Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'duni' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'duni' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)

apdunis

apdunis (part. prt. act.) laiks "bewölktes, nebliges, windstilles Wetter" (?) Stelpenhof.

Avots: EH I, 79


duni

duni "?": it d. šalc jūŗa Janš. Pag. pausm. 83.

Avots: EH I, 343


duniens

duniens, das einmalige Getöse: zvana, pē̦rkuoņa duniens [C., Kalz., Grawendahl].

Avots: ME I, 517


nodunis

nùodunis (part. praet.), dunkel bewo'lkt: laiks nodunis Stelph.]

Avots: ME II, 777

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

atklapstīties

Dunika, Kal., sich erwehren: vinš man tâ plijās virsū, ka nevarēju nuo viņa a.

Avots: EH I, 148


Šķirkļa skaidrojumā (4949)

acains

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava;

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika;

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2


ače

ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3


agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4


aidēt

aîdêt 2 Rutzau, (mit ) Dunika (li. aidė´ti ), lärmen (Rutzau), widerhallen: kas dimdē[ja], kas aidē[ja] gar istubinu? VL. aus Rutzau FBR. VIII, 141. tāds truoksnis, ka visa istaba aidēt aid Janš. Mežv. ļaudis II, 9.

Avots: EH I, 4



aizaizvakar

àizàizvakar, vorvorgestern Dunika, Kal., U. (unter vakar).

Avots: EH I, 6


aizāķēt

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7


aizaurēt

àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7


aizbakāt

àizbakât, zustopfen Dunika, Kal.: a. šķirbas sienā ar pakulām.

Avots: EH I, 7


aizbaknīt

àizbaknît, hineindrückend zustopfen Dunika: a. ar māliem caurumu mūrī.

Avots: EH I, 7


aizbazūnēt

àizbazũnêt,

1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;

2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.

Avots: EH I, 8



aizbrakšēties

àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.

Avots: EH I, 11


aizbrazdāt

àizbrazdât, polternd, lärmend, laut sprechend fort-, hingehen: puišu bars aizbrazdāja pa mežu pruom Dunika.

Avots: EH I, 11


aizbrēkt

àizbrèkt, ‡

3) vollschreien, schreiend betäuben:
a. kam ausis Dunika u. a.; ‡

4) a. kaklu Kal., Rutzau, vom Weinen heiser werden.

Avots: EH I, 11, 12


aizbrucināt

àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12


aizbrudzināt

àizbruzdinât,

1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;

2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.

Avots: EH I, 12


aizbuknīt

àizbuknît, kurze Stösse versetzend forttreiben: a. kuo pruojām Dunika u. a.

Avots: EH I, 12


aizbuldurēt

àizbul˜durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12


aizbungāt

àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12


aizčabēt

àizčabêt, raschelnd, schwatzend fort-, hingehen: ezis aizčabēja pruom Dunika. vecenes aizčabēja Lems. Refl. -tiês, aufrascheln: mežā lapas aizčabējās.

Avots: EH I, 14


aizčalīt

àizčalît, im Sprechen übertreffen Dunika: tādu pļāpu ne˙viens nevar aizčalīt.

Avots: EH I, 15


aizcapāt

àizcapât Dunika,

1) mit kleinen Schritten hin-, weggehen (von kleinen Kindern):
a. līdz galdam;

2) langsam hin-, weggehen:
zirgs aizcapāja uz ganīkli.

Avots: EH I, 13



aizčiept

I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit 2 ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe 2 ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčiept

II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16



aizčučāties

àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16


aizčurāt

àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16


aizdabūt

àizdabût: ‡ Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingelangen: viņš ilgi muocījās, kamē̦r aizdabūjās līdz purva uotrai malai Dunika.

Avots: EH I, 17


aizdakstīt

II àizdakstît, hinter oder vor etw. stecken: a. kuokus lapsas alai priekšā Dunika, Lems.

Avots: EH I, 17


aizdaņģināt

àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17



aizdauzīt

àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18


aizdipīt

àizdipît, schnell (eine kurze Strecke) hin-, weglaufen Dunika.

Avots: EH I, 19


aizdīrāt

àizdìrât, àizdiŗât,

1) bis zu einer gewissen Stelle abhäuten, schinden:
aizdīŗājis zaķi līdz pusei Dunika;

2) anfangen abzuhäuten, zu schinden:
aizdīrājis ādu, viņš aizgāja Ass. - Kalt., C.;

3) fort-, hinschleppen:
suns aizdīrājis sprāgušuo kustuoni Trik.

Avots: EH I, 19


aizdricināt

àizdricinât, fort-, hinziehen, -zerren: kazu ar lielu grūtu a. uz māju Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 19



aizdzīt

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22



aizgavēnis

àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23


aizglaust

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24


aizglāzāt

àizglãzât Dunika, mit Fensterscheiben versehen: a. luogu.

Avots: EH I, 24



aizgludināt

àizgludinât, zuglätten: uz ceļa visas bedres jau aizgludinātas Dunika.

Avots: EH I, 24


aizgņauzt

aîzgņaûzt 2 Dunika, verrenken: a. kaklu.

Avots: EH I, 24


aizgraut

àizgŗaût: Refl. -tiês,

2) a. sev kuo priekšā Dunika, Kal., O. - Bartau, vor sich etwas hinstürzen
(tr.)

Avots: EH I, 26


aizgrauzt

àizgraûzt: ‡ Refl. -tiês, nagend hingelangen Dunika u. a.: tārps aizgrauzies līdz serdei.

Avots: EH I, 25



aizgreibt

àizgreĩbt Dunika, Kal., Rutzau, hinter etwas fassen: a. kam aiz kakla.

Avots: EH I, 25


aizizgājušais

àizizgãjušais Dunika, der vorvergangene: aizizgājušu svētdien[u].

Avots: EH I, 26


aizkabināt

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28


aizkacēt

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28



aizkast

àizkast,

1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;

2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;

3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.

Avots: EH I, 29


aizkavāt

àizkavât, verstecken Dunika, Kal., O. - Bartau. Refl. -tiês, sich verstecken Dunika.

Avots: EH I, 29


aizķepuroties

àizķe̦puruôtiês Rutzau, (mit ŗ ) Dunika, Kal., zappelnd hin-, weggelangen: bē̦rns aizke̦puruojies līdz galdam.

Avots: EH I, 34


aizķērnāt

àizķẽ̦rnât, verschmieren, mit Schmutz anfüllen Dunika, Kal., Rutzau: a. luogu, duris.

Avots: EH I, 35


aizķibināt

àizķibinât,

1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden;

2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.

Avots: EH I, 35


aizklauvēt

àizklaũvêt, klopfend betäuben: a. kam ausis Dunika u. a.

Avots: EH I, 31


aizkleķerēt

àizkleķerêt AP., Lemsal, àizkleķêt Dunika, Salis, (schlecht, unschön) zuschmieren, zuwerfen, bewerfen: a. caurumu siênā. siênu.

Avots: EH I, 31


aizklumzāt

àizklum̃zât Rutzau, (mit 2 ) Dunika, in schwerem Schuhwerk die Füsse schleppend hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31


aizkopt

àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34


aizkubināt

àizkubinât, (mit einem Tuch) verhängen, verdecken Dunika, Kal.: a. luogu. Refl. -tiês, sich verdecken Kal.

Avots: EH I, 33


aizkurstīt

àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).

Avots: EH I, 33


aizlaist

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;


5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas;

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês,

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35


aizlaistīt

àizlaîstît,

1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;

3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).

Avots: EH I, 35


aizlasēt

àizlasêt Dunika, Kal., hinter etwas tröpfeln (intr.): ūdens piliens man aizlasēja aiz apkakles.

Avots: EH I, 35


aizlēkt

àizlèkt, ‡

2) hin-, wegfliegen
Dunika. ‡ Refl. -tiês: man aizlēcās par tālu, unversehens bin ich zu weit gesptungen.

Avots: EH I, 36


aizlenkt

àizlènkt,

1) = ielenkt, einkreisen Dunika;

2) sich langsam, mit weiten Sprüngen hin-, wegbegeben (vom Hasen):
zaķis aizlenca uz mežu;

3) einkreisend hingelangen
Stenden: aizlencām līdz ruobežai.

Avots: EH I, 36


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlipināt

I àizlipinât, zukleben (tr.) Dunika u. a.

Avots: EH I, 36


aizlipināt

II àizlipinât, anzünden Dunika.

Avots: EH I, 36


aizlipīt

II àizlipît, schnell hin-, weglaufen Dunika (zaķis aizlipīja). (heimlich) Jürg. (bē̦rni aizlipīja).

Avots: EH I, 36


aizlipt

II àizlipt Dunika, Kal., O. - Bartau, anzünden: a. lampu.

