

1): beehren
(?): kas tuo bija izguodējusi ar vaiņagu Janš. Atpūta № 374, S. 5;

2): kuo es ... pasteidzuos i. par cienīgu lielkungu Līgava II, 282.

Avots: EH I, 451

‡ III izķeipt "?": kur tā izķeipusi, kur tā palaidusēs! Janš. Atpūta № 387, S. 5. var būt jauns zē̦ns vairāk izķeipis № 385, S. 6. manā jaunībā ne˙viens tik izķeipis nebija Jaunākās Ziņas vom 30. April 1934.

Avots: EH I, 460

izķĩckât,

1): (siruotāji) izķīckājusi mantu Janš. Mežv. ļ. I, 77 (ähnlich Līgava II, 331). izķīckājis kungam visu labākuo mantu Atpūta № 371, S. 6; ‡

2) (Fische) ausweiden
Lems.: i. reņģes, ‡ Refl. -tiês "iztīrīties" Burtn.: nevar i. vien.

Avots: EH I, 461

izlaûzt (li. išlàužti), tr.,

1) ausbrechen:
zuobus, ce̦lmus;

2) ausrenken:
kāju, ruoku;

3) aufbrechen:
durvis, klēti A. XIII, 526, gew.: uzlauzt klēti. Refl. - tiês,

1) von selbst ausbrechen:
kaut birzē ce̦lmi izlauztuos LP.;

2) hervorbrechen, entfahren:
iz mākuoņa izlauzusies saule Vēr. II, 155. kâ ar varu izlauzās nuopūta sē̦dē̦tāju nuo krūtīm A. XX, 133;

3) zur Genüge ringen, kämpfen:
nu tik labi izlauzāmies.

Avots: ME I, 762

izrũpêtiês: izrūpešuos par tevi līdz galam Janš. Atpūta № 388, S. 7. (ähnlich № 390, S. 6).

Avots: EH I, 478

‡ izšudît,

1) durchstöbern, durchsuchen
Adl., Erlaa, Frauenb., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., PV. "izdze̦nāt": suns izšudījis visus krūmus; kur te nu zaķis tversies! N.-Peb. ja uogas kāda vietā izlasītas, tad uoguotāji saka, kā tur nav kuo iet, ka tur viss jau izšudīts ebenda. viņi izuokšķerēja un izšudīja pēdējuo paeglīti Austriņš Nopūtas vējā 120;

2) "izdāvāt" Meselau. Refl. -tiês PV., = izmeklêtiês 2: suns izšudījās pa grāvju grāvjiem, bet ne˙kā neatrada.

Avots: EH I, 487

iztìesât,

1): iztiesāta lieta, = zināma lieta, eine ausgemachte Sache
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausmachen"); ‡

2) auf gerichtlichem Wege erlangen:
lai bē̦rnam iztiesātu kādu pabalstu Austriņš Nopūtas vējā 48; ‡

3) ausessen
Dunika: i. visu skutulu. Refl. -tiês: eine Zeitlang (ohne Erfolg) prozessieren: iztiesājās, bet ne˙kā nepanāca.

Avots: EH I, 490

‡ izūkšêtiês, eine Zeitlang, zur Genüge (vergeblich) rufen, schreien, jodeln: izākšējušās pa visu parku Janš. Atpūta № 372, S. 6.

Avots: EH I, 492

izvizinât, ‡

2) "?": vējiņš (liepiņu) izpūta, izvizināja Tdz. 37488.

Avots: EH I, 496

je̦zga,

1): "ķe̦za, eine heikle, verwirrte Sache (oder Geschichte) aus einem handschr. Vokabular; Verwirrung, Wirrwarr, Chaos Segew.: labi, ka nebūsi klāt pie šās je̦zgas (ķe̦zas) Saikava. trijatā ar kārtīm iznāk vēl lielāka j. (Wirrwarr) Seyershof. tāda j., ka bail Sermus. viss tur gāja je̦zgu je̦zgām ebenda;

2): jāpiere̦dz, kâ tā krievu j. aiziet Austriņš Nopūtas vējā 128. je̦zga zeķu, suņu, bē̦rnu AP.

Avots: EH I, 563

juomis, die Weile, die Zeit: tamā juomī, zu der Zeit, in dem Augenblick Beversh. juõmiem Ruj. (kann hier auf * juomjiem zurückugehen), mit Unterbrechungen, juoņiem: vakar vējš pūta juomjiem. - Vgl. juonis.]

Avots: ME II, 127

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186

‡ kãjainis, eine Walze zum Getreidedreschen Atpūta v. J. 1932, № 417, S. 19.

Avots: EH I, 599

katls: Demin. verächtl. katlelis,

1): vara katliņā BW. 8758. putras katlu 3642. lai paņe̦muoties puodeli vai katleli līdza Janš. Atpūta № 372, S. 7.

Avots: EH I, 593

kâviêns: tē̦va kāvieni Janš. Atpūta № 388, S. 7.

Avots: EH I, 606

ķĩckât, ‡

2) herausziehen:
ķ. zivis nuo ūdens Stenden; ķ. biezumus nuo zupas Pabbasch; ‡

3) "?": tuo zuobuas un ķīckās katrs Janš. Atpūta, № 411, S. 8. ‡ Refl. -tiês,

1) "?": istabās un pa pagalmu ķīckājušies siŗuotāji Janš. Mežv. ļ. I, 38;

2) sich mit dam Herausziehen abgeben
Stenden.

Avots: EH I, 705

ķir̃mêt,

1): faulen
Gramsden; modern, zunichte gehen (mit ir ) Grausden;

2): nu visu nakti jāķirm nuomuodā Janš. Mežv. ļ. I, 62; faulenzen
Gramsden (prs. ķir̃mu), (mit ir ) OB.; ķ. mājās Gramsden, zu Hause hocken; (weggegangen) lange ausbleiben NB.: ķ. pie ciemiņiem visu dienu; "lange stehen; nīkt" (prs. ķir̃mu ) Perkunen; būtu jāķirm (= jākvern?) tur Janš. Atpūta № 375, S. 4. Zur Bed. vgl. auch apķirmêt.

Avots: EH I, 704

‡ ķiukt,

1) = ķiûkstêt ² : (suņi) riedami un ķiukdami Janš. Mežv. ļ. I, 392;

2) schreien (vom Specht):
(dzenis) tikai ķiukst (oder zum Inf. ķiukstêt?) un klikšina Janš. Atpūta № 375, S. 4.

Avots: EH I, 705

‡ I klāņuôt, taumeln (?): sāka k. uz vienu un uotru pusi Janš. Atpūta № 379, S. 6. Refl. -tiês (s. ME. II, 218),

1): klāņuojas uz vienu un uotru pusi Janš, Mežv. ļ. II, 434. brīdi pie tās (kaŗietes) klanījies un klāņuojies Līgava II, 238; ‡

2) taumelnd, unsicher gehen
(mit ã ) Pilten; ‡

3) sich hin und her bewegen:
migla klãņuojas pa pļavu Behnen. neklãņuojies man priekšā!" Schnehpeln.

Avots: EH I, 612

klîduonis [Warkl., klîduoņa N. - Peb., = klaiduoņa]: šad tad dažs vēja klīduons Apsk. 1903, 387. [uzcerējuse kādu klīduoņu Austriņš Nuopūtas vējā 8. tāds klīduoņa N. - Peb.]

Avots: ME II, 230

klimt, - stu, - u Dz. Vēstn., st. klim̂stêt, klim̂st: traki suņi skraidīja apkārt un klima RA. [spuokam, kurš grūtumā klima (= klīda) caur pasauli Austriņš Nuopūtas vējā 31. šķūtnieks dabūja visu dienu klimt (= bez darba gaiduot stāvēt, nīkt) Nötk.]

Avots: ME II, 228

I klipa, klipata, klipe,

1) das Malheur, Pech, der Unfall, die Verlegenheit:
tad viņai nekuoda izkapts, tad nuotika cita kāda klipa Latv. [bet nu gadās atkal klipa: muižas kungs puolis, nepruot... pa latviski Austriņš Nuopūtas vējā 132.] jaunajam zirgam tāda maz klipa Blaum. tu laikam slimuo ar snaužamuo klipu Blaum. tuomē̦r sava klipata tur bij, kas prātu uztrauca un sirdi nuomāca Etn. viņš iekļuva tādās pat klipatās... Alm.;

[2) klipata, der Fehler, Fehlschrit, das Vergehen
Wid. Wohl zu klipt (s. dies)].

Avots: ME II, 229

‡ kluõsternieks Janš. Atpūta, № 371, S. 7, ein Klosterbewohner.

