Paplašinātā meklēšana

‡ àizpul˜kât Salis, Trik., Wolm., = àizpuļ˜ķuôt: a. duris.

Avots: EH I, 44

‡ ganãmpùlks, die Herde.

Avots: EH I, 382

‡ mazpùlks,* die Jungschar (eine Jugendorganisation).

Avots: EH I, 788

pakaļpùlki, die Nachhut, Arriergarde.

Avots: ME III, 40

prìekšpul˜ka, die vordere pulka (am Stuhl) : šim krē̦slam priekšpulka bij iauna likta A. XXI, 508. krē̦slu cē̦luši, tuo pie apakšējās priekšpulkas turē̦dami Etn. IV, 154 (aus Wohlfahrt).

Avots: ME III, 397

prìekšpùlks,* das vordere Regiment: tu stāvi priekšpulkū, ar bultām apber kareivjus Stāsts-Krieviņ. 10.

Avots: ME III, 397

pulˆk ² Salis, Ruj., Iw., = pulku.

Avots: ME III, 407

I pùlka,

1): cilvē̦ki nāk pa pulkām Manz. Post. II, 62. visa pulˆciņa ² sivē̦nu AP.; eine Versammlung junger Leute an Sonntagabenden zum Tanz od. anderen Belustigungen
Warkl.: iešu uz pùlku ² . kur šuovakar ir p.?

2): te bija pùlkas ² mantas Sonnaxt;

3): auch (mit ulˆ ² ) Orellen, Puhren; p. par mazs putns Apsk. 1903, S. 164. viņš pe̦lnus diezgan pulˆka ² AP.

Avots: EH II, 323

I pùlka, s. pulks und pùlku.

Avots: ME III, 407

II pul˜ka: auch AP.; redeļu p. Orellen, Salis. grāmatu p., ein Stäbchen, mit dessen Hilfe Kinder lesen lernen Salis. punas p. "сердечник, шкварень" Karls.

Avots: EH II, 323

II pul˜ka, pulˆka Kr., s. puļ˜ķis.

Avots: ME III, 407

III pul˜ka Karls., in der Verbind. krūts pulka "сердечник"; am Spinnrad (vgl. krùts 5 und puļķis)?

Avots: ME III, 407

pulkâd Schlehk, Lubessern, Adv., = daũdzējâdi.

Avots: ME III, 407

‡ pulkāds vielerlei: pulkādas lašu zortes Pēt. Av. II, 217.

Avots: EH II, 323

‡ pulˆkajâds ² AP., vielerlei: pulkajādi paraugi.

Avots: EH II, 323

‡ pul˜kans Salis, mit pul˜kas II versehen: pulkanas trepes.

Avots: EH II, 323

‡ *pul˜kât, zu erschliessen aus ‡ àizpul˜kât.

Avots: EH II, 323

pulkavniẽks U., = pal˜kavniẽks, der Oberst (aus r. полковникъ).

Avots: ME III, 407

pùlkkãjaîns,* mit vieten Füssen versehen Preip. 46.

Avots: ME III, 407

pùlkkãjis,* wer viele Füsse hat, der Vielfüssler, der Polyp Preip, 46.

Avots: ME III, 407

pùlks,

1): kaŗa pulki BW. 32010. zuosu pulki 17605, 10. pulciņš (Var.: daudz) mazu bē̦rnu 2075, 1 var. sagāzts liels p. skuju Apsk. 1903, S. 177;

2): pulˆkiem ² ciemiņiem Grob.; in Salis auch die "bestimmte"
Adjektivform: tie pulkei (< -*ai, für schriftle. *pulkie) cilvē̦ki;

3): auch (mit ulˆ ² ) Dunika, Salis.

Avots: EH II, 323

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407

pul˜kšêt Ruj., N.-Peb., ins Wasser fallend schalten.

Avots: ME III, 408

‡ pul˜kši, = spaļi NB.; zum Spinnen untaugliche Flachsabfälle Grob.: kad linus kulsta, tad birst p. un spaļi. Zu pulksts, -s.

Avots: EH II, 324

pulkšinât, = pulšķinât 2.

Avots: ME III, 408

pulˆkšķêt, -u, -ẽju, kolkern: alus mucas rūgdamas pulkšķ (nuo mucas pa spundes caurumu nāk ārā gāzes burgzdules un ar truoksni pārsprāgst). linu mārks pulkšķ (iemē̦rktie lini rūgst, ūdens virsū ceļas gāzes pūslīši un sprāgst pušu ar truoksni) Druw.

Avots: ME III, 408

‡ pulˆkšnêtiês, -ējuos Auleja, plätschern ("kustuoties kult ūdeni, raduot zināmu skaņu"): līdakas pa ūdini pulkšnējas.

Avots: EH II, 324

pulkstaîns, uneben, voller pulkstis: pulkstu dēļ lielākā daļa tīrumu ir pulkstaini Druw. n. RKr. XVII, 74.

Avots: ME III, 407

‡ pulkste,

1) "sarežģījies dzijas juceklis" KatrE.: visa dzijs vienā pùlkstē ² ;

2) pul˜kstes Ekau, Grünwald, leichte, feine Hede, die sich vom Flachs beim Reinigen absondert.
S. auch pulkstes unter pulksts, -s 2.

Avots: EH II, 323

pulkstene, pulkstenĩte, s. pulkstenis 5.

Avots: ME III, 407

‡ pulksteniņš,

1) der Puls
(mit ùl ² ) Lös.;

2) campanula patula Ramkau, campanula rotundifolia Pussen;

3) ein gewisser Käfer:
pie kukaiņiem, kuŗiem spārnu nevaid, piede̦r blusa, zirneklis, p., skārpis u. c. Stobe 1797 III, S. 69.

Avots: EH II, 323

pùlkstenis: Demin. acc. pl. pulkstentiņus BW. 12911 var.,

1): kâ pulksteni (Var.: zvārguli) skandināja BW. 8620 var. nuoskanēt kâ baznīcas pulkstenim 8605, 1;

3): auch (der Puls) Brasche Anl. 401;

5): pulkstenīši (mit ul ² ) auch AP., (hier auch ein gleichbed. pulˆksteņi ² ) Salis.

Avots: EH II, 323

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl ² ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis ² AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns ² Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens ² Ruj., pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins ² Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens ² Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. ² 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. ² 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408

pùlksteņķẽde, die Uhrkette.

Avots: ME III, 408

‡ *pulkste̦npuķe (?), erschlossen aus tahm. pulkstanpuķ Pussen, in der Verbindung dižā p., campanula persicifolia.

Avots: EH II, 324

pulkste̦ns (unter pùlkstenis),

1): auch AP., Seyershof (mit ulˆ ² ), Blieden; kâ pulkste̦nu (Var.: zvārguli) skandināja BW. 8620 var.;

2): auch (mit ulˆ ² ) AP., Ramkau.

Avots: EH II, 324

‡ pulˆkstê̦ns ² Gipken n. FBR. XIII, 73, (mit ul) Perkunen n. FBR. XVIII, 124, = pùlkstenis 1 (und 2?).

Avots: EH II, 324

pùlksteņtaĩsîtãjs* der Uhrmacher.

