Paplašinātā meklēšana

ausa, der Anbruch des Tages (zu àust): dienas ausa Rain. nuo rīta ausas līdzpat vē̦lai saules rietai A. XV, 17; XVI, 405. diena jau pusausā: es ist die Zeit zwischen dem Tagesanbruch und Sonnenaufgang Krem., Druw. n. A. X, 2, 66. [pus-ausa diena St., Anbruch des Tages.]

Avots: ME I, 226

àusaîne,

2): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 188

àusaîne,

1) Ohrklappe:
bieza ce̦pure ar ausainēm Dobl. n. Etn. III, 129;

2) eine Mütze mit Ohrklappen
Spr.

Avots: ME I, 226

àusaînis, 1): Kosename für Pferde Saikava: saimnieka ausainim P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

4) "ein schlauer, stolzer, eingebildeter Mensch"
(mit aû ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 188

àusaînis,

1) der Inhaber grosser Ohren:
zirgus, cūkas sauc par ausaiņiem, kamē̦r guovis par ragaiņiem Vid.; [

2) ein Dummkopf
(Salis);

3) ein Mensch mit einer Mütze mit Ohrklappen
Spr., Warkl.].

Avots: ME I, 226

àusainīša Bers., àusenīca Burtn., -ce Bers., eine Mütze mit Ohrenklappen: ģīmis, kas raugās iz baltas ādas ausainīšas ce̦pures A. XII, 893; RKr. VII, 40.

Avots: ME I, 226

àusaîns Smilt., Ohren, Ohrenklappen habend: ausaina jērenīca, eine Mütze aus Schafsfell, mit Ohrenklappen versehen Vēr. I, 770. ausaiņas aubes RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 226

gaŗàusaîns, langohrig: gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME I, 605

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612

gausaliņa, die Langsame: lē̦ni nāca gausaliņa BW. 18508.

Avots: ME I, 612

gaũsaraũsis, ein langsamer, saumseliger Mensch: mans šīgada puisis liels gausarausis Grünh.

Avots: ME I, 612

I kausa "?": atjāj tautu netiklītis, kausas piere, zveiras acis kâ manam kumeļam BW. 14392 (aus Windau). [Wohl identisch mit kausa II; vgl. kauss IV.]

Avots: ME II, 177

II kàusa ² ,

1): auch Nautrēni; "Kuppe des Pferdes, wo das Geschirr aufliegt"
Lettg. n. BielU.: sē̦sties zirgam kausā Lettg.

Avots: EH I, 595

[II kàusa ² Stomersee,

1) = kausva 1;

2) eine Berg - oder Hügelkante.]

Avots: ME II, 177

‡ kaûsaine ² Dunika, eine gewisse Fibel ("līdze̦na sakta, trešā nuo apakšas").

Avots: EH I, 595

‡ klausa (li. klausà "Gehorsam") Frauenb. (mit aû ² ), Luttr., = klàušas, das Dienen: klausā iet Frauenb., Luttr. tē̦vi bija vēl... uz klausu, viņiem bija ... jāiet muižu gaitās Janš. Dzimtene I ² , 136. puostu k. un taisna k. Gr.-Essern (aus dem J. 1820) n. Dz. V. 1912, № 260.

Avots: EH I, 611

‡ lutausaîns, herabhangende Ohren habend: sugas aitas, smagas un lutausainas Jauns. Augšz. 204.

Avots: EH I, 763

negausa, ‡

2) Unmässigkeit
Frauenb.

Avots: EH II, 12

[negausa U. (unter gausa), Unsegen.]

Avots: ME II, 713

nuõklausas, der Gehorch, Frondienst, schwere Arbeit: kâ nu tiksi galā ar visām nuoklausām un izmaksām? Alm. pie tā saimnieka ir lielas nuoklausas Grünh.

Avots: ME II, 797

paũsaris: auch Hasenpot, Stenden, (mit àu) Smilt., Trik., (mit aû ² ) Dunika, Kal., OB., Popen, (paûsars ² ) Puhren n. FBR. XIV, 45.

Avots: EH XIII, 185

paũsaris Ahs., Frauenburg, Gr.-Essern, Nigr., Wandsen, pàusaris Wolm., PS. paûsaris ² Līn., pausars Wolfahrt, für und neben pavasar(i)s (in Ruj., Drosth., Widdrisch u. a. nur pavasaris).

Avots: ME III, 129

‡ rausa A.-Schwanb. "tas, kas rauš visu iekšā, labs vai slikts; arī mē̦slu rausējs kūtī".

Avots: EH II, 358

rîtàusa* Wid., rîtàusma*, die Morgenröte: pirmā rītausa blāzmuojas pār pasauli Vēr. 236. ledegsies rītausmas sārts R. Sk. I, 122.

Avots: ME III, 540

saũsans Preekuln, = sàuse̦ns ² : s. siens.

Avots: ME III, 775

sausaudži, eine Pflanzenart Konv. ² 2321.

Avots: ME III, 775

‡ sausauga (gen. s.) "?": s. paparžu (gen. pl.) A. Upītis Pirmā nakts 190.

Avots: EH XVI, 460

‡ sàusavietis ² Lasd. "?": sausavieš[u] kuoks. Vgl. sausvieši (unter sausviedis) und sàusevietis ² .

Avots: EH XVI, 460

tràusans ² Bērzpils, Fehgen, Lenneb., Lös., Lubn., Mar., N.-Schwanb., Selsau, Vīt., trausans Daudsewas, Heidenfeld, Kl.-Salwen, Lubn., Memelshof, N.-Peb., tràusins ² Kalz., = trausls: sasalis kuoks ir trausans N.-Peb. trausani žagari ebenda. nuokaltuši, sausi zari ir trausani Lubn. siers, kas vienādi neturas kuopā, ir trausans ebenda. miežu plācenis šuogad stipri trausans Heidenfeld. cirvim trausani zuobi, zaruos cē̦rtuot birzin izbirst Vīt.

Avots: ME IV, 226

âdģẽris (âda + ģērēt), der Gerber; uneigentl. ein grausamer Mensch Etn. III, 129.

Avots: ME I, 236

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53

‡ I àiztilinât Dunika, Kausativform zu ‡ àiztilât: lini jau aiztilināti.

Avots: EH I, 58

ã pas! aus paskati, ei, sieh doch!

1) Ausruf des Unwillens:
ā, pas, ka nemaz neklausa!

2) Zuruf eines Fahrenden oder eines Pflügers einem trägen oder einem von Wege oder von der Furche abweichenden Pferde:
ā pas, vai nu apstāsies! ā pas, vai vagu nezini!

Avots: ME I, 234

apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.

Avots: ME I, 83

‡ apgārbāt St. "fein ausarbeiten, schonen".

Avots: EH I, 81

‡ apglêbt (li. apglė´bti "umarmen, um fassen"), retten (perfektiv), in Sicherheit bringen: sausais siens jau apglē̦bts Lems., Wolmarshof.

Avots: EH I, 82

‡ apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94

‡ aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.

Avots: EH I, 98

‡ apsàuciêns, der Verweis: bē̦rnu apsaucienu suņu pagāni [= suņi] neklausa Janš. Līgava I, 402.