Avots: EH I, 624

I knìest [PS., Wolm., C.], - šu, prt. - tu od. - su, jucken, prickeln: mani knieš, es juckt mich U. piesvīdušais apģē̦rbs man neparasti grauza un kniesa ap gūžām Stari III, 21, [Saikava]. mūsu ruokas kniesa pēc darba Apsk. v. J. 1903, S. 209. [zē̦niem sevišķi knieta dzirdēt mācītājus Austriņš Nuopūtas vējā 24. Nebst knietēt II und I, knist, knis(l)is, knidêt, knaisīt zu li. kniẽti (in Dusetos) "labai rũpi", kniẽsti (III prs. knẽčia) "свербѣть, шевелиться, лежать на сердѣ" u. a., s. knidêt und Zupitza Germ. Gutt. 120 und Walde Wrtb. ² 518 unter nīdōr.]

Avots: ME II, 249

‡ krautes, = kŗaûtis ² : nuo ratu krautēm Janš. Atpūta № 385, 7.

Avots: EH I, 644

krèncelēt ² [kren̂celêt Jürg.], -ẽju, intr., hüsteln: viņš nuolaida acis, stuomījās, tad sāka labu brītiņu krencelēt un tvīkt Kaudz. M. viņš visu nakti kasījās, pūta an krencelēja Balss, [Fest.].

Avots: ME II, 273

krẽnêt: auch praes. -ēju; lai krē̦n (wartet ängstlich?) tik tā vainīgā Janš. Atpūta № 386, S. 4. zirgs ..., galvu nuodūris, durnējuot un krēnējuot Janš. Dzimtene II ² , 323. kvernē un krēnē ... klusā vientulībā Līgava II, 465. kuo tu krẽni? Schnehpeln.

Avots: EH I, 651

kundzelis (unter kùngs): ein Jungherr Janš. Atpūta № 374, S. 7.

Avots: EH I, 675

kũvêt [auch AP., mit ù ² Kr., Kl., Erlaa], -ẽju, intr.,

1) albern, tollen, grassieren, laufen (von Pferden,
namentl. Füllen): bē̦rni kūvē Bers., Lub., Erlaa, Sessw. [teļi sāk jau kūvēt Odensee]. naktīs raganas jāj uz apakšzemi ar vēlliem kūvēt (dzīvout, lakstīt, līksmuoties) Plūd. es iegāzu piena spanni, ar puišiem kūvē̦dama BW. 9341. [(zirgi) plēsās un kūvēja Austriņš Nuopūtas vējā 73.] tē̦vs ar māti kūvē̦dami putras bļuodu apgāzuši BW. piel. ² 2883. kas vilkam mēdu deva, sila malu kūvējout 12555. luopiņi kūvē, kad tuos pirmuo reiz izlaiž ganuos Laud. zirgi, kumeļi kūvē, nuo staļļa izlaisti Bers.;

[2) vor Verlangen jucken:
bē̦rnam zuobuos kūvē, kad ierauga ābuolu Jürg.] Refl. -tiês, untereinander albern, tollen, springen, spielen: ne meitiņas kūvējās (Var.: ķīvējās) BW. 12348, [Jürg.] sirmi, bē̦ri kumeliņi pa apluoku kūvējās (Var.: ķīvējās) 16140, 7 [kuce̦ni kūvējas Golg.; "sich freuen" N. - Peb.] Zu slav. kyvati "nicken"; heben und senken; schütteln, bewegen" (worüber Berneker Wrtb. I, 679 f.)?

Avots: ME II, 339

‡ II lāma "?": redzēja nuo dūmu lāmas (Rauchwolke?) izniŗam būrīti aitu Janš. Mežv. ļ. II, 507 (ähnlich 255, 354, Līgava II, 10). tie atruodas... putekļu lāmā (Staubwolke?) Janš. Atpūta № 371; S. 8. Vgl. etwa lāmis I 2.

Avots: EH I, 727

laûzẽjs: "naidīgs un plēsīgs cilvē̦ks" Seyershof; der Bewältiger: darba l. Atpūta № 644, S. 6.

Avots: EH I, 724

laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. -tiês,

1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;

2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;

3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;

5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. g̑ zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. ² 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]

Avots: ME II, 432

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III ² , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I ² , 159).

Avots: EH I, 737

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I ^4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502

lim̂ts, -s, [limts U.], limte,

1) [lim̂ts ² , -s, Arrasch], eine Strohdecke auf dem Mistbeete, auch vor dem Fenster
AP.: lai gul ziemu aple̦duojuse aka zem limtēm Austr. cik smagi gulstas šīs miglas limtis uz garu Austr. [klēts priekša aizklāta ar limtīm Austriņš Nuopūtas vējā 92;

2) lìmte N.-Peb., = lints 4;

3) lìmtes ² (in Domopol lìmts ² , -s) "ārdi rijā" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12 (S. 112).] vgl. lints. [Ursprünglich vielleicht: Reisigbündel;
in diesem Fall zu lìmt, vgl. poln. łom "Reisig, Windbruch".]

Avots: ME II, 471

lukšinât, tr., bereden, beschwatzen, locken: [Aža tuo lukšināja kâ Potifara sieva Jāze̦pu:"nāc gulēt!" Austriņš Nuopūtas vējā 26. (gailis) lukšinādams lūdz savas dāmas 68/9.] Refl. -tiês, sich anschmeicheln: kuo tu nu ap mani lukšinies? Lub., Burtn.

Avots: ME II, 511

maîgle,

1): auch (maigles) Dubena, (maîgles) Saikava, Zvirgzdinei jātur tik stingri kâ maiglēs Janš. Atpūta № 381, S. 4;

3): priežu maigļu ("?") klētiņā Tdz. 48262;

4): auch (maigles) Kaltenbr.; ‡

6) maîgles; ein Nussknacker
Kaltenbr.

Avots: EH I, 777

makãns AP., Smilt., makans Mar., Lub.,

1) etw. Grosses, Schweres, Fettes, ein Mensch von grossem Wuchs, [ein grosser Krebs
Austriņš Nuopūtas vējā 83]: bē̦rni, sivē̦ni kâ makāni AP. [kuoks kâ makans uzgāzās viņam virsā Mar. n. RKr. XV, 125. makans tu esi liels, un tev vajadzē̦tu gan saprast (zu einem Kinde) Ezeriņš Leijerkaste I, 271.] suņi tādi kâ makāni MWM. VI, 31. vinš tīrais makāns Selsau. tas jau kâ makāns ne+maz nevīžuo strādāt Adsel;

2) das Aas, Luder
Mar.

Avots: ME II, 554

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

‡ II mazga*, das Bad.: pēc aukstās mazgas R. Klaustiņš Atpūta № 643, S. 4.

Avots: EH I, 787

mīkstnējs: liels un m. (schlaff?) augumā Klaustiņš Atpūta, № 636, S. 6; weichlich ("vārīgs, glēvis") Stender Deutsch-Lett. Wrtb.

Avots: EH I, 821

muĩžele (unter muĩža): auch Pas. XIV 155, Janš. Līgava II, 163, Atpūta № 381, S. 6.

Avots: EH I, 830

mukliêns (unter muklaîne): sūnām apaugušā muklienā Janš. Atpūta, № 380, S. 6. pļavās tādi muklieni (slapjas vietas) bija, ka krita guovis iekšā Frauenb.

Avots: EH I, 830

II mukls,

1): auch Frauenb., Schwanb.; muklā vietā Janš. Atpūta, № 380, S. 6;

2) (ein einschüssiger Sumpf):
auch Sauken. Holthausen IF. XLVIII, 255 stellt dazu auch ae. formogod "verfault", gr. μύχης "Pilz" u. a.

Avots: EH I, 830

mur̂kšķis, mur̂kšis, muršķis,

1) [mur̂kšis PS., mur̂kšķis C., Jürg., Lös.], der Murmler, der Brummbär, einer, der undeutlich spricht Smilt.: viņa sauc mani par murkšķi Purap.;

2) das Murmeltier (arctomy);

3) Milch mit Hanf gemischt
Smilt.;

4) etwas Verwickeltes, z. B. verwickeltes Garn [mur̃kšis PS., mur̃kšķis C., Jürg., mur̂kšis Lös.], Sels.: murkšķis ir sarežģita leita Sun.; murkšis, etwas, was viel Mühe macht Burtn.: [šis elles sastrē̦gums, šis mūžīgais mur̃kšis Austriņš Nuopūtas vējā 119.]

Avots: ME II, 670

mũsuôts, = mũsaîns: sarkanmatis ar mūsuotu seju Austriņš Nuopūtas vējā 14.]

Avots: ME II, 680

I nàujums ^2,

1) das Verpichtsein, das Verlangen:
atraitnim uzgājis naujums uz precēšanuos Druw. n. RKr. XVII, 69;

[2) Überraschung, Verblüfftheit:
naujumā nevarēja saprast, kas te nuotiek Nuopūtas vējā 110. ar viņu tas nuoticis naujumā ("apmulsumā"); viņš tuo naujumā ("nepārduomājis, pārsteigumā") izteica Grawendahl].