Avots: ME III, 408

‡ pulksteņvaža A. Upītis Sm. lapa 326, die Uhrkette.

Avots: EH II, 324

pulkstienis (unter pùlkstenis),

2): mit ulˆ und iê ² Iw.

Avots: EH II, 324

pulkstiens (unter pùlkstenis),

1): auch BW. 8680, 1 var., Kal., NB.; vīra māmiņai p. mēles galiņā Tdz. 46677 (aus Felixberg). izdzirda pulkstiena skanēšanu Pas. XIV, 392 (aus NB.).

Avots: EH II, 324

pulkstiķišas ( -us?) raudzĩt, den Puts fühlen Biel. n. U.

Avots: ME III, 408

‡ pùlkstinis ² Borchow n. FBR. XIII, 25, (mit ulˆ) Kaltenbr., Mahlup, = pùlkstenis 1 und 2: pulkstiņi iet Manz. Post. III, 148.

Avots: EH II, 324

pulkstins (unter pùlkstenis),

1): auch Lng., (mit ùl ² ) Erlaa, Fest., Saikava, (mit ulˆ ² ) Kl.-Roop, (mit ulˆ) Oknist n. FBR. XV, 174.

Avots: EH II, 324

pulkstiņš (unter pùlkstenis): mit ulˆ Aahof n. FBR. IV, 43.

Avots: EH II, 324

pulksts, -s: zur Etymologie s. FBR. VIII, 5.

Avots: EH II, 324

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

pùlku: auch (mit ulˆ ² ) Dunika, Kal., OB., Orellen.

Avots: EH II, 324

pùlku, pulˆku ² Līn., Wirginalen, pùlka Ronneb., Atrakst, Neuenb., pulˆka ² AP., pùlka ² Mar. n. RKr. XVII, 145, auch pulks U., Wormen, Adv., viel: pulka, pulku (U.) od. pulks (U.) ļaužu, viel Volk, senāk, kad vilki pulku bijuši LP. V, 190. pulka mantas VI, 82. viņam e̦suot pulka naudas ebenda 178. muižā bija liels ābeļu dārzs un pulka ābuoļu ebenda 264, rudeņuos sadzinuši pulka ganu kuopā ebenda 185. brīnum pulka zivju saķē̦ruši ebenda 157. kad zirgam ienāši, tad tam jāduod labi pulka griku Etn. IV, 119. dzīvuojuši atkal pulks gadu LP. III, 31. muiža ar pulks... istabām Lautb. Luomi 126.

Avots: ME III, 408

pulkums: auch (mit ulˆ ² ) Siuxt.

Avots: EH II, 324

pulkums Naud., die Menge: naudas liels pulkums.

Avots: ME III, 408

pùlkvedis* (li. pulkvedỹs), der Oberst.

Avots: ME III, 408

‡ sapul˜kat Salis "ar pulkām sastiprināt"; sapulˆket ² Erwalen, mit Pflöcken zuknöpfen.

Avots: EH XVI, 439

spulkste "?": jāuztaisa divasspulkstesnuo pakulām LP. V, 34; = pulksts 3?

Avots: ME III, 1029

vìetniekpùlks, ein ehemaliges, aus gewählten Vertretern bestehendes Selbstverwaltungsorgan der Landgemeinde: cik daudz pūliņa ir... valsts ve̦cākajam ar stūrgalvīgu vietniekpulku Aps. Bag. radi 1. vietniekpulks izrentēja skuolas zemi Seibolt.

Avots: ME IV, 674

zilpulkstenīte Vēr. II, 235, eine Blume.

Avots: ME IV, 720

agrîgs, früh: agrīgs pulkstenis, eine Uhr, die immer vorgeht Etn. III, 164; agrīgs cilvē̦ks PS., ein Mensch, der früh aufzustehen pflegt. kur tu šuorît tik agrīga? Duomas III, 556.

Avots: ME I, 11

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

‡ àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16

‡ àizkalna, = àizkalˆne: nuo aizkalnas (r. из-за горы ) ... tuvuojās cits pulks Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 29.

Avots: EH I, 28

àizmàukt, sich davonmachen, fliehen: tad aizmauca mājiņā BW. 12494; [Refl. -tiês: guovs aizmaukusies nuo ganāma pulka " hat sich unbemerkt entfernt " in Wandsen und Neuermühlen].

Avots: ME I, 38

‡ àizriñduôt,

1) (in eine Reihe) hin-, wegstellen
Bers.: a. krê̦slu tālāk uz priekšu;

2) reihenweise hin-, weggehen
Wandsen: pulks aiz pulka aizrinduoja gaŗām.

Avots: EH I, 45

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58

‡ àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

‡ apgrùoza Ramkau "eine Wegkrümmung": ceļam ir pulka apgruozu. zirgi apgruozā saskrēja kuopā un nuodūra viens uotru ar ilkšu galiem.

Avots: EH I, 84

apkaikarât, tr., zottig machen, beschmutzen: nesēdi, māsiņa, kaikaru pulkā, tur tevi kaikaras apkaikarās RKr. XVI, 116.

Avots: ME I, 92

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

‡ aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123

atdalît (li. atdalýti), tr., abteilen, absondern: graudus nuo pe̦lavām. Refl. -tiês, sich abtrennen, sich absondern, sich abheben: iz pulka atdalījās plecīgs bruņenieks Pump. sejas krāsa bija bāla, tā ka stipri atdalījās tumšās uzacis R. Sk. II, 127.

Avots: ME I, 153

atdieņi, atdiêviņi ² Dond., adiņi, in Sackenhausen auch d. Sing. adienis n. U., der Sommerroggen RKr. II, 78. Zu at- und diena, der Tag. EOr. I, 55. [Eher hat man wohl von adiņi auszugehen und dies zu la. ador "eine Art Getreide" und got. acc. s. atisk "Saat (feld)"zu stellen; a (t) dieņi ist eine Umbildung wie z. B. dial. rudien (i) s für rudens "Herbst" oder pulkstienis für pulkstenis "Uhr".]

Avots: ME I, 154

‡ atkrāpt

1) durch Betrug her-, zurückkommen machen:
viņu atkrāpa pie kuģa malas Pas. Vl, 50. kad suns skrēja mājā, gans ar maizi tuo mēģināja a. atpakaļ Siuxt;

2) durch Betrug fortbekommen:
panāksnieki ... cenšas vedējus a. nuo . . . galda RKr. XIX, 143;

3) durch Betrug entwenden:
tas vīrs ir blēdis!... viņš nuo manim... pulkste̦nu atkrāpj Pet. Av. IV, 158.

Avots: EH I, 150

atšķiñdêt, erklingen, erschallen: atšķindēs ilkss pulkstentiņš R. Sk. II, 32.

Avots: ME I, 201

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atstât,

1): viņš bija slims un ne suoli neatstāja pār sava dzīvuokļa slieksni Deglavs Rīga II, 1, 491;

2): kad pārē̦das, tad pulka guovju atstāj Frauenb.;

3) atstāt Salisb.: a. sievu BielU.; ‡

4) überlassen, anheimstellen:
tas tiek atstāts pilnīgi viņam pašam. Refl. -tiês,

1) ablassen, nachdem man einem zu nahe auf den Leib gekommen ist
BielU.; ‡

4) stehen bleiben, anhalten
(intr.), Halt machen; ins Stocken geraten.

