Paplašinātā meklēšana

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147

I aši: auch AP., Heidenfeld (hier auch der Sing. ašs), NB., Ramkau; asie aši, equisetum hiemale L. Ramkau.

Avots: EH I, 132

II aši, s. ašs.

Avots: EH I, 132

‡ astaši Bērzgale (gespr.: ostoši), Zvirgzdine, Wasserstiefel.

Avots: EH I, 131

àumaši (unter àumašām): a. (mit àu ² ) blags bērnene N.-Rosen n. FBR. VIII, 48. man ir a. karsts N.-Laitzen n. FBR. VIII, 49.

Avots: EH I, 187

aumašiņ (unter àumašām): sāk tīri aumašiņ gudruot Azand. 196.

Avots: EH I, 187

[gaši " die unterirdischen Ausläufer einer gewissen Pflanze" Preekuln.]

Avots: ME I, 608

iemaši, gew. iemati,

1) Saum, Spädel am Hemede, Kleide;

2) die Knöpfe des Rockes auf dem Rücken; die Taille;
iemaši (iemati) ir vieta, nuo kurienes iesākas šķēre uz svārku muguras Wend. n. A. XII, 560. Zu iemest.

Avots: ME II, 43

īpaši (unter ĩpašs), ‡

2) = ‡ ĩpaš 2: es varu paieties līdz, parādīt jums ī. Orellen; ‡

3) = ‡ ĩpaš 4: ī. labi izdevēs AP. ī. sveķuotas pagalītes ebenda.

Avots: EH I, 501

izplašinât, tr., erweitern: Krievija tika izplašināta Launitz Stāsti 82.

Avots: ME I, 781

izprašinât, izprašinât, tr., ausfragen, ausforschen: izprašinājis sievai (auch sievu), kuŗā vietā vīrs apsēžuoties LP. VII, 178. viņš visu izprašņās Grünh., Nigr. viņi nežēlīgi izprašņāja visus sīkumus Vēr. II, 225. tē̦vs stāvēja klāt, sarunādamies un izprašņādams Vīt. 48.

Avots: ME I, 785

‡ kašiklis Iw., eine Schrape.

Avots: EH I, 592

‡ kašiņa Wessen "= kuziņa".

Avots: EH I, 592

kašinât [Nigr.], Hug., = kašņāt. [Wohl aus * kasināt (vgl. li. kasinė´ti "öfters ein wenig gelinde kratzen") + kašāt.]

Avots: ME II, 170

‡ kašis; in der Verbind. abras k. Salisb., ein Instrument zum Auskratzen der Teigreste aus dem Brottrog.

Avots: EH I, 592

knaši, Adv., rasch, flink, hurtig: šī ieduoma ceļ knašāk manas kājas Jauns. Vēja ziedi 127.

Avots: ME II, 243

‡ II knaši, nach einer Überschwemmung übriggebliebener Schutt AP.: kad upes pļavas pārplūst vasarā priekš nuopļaušanas, tad visu zâli apne̦s netīru ar knašiem. k. ir visādi netīrumi nuo upes.

Avots: EH I, 628

kraši rati "ein Staatswagen" [Schlehk], Mag. XIII, 2, 43, aus Linden nach Seew.

Avots: ME II, 260

‡ kulašiņa, verächtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem lielas sievas, man tik tāda k. BW. 27264, 9.

Avots: EH I, 669

mazpalaši ["kleine, unbedeutende Leute" MSil.] Aineida, S. 15. [Zu lasît.]

Avots: ME II, 573

naši,

1): piebāzts visaidu našu Pas. XV, 145. tāda siena ar našiem (plūdu sane̦stiem gružiem) nevar aitām duot Ramkau.

Avots: EH II, 6

naši,

1) das Fegsel, eigentlich das Zusammengetragene:
saslauki un iznesi našus ārā! Mar. n. RKr. XV, 127;

2) der Schund, Krethi und Plethi:
šķiŗaties niši, naši! BW. 24171, 1. Vgl. den Sg. našs.

Avots: ME II, 694

[nekaši, nekašu (?), auf keinerlei Weise Wid.; vgl. ne˙kâži und ne˙kāši.]

Avots: ME II, 718

‡ nepraši (nom. pl.), Unwissende: ar tādām ... ķe̦zām ... neprašiem ... pastāvīgi jākaujas Janš. Dzimtene II ^2, 22.

Avots: EH II, 17

uômaši ² Ruj., Verständnis, Vernunft: tas jau runā kâ bez uomašiem.

Avots: ME IV, 419

[paaši, Adv.,

1) ziemlich schnell:
sāka paašāki braukt Jürg.;

2) ziemlich streng:
uzgājuos viņam šuoreiz paašāki Lis.]

Avots: ME III, 4

paplašinât, tr., erweitern, vergrössern: ruobežas, valsti, kultūru. viņi cītušies savus zemes aaabalus paplašināt LP. VII, 487. paplašināts teikums, erweiterter Satz. Refl. -tiês, sich erweitern: stipri paplašinājusies arī programma Vēr. II, 236. - Subst. paplašinâšana, das Erweitern; paplašinãjums, die Erweiterung; paplašinâtãjs, wer erweitert.

Avots: ME III, 82

pašìeduõmĩba* der Eigendünkel, die Selbstüberhebung Stari II, 963.

Avots: ME III, 112

pašiedve̦sma,* die Selbstsuggestion Vēr. II, 179.

Avots: ME III, 112

pašìekàisums, die Selbstentzündung: viņi silda cits citu līdz pašiekaisumam Druva I, 1097.

Avots: ME III, 112

pašielis, toll, übermütig Grob. n. Etn. IV, 163; aus li. pašė˜lęs [in žemait. Aussprachel.

Avots: ME III, 112

pašìestâstîšanâs,* die Selbstbeschwatzung Saul.

Avots: ME III, 112

pašile: auch Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 178

pašile, s. pašaca.

Avots: ME III, 112

pašizglîtĩba* autodidaktische, ohne Lehrer gewonnene Bildung.

Avots: ME III, 112

pašizgudruôts, selbsterdacht: pašizgudruots aparāts Konv. ² 2154.

Avots: ME III, 112

‡ pašizmaksa* die Selbstkosten: neatduodams pašizmaksu Jaun. Ziņas 1938, № 75.

Avots: EH XIII, 178

pašiznĩcinâšanâs,* die Selbstvernichtung Vēr. I, 1383.

Avots: ME III, 112

pašizre̦dzêts, pašizvē̦lê̦ts, selbstewählt: pašizvē̦lē̦tā kalpībā ne̦sam nastu Rainis.

Avots: ME III, 112

plaši (li. plačiaĩ), Adv. zu plašs,

1) weit, ausgebreitet:
cel, māsiņ, plaši vārtus! BW. 13730, 10. viņa sāka plaši un aizrīdamās zviegt R. Sk. II, 135;

2) ausführlich, weitläufig:
plaši izteikt, weitläufig auseinandersetzen U.;

3) häufig, reichlich;
plaši sanākt, zahlreich zusammenkommen U., Mag. IV, 2, 135; plaši dzīvuot, sich nichts abgehen lassen, aufgehen lassen U.

Avots: ME III, 320

plašinât, erweitern Wid.: katrs pēc patikas plašinājis ruobežas LP. VII, 487. viņš plašinājis savu izglītību R. Sk. II, 52.

Avots: ME III, 320

prašinât, tr., intr., wiederholt fragen, ausfragen: prašināja viņu: kur gribuot iet? kur bijuse? JK. veļu uokšķerē un prašina: kas te par smaku? LP. VI, 470. neliekuot mierā ne dienu, ne nakti - arvienu prašinuot VI, 51. ķēniņiene šuo un tuo prašinājuse VI, 728. ķēniņš vairāk ne˙kuo neprašina IV, 112. stāvi klusu, neprašini blēņas! B. Vēstn. nekrita pie tam jums nemaz prātā par sevi, savu labu prašināt Juris Brasa 184.

Avots: ME III, 378

puraši U., Porsch.

Avots: ME III, 416

‡ rakašiņa BW. 29156 var., = rakainĩte.