Avots: ME II, 696, 697

‡ nebalsī loc. s., mit einer - infolge eines starken Affekts - unnatürlichen Stimme: "ķeriet zagli!" Andrejs n. kliedza Atpūta № 636, S. 8 (ähnlich C., Grawendahl, N: Peb., Sessw.).

Avots: EH II, 10

nesavàldîgs: nesavaldīgā druošiniece Janš. Atpūta № 373, S. 6.

Avots: EH II, 19

‡ nevēklība "?": par tādu nevēklību un beznaģību Janš. Atpūta № 372, S. 6.

Avots: EH II, 22

‡ nevīžule Janš. Atpūta № 385 eine arbeitsscheue, nachlässige weibliche Person.

Avots: EH II, 23

nùobankšêt, dumpf ertönen: caurā apse nuobankšēja vien Vīt. 36. [iedrāzās dibensienā kâ akls, galva vien nuobankšēja Austiņš Nuopūtas vējā 62.]

Avots: ME II, 759

‡ nùočukuruôt, = ‡ nùočukurêt (?): čačis izauga kâ milzīga cukura galva. saimnieks tuo nuočukuruoja, ar grābekli nuolīdzināja Atpūta, № 633, S. 6.

Avots: EH II, 37

nuodusa "atpūta" Warkl.]

Avots: ME II, 778

‡ nùogavilêt, = nùogavilêtiês: "gaŗi rudzi, gaŗi pūŗi!" nuogavilēja ļaudis Atpūta № 633, S. 8.

Avots: EH II, 45

nùograîzît,

2): auch pas. X, 379, Janš. Atpūta N 376, S. 5.

Avots: EH II, 46

nùoiêt [li. nueĩti], intr.,

1) untergehen:
saule nuoiet;

2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;

3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;

4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;

5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;

6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;

7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;

8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;

9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,

1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;

2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;

3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]

4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,

1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;

2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;

[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.

Avots: ME II, 791

‡ nùoklāņuôt, wackelnd hingehen (?): bez truokšņa nuoklāņuojis līdz turienei Janš. Atpūta, № 379, S. 5. Refl. -tiês, sich bücken: ze̦mu nuoklāņuojas Janš. Mežv. ļ. II, 435.

Avots: EH II, 53

‡ nuoklũgât Nigr., Wessen, = nùoklūguôt: krūmus izcirta, nuoklūgāja stipruos saišķuos Atpūta № 637, S. 11.

Avots: EH II, 54

‡ nùoļùmt ² (prs. -ļùmstu ² ) Lis., = nùoļūt: nuoļumušie dzē̦rāja vaigi Atpūta № 645, S. 4.

Avots: EH II, 65

nùolutis, nùoļutis, herabhänged, schalaff: nuoļutušas ausis [Ronneb.], herabhängende Ohren Paul., Sil. nuolutušas a. Smilt., MWM. VIII, 844. iz nuolutušām lapām raudzījās kāpuosti. [amata brāļi tâ nuolutuši, ka pār viņiem vairs nevar nākt dzīvs dieva gars Austriņš Nuopūtas vējā 117.]

Avots: ME II, 813

nùomēļuôt,

1) eine Zeitlang plaudern:
sievas visu vakaru nuomēļuoja Kokn., Golg., Jürg., Lös., Ermes, Bers., AP. "... neduos vakariņu", viņš nuomēļuoja (sagte im Scherz?) izejuot Austriņš Nuopūtas vējā 124;

2) verleumden, heruntermachen
Lennew., Sessw., Lös., Nötk., Bers., Bauske, Mitau, Segwold, N. - Peb., Grünwald, Grünh., Ermes, Gramsden, Autz, Dickeln;

3) leere Phrasen reden:
uz jautājumu viņš nedeva nuoteiktas atbildes, bet šâ tâ nuomēļuoja un izgruozījās Vīt. - Refl. - tiês"?": viņš nuomēļuojies līdz negalam Bers.]

Avots: ME II, 819

nùopẽtît, ‡

2) prüfend betrachten:
katru ... n. nuo galvas līdz kājām Janš: Atpūta № 381, S. 4.

Avots: EH II, 74

nùopĩpêt,

1): nāburgpuiši nuopīpē[ju]ši (kāpuostus) Tdz. 42423; ‡

2) durch Rauchen beschädigen (verderben):
rindu nuopīpē̦tu me̦lnu zuobu rādīdams Atpūta № 639, S. 10.

Avots: EH II, 74

‡ nuoplaiksnît "pazibēt" Hasenp.: pe̦lē̦kas ē̦nas nuoplaiksnīja pār seju Atpūta № 651, S. 5.

Avots: EH II, 74

‡ nuoplē̦kuôt "?": vairs nelietuotuo, nuoplē̦kuojušuo pletni Janš. Bandavā I, 147. mazs luodziņš ... , nuoplē̦kuojis un zirnekļu tīklu aizausts Klaustiņš Atpūta, № 649, S. 5.

Avots: EH II, 76

nùopùst [li. nupũsti], tr., abwehen, ab-, wegblasen: sniegs apsniga, vējš nuopūta BW. 8580. vējš nuopūta liepu lapas 14154. brūnu nuopūst, bräunen: brūns kâ čigāns nuopūsts Vēr. II, 1031. Refl. -tiês, einen tiefen, schweren Seufzer ausstossen, sieh abseufzen: kam tik grūti nuopūties? BW. 17310. Ungew. die aktive Form in dieser Bedeutung: es tik grūti nenuopūstu BW. 4001.

Avots: ME II, 835

‡ nùoriñduôtiês, sich in Reih und Glied aufstellen: kazāki ... nuorinduojās gar pagasta māju Atpūta № 643, S. 6.

Avots: EH II, 81

nùoslâpêt, tr., ersticken: cilvē̦ku. ugunsgrē̦ks pilnīgi nuoslapē̦ts Kaudz. nuošvīkst gara, nuoslapē̦ta nuopūta Stari II, 222.

Avots: ME II, 851

nùoslemêt AP.,

[1) sich beschmieren, sich besudeln
Jürg.]: nuobridusēs, nuoslemējuse, tâ ka nuo viņas tuvuma aiz˙vien izvairās Austr. ej nuoslemējis kâ sunītis Vēr. II, 523. nuo saules līdz saulei ej nuoslemējis Austr. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka ne varēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117, nuoslemējusi gaitniece Austriņš M. Z. 107;

2) "velti nuostaigāties" Ronneb., Ar.;

3) "sich mit einer schweren und unsauberen Arbeit abplagen"
Ar.;

4) "nuoslinkuot" Lös.; "an einer nutzlosen Arbeit (die Zeit) vertrödeln"
Kalz.]

Avots: ME II, 851, 852

nùospirgt, frisch, munter werden: rīta gaismā acis ātri nuospirgst Austriņš Nuopūtas vējā 125.]

Avots: ME II, 855

nùostrāvuôt, von einer f1iessenden oder sickernden FIüssigkeit strichweise benetzt werden: siena nuostrāvuojusi Austriņš Nuopūtas vējā 136.]

Avots: ME II, 860

nùotrankšêt, eine kurze Zeit stark kürren: stikli vien nuotrankšēja pie stūŗa akmeņa Austriņš Nuopūtas vējā 14.]

Avots: ME II, 876

‡ nuotumsis, = nuõtùmsa: cik varēju nakts nuotumsī nuojaust Druva III, 853. klēts nuotumsī Klaustiņš Atpūta, № 651, S. 7.

Avots: EH II, 102

‡ nùotveicêt, vor Schwüle welk od. rot werden machen: jaunie stādi (pēc lietus) karstumā nuotveicē̦ti Jürg. ilgi viņš luožņāja pa nuotveicē̦tuo kaņepju audzi Atpūta № 635, S. 6. nuotveicē̦ta (= nuotvīkusi) seja Heidenfeld. Refl. -tiês Meselau, sich abbähen: pirtī labi nuotveicējies.

Avots: EH II, 103

nùovazât, ‡

3) n. laiku, Zeit vergeuden Diet.; ‡

4) tās pūtas nuovazā tuos debestiņus, der Wind verhindert den Regen
Stender Deutsch-lett. Wrtb: (unter "verhindern"). Refl. -tiês, ‡

3) wegschleichen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; debeši nuovazājas, das Gewölk verzieht sich ebenda (unter "Gewölk").