Avots: EH I, 36


aizļurkāt

aîzļur̂kât 2 Dunika, Rutzau, mit schlaffen Schritten hin-, weggehen: piedzē̦rušais aizļurkāja uz mājām.

Avots: EH I, 37


aizmainīt

àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,

1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;

2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.

Avots: EH I, 38


aizmaurāt

I àizmaũŗât,

1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;

2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.

Avots: EH I, 38


aizmaut

II àizmaut, vollbrüllen, brüllend betäuben Dunika: a. kam ausis. Refl. -tiês, aufbrüllen: guovs aizmāvās.

Avots: EH I, 38


aizmērkšt

àizmẽrkšt, -šu Dunika, Rutzau, zudrücken: a. acis.

Avots: EH I, 39


aizmidzīt

àizmidzît Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, einschläfern.

Avots: EH I, 39


aizmīņāt

àizmĩņât, = ‡ àizmĩdît. Refl. -tiês, mühsam oder langsam hin- und hertretend hin-, weggelangen Dunika: vecītis ilgi miņājās, kamē̦r aizmīņājās līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 40



aizmuļļāt

àizmuļ˜ļât,

1) verschmieren
Kal.: a. luogu;

2) nachlässig zuflicken
Dunika;

3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 40


aizmurdīt

aîzmur̂dît 2

Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.

Avots: EH I, 40


aiznikt

àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznikās meitu.

Avots: EH I, 41


aizoderēt

II àizuõderêt, hinter etwas hinsteuern (tr.), -lenken Dunika, Rutzau: a. ragus aiz ce̦lma.

Avots: EH I, 60


aizpērt

àizpḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;

2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.

Avots: EH I, 42


aizpestīt

àizpestît,

1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;

2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.

Avots: EH I, 42


aizpīkt

àizpīkt,

1) a. uz kuo Dunika (mit ĩ ), Kaltenbrunn (mit ì 2 ), auf jem. böse (zornig) werden;

2) aizpīcis laiks Schwitten "schlechtes Wetter".

Avots: EH I, 42


aizpīlis

àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.

Avots: EH I, 42


aizpilt

àizpilt, eiternd anschwellen (mit ) Dunika, (mit 2 ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42


aizpiņķerēt

àizpiņ̃ķerêt Rutzau, liederlich zuflechten, -flicken: a. žuogu. Refl. -tiês, sich anhäkeln (sich anhaken) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 42


aizpļāpāt

àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43


aizpļekāt

àizpļe̦kât,

1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;

2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 43


aizpļerkt

aîzpļêrkt 2 Dunika, garstig schreiend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 43


aizplezdināties

àizplezdinâtiês,

1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;

2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42


aizpļūtīt

àizpļũtît, Durchfall habend besudeln Dunika Kal. u. a.: a. duru priekšu.

Avots: EH I, 43


aizpraulēt

àizpraûlêt Dunika, Frauenb., PS., Trik., aizpraulêtiês Stenden, zu modern anfangen: aizpraulēji(e)s kuoks.

Avots: EH I, 43


aizpuļķēties

àizpuļ˜ķêtiês, sich die Tür mit einem Pflock verschliessen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 44






aizraut

àizŗaũkt Dunika, (mit 2 ) Stenden, strickend (einen Strumpf) gegen das Ende zu verengern, zusammenziehen: a. zeķi. Refl. -tiês, zuheilen (intr.) Dunika, Kal.: vâts aizŗaũkusies jau pa˙visam cieti.

Avots: EH I, 47


aizrepēt

àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45




aizrūkt

àizŗũkt Dunika,

1) sich mit Russ anfüllen:
skurstenis aizŗūcis;

2) sich mit Rauch (Dunst) beziehen:
visa tā debess puse aizŗūkusi.

Avots: EH I, 47


aizsitināt

àizsitinât,

1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;

2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).

Avots: EH I, 47


aizšķindēt

àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55


aizsklandāt

àizsklañdât Dunika, Kal., Rutzau, mit einem Stangenzaun umgehen Dond.: a. dārzu.

Avots: EH I, 48


aizsklenst

àizskleñst Dunika, Rutzau, seitwärts hingleiten: ragus aizskle̦ndušas līdz dīķa malai:

Avots: EH I, 48


aizsklidēt

àizsklidêt, hin-, weggleiten Dunika, Kal., Rutzau: ragus aizsklidēja lejup.

Avots: EH I, 48


aizsklidināt

àizsklidinât, hin-, weggleiten machen Stenden: kas var le̦dus gabaliņu tālāk a. (pa le̦du)? Refl. -tiês, hin-, weggleiten, -glitschen Stenden; mit Schlittschuhen hin-, weglaufen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 48


aizskliest

àizskliẽst Dunika,

1) a. grāmatu, ein Buch zumachen;

2) wegwerfend hin-, wegstreuen.
Refl. -tiês Dunika, =àizskleĩstiês.

Avots: EH I, 48


aizslapt

àizslapt, ein wenig nass (feucht) werden Dunika: sìens aizslapis (aizlijis).

Avots: EH I, 49


aizslaukt

aîzslaûkt 2 Dunika, Rutzau, melkend (den Milchstrahl) hinter etwas geraten lassen: a. (pienu) aiz piedurknes.

Avots: EH I, 49


aizsleji

àizsleji Dunika, O.-Bartau, runde oder gespaltene Hölzer, die schräg an die Wände eines Hauses angelehnt sind, um die Wärme zurückzuhalten.

Avots: EH I, 49


aizšļūkt

àizšļùkt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen:
viņas aizšļūca mums garām Janš. Dzimtene III, 193;

2) mühsam, auf schneearmem Weg oder durch Kot hin-, wegfahren
Dunika, Kal., (mit ũ ) Rutzau: a. ar ragūm pa dubļiem uz mežu. Refl. -tiês, =àizsļùkt 2.

Avots: EH I, 56


aizsmigt

àizsmigt, hinter etwas hineinfahren, -geraten (von einem spitzen Gegenstand) Dunika: skabārde (= skabarga) aizsmiga (prs.: aizsmieg) aiz naga.

Avots: EH I, 50


aizšņorēt

àizšņuõrêt, zuschnüren Dunika u. a.: a. zābakus.

Avots: EH I, 56



aizspillēt

àizspil˜lêt duris Dunika, Kal., Rutzau, gegen die Tür eine Stütze anstemmen, damit man sie nicht öffnen kann.

Avots: EH I, 50


aizšpļaut

àizšpļaũt Dunika, Kal., vollspeien (und dadurch verdecken, sperren): a. kam acis.

Avots: EH I, 56


aizsprangāt

àizsprañgât Dunika,

1) a. ve̦zumu, mit einem Knüppel ein Fuder zuschnüren;

2) a. drānas, mit
sprangi (die die Stelle von Knöpfen vertraten) Kleider zumachen (zuknöpfen).

Avots: EH I, 51


aizsprengt

àizspreñgt, gewaltsam hinter etwas stecken (klemmen) Dunika, Kal., Rutzau: tā a. dzirkles aiz skapja, ka grūti tâs izdabūt laukā. Refl. -tiês citiem priekšā, sich gewaltsam an andern vorbeidrängen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 51


aizspringt

àizspriñgt Dunika, Rutzau, (im Halse) stecken bleiben: man aizspringa (ē̦duot lielu, sausu kumāsu),

Avots: EH I, 51


aizspurdzēt

àizspur̃dzêt, hin-, wegschwirren Dunika: ar lingu sviestais akmens aizspurdzēja pāri krūmiem.

Avots: EH I, 51


aizstaipaļāt

àizstaĩpaļât, wiederholt oder mehrere Objekte hinziehen (tr.), -dehnen Dunika: a. diegus takam priekšā.

Avots: EH I, 52


aizsteberēt

àizsteberêt: auch in Dunika, Saikava, Stenden und Salisb.

Avots: EH I, 52


aizstebulēt

àizste̦bulêt, weinend hin-, weggehen Dunika.

Avots: EH I, 52


aizsteigt

àizstèigt,

1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;

2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.

Avots: EH I, 52


aizstumt

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53


aizsukāt

àizsukât,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) (Flachs) zu hecheln anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt):
aizsukājis linu sauju un pametis A.-Ottenhof;

3) hin-, wegeilen
Dunika, Lemburg u. a.

Avots: EH I, 53


aizsvaidīt

II àizsvaĩdît Dunika, (mit Butter oder Fett) zuschmieren: a. caurumus (maizes šķēlei) ar sviestu.

Avots: EH I, 54


aizšvilpot

àizšvil˜puôt, pfeifend hin,- weggehen, -laufen Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 57


aizšvilpt

aîzšvilˆpt 2 Dunika, Kal.,

1) pfeifend (sausend) hinfliegen:
luode aizšvilpa man gar ausi;

2) pfeifend betäuben:
a. kam ausis.

