Paplašinātā meklēšana

[drubens "ein Bruchstück (fragmentum)" Elger 559.]

Avots: ME I, 502

[ìerube ²

1) BW. 11830, 1, = ir̃be (s. dies);

2) auch ìerubine ² Warkh., = irbene.]

Avots: ME II, 59

krube, ein krummes, ästiges Holzstück: dabūsi ar krubi par muguru Dond.

Avots: ME II, 285

krubezis, krubežaîns Dond., = kruvesis, kruvešains. [Mit b vielleicht nach grubucis, grubulis.]

Avots: ME II, 285

‡ rube, = rubesnīca (?): vaicāja r. uz irbīti BW. I, S. 925, № 26901.

Avots: EH II, 381

rubenêt: rubeņam r. BW. 3824 var.

Avots: EH II, 381

rubenêt, s. rubinât I.

Avots: ME III, 552

rubenis: auch Bauske, Saikava, Warkl.; rubeņam rubināt BW. 3824.

Avots: EH II, 381

rubenis Kl., Lis., Bers., Arrasch, Kreuzb., Warkl., Golg., Jürg., Mesoten, infl. auch rubins (z. B. Pas. I, 180), f. rubeniene BW. 2675, 5; rubenīca 2675, 2 var.; rubesnīca; rubesnīce A. v. J. 1896, S. 733; rubisnīca; rubeznīca Ar., Vīt. 69, das Birkhuhn (tetrao tetrix L.) Natur. XXXVII, 160; baltais rubenis, das Moorschneehuhn, Morasthuhn (lagopus albus Gm.) Natur. XXXVII, 158; RKr. VIII, 94; U., Karls.; bē̦rza rubenis Karls. "?"; rubeņu kāpuosti, Prügel, Ruten (scherzweise): es tev duošu baudīt rubeņu kāpuostus U. Nach Bugge BB. III, 119, Walde Vrgl. Wrtb, lI, 360 u. a, zu an. riúpa "Schneehuhn"; dürfte aber eher nach Prellwitz BB. XXII, 108 zum lautmalenden rubinât I gehören.

Avots: ME III, 552

‡ rubeņuôt BW. 3824 var., = rubinât I 1.

Avots: EH II, 381

‡ rube̦ns Sehren, Sonnaxt, (rubens) BW. 35025, 3 var. (aus Gr.-Essern), Demin. rubeniņš BW. 2550 var. (aus Wessen), = rubenis.

Avots: EH II, 381

rubesnīca: auch bw. 3816, I.

Avots: EH II, 381

rubesnīca, s. rubenis.

Avots: ME III, 552

rubeža (unter rubezis): auch Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH II, 381

rubezis: auch Ahsw., Gramsden, Kal.

Avots: EH II, 381

rubezis Nigr.; Līn., rubeža Dunika, die Grenze (gew. ruobeža): gandris nuolaidās uz Dziru rubeža Nigr. puiši gar rubezi rāpu līda BW. 13082. Zunächst wohl (wegen der geographischen Verbreitung) aus li. rubẽžius dass.

Avots: ME III, 552

rubeznīca, s. rubenis.

Avots: ME III, 552

I skrube,

1) skrube U., Spr., Freiziņ, Aps., Lub., Dunika, Schwanb., N.-Peb., skrubis U., Karls., Smilt., skrublis U., skrubele Lems., Salisb. n. U., skrubene U., Gr.-Essern, skrubēvele U., Karls. Naud., der Schrubbhobel;

2) die Schrubbe:
ar skrubi berž plānu Dond n. RKr. XVII, 52;

3) skrubis, das krumme Messer zum Hohlschneider
Erlaa n. U. Aus nd. schrubbe(-hövel).

Avots: ME III, 897

II skrube, ein Schaf mit kurzen, gestutzten Ohren Nigr.

Avots: ME III, 898

skrubele, skrubene, s. skrube I.

Avots: ME III, 898

skrube̦ns: s. cilvē̦ks Kal., ein Mensch, der mit Wenigem auszukommen versteht.

Avots: EH II, 512

skrube̦ns, karg Für. I: labi skrube̦ni bērt, kärglich oder zu knapp schütten Für. I. Vgl. skrubinât 3, sowie li. skrùbinai "spärlich" und nuskrùbinti "glatt, knapp abstreichen" (bei Leskien Nom. 398).

Avots: ME III, 898

strube, ein stumpf gefegter Besen Baldohn.

Avots: ME IV, 1093

‡ strubenis Seyershof "?": tu tāds kâ s. izģērbies (zu einem unschön gekleideten Menschen).

Avots: EH II, 589

trube: "truba" Warkl.

Avots: EH II, 697

trube, = trūba, eine Röhre U.; ein hölzernes Pferdehüterhorn Bielenstein Holzb. 723 (s. die Abbild. 671 ebenda).

Avots: ME IV, 244

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

âdiniẽks, âdeniẽks, âdniẽks,

1) Schindmähre
K.;

2) Hundertrubelschein
Etn. IV, 150.

Avots: ME I, 236

‡ àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21

[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

‡ àizšmurgt, schwirrend auf- und hin-, wegfliegen Fest.: rubeņi cits pēc cita šmurdzin aizšmurdza.

Avots: EH I, 56

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

‡ akačājs Warkl., eine morastige Stelle, wo es viele mit Wasser gefüllte Gruben gibt.

Avots: EH I, 65

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

akataîns, akatîņš, mit Wassergruben (akatas) versehen: zeme ir neliels, akataiņš puriņš LP. VI, 231.

Avots: ME I, 62

I ala,

1) : ūdriņam dziļa ala BW. 13752, 2 var, se̦rmulīša aliņā 13562, 3 var.; ‡

4) die Grube:
dziļā kapa aliņā BW. 27327.

Avots: EH I, 67

‡ II aprubinât, kollernd (falzend)erschallen machen Saikava: kuo tu vēl guli? rubeņi jau visu kalnu aprubinājuši!

Avots: EH I, 110

apruslis, ein kleiner Sandhügel, eine Kies- od. Grandgrube Dobl. [Wohl zu ràust; vgl. li. rūsỹs "Grube".]

Avots: ME I, 116

âpšene, die Dachsgrube; Stelle, wo Dachsgruben sind U.

Avots: ME I, 239

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

balvãns (aus russ. болванъ) Bers. Sessw., ein ausgesiopfter Vogel: balvāns ir nuo melnas drēbes izšūts un piebāzts, rubeņu gailim līdzīgs putns A. XIII, 923. pavaisāja, vai balvāns istabā, auf einem Hund in einem Rätsel bezogen RKr. VII, 1337, 2.

Avots: ME I, 260

I baņa, eine Pfütze, eine Mistgrube: bē̦rns bija iekritis baņā un nuovārtījies Adsel. [Vgl. pane "Mistwasser" und paņava "Pfütze"; also - an der estnischen Grenze - vielleicht mit hypernormalem b stat p].

Avots: ME I, 263

‡ ban̂čka ² Frauenb., = pañčka I, baņa I, eine mit schmutzigem Wasser gefüllte Grube; eine Pfütze auf dem Wege.

Avots: EH I, 204

bedre (zu best),

1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;

2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;

3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;

4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;

5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [

6) bada bedre Trik., Nacken];

7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.

Avots: ME I, 276, 277

bedriens, ein Ort, wo sich viele Gruben befinden, eine Reihe von Gruben Jan.

Avots: ME I, 277

be̦duklis, die Grube, Gruft: zaļais lauks samīdīts dubļuos, viņa cerības apraktas pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Uo.

Avots: ME I, 277

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281

blendze, eine mit Wasser od. Kot gefüllte Grube auf dem Felde: zirgi nuostājās pašā blendzes vidū Frauenb.

Avots: ME I, 313

brede (aus bedre), Grube Ruj., Salisb. n. Mag. XVII, 2, 168.

Avots: ME I, 329

bunčka,

1) ein kleines Gefäss, eine Büchse
Serb. n. A. XI, 166: brandvīnu dzē̦ruši nuo vērša raga taisītā bunčkiņā Upīte, Medn. laiki 164;

2) eine kleine, mit Jauche Gefüllte Grube
Naud.

Avots: ME I, 350

bur̃kšķinât, endeutlich reden, kollern, falzen (von Birkhähnen): šis tâ lē̦nām burkšķina pusbalsī Latv. tīreļuos burkšķina rubeņi Purap.

Avots: ME I, 354

‡ čadît "werfen (z. B. Heu von der Fuhre, Grant aus eincr Grube)" Frauenb.

Avots: EH I, 282

‡ čakaũzis Orellen, ein Ort, wo Unrat angesammelt wird, eine Müllgrube: čakauzī viss kas tiek same̦sts; kad nav vai[r] vajadzīgs, tad ieme̦t čakauzī.

Avots: EH I, 283

[III čama,

1) "eine Grube für Abfälle und Spülicht"
Arrasch;

2) "durcheinandergemischte Speisen".]

