Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'bes' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'bes' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (66)
apakšdrēbes
apbest
apbest
apbest, tr., begraben Katech. 1586 [Und. Psal. 15.]; Oppek., L., PS. apbeda zirgus Dok. A.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
bes
besele
besele, ein Schaufel, mit der man Kartoffeln gräbt Kleinb. [Aus mnd. beseler "eine Art langer, spitzer Messer"?]
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
besiņi
besnika
best
best
best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]
Avots: ME I, 280, 281
Avots: ME I, 280, 281
best
bestarags
bestis
bestrs
bestrs
be̦strs, be̦sts,
1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [
2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].
Avots: ME I, 281
1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [
2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].
Avots: ME I, 281
bezdrēbes
bimbess
debesbraucamā diena
debesgabals
debesgabals, eine schleimige Masse: uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes; tauta duomā, ka tās e̦suot nuokrituši mākuoņu gabaliņi (debesgabali) Etn. II, 166.
Avots: ME I, 449
Avots: ME I, 449
debesi
‡ de̦be̦si Skaista n. FBR. XV, 39, Warkl.. Zvirgzdine, = debess 1, der Himmel: dievs... de̦be̦suos Pas. X, 104 (aus Dünaburg), dievs nuo de̦be̦siem 447 (aus Bewern). kliedze, ka visi de̦be̦si (der ganze lümmel) skanēja 220 (aus Asūne). Salomons gāja meklēt de̦be̦sus V, 275 (aus Domopol). izauga... da pašiem de̦be̦siem BW. 5057.
Avots: EH I, 313
Avots: EH I, 313
debesīgs
‡ debesîgs (li. debesingas "wolkig"), himmlisch (?): viešņa debesīgā, viešņa cē̦lā Austriņš Aizsaulē 115.
Avots: EH I, 313
Avots: EH I, 313
debesines
debesis
debesis,
1): debeši briest, es droht Regen
Diet.; ‡
2) auch Plur. debeši, der Himmel:
izauga... da pašam debešam BW. 5035, 3. nuogāja uz debešiem (in den Himmel) BWp. 2221, 6 var.
Avots: EH I, 313
1): debeši briest, es droht Regen
Diet.; ‡
2) auch Plur. debeši, der Himmel:
izauga... da pašam debešam BW. 5035, 3. nuogāja uz debešiem (in den Himmel) BWp. 2221, 6 var.
Avots: EH I, 313
debesis
debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.
Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582
Avots: ME I, 449
Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582
Avots: ME I, 449
debess
debess, -s,
2): auch Puhren n. FBR. XIV, 48, Heidenfeld. aizgula me̦lna debess, darīs rasu tīrumā BW. 14650 var. lietus debestiņa 21582.
Avots: EH I, 313
2): auch Puhren n. FBR. XIV, 48, Heidenfeld. aizgula me̦lna debess, darīs rasu tīrumā BW. 14650 var. lietus debestiņa 21582.
Avots: EH I, 313
debess
debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,
1) gew. f., der Himmel:
a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;
b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;
2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]
Avots: ME I, 449, 450
1) gew. f., der Himmel:
a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;
b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;
2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]
Avots: ME I, 449, 450
drebes
dubes
ģirbes koks
grabesis
grebestāt
‡ gre̦be̦stât, -āju, beim Dachdecken die gre̦bê̦sti anbringen Auleja: g. klē̦vu. Vgl. li. grebėstúoti "mit Latten beschlagen".
Avots: EH I, 401
Avots: EH I, 401
grūbes
gulbes
iebest
iebest,
1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡
2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡
3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡
4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.
Avots: EH I, 503
1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡
2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡
3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡
4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.
Avots: EH I, 503
iebest
izbest
izbest (li. išbèsti "ausstechen" ): cūkas izbeda kartupelēju Mahlup. izbe[dī]šu visu aku Pas. XI, 60, izbe̦d duobīti 151. izbede ... pagrabu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 59).
Avots: EH I, 434
Avots: EH I, 434
izbest
izbest, tr., ausgraben Glück IV Mos. 21, 18. cūkas kaulu izde̦dušas (gew.: izrakušas) BW. 25818, 3. dziļu bedri izbedis Diez.
Kļūdu labojums:
25818, 3 = 25813, 2
Avots: ME I, 716
Kļūdu labojums:
25818, 3 = 25813, 2
Avots: ME I, 716
kabes
klembests
klembests
klibes
klimbests
‡ klimbe̦sts, ein ungewandter Mensch von hohem Wuchs Prl., Warkl.; ein grosses, aber schwaches Pferd Warkl.
Avots: EH I, 617
Avots: EH I, 617
nebesa
nobest
pabest
padebesis
I padebesis,
1): auch Auleja, Lesten, Oknist, Salis; viss atspīd p. BW. 32135. zili me̦lni padebeši 31926, 4; ‡
2) "der Horizont"
Skaista n. FBR. XV, 40.
Avots: EH II, 126
1): auch Auleja, Lesten, Oknist, Salis; viss atspīd p. BW. 32135. zili me̦lni padebeši 31926, 4; ‡
2) "der Horizont"
Skaista n. FBR. XV, 40.
Avots: EH II, 126
padebesis
padebesis
palobes
pārdebesis
pãrdebesis: "padebešu pūlis" Lös. n. Etn. IV, 162; pārdebešiem (reizu reizām) līt ebenda, (strichweise) Ramkau.
Avots: EH II, 198
Avots: EH II, 198
pārdebesis
pãrdebesis (nom. pl.?), pãrdebeši, Laufwolken, "lietus vai sniega debeši, kas nāk viens pēc uotra" Fest., Stelp.: vēja pūtes ceļas nuo pārdebešiem, kas nāk katrs ar lielu vēju.]
Avots: ME III, 153
Avots: ME III, 153
pērkoņdebesis
pusdebesīs
‡ pusdebesīs BW. 15597, 3 uz pusdebesīm Pas. X, 122, pusde̦be̦su Skalbe Raksti IV (1938), 260, = pus˙debeša.
Avots: EH II, 331
Avots: EH II, 331
rebes
rebes "Verwirrung": tur lielas rebes Siuxt, Matkuln, Kalleten, Rothof, Gr.-Buschhof.
Avots: ME III, 501
Avots: ME III, 501
rubesnīca
rubesnīca
sabest
sagrebestot
‡ sagre̦be̦stuôt "= sagrãbât" Oknist: tis ē̦damais šuodien pusdienā tāds sagre̦be̦stuots: nav ni˙kas taisīts.
Avots: EH II, 409
Avots: EH II, 409
skalbes
skal̃be(s): skalbes ( ?") Selb. n. FBR. XX, 62; (Kahnus) AP., (mit àl 2 ) Druw., Laud., Meselau; skal̃be AP. "vālīte" (eine gewisse Wasserpflanze); niedru skalbu (od. zu skalbis III?) pirstānieki BW. 12651, 1 var.; (dze̦ltānā) skàlbe Ramkau, iris pseudacorus.
Avots: EH II, 498
Avots: EH II, 498
skalbes
skal̃be(s) Jürg., skàlbes 2 (nom. pl.) Lub., Bers., Warkl., Selšau, skalbes U., Mag. IV, 2, 81; RKr. II, 64; Etn. III, 7, acc. s. skàlbi 2 Kr., skalbji Etn. I, 65, Alswig, skalbi U., Sing. skàlbis 2 Kl. Laitzen, gen. pl. skalpju JR. IV, 31, Kalmus (acorus calamus L.): e̦ze̦ra līmenis spīdēja . . . aiz skalbēm un niedrām Apsk. v. J. 1905, S. 307. brien pa mīkstajām skalbēm se̦klajā upītē A. XV, 248. skalbju sakņu sulā Etn. IV, 115 (aus Erlaa). - puķu skalbes U., Mag. IV, 2, 75; RKr. II, 72, die Schwertlilie (iris L.); zilā skalbe Wid., RKr. III, 70 (aus Lös.), iris sibirica L. Zu mnd. schelp "Schilf" u, a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 595)? Vgl. skaldes.
Avots: ME III, 867
Avots: ME III, 867
škalbes
škalbes
svebes
svebes, Prügel Nigr.: tie dabūšuot tādas svebes..., ka nest nevarēšuot Janš. Dzimtene V, 457.
Avots: ME III, 1145
Avots: ME III, 1145
tūbes
uzbest
‡ uzbest, grabend aufschütten. Subst. uzbe̦dums Brastiņš Latv. pilskalni I, 124, grabend Aufgeschüttetes.
Avots: EH II, 718
Avots: EH II, 718
virsdrēbes
virsdrēbes V., = virsdrãnas: nuoģērbj liekās virsdrēbes RKr. XVI, 107. nuolikt . . . virsdrēbes BW. III, 1, S. 59.
Avots: ME IV, 611
Avots: ME IV, 611
Šķirkļa skaidrojumā (5038)
abāda
abāda, N.-Schwnbg.; abada (?). in Grosdohn nach Etn. IV, 17, eine aus eben geschlachtetem Schweinefleisch und Kohl bestehende Speise [s. apbē̦das].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
ābīderis
‡ II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.
Avots: EH I, 191
Avots: EH I, 191
acains
acaîns,
2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡
3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡
4) übermütig, ausgelassen
Saikava.
Avots: EH I, 2
2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡
3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡
4) übermütig, ausgelassen
Saikava.
Avots: EH I, 2
aceknis
aceknis,
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
acs
acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
acs
acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
āda
âda (li. óda),
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
adata
adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūŗu nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kaŗu apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķeŗas Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūŗas-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūŗu nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kaŗu apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķeŗas Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūŗas-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
adatnieks
adatniẽks, ‡
2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡
3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡
4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!
Avots: EH I, 3
2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡
3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡
4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!
Avots: EH I, 3
ādenis
âdenis T., âdeniẽks PS.,
1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;
2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.
Avots: ME I, 236
1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;
2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.
Avots: ME I, 236
aicerot
‡ àizce̦ruôt,
1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;
2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.
Avots: EH I, 13
1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;
2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.
Avots: EH I, 13
aitiņas
àitiņas, ‡
7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.
Avots: EH I, 5
7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.
Avots: EH I, 5
aiz
àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kaŗā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2. Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich. Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kaŗā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2. Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich. Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
aizart
àizar̂t,
1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;
2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);
3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.
Avots: ME I, 17
1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;
2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);
3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.
Avots: ME I, 17
aizasarot
aizbāze
aizbāzeknis
àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
aizbažīties
‡ àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbēdāt
‡ àizbè̦dât,
1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;
2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?
Avots: EH I, 9
1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;
2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?
Avots: EH I, 9
aizbizenēt
aizblankot
aizbojāt
aizburbis
àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizciemoties
‡ àizcìemuôtiês,
1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;
2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.
Avots: EH I, 14
1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;
2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.
Avots: EH I, 14
aizcilpot
àizcilpuôt,
1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.
Avots: ME I, 20
1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.
Avots: ME I, 20
aizčokurēt
aizčurāt
‡ àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizdalsāt
‡ àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdarīt
àizdarît, tr.,
1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;
2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;
3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;
4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;
5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gaŗām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.
Avots: ME I, 21, 22
1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;
2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;
3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;
4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;
5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gaŗām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.
Avots: ME I, 21, 22
aizdars
àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kuŗam piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdēstīt
aizdikāt
aizdirst
àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdragāt
àizdragât, tr.,
1) hinschmettern, zertrümmernd hinschleudern:
skaudīgs vējš bij aizdragājis kādu jūŗas kuģi līdz pat tai salai A. XI, 125;
2) etwas beschädigen:
laivu.
Avots: ME I, 23
1) hinschmettern, zertrümmernd hinschleudern:
skaudīgs vējš bij aizdragājis kādu jūŗas kuģi līdz pat tai salai A. XI, 125;
2) etwas beschädigen:
laivu.
Avots: ME I, 23
aizdrāzt
àizdrãzt,
1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;
2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gaŗām Blaum.
Avots: ME I, 23
1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;
2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gaŗām Blaum.
Avots: ME I, 23
aizdurve
aizdzērība
aizdzīvot
àizdzîvuôt,
1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;
2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).
Avots: ME I, 24
1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;
2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).
Avots: ME I, 24
aizēnot
‡ àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizēnota
aizēst
àizêst, tr.,
1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;
2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;
3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.
Avots: ME I, 25
1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;
2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;
3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.
Avots: ME I, 25
aizgānīt
‡ àizgānît,
1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;
2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.
Avots: EH I, 24
1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;
2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.
Avots: EH I, 24
aizģist
aizgližināt
aizgrābt
àizgrâbt, tr.,
1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;
2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;
3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;
4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kaŗa vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.
Avots: ME I, 27
1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;
2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;
3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;
4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kaŗa vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.
Avots: ME I, 27
aizgrust
‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrūst
àizgrûst, ‡
5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡
6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).
Avots: EH I, 25
5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡
6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).
Avots: EH I, 25
aizgult
àizgul̃t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aizgūt
àizgũt,
1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;
2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,
1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;
2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.
Avots: ME I, 28
1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;
2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,
1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;
2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.
Avots: ME I, 28
aizgūtne
àizgũtne,
1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;
2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;
3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,
a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;
b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.
Avots: ME I, 28
1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;
2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;
3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,
a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;
b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.
Avots: ME I, 28
aizgūtnīgs
aiziet
àiziêt,
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kaŗā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kaŗā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
aizjimt
aizjumt
‡ àizjùmt,
1) (ein Dach) deckend (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. līdz vidum;
2) a. jumta caurumu, ein Loch des Daches (deckend) ausbessern, zudecken;
3) a. jumtu, ein Dach zu decken anfangen (und nachher das Decken unterbrechen).
Avots: EH I, 27
1) (ein Dach) deckend (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. līdz vidum;
2) a. jumta caurumu, ein Loch des Daches (deckend) ausbessern, zudecken;
3) a. jumtu, ein Dach zu decken anfangen (und nachher das Decken unterbrechen).
Avots: EH I, 27
aizkapināt
‡ àizkapinât (Druckfehler?), = àizkabinât I (?): aizkapinādams... aiz kabes gula izkapti Janš. Mežv. ļ. I, 174.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkārt
àizkãrt, freqn. àizkãrstît, tr., hängen hinter etwas, verhängen, vorhängen: aizkārt drēbes aiz skapja; luogu ar drānu od. aizk. luogam drānu priekšā.
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizkaunēt
‡ àizkàunêt, beschämen: pīle aizkaunē̦ta aizpeldēja Pas. L, 349. Refl. -tiês, = nùokàunêtiês: aizkaunējās un aizgāja Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkaustīt
àizkaûstît,
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
aizķemmēt
‡ àizķem̃mêt,
1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;
2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.
Avots: EH I, 34
1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;
2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.
Avots: EH I, 34
aizķepot
aizķēzīt
aizklausīt
àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizklukstēties
àizklukstêtiês: "anfangen zu gackern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizklunkurēt
aizkrāsne
àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkrekls
àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkūkot
‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkūņoties
àizkùņuôtiês, -âtiês, langsam, mit schweren Tritten hinweggehen, besonders von alten Menschen Etn. III, 145.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizlabot
aizlaipot
‡ àizlaipuôt, von éinem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmend (um sich die Füsse nicht zu beschmutzen) hin-, weggehen: a. pa akmeņiem līdz seklim Salis. ceļš - slikts; jāaizlaipuo tuomē̦r ir.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizlaistīt
‡ àizlaîstît,
1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;
3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).
Avots: EH I, 35
1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;
3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).
Avots: EH I, 35
aizlecināt
àizlecinât,
1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;
2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;
3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).
Avots: EH I, 36
1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;
2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;
3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).
Avots: EH I, 36
aizleja
aizliegt
àizliêgt,
1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;
2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2
Avots: ME I, 37
1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;
2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2
Avots: ME I, 37
aizlikt
àizlikt,
2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;
3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;
4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;
6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡
7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡
8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡
9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.
Avots: EH I, 36
2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;
3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;
4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;
6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡
7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡
8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡
9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.
Avots: EH I, 36
aizlīt
àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizmākties
àizmàktiês,
1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;
2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.
3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.
Avots: ME I, 39
1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;
2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.
3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.
Avots: ME I, 39
aizmākuļot
àizmãkuļuôt, intr., sich mit leichten Wolken bedecken: saule, debess aizmākuļuoja AP., JK.
Avots: ME I, 39
Avots: ME I, 39
aizmastīt
àizmastît,
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
aizmats
‡ àizmats,
1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;
2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;
3) der Anfang eines Gewebes
Bers.
Avots: EH I, 38
1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;
2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;
3) der Anfang eines Gewebes
Bers.
Avots: EH I, 38
aizmīdīt
aizmirdzināt
àizmirdzinât,
1) intr., vorüber-, vorbeigehen (vom Regen):
lietutiņš aizmirdzināja gaŗām JK.;
2) etw. bespritzen
Spr.
Avots: ME I, 40
1) intr., vorüber-, vorbeigehen (vom Regen):
lietutiņš aizmirdzināja gaŗām JK.;
2) etw. bespritzen
Spr.
Avots: ME I, 40
aizņemt
àizņemt,
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
aiznīdēt
‡ àiznîdêt, hassend entfernen (wegschaffen, beseitigen): nīdi, nīdi, sveša māte! gan tu man[i] aiznīdēsi VL.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpaļāt
àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizpātarot
‡ àizpãtaruôt,
1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;
2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;
3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.
Avots: EH I, 41
1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;
2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;
3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.
Avots: EH I, 41
aizpātēt
‡ àizpātêt,
1) vermauern
Döbner n. U. (unter pātêt);
2) beschützen, verteidigen
(mit â 2 ) Kal.: a. mazu bē̦rnu.
Avots: EH I, 41
1) vermauern
Döbner n. U. (unter pātêt);
2) beschützen, verteidigen
(mit â 2 ) Kal.: a. mazu bē̦rnu.
Avots: EH I, 41
aizpelt
àizpel̂t, durch bösen Klatsch vereiteln, verklatchen, abraten, besonders beim Heiraten: jau es būtu izpre̦cē̦ta, kaut vēveris neaizpēlis BW. 8402, 14.
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizpļekāt
‡ àizpļe̦kât,
1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;
2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.
Avots: EH I, 43
1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;
2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.
Avots: EH I, 43
aizpļūtīt
aizraibīt
‡ àizraibît, besprechend (mit Zauberworten) wegschaffen (entfernen, beseitigen, heilen) Trik.: a. ruozi.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizrasoties
aizraudāt
àizraûdât,
1) : auch Pas. IX, 306 aus Lettg.; ‡
2) weinend entfernen (beseitigen, wegschaffen)
Bauske: a. bē̦das: ‡
3) im Weinen übertreffen
Oppek.: a. uotru. Refl. -tiês: auch Pas. IV, 491 aus Liksna.
Avots: EH I, 45
1) : auch Pas. IX, 306 aus Lettg.; ‡
2) weinend entfernen (beseitigen, wegschaffen)
Bauske: a. bē̦das: ‡
3) im Weinen übertreffen
Oppek.: a. uotru. Refl. -tiês: auch Pas. IV, 491 aus Liksna.
Avots: EH I, 45
aizridēt
àizridêt, -ât, tr.,
1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;
2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.
Avots: ME I, 46
1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;
2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.
Avots: ME I, 46
aizriebt
‡ II àizriebt, (mit Zauberworten) besprechend vertreiben (heilen, tr.) Lemsal, Warkl.: a. ruozi.
Avots: EH I, 46
Avots: EH I, 46
aizrisināties
àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrūkt
‡ àizŗũkt Dunika,
1) sich mit Russ anfüllen:
skurstenis aizŗūcis;
2) sich mit Rauch (Dunst) beziehen:
visa tā debess puse aizŗūkusi.
Avots: EH I, 47
1) sich mit Russ anfüllen:
skurstenis aizŗūcis;
2) sich mit Rauch (Dunst) beziehen:
visa tā debess puse aizŗūkusi.
Avots: EH I, 47
aizrunāt
àizrunât,
4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;
5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡
2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡
3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.
Avots: EH I, 46
4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;
5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡
2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡
3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.
Avots: EH I, 46
aizrunāt
àizrunât,
1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;
2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;
3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;
4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;
5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)
Avots: ME I, 47
1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;
2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;
3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;
4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;
5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)
Avots: ME I, 47
aizsacīt
‡ àizsacît,
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
aizsardznieks
aizsargāt
àizsar̂gât, tr., behüten, beschützen: pret raganām varuot guovis aizsargāt caur raganu zāli Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich schützen.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizsargs
àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,
1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;
2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;
3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.
Avots: ME I, 48
1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;
2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;
3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.
Avots: ME I, 48
aizsarkt
àizsar̂kt, intr.,
1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;
2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.
Avots: ME I, 48
1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;
2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.
Avots: ME I, 48
aizšaut
àizšaũt, tr.,
1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;
2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;
3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;
4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;
5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.
Avots: ME I, 54
1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;
2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;
3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;
4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;
5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.
Avots: ME I, 54
aizseglot
aizsēt
aizsiens
aizskapstēt
‡ àizskapstêt, verrosten; trübe werden, beschlagen (intr.): luoga rūtes aizskapstējušas Golg.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizšķaudīt
àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
aizšķiest
‡ àizšķiêst,
1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;
2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;
3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;
4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.
Avots: EH I, 55
1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;
2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;
3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;
4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.
Avots: EH I, 55
aizšķīst
àizšķîst, ‡
2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.
Avots: EH I, 55
2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.
Avots: EH I, 55
aizslavēt
‡ àizslavêt,
1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);
2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.
Avots: EH I, 49
1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);
2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.
Avots: EH I, 49
aizslieksnis
àizslìeksnis, der Raum hinter der Schwelle, bes. im Lok. aizslieksnī, hinter der Schwelle.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizslogāt
aizsmaidīt
àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizspieds
àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizstāt
àizstât,
1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;
2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.
Avots: ME I, 52
1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;
2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.
Avots: ME I, 52
aizstāvēt
àizstãvêt,
1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;
2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;
3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.
Avots: ME I, 52, 53
1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;
2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;
3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.
Avots: ME I, 52, 53
aizstāvētājs
àizstãvê̦tãjs, Verteidiger, Beschützer: viņš gājis apmāktiesm un nespējniekiem par aizstāvē̦tāju Kaudz. M.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizstāvis
àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav nekāda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.
Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.
Avots: ME I, 53
Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.
Avots: ME I, 53
aizstāvnieks
àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizstīpāt
‡ àizstĩpât,
1) a. mucu A.-Ottenhof, Meselau, das Bebänden einer Tonne beenden;
2) a. izkaltušu spaini, die Reifen eines ausgetrockneten Eimers straffer zusammenziehend, die Ritzen desselben verschliessen (beseitigen).
Avots: EH I, 53
1) a. mucu A.-Ottenhof, Meselau, das Bebänden einer Tonne beenden;
2) a. izkaltušu spaini, die Reifen eines ausgetrockneten Eimers straffer zusammenziehend, die Ritzen desselben verschliessen (beseitigen).
Avots: EH I, 53
aizstirāt
‡ II àizstirât Festen, Wessen,
1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;
2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.
Avots: EH I, 53
1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;
2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.
Avots: EH I, 53
aizsviedrēt
aiztērēt
‡ àiztẽrêt,
1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;
2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.
Avots: EH I, 58
1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;
2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.
Avots: EH I, 58
aiztikums
àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.
Avots: ME I, 56, 57
Avots: ME I, 56, 57
aiztriekt
‡ àiztrìekt,
1) hin-, wegjagen, -treiben;
2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;
3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;
4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).
Avots: EH I, 59
1) hin-, wegjagen, -treiben;
2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;
3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;
4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).
Avots: EH I, 59
aizvagāt
aizvaiņot
àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.
Avots: ME I, 58
Avots: ME I, 58
aizvaldzināt
aizvārčāt
‡ àizvãrčât, nachlässig (liederlich) einen Reisigzaun (mit Reisig) ausbessern (zuflechten) Frauenb.
Avots: EH I, 62
Avots: EH I, 62
aizvārīt
aizvārtīt
‡ àizvā,rtît,
1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;
2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.
Avots: EH I, 62
1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;
2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.
Avots: EH I, 62
aizvemt
‡ àizvem̃t,
1) vomierend besudeln
Dun., Kal. u. a.: a. duris;
2) hinter etwas vomieren:
bē̦rns aizvēmis sev aiz kakla.
Avots: EH I, 62
1) vomierend besudeln
Dun., Kal. u. a.: a. duris;
2) hinter etwas vomieren:
bē̦rns aizvēmis sev aiz kakla.
Avots: EH I, 62
aizviesties
‡ àizvìestiês,
1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;
2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;
3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.
Avots: EH I, 64
1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;
2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;
3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.
Avots: EH I, 64
aizvīt
aizžēlnieks
aizzīst
aizzobe
àizzuobe, der Raum hinter einem Zahn oder zwischen den Zähnen: ar mēli aizzuobes tīrīdams Duomas I, 684.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
akacis
akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė̃, Wuhne),
1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast, vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;
2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;
3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].
Avots: ME I, 62
1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast, vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;
2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;
3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].
Avots: ME I, 62
akls
akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:
1) nicht sehend, blind;
a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!
b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;
2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;
3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.
Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;
Avots: ME I, 63
1) nicht sehend, blind;
a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!
b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;
2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;
3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.
Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;
Avots: ME I, 63
akmens
akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,
1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;
2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;
3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;
4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;
5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;
6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;
7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;
a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;
b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;
c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;
d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;
e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]
Avots: ME I, 64
1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;
2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;
3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;
4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;
5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;
6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;
7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;
a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;
b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;
c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;
d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;
e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]
Avots: ME I, 64
akots
I akuõts,
3) : cik tai (= ce̦purei) skaists akuots Janš. Bandavā II, 251. BW. 17127 Zu verbessern in BW. 17126. Zu akuõts s. auch Wood Post-consonantal w 44, Walde Wrtb. 3 11 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 32.
Avots: EH I, 67
3) : cik tai (= ce̦purei) skaists akuots Janš. Bandavā II, 251. BW. 17127 Zu verbessern in BW. 17126. Zu akuõts s. auch Wood Post-consonantal w 44, Walde Wrtb. 3 11 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 32.
Avots: EH I, 67
aks
aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig
a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,
b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:
a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;
b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?
Avots: ME I, 65
a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,
b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:
a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;
b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?
Avots: ME I, 65
aldzināt
alga
àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].
Avots: ME I, 67
Avots: ME I, 67
algot
àlguôt, tr., besolden, belohnen: Kurzeme skrīveli alguoja kungs Apsk. I, 437. lai nebūtu jāņem un jāalguo lieks strādnieks BW. III, 1, 45.
Avots: ME I, 67
Avots: ME I, 67
āliņģis
ãliņ̃ģis, auch [ãliņš Dond., Salis], ãleņ̃ģis BW. 18885 und U. (li. [ólingis bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 928], ólinge+),
1) die Eiswuhne:
bāz pats savu asti āliņģī;
2) die Netzwuhne:
āliņģi izcirst. [Nach Prellwitz, Die deutschen Bestandteile in den lettischen Sprachen I, 45, aus einem nd. haling.]
Avots: ME I, 238
1) die Eiswuhne:
bāz pats savu asti āliņģī;
2) die Netzwuhne:
āliņģi izcirst. [Nach Prellwitz, Die deutschen Bestandteile in den lettischen Sprachen I, 45, aus einem nd. haling.]
Avots: ME I, 238
alksna
àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,
1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;
2) àlksna 2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]
Avots: ME I, 67
1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;
2) àlksna 2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]
Avots: ME I, 67
alksnis
àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit al̂ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
alpa
àlpa 2 : vējš àlpām 2 skrien Warkl. n. FBR. XI, 118. àlpām 2 salts vējš pūš Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. ar vienu àlpu 2 "atsevišķā paņēmienā" Stom. vienā àlpā 2 ebenda, gleichmässig, beständig.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
alpa
àlpa 2 (cf. li. al̃pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el̃pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. 1 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.
Avots: ME I, 68, 69
Avots: ME I, 68, 69
amarīļa
amarĩļa, ein habsüchtiger Mensch Etn. I, 90; āmarīma, dass. in Lasd [Zu rĩt "schlingen" und ai. ama-ḥ "Andrang", àmatra "heftig" und ahd. emiӡ "fortwährend, beständing"?].
Avots: ME I, 69
Avots: ME I, 69
amatāt
amatât, amatuôt Ar., amatuôtiês U.,
1) sich mit einem Handwerk beschäftigen:
ar kuo tu amatuojies? Welches Handwerk betreibst du? Ar.;
2) etwas verbessern wollen, aber dazu die nötigen Kenntnisse nicht besitzen.
Würzau.
Avots: ME I, 69
1) sich mit einem Handwerk beschäftigen:
ar kuo tu amatuojies? Welches Handwerk betreibst du? Ar.;
2) etwas verbessern wollen, aber dazu die nötigen Kenntnisse nicht besitzen.
Würzau.
Avots: ME I, 69
amatniecība
amats
amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],
1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;
2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;
3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;
4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;
5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.
Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt
Avots: ME I, 70
1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;
2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;
3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;
4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;
5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.
Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt
Avots: ME I, 70
Antiņš
Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.
Avots: ME I, 71
Avots: ME I, 71
Antons
Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.
Avots: ME I, 71
Avots: ME I, 71
ap
I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.; ‡
4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.
Avots: EH I, 70
4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.
Avots: EH I, 70
ap
I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;
1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;
2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;
3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].
Avots: ME I, 71
1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;
2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;
3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].
Avots: ME I, 71
apadīt
apadît,
1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;
2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.
Avots: ME I, 72
1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;
2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.
Avots: ME I, 72
apaijāt
‡ apaĩjât, (ein Kind) beschwichtigend eine Weile wiegen (schaukeln, lullen) Trik.: a. bē̦rnu, lai iemieg.
Avots: EH I, 70
Avots: EH I, 70
apakša
apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.
Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.
Avots: ME I, 73
Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.
Avots: ME I, 73
apakšnieks
apakšniẽks, f. -niẽce,
1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;
2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.
Avots: ME I, 73
1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;
2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.
Avots: ME I, 73
apalgot
apàlguôt, tr., besolden, den Lohn bezahlen: gājējus nevarēja apalguot A. XIII, 794. Refl. -tiês, belohnt werden: dūkuŗu pūles apalguojās spuožām sekmēm B. Vēstn.
Avots: ME I, 74
Avots: ME I, 74
apalisks
apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;
2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.
Avots: ME I, 74
2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.
Avots: ME I, 74
apaļums
apaļums, apalums, die Rundung, Rundheit: zemi nevar apakš debess apaļuma pabāzt LP. V, 50.
Avots: ME I, 75
Avots: ME I, 75
apārdīt
‡ apārdît,
1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;
2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;
3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;
4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.
Avots: EH I, 72
1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;
2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;
3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;
4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.
Avots: EH I, 72
apart
apar̂t (li. apárti), tr.,
1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;
2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;
3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;
4) rundherum pflügen:
ap dārzu;
5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;
6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.
Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi
Avots: ME I, 75
1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;
2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;
3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;
4) rundherum pflügen:
ap dārzu;
5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;
6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.
Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi
Avots: ME I, 75
apasiņot
apauši
apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.
Avots: ME I, 75, 76
Avots: ME I, 75, 76
apbalvāt
apbalvot
apbalvuôt, tr., beschenken, auch wohl bestechen; apbalvuots, begabt, geschmückt: gara dāvanām, slavas darbiem Pump.; dieva apbalvuots dziesminieks. apbalvuojums, die Beschenkung, das Geschenk: apbalvuo jums ar ordeni, Ordenverleihung.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
apbārstīt
apbāzīt
apbâzît, tr., freqn.,
1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;
2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.
Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen
Avots: ME I, 76
1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;
2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.
Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen
Avots: ME I, 76
apbēdas
apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].
Avots: ME I, 76, 77
Avots: ME I, 76, 77
apbērēt
apbērt
apbẽrt (li. apber̃ti), tr.,
1) beschütten:
ķēniņš gribēja dē̦lu vai ar ze̦ltu apbērt LP. V, 254;
2) verschütten:
zeme apbēra daudz strādniekus.
Avots: ME I, 77
1) beschütten:
ķēniņš gribēja dē̦lu vai ar ze̦ltu apbērt LP. V, 254;
2) verschütten:
zeme apbēra daudz strādniekus.
Avots: ME I, 77
apberzt
apber̂zt, tr., rund herum reiben,
1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;
2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.
Avots: ME I, 76
1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;
2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.
Avots: ME I, 76
apbezdēt
‡ apbezdêt, fistend bestänkern Dunika, Kal. u. a.: se̦sks mē̦dz vistu kūtī a. vistas, gribē̦dams tās apdullināt.
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apbirzt
‡ apbir̂zt,
1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;
2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.
Avots: EH I, 74
1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;
2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.
Avots: EH I, 74
apblendēt
apbradāt
‡ apbradât,
1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;
2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 74
1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;
2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 74
apbraukāt
apbraũkât, iter., zu befahren, besuchen pflegen: senāki mācītāji apbraukāja rudeņuos linuodami savas draudzes.
Avots: ME I, 77
Avots: ME I, 77
apbraukt
apbràukt, tr.,
1) befahren, besuchen:
kaimiņus;
2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.
Avots: ME I, 77
1) befahren, besuchen:
kaimiņus;
2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.
Avots: ME I, 77
apbrist
apbrist: apbridīsim vēl kādu riņķi! Saikava. ‡ Refl. -tiês, sich watend beschmutzen AP.: puika ienāce apbridies kâ viens luopiņš.
Avots: EH I, 74
Avots: EH I, 74
apbrucināt
apbrucinât,
1) abreiben, abtragen:
drēbes;
2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.
Avots: ME I, 78
1) abreiben, abtragen:
drēbes;
2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.
Avots: ME I, 78
apbružāt
apbružât, tr., abnutzen, abtragen: grāmatas, drēbes AP., Lös. galdiņš apbružātām grāmatām apkŗauts AU.
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
apburnīt
‡ apbur̂nît, ringsum ein wenig zerknittern: apburnītas drēbes. Refl. -tiês, sich das Kleid (den Anzug) ringsum ein wenig zerknittern: kur tu tāds apburnījies iesi?
Avots: EH I, 75
Avots: EH I, 75
apburzīt
apcelt
apcel̂t,
1) beschwatzen, gängeln
Segewold;
4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.
Avots: EH I, 75
1) beschwatzen, gängeln
Segewold;
4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.
Avots: EH I, 75
apcerēt
apcerêt, tr.,
1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;
2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.
Avots: ME I, 79
1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;
2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.
Avots: ME I, 79
apcerīgs
apciemot
apciemot
apcìemuôt, tr., besuchen: jāiet tā apciemuot LP. IV, 23, man muss sie besuchen. Subst. apciemuojums, derBesuch viņš nezināja, kuo šis apciemuojums īsti nuozīmējuot A. XII, 93. viņš nuosuolījās savu apciemuojumu atkārtuot A. XX, 104.
Avots: ME I, 80
Avots: ME I, 80
apcirknis
apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),
1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;
2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;
3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;
4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).
Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.
Avots: ME I, 79
1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;
2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;
3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;
4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).
Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.
Avots: ME I, 79
apcirpaļāt
‡ apcir̃paļât Dunika, unordentlich bescheren (beschneiden) Kal., Rutzau: a. avis, matus, diegu galus.
Avots: EH I, 75
Avots: EH I, 75
apcirpt
apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,
1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;
2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.
Avots: ME I, 79
1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;
2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.
Avots: ME I, 79
apcirst
apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,
1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;
2) hauend vernichten:
visus mežus;
3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;
4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,
1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;
2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;
3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.
Avots: ME I, 79
1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;
2) hauend vernichten:
visus mežus;
3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;
4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,
1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;
2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;
3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.
Avots: ME I, 79
apcūkāt
‡ apcũkât, besudeln (namentlich mit Exkrementen) Dunika, Kal., Rutzau u. a.: a. klēts priekšu. Refl. -tiês, sich besudeln Dunika, Kal. u. a.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apcūkot
‡ apcũkuôt, beschimpfen; beschmutzen Ahs.: a. citus cilvē̦kus. Refl. -tiês, sich besudeln.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apčupt
‡ apčupt,
1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;
2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;
3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;
4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?
Avots: EH I, 76
1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;
2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;
3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;
4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?
Avots: EH I, 76
apdalīt
apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs māsiņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. māte apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.
Avots: ME I, 80
Avots: ME I, 80
apdarināt
apdarinât, bekappen: auch Saikava; beschneiden: a. (mit hochle. -a- aus -e̦- ?) rāciņus Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.
Avots: EH I, 77
Avots: EH I, 77
apdarīt
apdarît (li. apdarýti), tr.,
1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;
2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;
3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,
1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;
2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;
3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.
Avots: ME I, 80
1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;
2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;
3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,
1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;
2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;
3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.
Avots: ME I, 80
apdastīt
‡ apdastît, allzu reichlich beschenken C., Golg., Selsau: a. visus ar dažādām mantām.
Avots: EH I, 77
Avots: EH I, 77
apdāvanāt
‡ apdāvanât (li. apdovanóti ), beschenken Latv. Av. 1839, No 51: par kuo tika apdāvanāta Rutzau n. RKr. XVI, 217.
Avots: EH I, 77
Avots: EH I, 77
apdāvāt
apdāvināt
apdãvinât (unter apdãvât), ‡ Refl. -tiês, einander beschenken: tauta jaungadā . . . apdāvinājās uolām Brīvā Zeme 1931, No 294.
Avots: EH I, 77
Avots: EH I, 77
apdenāt
‡ II apdze̦nât, belaufen, bespringen (befruchten, von Tieren): auns apdze̦nā aitas Salisb. bullis apdze̦nā guovis Siuxt.
Avots: EH I, 79
Avots: EH I, 79
apderināt
apderinât, tr., beschenken, schmücken: krusta mātes ve̦d jaunavu uz klēti, lai tuo savukārt apderinātu (apdāvinātu) RKr. XVI, 214; cf. apdarinât.
Avots: ME I, 81
Avots: ME I, 81
apdēstīt
apdiet
apdirst
apdìrst, tr., besudeln, bescheissen: durvis. Refl. -tiês,
1) sich besudeln;
2) fig. überdrüssig werden:
tik jau bija: apdirsās Wid.
Avots: ME I, 81
1) sich besudeln;
2) fig. überdrüssig werden:
tik jau bija: apdirsās Wid.
Avots: ME I, 81
apdomāt
apduõmât, tr.,
1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;
2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.
Avots: ME I, 83
1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;
2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.
Avots: ME I, 83
apdoms
apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.
Avots: ME I, 83
Avots: ME I, 83
apdraiskāt
apdraiskât, tr., abtragen: drēbes. Refl. -tiês, sich ablumpen; apdraiskājies, schäbig, eine fadenscheinige Kleidung habend: še ienāca apdraiskājies cilvē̦ks Adsel.
Avots: ME I, 81
Avots: ME I, 81
apdrauzāt
‡ II apdrauzât, ringsum abschürfen (abreiben) Warkl.: luopi apdrauzājuši ābeles. Refl. -tiês,
1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?
2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?
Avots: EH I, 78
1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?
2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?
Avots: EH I, 78
apdrāzt
apdrãzt (li. apdróžti),
1) etw. beschnitzen;
puļķi;
2) rasch um etw. laufen:
apdr. ap krūmu. In letzter Bedeutung apdrâzt n. C.
Avots: ME I, 82
1) etw. beschnitzen;
puļķi;
2) rasch um etw. laufen:
apdr. ap krūmu. In letzter Bedeutung apdrâzt n. C.
Avots: ME I, 82
apdrāztelēt
apdrāztīt
apdriksēt
apdriksêt (Setzen), apdriskât, tr., abreissen, ablumpen (aber nicht vollständig): drēbes, biksas, lindruoku stērbeles. Refl. -tiês, sich ablumpen, sich die Kleider abreissen: apdriksējušās lindruoku stērbeles, der abgefetzte Saum des Frauenrockes. viņš iet tāds apdriskājies, er geht in schäbigen Kleidern.
Avots: ME I, 82
Avots: ME I, 82
apdrumstalāt
apdūkt
apdūkt, -kstu, -ku und -cu,
1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;
2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.
Avots: ME I, 82, 83
1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;
2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.
Avots: ME I, 82, 83
apdūrēt
apdusmoties
apdusmuôtiês, intr., erzürnen: kungs jūsu dēļ bij pret (besser: par) man apdusmuojies V Mos. 3, 26.
Avots: ME I, 82
Avots: ME I, 82
apduzāt
apdvest
apdzejot
apdziedāt
apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,
1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;
2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;
3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.
Avots: ME I, 84, 85
1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;
2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;
3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.
Avots: ME I, 84, 85
apdzievāt
‡ apdziêvât 2 ,
1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;
2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;
3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,
1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;
3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.
Avots: EH I, 80
1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;
2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;
3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,
1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;
3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.
Avots: EH I, 80
apeja
apenāji
apēnot
apẽ̦nuôt, tr.,
1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;
2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;
3) betrügen
(Rujen nach U.).
Avots: ME I, 85
1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;
2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;
3) betrügen
(Rujen nach U.).
Avots: ME I, 85
apērmot
apē̦rmuôt, tr.,
1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;
2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.
Avots: ME I, 85
1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;
2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.
Avots: ME I, 85
apeskāt
aple̦skât,
1) tr., beschmutzen:
drēbes Grünh., J. Kaln.; übertr., verleumden: strādājuse labāk savu darbu, nekā aple̦skājuse ļaudis Degl.,
2) um etw. laufen:
ap pļavu C.
Avots: ME I, 101
1) tr., beschmutzen:
drēbes Grünh., J. Kaln.; übertr., verleumden: strādājuse labāk savu darbu, nekā aple̦skājuse ļaudis Degl.,
2) um etw. laufen:
ap pļavu C.
Avots: ME I, 101
apgāda
apgãda, apgãds, das Versorgen, Verpflegen, die Pflege, das Besorgte: apgādu kapitāls, das Verpflegungskapital Rīg. A.; man apgāda nebija kuģī. kāzu apgāds bij bagāts JU.
Avots: ME I, 86
Avots: ME I, 86
apgādāt
apgãdât,
1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;
2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.
Avots: ME I, 86
1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;
2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.
Avots: ME I, 86
apgaitot
apgānīt
apgànît, tr.,
1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;
2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.
Avots: ME I, 87
1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;
2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.
Avots: ME I, 87
apgaut
apgaut (li. apgáuti, übervorteilen; cf. apgũt), tr., bewältigen: viņš viens pats grib visu darbu apgaut Gold. tik daudz, ka nevar apgaut, so viel, dass man nicht beschicken oder empfangen kann Neik. nach U.; A. X, 1, 308. viņš mani apgava, er betrog mich Grünh.
Avots: ME I, 86
Avots: ME I, 86
apģiebt
apglabāt
apglabât, tr., verwahren, beerdigen, bestatten: mācītājs apglabāja māti LP. VI, 897. miruonis vēl nav apglabāts VII, 367.
Avots: ME I, 87
Avots: ME I, 87
apglīdēt
apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,
1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;
2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.
Avots: ME I, 87
1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;
2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.
Avots: ME I, 87
apglūnēt
‡ apglũnêt, ringsum (aus dem Hinterhalt) beselīen, belauern: a. kuo nuo visām pusem Bauske.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apgraizelēt
apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.
Avots: ME I, 87
Avots: ME I, 87
apgraizīt
apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.
Avots: ME I, 87
Avots: ME I, 87
apgramstīt
‡ apgram̃stît,
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā̀rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā̀rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
apgrantēt
apgraulēt
‡ II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.
Avots: EH I, 83
Avots: EH I, 83
apgrebt
apgrebt, tr., ringsum abkratzen, abschaben, beschaben Grünh. rupji apgre̦btais kuoka e̦lks Antr. III, 56; Grünh.; apgreb karuoti ar grebli! Auermünde u. a.
Avots: ME I, 88
Avots: ME I, 88
apgremzdēt
‡ apgremzdêt,
1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;
2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).
Avots: EH I, 84
1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;
2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).
Avots: EH I, 84
apgriezināt
apgriezt
apgrūstīt
apgrūtināt
apgrũtinât, tr.,
1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;
2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.
Avots: ME I, 88, 89
1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;
2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.
Avots: ME I, 88, 89
apgružot
apgube
‡ apgube,
1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;
2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.
Avots: EH I, 85
1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;
2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.
Avots: EH I, 85
apgulēt
‡ apgulêt,
1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;
2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;
3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,
1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;
2) einschlafen
Lems., Salis;
3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.
Avots: EH I, 85
1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;
2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;
3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,
1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;
2) einschlafen
Lems., Salis;
3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.
Avots: EH I, 85
apgult
apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė̕ti "ringsum daliegen"],
1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.
2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul̃ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.
Avots: ME I, 89
1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.
2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul̃ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.
Avots: ME I, 89
apgultiņa
apgultiņa ûdens, stehendes Wasser, besonders im Felde Oger, Gold. A. X, 1, 308: apgùlt.
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apgūt
apgũt,
1) (eine Portion, einen Speisevorrat) ganz verzehren; sich einer Sache vollständig bemächtigen; (eine Masse) vollständig unterbringen
Segew.; ‡
2) berücken (bestricken):
tas mās[a] tīr[i] kâ nuo ļaun[a] apgūts Pas. III, 363 (aus Dond.).
Avots: EH I, 86
1) (eine Portion, einen Speisevorrat) ganz verzehren; sich einer Sache vollständig bemächtigen; (eine Masse) vollständig unterbringen
Segew.; ‡
2) berücken (bestricken):
tas mās[a] tīr[i] kâ nuo ļaun[a] apgūts Pas. III, 363 (aus Dond.).
Avots: EH I, 86
apgūt
apgũt, tr., bewältigen, Meister werden: pat vienā vienIgā aruodā viņu apgūt gŗūti Pūrs III, 99. Refl. -tiês, sich besinnen, auf etw. kommen: nu tad vēl apguvās mani balti bāleliņi BW. 18365.
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apjādelēt
‡ apjādelêt,
1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;
2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;
3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.
Avots: EH I, 87
1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;
2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;
3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.
Avots: EH I, 87
apjaudāt
apjaũdât, vermögen, bestreiten Mag. IV, 2, 106. viņam ir tik daudz lauku, ka nevar apjaudāt JK.
Avots: ME I, 91
Avots: ME I, 91
apjaukt
apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.
Avots: ME I, 91
Avots: ME I, 91
apjaust
apjàust (li. apjaũsti), ‡
2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.
Avots: EH I, 87
2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.
Avots: EH I, 87
apjautāties
apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.
Avots: ME I, 91
Avots: ME I, 91
apjokot
‡ apjuôkuôt,
1) = pìejuõkuôt Siuxt;
2) "verpfuschen":
drēbnieks drēbes apjuokuojis Golg. galva (cē̦rpuot) apjuokuota ebenda.
Avots: EH I, 88
1) = pìejuõkuôt Siuxt;
2) "verpfuschen":
drēbnieks drēbes apjuokuojis Golg. galva (cē̦rpuot) apjuokuota ebenda.
Avots: EH I, 88
apjums
apjums, Umdachung, Überdachung, ein mit einem Dache versehrnes Gebäude: pie man stāv sē̦tas, apjumi uz gadu gadiem ve̦se̦li St.; debess apjums, Himmelsgewölbe: ve̦ctē̦vs de̦be̦su apjumā rājas Lautb. cik jauki mirdz auseklis pie tumšzilā debess-apjuma J. Dr. III, 301, Mag. III, 1, 89.
Avots: ME I, 92
Avots: ME I, 92
apjumt
apjùmt, tr.,
1) bedachen:
jumtu; apjumta veranda MWM. VI, 350;
2) bedecken:
ruozes skujām Caun. apjumt nuolīdzinātu kuoku, den bekappten Bienenbaum durch eine Birkenrinde bedecken und diese mit einem flachen Stein beschweren Biel. H. 195.
Avots: ME I, 92
1) bedachen:
jumtu; apjumta veranda MWM. VI, 350;
2) bedecken:
ruozes skujām Caun. apjumt nuolīdzinātu kuoku, den bekappten Bienenbaum durch eine Birkenrinde bedecken und diese mit einem flachen Stein beschweren Biel. H. 195.
Avots: ME I, 92
apkabināt
‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),
1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;
2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;
3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;
4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;
5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;
2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.
Avots: EH I, 88
1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;
2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;
3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;
4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;
5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;
2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.
Avots: EH I, 88
apkaikarāt
apkaikarât, tr., zottig machen, beschmutzen: nesēdi, māsiņa, kaikaru pulkā, tur tevi kaikaras apkaikarās RKr. XVI, 116.
Avots: ME I, 92
Avots: ME I, 92
apkaisīt
apkàisît, ‡ Refl. -tiês, sich bestreuen: a. miltiem, pe̦lniem, salmiem. celiņš (nemanuot) apkaisījies ar sìenu Jürg.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apkaisīt
apkaitēt
‡ I apkaitêt ringsum beschädigen: zaķi apkaitējuši jaunās ābelītes Lems. Refl. -tiês: kas tad nu jums apkaitējies, ka neatnācāt? Jürg.,
a) was ist euch zugestossen...?
b) warum seid ihr erzürnt...?
Avots: EH I, 88
a) was ist euch zugestossen...?
b) warum seid ihr erzürnt...?
Avots: EH I, 88
apkaldināt
‡ apkal̃dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.
Avots: EH I, 89
Avots: EH I, 89
apkalt
apkal̃t [li. apkálti], beschlagen: zirgus, ratus. apkalums, das erfolgte Beschlagen, der Beschlag, die Einfassung: par zirga apkalumu kalējs nuoņēma lielu naudu. kuoka durvis ar dzelzs apkalumu JK. III, 1.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apkankarāt
apkañkarât, mit verschiedenen alten Kleidern, Lumpen (kankars) behängen. Refl. -tiês,
1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;
2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.
Avots: ME I, 93
1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;
2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.
Avots: ME I, 93
apkantēt
apkāpelēt
‡ apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.
Avots: EH I, 90
Avots: EH I, 90
apkārnīt
apkāsēt
‡ apkāsêt, auf jem. hustend, ein Unglück über ihn heraufbeschwören: tu tuo bē̦rnu apkāsēsi, - nekāsē viņam virsū! Golg.
Avots: EH I, 91
Avots: EH I, 91
apkāst
apkaunēt
apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apkaustīt
apkaustît [li. apkáustyti], beschlagen: zirgu, apkaustīju kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem BW. 13828.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apkaut
apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apkāvās paši.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apkavēt
apkavêt, tr., aufhalten: nevienam cilvē̦kam nav varas garu apkavēt Pred. 8, 8, in der neuesten Ausgabe verbessert in aizturēt, ein Mensch hat nicht Macht, dem Geist zu wehren.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apķept
apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;
2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.
Avots: ME I, 98
2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.
Avots: ME I, 98
apķērnāt
apķē̦rnât: man netīk savus nagus gar tevi a. (schlagend) Janš. Mežv. ļ. II, 460. t Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns apķẽ̦rnājies (hat sich mit seinen Exkrementen besudelt) Dunika, Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 96
Avots: EH I, 96
apķērnāt
apķērnēt
apķert
apķer̂t,
1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;
2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,
1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;
2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;
3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.
Avots: ME I, 98
1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;
2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,
1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;
2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;
3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.
Avots: ME I, 98
apķesties
apķezēt
apķezêt, intr., beschmutzt werden, bekleben: mušas kājiņas apķez ar lipīguo gļuotu Vēr. II, 413.
Avots: ME I, 98
Avots: ME I, 98
apķezināt
‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.
Avots: EH I, 96
Avots: EH I, 96
apķēzīt
apķèzît, tr.,
1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;
2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.
Avots: ME I, 98
1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;
2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.
Avots: ME I, 98
apķirmināt
apķirminât Kurs., tr., bepatschen, beschmieren Grünh., Bauske. apķirmināts kuoks, vom Holzbohrer (ķirmis) angefressenes Holz Grünh.
Avots: ME I, 98
Avots: ME I, 98
apklausīties
apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.
Avots: ME I, 95
Avots: ME I, 95
apkliest
apklusināt
apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.
Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.
Avots: ME I, 95
Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.
Avots: ME I, 95
apkņēckāt
apkopa
apkopt
apkùopt [li. apkuõpti], tr.,
1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;
2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;
3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;
4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,
1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;
2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.
Avots: ME I, 97
1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;
2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;
3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;
4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,
1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;
2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.
Avots: ME I, 97
apkrāmēt
apkrãmêt, ‡
2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;
2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.
Avots: EH I, 93, 94
2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;
2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.
Avots: EH I, 93, 94
apkrampēt
‡ apkram̃pêt,
1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;
2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;
3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.
Avots: EH I, 93
1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;
2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;
3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.
Avots: EH I, 93
apkramtīt
apkratīt
‡ apkratît (li. apkratýti),
1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):
2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;
3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.
Avots: EH I, 93
1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):
2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;
3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.
Avots: EH I, 93
apkraukaļāt
apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.
Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu
Avots: ME I, 95
Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu
Avots: ME I, 95
apkraupēt
apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
apkraut
apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
apkravāt
‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,
1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;
2) unversehens beschüttet werden
(?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;
3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.
Avots: EH I, 93
1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;
2) unversehens beschüttet werden
(?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;
3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.
Avots: EH I, 93
apkreikt
‡ apkreĩkt Rutzau, bestreuen, ringsum etw. ausstreuen; a. salmus ap guovi. Aus li. apkreĩkti.
Avots: EH I, 94
Avots: EH I, 94
apkrēpot
apkrēst
apkrēst, ‡
2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abschüttcln:
vējš apkrētis ābuolus Wolm.; ‡
3) schüttelnd bestreuen:
a. ar salmiem pagalmu Bewern; ‡
4) schüttelnd umfallen machen, niederwerfen:
vējš apkrêtis zārdus Trik.
Avots: EH I, 94
2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abschüttcln:
vējš apkrētis ābuolus Wolm.; ‡
3) schüttelnd bestreuen:
a. ar salmiem pagalmu Bewern; ‡
4) schüttelnd umfallen machen, niederwerfen:
vējš apkrêtis zārdus Trik.
Avots: EH I, 94
apkrēst
apkūpēt
apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.
Avots: ME I, 97
Avots: ME I, 97
apkūsāt
‡ apkũsât Jürg., (mit ũ 2 ) Bauske, Kal., OB., beim Sieden, Überwallen ringsum besudelt werden: katls apkūsājis Bauske, Jürg. grāpja malas apkūsājušas 2 Kal., OB. apkūsājuse plīts ebenda.
Avots: EH I, 95
Avots: EH I, 95
apkužināt
‡ apkužinât,
1) ein wenig kitzeln
Baltinov;
2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;
3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡
4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), bes">it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.
Avots: EH I, 95
1) ein wenig kitzeln
Baltinov;
2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;
3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡
4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), bes">it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.
Avots: EH I, 95
aplabināt
aplabot
‡ aplabuôt, oberflächlich, leichthin ausbessern: a. jumtu (die grösseren Offnungen im Dach zuflicken) Trik.
Avots: EH I, 96
Avots: EH I, 96
aplabt
‡ aplabt, sich beruhigen, beschwichtigen (von einem Erzürnten gesagt) Siuxt: kad saimnieks būs vairāk aplabis, tad sāc ar viņu runāt par algu!
Avots: EH I, 96
Avots: EH I, 96
aplaidot
aplakstēt
aplaktot
‡ aplaktuôt, ringsum mit Lalten beschlagen Frauenb : kad spāres uzce̦ltas, tad jāaplaktuo jumts Siuxt.
Avots: EH I, 97
Avots: EH I, 97
aplamāt
aplancīt
aplangāt
aplāsināt
‡ aplāsinât, beträufeln, bespritzen: a. duobi (mit à ) Wolm., (mit â 2 ) Salis. krāsuotājs aplasina siênu (so, dass ein Pünktchenmuster entslel).
Avots: EH I, 98
Avots: EH I, 98
aplāsot
‡ aplāsuôt,
1) betauen, beschwitzen:
luoga rūtis aplāsuojušas AP., Jürg.;
2) sich mit Pünktchen, Flecken bedecleen:
kuokiem lapas aplàsuojušas Trik.
Avots: EH I, 98
1) betauen, beschwitzen:
luoga rūtis aplāsuojušas AP., Jürg.;
2) sich mit Pünktchen, Flecken bedecleen:
kuokiem lapas aplàsuojušas Trik.
Avots: EH I, 98
aplecināt
aplēkāt
aplẽ̦kât, tr., freqn, wiederholt um etw. springen. Refl. -tiês, sich begatten (bes. von Pferden).
Avots: ME I, 101
Avots: ME I, 101
aplēkt
aplèkt [li. aplė̃kti], tr.,
1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;
2) einen Vorsprung vor jem. haben:
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;
[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.
Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springend überholen
Avots: ME I, 101
1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;
2) einen Vorsprung vor jem. haben:
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;
[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.
Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springend überholen
Avots: ME I, 101
apliecība
aplìecība, die Bestätigung, Beglaubigung, Versicherung; ticības apliecība, Glaubensbekenntnis. par apliecību, ka tuo izpildīšuot, jaunais pāris nuoskūpstījās BW. III, 1, 50.
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
apliecināt
apliecinât, ‡
2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.
Avots: EH I, 99
2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.
Avots: EH I, 99
apliecināt
aplìecinât, tr., bezeugen, bekräftigen, bestätigen: tad apliecināju es pretī tiem Nehem. 13, 21. jūs bez kādu parādīšanu, kas jūs apliecinātu par guodīgiem cilvē̦kiem BW. III, 1, 13. apliecinājums, die Bekräftigung, der Beweis: atzinības un mīlestības apliecinājumi, Beweise von Erkenntlichkeit und Liebe.
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
apliekšēt
apliekšêt, beschmutzt werden, sich besudeln: guovis ar sīvuo apliekšējušas A. XVI, 380. Grünh. [in Serben mit iê]. Refl. -tiês: pasaule jau apliekšas man "wird widerwärtig" Dietz.]