Avots: EH I, 56


aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57


aiztept

àiztept, verschmieren, zuschmieren Dunika, Rutzau: a. caurumu ar māliem.

Avots: EH I, 57


aiztiekties

àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58


aiztilāt

àiztilât, ausgebreitet zu bleichen (intr.) anfangen (vom Flachs) Dunika: lini drusku aiztilājuši.

Avots: EH I, 58


aiztilināt

I àiztilinât Dunika, Kausativform zu ‡ àiztilât: lini jau aiztilināti.

Avots: EH I, 58


aiztrāpīt

àiztrãpît,

1) antreffen
Dunika, Kal., Kalz., Lubn. u. a.: a. kuo mājā;

2) a. garām, das Ziel verfehlen:
a. g. šaujuot (schiessend) Wandsen. a. g. ar adatu (diegu veŗuot) ebenda.

Avots: EH I, 59


aiztriekt

àiztrìekt,

1) hin-, wegjagen, -treiben;

2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;

3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;

4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).

Avots: EH I, 59


aiztriept

àiztriept, zuschmieren, verschmieren (mit iẽ ) Dunika, Kal.: a. acis, caurumu.

Avots: EH I, 59


aiztūļāties

àiztũļâtiês Dunika, Libau, sich langsam hin-, wegbewegen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 60


aiztuntuļot

àiztuñtuļuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich vermummen (einhüllen)
Dunika, Rutzau: meitine tâ aiztuntuļuojās, ka ģīmi nevarēja redzēt;

2) (dicht gekleidet) plump hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 59


aiztupt

àiztupt Dunika, Kal., Rutzau, refl. àiztuptiês Dunika, Kal., Siuxt u. a., hinter etwas niederhocken: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) verdeckend niederhocken.

Avots: EH I, 60


aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aizumpāt

àizpum̃pât, ‡ Refl. -tiês, sich zuknöpfen Dunika, Kal.: a. bikses.

Avots: EH I, 44


aizurdīt

àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60


aizušķot

àizpušķuôt, ‡

2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal.Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.

Avots: EH I, 44


aizvagāt

àizvagât C., Dunika u. a., àizvaguôt Golg. u. a.,

1) zupflügen (pflügend verdecken, zuschütten):
a. sastādītuos kartupeļus C., Golg. u. a.;

2) bis zu einer bestimmten Stelle Furchen ziehen:
kad aizvaguosi līdz kārklam, tad beidz! Frauenb.

Avots: EH I, 61


aizvandīt

àizvañdît,

1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;

2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;

3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 61


aizvēkšt

àizvēkšt,

1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;

2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;

3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,

1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;

2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.

Avots: EH I, 62


aizvērst

aîzvêrst 2 Dunika, Kal., Rutzau, hinter (aiz) oder vor (priekšā) etwas hin-, umstürzen: a. ve̦zumu durīm priekšā. a. ve̦zumu aiz žuoga.

Avots: EH I, 63


aizvest

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62


aizviņģot

aîzviņ̂ģuôt 2 Dunika, Rutzau, sich hin-, wegschlängeln: (čūska) var a. pa zâli pruojām.

Avots: EH I, 63


aizvirst

àizvirst,

1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;

2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.

Avots: EH I, 63


aizzeņķēt

àizzeņ̃ķêt, abdämmend versperren Dunika: a. caurumu. Refl. -tiês, sich vetstopfen, sich mit Schlamm anfüllen Dunika, Kal.: grāvis aizzeņķējies.

Avots: EH I, 64


aizzibināt

àizzibinêt,

1) blitzend blenden
(perfektiv) Dunika: a. acis;

2) blitzend verderben
Rutzau: kad zibine aizzibinē riekstus, tad tie neaug;

3) = ‡ àizzibêt 2 Dunika.

Avots: EH I, 64


akal

akal, mundartlich (Ruoja n. FBR. XIII, 80, Dunika, Kal., Rutzau, Salis, Salisb. u. a.) für atkal, wieder.

Avots: EH I, 65



alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68


alpt

al˜pt Dunika, Kal., Rutzau, al˜pstu, al˜pu, (ver)schmachten, an Atemnot leiden: slimnieks alpst nuost. Wohl aus li. al˜pti dass.

Avots: EH I, 68


āmarot

ãmaruôt Dunika, =ãmarêt: sniķeris visu dienu zāgāja un āmaruoja.

Avots: EH I, 193


amīt

amît, bellen (in der Kindersprache) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 69


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


anckapele

añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl.antskābele.

Avots: EH I, 70


antiķis

añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70


apakšdrānas

apakšdrãnas Dunika, Kal., O.-Bartau, die Leibwäsche.

Avots: EH I, 70


apakšgaroza

apakšgaruôza Dunika, Kal., O.Bartau u. a., die untere Brotkruste.

Avots: EH I, 70


apakšlindraks

apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71


apakšplaukts

apakšplàukts, das untere Fach (Abteil) Dunika: trauks nuolikts skapja apakšplauktā.

Avots: EH I, 71



apārdīt

apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72


apaudzēt

apaûdzêt, ‡ Refl. -tiês, sich bewachsen lassen: a. ar bārzdu Dunika, Rutzau u. a.

Avots: EH I, 72


apbakstīt

apbakstît, ‡

2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei;

3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.

Avots: EH I, 73


apbalvāt

apbalvât, bestechen Lng.; beschenken (mit al˜ ) Dunika.

Avots: EH I, 73


apbāzt

apbâzt,

1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;

2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;

3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;

4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.

Avots: EH I, 73



apbeigties

apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73


apbezdēt

apbezdêt, fistend bestänkern Dunika, Kal. u. a.: se̦sks mē̦dz vistu kūtī a. vistas, gribē̦dams tās apdullināt.

Avots: EH I, 73


apbimbāties

apbim̃bâtiês Dunika, von Tränen ein nasses Gesicht bekommen (in der Kindersprache): bē̦rns apbimbājies.

Avots: EH I, 74


apbizenēt

apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram apkārt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74


apbļaut

apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74


apbraucīt

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas;

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74


apbrēkties

apbrèktiês, laut aufschluchzen Dunika, Kal., OB., Rutzau: pie kapa visi bērinieki apbrēcās.

Avots: EH I, 74


apbriest

apbriêst,

1) : apbriedis celš auch Dunika, Frauenburg, Wandsen, apbriedusi (an der Oberfläche hart geworden)
maize Bauske. apbriedusi (gereift) labība Ewers; ‡

2) anquellen
Ewers.

Avots: EH I, 74


apcirpaļāt

apcir̃paļât Dunika, unordentlich bescheren (beschneiden) Kal., Rutzau: a. avis, matus, diegu galus.

Avots: EH I, 75


apcūkāt

apcũkât, besudeln (namentlich mit Exkrementen) Dunika, Kal., Rutzau u. a.: a. klēts priekšu. Refl. -tiês, sich besudeln Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 76


apčurāt

apčurât (in der Kindersprache) Dunika, Kal., bepissen: a. puķu duobi. Refl. -tiês, sich bepissen Dunika u. a.: bē̦rns apčurājies.

Avots: EH I, 76


apdabūt

apdabût, um etwas herumbekommen Dunika: straujā vietā laivu gŗūti a. ap akmeni.

Avots: EH I, 76


apdauzīt

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi;

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77



apdipīt

apdipît, um etwas herumlaufen Dunika, Kal.: a. ap riju.

Avots: EH I, 77


apdrāzt

apdrãzt, ‡ Refl. -tiês Dunika, Lemburg, Stenden, schnell und schwungvoll um etwas herumlaufen: zirgs apdrāzās ap rijas galu.

Avots: EH I, 78


apdricināt

apdricinât, mühsam um etwas herumzerren (-schleppen, -ziehen) Dunika, Rutzau: a. āzi ap stūri.

Avots: EH I, 78


apdriskāt

apdriskât (unter apdriksêt): auch Dunika, Kal., Rutzau: apdriskāts lindruks.

Avots: EH I, 78



apdzievāt

apdziêvât 2 ,

1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;

2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;

3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,

1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;

3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 80


apgābties

apgãbtiês (li. apsigóbti "sich umnehmen") Dunika, habgierig und übermässig sich versorgen (mit): a. ar visādām mantām. Vgl. li. gobė´tis "habsüchtig sein".

Avots: EH I, 81



apgalēt

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81


apgardināt

apgar̂dinât muti, einen guten Geschmack im Munde erzielen: ieduod man ar a. muti! Nitau. Trik. Refl. -tiês, die Lippen beleckend eine angenehme Geschmacksempfindung zur Schau tragen: iedzert šņabi un apgardināties Dunika.