Avots: ME I, 402

cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps ² Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 ¹ und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382

ciska, cisks N. - Bartau n. RKr. VII, 84, Demin. cisciņa [BW. 34748 var.],

1) die Lande, Hüfte, das Hüftblatt, der Schenkel (grosse Muskel am Oberschenkel U.):
viņš klibuoja (bija klibs) ar savu cisku I Mos. 32,31. jāsaduod nerātnim labi pa ciskām Kand. cisku mīža, ein schlimmem Schimpfwort auf ein Frauenzimmer U.;

2) ein Teil des Spinnrades:
beņķa ze̦majā galā ietaisītas divi ciskas (cisciņas) ar riteni starpā RKr. XVII, 38; [cisciņa - auch ein Stäbchen am Webstuhl Bielenstein Holz. 406.] Zu li. kiškà "Kniekehle; бедро, ляжка", ndl. hijs dass (s. Lidén MO. V, 195 und būga KSn. I, 251) und (?) ai. kiṣ̌ku - "Oberarm" (Lewy PBrB. XXXII, 140 ² ); mit k - statt c - unter dem Einfluss von Formen wie kakṣ̌ā "Achselgrube"?]

Avots: ME I, 388, 389

‡ čur̃ba Frauenb., eine mit Wasser gefüllte Grube (Lache) auf dem Wege.

Avots: EH I, 296

daņava, die Lache, Pfütze auf dem Wege, eine mit Kot oder Jauche gefüllte Grube, eine kotige Stelle: izpeldēties laidara daņavā Etn. III, 31. [sūdu daņava Trik. Etwa zu mnd. dane "Niederung an Flüssen"?]

Avots: ME I, 438

I danga,

1): auch (mit añ ) Ramkau, (mit àn ² ) Kokn., Stockm.; eine Grube, Gruft (mit àn ² ) Sonnaxt; Demin. dandziņa, eine zertretene Stelle im Schnee
BielU.;

4): auch Kal. n. FBR. IX, 91, Alschw.,Grob. (mit añ); kumeļam staļļa dangu (Var.: stūri) BW. 19041 var. tumsiņa, dandziņa (Var.: kaktiņā) 27240 var. mēs ieņe̦mam klētī katrs savu dañgu Felixberg. viņs dzīvuo kalpu dañgā ebenda. slaucīji muižu dangas Janš. Līgava I, 281, lietus d. pilna mūkuoņiem Grobin; ‡

9) eine Niederung
BielU. Vgl. die Ortsnamen (die jedoch auch zu danga III und ‡ VI gehören können) Dañgas (Gesinde) Lvv. II, 119, Ģibdañga (Sumpf) 5, (Wälder) Valka-danga 155, Grimžu d. 156, (sonstige Flurnamen) Buku d. 7, Zĩles d. 18, Akmeņu d. 23, Dzeņu d. 148, Suņu d. 151, Dangas pļava 119, Miruoņu d. 154, Laču d. 154, Dangas 91 und 56.

Avots: EH I, 306

dar̂vakslis, darvākslis Plūd. LR. III, 15, [darvāksnis Erlaa], dar̂vekslis [LP. IV, 6], dar̂veksnis, [darvīksis Alt- Ottenhof],

1) das Kienholz zum Teerbrande;

2) [darvākslis Erlaa, um Libau, dārvaksis Popen], Pergelholz, Pergelscheit,
[darvēksnis Burtn., darveksnis Salisb.]: skalu plēšuot, nevar darveksli nuo abiem galiem plēst LP. VII, 801;

3) darvakslis L., darvaklis, die Teergrube.
[Vgl. li. darvokšnė "Fackel".]

Kļūdu labojums:
skalu plēšuot... 801 = skalus plēšuot... 601

Avots: ME I, 442

desmitnieks,

1) eine vom Gemeindeältesten und von den Vorstehern der Gemeinde gewählte Amtsperson;

2) eine von je 10 Knechten gewählte mit Stimmrecht versehene Vertrauensperson;

3) der Anführer von 10 Soldaten;

4) die Zehn in der Karte;

5) der Zehnrubelschein;

6) der Zehner:
atskaituot un saskaituot desmitnieki jāraksta zem desmitniekiem.

Avots: ME I, 459

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv ^2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III ^{3, 875 ;}

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

dùobele ² , eine (natürlich entstandene Mahlup) Höhlung, Gruft N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, eine kleine Grube Auleja:. uz ceļa var būt nuo braukšanas izdauzītas duobeles Mahlup. vista cāļus pirināja ... duobelē (Var.: duobulī) BW. 25789 var.

Avots: EH I, 349

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule ² Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš ² Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule ² = dùobele ² , dùobulis ²
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532

I duoķis,

2): "eine kleine, runde Flachsweiche"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ein Teich Segew.; "aizaugusi avuota vieta" (mit uõ) Seyershof: tur ne˙kāds mārks nav, tāds pats d. in kādreiz pļavā iemūk ar kājām duoķī; eine Grube, wo sich Wasser anzusammeln pflegt (mit uõ ) Seyershof: pīles ņe̦mas pa duoķi, ka pļurkst vien.

Avots: EH I, 350

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis ² ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. ² 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526

dum̃bêris,

1): eine Grube überhaupt:
vecis rijas istabiņā krāsns priekšā ruok dumbērīti NB.;

3): ein kleiner Teich
- auch Kal.

Avots: EH I, 341

dum̃bêris [Janš.], dumbieris,

1) eine kotige, lehmige Grube, Gruft
Grob. n. Etn. III, 67; apstriguši vedējiņi kalnā mālu dumberē [aus Zirau; kann hier zum Nom. dumberis gehören] BW. 16187;

2) ein Tümpel, eine Pfütze:
zuosis sagājušas dumberī Nigr. kas tad tur nu par dīķi: tāds dumbieris vien ir Wain.;

3) ein kleiner Teich mit trübem Wasser:
dzīvuoju kâ karūse dumberī Janš. (dumbierī Gold);

4) dumbieris, eine Tiefe im Flusse
Etn. I, 121;

5) [in Trik. dum̃bẽrģis], eine einschiessende, sumpfige Stelle;

6) in übertrag. Bed.: puisis sasists, acis tam aizpampušas; tuomē̦r viņš vēl lielā: "kuo? es ar tiem dumbieriem vien 7 gadus varu redzēt!" Etn. II, 14. Vgl. dumbrs.

Avots: ME I, 514

IV duncka, eine Gruft, Grube auf der Wiese oder im Sumpf, wo wenig Wasser, aber viel Schlamm ist Freiziņ.

Avots: ME I, 515

dzelˆme [Kr.] (li. gelmė˜ "Tiefe").

1) [dzelˆme Warkh., Nigr.] die Tiefe (im Wasser. besond. im Flusse):
iesim dzelmē mazgāties. iekrist kâ dzelmē, spurlos verloren gehen;

2) die Tiefe
auch sonst: zvaigznes debess dzelmē Vēr. I, 829;

3) eine Höhlung (wie im Bienenstocke)
L.;

[4) dzelˆme ² Ruj., dzel˜me Salis, eine tiefe Wassergrube
(akacis) im Morast. - Zu dziļš; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 321],

Avots: ME I, 541

dzelvaîns, einschiessend, voller Wasserlöcher, Wassergruben: dzelvainā muklājā stidzis cilvē̦ks un luops Etn. II, 75.

Avots: ME I, 543

I elderis, ein mit Kot und Jauche gefüllte Grube (hauptsächlich in der Nähe des Viehstalles) Rutzau n. Etn. III, 65, Wain.

Avots: ME I, 567

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377

grañtsbedre, Kiesgrube A. XXI, 495.

Avots: ME I, 638

‡ grantsbedriens, ein ort, wo mehrere Grandgruben sind: zemi ņemt nuo ve̦cā grantsbedriena Janš. Dzimtene I ² , 352.

Avots: EH I, 398

gŗavât, - ãju, gŗavuôt, gravât RKr. XV, 67, Gruben machen.

Avots: ME I, 673

grebe, eine Höhlung, Vertiefung, Grube überhaupt: baļķim siênā nuo slapjuma izpuvusi g. Druw. kad izbirst krāsnei viens vai divi kieģeļi, tad tādas grebes paliek Erlaa.

Avots: EH I, 401

grebe, ein ausgefahrene Grube auf dem Wege : grebjains ceļš ; nul vienas grebes ārā, uotrā iekšā Sessw., Mag. IV, 2, 117. [Zu grebt 1.]

Avots: ME I, 645

grepe,

1) eine ausgefahrene Grube auf dem Wege
Naud., Blied. n. Etn. II, 81 (vgl. grebe) ;

2) ein Einschnitt bei Schrauben
Adsel n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 650

gruõba Dobl., Nigr., gruôba ² Selg., gruôbs ² Salis], gŗuõba Kand..,

1) die Grube, ausgefahrenes Wagengeleise
Etn. IV, 33; [in Neuermühlen gruõba, eine grube vor dem ersten Quebalken einer Brücke];

2) die Schlucht, das Tal
Konv. ¹ 722.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 670

‡ grobe, eine längliche (natürliche, ausgespülte, ausgefahrene od. -gegrabene) Grube, Gruft, Schlucht Stenden: puisis izaris lauku grobju grobēs.

