Paplašinātā meklēšana

ìepasakâtiês, sich durch Geschichten - Erzählen miteinander bekannt machen, befreunden U.

Avots: ME II, 50

‡ krasakās braukt Dünsb. Apakš Ziemassvētku eglītes III, 10 "?".

Avots: EH I, 642

ne-izsakãms, unaussprechlich: dusmas zuda aiz neizsakāma prieka LP. VII, 42.

Avots: ME II, 715

nenùosakãms, unbestimmbar: viņš izdzirda nenuosakāmu ļaužu truoksni Alm.

Avots: ME II, 725

sakāmêt: vīns, alus sakāmējis Diet. (cilvē̦ks) ve̦cs un sakāmējis Pas. XIV, 121.

Avots: EH XVI, 416

sakāmêt, intr., "sapelēt un sacietēt" Mar., verderben (von Speisen), alt, sauer, schimmelig werden, einen schlechten Nebengeschmack bekommen: sakāmējis piens Lis., U. gaļa ir sakāmējusi Plm. milti sakāmējuši ebenda.

Avots: ME II, 647

sakãmvā`rds, das Sprichwort: "strādā, - gan tad cits viss rasies!"kļuva nu par manu sakāmvārdu Lautb. Luomi 150.

Avots: ME II, 647

sakānis, s. sakārnis.

Avots: ME II, 647

‡ sakāpelêt, oft (auf und nieder) steigen: cik daudzi reižu es nesakâpelēju auškā, lejā! Saikava.

Avots: EH XVI, 416

sakâpinât, ‡ Refl. -tiês, sich steigern: interese sakāpinājās Sārts Str. 196.

Avots: EH XVI, 416

sakâpinât, tr., steigern: līdz pēdējam sakāpinātuo reālismu Vēr. II, 751. sakāpinātā iekšējā dzīve ebenda 1498.

Avots: ME II, 647

I sakâpt, ‡

2) wiederholt mit einem Boot fahren
Saikava: divi reizes ar laivu sakâpu pakaļ, un tad tik visi bij pārce̦lti pār upi.

Avots: EH XVI, 416

I sakâpt, l) intr., steigen, (zusammen) aufsteigen (gew. auf mehrere Subjekte bezogen): visas... dziesmas uozuolā sakāpušas BW. 1050. cits uz cita sakāpsim, tâ mēs Rīgu redzēsim 31231 var. - kaklā man sakāpj raudas Vēr. II, 810. Dārtiņai asaras sakāpj rīklē A. Upītis. asaras sakāpj acīs. sārtums sakāpa viņai deniņuos Ārstn. kal. II, 16. Refl. -tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: duj mušiņas sakāpās BW. 35081.

Avots: ME II, 647

II sakāpt daudz me̦dus, viel Honig brechen Bers., Marzen.

Avots: ME II, 647

sakãrdinât, tr., stark versuchen, in Versuchung bringen.

Avots: ME II, 647

sakãrêtiês, impers., stark gelüsten: man prāts sakārējās pēc tā. sakãrinât, tr., starkes Verlangen erwecken, lüstern machen (perfektiv).

Avots: ME II, 647

sakārne (unter sakārnis I),

1): auch Bērzgale, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, Tdz. 37097 (aus Memelshof), 57889 (aus Kalupe); kuoki izzagāž ar visām sakārnēm Pas. V, 143 (aus Bewern); ein altes, angefaultes, ausgetrocknetes, ästiges Holzstück
Auleja;

2): ein abgemergeltes Lebewesen
Auleja; ein abgemergelter, bärtiger Mensch mit langem, verfilztem Haar Bērzgale.

Avots: EH XVI, 416

I sakārnis,

1): auch Behnen, Borchow, Ramkau, Sonnaxt. - "sakarņus" ME. III, 647 zu verbessern in "sakārņus";

2): kur, sakārni, tevi vilks? BW. 13107.

Avots: EH XVI, 416

I sakārnis (li. šakarnis "ästig" Lit. Mitt. I, 390) U., Mag. XIII, 3, 62, Lasd., Odensee, Selb., sakârnis ² Līn., sakānis Uozuolmuiža bei Gold., sakarnis U., Selsau, Annenburg, sakārns Nerft, sakarns BW. 30986 var., sakārne BW. 15209, Wessen, sakārznis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411,

1) ein Wurzelende, Wurzelstück in Verbindung mit dem Stamm, aber aus der Erde gerissen, eine umgestürzte Baumwurzel mit allem Daranhängenden:
jāiet uz purva pļavu sakarņu lauzt Selb. Taņa uzmeta sakarņus ugunskuram Aps. VI, 18. es pār puiša galvu lēču kâ par sila sakārnīti (Var.: sakarnīti, čakārnīti u. a.) BW. 9808. sakārņi, grunduļi (Var.: čakārņi, činkuri; cinīši, cērpiņi; sprunguļi, runguļi), šķiŗat ceļu! 1513 var.;

2) sakārnis, ein langer, abgemergelter (abgezehrter) Mensch
Mag. XIII, 3, 62, Gramsden, Gr.-Sessau; als Schimpfwort gebraucht: ak tu ve̦cais sakārnis! Selsau, Odensee. Zu sakas II; dürfte nebst sakne auf einer ursprachlichen Bildung vom Typus des ai. š̍akṛt (gen. šaknáh) "Mist" beruhen.

Avots: ME II, 648

II sakārnis Schwanb., = sakasnis 1.

Avots: ME II, 648

sakārnît,

1) verwühleu:
s. visu gultu Lis.;

2) wühlend verstreuen:
guovis sakārnījušas sienu zem kājām Wolm.;

3) verunreinigen:
s. pagalmu Ruj.;

4) zusammenscharren;
savākt: s. mē̦slus Bauske, Siuxt, Widdrisch, Adiamünde.

Avots: ME II, 648

sakāruôt Kurl. n. U., ein Boot, Schiff mit den nötigen Kniehölzern versehen und festigen.

Avots: ME II, 648

sakā`rpît,

1): skuķis (ar ruokām) sakārpījis smiltis sev vis˙apkārt Salis; ‡

2) scharrend zerstören (?)
Salis: vistas sakārpījušas visu lecekni.

Avots: EH XVI, 416

sakā`rpît, tr., zusammenscharren, -kratzen; scharrend, kratzend erreichen, erlangen Dond.

Avots: ME II, 648

I sakā`rsinât, (viel) fertigtocken lassen: s. daudz vilnas,

Avots: ME II, 648

II sakā`rsinât ^2, (Getreide) lange ungemäht lassen: s. miežus, kamē̦r sāk jau vārpas lūzt Gr.-Buschhof, Warkl.

Avots: ME II, 648

‡ sakãrst Salis, = sakãst: vai bļuodā varēs visu pienu s.?

Avots: EH XVI, 416

sakā`rst, tr., fertigtocken, -kämmeln: vilnu.

Avots: ME II, 648

sakãrstît, tr., freqn., (hin und wieder) hängen, aufhängen, zusammenhängen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen) Spr.: pie sienām visādas izruotājumu skrandas sakārstītas Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 26. Refl. -tiês, (mit jem.) anbinden Spr.

Avots: ME II, 648

sakãrt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (dat,; mehrere Objekte) anhängen:
sasakāris visādus bleķus (gemeint sind Medaillen) pie krūtēm Dunika. žīds traukus sakāries Linden in Kurl. kad sakaŗas (= save̦lkas, uzģērbj) vairāk drānu, tad ir silts Frauenb.

Avots: EH XVI, 416

sakãrt, tr., hängen, aufhängen, zusammenhängen (auf eine grōssere Anzahl von Objekten bezogen): drēbes sakāra tai virsū BW. III, 1, S. 28, kulītiņas sakāruši (Var.: pakāruši) uozuoliņa zariņuos BW. 2743. sakāra zuobe̦nus sausā kuokā 33601, 1. visu gaļu sakāru (Var.: pakāru) de̦guna galā 33415. ne̦sat... bē̦rza kārti istabā, lai sakaŗ sveši ļaudis savas... lupatiņas 16297. Refl. -tiês, (mit jem.) anbinden Spr.

Avots: ME II, 648

sakārta,* die Schicht: le̦dus sastāv nuo parallēli prizmatiskām le̦dus sakārtām Konv.2 3791; die Anordnung.

Avots: ME II, 648

sakā`rtât,

1): auch Dunika, Iw.

Avots: EH XVI, 416

sakā`rtât, s. sakā`rtuôt.

Avots: ME II, 648

sakā`rtuôt, sakā`rtât,

1) sakārtāt, tr., zum zweitenmal pflügen, zwiebrachen:
vai jūs jau sakārtājāt zemi rudziem? Frauenb.;

2) tr., ordnen, zu rechtlegen, zurechtmachen:
tie iebruka leišu nesakārtuotuos pulkuos LP. VII, 472. lapas sakārtuotas rozetēs Konv.2 447. tev kruonis šķībi, - ļauj tuo sakārtuot! Rainis. sakārtā nu visu uz ceļu! Serben;

3) "jem. nach dem Sinn tun"
Spr. Refl. -tiês, sich ordnen, sich zurechtmachen.

Avots: ME II, 648

sakārznis,

1): auch AP., Veļķi.

Avots: EH XVI, 416

sakārznis, s. sakārnis; zum Suffix vgl. etwa kukulznis.

Avots: ME II, 648

sakãsêt, ‡

2) = izkãsêt: slimnieks ne˙kā nevarēja s. Dunika.

Avots: EH XVI, 416

sakãsêt, eine gewisse Zeit hindurch husten: s. visu nakti. Refl. -tiês, plötzlich husten: Nuorlauks sakāsējās, sakustējās Krišs Laksts 36.

Avots: ME II, 648

sakãst, ‡

2) seihend anfüllen;
sakāsa līdz 30 puôda (ar pienu pilnus) Frauenb.; ‡

3) seihend zusammengiessen:
šuodien visu pienu nevarēs vienā puodā s. Dunika.

Avots: EH XVI, 416

sakãst, (viel Milch)durchseihen: s. daudz piena.

Avots: ME II, 648

‡ sakāve,* die Niederlage (r. пораженіе): Francijas s. Brīvā Zeme 1940, № 178, S. 4.

Avots: EH XVI, 416

‡ sakāzuôt, vermählen: ka mani juoku dēļ nesakāzuo ar jaunuo princi Janš. Līgava I, 397. Refl. -tiês, sich vermählen Janš. Līgava I, 469.

Avots: EH XVI, 416

‡ sasaktât Auleja, mit einer Fibel zusammenheften: s. kre̦klu, kab plikuma nesare̦dzē̦tu.

Avots: EH XVI, 445

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6

âdenis T., âdeniẽks PS.,

1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;

2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.

Avots: ME I, 236

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

àiztrũkt,

2) : kuo nuo guovs pieslauksi, ka(d) viņa ir aiztrūkuse? Birkert Sakāmv. No 3008 (ähnlich Ahs. und Fil. mat. 62 aus Gr.-Buschh.). guovei sāk piens aiztrūkt Ahs.

Avots: EH I, 59

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67

‡ apkužinât,

1) ein wenig kitzeln
Baltinov;

2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;

3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡

4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.

Avots: EH I, 95

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

‡ âžâda, die Haut (das Fell) eines Ziegenbockes: minas kâ uz āžādām Birk. Sakāmv. 115.