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
aplīgot
aplĩguôt, tr.,
1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;
2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.
Avots: ME I, 102
1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;
2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.
Avots: ME I, 102
aplīpināt
aplĩpinât, mit Schmeichelei und Bestechung für gewinnen: tuos kungus vajaga mācēt aplīpināt Tals.
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
aploks
aplùoks,
1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;
2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;
3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]
Avots: ME I, 103
1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;
2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;
3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]
Avots: ME I, 103
aploskāt
aplūkot
aplũkuôt ‡ Refl. -tiês,
1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;
2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.
Avots: EH I, 99
1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;
2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.
Avots: EH I, 99
aplūkot
aplũkuôt, -ât, tr., besehen, besichtigen, betrachten: zirgus, vietu, līgavu. eima, brāļi, aplūkuot, kuo dar mūsu malējiņa BW. 13646, 28. ar ruociņu aplūkuoju savu rīta malumiņu; mūža galu nevarēju ar ruociņu aplūkuot 7944; nāca par gadiņu savu bē̦rnu aplūkuot, "besuchen" BW. 32935. aplūkuotājs, f. -ãja, der Beobachter; aplūkuošana (slimnieku, rekrūšu), Besichtigung.
Kļūdu labojums:
kuo dar = kuo dar[a]
Avots: ME I, 103
Kļūdu labojums:
kuo dar = kuo dar[a]
Avots: ME I, 103
aplupt
aplupt (li. aplùpti),
1) tr., ringsum abschälen;
2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.
Avots: ME I, 103
1) tr., ringsum abschälen;
2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.
Avots: ME I, 103
apmādīt
‡ apmādît, ringsum einstecken, ringsum bestecken (tr., "обтыкать" ) Wid.: nāc, apmâdi man birzi (sējuot)! N.-Peb.
Avots: EH I, 101
Avots: EH I, 101
apmaidīt
apmaîdît C., tr., freqn. zu miet, apmiet abpfählen, mit Stäben, jungen Bäumchen, Zweigen abstecken, abgrenzen: ceļš gar abām malām eglītēm apmaidīts; apmaidīt le̦dus laužamuo vietu AP., die Stelle, wo das Eis gebrochen wird, mit Zweigen abgrenzen, bezeichnen. zirņus, apiņus apmaidīt, mit Stäben bestecken Ekau, AP., Bers., Lub.
Avots: ME I, 103, 104
Avots: ME I, 103, 104
apmaitāt
apmàitât, tr., beschädigen, verhumzen, verderben, zu Grunde richten: kuokus, luopus LP. VI, 436.
Avots: ME I, 104
Avots: ME I, 104
apmākt
apmàkt, tr.,
1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.
Avots: ME I, 105
1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.
Avots: ME I, 105
apmākulis
apmàkulis, trübes Wetter, bewölkter Himmel: pēc ilga apmākuļa reiz saules rīts MWM. XI, 188. šuodien tāds apmākulis, lāgā nekalst siens J. Kaln.
Avots: ME I, 105
Avots: ME I, 105
apmale
apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.
Avots: ME I, 104
Avots: ME I, 104
apmangot
‡ apmanguôt,
1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;
2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.
Avots: EH I, 100
1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;
2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.
Avots: EH I, 100
apmazgāt
apmazgât [li. apmazgóti], tr.,
1) ringsum waschen, bespülen:
Sprw. tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;
2) mit persönl. Obj., jem. bewaschen, für die Bewaschung jem. sorgen:
Aža apmazgāja Miķeli Aps.
Avots: ME I, 105
1) ringsum waschen, bespülen:
Sprw. tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;
2) mit persönl. Obj., jem. bewaschen, für die Bewaschung jem. sorgen:
Aža apmazgāja Miķeli Aps.
Avots: ME I, 105
apmedot
apme̦duôt [li. apmedúoti], tr., mit Honig (me̦dus) bestreichen: vai tā mana ce̦purīte saldu me̦du apme̦duota? BW. 966, 19196.
Avots: ME I, 106
Avots: ME I, 106
apmeijot
apmeklēt
apmelnēt
apmetināt
apmetinât, ‡
2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡
3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡
4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).
Avots: EH I, 101
2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡
3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡
4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).
Avots: EH I, 101
apmīdīt
apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.
Avots: ME I, 108
Avots: ME I, 108
apmienot
apmienuôt, tr.,
1) bepfählen
(mit ie) E.; Drostenh.;
2) bestätigen
U. (?);
3) anzweifeln:
es nebiju apņēmies visu tuo apmienuotuo izglītuojumu vietā citādus labākus priekšā celt. es gan zinu, ka apmienuošana ir vieglāka nekā labāk darīšana Kronw. (?).
Avots: ME I, 108
1) bepfählen
(mit ie) E.; Drostenh.;
2) bestätigen
U. (?);
3) anzweifeln:
es nebiju apņēmies visu tuo apmienuotuo izglītuojumu vietā citādus labākus priekšā celt. es gan zinu, ka apmienuošana ir vieglāka nekā labāk darīšana Kronw. (?).
Avots: ME I, 108
apmilzt
II apmil̂zt, intr., ringsum anschwellen, schwären: pirksts apmilzis PS. apmilzums, eine angeschwollene Stelle des Körpers, besonders am Finger, der Schwär.
Avots: ME I, 107
Avots: ME I, 107
apmirdīt
‡ apmirdît,
1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;
2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.
Avots: EH I, 102
1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;
2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.
Avots: EH I, 102
apmirdzēt
‡ apmirdzêt, bescheinen, bestrahlen: pats sevis apmirdzē̦ts Ezeriņš Leijerk. II, 221.
Avots: EH I, 102
Avots: EH I, 102
apmirdzināt
apmir̂dzinât, tr.,
1) bescheinen, beleuchten:
mēneša apmirdzinātie sniega klajumi Egl.;
2) benetzen, bespritzen
Spr.
Avots: ME I, 107
1) bescheinen, beleuchten:
mēneša apmirdzinātie sniega klajumi Egl.;
2) benetzen, bespritzen
Spr.
Avots: ME I, 107
apmirgot
apmir̂guôt, tr.,
1) bescheinen:
lauki nuoejuošas saules apmirguoti Egl.; C.;
2) ein wenig beregnen
C.
Avots: ME I, 107
1) bescheinen:
lauki nuoejuošas saules apmirguoti Egl.; C.;
2) ein wenig beregnen
C.
Avots: ME I, 107
apmišņas
apmišņas, der Besuch, der Aufenthalt (zu apmist): iešu pie dē̦la apmišņās Etn. II, 129. Naud.
Avots: ME I, 108
Avots: ME I, 108
apmīžļāt
apmĩžļât, tr., wiederholt ein wenig mit Harn besudeln: Katriņa, bezkauņa, apmīžļāja tiltu BW. 30224. [ce̦lmu, visu suņu apmīžļātu (Var.: apmīžātu) BW. 35579.]
Avots: ME I, 108
Avots: ME I, 108
apmuļināt
apmuļināt
apmuļinât, tr., besabbeln: maizi; beschmutzen, unordentlich, ohne die gehörige Gründlichkeit eine Arbeit tun: apmuļināts vien vēl ir; nav nekas padarīts SP. mūsu ausis ir vācu valuodas apmuļinātas, unsere Ohren sind durch die deutsche Sprache unsicher, abgestumpft worden.
Avots: ME I, 109
Avots: ME I, 109
apmuļļāt
apmuļļât, tr., beschmutzen, beschmieren: ģīmi. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmieren: bē̦rns ģīmi apmuļļājis.
Avots: ME I, 109
Avots: ME I, 109
apmūrīt
apnabagot
apnaiskāt
apnaĩskât, tr., beschädigen: lai būtu ņēmis sieku (ābuolu), kaut tik nebūtu tā apnaiskājis visus kuokus JK. III, 29, A. X, 1, 417. [Synonym mit apvazāt um Bauske und Matthiae.]
Avots: ME I, 109
Avots: ME I, 109
apņemt
apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,
1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;
2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;
3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;
4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;
5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,
1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;
2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;
3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;
4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;
5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.
Avots: ME I, 110
1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;
2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;
3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;
4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;
5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,
1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;
2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;
3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;
4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;
5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.
Avots: ME I, 110
apniekot
apņirgāt
apņir̂gât, tr., begrinsen, höhnisch lachend bespötteln: kuo tas te nācis apņirgāt mūs LP. VI, 550.
Avots: ME I, 110
Avots: ME I, 110
apņukāt
apņurgāt
‡ apņur̃gât 2 Stenden, beschmutzen; leichthin verknüllen: a. jaunas drēbes. Refl. -tiês, sich beschmutzen (besudeln) Stenden.
Avots: EH I, 104
Avots: EH I, 104
apokšķerēt
apolīt
‡ apuolît māju,
1) die üblichen häuslichen Arbeiten verrichten (das Vieh beschicken, die Speisen bereiteu usw.)
Planhof;
2) am Sonnabend (das Haus, die Wolinung) aufräumen (in Ordnung bringen)
Serbigal.
Avots: EH I, 124
1) die üblichen häuslichen Arbeiten verrichten (das Vieh beschicken, die Speisen bereiteu usw.)
Planhof;
2) am Sonnabend (das Haus, die Wolinung) aufräumen (in Ordnung bringen)
Serbigal.
Avots: EH I, 124
apostīt
apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
appaisīt
‡ appàisît,
1) (ein bestimmtes Quantum Flachs) zu Ende
(resp.: oberflächlich) schwingen (resp. brechen) Laud.: a. linus;
2) "aufessen"
(pejorativ) Prl.
Avots: EH I, 104
1) (ein bestimmtes Quantum Flachs) zu Ende
(resp.: oberflächlich) schwingen (resp. brechen) Laud.: a. linus;
2) "aufessen"
(pejorativ) Prl.
Avots: EH I, 104
appelēt
appelêt (li. api[elė̕ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.
Avots: ME I, 110
Avots: ME I, 110
apperkšķēt
apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.
Avots: ME I, 110
Avots: ME I, 110
appētīt
appiepēt
‡ appiêpêt, beschimmeln, mit Baumschwämmen bewachsen: ce̦lms appiepējis Trik. u. a.;
2) (fig.) verschimmeln:
šis skuoluotājs pa˙visam applepējis.
Avots: EH I, 105
2) (fig.) verschimmeln:
šis skuoluotājs pa˙visam applepējis.
Avots: EH I, 105
appižāt
applātīt
appļekāt
‡ appļe̦kât Dunika, (mit schmutzigen Füssen auftretend) besudeln: a. grīdu dubļainām kājām.
Avots: EH I, 106
Avots: EH I, 106
applikšķināt
‡ applikšķinât,
1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;
2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.
Avots: EH I, 105
1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;
2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.
Avots: EH I, 105
apploskāt
applukt
applukt,
1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡
2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa; ‡
3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡
4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).
Avots: EH I, 106
1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡
2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa; ‡
3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡
4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).
Avots: EH I, 106
appļupt
applūskāt
appļūtēt
appļũtêt [und appļũtît], tr., besudeln, bescheissen: visas malas. [stabu appļūtīja BW. 35225 var.].
Avots: ME I, 112
Avots: ME I, 112
appļūtīt
appļũtît (unter appļũtêt), ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., Durchfall habend sich besudeln: bē̦rns appļūtījies.
Avots: EH I, 106
Avots: EH I, 106
appostīt
‡ appuõstît, ringsum beschädigen (vernichten, zerslören): kāpuri appuostījuši kāpuostus. krusa appuostījusi laukus.
Avots: EH I, 107
Avots: EH I, 107
apprātot
‡ appràtuôt, bedenken, überlegen (ein wenig scherzhaft): a kādu lietu. Refl. -tiês, sich besinnen, Verstand annehmen Jürg.: tie ir jau apprātuojušies.
Avots: EH I, 106
Avots: EH I, 106
apprāvīties
appuinīt
‡ appuinĩt,
1) ringsum zerknittern
C.: a. drēbes;
2) = apbàlzît Ronneb.: vai e̦sat nu kamanās krietni appuinīti?
Avots: EH I, 106
1) ringsum zerknittern
C.: a. drēbes;
2) = apbàlzît Ronneb.: vai e̦sat nu kamanās krietni appuinīti?
Avots: EH I, 106
appuņķot
appurināt
appūst
appùst [li. apipũsti],
1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;
2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;
3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;
4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.
Avots: ME I, 112
1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;
2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;
3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;
4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.
Avots: ME I, 112
apputināt
apputinât, tr., mit Staub bedecken, bestauben: slaukuot meita apputinājusi galdus, krē̦slus, drēbes; ar sniegu apputināt, verwehen JR. IV, 81.
Avots: ME I, 112
Avots: ME I, 112
apraibīt
apraĩbît, freqn. von rìebt, besprehen, durch Zauberworte heilkräftig machen: apraibītuo ūdeni lietuo pret visām slimībām. V. Vēstn.
Kļūdu labojums:
rìebt = aprìebt
Avots: ME I, 113
Kļūdu labojums:
rìebt = aprìebt
Avots: ME I, 113
apraizēt
‡ apraizêt, besorgen: Antuons... apraizēja savu saimniecību Veselis Netic. Toma mīlest. 164.
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
aprakstīt
aprakstît,
1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;
2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;
3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;
4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.
Avots: ME I, 113
1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;
2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;
3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;
4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.
Avots: ME I, 113
apraksts
apraksts,
1) Verzierung, Muster:
visi bija linu kre̦kli rakstītiem aprakstiem BW. 6651;
2) die Beschreibung, Schilderung:
dažādu slimību apraksti RKr. XII, 5; apraksti par Balkanu pussalas tautiņām Etn. IV, 140;
3) das Verzeichnis, die Aufnahme:
mantu apraksts.
Avots: ME I, 113
1) Verzierung, Muster:
visi bija linu kre̦kli rakstītiem aprakstiem BW. 6651;
2) die Beschreibung, Schilderung:
dažādu slimību apraksti RKr. XII, 5; apraksti par Balkanu pussalas tautiņām Etn. IV, 140;
3) das Verzeichnis, die Aufnahme:
mantu apraksts.
Avots: ME I, 113
apramīt
apraudzīt
apraũdzît, tr.,
1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;
2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;
3) auf andere Sinne übertragen,
a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,
b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;
4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.
Avots: ME I, 113, 114
1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;
2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;
3) auf andere Sinne übertragen,
a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,
b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;
4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.
Avots: ME I, 113, 114
apraut
apraût, tr.,
1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;
2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;
3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;
4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;
5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;
6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,
1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;
2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;
3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;
4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;
5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.
Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln
Avots: ME I, 114
1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;
2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;
3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;
4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;
5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;
6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,
1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;
2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;
3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;
4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;
5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.
Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln
Avots: ME I, 114
apremdināt
apretināt
‡ apretinât Bauske, (eine Anpflanzung oder Saat) undichter machen (indem man einige Exemplare derselben beseitigt): a. laukus.
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
apriebināt
‡ aprìebinât, (zur Heilung) bestreichen und besprechen machen KatrE.: a. ruozi, lai vairs neaug.
Avots: EH I, 110
Avots: EH I, 110
apriebt
aprìebt C.,
1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;
2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;
3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.
Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām
Avots: ME I, 116
1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;
2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;
3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.
Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām
Avots: ME I, 116
apriest
apriest [li. aprẽ̦sti], abhauen, kürzen U. [Hierher wohl auch in der Bedeutung "besäumen" Mag. XVII, 1, 80.]
Avots: ME I, 116
Avots: ME I, 116
aprietināt
‡ apriẽtinât guovi Schnehpeln, vor dem Melkeu die Zitzen einer Kuh drückend bestreichen (und dann abwarten, bis die Milch zu fliessen beginnt).
Avots: EH I, 110
Avots: EH I, 110
aprīkot
aprīt
aprĩt, tr.,
1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;
2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,
1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?
2) sich verschlucken
U.
Avots: ME I, 116
1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;
2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,
1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?
2) sich verschlucken
U.
Avots: ME I, 116
aprobežot
aprùobežuôt, tr.,
1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;
2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.
Avots: ME I, 117
1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;
2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.
Avots: ME I, 117
aprūgt
‡ aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),
1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;
2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;
3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.
Avots: EH I, 110
1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;
2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;
3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.
Avots: EH I, 110
aprūkt
aprùkt,
1) ringsum brüllen, tosen, rollen:
pē̦rkuonis aprūcis;
2) bespringen:
ērzelis ķēvi aprūcis Etn. III, 146.
Avots: ME I, 116
1) ringsum brüllen, tosen, rollen:
pē̦rkuonis aprūcis;
2) bespringen:
ērzelis ķēvi aprūcis Etn. III, 146.
Avots: ME I, 116
aprunāt
aprunât, tr.,
1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;
2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.
Avots: ME I, 116
1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;
2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.
Avots: ME I, 116
aprūpēt
aprušķēt
apružģīt
apsālīt
apsargāt
apsar̂gât, tr., beschützen, bewachen: suns apsargā mājas. jaunuo sievu cieši apsargāja BW. III, 1, 51. Refl. -tiês, sich beschützen.
Avots: ME I, 117
Avots: ME I, 117
apsarkt
apsar̂kt, intr., inch., ringsum rot werden, sich etwas röten: apsarkušas acis. lē̦ni apsarka debess MWM. VIII, 890.
Avots: ME I, 117
Avots: ME I, 117
apšaudelēt
‡ apšaũdelêt,
1) wiederholt (ein wenig) beschiessen; wiederholt niederschiessen:
a. zvirbuļus;
2) "hin und her laufend durchstreifen"
Bauske: a. visas malas.
Avots: EH I, 119
1) wiederholt (ein wenig) beschiessen; wiederholt niederschiessen:
a. zvirbuļus;
2) "hin und her laufend durchstreifen"
Bauske: a. visas malas.
Avots: EH I, 119
apšaudīt
apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,
1) beschiessen:
pilsē̦tu;
2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.
Avots: ME I, 129
1) beschiessen:
pilsē̦tu;
2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.
Avots: ME I, 129
apsaukāt
apsaukt
apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.
Avots: ME I, 117
Avots: ME I, 117
apsauļot
‡ apsaũļuôt, besonnen, den Sonnenstrahlen aussetzen: a. miesu. Refl. -tiês, sich (be)sonuen.
Avots: EH I, 111
Avots: EH I, 111
apsedlot
apsēja
II apsèja (s. unter apsẽjas 2; in der dort gegebenen Bed. auch in Warkl.) Ramkau, eine wenigstens teilweise anbesät gebliebene bìrze 3.
Avots: EH I, 112
Avots: EH I, 112
apsējas
apsẽjas, (Stelpenhof u. a.) apsẽjĩbas,
1) Pl., die Beendigung des Säens im Frühling:
apsējības senāk svinēja pavasaŗuos, kad beidza apsēties Konv. 1;
2) apsẽja, ein Stückchen Feld, das aus Versehen unbesät geblieben ist; ein schlimmes Zeichen nach dem Aberglauben, weil dann ein Todesfall im Gesinde eintreten muss
U.
Avots: ME I, 119
1) Pl., die Beendigung des Säens im Frühling:
apsējības senāk svinēja pavasaŗuos, kad beidza apsēties Konv. 1;
2) apsẽja, ein Stückchen Feld, das aus Versehen unbesät geblieben ist; ein schlimmes Zeichen nach dem Aberglauben, weil dann ein Todesfall im Gesinde eintreten muss
U.
Avots: ME I, 119
apsēklot
apšekšēt
apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]
Avots: ME I, 129
Avots: ME I, 129
apsekšķēt
apsērst
apsḕrst, tr., besuchen: māsu LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.
Kļūdu labojums:
manim = manis
Avots: ME I, 119
Kļūdu labojums:
manim = manis
Avots: ME I, 119
apsēst
apsêst (li. apsė̕sti),
1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;
2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.
Avots: ME I, 119
1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;
2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.
Avots: ME I, 119
apsēt
apsẽt [li. apsė̕ti], tr.
1) besäen:
ar divi zirņi visu laiku apsēj (Rätsel);
2) ringsum säen, s.
apsẽja 2;
3) das Säen beendigen:
baznīckungs apsējis zirņus. Refl. -tiês,
1) das Säen beendigen:
vai jūsu tē̦vs jau apsējies? Stari II, 350;
2) von sich selbst besäen:
zeme pate apsējas LP. III, 9.
Avots: ME I, 119
1) besäen:
ar divi zirņi visu laiku apsēj (Rätsel);
2) ringsum säen, s.
apsẽja 2;
3) das Säen beendigen:
baznīckungs apsējis zirņus. Refl. -tiês,
1) das Säen beendigen:
vai jūsu tē̦vs jau apsējies? Stari II, 350;
2) von sich selbst besäen:
zeme pate apsējas LP. III, 9.
Avots: ME I, 119
apsidrabot
apsidrabuôt, tr., ringsum besilbern: kaŗuotes. Auch apsudrabuôt.
Kļūdu labojums:
ringsum besilbern = versilbern
Avots: ME I, 119
Kļūdu labojums:
ringsum besilbern = versilbern
Avots: ME I, 119
apsiekalot
apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.
Avots: ME I, 120
Avots: ME I, 120
apsirot
I apsiruôt, tr., eine Gegend (bettelnd) durchstreifen, besuchen: čigaiņi apsiruojuši šuo apgabalu. cūkas apsiruo malas, die Schweine suchen hinter den Norken die Excremente der Menschen auf. es jau nu gan jūs bieži apsiruoju Stend.
Avots: ME I, 120
Avots: ME I, 120
apsist
apsist,
1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;
3): visus a., alle totschlagen;
‡
5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;
‡
6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).
Avots: EH I, 112
1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;
3): visus a., alle totschlagen;
‡
5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;
‡
6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).
Avots: EH I, 112
apsist
apsist, tr.,
1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;
2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;
3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;
4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,
1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;
2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;
3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;
4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;
5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.
Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190
Avots: ME I, 120
1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;
2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;
3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;
4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,
1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;
2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;
3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;
4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;
5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.
Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190
Avots: ME I, 120
apsitīgs
apsitîgs,
1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;
2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].
Avots: ME I, 120
1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;
2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].
Avots: ME I, 120
apskādēt
apskãdêt, tr., beschädigen: kuģus, labību A. XX, 127. Refl. -tiês, Schaden erleiden, sich schuldig machen durch Schadentun, sich versündigen: es e̦smu apskādējusies ist eine beliebte Redeweise der Diebe, um ihre Sünde entschuldigend zu bezeichnen Smilt., Bers., C., Aps.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apšķaidīt
apskaidrot
apskaĩdruôt, tr., erhellen, erleuchten, verklären: lai dievs viņa prātu apskaidruo. apskaidruotas miesas. viņas sejā redzēja apskaidruotu mieru MWM. IX, 357. Refl. apskaidruoties, heiter, klar, wolkenrein werden: vaigs jauki apskaidruojās priekā un laimībā Kaudz. M. debess apskaidruojās.
Avots: ME I, 120
Avots: ME I, 120
apskalināt
apskalot
I apskaluôt, tr., bespülen, abspülen: pļavas viļņu apskaluotas. e̦ze̦rs bij plūduos apskaluojis visu malu JR. V, 26.
Avots: ME I, 121
Avots: ME I, 121
apskalot
II apskaluôt (zu skals), mit Pergeln beschlagen: jaunbūvei sienas jau apskaluotas Dubbeln.
Avots: ME I, 121
Avots: ME I, 121
apskambāt
‡ apskam̃bât, ringsum zersplittern (tr.), verletzen, beschädigen: a. mizu Warkl. malku skalduot a. cirvim kātu N.-Peb. a. ratus (akmeņus ve̦duot) N.- Peb.
Avots: EH I, 113
Avots: EH I, 113
apskapstēt
apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.
Avots: ME I, 121
Avots: ME I, 121
apskate
‡ apskate*, die Besichtigung: luopu a. gāja apskatēs gar viņu rindām Veselis Daugava l, 424.
Avots: EH I, 113
Avots: EH I, 113
apskatīt
apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.
Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94
Avots: ME I, 121
Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94
Avots: ME I, 121
apskaust
apskàust, tr.,
1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;
2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.
Avots: ME I, 121
1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;
2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.
Avots: ME I, 121
apšķiest
apšķiêst, tr., bespritzen: dubļiem apšķiests zirgs A. XIV, 425. ar ūdeni, ar asinīm apšķiest. Cf. apšķîst.
Avots: ME I, 129
Avots: ME I, 129
apšķilt
‡ apškilt, mit den durch eine šķiltava erzeugten Feuerfunken besprühen C., Kl., Sessw.: (ēde) jāapšķiļ bez saules vakarā Etn. IV, 52.
Avots: EH I, 119
Avots: EH I, 119
apšķiņķāt
apšķipelēt
‡ apšķipelêt,
1) beschaufeln:
a. mē̦slus ar zemi Salis;
2) schaufelnd glätten:
a. celiņus;
3) a. sniegu Lemburg, den Schnee abschaufeln.
Avots: EH I, 119
1) beschaufeln:
a. mē̦slus ar zemi Salis;
2) schaufelnd glätten:
a. celiņus;
3) a. sniegu Lemburg, den Schnee abschaufeln.
Avots: EH I, 119
apšķīst
apšķîst, intr., umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.
Avots: ME I, 129
Avots: ME I, 129
apskretelēt
apskretis
apskretis (Part. von apskrest = li. apskrèsti), beschmutzt: apskre̦tušā uzvalkā A. Up.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apskriet
apskrìet [li. apskriẽti],
1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;
2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;
3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;
4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,
1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusmām, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;
2) sich belaufen (vom Vieh).
Avots: ME I, 122
1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;
2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;
3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;
4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,
1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusmām, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;
2) sich belaufen (vom Vieh).
Avots: ME I, 122
apskubināt
apskubīt
‡ apskubît "schlecht (liederlich) beschneiden (das Haar), liederlich abmahen" Freiziņ.
Avots: EH I, 113
Avots: EH I, 113
apskujot
apšķupelēt
apskust
‡ I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,
1) sich ringsum abrasieren;
2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);
3) sich beschaben Wessen.
Avots: EH I, 114
1) sich ringsum abrasieren;
2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);
3) sich beschaben Wessen.
Avots: EH I, 114
apšļacināt
apslacīt
apslacît, ‡ Refl. -tiês,
1) sich oder einander bespritzen;
2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.
Avots: EH I, 114
1) sich oder einander bespritzen;
2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.
Avots: EH I, 114
apslacīt
apslacît, apslacinât [li. apšlãkinti], tr., bespritzen, besprengen, nass machen: puķes, jaunus kāpuostus. ar gaiļa asinīm apslaka staļļa durvis LP. VII, 312. brūtgans un brūte apslaka ar ruoku viens uotram acis un drēbes BW. III, 1, 98.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apslaka
apslaka, die Besprengung, Bespritzung: ar savu asins apslaka viņš remdē dieva dusmību GL.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apšļakstēt
apšļakstêt, -u, -ēju, intr., bespritzt werden: asinīm apšļakstējusi ruoka A. XII, 573.
Avots: ME I, 129
Avots: ME I, 129
apšļankāt
apšļaukt
apšļircināt
apslodzīt
apslokāt
‡ apsluokât Bauske (mit uõ ), Bers., Selsau, bummelnd (schlendernd) besuchen: a. savus kaimiņus.
Avots: EH I, 115
Avots: EH I, 115
apsmerdēt
apsmerdêt, tr., bestänkern: viņš ikvienu radības gabalu var apsmerdēt Liev., J. Kaln., C.
Avots: ME I, 123
Avots: ME I, 123
apsmērēt
apsmidzināt
‡ apsmidzinât,
1) = apsmildzinât: lietutiņš zemi tikai apsmidzināja Lis., Wolm.;
2) fein bespritzen:
a. uogulājus, lai tārpi neme̦tas.
Avots: EH I, 115
1) = apsmildzinât: lietutiņš zemi tikai apsmidzināja Lis., Wolm.;
2) fein bespritzen:
a. uogulājus, lai tārpi neme̦tas.
Avots: EH I, 115
apsmulēt
apsmulis
apšmulīt
apsmuļļāt
apsmuļļât, auch -uôt, tr., beschmutzen, besudeln: ar savu purnu apsmuļļuotu man tīruo ūdeni Adam.
Avots: ME I, 124
Avots: ME I, 124
apsmurgāt
apsmur̃gât, apsmur̃guļuôt (li. apsmurgliúoti), tr.,
1) beschmurgeln, durch Nasenschleim verunreinigen:
bē̦rns apsmurgājis ēdienu;
2) etw. oberflächlich tun:
ir tik apsmurgāts, nav vēl nekas padarīts PS. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmurgeln.
Avots: ME I, 124
1) beschmurgeln, durch Nasenschleim verunreinigen:
bē̦rns apsmurgājis ēdienu;
2) etw. oberflächlich tun:
ir tik apsmurgāts, nav vēl nekas padarīts PS. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmurgeln.
Avots: ME I, 124
apšmurgulēt
‡ apšmurgulêt Dunika (mit ur̂ 2 ), Kal., = apsmur̃gât 1. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich beschmurgeln.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
apsnāpt
apsnāt
apsnāt,
1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡
2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡
3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡
4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.