Avots: EH I, 111

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet laukā, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132

apžãžinât, mit Worten bedrohen, ermahnen, zurecht weisen (cf. li. žosti, Worte machen): bē̦rni, kas pavēli neklausa, ir apsaukta pasaule, vai apžāžināti Etn. II, 30. ganu zē̦ns ar tuo muti tik apžāžināts, - viņš kā neklausa, tā neklausa, jāņe̦m tik kuoks ruokā Siuxt.

Avots: ME I, 138

‡ âre̦nā oder âreskā (?) purene Lubn., eine Art Pflanze, âre̦na pļava Sessw. "= āriska (ausa">sausa) pļ."

Avots: EH I, 194

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195

atàust, anbrechen (vom Licht, Morgen), sich zeigen: rīts atausa. nav gaismiņa ataususe BW. 13730, 39; miera laiki Pav.; cerība Kundz.

Avots: ME I, 149

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atkàuse, [atkusnis Trik.], ausa">atkausa Burtn., Smilt., das Tauwetter.

Avots: ME I, 165

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175

‡ atvarša (wohl mit -ār-) "ausa%20aug%C5%A1%C4%81">tukšā te̦lpa jaunpiedzimušam bē̦rnam galvas kausa augšā, kas vē̦lāk aizaug cietï Frauenb. Wohl zu atvẽrt.

Avots: EH I, 178

atzelˆt, ‡

2) aus der Armut sich wieder herausarbeiten
Segew.

Avots: EH I, 182

aûkslêjas Kaul. oder aûkslẽji PS., Lis., [aûkšlejas Nerft. Ruj., Weinsch.], aûkšlēja(s) AP., aûkšļēji C., aukšļejs u. aukšļeja U., auch [aûslēji Kreuzb.], ausleja(s) U. n. ausleji A. X, 2, 66 uosleja Druw., Sessw., der Gaumen: tā nuoslāpis, - visa aukšleja sausa LP. VI, 602. [-lēj- gehört wohl zu leja "Tal" (zur Dehnung des e s. Le. Gr. § 62 c); aus- zu le. aušât und li. áuščiuoti "schwatzen", apr. austo "Mund", slaw. usta "Lippen; Mund"; ai. ōṣ̌ṭha-ḥ "Lippe", lat. ausculum "Mündchen, Kuss", austium "Flussmündung" u. a. bei Walde Wrtb. ² 548. ausl- aus altem aus-l- oder aus * aust-l-; auksl- vielleicht aus * auskl- < * aust-l-; und aukšl- (woraus aukšļ-) aus auksl- durch Angleichung an aûgša. Man schreibt ja meist hier g statt k. Zu uosl- s. uõsta.]

Avots: ME I, 222

àust (li. aũšti), III, p. prs. -st [bei Glück: līdz dienai ausuot Apost. 20, 1]; jetzt nur austuot bekannt], III, p. prt. -sa, intr., inch., tagen, anbrechen, erscheinen, eintreten: diena, gaisma aust, es tagt; dienai, gaismai austuot, austuošā rītā, mit Tagesanbruch. aust gaismiņa, le̦c saulīte, aust ļaudīs valuodiņa BW. 8749. nu pameitai ausa laimīgas dienas LP. V, 300. Subst. ausums, das Tagen: pirmais ausums svīdis MWM. III, 331. [Zu aksl. za ustra "frühmorgens", apoln. justrzenka "Morgenstern", ai. uccháti, avest. usa ⁱ ti "leuchtend auf", ai. usrá-ḥ "morgendlich", lat. aurōra "Morgenröte", gr. äol. αὔως "Frühlicht", ahd. ōstan "von Osten", an. austr "Osten" u. a., vgl. Fick KZ. XXII, 95, J. Schmidt KZ. XXVII, 332, Reichelt KZ. XXXIX, 69, Walde Wrtb. ² 76, Boisaq Dict. 304, Trautmann Wrtb. 19 u. a.]

Avots: ME I, 228, 229

ba, eine verstärkende Partikel: tā ba pēc, darum eben Manz. Post. I, 132; tas ba, eben derselbe, auch in neba, [nuba], teba, s. diese; laidi ba lai, lass immerhin sein Adolphi; n. Elvers particula concedendi: ba kungam jāklausa, ja, dem Herrn muss man gehorchen. [Zu li. bà "jawohl", aksl. bo "denn", poln. ba "ja, freilich", av. bā "wahrlich", arm. ba (hervorhebende Partikel), got. ba (enklitische Partikel) u. a.; s. Le. Gr. § 586 mit Literaturangaben und Trautmann Wrtb. 22 f.]

Avots: ME I, 246

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. ² 79].

Avots: ME I, 270

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs <sup>2</sup> [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs ² Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 ² zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III ⁴ , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

baucene, die Mütze, bieza ziemas ce̦pure ar ausainēm Dobl. n. Etn. III, 129.

Avots: ME I, 266

beñdêt, -ēju, tr., hinrichten, quälen, abplagen, grausam behandeln: ķēniņš sasauc savus kaŗa vīrus un bendēs šuos nuost LP. IV, 3. par zirgu mani tie bendēja Lp. V, 145; valuodu b.

Avots: ME I, 279

bir̂zt, -stu, -zu, intr., zerbrökeln, zerfallen [Wolm.], Lös., Smilt.: plācens birza kalītē BW. 31744. maize birza starp viņa zuobiem Vēr. II, 516. zuobs ne˙maz nebij birzis Mat. sausa lapa birst, kad tuo saspiež Lös. [Zu ber̂zt].

Avots: ME I, 300

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

bridinât (li. (brìdinti),

1) causat. von brist, waten, schtreiten lassen:
es nebristu bridināma, neraudātu raudināma BW. 9186. kam tu mani agri cēli, aukstu rasu bridināji 5364. tautas mani bridināja pa asiem rugājiem 13727. tiltiem grīsta tā upīte, nebridiņa kumeliņa BW. 22853. pēc tas mani dziļus dubļus kājinām bridināja RKr. XVI. 163;

2) iterat. von brist: dažu augstu kalnu kāpu, dziļus dubļus bridināju BW. V, 213. daža laba straujupīte man ceļā bridināja Rutz. n. RKr. XVI, 112.

Avots: ME I, 331

briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.

Avots: ME I, 337

briẽsmîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich: cilvē̦ks, laiks, bads, aukstums, karstums; Adv. briesmīgi, grausam, entsetzlich, schrecklich, oft = ļuoti, sehr: briesmīgi karsts, nejauks, schrecklich, sehr heiss, hässlich; briesmīgi ātri, sehr schnel; briesmīgi dusmuoties, līt, skriet.

Avots: ME I, 337

briẽsmuoņa, comm., LP. II, 43, gew. briẽsmuonis, f. - uone, der (die) Grausame, Schreckliche, Abscheuliche, der Wüterlich, das Scheusal, Ungeheuer, Schreckbild: pē̦rkuonis briesmuoņus tramdīja. es e̦smu bads, pasaules briesmuonis Vēr. I, 677. briesmuoņa mežkungam jānāk nuo kapa laukā LP.VII, 111.

Avots: ME I, 337, 338

briẽsmuonība ,* die Grausamkeit, Abscheulichkeit, Greueltat: uz briesmuonību pavedināt.