Avots: EH I, 196

baigums, die Angst: neizsakāms baigums pārņēma viņu Blaum.

Avots: ME I, 250

‡ bazulis, in der Verbind. sēd kâ b., sitzt verlassen da Birk. Sakāmv. 115.

Avots: EH I, 207

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

cakārnis resp. cakarnis BW. 9808, 1, cakāns Neuwacken, Mojahn, Sessw., = sakārnis, čakārnis; BW. 22576 cakarnīte als Schimpfwort für eine (schwächliche?) weibliche Person.

Avots: ME I, 363

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

cìenît,

2): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: cienī teīkt Janš. Mežv, ļ. II, 81. cienīja bieži atnākt pie mums Dunika. man pastāvīgi cienīja būt mājās brandavs ebenda; ‡

3) = cìenât 1: kas rē̦li nāk, tuo labi ciena. Birk. Sakāmv. 77. pateicat... par sālīti, par maizīti, par mīlīgu cienīšanu BW. 1481.

Avots: EH I, 278

dikts, laut, stark: dikta balss, starke, laute Stimme; [fest, hart, streg (von Menschen und Geräten) Warkhof, Domopol]: tur pamats druošs un dikts Rainis Tie kas neaizmirst 87; das Adverb dikti:

a) stark, laut:
dikti runāt, bļaut, saukt; [dikti iedzēries U., stark angetrunken];

b)

sehr: es gribu dikti ēst. viņš man dikti patīk. es dikti sabaidījuos, sakāvuos. dikti laba zeme Kand. dikti liels PS., sehr gross. [Nebst estn. tihte "dicht, stark, fest",
li. dìktas "крѣпкiй, сильный, прочный, плотный" wohl entlehnt aus mnd. dicht(e) "stark, tüchtig, sehr".]

Avots: ME I, 466

I dûris ² (unter dùre),

1): Sprw. d. dūri sit Birk. Sakāmv. 75. uz ... maza kâ dūrītis galdiņa A. Brigadere Dievs, daba, darbs 103.

Avots: EH I, 348

‡ dzindžêt, = džindzêt, scheiten (?): sakāruši zirgiem kaklā zvārguļus un puodziņas, kâ arī piesējuši pie ilksīm pulksteņus, tie laiž rikšuos, tâ ka dzindž un skan vien Janš. Līgava I, 370,

Avots: EH I, 358

ecēža (unter ecēša): auch Wessen, (mit è ² ) Sonnaxt, (mit ê) Gr.- Buschh., Kaltenbr.; ecēžas Pas. X, 220 (aus Asūne), Birkerts Latv. sakāmv. № 3018.

Avots: EH I, 366

êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,

1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;

4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;

5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡

6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡

7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,

2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).

Avots: EH I, 374

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

gãjẽjs,

1) der Gehende, der Fussgänger:
viņš liels gājējs. pa tam gājējas bij aizsniegušas birzīti;

2) der Wanderer - oft mit der genitivischen Bestimmung
ceļa: sakāt ceļa gājējiņu, ne meitiņu lūkuotāju. tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju Kaudz. M. kaŗa gājējs, der Kriegsmann, der in den Krieg zieht;

3) der Knecht, der Arbeiter,
gājēju ļaudis, das Gesinde, die Arbeiter: vai saimnieks meklē citu gājējiņu BW. 12484. suolīšu gājējiņu, eine, die die Wirtschaft besorgt: nav suolīšu gājējiņu BW. 3083;

4) gājēja, eine, die bereit ist ihr Jawort zu geben und in das Haus des Werbers als Frau einzuziehen:
brālis meitu uzrunā par brūti. šī tūliņ gājēja LP. IV, 58. būtu es tāda gājējiņa, kâ māmiņa devējiņa Ltd. 758.

Kļūdu labojums:
vai saimnieks meklē = vai, saimnieks, saimniecīte, lūkuo
suolīšu gājējiņu = suolīša gājējiņa

Avots: ME I, 616

gluži, Adv. zu gluds, glužs,

1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;

2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;

3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;

4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.

Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži

Avots: ME I, 630

grãmatnieks,

2): auch AP., (mit à ² ) Oknist n. FBR. XV, 176, Auleja, Lubn., Saikava, Sonnaxt: šķirsta kâ grāmatnieku Birk. Sakāmv. 116.

Avots: EH I, 401

‡ grīvins "?"; puika kâ g. Birk. Sakāmv. 38. tāds g. ("spēcīgs jauns zvejnieks") pacēla divas meitas smiedamies Zarnikau.

Avots: EH I, 407

II grundulis,

1) ein Erdkloss
Biel. n. U.;

2) eine Unebenheit auf dem Wege
Ober- u. Nieder-Bartau, Rutzau, [Salis];

3) grunduļi, kleine Steinchen, die beim Sieben von Bohnen od. Erbsen im Sieb übrigbleilen;

4) als Schimpfwort: sakārņi, grunduļi, šķiŗat ceļu! BW. 1513.

Avots: ME I, 665, 666

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

iegātnieks: sakās man tē̦vs un māte sē̦tā jemt iegātnieku Tdz. 38040; auch Ev. (I. Petri 2); Ciema spīg. 124.

Avots: EH I, 513

I ìejûgt, an -, einspannen: kas iejūgts, tas jāizjūdz Kaudz. M. 15. Refl. - tiês, sich einspannen: spēcīgam saimniekam nav vē̦rts iejūgties saimnieka sakās Jaunā Raža IV, 79.

Avots: ME II, 23

izjamât, tr., austreten, verwühlen, zerstören Bilst. n. Etn. I, 137; [izjamât zemi, i. biezputru, i. ("sajauktu") sakārtuotas grāmatas Schujen, Serben, Ronneb. luopi izjamājuši (= izminuši) visu pļavu Nötk. cūka izjamājusi (= piebradājusi un izšķaidījusi ēdienu) sili Nötk. viņš izjamājis zupu (= izēdis visus biezumus un šķidrumu atstājis vai uotrādi) Nötk., Ringmundshof. - In Odensee bedeute es: durchschimpfen, izlamāt (?)].

Avots: ME I, 745

izņīdrêt, fadenscheinig werden: viņa sakārtuoja ve̦suo, izņīdrējušuo se̦gu A. XXI, 274. lakatiņš sadilis un izņīdrējis kâ zirnekļu audums D. 118, 47.

Avots: ME I, 777

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794

iztèst: iziet tīrumā, iztēš (haut ab nach erfolgter Auswahl) kuokus sakām Auleja.

Avots: EH I, 489

[*III  kāmêt, s. sakāmēt.]

Avots: ME II, 191

‡ *III kārsinât, zu erschliessen aus sakā`rsinât I.

Avots: EH I, 603

kàucẽjs: kab tevi pūra (= purva?) k. ("?")! Birk. Sakāmv. 125.

Avots: EH I, 593

ķauris, der Tausendfuss Hasenp., Grob., Preekuln, Gramsden, Etn. III, 66, Mag. XX, 3, 128: tas pats sakāms par tārpu un ķaur,u acīm A. XV, 1, 286.

Avots: ME II, 358

kâvîgs [Drosth., Ruj.], rauflustig: kāvīgi e̦suot tie, kas aiz˙vienam kaujuoties ar citiem, bet "kāvīgs" sakām arī par tādu, kas mīļuo pērt, piemē̦ram zirgu Etn. III, 150, Allend.

Avots: ME II, 205, 206

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

klâvs ² : klāvs ir spīles ūdu āķu sakārtuošanai Perk.; klāvs NB.,

a) "kuoka rīks, ap kuo satin izņe̦mtās ūdas";

b) "120 me̦ncu makšķeres".

Avots: EH I, 613

II klešs Mar., das Kummetholz: sakām ir divi kleši. Vgl. klešķi I.

Avots: EH I, 615

‡ klētiņš, eine Deminutivform zu klẽts: dieva k. allaž vaļā Birk. Sakāmv. 107.

Avots: EH I, 616

kņada,

1) ein Geraüsch, das durch das Durcheinander vieler Stimmen entsteht, Streit, Zank, Gekeife, Gekreisch, Lärm
Kand., Nigr.: izcēlās neizsakāma kņada Purap. nuo ielas dzirdēja kņadu Vēr. II, 148. izcēlās truoksnis, brīkšķēšana un kņada Purap. pa skuolas dārzu iet kņadu kņadumis (wild lärmend) Kleinb.;

2) der Pl. kņadas, kleine Kinder
Selg. n. Etn. IV, 97;

3) kņadas, Nachbleibsel beim Getreidereinigen und sonst noch zur Bezeichnung von etw. Minderwärtigem:
šķiŗatiês, kņidu kņadas! nu atveda mūs[u] māsiņu BW. 18895;

4) kņadas, das Reizen, Zörgen, Necken
Kronw. n. U. [Wenigstens in der Bed. 3 vielleicht (nach Fick Wrtb. III ⁴ , 98 und Persson Beitr. 808) nebst knuosît zu gr. χναδάλλω od. χνήϑω "schabe" u. a.]

Avots: ME II, 252

II kuods: auch Pas. VII, 364 (aus Lettg.), Birkerts Latv. sakāmv: 3014 (aus dem Ostle.), Wessen, (mit ùo ² ) Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdtne, (mit uô ) Prl., Saikava: k. cilvē̦ks Auleja. k. kai sakārne ebenda. kuoda zems ebenda, grūdeņi taidi kuodāceņi (Deminutivform) ebenda.

Avots: EH I, 686

‡ kràsts ² Bērzgale,

1) "kas mīl rakņāties ar kaŗuoti pa putras bļuodu, me̦klē̦dams biezumu";

2) "biezumu sakāsums nuo šķidruma": mārks pilns ar ziediem; būs labs k.

Avots: EH I, 646

‡ krẽ̦paļi ² Linden in Kurl. "?": nāc, kâ var sasakāt matus! citādi staigāsi kâ k.

Avots: EH I, 651

krẽte, krē̦ts, St., U.,

1) Kamm der Hühner:
tēviņš ar savām lielajām krētēm atšķiŗas nuo mātītes Wid.;

2) [krẽte Lautb.], gew. Plur., krētis Lub., krẽtes [Līn., Dunika], Kand., [krètes ² Lis., Mar., Aahof], die Mähne:
izņem zirgam krētis nuo sakām. [zirgam... kaklu ar krētīm pušķuot Hiob 39, 22. Leskien Nom. 166 stellt es zu krēst.]

Avots: ME II, 277

‡ kridžuļi "dažādi nieki" Schibbenhof: eglītē sakārti visādi k. Schibbenhof. ze̦lta ķēde ar visādiem kridžuļiem (Berlocken?) Deglavs Rīga II, 1, 68.

Avots: EH I, 652

kritenis Grob., kritinis N.-Bartau,

1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;

2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;

3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.

Avots: ME II, 281, 282

‡ krumulˆds ² Nikrazen, ein krummes Holzstück: kājas kâ krumuldi (krumme Beine) Birk. Sakāmv. 34. Vgl. krumul˜ts.

Avots: EH I, 659

‡ *kublis, = kubls 1: palīdz kubļam augsti rūgt! BW. 19769 var., Demin. kublītis (s. unter kubls ME. II, 297) auch Birk. Sakāmv. 84.