Avots: EH I, 410

gružaine, gružiens Wain., Kehricht, Schutthaufen, Schuttgrube Spr.

Avots: ME I, 667

iebest,

1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡

2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡

3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡

4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.

Avots: EH I, 503

ieduobe: eine Einsenkung, Vertiefung, Grube BielU.: kalna ieguorēs un ieduobēs spīdēja vēl ūdens paltītes Janš. Dzimtene V, 402. akmens... ar kurināmuo ieduobi apakšā Mežv. ļ. I, 246; eine niedrig gelegene Stelle, die Bodensenkung, das Tal Sonnaxt.

Avots: EH I, 510

‡ ìeduobelêt, gruftig machen, Gruben ausheben Warkl.: ie. ceļu (ceļā).

Avots: EH I, 510

ìegāznis, ‡

2) spöttisch für
ìegātnis Kalz. n. Fil. mat. 27; ‡

3) "eine Grube auf dem Wege"
Jāsmuiža.

Avots: EH I, 513

iẽkava [C., iêkava ² Līn.],

1) ein besonderes Instrument beim Schmieden
U.; [iẽkava PS.], ein Tischlerinstrument, welches zum Zusammendrücken der Bretter gebraucht wird Adsel, Wend.;

2) [iẽkavs PS.], die Klammer;

3) die Parenthese
U.;

4) eine Art Gruben bei der Aa, um Fische zu fangen
U.

Avots: ME II, 26

[ìerubinâtiês, für eine kurze Zeit zu kollern od. falzen beginnen: rubenis ierubinājās N. - Peb.]

Avots: ME II, 59

‡ igvârce ² Frauenb. (auch ein acc. plur. igvârčus ² gehört), eine Grube mit stahendem Wasser: i. ir, kur ūdens gulēja; pļavās ar tādas bij.

Avots: EH I, 429

[igvārdis, eine flache, breite Grube: puiši aizgāja rakt igvārdi Stuhrhof. - Zu igvartis, igvāts.]

Avots: ME I, 702

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. ² 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709

[izârît Planhof, herausbewegend wegschaffen: cik mēs akminu neizārījām (in eine daneben gegrabene Grube hineinwälzend) savā tīrumā, kad jauni bijām!]

Avots: ME I, 714

I jama,

1) die Gruft
[Serben: iebridu tādā jamā, ka vairs ne laukā tikt Nötk.;

2) ausgefahrenes Geleise
Etn. I, 59. [Wohl aus r. яма "Grube".]

Avots: ME II, 95

jûkste ² [Nigr.], jûksts ² Dond., der Trubel, Lärm, Skandal: kad jūkstē šādā tur nuolaidās vakars Dünsb. tad ir jūksts un trimiņš bez gala Dünsb., RKr. VI, 90.

Avots: ME II, 122

I kãpa, [kâpa Kr.], kãpe,

1) ein langer, bergiger Strich, die Düne:
balta zied ābelīte jūŗas kāpas maliņā BW. 30706, 1. es gulēju saldu miegu jūŗas kāpes maliņā BW. 30737;

2) kãpa, kãpe, ein zusammengewehter Schneehaufe: vē̦tra saputinājusi ve̦se̦lu kāpu (skaidru, sniega) Gaweesen; die Schneehöhen auf der tiefgrukftig ausgefahrenen Landstrasse;

3) kãpa, kāpe Erlaa n. U., eine Gruft, eine Grube auf der Schlittenbahn, eine Schneegruft -
sniega ieduobums ceļā AP.: kāpas nuolīdzināt. kâ rāva zirgs ve̦zumu nuo kāpas, tâ luoks pušu Bers., Serb., Adsel;

4) eine Masse, Menge:
es nuobeidzu savu baļķu kāpu A. XVI, 613;

[5) ein Abhang, ein steiles Ufer
U. Nebst li. kõpos "Dünen", kopa "множество, толпа" (wohl (nach Būga LM. IV, 439 f. und KZ. LI, 120) zu li. kõpti "zusammenscharren, häufen," kaps "Grabhügel" (s. dies), slav. kopá "Haufen" u. a.]

Avots: ME II, 191

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

I kapča: auch Bewershof, Fest., Memelshof. Wohl aus li. kãpčius "Aufschüttung; auf freiem Felde angelegte Gemüsegrube".

Avots: EH I, 586

‡ II kape,

1) das Grab
Popen;

2) eine von Schweinen ausgewühlte Grube
Popen.

Avots: EH I, 586

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192

kàpuõsts [C.], kàpuôsts [PS., Wolm.], der Kohl (brassica oleracea): kāpuostus cirst od. nuoņemt, der Kohn abnehmen. kāpuostus apsist, den Kohl behäufeln. Sprw.: kāpuosta galva ir arī galva. tam ir kāpuostu galva. kamē̦r kāpuosti uzaugs, gaļa ve̦ca paliks. tas nav ne putra, ne ķapuosti. baltie kāpuosti Weisskraut; brūnie k., Braunkohl Mag. IV, 2, 119; biešu kāpuosti, eine Suppe aus Beetenblättern Kand.; dze̦guzes kāpuosti, Sauerklee; galviņu k., Kopfkohl (brassica oleracea); jūŗas k., crambe maritima; pīļu k. A. XX, 543; puķu k., Blumenkohl; rubeņa od. teteŗa k., Ruten, Prügel: es uzmeklēju teteŗa kāpuostus A. XVI, 835; zaķu k., Sauerklee (oxalis acetosella) Mag. IV, 2, 81; Haselwurz (asarum europaeum) Konv. ² 3539. [Nebst li. kopũstas und estn. kābustas zunächst aus r. капуста; vgl. Berneker Wrtb. I, 486.]

Avots: ME II, 194

ķe̦paslis,

[1) eine Mistgrube;

2) ein schmutziger Mensch
Tirs.]: šis ķe̦paslis grib manu meitu vest uz Sibiriju;

[3) "ein Zauberer"
Warkl.].

Avots: ME II, 366

knūpêt "aufpassen, aufmerken": knūpēju albi ilgi, līdz nuovē̦ruoju, kuŗā pusē rubeņu pereklis Laud. [Wohl zu knupt.]

Avots: ME II, 251

koļļât,

1): = kul˜t 1, schlagen (Butter), schütteln (mit oļ˜ ) Lems.: es koļļāju gan tuo kreimu, bet nevarēja lē̦ti sataisīt. ‡ Refl. -tiês. zappeln, sperkeln (z. B. vou einem Pferd, das in eine morastige Grube gefallen ist) Seyershof (mit oļ˜). Vgl. kuļņât.

Avots: EH I, 638

kraũpele, eine Mistgrube Salisb. [Zu li. kraupýti "копить".]

Avots: ME II, 264

[kritenes Barbern, runde Gruben, Einsenkungen von Gypsschichten.]

Avots: ME II, 281

krobas, holperichte, hockrige Erhohungen, Unebenheiten auf der Strasse Dond. - (Wohl mit kur, o aus u zu krubezis.]

Avots: ME II, 285

krobulis, eine Unebenheit am Baume Dond., (Salis. - Vgl. krube].

Avots: ME II, 285

I kul˜da [Wolm.],

1) die Aschengrube neben der Ofendffnung zur Aufbewahrung des Feuers, auch zum Kochen
Biel. H. 71 (Alt-Ottenhof, Lemsal, Ronneb.);

2) der Vorofen od. die tiefe Grube vor dem Ofen in der Riege:
rijnieks, nuosēdies uz kuldas malas, pīpēja pīpi JR. V, 36;

3) der Feuerherd Pinkenhof:
es maza meitiņa, pe̦lnuos (Var.: kuldā) sēdēju BW. 2143. Aus estn. kolda "Vertiefung vor der Ofenmündung".

Avots: ME II, 305

kul˜ka,

1): ceļš vienās kul˜kās Dunika; Grube, Gruft
Lng.;

2): eine vom Wasser ausgehöhlte Vertiefung (duobums) Behnen; ‡

3) ein Schneehaufe
(mit ul˜ ) NB.: vējš savilcis sniegu lielās kulkās; ‡

4) "?": vēl kulciņas sajukušas vakarēju jājumiņu BW.13630, 5 var.

Avots: EH I, 671

I kulkša, Grube auf der Landstrasse Dr. Vgl. kulka.

Avots: ME II, 307

I kulksna, eine Wassergrube Dr., Mar. Vgl. kul˜ka.

Avots: ME II, 307

kuma,

1) der Fischbehälter im Wasser, die Fischkumme
Lös., [Peb., Nötk., Kokn.]: viņš cerēja zvejniekus nuoķert pie kumas Serb., Spr., Austr., Konv. ² 2983;

2) ein Schutt- und Schmutzkasten
Neik., Lind. n. U., Mag. XIII, 42;

3) eine Wassergrube
Mag. IV, 2, 123. [Aus mnd. kumme "rundes, tiefes Gefäss; Wasserbehältnis."]