Avots: ME I, 337

‡ briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 244

buñga, gew. Plur. buñgas,

1) die Trommel, Pauke:
sit, Jānīti, vaŗa bungas! Im VL. werden aus Holz verfertigte bungas erwähnt: uošu bungas. nuo celmiņa bungas taisu. nuodzīvuojis uz pēdīgām bungām (bis zur Auktion der Sachen, die ausgetrommelt wird) Upīte, Medn. laiki; tuvu pie bada un bungām ebenda 47;

2) eine runde Walze, mit der man Wäsche glättet
(= bungu vāle) Laud.

3) ein Tönnchen, in welchem flüssige Speise, namentlich Grütze, auf den Weg mitgenommen wird Dond.
n. Mag. XVII, 2, 168: pieēdis kâ bunga;

4) die Beule:
tam cilvē̦kam viss ģīmis pilns ar bungām Dond.;

5) der Schlag:
dabūj' bugas mugurā BW. 17480;

6) verächtlich von Menschen:
vīra bunga, der Knirps BW. 9397. šādi bungas, tādi bungas, visi bungas sievu grib 7317. [Ein eigensinniger Mensch U.] utu bunga,

1) der Daumen,

2) ein Lausangel
[vgl. estn. täipung "Lausbeutel, Lausangel"];

7) = krietni pieēdis mazāks luops, cūka Schwanb.;

8) genit. Verbindungen: bungu vāle od. bungvāle,

a) die Keule
LP. VI, 518; [auch: buñga Wenden u. a.];

b) ein Holzhammer, womit das eingekeilte Beil tiefer geschlagen wird, um spalten zu können;

c) Waschbdäuel
Laud., Fest., Bers., Lasd., Zirsten;

d) ein Bläuel, mit dem die Fische unter dem Eise betäubt werden
AP. [bungas "Trommel" nebst li. bunga dass. aus mnd. bunde dass.; bunga "Schlag" wohl von bungât abgeleitet; mit bunga 2 - 4 und 6 - 8 vgl. bundzis II und buncis.]

Avots: ME I, 351

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

cê̦luonība,* die Kausalität: pasaulē visur visur valda cē̦luonības likums.

Avots: ME I, 377

cê̦luonisks,* ursächlich, kausal: cē̦lonisks sakars, Kausalnexus.

Avots: ME I, 377

čer̃kstêt: undeutlich sprechen; kreischen (wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird) Wolmarshof (mit e̦r̃); unangenehm, schrill tönen Frauenb. (mit "e̦r̃"): pulkstenis sit če̦rkstēdams; rascheln, knarren Dond.: sausa zāle če̦rkst, kad tuo kustina. neziesti rati če̦rkst.

Avots: EH I, 288

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

de̦gla (unter dagla):

1) auch Lems., Wolm., Wainsel; ‡

2) = deglis 5 (?): cūku ausu galuos ieme̦tas sausa d. Mekons Zelta māj. grm.3, S. 306. tesmena d. ebenda 290.

Avots: EH I, 313

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

dràudêt, -u, -ēju, drohen. Zu li. draudžiù (inf. draũsti) "wehre, verbiete; даю остраску; сдерживаю"; [apr. draudieiti "wehret". Kausativ zu le. drudêt "zittern"? Weitere Beziehungen unsicher; nach Fick Wrtb. I ^4, 468 zu einer Wurzelform dhreu̯- "halten" (in ai. dhruva-h, "fest" u. a.), vgl. auch Johansson IF. XIX, 121 und Zupitza BB. XXV, 100 f.; Bezzenbergers Annahme KZ. XLI, 105, dass dies balt. Wort aus dem Deutschen entlehnt sei, ist wegen Ableitungen wie li. drausmė˜ "Zucht" unwahrscheinlich; vgl. auch le. drūsme und drūksts].

Avots: ME I, 491

‡ druscīt AP., Orellen, Serbigal, drus˙cīt (mit ĩ) AP., (mit î ² ) Orellen, druscītēs PV., druscītiņās PV., = drusciņ: druscīt sausas zemes Pas. V, 172. druscīt atastāk Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 336

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 ₁ ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 ^1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521

dzedzieda Druw., Laud., N. - Peb., dzedziede U., Bers., n. BW. I, S. 932. Nr. 3033. 1 auch dzedzieds, Dreeschland, abgearbeitetes Land, nachgelassener Acker AP., Lasd., Adsel: es nebiju tâ augusi, kâ smildziņa dzedziedā (Var.: ve̦cainē) BW. 6637. brāļa guovu neganīju sausajā dzedziedā BW. 28975. dzedziedē gulēt, unbearbeitet bleiben. In Oppek. n. U. dzedzīte [mit ostle. ī aus ie? - dzedzieda wohl assimilatorisch aus dedzieda (zu degt; vgl. slav. ugorź "Brachfeld" ), s. Zubatý AfslPh. XIII, 422 f. und Sborn. fil. II, 109 ^1.]

Avots: ME I, 539

‡ galˆšîgs KatrE., leeres Zeug zu schwatzen pflegend: g. cilvē̦ks, - kuo tu virsa klausais!

Avots: EH I, 380

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

gaũme, auch gauma, früher nur in der Verbindung: gaumē ņemt od. likt, wahrnehmen, beobachten, sich merken, jetzt auch in allen Kasus gebräuchlich für Geschmack: tai bij visai smalka gaume JR. IV, 14. Ludviga XIV. gaumē A. XI, 517. [In Fest. sei gaume gleichbed. mit gausa od. sāta "Gedeihen, Segen beim Essen:" tam nav gaumes (= tam nav sātas); ē̦d bez gaumes. - Nebst gaumêt wohl aus dem Altgermanischen (otischen oder Altnordischen) entlehnt (vgl. an. gaum "Aufmerksamkeit", mhd. guome nemen "wahrnehmen", got. gaumjan "beachten" ); s. Leskien Nom. 426, Diefenbach KZ. XVI, 225, Persson Beitr. 729, Zupitza Germ. Gutt. 172 (der auch Verwandtschaft für "möglich" hält).]

Avots: ME I, 611

gaũss: auch (mit aũ ) Dunika, (mit àu ² ) Warkl.,

1): gàusa ² maize auch Kaltenbr.;

2): auch AP., Ramkau, (Adv. gaũsi ) Siuxt: labība gàusi ² ienāca Linden in Kurl. tur g. darbs (langsam zu verrichtende, lange andauernde Arbeit)
Kaltenbr. nevar sataisīties pie darba, kâ gausā diena! (von einem Saumseligen) Wessen;

3) Subst. (s. unter gaũsa): kad... bija ēdis līdz gausam (Sattsein, Sattigkeit?)
A. Sprūdžs Asaru liekņa 37.

Avots: EH I, 387, 388

gaũss (li. [gáusus Jušk. 701 od. gausùs "reichlich"),

1) verschlagsam, langsam zu Ende gehend, lange dauernd:
cep, māmiņa, auzu maizi; tā man bija gausa ēst RKr. IX, 110;

2) langsam:
slinks gan viņš nav, bet gauss. viņš nāca gausiem suoļiem Vēr. II, 140. tas gauss maksātājs Aps. puisis gausi strādā, iet. [tas bē̦rns gausi ņe̦m valuodas U., lernt langsam reden. Von der Bed. "lange dauernd" gelangt man einerseits zur Bed. "langsam", anderseits zur Bed. "verschlangsam, reichlich". Weitere Beziehungen unsicher; vgl. Persson Beitr. 750 ¹ , Būga KZ. LII, 94, Prellwitz BB. XXI, 163, Berneker Wrtb. I., 339.]