Avots: EH I, 666

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

lamât: amats nav lamāts Birk. Sakāmv. 55.

Avots: EH I, 717

‡ lèģernīca ² Kaltenbr. "ļuoti liela muca brūžuos de̦gvīna sakāšanai".

Avots: EH I, 736

lēšķa, lêšķe, lēšķis,

1) der Klumpen:
guovīm ap vasaras svē̦tkiem vēl ziemas lēšķi gar sāniem karājas Neik. lēšķa - sūdu pinkulis: zirgs nuogulējies tīrās lēšķās Stockm. n. Etn. I, 59; matu lēšķis, Weichselzopf Wid.;

2) die Flocke, ein Stück getockter Wolle, Wollwickel:
vilnu sakārš lēšķēs Ahs. Vgl. lêkša [und lešķe].

Avots: ME II, 462

lešu kuoks, ‡

2) = lešķu kuoks Kalnemois, Lubn.: sakām salauzts l. k.

Avots: EH I, 735

II lẽze,

1): auch C., Kegeln, Serbig., Trik., Zögenhof; ‡

2) "zināms daudzums dziju, kas sakārtuotas krustiski aude̦klu šķērējuot un aužuot" Seyershof: aude̦kls bez lēzes nede̦r ebenda. kad uzvilkts aude̦kls stellēs, tad vajag diegus uz lēzes ("?") lumstiem samest AP.

Avots: EH I, 740

I libis: libam ("?") liba paduoms Birk. Sakāmv. 79.

Avots: EH I, 740

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

ližīka (unter lizīca): auch Auleja, Līvāni, Birk. Sakāmv. 126.

Avots: EH I, 745

meîtine (unter meîtene): auch Kaltenbr., Kalupe, Līvāni, Oknist, Warkl., Zvirgzdine, Pas. IV, 122 und XV; 26 (aus Līksna), V, 451 (Kr. Rositten), VIII, 149 (aus Barkava), IX, 105 (aus Eglūna), XIV, 129 (aus Preiļi), Birk. Sakāmv. 125, Demin. meitinīte Pas. IV, 202 (aus Dagda).

Avots: EH I, 796

mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ ² ) Pilda; vagas m.,

a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;

b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡

2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡

3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡

4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 810

meteklis U., me̦te̦kla Glück, Füreck., Elv., Manz.,

1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. ² 2752;

2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];

3) = metiens, klājiens Puhnen;

[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;

5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;

6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;

7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;

8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]

Avots: ME II, 606, 607

mĩļļàutiņi ,* für mĩļie ļàutiņi, lieben Leute: mīļļautiņi, pasakāt man jel tuo! Aps. Ziedu klēpis 84.

Avots: ME II, 645

‡ milts, Singularform zu mil˜ti, das Mehlkorn: vāru, vāru putriņu - trīs milti katlā Birk. Sakāmv. 104; "ein Unbedeutendes, Kleines" Diet.; draudēja ... samalt milta pe̦lnuos Saul. Burtnieks 1936, S. 90.

Avots: EH I, 814

mir̃t [auch Wolm., Dond., Jürg., Bauske, Līn., Ruj., Salis, Serbigal], mìrt C., [Peb., Arrasch] (li. mir̂ti, prs. mìrštu), -rstu, -ru, intr.,

1) im Sterben liegen, sterben:
mirt es (Var.: mirtin) miru, nenuomiru BW. 27372. lai mirst māršas mirstamuo, lai dzīvuo bāleliņi, mögen die Schwägerinnen immerhin sterben 25399, 2. mirt nelabā galā, nelaikā, dabiskā nāvē, eines unnatürlichen (schrecklichen), eines natürlichen Todes, frühzeitig sterben; mirt ar diluoni, ar asins sē̦rgu mirt, an der Schwindsucht, an der Dysentarie sterben; badu od. badā mirt, Hungers sterben. mirt par tē̦vzemi, für das Vaterland sterben. Sprw.: klausi kungam, mirsi bez nāves. ve̦cam jāmirst, jauns nuomirst. miris pie tiesas nesūdzēs;

2) mirt uz, [dzīvs, miris virsū krist L.], verpicht sein:
kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb.; kungs jau par viņu zūd un mirst (geht in den Tod) Lautb. [Zu mērdêt, li. māras, slav. moŗ "Pest", aksl. mrěti (prs. mьrǫ), la. morī "sterben", ai. maratē "stirbt", mṛtá-ḥ, kymr. marw "tot", arm. meranim "sterbe", got. maúrƥr "Mord", gr. μορτός· βροτός Hes. u. a., s. Walde Wrtb. ² 495, Trautmann Wrtb. 186.]

Avots: ME II, 634, 635

murduļuôt,

1): auch Katlakalns, Nötk., Schujen;

2): cūkas murduļuo (ē̦d, kājām sakāpušas silē) Welonen.

Avots: EH I, 833

na: (na, nun, wohlan) na, ... kâ tad nu ... sviežas? Janš. Dzimtene II ² , 250. na, kuo jūs sakāt par manu... darbu krājumu? V, 380. na... tagad jūs man patīkat 100. na, nu ir kaŗš mājās Bārenīte 79. na, bet Pēteris uz˙reiz palicis citāds Dzimtene III ² , 185. (zweifelnd) na, nevar vis zināt V, 146.

Avots: EH II, 1

negaũsĩba,

1) die Unmässigkeit:
krietnam cilvē̦kam jāatsakās nuo brandvīna un nuo visas citas negausības Pav.;

[2) die Habsucht:
ik˙viens uz savu negausību duodas savā dzīvuošanā Glück. Jes. 56, 11.]

Avots: ME II, 713

I ņe̦r̃ga,

1): auch Allend., AP.; wer mit langen Zähnen isst
Salis: viņš ir tāds ņ., ka ne˙kas viņam nav labs Salis;

2): ņerkšķ kâ ņ. Birkerts Latv. sakāmv. 2909.

Avots: EH II, 113

nùo,

6): nuo tām pasakām dzirdēju tuoreiz Frauenb. ar˙vienu atminamies nuo jums (wir gedenken immerfort Eurer)
ebenda; "6) von, seit" ME. II, 756 zu verbessern in "7) von, seit"; es siênu nuo dienas nuosukāju (ich webte eine Wand täglich) Sonnaxt; "7)" ME. II, 756 zu verbessern in "8)"; "8)" ME. ll, 756 zu verbessern in "9)"; auss vārīga nuo saltuma (empfindlich gegen Kälte) Sonnaxt.

Avots: EH II, 29

nùominêt, tr., Gott anrufen, feierlich versprechen, geloben, sich fest vornehmen: uozuols dievu nuominēja (Var.: dievuojās, zvērējās) saulei saknes nerādīt BW. 2799. tautietis dievu nuominēja, sakās vairs negaidīt! BW. 7410. So auch nuominēt dieva vārdu. nuo visa, kas riebīgs, es nuominēju reiz atteikties Plūd.

Avots: ME II, 820

nùosmiêt, tr., be-, verlachen, verhöhnen: Straume jutās līdz beidzamam nuosmiets JR. V, 5. Refl. -tiês, herzlich lachen: viņa nuosmējās, ka mežs nuoskanēja Dok. A. viņš par ve̦ctē̦va pasakām ar˙vien nuosmējās Vēr. II, 1298.

Avots: ME II, 854

nùosûnuôt,

1): alus muca pagrabā nuosūnuoj[u]šu muguriņu Tdz. 56243; ‡

2) von Moos säubern
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Moos"). ‡ Refl -tiês, = nùosûnuôt 1: nuosūnuojies akmens gŗūti kustināms Birk. Sakāmv. 82.

Avots: EH II, 93

nùotùmšêt, intr., völlig dunkel werden: gar sienām sakārtas nuotumšējušas ģīmetnes Lapsk.

Avots: ME II, 878

nùozîst [li. nužísti], tr., ablutschen, absaugen, aussaugen, mager saugen: tur apakšā mīt liels krupis, tas kuoku saknēm nuozīž visu labumu LP. V, 45. bē̦rns viņu nuozīda tik˙pat kâ sakārni MWM. X, 485.

Avots: ME II, 891

‡ ņukstêt "?": ņukst kâ leitis ar vēršiem Birkerts Sakāmv. 50.

Avots: EH II, 116

paduôt [li. padúoti; slav. podati], tr.,

1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;

2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;

3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;

4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,

1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];

3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.

Avots: ME III, 21

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

pãrrunât, tr.,

1) besprechen, abhandeln:
dažādus jautājumus;

2) überreden:
sargāties, ka jūsu sirds netuop pārrunāta! V Mos. 11, 16;

[3) verbessernd, ergänzend reden
U.;

4) überhin reden
U.] Refl. -tiês, sich versprechen: vienreiz e̦suot pārrunājies sakāmuos vārdus LP. VII, 912.

Avots: ME III, 173

pasacît, Refl. -tiês,

2): mun ir smagi jāpasakās par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323 (ähnlich 380).

Avots: EH XIII, 169

pasacît [li. pasakýti], tr., sagen, zuraunen, mitteilen: lai izpuva kalpa mēle, kas mātei pasacīja! BW. piel.2 126I7. Refl. -tiês,

1) sagen, mitteilen:
pasakies tu, puisīti, kādu guodu še atnāci! BW. 35250;

2) danken:
viņš pasakās par tuo paduomu LP. VI, 1055; ungew. für pateiktiês.

Avots: ME III, 93

pasaka (li. pãsaka),

1) die Fabel, das Märchen:
tukšas pasakas teikt Neik.; pasakas taisīt, leeres Gerede, Gerüchte verbreiten, klatschen Bers., Smilt., Lös., Laud.: netaisiet pasaku, macht keinen Skandal, Lärm! Bers., Ar. pasaku leitis, pasaku maiss, [kulīte Ar.], ein Fabelhans: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pļāpā kâ pasaku leitis. pasakām, zum Märchenerzählen, unglaublich zu sagen, märchenhaft: brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos BW. 5602. piemiņām, pasakām māsa auga bāliņuos 3568. pasakām man sajāja trejdeviņi precinieki 14193;

2) das Sprichwort
L., St.;

3) als nomen agentis - das Klatschmaul:
iet kâ pasaka Laud.;

[4) etwas Weitläufiges, Verwickeltes
Ar.] Zu pasacît.

Avots: ME III, 93

pasakarns, der Ort unter dem Wurzelende: kad izlīdis caur pasakarnu, tad palicis par vilku LP. VII, 879. Zu sakārnis.

Avots: ME III, 94

pìerunât,

1) nebenbei erwähnen
Bergm˙n.U,;

2) sprechend erreichen, das Ausgesprochene heraufbeschwören:
taisnība sakāmam vārdam, ka tuo, kuo runā, reiz pierunā Janš. Dzimtene ² I, 334;

3) bereden, (zu etw.) bewegen:
runā tē̦vs, runā māte, runā pieci bāleliņi, manis vienas nevarēja tautiņām (Var.: tautiņās) pierunāt BW. 14997. māsiņ..., kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? 24547, 4. palīdziet, labi ļaudis, meitu mātes pieŗunāt! 14790. tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. vīŗs pierunājis kādus biedrus par līdzgājējiem VII, 1126;

4) antragen, vortragen (z. B. beim Gericht)
Bergm. n. U.;

5) nācu pierunāt Angern n. U., = atnācu rakstīties;

6) mit Zauberworten versehen
Oppek. n. U.: pierunāts papīris. Refl. -tiês, sich überreden; einander überreden: tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP.III, 100.