Avots: ME II, 310

kupt, kùpu Lub., St., Biel., U., [Kr. Mag. XV, 2, 60] oder [?] kupu U. [vielleicht prs. zu *kupêt], kupu, intr., zusammengehen, gerinnen, gähren, sich ballen: piens kūp Lub, kup, kup [ob hier kup die II s. imper. ist, ist sehr fraglich, vgl. kuop(ā), kuop(ā), sviestiņ! BW. 2935 und kupa], sviestiņ! BW. 2936. kupis piens, gekäste Milch. [Vgl. auch *kupêt. - Von der Bed. "gären" ausgehend, stellen J. Schmidt KZ. XXXII, 406 1, Zupitza Germ. Gutt. 121, Wiedemann BB. XXIX, 3121, Berneker Wrtb. I, 678 le. kupt zu slav. kypěti "wallen", ai. kupyati "gerät in Wallung", la. cupere "begehren" u. a. Richtiger aber ist es wohl (mit Walde Wrtb.2 213 unter cūpa, Leskien Abl. 301) von der Bed. "sich ballen" auszugehen; in diesem Falle zu kuprs (s. dies), apers. kaufa- "Bergrücken", alb. kipī, li. kaũpas, sl. kupъ "Haufe", norw. hov "kleiner Hügel", gr. χύπη "Hohle", la. cūpa "Gefäss", ai. kūpa-ḥ "Grube" u. a. bei Fick Wrtb. III4, 94 u. a.]

Avots: ME II, 319

kuriņš,

1) (aus r. курéнь "Hökerbude, Waldhütte") eine Schenkhütte auf dem Jahrmarkt
Neik. ; eine schlechte Bude U. ; kuriņu saimnieks Hug. ;

[2) "eine Grube (?) zum Trocken von Fischen"
Nogallen].

Avots: ME II, 322

kvàrts, ein Quart, ein Viertelrubel, 25 Kopeken Etn. IV, 150: par ruozīti kvartu ņēmu BW. 6447.

Avots: ME II, 351

laĩdars (li. laĩdaras "Verschlag für das Vieh") [Gr. - Essern, Bauske, Wandsen, Selg., Dond., Lautb., Ruj., Arrasch, Jürg.] laidaris [(li. laidarỹs) Bers.], laĩde̦rs [C.], laĩderis (li. laideris "Mistgrube am Stall") [N. - Peb., làideris ² Kl., Bers.], Lub., in einigen Gegenden, z. B. in Ruj., [Posendorf LP. VII, 544], volksetymologisch an dā`rzs, Garten angeschlossen - laidārzs,

1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;

2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.

Avots: ME II, 402

lãma (li. lomà [acc. s. lõmą] "niedrige Stelle auf dem Acker; [Senkung, Grube: Daukša Post. 36, ₆ und 44, _1]),

1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene ² I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;

2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb ² 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]

Avots: ME II, 438

I lãma,

1): auch (Pfütze)
Lieven-Bersen, Schlockenbeck; (einschiessende Stelle) A.-Autz, Behnen, Dobl., Irmelau, Matk., Naud., Seppkull, Sessau; eine mit Riedgras bewachsene Stelle im Sumpf (mit â ² ) Lesten n. FBR. XV, 31; eine feuchte; mit Gras bewachsene Stelle Blieden; in ON. auch Plvv. 239; lāmas, līkņas un purvi Janš. Mežv. ļ. II, 341. ganībā sakrājusies liela l. (Lache, Pfütze?) Siuxt. atmatu lãmās bij salda zâle ebenda. grīsla lāmu BW. 29569 var.; Herzgrube Würzau; lāmiņa Grenzhof n. Fil. mat. 63, das Halsgrübchen.

Avots: EH I, 727

lãmaîns reich an Lachen, Pfützen, Gruben: lāmainas pļavas Kand.

Avots: ME II, 438

[I lāms U. (bulg. lam "Grube"), = lãma.]

Avots: ME II, 438

lañgrica, die Mist -, Jauchgrube: pašā laidara priekšā langrica Ahs.

Avots: ME II, 420

langvēģis, auch lañgvērģis [Gr. - Essern], Elv., Dünsb.,

1) der Abtritt, das heimliche Gemach Manz., St.;

2) der Mastdarm: viss, kas mutē ieiet, tas nuoiet vē̦de̦rā un tuop caur tuo langvēģi izme̦sts
Matth. 15, 17;

[3) Jauchgrube Gr. - Essern: piebērt langvērģi kūts priekšā, lai tur nebūtu sutrājs un lai ieiešana kūtī būtu sausa Janš. Dzimtene ² I, 352.] - Wohl aus d. langer Weg.

Avots: ME II, 420

le̦cē̦ns,

1) ein Klumpen Schleim, etwas Weiches:
rubeņu bē̦rni kâ le̦ce̦ni Lub.;

2) Abfall
Infl. n. U.: tu man le̦cē̦nus vien duodi, du gibst mir nur, was eben abfällt; U., [ein vom Kleid abgerissener Fetzen" (gespr.: lacāns) Welonen;

3) eine verwelkte od. vom Frost beschädigte Pflanze
Fest.;

4) ein ungewabdter Mensch
Fest.;

5) (gespr.: lacāns) "ein gröberes Kohlstück in einer Kohlsuppe":
kāpuostuos daudz le̦cē̦nu Dricē̦ni].

Avots: ME II, 444

le̦kãns, Subst., der Schlaffe, Weiche, Weichling [Fehsen]: ļe̦kāns ir tāds cilvē̦ks, kas it kâ bez kauliem. vārnē̦ni īsti ļe̦kāni C. kāpuosti kâ ļe̦kāni Ranuk. [rube̦nē̦ni saulē paliek kâ ļe̦kāni Fest., Stelp. - ļe̦kāns"vaļīgs, salauzts" (Adjektiv?) Ordangen, Preekuln.]

Avots: ME II, 535

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lucka,

1) die Jauch-, Schmutzgrube:
netīrs kâ nuo luckas izlīdis Naud.;

2) = luca, die Quappe [Latw. Aw. 1827, No 2], Mar. n. Kawall;

3) etwas Lappiges, Zerknilltes:
ce̦pure mana lucka bija BW. 29117, 2, Aps. [In der Bed. 1 vielleicht aus *ludz(i)ka (zu le. Ludza, li. l(i)ũgas "Viorast", slav. luža "Pfütze, Lache" u. a. bei Trautmann Wrtb. 163 und Berneker Wrtb. I, 7 48.]

Avots: ME II, 509

lûžņa,

1): ein Dickicht, dichtes Gesträuch, Bruch
Sonnaxt: tādā lũžņā iegājis, ka ni malā tikt; "sakrājušies kuoku atlikumi" Wessen;

2): auch Schwitten, Zögenhof (mit ū ); ein mit Schutt voller Ort
Sonnaxt; lûžņu ² bedre Lemb., eine Kehrichtgrube;

4): eine nachlässige weibliche Person
(mit ū ) Kurmene.

Avots: EH I, 765

mãlbedre, mãldùobe, die Lehmgrube: ve̦lns aizgājis uz mālduobi LP. VI, 292. vilciņš savus zābaciņus mālduobē Var.: māldbedrē) balināja BW. V, S. 239.

Avots: ME II, 581

mãlnĩca, die Lehmgrube Starth.

Avots: ME II, 581

māļuka "die Mordgrube am Pferde" St.; [mã`ļuka O. - Bartau, māļuka Kreuzb., eine Pferdekrankheit (ein Geschwür). - Zu li. molúkas "eine Krankheit (Haarwurm) der Pferde"?]

Avots: ME II, 582

meņ̃ģe,

1) das Herumbalgen, das Spiel(en), Charmieren, die Plackerei, Schererei
Lös. n. Etn. IV, 98, Spr., [Salis]; sūdu, rudzu meņģe, die Plackerei mit dem Mist, Roggen Spr.;

2) die Grube, Pfütze, der Sumpf:
meņģe - neizkuopta, dubļaina vieta Setzen n. Etn. II, 129. [In der Bed. 1 aus liv. oder estn. mäṅg "Spiel", s. Thomsen Beröringer 269.]

Avots: ME II, 602

mê̦slaîne [Saussen], mê̦slaite Seew., mê̦slãjs, mêslene, mêslenĩca, mêsliene, mêsliêns Ahs., Nigr., der Fegsel-, Kehrichthaufe, die Kehrichtgrube: ne man dūmu istabā, ne skangalu mē̦slainē (Var.: mēslienā, mēslienē, mēslenē) BW. 6948. dē̦la māti suņi plēsa pa mē̦slāju vazādami 23619, 1. pavārs ķidas izme̦t mēslenīcā LP. IV, 85. aitas cē̦rpuot nuome̦t villas spruogu mēslienā par ziedu BW. 29089.

Avots: ME II, 621

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

mīlis, mīls, mīla, mīle U., die Kohlengrube, der Meiler; mīlu meisteris, der Kohlenbrenner U.;' mīlu malka, Holz zum Kohlenbrennen U. [Nebst estn. mīļ dass. aus mnd. mile.]