Avots: EH II, 105

nùovil̂nît, nùoviļˆņuôt, intr., dahinwogen, eine Weile Wellen werfen: viņš nuovēlās nuo kalniņa, mati vien nuovilnīja. gliemežu dīķis laistījās viņa staruos, reizu reizām nuovilnīdams, kâ kad pa apakšu zivtiņa skrietu Latv. Refl. -tiês, eine Zeit wogen: uguns nuovilnījusēs vien Etn. lI, 9. rudzu druva ik˙reizes nuoviļņuojās, kad vējiņš pāri pūta MWM. VIII, 414.

Avots: ME II, 887

nùožẽ̦lums, die Reue: kad es atgriezuos, tad nuožē̦lums man nāca Jer. 31, 19; Ezechiel 27, 31. tīk dievam grē̦ku nuožē̦lums GL. [nuožē̦lums par savu gara nabadzību Austriņš Nuopūtas vējā 107.]

Avots: ME II, 893

III ņurgt, ‡

2) durcheinander sprechen
(mit ur̂ ² ) Schnehpeln: žīdi tur mudžēja un ņurdza apkārt kâ bišu spiets Janš. Atpūta № 371, S. 4.

Avots: EH II, 116

paausîtiês, aufhorchen Austriņš Nuopūtas vējā 109.]

Avots: ME III, 5

pabrukt, ‡

2) etwas lose werden (?):
caur pabrukušām durvju virām ... virpuļuoja ārā silts gaiss Atpūta № 644, S. 7.

Avots: EH II, 122

‡ paburzât, ein wenig reiben: kumeliņš ... paburzāja purniņu gar ple̦cu Atpūta № 640, 7.

Avots: EH II, 122

‡ pabužinât,

2) ein wenig reiben, zupfen:
ar krūts galu pabužināja tam (bē̦rnam) gar muti Janš. Bandavā II, 431. pabužinājis abām ruokām uz katru pusi kupluo vaigu bārdu Atpūta № 637 S. 12;

3) aufloekern:
p. cisas Allendorf, Heidenfeld, Schwitten, Smlit.: p. kuodeļu (vērpjuot) Serbig. p. matus Stenden, Trik.; "pajaukt": p. matus Hasenp., Jürg., Kegeln.

Avots: EH II, 122

padedzinât (li. padẽginti),

1) eine kleine Weile brennen lassen:
padedzināja sveci kādu stundu un tad nuopūta;

2) "anzünden":
p. mežu Warkl.;

3) teilweise brennen
(tr.): p. lîdumu Wolmarshof. p. uogles kalējam N.-Peb.]

Avots: ME III, 16

pagrāve, Rand eines Grabens: lai papļauj kaut kur pa mežiem vai pagrāvēm kādu vezmeli (siena) Austriņš Nuopūtas vējā 132.]

Avots: ME III, 30

‡ palaistas "?": uzmeklēja alus palaistas un dzēra Atpūta, № 638, S. 7.

Avots: EH II, 148

palīkumuôt, ein wenig hin und her, in die Kreuz und Quere gehen, spazieren: Krustiņš gāja palīkumuot pa mežu Austriņš Nuopūtas vējā 118.]

Avots: ME III, 61

papùst: papūte liels vējš Pas. IX, 79. muļķītis papūta rupjuo galu VIII, 266. nāk paši nuo sevis, diezin kāda vēja papūsti Janš. Mežv. ļ. II, 12. papūti, vējiņ! Tdz. 39551.

Avots: EH II, 165

‡ pãrdūkt, übertönen: ērģeles tādu traucējumu pārdūca Atpūta № 637, S. 12.

Avots: EH II, 198

pāren, für pãri, hinüber: pāren (= pāri) pūta auksti vēji BW. 9843, 1; 2796.

Avots: ME III, 155

‡ pãrkarinât, über etwas hinaus hängen: pārkarināja gaŗās kājas pār krastu Atpūta № 636, S. 6.

Avots: EH II, 202

pãrlaîst, tr.,

1) hinüberlassen, hinüberwerfen:
es būtu savus gaŗuos matus par vaiņagu pārlaiduse BW. 9987. es pārlaidu ze̦lta zirni par sudraba uozuoliņu BW. 33143. ja par lūpām tu iedruošinies pārlaist kādu vārdu... Egl. acis pārlaist par od. pār, etwas überblicken, ūberschauen: viņš pārlaida acis pār istabu MWM. VIII, 655;

2) verstreichen, vorübergehen lassen, verbringen, verleben:
nakti, bē̦rnu dienas, aukstu ziemu, gŗūtus laikus, ļaunas dienas. [pārlaistais starplaikme̦ts Veselis Saules kapsē̦ta 186.] mājiņas, kur ar veceni mūža galu pārlaistu A. XX, 653. [Jē̦kabs nu˙pat pārlaidis lielu izbīli Austriņš Nuopūtas vējā 122;]

3) vorübergehen, passieren lassen:
bez mācības vairs nevaruot pārlaist LP. IV, 222. viņš šuoreiz nu gan mani varēja pārlaist vieglāki Kaudz.;

4) ausser Acht lassen:
krē̦slu pārlaizdamas, nuosēdās savuos kaktuos MWM. XI, 87;

[5) klären (den Branntwein)
L.]. Refl. -tiês, hinüberfliegen: putns pārlaldās par kuoku; fig., überfliegen: pa viņa vaigiem pārlaižas smaidi Aps.

Kļūdu labojums:
gaŗuos = gaŗus

Avots: ME III, 163

‡ pãrmeimuruôt, hinübertorkeln (?): arī Juzītis ... pārmeimuruoja pāri ugunskuram Atpūta № 633, S. 8.

Avots: EH II, 206

pãrpũlêt, ‡

2) sich anstrengend hinüberschaffen:
kas pūlējās uz muguras saistītās ruokas pārvilkt gaŗajām kājām ... līdz tiešām pārpūlēja ruokas atkal uz krūtīm Atpūta № 648, S. 4.

Avots: EH II, 209

pãrvizinât, ‡

2) (fahrend) hinüberführen:
viņš ... pārvizināja un sagāza blāķī uotrā krastā visus Viļa kuokus Atpūta; № 644, S. 5.

Avots: EH II, 216

pasâkt: pasākts maizes kukulis Dunika. Subst. pasâkums: viena pūta stabuli. augstu skaņu viņa vilka vienā pasākumā Jauns. Raksti VI, 270.

Avots: EH II, 170

pasir̂ds, -s, pasir̂de, die Partie unter dem Herzen; - der Magen L.: spaidās ar žņaudzēju pasirdī Vīt. [pasirds tuo nevar saēst, der Magen kann nicht verdauen Für. I, unter ēst.] Der Plur. pasirži, die Herzgrube [lV.-Kurl.], V.: pakrūte apņe̦m pasiržus jeb lāmiņu un ribu galus Konv. ² 3037. grūti strādājuošam pasirži sāp Etn. III, 159; II, 149. pasiržuos spiežuot Konv. ² 2085. pirtī mazgājuoties, bē̦rniem ceļ pasiržus, ar lūpām smūkšķinuot BW. I, S. 182; pasiržuos, im Herzen Hug. Mag. IV, 2, 145. So auch: klusas nuopūtas zuogas iz pasiržiem Step.

Avots: ME III, 98

pasprūdît,

2): auch Fest.; (fig.) var būt, ka tuo (scil.: pantiņu Kaudz. Matīsam) pasprūdījis kāds "Mērnieku laiku" aizvainuots bizmanis Austriņš Raksti IV, 505. ‡ Refl. -tiês, entgleiten (?):
nuo viņa ... rīkles pasprūdījās tāds vārnas ķērciens, ka pats sabijās Atpūta № 642, S. 6.

Avots: EH II, 175

‡ paspurgt, eine Weile schwirren: cīruļi paspurdz tur˙pat zem kājām Atpūta № 633, S. 6.

Avots: EH II, 175

pašsaglabâšanâs, die selbsterhaltung: dzīvības pašsaglabāšanās instinkts Austriņš Nuopūtas vējā 35.]

Avots: ME III, 117

pasvḕrt: nuorāva divstuobrenīcu, pasvēra gaisā un izšāva Atpūta № 636, S. 6.

Avots: EH II, 178

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

patraukt,

3): kas tuos lieluos ... darbus cits patrauc ... kad strādā, patrauc aizgūtnēm Atpūta № 636, S. 7; ‡

6) = li. patráukti "fortziehen" (?):
viņa līgaviņu patraucis ve̦cais Patrauklis Janš. Bandavā I, 219.

Avots: EH II, 183

‡ pa-urdît, ein wenig stochern: zuobus p. Tdz. 56869. paurdīja ... pagalgaļus Atpūta № 633, S. 8.

Avots: EH II, 185

pazagt: pazagdama, me̦lādama ... pūreņu piedarēju Tdz. 40044. zagļa amatu pruoti gan; iesim kuopā p. Pas. XII, 50. Refl. -tiês, ‡

2) verstohlen wohin schleichen:
tikai pazagsimies nuo dārza puses un visi reizē bruksim virsū Atpūta, № 643, S. 6.