Avots: ME III, 286

pìespraûst, anstecken; hinzutun, hinzufügen: piespraust lakatu, das Tuch (mit einer Stecknadel) anstecken U. Katriņa piesprauda Jāņam dadžus Krišs Laksts 53. brūtes vedēja zirgus appušķuoja puķēm un piesprauda pie iemauktiem pāri cimdu BW. III, 1, 17. piespraužamie izruotājumi Antrōp. II, 60. piespraudīsim pie apraksta arī ierunu atspē̦kuojumus Vēr. II, 334. te mums jāpiesprauž vēl piezīme A. XX, 368. Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen: pēc sakāmiem vārdiem, kuŗiem nedaudzie lāsti un lamāšanas vārdi piespraužas, se̦kuo pēdīgi mīklas RKr. X, 15.

Avots: ME III, 295

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

reicît Wid., = raicît; "=reitît (sakārtuôt)" (?) Vank.

Avots: ME III, 505

remdenĩba, die Lauheit, Laxheit: tautā manāma remdenība, pat vienaldzība pretcē̦lākiem... mērķiem Pūrs I, 26. gle̦znuotājs sakās cīnāmies pret remdenību Druva III, 809. kâ remdenībā skaluojuos, ne tavs es vairs, ne savs Zalktis II, 72.

Avots: ME III, 509

rĩt (li. rýti "schlucken"), praes. riju (dial. rīnu, z. B. in Kroppenhof, A.-Schwanb.), praet. riju, tr., intr., schlukken, schlingen, fressen: rij tāvu rīšanu! von vielem, hastigem Schlingen. nu˙dien, tad ir visas aplupījis; rij tavu rīšānu! LP. VI, 293. rij, ka(d) tu pārplīstu (pārsprāgtu)! Mag. XX, 3, 42. Refl. -tiês,

1) einander schlingen:
neē̦dušam de̦sa de̦su rijas Birkert Sakāmv. 51;

2) sich (beständig) zanken, streiten
(eig.: einanderschlingen, fressen): ļautiņi rijas un ē̦das Aus. I, 61;

3) - rīstīties, sich würgen
U. Subst. rĩšana, das Schlucken, Schlingen, Fressen; rijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schlingens; das Verschlungene, Gefressene; rijẽjs, ein Fresser, Verschlinger; galas rijējs zvē̦rs, ein fleischfressend Tier U. Nach Osthoff MU. IV, 45 zu ai. riṇāti "lässt fliessen", rīyatē "gerät ins Fliessen", aksl. rinǫti od. rijati "fliessen; stossen", ae. rīd "Strom", cymr. rhid "Same" u. a.

Avots: ME III, 540

‡ rĩzika Seyershof "virkne": gaŗā rīzikā sakārtas stāvēja krelles šķirstā.

Avots: EH II, 377

rūgât (li. rūgóti " übel nehmen"), -ãju, intr., gären (?); sich aufregen, übel nehmen: pažaga rūgā uz kruķa Birkert Sakāmv. 91. nerūgājat, svešas tautas, kad māsēni mač pūriņš! RKr. XVI, 157. Zu rûgt? Oder ist li. rūgóti entlehnt (s. Walde Vrgl. Wrtb. il, 350) aus r. ругáть "schmähen"?

Avots: ME III, 567

r̂ugt,

1): zeme rūgst Janš. Dzimtene V, 264. ūdens plūda pāri un pļavas rūga laukā Heidenfeld;

3): auch Auleja, Kaltenbr.; pīpes vietā rūgst aizde̦gta sakārne Pas. V, 229 (aus Lettg.). rūgst un kūpst vien kâ rūgstuoņa, bet degt nede̦g Janš. Mežv. ļ. II, 458 (ähnlich 88; geschrieben rnit -ks-). vakar jūrā rūga Nidden; ‡

4) murren, verdriesslich (erbittert) sein
Diet. Subst. rûgums,

2): ein Sauertopf
A.-Ottenhof, (auch rûguma puôds) Gr.-Buschh.; ‡

3) = rûgsnis I A.-Schwanb.

Avots: EH II, 387

rungulis U., rùngulis ² Prl., rùnguls ² Kl.,

1) rungulis Laud., ruñguls Salis, Dinsdorf, PS., Trikaten, Smilten, C., ein rundes (ungespaltenes) Holzstück: nuo līdze̦najiem bē̦rza runguļiem tu man varē̦tu nuoplēst tāses LA.;

2) ein fettes Kind U., als Bezeichnung für ein rundes, feistes Lebewesen überhaupt:
puišķē̦niem runguliem [vāri] saskābušus kāpuostiņus BW. 2962. sprunguli, runguli (Var.: sakārņi, cinīši u. a.), šķiŗat ceļu! BW. 1513, 2. sapalam, rungulam, tam pimbeŗa kažuociņš 26044. Ableitung von ruñga.

Avots: ME III, 561, 562

I rûsa ² Karls., Iw., rùsa ² Kl., Prl., rūse Serbigal,

1) rûsa ² Bl., rùsa C., PS., Wolm., Wenden, rùsis ² Golg. (hier auch im Plur.), Bers., Warkl., rûse ² Dunika, der Rost;
sarkanā rūsa Karls., Eisenrost; zaļā rūsa U., Karls., Grünspan. Sprw.: kur dzelzs, tur rūsa od. (Birkert Sakāmv. 129) rūsis;

2) eine Krankheit der Kartoffeln
Konv. ² 1647; der Flugbrand (ustilago carbo Tul.) RKr. II, 80; eine Krankheit der Obstbäume Konv. ² 979; der Mehltau, das Brandkorn U.; labības rūsa Karls., Konv. ² 278, RKr. II, 76 (rūsis RKr. III, 130), der Getreiderost (puccinia graminis Pers.): rūsa apsit linus, der Mehltau schädigt den Flachs U. salmi, kuri caur de̦glu jeb rūsi apmaitāti Preip. 142;

3) rùsa Wenden, rûsa ² Siuxt, Naud., rūsis Wid., das Wetterleuchten :
rūsa platas, es wetterleuchtet. aiz mežu galiem plātās rūsas luoks Vēr. I, 931. tāļu kur plaisnījas rūsa II, 136. Nebst li. rùsvas "rotbraun", čech. rusý und rysý "honiggelb", la. russus "fleischrot", li. rūdís "Rost" u. a. zu ruds (s. dies), ŗauds, vgl. Trautmann Wrtb. 239, Walde Vrgl. Wrtb. Il, 359, Johansson IF. XIX, 124, Solmsen KZ. XXXVIII, 442.

Avots: ME III, 572

saadît,

1): ve̦cmāte jau visiem zeķes saadīja Salis; ‡

2) (Strickgarn) verarbeiten:
īsumus zeķēm sakārse, saadīja Sonnaxt. visu dziju cimduos vien saadīju Warkl. saadi labi cieši! tad būs labas un siltas zeķes Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich fertigstricken:
saadījuos lakatus ir pūram AP.;

2) unversehens (sehr fest) gestrickt werden:
cimds pārāk cieši saadījies Ramkau.

Avots: EH II, 394

sacît: saka (man spricht, erzählt) jau visādi, bet vai nu tu visu vari ticēt! AP. tev sacīja (=lika) rudzus pļaut Saikava. Refl. -tiês,

2): eine Absicht äussem:
sakās vairāk neganīšuot luopu Auleja. Subst. sacîtãjs: saki, saki, s., kuo redzēji Lietavā! BWp. 2617, 2 var.; wer in den religiösen Zusammenkünften der Brüdergemeinde die Funktionen eines Predigers ausübt AP.; ‡ sacĩjums, ("pavēle" ??? sic!) eine Redensart (?): tas viņiem tāds s.: kad kuoks nuokaltējis, tad jācē̦rt nuost Seyershof.

Avots: EH II, 400

sacît (li. sakyti "sagen", ksl. sočiti "indicare"), -ku, -cĩju, tr., intr., sagen: Sprw. sacīts - darīts, gesagt - getan. nesaki visu, kuo zini od. zini daudz, saki maz! jāgaida, kuo rītdiena sacīs (was der morgige Tag bringen wird) P. V, 343. sprediķi, runu sacīt, eine Predigt, eine Rede halten. šis vārds tiek sacīts, dieses Wort wird gebraucht U. saki jel man! sage mir doch! sak[i], māsiņa, sacīdama, . . . vai tautietis tevi rāja? BW. 13743. bāliņš veda līgaviņu, man ne vārda nesacīj[i]s 15888 var. ne uz mani paraugies, ne uz mani vārdu saki 10990. sīki dziedu dziedādama, lai man[i] saka maz[u] e̦suošu (auf dass man sage, ich sei klein) 685. saka māti gudru e̦sam (man sagt, die Mutter sei klug) 17912, 4 var. saka mani lē̦nu, labu (man sagt, ich sei sanft und gut) 6630, 10. sak[a] uozuolu cietu kuoku, .. . sak[a] tautieti druošu vīru 13744. sa k[a] lietiņu nuolijušu (man sagt, der Regen sei vorbei), nu vēl nāca kūpē̦dams; sak[a] tautiņas aizjājušas, nu vēl zviedza kumeliņi 15745, 2. (ar) vārdu sakuot, mit einem Worte (gesagt); ar guodu sakuot, mit Ehren zu melden U.; ar vaļu sakuot, mit Erlaubnis zu berichten U. tâ(kâ) sacīt jāsaka, od. jāsaka sacīt, od. jāsaka, sozusagen: siena bija tik daudz mājās, - kâ sacīt jāsaka, druoši vien nāsis varēja aizbāzt MWM. X, 106. jāsaka sacīt, vai tad nu pasaule tuo izmācīs, kuo tē̦vs, māte nav izmācījuši? A. XI, 111. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik, jāsaka, tai reizei mutē Kaudz. M. 6. ubags atruon kūtī luopus, zirgus, pīles, zuosis, jāsaka, visu iedzīvi LP. VI, 303. sakāms vārds, ein Sprichwort. Refl. -tiês,

1) einander sagen, sich sagen:
tad jau labāk, ka ne˙kā nesakāmies, ne˙kad vairs nere̦dzamies Asp. Saulgriezite 23;

2) sagen:
sakies jel (Var.: saki tiešām), tautu dē̦ls, kur tu mani nuolūkuoji? BW. 10599, 2. sakāties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt? 33272, 1. Häufiger mit dem Inf. od. dem Part. praet. mit od. ohne Akkusativ konstruiert: sakās tautas man[i] panākt Biel. 1533. tautiet[i]s dievu nuominēja, sakās vaira negaidīt BW. 6783. sakās māte lab[u] darīj[u]si 21696, 2. sakās dzirdējis LP. I, 101;

3) als etwas erscheinen
U.: tie miezīši sakās tādi mazi, die Gerste erscheint sehr klein U. - Subst. sacîšana, das Sagen: Sprw. sacīšana nav darīšana; sacĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sagens; das Gesagte; sacîtãjs, wer sagt, der Sagende; wer den Text des Liedes beim Singen vorspricht Smilt.: vai tev . . . nene̦sas prāts uz sacītāja amatu? es steidzuos, lai tiktu pātaruos, juo uotra tāda sacītāja nav. Zu li. sèkti, ahd. sagēn "sagen", la. inseque "sage an", gr. ἐνέπω "sage", kymr. hepp "inquit" u. a., s. Trautmann Wrtb. 255, Walde Vrgl. Wrtb. II, 477 ff., Fick Wrtb. I4, 559, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 258, Wiedemann IF. I, 258, Brugmann IF. XII, 28 f., Collitz Präter. 78 f.