Avots: ME I, 612, 613

II gaũst [Nigr.], [- šu Janš. od.] - stu (?), - su, tr., erlangen, bekommen: kuo tad tu gausīsi nuo tā Naud. ik˙katrs darba augļus gaust Zvanpūtis. viņš ne˙kā negausa Alm. Refl. - tiês, eilen: viņš gausās pie mācekļiem, kas saldi dus Plūd. [Zu gaut und li. gausa "все полученное".]

Avots: ME I, 613

I griêza [Kr.], die Schnarrwachtel: ja grieza griež kalnā, tad gaidāma slapja vasara; ja lejā, tad sausa Etn. II, 72. Wohl zu griêzt.

Avots: ME I, 660

grinīgs St., U., tyrannisch, hart, grausam, zornig.

Avots: ME I, 656

grins, grinņš U., hart, grausam, zornig, verdriesslich : grins tautietis se̦bu jūdza kumeliņu BW. 26505, 1 var. [(aus Sassm.). tev, tautieti, grina (Var. : grīna, ātra, barga, sīva) daba 21706 var. (aus Rothof)].

Avots: ME I, 656

grùoda ² Kreuzb. > ostle. grūda OberKurl. "eine längliche Niederung mit schlammigem Boden" ja kur ir sausa, līdze̦na vieta un tad uz˙reiz sākas ze̦māka, slapja vieta, tad saka: "te sākas gruoda". gargruodas pļavas "pļavas gar gruodu". Vgl. gargruoda und poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen".]

Avots: ME I, 671

‡ īdinât "?": neklausies ļaužu mēles, neīdini paduomiņa! Tdz. 37031 (aus Lubn.). Kausativ zu īdêt 2?

Avots: EH I, 499

‡ ìebrīdêt, = iebrīdinât: ie. bē̦rnus, lai klausa Ahs.

Avots: EH I, 505

ìebuñgât: kad bē̦rni neklausa, tad iebungā Seyershof.

Avots: EH I, 505

ìečabêt, ìečabêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu rascheln: brīžam... iečab lapiņa sausa Druva I, 86. iečabējās mazās mājas salmu jumts Vēr.

Avots: ME II, 7

I ìediêgt, ‡

2) = ìepḕrt 2: iediedz ai žagaru, kad neklausa! Zvirgzdine. es jam labi iediedžu ebenda.

Avots: EH I, 509

ìeklaũsît, tr., beachten, gehorchen: gudrus labprāt ieklausa Plūd. Llv. II, 337. Refl. - tiês, aufhorchen: ieklausuos, ka gausi jau tuvumā MWM. VIII, 618. māte... skaņas diktumu un truoksni ieklausās. piešķieb ausi, ieklausies Zalkt. I, 16.

Avots: ME II, 27

[ìeskrubît,

1) = ìeskrubināt: peles ieskrubinājušas kaulu Lis.;

2) einschrapen:
duobumu kausam N. - Peb.]

Avots: ME II, 66

ìetupt, auch refl. - tiês, sich hineinhocken, sich herein -, hineinsetzen: jauna vista ietupuse ve̦cas vistas pereklī BW. 24724. viņš ačgārniski ratuos ietupies LP. VII, 483. gausa māte ietupās (Var.: ietupusi) mana sieka dibinā BW. 8102.

Avots: ME II, 84

[izaugļuoties Für I "ausarten"(?).]

Avots: ME I, 713

izàust [li. išaũšti], intr., tagen, anbrechen: diena, gaisma izaususi. gaid[a] dieniņu izaustam Ltd. 1298. izausa trešās dienas rīts Stari II, 329. īsa, īsa, Jāņu nakts...: te satumsa, te izausa BW. 32891.

Avots: ME I, 713

izbrĩdinât, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss rügen, schelten, warnen: es ešu izbrīdinājies tiku tikām, bet manis neklausa Saikava.

Avots: EH I, 436

‡ izčūkstêt,

1) = ‡ II izčukstêt: viss tâ˙pat izčūkstēja: ne˙kas neiznāca Bers. n. Ar.;

2) "nespē̦kā palikt" (mit ũ ) Frauenb.: ja tu tâ skriesi pie darba, tad tu beigās izčūkstēsi (neizturēsi);

3) (zischend) verdampfen
Frauenb.: zeme ir tik sausa, ka izčūkst vien, kad uzlej ūdeni.

Avots: EH I, 440

izdabât, auch izdabuôt, jem. zu Gefallen tun, es jem. recht machen, befriedigen: nevar dievs, nevar ve̦lns līgaviņai izdabāt BW. 27198. nevarēju vīra mātei izdabāt BW. 23345. Mit dem Acc. ungew.: māmiņu izdabuoju BW. 23544. lai es varu izdabāt treju kungu valuodiņu 1922. gudri mani māte māca, kaut varējis izdabāt (wenn ich den Rat nur richtig ausführen könnte): necērt cirvi akmenī, nesvied meitu ūdenī! 30144, 2. Refl. - tiês, aus der Art schlagen, ausarten: tas dē̦ls ir izdabājies.

Avots: ME I, 724

‡ II izdēdinât, Kausativ zu izdẽdêt: sausums izdēdinājis labību Segew., die Dürre hat das Getreide im Wachstum gehemmt.

Avots: EH I, 442

‡ izdūdelêt,

1) = izraûdât: acis izdũde̦lē̦tas sausas Lemsal;

2) "?" pilns kâ acs izdūde̦lē̦tu kleišu A. Brigadere Skarbos vējos 308;

3) wellenförmig krauseln
Golg., N.-Peb., Sessw., Tlrsen: i. drēbi, matus. Refl. -tiês Dunika, = izraûdâtiês. dūdelêt "weinen" beruht auf d. dudeln.

Avots: EH I, 444

izdvašuôt, tr., ausatmen: sils izdvašuoja patīkamu smaržu Poruk. katrs ziediņš likās izdvašuojuot mieru Blaum.

Avots: ME I, 731

izdvèst [li. išdvė˜sti "aussterben"], izdvest, tr., intr.,

1) aushauchen, ausatmen:
kalvju stiebri izdvesa skābu smaršu A. XX, 860. krāsns likās izdvešam aukstumu un naidu Niedra;

2) leise sprechen, leise hervorbringen
Stari II, 748; Subst. izdvē̦sums, die Aushauchung.

Avots: ME I, 731

izdzìmt (li. išgim̃ti),

1) ausarten, aus der Art schlagen:
jupis zin, kur tāds esi izdzimis Mag. XIII, 3, 61. cilvē̦ks sarūk, izdze̦m tr.;

2) hervorgehen:
vai īstas episkas gle̦znas neizdzimst nuo jūtām? A. IV, 569.

Avots: ME I, 732

ize̦l˜puôt, tr., ausatmen, aushauchen: kaitīga viela tiek ize̦lpuota A. XXI, 552. ize̦lpuota beidzamā nuopūta Balss.

Avots: ME I, 734

izgatavuôt, tr., anfertigen, bereiten, ausarbeiten: ' nuo kuoka izgatavuo daž˙nedažādas lietas. Refl. - tiês, sich lange bereit machen: viņš ilgi izgatavuojās uz ciemu iet.

Avots: ME I, 736, 737

izgrabêt, intr., durch vieles Rascheln untauglich werden: rīkle sausa kâ izgrabējusi pastalas āda Brig. [Vgl. li. išgrabéti "выкарабкаться".]