Avots: EH II, 352

‡ rukašiņa BW. 34285, = rukažiņa.

Avots: EH II, 382

‡ salaši Auleja, = salašņas 2.

Avots: EH XVI, 424

‡ sašieptiês Kurmene "saviebties".

Avots: EH XVI, 453

sašimpât, an den Haaren reissen Erlaa n. U.

Avots: ME III, 754

tepašiene Warkl., = šejene.

Avots: ME IV, 165

vaši "?": pie slejām... zirgam škē̦rsu par muguru smagi misiņa vaši Kaudz. M. 32. Für važi (vgl. vata)?

Avots: ME IV, 486

viênaši (- vienāži?), Adv., auf einerlei Art St., U.: tas laiks nestāv vienaši, das Wetter hält sich nicht gleich Bergm. n. U.

Avots: ME IV, 656

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21

‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29

‡ àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

‡ àizslimuôt,

1) a. līdz pašiem ziemsvē̦tkiem, bis Weihnachten hin krank sein;

2) erkranken
(nach r. задолѣть ) Pas. IX, 443 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 49

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193

alus: Demin. àlteņš ² auch Atašiene n. Fil. mat. 102, alatiņš BW. 19591, 1 var.; 28840 var. (aus Stockm.). Ein gen. s. alis BW. 1291 var. und 19571, 1 und 4 var. nach dem Muster der i-Stämme, wozu Le. Gr. § 307. Verschiedene Attribute und Prädikate zu alus s. bei Rinkužs Fil. mat. 182. Zur Etymologie s. auch Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305 und V. Machek Slavia VIII, 209 ff.

Avots: EH I, 68

amatniẽcĩba, das Gewerbe: izstrādājumi, kādus latvieši paši taisa savā amatniecībā un mājrūpniecībā RKr. X, 11; amatniecības skuolas, Gewerbeschulen.

Avots: ME I, 69, 70

apgaismĩba, die Aufklärung: apgaismības laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung. apgaismība bij laidusi savas saknes jau plaši Kaudz. M. viņš sniedzis tautai daudz apgaismības A. XII, 157.

Avots: ME I, 86

apkal˜puôt, ‡ Refl. -tiês, sich bedienen, einander bedienen: apkalpuojieties paši!

Avots: EH I, 89

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93

apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apkāvās paši.

Avots: ME I, 93

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107

appẽtît, nachforschen, sich nach allen Seiten erkundigen Spr. Auch reflexiv: es tālu un plaši appētījuos pēc sava nuozagtā zirga T.

Avots: ME I, 111

‡ apskul˜binât Dunika, Rutzau, = apzvanît: apskulbina paši savu nelaiķi Janš. Bandavā II, 55.

Avots: EH I, 113

apstùlbums, die Verblendung: un apstulbumā nesapruot, ka paši viņu augļus bauda.

Avots: ME I, 127

‡ aptapinâtiês, = patapinâtiês: kad paši nebūsim pie citiem aptapinājušies, tad arī tie nenāks pie mums ne˙kuo tapināt Janš. Mežv. ļ. I, 337. pie . . . Pēteŗa viņš bija arvienu ar dažiem rubļiem aptapinājies Dzimtene I ² , 475.

Avots: EH I, 121

‡ apvêkštiês ² , für eine kurze Zeit zu plärren (laut zu weinen) anfangen Dunika, Kal.: bē̦rni, vieni paši istābā palikuši, viegli var a. In Rutzau in derselben Bed. ein nom. pl. part. prt. act. masc. g. ap(sa)vê̦škušiês ² .

Avots: EH I, 126

I ā`rdavs ² , ‡

3) ā`rdavs (mit ā`r- aus ḕ̦r-?) Ramkau, locker:
ārdava karašiņa.

Avots: EH I, 194

‡ ârmalieši, = ârļàudis: ja nu vēl būtu ar citu - ārmaliešu ļaudīm, bet ne paši izjurieši Kaudz. Izjurieši 171.

Avots: EH I, 195

ašavi (s. unter aši): auch Bers., Kalz.

Avots: EH I, 132

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs: ‡

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147

ašuvi

(s. unter aši):

auch Bers., Kalz.

Avots: EH I, 133

atbilˆdêt, antworten, Rechenschaft geben über (par): Sprw. kā prasa, tā atbild. Refl. -tiês, von sich selbst antworten: citi jautājumi atbildēsies gandrīz jau paši vien Kaudz. M.

Avots: ME I, 151

atbrañgt, atbrengt Bers., -stu, -gu, intr., wieder kräftig (brangs) werden, wieder zu Kräften kommen, sich erholen: bet paši mēs atbrangām B. Vēstn. pēc slimības viņa vare̦ni atbrangusi Grünh.

Avots: ME I, 151

‡ atjim̂t Atašiene, Bērzgale, Oknist, = atjemt.

Avots: EH I, 144

‡ atkavât, (heimlich) aufbewahren, beiseite legen Dunika, Kal.: vienu pušpūri rāceņu biju atkavājis īpaši.

Avots: EH I, 147

atlâdêt: durch Fluchen wegschaffen: paši viens uotru atladējuši pie deviņiem juodiem uz visu mūžu Janš. Līgava I, 58.

Avots: EH I, 153

‡ atmḕrkt (li. atmer̃kti), apart (abgesondert) einweichen (tr.): a. savus linus īpaši Stenden. izņemt daļu veļas nuo trauka un a. citā traukā Bauske.

Avots: EH I, 156

atšiebt, atšiept ² Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu kā ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201

atspaîds: eine Stütze für Getreideod. Heuhaufen - auch Atašiene n. Fil. mat. 104, Ramkau, Saikava. atspaidi bij kārtiņas, ar kuŗām palīdzēja nuogāzt kuokus, līžuot uz tuo pusi, kur vajadzēja Ramkau.

Avots: EH I, 168

attèikt, ‡

4) (Gehörtes) wiedererzählen:
tai jau ne˙kā nevar pateikt, kuo viņa citiem neatteiktu Siuxt. pasaku atteicējam Pas. IX, 237; ‡

5) kündigen, absagen
BielU.: a. līgumu, derības, precības Oknist. kāzu nebūs: brūte atteice ebenda. a. saimniekam ebenda. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss loben:
vīrs... nevar a., ka meita... cieši laba Pas. IV, 397 (aus Atašiene; ähnlich VI, 137; VIII, 385).

Avots: EH I, 175

II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. ² 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]

Avots: ME I, 207

‡ atvaša, nom. plur. atvašiņi BW. 1998; 3358 ¹ , = atvasa: augat, maģas atvašiņas! BW. 1887. ar vītuola atvašām 1711, 2 var. (fig.) tur atzeļ pēcāk laimes atvašas Pet. Av. IV, 60.

Avots: EH I, 178

atvasis (unter atvasa): auch Kand., Salis: uozuols auga bez atvaša BW. 5270 var. atauga atvasīši 1998 var. tē̦va zerne atvašiem (Var.: atvasēm) apaugusi 22631 var.

Avots: EH I, 178

‡ II atžaût,

1) zum Trocknen weghängen:
maģuos me̦ncus vajag a. īpaši, juo tuos vajadzēs ēst pa˙priekšu Dunika;

2) zum Trocknen zurückhängen
C.: a. veļu atpakaļ beniņuos.

Avots: EH I, 183

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

bãlgans, blässlich, weisslich: āda, debess, lapa; auzas jau tīri bālganas, - aši būs gatavas Ahs.

Avots: ME I, 271

baruôklis,

2): auch Atašiene Briģi, Nirza, Pilda, Rudzē̦tas, Šķaune (mit ùo ² ) Borchow n. FBR. XIll, 21, baruklis Linden; ‡

3) das Viehfutter
(mit ùo) ² Zvirgzdine: šuogad trūka guovīm b.

Avots: EH I, 206

bìežs: salīda biežuos krūmuos Pas. VII, 342 (aus Atašiene).

Avots: EH I, 225

brãļuotês, sich verbrüdern: brāļuojas, bučuojas, kamē̦r paši apzuogas Purap. Subst. brāļuošanās, ein Speilchen BW. V, 206.