Avots: EH I, 81


apglābt

apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82


apgližināt

apgližinât Dunica, Rutzau, =apglizinât: apgližinât: saimniece apglžina maizes kukuļus un tad tuos bāž krāsnī.

Avots: EH I, 82


apgorīties

apguorîtiês, (sich dehnend, rekelnd) sich umwenden: nevar vien apguõrīties Jürg., Trik. te jau nav vietas ne apguôrīties 2 (ironisch gesagt) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 86


apgrābt

apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83


apgramžļāt

apgram̃žļât Dunika, ringsum anbeissen, benagen: a. kauļu.

Avots: EH I, 83


apgrandīt

apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83


apgraut

apgŗaut,

1) (zerstörend, zertrümmernd) umstürzen
(tr.) Wid.: a. galdu Dunika, Kal., OB., Rutzau. vējš apgŗāvis skūnu ebenda. apgŗāvu (Var.: apgāž) . . . akmeņa pili BW. 25587. bē̦rni visas malas apgŗāvuši Dunika, die Kinder haben alle Sachen auseinander-, durcheinandergeworfen;

2) beenden, bewältigen:
dižums darbu jau apgŗauts Dunika.

Avots: EH I, 85


apgrauzīt

apgraûzît Golg., Trik., (mit ) Dunika, Kal., (wiederholt) benagen: zaķi apgrauzījuši ābelēm mizu Dunika.

Avots: EH I, 83


apgraužļāt

apgraũžļât Dunika. Kal., =apgraûzît: a. ābeles. suns kaulu apgraužļājis un atstājis.

Avots: EH I, 83


apgrūst

apgrûst, ‡

2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡

3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡

5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.

Avots: EH I, 84



apgruzdēt

apgruzdêt (li. apgruzdė´ti) Bers., Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt, = apgrust: gaļa apgruzdējusi. baļķu gali apgruzdējuši. cimdi pie krāsns apgruzdējuši.

Avots: EH I, 84


apgruzdināt

apgruzdinât,

1) anschwelen machen, lassen:
a. stabiem galus Schwanb.;

2) = ‡ apgrkàzdêt: a. graudus Dunika.

Avots: EH I, 84


apģuģināt

apģuģinât umwickeln, (ringsum) einwickeln, einhüllen: apģuģini bē̦rnu labāki. lai nenuosalst! Kal. Refl. -tiês, sich (ringsum) einwickeln (einhüllen): vecā māte apgraginājusēs trim lakatiem Perkuhnen. apģuģinājusies meitene Dunika, Kal.

Avots: EH I, 86


apgulināt

apgulinât, sich hinlegen machen, lassen: a. guovis Dunika.

Avots: EH I, 85


apienis

apienis (s. unter apîņi) BW. 19.480 var., (mit 2 ) Dunika, OB., Demin. gen. s. apienīša Rutzau n. RKr. XVI, 177, gen. plur. apienīšu BW. 15626, 1 var., acc. plur. apienīšus BW. 3729.

Avots: EH I, 87


apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87


apjemt

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;


2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês,

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87


apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apkacēt

apkacêt, (einer ganzen Anzahl von Objekten) herumreichen: saimnieks apkacēja alus krūzu visiem viesiem Dunika, OB.

Avots: EH I, 88


apkakāt

apkakât, bekacken (in der Kindersprache): bē̦rns apkakājis slieksni Dunika, Rutzau u. a.

Avots: EH I, 89



apkārtāt

apkā`rtât, zum zweitenmal bepflügen: a. visu lauku Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH I, 91


apkārtteķis

apkârtteķis 2 Dunika, ein Geschwür um einen Nagel, das zuletzt den Nagel ganz vernichtet. Vgl. apkārttecis 2.

Avots: EH I, 91


apkasīt

apkasît (unter apkast),

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi;

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90


apkast

apkast, ‡ Refl. -tiês: a. ar sienu Dunika, Kal., Meiran, OB., Rutzau, = apkasîtiês 1.

Avots: EH I, 90



apķērnāt

apķē̦rnât: man netīk savus nagus gar tevi a. (schlagend) Janš. Mežv. ļ. II, 460. t Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns apķẽ̦rnājies (hat sich mit seinen Exkrementen besudelt) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96


apķērpēt

apķêrpêt 2 Dunika, Kal., OB., Rutzau, mit Moos, Flechten bewachsen: apķērpējis akminis. apķērpējuse ābele. Aus li. apkėrpėti.

Avots: EH I, 96


apķezināt

apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96



apķēzīt

apķèzît, ‡

3) verleumden, mit Worten heruntermachen
(mit ) Dunika: a. meitu.

Avots: EH I, 96


apķipt

apķipt, Praes. -ķîpstu 2 , Prt. -ķipu. = aplipt Dunika OB.: pastalas apķipušas ar mālis. Vgl. apķibt.

Avots: EH I, 96


apklapēt

apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91


apklibāt

apklibât Dunika, Rutzau, apklibuôt Spr. u. a., hinkend um etwas herumgehen (perfektiv): a. kam apkārt. pagāja liels laiks, kamē̦r nabags apklibāja vis˙apkārt baznīcai Dunika.

Avots: EH I, 92


apkņegāt

apkņẽ̦gât, benagen Frauenb.; "apsmulēt" Dunika, Rutzau: n. maizi Dunika, Rutzau. bē̦rns jau nav ne˙kāds ē̦dājs, tas tik tâ a. pruot Frauenb.

Avots: EH I, 93



apkodīt

apkuôdît C., Jürg., KatrE., Sessw., (mit 2 ) Lems., (mit ) Dunika, Schnehpeln, wiederholt ringsum abbeissen Spr.; beknabbern, benagen: a. nagus.

Avots: EH I, 95


apķolēt

apķuõlêt Dunika, teitweise abschälen: a. ābuolus.

Avots: EH I, 96


apkrāmēt

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers.Refl. -tiês,

1) =apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94


apkramt

apkram̂t 2 Dunika, Kal., OB., Rutzau, ringsum od. an der Oberflache trocken werden (pertektiv): zeme, vâte, maize apkramuse.

Avots: EH I, 93



apkravāt

apkŗavât, wiederholt resp. fortgesetzt beladen, bepacken: bē̦rns apkŗavājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich mit vielen Objekten umringen (umgében): bē̦rns tâ apkŗavājies ar savām spēles lietām, ka tam vairs nav vietas, kur sēdēt Dunika.

Avots: EH I, 94


apkriželēt

apkriželêt, bekritzeln: puišelis apkriželējis galdu Dunika, Kal.

Avots: EH I, 94


apkrupēt

apkŗupêt, ringsum grindig, räudig, schorfig werden: apkŗupējis rācinis, de̦guns Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 94


apkubekls

apkube̦kls, ein Umlegetuch ("jetzt dafür: apkubeklis") Dunika: pajem tuo apkube̦klu un apkubinies, tai nesalīsti!

Avots: EH I, 94


apkubināt

apkubinât: auch Gramsden; bedecken NB.: apkubini ar lakatu galvu! NB. apkubini rāceņus! ebenda. Refl. -tiês: pajem apkube̦klu un apkubinies! Dunika.

Avots: EH I, 94


apķuidīt

apķuĩdît Dunika, versorgen: bērns tik ātri plēš zeķes, ka nevar spēt tuo ar zeķēm a.

Avots: EH I, 96


apķuidīt

apķuîdît 2 Dunika, stark (sehr warm) ankleiden: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 96


apkulas

apkulas,

1) = apkūlas Dunika, Gold., Kal., Libau, Rutzau;

2) Strohabfälle beim Dreschen, Flachsschäben
Bers.

Avots: EH I, 95



apkūsēt

apkûsêt Kl., Saikava, Sessw., (mit û 2 ) Dunika, =apkũsât: grāpja malas apkūsē Dunika. plīte apkūsējusi.

Avots: EH I, 95



apkveldināt

apkvel˜dinât Dunika, (mit elˆ 2 ) Bauske, bebrühen: a. teļa kājas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96


aplabināt

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96


aplasēt

aplasêt, betropfen Dunika, Kal.: drānas aplasējušas ar sveču taukiem.

Avots: EH I, 97


aplasināt

aplasinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln: a. ar sveču taukiem Dunika.

Avots: EH I, 97


aplēkt

aplèkt, ‡

4) um etw. herumfliegen
Dunika, Rutzau: putns aplēca ap krūmu un nuometās zemē.

Avots: EH I, 98


apļezināt

apļezinât Dunika, belecken, begeifern: teļš apļezinājis meitai lindruku.

Avots: EH I, 100


aplidināt

aplidinât, ‡ Refl. -tiês, (wiederholt) um etwas herumfliegen, -flattern: putns dažas reizas aplidinājās ap mežu Dunika, Kal. tauriņš aplidinājās ap puķu duobi ebenda.