Avots: EH II, 192

II pe̦lns (li. pẽlenas), der Herd Bächhof, Blieden, JK. II, 147: aiz vārtu pūta, pe̦lnā putēja BW. 18577. Nebst apr. pelanno dass. zu pe̦lni.

Avots: ME III, 197

‡ pèmpêt ² , -ēju PV. "daudz ēst, dzert; daudz dzert bez atpūtas": vai tā piena pempe reiz nebeigs pienu p.?

Avots: EH II, 222

pìecũkuôt: piecūkuodams Pūņu strautu Atpūta, № 371, S. 6.

Avots: EH II, 245

pìedzer̂t,

1) zu-, dazutrinken;

2) volltrinken:
piedzert pilnu vē̦daru Alm. Kaislību varā 155;

3) sich betrinken:
Sprw. piedzēris izguļ dullumu, muļķis ne˙kad. piedzēris cilvē̦ks jāglaba kâ bē̦rns. apdullis kâ uz piedzeršanu. piedzē̦ruši... kâ purvi Kaudz. M. 303. uz piedzē̦ruša teic: piedzēris kâ se̦sks Etn. II, 62. dzē̦ruši viņi bij gan, bet ne piedzē̦ruši Jaunā Raža IV, 155. brandaviņa, brandaviņa! es nuo alus nepiedzēru BW. 25100, 1. piedzēris kâ dublis N.-Sessau n. U. Refl. -tiês,

1) sich volltrinken; sich betrinken, besaufen:
piedzēries lupatām Celm. piedzēries, ka vairs ne mātes nepazīst Etn. II, 188;

2) dazu ein bischen (beim Essen) trinken:
ciemiņš tiesāja maizi, piedze̦amies klāt pienu Austriņš Nuopūtas vējā 25.

Avots: ME III, 247

pìegalêt,

1) bewältigen, unterkriegen:
es tuo puiku nevaru piegalēt Alm. kur tu, nabadziņ, ar savām ve̦cām kājām tādu tāļu ceļu piegalēsi? B. Vēstn. es gan nezinu, kâ piegalēs ("sagaidīs labas beigas") nākuošu ziemu ar visu Stomersee;

2) anfüllen:
vē̦de̦ru. Refl. -tiês, pìegalinâtiês, sich völlig abquälen: piegalējies viņš jau bija tuoreiz, - kâ viņš pūta un elsa! Alm. e̦smu sevi piegalinājies (bin ganz erschöpft) ar grūtiem darbiem Dond.

Avots: ME III, 249

piegāze (unter piẽgâza),

1): "stāvs uzkalniņš" (mit â) Golg.; ‡

2) (kanna nāks) uz piegāzēm, zur Neige
Janš. Atpūta, № 374, S. 5.

Avots: EH II, 250

pìeķepêt,

2): auch Dunika; ‡

3) = pìeķept 1: sieka dibinā pieķepē[ju]ši trīs naudas gabali Pas. XII, 122. ‡ Refl. -tiês, = pìeķepêt 2: pieķepējās ne˙vien... bārda, bet arī kuplais matu cȩkuls Atpūta, № 637, S. 10.

Avots: EH II, 257

pìekūpt, intr., vollrauchen: (dienas) mitrām miglām piekūpušas Vēr. II, 1073. ze̦mā, piekūpušā istabā Austriņš Nuopūtas vējā 11. tur istabas tâ nepiekūpst, juo tur nav rūķa Janš. Dzimtene ² III, 247.

Avots: ME III, 262

pìeliêt,

3): p. sveču Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) vollgiessen:
pielējies... pilnu glāzi alus Janš. Bandavā II, 312;

2) = pìedzer̂tiês 1: viņš tiktāl pielējies Janš. Atpūta, № 391, S. 6;

3) = pìelît 1: pielējās pilna ustaba Pas. IX, 500 (aus Lettg.);

4) in grosser Menge sich bilden (entstehen)
Auleja: graudi pielejas (labībai auguot vārpās iemȩtas graudi). ja kam kādā vietā saaug tauki, saka, ka tā vieta “pielejas”.

Avots: EH II, 260

pìepùst,

3): kuo tad nu šuomammas atkal piepūta (haben zusammengefaselt)?
Orellen; ‡

5) girrend heranschaffen:
pūti, baluodīti...! man piepūt tīru rudzu, skaudējam pȩlaviņu! Tdz. 49959.

Avots: EH II, 267

piẽsaũle C., Serben, ein vor dem Wind geschützter, sonniger Ort Bauske, die Sonnenseite: Sprw. guozējas kâ cūka piesaulē. lapsa silu pārstaigā, atguļas piesaulē (Rätsel) RKr. VII, 1091. rudens saule spīd it silti piesaulē DL. bērni pie mājas sienām piesaules pusē Saulietis III, 184. (ķimenes) izžāvēja piesaulē Austriņš Nuopūtas vējā 94. gribējās meklēt aizvēja un piesaulītes Jauns. es piesaulē labi nuogulējuos Kaudz. M.

Avots: ME III, 287

pìezvilt: piezvila kāda kuoka stumbram Veldre Dēli un meitas 168. sieva... piezvila tuvāk skuoluotājam Atpūta, № 645, S. 7.

Avots: EH II, 280

platît, -u, -ĩju, = plātīt, breit machen, ausbreiten, ausspreizen, auseinandersperren: laidieta mums mūsu drānas apakšā platīt! Manz. Post. I, 11. div[i] baluoži gaisā skrēja, abi spārnus platīdami BW. 31955. meitenes iesaucās un platīja ruokas, kâ pulni spārnus Jauns. linus platīt Mar. n. RKr. XV, 124, = linus plāt, den Flachs auf dem Felde zum Bleichen ausbreiten. Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten, sich breitöffnen:
juo tie vēji lieli pūta, juo maguone platījās (Var.: plātījās) BW. 8486. mute bez vārdiem platījās Purap.;

2) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu platījās; tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēdzin bēga BW. 11341 var. citām jāja precenieki, es priekšā platījuos (Var.: plātījuos; plandījuos, gruozījuos) 7918 var. - Vgl. plātît.

Avots: ME III, 321, 322

plivinât, plivinêt,

1) flattern
Depkin n. U.: juo tie vēji lieli pūta, juo maguone plivināja BW. 8486 var.;

2) die Flügel bewegen
Spiess n. U.: cīrulītis augstu skrēja, augstu spārnus plivi-nāja BW. 22459;

3) flattern machen, lassen :
mazajām meitiņām vējiņš matus plivināja BW. 2173. vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas plivinēja BW. 6998, 1;

4) schwimmend bewegen, hin- und hertreiben
U.: balta puķe atsacīja, labāk ziedu e̦ze̦rā, . . . labāk manas zaļas lapas ūdens viļņi plivināja BW. 19903, 3;

5) (auf dem Wasser) hin- und her-treiben
(intr.): laivenieka dvēselīte uz ūdeņa plivinēja (Var.: plivināja, plīvināja) BW. 50753 var. līdeciņa plivināja (Var.: plīvināja) ezeriņa ma-liņā 30757, 1 var. Refl. plivinâtiês, flattern: karuogi plivinās masta galā A. XX, 31. Zu plevinât.

Avots: ME III, 346, 347

plukšêt U., plukšķêt PS., Kl., plukstêt Jaun. mežkungs 129, -u (-ẽju Glück), -ẽju, schwatzen, plaudern U., flüstern, zischen, plätschern: kas ar savu mēli neplukšķe... un kauna valuodu pret savu tuvākuo neceļ (wer mit seiner Zunge nicht verleumdet...) Glück Psalm 15, 3. vai tas tiesa, kuo Anna tur plukšķ? Purap. šuo, tuo plukšķē̦dams viņš uznāk uz pluosta Upītis Nemiers 18. (lapas) zuz lē̦ni, viegli, it kâ plukšķē̦tu par kādu nuoslē̦pumainu gadījumu A. v. J. 1901, S. 4. istabā plukšķ ūdens Plūd. LR. III, 260. uguns meles plukšē̦damas izgaisināja manas ieduomas Austriņš Nuopūtas vējā 8. lampas liesma plukšķē̦dama cēlās un krita Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 4. Vielleicht von einer Wurzelform plusk-: plust-, vgl. plušķêt.