Avots: ME I, 328

brašmanis (fem. - mane), der Herzhafte, Brave; in Rutzau n. Etn. III, 130 = "brūtgāns, kas braši izturas".

Avots: ME I, 324

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (māsu) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325

bre̦ñgs (unter brañgs): auch Orellen n. FBR. XI, 38, Ladenhof n. FBR. XI, 69, Erkull und Poikern n. FBR. XIV, 59, Wainsel n. FBR XIV, 84, (mit è̦n ² , > hochle. bràngs) Kaltenbr., Saikava, Sussei. - Adv. bre̦ngi,

a) ziemlich gut:
puika b. nuostrādājis jumtu Orellen. tīri b. varēja sìenu mest kaudzē Heidenfeld. aitai zuobi aši, iekuot b. Sonnaxt. varēja b. dzīvuot Kalfenbr.;

b) ziemlich viel
Kaltenbr.: pa Kaldabriņas lanku bija uozuolu b.

Avots: EH I, 240

bùds ² : auch Cibla, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine, Pas. III, 424 (aus Atašiene); VII, 287; IX, 304 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 257

caũrbira, caũrbiris,

1) das Durchgesiebte;

2) der Nimmersatt, jem., der immert isst,
auch caurbiru maiss;

3) der Verschwender, jem., der alles verliert od. verschwendet
Etn. III, 46;

4) ein durchgefallener Wahlkandidat;

5) caurbiras miegs, leiser Schlaf
Kleinberg;

6) starpbrīžuos radušās caurbiras (atlikas) apstrādā āpaši Konv. ² 709.

Avots: ME I, 364

celˆtin, zur Verstärkung von celt: paši brāļi savu māsu celtin cēla lielumā BW., piel. ^2, 5700.

Avots: ME I, 370

cìenât ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) bewirten: cienājāmies paši Janš. Dzimtene I ² , 97. ciemiņi, sasē̦dušies pie galda, cienājas Ahs.;

2) einander bewirten.

Avots: EH I, 277

cilîgs, elastisch, schnellend: cilīga kviešu karašiņa; [gewandt, geschiskt: cilīgs saimnieks Trik.; "arbeitsam"Planhof;"gross, stattlich, kar"ftig" Rujen -Tornei (c. teļš, c. vīrs); "ganz gut" Ruj. wohl zu celt.]

Avots: ME I, 381

‡ cinkstêtiês, streiten (?): bē̦rnu starpā nuotiek maza cinkstēšanās par ... dziedamām dziesmām, juo katram ir savas īpaši iecienītas dziesmas Janš. Bandavā II, 227.

Avots: EH I, 272

cìstiês, cīstuos [doch kann cīstuos auch das Präsen zu cīties od. *cīstēties sein] od. cìšuos, Praet. cìtuos, ringen, streben, trachten, oft mit abhäng. Inf. od. pēc: ka viss, kas apkārtnē re̦dzams un dzīvs, pēc tevis cīstas JK. VII, 46. 8 stundu darba diena, pēc kuŗas tagad cīšas ārzemju fabriku strādnieki Etn. III, 125. cīties skuolā čakli mācīties Kaudz. M. viņš cītās tâ˙pat darīt SDP. V, 56. viņi cītušies savus zemes gabalus paplašināt LP. VII, 48. kas var ar viņiem (saviem tuvākiem) bē̦dāties, priecāties, cīsties, cerēt, ticēt, ja nuo viņiem ne˙kuo nezina? PA. pakaļ cīsties U. b. 93, 26. [Vgl. cīties.]

Avots: ME I, 392

čubinât, Rest. -tiês,

1): trödeln
- auch Auermünde;

2): jaunie cāļi paši vien čubinājas: ne˙maz pie ve̦cām vistām neiet Seyershof.

Avots: EH I, 293, 294

čūpstinât, čûpstît [Wolm., PS.], čûpstît ² Salis, Ruj., -u, -īju, saugen: sukuru, kuo paši čūpsta ar gardu muti Seib.

Avots: ME I, 425

‡ I čūslenis "veldrē sagriezta gaŗa zāle vai labība; veldrē sagriezti lini" AP.: paši lini čūslenī vien stāv Kaudz. Izjurieši 214.

Avots: EH I, 299

dadasi [mit hochle. a aus e̦?] Mar., [dadasiņi Annenhof bei Mar.], gen. pl. dadasiņu [BW. 5844 aus Tirsen], s. de̦de̦sa. [dadasi auch im hochle. Borchow, wo es aus de̦de̦si entstanden sein muss; aber auch dadaši St., Sessw., Ramkau, dadases Druw., Odermennig.]

Avots: ME I, 429

daidzît (li. daigýti "stechen; вцѣплять"; zu diegt], -u, -īju, trakeln, nähen [daîdzît Lis., Schujen, prs. daîgu Borchow]: pie šaurā luoga meitene daidza;

2) = dziju vērt;

3) schnell, gewandt laufen;

4) ar daigām labi duot, īpaši ābuoliņu Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 430

dar̂dace

Atašiene n. Fil. mat. 104, dardacis

Kalupe, Lixna, = dardedze.

Avots: EH I, 308

‡ dā`rzmala, dā`rzmale, dā`rzmalis ² Atašiene n. Fil. mat. 102, der Gartenrand: zied ruozīte dārzmalā BW. 5474, 1. kâ ieviņas darzmalī 7508 var. kâ liepiņa, nuo meža pārne̦sta un darzmalē iedēstīta Janš. Bandavā I, 74.

Avots: EH I, 312

‡ de̦be̦si Skaista n. FBR. XV, 39, Warkl.. Zvirgzdine, = debess 1, der Himmel: dievs... de̦be̦suos Pas. X, 104 (aus Dünaburg), dievs nuo de̦be̦siem 447 (aus Bewern). kliedze, ka visi de̦be̦si (der ganze lümmel) skanēja 220 (aus Asūne). Salomons gāja meklēt de̦be̦sus V, 275 (aus Domopol). izauga... da pašiem de̦be̦siem BW. 5057.

Avots: EH I, 313

diñksma, die Fürsprache, Protektorat: mums pašiem nav brīv muižu dīķī zvejuot, bet sarunājām ar lauksargu un tad zvejuojām viņa dinksmā N. - Bartau, Konv. ¹

Avots: ME I, 469

driva,

1): ein erst seit kurzem gepflügter Acker
Atašiene n. Fil. mat. 104; ein Acker im Walde Warkl.

Avots: EH I, 334

‡ duduļât, -ãju, frösteln. vor Kälte zittern Auleja: izlaiž siltumeņu pa gaisiem, paši duduļā, saļ.

Avots: EH I, 339

dumiķis: ak tu puika, dumiķīti (Var.: neprašiņa)! BW. 35013, 6 var.

Avots: EH I, 342

dùņas, dûņi ² [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa ^{2 =} "Schlamm" neben dûņas ² "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528

dzè̦lzasaiņi od. dzè̦lzasu rati. ein Wagen mit eiserner Achse: pārtiktum ar tiem pašiem dze̦lzasainīšiem A. XII, 527. uz līdze̦na, laba ceļa dze̦lzasaiņi rit vieglāk Vīt. 45.

Avots: ME I, 543

‡ II dzè̦lzs ² Atašiene n. Fil. mat. 104, Skaista, Warkl., die Kinnlade, der Kiefer: iesita pa dze̦lzu Warkl. man dz. sāp (ich habe Zahnschmerzen) ebenda. liec jam pa dze̦lziem! ebenda. apakšējuos dze̦lzuos (im Unterkiefer) ebenda, dze̦lzu kauli ebenda. Da nacn L. und St. žuokli nicht nur "Kinnladen", sondern auch "Mandeln" bedeuten, so dürfte dies dze̦lzs zu li. gẽležuones "Drüsen", r. железà und aksl. žlěza "Drüse" gehören, worüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 632.

Avots: EH I, 354

‡ dzildzinât,

1) "knapināt pārtiku" (mit ilˆ ² ) Seyershof: miltu jau ne˙cik daudz vai[r]; jādzildzina vien ir ar tuo duošanu;

2) = dzildinât 2 (mit ilˆ ) Wolmarshof. Refl. -tiês "knapināties" Seyershof: ar tiem pašiem putraimiem, kuo rudenī sataisīja, dzildzinājuos visu vasaru.