Avots: ME II, 645

[I mìna ² Selsau "= rūsa, eine Grube, in der Gemüse (mit Stroh bedeckt) aufbewahrt wird" Odsen, Kussen, Lös., Sessw.]

Avots: ME II, 646

I mirga,

1) auch der Pl., der Schimmer:
zivis le̦c kâ saules mirgas Rainis Ave sol 31. [trīs gadiņi tā pļaviņa zaļu mir̂gu mirdzināja PS.] ūdens virsū drāza krustšķē̦rsu mirgu švītras (mirgi Apšciems) MWM. VIII, 327. saule kaitējās ar šķīsta ze̦lta mirgu VII, 573 [(skuoluotājs) duomā savas acis miega mir̂gās ² mānāmies Janš. Dzimtene ² I, 457.] mir̂gas [Kr.], das plötzliche Hervorblinken eines Gegenstandes U. - mirgu, mirgas mest, nuomest, plötzlich aufblinken, aufleuchten: tur saulīte mirgu meta (Var.: mirdzināja) miglainā rītiņā BW. 3688. sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā 7262 var. acis me̦t mirgas Jauns. [Emmai tâ žilba acis, ka tās meta mir̂gas ² (es flimmerte ihr vor den Augen) Janš. Dzimtene V, 374.] kur straume rauj gar,ām, tur mirgas vien nuome̦t Deglavs Rīga I, 61. [kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos Seibolt Rūsa 12.] apgāzās, ka mirgu vien nuometa (schnell, plötzlich) PS. [mir̂gu me̦t Domopol od. vienā mirgā Bers., im Augenblick, sehr schnell.] man divi simti mirgu vien nuometa, ich habe 200 Rubel im Handumdrehen verausgabt Seibolt. - kad lasis margas me̦t, tad tuo ķer,, wenn der Lachs aus dem Wasser hervorschiesst, so fangt man ihn Seew. n. U.;

2) mirga, ein Schnaps:
iemetīs pirmuo mirgu Purap. Zu mir̂dzêt 1.

Avots: ME II, 632

[II miza, (scherzweise) der Rubel: vai ar pāris mizu (rubļu) pietiks! De̦glavs Rīga II, 1, 501.]

Avots: ME II, 639

‡ mum̃meklis Frauenb., eine einschüssige Stelle; eine Mistgrube vor dem Viehstall.

Avots: EH I, 832

‡ mum̃miens Frauenb.,

1) eine Mistgrube;

2) ein Lumpenhaufen.

Avots: EH I, 832

mute: ein Demin. mutiņa BW. 19597 (aus Gold.),

1): rāmam zirgam mutē neliek (scil.: dzelzis) Siuxt. muti dzisināt, zwecklos sprechen
Wessen u. a. pa mutei runāt (ein Germanismus?) Diet., nach dem Munde sprechen. apgriezt vîzes uz muti (ar zuolēm uz augšu);

2): iejemt kādu muti Frauenb., Kaltenbr. guovis ieplūksies kādu muti Orellen, Siuxt;

3): "mutes;" ME. II, 675 (unter 3) durch "mutes," zu ersetzen;

5): upes m. auch Salis; der Eingang in eine Kartoffelgrube
Orellen.

Avots: EH I, 836

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. ² 498.]

Avots: ME II, 676

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

ņaũka,

1) das Tollen, Albern, der Lärm, der Trubel
Lös, n. Etn. IV 148: tur bij liela ņauka Wid.;

2) comm., der (die) Miauende, Jammernde
Peb.

Avots: ME II, 896

nùolupinât,

1): n. (abschälen)
kartupeļus - auch AP. aitas nuolupina (fressen ab) mazās lapiņas, ka nav kuo redzēt Saikava; ‡

2) rubeņus n., schnell nacheinander totschiessen
Prl.; nuolupina ("?") nuo zirgiem 5 jājējus Pirmais solis uz laimi 23. ‡ Refl. -tiês, = nùolupt 1: pirkstam āda nuolupinājusies Druw.

Avots: EH II, 64

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

[II nuoraki "nùorakumi": rāceņu laukā nuoraki vien palikuši Ar.; "abgegrabene Erde (von einer Kartoffelgrube)" Kursiten.]

Avots: ME II, 836

‡ II nùorubinât, eine gewisse Zeit hindurch falzen (von Birkhähnen) Vank.: tas (nuošauts rubenis) nu savu laiku ir nuorubinājis.

Avots: EH II, 82

I uõts, -s,

1) uõte Peb., Demin. uotīte, uotiņa, eine Rinne, eine Abzugsrinne, durch welche die Jauche z. B. vom Viehstall abfliesst, der Ausguss in der Küche od. in der Badstube
(ùote ² ) Vīt.; eine Jauchgrube an der Mauer des Viehstalles (uõts, -s) AP.; "das Loch (die Öffnung) der Wasserleitung aus dem Keller nach aussen" Ramkau: izlej ūdeni pa uoti Peb. aiz kūts ir liela uots AP.;

2) eine Höhlung, Vertiefung, Röhre in der Mauer, im Ofen
(so namentlich das Demin. uotiņa); eine Vertiefung für die Asche vor dem Ofen (ùotē ^2, uotiņa) Vīt.: uotiņā žāvē zeķes Peb. viņš drīz mirs, juo acis viņam kâ uotes, sind eingefallen Peb., Ramkau. saraus pe̦lnus uotē! Vīt.;

3) ein mit Brettern ausgelegter Eingang in die Kartoffelgrube
(uõts, -s) AP.: kartupeļus beŗ bedrē vai pagrabā pa uoti AP. Kaum zu trennen von (krâsns) azuote (s. dies) und àizuõte, wenn von der Bed. 2 auszugehen ist; in diesem Fall also (bis auf die Intonatlon) identisch mit li. añtis "Busen".

Avots: ME IV, 426

pakùndzêt [Lubn.], häufiger refl. -tiês, die Oberhand gewinnen, sich bemeistern, sich aneignen Etn. IV, 162: druoši vien kāda lapsa būs pakundzējusies jūsu rubeni Vīt. tas pakundzējies cita dokumentus RA. [pakundzēties par uotru Bers.]

Avots: ME III, 51

pane, pana,

1) die Mistjauche
[Schwanb.; Bolwen, Adleenen]: kūtī guovīm jāgul vienā panē Mar. n. RKr. XVII, 71. dzert tai nevajaga duot, pat panas nuo kūts bedres neatvēlēt Etn. III, 56;

[2) pane, die Jauchgrube
Plm. n. RKr. XVII, 71. - Nebst paņa "Pfütze", peņava zu apr. pannean "Moosbruch", got. fani "Kot", and. feni "Sumpf", gall. anam "paludem", li. paniabùdė "an feuchten Stellen wachsender Waldpilz" u. a., s. Būga RSI. VI, 37. Trautmann Wrtb.205, Walde Vrgl. Wrtb. II, 5.].

Avots: ME III, 76, 77

‡ papādît Saikava, antreffen: medinieks papādīja mežā rubeņus. Zum Vorigen.

Avots: EH XIII, 162

II parkas, Gruben in einem ausgefahrenen Wege Grünw.; [etwa aus *parakas (zu rakt)?]

Avots: ME III, 91

[II parubinât, eine Weile balzen od. kollern (wie ein Birkhahn): te tâ kâ rubenis parubināja Jürg.]

Avots: ME III, 92

pasir̂ds, -s, pasir̂de, die Partie unter dem Herzen; - der Magen L.: spaidās ar žņaudzēju pasirdī Vīt. [pasirds tuo nevar saēst, der Magen kann nicht verdauen Für. I, unter ēst.] Der Plur. pasirži, die Herzgrube [lV.-Kurl.], V.: pakrūte apņe̦m pasiržus jeb lāmiņu un ribu galus Konv. ² 3037. grūti strādājuošam pasirži sāp Etn. III, 159; II, 149. pasiržuos spiežuot Konv. ² 2085. pirtī mazgājuoties, bē̦rniem ceļ pasiržus, ar lūpām smūkšķinuot BW. I, S. 182; pasiržuos, im Herzen Hug. Mag. IV, 2, 145. So auch: klusas nuopūtas zuogas iz pasiržiem Step.

Avots: ME III, 98

I pavārds: die Kohlengrube vor dem Ofen, vor der Feuerstätte, auch die Feuerstätte selbst unter dem Kessel BielU.; pavārdā miežus sẽja, par līdumu duomādami BW. 12724, 1 var.

Avots: EH XIII, 188

‡ *pažāga od. *pažāgs, = pažaga: maizes lāpstu ar pažāgu RKr. XIX, 92 (aus Rubeņi).

Avots: EH XIII, 194

II pem̂pis ² , eine Jauchgrube: paša lai dara priekšā liels pempis Dond.

Avots: ME III, 199

‡ petriņa, die Grube vor dem Riegenofen, in der der rijkuris steht, od. die Lichtnische (in der Wand) zwischen der rija und dem piedarbs BielU.: p. bij piedarbā pie rijas durīm ietaisīta velvīte, izmūrē̦ta tāda kâ plīte. tur dedzināja sveķu malku; tâ apgaismuoja piedarbu Frauenb.