Avots: EH I, 171

atstatums, atstātums, Abstand, Entfernung: pulki apmē̦tāja ienaidniekus akmeņiem jau nuo prāva atstatuma Antr. II, 44. Adv. atstatumis (Instr. Pl.), fern, in der Entfernung: versti atstatumis, in der Entfernung von einer Werst LP. VII, 1117.

Avots: ME I, 197

atvâzt (li. atvóžti), tr.,

1) zurückstülpen, den Deckel abnehmen, aufklappen:
cibu A. XX, 327, maku Etn., nazi Etn II, 98, pulksteni A. XX, 372, suomu A. XII, 490, vāku BW. 30;

2) (mit atvēzt vermischt) die Hand zum Schlagen ausholen:
ve̦ctē̦vs, atvāzis ruoku, deva ar līku dzelzsgabaliņu pa kramu Kleinberg; so auch cirst ar pilnu atvāzienu für atvēzienu, mit vollem Schwung hauen Vēr. II, 1130. Refl. -tiês, sich öffnen: pūra vāks atvāzās BW. 16828.

Avots: ME I, 208

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224

aumež, àumeš ² Mar., Adv., gar arg, gar viel, zu viel, zu sehr (vom Schimpfen, Schlagen, Saufen u. s. w. Oppek. Mag. XIII, I, 26): uz tirgus bija aumež pulka ļaužu Adsel A. X, 2, 66. Nach Bezzenberger BB. XVIII, 267 aus au- + med- cf. deutsch messen, lat. modus "Mass", [gr. μέδιμνος "Scheffel", air. med "Wege", got. mitan "messen" u. a.], also aumež "masslos".)

Avots: ME I, 225

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

bè̦da: tā manu bē̦du maizīte ("schweres Leben"), sage man in Frauenb., wenn etwas schlecht geraten sei. b. tik kam Oknist, Wessen, jem. braucht nur: b. tik ganam atstāties nuo ganāmpulka, tad ganāmais pulks gan zinās labības sējumu.

Avots: EH I, 215

[II bim̃bât,

1) schlagen:
viņš mani bimbāja Ruj.;] vom Schlagen der Uhr: kad... pulkstens sita vienpadsmit,... tē̦vs apvaicājās, cik tad tas melis (gemeint ist die Uhr) īsti bimbājuot Jaunsudrabiņ U. b. 127, 37; [zvans bimbā Salisb., Lis.;

2) hin und her schwingen, pendeln lassen:
kuoku C.]

Avots: ME I, 296

I bliẽķis,

1): meklē tādu blieķa dārzu, kur deviņas saules spīd BW. 34043. uz blieķu dārzu pie ve̦lē̦tājām 33561,1 (ähnlich: 33555); ‡

2) "kaudze drēbjü AP.: audēji izvilka ve̦se̦lus blieķus audekla bule̦nāt. kad ir pulka aude̦kla kuopā, tad tas ir aude̦kla b. kad liels ve̦lē̦kls, tad saka, ka liels drēbju b.

Avots: EH I, 231

‡ bļiñkstêt Sassm., -u, -ẽju, kilngeln, läuten: pulksteniņš bļinkst.

Avots: EH I, 233

‡ bļiñkstinât Sassm., wiederholt klingeln (machen): puišelis bļinkstina ar pulksteniņu.

Avots: EH I, 233

‡ blor̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88, (mit or̂ ² ) Salis, ein Fasler, Schwatzer: b. ir tāds, kas pasaulīgi pulk[a] aplam runā un plorkš, kur nevajaga Salis. Vgl. blur̂kstêt.

Avots: EH I, 231

‡ brase, die Menge, der Haufe, das Rodel: visa b. ( = lieli pulki briežu) devās uz kruogu J. Bankins šis un tas II, 11 (1875).

Avots: EH I, 238

bràuciêns,

1) die Fahrt:
brauciêns brīnum vedies LP. IV, 201;

2) der Zug, der Eisenbahnzug;
apdzieduot saņēma kāzu braucienu BW. III, 1,8. brauciens nuo Je̦lgavas atnāk pulksten sešuos;

3) das einmalige Massieren:
uz nabu aiziet visi ruoku braucieni tn. II, 160.

Avots: ME I, 325

brāzmîgs, ungestüm, stürmisch: pulki trauks ar... brāzmīgumu kaujā A. Grīns Dvēseļu putenis II, 85.

Avots: EH I, 240

bùkât ² [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358

čakstêt [cakstēt Für.], intr.,

1) rascheln, knistern:
krīt lapiņa čakstē̦dama BW. 18771. lai salmiņi nečakstēja 12557, 1 (Var.: nečabēja). ābuoli krita čakstē̦dami maurā A. XX, 652. kas salmuos nečakst? (Rätsel);

2) ticken:
pulkstenis čakst A. XXI, 479;

3) von der Stimme mancher Tiere und Menschen [viel und schön reden
Oppek. n. U.]: žagata čakst, die Elster schmatzt, schnattert; bē̦rni čakst, die Kinder plaudern;

[4) sich regen U.].
Vgl. etwa li. čiakšnóti "schmatzen" [und čekščióti "кричать (о птицах)"].

Kļūdu labojums:
18771 = 13771

Avots: ME I, 401, 402

‡ ceļgrieži "?": nava laika meklēt, kur palikuši c. ..., un pulks skrien ... A. Grīns Dvēseļu putenis II, 140.

Avots: EH I, 264

čer̃kstêt: undeutlich sprechen; kreischen (wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird) Wolmarshof (mit e̦r̃); unangenehm, schrill tönen Frauenb. (mit "e̦r̃"): pulkstenis sit če̦rkstēdams; rascheln, knarren Dond.: sausa zāle če̦rkst, kad tuo kustina. neziesti rati če̦rkst.

Avots: EH I, 288

‡ l čigans Linden, Zvirgzdine, der Zigeuner: me̦lnuo čiganu pulkā BW. 21403. čiganiņu liela draudze 33518 var.

Avots: EH I, 290

I čĩgât, -āju, čīguôt, fiedeln, klägliche Töne auf der Violine od. sonst wie hervorbringen Bers., Lasd., Laud., Fest.; lange und eintönig weinen Plm.: pulkstenis čīguoja vēl gaudīgāki.

Avots: ME I, 415

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

‡ cikât,

1) "langsam gehen"
Frauenb., trippeln PV.: bē̦rns jau it brangi pruot c.;

2) ticken
PV.: pulkstens cikā.

Avots: EH I, 269

čiks! Interj., tick! pulkstenis iet čiks, čiks.

Avots: ME I, 412

čikstêt, čikšêt, -u, -ēju,

1) ticken:
pulkstenis čikst Kand., U.;

2) piepen:
cāļi čikst Etn. I, 7. Vgl. cikstêt 2.

Avots: ME I, 412

cilîgs,

1) locker
Smilt.: cilīga maize, zeme; ‡

2) reich, wohlhabend
Seyershof: tā ir cilīga meita: liels pūrs, pulka mantas.