Avots: EH I, 357

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

eideniski,

2): e. ("aši, strauji") skriet Viļāni; zirgi skrien èideniški ² (im Galopp, kopfüber)
Linden in Kur1.;

3): tie riteniski, e. un čūreniski nuokūleņuoja lejā Janš. Līgava I, 296; eĩde-niski "rückwärts"
Wandsen; "rückwärts taumelnd" Sessw: ("mit eî").

Avots: EH I, 367

gaģêt "?": sievu bē̦rni paši diezgan negeģēja Deglavs MWM. II, 674.

Avots: ME I, 582

‡ gaînis Atašiene n. Fil. mat. 104 "ein grauer, dem Storch ähnlicher Vogel". Aus gar̂nis? Zum Lautlichen vgl. lettg. ai für ar.

Avots: EH I, 377

gàisinât [li. [gaišinti "tilgen"; zu gàist], tr., vergeuden, vertun, verschleudern: viņš gaisināja, gaisināja savu mantu, kamē̦r izgaisināja visu. lai vējiņš pāri pūta, lai salmiņus negaisina BW. 28788, 1. [vajag tikai, ne˙maz negaisinājuot laika, karsti ķerties pie pašizglītības darba Latgalīts 1922, I, 4.]

Avots: ME I, 586

‡ galdinieks Pas, III, 424 (aus Atašiene), = galˆdniẽks 1.

Avots: EH I, 379

‡ ģaldît,

1) = galˆdît II Oknist n. FBR. XV, 194, Gr.- Buschh., Kaltenbr., Sonnaxt (mit alˆ), Wessen (mit àl ² ), Sussei: ģ. pupas; zirņus, riekstus;

2) = dzelˆdêt II (mit alˆ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Oknist n. FBR. XV; 194: ņātres man ruoku ģalda Wessen: Refl. -tiês, = galˆ dītiês II 1: rieksti jau paši ģaldās (luobās) Kaltenbr.

Avots: EH I, 425

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591

gavẽnis, die Fastenzeit: zied lazda gavēnī BW. 27749. lielais gavēnis - nuosaukums sešām nedēļām pirms lieldienām Konv. ² 2398. oft der Pl.: gavēņu laiks - nuo septītās svētdienas priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73. viņš netiek tauks nuo taviem gavēņiem von deinem Fasten MWM. V, 330. Nebst li. gavė˜nios dass. aus dem Slavischen.

Avots: ME I, 614

ģiltine (unter ģiltene ),

1): auch Atašiene;

2):, eine hagere Frauensperson (als Schimpfname)
Atašiene n. Fil. mat. 104, ‡

5) ein schlechter
(nelabs) Mensch (mit ilˆ ) NB.; ‡

6) "Unglück"
Bartau.

Avots: EH I, 427

glume,

1) eine schleimige Flüssigkeit:
glume - glums šķidrums, īpaši kas cēlies kaut kuo glumu mazgūjuot Etn. IV, 49;

2) symphytum officinale Mag. IV, 2,77.

Avots: ME I, 629

gluži, Adv. zu gluds, glužs,

1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;

2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;

3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;

4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.

Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži

Avots: ME I, 630

grāblis, ein Schwätzer : citi atkal, tādi paši grābļi būdami, šiem pļāpām pakaļ kladzina J. Alunāns Izgl. IV, 13.

Avots: ME I, 643

grasis,

1): ze̦lta grasi BW. piel. ² 33143, 4. pieci graši nemaksāja BW. 988, 9. same̦tam pa grašam 2228. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 305 aus nd. grosse.

Avots: EH I, 398

grašs (unter grasis),

1): trīs grašiņus (Var.: grasīšus) iedeva BW. 13682.

Avots: EH I, 399

grãvmalis (unter grãvmala): auch Ramkau, (mit à ² ) Atašiene n. Fil. mat. 102, Warkl.: grāvmalie sē̦dē̦dami BW. 31481.

Avots: EH I, 401

grũts,

3): (fig.) katrs bija g. ar savām duomām A. Sprūdžs Asaru liekņa 43. luops uz grūtām dienām (trächtig)
bijis Sonnaxt;

4): auch Pas. VII, 292 (aus Lettg.), VIII, 436 (aus Atašiene), Oknist n. FBR. XV, 194, Lixna, Saikava, Seyershof, Warkl.: grūta lāpsta FBR. IV, 68; ‡

6) schwer, heiss, stickig (von der Luft):
g. laiks, schwüles Wetter Sonnaxt. g. gaiss istabā Seyershof. istaba ir grūta, die Luft in der Stube ist stickig AP.; ‡

7) adverbial gebraucht: man nebija g. Baltinow n. FBR. XI, 135. jam dzīvāt bija g. Pas. XI, 73 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 413

‡ gunkuris Pas. V 172; VII, 487; IX, 511. XI, 119, Atašiene n. Fil. mat. 102, Skaista n. FBR. XV, 40, Auleja, Warkl., ein im Freien angezündetes Feuer: pieguļnieku gunkurī BW. 30124.

Avots: EH I, 420

I i! Interj. zur Bezeichnung des Unwillens, des Vorwurfes: i tu muļķis! i jūs nesapraši! Luk. 24, 25.

Avots: ME I, 701

‡ ìebrĩvêtiês,

1) (andere zur Seite schiebend) sich in einem Gedränge Platz machen
AP., Stom., Vīpe: iebrīvējusies ... ubagu barā Janš. Tie, kas uz ūdens 12. ie. ("iekārtuoties") mazajā istabinā Mahlup;

2) sich Freiheiten herausnehmen
Schwitten: viņš pie mums tâ iebrīvējies, ka mums pašiem vairs nav ne˙kāda dzīve.

Avots: EH I, 505

ìedēstît, einpflanzen: iedēstīju uozuoliņu BW. 17700, 1. Refl. - tiês, sich einpflanzen: nāk tādi kuoki pa gaisu un paši iedē̦stās vietā LP. V, 219.

Avots: ME II, 9

iedē̦sts,

1): nuovītis ie. Manz. Post. III, 124; 4): auch sonstige junge Pflanzen zum Auspflanzen (kollektiv):
iedē̦stu paši sẽja; tirgū ie. dārgs Sonnaxt.

Avots: EH I, 508

ìegũt, ‡

2) erschöpfen, ermüden
(tr.) Dunika: tādā (karsta) laikā pa dienu aŗuot, briesmīgi iegūst zirgu Janš. Dzimtene III ² , 352. lai zirgus daudz neiegūtu un [tie], Lestenē ielaižuot, izskatītuos braši Līgava II, 80. Refl. -tiês: ar visādām brīnumu lietām ieguvies (allerlei Wunderdinge erworben habend) Pas. V, 54.

Avots: EH I, 516

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38

[ìemašuôt, die Metze (maši) nehmen: šuodien melderis krietni iemašuojis Lis.]

Avots: ME II, 43

ieme̦ti U., = iemaši, iemati.

Avots: ME II, 44

ìenest, tr.,

1) hinein -, hereintragen:
tie nuolauza divi zarus, iene̦s Māŗas baznīcā BW. 13250, 19;

2) anfangen zu tragen:
iene̦stuo upe nesa 8884;

3) eintragen:
šis veikals viņam iene̦s daudz naudas. Refl. - tiês, von sich selbst herein -, hineintragen: žagari paši iene̦sas LP. IV, 147.

Avots: ME II, 48

iẽplats, ziemlich breit: pūķis izskatās kâ ieplats gaismas atspīdums LP. VII, 716. Adv. iẽplaši, geräumig Spr.

Avots: ME II, 52

igvartis,

1) ein kleiner Teich in der Nähe des Hauses
Blied. n. Etn. IV, 34. igvartis - mazs ar dēļiem izbūvē̦ts dīķītis putniem kur uzturēties, īpaši muižās Frauenb.;

2) = igvāts A. XIV, 408; [in Bershof in der Bed. 2 igvārts (Genitivform nicht angegeben); in Mitau igvārte].