Avots: EH XIII, 225

piecacis, piecacinieks, die Fünf; der Fünfrubelschein Wid.

Avots: ME III, 240

piecikstēt, mit Strauchwerk (ausgefahrene Gruben auf dem Wege) füllen: vajaga ceļu nuo jauna sacikstēt vai, mazākais, izbrauktās bedres piecikstēt Frauenb.

Avots: ME III, 241

pìelavît, heimlich etwas nehmend, damit füllen: pilnas kabatas pielavījis ābuoļiem Naud. n. Etn. I, 90. Refl. -tiês, (heimlich) heran-, hinzuschleichen: viņš meģināja kādam rubeņu gailim gar paegļu ceriņiem un elkšņu krūmiem pielavīties Rīg. Av. zirneklis pie uguns sārta pielavījies LP. VII, 1183. runāja, ka pielavījies pie pagasta naudas skapja Vēr. II, 30.

Avots: ME III, 266

piesirds, -s, die Herzgrube L.; piesirde, die Herzgegend Kreuzb.

Avots: ME III, 289

priẽdaza, Aschengrube am Backofen Kav.; wohl mit Metathese aus *priezada, vgl. li. (in . Dusetos) priež[e]dà (acc. priẽždą "очаг" PФB. LXV, 325) neben pryžedà (acc. prýžedą) in Suwalki "площадка перед печью между устьем и топкою" PФB. LXV, 325, sowie priežada "?" Tiž. IV, 489. Zu li. žedėti "backen"?

Avots: ME III, 392

pur[v]akacis, eine mit Wasser gefüllte Cirube im Morast Schwanb., Bolwen.

Avots: ME III, 416

pur[v]akacis, eine mit Wasser gefüllte Cirube im Morast Schwanb., Bolwen.

Avots: ME III, 416

pusrublis, ein halber Rubel (= 50 Kopeken).

Avots: ME III, 433

raka,

1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;

2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;

3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.

Avots: ME III, 472

I raũds Preekuln, Rutzau, Sackenhausen, ràuds ² Gr.-Buschhof (li. raũdas "rot", serb. rûd "rötlich", got. rauƥs, ir. rúad, la. dial. rūfus "rot" ), rot, rötlich braun, (Dunika) hellbraun (von Pferden): rauds zirgs Ar., BW. 27476, 4, Gramsden. raudi mati BW. 9826 var. raudas villainītes 8468. kausim sirmu sivēniņu raudajām actiņām 27228. Nebst ruds, rūsa "Rost" zu li. rūdis "Rost", slav. ruda "Erz", rъděti sę "rot werden", r. рыжiй "fuchsrot", русый "hellbraun", ai. rōhita-ḥ "rötlich", rudhirá-ḥ "rot", gr. ἐρεϑω "röte", ἐρυϑρός, lat. ruber "rot", ae. réod "rötlich", rudu "rote Farbe" u. a., s. Büga PФB. LXXV, 141 Trautmann Wrtb. 238 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 358 ff.

Avots: ME III, 483

raupa (serb. rȕpa "Loch, Grube", an. rauf "Loch"), ràups ² Gr.-Buschhof, die Gänsehaut: āda nuo aukstuma raupā sarāvusies Kokn. n. U. Zu ràupjš.

Avots: ME III, 488

raũsis PS., Serbigal, AP., Salis, Ruj., Līn., Iw., Bl., Dunika, ràusis ² Kl., Prl., auch rauša U., Glück IV Mos. 6,15, ein Kuchen, Fladen aus gegorenem Teig U., der Pfannkuchen N.-Bartau: Sprw. ēd raušus, lai maize taupās, iss Kuchen, damit Brot gespartwird (von verkehrter Sparsamkeit)! māte ik˙dienas raušus nece̦p, alle Tage ist nicht Sonntag, - wenn etwas nicht gelingt. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. eļļas rauši, Oelkuchen (Viehfutter). Nach Mag. XX, 3, 162 zu ràust (weil der rausîs in der heissen Herdasche oder an den glimmenden, in die Herdgrube gefegten Ofenkohlen gebacken werde). Dagegen dürfte li. riaušis "Blutpfannkuchen" Lit. Mitt. III, 262 (aus Schoden) zu li. raušės "Farbe, Blut des Wildes" (bei Mielcke) gehören.

Avots: ME III, 488

ràust (li. raũsti "scharren, wühlen"), -šu, -su, tr., schüren, zusammenschüren, wühlen, fegen Etn. II, 182, (zusammen)schaufeln, zusammenraffen: es neraustu uguntiņu BW. 23144. negulēšu Jāņa nakti, nerausīšu uguntiņu 33125. atradu... meitas vakarēju gulumiņu,... vakar raustu uguntiņu 13988, 3. bija mē̦sli nuo kutīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. ecēšas "rauš" zemi Konv. ¹ 447. spruostā tie tev midziņu rauš Stari II, 511. Sprw.: rauš kâ pūķis Etn. I, 108. es rausu naudu Vēr. II, 327. viņi rauš naudu ar dakšiņām lādītē Kaudz. M. 46. gadu nuo gada viņš ir tik rausis un krājis A. XX, 862. dzīvuojat, labenieki, raušat naudu kaudzītē! BW. 27466. sniegu raust, verstümte Stellen ausschaufeln Oppek. n. U. Refl. -tiês, (mühsam) vorwärtskommen U., steigen, aufstehen Mar. n. RKr. XV,132: lēnītēm rausties uz durvju pusi. Jancis pat˙laban rausās lejā A. XX, 123. rausies, suoma, rausies, suma, mana brāļa klētiņā! vai gribēji ieiedams visus kaktus izluožņāt? BW. 18861. lācis pieskrējis pie egles un gribējis rausties augšā Pas. II, 453. ràusies ² kuokā! ràusies ² nuo gultas! Mar. n. RKr. XV, 132. Subst. ràušana, das Schüren, Fegen: mē̦slu raušana Etn. III, 5; ràusums, das abgeschlossene Schüren, Fegen; ràusẽjs, wer schürt, fegt: šajās talkās bija savi rausēji, - pa lielākai daļai spēcīgākie vīrieši, kuŗiem bija mēsli nuo kūtīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. Nebst rũsa "Schutt" zu li. rùsinti "schüren", rūsỹs "Grube für den winterlichen Kartoffelvorrat", r. рыхлый "locker", ршить "niederreissen", рюха "Schwein; Wolfsgrube", ae. réost "Pflugeisen", norw. rusk "Abfall", lat. ruspārī "suchen durchwühlen" u. a., s. Potebnja PФB. IV, 191 f., Būga PФB. LXXV, 142, Persson Beitr. 287 f., 308 und 842, Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.

Avots: ME III, 488

‡ rêčka ² Salis, ein kleiner, schmutziger und schlammiger Teich; eine Pfütze; Wassergrube.

Avots: EH II, 368

re̦ka Frauenb., die Grube, Gruft: lielas re̦kas tanī (= dambī) bij izbrauktas Alm. Vgl. rakas 2.

Avots: ME III, 508

re̦kaîns, grüftig, voller Gruben, ausgefahren: Ādams paskubināja zirgus, kad tie bij tikuši ārā nuo re̦kainā dambja Alm.

Avots: ME III, 508

renčka,

1) reñčka, eine Pfütze Salis; eine kleine, vom Wasser ausgespülte Furche od. Grube
Alksnis-Zundulis, Stockm. n. Etn. I, 153;

2) ein kleines Bierfass
Katzd.;

3) ein kleiner Anker
Rutzau n. Etn. I, i05. Zur Bed. 1 vgl. reñcele I.

Avots: ME III, 511

rĩkste (li. rýkštė "Rute"),

1) die Rute;
übertr.: die Prügel: rīksti lauzt, griêzt, eine Rute brechen, schneiden. rīkstes duot, prügeln. nerātnam bē̦rnam vajaga rīkstes Ahs. Sprw.: asa rīkste dara rāmus bē̦rnus. kas uotram. rīksti griež, pats dabū pērienu (wer andern eine Grube gräbt, fällt selbst hinein). rīkšu gre̦dze̦ni "aus kleinen Ruten angefertigte Ringe für die Osterschaukel" Lancmanis; rīkstes "apgalveņu virsējā daļa" Etn. II, 157;

2) der Fidelbogen
Für. I;

3) ein Szepter
Für. I;

4) ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhles geschoben wird
Bielenstein Holzb. 399 (vgl. die Abbild. S. 398); ein dünner Stab, woran man die Aufzugsfäden bindet ebenda 401;

5) fig., der Schmerz; die Strafe:
tās rīksies, kuo bē̦rni ve̦cākiem griež; sāp vis˙vairāk Blaum. dieva rīkste, die Strafe Gottes: uguntiņa, dieva rīkste Br. 618. Nebst rīste (s. dies) nach Persson Beitr. 344 und 501 zu rist "binden".

Avots: ME III, 537

rubêt: rubi, rubi, rubenīti! BW. 2554 var.

Avots: EH II, 381

I rubinât,

1): auch Ramkau, Seyershof; rubeņam r. BW. 3824.