Avots: EH I, 270

čil˜kstêt [Salis, Ruj.], -u, -ēju, intr., lärmen, tönen, zwitschern: mazi putniņī čilkst Trik.; pulksteņi čilkst Ruj.

Avots: ME I, 413

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt ² Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419

II da,

1) Präp. (im östlichen Teil Lettl.) mit d. Gen. od. Dativ:

a) bis
(= schriftle. līdz): augsti kalni, gar,i meži da manai māmiņai BW. 227. ir da vārtu nedajāju. nuo rudeņa da rudeņa puišiem zirgu luocīšana BW. 18775;

b) zu
(schriftle. pie): iesim da kungam;

2)

Präf. (= schriftle. pie), hat ein weiteres Verbreitungsgebiet nach Westen hin als die Präp. da, so in Wolmar, Trikaten, Ronneburg, Wenden. Das Präf.

da- bezeichnet:

a) das Erreichen des Ziels:
linu druvu dagājusi BW. 632. meita daskrējusi pie brāļa LP. VII, 142;

b) die nach der Erreichung des Zieles erfolgte Hinzufügung, das Hinzukommen einer Person
od. eines Gegenstandes zu etw. anderem: daliet [schriftle. pieliet] pienu pie putras; dadzīt guovi pie ganāmā pulka PS. [Zu li. da-, slav. do, do-, ahd. za "zu" u. a.; s. Le. Gr. 521 - 3.]

Kļūdu labojums:
BW. 18755 = 13775

Avots: ME I, 427

dadzìt [li. dagiñti "догнать"],

1) hinzutreiben
[iterat. dadze̦nât]: dadzīt guovis pie ganāma pulka PS.;

[2) hintreiben (bis zu einer gewissen Stelle)].

Avots: ME I, 429

desmit, desmits, zehn, ist eigentlich ein zu den i- Stämmen gehöriges fem. Subst.: te vēl vienas desmits trūkst. viņš bij iekš septītās desmits Luttringen. Dieser i- Stamm ist aber in die ē- und ā- Stämme übergegangen: Uoliņš bij vīrs ce̦turtā desmitē uz beigām Kaudz. M. cilvē̦ks jau tuvu pie piektās desmitas A. XX, 84. tē̦vam gadu jau pāri par se̦stuo desmitu Janš. pēdējā gadu desmitā tulkuots jau labs skaits stāstu A. XII, 391. jau kuopš gadu desmitām zinātņu vīri nuopūlas MWM. II, 155. bij nuotecējušas vairāk nekâ divas gadu desmitas Kaudz. M. desmit und ebenso das mit der erstarrten Nominativendung in manchen Gegenden, z. B. Kandau, vorkommende desmits in attributiver Stellung indeklinabel gebraucht: Nom. desmit vīru, sehr oft auch desmit vīri, Gen. desmit vīru darbs, Dat. desmit vīriem te kuo strādāt, Akk. desmit vīru od. vīrus; Lok. desmit vīruos. Wenn aber dem Zahlwort desmit kein Hauptwort folgt, dann ist die Deklination unerlässlich: pulksten desmituos. pulkstens iet uz desmitiem. pēdējā gadu desmitā. cita saraujuot 1000 sauju un vēl kādas desmitas (auch desmit) virsū Etn. III, 89. deviņus maksāja, desmitus [möglich wäre auch: desmit] nuozaudēja RKr. VI, 5. desmit pirkt, ein Aufgabespiel, in dem es auf Aufmerksamkeit im Zählen ankommt. [Mit Metathese aus desimt (so noch in Perwelk u. a., s. Le. Gr.§ 332); zu li. dẽšimtis, dẽšimt, apr. dessimpts, aksl. desętь, ai. dáša "zehn", daśati-ḥ, "Dekade", gr. δέχα la. decem, air. deich n-, got˙taihum, ahd. zehan u. a.]

Avots: ME I, 459

‡ dielveris (?), = diẽveris: labāk man pulks dielveŗu (Var.: dieveru) ...: dielveŗuos (Var.: dieveruos) kâ brāļuos BW. 23800 var.

Avots: EH I, 327

dienišķis, n. Ar. dieniškas (Pl.), die Vespermahlzeit, ein dem Abendbrot vorhergehendes Essen: pulksten 7 - 8 ē̦d vēl dienišķi, pavakariņas, citur tâ sauktuo launagu Konv. ² 192.

Kļūdu labojums:
7-8 = 5-6

Avots: ME I, 483

‡ dìevzemĩte, göttliche Erde (?): māmiņa kalniņā, virsū pulka dievzemītes BW. 4142.

Avots: EH I, 328

divpadsmit, divi pa desmit, zwölf (Konstruktion die von desmit): divpadsmit vīru und vīri. pulkstenis jau pāri par divpadsmitiem.

Avots: ME I, 473

drīguôt "?": pulkstenis čīguoja un drīguoja vēl spīdzīgāki un gaudīgāki Degl.

Avots: ME I, 500

drũzmêtiês, -ējuos, [drūzmuôtiês Fest.], sich drängen, haufenweise zusammenkommen: ļaudis drūzmē̦damies apstājuši ve̦zumus LP. VII, 775. visi drūzmējās pulkuos kuopā BW. III, 1. 14.

Avots: ME I, 507

dundêt, -u, -ēju (li. dundė´ti "грохотать, гремѣть" tönen, dröhnen: debess dārd un gaisi dund MWM. IX, 245. baznīcas pulksteņu smagās dunduošās balsis A. XI, 569. [Zu dunêt.]

Avots: ME I, 516

dvaša (li. dvasià "Atem, Geist").

1) der Hauch, Atem, Odem:
dvašu vilkt, atmen; cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu; dvašas vilciens. der Atemzug; dvašu atņemt. atvilkt Br. 99. 100. dvaša atsitas, er hat übelriechenden Atem. dievs iepūta cilvē̦ka nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2. 7;

2) der Eigentümer des Atems, lebendes Wesen
(bibl.): valdait par zivīm jūŗā, putniem un visām dvašām, kas lien virs zemes I Mos. 1. 28. lai pa pulkiem ruodas ūdenī dzīvas dvašas un putni I Mos. 1. 20;

3) Dampf, Dunst:
dvašu duot, Dunst geben Manz. Lett. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
dvaša un putni = dvašas

Avots: ME I, 536, 537

dzīmis: zīle (dzied): dzīms ("pulks">pulks"), dzīms! Pas. I. 316 aus Dond.

Avots: EH I, 361

džiņ! Interj. zur Bezeichnung eines summenden, klingenden Lautes: skraidīja liela muša džiņ! džiņ! LP. V, 19. mazie pulkstenīši skan: džiņ! džiņ! Ahs. [Vgl. dziņ.]

Avots: ME I, 564

‡ dzindžêt, = džindzêt, scheiten (?): sakāruši zirgiem kaklā zvārguļus un puodziņas, kâ arī piesējuši pie ilksīm pulksteņus, tie laiž rikšuos, tâ ka dzindž un skan vien Janš. Līgava I, 370,

Avots: EH I, 358

el˜le, elne [Wessen], BW. 22277, LP. VI, 1, 541, [Le. Gr. 177], die Hölle: Sprw. uz elli kâ pa laipu. vai ellē, vai debesīs - kad tik pulkā! kad kungam darba trūkst, kad ellē muoku? Etn. III, 43. ej ellē mālus mīt, sagt man, wenn sich jemand ungefragt in die Rede mischt Etn. II, 63. kur ellē viņš ir? wo, zum Henker, ist er? U. elle pagale, elles prauls, elles gabals, elles (s)kruķis, ein Höllenbrand, elles strāķe, der Höllenpfuhl n. U. [Aus mnd. helle.]