Avots: EH I, 98


aplīņāt

aplĩņât, ein wenig beregnen (intr.): ve̦zums drusku aplīņājis Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 99


aplipīt

aplipît, um etw. herumlaufen: kuŗš var ātrāk a. ap riju? Dunika, Kal.

Avots: EH I, 98


apļundināt

apļun̂dinât 2 Dunika, eine Plüssigkeit (spülend) umschütteln: a. piena stuoveri.

Avots: EH I, 100


apmašīnēt

apmašînêt 2 Dunika, mit einer Dresclamaschine ausdreschen: rudzi jau apmašīnē̦ti.

Avots: EH I, 100


apmērdēt

apmērdêt Bauske, Dunika, Jürg., Kal., (eine ganze Reihe von Objeklen) verhungern lassen Wid.: grib mūs visus a. badā.

Avots: EH I, 101


apmērkt

apmḕrkt (li. apmer̃kti), eintauchen (tr.) Dunika, Kal. u. a.: a. spalvu tintē, linus mārka.

Avots: EH I, 102


apmukt

apmukt,

1): muca apmukusi (= mucai stīpas nuomukušas) Wolm. tev spuole apmukusi Renzen; ‡

2) fliehend um etwas herumlaufen
(perfektiv) Dunika, Kal., Rutzau: puišelis apmuka ap istubas stūri;

3) unter etwas fliehen
(perfektiv) Salis: a. nuo lietus apakš kuoka.

Avots: EH I, 103


apmūrīt

apmũrît (li. apmúryti) Dunika, Kal., Rutzau,

1) = apmūrêt;

2) besudeln:
bē̦rns apmurījis visu seju ar suodrējiem. Refl. -tiês, sich besudeln: a. ar dubļiem.

Avots: EH I, 103


apnikt

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103



apņurkāt

apņur̂kât 2 Dunika, leichthin verknüllen: a. drānu.

Avots: EH I, 104





appīkties

appîktiês: in Dunika, Kal., OB. und Rutzau mit ĩ. In Bauske mit derselben Bed. auch die aktive Form: viņš appīka un aizgāja.

Avots: EH I, 105


appļekāt

appļe̦kât Dunika, (mit schmutzigen Füssen auftretend) besudeln: a. grīdu dubļainām kājām.

Avots: EH I, 106


appļikšināt

appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106


appļūtīt

appļũtît (unter appļũtêt),Refl. -tiês Dunika u. a., Durchfall habend sich besudeln: bē̦rns appļūtījies.

Avots: EH I, 106


apprašņāt

apprašņât, = ‡ apprasît: a. par tuo visus kaimiņus; mit dem Objekt im Dativ: viņš visiem apprašņāja, vai tas tiesa Dunika. Refl. -tiês, = apprasîtiês: a., vai kāds tuo redzējis Dunika, Jürg., Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 106


appucēt

appucêt Dunika u. a., = appušķuôt. Refl. -tiês Dunika u. a., sieh ausputzen, sich prächtig ankleiden.

Avots: EH I, 106





appuškot

appuškuôt, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau u. a., sich ausschmücken.

Avots: EH I, 107


apputāt

apputât KatrE., sich mit Schaum bedecken: alus kubls apputāļis. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ apputât: apputājies (ar putām mutē) kuilis.

Avots: EH I, 107


apputināt

apputinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., = apputêt 1: sudmalis viss apputinājies ar miltiem.

Avots: EH I, 107


aprantīt

apran̂tît 2 Dunika, Kal., Stenden, ringsum einkerben, behauen: a. kuoku nuo visām pusēm. kuoks bija jau aprantīts, bet vēl bija daudz kuo cirst (kamē̦r nuocirta).

Avots: EH I, 108




apraukt

apraũkt Dunika, Kal., Rutzau, (mit 2 ) Stenden, = apraukt: a. zeķi, pastalu.

Avots: EH I, 111



aprikte

aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iekārtuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas kāršanai Dunika.

Avots: EH I, 109


apriktēt

apriktêt Dunika, einrichten: tur viss tik labi apriktē̦ts. Neben dem Germanismus ieriktêt "einrichten" entstanden.

Avots: EH I, 109


apripāt

apripât Dunika, herumrollen (um, intr.): ripa divas reizes apripāja apkārt.

Avots: EH I, 109


aprobīt

aprùobît, ringsum einkerben (behauen): a. kuoku nuo visām pusēm Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 110


aprubināt

I aprubinât, anfressen, benagen: peles aprubina klaipa galu Dunika, Jürg., Kal., Rutzau, Stenden, Wandsen, Wolmarshof. a. kaulu Mežamuiža n. Fil. mat. 62, AP.

Avots: EH I, 110



apsirkt

apsir̂kt Dunika,

1) zu reifen anfangen:
uogas jau apsirkušas;

2) zu garen anfangen:
alus jau apsircis.

Avots: EH I, 112


apsirpt

apsir̃pt Dunika "sich (beim Reifen) zu röten anfangen": uogas saulē apsirpst.

Avots: EH I, 112


apsitināt

apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112





apskleist

apskleĩst (wohl aus li. apskleĩsti) Kal., Rutzau, apskliẽst Dunika, mit einer dünnen Sthichf bedecken: a. pļavu ar liniem, galdu ar papīriem.

Avots: EH I, 113


apskulbināt

apskul˜binât Dunika, Rutzau, = apzvanît: apskulbina paši savu nelaiķi Janš. Bandavā II, 55.

Avots: EH I, 113


apšķupelēt

apšķupelêt Dunika, beschaufeln: a. kartupeļus rudenī ar zemi.

Avots: EH I, 119


apšķūrēt

apšķũrêt, ringsum abscheuern, bereinigen Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt: a. visas malas, bē̦rnus. Refl. -tiês Dunika, Kal., aufräumen (intr.), alles rein machen.

Avots: EH I, 119



apšļākāt

apšļãkât Dunika, Kal., Rutzau, (mit der Hand) wiederholt begiessen.

Avots: EH I, 120


apšļankāt

apšļankât Dunika, Kal., ringsum bespülen: a. vannas malas.

Avots: EH I, 120


apslapt

apslapt (li. apšlàpti), ringsum nass werden Dunika, Kal., Rutzau: rasā apsluop kājas, lietū drānas.

Avots: EH I, 114


apšļaukt

apšļaûkt 2 Dunika, tragend abnutzen oder beschmutzen: a. drānas.

Avots: EH I, 120


apšļircināt

apšļircinât bespritzen Bers., Ramkau, (mit ir̃ ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 120



apspārdīt

apspārdît,

1) wiederholt (mit den Füssen) ausschlagend umstürzen
(tr.): kumeļš apspârdījis 2 visas rudzu kuopīnas Dunika;

2) wiederholt ausschlagend bewerfen
Dunika: a. de̦guošuo krūmu ar zemi.

Avots: EH I, 115


apspert

apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116


apspirāt

apspirât Dunika, Rutzau, mit spiras I 1 (dieselben aussondernd) bestreuen: avis apspirājušas ceļu.

Avots: EH I, 116


apšpļaudīt

apšpļaũdît Dunika, Kal., = apspļaũdît. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich oder einander wiederholt bespucken.

Avots: EH I, 120


apšpļaut

apšpļaũt Dunika Kal. Rutzau (mit àu 2 ) Oknist, = apspļaũt. Refl. -tiês Dunika u. a., sich oder einander bespucken.

Avots: EH I, 120


apspridzināt

apspridzinât,

1) bespritzen:
a. grāmatu ar tinti Kl. lietus apspridzina laukus N.-Peb., Schwanb.;

2) sprengend bestreuen:
a. ar drumslām visu lauku Dunika;

3) sprengend umstürzen
(tr.) Salis.

Avots: EH I, 116


apsprukt

apsprukt, eilig, flüchtend herumlaufen (um) Dunika, Kal. u. a.: nepaspēju a. ap istubas stari, kad suns jau ieķērās man biksēs.

Avots: EH I, 116


apstādīt

apstãdît, ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beendigen Dunika, Kal.: mūsu saimniece jau apstādījusies.

Avots: EH I, 116


apstebēt

apstebêt (li. apstebė´ti) Dunika, = nùobrīnêt, durch Bewunderung schädigen: a. teļu (tas tad vairs neaug), guovi (tā tad duod maz piena).

Avots: EH I, 117


apsteigt

apsteigt, in aller Eile bewältigen Dunika: lielie darbi nu apsteigti. Refl. -tiês, herumeilen um: a. ap e̦ze̦ra galu.

Avots: EH I, 117


apstipt

apstipt (li. apstìpti) Dunika, Kal., steif werden (perfektiv): apstipušas kājas.