Avots: ME III, 603

I saka, die Sage L. - saku vecis Drosth., Austriņš Vērpetē 6, der Prediger (verächtlich) der Herrnhuter: par saiešanas tē̦vu jeb saku veci būt MWM. VII, 503. viņam tur bija tāda saka (sakāmais), er hatte da solches zu sagen Gr.- Buschhof. Zu sacît.

Avots: ME II, 642

*III saka od. *saks, der Sack: riecins (kancītis 31093) sakā, vērdiņš makā, skāba dzira druvnesī BW. 29252 (aus Neu - Rosen). Mit hochle a aus e, und aus estn. sekk "Säckchen"?

Avots: ME II, 642

IV saka, in der Verbindung linu saka, eine Handvoll Flachs Oppek. n. U.: tē̦vam zagu linu saku (Var.: sauju ) BW. 7020 (aus Lettin). tu taisi par daudz lielas (linu) sakas Mar. linus sataisa sakās un tad uzliek uz linu mašīnas malšanai Mar, Aus estn. sakk "Büschel"?

Avots: ME II, 642

sakar̂nis Mar., Doblen, s. sakārnis.

Avots: ME II, 645

sakarns (unter sakārnis I): gen. s. sakarniņa BW. 13446 var. (aus Stockm.).

Avots: EH XVI, 415

sakar̂pît Golg., = sakā`rpît: vista sakarpījusi daudz graudu Bauske, Behnen, Siuxt, Kursiten.

Avots: ME II, 645

II sakas,

1) die Kummethölzer Naud., die beiden Holzstücke, die an den beiden Seiten des Pferdehalses auf dem Polsterring liegen und an welchen die Zugsträngen befestigt werden
Bielenstein Holzb. 563 (mit Abbild.); das Kummet: zirgiem sakas kaklā vien stāv Kaudz. M. 42. sakas šūdināju Aus. II, 1. - saku kuoki, die Kummethölzer; sakas (Bielenstein) od. saku (U.) kauli, das Holz des Kummets U., die Kummetknochen Bielenstein Holzb. 563;

2) fig., das Joch:
bāž galvu uz visiem laikiem vienkārša... skuoluotāja sakās A. XX, 545. aiz stulbuma mākslas lietās mauc kâ sakas kaklā mūsu dzejniekiem ebenda 886. nuo manis cilvē̦ka nebūs, kamē̦r netikšu kalpa sakās XXI, 124. lai man nezin kādas sakas liek kaklā - es dzīvuošu! Aps. III, 17;

3) die Mistgabel
U., Bielenstein Holzb. 503;

4) die Haspel
Manz. Lettus, Dobl. n. U.: par sakām sauc saku veida žubura kuoku vārpstēm vē̦rptuo dziju nuotīšanai Pēt. Av. Nebst saka II (s. dies), sakums, se̦kums, čači I (s. dies), sakne, sakārnis zunächst zu li. šãkė "Gabel". Wenn das e, in se̦kums alt wäre, läge hier fürs Baltische ein Ablaut e: o vor, woneben (ē?): ō: a (als Reduktion der Länge) in ai. š̍ākhā "Ast, Zweig", got. hōha "Pflug", arm.

c̣ax "Zweig"
und wohl auch (s. zuletzt Vasmer ZfslPh. IV, 144) r. coxa "Hakenpflug", poln. socha "Gabelholz", vgl. auch von Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, S. 118 f. und Trautmann Wrtb. 297. Man findet aber (s. Le. Csr. 37) vereinzelt im Le. auch ein aus urbalt. a sekundär entstandenes e.

Avots: ME II, 645, 646

sakaût,

1): kad vucinus sakaun (sapeŗ) ar rīksti, tad tie kādu laiku ir mierā Liepna. s. (zerschlagen)
pudeli Dunika. e̦suot viņu sakāvis (= sacirtis gabaluos) Pas. IX, 27; ‡

4) abqus"len
Strasden: kad kas kaiš, tas jau dikti var cilvē̦ku s.; ‡

5) (eine Flüssigkeit) stark durchschütteln
Seyershof: zâles labi jāsakauj un tad jādzeŗ. Refl. -tiês, ‡

3) für sich viel schlachten:
nu jau visi sakavās gaļas diezgan Frauenb.

Avots: EH XVI, 416

sakaût, tr.,

1) zerprügeln, zerschlagen
U.;

2) (in der Schlacht) schlagen
U.: sakaut ienaidnieku LP. IV, 67. Aleksandrs sakāva zviedrus Konv. 71;

3) schlachten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sakauj luopus LP. I, 43, schlachtet viel Vieh. Refl. -tiês,

l) sich verprügeln; sich verzanken:
draugi sakavās Ahs, n, RKr. XVII, 49. pāris suņu pie kaula satiekas, grauž abi tik ilgi, līdz sakaujas Lapsa-Kūm. 252. divi mušas sakavās (vom Geschlechtsakt) BW. 35081 var.;

2) sich abquälen:
ar gŗūtiem darbiem sevi sakauties Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME II, 647

sakazât "durchprügeln (sapērt)" Bers. sakāda,

1) das Leder, womit ein Kummet überzogen ist
LKVv., Wid.;

2) comm., ein sehr hagerer, abgemagerter Mensch
("it kā āda pār kauliem pārstiepta") Fest.;

3) comm., ein Geizhals.

Avots: ME II, 647

I sakrest, -šu, -su Golg., Nötk., = sakāsêt.

Avots: ME II, 655

salãguôt,

1): "sakārtuot" Seyershof: s. vāģus, lai var aizvest cūku; ‡

2) "savē̦ruot, ievē̦ruot" AP.: kas nu visu var s˙! ‡ Refl. -tiês, sich zurechtmachen (?):
kamē̦r viņš salāguojās Līg. medn. 43.

Avots: EH XVI, 424

salˆkt: man salkst, mich hungert Baar in seinem Exemplar von U. salkušās acis Upītis Pirmā nakts 226. Subst. salˆkums: pirmais kumuoss viņa salkumu vēl sakāpināja A. Upītis Laikmetu griežos I, 19; die Gier: Pīckieni ... aizrāva katram uoguotājam pazīstamā sajūsma un s. - vēl, vēl vairāk, vēl! II, 211; "[r.] томность" M. 603.

Avots: EH XVI, 426

salmene,

1) die Strohblume
Konv. ² 1302, Dr.; festuca Karls. (sal˜mene), Wid.: nuoplūkuse divas galviņas salmeņu Purap.;

2) ein Strohhut
Purap., Janš.: Hilda atlikusi platuo, baltiem ziediem apkrautuo salmeni koķeti atpakaļ Birzn. Sof.;

3) *salmene od. *salmenis"?": naudas kules sakāruši salmenīšu (Strohdach?) galiņuos (Var.: ģēvelītes galiņā) BW. 28186, 1 (aus Zirau). In der Bed. 3 gehört es wohl zu li. šelmuõ od. šelmenys "Dachgiebei; langer Balken",
šalma "ein langer Balken", čech. slémě "First, Balken" (s. Trautmann Wrtb. 301 f.).

Avots: ME II, 674, 675

I saplucinât, tr., zerzupfen, zerreissen: vilna jāsaplucina, lai varē̦tu sakārst Dond. saimniece saplucināja ziedu MWM. VIII, 901. saplucināta vijuolīte gulēja pie zemes Jaunais mežk. 24. vilks tevi ceļā saplucinās BW. 27515, l.

Avots: ME II, 703

‡ sapoģe, (III. p. prs.) Pilten n. FBR. XX, 57 "sakārtuo, saģērbj".

Avots: EH XVI, 438

sariebt, gew. cum dat., ärgerlich machen, erzürnen; zuwider sein, werden U., zuwider tun; etw. Böses antun: Sprw. diviem kungiem nevar kalpuot - vienam iztiks, uotram sariebs Birk. Sakāmv. 49. citam iztiek, sev sariebj. nevar jau nu ar visiem sariebt Plūd. LR. IV, 121. kam sariebi, māmuliņa, manis agri nece̦ldama? dien[u] darīju rīta darbu, dienas darbi kavējās BW. 6740. gulu..., snaužu... miedzinam tītīdama; sev sariebu, ne miegam: maz atradu pūriņā 7648. kuo dievam es sariebu? dabūj[u] grīnu arājiņu 21676. es sariebu bitītei pašā ziedu laiciņā: pušām cirtu, lažā gāzu tuo baltuo ābuoliņu 28625. pret šuo gribē̦tuos ļaunai būt..., tam kaut kâ sariebt Saul. III, 202. kâ māti, tâ sievu viņš mīļuoja un šitâ tika vis˙vieglāki cauri, ne vienai, ne uotrai pusei nesariebdams I; 6. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11. Refl. -tiês,

1) = sariebt: vai, Māriņa..., kuo es tev sariebuos (Var.: sariebuse)? BW. 27436;

2) zornig werden:
nesariebies par tiem blēžiem (erzürne dich nicht über die Bösen)! Glück Psalm 37, I. nesariebies, ka tu arī gribē̦tu ļauna darīt! 37, 8;

3) in Zwist geraten
U.

Avots: ME II, 718, 719

sãrņi,

1): der vom Körper abgesonderte Schweiss und Schmutz
(mit âr ² ) Salis: aitu s., der Schmutz in der Schafswolle. zirgam gar iekšpusi sakām ir s.

Avots: EH XVI, 472

I sãrts Biel., Tr., Dunika, Siuxt, sā`rts <sup>2</sup> Kl., sā`rts C., Wolm.; PS., Arrasch, Jürg., Ermes, sârts ² Ruj., Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Deg., rot (im Gesichte U.); frisch aussehend U.: sārti vaigi, rote Wangen U. sārta blāzma Aps. III, 21. sārta kâ zemēņu uoga Birk. Sakāmv. 31. - Subst. sãrtums, . sā`rtums <sup>2</sup> Prl., sā`rtums C., die Röte; frische Farbe U.: kauna sārtums Jaunības Dr. 1902, S. 133. jāiet vakara sārtumam pretim LP. V, 36. Wohl zur Wurzel von sarks (s. dies), li. serbentà "Johannisbeere", r. соробалина "Hagebutte", сорóга "Rotauge", la. sorbus "der Vogelbeerbaum", schwed. sarf "Rotauge" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 (mit Literatur), Būga KSn. I, 21 und 281, sowie Lidén Tochar. 142.

Avots: ME III, 807

saspiêst, tr., zusammendrücken, niederdrücken,zerdrücken, bedrücken (eig. u. fig.): saspiest grāmatas vākus kuopā. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts Stari III, 225. ar saspiestu balsi Kaudz. M. 115. ar saspiestu sirdi Turg. Muižn. per. 47. gulēšana saspiedīs ubadzībā Birk. Sakāmv. 126. Refl. -tiês, sich zusammendrücken, sich zusammendrängen: pie tiem ļaudīm, kas ap... galdu kâ mūris saspiedušies stāv Liventāls Brez. un Hav. 7.