Avots: ME I, 568

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

ganît, - u, ĩju (li. ganýti "hütten", slav. goniti "treiben"), tr., hüten, weiden: cūkas, guovis, luopus. ganāmais od. ganāms pulks, die Herde: būs viens gans, viens ganāmais GL. laiks piecelties, ganāmuos apraudzīt BW. 30208. [ vanags, vilkus ganīt U., abwehren, fernhalten. ] Refl. - tiês,

1) sich erwehren,
wohl nur in der Zstz. mit at -, [= sargāties U.];

2) weiden:
lielceļa malā ganījās aitas, cūkas, guovis, zirgi;

3) sich gütlich tun, sich pflegen, sich nähren:
es par pūru nebē̦dāju, pati tukla ganījuos BW. 16687. ganīšana, das Weilen: līcī laba ganīšana BW. 29313. ganîtãjs, das Hüter: brālīšam sirmi zirgi, divi māsiņas ganītājas Ltd. 757. [Zu dzìt "treiben".]

Avots: ME I, 600

gaŗš,

1) a): gaŗi piesiet, an einem langen Band (Strick od. dgl.) anbinden
Ramkau. - gaŗais "zalktis" Grob.;

e): kad pulka ūdens ir, tad ir gaŗa zupa Ramkau; ‡

f): gaŗais vējš "wohl so genannt, weil er der Küste entlang
(gaŗam) kommt" BielU.;

2) a): gaŗais lietus (Landregen)
auch Dobl., Linden in Kurl. nuodancāja gaŗas kāzas Pas. X, 295 (aus Eglūna); b): kad tev g. (langweilig), tad atnāc! Lös. g. ir vienai pašai ebenda. gaŗa (langweilig) dzīve ebenda. Wurzelverwandt ist auch apr. pagār "neben" (vgl. d. entlang).

Avots: EH I, 386

gavelîgs, jubelnd, jauchzend: pulksteņi atskan tik gavelīgi, tik priecīgi Latv.

Avots: ME I, 614

gāžam in pa gāžam, für die lange Weile, unnütz, unbrauchbar: ve̦cais tanī pulkā tikai pa gāžam, - kuo tas var strādāt? U.

Avots: ME I, 620

ģeņģis "?": liela pulka ģeņģu jāja BW. 13441, 1; n. RKr. XVII, 22 ģeņģis, einer, der beim Gehen wankt (vgl. ģeņģeris, ģeņģerêt) [In Mar. seien ģeņģi Türhängen (enģes); in Kursiten u. Behnen ģeņ̃ģis "ein unartiger Junge", in Briņķi - "ein ungewandter Mensch".]

Avots: ME I, 696

‡ gliñkstêt Sassm., klingeln (intr.): pulkstenītis glinkst.

Avots: EH I, 393

gļiñkstêt, - u, - ēju, klingen, läuten: pulkstentiņš gļinkst Sassm.

Avots: ME I, 633

‡ gliñkstinât Sassm., klingeln (intr.) machen: g. pulkstenīti.

Avots: EH I, 393

gļiñkstinât, klingen, läuten machen: mē̦mais nabags gļinkstina pulksteniņu Sassm.

Avots: ME I, 633

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

‡ grìezelêt ² Kalz., zwecklos wiederholt drehen (wenden, kehren): kuo tu vienmē̦r griezelē savu pulkstinu?

Avots: EH I, 408

gruva,

1) die Ruine, die Trümmer, der Schutt:
pulks gruvu nuo dambjiem MWM. VI, 318;

2) ausgefahrene Gruft
U. zu gŗūt.

Avots: ME I, 666

‡ iebujietis Mahlup, Vīpe, Welonen = iebūvielis: ir pulks tādu mazsaimnieku, kuo nuosauc par ... iebujiešiem ... Janš. Nīca 21. deldē savu mûžu kâ ie. Dzimtene IV, 195.

Avots: EH I, 505

ìecelˆt,

3): nav ... ilgs laiks, kamē̦r šī ... skuola iece̦lta Pēt. Av. II, S. 129; ‡

4) ie. alu "Bier einsetzen" ("ienest") Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bier"); ‡

5) ie. vārdu Segew., eine neue Benennung einführen;
ie. kam vārdu ebenda, jem. einen Spitznamen geben. Refl. -tiês,

1): versehentlich hineingehoben werden:
liku, lai maisu ieceļ munuos, bet šam iecēlies paša ratuos Saikava;

2): iecēlās te labākas aitas Siuxt; ‡

4) sich gewöhnen aufzustehen:
kas rītuos pulksten sešuos iecēlies, tas katrreiz tanī stundā atmuožas Ahs.

Avots: EH I, 506

I ìediêgt, einfädeln: viņa šņuorīti iediedza grāmatā D. Kleinb. J. 86. pulksteņa ķēdes gals bij stāvējis kabatā iediegts vai citādi iestiprināts Kaudz. M. 312.

Avots: ME II, 10

ìeķer̂t, einschnappen wie eine Klinke; sich einhäkeln U. Refl. - tiês,

1) = ieķert: ieķerties aiz ragiem LP. I, 182. viņa ieķērās Fēliksa ruokā Vēr. II, 297. puojām viss tavs pulks, kas tev ieķēries astē Dünsb. Par. 109;

2) sich verlieben:
biji ieķēries šajā Lonijā līdz ausīm J. R. VII, 126.

Avots: ME II, 34

[* iekstins (erschlossen aus ostle. īkstyns Welonen, Dricē̦ni u. a.) "nemierīgs, dzīvs, kas pulkā grūstās un dauzās apkārt" "namentlich von Kindern). Adjektiv?]

Avots: ME II, 30

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44

ìesper̂t,

1) einen Hieb versetzen:
sper viņam ribās od. pa ribām; besonders vom Ausschlagen des Pferdes:

2) einschlagen (vom Blitz):
zibe̦ns iespēris ē̦kā;

3) dazwischenwerfen, hineinfügen:
es arī iesperšu kādu vārdu pulkā Alm.;

4) iespert čarku, glāzi, einen hinter die Binde giessen;

5) iespert kāju, seinen Fuss irgendwohin setzen:
tik es kāju neiespēru dziļā dubļu avuotā BW. 15477. [Refl. - tiês: kāja iespērās rāvā, beim Schreitengeriet der Fuss unversehens in eine sumpfige, eisenhaltige Stelle.]

Avots: ME II, 69

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ìetikšķêtiês, anfangen zu ticken: pulksteņi visi ietikšķējās skaļāk MWM. X, 688.

Avots: ME II, 82

ìevìlcẽja, eine Sängerin, die ievilkdama singt: pulka meitu dziedātāju, nav ne˙vienas ievilcējas BW. 356.