Avots: ME I, 702

‡ ìlūkši, die Gabeldeichsel: ilūkšuos ... aizjūgts Pas. X, 33 (ähnlich 28; aus Atašiene) Wohl mit ostle. ī- (aus ie- ) zu lesen, vgl. ielukši.

Avots: EH I, 430

‡ ĩpakš Popen, Adv., = īpaši.

Avots: EH I, 501

‡ ĩpaš, Adv.,

1) = ĩpaši, besonders, abgesondert AP., Ramkau, (mit ì ² ) Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt: ē̦du ī. pate savu ēdienu AP. sietavas ī. izaude Ramkau;

2) besonders, gerade:
uzaras auzas sēj ī. purvā AP, ī. pusauga meitenes dzīvuoja kre̦klā vien ebenda. ī. me̦lnajām vistām var redzēt baltas ausītes Linden in Kurl. tur ī. (gerade zu diesem Zweck) tika piesists kuoks ebenda;

3) besonders, sehr:
ī. liels Sonnaxt:

4) ganz, gerade (wie):
vāluodze vēkš ī. kâ kaķis uz lietu AP:

Avots: EH I, 501

‡ ĩpašîgi Gramsden n. FBR. IX, 103, Grenzhof (Mežamuiža) n. FBR. XII, 24, Orellen n. FBR. XI, 43, Siuxt, = īpaši: kviešu lauks bija ī.; tie netika pie rudziem sē̦ti Siuxt.

Avots: EH I, 501

ĩpašs, ĩpats (ypatùs), Adv. ĩpaši (ýpačiai), īpakši Anzen, besonders, abgesondert, eigen: lietai savs īpašs nuosaukums. [zems (gen. s.), kuo es jums pa īpašu (zu eigen) duošu Glück III Mos. 14, 34.] mums draud nuo visām pusēm ienaidnieki; īpaši tāpēc mums jābūt uzmanīgiem. pe̦lus paliek īpaši, graudi īpaši. [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil wohl zu pats "selbst" gehört: zum ī - s. Bezzenberger BB. XXVII, 162 und Brugmann Demonstrativpron. 110 und Grdr. II ² , 3, 981.]

Avots: ME I, 836

‡ ĩpašu Frauenb., Siuxt, Adv., = ĩpaši: cūkas ī. (abgesondert, allein) ganīja Frauenb.

Avots: EH I, 501

[īši Druw., Adv., îsi: īši un aši.]

Avots: ME I, 838

‡ īstinība Pas. IV, 168 (aus Atašiene), Strods Par. vōrdn. 74, = ĩstenĩba.

Avots: EH I, 501

izaũklêt, tr.,

1) gehörig ein Kind auf den Händen schaukeln:
nāci, es tevi labi izauklēšu;

2) das Perfektiv von auklēt, das Wiegen, Pflegen beendigen:
izšūpoj[u]si, izauklēj[u]si, duod tautām niecināt BW. 17250. Fig., hervorbringen, schaffen: grieķi, kuŗi visus jēdzienus paši izauklēja Vēr. I, 1066. Refl. -tiês, zur Genüge, nach Herzenslust ein Kind pflegen, schaukeln.

Avots: ME I, 713

izbêgt [li. išbė´gti], entfliehen, entrinnen: lai tā man neizbēdza, sen lūkuota līgaviņa BW. 13389, 7. es būt[u] tautām izbē̦guse BW. 13543, 4. lai zemīte nerībēja, sīvu kungu izbē̦guot 16963. es būt[u] tautas izbē̦guse 13318. es izbēgšu tavus nagus 10288. neizbē̦gams liktenis, unentrinnbares Schicksal. nuo nāves ne˙viens neizbēgs. es izbēgu nuo tautām 13397. Refl. -tiês, gründlich hin und her rennen, gründlich vor einanden fliehen: nu paši nuo sevis e̦sam izbē̦gušies JU.

Kļūdu labojums:
13397 = 13394

Avots: ME I, 716

‡ izčumalât KatrE., izčumaluôt Meselau, = izčuminât, aushülsen: i. uozuola zīles nuo čaulām. Refl. izčumalaôtiês Meselau, = izčauluôtiês: zirņi virdami paši izčumaluojušies.

Avots: EH I, 440

izdarît,

2): i. iesalu AP., = nuo iesala i. alu;

4): geschmeidig machen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1): mājās bē̦rni izdarās, kâ pašiem patīk Ahs. i. ar dzīpariem pēc patikas Seyershof;

2): i. paši Segew., unter sich abmachen, übereinkommen;
‡

4) sich anstellen
Salisb., Seyershof: kuo nu izdaries? viņš gan gribēja nākt līdz, bet izdarījās vien, ka negrib. ‡ Subst, izdarīšana Janš. Dzimtene V, 13, das Verfahren.

Avots: EH I, 441

izde̦ga (li. ìšdaga),

1) eine ausgebrannte Stelle im Walde, Brandstelle;
izde̦gas - vieta, kur mežs izdedzis, bet īpaši sūnājs, tā ka tur ve̦'lāk sa- krājies ūdens, nedziļš Gold. n. Etn. I, 32. kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs? Aps. izde̦gā aug tikai stiebri un zaķa lini AU.;

2) die Rodung:
žē̦luo, dievs, tuo tautieti, kas izde̦gu (Var.: de̦gumus) dedzināja! BW. 29264, 2. izde̦gā baļķi cirtu 22020. izde̦gā zaļa zāle 29239;

3) eine von der Sonnenglut ausgebrannte, versengte Stelle:
saules izde̦gā tirkš sienāzis A. XX, 516.

Avots: ME I, 726

‡ izģil˜bt Grob., genesen: zirgs izģilba tik aši, ka jābrīnas.

Avots: EH I, 451

izjundēt, verkünden, verkündigen: šādus brīnumus izjundē plaši un tāli Vēr. II, 337.

Avots: ME I, 745

izjust, tr., aus -, heraus -, durchempfinden: sace̦rē̦tāja klātbūtne tuomē̦r izjūtama Janš. viņī paši arī tuo bij izjutuši A. XX, 717. dziļi izjustais traģisms Stari II, 801.

Avots: ME I, 745, 746

izkar̀uôt,

1) ausringen, ringend enden:
ķēniņš kaŗu izkaŗuojis LP. VI, 792. cīņa jau sen izkaŗuota Vēr. II, 820;

2) erringend, ringend erweben:
brīvību, uzvaru. tautas izkaŗuo līgavu BW. III, 1, 153;

3) kriegend, irngend verwüsten, vernichten:
māca viņam rādījusēs tukša, gluži kâ izkaŗuota JU.;

4) bezwingen (ungew.):
lai tu grē̦kus izkaŗuo GL. Refl. - tiês,

1) sich erringen, in seinem Vorteil zu Ende ringen:
mums nuole̦mts pašiem izkaŗuoties šuo dārguo ruotu Kronw.;

2) zur Genüge kämpfen:
kuo es savā laikā ar viņiem nee̦smu izkaŗuojies Aps.

Avots: ME I, 748

‡ I izķêpt Erlaa "izplūst plaši": kad maize bij izrūguse stipri, tad teice: na ir izķē̦puse. kad viņa mīkstāka ir apmicīta un ātrāk rūguse, tad viņa izķē̦puse ira.

Avots: EH I, 461

izkùopt,

1): ausarbeiten
Frauenb.: kad nau daudz, tad izkuopj paši linus;

2): aushauen:
varuot ... kādu gabalu audzēkņa i.; ... tad malkas un žagaru ... pietikšuot Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 460

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

‡ I izlīkt Dunika (mit ĩ ), Kaltenbr., = izlīgt; beilegen Segew.: tuo strīdu mēs paši izlîkām ² .

Avots: EH I, 463

‡ iznasât Gr.-Buschh.,

1) iznē̦sât 1 Kaltenbr.: zirgi jās (= viņas) iznasāja (zerstreuten tragend)
pa pasauli Pas. X, 69 (ähnlich 28). vējš iznasāja visus miltus VIII, 97;

2) = iznē̦sât 3: vaiņuceņu ar guodiņu iznasāju Atašiene n. Fil. mat. 103 (ähnlich Tdz. 39009). Refl. -tiês Auleja, = nùonẽ̦sâtiês.