Avots: EH II, 381

I rubinât,

1) auch rubenêt Ar., rubêt (li. rubėti "grumėti, bildėti" Viltis 1908, 114) U., rubît U., kollern, falzen (von Birkhähnen):
teteris, rubenis rubina;

2) = bubinât, leise wiehern: zirgs rubinādams griezās pie saimnieka Liguotnis Stāsti II, 24.

Avots: ME III, 552

II rubinât, tr.,

1) einkerben, nagen, anfressen, ein Loch machen
U.: smuks, sarkans ābuoliņš, tārpiņš serdi rubināja (Var.: ēda, grauza, krimta, urbināja) BW. 12285, 19. (puiši) skaiņus grabināja, circen[i]s viņus rubināja 12946. (meitiņām) uotru (galu) puiši rubināja (Var.: kņubināja, skrubināja, plucināja, lupināja) 35025 var. rubināt (= urbināt) ar pirkstu ausi Dond. n. FBR. V, 127. putniņš, ... se̦bu cēlies, asti vien rubina Br. sak. v. 981; "kutinât" Frauenb.;

2) aus dem Kartoffelfelde mit der Hand grössere Kartoffeln hervorholen, indem man die kleineren stehen lässt
Hasenpot n. U.;

3) uneben spinnen (?), eigentlich wohl synonym mit kņubinât, lupinât: tu, māsiņa villu (für vilnu) vērpi, es pakulas rubināju BW. 7062. es būš[u] tavas pakuliņas dienu, nakti rube̦nāt (für rubināt) 13015, 1. pirmajam dēliņam slēžu kre̦klu šūdināju; uotram un trešajam nuo pakulām rubināju 3013. Refl. -tiês, etwas nagen, sich mit Nagen zu schaffen machen: kād iebrien ūdenī, tad mailes klāt pie kājām un rubinājas tām apkārt Dond. Zu li. rubinėti "fortgesetzt ein wenig stochern" (Būga LM. IV, 440) und vielleicht (nach Zubaty AfslPh. XVI, 410) zu serb. rbina "Scherbe", sowie vieileicht zu got. raupjan "rupfen" resp. (wenn mit f aus ide. bh ) zu an. rauf "Loch", riúfa "brechen, zerreissen", reyfa "rupfen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 354 f.

Avots: ME III, 552

‡ rubinīca Tdz. 51754, = rubesnīca.

Avots: EH II, 381

‡ rubinis BW. 3824 var. (aus Lubn.), = rubenis.

Avots: EH II, 381

rubins (unter rubenis): auch Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, Warkh., Zvirgzdine, BW. 3816, I (aus Kreuzb.), Pas. X, 306 (aus Preiļi in Lettg.), Demin. rubineņš BW. I, S. 924, № 2675, l, rubinteņš Strods Par. vōrdn. 150.

Avots: EH II, 381

rubisnīca (unter rubenis): auch (ein Birkhuhnweibchen) Gr.-Buschh., Lubn., Oknist, Wessen, BWp. 26681 (aus Lettg.), Tdz. 59813 (aus Liepna).

Avots: EH II, 381

rublis, rubulis, verächtl. Demin. rublē̦ns,

1) der Rubel:
Sprw. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. rublis apaļš, - viņš rit. saimnieks izmaksāja algu cietuos, baltuos rubuļuos (in harten Silberrubeln) A. XX, 651. vairāk pa pieci, seši rublē̦ni mēnesī kalpuones negaun Janš. Dzimtene IV, 164. kas tas ir, - pus˙uotra simts rublē̦nu par tuo darbu! De̦glavs Rīga II, 1, 16;

2) scherzhaft: das Ehrenabzeichen, die Medaille:
uz krūtīm viņam bija ve̦se̦la rinda rubļu un krustu A. v. J. 1896, S. 357. ģenerālis piebrauc ar "guoda rubļiem" Aps. VII, 15. Nebst estn. rubl und li. rublis aus r. рубль dass.

Avots: ME III, 552

‡ II rubulis Liepna, Tdz. 51754, 2 (aus Bērzgale), Pas. V, 171 (aus Makašēni), = rubenis.

Avots: EH II, 381

‡ rubuļuôts, mit Rubeln (Medaillen) behängt: rubuļuotais un medaļuotais (sulainis) Janš. Dzimtene II, 433.

Avots: EH II, 381

rūdãjs* Ar., Wid., das Erzlager, die Erzgrube.

Avots: ME III, 567

I rûkt ² ,

1): kaķis rūc (schnurrt)
Sonnaxt, rubenis rūc ebenda. cūkas rūc, gribē̦damas ēst Zvirgzdine. vējš ārā rūc ebenda. rūc (runā) bez apstājas ebenda. vai nu tu rūc ("baries"), vai nerūc, - es tâ˙pat aiziešu uogās Saikava. suns rūc, kad tam tuvuojas Mērdzine. rùcamais, der Hintere - auch A.-Schwanb., BW. 35069 var. Subst. rùkums: "vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141" ME. III, 569 zu verbessern in "lauvas rūkums, vilka kaukums BW. 2141, 2". Subst. rùcẽjs, ‡

2) rūcēja, die Spinnende:
vērpējiņa, rūcējiņa ve̦cā brāļa līgaviņa BW. 21974, 3 var.

Avots: EH II, 388

I rûkt ² Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt ² Kl., Prl,, rûkt ² Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt ² Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt ² B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca ^{2 visu rītu} Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569

I ruša Wid.,

1) ruša Grawendahl, ru˙šiņa Bielenstein Holzb., die Aschengrube am Backofen
L., St., die Schürstelle, Herdgrube: visi pe̦lni nuo rušas pazuduši LP. VI, 121. palika rušiņa nerušināta BW. 18848, tu mīzi rušiņā 35193, man salst pie dzīves aukstās rušas Plūd. rušā dvingainā pēc jūtu plēnēm tvarsti MWM. VII, 56;

2) ruša, verächtliche Bezeichnung für eine Person: nāc tu, ruša (Var.: ruža, rusma, rumba), istabā! BW. 18869 var. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

rutinât Stelp., = rubināt I, kollern, falzen : rubeņi rutina.

Avots: ME III, 565

I ruža,

1) - ruša I 1, die Aschengrube, Herdgrube:
blusa kūla circenīti pa ružiņu (Var.: pa pe̦lniem) vārtīdama BW. 2723, 1 var, pē̦rnie mē̦sli ružas kaktā 33164, 1 var.;

2) verächtliche Bezeichnung für eine Person: velcies, ruža (Var.: ruša, rumba), istabā! BW. 18869 var. kas tā tāda piža, ruža, mūs[u] maizītes nesājiņa? 24829, I. - ruža, buža Wid., wer zerzauste Haare hat.
Zu ružinât I.

Avots: ME III, 566

sā`lsraktuve,* die Salzgrube Dr.

Avots: ME III, 803

sarkanguzĩte Livl. n. Heniņ, das Rotkehlchen (lusciola rubecula L.). sarkanis Stērste Gr. 14, ein hellbraunes Pferd (Fuchs) Wid.: es bērīti apkaustīju, sarkanīša nekaustīju, lai tecēja sarkanītis pa bērīša pēdiņām BW. 29702. - Plur. sarkaņi, rote Wolken Schwanb.; rīta sārkaņi, Morgenröte Für. I (unter rīts).

Avots: ME II, 720

sar̂kankaklĩte ² Karls., sarkankaklĩtis RKr. VIII, 93, das Rotkehlchen (lusciola rubecula L.).

Avots: ME II, 720

sar̂kankrūtītis ² Karls., Sassm., das Rotkehlchen (lusciola rubecula L.); sarkankrūts, -s, der Häufling U.

Avots: ME II, 720

sar̂kanrĩklĩte, das Rotkehlchen (lusciola rubecula L.) Natur. XXXVII, 139; Konv. ² 2319, Heniņ.

Avots: ME III, 721

šaũdît C., Jürg., -u, -ĩju,

1) wiederholt (hin und her) schnellen:
guovs šaudīja mēli Krišs Laksts 52. čūska... dze̦nuliņu vien šaudīja BW. 26051;

2) wiederholt oder viel schiessen (mit einem Schiessgewehr):
tē̦vs šaudīja... rubeņus Mērn. laiki 238. uzcēla karuogus un šaudīja ar plintēm BW. III, 1, 82. vedējus sagaidīja taurē̦dami, šaudīdami, kliegdami 87. sāka puoļi šaudīt LP. VII, 153;

3) Backenstreiche geben
Neik. n. U. Refl. -tiês,

1) einander beschiessen;

2) wiederholt hin und her schiessen
(intr.), fahren (intr.), schnellen, zucken, huschen: visu nakti tur šaudījâs. citām jāja precinieki; es priekšā šaudījuos BW. 7918 var. (zirgs) kâ burbulis šaudījās 29720 var. pa gaisu šauduoties... spīganas LP. VII, 592. Šļupstis... vairs tâ pa mežu nešaudīšuoties Upīte Medn. laiki. šaudās palsi zibeņi Asp. R. VII, 56 (ähnlich LP. IV, 135). upē uguns šaudās Jaunības dzeja 59. uguns de̦g un izdzisdama šaudās MWM. VI, 334. uorīte šaudījās pa ceļu kâ atspuole Aps. III, 20. skanē̦damas šaudīsies... izkaptis Vēr. I, 1132. ķermeņu daliņas šaudās uz visām pusēm Pūrs III, 61. bites... šaudās pa kārklu krūmu Upītis St. 26. zivtiņas šaudījās pa akmeņu starpām Zemn. dē̦ls 63. bezdelīgas vidžināja šaudīdamās pa gaisu A. XX, 245. kad bē̦rns šaudās, nav mierīgs JIgRKr. VI, 45. acis viņam gruozās un šaudās A. XX, 82. mēle tev arī šaudās kâ atspuole Jaun. mežk. 89. viss manā sirdī ir šaudījies augšup, lejup Rainis Ģēte VI, 74. Nebst li. škudyti "mehrfach schiessen" zu šaũt.