Avots: ME II, 88

ĩpatnis ,* das Individuum: tauta sastāv nuo neskaitāma pulka atšķirtu ītapņu Etn. IV, 138. tās pašas sugas īpatņi Konv. ² 766. ir sabiedrība, ir īpatnis bija... saistīti Duomas II, 267.

Avots: ME I, 836

‡ it˙lĩdz, gerade (fig.) AP.: tâ i. desmit stuopu iet spainī. i. kâ nuosita pulkste̦ns desmit, tâ luopi nāce mājā.

Avots: EH I, 432

izkārtavuôt (unter izkā`rtât ), ‡

2) = izkā`rtât 1: kad sivēni nevienāda lieluma, tad nevar tā ēdiena katram par sevi i. Erlaa. kad ir pulka cilvē̦ku, katram jālej savā bluodiņā, tad saimnīcai grūta izkārtavuošana ebenda.

Avots: EH I, 455

izpīrinâtiês, herauszappeln, zappelnd herausfallen: sprieda, ka tie (aitieši) būšuot izpīrinājušies un te·pat ieju kuši pulkā Kaudz. M.

Avots: ME I, 780

[izspurgt, heruasflattern: nuo kārklu ce̦ra izspurdza liels pulks putnu Austriņš M. Z. 123.]

Avots: ME I, 804

izstaĩgât,

1) eine längere Zeit hindurch gehen:
es nevaru ik˙dieniņas grazni vien izstaigāt Ltd. 1155;

2) einen Gang tun:
nu gan veltīgi izstaigāji Dok. A. viņi mē̦dz arī daudz izstaigāt peļņās Konv. ² 4120;

3) durchstreifen, durchwandern
mit d. Acc. od. pa: tu biji tālu izstaigājis BW. 19. izstaigāju bē̦rzu birzi 10981. es pasauli e̦smu izstaigājis Hiob 1, 7. es izstaigāšu šuodien pa visu ganāmu pulku I Mos. 30, 32. Refl. - tiês, viel gehen, nach Herzenslust spazieren gehen: es šuodien visu dienu izstaigājuos pa mežu. iesim pa dārzu izstaigāties LP. VII, 1223. gājis pa pasauli izstaigāties V, 94.

Kļūdu labojums:
peļņās = peļņā
BW. I, 19 = BW, 19, 1

Avots: ME I, 804

izstam̃pât, tr., ausstampfen: iz zemes kaŗa pulkus izstampāšu Asp.

Avots: ME I, 805

‡ izstreĩjât, ausstreuen: gaidīja mājā ganāmpulku, bet ... vietas nebija izstreijātas Ciema spīg. 5. i. salmus Dunika. Refl. -tiês Dunika, sich ausstreuen: salmi izstreijājušies.

Avots: EH I, 483

iztîstît, freqn., iztît, aus -, los -, entwickeln: dziju. kalējs nu iztinis pulku baķu aude̦klu, kamē̦r varējis lieluo raganu satīt LP. IV, 167. Refl. - tiês, sich aus -, heraus -, loswickeln: kamuols pa˙visam iztinies. bē̦rns iztinies nuo autiņiem.

Avots: ME I, 819

iztre̦ñkât, freqn., iztrènkt (li. ištreñkti), auseinanderjagen, vertreiben Ronneb.: izklīdis ganāms pulks, kuo lauvas ir iztre̦nkājuši Jer. 50, 17; Hiob 37, 11. tumsā pa sienu pienāca nuo mājas iztre̦nktais suns Latv.

Avots: ME I, 820

jàbût, Debitiv von bût: pulksten trijuos man jau atkal jābūt mājās, um drei Uhr muss ich wieder zu Hause sein.

Avots: ME II, 105

jãču,

2): j. man ar būs pulka laimes Pas. XI, 159. j. tas zināšuot 217. j. ... princese a[t]kal atbraukšuot VI, 86. j. tie zinās, kâ pāri tikt VII, 471 (ähnlich: VIII, 59 und 366). jājat, brāļi, manu sē̦tu, j. māte mani duos! Tdz. 43053. Nach PS. wird jāč(u) nur mit dem Futurum verbunden, wobei das Verbum etwas dem Sprechenden oder Angeredeten Angenehmes und Erwünschtes ausdrückt.

Avots: EH I, 561

‡ jãre AP., C., Kegeln, Orellen, = jāris 1, jārs: truokšņaina j. vīriešu un sieviešu pulkā Kaudz. Javnie mērn. laiki III, 7.

Avots: EH I, 561

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst ² Ruj., Nigr., Salis, jàust ² Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs ² Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. ² 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

jul˜ga, [julˆga ² Bauske], eine Menge, Masse: liela julga bē̦rnu sagājuši Gr. - Sess. viņi sabrukuši julgu julgām aizas priekšā Rainis. [In Gr. - Sessau sei julga "liels pulks savā starpā pazīstamu, draudzīgu cilvē̦ku."]

Avots: ME II, 117

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

kaîkara ² "plušķis" [ein Zerlumpter?]: nesēdi kaikaru pulkā! tur tevi kaikaras apkaikarās Ranken n. RKr. XVI, 116. kaikaras māsiņas panāksti BW. 20434. Vgl. kaikaris.

Avots: ME II, 132

kãjiniẽks, kãjeniẽks, kãjniẽks, [kàjnieks C..], f. - niẽce,

1) der Fussgänger:
senāk tur bijis iemīts kājinieku te̦ks LP. VI, 46;

2) der Infanterist:
kājnieku pulks;

3) der sogenannte Fussarbeiter, der zur Zeit der Frohne ohne Pferd arbeitete:
par visu tuo gabalniekam bjis ik pārne- dēļas 3 - 5 dienas jāiet muižā strādāt, vienreiz ar zirgu, uotrreiz kājniekuos Etn. III, 133. kājinieki jeb uotrinieki ir tie ļaudis, kas ārda mē̦slus un kasa sienu Etn. III, 74. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu 90;

4) der Bauer im Schachspiel.

Avots: ME II, 189

kamâ: k. (wo; worin, wohinein) viņš ielika pulksteni? Wessen.

Avots: EH I, 581

kaņ̃ģerêt [C., PS.], -ẽju, tr.,

1) Pferde kurieren:
zirgus C. kaņģerēt ir zirgus ārstēt, it īpaši zirgam ar birsti rīkli slaucīt. tīrīt Lasd.;

2) peitschen,
mijuot zirgus jādelēt, pīckāt, tramdīt Lasd.;

3) lenken:
kaņģerē zirgu prātīgi, lai neiegāžamies grāvī Mar.; grundlos hin und her schickend keine Ruhe geben Ermes, Serbigal;

4) flicken, reparieren:
pulksteni Lasd. Refl. -tiês, sich kurieren U.

Avots: ME II, 157

kapene (unter kapenes), ‡

2) ein Steinhaufs
Siuxt: laukuos, kur ir pulka akmiņu, same̦t čapu vienā vietā: tā ir k. In der Bed. 2 zu ‡ kape̦na, kapele II.