Avots: EH I, 117


apstribināt

apstribinât Dunika, Kal., mit einer flüssigen, zu schlürfenden Speise (eine ganze Anzahl von Objekten) speisend (tr.) erkranken machen: saimniece ar kaut kuo bija saimi apstribinājusi: visiem sāpēja vē̦de̦ri.

Avots: EH I, 117


apstrīpāt

apstrĩpât Dunika, Rutzau, Striche ziehend verunzieren: a. galdu, siênu.

Avots: EH I, 118



apsukāt

apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118


apsūkāt

apsũkât Dunika, Rutzau, saugend belecken: a. kaulu.

Avots: EH I, 118


apsūrēt

apsũrêt, salzig (bitter) werden Dunika: gala jau pietiekuoši apsūrējusi.

Avots: EH I, 118


apsvaidīt

apsvaidît: apsvaîdît 2 (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês,

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118



apšvitināt

apšvitinât Dunika, Kal., Rutzau, wiederholt schnell herumdrehen: a. pāte̦gu ap galvu; a. (dancuojuot) meitu.

Avots: EH I, 120


aptampīt

aptam̂pît 2 Dunika, Kal., (eine ganze Anzahl von Objekten) mit einem Knüppel erschlagen: a. dīķī visas naģes.

Avots: EH I, 121


aptapt

aptapt, = aptikt: a. e̦ze̦ram apkārt Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 121


aptapt

aptapt: bē̦rni aptupa ap ugunskuru Dunika, Kal.

Avots: EH I, 123



apticināties

apticinâtiês, sich überzeugen (zur Überzeugung gelangen) Dunika, Kal., Rutzau: nevaru a., ka tas tâ ir.

Avots: EH I, 121


aptiekties

aptiẽktiês Dunika, Kal., heimlich herumgehen (-schleichen) um: a. (medības) ap meža stūri.

Avots: EH I, 122


aptikt

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi;

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121


aptilāt

aptilât Dunika, Rutzau, ausgebreitet liegend ein wenig bleichen (intr.): lini jau drusku aptilājuši.

Avots: EH I, 121


aptilināt

aptilinât Dunika, Rutzau, ausgebreitet ein wenig bleichen (intr.) machen: lini jau drusku aptilināti.

Avots: EH I, 122


aptrenkt

aptrènkt, herumjagen (-treiben) um: aptren̂c 2 stīvuo ķēvi kādas reizas ap riju, lai tuop lunkanāka! Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 122


aptriept

aptrìept: a. malzi, Brot (mit Butter) bestreichen BielU., (mit iẽ ) Dunika.

Avots: EH I, 122


aptupināt

aptupinât,

1) (sich) niederhocken machen:
a. bē̦rnu, suni Bauske, Dunika;

2) (sich) unter etwas niederhocken machen
Salis: a. vistu apakš sieta;

3) mit gleichsam hockenden Objekten bedecken
KatrE.: slapjuos rudeņuos aptupina visus uzkalnīšus ar linu saujām.

Avots: EH I, 123


apurdīt

apurdît,

1) mit einem Stöckchen bewegend umstürzen
(tr.) Dunika: apur̃dît ve̦cu sēni;

2) = aprušinât: a. uogles ar smiltīm, lai neatdziest Dunika, Kal., Rutzau;

3) = ‡ apdūzenêt 1 Festen.

Avots: EH I, 124







apvaļāt

apvaļât

2) bewältigen:
a. darbus Kal., MSil.; ‡

3) hin und her wendend beschmutzen
Dunika, Rutzau: a. maizi pe̦lnuos.

Avots: EH I, 125


apvārstīt

apvãrstît

2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡

3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 125


apvēkšķināt

apvẽkšķinât Dunika, plärren (laut weinen) machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 126


apvēkšties

apvêkštiês 2 , für eine kurze Zeit zu plärren (laut zu weinen) anfangen Dunika, Kal.: bē̦rni, vieni paši istābā palikuši, viegli var a. In Rutzau in derselben Bed. ein nom. pl. part. prt. act. masc. g. ap(sa)vê̦škušiês 2 .

Avots: EH I, 126


apvērst

apvḕrst,

1): a. ābuoliņu (lai izžūst) Dunika. a. (= apgâzt) ve̦zumu Dunika, Kal. Refl. -tiês: ve̦zums apvērties (= apgâzies) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 126


apvētīt

apvẽtît

1) (das ganze Quantum) windigend reinigen
(perfektiv) Meiran: a. visus miežus;

2) oberflächlich windigen
C.: mieži tikai apvētīti;

3) windigend verdecken
Dunika: a. maisu ar pe̦lūm.

Avots: EH I, 126



apvillāties

apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126


apvīt

apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;

2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.

Avots: EH I, 127



apžaut

apžaût (li. apdžiáuti), trocknend (tr.) behängen Dunika u. a.: viss žuogs apžauts ar veļu.

Avots: EH I, 128


apzieķēt

apziêķêt Dunika, beschmieren, beschmutzen: a. muti. Refl. -tiês, sich beschmieren.

Avots: EH I, 128


apziepēt

apziẽpêt Dunika u. a., ringsum einseifen: a. ruokas. Refl. -tiês, sich ringsum einseifen.

Avots: EH I, 128


apžilbt

apžilbt: mit il˜ Dunika, Kal., Līn., Rutzau, Serbigal, Wolmarshof, mit ilˆ 2 Ruj.. Salis.

Avots: EH I, 129



apzvelt

apzvelˆt, ‡ Refl. -tiês, umkippen (intr.), umfallen Dunika a. u.: krē̦sls var a.

Avots: EH I, 128


ārdīklas

ārdīklas (unfer ā`rdeklis): Sing. ãrdîkla 2 Dunika: mē̦tādama... savu ārdīklu Azand. 26 (neben dem acc. pl. ārdīklas 25).

Avots: EH I, 194



asiņots

asinuôts PIKur., = asinains: a. pirksts Rutzau n. FBR. VII, 122. a. de̦guns Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 131


asmens

asmens: asmins, -na auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78, Siuxt, asminis Dunika, Kal., nom. pI. asmines PIKur.

Avots: EH I, 131


asrs

asrs (unter ass): auch Dunika.

Avots: EH I, 131


astotais

astuôtaĩs: auch die unbestimmte Form astuôts 2 Dunika, Kal. u. a. ostle. ostoîtais Borchow n. FBR. XIII, 29; s. Le. Gr. 369.

Avots: EH I, 132


astrs

I astrs,

2): auch astŗi Dunika.

Avots: EH I, 132


atāls

atãls: auch AP., mit ā` 2 Borchow, Sonnaxt, Warkl. mit â Heidenfeld, Saikava mit â 2 Dunika, Grob., Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt, Strasden: agri pļāvu tuo pļaviņu, lai atauga atāliņš BW. 28580, 1. pļaujat sienu atāliņu! 28688.

Avots: EH I, 133


ataudzēt

ataûdzêt, ‡

2) seinerseits (zum Entgelt, Vieh) aufziehen
Festen: iedevu viņam izaudzē̦tu teļu, lai tas vē̦lāk tai vietā ataudzē (citu teļu). Refl. -tiês Dunika u. a., sich von neuem wachsen lassen: a. sev bārzdu.

Avots: EH I, 133


ataugu

ataûgu priêde Dunika, eine sehr ästige, auf freiem Feld gewachsene Kiefer.

Avots: EH I, 133


atbikstīt

atbikstît, (mit einer Ofenkrücke) stochernd zurück-, wegstossen, -schieben Dunika, Kal.: a. uogles tālāk nuo krāsns priekšas.

Avots: EH I, 135



atbļaut

atbļaût, ‡

2) sich laut weinend, schreiend nähern, herkommen
Oknist. Refl. -tiês,

2) sich (laut und unschön) sattweinen
Dunika, Kal.: lai bē̦rns bļauj, līdz atbļausies.

Avots: EH I, 135


atbļurbēt

atbļur̂bêt 2 , atbļurbt Dunika, aufweichen (intr.): ceļš tâ atbļurb(ēj)is, ka nevar pabraukt.

Avots: EH I, 135


atbrēkt

atbrèkt: baruons atbrēca Deglavs Rīga II, 2, 1010. Refl. -tiês,

2) sich sattschreien, bis zum eigenen Uberdruss schreien
Dunika, Kal., Rutzau: meitine vēl nav atbrē̦kusies.

Avots: EH I, 136


atbrīnēties

atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.

Avots: EH I, 136


atbrist

atbrist, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten
Dunika, Kal. u. a.: puika tikai tad gāja uz mājām, kad bija diezgan atbridies. es tur e̦su reizi reizēm bridusi un atbridusies Kaltenbr.;

2) "viel waten"
Warkl.: kai bija slapņis pavasaris, gani atbridās.