Avots: ME III, 355, 356

pluksts,

1) der aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork angefertigte Schwimmer am Netz
Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung), Golg., oder an der Angelschnur Peb. n.U., Bielenstein Holzb. 678: būtu gājis uz e̦ze̦ru makšķerēt, bet pluksta nevaruot saredzēt Baltpurviņš. vējš piedauzīja pie sienas tinas plukstus Austriņš Nuopūtas vējā 90;

2) eine Medaille
(verächtlich) Jürg., Arrasch, Golg., Wolmarshof: dzīvie piekaras sev (zur Auszeichnung) plukstus pie krūtīm R. Av.;

3) "luodziņš uz durvīm" N.-Peb. n. Latv. Saule, № 35, S. 378;

4) ein leichtfertiger, unbedeutender Mensch
Ruj. In der Bed. 1 vielleicht (mit kst aus skt) zu pludi.

Avots: ME III, 355

puõdelis, ‡

2) (geringschätziges)
Demin. zu puôds I 1 Grenzh. n. FBR. XII, 15, (mit uo) BW. 33494, 5, Pas. VIII, 290; IX, 471; XII, 421, Janš. Atpūta № 372, S. 7.

Avots: EH II, 345

‡ prieduolīte (od. prieduolītis?), = priedule: šurpu turpu vējiņš pūta silai baltu prieduolīti BW. 8896 var.

Avots: EH II, 317

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392

I pum̂pinât ² ,

1): brummen
(mit um) Preekuln n. BielU. kuo ... te pumpini (redest) niekus? Janš. Atpūta № 385, S. 5;

2): leise meldend anklopfen
(mit um) Preekuln n. BielU.: dvēselīte pumpināja pie dieviņa namdurvīm Tdz. 49529.

Avots: EH II, 324

pur̂kšêt C., pur̃kšķêt Arrasch, Bauske, -u, -ẽju, krachen, knarren U.; furzen U.; prusten; undeutlich sprechen, in den Bart brummen Sassm. (pur̂kšķêt ² ), widersprechen (pur̂kšêt) Burtn.: viņš laida galvu ūdenī, purkšķēja un pūta. nepurkški man pretī! Sassm. n. RKr. XVII, 48. kuo nu purkši: dari, kuo tev saka! Burtn.; pur̂kšêt, schwirren (vom Flug der Vögel) Ruj. Nebst purkstêt zu purkšt; vgl. auch burkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 417, 418

pùrtadzine ² ,

1) eine Blume
Jāsmuiža; in Warkh. dafür pūtadzine ² (wo ūt wohl aus ūrt, und nicht aus uot entstanden ist);

2) die Flamme
Jāsmuiža; vgl. purtedzine.

Avots: ME III, 420

pusasmītniẽks, wer die Hälfte einer asmĩte inne hat: nuo asmītniekiem bija ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki Aps. V II, 25. tâ jau iet . . . maziem pusasmītniekiem Austriņš Nuopūtas vējā 91.

Avots: ME III, 422

pušelniẽks Bielenstein Holzb. 515, Peb., Lis., Kl., Meiran, Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof, Mesoten, Lub., Oppek., pušeniẽks Frauenb., Manz., ein Hälftner, der gemeinschaftlich mit einemandern ein Gesinde besitzt oder bewirtschaftet U.: ciemā dzīvuo divi pušelnieki Aps. V, 4. bijis viens bagāts un nabags saimnieks vienās mājās pušenieki LP. V, 185. tautu meita, vai tu mana pušeniece? kur man mieži līdumā, tur tev ruozes maliņā BW. 28251. aiziešu pār ruobežu sievas ņemt, lai nuopūta pušenieces kā dūdiņas pakaļā 9969, 1. pušenieks "der Nachbar" Grünh. n. Etn. IV, 167. Wohl aus *pušḷnieks < *pušlinieks (für puslinieks, s: dies); zur Bildung vgl. pusgraudnieks und zur Kürzung cepelnieks < *cepḷnieks < ceplinieks "ar dzelzi apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo cepļa uguns" Zaļmuiža.

Avots: ME III, 437

pũsma N.-Peb., Nigr., Drosth., Kandau, Arrasch, Bauske, pùsma Jürg., auch pūsme, pūsmis Ruj. n. U., der Hauch, Lufthauch, Windhauch; der Atemzug: vēja pūsmai caur lapienu ejuot, bira ievu ziedi Lautb. Luomi 13, nuo lejas pūš spēja vēja pūsme tām pretim A. v. J. 1902, S. 2. klaigas ne̦s uz malu veja pūsmas MWM. XI, 260. mētelis cēlas un grima nevienādajā vēja pūsme Niedra Zemn. Dē̦ls 61. vēja ne˙maz nav laukā, ne pūsmiņas arī ne LP. V, 63. luogā zieduoņa pūsmiņa dveš A. v. J. 1897, S. 394. pa kapsē̦tas ve̦cajiem bē̦rziem šalca rudens pūsma A. v. J.1900, S. 1078. te uzpūta auksta pūsma MWM. v. J. 1899, S. 627. vejš pūš, kur gribē̦dams, un tu gan dzirdi viņa pūsmu Glück Joh. 3, 8. ka viņš tam . . . dzīvību šķiņķuotu, kas .., iekš pēdīgām pūsmām gulēja Makkab. 3, 31. Vgl. pùst.

Avots: ME III, 450

pùst,

1): kulā viens strādnieks pūte ar ruokām rudzus Pas. XII, 353;

2): viņš tâ iekuodies mantā, ka nevar atkratīties, kamē̦r pūšamais ārā (= bis er stirbt)
Seyershof;

5): auch (mit ù ² ) Linden in Kurl., (mit û ² ) Salis;

6): tas nu var gan p. Orellen. niekus p. Kand.;

7): pūtām (= braucām) iekšā Rīgā, ka nuorīb vien Austriņš Raksti VII, 170. vai nepūtīsim mājā? Jauns. Raksti V, 294; ‡

8) p. vaļā (vaļām), anfangen:
pūtu es vaļā skriet Sonnaxt; anfangen zu singen: pūt tik vaļā, tâ ka lai visa Kursa trīc! Janš. Dzimtene V, 476. viņš tad arī ... pūta vaļam I, 487; ‡

9) = pìepùst 2: kad guovs negre̦mā, tad juo pūš. Refl. -tiês,

2): atmen
- auch Auleja: sāk un sāk dzist ārā, kamē̦r nepūšas vair Salis. cau[r]dure duŗ sānā, kâ pūties Kaltenbr. jis vēl pūšas Lixna; sich blähen: rupucis pūšas, kad tuo aizkaŗ Sonnaxt. nuo ābuliņa guovis pūšas AP. maize ceplī smagi pūšas Kaltenbr.; sich erholen - auch AP., Saikava, Salis, Skaista, Sonnaxt, Spr.; = nùopùstiês: kuo tu grūši nuosapūti? - kai man grūši ne-sapūst ... Tdz. 53038; ‡

4) schmollen (?):
tu, cilvē̦ks, ne˙maz neatjēdz, kuo esi nuodarījis, bet viņš jau pūšas Jauns. J. un v. 212. viņš sēdēja ievilcies vaguona stūrī un pūtās pats uz sevi A. Brigadere Daugava 1928, S. 314. Subst. pùtẽjs,

1): nav raga pūtējiņa BW. 3330 var.;

2): auch (mit û ² ) Salis; ‡

3) der Atem :
tâ skrien, lai koč p. iziet pa muti laukā Saikava. lai koč man p. iziet, ar darbiem ņe̦muoties ebenda.

Avots: EH II, 343

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

I pūte,

1): Blase -
auch (mit û ² ) Dunika; Ausschlag auf der Haut (mit û ² ) Orellen; ein Bläschen auf der Haut (r. прыщик) Salisb., Spr.; ‡

2) der Hauch
(dvaša), Atem (mit ũ) NB.: aukstā laikā p. re̦dzama; ‡

3) vē̦tras p. Rūžu Kr. 156, = pūta 1; ‡

4) vēja p., ein Windbeutel:
kas nu tādam vēja pūtei kâ tev dē̦lus duos? Ciema spīg. 103.

Avots: EH II, 344

II pūte Sessau, pũte Udsen, Pe̦nkule, pùte ² Sessw., die Wolke, Regenwolke; pūtas Elv., pūtes, Laufwolken L.: uznāca maza lietus pūte un saslapināja sausuo zemi Alksnis-Zundulis. caur debešu skrejuošām pūtēm mierīgi skatās mēness cauri Rainis. pūtēm līst, es regnet strichweise U., Mag. IV, 2, 126. lietus uziet ar pūtām, die Laufwolken bringen einen Schauer Regen nach dem andern mit Elv.

Avots: ME III, 452, 453

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

ràisît: auch Serbig., Trik., (mit aĩ) Roop n. FBR. XV, 144, Schrunden n. FBR. XIII, 100, Allasch, Dunika, Ermes, Erwalen, Lemb., N.-Wohlfahrt, Rutzau, Stenden, (mit aî ² ) AP., Dobl., Schwitten, (mit ài ² ) Heidenfeld, Lettin, Linden in Livl., Prl., Saikava, Sessw., Warkl.,

1): maka raisītāja BW. 1170, 1. Refl. -tiês,

1): kaimiņi ... saģērbās, raisījās atkal ceļā Atpūta № 643, S. 4.