Avots: EH I, 586

kaplis (kaplỹs), [kapls Glück I Sam., 13, 20, kaple Depkin],

1) die Hacke, ein landwirtschaftliches Werkzeug [Setzen, Selb.]:
nāc ar cirvi, nāc ar kapli: visa mana tē̦va zeme sīku kārklu pieauguse BW. 25929. ai sīkās madariņas, bēdziet kārklu krūmiņā, liela pulka meitu nāca, visām kapļi mugurā 7123. ar kapli nuocẽ̦rt ciņus Drsth.;

2) ein Instrument zum Ausnehmen des Honigs U.:
bē̦das bija tam tē̦vam, kam aug dē̦li, kam aug meitas: kapli kalt, dzeini mīt BW. 3351;

3) = cērte, die Hohlaxt zum Aushöhlen von Krippen, Bienenstöcken, Särgen (Biel. H. 181) u. a.:
aizgāju uz mežu bez cirvja, bez kapļa, atnesu tīni ar visu vāku (Rätsel);

4) das Grabeisen
Elv.;

5) eine zweizinkige Mistgabel Trik., Stom., Mar.;

6) ein Instrument des Maurers zur Zubereitung des Lehms
Aps. [Zu kapât.]

Avots: ME II, 159

karškas [wolm mit hochle. šk aus šķ], Kette: pulksteņa karškas RA., Preili.

Avots: ME II, 165

I kavât, - ãju, tr.,

1) bewahren, hüten, schützen
N. - Bartau: vedējiem jākavā galds RKr. XVI, 133. es lietas, nuo lietus kavādams, turēju apakš mēteļa Jan. kavājat īle̦nus, kavājat susekļus, ķe̦katu pulkā rāvēji ļaudis BW. 33445;

2) pflegen, warten:
arī viņa sieva visu mūžu tuo kavājusi Jan. tā klusuos suoļus kavā (= kuopj), sie besorgt still die Wirtschaft MWM. III, 38. Refl. - tiês, sich hüten, auf der Hut sein: kavājaties, kad tuo tapu neatraun RKr. XVI, 158. [Anscheinend nur in Südwest - Kurland bekannt und daher wohl durch li. kavóti " verwahren, pflegen" vermitteln aus slav. хovati dass.]

Avots: ME II, 181

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182

III ķeģis (als Bezeichnung der Freier gebraucht) "?": liela pulka ķeģu jāja BW. 13441, 1.

Avots: ME II, 360

‡ ķemerêt "meklēties; mit etwas beschäftigt sein" Warkl.; zwecklos und ohne Sachkenntnis geschäftig sein; verderben (tr.) Frauenb. (hier mit derselben Bed, auch die Reflexivform): kuo ķemerē(jies) gar pulksteni? Refl. -tiês Kaltenbr. "ilgi, neveiksmīgi ap sīku lietu knibināties".

Avots: EH I, 694

ķibinât,

1) zupfen, ziefen, reffeln:
viņš durvis ķibināja vaļā LP. VII, 133. kaķis ķibina putniņus nuo ligzdas laukā Gold. ar kāsīti ķibināju (Var.: ķibināju) brālīšam līgaviņu BW. 18185;

2) kleben:
bezdelīga ķibina savu perekli Lös. n. Etn. IV, 66;

3) mit der Hand oder mit der Pfote spielend anhühren, antasten, zergen
[Wessen], necken: kaķe ķibina ar kāju [BW. 35180]. puiši ķibina meitas. Refl. -tiês,

[1) fassend sich halten an:
puisis ķibinājas pie kuoka zara Dond., Dunika];

2) an einer kleinlichen Arbeit mit den Fingern arbeiten, knibbern:
žīds ķibinājās tik ilgi gar pulksteni, gribē̦dams tuo sataisīt, bet ne˙kas tur neiznāca Etn. II, 2. - [Aus li. kìbinti "im Scherz antasten, zupfen, necken".]

Avots: ME II, 378

klan̂kšķinât, klan̂kšinât, fakt. zu klankšķêt, glucksen, klingen lassen: klankšini mucu, lai var zināt, cik tur iekšā Lub.; " pulkste̦nu skandināt" Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213

klan̂kšķins, [klankšins Warkl., klañkše̦ns N. - Peb.], klan̂kše̦ns Lub., eine Schelle: klankšķins - zvārgulis ar akmentiņiem iekšā Bers., Lub. klankše̦ns - pieguļas pulkstenis: kur klankše̦ns klankš, tur būs kumelnīca Lub., Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213

klan̂kšķis, klankšis,

1) die Schelle -
ve̦claiku pulkstenis, kuo zirgam pieguļā piesēja Etn. I, 34; Aps.;

2) = klabata 1 Oknist;

3) die Plappertasche
Lub., Lös.;

4) der Schall, der bei der Bewegung einer Flüssigkeit in einem hohlem Raume entsteht:
pašas mucas veļam neredzēju, dzirdēju tikai klankši, nuo kā vē̦ruoju, ka muca nebij tīri pilna Lub. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213

kliñdzinât, intr., klingeln: mē̦mais ubags klindzina ar pulkstentiņu Sassm., [Dond., Arrasch, Drosth., Warkl.].

Avots: ME II, 228

kliñkstinât, klinkšķinât, freqn., dem., klingeln, läuten: ar glāzi jeb pulksteniņu Ahs. skumīgi klinkšķināja zvaniņš Vēr. II, 422. zīle skanīgi klinkšķināja Egl.

Avots: ME II, 229

kuôlîgs: šuogad kuôlīgas ² auzas: pulku iekuls Seyershof.

Avots: EH I, 687

‡ kràmât(iês) ² Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645

‡ kràmât(iês) ² Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645

krũms (li. krúmas), Demin. auch krũmītis BW. 32529 und verächtl. krũmelis,

1) der Busch, Strauch:
Sprw. lai kāds krūmiņš, tuomē̦r sava ēniņa. aizrunā tu viņu! mute līdz krūmiem! von einem gewandten Schwätzer Degl. tie bija aiz pieci krūmi, sie waren über alle Berge LA. krūms salaulā, krūms atlaulā, sagt man von der Ehe der Zigeuner. krūmu sargi, Banditen, Räuber LA.; mīlestības krūms, Gagel (myrica gale) Kemmern n. RKr. III, 71;

2) die Staude:
krūmu ņemt, riest, n. U. auch krūmu mest, krūmā riesties AP., Smilt., sich bestauden: audz miezīti, ņem krūmiņu BW. 13767;

3) der Büschel, die Menge, der Haufe:
krūmiem auga zaļa zāle ap re̦snuo uozuoliņu; krūmiem stāv sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15696. ļaudis stāv vienā krūmā, die Leute stehen ganz dicht L. zivis krūmiem (pulkiem) Majorenhof;

4) eine Art Stickerei:
uz kre̦kla kamiešiem ruonas pērpetes jeb krūmi, t. i. sarkani raksti RKr. XVI, 102. [Nach der Bed. 3 zu urteilen, vielleicht zu kraũt, woran auch Leskien Nom. 192 denkt.]

Avots: ME II, 292

kulksnis,

1): "kustuoņu celis (cūkas pakaļkājai parasti)" Behnen, Schnehpeln (mit ul˜ ), Zögenhof (mit ulˆ ² ); "kājas liêla un ciskas kauls; luopiem pakaļējuo kāju kauls ceļa luocītavā" Siuxt (mit ul˜ ); kulksnīši grabēja katla dibe̦nā BW. 33423. - k. 5 nach Niedermann Symb. gramm. Rozw. I, 114 aus *pulksnis (vgl. pulksts 3).