Avots: EH I, 468

iznest [li. išnèšti, aksl. iznesti], tr.,

1) heraus -, hinaustragen, heraus -, hinausbringen:
meitiņas... pašiem alu izne̦sušas BW. 13271;

2) wegtragen, zerstören:
ja ūdens krājums spēj dambi iznest Kaudz. M.;

3) austragen:
es jau tik daudz bē̦rnus izne̦suse. Gew. iznē̦sājusi. Refl. - tiês,

1) sich aufführen, auftreten, sich gebärden, sich gerieren:
daž˙dažādi (5726), gan ar daiļi (15306), ne tik daiļi (9696), neražani izne̦suos BW. 10729. lūk, kâ tā pruot iznesties Poruk. dzīvuo, brauc un izne̦sas kâ kungs Alm.;

2) lange Zeit tragen:
vai duomā, ka viņa izgrē̦kuojusies tiks debesīs tâ˙pat kâ es, krustu izne̦sies? Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
iznesies = izne̦susies

Avots: ME I, 775

izpeldinât, tr., ausschwemmen: zirgus. zirgs nuojāts tik slapjš kâ izpeldināts LP. V, 18. [Refl. - tiês, zur Genüge baden: izpeldinājām zirgus un paši izpeldinājāmies N. - Peb.]

Avots: ME I, 779

izplāt (išplóti), tr.,

1) [izplât Druw.], dünn machen, ausbreiten:
plāceņus izplāj vajadzīgā plānumā. ūdens tik izplāj pē̦rkuoņa uguni pla šumā Vīt. 16;

2) ein lages und breites reden, ausspinnen, in die Breite ziehen, dehnen:
duomas bij izplājis visai plaši A. XII, 39. kuo viņš bij uzzīmējis, tas bija izplāts A. XII, 818, Adsel.

Avots: ME I, 782

‡ izprasinât (aus einem handschr. Vokab.), = izprašinât.

Avots: EH I, 474

izprašņât (unter izprašinât ), ‡ Refl. -tiês, zur Genüge (vergeblich) aus-, nachforschen Dunika u. a.: saimnieks izprašņājās visā apkārtnē, bet nuozagtā zirga pē̦das nesadzina.

Avots: EH I, 474

izpucêt, ‡

5) ausessen
Frauenb.; ‡

6) schmückend herstellen:
i. (mit ostle. iz- für uz- ?) uz puôdiem puķes Pas. IV, 167 (aus Atašiene).

Avots: EH I, 474

izpujât,

1): verschwenden
Grausden; ‡

2) "?": vakarbrālis izpujā tuos (nūjniekus) knaši Dünsb. Pridis un Trūte, 122.

Avots: EH I, 475

izrakstît, tr.,

1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;

2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,

1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;

2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.

Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva

Avots: ME I, 789

izspir̃gt,

1): meitai izspirga (verging)
miegs Pas. IV, 391 (aus Atašiene); ‡

2) genesen
Ahs.: slimniece sāk i. ‡ Refl. -tiês,

1) "sich wieder erholen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2) sich ergötzen
Stender Deutseh-lett. Wrtb.;

3) sich auswettern
Stender Deutsch-lett. Wrtb": bites saulē izspirgstas, die Bienen wettern sich aus.

Avots: EH I, 482

iztukšît, iztukšuot, tr., ausleeren: iztukšīta, nuopuostīta zeme tev nu taps visai šaura Jes. 49, 19. trīs kaktiņi iztukšīti BW. 18379, 3. bads iztukšīja zemi nuo iedzīvuotājiem St. puišelis iztukšuojis puodiņu ar me̦du LP. VII, 284. glāzes tika iztukšuotas Blaum. Refl. - tiês,

1) leer werden:
klēts ar˙vienu ātrāki iztukšuojusies Etn. I, 100;

2) sich leer, arm machen:
neiesim jau paši sevi iztukšuoties Grünh.

Avots: ME I, 821

izvèicîgs, gewandt, geschickt: izveicīgs cilvē̦ks. izveicīga man gaitiņa BW. 17317. izveicīga valuodiņa 9632. piesauca visādus darbus, lai bē̦rns darbuos izveicīgs BW. I, 177. palīgi zin paši diezgan izveicīgi rīkuoties LP. I, 162.

Avots: ME I, 826

izvilinât, izviļinât, tr., (betrügerisch) heraus -, entlocken: jauka pēcpusdiena bija izvilinājusi klajā pilsē̦tas iedzīvuotājus Asp. stabule - muzikas rīks, nuo kuŗa tika izviļinātas vis˙jaukākās skaņas Antrop. II, 108. Refl. - tiês, sich herauslocken: smiekli izviļinās paši nuo sevis R. Sk. II, 60.

Avots: ME I, 828

jàuciêns, das Gemisch: puiši, knaši nu raugāt jaucienu (= jaukumu) Hug.

Avots: ME II, 97

jebšu,

1) obgleich, wenn auch (im Hauptsatze steht
tuomē̦r, taču): jebšu daudz jau strādāts, tuomē̦r mums pašiem vēl atliek daudz darba Kornw.;

2) denn:
nerunā viņam pretī, jebšu tu visas lietas nezini Manz. Post. Aus jeb und šu.

Avots: ME II, 108

juõle [Nigr.], juola, juolei, juoli, dient wie juo zur Steigerung des Adjektivs, Adverbs, Verbs und Substantivs, - noch mehr, umso mehr: silta mūsu istabiņa, bē̦rza malku kurinuot, juola silta, juola jauka (Var.: vēl siltāka, vēl jaukāka), kad māmiņa istabā BW. 3243. juo tie ļaudis paši me̦lli, juole me̦lli (Var.: vēl me̦llāki) kumeliņi BW. 18217 (Frauenb.). esi diža, dē̦lu māte, meitu māte juolei (Var.: juo vēl) diža 23611, 6 (Zirau). taisāt, tautas, augstas klētis, juole augstas (Var.: vēl augstākas) pažuobeles BW. 24221, 5. tā vasaru juoli balta (Var.: juo baltāka) 11439 (Kabillen). tas raudāja juola gauži 17452. šim bij grūti, tam bij grūti, ganiņam juole grūti 29273, 5. lūgtas kūmas, lūgtas kūmas, juola lūgta ve̦ca māte 1437 (Erlaa). traka meita piedzē̦ruse, juole traka (Var.: vēl trakāka) nedzē̦ruse 12412 (Bers.). badu, badu Jānīt[i]s nāca, juole badu (Var.: vēl badāku) Pēterīt[i]s 33031. prieka būtu māmiņai juole prieka līgavai 1876 (Lubn.). [Zu - le, - la, s., Le. Gr. § 590.]

Avots: ME II, 126

jùmts, auch jumta Gr. - Essern n. BW. 25060, das Dach: jumtu celt, taisīt, uzlikt. kam mums jāiet lietus laikā apakš sveša jumta, kad mums pašiem savs.

Avots: ME II, 119

just,

2): viņš suolījās nākt, bet vēl nejūt (ist noch nicht eingetroffen)
Segew. kad jūsu nejuta, mēs braucām vieni paši Sessw. aizsūtījām dē̦lam grāmatu, - vēl nejūt atpakaļ (noch ist keine Antwort eirrgetroffen) Segew. ve̦se̦lu kārti sadzinu iekša, bet ne jutin (ohne auf den Grund zu stossen) ebenda. ne˙kur nesajutu, nirgends fand ich es ebenda; hören, erfahren Segew.: nu jutīs, kas viņiem tur iznāks; ‡

3) vermuten, argwöhnen
Segew.: es jau jutu, ka jūs uz turieni iedami; ‡

4) auf einen Einfall kommen (?):
viņš nejūt pat man draugu stādīt priekšā Juris Brasa 41. Refl. -tiês, ‡

2) = just 1: viņš juties, ka vairs nav labi, er habe gefühlt, dass eine Krankheit im Anzuge sei Segew., Siuxt. vai tu juties? wirst du wohl gehorchen (dich rühren, aufstehen)? Segew.