Avots: EH II, 351

ŗakas: auch im Sing. vorkommend Kurs.; ceļā sataustīja katru bedrīti un ŗaku Atpūta № 638, S. 6.

Avots: EH II, 394

rasinât: träufeln Lng.; nieseln Orellen, Warkl.; tī rasiņa nenuovīta, - citu dievs rasināja Tdz. 54761. ‡ Refl. -tiês, nieseln: gan˙drīz kâ migla rasinājās lejup Jauns. J. un v. 395. klusas sē̦ras ... rasinājās ("?") luogu rūtīs un paluodās Atpūta № 650, S. 7.

Avots: EH II, 354

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

ruō̃taļât: vaigu muskuļi veicīgi ruotaļāja (vibrierten?) zem vaigu ... ādas Atpūta № 645, S. 6.

Avots: EH II, 392

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560

‡ sabe̦ndruôtiês, = sabìedruôtiês: sabe̦ndruojusēs ... ar tādām Janš. Atpūta, № 386, S. 5.

Avots: EH II, 396

sablektêt(iês), sich zusammenschichten, zusammenballen: apakšā sablektējusēs kārta nāk virspusē Vīt. 19. grāmatas sablektējušas un papīri sapelējuši galīgi Austriņš Nuopūtas vējā 138.

Avots: ME III, 595

sablektêt(iês), sich zusammenschichten, zusammenballen: apakšā sablektējusēs kārta nāk virspusē Vīt. 19. grāmatas sablektējušas un papīri sapelējuši galīgi Austriņš Nuopūtas vējā 138.

Avots: ME III, 595

sabrači,

1) Lumpengesindel
Peb.: nuo kādiem sabračiem nākdama? Austriņš Nuopūtas vējā 102. Übertragen auch von schlechten Karten gebraucht;

2) "schlechte, alte Kleider"
Renzen.

Avots: ME III, 596

sabužinât,

1): s. matus Grünw., Saikava; ‡

2) "?": gailītis sasita spārniņus, sabužinaja (sträubte?)
... astīti un skaļi aizdziedājās Atpūta, № 638, S. 7.

Avots: EH II, 399

II sadūkt, tr., girrend etw. erreichen, erlangen, heraufbeschwören: pūtin pūta, dūcin dūca... strazds ar baluodi; sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542.

Avots: ME III, 618

saģist(iês), (zur rechten Zeit) bemerken, wahrnehmen, sich besinnen Wid.: dīvaini, ka tuo nebiju saģidies A. v. J. 1901, S. 24. tikai tad viņš saģidās, ka tam gribas dzert V. Eglītis. nu viņš tik galīgi saģidās, ka pievilts Austriņš Nuopūtas vējā 14. saģiduos, ka tas nebūtu pieklājīgi Latv. sieva saģidusēs, ka tas bija ve̦lns LP. VII, 270, dē̦ls duomā, kā tuo izdarīt. pēdīgi saģiedas gan VI, 383. kad saģidās, bija laiks iet Stari I, 367. nule vien sasaģida bāleliņi, kur palika tā māsiņa BW. 18365. saģist (nuojaust) kādu nelaimi Drobbusch.

Avots: ME III, 634

saģist(iês), (zur rechten Zeit) bemerken, wahrnehmen, sich besinnen Wid.: dīvaini, ka tuo nebiju saģidies A. v. J. 1901, S. 24. tikai tad viņš saģidās, ka tam gribas dzert V. Eglītis. nu viņš tik galīgi saģidās, ka pievilts Austriņš Nuopūtas vējā 14. saģiduos, ka tas nebūtu pieklājīgi Latv. sieva saģidusēs, ka tas bija ve̦lns LP. VII, 270, dē̦ls duomā, kā tuo izdarīt. pēdīgi saģiedas gan VI, 383. kad saģidās, bija laiks iet Stari I, 367. nule vien sasaģida bāleliņi, kur palika tā māsiņa BW. 18365. saģist (nuojaust) kādu nelaimi Drobbusch.

Avots: ME III, 634

sajutĩba* Wid., sajùtĩba*, die Empfindlichkeit, Empfindsamkeit, Sensibilität, das Empfinden: Krustiņš apbrīnuoja Jē̦kaba sajūtību, kuŗš nakti pirms mātes miršanas nuoredzējis sapni Austriņš Nuopūtas vējā 112. dailes sapratību un dzejas sajūtību parādīt Lautb. Luomi 132.

Avots: ME III, 641

sakur̃t, freqn. sakur̃stît, tr.,

1) (Feuer) anmachen, anfachen, anheizen:
sakur Jāņu uguntiņu! BW. 32899. iešķīlis uguni, sakūris LP. V, 97, uguntiņu sakurstīt BW. 9092. ar sakurstītiem uguns sārtiem Klaust. 14. - Oktāvijas nuopūtas sakurs liesmas Cēzarā Rainis;

2) tüchtig heizen
(perfektiv): sakur (Var.: kurin[i]) siltu istabiņu! BW. 18536, 4;

3) anstacheln, anfeuern,
(zu etw.) aufmuntern: kas tad jūs tâ ir sakurstījis pret mani? Alm. Anglija tuo (= kaŗu) ir sakūruse A. XX, 130. - sakurt dusmas Spr., Zorn entfachen, erzürnen. Refl. -tiês, (für sich Feuer) anmachen, anfachen, anheizen: es guntiņu sakūruos nuo deviņi žagariņi BW. 18173. sakūries uguni Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 659

I sal̂dîgs Sessw., L., süsslich (auch fig.): saldīgas slavas dziesmas Dünsb. ar saldīgu "džentelmeņa" pieklājību Austriņš Nuopūtas vējā 78. sal̂dîga maize Golg.

Avots: ME III, 669

sal̂dtumîgs*, süss und dicht: saldtumīgs vasaras tvaiks Austriņš Nuopūtas vējā 77.

Avots: ME III, 669

I šàlkt C., Arrasch, (mit àl ² ) Lubn., Schwanb., Golg., Sessw., Kl., Saikava, Warkh., (mit al̂ ² ) Salis, Widdrisch, Bauske, Bl., šalcu, rauschen, sausen, brausen (von Wasser, Wind, Wald (Spr.), aber auch von anderm Geräusch, z. B. Bienensummen) U.: vējeņš pūta, niedres šalca BW. 9559 (ähnlich 29733 var.). lapiņas šalca... šūpuļa dziesmu Jauna R. V, 191, ūdens izšķīzdams putās... šalc Apskats 1903, S. 400. lē̦ni šalc kuplās egles zari Pūrs I, 28. caur mežu auka šalc un brāž MWM. 1897, S. 245. sirdī šalks kâ... dienvidvēju pūsmas Akurater Astras 12. (mākuonis) šaušalīgi šalcis LP. I, 179. Subst. šalkums Wid., = šalka I 1.

Avots: ME IV, 3

sā̀ls: fem. i- Stamm - auch (mit à) Blieden, Ramkau, (mit à ² ) Heidenfeld, (mit â ² ) Siuxt, masc. i- Stamm - auch AP., (mit à ² ) Fest., Liepna, Sonnaxt, (mit â ² ) Orellen (nach BielU. in Livl. masculin, in Kurl. feminin), Demin. sâltiņa ² Frauenb., sâltiņš ² AP.; te tava s., maize BW. 18918, 4 var. balta kaza sāli pūta ... paliek s. iepūšļāts 26063. sāļa saujas Tdz. 58109. tis zemes s. Jauns. Raksti VIII, 374. asins (aseņu) s., das erste Salz, womit man zu salzendes Fleisch, Fische usw. leicht bestreut Salis: reņģes ķīķē, nuomazgā, tad iesāla aseņu sālī. es tik asins sāli vien uzkaisīju.