Avots: EH I, 115
1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡
2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡
3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡
4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.
Avots: EH I, 115
apšņaukt
‡ apšņàukt, schnaubend (schneuzend) bespritzen (besudeln): a. uotru cilvē̦ku. Refl. -tiês Bers., sich ab-, ausschneuzen.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
apsnigt
apsnigt (li. apsnìgti), beschneien: viss apsnidzis LP. VII, 119. labāk mani sniegs apsniga, nekā ļaudis aprunāja BW. 8580. apsnieg sniegi gaŗus mežus 31274.
Avots: ME I, 124
Avots: ME I, 124
apspēlēt
apspīdēt
apspîdêt, tr., erleuchten, bescheinen: gaisma apspīd viņa mierīguo seju Vēr. II, 211.
Avots: ME I, 124
Avots: ME I, 124
apspiguļot
apspirāt
‡ apspirât Dunika, Rutzau, mit spiras I 1 (dieselben aussondernd) bestreuen: avis apspirājušas ceļu.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apspļaudīt
‡ apspļaudât Warkl., = apspļaũdît. Refl. -tiês, sich oder einander (wiederholt) bespucken.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apspļaudīt
apspļaũdît (li. apspjáudyti), freqn., bespeien, bespucken: kapu, dieva dāvanu A. XX, 477, R. Sk. 138. slimuo vietu eine Kurmethode RKr. VII, 86.
Kļūdu labojums:
jāizme̦t (zu steichen ist): RKr. VII, 86
Avots: ME I, 125
Kļūdu labojums:
jāizme̦t (zu steichen ist): RKr. VII, 86
Avots: ME I, 125
apšpļaudīt
‡ apšpļaũdît Dunika, Kal., = apspļaũdît. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich oder einander wiederholt bespucken.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
apspļaut
apspļaut
apšpļaut
apspodrināt
‡ apspuôdrinât,
1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;
2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.
Avots: EH I, 116
1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;
2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.
Avots: EH I, 116
apspoguļot
‡ apspuoguļuôt, mit einem Spiegel bestrahlen. Refl. -tiês, sich bespiegeln: tā nevar a. vien.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apspraudīt
apspraûdît (li. apspriáudyti), tr., freqn., bestecken: ceļš bij ar eglītēm apspraudīts Balss.
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apsprauslēt
apspraust
apspraûst [li. apspriáusti], tr., bestecken: tad es būtu tuo celiņu adatām apsprauduse BW. 15688; meijām ē̦kas
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apsprendzēt
apsprendzêt, beschnallen, besatteln: apsprendzēju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257 Bers., Laud. Dafür auch mit litauischer Lautform apspreņģêt BW. 32931 und apspreņģuôt 32970, 2 var.
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apspridzināt
‡ apspridzinât,
1) bespritzen:
a. grāmatu ar tinti Kl. lietus apspridzina laukus N.-Peb., Schwanb.;
2) sprengend bestreuen:
a. ar drumslām visu lauku Dunika;
3) sprengend umstürzen
(tr.) Salis.
Avots: EH I, 116
1) bespritzen:
a. grāmatu ar tinti Kl. lietus apspridzina laukus N.-Peb., Schwanb.;
2) sprengend bestreuen:
a. ar drumslām visu lauku Dunika;
3) sprengend umstürzen
(tr.) Salis.
Avots: EH I, 116
apspriest
apspriêst, ‡
3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež kāzas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡
4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);
‡
5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.
Avots: EH I, 116
3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež kāzas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡
4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);
‡
5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.
Avots: EH I, 116
apspriest
apspriêst (li. apspré̦sti), tr.,
1) beurteilen, kritisieren, erwägen:
grāmatas. ķēniņa lietas bij apspriežamas Esther I, 13;
2) abschätzen, taxieren:
lietas vērtību, skādi. Refl. -tiês, sich besprechen, verabreden: ar viņiem apspriedīšuos Rain.
Avots: ME I, 125
1) beurteilen, kritisieren, erwägen:
grāmatas. ķēniņa lietas bij apspriežamas Esther I, 13;
2) abschätzen, taxieren:
lietas vērtību, skādi. Refl. -tiês, sich besprechen, verabreden: ar viņiem apspriedīšuos Rain.
Avots: ME I, 125
apspriņģāt
apstaipīt
apstàipît, tr., freqn. von -stiept, bespannen, ringsum überziehen: vainadziņš zirnekļu tīkliem apstaipīts Apsk. I, 213.
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apstarot
apstaruôt, tr., bestrahlen: apstaruôts skats, erleuchteter, tiefer Blick Vēr. II, 281.
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apstāt
apstât (li. apstóti), intr.,
1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;
2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;
3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;
4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,
1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;
2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;
3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.
Avots: ME I, 126
1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;
2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;
3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;
4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,
1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;
2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;
3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.
Avots: ME I, 126
apstellēt
apstemēt
apstiprināt
apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.
Avots: ME I, 126
Avots: ME I, 126
apstotēt
apstrēbt
apstrèbt,
1) beschlürfen:
Juris nebij tas vīrs, kas visu, tā sakuot, apstrebj ar muti Vēr. II, 191;
2) schlürfend verzehren, verbrauchen:
putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem A. XX, 269. vai tu prātu putrā apstrēbis?
Avots: ME I, 127
1) beschlürfen:
Juris nebij tas vīrs, kas visu, tā sakuot, apstrebj ar muti Vēr. II, 191;
2) schlürfend verzehren, verbrauchen:
putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem A. XX, 269. vai tu prātu putrā apstrēbis?
Avots: ME I, 127
apstuidīt
apstuĩdît, tr., berufen (Gold., Dond); verblüffen, samulsināt, ar savādu atbildi neļaut brīvi izrunāties Siuxt; besänftigen (U.).
Avots: ME I, 127
Avots: ME I, 127
apstukņīties
apsūbēt
apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt 2 von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt 2 in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]
Avots: ME I, 127
Avots: ME I, 127
apsūbināt
apsukāt
‡ apsukât,
1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;
2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;
3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.
Avots: EH I, 118
1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;
2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;
3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.
Avots: EH I, 118
apsūlāt
apsūlât [= infl. apsèuluot 2 in Preili], refl. -tiês, eitern, beschwären: pirksts apsūlājis; sich mit einer faulenden Flüssigkeit bedecken: jauns bē̦rza ce̦lms pavasaŗuos apsūlājis A. X, 1, 528 [Lubahn].
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsuļļāt
apsuņot
apsuškāt
‡ apsuškât Wolmarshof, beschmutzen: a. drēbes. Refl. -tiês Wolmarshof, sich beschmutzen: bē̦rns apsuškājies, pa zemi rāpuodams.
Avots: EH I, 118
Avots: EH I, 118
apsust
apsust [li. apšùsti],
1) intr., ringsum beschmoren, heiss werden:
gaļa tikai apsutusi, nav labi izce̦pusi;
2) vor Hitze leiden (von mehreren Subjekten):
mēs braucuot visi apsutām.
Avots: ME I, 127
1) intr., ringsum beschmoren, heiss werden:
gaļa tikai apsutusi, nav labi izce̦pusi;
2) vor Hitze leiden (von mehreren Subjekten):
mēs braucuot visi apsutām.
Avots: ME I, 127
apšūstīt
apšūt
apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;
2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.
Avots: ME I, 130
2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.
Avots: ME I, 130
apšuva
apšuva
apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
apsvaidīt
apsvaidît: apsvaîdît 2 (= apmẽ̦tât
1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡
3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.
Avots: EH I, 118
1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡
3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.
Avots: EH I, 118
apsvaidīt
apsvaidît, tr., beschmieren, besprengen, salben: ar šuo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida BW. I, S. 185. tev būs dzīvuokli apsvaidīt II Mos. 40, 9. Refl. -tiês, sich beschmieren, sich salben.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsvētīt
apsvètît,
1): glāzīti apsvētīta ūdeņa Pet. Av. II, 201; ‡
3) beschimpfen
(ironisch) Bers.
Avots: EH I, 118
1): glāzīti apsvētīta ūdeņa Pet. Av. II, 201; ‡
3) beschimpfen
(ironisch) Bers.
Avots: EH I, 118
apsviedrēt
apsviedrēties
apsviest
apsviêst, tr., umwerfen, bewerfen, beschmieren, besprengen: neapsviedi bē̦rnu. māte apsvieda... kūkiņu uz uotru pusi R. Sk. II, 136; durvis, luogus ar jē̦ra asinīm Tr. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert sich in seinem Verhalten, ändert seine Aussage. Refl. -tiês,
1) umschlagen, sich ändern, werden:
laiks apsviedies vē̦ss un vējains A. XIV, 4. vējš apsviedās nuo ziemeļiem JR. IV, 139; viņa apsviedās par viņa lieluo labdari MWM. VI, 642;
2) sich schnell umdrehen, sich wenden:
Krišs apsviežas ar ģīmi pret sienu Dok. A. viņa apsviedās nuost nuo luoga.
Avots: ME I, 128, 129
1) umschlagen, sich ändern, werden:
laiks apsviedies vē̦ss un vējains A. XIV, 4. vējš apsviedās nuo ziemeļiem JR. IV, 139; viņa apsviedās par viņa lieluo labdari MWM. VI, 642;
2) sich schnell umdrehen, sich wenden:
Krišs apsviežas ar ģīmi pret sienu Dok. A. viņa apsviedās nuost nuo luoga.
Avots: ME I, 128, 129
apsvilināt
apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsvīnīt
‡ apsvīnît, beschmutzen Wolmarshof (mit ì), Salis (mit î 2 ): a. jaunuo tē̦rpu. Refl. -tiês, ‡
2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.
Avots: EH I, 119
2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.
Avots: EH I, 119
apsvīnīties
apsvīst
apsvîst, intr., ringsum beschlagen (von Fenstern): kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis Etn. IV, 1; apsvīdis stikls Skalbe.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
aptaisīt
aptaĩsît [li. aptaisýti], tr.,
1) herummachen, umgeben:
sē̦tu ap dārzu;
2) besudeln, beschmutzen.
Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptaisījies.
Avots: ME I, 130
1) herummachen, umgeben:
sē̦tu ap dārzu;
2) besudeln, beschmutzen.
Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptaisījies.
Avots: ME I, 130
aptaišķīt
aptašķīt
aptašķît, auch aptašķêt (li. aptaškýti), tr., bespritzen, besudeln: asinīm, dubļiem. kāds bija viss ar tinti aptašķīts JR. V, 37. Refl. -tiês, sich beschmutzen: netīrumiem.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptaukot
aptàukuôt [li. aptaukùoti], tr., mit Fett beschmieren, bestreichen Dr. Refl. -tiês, sich verfetten. sirds aptàukuôšanâs, Herzverfettung.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptecēt
aptecêt (li. aptekė̕ti),
1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;
2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;
3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;
4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;
5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]
Avots: ME I, 130
1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;
2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;
3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;
4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;
5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]
Avots: ME I, 130
apteikt
aptèikt: ‡ Subst. aptèicẽjs, wer über etwas zu verfügen (zu bestimmen) hat: Jūs e̦sat . . . īsta apzinātāja un apteicēja . . . pa visu nuovadu Janš. Līgava I, 225 (ähnlich II, 392).
Avots: EH I, 121
Avots: EH I, 121
aptēlot
‡ aptē̦luôt, schildernd beschreiben: Pe̦rlants šuos nuotikumus bija ... aptē̦luojis Deglavs Rīga II, 1, 170.
Avots: EH I, 121
Avots: EH I, 121
aptept
‡ aptept (li. aptèpti), bestreichen, beschmieren Preil (Kur. Nehrung), Rutzau: a. maizi ar sviestu, ruokas ar mālis. Refl. -tiês Rutzau,
1) sich beschmieren;
2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.
Avots: EH I, 121
1) sich beschmieren;
2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.
Avots: EH I, 121
aptērpt
aptḕrpt, bekleiden, einkleiden, schmücken: drēbes; slimnieku siltās drēbēs, te atrada tuo cilvē̦ku... aptē̦rptu sēžam Luk. 8, 35. Refl. -tiês, sich an kleiden (drēbes), schmücken, ausrüsten: kungs, tu esi ar guodību aptērpies Psalm 104, 1; ar greznību Hiob 40, 5.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptīpuļot
aptīrīt
aptraipīt
aptràipît, ‡ Refl. -tiês, sich beflecken (beschmutzen): a. ar dubļiem Kal. (mit aĩ). viss galdauts aptraipījies ar tinti Jürg.
Avots: EH I, 122
Avots: EH I, 122
aptraipīt
aptràipît, tr., freqn. zu aptriept, beschmieren, bestreichen, beflecken: zirgu ar asinīm LP. VII, 310; acis ar sulu IV, 49; raušus ar eļļu III Mos. 2, 4. neaptraipīts, unbefleckt, eig. u. übertr.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptraišķīt
aptràišķît 2 [li. aptráiškyti], tr., beschmutzen, besudeln Erlaa: braukdams ar mucu, viņš aptraišķijis ar netīrumiem visu ceļu. Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptraišķījies Bers.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptreipt
‡ aptreĩpt Kal., Rulzau, bestreichen, beschmieren: a. maizi ar sviestu Kal., Rutzau. a. zābakus Kal.
Avots: EH I, 122
Avots: EH I, 122
aptriekt
aptriept
aptriept
aptrìept, tr., beschmieren, bestreichen: jūs asnīm aptriepti Rain. Refl. -tiês, sich beschmieren: viņš aptriepies kā miesnieks Rain.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptupēt
‡ aptupêt (li. aptupė̕ti "kauernd auf etwas sitzen"),
1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;
2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;
3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.
Avots: EH I, 123
1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;
2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;
3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.
Avots: EH I, 123
aptvīkt
apūbēt
apûbêt, intr., beschlagen, anfaulen: kuoka bluķis mitrumā gulē̦dams apūbējis J. Kaln. kartupeļi apūbējuši J. Kaln. apūbējuši klinšu bluķi Saul. [in Neuermühlen dafür apūpêt].
Avots: ME I, 132
Avots: ME I, 132
apvainot
apvaĩnuôt Refl. -tiês, ‡
2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡
3) sich beleidigt fühlen.
Avots: EH I, 124
2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡
3) sich beleidigt fühlen.
Avots: EH I, 124
apvainot
apvaĩnuôt, auch apvaĩņuôt, beschuldigen, beleidigen: vai es varu apvainuot citus JR. IV, 155. Refl. -tiês, sich etw. zu Schulden kommen lassen, sich versündigen: mūķenes, kas apvainuojušās, tapušas iesluodzītas Kaudz. M.; apvaĩnuôtãjs, der Beleidiger, apvainuojums, die Beschuldigung, Beleidigung.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
apvaļāt
apvaļât ‡
2) bewältigen:
a. darbus Kal., MSil.; ‡
3) hin und her wendend beschmutzen
Dunika, Rutzau: a. maizi pe̦lnuos.
Avots: EH I, 125
2) bewältigen:
a. darbus Kal., MSil.; ‡
3) hin und her wendend beschmutzen
Dunika, Rutzau: a. maizi pe̦lnuos.
Avots: EH I, 125
apvaldīt
apvàldît [li. apvaldýti], tr., besänftigen, bändigen: apvaldītās raudas Druva I, 566; apvaldītā balsā in ruhigem Ton Vēr. II, 782. Refl. -tiês sich beherrschen.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
apvalkāt
apvārdot
apvā̀rduôt (li. apvardúoti, behexen), tr., besprechen, beschwören, besprechend Heilkraft verleihen, heilen: ūdeni Etn. II, 142, zāles LP. VII, 1256; tā nedzird vārduotāja balsi, kas labi māk apvārduot Psalm. 58, 6. skuķim zuobus apvārduot Seibolt.
Kļūdu labojums:
zāles = sāli
Avots: ME I, 134
Kļūdu labojums:
zāles = sāli
Avots: ME I, 134
apvārtīt
apvā̀rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apvaskot
apvazāt
apvazât, tr., durch Tragen abnützen (von Kleidungsstücken): apvazātās drēbēs Apsk. I, 484; ve̦cas, apvazātas sirdis, alte, nicht mehr empfängliche Herzen Vēr. I, 1308; apvazāts piemē̦rs, ein abgedroschenes Beispiel Vēr. II, 832. Refl. -tiês, sich durch Tragen abnutzen, beschmutzt werden: apvazājās manas baltās drēbes.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apvēdināt
apvẽdinât, tr.,
1) etw. lüften:
drēbes;
2) umfächeln, umwehen:
ruožu smarša apvēdināja meiteni MWM. VIII, 742.
Avots: ME I, 135
1) etw. lüften:
drēbes;
2) umfächeln, umwehen:
ruožu smarša apvēdināja meiteni MWM. VIII, 742.
Avots: ME I, 135
apveltīt
apvèltît, tr.,
1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;
2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.
Avots: ME I, 135
1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;
2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.
Avots: ME I, 135
apvemt
apvem̃t (li. apvémti), tr., etw. durch Erbrechen bespeien: drēbes. Refl. -tiês, erbrechen: es apve̦mtuos aiz riebām MWM. VIII, 836.
Avots: ME I, 135
Avots: ME I, 135
apvērot
apviesēt
apvīlēt
apvillāties
‡ apvil̃lâtiês Dunika,
1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;
2) beschimmeln:
maize jau sāk a.
Avots: EH I, 126
1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;
2) beschimmeln:
maize jau sāk a.
Avots: EH I, 126
apvirt
apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]
Avots: ME I, 136
Avots: ME I, 136
apzabināt
apzadzināt
apzadzinât, auch apzādzināt, tr.,
1) jem. durch gedungene Diebe bestehlen lassen;
2) jem. des Diebstahls beschuldigen
A. X, 1, 417: vācu draugi apzādzināja latviešus, teikdami, ka tie taisuoties pie pilsē̦tu naudas lādēm Apsk. 1, 189.
Avots: ME I, 136
1) jem. durch gedungene Diebe bestehlen lassen;
2) jem. des Diebstahls beschuldigen
A. X, 1, 417: vācu draugi apzādzināja latviešus, teikdami, ka tie taisuoties pie pilsē̦tu naudas lādēm Apsk. 1, 189.
Avots: ME I, 136
apzāģēt
apzagt
apzagt, tr., bestehlen: savu kungu. Refl. -tiês [li. apsižàgti], sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen: čigāni bijuši apzagušies LP. VII, 258 Liene bij muižas klētī ņe̦muot apzagusies Latv.
Kļūdu labojums:
258 = 958
Avots: ME I, 137
Kļūdu labojums:
258 = 958
Avots: ME I, 137
apzaidīt
‡ apzaidît Bērzgale (mit ài 2 ), KatrE. (mit aî ), beschmieren, bestreichen, bewerfen (iterativ): a. apdrupušus mūŗus ar māliem.
Avots: EH I, 127
Avots: EH I, 127
apzelēt
apžerbt
apzīdīt
apzîdît [li. apžìndyti], caus. zu apzîst "besaugen" (li. apžį́sti): apzīdīts [bei Glück dafür: apzīdis] jē̦rs, ein Lamm, das man als ziemlich fett schon von der Mutter (vom Saugen) trennen kann U., eig. ein ziemlich gesäugtes Lamm. [apzīdīts ist nach Zb. XV, 207 ein Kind, das, schon entwöhnt, noch an der Brust zu saugen und dadurch "unglückliche Augen" bekommen hat.]
Avots: ME I, 138
Avots: ME I, 138
apziedot
apziêduôt, tr., beschenken, namentlich mit Brautgeschenken ausstatten: es tuo savu vīra guovi ar ziediem apzieduošu (Var.: ar veltēm apveltīšu) BW. 25572, 2.
Avots: ME I, 138
Avots: ME I, 138
apzieķēt
‡ apziêķêt Dunika, beschmieren, beschmutzen: a. muti. Refl. -tiês, sich beschmieren.
Avots: EH I, 128
Avots: EH I, 128
apziest
apziest, ‡ Refl. -tiês, sich beschmieren (beschmutzen) Pas. VII, 327, VIII, 353 (aus Lettg.).
Avots: EH I, 128
Avots: EH I, 128
apziest
apzìest, tr., beschmieren Spr., Buschh., Zb. XVIII, 383: dē̦ls ar māliem strādādams apziedis savas ruokas ar māliem Buschh., J. Kaln.
Avots: ME I, 138
Avots: ME I, 138
apzīmēt
apzìmêt [li. apžymė̕ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.
Avots: ME I, 138
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.
Avots: ME I, 138
apziņģēt
apžļāgt
apžlebināt
apžlebinât (li. apžlebènti), tr., benagen, bekauen und besabbeln: zirgs apžlebinājis auzas Bers., Sonnaxt.
Avots: ME I, 139
Avots: ME I, 139
apžļuncināt
apžūbēt
apzvaidīt
apzvērēt
apzvērēt
apzvẽrêt, tr.,
1) beschwören, mit einem Eide bekräftigen:
meita apzvērēšuot tē̦vam, ka viņš e̦suot viņas īstais glābējs LP. VI, 724;
2) beschwören, bannen:
es apzvērēju tuo ļaunumu, tuo ruozi Tr.
Avots: ME I, 138
1) beschwören, mit einem Eide bekräftigen:
meita apzvērēšuot tē̦vam, ka viņš e̦suot viņas īstais glābējs LP. VI, 724;
2) beschwören, bannen:
es apzvērēju tuo ļaunumu, tuo ruozi Tr.
Avots: ME I, 138
apzviest
āra
âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,
1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;
2) das Aussen, des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;
3) ārā drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;
4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]
Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.
Avots: ME I, 239, 240
1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;
2) das Aussen, des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;
3) ārā drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;
4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]
Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.
Avots: ME I, 239, 240
arājs
arãjs, arẽjs,
1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;
2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;
3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]
Avots: ME I, 140
1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;
2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;
3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]
Avots: ME I, 140
aras
aras, das Aufpflügen eines bestimmten Stückes Ackers zur Gehorchszeit Naud., Etn. II, 129. [U. gibt auch ara und are "Ackerland": tīrumus ietaisīt uz četri arēm "das Ackerland in vier Felder teilen".]
Avots: ME I, 140
Avots: ME I, 140
arkls
ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;
1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;
2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;
3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).
Avots: ME I, 141
1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;
2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;
3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).
Avots: ME I, 141
ārpļava
ârpļava,
1) = āra pļava, die in der Nähe des Gesindes liegende Feldwiese
BW. 18452;
2) die ausserhalb des Bereiches der Besitzlichkeiter liegende, oft gepachtete Wiese.
Avots: ME I, 243
1) = āra pļava, die in der Nähe des Gesindes liegende Feldwiese
BW. 18452;
2) die ausserhalb des Bereiches der Besitzlichkeiter liegende, oft gepachtete Wiese.
Avots: ME I, 243
asaka
asaka, ‡
2) derjenige Bestandteil des Wagens, der die (hblzernel Vorder- und Hinterachse verbindet
(aus dem Hochle.).
Avots: EH I, 130
2) derjenige Bestandteil des Wagens, der die (hblzernel Vorder- und Hinterachse verbindet
(aus dem Hochle.).
Avots: EH I, 130
ašķis
ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,
1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;
2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;
3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.
Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit
Avots: ME I, 147
1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;
2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;
3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.
Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit
Avots: ME I, 147
ass
ass: asa grants, Grand, der zum grösseren Teil aus Kieselsteinen, zum geringeren Teil aus Sand besteht Siuxt. a. sniegs Siuxt: de̦sas nomazgā tīras un nuoberž asā sniegā vai sālī.
Avots: EH I, 131
Avots: EH I, 131
ašs
ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.
Avots: ME I, 147
Avots: ME I, 147
aste
aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
astotais
astuņāds
astūtais
atalgot
atàlguôt, tr., besolden, belohnen, vergelten: kalpus atalguo ne naudā vai graudā, bet ar zemes gabalu. un tavu lēnsirdību atalguo MWM. V, 252. Refl. -tiês, sich bezahlt machen, Vergeltung, Lohn erhalten: pūliņi atalguojās Pūrs III, 49. atàlguõjums, die Belohnung.
Avots: ME I, 148
Avots: ME I, 148
ataudi
ataûdi (li. ataudaĩ),
1) der Einschlag des Gewebes,
s. ataûst 1 [und Bielenstein Holzb. 402];
2) das übriggebliebene Ende der Kette nach Beendigung des Gewebes
N. - Bartau;
3) ein Stück des Gewebes, das einen anderen Einschlag hat als das übrige Gewebe
A. X, 1, 529.
Avots: ME I, 148
1) der Einschlag des Gewebes,
s. ataûst 1 [und Bielenstein Holzb. 402];
2) das übriggebliebene Ende der Kette nach Beendigung des Gewebes
N. - Bartau;
3) ein Stück des Gewebes, das einen anderen Einschlag hat als das übrige Gewebe
A. X, 1, 529.
Avots: ME I, 148
ataust
ataûst (li. atáusti),
1) den Einschlag einwirken:
zīdu vien apme̦tusi, sudrabiņu ataudusi BW. 7474 (Var.: ieaudusi);
2) das Gewebte auflösen, entweben;
3) wenn die eine Seite des Gewebes länger geworden ist, so muss der Weber durch stärkeren Anschlag der Kammlade diese vorgesprundene Seite mit der anderen ausgleichen, was
ataûst "zurückweben"heisst.
Avots: ME I, 149
1) den Einschlag einwirken:
zīdu vien apme̦tusi, sudrabiņu ataudusi BW. 7474 (Var.: ieaudusi);
2) das Gewebte auflösen, entweben;
3) wenn die eine Seite des Gewebes länger geworden ist, so muss der Weber durch stärkeren Anschlag der Kammlade diese vorgesprundene Seite mit der anderen ausgleichen, was
ataûst "zurückweben"heisst.
Avots: ME I, 149
atbarot
atbaŗuôt, tr., wieder auffüttern: rijīgais naida zvē̦rs atbaŗuots Up. atbaŗuoties, sich wieder auffüttern, von neuem zur Leibesfülle kommen: tas bija atbaŗuojies nuo pavasaŗa zāles MWM. VIII, 414.
Avots: ME I, 150
Avots: ME I, 150
atbula
atcelt
atcel̂t (li. atkélti), tr.,
1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;
2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;
3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;
4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;
5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:
1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;
2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.
Avots: ME I, 152
1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;
2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;
3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;
4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;
5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:
1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;
2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.
Avots: ME I, 152
atciemāt
atdabūt
atdabût, ‡
3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡
1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡
2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡
3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.
Avots: EH I, 138
3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡
1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡
2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡
3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.
Avots: EH I, 138
atdziedāt
atdziêdât [li. atgiedóti],
1) entgegensingen:
viņpus Daugaviņas sudrabuoti gaiļi dzied; šai pusē atdziedāja pazeltīta lakstīgala;
2) wegsingen, singend beseitigen, singend herbeilocken:
kurluma slimību atdziedāt LP. VI, 948.
Avots: ME I, 157
1) entgegensingen:
viņpus Daugaviņas sudrabuoti gaiļi dzied; šai pusē atdziedāja pazeltīta lakstīgala;
2) wegsingen, singend beseitigen, singend herbeilocken:
kurluma slimību atdziedāt LP. VI, 948.
Avots: ME I, 157
atdzīvāt
‡ atdzîvât,
1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;
2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.
Avots: EH I, 140
1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;
2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.
Avots: EH I, 140
atgādāt
atgãdât,
1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;
2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani māte kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietumā.
Avots: ME I, 158
1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;
2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani māte kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietumā.
Avots: ME I, 158
atgalēties
atgalêtiês,
1) sich erwehren, aushalten, sich befreien in negativen Sätzen,
gew. abhängig von nevarêt: es ar tām mušām nemaz nevaru atgalēties Grünh. Gew. atg. nuo: nuo preciniekiem nevar atgalēties B. Vēstn.; nuo bē̦rniem, nuo miega Alm.; nuo viņas A. XVI, 829;
2) lange Zeit etwas nicht getan, etwas vermisst haben und daher mit besonderem Eifer sich daran machen und damit nicht bald fertig werden können:
nu tik ņe̦mas ar ēšanu; visu dienu atgalējies, er ist jetzt eifrig mit dem Essen beschäftigt, denn er hat den ganzen Tag nichts genossen Etn. I, 45. viņš nemaz nevar atgalēties ē̦zdams, er isst ohne Ende, weil er lange nicht gegessen hat. Sessau.
Avots: ME I, 157, 158
1) sich erwehren, aushalten, sich befreien in negativen Sätzen,
gew. abhängig von nevarêt: es ar tām mušām nemaz nevaru atgalēties Grünh. Gew. atg. nuo: nuo preciniekiem nevar atgalēties B. Vēstn.; nuo bē̦rniem, nuo miega Alm.; nuo viņas A. XVI, 829;
2) lange Zeit etwas nicht getan, etwas vermisst haben und daher mit besonderem Eifer sich daran machen und damit nicht bald fertig werden können:
nu tik ņe̦mas ar ēšanu; visu dienu atgalējies, er ist jetzt eifrig mit dem Essen beschäftigt, denn er hat den ganzen Tag nichts genossen Etn. I, 45. viņš nemaz nevar atgalēties ē̦zdams, er isst ohne Ende, weil er lange nicht gegessen hat. Sessau.