Avots: EH I, 671

I kupača "?": kupača [identisch mit kupača II?] māte, gaŗastes tē̦vs, pulks mazu, apaļu bērniņu (Rätsel: Ofen, Brotschaufel, Brot) Tr. III, 589.

Avots: ME II, 317

labs,

4): l. (ziemlich gross)
ļaužu pulks BielU.;

6): nee̦smu... ne˙kāda vājiniece, sajūtuos ve̦se̦la un laba kâ arvien Anna Dzilna 176;

10): labuo aci adīt Seyershof. labais mazgs; ein Kreuzknoten (im Gegensatz zu
cūkas mazgs) Dunika, Rutzau;

11): tur palika viss muns l. Gr.-Buschh. kamē̦r pašas labu nuodzīvuos ebenda. nu vairs nav laba (= labi) Janš. Dzimtene III2, 14. kâ Ulgai laba klājas? FBR. XVI, 101; 12): "LP. XVIII, 245 [falschl]" ME. II, 398, Z. 21 v. o. zu ersetzen durch "Austr. XVIII, 249". lîst ar labuo Kreuzb. n. BielU., es regnet in einem fort,
pīpe viņam ar labuo vēl zuobuos Saul. Daugava I, 55. bē̦rns jālabina uz labu Seyershof; ‡

14) durch Assimilation fürs Adverb labi (s. dazu Fraenkel ZsIPh. XIII, 209 f.): l. liels dē̦ls viņiem ir Sonnaxt. labu karstu ūdeni Pas. XI, 20. kūru labu lielu guni...; ņēmu labu druošu sirdi BW. 14744. Hierher gehört auch das Zitat ME. II, 397 (unter 4) aus BW. 14806.

Avots: EH I, 710

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

lar̂kšêt Smilt., [lar̃kšêt Salis], ^{lar̃kšķêt} C., - u, - ẽju, intr., unaufhörlich scheatzen, bellen, plärren, quarren, knarren: Jānis atkliedzas, spēlēm ellišķīgi larkšķuot Seib. pasta pulksteņi tik dikti larkšķēja Lautb. larkš vienā larkšēšanā, kâ ve̦ca ratu rumba Burtn. Vgl. ļerkstêt. [Nach Persson Beitr. 952 zu mhd. lerken "stottern", arm. lor "Wachtel" u. a.; eher aber (wegen des o in lorkšis, lorkšêt) vielleicht - soweit es nicht ein selbständig geblidetes Schallwort ist - aus estn. loristama "plappern, unnütz bellen", lorak "Schwätzer", laristama "kläffen, schwatzen", laraski "Schwätzer".]

Avots: ME II, 423

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424

laũnags,

1) die Mittagszeit:
[ne ilgs mans mūžiņš, kâ vasaras launadziņš U.]; der Mittagsschlaf: sajāj tautas, sarībēja, es gulēju launadziņu BW. 14363, 5;

2) die Mittagsmahlzeit
Kand., Dobl. Etn. III, 156, Autz, Spr.;

3) die Vesperkost [in Peterskapelle um 2 Uhr Nachm.
U.]: kad rudenī gājēji dze̦nas launagu, tad saimnieces atbild, ka dzērves launagu aizne̦sušas Etn. III, 156, C., Smilt., Lub., Aps. launagā ap pulkst. pieciem pēc pusdienas. kad saule ze̦māki, rad ēda launagu (citi sauca par palaunagu) Mag. XX, 3, 73;

4) die Mitternacht:
māmiņa mīļa, laid meitas gulēt, sietiņš līguoja launaga laikā BW. 7716; vgl. nu tik sietiņš pusnaktes līguo, pusnaktes līguo, puslaunadziņa (t. i. pusnaktī) 6809. Nebst li. (bei Memel) laũnagas "Vesperkost" aus estn. lõunag "Mittag", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 429

‡ laupīgs, räuberisch Stender Deutsch-lett. Wrtb.: laupīgam pulkam Dünsb. Od. 198.

Avots: EH I, 724

‡ ļedzêt "?": pulksteņi ļe̦dz un ļindz Janš. Bandavā II, 308. braucējiem bija pulksteņi ..., tâ ka visa tā puse, kur drāzās kāzinieku rinda, ļedzēt ļedzēja Līgava 1, 305.

Avots: EH I, 770

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III ² , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I ² , 159).

Avots: EH I, 737

liêdinât,

1) tr., fakt. zu liêt, giessen lassen:
manas pašas bāleliņi ze̦lta vāku liedināja BW. 16624. kad es jēmu līgaviņu, Rīgā gultu liedināju RKr. XVI, 239. tās bārīšu asariņas, svešas mātes liedinātas BW. 4223;

2) (freqn.) giessen:
ik dieniņas audzin auga (bāleniņi), liedināja zuobentiņus BW. 18061, 1. likuši Ve̦ntspilī liedināt divi pulksteņus LP. VII, 1105. meitu mātes istabiņa dāldeŗiem liedināta RKr. XVI, 138; [stark begiessen U.].

Avots: ME II, 493

ļindzêt: pulksteņi ļedz un ļindz Janš. Bandavā II, 308.

Avots: EH I, 773

ļindzêt, -u, -ẽju, freqn. ļiñdzinât [Jürg.], intr., klingen, huten: pulksteņi ļindz un skan cits caur citu. mazais pulkstenis ļindzina smalki un žēlīgi Janš.

Avots: ME II, 540

[madernieks "ein Pfuscher" : madernieks tāds! samaderējis pulksteni; neiet vairs Ronneb.]

Avots: ME II, 547

maģums [Dond.], Gold., Bers. n. Etn. IV, 145, ein Geringes, eine Kleinigkeit: nebūtu tas... mums kādu maģumu (jetzt: mazumu) atlicinājis Jes. 1, 9. [šis... lielais pulks maģumā ies Baruch II, 29.]

Avots: ME II, 548

maliêns, das zu mahlende Getreide: visi lielāki malieni ir jāve̦d uz sudmalām Kaudz. cik jau vasarā bij maliena A. XV, 108. bē̦dājās, kad ir pulka malieniņa BW. 7959.

Avots: ME II, 558

mâžuôtiês [Kr., C.], Gaukelei treiben, Faxen machen; Zauberei treiben U.: kuo māžuojies? vai duomā, ka es nesapruotu, kuo tu gribi? Laud. kas tur mežā ar kapsē̦tas pulksteni māžuojas? LP. VII, 38. viņa izskatās kâ bē̦rns, kas māžuodamies ietērpies mētēlī Druva I, 1112. - Subst. māžuôšanâs, das Albern, Faxenmachen: tā māžuošanās vien galu galā apriebjas MWM. IX, 588; mâžuôtãjs, der Gaukler.

Avots: ME II, 589

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I ^2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574

meĩsterêt: machen (etwas Kompliziertes); bessern, ändern (m. pulksteni, ratus) Stenden.

Avots: EH I, 796

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606