Avots: ME I, 738

izklausît

1): tiesā viņu izklausīja, cik liela upīte bijusi Seyershof; ‡

3) abdienen:
savus zaldātu gadiņus izklausīs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 148. izklausa muižu (verrichtet den Frondienst) Dzimtene V, 442. Refl. -tiês,

2): vai tad uz visu var i., kuo ļaudis runā Deglavs Rīga II, 1, 349; ‡

3) zur Genüge ausfragen, ausforschen:
izklausījušies, izbijuši, bet par dē̦lu ne˙kā nezin Seyershof.

Avots: EH I, 456

izkùopt,

1): ausarbeiten
Frauenb.: kad nau daudz, tad izkuopj paši linus;

2): aushauen:
varuot ... kādu gabalu audzēkņa i.; ... tad malkas un žagaru ... pietikšuot Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 460

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762

izlìetât, ‡

3) tüchtig machen; aus dem Groben ausarbeiten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausarbeiten" und "tüchtig"). ‡ Refl. -tiês,

1) vollstandig ausgebraucht werden:
viss krājums izlietājies;

2) "geschickt sich machen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 463

izmakšķerêt, tr., aus -, herausangeln, ausfischen: izmakšķe̦rē̦tas zivis tē̦vs izšķiruoja Stari I, 326. Refl. - tiês, zur Genüge angeln: šuovakar labi izmakšķerējāmies.

Avots: ME I, 768

izpaurêtiês,

1) heisshungrig werden:
rītu pēc dievgalda būs izpaurējušies, aptiesās, ka nemanīs, vilki Blaum.;

2) verwöhnt, anspruchsvoll sein:
viņš stipri izpaurējies, tāda ēdiena negrib ne acīs ieraudzīt Bers.;

[3) aus der Armut sich herausarbeiten und zu Vermögen gelangen Nigr.;

4) mit den
paures einander zur Genüge schlagen Bauske].

Avots: ME I, 778

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797

izsuguôt, ausarten, aus der Art schlagen Wend. n. U.

Avots: ME I, 807

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808

iztaisît (li. ištaisýti), tr.,

1) ausarbeiten, verfertigen, zu etw. machen:
Sprw. nuo luopu suņa nevar iztaisīt putnu suni. viņš mani iztaisa par blēdi;

2) ausmachen, bilden:
grasis pie graša iztaisa rubli;

3) bereit machen:
iztaisi nu kājas uz lēkšanu. Refl. - tiês,

1) sich zu etw. machen, sich als etw. gebärden:
kas viņš par vīru iztaisījies; iztaisījies tāds, kâ kaut kāds ķēniņš LP. IV, 108. Maliena iztaisuoties tīri vai par pilsē̦tu A. XX, 209. viņš meitai gaŗām iedams vis˙visādi iztaisījās Laps.;

2) sich bilden, hervorgehen, werden:
pēc kāda laika iztaisās daudz čūskulē̦nu Etn. II, 169. šķērssiena var iztaisīties caura A. XX, 89,

3) sich bereit machen:
tu ne˙maz nevari iztaisīties.

Avots: ME I, 814

izvaisluôtiês, abarten od. ausarten Elv.

Avots: ME I, 824

izvḕrst (li. išver̃sti), abwenden U. Refl. - tiês,

1) ausarten, sich verändern, wozu werden:
tur dzīvajam cilvē̦ka garam nav jāpanīkst un jāizvēršas A. XI, 470. cilvē̦ki būtu par vis˙nekrietnākajiem neliešiem izvē̦rtušies Pūrs I, 24;

2) sich recht umtun, herumtummeln
St.: viņš labi izvēršas pasaulē.

Avots: ME I, 828

izvìrst (išvir̃sti), intr.,

1) werden, übergehen, sich verwandeln:
[nezin, kas nuo puisē̦na... būtu izvirtis Janš. Dzimt. ² 210.] kaut nuo jums izvirstu krietni vīri Rol. šī rīcība izvirst liekā gru,znumā Antrop. II, 54;

2) ausarten, entarten, degenerieren, verkommen:
sabiedrības kārtība ir satrūnējusi, izvirtusi Vēr. II, 585. Refl. - tiês, sich verwandeln, werden, ausarten: varē̦tu izvirsties par tīriem necilvē̦kiem A. XII, 708. Part. prt. izvirtis, degeneriert, entartet, verkommen: izvirtis varas cidvē̦ks Vēr. I, 1275.

Avots: ME I, 830

izzîst (išžį`sti), tr., ausaugen: asinis nuo kuoduola; me̦lus nuo pirkstiem izzīst. jūs apziņu mums skūpstiem izzīadāt Asp.

Avots: ME I, 832

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

kàist (li. kaĩsti), - stu, - tu (- su), intr., heiss werden: sausa malka drīz kaist, trockenes Holz brennt leicht und gibt Hitze L., St. Jetzt gew. nur fig., brennen, glühen: tu kaisti kâ ugunīs Degl. man galva kaist nuo ziedu smaršas Vēr. II, 135. zeltenītei kaita vsi vaigu gali Degl. sirds tvīkst un kaist pēc laimes Vēr. II, 604. pūķītes kaitin kaisa (für kaita) Sudr. E. Vēr. II, 654. [Zu apr. ankaitītai "engefochten", acc. s. prakāisnan "Schweiss"; eine Wurzelform kai - auch in ahd. hei "Hitze", an. heitr "heiss", got. heitō "Fieber" u. a., vgl. Uhlenbeck PBrB. XVII, 435 und got. Wrtb. 76, Walde Wrtb. ² 107 unter caelum, Trautmann Wrtb. 113.]

Avots: ME II, 135

[I kârpinât ² Ruj., die Kausativform zu kārpīties: kārpināt zirgu.]

Avots: ME II, 198

kâts: mit à ² Bers.;

1): milna k. BW. 8076 var. lizes kātu 33560, 1; der Stengel:
puķes k. niedru kātu pātadziņu BW. 33567,3. sēņu kātus 20290; der Stiefelschaft (gew. im Plural) Segew.;

2): der Unterarm
Segew.; kâti, lange Beine PV.: man kāti vairs neklausa Seyershof. likt (sist) suņam pa katiem ebenda;

3): kâtiņš Linden in Kurl., ein gestrickter Pulswärmer;
kâteņš Zvirgzdine "cimda valnītis"; ‡

4) bebŗa k. AP., eine gewisse Pflanze (mit süsslichem Stengel).
Nach Lidén KZ. LVI, 211 zu npars. xāda "Besenstiel, quodvis lignum erectum".

Avots: EH I, 606

kàukt;

2): es viņam kaucu virsū (ich schrie ihn an, sagte ihm unsanft, grob),
bet viņš man neklausa Kand. - Zur Bed. vgl. auch ‡ apkàukt.

Avots: EH I, 593

I kaûss, [kàuss ² Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

III kàuss ² : auch Heidenfeld, Oknist; das Genick (bei Menschen und Tieren) Auleja, Saikava, Sonnaxt, Wessen, Zvirgzdine: suns kaķi saje̦m aiz kausa Sonnaxt; pakauša k. (oder zu kaûss I 1 ?), der Nacken AP.

Avots: EH I, 595

[IV kàuss ² Warkl., keilförmig: kausa piere, galva, klints. Vgl. kausa I und kauss III.]

Avots: ME II, 178

[kàusta ² Mar., = ausa">kausa II.]