Avots: EH I, 136


atbučot

atbučuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) einander zum Abschied küssen
Dunika u. a.: ar tiem atbučuojusēs Janš. Līgava I, 331;

2) sich sattküssen
Dunika, Kal.: vai tad jaunie nav vēl diezgan atbučuojušies? Kal. kad jau gana atbučuojušies ... Janš. Bandavā I, 80.

Avots: EH I, 136



atcapāt

atcapât Dunika, (unbeholfen) zurückgehen; (unbeholfen) her(an)kommen: bē̦rns atcapāja līdz galdam.

Avots: EH I, 137


atceļot

atceļuôt, herreisen, -wandern Dunika u. a.: svešinieki atceļuojuši pie mums nuo tālām zemēm.

Avots: EH I, 137


atčiept

atčiêpt 2 Dunika, entgegenpiepen: kad vista iekledzinājās, tad cāļi atčiepa.

Avots: EH I, 138


atčiept

atčiẽpt Dunika, wegstibitzen: vārna atčiepa uotrai vārnai kaulu.

Avots: EH I, 138


atdabuit

atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,

1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;

2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).

Avots: EH I, 138


atdancāt

atdañcât Dunika, Kal.,

1) = atdañcuôt;

2) tanzend abnutzen oder abbrechen
(intr.) machen: a. papēžus:

3) wegtanzen:
a. nuo krāsns pruom;

4) springend herlaufen:
kumeļš atdancāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 138


atdenēt

atdzenêt, (Äste von unten) abhacken, -kappen Dunika, Oknist, Stenden: a. kuokam zarus.

Avots: EH I, 140


atdilt

atdilt, durch Benutzung stumpf werden Dunika: nazis atdilis.

Avots: EH I, 139


atdipināt

atdipinât Meiran, atdipît Dunika, Kal., her-, zurücktrippeln: zē̦ns atdipīja (ātriem, sīkiem suolīšiem) atpakaļ mājās.

Avots: EH I, 139



atdirknīt

atdir̂knît 2 Dunika, Kal., gewaltsam, unordentlich los-, wegreissen: a. kuokam mizu, a. kam kabatu.

Avots: EH I, 139


atdirnīt

atdir̂nît 2 Dunika, ab-, wegreissen: a. ādu, kabatu.

Avots: EH I, 139


atdrāzt

atdrãzt,

1): puišelis drāzdams atdrāzis nagus (= sagriêzis pirkstus) Kal. Refl. -tiês,

2) sich
(dat.) abschneiden: a. sev nagus (= pirkstus) Dunika.

Avots: EH I, 139


atdricināt

atdricinât,

1) zerrend herziehen
Dunika, Kal., Rutzau: āzi tikai ar varu varēja a. šurp;

2) schüttelnd sich loslösen machen
Golg.: braucuot pa grambainuo ceļu, mucai spunde atdricināta. Refl. -tiês, geschüttelt, sich loslösen Golg.

Avots: EH I, 139


atdzievāt

atdziêvât 2 Dunika Kal., = ‡ atdzîvuôt: a. parādu. Refl. -tiês Dunika,

1) = atstràdâtiês: vai visu savu mūžu dzievādama vēl neesi atdzievājusēs?

2) mit den Arbeiten fertig werden.

Avots: EH I, 140



atēvelēt

atẽvelêt,

1) hobelnd abstumpfen
(tr.): a. ēvelei zuobus Dunika u. a.;

2) hobelnd verletzen
Dunika: kāpuostus ēvelējuot, atēvelēju nagus.

Avots: EH I, 141


atģaugties

atģaũgtiês Dunika, zur Genüge liebevoll (liebkosend) um jem. herum sein: kad bērni pā`rbrauks, māte nevarēs a. vien gar viņiem.

Avots: EH I, 144



atgodēt

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit 2 ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143


atgorīties

atguôrîtiês 2 Dunika,

1) wackelnd oder sich rekelnd herkommen;

2) zur Genüge trödeln (säumen, sich rekeln):
meita nevarēja a. vien pa mājām un aiziet pie darba.

Avots: EH I, 143, 144


atgrābstīt

atgrābstît, wiederholt ab-, wegharken, -raffen Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit ã): a. sìenu nuo krūmiem.

Avots: EH I, 142


atgrābt

atgrâbt, ‡

2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem;

3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.

Avots: EH I, 142


atgraizīt

atgraizît,

1) wiederholt oder mehrere Objekte abschneiden:
a. nagus Dunika u, a.;

2) durch wiederholtes Schneiden abstumpfen
(tr.) C.: a. nazi. Refl. -tiês, schneidend sich verletzen Dunika: liec nazi nuost! atgraizīsies vēl nagus (= pirkstus).

Avots: EH I, 142


atgrandīt

atgran̂dît 2 Dunika, Kal. OB., Rutzau, = atkasît, abschaben, -kratzen: a. piede̦gumus nuo grāpja dube̦na. Refl. -tiês Dunika, Kal.: granduot katlu, atgrandījusēs arī vāpa, beim Schaben des Kessels ist versehentlich auch das Email abgeschabt worden.

Avots: EH I, 142


atgraut

atgŗaût 2 (li. atgriáuti) Dunika, stürzend (tr.) wegschaffen: a. malkas grē̦du nuost nuo žuoga.

Avots: EH I, 143


atgrūt

atgŗût 2 Dunika, Kal., OB., Rutzau, seitwärts niederstürzen (intr.): sakŗautie kuoki atgŗuva nuo sienas ar lielu truoksni.

Avots: EH I, 143


atjemt

atjemt, ‡

4) öffnen, losmachen:
atjem (oder zum Infinitiv atjimt?) tuo bruodeņu! luopiem karsts Auleja. Refl. -tiês,

2): brīdi klusējusi, it kâ atje̦mdamās Janš. Līgava II, 138. dabūju tādu belzienu, ka ilgi nevarēju a. Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃);

5) (für) sich wegnehmen:
a. savu tiesu biezputras Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 144


atkacēt

atkacêt, herreichen (tr. und intr.): atkaci man tuo grāmatu! Kal. viņš ar savu plinti līdz šejienei neatkacēs (sein Schuss wird nicht bis hierher reichen) Stenden. Refl. -tiês, (zum Schlagen od. Werfen) ausholen Dunika: viņš atkacējās krietni un kŗāva ar visu spē̦ku uotram pa galvu.

Avots: EH I, 145


atkaklis

atkaklis, ein Unartiger, Ungehorsamer Dunika: puišelis liels a.

Avots: EH I, 145


atkampt

atkampt, weggreifen: viens suns atkampa uotram kaulu Wandsen. a. šķipsnu nuo linu gurkstes Dunika, OB.

Avots: EH I, 145


atkapāt

atkapât

4) weg-, abmähen (bei der Mahd übriggebliebene Getreide- od. Grasbüschel)
Frauenb.: ej viens, atkapā lauka malā atlikumus! Refl. -tiês,

3) sich erwehren
Dunika: man uzkrita tik bļauri suņi, ka gan˙drīz nevarēju nuo viņiem a.

Avots: EH I, 146


atkaplēt

atkaplêt, mit der Hacke lockernd wegziehen, -reinigen: a. zemi nuo saknēm Dunika, Kal., OB., Rutzau. a. saknes, sūnu (= ar kapli atcirst un ve̦lē̦nu apgāzt) Lemburg.

Avots: EH I, 146


atkašņāt

atkašņât (unter atkasît): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: a. zemi nuo saknēm. briedis atkašņājis sniegu tīrumā. kašņādamās vistas atkašņāja smiltīs apraktus kaulus.

Avots: EH I, 146


atkast

atkast (li. atkàsti),

1) loskratzen, -scharren
Dunika, Kal., OB., Rutzau: suns atkasis apkastuo maizi Bērzgale, Meselau, Prl. ziemā zaķi atkaš rudzus. a. ... kapu Pas. III, 77;

2) wegharken
Kaltenbr.: a. sienu, lai ruodas brīvs ceļš.

Avots: EH I, 146


atkavāt

atkavât, (heimlich) aufbewahren, beiseite legen Dunika, Kal.: vienu pušpūri rāceņu biju atkavājis īpaši.

Avots: EH I, 147


atkavēt

atkavêt, aufhaltend, störend, hindernd von etw. abhalten: a. nuo darba Dunika.

Avots: EH I, 147


atkāzāties

atkâzâtiês 2 Dunika, Rutzau, zur Genüge eine Hochzeit feiern: vai tad trīs dienas nevar pietiekuoši a.?