Avots: EH II, 470

sal̂ts (li. šáltas, apr. salta, av. [wenn mit r aus l] sarǝta "kalt") Prl. n. FBR. VI, 96, Kl., Laud., Lis., A. Kalzenau, Kroppenhof, Setzen, Warkl., Schwanb., Adleenen, Selsau, Selburg, Heidenfeld, Gr. -Buschh., Kreuzb., Arrasch, Golg., Saikava, salts U., Peb., Bers., Grosdohn, Sessw., Lubn., Fehsen, Oselshof, Marzen, Nötk., Lixna, Schlossberg, Fehgen, Kokn., Memelshof, A. - u. N. -Rahden, Kurmene, Holmhof, Sassm., Adv. sal̂ti,

1) kalt:
Sprw. salts kâ le̦dus, gards kâ me̦dus. salti pūta ziemas vēji BW. 8865. saltu (Var.: aukstu, bargu) ziemu izcietuši 27957, 9. salts ūdens avuotā 8866. salta mana ustubiņa, salti gultas paladziņi 27828. slimnieci tu guldi... uz saltas zemes Kaln. Kaz. Dalbs 64. ilgi stāvuošiem ūdenī sāk jau mesties salti Aps. salti sviedri JK. Bē̦rtuļam pārskrēja salts pār kauliem Blaum. man sal̂t (alter nom. s. neutr. g.) Kl., Kreuzb., Bers., Saikava od. salti Lis., Golg., es friert mich. saltā gaļa A. v. J. 1896, 3, Gallert. saltais kambaris Butzkowsky, die Handkammer. saltā zeme Gr. -Buschh., aus trockengelegten Sümpfen entstandene, weissen Lehm enthaltende Erde. - ka tu salts paliktu! dass du kalt würdest! Mag. XX, 3, 40 ( drückt mehr eine Verwunderung, als einen Fluch aus U.);

2) fig., kalt, bloss, nackt:
saltām metala skaņām Vēr. II, 172, salti me̦li, reine, unverschämte Lüge: viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Krišs Laksts 17 . saltu melst Ar. tavu saltu lielību! Dr. vēl jau var˙būt saltākas valuodas esi dzirdējis nekâ šās Kaudz. M. 44. - Subst. sal̂tums, die Kälte U., N. -Schwanb.: salt[i] bij man saltumā, karst[i] bij man karstumā BW. 12641, divi vien, kas saltuma nenuosala: rudzīt[i]s sniega kupe̦nā, bite kuoka namiņā BW. 27957, 10. Ein altes part. prt. zu sal̂t.

Avots: ME III, 676

samuduôt, ‡ Refl. -tiês "?": esi pa nakti samuduojies Janš. Atpūta, № 393, S. 5 (ähnlich № 385, S. 6).

Avots: EH II, 432

sapīpinât, tr., fakt., zur Genüge rauchen lassen: Kārlis tika pamieluots, sadzirdīts un sapīpînāts Austriņš Nuopūtas vējā 24.

Avots: ME III, 700

sapùst, tr.,

1) zusammenblasen:
vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! Cnp. 21. sapūst putekļus vienā vietā. vējš sapūtis lapas kaudzē;

2) auseinanderblasen:
liepu lapu tiltu taisu...; vējš sapūta lapu tiltu (Var.: nuopūta, aizpūta liepu lapu) BW. 14154, 4 var.;

3) = izpūst, voll-, durchblasen: braucuot man vējš sapūta galvu, ausis Ahs. n. RKr. XVII, 50;

4) blasend, girrend etwas bewirken, erreichen, erlangen:
vējš sapūš lietu. (strads ar baluodi) sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542;

5) zaubernd tüchtig behauchen
Wid.: es sapūtīšu un apvārduošu un tad tūliņ uzlikšu (sc.: saiti uz slimuo ruoku) Janš. Precību viesulis 25. Refl. -tiês, sich aufblasen, böse, ärgerlich werden: ķeizars staigājis tāds sapūties LP. VI, 1023. tâda kâ sabuozusies un sapūtusies Jaunie mērn, laiki IV, 33.

Avots: ME III, 710

saskaņuôt, tr.,

1) in Übereinstimmung bringen
Wid., harmonisch machen, zusammenstimmen: viņš dabu un dievus grib saskaņuot A. XXI, 644. darbs, kas jāsaskaņuo ar visiem citiem apstākļiem B. Vēstn. lai saskaņuotu viņu dvēseles dzīvi iekšējā harmonijā Zalktis I, 140. dvēseles stīdziņas saskaņuojuši Apsk. v. J. 1903, S. 501. it kâ manā dvēselē tiktu saskaņuoti mūzikas instrūmenti Vēr. II, 435. vēja nuopūta ar tumsas pirkstiem saskaņuojuse kuokli A. XX, 412;

2) komponieren
Lautb.

Avots: ME III, 732

‡ sašķielêt "?": devās bēgli gūstīt, izšāva gaisā ...; Sinepītis sašķielēja tik stipri, ka krita līdze̦nā vietā Atpūta № 648, S. 5.

Avots: EH II, 454

saskrìet,

4): tik plāni saģērbies! gan jau saskries nelaimi AP. Refl. -tiês,

4): tikkuo viņš nāk, man asins saskrejas (seine Gegenwart bewegt mir das Blut)
Fausts (1936), S. 208; ‡

5) "?": saimniece ... brunčus saņē̦musi ... saskrējās un viegli palecās gaisā Atpūta № 633, S. 8.

Avots: EH II, 448

saskruõtêt,

1): s. pelēča kažuoku (d. h., einen Hasen erschiessen)
Austriņš Raksti VII, 118; ‡

2) schlagend od. beissend zerfetzen:
es tev saskruotēšu bikses, ja tu laidīsi guovis manā labībā Ukri. puisē̦niem suns biksītes saskruotēja Tdz. 57942; verprügeln: vecis saskruotēs tam diedelniekam labi ādu Atpūta № 636, S. 8; (mit Ruten) Schläge verabfolgen AP., Fehteln: s. palaidņiem; ‡

3) (als freiwillige Beitrage) zusammenwerfen (Geld):
saskruotējām kapeikas un pirkām piparkūkas Bigauņc. 24.

Avots: EH II, 448

saskrubît, tr.,

1) roh bearbeiten:
klēts augša... ar... saskrubītuo spuoļu blāķi paspārnē Austriņš Nuopūtas vējā 88;

2) "zernagen"
Druw., Tirsen; auch saskrubinât, mit einem scharfen Werkzeug zerbröckeln Nötk.: žurka saskrubījusi kuoku Lennew.;

3) "sagraizīt": s. ar nazi galda malu Sessw., Salisb., Allend.; "nuogriezt (kuokam) daudz zaru" Allend.

Avots: ME III, 734

saspriñgt,

1): gruoži ... ruokās sasprindza līdzīgi uzvilktām stīgām Atpūta № 643, S. 5. seja viņam savilkusies tik saspringušā smīnā A. Upītis Laikmetu griežos I, 182.

Avots: EH II, 450

sastãvêt, intr.,

1) zusammen stehen
U.;

2) an einem Orte verweilen
U., längere Zeit stehen: es tur sastāvēju trīs gadus, ich stand dort (in dem Dienste) drei Jahre U. siera ritenis apcirknī nere̦ti līdz pašai sveču dienai sastāvēja Austriņš Nuopūtas vējā 88;

3) von langem Stehen (Liegen) verderben
(intr.): sastāvējuse drēbe, vadmala, cimdi, zeķes ir nestipras Ahs. n. RKr. XVII, 51;

4) tr., sastāvēt kājas, die Füsse durch Stehen ermüden
L., St.;

5) in gutem Verständnis leben, sich vertragen
A.-Schwanb.;

6) sich verhalten:
kâ tā lieta īsti sastāv? Segew. Refl. -tiês, zu lange stehen Spr.

Avots: ME III, 746

sastīvinât: baltā, sastīvinātā priekšautā Atpūta № 635, S. 7. salnas ... tauvas sastīvinājušas Dünsb. Temps 31.

Avots: EH II, 451

satràukt, ‡

3) zusammentreiben:
satrauc cūkas klē̦vā Pas. IX, 414; ‡

4) zerstören (?):
kuokus, kas ... zibeņa satraukti ... šie ... zibeņa saspe̦rti kuoki Pēt. Av. IV, 115. Subst. satràukums: die Erregung: priecīgā satraukuma pēc Janš. Atpūta № 390, S. 4.

Avots: EH II, 457

satumsa: pirms satumsas Janš. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH II, 458

saũļuôtiês, sich sonnen: Zīle... gribēja duoties... uz mežu sauļuoties Austriņš Nuopūtas vējā 138.

Avots: ME III, 774

savèikt, (abquälend) bewältigen, erschöpfen Wessen: ēda, ēda, bet nevarēja saveikt (aufessen) Austriņš Nuopūtas vējā 70. Refl. -tiês, zusammenpassen (intr.): mēs māsiņas svešinīcas, mums balsiņas saveicas A. XX, 470.

Avots: ME III, 784

sazilêt Spr., Celm., auch sazilt Spr., intr., blau werden: pirksts ir sazilējis, pūžņains Ezeriņš Leijerk. I, 280. tāds auksts laiks, tâ zilina (es friert),... viss ģīmis sazilējis Kand., Ruhental n. Etn. I, 31. gabalus sazilējušas gaļas Austriņš Nuopūtas vējā 121. sazilēj[u]se, samelnēj[u]se sudrabiņa nesējiņa BW. 21627.

Avots: ME III, 796