Avots: ME II, 179

klajuotne ,* die Fläche: sniega klajuotnes, Eisflächen Poruk. sausa, ce̦lmaina klajuotne MWM. VI, 420.

Kļūdu labojums:
klajuotne* = klajuotne

Avots: ME II, 210

klàusît: auch N.- Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit aû ² ) AP., Frauenb., Ramkau, (mit aũ ) Blieden, Gramsden, Lesten, Orellen, Roop, Siuxt, Wairisel, Zabeln,

1): klaus[i], kuo pateikšu! Oknist. es jau klausīju, klausīju upes dziļumā Pas. XII, 497 (aus Lettg.);

2): nevar katram k. pakaļā (= ticêt) Salis. saimnieks jāklausa BielU.;

3): bij jābrauc kungam k. Mahlup, Siuxt. cik ilgi šis vēl tev klausīs (= kalpuos)? Saikava. Refl. -tiês, ‡

3) gehorchen
Auleja, Kaltenbr. Subst. klausītãjs, ‡

2) ein Knecht:
divi vīri bija klausītāji, trešais - vaļenieks Siuxt

Avots: EH I, 611

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

knatas Ahs., = knatāji: vis˙apkārt apbāzīja sausas knatas, lai ābuoļi nesadauzītuos Vīt. 65, Etn. IV, 97.

Avots: ME II, 243

kùokgrauzis, [kūokgraûznis PS.], der Holzwurm: Sprw. grauž kâ kuokgrauzis. sienā knikš kuokgraužu gausais vērpiens A. XXI, 344.

Avots: ME II, 342

II kuopa, die Pflege, Sorge, Besorgung der Hausarbeiten, Beschickung des Viehs Siuxt, Etn. IV, 97: durakam nācies mājas kuopu veikt LP. VI, 345. vakara kuôpa ^2, die Futtervorlage am Abend Grünh. viņš padara žigli kuopu LP. VI, 894. meita, kam tai dienā kuopa bijuse, nuoņe̦m aplikumus VII, 576. pa sē̦tu un kūtīm saimniece bij visas vakara kuopas nuobeiguse Alm. ļaudis izklīda pie kuopas Apsk. Zu kùopt. [Identisch mit li. kuopà "Lösegeld für gepfändetes Vieh"?]

Avots: ME II, 344

koza: auch Ladenhof n. FBR. XI, 65; riekshem ir cieta, ābuoliem mīksta, jāņuogām plāna, saulenēm bieza k. Lems. pušumam jau uzme̦tusies virsū plāna koziņa ebenda. k. biezputrai Salis n. FBR. XV, 59. maizei apkaltusi k. A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84. nuomizuočam kālim k. apkārt ebenda. kad sausa zeme ir, tad sakalst k. cieti, un nenāk sē̦klai dīglis ārā Seyershof. viņš pupas ar kozām neē̦d ebenda.

Avots: EH I, 639

krāks, Interj.: krāks! krāks! piepēži atskan sausas, skaidras skaņas plašajā klajumā JR. IV, 80.

Avots: ME II, 266

‡ kramadika, comm., ein ausgelassener , Junge Kal.; ein minderwertiger, fauler Mensch Dunika: tā ir tāda k.: grāmatu nevar iemācīties un māti neklausa Janš. Bandavā I, 26.

Avots: EH I, 641

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. ² 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis ² Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291

kvḕrcinât, [kver̃cinât Salis, kvẽrcināt Bauske] (Kausativform zu kvḕrkt), schreien od. quieken machen, necken Etn. I, 34, Mat., U.

Avots: ME II, 355

lãdinât [Līn.],

1) tr., kausativ zu lāt, bellen machen, reizen, necken:
[suņus lãdinādamas Janš. Dzimtene ² II, 441. žīds suņus lâdina ² Bauske.] tie izgāja dažu sē̦tu, dažus suņus lādināja Gold. n. Etn. IV, 129; BW. 6963;

2) [lâdinât], tr., anbellen:
visi suņi apnikuši tavus puišus lādināt BW. 12646. pluskatainu dē̦lu māti ciema suņi lādināja 23619, 10. [suņi vārtu stabu lādināja BW. 35225, 1.] kuo, sunīti, kaulastiņ, tukšu mežu lādināji? 12795. [lãdinât Wandsen, wiederholt schelten];

3) intr., freqn., wiederholt bellen:
sāk tie (suņi) lādināt BW. 13646. Refl. - tiês, eifirg bellen: sunītis lādinās St.

Avots: ME II, 436

làicît ² Lub., [auch Nerft] (li. laikýti "halten"), - ku [od. - cīju Kurmin und Nerft], - cīju, tr.,

1) streichen, massieren:
gaŗas zeķes pārde̦vušas par vē̦de̦ra laicījumu (Var.: braucījumu, latījumu) BW. 20536, 4;

2) hüten, aufsparen, [schonen
Für.], länger erhalten, verschieben: laiki savu ce̦kuliņu BW. 29045, 1. vai bij pati veļa māte manis dēļ laicījusi (neveiklīti; Var.: taupījuse) BW. 21879, 1;

3) Zeit geben, warten:
kuo tad te laicīs, kuo tad vairs gaidīs Rutzau. Refl. - tiês, (sich entgegenhalten), ausweichen, sich hüten, zörgen: laikies, laikies, vilciņš nāk BW. 16844, 1. sērdienīte laicīdamâs atteica Dīcm. 1, 65. ar šuo burvi visi baidījās un laicījās satikties LP. VII, 133. laikies, brālīti, nu tevi kārs BW. 25439. laicījies un vilcinājies un nuokavējies īstuo laiku Druva 1, 369. jālaikuoties tuo darīt, man müsse sich hüten, das zu tun JK. VI, 32. [Nebst apr. laikūt "halten" Kausativform zu likt (s. dies)]

Avots: ME II, 401

langvēģis, auch lañgvērģis [Gr. - Essern], Elv., Dünsb.,

1) der Abtritt, das heimliche Gemach Manz., St.;

2) der Mastdarm: viss, kas mutē ieiet, tas nuoiet vē̦de̦rā un tuop caur tuo langvēģi izme̦sts
Matth. 15, 17;

[3) Jauchgrube Gr. - Essern: piebērt langvērģi kūts priekšā, lai tur nebūtu sutrājs un lai ieiešana kūtī būtu sausa Janš. Dzimtene ² I, 352.] - Wohl aus d. langer Weg.

Avots: ME II, 420

laũnadzis: auch (Südostwind) Angerh, n. BielU.; mazais l. ebenda, SüdSüdostwind; sausais l. Bigauņc. 43.

Avots: EH I, 723

ļaũns,

1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;

2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]

Avots: ME II, 532

le̦l˜luôt, le̦luôt, lē̦luot, auch lēlēt BW. 11924,

1) Hirtenlieder singen
[lẽ̦luôt Dond., le̦luôt Wandsen], das Vieh zusammenrufen: kur pue juoda ciema gani, ka nedzird lē̦luojam BW. 743 (le̦lluojam 228). le̦luojat, ciema gani! man pazuda raibuliņa 28921;

2) schreinen, heulen, lallen:
tas klausa vilka le̦luošanu BW. 13276; piedzē̦rušuo le̦luošanu Janš.; [le̦luôt heulen, stöhnen PS.];

3) rufen:
kâ ganiņš viņš mūs le˙lio GL. maigs zvaniņš kaut kur tāli klusi lē̦luo Druva III, 181;

4) Kinder in den Schlaf singen; [auf den Händen wiegen
U.; küssen Wid.] Refl. - tiês, sich einlullen: aijājies, le̦lluojies, mans mazais bālelin,! BW. 1897. [Vgl. dzau Berneker Wrtb. I, 700.]