Avots: ME IV, 6

sîks, Adv. sîki,

1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;

2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;

3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,

1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;

2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).

Avots: ME III, 852

I sìmtniẽks,

1) Hunderter (beim Zählen):
jāraksta ... desmitnieki zem desmitniekiem un simtnieki ar tâ˙pat Latv.;

2) ein Hundertrubelschein:
savs simtnieks izputējis kâ vējā Apsk. v. J. 1903, S. 354;

3) ein Hauptmann, der 100 Mann unter seinem Kommando hat
Wid. Vgl. li. šimtiniñkas "wer es mit Hunderten zu tun hat".

Avots: ME III, 841

simtrubļu zīme Janš. Bandavā II, 156, der Hundertrubelschein.

Avots: ME III, 841

I skrabêt (li. skrabė´tĩ "rascheln" Jušk. LD. 252, 5),

1) -ẽju, tr., kratzen:
skrabā ejuot apavu skrabe Stelp.;

2) nagen, dass es knirscht
Vīt.;

3) -u, -ẽju, rasseln, knirschen; rascheln
Dunika, Spr.: iet; ka skrab vien Vīt. kauls : . skrabēja viņa veselīguos zuobuos Seifert Chrest. III, 3, 39, riteņu dūkuoņa un skrabēšana Latv.;

4) schwatzen.
Nebst skrabt zu li. skrebė´ti "rauschen, rasseln", atskrabai "Abfall von Zeug", r. скребý, poln. skrobię "schabe, kratze", slav. skrobotъ "Geräusch", lat. scrobis "Grube", ae. screpan, an. skrapa "scharren, kratzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582 f., Trautmann Wrtb. 267, Zubaty AtslPh. XVI, 412, Zupitza Germ. Gutt. 157, Fick Wrtb. III4, 456.

Avots: ME II, 884

I skrìne ² : auch Pilda n. FBR. XIII, 41,

1): auch (ein Kasten)
Berzgale, Borchow, Warkl., Zvirgzdine, (mit ĩ ) Rutzau; tē̦va pirktuo skrīni (Aussteuerkiste) ve̦du BW. 16578, 1 (aus Sakstagals);

2): auch (ein Kasten zum Lehmtreten;
mit ĩ ) Dond., Iw., Luttr., Rutzau, Stenden, (eine Grube zum Lehmtreten; mit ĩ ) Bauske, Blieden, Hofzumberge, Stenden;

3): mit Sand vermischter Lehm (zum Mauern)
Sauken: ceļš pa dūņu purviem izbraukts kâ viena s. P. W. Šis ar mani tiesāties? 12 (ähnlich auch Sauken und - mit ĩ - Bauske);

5): "kārbiņa" (mit ĩ ) Perkunen.

Avots: EH II, 511

I skrìne ² Mar. n. RKr. XVII, 139, skrīnis AP.,

1) ein Kasten
Infl. n. U. (skrīne), Nigr. (skrĩne), Kleiderkasten Infl. (skrīne), Gr.-Buschhof (skrìnis ^2), Mehlkasten Nerft (skrīnis), Drosth. (skrĩnis): jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja savās skrīnītēs Pas. IV, 202 (aus Dagda). tādi lieli skrīņi pilni visādiem ritumiem Gr.-Buschh.;

2) ein roher Bretterkasten am Erdboden zum Kalkbereiten
(Amboten, Neuhausen, Nikr.) od. Lehmtreten U. (skrīns, skrīnis), N.-Kurl., Dunika, Kaleten, Nigr., Nikr. (skrĩne), Wessen, Matkuln, Vank. (skrīne), eine runde Grube zum gleichen Zweck Rönnen, Grünh.: ej skrīnē mālus bradāt! Hasenpot. lai tuop māla skrīne par abru Jauns.;

3) getretener Lehm
Biel. n. U. (skrīnis, skrīns), Dobl. n. Etn. I, 121 (skrīnis); auf einen Haufen zusammengeführter Lehm und Grant, der von Pferden getreten wird Naud. (skrīnis); (skrĩne) ein Behälter od. eine Grube für Spülicht und Abfälle Salgaln; ein Schmutz- od. Kehrichthaufen Daudsewas; (weicher) Lehm od. Kot (in grösserer Menge, z. B. auf einem schlechten Wege): pa tādu mālu skrīni . . . brizdami mēs gan ne līdz vakaram nenuobrauktu Janš. Bandavā I, 18. (tirgus klajuma) lejasgals atradās vienā dubļu skrīnī Dzimtene ² III, 177. viņš mīcījies pa dubļu skrīni Gaweesen, LP. VI, 621. - skrĩnī sist, cirst(ies) "plötzlich aus dem eingefahrenen Geleise seitwärts herausgleiten" Ahs.: pa sklide̦nu ceļu braucuot ragus ar juoni cirtās skrīnī, un malkas ve̦zms apgāzās Ahs.;

4) liekais skrīnis, Wasserschleuse
Karls.; e̦nkura skrĩnis, die Öffnung im Floss Karls;

5) skrìnīte ^2, ein zylinderförmiges Gefäss aus Lindenrinde Saikava. Nebst li. skrỹnè "Kasten"
aus mnd. schrin "Schrein". Zur Bed. -1 vgl. r. скрыня "ближайшая к плотинѣ часть мельничнаго пруда".

Avots: ME III, 895

I skrīnis,

2): auch (mit ĩ ) Dobl., Ramkau, Ziepelhof; ein Bretterkasten zum Lehmtreten
(mit ĩ ) Frauenb., Pampelm eine Grube zum Lehmtreten (mit ĩ ) Blieden;

3): getretener Lehm zum Mauern
(mit ĩ ) Sessau; eine unpassierbare kotige Stelle od. ein solcher Weg (mit ĩ ) Bauske, Ellei, Irmelau, Sessau: riteņi nuobraukti ("ir pieķepējuši") skrĩnī Ziepelhof.

Avots: EH II, 511

skrubēvele, s. skrube I.

Avots: ME III, 898

skrubis,

1): auch Lems., Nötk.; ar skrubju (od. von skrube?) ēvelēm Tdz. 49525; "neass kašājamais" Lems.;

2): eine scharfe Bürste zum Wäschewaschen
(skrubs) Salis.

Avots: EH II, 512

skrubis, s. skrube I.

Avots: ME III, 898

‡ skruble Grünh., = rubele">skrubele.

Avots: EH II, 512

skrublis, s. skrube I.

Avots: ME III, 898

skrubt, nagen, kratzen (gew. in der Zstz. mit nuo-) Durben. wohl zu schwed. skrubba "scheuern", mnd. schrobben "reiben, kratzen"; vgl. auch skrube̦ns.

Avots: ME III, 898

II skrule Oppek. n. U., = rube%20I">skrube I.

Avots: ME III, 898

skrūvaîns, schraubenartig: rubeņi skrūvainām astītēm BW. 34197.

Avots: ME III, 899

III skutãjs (?) "eine Grube für Mistjauche" Nötk.

Avots: ME III, 907

slaņķis,

1) "eine feuchte, kotige Stelle oder Grube"
Nötk. (mit añ); "eine kotige vom Vieh ausgetretene Stelle am laidars" Tirsen;

2) feuchter, durchnässter
Boden: zeme kâ slàņķis ^2, nevar ne˙maz apstrādāt Mar.;

3) "ein Faulpelz, der auch trinkt"
Vank., "= slinķis, slaists" Gaiken, Grobin, (mit an̂ ²⁾ Salgatn, Widdrisch, Nikrazen, Orellen; "ein ungewandter Tölpel" (mit añ) Schrunden, Neuhausen.

Avots: ME III, 916

šļe̦cē̦ns, wer (was) weich, schlaff ist: rube̦nē̦ni kâ šļe̦cē̦ni Bers., Fest., Golg., Stelp. tu esi tāds kâ šļe̦cē̦ns ("= nuoguris, bez spē̦ka, tīri svabads") ebenda.

Avots: ME IV, 69

šļûde Schwanb., ein Gefäss od. eine Grube, wo schmutziges Wasser zusammengegossen wird.

Avots: ME IV, 78