Avots: ME III, 741

I sastrēdzinât,

1): s. (mit ẽ; "sakāpināt") jūtas A. Brigadere (mündlich);

2): auch (mit ẽ) N.-Peb.

Avots: EH XVI, 452

sastrigt Dunika, intr., ganz und gar einsinken, einschiessen: sakās tautas man[i] panākt ar labuo kumeliņu; es par purvu sūneklī, sastrieg tautu kumeliņš BW. 26364. puiši sastriguši rāvienā 1-2514.

Avots: ME III, 749

savil˜nuôt,

1) = savilluôt 1 Vank., Druw., Fehsen, Schönberg, Gold., Odsen, Sonnaxt, Sinolen, Schwanb.;

2) "sakārst plučus" Kl. - Dselden;

3) = sapūkât 1 Kalwen, Ronneb.: s. auklu (berzējuot). Refl. -tiês, sich betrinken Ar.

Avots: ME III, 787

I se̦rs N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Ronneb., C., Lis., Bers., Salis, Bauske, Jürg., Ramkau, Marzen, Widdrisch, Wandsen, Behnen, Zögenhof, Grünh., Golg., Selsau, Kurs., Saikava, Adieenen, Heidenfeld, Ranzen, Gr.-Buschhof, Matkuln, Deg., N.-Schwanb., Laud., Altenwoga, Plur. se̦ri Nauksch., das zum Dörren zur Riege angeführte Korn U.: se̦ru vest U., das zu dörrende Korn zur Riege anführen. rijās seruot se̦ru pieve̦d vtrieši Etn. III, 72. uz se̦ra ve̦zuma stāvē̦dama un kūlīšus sakārtuodama Ārstn. kal. 25. nuo katras labības 5 se̦ra ve̦zmu salmus un pe̦lavas Etn. III, 137. rijas bija senāk . . . se̦ra un linu kaltē̦tuves BW. III, 1, 6, viņējie jau se̦rus izžāvējuši Nauksch. apgūlies apakš se̦ra - rijniekam blakus LP. VI, 61. ve̦lns visu se̦ru nuo ārdīm nuogāzis VII, 267. - se̦ra rūme, der Getreideraum unter der Oberlage der Hitzriege über den Darrbalken Bielenstein Holzb. 87. Zu sērt I.

Avots: ME III, 820

I sẽrt Wolm., C., Jürg., Behnen, Bauske, Deg., Siuxt, Bl., Lin., Iw., sḕrt PS., sêrt ² Zögenhof, sḕrt ² Kl., Prl., Saikava, sērt U., Spr., Wessen, Kr.-Würzau, Dond., seŗu, sēru, Korn in der Heizriege aufstecken U.; "stopfen" Brasche (sert): riju sērt. līdz[i], dievs, rijas kūlējam, pilnu sērt, tukšu kult! BW. 31576. ja kāds ilgi ē̦d, tad sakā: tad ta nu seŗ riju Nigr., Wolmarshof, (hier seriju geschrieben) Etn. II, 46. Subst. sẽršana, das Aufstecken des Korns in der Heizriege; sẽ̦rums, das zum Dörren in die Riege getegte Korn U., Dond., Dunika, Lautb., Kr.-Würzau, Altenwoga: sē̦rums jau vakar bija sauss, bet ar divi zirgiem vien nevar apmīdīt A. Upitis. sē̦rums bij nuokults LP. VI, 648; sẽrẽjs, derjenige, welcher das Korn in der Heizriege aufsteckt: kad rija bija piesē̦rta, sērēji . . . iekurināja rijas krāsni RKr. XVII, 32. Nebst sars II wohl zu sãrts "Scheiterhaufen", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", seriēs "Reihenfolge", gr. ἔνερσις "Hineinfügen", air. sreth "Reihe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), vgl. Būga Aist. Stud. 165.

Avots: ME III, 831, 832

‡ sikārņi "?": s., sakārņi, griežat(i) ceļu! BW. 7513. 4.

Avots: EH II, 485

škeñdele Bixten, Nigr., Sermus, šķèndelis ² Gr. - Buschhof, = šķembele, ein abgespaltenes Holzstück: es nelē̦ktu puišu dēl ne pār mazu šķendelīti (Var.: sakārnīti) BW. 10557. Vgl. šķe̦ndala.

Avots: ME IV, 27

I sklañda (li. sklanda "Riegel" Miežinis)Gramsden, Līn., Iw.,

1) sklañda Kurs., Frauenb., Kalleten, Grobin, Dunika, Wirginalen, sklanda Bielenstein Holzb. 173, Lasd., Mar., eine Stange,
(sklañda Deg.) Zaunstange: Sprw. gaŗš kâ sklanda Birk. Sakāmv. 31. viņš pagādāja labu re̦snu sklandu Pas. II, 131 (aus Leegen). malkai ņe̦mdama... pārlauztu un sapuvušu sklandu gabalus Janš. Bārenīte 7; sklañda, ein Schlagbaum Schrunden;

2) sklañda Suhrs, Schlehk n. FBR. VII, 35, Dond., sklanda St., Kurl. n. U., Plur. sklañdas Bl., Nigr., Gr.-Essern, Wandsen, Dond., Rojen, sklandas Bielenstein Holzb. 173, 176, Gold., Frauenb., Lutr., Kursiten, Tuckum, Dobl., Lasd., sklandes Dond., sklandu žuogs RKr. XI, 91, Dunika, Spārne, sklanžu ž., ein Stangenzaun
(Abb. bei Bielenstein Holzb. 173): apluokam, dārzam apkārt ir sklandas. nuo tā apšu sklanžu žuoga, kas laukam apkārt LP. VI, 173;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
vai tad nu tādu sklañdu nevarēs ieraugt? Dunika. Als ein Kuronismüs zu li. sklindas oder sklą̃stis "Riegel", sklę̃sti "verriegeln" (bei Būga KSn. I, 122 und 261; hierher anscheinend auch sklendžiaũ mergẽlę bei Jušk. SvD. 216,2); als "Gleitendes" ursprünglich identisch mit sklanda II?

Avots: ME II, 881, 882

I šķute U., šķuts, -s Bers., Plur. šķutes L., U., V., Dr., Karls., Bers. n. Etn. III, 71, auch šķutas U., Küttis: šķutes kŗaut U., Bielenstein Holzb. 451, Etn. I, 55, Erlaa, Ronneb., Smilt., Küttishaufen machen. sakrāvis šīs šķutu kaudzes A. v. J. 1897, S. 537. degsi... kâ sauss elkšņa sakārns šķušu blāķē Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 70. (zirgi) kūpēja kâ šķutu blāķis Izjurieši 284. (pirtiņa) kūp kâ me̦lna šķutes guba Dievkuociņš. Aus ķute (s. dies).

Avots: ME IV, 55, 56

slèpt (li. slė˜pti "verbergen"), slèpju od. slepju (Mar. n. RKr. XVII, 120, Lis., Golg., Adl.), slèpu,

1) tr., verbergen, verheimlichen, hehlen
U.: slēp, māmiņa, manu kaunu! BW. 14369, 7. grib tas tavu guodu slēpt 12416. slepjam, slepjam brālīša pē̦das! 27735 var. slēp slē̦pdams, tak reiz gaismā nāks! Birk. Sakāmv. 98;

2) intr., heimlich, im Verborgenen gehen:
kur tad tu slēpsi? vai uz kaimiņiem? Mar. Refl. -tiês, sich verstecken, verbergen: slēpies (Var.: slepies), māsiņa, dzīparu klētī! BW. 16836, 1. slēpties vairs nelīdz LP. VII, 482. - Subst. slèpšana, das Verbergen, Verheimlichen, Hehlen; slèpšanâs, das Sichverbergen; slè̦pums,

1) das einmalige Verbergen, Hehlen;

2) das Geheimnis:
drīz svē̦tais slē̦pums rādīsies Vēr. I, 744; slèpẽjs, wer verbirgt, verheimlicht, ein Hehler; slèpẽjiês, wer sich verbirgt. Zu sle̦pe̦ns und slapstît; dies slep- vielleicht aus slet- (in li. slatyti "sich ducken vor") und klep- (in gr. χλέπτειν "stehlen" u. a.) kontaminiert.

Avots: ME III, 930

slìcinât Wolm. u. a., slîcinât ² Salis, slĩcinât Karls., tr., fakt., ertränken, im Wasser untergehen machen: sakās mani sveši ļaud[i]s ūdenī slīcināt BW. 137031, 3. ābel[e]s kuoka laivu taisu, slīcin[u] savu lĩgaviņu 26805. grib dieviņš šuo zemīti ar ūdeni slīcināt 33669. - (fig.) vīrs aizskrēja ... dūšu slīcināt (sich betrinken) uz ... kruoģeli R. Sk. II, 129. Refl. -tiês, sich ertränken. Zu slìkt.

Avots: ME III, 934

sliñkuôt, slinkuoties L., slinkât Mag. XIII, 41, faulenzen: Sprw. jauns slinkuo, ve̦cs muocies! Birk. Sakāmv. 35. ganu meita ieraduse slinkuot guovis ganīdama BW. 11142 var. - Subst. sliñkuôšana, das Faulenzen: tas tev par ... slinkuošanu! JK. III, 74; sliñkuotãjs, der Faulenzer: tautas meita slinkuotāja bez darbiņa ganuos gāja BW. 29319 var. Vgl. li. III prt. slinkavo "faulenzte" Lit. Mitt. II, 239.

Avots: ME III, 933

‡ šļūcenes, = šļūce 4 (?): steidzās sakārtuot ragavas (kuoku vešanai) ... kur bij kūlenis, kur - š.? Jauns. J. un v. 48.

Avots: EH II, 647

‡ smadzīgsnējs PV., = smadzîgs: s. sakārnis.

Avots: EH II, 531

smags: unbek. in Grawendahl, Lemb.;

1): s. maiss, darbs Strasden. smagā labība Kav. smaga nauda Aus. I, 5. maksāt smagu galvasnaudu Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 7. kad zirgs pieē̦das smagu dābulu, tad viņš s. skriet Linden in Kurl. de̦r pret kle̦pu un smagām krūtīm Etn. III, 6. viņas vaigs bija s. un nuopietns Kaudz. Mērn. l. 52. s. vējš pūš, - drīz būs lietus Linden in Kurl. nuo meža atplūda smaga šņākuoņa Vindedze 108; ‡

2) schwanger
Frauenb.: tā pašreiz bij[u]si smaga Pas. XII, 241 (aus Serbigal). s. cilvē̦ks Seyershof. Adv. smagi,

1): s. iet AP. rudeņuos jau nu zirgam ir smagāk Kand.;

3): auch Auleja, Oknist, Wessen; s. garda gaļa Sonnaxt. s. senlaikuos ebenda. s. līt Saikava. s. me̦lna mute ebenda. s. sasilis Kaltenbr. viņa ... s. klibuoja Vindedze 105. uzturēšanās Rīgā man s. maksāja Līg. medn. 169. s. jāpasakās (= jāpateicas) par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323. Subst. smagums: villainīte uozuoliņa smagumā BW. 5675. visuos smagumuos un grūtībās prata apmierināt Jauns. Neskaties saulē 13.