Avots: EH I, 568

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

‡ kabans Seyershof, eine Schindmähre: vēl ar tiem pašiem kabaniem jākaujas, kame̦r izaugs jauns zirgs.

Avots: EH I, 572

I kacinât (li. kãkinti "zur Genüge liefern" ),

1): auch Alswig, AP., Kalnemois, N.-Rosen; vai... darījuši paši uz savas galvas..., kacinājis lielskungs Saul. Burtnieks 1936, S. 27; 2): "kaitēties" A. Leitāns; ‡

3) "?": ķildās un kacināšanā dzīvuot Lenc Spred. gr. 1764-1767, S. 280; ‡

4) "herlangen"
Für. Refl. -tiês: kuo kacinies? voi laidīsi mierā! A. Leitāns; tändeln, charmieren Seyershof: kuo viņš kacinājas tur tik ilgi ar šās? - Zur Bed. vgl. Auch ‡ atkacinât.

Avots: EH I, 573

kãjup, auf die Beine, auf den Beinen Blieden: pieguļnieki salē̦kuši kājup LP. V, 121. tikkuo meita kājup, kungs prašina 196. saimnieks bijis vēl kājup, der Wirt soll noch auf gewesen sein 151. citi iemieg; ve̦cs vīriņš tik paliek kājup I, 126. Vgl. das veraltete kājuop.

Avots: ME II, 189

kaņ̃ģerêt [C., PS.], -ẽju, tr.,

1) Pferde kurieren:
zirgus C. kaņģerēt ir zirgus ārstēt, it īpaši zirgam ar birsti rīkli slaucīt. tīrīt Lasd.;

2) peitschen,
mijuot zirgus jādelēt, pīckāt, tramdīt Lasd.;

3) lenken:
kaņģerē zirgu prātīgi, lai neiegāžamies grāvī Mar.; grundlos hin und her schickend keine Ruhe geben Ermes, Serbigal;

4) flicken, reparieren:
pulksteni Lasd. Refl. -tiês, sich kurieren U.

Avots: ME II, 157

I kàpene, eine schneelose Stelle auf der Strasse, Stellen, wo man mit dem Schlitten auf blosser Erde fährt Mag. IV, 2, 119: kāpene - plika zeme uz ceļa ziemas laika beigās, īpaši pavasarī C., [Lis., N. - Peb., Bers., Kreuzb.], AP., Erlaa, Kaul., Gsth., Seesw., Stom., Kokn.: uz ceļa jau vietu vietām kāpene od. ķeŗ kāpeni AP. te vairs nejūt kāpenes, bet kamanas te̦k viegli pa gludu ceļu Aps. uz ceļa jau daudz vietās kāpenes un ūdens peļķes A. XXI, 789. pa kāpeni aizkūlās vēl veršu 30 Apsk.

Avots: ME II, 192

kãpeniẽks, ein Dünenbewohner; kāpu apdzīvuotāji paši sevi saucas "kāpenieki" (li. kõpininkai) RKr. XI, 105.

Avots: ME II, 192, 193

karaša [in Waidau angeblich auch mit ā zwischen r und š gesprochen], kàrša PS., [Wolm.], ein verächtl. Demin. karaška RKr. XVII, 138,

[1) Festbrot, Weissbrot];

2) ein flacher Kuchen aus grobem, dunklem Mehl:
karašu taisa nuo tās pašas mīklas, paplāni izspiežuot un ar pirkstu caurumiņus izduŗuot; tuo tad aplaista ar kreimu un apkaisa ar sāli, vai arī apsmērē ar sālītu sviestu Etn. I, 42, Gold., Kand. steidzies, ņem sijātuo miltu trīs mē̦rus, mīci un dari karašas I Mos. 18, 6. stiepies gaŗa, pleties plata, mana griķu karašiņa BW. 2922. kuo tu labāk ņem: kuokā kārtu vīru vai saulē ce̦ptu karašu (Rätsel: Apfel, Kuhfladen). Sprw.: pie ielauztas karašas visi ķeŗas. drudža karaša, Fieberkuchen U. [Aus karask "Kuchen, Fladen " nach Thomsen Beröringer 257; aus dem Lettischen od. Kurischen stammt wohl karaišis (bei Memel), das durch das synonyme ragaĩšis formell beeinflusst sein kann.]

Avots: ME II, 160

‡ karinêt(iês) Warkl., hangen: zemnieks karinē uz kuoka Pas. X, 54 (aus Rositten). kambarī karinēja cilvē̦ku galvas 559 (aus Atašiene). suņi karinē par sē̦tmali XII, 37 (aus Bewern). drēbes karinējas uz vadža Zvirgzdine. muļķītis ... apķērēs kājām aiz zara un karinējās Pas. XII, 67, Bērzgale.

Avots: EH I, 588

‡ karinêt(iês) Warkl., hangen: zemnieks karinē uz kuoka Pas. X, 54 (aus Rositten). kambarī karinēja cilvē̦ku galvas 559 (aus Atašiene). suņi karinē par sē̦tmali XII, 37 (aus Bewern). drēbes karinējas uz vadža Zvirgzdine. muļķītis ... apķērēs kājām aiz zara un karinējās Pas. XII, 67, Bērzgale.

Avots: EH I, 588

kā`rpît [Jürg., Arrasch, Wolmar. Walk, PS.], Smilt., [kârpît ² Salis, Ruj.], kar̂pît Mar., [kar̂pît ² Bauske, Sessau], kãrpît [Bl., C., Serbigel, Trik., Schujen], - u, - ĩju, tr., scharren, die Erde aufwerfen, kratzen: suns, vērsis, zirgs, vista kārpa zemi. staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kārpīdami BW. 12946. lai iet (vīra māte) ceļu mauruodama, visus cē̦rpus kārpīdama 25341, 5 (Var.: skāripīdama Zirau). jau apse̦gluoti braši kumeļi aiz nepacietības vien zemi kārpa Asp. nagiem es kārpīju zemi RSk. II, 110. Refl. - tiês, mit den Füssen scharren, zappeln, sich zu befreien suchen Smilt., [Salis, Ronneb.]: luste, luste vanagam, re̦dz vistiņu kārpāmies BW. 10217. vērsis ar kājām kārpījies XX, 304. bē̦rns tikmē̦r kārpījās, kamē̦r tika nuo autiņiem ārā A. XVI, 475. [Gewöhnlich (so von Lenskien Abl. 332, Trautmann Wrtb. 129, Zuptza Gert. Gutt. 11, Meringer IF. XVI, 131, Persson Beitr. 861) zu cirpt gestellt und somit mit li. karpýti "mehrfach mit der Scheere schneiden" identifiziert. Aber dagegen, dass le. kārpīt eine Iterativform zu cirpt ist, spricht ausser der ganz abweichenden Bedeutung auch die Nebenform kār̂pît mit ihrer Intonation. In der Bed. stimmt kārpīt sehr gut zu an. harfr od. herfe "Egge"; Berneker Wrtb. I, 575 stellt mit einem Fragezeichen auch kãrpa "Warze" zu kārpīt, was nicht unmöglich wäre, während mit cirpt allenfalls nur eine entfernte Wurzelwandtschaft annehmbar wäre.]

Avots: ME II, 198

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

II ķe̦kata, ķē̦kata,

1) ein Haufe, eine Menge sich aneinander reihender Menschen
[ķẽ̦katas MSil.]: visi saķērās vienā ķe̦katā Frauenb. ķē̦rušies viņai klāt cits pie cita, kalēt beigās saķē̦rusēs liela ķē̦kata JK. V, 5 ;

2) ķe̦kata, der Fastnachtsnarŗ eineŗ der
ķe̦katās iet: maskuotie viesi saucās par budēļiem, ķe̦katâs, čigāniem BW. V, S. 165 ;

3) ķe̦katâs, [ķe̦katuos Gold.], ķē̦katās iet, lēkt, skriet, Fastnacht laufen.
ķe̦katas ir māju labie gari, kas it īpaši palīdz saimniecēm. tagad ķe̦katās le̦c tikai kādas re̦tas sievietes... kas grib lēkt ķe̦katās, izpušķuo galvu ar dažādi izgraizītiem papīriem... katrā mājā dzied ķe̦katu dziesmas: neba ķe̦katas gaļas dēļ lēca: liniņu labad, balt[u] avetiņu Etn. III, 141. ķe̦katas jeb aitu diena n. Etn. II, 121 der 25. November ; n. U. Fastnacht, in Ekau Weihnachten ; in O. - Bartau - Neujahr Konv. ;

4) ķe̦katas U., Narrenspossen. -
[Die Bed. 2 - 4 beruhen wohl auf der Bed. 1 ; in dieser Bed. wohl aus li. keketa "толпа".]