Avots: ME I, 157, 158
atganīt
atganît,
1): abwehren
Segew.; ‡
5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.
Avots: EH I, 141
1): abwehren
Segew.; ‡
5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.
Avots: EH I, 141
atganīt
atganît [li. atganýti], tr.,
1) von sich abwehren:
suņus;
2) satt weiden:
luopus;
3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;
4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,
1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;
2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;
3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;
4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 158
1) von sich abwehren:
suņus;
2) satt weiden:
luopus;
3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;
4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,
1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;
2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;
3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;
4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 158
atģeibināt
atģeibt
atģèibt,
1) wieder zur Besinnung kommen
Spr.: viņš nou vakarējā dzē̦ruma vēl nav labi atģeibis C.;
2) wieder zum Wohlstand kommen:
viņš atģeibs Druw. A. XIV, 73.
Avots: ME I, 161
1) wieder zur Besinnung kommen
Spr.: viņš nou vakarējā dzē̦ruma vēl nav labi atģeibis C.;
2) wieder zum Wohlstand kommen:
viņš atģeibs Druw. A. XIV, 73.
Avots: ME I, 161
atģībināt
atģībinât, wieder zur Besinnung bringen, und atģībt, wieder zur Besinnung kommen. Aahof. [Aus dem Litauischen; vgl. li. gỹbti "поправляться отъ болѣзни".]
Avots: ME I, 161
Avots: ME I, 161
atģida
atģieda
atģist
atģist, inch.,
1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;
2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;
3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,
1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģidās, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;
2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;
3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.
Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen
Avots: ME I, 161
1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;
2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;
3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,
1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģidās, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;
2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;
3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.
Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen
Avots: ME I, 161
atglēbties
atglêbtiês, atglābtiês, wieder zur Leibesfülle, zu Kräften kommen, sich erholen, genesen C.: nu jau viņš labi atglēbies nuo neveselības Serb.; viņš vēl nav atglābiers nuo ziemas pēriena Upītis Nemiers 43.
Avots: ME I, 159
Avots: ME I, 159
atgodēt
atguodêt drēbes Nigr., die ausgezogenen Kleider ausbürsten und in den Schrank zurücklegen.
Avots: ME I, 161
Avots: ME I, 161
atiet
atiet (li. ateĩti), intr.,
1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;
2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);
3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;
4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.
Avots: ME I, 161, 162
1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;
2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);
3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;
4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.
Avots: ME I, 161, 162
atjaust
atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.
Avots: ME I, 162
Avots: ME I, 162
atjēdzināt
atjēga
atjẽ̦ga, die Besinnung, das Bewusstsein, der Verstand: viņš staigāja pa laukiem kā bez atjẽ̦gas Līb.; dzeršana bez atjẽ̦gas, das Saufen ohne Sinn und Verstand Vēr. I, 1415.
Avots: ME I, 162
Avots: ME I, 162
atjēgt
atjẽgt [li. atjė̃gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.
Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis
Avots: ME I, 162, 163
Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis
Avots: ME I, 162, 163
atjūtināt
atkal
atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal̃tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);
1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;
2) enklitisch
a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;
b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;
c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.
Avots: ME I, 163
1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;
2) enklitisch
a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;
b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;
c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.
Avots: ME I, 163
atkalēties
atkalētiês (cf. li. atsikal̃ti, sich anlehnen),
1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;
2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;
3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;
4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal̃ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]
Avots: ME I, 164
1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;
2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;
3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;
4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal̃ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]
Avots: ME I, 164
atkapināt
atkapinât, tr.,
1) ungeschickt mit dem Hammer die Sense schärfend
(kapināt), dieselbe stumpf machen: zē̦ns atkapinājis izkapti Kand., Hug.;
2) Widerhacken machen
LD.;
3) atkapināt sirdi, das Herz erquicken, besonders durch den Genuss von Alkohol
Kand. [In der letzten Bedeutung wohl zu li. prikàpti "müde werden" Viltis v. J. 1908, № 82, serb. kòpnīm "falle in Ohnmacht; taue", sloven. srce mu kopni "er wird mutlos" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 566. Betreffs der Bedeutung vgl. le. kust "müde werden; tauen".]
Avots: ME I, 164
1) ungeschickt mit dem Hammer die Sense schärfend
(kapināt), dieselbe stumpf machen: zē̦ns atkapinājis izkapti Kand., Hug.;
2) Widerhacken machen
LD.;
3) atkapināt sirdi, das Herz erquicken, besonders durch den Genuss von Alkohol
Kand. [In der letzten Bedeutung wohl zu li. prikàpti "müde werden" Viltis v. J. 1908, № 82, serb. kòpnīm "falle in Ohnmacht; taue", sloven. srce mu kopni "er wird mutlos" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 566. Betreffs der Bedeutung vgl. le. kust "müde werden; tauen".]
Avots: ME I, 164
atkarināt
atkārt
atkãrt, tr., weghängen, hängen lassen: iztīrī un atkar savas guoda drēbes skapī! Sassm. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. guļ zuobus atkāris, liegt, fletschend die Zähne Kand. [Das Part. atkārts bedeute nach U. in Pussen: links ausgebogen (vom Beile gesagt); mit der Spitze zu weit abwärts gehend (von der Sense gezagt)]. strādāt kā ar atkārtiem nagiem N. - Schwnb., saumselig arbeiten. Refl. -tiês,
1) zurückherabhangen:
lūpa atkārusies LP. VI, 925; ieluocīja ratuos atkārušuos zarus Alm.;
2) sich auf etw. zurücklehnen, stützen, sich berufen auf etw.:
nevarē̦dams pierādīt, viņš sāka atkārties uz sava zvē̦rasta Lös. Etn. III, 146.
Avots: ME I, 166
1) zurückherabhangen:
lūpa atkārusies LP. VI, 925; ieluocīja ratuos atkārušuos zarus Alm.;
2) sich auf etw. zurücklehnen, stützen, sich berufen auf etw.:
nevarē̦dams pierādīt, viņš sāka atkārties uz sava zvē̦rasta Lös. Etn. III, 146.
Avots: ME I, 166
atkārtīt
‡ atkãrtît sẽ̦tu līdz kādai vietai, die eingesteckten Zaunpfähle bis zu einer bestimmten Stelle mit Zaunstangen belegen Erlaa.
Avots: EH I, 147
Avots: EH I, 147
atkaut
atkaût, tr., wegschlagen, schlagend beseitigen: sazvejuoja tik daudz, ka varēja badu atkaut LP. VI, 729, er hatte einen solchen Fischfang, dass er den Hunger stillen konnte. atkaut stiķi, den Stich im Kartenspiel endgiltig stechen. atkaut pie nabaga, zum Krüppel schlagen Aps. VI, 21. Refl. -tiês [li. atsikáuti],
1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duomām Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;
2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;
3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atkāvies JR. IV, 72.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss
Avots: ME I, 165
1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duomām Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;
2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;
3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atkāvies JR. IV, 72.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss
Avots: ME I, 165
atķert
atķert, tr.,
1) ergreifend öffnen:
durvis tas nevarēja atķert RA.;
2) einen Gegengriff machen, heilen:
pārēšanuos var vislabāki atķert ar gavēšanu Konv. 2 3020, 3323;
3) auf etw. kommen, verfallen, sich erinnern:
viņa vārds tev mēles galā, tik nevari tuo atķert A. XVIII, 2; Kaudz. M. Refl. -tiês, inne werden, begreifen, sich besinnen, Rat finden: māte tūlīn atķērās Vēr. II, 190. vienmēr viņš pratīs izgruozīties un labi atķerties tā vārduos, kā darbuos JK.
Avots: ME I, 170
1) ergreifend öffnen:
durvis tas nevarēja atķert RA.;
2) einen Gegengriff machen, heilen:
pārēšanuos var vislabāki atķert ar gavēšanu Konv. 2 3020, 3323;
3) auf etw. kommen, verfallen, sich erinnern:
viņa vārds tev mēles galā, tik nevari tuo atķert A. XVIII, 2; Kaudz. M. Refl. -tiês, inne werden, begreifen, sich besinnen, Rat finden: māte tūlīn atķērās Vēr. II, 190. vienmēr viņš pratīs izgruozīties un labi atķerties tā vārduos, kā darbuos JK.
Avots: ME I, 170
atklausīt
atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.
Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar
Avots: ME I, 167
Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar
Avots: ME I, 167
atkopt
atkùopt, tr., wieder auffüttern, wieder zur Lebenskraft und Fülle bringen: gan viņu drīz atkuopsim. Refl. -tiês, sich auffüttern, wieder zur Leibesfülle kommen, zunehmen, sich bessern: nu jau labi vien atkuopies JR. IV, 48. dzīve atkuopusies, die Verhältnisse haben sich gebessert Liev. 64.
Avots: ME I, 169
Avots: ME I, 169
atkrēst
atkrèst 2 Kaltenbr., schlagend, stossend beschädigen (sich stark stossen): smaģi atkrēšu muguru.
Avots: EH I, 150
Avots: EH I, 150
atķuidīt
atķuĩdît, tr., wegschaffen, beseitigen, entfernen: atķuidījis citus kūlējus nuost LP. VI, 462; VII, 676. Kand.
Avots: ME I, 170
Avots: ME I, 170
atkulkstīt
‡ atkul̂kstît 2 ,
1) Flachs schwingend stark stossen, beschädigen
(perfektiv) Dunika: a. nagus (die Finger);
2) "?": a. parādu Dunika. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss Flachs schwingen:
Anne tâ atkulkstījusēs, ka ne vairs tīk, ne arī vairs var Dunika.
Avots: EH I, 150
1) Flachs schwingend stark stossen, beschädigen
(perfektiv) Dunika: a. nagus (die Finger);
2) "?": a. parādu Dunika. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss Flachs schwingen:
Anne tâ atkulkstījusēs, ka ne vairs tīk, ne arī vairs var Dunika.
Avots: EH I, 150
atkurst
atkùrst 2 (I s. prs. atkùrstu 2 "?" Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147),
1): Jāni, vai tu neatkurtīsi! Lös.;
2) (praet. atkùrsu 2 ) erkennen, bewusst werden, sich besinnen
Skaista: sē̦tā iebraucis atkursu, ka maisa nav.
Avots: EH I, 151
1): Jāni, vai tu neatkurtīsi! Lös.;
2) (praet. atkùrsu 2 ) erkennen, bewusst werden, sich besinnen
Skaista: sē̦tā iebraucis atkursu, ka maisa nav.
Avots: EH I, 151
atkust
atkust (li. atkùsti) Jan., intr., sich affüttern, zunehmen, besser werden: gan luopi atkal atkutīs, kad tiks ganuos Nigr. Juris bij labi atkutis Apsk. I, 282. Dazu atkutinât (li. atkutìnti), auffüttern Nigr.
Avots: ME I, 169
Avots: ME I, 169
atlabināt
atlabinât, tr.,
1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;
2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.
Avots: ME I, 170
1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;
2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.
Avots: ME I, 170
atlabot
atlabuôt, tr., aufbessern. Refl. -tiês, besser werden, sich erholen: labība, slimnieks atlabuojas.
Avots: ME I, 170
Avots: ME I, 170
atlādēt
atlâdêt, verfluchen, fluchend beseitigen: es e̦smu atlādējis uz tādām kārtīm iet Kav. tas ir atlādams darbs, das ist eine verfluchte, schwere, langweilige Arbeit Grünh.
Avots: ME I, 172
Avots: ME I, 172
atlasas
atlasas, Pl. t., das, was zurückbleibt, wenn man das Beste weggelesen hat (atlasīt), Z. B. schlechte, winzige Kartoffeln, Früchte u. s. w.: kur ņemšu... līgavu? atlasas vien ir Ltd. 1290.
Avots: ME I, 172
Avots: ME I, 172
atloks
atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,
1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;
2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;
3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.
Avots: ME I, 174, 175
1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;
2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;
3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.
Avots: ME I, 174, 175
atmaņa
atmaņa, Besinnung, Bewusstsein: bez atmaņas gulēt Etn. I, 86; nākt pie atmaņas; dabūt pie atmaņas, zur Besinnung bringen Kaudz M.
Avots: ME I, 175
Avots: ME I, 175
atmaņāties
atmaņâtiês, zur Besinnung kommen, sich besinnen: drēbnieks pirmais atmaņājies B. Vēstn., Kaln.
Avots: ME I, 175
Avots: ME I, 175
atmanīt
atmanît, tr., merken, fühlen: neviena luocekļa neatmanīju Jauns. Refl. -tiês,
1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;
2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, mātei guļuot atmanījuos šurp.
Avots: ME I, 175
1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;
2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, mātei guļuot atmanījuos šurp.
Avots: ME I, 175
atmēgties
‡ atmēgtiês,
1) überdrüssig, zuwider werden (gesprochen:
asamê̦gt) Gr.-Buschhof: tāda dzīve drīži atmē̦dzas (gesproch.: asamâdz; dissimiliert aus *atsamâdz?);
2) sich wiederholen (besonders von krankhaften Zustanden)
Kaltenbr., Oknist (mit è 2 );
3) schlimme Folgen hinterlassen, sich rachen
Oknist: tāda dzīve viņam atmègsies 2 .
Avots: EH I, 155, 156
1) überdrüssig, zuwider werden (gesprochen:
asamê̦gt) Gr.-Buschhof: tāda dzīve drīži atmē̦dzas (gesproch.: asamâdz; dissimiliert aus *atsamâdz?);
2) sich wiederholen (besonders von krankhaften Zustanden)
Kaltenbr., Oknist (mit è 2 );
3) schlimme Folgen hinterlassen, sich rachen
Oknist: tāda dzīve viņam atmègsies 2 .
Avots: EH I, 155, 156
atminēt
atminêt, tr.,
1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?
2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,
1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;
2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.
Avots: ME I, 177
1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?
2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,
1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;
2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.
Avots: ME I, 177
atmist
atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,
1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];
2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;
3) Ablager haben
L.
Avots: ME I, 178
1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];
2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;
3) Ablager haben
L.
Avots: ME I, 178
atmurdzināt
atmurdzinât, tr., mit grosser Mühe zur Besinnung bringen: tas viņu atmurdzināja un veda pie samaņas A. XII, 736.
Avots: ME I, 179
Avots: ME I, 179
atnasāt
‡ atnasât, eine bestimmte Zeit hindurch tragen Oknist: tie bija stipri svārki: trīs gadus tuos atnasāju.
Avots: EH I, 157
Avots: EH I, 157
atņemt
atņemt, tr.,
1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;
2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;
3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;
4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37. Refl. -tiês,
1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;
2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;
3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;
4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.
Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern
Avots: ME I, 180
1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;
2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;
3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;
4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37. Refl. -tiês,
1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;
2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;
3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;
4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.
Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern
Avots: ME I, 180
atpēžos
‡ atpêžuôs iet Freudenberg, einen Besuch ahstatten, wo man schon einmal zu Gast gewesen ist: es vakar tur biju ciemā; tur mani labi cienāja, un šuodien jaiet atpēzuos. atpēžuos kāpt Linden n. Mag. XV, 3, 49, eine rückgängige Schwenkung in der Rede machen. Vgl. li. atpė̃džiui bė̕gti.
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atpilis
atpilis (unter atpîlis 2 ): ein im Herbst geborenes Lamm - auch Golg., Lubn., Mahlup; das jüngste Kind (wenn zwischen diesem und den älteren Kindern ein grösserer Altersunterschied besteht) Mahlup.
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atpīlis
atpîlis 2 Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]
Avots: ME I, 181, 182
Avots: ME I, 181, 182
atpīpēt
‡ atpĩpêt, eine bestimmte Zeit hindurch rauchen: atpīpēja dienu un nakti Pas. Vl, 366 (aus Lettg.).
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atpirkt
atpìrkt, ‡
2) sich revanchierend kaufen:
vajaga arī mums a. Pas. VI, 43; ‡
3) bestechen
(?): atpirkuši burvi, lai apbuŗ Pas. VI, 63. ‡ Refl. -tiês, sich loskaufen.
Avots: EH I, 158
2) sich revanchierend kaufen:
vajaga arī mums a. Pas. VI, 43; ‡
3) bestechen
(?): atpirkuši burvi, lai apbuŗ Pas. VI, 63. ‡ Refl. -tiês, sich loskaufen.
Avots: EH I, 158
atplāksnīties
‡ atplāksnîtiês, sich entwölken N.-Peb.: debesis atplāksnījās, un zvaigznes kļuva re̦dzamas.
Avots: EH I, 159
Avots: EH I, 159
atpost
atprodīt
atpulcināt
atpulcinât, aus verschiedenen Orten herbestellen und versammeln: a. aizsargus uz Rīgu Mar. u. a.
Avots: EH I, 159
Avots: EH I, 159
atrēķiņāt
atremdēt
atrèmdêt, auch -inât, wieder lauwarm werden lassen: karstu ūdeni; wieder beruhigen, besänftigen (sirdi).
Avots: ME I, 185
Avots: ME I, 185
atriebt
atrīkot
atrĩkuôt, tr., wegräumen, hinbefördern, hinbestellen: lieciniece tika atrīkuota liecinieku istabā A. XXI, 756.
Avots: ME I, 186
Avots: ME I, 186
ātrināt
atrunāt
atrunât, tr.,
1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;
2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;
1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [
4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,
1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;
2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;
3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.
Avots: ME I, 187
1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;
2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;
1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [
4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,
1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;
2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;
3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.
Avots: ME I, 187
atsapt
atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]
Avots: ME I, 188
Avots: ME I, 188
atsapties
atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]
Avots: ME I, 188
Avots: ME I, 188
atsarkt
atsar̂kt: ka[d] saulei nuoejuot debess atsarkst, ta[d] tas uz lietu Ramkau. attālais mežs atsarka rietā A. Brigadere Skarbos vējos 8.
Avots: EH I, 163
Avots: EH I, 163
atsēja
atsẽja,
1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;
2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡
3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡
4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.
Avots: EH I, 164
1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;
2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡
3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡
4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.
Avots: EH I, 164
atsēja
atsẽja (li. ãtsėja),
1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides
2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.
Avots: ME I, 189
1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides
2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.
Avots: ME I, 189
atsekties
atsekiês [li. atsisèkti],
1) sich fördern, von statten gehen:
darbs atsuokas;
2) sich besinnen, auf etw. verfallen:
nevarēdams atsekties, kur viņš ir LP. VI, 84.
Avots: ME I, 189
1) sich fördern, von statten gehen:
darbs atsuokas;
2) sich besinnen, auf etw. verfallen:
nevarēdams atsekties, kur viņš ir LP. VI, 84.
Avots: ME I, 189
atsērsties
‡ atsêrstiês 2 Dunika, Kal., genügend zum Besuch, zu Gast verweilen: nevar diezgan a. ("= nevar beigt sērst").
Avots: EH I, 164
Avots: EH I, 164
atsēt
atsẽt [li. atsė̕ti], wieder säen, in der Reihenfolge als zweites Säen. Es wird dies Wort in besonderem Verstande gebraucht, was auf einem Aberglauben beruht. Um sich eine bessere Ernte zu beschaffen, als sie der Nachbar zu erwarten hat, fängt man erst dann zu säen an, wenn der Nachbar zu säen angefangen, d. h. dann atsēt. Man lässt aber ein Stück Feld unbesäet, bis der Nachbar seine Saat been det hat. Das Besäen dieses letzten Stückes heisst dann uzsēt. Mag. III, 1, 98, U. [atsējums L., die späte Saat.]
Avots: ME I, 189, 190
Avots: ME I, 189, 190
atšiept
atšìept 2 (unter atšiebt),
1) auch Oknist: a. zuobus, iet muti atšiepis Nautrē̦ni. Refl. -tiês,
1) ("die Zähne fletschen"):
staigā at˙šiepies Oknist. atšiepies, ka lūpas kai paslēpines nuokārušās Nautrē̦ni;
2) kraftlos (besiegt) zusammensinken
Dubena: duošu, ka tūliņ atšiepsies!
Avots: EH I, 173
1) auch Oknist: a. zuobus, iet muti atšiepis Nautrē̦ni. Refl. -tiês,
1) ("die Zähne fletschen"):
staigā at˙šiepies Oknist. atšiepies, ka lūpas kai paslēpines nuokārušās Nautrē̦ni;
2) kraftlos (besiegt) zusammensinken
Dubena: duošu, ka tūliņ atšiepsies!
Avots: EH I, 173
atsist
atsist, tr.,
1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;
2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;
3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;
4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,
1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;
2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;
3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];
4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;
5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;
6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.
Avots: ME I, 190
1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;
2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;
3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;
4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,
1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;
2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;
3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];
4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;
5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;
6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.
Avots: ME I, 190
atskaidrot
atskaĩdruôt, tr., aufklären: atskaidrurot ar zelteri dūšu, den Rausch vertreiben, sich nüchtern machen Kaudz. M. Refl. -tiês: sich aufklären, klar werden: debess, laiks sāk atskaidruoties Aps. II, 51. nu tikai acis vēl atskaidruojušās LP. VII, 974, hätten sich geöffnet, wäre em klar geworden. vilks pa tuo laiku atskaidruojies LP. VI, 252, der Wolf habe unterdessen seinen Rausch verloren.
Kļūdu labojums:
974 = 964
Avots: ME I, 191
Kļūdu labojums:
974 = 964
Avots: ME I, 191
atskamenis
atskamenis, [atskaminis Warkland], ein Besen-, Quaststumpf Mar., Nerft. Auch: sluotas atskaminu (acc. s.) BW. 18500 (aus Lettin). In Schwaneb. u. Oppek. sei atskamen[i]s das jenige Ende eines Quasts, das man beim Gebrauch in der Hand hält [(in Korwenhof dafür atskamene) und auch das spitze Ende des Besenstiels].
Avots: ME I, 191, 192
Avots: ME I, 191, 192
atskārst
atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā̀rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]
Avots: ME I, 192
Avots: ME I, 192
atskust
atskust, intr., wieder zunehmen, zu Leibeskräften kommen: nu tu esi cik necik atskutis, neesi vairs tāds izdēdējis Kathdangen. luopi jau labi atskutuši Hasenp., Kurstien. Cf. atkust.
Avots: ME I, 193
Avots: ME I, 193
atslīcināt
atslīpēt
‡ atslĩpêt,
1) weg-, abschleifen;
2) "im Schlitten auf wenig beschneitem Wege herführen"
Seyershof: te jau var a. žagarus ar ragūm mājā.
Avots: EH I, 168
1) weg-, abschleifen;
2) "im Schlitten auf wenig beschneitem Wege herführen"
Seyershof: te jau var a. žagarus ar ragūm mājā.
Avots: EH I, 168
atslogāt
‡ atsluôgât C., von einem Beschwerer (einer Last) befreien, entlasten: a. linus mārkā Drosth. (fig.) tas manu budžetu ievē̦ruojami atsluogās A. Niedra Latvis v. J. 1933.
Avots: EH I, 168
Avots: EH I, 168
atsloksnēties
atspēkot
atspè̦kuôt, tr.,
1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;
2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.
Avots: ME I, 195
1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;
2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.
Avots: ME I, 195
atspert
atsper̂t, tr.,
1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;
2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;
3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;
4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;
5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,
1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [
2) "zu Beine kommen"
L.].
Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.
Avots: ME I, 194, 195
1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;
2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;
3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;
4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;
5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,
1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [
2) "zu Beine kommen"
L.].
Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.
Avots: ME I, 194, 195
atspieģelēties
‡ atspiẽģlêtiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss im Spiegel besehen: greznīgā meita vēt nebija atspieģelējusies Dunika, Rutzau.
Avots: EH I, 169
Avots: EH I, 169
atspiest
atspiêst,
2): atspiede Jānis ar maizes lāpstu savu ustabiņu Pas.IV, 404 (aus Jāsmuiža); ‡
3) losdrücken:
a. maizi, auf die Oberfläche eines noch warmen Brotlaibes drückend, die Rinde von der Krume abspringen machen Siuxt.
Avots: EH I, 169
2): atspiede Jānis ar maizes lāpstu savu ustabiņu Pas.IV, 404 (aus Jāsmuiža); ‡
3) losdrücken:
a. maizi, auf die Oberfläche eines noch warmen Brotlaibes drückend, die Rinde von der Krume abspringen machen Siuxt.
Avots: EH I, 169
atspulga
atspulga, auch n. pl. atspulgi und atspulgums, der Widerschein, Abglanz: acīs bija tāda svē̦tlaimīga atspulga Vēr. II, 298. se̦nās mīlestības atspulga Vēr. II, 820; 283. balti ceļi pār jūŗu gar debesi stiepjas, kā dievišķas te̦kas, kā atspulgums svē̦ts Vēr. II, 834. laimju atspulgi Stari II, 99.
Avots: ME I, 196
Avots: ME I, 196
atstaigāt
atstaĩgât, ‡
2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡
3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).
Avots: EH I, 171
2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡
3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).
Avots: EH I, 171
atstrādāt
atstràdât, ‡
3) eine bestimmte Zeitlang arbeiten
(perfektiv): saiminieks pie mē̦slu ārdīšanas atstrādāja trīs dienas Pas. IV, 176 (aus Jasmuiža). atstrādāji pie manis trīs gadi 149 (aus Rositten).
Avots: EH I, 172
3) eine bestimmte Zeitlang arbeiten
(perfektiv): saiminieks pie mē̦slu ārdīšanas atstrādāja trīs dienas Pas. IV, 176 (aus Jasmuiža). atstrādāji pie manis trīs gadi 149 (aus Rositten).
Avots: EH I, 172
atšvist
attaisīt
attaisît, tr.,
1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;
2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;
3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.
Avots: ME I, 203
1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;
2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;
3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.
Avots: ME I, 203
attapt
attapt (li. attàpti), intr.,
1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?
2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;
3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;
4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.
Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441
Avots: ME I, 203
1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?
2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;
3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;
4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.
Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441
Avots: ME I, 203
attecēt
attecêt [li. attekė̕ti], intr.,
1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;
2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196. Refl. -tiês,
1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;
2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;
3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. 2 2904.
Avots: ME I, 204
1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;
2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196. Refl. -tiês,
1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;
2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;
3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. 2 2904.
Avots: ME I, 204
attēgties
attēgties", -dzuos, sei gleichbed. mit atjēgties, atminēties "sich erinnenrn, sich besinnen": es nevaru"attēgties", kuŗā dienā tas nuotika dr. [Eigentlich wohl * atēgties, aus atjēgties.]
Kļūdu labojums:
"attēgties"= attēgtiês [?]
Avots: ME I, 204
Kļūdu labojums:
"attēgties"= attēgtiês [?]
Avots: ME I, 204
atticīgs
attikt
attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,
1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;
2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;
3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),
1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;
2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];
3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;
4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;
5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.
Avots: ME I, 204, 205
1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;
2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;
3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),
1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;
2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];
3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;
4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;
5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.
Avots: ME I, 204, 205
attipt
attipt(iês), -stu(ôs), -u(ôs), sich (auf etwas) besinnen: kas viņu tā var attipt? Scheden, [Bers. - Wohl eine Kontamination der gleichbedeutenden attapties und attikties].
Avots: ME I, 205
Avots: ME I, 205
attipties
attipt(iês), -stu(ôs), -u(ôs), sich (auf etwas) besinnen: kas viņu tā var attipt? Scheden, [Bers. - Wohl eine Kontamination der gleichbedeutenden attapties und attikties].
Avots: ME I, 205
Avots: ME I, 205
attirpināt
attìrpinât, tr., die Erstarrung, Unempfindlichkeit wieder heben, beseitigen: cik patīkami uguns siltums attirpina izaukstējušuos, izmirkušuos luocekļus Vid.
Avots: ME I, 205
Avots: ME I, 205
attverties
attver̂tiês sich besinnen, zur Besinnung kommen: beidzis runāt viņš attvērās Neik. 13.
Avots: ME I, 206
Avots: ME I, 206
atvars
I atvars, der Abgrund, die Tiefe im Flusse, der Strudel, Wirbel; eine von Fluss gebildete, von Sträuchern umgebene tiefe Stelle Lind. n. Mag. XIII, 2, 63; [in Warkland gleichbed. mit akacis 1]; eine Tiefe mit einem Strudel Konv. 1 Oft übertr., der Abgrund: debesis gai¤as un klusas kā mūžības atvars Vēr. II, 172. es redzēju tavas acis, šuos divus tumšuos atvariņus Vēr. I, 602. Zu vir̂t [so auch nach Leskien Abl. 356 und Nom. 174].
Avots: ME I, 207
Avots: ME I, 207
atvāršas
atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]
Avots: ME I, 208
Avots: ME I, 208
atvēlēt
atvẽlêt, tr.,
1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;
2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet māsiņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;
3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsmāju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;
4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.
Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas
Avots: ME I, 209
1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;
2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet māsiņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;
3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsmāju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;
4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.
Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas
Avots: ME I, 209
atvēzt
atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.
Avots: ME I, 210
Avots: ME I, 210
atvīlēt
‡ atvîlêt 2 , (einen Saum zurückbiegend) besäumen: drēbe jāatvīle, lai neirst Siuxt.