Avots: EH II, 531

šmàukt Serbigal, (mit aũ) Dunika, (mit àu ² ) Kl., Nerft, Preili, Prl., (mit aû ² ) AP., Iw., Ruj., Salis, -cu,

1) abziehn, abhäuten:
šmaukt mizu, peles astei ādu Dunika. zaķiem . . . šmauc (ādu nuost) Valdis Stabur. b. 245;

2) schlagen, ohrfeigen
PS. (mit àu ), Spr., einen Schlag auf den Mund geben U.: Sprw, šuodien draugs, rīt pa(r) galvu šmauks (Interj. ?) Birk. Sakāmv. 131;

3) schnell dahinhuschen
C. (mit àu), (auch mit -gt ) U., fortlaufen Nötk., PS. (mit àu ), Spr., Nerft, Stockm., Wessen: vīrs šmauc pruojām JK. V,1,74. šmauc uz rijas augšu Nerft, Wessen;

4) betrügen
PS., C. (mit àu ), Dunika, Nerft, Wessen: atkal mani māni un šmauc Vīt. 56;

5) gierig trinken
Gr.-Buschhof, Saikava, Warkl. (mit àu ^2). Refl. -tiês,

1) leicht abgehn (von der Haut od. der Schale)
Dunika;

2) huschen
Wid., kriechen Etn. II, 77: šmaukties (mit -gt- U.) pruojām, sich davonmachen LKVv., Wid, šmaukties cauri, durchkriechen, hindurchhuschen Wid. zē̦ns grib šmaukties vēl tālāk A. XX, 861. Mit šmau- vielleicht aus smeu-; Reimwort zu màukt. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3-4 zu li. smaũkti "gleitend streifen", smùkti "gleitend sinken", kslav. smykati sę "kriechen", sloven. smuknoti "schlüpfen", und (wenn mit g aus ide. k) ae. smúga "schlüpfen", an. smiúga "hineinkriechen", smuga "enge Öffnung" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 254), vgl. Fick KZ. XX, 366 und šmukt.

Avots: ME IV, 83

smiêkls Kl., Prl., Wolm. u. a., smiêklis ² Siugt, Wandsen, Kurs., Gelächter, Scherz, Spott; smiêkli, Kurzweil U.: viņš ir saviem kaimiņiem par smiekli tapis Glück Psalm 89, 42. tāds mazs, mazs smiekliņš Leijerk. II, 263. man pašam smiekli nāca, ich selbst musste unwillkürlich lachen BW. 564, 7. Sprw.: smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž Birk. Sakāmv. 68. ne smieklam (Var.: smiekļiem) es atnācu BW. 902. smieklā likt, verspotten U.: citi sagrābe... kalpus, lika tuos smieklā un nuokava tuos Glück Matth. 22, 6. smieklam, im Scherze U.; pa smieklu oder smieklam runāt, im Scherz sprechen U.; smiekla darbs, eine Arbeit, die keine Anstrengung kostet U.

Avots: ME III, 968

smiêt, smeju, smêju, (ver)lachen, spotten: visi smējuši strupde̦guni LP. V, 8. dziesmiņā tâ nesmē]a, kâ smej nieku valuodā BW. 806 var. smejat, ļaudis, dziesmiņai (Var.: dziesmu manu), nesmejat valuodai (Var.: valuodiņas nesmejat)! 906. Sprw.: uotram smej, pašam tiek Birk. Sakāmv. 68. nesmej savus draugus, pēc par tevi smiesies! ebenda. tīri jāsmej tam puikam, man muss über den Jungen geradezu lachen Wolm. smejams, was zu belachen ist, lächerlich, töricht U.: cilvē̦ka smejamās puses Dr. Refl. -tiês, lachen, scherzen: man jāsmejas jums, ich muss über euch lachen Suhrs. jāsmejas tam Marē̦nam, man muss über die Marie lachen Wolmar. Sprw.: smejies bagātam, nesmejies nabagam! Birk. Sakāmv. 69. nesmejies uotram, ka pašam tâ˙pat nenuotiek! 98. smejies tu tagad man, gan cits smiesies taviem bē̦rniem! ebenda. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! ebenda. smējās man valuodai BW. 905. kâ smieklam nesmiesies? Le. Gr. 425. Subst. smêjẽjs, wer (ver)lacht, ein Spötter: man[a] auguma smējējiņi BW. 8329... kurs ir meitu smējējiņš 9819 (ähnlich 12779). Nebst smaidît, smīdinât, smīnêt, smīgaļât, smīkât, smaĩkala, smaikluôt(iês) zu ai. smayatē "lächelt", smita-ḥ od. smēra-ḥ "lächelnd", aksl. smĕjo, sę "lache", smĕxъ "Lachen", gr. φιομμειδής "gern lächelnd", μεῖδος· γέλως Hes., engl. smile "lächeln", lat. mīrus "wunderbar" u. a., c. Walde Vrgl. Wrtb. II, 686 f.

Avots: ME III, 968

I smilˆga (li. smilgà Tiž. II, 472 od. smilga "Schmiele") Wolm., Serbigal, AP., Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, PS., C., Neuenb., smilˆga ² Deg., Siuxt, Līn., Iw., Ruj., Salis, Karls., smilˆga (?) Bl., Schmehl U., Mag. IV, 2, 81; bal˜tã sm., agrostis alba stolonifera; ciņu sm., aira caespitosa Mazvērs. Luopkuop. III, 50; vēršu sm., briza media Doblen n. RKr. III, 69; Konv. ¹ 289. pumpuru sm., Perlgras (melica nutans L.) RKr. II, 74; rudzu sm., agrostis Karls., purvu sm., carex arenaria L. n. Birsman; Halm und Rispe der Gräser (gramina; nicht aber vom carex) Nigr.: Sprw. nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas Birk. Sakāmv. 86. nuo smilgas piekŗauj lielu siena ve̦zumu ebenda. nuo smildzinas arklu šķēlu BW. 30261 var. es meitiņa kâ smildziņa 21603. smilgas viņa... nav pacēnluse Blaum. Skal. ug. 250. īstenībā baruonam bij jau smilga pārde̦gusi (war die Lust vergangen) izrādīt savu bruņinieciskumu Seibolt. vēl nav smilga pārde̦guse, d. h., sehr bald (sage man zu einem Kind, das nach einer Mahlzeit sehr bald wiederum zu essen verlange) Siuxt. Nebst smilga II zu smalganât (s. dies); vgl. übrigens auch Bugge BB. III, 119.

Avots: ME III, 962

smuks, Demin. smukiņš Vīt. 37, Sassm. n. RKr. XVII, 53, smuciņš Seibolt, schmuck, hübsch, angenehm in die Augen fallend: Sprw. smuks kâ žīda bilde; kâ cepetis Birk. Sakāmv. 64. smukam smuka indeve Niedr. Vid. XXII, 97. lakstīgalai nesmukas spalvas, bet smuka dziesma Br. sak. v. 595. cik visi viņi smukiņi un labi! MWM. VIII, 668. Subst. smukums, die Schmuckheit, das Hübschsein: (braukt) uz Tukuma pēc smukuma Etn. II, 45, IV, 78. nelīdz smukums, ja nav tikums Birk. Sakāmv. 64. Aus mnd. smuk dass.

Avots: ME III, 969

spĩtîgs, trotzig: Sprw. spītīgs kâ ezis Birk. Sakāmv. 71. Vielleicht direkt aus mnd. spītich "höhnisch".

Avots: ME III, 1004

spuñde Wolm., Ronneb., AP., Ekau, Grünwald, spùnde ² Prl., Lös., spuñda Serbigal, Salis, spùnda ² Nerft, spuñds Līn., Iw., Dunika,

1) spunde U:, Bielenstein Holzb. 323, spunda Manz. Lettus, spunds Wid., das Spundloch, der Spund:
Sprw. acis kâ spundes (von hervorstehenden Augen) Birk. Sakāmv. 32. vai tu biji mucā audzis, vai pa spundu ēdināts? BW. 13148; ein Loch: drebei izplêst spùndi ² Gr.Buschhof;

2) spunde Bielenstein Holzb. 323, Dr., spunds Nigr., der Spundstöpsel:
braucuot dujdubenim izkrita spunds, izlija putra Nigr. Sprw.: ze̦ms, re̦sns kâ spunde Birk. Sakāmv. 32;

3) spuñdīte, ein (spundstöpselförmiger) Knappkäse
Drosth. Nebst estn. punn "Spund" aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 1029

spura U., spure U., spuris, spurs U., gew. der Plur. spuras, spuri, spuŗi Wid., die Flosse, Flossfeder U., (spure) Spr., (spurs) Bielenstein Holzb. 678; die Faser U., Zacke am Nāhwerk U., Fransen; die Zinke, der Widerhaken am Fischeisen U., (spurs) Bielenstein Hclzb. 678; ein Widerhaken überhaupt; Borsten: izzvejuot zivi ar ze̦lta spurām LP. VI, 788. zivtiņas sarkanām spurām A. v. J. 1896, S. 7: visu, kam spuŗi un zvīņi Glück III Mos. 11, 8. diega spurs Duomas I, 12. nuogriêza ar nazi spuŗus (sīpuoliem) Janš. Bandavā I, 126. līdz astes spuru spicēm Tiesu kal. 55. dabūjuse ciekuru, plucina tuo, ka spuras vien lē̦kā MWM. v. J. 1896, S. 415. neskūtas bārdas spuras Sudr. E. ebenda, S. 4. teicēja nerunāja nuo sariem, bet spuriem, kuŗus... peŗuot JK. VI, 38.(fig.) Sprw.: cits citam ķeŗas spurās Birk. Sakāmv. 111. spurus sacelt pretī, Schwierigkeiten, Häkeleien machen MWM. U. Wohl zu spurt.

Avots: ME III, 1030

stal˜ts, stàlts ² Kl., Prl., Adv. stalti, stattlich, ansehnlich, stolz U.; stalts kâ briedis, kâ uozuols. stalta kâ svece Birk. Sakāmv. 31. stalta un gre̦zna pils Dīcm. pas. v. I, 25. pilsētiņa ar staltuo baznīcu Vēr. I, 1387. izaugt par staltu puisi LP. I, 72. stalts teteris rubināja staltā birzes maliņā. staltas tautas māsu grib, stalti brāļi, neduodat! BW. 15212. nuoadīju staltus cimdus, nava stalta valkātāja 7280, 2. nejāj stalti, tautu dē̦ls! 14455, 5. stalti gāja kumeliņš 635. - pats bij uz tuo stalts, ka gudri izrunājis A. v. J. 1896, S. 356. - Subst. staltums, die Stattlichkeit U. Eher wohl entlehnt aus mnd. stolt "stattiich, hochmütig", als (nach Persson Beitr. 953, Walde Vrgl. Wrtb. II, 645, Boisacq Dict. 907 f.) verwandt mit lat. stultus "töricht" u. a.

Avots: ME III, 1042, 1043

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072

sviêdiẽns, der Wurf: jaunākais svieda... ābuolu, bet tam iekrita ūdenī; brāļi par tik nejēdzīgu sviedienu apsmēja jaunākuo LP. V, 279. izvairījies nuo sviediena 46. kuokam nuoplīsusi nuo sviediena liela šķembele VI, 226. vai redzi, kas tas par sviedienu? dziedādams aiziet 382. Sprw.: sviediena galā ve̦lns Birk. Sakāmv. 92.