Avots: ME II, 361

ķērsêt, -ẽju, tr., hecheln, kämmen: siešana jāizdara ar tiem pašiem liniem, lai cirtējs varē̦tu pie ciršanas un ķērsēšanas saiti savilkt cietāki Zemkuopis. visiem mati jāķērsē (Var.: jāsukā) BW. 33451.

Avots: ME II, 376

ķiûkstêt ^2, -u, -ẽju, intr., kläffen, bellen: suņi, ka ķiukst vien, pakaļ tam aši Dünsb. suns ķiukst dze̦nuot zaķi Dond., Ahs., Burth., Wolm. [Aus estn. kiuksuma "kreischen, quieken"?]

Avots: ME II, 386, 387

klepsis, eine zu dicke Grütze, par daudz biezi savārīta putra, - īpaši kad kartupeļi izšķīduši Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 223

klidzinât,

1) ein wenig wackeln, klappern, sich klapernd fortschleppen, im Wagen fahren
Druw.: sudmalas klidzina. brūnis sāka klidzināt Seibolt;

2) schreien (namentl. vom Habicht), klappern:
vanags klidzina Etn. II, 51; LP. V, 164. dzeņi vien klidzināja BW. 25909. divi graši kalītē kâ dzenīši klidzināja 20400, 1;

3) fakt. zu klidzêt, wackeln, klappern, schreien machen, zum Schreien bringen
Etn. IV, 66. vilkam mute jāaizslē̦dz, lai ganiņus neklidzina Kaltenbrunn BW. 29422.

Avots: ME II, 226

kluîns, ²

1) gebrechlich, schwach:
mēs abi ve̦ci, kluini, saimniekuot paši vairs nevaram Gr. - Sessau, Kand.;

2) schief, krumm, säbelbeinig:
kluinas kājas Kand., Lems.; kluini zābaki, schief abgetretene Stiefel LD. Vgl. kleins.

Avots: ME II, 234

knakstît, Refl. -tiês,

1): auch Dunika; ‡

2) = knaipîtiês Sonnaxt: zirgs knakstās; ‡

3) "verlangend anrühren":
kad sivē̦ni grib ēst, jū paši tur knakstās, kad ielej cūkai Sonnaxt.

Avots: EH I, 627

‡ knaũķêt Salis, Schwitten, Trik., knaûķêt ² Heniņš "knipēt": jūs paši viņus ar pliku ruoku ... knauķējiet ("?") par acīm, par galvu Dünsb. Kristīgs stāstītājs 131.

Avots: EH I, 628

kuôšs [Arrasch, Trik., Jürg., Serbigal, PS., Nerft, C., Kl., kuôšs ² Tr., Līn., Salis, Ruj., kùošs ² Kr., kùošs Neuenb.],

1) schön, wohllautend:
kuošu dziesmu brāļam dziedu, vēl juo kuošu māsiņai BW. 968. kuoši dzied ceļa vīri,... paši kuoši gavilēja 598. kuo tik kuoši spēlējiet? 13646, 24 ; kuoša valuoda Pav. ;

2) schön, zierlich, zerrlich, fein, trefflich:
tur meitas, kuošajās, vaiņagus vija BW. 1468. kuošas dienas Etn. IV, 91. es tik pate padziedāju tai kuošā vakarā BW. 504. aicin[a] tavs kuošs darbiņš, tava kuoša valuodiņa 14538, 4. adu cimdus, kuošus rakstus 7216. [kuôša ² zâle, üppiges Gras Lautb.] kuoši me̦lni man matiņi 5524. autiņš kuoši piederēja Ltd. 756 ;

[3) grell (von Farben)
Salis ;

4) durchsichtig, klar:
kuoši tauki L. - Adv. kuoši Wessen "labi, skaisti". - Wohl zu kuoss 1 und apr. nikanxts "unhübsch", nom. s. fem. g. kanxta "fein"; anders darüber Būga LM. IV, 430].

Avots: ME II, 350

kràcẽjs Wolm., C., kŗâcẽjs ² , der Schnarchende, Krächzende; der Pl. krācēji,

1) der Nasenrachenraum:
krācēji = krākažiņas, caurumi, kas savienuo de̦gunu ar muti Lös. n. Etn. IV, 97, [Lub., Fest.];

2) "grumbulainums pie aukslējiem, īpaši suņiem un kaķiem" Druw. Etn. II, 161.

Avots: ME II, 265

krapš(ķ)inât, freqn. zu krapš(ķ)êt, unter dem bei krapšķêt bezeichneten Geräusch gehen, eilen, trollen: kur, meitiņa, krapašiņa ar tām kaula kurpītēm BW. 21938; 2376.

Avots: ME II, 260

krapš(ķ)inât, freqn. zu krapš(ķ)êt, unter dem bei krapšķêt bezeichneten Geräusch gehen, eilen, trollen: kur, meitiņa, krapašiņa ar tām kaula kurpītēm BW. 21938; 2376.

Avots: ME II, 260

kriķi: auch AP., Ramkau, Seyershof; auch der Sing. kriķis zur Bezeichnung der einzelnen Buchweizenpflanze gebräuchlich; kriķu karašiņa BW. 2922. kriķu sē̦naliņu 11954, 3 var.; kazu kriķis, polygonum convolvulus Ramkau; kuñ[nu] kriķis, ein Unkraut in Gemüsegärten Seyershof; suņu kriķis "eine dem Buchweizen ähnelnde, in Gärten und auf Feldern wachsende Schlingpflanze" Iw.; vēja kriķis; eine gewisse Schlingpflanze Salisb., ein gewisses Unkraut in Gemüsegärten Seyershof. Vgl. d. Kricken Bulmerincq Vier B. I, 375.

Avots: EH I, 653

krikums, eine Kleinigkeit, ein Stäubchen, Krümchen [Ahswikken, Salis]: es šuodien ne krikumu nee̦smu ēdis; krikumi, Abfälle, Überbleibsel: [kas man citu duos - jāē̦d tie paši krikumi Sessw.] tur dažādi krikumi palikuši; pīpes krikumi, Pfeifenol. Zu li. kreĩkti "streuen", [krìkti "разсѣиваться"; le. krikums also von einem *krikt].

Avots: ME II, 278

kruši (hochle.), Adv., jäh, plotzlich einbiegend oder pl6tzlich abhängend, steil Oppek. n. Mag. XIII, 24; schnell, fix, plotzlich Inflänt. n. A. XII, 78. tuo vajaga kruši padarīt N.-Schwanb. tad itin kraši piesita ar cirvja pieti RA. - Zu kruts.

Avots: ME II, 290

kruvesis, [kruvēzis Ronneb.],

1) [auch kruesis Schujen], der Höcker, hartgefrorener Kot auf dem Wege, Felde usw. [Ruj., Weinsch.]: nuo pakaviem par viņu galvam skrēja kruvešu pikas Egl. ciņi un arumu kruveši Stari II, 419;

2) eine unbedeutende Person:
jūs visi e̦sat kruveši priekš manis A. XI, 113. [In Nerft ist aus kruveši über *kru(v)aši ein krùoši entstanden. - Zu gr. χρύος "Frost", χρύσταλλος "Eis", nd. rūse "Holper, gefrorene Erhohung auf Feldem und Wegen", an. hriōsa "schaudern", ir. crú "hart, fest" u. a., vgl. Persson BB. XIX, 271 und Beitr. 329, Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. ² 204 unter crūsta, Berneker Wrtb. I, 629.]

Avots: ME II, 291