Avots: EH I, 181
Avots: EH I, 181
atzeles
atžilbināt
atžilbinât, tr., erfrischen, wieder beleben, zur Besinnung bringen: aukstais ūdens mani atžilbināja Alm., A. XII, 817; Zeib. Sk. 64; [Lub., Festen].
Avots: ME I, 214
Avots: ME I, 214
atžirbināt
atžir̃binât, tr., wieder zur Besinnung bringen, wieder beleben, ermuntern: šis mani atžirbinādams iedruošina Liev. R. 18.
Avots: ME I, 214
Avots: ME I, 214
atžirdzināt
atžirdzinât, tr., zur Besinnung bringen, wieder beleben: kapteinis atžirdzina brūti LP. VI, 30, 698.
Avots: ME I, 214
Avots: ME I, 214
aucene
‡ aucene oder *aucenis "?": lindraki nebij ne˙kas cits kâ viens bezgalīgs maišel[i]s, ar auceni uz vēdera saraucams Mekons Debess vaļā 9.
Avots: EH I, 183
Avots: EH I, 183
audi
aûdi, [bei Bielenstein Holzb. 402 auch ein Singular "aud(i)s"(?)],
1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;
2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;
3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.
Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst
Avots: ME I, 215
1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;
2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;
3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.
Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst
Avots: ME I, 215
audine
aûdine,
1): "juosta, kas austa bez ceļiem, līdzīgi aude̦klam" Nautrēni: tis vēl jauns, jam nevar duot ce̦laini; lai juožas ar audini: ‡
2) was eigen-, hausgewebt ist:
audines snātines sašuvās un staigāja, - kas gi kuo pirka! Auleja. -gen. s. savas audines, eigen-, hausgewebt Auleja: seņāk drēbes savas audines nasāja. nebija pirktu drēbju, vis savas audines.
Avots: EH I, 183
1): "juosta, kas austa bez ceļiem, līdzīgi aude̦klam" Nautrēni: tis vēl jauns, jam nevar duot ce̦laini; lai juožas ar audini: ‡
2) was eigen-, hausgewebt ist:
audines snātines sašuvās un staigāja, - kas gi kuo pirka! Auleja. -gen. s. savas audines, eigen-, hausgewebt Auleja: seņāk drēbes savas audines nasāja. nebija pirktu drēbju, vis savas audines.
Avots: EH I, 183
auglis
aûglis,
1): slikti augļi BW. 9017;
2) vēja a., die Leibesfrucht, welche vor Ablauf der halben Schwangerschafts zeit geboren wird
Salis: dažreiz bez kāda sitiena izme̦tas - tik˙pat cilvē̦kam, vai kustuoņam, tuo sauc pa[r] vēja augli; ka[d] ir puslaiks pāri, ta[d] nesauc par vēja augli.
Avots: EH I, 184
1): slikti augļi BW. 9017;
2) vēja a., die Leibesfrucht, welche vor Ablauf der halben Schwangerschafts zeit geboren wird
Salis: dažreiz bez kāda sitiena izme̦tas - tik˙pat cilvē̦kam, vai kustuoņam, tuo sauc pa[r] vēja augli; ka[d] ir puslaiks pāri, ta[d] nesauc par vēja augli.
Avots: EH I, 184
auglis
aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],
1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;
2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;
3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.
Avots: ME I, 216
1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;
2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;
3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.
Avots: ME I, 216
augša
aûgša,
1): "augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leutë
zu verbessern in: augšas ļaudis BW. 29654, = aûgšļàudis. s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 226.
Avots: EH I, 184
1): "augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leutë
zu verbessern in: augšas ļaudis BW. 29654, = aûgšļàudis. s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 226.
Avots: EH I, 184
augt
aûgt,
1): aug ar vālu, wächst zusehends, sehr schnell
Siuxt. augamas saknes, sehr stark wachsende Wurzeln, die noch wachsen können BielU. mīlē man sē̦rstu iet augtajā vietiņā VL. aus NB., ich gehe gern zum Besuch dahin, wo ich aufgewachsen bin;
2): schwären, eiternd schwellen
Orellen, Salis, Strasden u. a.; ‡
3) sich heben, schwellen:
ūdens Daugavā aug Linden. pēc apmīcīšanas maize aug drīži RKr. XIX, 89. ‡ Subst, aûgšana,
1) das Wachsen;
2) das Wachsen, Eitern, Schwären:
meita ar augšanu aizgāja (starb an einem inneren Geschwür) Seyershof.
Avots: EH I, 185
1): aug ar vālu, wächst zusehends, sehr schnell
Siuxt. augamas saknes, sehr stark wachsende Wurzeln, die noch wachsen können BielU. mīlē man sē̦rstu iet augtajā vietiņā VL. aus NB., ich gehe gern zum Besuch dahin, wo ich aufgewachsen bin;
2): schwären, eiternd schwellen
Orellen, Salis, Strasden u. a.; ‡
3) sich heben, schwellen:
ūdens Daugavā aug Linden. pēc apmīcīšanas maize aug drīži RKr. XIX, 89. ‡ Subst, aûgšana,
1) das Wachsen;
2) das Wachsen, Eitern, Schwären:
meita ar augšanu aizgāja (starb an einem inneren Geschwür) Seyershof.
Avots: EH I, 185
auklis
auklis,
1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡
2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.
Avots: EH I, 186
1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡
2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.
Avots: EH I, 186
auksts
aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. ōcht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I 4 , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. 2 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]
Avots: ME I, 222, 223
Avots: ME I, 222, 223
aumažām
aumešs
ausains
àusaîns Smilt., Ohren, Ohrenklappen habend: ausaina jērenīca, eine Mütze aus Schafsfell, mit Ohrenklappen versehen Vēr. I, 770. ausaiņas aubes RKr. XVII, 29.
Avots: ME I, 226
Avots: ME I, 226
aušāt
aušāties
aušâties, -ãjuos, die Ohren spitzen (von Pferden); bestürht sein Lind. n. Mag. XIII, 2, 65; Lasd. n. A. X, 2, 67. Zu àuss; vgl. àusîties.
Avots: ME I, 230
Avots: ME I, 230
austiņa
àustiņa,
1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;
2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;
3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;
4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;
5) eine Art von Spangen;
6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.
Avots: ME I, 229
1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;
2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;
3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;
4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;
5) eine Art von Spangen;
6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.
Avots: ME I, 229
austriņš
àustriņš: "der Ostwind" zu verbessern in: der Osten, der Ostwind; s. J. Alunāns IMM. v. J. 1933 11, 226.
Avots: EH I, 188
Avots: EH I, 188
austuve
aûstuve, aûstava, austave,
1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;
2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;
3) der gewebte Gurt
(U.);
4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];
5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.
Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.
Avots: ME I, 229
1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;
2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;
3) der gewebte Gurt
(U.);
4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];
5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.
Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.
Avots: ME I, 229
avenragi
II ave̦nragi, avinragi, avinradži, avanragi, ein bestimmtes Stickmuster: cukactiņas, avinragi, tie meitām lē̦ti raksti BW. 7202.
Kļūdu labojums:
cukactiņas = cūkactiņas
Avots: ME I, 232
Kļūdu labojums:
cukactiņas = cūkactiņas
Avots: ME I, 232
babīte
‡ babīte, Appellativbezeichnung vieler Landseen in Kurl. (besonders solcher, die zuwachsen?) BielU. Vgl. Babītes e̦ze̦rs bei Riga, wozu der apr. Seename Babanl u. a. bei Gerullis Apr. ON. 18 und 14.
Avots: EH I, 197
Avots: EH I, 197
badīt
badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kuŗš vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I 4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. 2 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]
Avots: ME I, 247, 248
Avots: ME I, 247, 248
bads
bads,
1): bad[u]s (gen. s.?) ... neredzēsi BW. 15615 var. "... paņemšu bada tiesu miegä. .. tūdaļ tuo pārvar miega badi A.. Brigadere Dievs, daba, darbs 241. vai miega badu jau tik ātri atgulēji? Skarbos vējos 32. bada panna, "eine besondere Vorrichtung, wo man mit wenig Fett Pfannkuchen bäckt"
Frauenb.; ‡
2) ein Nimmersatt:
juo badam ir, juo b. grib Für. I.
Avots: EH I, 198
1): bad[u]s (gen. s.?) ... neredzēsi BW. 15615 var. "... paņemšu bada tiesu miegä. .. tūdaļ tuo pārvar miega badi A.. Brigadere Dievs, daba, darbs 241. vai miega badu jau tik ātri atgulēji? Skarbos vējos 32. bada panna, "eine besondere Vorrichtung, wo man mit wenig Fett Pfannkuchen bäckt"
Frauenb.; ‡
2) ein Nimmersatt:
juo badam ir, juo b. grib Für. I.
Avots: EH I, 198
bads
bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubatý BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]
Avots: ME I, 248
Avots: ME I, 248
baiga
baiga,
1) die Angst, Furcht:
aizdze̦n visu baigu St. skatuot augstās debesis, prāti apstulbst svē̦tā baigā St. Gew. Plur.: par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkuopim viesās krūtīs baigas un ce̦ras Pūrs I, 111;
2) eine Vogelscheuche, etwas Verkommenes:
baiga - panīcis un nuovārdzis dzīvnieks vai stāds Etn. II, 129.
Avots: ME I, 250
1) die Angst, Furcht:
aizdze̦n visu baigu St. skatuot augstās debesis, prāti apstulbst svē̦tā baigā St. Gew. Plur.: par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkuopim viesās krūtīs baigas un ce̦ras Pūrs I, 111;
2) eine Vogelscheuche, etwas Verkommenes:
baiga - panīcis un nuovārdzis dzīvnieks vai stāds Etn. II, 129.
Avots: ME I, 250
baigs
II baîgs [Kalz.] (li. baigus "furchtbar; schüchtern"), furchtbar, schrecklich, angstvoll: rītu bija gaidāma baiga diena LP. VII, 471. viņa sejā lasāmas baigas rūpes JR. IV, 74; baigas jūsmas. meitenītes bija sasniegušas baigākuos augstumus B. Vēstn.; baigs lietus debess Etn. III, 129. [baigs laiks Kalz., Ungewitter. baiga dziesma Kalz., ein Schauder erregendes wehmütiges Lied. ] Adv. baigi, furchtbar, ängstlich: man tuop tik baigi un drūmi. [Nebst li. baikštùs "schüchtern", baikštis "ein Fliegenwedel", baiginti "einschüchtern", air. baígul "Gefahr" zu bîtiês; s. Bezzenberger BB. XXVII, 183 und Būga KSn. I, 57.]
Avots: ME I, 250
Avots: ME I, 250
baile
baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]
Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4
Avots: ME I, 250, 251
Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4
Avots: ME I, 250, 251
baķis
baķis, der Packen, Ballen: aude̦kla, vadmalas. dvieļu baķis BW. 1129, 4503. linus baķuos sasiet, baķī tīt, Flachs in Packen binden U.; lai stāv baķīši lādes dibinā A. XXI, 416; fig. von einer Menge, von der Leibes fülle: dūmu baķis plūda man pretim LA. zirgs, zē̦ns kā baķis; nu tas ir baķis, er ist jetzt korpulent geworden Mag. XII, 3, 58; nuobaruojies kā baķis. [Nebst li. bãkis "пачка" und liv. bak aus dem
Avots: ME I, 253
Avots: ME I, 253
bākšķis
bâkšķis Bers.,
1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [
2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,
1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;
2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]
Avots: ME I, 271
1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [
2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,
1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;
2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]
Avots: ME I, 271
bāla
bālēns
bàlē̦ns 2 [Lös.], Bers., AP., bàlene 2 Erlaa,
1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;
2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.
Avots: ME I, 271
1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;
2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.
Avots: ME I, 271
bālgans
bãlgans, blässlich, weisslich: āda, debess, lapa; auzas jau tīri bālganas, - aši būs gatavas Ahs.
Avots: ME I, 271
Avots: ME I, 271
balsēties
bal̃sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal̃sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]
Avots: ME I, 254
Avots: ME I, 254
balši
balsināt
bal̃sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]
Avots: ME I, 254
Avots: ME I, 254
balss
I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit al̂ 2 ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl 2 ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit al̂ 2 ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,
1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡
5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.
Avots: EH I, 201
1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡
5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.
Avots: EH I, 201
balss
I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal̃sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,
1) die Stimme, der Ton:
a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;
b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;
c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;
d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;
e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;
f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);
2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;
3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;
4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal̃sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].
Avots: ME I, 255
1) die Stimme, der Ton:
a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;
b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;
c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;
d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;
e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;
f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);
2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;
3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;
4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal̃sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].
Avots: ME I, 255
balsts
I bàlsts: ("ein Bestandteil des Pfluges") auch (mit al̂ 2 ) AP., Grob., Siuxt, Strasden, gen. s. balsta BW. 3645, balstas 7290, acc. s. balstu 10605, 1;
2): auch Dond., (mit àl ) Ramkau, (mit àl 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 201
2): auch Dond., (mit àl ) Ramkau, (mit àl 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 201
baltums
bal̃tums [li. baltùmas],
1) das Weisse, ein weisser Gegenstand:
acu, uolas baltums, das Weisse des Auges, das Eiweiss; ieraudzījis baltumu uz ceļa LP. IV, 230; padarīt darbu pa dienas baltumu, während des Tages; lidināties debess baltumā LP. VII, 1296; kre̦kls sniega baltumā, das Hemd ist schneeweiss;
2) der weisse Fluss:
sievas, kuŗām baltumi iet, dzeŗ baltuo nātŗu un baltā ābuoliņa savārījumu RKr. VI, 12.
Kļūdu labojums:
RKr. = Jk.
Avots: ME I, 259
1) das Weisse, ein weisser Gegenstand:
acu, uolas baltums, das Weisse des Auges, das Eiweiss; ieraudzījis baltumu uz ceļa LP. IV, 230; padarīt darbu pa dienas baltumu, während des Tages; lidināties debess baltumā LP. VII, 1296; kre̦kls sniega baltumā, das Hemd ist schneeweiss;
2) der weisse Fluss:
sievas, kuŗām baltumi iet, dzeŗ baltuo nātŗu un baltā ābuoliņa savārījumu RKr. VI, 12.
Kļūdu labojums:
RKr. = Jk.
Avots: ME I, 259
baltzobis
‡ bal̃tzùobis (f. -be), wer weisse Zähne hat: baltzuobju cūkas Janš. Bandavā II, 418 (S. 419 in derselben Bed.: baltzuobes).
Avots: EH I, 203
Avots: EH I, 203
balva
bal̃va PS., [Bers.; li. balva "ein Geschenk zur Bestechung" Daukša Post. 327, 26], auch bal̃ve, das Geschenk, Gabe, [nach U. auch Bestechung, Leckerbissen]: meitām balvas tīk, tāpēc iet uz tirgu Hug. dabas balvām nabadzīga zeme Vēr. II, 242. tautu meita balvu suola BW. 12381. kur tu liksi ļaužu balvas 31446. dē̦la māte gribējās ar balvēm balvuojama BW. 23211. Aus balva westkurl. ball(a) in Wensau, und BW. 31446 ball(e) aus balve>
Avots: ME I, 260
Avots: ME I, 260
balvāns
balvãns (aus russ. болванъ) Bers. Sessw., ein ausgestopfter Vogel: balvāns ir nuo melnas drēbes izšūts un piebāzts, rubeņu gailim līdzīgs putns A. XIII, 923. pavaicāja, vai balvāns istabā, auf einem Hund in einem Rätsel bezogen RKr. VII, 1337, 2.
Avots: ME I, 260
Avots: ME I, 260
balvāt
‡ bal̃vât Dunika,
1) beschenken;
s. auch ‡ apbalvât;
2) bewirten
Gramsden: b. guovis, den Kühen etwas Schmackhaftes zu iressen geben.
Avots: EH I, 203
1) beschenken;
s. auch ‡ apbalvât;
2) bewirten
Gramsden: b. guovis, den Kühen etwas Schmackhaftes zu iressen geben.
Avots: EH I, 203
balvēt
bal̂vêt, -ẽju, -uôt, tr., beschenken, bewirten, [nach U. auch bestechen]: tautu meita balvē mani BW. 12384. kas mani balvuo ar alus kanniņu 19733. balvuojums, das Geschenk. - [U. zitiert aus Depkin auch ein balvuoties "sich durchbeissen, sich rechtfertigen".]
Kļūdu labojums:
19733 = 19739
Avots: ME I, 260
Kļūdu labojums:
19733 = 19739
Avots: ME I, 260
bānains
bãnains Dond., mit zusammengeballten Wolkenhaufen bedeckt: debess bānaina, - būs lietus.
Avots: ME I, 272
Avots: ME I, 272
banda
I bañda,
1): plur. bàndas 2 Kaltenbr.; bandas kalps Dond. bandas lauki, pļavas ebenda. par bandu strādāt ebenda. mēs jau savas bandas (unser Deputat)
e̦sam dabūjuši ebenda; derjenige Teil des Fanges, den die Fischer laut Abmachung dem Besitzer des Bootes abliefern (bañda) NB.;
2): bandas dzìt" naschen, zwischen den Mahlzeiten essen
Vīt.: kuo lielies ar neēšanu! ir jau zināms, ka tu dzen bandas.
Avots: EH I, 204
1): plur. bàndas 2 Kaltenbr.; bandas kalps Dond. bandas lauki, pļavas ebenda. par bandu strādāt ebenda. mēs jau savas bandas (unser Deputat)
e̦sam dabūjuši ebenda; derjenige Teil des Fanges, den die Fischer laut Abmachung dem Besitzer des Bootes abliefern (bañda) NB.;
2): bandas dzìt" naschen, zwischen den Mahlzeiten essen
Vīt.: kuo lielies ar neēšanu! ir jau zināms, ka tu dzen bandas.
Avots: EH I, 204
bandāties
bandinieks
bañdinieks, -enieks (f. -niece), ein Knecht, dem der Wirt ein Stück Land als lohn abgegeben hat. bandinieki sind nach den VL. als gut situiert zu denken: labāk laba bandiniece, nekā kāda saimeniece BW. 22342. 8; besonders werden ihre Rosse gerühmt: bandinieku zirgi.
Avots: ME I, 262
Avots: ME I, 262
bangot
buñguôt (unter bañgât), ‡
2) (in die Getreidescheune oder aufs Fuder Getreide) eilig und in grossen Quantitäten hinaufreichend (den Entgegennehmenden) überwältigen (so dass er nicht mehr imstande ist, alles recht zeitig zu empfangen)
Grenzhof n. Fil. mat. 62: viņu banguo nuost. Refl. -tiês, ‡
2) sich bewölken:
debess banguojas Iw. n. PBR. VI, 48.
Avots: EH I, 204, 205
2) (in die Getreidescheune oder aufs Fuder Getreide) eilig und in grossen Quantitäten hinaufreichend (den Entgegennehmenden) überwältigen (so dass er nicht mehr imstande ist, alles recht zeitig zu empfangen)
Grenzhof n. Fil. mat. 62: viņu banguo nuost. Refl. -tiês, ‡
2) sich bewölken:
debess banguojas Iw. n. PBR. VI, 48.
Avots: EH I, 204, 205
banīte
banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.
Avots: ME I, 263
Avots: ME I, 263
bantains
bargums
bar̂gums, ‡
2) das Gewitter
Orellen: debesis nāk augšā - būs b. vai tas uz lietu vai uz bargumu?
Avots: EH I, 205
2) das Gewitter
Orellen: debesis nāk augšā - būs b. vai tas uz lietu vai uz bargumu?
Avots: EH I, 205
bārkšķains
bā̀rkšķains, auch bā̀rkstains, mit Fransen besetzt, geziert: bija visādi augļi, gan čaumalās, spalvaini, gludi, bārksķaini Dünsb.
Avots: ME I, 274
Avots: ME I, 274
bārksts
bā̀rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,
1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;
2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;
3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);
4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [
5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];
6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].
Avots: ME I, 274
1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;
2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;
3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);
4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [
5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];
6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].
Avots: ME I, 274
bars
bars,
1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;
2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;
4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;
6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.
Avots: EH I, 205
1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;
2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;
4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;
6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.
Avots: EH I, 205
bars
bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),
1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;
3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;
4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;
5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;
6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]
Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu
Avots: ME I, 264, 265
1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;
3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;
4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;
5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;
6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]
Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu
Avots: ME I, 264, 265
bauze
bauze,
1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);
2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);
3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;
4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);
5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;
6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke
Avots: ME I, 268
1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);
2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);
3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;
4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);
5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;
6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke
Avots: ME I, 268
baža
II baža, Besorgnis, Sorge, Kummer, Verlegenheit: man par tuo maza baža Naud. Gew. Pl.: ļaužu sirdis pildās bažām Purap. bažās (n. L. auch bāžās) tikt, zwischen Tür und Angel geraten L., St., U. [die Vermutungen Leskiens Abl. 372 (zu bâzt) und Sommers Balt. 117 (zu bads und ai. bādhatē "bedrängt" ) sind allzu unsicher. Vielleicht eher nebst bažīties (woneben auch božīties mit unlettischen o, Z. B. BW. 2390) auf Grund des russischen Vokativs боже "Gott" gebildet; vgl. auch baguoties.]
Avots: ME I, 269
Avots: ME I, 269
bažāties
bāži
bāzīt
bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.
Avots: ME I, 275
Avots: ME I, 275
bažīties
bažîtiês: muns vīrs bažījās ar muguru (war um seine Rückenschmerzen besorgt) Kaltenbr. - vista bažījas, nav kur dēt (vom Gackern des Huhnes gesagt) Kalz. n. Fil. mat. 26; in der Bed. "sich beklagen" auch in Zvirgzdine: jis bažījās, ka galva sāp.
Avots: EH I, 208
Avots: EH I, 208
bažīties
bažîtiês, -ĩjuôs, bažuôtiês, zweifeln [mit dieser Bed. bāžīties Lng.], bekümmert, besorgt sein: nuokāp un ej ar tiem nebažīdamies Apost. 10, 20. bagātie bažījās, kuo tie ēda nabadziņi BW. 31166. lai viņš mūsu dēļ ne˙maz nebažījas Vēr. II, 1079. meitas bažījušās:"kā mēs izkļūsim laukā LP. VI, 531. tu velti bažuojies Stari II, 93. [In Werssen bedeute bažīties: sich beklagen; nach U. auch: Ärgerlich sein; um Hilfe bitten; vgl. baža 2.]
Avots: ME I, 270
Avots: ME I, 270
baznīcēns
baznīcē̦ns od. baznīcnieks, der Kirchenbesucher, die Kirchengänger: viņi grūstās kā baznīcē̦ni Kaudz. baznīcē̦ni nāk nuo baznīcas ārā AR., Bers.
Avots: ME I, 269
Avots: ME I, 269
baznīcnieks
baznîcnieks, fem. -niece, der Kirchengänger, die -in: viņi ir lieli baznīcnieki, sie besuchen die Kirche gern, oft. arī bērniņa mātei jāapģērbjas kā baznīcniecei un jāsēd gultā sē̦dus BW. I, S. 192 baznīcnieks in Kurl. = baznīcē̦ns in Livl.
Avots: ME I, 269
Avots: ME I, 269
bēda
bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė̃da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]
Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38
Avots: ME I, 287, 288
Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38
Avots: ME I, 287, 288
bedējs
bedējs [li. bedėjas], der Toten gräber, in einigen Gegenden Livl. für kapracis (von best): līķa bedēji Zalktis I, 108.
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bedīt
bedre
bedre (zu best),
1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;
2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;
3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;
4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;
5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [
6) bada bedre Trik., Nacken];
7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.
Avots: ME I, 276, 277
1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;
2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;
3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;
4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;
5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [
6) bada bedre Trik., Nacken];
7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.
Avots: ME I, 276, 277
beduklains
bēgt
bêgt, bê̦gu, praet. bê̦gu, bêgu od. bêdzu, tr., intr., mit dem Gen., Akk. und nuo konstr.: vilka, lāča tā nebē̦gu, kā nuo ve̦ca puiša bē̦gu BW. 13074. bē̦gu lepnu tē̦va dē̦lu 13495. bēdz, meitiņa, pati kauna 6592. Sprw.: bē̦g kā žīds od. ve̦lns nuo krusta. zirgs bē̦g nuo ceļa, ein (unbeschlagenes) Pferd sucht den (harten) Weg zu vermeiden. jau es dze̦nu dze̦namuo, viņa bē̦g bē̦gamuo BW. 29372. bēgt, laufen Kurisch Haff. bē̦gama vieta, die Zufluchtsstätte. Subst. bêdzējs, der Flüchtling: panākt bēdzējus, die Flüchtlinge einholen. Refl. -ties (ungew.), flüchten: skriedams, glābdams viss grib bēgties Lundberg, Zu li. bė̕gti "laufen, fliehen", r. dial. бѣчь (prs. бѣгу́) "laufen" u. a. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 54 f., Trautmann Wrtb. 29, Fortunatov KZ. XXXVI, 50, Streitberg IF. III, 405, Boisaq Dist. 1019 u. a. Auf altes e deuten nach Соболевскiй Лекцiи 4 66 r. dial. бёг und klr. dial. бюог "lief".]
Kļūdu labojums:
aiz "konstr." jāiesprauž:, fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.- Hinter "konstr." ist eizüfugen: fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.
Avots: ME I, 289
Kļūdu labojums:
aiz "konstr." jāiesprauž:, fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.- Hinter "konstr." ist eizüfugen: fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.
Avots: ME I, 289
beilis
‡ beĩlis,
1) ein abgestumpftes Messer
Plm.; ein kleines Messer Kandau;
2) ein geistig beschrankter
(neatjautīgs) Mensch Plm.; ein Schimpfname Sermus.
Avots: EH I, 211
1) ein abgestumpftes Messer
Plm.; ein kleines Messer Kandau;
2) ein geistig beschrankter
(neatjautīgs) Mensch Plm.; ein Schimpfname Sermus.
Avots: EH I, 211
ben
I ben,
1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau; ‡
2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda; ‡
3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir? ‡
4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.
Avots: EH I, 212
1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau; ‡
2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda; ‡
3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir? ‡
4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.
Avots: EH I, 212
bērēt
bẽrêt, -ẽju,
1) wohl nur mit ap-: apbẽrêt, beerdigen, bestatten;
2) läuten
Dond. A X, 2, 535.
Avots: ME I, 290
1) wohl nur mit ap-: apbẽrêt, beerdigen, bestatten;
2) läuten
Dond. A X, 2, 535.
Avots: ME I, 290
bērns
bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,
1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;
2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;
3) im erweiterten Sinne,
a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?
b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;
c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;
4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;
5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;
6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]
Avots: ME I, 290, 291
1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;
2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;
3) im erweiterten Sinne,
a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?
b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;
c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;
4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;
5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;
6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]
Avots: ME I, 290, 291
bešķis
bešķis, ein Pferd Etn. III, 31. [Hier findet sich nur der gen. s. bešķa, der zum nom. s. bestis (s. dies) gehören kann.]
Avots: ME I, 281
Avots: ME I, 281
bez
bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
bezdelis
bezdelis (unter bezde),
1): auch Festen, Saikava;
2): auch Warkl.; ‡
4) ein kleines Kind
(pejorativ) Warkl.; ‡
5) ein unbesonnener, unbedachtsamer Mensch
Saikava, Warkl.; wer eflig hin und her lauft Warkl; ein Hitzkopf, wer sich leicht erzürnt Festen.
Avots: EH I, 214
1): auch Festen, Saikava;
2): auch Warkl.; ‡
4) ein kleines Kind
(pejorativ) Warkl.; ‡
5) ein unbesonnener, unbedachtsamer Mensch
Saikava, Warkl.; wer eflig hin und her lauft Warkl; ein Hitzkopf, wer sich leicht erzürnt Festen.
Avots: EH I, 214
bezdels
be̦zde̦ls, ‡
2) ein kleines Quantum
Saikava; ‡
3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.
Avots: EH I, 214
2) ein kleines Quantum
Saikava; ‡
3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.
Avots: EH I, 214
bezgala
bezgala-, unendlich, eine genitivische Bestimmung eines Substantivs: bezgala jūŗa, zeme, unendliches Meer, Land; bezgala mūžība, die endlose Ewigkeit GL. ķēve e̦suot tāds bezgala luops (unersättliches Tier), ka paēdināt viņu ne˙maz nevaruot JK. V, 68. bezgala riêbums A. Up.] Diese genitivische Zusammensetzung wird neuerdings auch zu Verben und Adjektiven gesetzt, z. B. bezgala mīlēt, unendlich, heiss lieben, bezgala laimīgs, unendlich glücklich.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezgalība
bezgalĩba, die Unendlichkeit: debess zila bezgalība Niedra. es gribu izgaist bezgalībā R. Sk. II, 110.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezmantnieku
‡ bezmañtnieku (gen. pl.), keine Erben (Besitzer) habend: piesavinādamies b. muižu Janš. Mežv. ļ. I, 285.