Avots: ME II, 449

liẽlàusis, der Grossohrige: nuo lielaušiem minams gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME II, 497

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu ² Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III ^4, 536 f.]

Avots: ME II, 490

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

mãjdar̂bs, die Hausarbiet: sieviešu mājdarbi Janš.

Avots: ME II, 578

mãjiêns, der Wink: neievēruojamas lietas neklausa ne˙būt dzejas mājienam Vēr. II, 16. Zu mãt.

Avots: ME II, 578

[mãjpieraugs, Hausaufseher: kâ viņiem par mājpieraugiem bija gājis Pas. II, 173.]

Avots: ME II, 578

malˆka (li. málka), Demin. malˆciņa, das Brennholz: apšu, bē̦rzu, egļu, priežu malka, Espen-, Birken-, Gränen-, Fichtenholz; zaļa malka, nasses Holz, im Gegensatz zu sausa m., trockenes Holz; sve̦kuota malka, harziges Holz; sve̦ku malka, Kienholz; skalu m., Pergelholz; zemes m., der Torf. malkā braukt, ins Holz fahren. malku asīs, ve̦zumā kŗaut. sila priedi malkā cirtu BW. 11249. sācis savu mājiņu malkā skaldīt LP. V, 89. Zur Bezeichnung der Fülle: gaļa mē̦tājusies apkārt pa māju kâ malka Etn. II, 76. [malkas ceļš U., der zum Holze führende Weg, Holzweg. - Nach Petersson Balt.-slav. Wortstud. 6 f. zu arm. mełex "lignum" u. a.]

Avots: ME II, 558

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mẽrdeklis [MSil.],

1) ein Mittel zum Abmergeln:
sapuvis siens ir zirgu mērdeklis, faules Heu ist ein langsames Gift für die Pferde Hug. kāds burvības mērdeklis: viens piliens pieliets naidnieka kausam; tas nīkst un nīkst Rainis; [mḕrdeklis ² Warkl., mêrde ² Bauske, mẽrdeklis, Giftmittel zum Ausrotten von Ratten, Katzen (Stuhrhof) oder Fliegen (Prawingen);

2) ein ganz abgemagertes Lebewesen
Lettg., Treiden, Lutringen, Ruhental (mẽrdeklis), Salis, Seppkull (mêrdeklis ^2), Bers., N. - Peb. (mḕrdeklis und mērdēklis), Warkh., Warkl. (mḕ̦rde̦kls ^2), Sessw., Selsau, N. - Schwanb. u. a.;

3) mẽrdeklis Kabillen "ein aufdringlicher Mensch".] Zu mērdêt.

Avots: ME II, 617, 618

mežs;

4): meža Miķelis Diet., ein ungehobelter Mensch.
me̦ža tē̦vs (der Bär) Apsk. 1903, S. 13; ‡

5) der Baum:
cilvē̦ks, gaŗš kai m. Pas. II, 144 (aus Weloņen). kas tē̦vam neklausa, klausa mežam (d. h. Ruten) RKr. VI, 900; Bauholz (nach r. лѣс dass.) Auleja, Pas. X, 240 (aus Lettg.); vgl. auch den Spitznamen Mesepoute FBR. X, 96. Zu li. mẽdžias s. auch Specht KZ. LVI, 121 f. und Fraenkal Balticoslav. II, 100 f.

Avots: EH I, 805

‡ mikle̦ns PV., = ‡ miklaîns: vārpas sausas, re̦sgaļi zāļaini un mikle̦ni.

Avots: EH I, 813

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. ² 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. ² 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;
‡

14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2

naktiniece "?": timsiniece, naktiniece, vai es tava naidiniece? jūŗmalā sausa egle, tā ir tava naidiniece? BW. 34079, 1. [Vgl. li. naktinýčia "ein Nachtgespenst".]

Avots: ME II, 690

neb, neba [Nigr., Mesoten (li. neba "Neque")],

1) kausale und advesative Konjunktion) doch nicht, ja nicht, denn nicht:
atduot, māte, manu tiesu, neba daudz man vajaga! BW. 16403. neraud[i] gauži, ne es (Var.: neb, nel, neba, nib) tevi tālu devu! 18128. neba (Var.: nele, ne jau, nevis) lielas lustes dēļ es dziesmiņu padziedāju BW. 126, 7. vai, kuplais uozuoliņ, neb es tavu ve̦cumiņu! 30640. neba dižas vainas dēļ nuoņe̦m manu vainadziņu 24443. Sprw.: neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. [neba es par tuo zinu U., weiss ich denn etwa darum?] Zur besonderen Hervorhebung der adversativen Bedeutung wird zuweilen bet "aber" hinzugesetzt: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vien dabūjuši izbrīnuoties LP. I, 176;

2) von Glück wird bedeutung "mitnichten": irag netaisnība pie dieva? neba (jetzt: ne˙būt ne) Römer 9, 14.

Avots: ME II, 708

‡ nē̦burāgs "wer grausam mit Tieren (z. B. beim Schlachten) und Menschen umgeht" Wessen.

Avots: EH II, 23

[nḕrst Jürg., Arrasch., Warkl., Kl.]. nêst ² Rojen, [Bauske, Ruj., Salis, Sassm.] (li. ner̃šti), -šu, -su, intr., laichen, sich begatten: upē nērsa plauži Etn. II, 80. ja aprīlī vardes nērš dzelmēs, tad gaidāma sausa vasara Etn. II, 126. līdakas jau nēršuot Austriņš. [vardes nērš gurcekļus N. - Schwand.] Zu nā`rsts.

Avots: ME II, 742

neviñgrĩba, die Schlaffheit, Mangel an Strammheit, Festigkeit: vispārīga nevingrība bija se̦kas nuo sausas barības Konv. ² 1853.

Avots: ME II, 740

nežẽlĩba, die Unbarmherzigkeit, Grausamkeit: avīzes sašutušas par gaismā ce̦ltām nežēlībām B. Vēstn. ziņas par tuvām nežēlībām pārspīlē̦tas ebenda.

Avots: ME II, 742

nežẽlîgs, unbarmherzig, grausam: citreiz kādā muižā bij ļuoti nežēlīgs un dikti ciets kungs LP. IV, 164. bet nu vīrs vilku sācis nežēlīgi mietēt IV. 162.

Avots: ME II, 742

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt ² Behnen, [ņir̂kšêt ² Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III ⁴ , 521.]

Avots: ME II, 903

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

[II nùobadinât, Kausativform zu nùobadît 2: gans nuobadinājis jē̦ru Wolmarshof.]

Avots: ME II, 758

‡ nùobrīdinât, Perfektivform zu brĩdinât: nuo mazuma māte vien˙mē̦r nuobrîdina ² : nedari tâ un nedari tâ! Salis. vai tādu var n.? brīdini, cik gribi, bet vai klausa? Saikava.