Avots: ME III, 1165

I sviķis,

1): auch Puhren, Salis, Strasden, (sviķi) Frauenb., Schnehpeln, Siuxt; sviķa ce̦lmu BW. 12744. sviķa sakārnīti 30919; ‡

2) ein harziges Holzstück
Siuxt; ‡

3) sviķi Siuxt, eine aus dem Euter der Kuh kurz vor dem Kalben fliessende Flüssigkeit;
vgl. sveķīši.

Avots: EH II, 617

švĩkstêt, -u, -ẽju AP., C., Gramsden, Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, (mit ì ²⁾ Sussei n. FBR. VII, 182, Nerft, Prl., Preili, = svīkstêt, flüstern Wessen, zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137, mit der Peitsche Lärm machen U., sausen, schnarchen Ahs. n. RKr. XVII, 57 (slimniecei švĩkst krūtis), schallen (von der Sense beim Mähen) P. Abula Skolas druva I, No 26 (pļāvēju izkaptis švīkst pļavā), rascheln: švīkst drēbes Stari I, 72 und MWM. X, 902. egļu galuotnās vē̦sma nuoslē̦pumaini švīkstēja Poruk III, 323. pastaliņas pa grīdu švīkst Skola III, 219. pa ašķiem viens brien, ka švīkst vien A. XX, 865. švīkst kai de̦sas ceplī Birkert Sakāmv. 127. iet, dancuot, ka švīkst vien U., rasch und schwietig gehen, tanzen. pātaga švīkst pa zirga muguru N.-Peb. Refl. -tiês, rascheln: krūmi vien švīkstējās (Var.: nuošvīkstēja) BW. 17183, 1 var. ja bij rudzi, švīkstējas 25853.

Avots: ME IV, 118

I tacis U., Mag. III, 1, 128, A. XX, 947, Adsel, Grünhof, Neugut, Nötk., Zarnikau, Salis, Stenden, Stockm., Sauken u. a., tace U., Seew. Mag. XIII, 41, die Fischwehr U., "akmeņu un kuoku krauja upē" Saikava (tacis), "aizžuoguojums zivu ķeršanai nuo mietiem un iepītiem žagariem; starpās atstāti vārti, kur ieliek venteŗus" um den Lubahnschen See (tacis): tačus ierīkuojuot, vis˙pirms nuostāda akmeņiem nuokŗautus "âžus" ar pierēm pret straumi; gar āžu kājām piestiprina divas kārtis, pie kuŗām tad pieslien ap 5-6 pē̦das augstus un ap 2-21/2 pē̦das platus "tāriņus" (redelītes, kuŗām laši nevar izlīst cauri), tâ ka laši iedami pret straumi visur atduŗas pret šiem tāriņiem un tâ beidzuot atruod vienīguo izeju, kas ieve̦d "būrī" Üxkül. zvejnieks upītē ietaisījis taci un tacī licis tīklus LP. VII, 1311. upi ne˙re̦ti aizžuoguo ar tâ sauktuo taci Konv. ² 2841. pe̦lduošuos kuokus zvejuo kuopā pie tacēm, kas sastādās nuo viņiem pašiem Kaudz. sāls acī; čūska tacī Birk. Sakāmv. 132. spuraina bārda, de̦guns kâ tacis Lapsa-Kūm. 149. Le. tacis wahrscheinlich aus *taciss = li. takišas "eine Lachswehre", resp. (haplologisch) aus *tacisis = li. (in Kvėdarna n. Pon. gov. II, 27) takišỹs dass.; vgl. auch apr. takes "Wehr" und dazu Trautmann Apr. Spr. 444 f. Nebst le. ietacis dass. nach Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f. (als ein Geflecht) zu arm. ťeḱel "to twist, to warp" u. a.; anders (zu le. tecêt) Miklosich Etym. Wrtb. 348.

Avots: ME IV, 121

I taka: "taka dicitur de bratis animalibus" Mancelis Zalamana sakāmi vārdi II 20; taciņas malā BW. 33586 var.

Avots: EH II, 665

tam̃buks: "re̦sns kuoks" Bixten; "stumbra gabals; sakārnis" Hofzumberge.

Avots: EH II, 666

taruôt: tarat ("sakārtuot sajukušus") tīklus Salis.

Avots: EH II, 667

taũpĩba, die Sparsamkeit: taupība labāka par bagātību Birkert Sakāmv. S. 58, No 905.

Avots: ME IV, 138

taũpîgs, sparsam : es . . . taupīgāks BW. 3813. dzīvuo taupīgi, lai arī priekšdienām kas būtu! Birkert Sakāmv. S. 58, No 893. Subst. taũpîgums, = taupība: ar visu taupīgumu taču nevarēja bagāts tapt LP. VI, 62.

Avots: ME IV, 138

taũpît (li. taupyti "schonen, sparen") AP., Bershof, Iw., Lin., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit àu ²⁾ Kl., Nerft, Preili, (mit aû) Lös., -u, -ĩju, schonen, sparen, aufhalten, aufschieben U.: sējams laiks klāt; kas nu vairs taupīs? U. netaupīju kumeliņa BW. 26678, 1 (ähnlich 13598, 1 ). tautām taupīja alutiņa (Var.: alutiņu) 19718. bij manim taupījuse diže̦naju tē̦va dē̦lu 21428 var. labākas avis viņi taupījuši I Sam. 15, 15. kas cita guodu netaupa, pats savu nuolaupa Br. sak. v. 408. maizīte jātaupa siena laikam 682. kas zirgu mīļuo, netaupa pātagu 1535. taupa, taupa, - pēc ne suņam, ne kaķam 1201. kas gan sevi laupa, uotru taupa! 620. pie zivīm sāls netaupa 122. taupi maizi, netaupi darbu! RKr. VI, sak. v. 425. kuo rītam taupa, tuo kaķis apē̦d Birkert Sakāmv. S. 58, No 891. vienu kumuosu ēd, uotru taupi! 895. taupi jaunumā, tad būs tev ve̦cumā! 901. Refl. -tiês, geschont, gespart übrig bleiben, sich bewahren: ēd raušus, lai maize taupās! RKr. VI, sak. v. 664. maize taupījusies LP. VI, 79. Zu li. táupti "zusammenpressen", taupóti "schonen, sparen", čiáupti bùrną "den Mund schliessen" (s. Leskien Abl. 313 und Būga LM. IV, 435 f. und 444), ahd. thaupān "domare" (nach Trautmann, s. IFA. XXV, 34, und Wood Post-conson. w in Indo-Europ. 101).

Avots: ME IV, 138, 139

teiksma,

1) = teika 2 U.: viss pārvēršas kâ teiksmā, kâ pasakā Aps. II, 30. tā mana teiksma, mana pasaciņa Vēr. I1, 50. pēc ļaužu teiksmām LP. VII, 1034. tā ir tāda ve̦cu ļaužu teĩksma, - cik tur patiesības, nevar zināt Janš. Dzimtene ² I, 135. šī teiksma laikam tādēļ izcē̦lusies . . . Pas. I, 404 (aus Ascheraden). nuo viņas tumšās teiksmas, kuo tuoreiz stāstījāt MWM. VI1I, 167;

2) etwas Empfehlenswertes (eine empfehlenswerte Arbeit u. dergl.):
nu tur nav ne˙kāda liela teĩksma! Nötk.

Avots: ME IV, 156

tèikt,

1): t. sprediķi, kādu vārdu Sonnaxt. viņš teice, ka neiešus Erlaa. pasakas t. (erzählen)
Frauenb., (über alles mögliche sich unterhalten) Salis, Seyershof. es tev ni˙kā nevaru t. (befehlen) Saikava. teicamais, a): auch Frauenb. t. tev ir, bet kad tev būtu tā darīšana! Siuxt; b) viņam jau vienmē̦r bij savs t. ("sakāms vārds") Siuxt. viņš tik teic savu teicamuo ("runu"); kas viņam par daļu? ebenda;

2): teicēm labu strēķi Saikava. mēs runājām par lìetu, bet viņi, sabāzuši galvas kuopā, teic tik! Erlaa. tik teic vien un pīpē, labību kuldami Seyershof; jā kreisā (scil.: acs) niez, tad teic Lttic. 85;

3): man tas teicami (sehr gut)
smeķēja Seyershof. šī maize nav vis tik teikta (gut geraten), ir pārāk mīksta ebenda. nav tik teikti (gut beschaffen) sivē̦ni ebenda. ābuoliņš nebij ne˙kāds teiktais (gut gewachsen) ebenda. labība tur nee̦suot ne˙kāda teikta Allend. Refl. -tiês,

1): viņš duomā bē̦rniem t. tas labākais Seyershof. nu teicēs viņi ar neduot pienu Sonnaxt. teicies, ka galva sāp! (dass dir der Kopf schmerzt)
Siuxt. teicās, ka varē̦tu (dass sie könnten) uogas duot Frauenb. t. vairs nevar BielU., kann nicht mehr sprechen (ist sterbenskrank); versprechen AP.;

2): teicēs - daudz zems e̦sus, luopu Auleja. Subst. tèikšana,

1): darba dienās ... teikšanām (zum Sichunterhalten)
tagad jau neatliek laika Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 55; tèikums,

1): tu nuo mana teikuma (= sacījuma, ieteikuma) tuo slavē, bet pats ne˙kā nezini Seyershof. iešu tautu teikumam BW. 10806; tèicẽjs,

1): tas ir liels t. (runātājs, pasaku un dziesmu, dažādu nuotikumu stāstītājs) Seyershof;

2): ve̦lns sirdī teicējam BW. 8778.

Avots: EH II, 673

tept (li. tèpti "schmieren", aksl. teti (prs. tepǫ) "schlagen"), -pju, -pu, tr., intr., schmieren, bestreichen Zbiór XVIII, 491, Dunika, N.-Bartau, Rutzau, Warkl., Wessen: puišelis tepa ar pirkstu pa galdu Rutzau. tept laivu ar darvu N.- Bartau. viņš tur tepa ratus un sakārtuoja zirga lietas Jauns. III, 219. te̦pti . . . tie (= skrituļi) nebija jau sen Janš. Mežv. ļ. I, 180. Nebst tapuči und (?) tapât II zu li. tapýti "fingere (aliquid) ex luto, nive" und tap(š)nóti "langsam mit der Handfläche schlagen"; vgl. Trautmann Wrtb. 319.

Avots: ME IV, 165

tẽ̦rmanis,

1) ein Durchbringer, Verschwender
U., Fockenhof, (mit ḕ̦r ² ) Kl.: lielam naudas tē̦rmanim BW. 13712 (ähnlich: 23443). viņam bija dē̦ls - liels tē̦rmanis LP. VI, 868. dē̦ls iznīka, lai gan ne˙kāds tērmanis nebija 49. Sprw.: jauni - tē̦rmaņi, ve̦ci - nabagi Birk. Sakāmv. 58;

2) eine Drohne
U.; tẽ̦rmaņi, eine Art kleiner Insekten, "labības tē̦rē̦tāji" Karls.

Avots: ME IV, 173