Avots: EH I, 214
Avots: EH I, 214
bezmēns
bēzt
bezzobis
bezzùobis, fem. -be, der (die) Zahnlose: sieviņu bezzuobes RKr. XVI, 244; in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Windes RKr. VII, 1308; euphemistisch auch zur Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 414.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bidzeklis
biezs
bìezs,
1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;
2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]
Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch
Avots: ME I, 306, 307
1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;
2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]
Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch
Avots: ME I, 306, 307
birdeklis
‡ bìrdeklis 2 ,
1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;
2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:
3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.
Avots: EH I, 220
1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;
2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:
3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.
Avots: EH I, 220
biritiņa
biritiņa, aitu biritiņa, eine Gottheit, die Beschützerin der Schafe Infl. n. Konv. 1 172 [?]
Avots: ME I, 298
Avots: ME I, 298
birze
I bìrze: auch Salisb., (mit ìr 2 ) Linden, (mit ir̂) Jungfernhof,
1): 10202 zu ersetzen durch 10209 var.;
2): auch Dond., (mit ìr) Serbigal n. FBR. IV, 57, (mit ir̂ 2 ) Grob., Seyershof;
3): (mit ìr) AP., (mit ìr 2 ) Kaltenbr., (mit ir̂ 2 ) Frauenb., Grob., Iw., Salis, Siuxt; besat:
zu ersetzen durch besat; gleichbed. mit bars 1, die Schwade (s. J. Alunans IMM. 1933II, 228).
Avots: EH I, 221
1): 10202 zu ersetzen durch 10209 var.;
2): auch Dond., (mit ìr) Serbigal n. FBR. IV, 57, (mit ir̂ 2 ) Grob., Seyershof;
3): (mit ìr) AP., (mit ìr 2 ) Kaltenbr., (mit ir̂ 2 ) Frauenb., Grob., Iw., Salis, Siuxt; besat:
zu ersetzen durch besat; gleichbed. mit bars 1, die Schwade (s. J. Alunans IMM. 1933II, 228).
Avots: EH I, 221
birze
birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,
1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;
2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;
3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. 2 3205;
4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;
5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 1 , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].
Avots: ME I, 299
1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;
2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;
3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. 2 3205;
4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;
5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 1 , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].
Avots: ME I, 299
birzs
I bir̃zs, -s: ābeļu birzi BW. 6220. uošu birzi 9666. uozuoliņu birzi 12942. lagzdu birzi BW. piel. 2 5037, 1. In Salis sei bir̃zs (Stammform nicht sicher bestimmbar; Demin. bir̃zītis) eine Waldecke, die irgendwie vom übrigen Walde gleichsam abgeteilt zu sein scheine.
Avots: EH I, 221
Avots: EH I, 221
bizuls
bizuls, bizulis,
1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;
2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]
Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)
Avots: ME I, 302, 303
1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;
2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]
Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)
Avots: ME I, 302, 303
blaiskums
blaiskums, Flecken, Taler-Flecken: uz krusta parādās mazi sacietējumi, kuŗuos vē̦lāki izceļas blaiskumi Preip. 137. meitai atruonuoties vaigā blaiskums čūskas galvas izskatā JK. VI. [In Wandsen seien blaĩskumi Flecken, die dort nachbleiben, wo etwas Saftiges zerquetscht ist: drēbes pārklātas ar blaiskumiem. Zu ksl. блѣскъ "Glanz", бльштати, serb. bli"skati "glänzen" li. blyškė̕ti "funkeln" und vielleicht auch blaikštýtis "sich aufklären" u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 60 f. und Trautmann Wrtb. 34, Büga Ksn. I, 226 f. und 251].
Kļūdu labojums:
JK.VI = JK. VI,2
Avots: ME I, 307, 308
Kļūdu labojums:
JK.VI = JK. VI,2
Avots: ME I, 307, 308
blankšis
blāva
I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva 2 Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]
Avots: ME I, 312
Avots: ME I, 312
blāvs
blãvs [Nabben, Roop],
1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas 2 "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]
Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa
Avots: ME I, 312
1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas 2 "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]
Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa
Avots: ME I, 312
blendēt
bligatas
bligatas sist, ein Spiel (anderswo "kačkus sist" genannt; [beschrieben Etn. II, 70 und RKr. XV, 117]). Gsth., Sessw.
Avots: ME I, 315
Avots: ME I, 315
blikata
‡ blikata,
1) "ein Stöckchen, das bei einem Spiel geschlagen wird"
Warkl. blikatas (blikates Sessw.) sist, ein Spiel Bērzgale, Warkl. blikatas ... ir laba lieta, un būtu . . . slikti, ja šuodien ne simta nevarē̦tu izsist Ezeriņš Leijerk. 272. (fig.) zeme ar debesi sāk blikatas smadzenēs sist II, 245. tu tik staiga apkart un sit blikatas! (zu einem, der sich ohne Arbeit herumtreibt, gesagt) Warkl.;
2) comm., verächtl. Bezeichnung für einen, der sich ohne Arbeit herumtreibt
Warkl.
Avots: EH I, 229
1) "ein Stöckchen, das bei einem Spiel geschlagen wird"
Warkl. blikatas (blikates Sessw.) sist, ein Spiel Bērzgale, Warkl. blikatas ... ir laba lieta, un būtu . . . slikti, ja šuodien ne simta nevarē̦tu izsist Ezeriņš Leijerk. 272. (fig.) zeme ar debesi sāk blikatas smadzenēs sist II, 245. tu tik staiga apkart un sit blikatas! (zu einem, der sich ohne Arbeit herumtreibt, gesagt) Warkl.;
2) comm., verächtl. Bezeichnung für einen, der sich ohne Arbeit herumtreibt
Warkl.
Avots: EH I, 229
blīkšēt
blĩkšêt [PS.], blĩkšķêt, blĩkstêt, auch bļĩkstêt Ahs., bļĩkšķēt, -šu, -šķu, -stu, -ēju, intr., knallen, krachen, schallen, poltern: šauj, ka bļīkst. īsta meita mazgā pirts namiņā drēbes, lai bļīkst LP. V, 296. pašā pusvārdā blīkšķēja pliķis pa ausi Kaudz. M. 26. ūdens lijis silēs, ka blīkšķējis vien LP. VI, 55. blīkš, kâ kad lubas sistu.
Avots: ME I, 316
Avots: ME I, 316
blīvēt
blĩvêt, -ēju, tr., dicht zusammenpacken. Refl. -tiês, kompakt werden, besonders sablīvēties, sich zusammendrängen, sich zusammenpressen. [Aus mnd. vlīen "in Ordnung legen"].
Avots: ME I, 316
Avots: ME I, 316
bļurkšēt
bļuršķis
‡ bļur̂šķis Saikava "ein nicht recht bestimmbares Geräusch": spruka vaļā tāds b., ka visiem bij smiekli.
Avots: EH I, 234
Avots: EH I, 234
blūzga
I blùzga 2 ,
3): svētkuos ir nedzē̦rājs bij kâ b. pieblūzgājis Saikava; ‡
4) wer besudelte Kleider anhat
Meiran, Selsau.
Avots: EH I, 232
3): svētkuos ir nedzē̦rājs bij kâ b. pieblūzgājis Saikava; ‡
4) wer besudelte Kleider anhat
Meiran, Selsau.
Avots: EH I, 232
boga
buoga U., buôgs 2,
1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs 2 Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;
2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs 2 Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]
Avots: ME I, 361
1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs 2 Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;
2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs 2 Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]
Avots: ME I, 361
boslis
bosts
bùosts 2 [Kokn.],
1) eine kleine Stange zum Stossen eines Bootes od. eines Flosses
Spr., Selb. n. Etn. IV, 65; [vgl. buokstît "stossen"];
2) buosti U., mit Eisen beschlagene Pfähle, zum Fischen gebraucht.
Avots: ME I, 362
1) eine kleine Stange zum Stossen eines Bootes od. eines Flosses
Spr., Selb. n. Etn. IV, 65; [vgl. buokstît "stossen"];
2) buosti U., mit Eisen beschlagene Pfähle, zum Fischen gebraucht.
Avots: ME I, 362
bozēt
bračka
‡ bračka,
1) eine kotige, einschiessende Stelle
Wessen;
2) comm., ein watend nass gewordener, besudelter Mensch
Wessen.
Avots: EH I, 235
1) eine kotige, einschiessende Stelle
Wessen;
2) comm., ein watend nass gewordener, besudelter Mensch
Wessen.
Avots: EH I, 235
bradāc
bra˙dãc, Interj. zur Beschreibung des Schalles beim plötzlischen Fallen eines schweren Gegenatandes: malkas kaudze sagāzās - bra˙dāc. puišelis skriedams pakrita plānā - bra˙dāc Sassm. - Auch bra˙daũks.
Avots: ME I, 321
Avots: ME I, 321
braks
II braks, Adj., zerbrechlich, untauglich St., U. [Aus mnd. wrack "untauglich, beschädigt".]
Avots: ME I, 322
Avots: ME I, 322
brakstēt
brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė̕ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III 4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 1 und Walde Wrtb. 2 stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]
Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās
Avots: ME I, 322, 323
Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās
Avots: ME I, 322, 323
braku
braku, in Verbindung mit briku, Interj. zur Besczreibung eines knatternden, knisternden Schalles: briku braku man kurpītes sarkaniem dibe̦niem BW. 16958. iet kažuoki briku braku.
Avots: ME I, 323
Avots: ME I, 323
brālis
brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,
1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;
2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;
3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;
4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]
Avots: ME I, 328
1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;
2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;
3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;
4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]
Avots: ME I, 328
brasla
I brasla (unter brasls I), ‡
4) ein mit Gesträuch bestandenes, morastiges Gelände
Sonnaxt.
Avots: EH I, 238
4) ein mit Gesträuch bestandenes, morastiges Gelände
Sonnaxt.
Avots: EH I, 238
braukt
bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),
1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];
2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!
3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,
1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;
2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 1 und Trautmann Wrtb. 36 f.]
Avots: ME I, 326
1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];
2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!
3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,
1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;
2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 1 und Trautmann Wrtb. 36 f.]
Avots: ME I, 326
brieda
briêda, brieds Spr., das Schwellen, die Zunahme im Wachstum, das Reifen: briedas laiks bijis izdevīgs. rudzi pašā briêdā [Saussen], Spr. Besonders im zusammengesetzten Lok. puszaļbriedā: ābuolus bē̦rni nuoēda pus- od. zaļbriedā, grün, noch halbreif AP.
Avots: ME I, 336
Avots: ME I, 336
briesmība
briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.
Avots: ME I, 337
Avots: ME I, 337
briest
briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]
Avots: ME I, 338
Avots: ME I, 338
brīnums
brĩnums,
1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;
2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīŗas, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīŗas, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]
Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193
Avots: ME I, 334, 335
1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;
2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīŗas, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīŗas, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]
Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193
Avots: ME I, 334, 335
brišs
‡ brišs, frisch Dunika, Kal., OB., Schrunden. - Subst. brišumi, frisches Fleisch (bes. von den Eingeweiden und anderen inneren Organen gesagt) Dunika, Kal.: pusdienā būs brišumi. Aus mnd. vrisch.
Avots: EH I, 242
Avots: EH I, 242
brīve
brĩve, die Freiheit: kaut man tāda brīve būtu, kâ tam prūšu ķēniņam BW. 32062. brīves laiki BW. 33247,1. kungam brīve vīru rāt BW. 3606; gew. dafür mit Apokope brĩv: brīv kungam vīru rāt. man, tev tas brīv, das ist mir, dir erlaubt. Neuerdings brīve oft für brīvība gebraucht, besond. von Rainis: brīves sargs, der Beschützer der Freiheit, gew. brīvības s. Beliebt ist der Lok. brīvē, auch brīvā: brīvē būt, stāvēt, palikt ohne Abeit, unbeschäftigt sein, dastehen. neguli tu man brīvē. atlaist brīvā, umsonst,
Avots: ME I, 335
Avots: ME I, 335
brīvs
brĩvs,
1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;
2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;
3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;
4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,
a) ein unbenutztes, freistehendes Land;
b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;
5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;
6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".
Avots: ME I, 336
1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;
2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;
3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;
4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,
a) ein unbenutztes, freistehendes Land;
b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;
5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;
6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".
Avots: ME I, 336
brošāt
bruõšât PS., zerknittern ]. Refl. - tiês, auch bruošļâties, sich an einem Gegenstand reiben: es dzirdēju viņu pa grīdu bruošājamies MWM. V, 526. Amālija bruošājās nemierīgi pa krê̦slu VII, 808. kuo tâ ar e̦lkuoņiem bruošļājies gar galdu Plm. [kuo viņa bruõšājas ("säumt, mit etwas beschäftigt") tur tik ilgi? PS.]
Avots: ME I, 343
Avots: ME I, 343
brožāties
brucēt
brucêt, ‡
2) (an etwas Hartem) reiben, scheuern:
b. drēbes, grāmatas, jaunus zābakus Siuxt n. Fil. mat. 67.
Avots: EH I, 244
2) (an etwas Hartem) reiben, scheuern:
b. drēbes, grāmatas, jaunus zābakus Siuxt n. Fil. mat. 67.
Avots: EH I, 244
brucināt
brucinât, fact. zu brukt,
1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];
2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;
3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;
4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;
5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.
Avots: ME I, 338
1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];
2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;
3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;
4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;
5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.
Avots: ME I, 338
bruģis
I bruģis, bruģe, [nebst li. brùgis] aus mnd. brugge "Brücke",
1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;
2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;
3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;
4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;
5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.
Avots: ME I, 338, 339
1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;
2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;
3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;
4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;
5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.
Avots: ME I, 338, 339
brūtēties
brũtêtie-s, - ējuos, brũtuôties,
1) sich als Braut gerieren, liebeln:
ar tuo puisi viņa sen jau brūtuojas U.;
2) wie Braut und Bräutigam leben, ein Liebesverhältinis haben:
meitas un puiši brūtējas bez ziņas Rol. 253.
Avots: ME I, 341
1) sich als Braut gerieren, liebeln:
ar tuo puisi viņa sen jau brūtuojas U.;
2) wie Braut und Bräutigam leben, ein Liebesverhältinis haben:
meitas un puiši brūtējas bez ziņas Rol. 253.
Avots: ME I, 341
brūžļāt
brũžļât: (ab)tragen (?): kuo tu brūžļa zābakus pa istabu ? Bauske; reiben, zerknittern Stenden: kuo brũžļā jaunās drēbes gar siênu?
Avots: EH I, 247
Avots: EH I, 247
bu
bu Interj.,
1) zur Bezeichnung des Lautes, den die Pferde hören lassen, wenn sie dem Hafen entgegenwiehern: zirgs bubina bu, bu, bu!;
2) beim Besprechen einer Krankheit:
pantiņš pie pantiņa, kauliņš pie kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas - bu, bu, bu, bu! Tr. IV, 237;
3) Ausruf des Schreckens:
bu! labi, ka tanī brīdī uzrāvuos Asp.
Avots: ME I, 343
1) zur Bezeichnung des Lautes, den die Pferde hören lassen, wenn sie dem Hafen entgegenwiehern: zirgs bubina bu, bu, bu!;
2) beim Besprechen einer Krankheit:
pantiņš pie pantiņa, kauliņš pie kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas - bu, bu, bu, bu! Tr. IV, 237;
3) Ausruf des Schreckens:
bu! labi, ka tanī brīdī uzrāvuos Asp.
Avots: ME I, 343
bubere
bubere, bubiere, Alpenjohannisbeere (ribes alpinum) Mag. IV, 2, 32, Etn. II, 50. [hier: "jāņuogas". - buberene N. - Bartau, ribes nigrum. - Etwa *bu(k)bēre aus Bockbeere? Vgl. buburenes.]
Avots: ME I, 343
Avots: ME I, 343
bubriņogas
‡ bubriņuôgas 2 Pussen, ribes nigrum. Zwischen b und r ist - wie in bubrenes (unter buburenes) - ein e oder u geschwunden. Vgl. bubere.
Avots: EH I, 248
Avots: EH I, 248
buburenes
buburenes, schwarze Johannisbeeren (ribes nigrum L.) [In Rothof buburenes "Brombeeren". ] Cf. bubere.
Avots: ME I, 344
Avots: ME I, 344
būdenieks
bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.
Avots: ME I, 357
Avots: ME I, 357
būdnieks
bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.
Avots: ME I, 357
Avots: ME I, 357
budulis
II budulis, einer, dre etwas umgräbt: bubulis bubuļā visu ārā Mar. n. Rkr. XV, 108. [bud - ist vielleicht eine Kontamination von bed - (in best) und dub - (in li. dubìnti "дуплить".)]
Avots: ME I, 345
Avots: ME I, 345
būķēt
bũķêt, - ēju, bäuchen, die Wäsche in Lauge einweichen, waschen: pameitai katru nakti bijis jāiet pirtī būķēt LP. VI, 825. trešdienā lietiņš lija, tad pie drēbju būķēšanas BW. 973,1. Refl. - tiês, sich mit Frauenarbeit überhaupt beschäftigen: pie tā liepas avuotiņa trīs meitiņas būķējās: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šķetināja. Subst. būķētājs, fem. - āja, jem., der sich mit der Wäsche beschäftigt: vakar vedu būķa baļļu, šuodien pašu būķē̦tāju BW. 22866. [Nebst estn. pǖkima aus mnd. būken dass.].
Avots: ME I, 358
Avots: ME I, 358
buks
buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,
1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;
2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:
a) der Sägebock der Säger,
b) der Eisbock, Eisbrecher,
c) der Dachreiter,
d) Joch, Tragbalken an brücken,
e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,
f) Bock beim Kartenspielen,
g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. 2 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;
h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;
3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]
Avots: ME I, 346, 347
1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;
2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:
a) der Sägebock der Säger,
b) der Eisbock, Eisbrecher,
c) der Dachreiter,
d) Joch, Tragbalken an brücken,
e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,
f) Bock beim Kartenspielen,
g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. 2 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;
h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;
3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]
Avots: ME I, 346, 347
buldurīgs
‡ bul̃durīgs,
1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;
2) "geschwätzig"
Trik.;
3) "unwahrhaftig"
Jürg.;
4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.
Avots: EH I, 250, 251
1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;
2) "geschwätzig"
Trik.;
3) "unwahrhaftig"
Jürg.;
4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.
Avots: EH I, 250, 251
bumbulains
bum̃bulains, auch bum̃buļains, knorrig, knollig, knotig, mit Buckeln besetzt: adu cimdus bumbulainus BW. 7292; bumbulaina dzija. bumbulaini, grubulaini tautu dē̦la kumeliņi 17160. bumbuļainu linu kre̦klu BW. 25314, 5. [bumbuļains aude̦kls, b - a dzija; b - s (holperig) ceļš, lauks Ruj.]
Avots: ME I, 349
Avots: ME I, 349
bumburnieks
bum̃burnieks [PS., C.,v Ruj.], bum̃barnieks Walk,
1) der Häusler, Kätener
2) Hofsknecht, der zum Lohn nicht Geld oder Getreide bekommt, sondern ein Stück Land (etwa 5 Lofstelen) zur Benutzung erhält;
3) 3 - 15 Loftstellen besitzende kleine Kronswirte,
in Kurl. mazmājnieki genannt. [Vgl˙li. bumbilas "земледѣлец, бладѣющiй третью или четвертою долею участка земли".]
Avots: ME I, 350
1) der Häusler, Kätener
2) Hofsknecht, der zum Lohn nicht Geld oder Getreide bekommt, sondern ein Stück Land (etwa 5 Lofstelen) zur Benutzung erhält;
3) 3 - 15 Loftstellen besitzende kleine Kronswirte,
in Kurl. mazmājnieki genannt. [Vgl˙li. bumbilas "земледѣлец, бладѣющiй третью или четвертою долею участка земли".]
Avots: ME I, 350
bundulis
buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],
1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;
2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;
3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. 2 2573;
4) ein Bündel
Ruj. n. U.;
5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;
6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;
7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;
8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]
Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)
Avots: ME I, 350, 351
1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;
2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;
3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. 2 2573;
4) ein Bündel
Ruj. n. U.;
5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;
6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;
7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;
8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]
Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)
Avots: ME I, 350, 351
bundzinieks
bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.
Avots: ME I, 351
Avots: ME I, 351
bundznieks
bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.
Avots: ME I, 351
Avots: ME I, 351
bungotājs
burbulisks
burbulisks [?], mit Buckeln besetzt: burbuliski iemaukti L.; [bei Manz. dafür burbulains].
Avots: ME I, 352
Avots: ME I, 352
burnīt
bur̂nît, - u, i-ju [PS., C.], burņît Druw., Etn. IV, 17, tr.,
1) [quetschen:
neduod bē̦rnam kaķi burnīt C., PS.]; knittern, zu zerreiben suchen: drēbes gabalu, kuo tur burnī tuo papīr Mar. n. RKr. XV, 109;
2) mit einem stumpfen Messer schneiden:
maizi Vgl. burzît.
Avots: ME I, 354
1) [quetschen:
neduod bē̦rnam kaķi burnīt C., PS.]; knittern, zu zerreiben suchen: drēbes gabalu, kuo tur burnī tuo papīr Mar. n. RKr. XV, 109;
2) mit einem stumpfen Messer schneiden:
maizi Vgl. burzît.
Avots: ME I, 354
būt
bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,
1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis, par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];
2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;
3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;
4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;
5) mit abhängigem Inf.,
a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;
b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;
6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;
7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;
8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,
a) das Futurum exactum aus,
b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,
a) du wirst das getan haben;
b) du hast wohl das getan;
9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;
10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]
Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah
Avots: ME I, 359, 360
1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis, par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];
2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;
3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;
4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;
5) mit abhängigem Inf.,
a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;
b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;
6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;
7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;
8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,
a) das Futurum exactum aus,
b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,
a) du wirst das getan haben;
b) du hast wohl das getan;
9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;
10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]
Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah
Avots: ME I, 359, 360
butinieks
būvēt
bũvêt, - ēju, tr., bauen: ē̦ku, namu. Refl. - tiês, sich mit einer Bauarbeit beschäftigen, Bauten ausführen: saimnieks varēs būvēties, kâ pašam gribas Neik. [Aus mnd. būwen dass.]
Avots: ME I, 360
Avots: ME I, 360
bužiņa
bužiņa, eine Speise, aus gegorener Milch und gebröckeltem Brote bestehenden. [Zu buza "Kaffee, susla" (nebst li. buza "жидкая кашица, размазня" aus r. oder poln. buza)?]
Avots: ME I, 357
Avots: ME I, 357
čaba
I čaba,
1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;
b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;
c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.
Avots: EH I, 281
1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;
b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;
c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.
Avots: EH I, 281
čāgāt
I čāgât Stelp., (eine Speise) mäkelnd zermatschen, nur die bessern Bissen für sich aussuchen, das Schlechtere nachlassend; (von Hühnern) nur die besseren Körner aufpicken].
Avots: ME I, 408
Avots: ME I, 408
čakarēt
čakarêt, -ēju, tr., stochern, wühlen, schüren: tie varēja gaļas bļuodu līdz dibināt čakarēt BW. 19358. Refl. -tiês, mit dem Stochern, Wühlen beschäftigt sein: kuo tu te čakarējies? vecīte bija pie ugunskura ar savu pipīti čakarējusies Lautb.
Avots: ME I, 401
Avots: ME I, 401
čamparkāja
čam̃parkãja, ein schwerfälliger, plumper Fuss od. der Besitzer eines solchen Fusses BW. 19389.
Avots: ME I, 403
Avots: ME I, 403
čampāt
II čam̃pât: auch (čāmpât 2 ) Warkl.; čampā lieliem, lē̦niem suoļiem, smagi guorīdamies PV. Refl. -tiês: etw. langsam und ungeschickt machen Auermünde; etw. oberflächlich verrichten PV.; ungeschickt arbcitend sich besudeln (mit àm 2 ) Kaltenbr.
Avots: EH I, 284
Avots: EH I, 284
čampēt
čangāt
‡ čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit añ ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit añ ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!
Avots: EH I, 285
Avots: EH I, 285
čapakls
‡ čapakls Stom., ein mit Gestrüpp und Baumstümpfen bestandener Rossgarten (apluoks).
Avots: EH I, 285
Avots: EH I, 285
čapres
capstīt
capstît, - u, - īju, greifen, fassen, besonders in der Zstz. mit sa -; [Ableitung von capst, vgl. Leskien IF. XIII, 190 und Berneker Wrtb. I, 121].
Avots: ME I, 364
Avots: ME I, 364
čarpāties
čarpâtiês, [čar̃pâtiês Gr. - Sess.], -ājuos, sich beschmutzen, sich im Schmutz wühlen Grünh., Naud.
Avots: ME I, 405
Avots: ME I, 405
čauga
čaũga,
1) etwas Mürbes, lose Zusammenhängendes:
le̦dus čaugu slāņi. sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238;
2) ein sich nicht zusammenschliessender Kohlkopf;
čaugas, lose Blätter des Kohls, die sicht nicht zusammenschliessen;
3) der Kopf,
gew. im verächtl. Sinne von untreuem Gedächtnis: tev tik tāda čauga;
4) der Weichling
L.
Avots: ME I, 405
1) etwas Mürbes, lose Zusammenhängendes:
le̦dus čaugu slāņi. sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238;
2) ein sich nicht zusammenschliessender Kohlkopf;
čaugas, lose Blätter des Kohls, die sicht nicht zusammenschliessen;
3) der Kopf,
gew. im verächtl. Sinne von untreuem Gedächtnis: tev tik tāda čauga;
4) der Weichling
L.
Avots: ME I, 405
čauksta
čaukste
II čaũkste C., Mar., Bers.,
1) ein weicher Kohlkopf
St.: kāpuosti izauguši čàukstēs 2 Lis.;
2) čaukstes, das lose Laub zu einem Besen
St.;
3) ein geschwätziger, leichtsinniger Mensch
Lis., A. - Schwanb.;
4) čàukstes 2 Adsel, = čauksti 2.]
Avots: ME I, 406
1) ein weicher Kohlkopf
St.: kāpuosti izauguši čàukstēs 2 Lis.;
2) čaukstes, das lose Laub zu einem Besen
St.;
3) ein geschwätziger, leichtsinniger Mensch
Lis., A. - Schwanb.;
4) čàukstes 2 Adsel, = čauksti 2.]
Avots: ME I, 406
čauksturis
cauna
caûna [C., PS., Lis., Ruj., Segewold, Warkhof, Domopol, Nigr., Gr. - Essern, Wandsen], der Marder; cauņu od. caunu od. caunādas ce̦pure, Mardermütze, Kopfschmuck eines Reichen, besonders eines auf Freierfüssen Stehenden. Zu li. kiaunė̃ (acc. s. kiáunę), apr. caune, кунá u. a., [s. Berneker Wrtb. I, 644].
Avots: ME I, 364
Avots: ME I, 364
caurs
caũrs,
1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;
2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;
5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡
7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡
8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.
Avots: EH I, 261
1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;
2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;
5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡
7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡
8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.
Avots: EH I, 261
caurs
caũrs (li. kiáuras),
1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;
2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;
3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;
4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];
5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);
6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė̃ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]
Avots: ME I, 365, 366
1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;
2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;
3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;
4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];
5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);
6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė̃ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]
Avots: ME I, 365, 366
čeburkājis
cecis
‡ cecis, ein aus zwei quer übereinandergelegten, mit Füssen versehenen Hölzern bestehendes Gestell als Unterlage für einen Zuber Siuxt. Zu ce̦cumi?
Avots: EH I, 262
Avots: EH I, 262
cēdrs
cè̦drs 2 ,
1): (herb)
auch Nautrēni, Pilda, Warkl.: cē̦dra putra auch Laud. cē̦dra garša Nautrēni. saules pupas cē̦dras (Kartoffeln, die während des Wachstum von der Sonne beschienen worden sind, haben einen herben Geschmack) Warkl. n. FBR. XI, 120; ‡
2) "grell"
Warkl.: cē̦dra juosta, ein grellgrüner Gurt; ‡
3) "unangenehm kühl"
Lubn.: c. rīts. - Subst. cè̦drums 2 Bērzgale, Kr. Dünaburg, herber (zu süsser, saurer, bitterer u. s. w. Auleja) Geschmack: sasviež ceplī rāceņus, kab izietu c., piktums Auleja.
Avots: EH I, 267
1): (herb)
auch Nautrēni, Pilda, Warkl.: cē̦dra putra auch Laud. cē̦dra garša Nautrēni. saules pupas cē̦dras (Kartoffeln, die während des Wachstum von der Sonne beschienen worden sind, haben einen herben Geschmack) Warkl. n. FBR. XI, 120; ‡
2) "grell"
Warkl.: cē̦dra juosta, ein grellgrüner Gurt; ‡
3) "unangenehm kühl"
Lubn.: c. rīts. - Subst. cè̦drums 2 Bērzgale, Kr. Dünaburg, herber (zu süsser, saurer, bitterer u. s. w. Auleja) Geschmack: sasviež ceplī rāceņus, kab izietu c., piktums Auleja.