Avots: EH II, 34

nùočur̃kstêt, intr., eine kurze Weile laut rieseln, plätschern, knistern, knattern: Krišs izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja un nuočurkstēja vien Dok. A. rijkuris sakausējis alvu labu šķidru un tad gāzis ve̦lnam acīs, ka nuo- čurkstējis vien LP. VI, 147. nuočurkst spičķa MWM. VIII, 541.

Avots: ME II, 771

nuode̦gulis,

1) ein angebranntes Holzscheit, ein angebrannter
Ast: dievs satvēra nuode̦guli Etn. IV, 79. vīrs sarausa nuode̦guļus ugunskurā U. b.; [nùode̦guļi ^2, Kohlen Sussei];

2) jemand, dessen Hab und Gut verbrannt ist:
nuode̦guļi lūdzas dāvanas Rutzau. [vgl. li. nuodėgulỹs "der Feuerbrand".]

Avots: ME II, 773

nùojàust [li. nujaũsti], tr., ahnen, fühlen, wahrnehmen, erkennen: viņš nenuojauta ne˙kuo ļauna Blaum. nuo tam vēl nevaram nuojaust stiprumu LP. VII, 1172. nu tik nuojauš, kādās tas briesmās Vēr. I, 1381. pulkā gan nuojauž kuopa nuojaužama ar redzi Duomas II, 53. lielākas var˙būt, nekâ tu nuojaud Vēr. I, 1207. visi nuojauda, ka viņai tagad ne˙viena nevajag Vēr. I, 1502, II, 589. viņš manis vis nenuojausīs Aps. bez spē̦ka gurdi viņa nuojausa Asp. Pūrs III, 95. A. XII, 649, MWM. X, 282.

Avots: ME II, 792

nùoklàusît, tr., abdienen, ableisten: Brencis savus suoda gadus bij nuoklausījis LP. VI, 986. daudz vieglāki bija nuoklausīt muižu gaitas De̦gl. [nuoklausa muižai darbus, liecības un sievu dienas un dzīvuo bez bē̦du Janš. Dzimtene V, 442. Refl. - tiês, abhorchen, hinhorchen, ablauschen: dē̦ls visu nuoklausījies LP. IV, 125. viņš nuoklausījās viņa stāstam Līb. lai viens nuoklausās tavā runā! Seib.

Avots: ME II, 797

nùolãpît, tr.,

1) beflicken:
svārki labi nuolāpīti;

2) abprügeln:
tuo ar pīcku nuolāpīju LP. VI, 97;

3) das Part. nùolãpãms, nùolãpîts, verflucht (eig.: wer Prügelstrafe verdient; geprügelt):
nedē̦ļu vē̦lāk tāds nuolāpāms skauģis iečukst ķēniņam LP. V, 208. ak tu nuo˙lāpīts puika, ka neklausa Kand. kad tevi nuolāpāmais! hol dich der Teufel! LP. VI, 368.

Avots: ME II, 809

nùomuldinât: viņa gribēja tuo n. līdz rīta ausai, lai tad dienā ... pār viņu būtu gurde̦numa ... vara Ciema spīg. 261.

Avots: EH II, 70

nùoràust,

2): Andrāns ... ar plaukstu nuorausa rūts apsvīdumu Jauns. J. un v. 46. asaras priekšautā nuoraususi Raksti III, 405; eilig wegnehmen:
mudīgi n. traukus nuo galda Dunika. Austra ... nuorausa ("?") ce̦purīti Delle Negantais nieks 151.

Avots: EH II, 80

nùosēkt ["nùokunkstêt"] Peb., Sessw., Warkl. u. a.; "in der Eile stimmlos aussprechen" (mit ê ² ) Libau]: viņš errīgi nuosēca Saul. Refl. -tiês, [(mit è) einmal od. eine kurze Zeit zischend ächzen, seufzen C., Jürg., Festen, Druw., Neu-Schwanb., Kokn.]: tikai knaukšiens nuosēcās pa gaisu Niedra. vina nuosēcās vien un nuokliedzās [Ar., Dok. A. [nuosēcas aukstā ūdenī iele̦cuot N.-Peb. krūtis viņam smagi nuosēcās Lennew. zuobu raujuot viņš tikai nuosècas2 Lis., Vīt.; viņš dzēra nuo˙sē̦kdamies Nötk.] viņš nuosēcas un nuolaidās pa˙visam gulus A. XX, 650; ["pēc smaga darba nuopūsties" Schujen; "geräuschvoll ausatmen" (mit ê ² ) Alschw.].

Avots: ME II, 845

nùosêst [li. nusė´sti],

1) intr., absitzen:
stundu pieši nuoskanēja, nuo kumeļa nuosē̦duot BW. 19060. viņš nuosē̦d nuo baltas ķēvītes LP. VI, 961. zirgu pagriezis pie nama durvīm un nuosēdis Janš.;

2) tr., sitzend besetzen, einnehmen, besetzen:
tautas ceļu nuosē̦duši kâ pelē̦ki vanadziņi BW. 13475. Refl. -tiês,

1) sich hinsetzen:
raganas varuot redzēt, kad nuosē̦stas baznīcā apakš kanceles Etn. III, 41. panāksnieki nuosēdās ap galdu BW. III, 1, 55;

2) sich setzen, sich senken:
cieti nuosē̦dusies sausa smilkts Būvm. 10.

Avots: ME II, 845

nùošļur̃kstêt [MSil., nùošļur̂kstêt Lis., Seppkull, Jürg., ein Schallverbum (ähnlich dem nùošļirkstêt, aber einen dumpferen Laut bezeichnend): viņš izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja [Golg.] un nuočurkstēja Dok. A. [kāja iegrima slapjā sniegā, ka nuošļurkstēja vien Lis., Seppkull, Ermes, Jürg. piens izlija, ka nuošļur̃kstēja vien Neu-Bergfried, kâ uzvilka kājā zābaku, kurā bija ūdens, tâ tūlin nuosļurkstēja PS., Grünwald. samirkušām apavām viņš aizgāja, ka nuošļurkstēja vien Selsau, Golg., Tirsen, Schujen, N.-Peb., Meselau, Laud., Druw., Sessw., Erlaa, Drobbusch, Stomersee. kad uzlēcu uz dēļiem, kam ūdens bij apakšā, nuošļur̂kstēja ² vien Salis; nach Vīt. so auch das Reflexiv; "undeutlich (durch die Zähne) sprechen" Malta, Mahlup.]

Avots: ME II, 869

nùošvirkstêt, nùožvirkstêt Zalkt., intr., einen prasselnden, zischenden, rauschenden Schall von sich geben: sausais kadiķis sadega, ka nuošvirkstēja vien [Vank., Nötk.] nuošvirkstē̦dama pašķīst balta zibeņa strāva Saul.

Avots: ME II, 871

nùotrukt,

1) "?": viņa acis bij nuotrukušas sausas De̦gl.;

[2) "abbrechen"
(intr.) Grünwald.)

Avots: ME II, 877

nùotrusêt, nùotrust, intr., abfasern, struppig werden: lai nuotrus galvai mati, kad saimnieks ce̦pures neduod. irbei spārni nuotrusuši pa eglēm luožņājuot BW. 8461. sausajā laikme̦tā zâle nuotrus Vēr. II, 1054. purva kārkli nuotrusuši BW. 21384. [vājas un nuotrusušas... priedes Veselis Saules kapsē̦ta 78.] šķidru, nuotrusējušu matu pinkas AU.

Avots: ME II, 878

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3