Avots: EH I, 267
cēdru
cē̦dru juosta BW. 10799 var., eine besondere Art von Gürteln; im VL. aus dem Oberland dafür auch [wohl mit hochle. ā aus ē̦] cādru BW. 7875 var., cadra 1112 und 13195 var. (hier in den Var. dafür: dzebru, cebru) und cādres juosta; vgl. noch cādra [wohl gleichfalls mit hochle. ā aus ē̦] "Band".
Avots: ME I, 376
Avots: ME I, 376
celāt
ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.
Avots: EH I, 263
Avots: EH I, 263
celāt
ce̦lât, - āju, oft heben: māte, meitu izde̦vusi, dzied kājiņas ce̦lādama BW. 18326,1; viel in den Händen haben, gebrauchen U.: grāmatu ce̦lāt, sich mit Lesen beschäftigen. [Refl. - tiês, wiederholt sich heben (von dem nach Begattung verlangenden penis gesagt) Trik.]
Kļūdu labojums:
1862,1 = 18326,1
Avots: ME I, 368
Kļūdu labojums:
1862,1 = 18326,1
Avots: ME I, 368
celiņš
celiņš (unter ceļš), ‡
4) cūku celiņš, ein gewisser Webfehler (Streifen auf der Kehrseite des Gewebes)
Ramkau.
Avots: EH I, 263
4) cūku celiņš, ein gewisser Webfehler (Streifen auf der Kehrseite des Gewebes)
Ramkau.
Avots: EH I, 263
cels
II ce̦ls, s. cals; dazu der gen. s. ce̦la in ce̦la [od. ce̦lu BW. 17008] juosta, ein auf besondere, mühsame Art auf einem Brett gewebte Gurt U. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423 f.]
Avots: ME I, 369
Avots: ME I, 369
ceļš
ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,
1) eine grosse Strecke zurücklegen;
2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,
1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;
2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;
[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]
Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann
Avots: ME I, 371
1) eine grosse Strecke zurücklegen;
2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,
1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;
2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;
[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]
Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann
Avots: ME I, 371
celt
cel̂t, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
cēlums
I cê̦lums,
1) das erfolgte heben, Aufstehen, Aufwecken, Aufrichten:
dievs tuo zina, kam par labu mans agrais cē̦lumiņš BW. 3802;
2) das bereits erfolgte Hervorbringen, Heranlassen:
dievs duod algu tautiešam par valuodu cē̦lumiņu, Gott bestrafe den Freier dafür, dass er böses Gerede in Umlauf gesetzt hat;
3) die Herkunft, das Geschlecht:
viņš ir nuo augsta, ze̦ma cē̦luma Ahs.
Avots: ME I, 377
1) das erfolgte heben, Aufstehen, Aufwecken, Aufrichten:
dievs tuo zina, kam par labu mans agrais cē̦lumiņš BW. 3802;
2) das bereits erfolgte Hervorbringen, Heranlassen:
dievs duod algu tautiešam par valuodu cē̦lumiņu, Gott bestrafe den Freier dafür, dass er böses Gerede in Umlauf gesetzt hat;
3) die Herkunft, das Geschlecht:
viņš ir nuo augsta, ze̦ma cē̦luma Ahs.
Avots: ME I, 377
cenavāt
čenkurot
censība
censība, die Strebsamkeit, das Bestreben: vai mūsu jaunekļu krūtis auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības? Pūrs I, 26.
Avots: ME I, 372
Avots: ME I, 372
centiens
cepelnieks
cepelnieks,
1) "dzelzs apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo uguns" Marienhausen, Zaļmuiža;
2) der Besitzer eines "kaļķu ceplis" Alschw., Katzd.;
3) "ein Ofenbesen aus Kieferzweigen"
Ludsen.
Avots: EH I, 265
1) "dzelzs apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo uguns" Marienhausen, Zaļmuiža;
2) der Besitzer eines "kaļķu ceplis" Alschw., Katzd.;
3) "ein Ofenbesen aus Kieferzweigen"
Ludsen.
Avots: EH I, 265
cepināt
cepinât [li. kẽpinti], tr.,
1) braten, backen:
bitīte maizi cepināja BW. 2666. uz iesmu cits cepina gaļu;
2) sengen:
nuo debesīm saule kâ cepināt ce̦p A. XIII, 377. saule tevi cepina kâ reņģi Aps. Refl. - tiês, intr., braten, backen: un brūni tur cepinās augļi Kārstenis, Gāju p., 52.
Kļūdu labojums:
uz iesmu = uz iesma
Avots: ME I, 373
1) braten, backen:
bitīte maizi cepināja BW. 2666. uz iesmu cits cepina gaļu;
2) sengen:
nuo debesīm saule kâ cepināt ce̦p A. XIII, 377. saule tevi cepina kâ reņģi Aps. Refl. - tiês, intr., braten, backen: un brūni tur cepinās augļi Kārstenis, Gāju p., 52.
Kļūdu labojums:
uz iesmu = uz iesma
Avots: ME I, 373
cerēt
cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,
1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;
2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;
3) hoffen,
a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;
b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;
4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,
a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;
b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;
c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;
5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,
1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;
2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]
Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069
Avots: ME I, 374, 375
1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;
2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;
3) hoffen,
a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;
b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;
4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,
a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;
b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;
c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;
5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,
1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;
2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]
Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069
Avots: ME I, 374, 375
cerot
II ce̦ruôt (li. kerúoti), staudenartig wachsen, sich bestauden (wie der Roggen), mehrere Schösslinge treiben, sich ausbreiten, gedeihen U.: krūmi aug ātri, labi ce̦ruot Latv.
Avots: ME I, 376
Avots: ME I, 376
cērpa
II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps 2 Bl.],
1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;
2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;
3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];
4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];
5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].
Avots: ME I, 378
1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;
2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;
3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];
4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];
5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].
Avots: ME I, 378
četrrindu
ceturtziemnieks
cīcis
čiebulis
čiebulis Lub., Fest.,
1) ein Mensch, der beständig über seine Armut jammert;
2) einer, der feilscht.]
Avots: ME I, 417
1) ein Mensch, der beständig über seine Armut jammert;
2) einer, der feilscht.]
Avots: ME I, 417
ciekai
ciekai, wieviel, wie weit davon, dass; beinahe, fast: mūs(u) māsiņa dze̦ltainīte ciekai (Var.: tikai) līdz neaizgāja BW. 598. [ciekai mani sāmu meitas par kundziņu nenuosauca Mag. VIII, Nr. 2744. - ciekai besteht eigentlich aus ciek und kai ("wie").]
Avots: ME I, 392
Avots: ME I, 392
ciekurains
ciekurzains
cieminieks
cieminieks (unter cìemnieks): kādēļ nepārbrauc vēl cieminieki (die zum Besuch gefahren waren) A. Brigadere Skarbos vējos 162.
Avots: EH I, 277
Avots: EH I, 277
ciemiņš
cìemiņš, f. ciemene Ahs., (eigentlich: ein Bewohner desselben Dorfes),
1) ein Gast überhaupt:
kākis laizās; ciemiņi būs. pa priekšu ciemiņi, tad pašu ļaudis;
3) loc. ciemiņuos, beim, zum Besuch:
kur tu jāsi, bāleliņ? daiļas meitas ciemiņuos. Vgl. noch es redzēju ciemiņuos. Vgl. nch es redzēju ciemiņuos (1) bei den Nachbarn,
2) beim Besuch)
vakar skaistu dze̦ltainīti BW. 13833; bitītēm, meitiņām, tām dzīvuot ciemiņuos (Var.: kaimiņuos "in der Nachbarschaft") 6511, 2 var.
Avots: ME I, 393
1) ein Gast überhaupt:
kākis laizās; ciemiņi būs. pa priekšu ciemiņi, tad pašu ļaudis;
3) loc. ciemiņuos, beim, zum Besuch:
kur tu jāsi, bāleliņ? daiļas meitas ciemiņuos. Vgl. noch es redzēju ciemiņuos. Vgl. nch es redzēju ciemiņuos (1) bei den Nachbarn,
2) beim Besuch)
vakar skaistu dze̦ltainīti BW. 13833; bitītēm, meitiņām, tām dzīvuot ciemiņuos (Var.: kaimiņuos "in der Nachbarschaft") 6511, 2 var.
Avots: ME I, 393
ciemot
cìemuôt(iês): šuodien ... ciemuojama ... diena (Besuchstag) Janš. Paipala 17. šai saulē ciemuošana, viņā mūža dzīvuošana BW. 27759, 2.
Avots: EH I, 277
Avots: EH I, 277
ciemoties
cìemuôt(iês): šuodien ... ciemuojama ... diena (Besuchstag) Janš. Paipala 17. šai saulē ciemuošana, viņā mūža dzīvuošana BW. 27759, 2.
Avots: EH I, 277
Avots: EH I, 277
ciemoties
cìemuôtiês [nach U. auch ciemuot], Besuche machen, zu Gaste sein: rudens nāca, bāleliņ; nāc uz mani ciemuoties.
Avots: ME I, 394
Avots: ME I, 394
ciems
cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);
1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;
2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;
3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;
4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri; ‡
6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡
7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.
Avots: EH I, 277
1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;
2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;
3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;
4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri; ‡
6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡
7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.
Avots: EH I, 277
ciems
cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,
1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;
2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;
3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;
4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;
5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]
Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.
Avots: ME I, 394
1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;
2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;
3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;
4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;
5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]
Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.
Avots: ME I, 394
ciens
cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]
Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233
Avots: ME I, 394, 395
Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233
Avots: ME I, 394, 395
ciešs
ciêšs, dial. für ciêts, hart, gew. in übertr. Bedeutung: streng; so besond. das Adv. cieši, ciekši N. - Peb., in Mar. ciešuc, streng, sehr: viņš tuo cieši nuoliedzis LP. VII, 354. reiz cieši saslima kāda vecene Etn. II, 170. Dial. für ļuoti, sehr: cieši bargs, sehr streng BW. 12154, cieši labi, daudz, skaists, sehr gut, viel, schön; cieši laiž, er fährt sehr schnell Buschh.
Avots: ME I, 395
Avots: ME I, 395
čīgāt
II čĩgât, zupfen, einem in den Haaren rupfen (so besond. in d. Zstz. mit sa-: kādu sačīgāt) Ar.
Avots: ME I, 415
Avots: ME I, 415
cik
cik,
7): esi cik (=tik, so)
labs! Pas. VIII, 219 laus Lettg.; ähnlich X. 363); cik "soviel" (=tik) Lubn., Meiran, kas tev cik manta deve daudz? Pas. V, 371 (aus Welonen). cik daudz, soviel Zvirgzdine;
11) cik cik ... ne-, beinahe:
cik cik man neuzkrita virsū Frauenb.; ‡
12) ein wenig
(r. нѣсколько): atrada cik grūdeņu Pas. IV, 504 (aus Welonen); ein unbestimmtes Quantum Auleja: jauniķam naudas cik iesviež.
Avots: EH I, 269
7): esi cik (=tik, so)
labs! Pas. VIII, 219 laus Lettg.; ähnlich X. 363); cik "soviel" (=tik) Lubn., Meiran, kas tev cik manta deve daudz? Pas. V, 371 (aus Welonen). cik daudz, soviel Zvirgzdine;
11) cik cik ... ne-, beinahe:
cik cik man neuzkrita virsū Frauenb.; ‡
12) ein wenig
(r. нѣсколько): atrada cik grūdeņu Pas. IV, 504 (aus Welonen); ein unbestimmtes Quantum Auleja: jauniķam naudas cik iesviež.
Avots: EH I, 269
cik
cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],
1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;
2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;
3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;
4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,
5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;
7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;
8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;
9) cik - tik:
a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;
b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;
10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;
11) cik, cik kuo,
a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;
b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.
Kļūdu labojums:
10141 = 5657
Avots: ME I, 379, 380
1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;
2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;
3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;
4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,
5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;
7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;
8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;
9) cik - tik:
a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;
b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;
10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;
11) cik, cik kuo,
a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;
b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.
Kļūdu labojums:
10141 = 5657
Avots: ME I, 379, 380
čīksts
II čīksts,
1) ein Mensch, der beständig klagt
(" čīkst") Bers., Schujen;
2) čĩksts, ein knarrender Baum:
ve̦cais čīksts nuocirsts Schujen.]
Avots: ME I, 416
1) ein Mensch, der beständig klagt
(" čīkst") Bers., Schujen;
2) čĩksts, ein knarrender Baum:
ve̦cais čīksts nuocirsts Schujen.]
Avots: ME I, 416
cilavas
‡ II cilavas "die Weberhefteln" (?) Blieden; "ein gewisser Bestandleil des Webstuhles" Jasmuiža, Liepna.
Avots: EH I, 270
Avots: EH I, 270
cīlavas
cīlavas, eine Vorrichtung zum Tragen von Heu, bestehend aus 2 langen Stangen, die durch Querhölzer verbunden sind Freisiņ; [ "eine schwache, wackelige Tür, Pforte od. Tragbahre" Burtn.; vgl. cilavas].
Avots: ME I, 391
Avots: ME I, 391
cilpāniski
cinava
‡ cinava "die Stelle im Gewebe, wo die Fäden sich kreuzen" (?) Infl.; "ein Bestandteli (piede̦rumsl des Webstuhls" Rugāji.
Avots: EH I, 272
Avots: EH I, 272
cīnīties
cìnîtiês, - uos, ījuos, kämpfen, ringen, sich bemühen: Sprw. cīnās kâ nabags ar de̦su od. kâ bads ar mēri. cīnīties uz nāves gultas, den Todeskampf bestehen. [Wohl zu cīnīties.]
Avots: ME I, 391
Avots: ME I, 391
činkoties
čiñkuôtiês [Wandsen], -âtiês, -ājuos, Sassm., feilschen, mit Bitten, Fragen jem. quälen, bestürmen, sich aufdrängen: kuo tu te tik ilgi pa velti činkuojies.
Avots: ME I, 413
Avots: ME I, 413
činkstēt
čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,
1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;
2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;
3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;
4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.
Avots: ME I, 413
1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;
2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;
3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;
4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.
Avots: ME I, 413
cirtiens
cìrtiens,
1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;
2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;
4): auch Dunika; ‡
5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡
6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).
Avots: EH I, 274
1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;
2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;
4): auch Dunika; ‡
5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡
6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).
Avots: EH I, 274
cisas
cisas,
1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:
2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;
3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]
Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).
Avots: ME I, 388
1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:
2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;
3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]
Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).
Avots: ME I, 388
čubiņa
čubināt
čubinât,
1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;
2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;
3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kuŗš savu, ik˙kuŗš savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,
1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;
2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.
Avots: ME I, 417
1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;
2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;
3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kuŗš savu, ik˙kuŗš savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,
1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;
2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.
Avots: ME I, 417
čudīt
čudît: aufmuntern, antreiben, anspornen Druw. (-du, -dīju), Erlaa, Sonnaxt: čudīju savu veci, lai prasa naudu atpakaļ AP. ‡ Refl. -tiês (prs. -dījuôs) Gr.-Buschh., eifrig bestrebt sein, sich anstrengen: čudījās, cik varēja, lai tiktu tai vietā.
Avots: EH I, 294
Avots: EH I, 294
čuiba
cūkoties
cũkuôtiês,
1) schweinigel:
kuo tu duomā, šitā ar cilvē̦kiem cūkuodamies Upīte, Medn. laiki, 39;
2) sich besudeln.
Avots: ME I, 399
1) schweinigel:
kuo tu duomā, šitā ar cilvē̦kiem cūkuodamies Upīte, Medn. laiki, 39;
2) sich besudeln.
Avots: ME I, 399
čūla
I čùla,
1) eine siepende, wässerig eiternde Wunde, Hitz-, Brandblase;
2) ein Mensch, besond. ein Kind, das immer weint
Sels. Etn. I, 32. Vgl. sūla.
Avots: ME I, 425
1) eine siepende, wässerig eiternde Wunde, Hitz-, Brandblase;
2) ein Mensch, besond. ein Kind, das immer weint
Sels. Etn. I, 32. Vgl. sūla.
Avots: ME I, 425
čulītis
cuļļāties
čuļļāties
čunčelēt
čunčurs
I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris 2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčuŗam drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]
Avots: ME I, 421
Avots: ME I, 421
čūrāties
I čũrâtiês, -ājuos, čūruôtiês, bald sich erheben, bald sich auf die Kniee niederlassen, trödeln, [sich auf der Diele beschäftigen wie Kinder U.], zögern, ducken: skatījuos, brīnījuos, kas pa grāvi čūrājās BW. 21053. kas tad ir, tas ir, kuo tur gaŗi čūrāties A. XI, 155. aiziet čūrādamies, suoļus vilkdams LP. VI, 904. kuo cilvē̦ks dara, tuo izdara ātri - čūruoties ne˙kad A. IX, 141.
Kļūdu labojums:
21053 = 21059
Avots: ME I, 425
Kļūdu labojums:
21053 = 21059
Avots: ME I, 425
daairēt
daaĩrêt Drsth., (bis zu einer bestimmten Stelle) hinrudern; in intrans. Bed. auch das Refl. -tiês.]
Avots: ME I, 427
Avots: ME I, 427
daart
daar̂t Drsth.,
1) hinpflügen (bis zu einer bestimmten Stelle);
2) pflügend hinzufügen:
d. tīrumam daļu pļavas.]
Avots: ME I, 427
1) hinpflügen (bis zu einer bestimmten Stelle);
2) pflügend hinzufügen:
d. tīrumam daļu pļavas.]
Avots: ME I, 427
dablandīties
dablàndîtiês Drsth, umherschweifend
1) sich gesellen (zu jem.),
2) hingelangen (bis zu einer bestimmten Stelle).]
Avots: ME I, 428
1) sich gesellen (zu jem.),
2) hingelangen (bis zu einer bestimmten Stelle).]
Avots: ME I, 428
dabraukt
dabràukt Spr., PS., [Drsth.], intr.,
1) hinzufahren:
dabraukusi pie vārtiem Sproģis 28;
[2) hinfahren (bis zu einer bestimmten Stelle)].
Avots: ME I, 428
1) hinzufahren:
dabraukusi pie vārtiem Sproģis 28;
[2) hinfahren (bis zu einer bestimmten Stelle)].
Avots: ME I, 428
dabrava
dabrava U., einer, der sich seine Kleidung beschmutzt. [Zu gr. δέφω "knete, walke"?]
Avots: ME I, 428
Avots: ME I, 428
dābulājs
‡ dâbulājs, Adj., mit Klee bestanden, kleereich: dābulāja tī pļaveņa FBR. VI, 45 (VL. aus Eversmuiža).
Avots: EH I, 311
Avots: EH I, 311
dacelt
dacel̂t, tr.,
1) hinzuheben:
Laima krē̦slu dacē̦lusi pie guodīga tē̦va dē̦la;
[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) heben:
dacel puiku līdz zariem MWM. 1903, S. 653. Refl. -tiês C., aufstehen].
Avots: ME I, 429
1) hinzuheben:
Laima krē̦slu dacē̦lusi pie guodīga tē̦va dē̦la;
[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) heben:
dacel puiku līdz zariem MWM. 1903, S. 653. Refl. -tiês C., aufstehen].
Avots: ME I, 429
dacept
dacept, ‡
3) intr., ausbacken:
maize nav dace̦puse Kaltenbr., Warkl.; ‡
4) nedacepis, geistig beschränkt; unvollständig ausgebildet
Kaltenbr.: dē̦ls nedacepis.
Avots: EH I, 301
3) intr., ausbacken:
maize nav dace̦puse Kaltenbr., Warkl.; ‡
4) nedacepis, geistig beschränkt; unvollständig ausgebildet
Kaltenbr.: dē̦ls nedacepis.
Avots: EH I, 301
dacirpt
dacìrpt Drsth.,
1) scheren (bis zu einer bestimmten Stelle)),
2) scherend hinzufügen.]
Avots: ME I, 429
1) scheren (bis zu einer bestimmten Stelle)),
2) scherend hinzufügen.]
Avots: ME I, 429
dacirst
dacìrst, ‡
2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡
3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡
4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.
Avots: EH I, 301
2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡
3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡
4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.
Avots: EH I, 301
dādiņš
daecēt
dagādāt
dagãdât Drsth., (zum schon Besorgten od. Verschafften noch etwas) hinzu besorgen od. verschaffen. Refl. -tiês, für sich dagādât.]
Avots: ME I, 430
Avots: ME I, 430
daikari
daikari, ‡
2) "?": gājēju drēbes gabali nebij ne˙kādi ..., bet tādi d., kas pasēja (passten)
katram ce̦lmam Mekons Debess vajā (1873), S. 9.
Avots: EH I, 302
2) "?": gājēju drēbes gabali nebij ne˙kādi ..., bet tādi d., kas pasēja (passten)
katram ce̦lmam Mekons Debess vajā (1873), S. 9.
Avots: EH I, 302
dajāt
dajât, intr.,
1) herbeireiten:
dajāj divi dieva dē̦li;
[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreiten:
i da vārtu nedajāju Sprogis 242].
Avots: ME I, 433
1) herbeireiten:
dajāj divi dieva dē̦li;
[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreiten:
i da vārtu nedajāju Sprogis 242].
Avots: ME I, 433
dakamāt
dalāpīt
dalbe
dalbe (unter dal̃ba),
5): ņem dal̃bi un izbaksti riju! Seyershof;
7): Plur. dalbes, eine zweizinkige Gabel
Gramsden.
Avots: EH I, 304
5): ņem dal̃bi un izbaksti riju! Seyershof;
7): Plur. dalbes, eine zweizinkige Gabel
Gramsden.
Avots: EH I, 304
dalbot
dal̃buôt, dalbât Druw.,
1) mit dem dalbs die Fische in das Netz treiben;
[2) dal̃buôt Salis, mit einem dalbs in der Riege das Getreide durchwühlen, damit es besser trocknet:
d. se̦ru;
3) sìenu dal̃buôt Wandsen, mit einem dalbis Heu auf die
kaudze hinaufreichen].
Avots: ME I, 434
1) mit dem dalbs die Fische in das Netz treiben;
[2) dal̃buôt Salis, mit einem dalbs in der Riege das Getreide durchwühlen, damit es besser trocknet:
d. se̦ru;
3) sìenu dal̃buôt Wandsen, mit einem dalbis Heu auf die
kaudze hinaufreichen].
Avots: ME I, 434
dalīt
dalît, -u, -īju (li. dalỳti), tr.,
1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;
2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,
1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķiŗamies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;
2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.
Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten
Avots: ME I, 435
1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;
2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,
1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķiŗamies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;
2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.
Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten
Avots: ME I, 435
damājāt
‡ damàjât 2 Auleja, hin und wieder (wiederholt) herkommen, zum Besuch kommen: jis vis damājäja pa(r) ziemu da jai.
Avots: EH I, 305
Avots: EH I, 305
damaldīties
damàldîtiês Drsth.,
1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinirren;
2) irrend sich hinzugesellen.]
Avots: ME I, 436
1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinirren;
2) irrend sich hinzugesellen.]
Avots: ME I, 436
damaut
dandzis
dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. dǫga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]
Avots: ME I, 437
Avots: ME I, 437
dangāt
dañgât, -āju [wohl zu danga V],
1) tr., treten, stampfen:
zirgs dangāja kājām zemi. Besond. in der Zstz. mit iz- und sa-;
2) dàngât 2, lärmend schlagen:
dangā ar dangu pa galdu! Mar. n. RKr. XV, 111. Refl. dàngâtiês 2, mit Lärm über eine unebene Stelle fahren: kur tad tu dangāsies: vai visā pasaulē var dzirdēt Mar. n. RKr. XV, 111.
Avots: ME I, 437, 438
1) tr., treten, stampfen:
zirgs dangāja kājām zemi. Besond. in der Zstz. mit iz- und sa-;
2) dàngât 2, lärmend schlagen:
dangā ar dangu pa galdu! Mar. n. RKr. XV, 111. Refl. dàngâtiês 2, mit Lärm über eine unebene Stelle fahren: kur tad tu dangāsies: vai visā pasaulē var dzirdēt Mar. n. RKr. XV, 111.
Avots: ME I, 437, 438
danska
danska: eine Wasserpfütze, bes. auf ausgefahrenen Holzwegen (in einem handschriftl. Vokabular).
Avots: EH I, 307
Avots: EH I, 307
dapeldēt
dapel̂dêt Drsth.,
1) hinzuschwimmen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinschwimmen.]
Avots: ME I, 438
1) hinzuschwimmen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinschwimmen.]
Avots: ME I, 438
dapļaut
dapļaũt Drsth.,
1) hinzumähen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinmähen.
Refl. -tiês, schnell hinzulaufen.]
Avots: ME I, 438
1) hinzumähen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinmähen.
Refl. -tiês, schnell hinzulaufen.]
Avots: ME I, 438
dapūst
dapùst (li. dapũsti) Drsth., Spr.,
1) hinzublasen,
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinblasen.]
Avots: ME I, 438
1) hinzublasen,
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinblasen.]
Avots: ME I, 438
darakt
darakt Drsth.,
1) (bis zu einer bestimmten Stelle hin) graben;
2) hinzugraben; grabend anschliessen:
d. grāvi e̦ze̦ram klāt. Refl. -tiês, grabend hindringen (bis od. zu jem.).]
Avots: ME I, 438
1) (bis zu einer bestimmten Stelle hin) graben;
2) hinzugraben; grabend anschliessen:
d. grāvi e̦ze̦ram klāt. Refl. -tiês, grabend hindringen (bis od. zu jem.).]
Avots: ME I, 438
darāpties
daraut
daraût Spr.,
1) herzureissen
(trans.);
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreissen.]
Avots: ME I, 438
1) herzureissen
(trans.);
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreissen.]
Avots: ME I, 438
Šķirkļa labojumos (7)
aplīdzināt
aplĩdzinât, tr., gleich machen: matus, das Haar ordnen Kaudz. M., A. XX, 10.
Kļūdu labojums:
ordnen = beschneiden
Avots: ME I, 102
Kļūdu labojums:
ordnen = beschneiden
Avots: ME I, 102
gaidības
gaĩbĩbas [N. - Bartau, gàidĩbas C.],
1) die Erwartung der Gebur, die Schwangerschaft:
viņiem gaidības. sieva gaidībās, die Frau ist hochschwanger, die Geburt ist bald zu erwarten AP., Druw.;
2) iztrūkumu nuorunāja uz gaidībām, das Fehlende verabredete man abzuwarten
Rīg. Av.
Kļūdu labojums:
besprach = verabredete
Avots: ME I, 583
1) die Erwartung der Gebur, die Schwangerschaft:
viņiem gaidības. sieva gaidībās, die Frau ist hochschwanger, die Geburt ist bald zu erwarten AP., Druw.;
2) iztrūkumu nuorunāja uz gaidībām, das Fehlende verabredete man abzuwarten
Rīg. Av.
Kļūdu labojums:
besprach = verabredete
Avots: ME I, 583
gailis
gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],
1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;
2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;
3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;
5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;
6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;
7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;
8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;
9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]
Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt
Avots: ME I, 584, 585
1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;
2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;
3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;
5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;
6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;
7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;
8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;
9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]
Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt
Avots: ME I, 584, 585
krājums
krâjums,
2): izdalīt sav[u] senēju krājumiņu BW. 25254, 3. izdalīju dažas dienas krājumiņu 25553. tur būs ve̦cs k. Lng., dort wird ein alter Schatz sein.
- krājums Lng. "ein zusammengebrachter Haufe" ist wohl fehlerhaft für krājums.
Kļūdu labojums:
für krājums jālabo par (zu verbessern in) für krāvums.
Avots: EH I, 645
2): izdalīt sav[u] senēju krājumiņu BW. 25254, 3. izdalīju dažas dienas krājumiņu 25553. tur būs ve̦cs k. Lng., dort wird ein alter Schatz sein.
- krājums Lng. "ein zusammengebrachter Haufe" ist wohl fehlerhaft für krājums.
Kļūdu labojums:
für krājums jālabo par (zu verbessern in) für krāvums.
Avots: EH I, 645
laimests
‡ laĩme̦sts, der Gewinn (Treffer bei einer Auspielung).
Kļūdu labojums:
‡ laĩme̦sts jālabo par (zu verbessern in ) ‡ laĩme̦sts.
Avots: EH I, 713
Kļūdu labojums:
‡ laĩme̦sts jālabo par (zu verbessern in ) ‡ laĩme̦sts.
Avots: EH I, 713
līmenisks
lĩmenisks,
2): nuo stipri līmeniskās apkārtnes, kas necieš paaugstinājumus Janš. Augšz. 12.
Kļūdu labojums:
Janš. Jālabo par (zu verbessern in) Jauns.
Avots: EH I, 750
2): nuo stipri līmeniskās apkārtnes, kas necieš paaugstinājumus Janš. Augšz. 12.
Kļūdu labojums:
Janš. Jālabo par (zu verbessern in) Jauns.
Avots: EH I, 750
smiga
‡ smiga Baar in seinem Exemplar von U. "ein schiefer Winkel". Druckfehler?
Kļūdu labojums:
Druckfehler jālabo par (zu verbessern in) Schreibfehler.
Avots: EH II, 537
Kļūdu labojums:
Druckfehler jālabo par (zu verbessern in) Schreibfehler.
Avots: EH II, 537