Avots: EH I, 147


atķēmoties

atķè̦muôtiês, bis zum eignen Überdruss albern, Possen treiben, sich lacherlich gebärden: kuo tu te kē̦muojies! vai tad neesi vēl atķēmuojies? Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 152


atķepurot

atķe̦puruôt, Refl. -tiês,

1): kamē̦r pasauca palīgus, zirgs jau bija atķe̦puruojies Dunika; ‡

2) sich erwehren:
viņš nevarēja abiem uzbrucējiem viens pats a. pretim Kal.

Avots: EH I, 151



atķibināt

atķibinât ab-, weg-, loslösen: pavasarī naģes nevar a. vienu nuo uotras Dunika, OB., Rutzau. a. dadžus nuo drānām ebenda. a. papīri (ein angeklebtes Papier) Rutzau. Refl. -tiês, sich ab-, loslösen (von etwas Angeklebtem): pieķibinātais papīris atķibinājies nuost Rutzau.

Avots: EH I, 152


atķidināties

atķidinâtiês "?": nevar nuo dadžiem a., so viele Kletten sind an den Kleidern haften geblleben, dass man mit dem Abldsengar nicht fertig werden kann Dunika.

Avots: EH I, 152


atklapēt

atklapêt, klopfend, schlagend allmählich lose machen od. zurückbiegen: a. pienaglātu dẽli Dunika, OB. žuogu taisuot, vajag a. cauri izdzītās naglas, lai luopi neuzskrej virsū ebenda.

Avots: EH I, 148


atklastīt

atklastît Dunika, (ein Buch) aufschlagen: a. grāmatu vaļā.

Avots: EH I, 148


atkledzināties

atkledzinâtiês "zu gackern aufhören" Dunika: nevar sagaidīt, kad vista atkledzināsies.

Avots: EH I, 148


atklēgāt

atklẽ̦gât(iês) Dunika, Rutzau, entgegenschreien (von Gänsen gesagt): viens gūžu bars atklē̦gāja uotram pretim. viens zuosu bars klē̦gaja, uotrs atklē̦gājās.

Avots: EH I, 148


atklēgāties

atklẽ̦gât(iês) Dunika, Rutzau, entgegenschreien (von Gänsen gesagt): viens gūžu bars atklē̦gāja uotram pretim. viens zuosu bars klē̦gaja, uotrs atklē̦gājās.

Avots: EH I, 148


atkleperēt

atkleperêt, mit Mühe herkommen oder (mit einem schlechten Pferde auf schlechtem Wege) herfahren Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 148


atkliest

atkliẽst,

1) aufblättern, aufschlagen:
a. grāmatas nākuošuo lapu OB.;

2) seinerseits einen Schlag versetzen:
viņš man iesita, bet es viņam atkliedu pretim Dunika.

Avots: EH I, 149


atklumzāt

atklum̂zât 2 Dunika, Kal., Rutzau, schwerfällig herkommen, herannahen: ve̦ca māte atklumzāja nuo pirtes.

Avots: EH I, 149


atknakstīties

atknakstîtiês, bis zum eigenen Überdruss scherzen, einander necken, kneifen, sich amüsieren: puiši ar meitām vēl nav atknakstījušies Dunika.

Avots: EH I, 149


atkņubināt

atkņubinât (unter atknibinât): auch Dunika, Rutzau, Stcnden.

Avots: EH I, 149


atkrākt

atkŗâkt 2 Frauenb., Kal., = atkãsêt: vecītis ne˙kuo nevar a. Kal. Refl. -tiês,

1) sterbend zum letzten Mal aufröcheln
Frauenb,;

2) bis zum eigenen Überdruss singen
(verächtlich): vai talcinieki vēl nav atdzē̦rušies un atkŗākušies? Dunika.

Avots: EH I, 150


atkraut

atkŗaũt, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": a. savu tiesu malkas Dunika, Rutzau;

2) sich erwehren:
bērni bāzās virsū, ka māte nespēja ne˙maz a. Siuxt.

Avots: EH I, 150


atkravāt

atkŗavât, wegpacken, -kramen, -häufen: a. akmiņus nuo luoga Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, hersiedeln Dunika, Kal., Rutzau, Schnehpeln.

Avots: EH I, 150


atkrecēt

atkrecêt, abkratzen, kratzend abschälen, abreissen: a. vâti Dunika.

Avots: EH I, 150



atkrenkstēt

atkreñkstêt Dunika, Kal., OB., hüstelnd auswerfen: vecītis krenkstēja, krenkstēja, bet nevarēja ne˙kuo a.

Avots: EH I, 150


atkrīčolēt

atkrĩčuolêt Dunika, auf Schlittschuhen herlaufen: Jānis katru vakaru atkrīčuolēja pie Annas.

Avots: EH I, 150


atkriet

atkriêt 2 Dunika, ab-, wegschöpfen: a. sliktuo pienu citā traukā.

Avots: EH I, 150


atkulkstīt

atkulˆkstît 2 ,

1) Flachs schwingend stark stossen, beschädigen
(perfektiv) Dunika: a. nagus (die Finger);

2) "?": a. parādu Dunika. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss Flachs schwingen:
Anne tâ atkulkstījusēs, ka ne vairs tīk, ne arī vairs var Dunika.

Avots: EH I, 150


atkult

atkul˜t (li. atkùlti),

1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;

2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês,

4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.

Avots: EH I, 151


atkumerēt

atkumerêt, herlocken Dunika, Kal.: puišelis atkumerēja pie sevis runci.

Avots: EH I, 151


atlaist

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies;

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152


atlašāt

atlašât Dunika, Kal., OB., Stenden,atlešât.

Avots: EH I, 153


atlauzt

atlauzît (li. atláužyti), wiederholt oder mehrere Objekte abbrechen Dunika, Kal. (mit aũ): a. kuokam zarus; a. maizi pa mazam gabaliņam vien.

Avots: EH I, 153


atlēkt

atlèkt, ‡

5) = atlaistiês 5, herfliegen: svētēļi (sic!) jau atlē̦kuši Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 153


atlešāt

atlešât Rutzau,

1) löschen:
a. kaļķus;

2) verdünnen, lösen:
a, zâles, spirtu. Wohl auf d. löschen beruhend; atlašât in Dunika u. a. wohl hieraus durch Assimilation.

Avots: EH I, 153


atlikt

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām;

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika;

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês,

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154


atlipīt

atlipît, eilig herlaufen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 154


atlipt

atlipt (unter atlipinât; li. atlìpti), zusammengeklebt sich loslösen Dunika, Kal. u. a.: pielipinātais papīris atkal atlipis.

Avots: EH I, 154


atlupt

atlupt, ‡ Refl. -tiês Dunika, "= atdauzīties": puišel, vai tad tu vēl neesi atlupies?

Avots: EH I, 154


atļurkāt

atļur̂kât 2 Dunika, Kal., Rutzau, mit durchnassten pastalas oder heruntergesunkenen Hosen herkommen: gans atļurkāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 155


atlustēties

atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154


atmēdīt

atmẽdît, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge spottend nachäffen Dunika: vai neesi vēl atmēdījies? ‡ Subst. atmẽdîšanâs, spottendes Nachäffen als Revanche: bija dzirdama . . . mēdīšanās un atmēdīšanâs Janš. Mežv. ļ. II, 354,

Avots: EH I, 155


atmielot

atmiẽluôt, ‡ Refl. -tiês, sich zur Genüge laben Dunika, OB. u, a.: ticis pie me̦dus šķīvja, nevarēju a. vien.

Avots: EH I, 156


atmuities

atmuîtiês 2 Dunika, Kal., Rutzau, mühsam hergelangen.

Avots: EH I, 156


atnesāt

atne̦sât, wiederholt herbringen Dunika: a. utis (nuo citām mājām).

Avots: EH I, 157


atnīdēt

atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157


atnīdēt

atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157


atnīdēties

atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157


atpelnīt

atpèlnît, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atpèlnît: kad es tuo varēšu a˙!

Avots: EH I, 158


atpērt

atpḕrt, = nùopḕrt, durchprügeln: labi atper kruodznieku Pas. VIII, 93. Refl. -tiês, mit Mühe hergelangen: gŗūti bija pa tādu ceļu a. līdz mājām Dunika.

Avots: EH I, 158


atpestīt

atpestît, ‡ Refl. -tiês, sich befreien: a. nuo suņiem, slikta cilvē̦ka, sē̦rgas Dunika, Kal., Rutzau. kad es vare̦tu nuo šīs nelaimes a˙! Jürg. kai nuo tās a. Pas. I, 384.

Avots: EH I, 158


atpiņķerēt

atpiņ̃ķerêt Dunika, Kal., Rutzau u, a., =atpèņķêt 2: sapiņķe̦rētuo diegu bija gŗūti atpiņķerēt. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, sich loswirren, -reffeln, -wickeln: kaķe nevar nuo diegiem a. sikspārnis tâ sapiņķerējies pakulu kuodelē, ka nevar a. vaļā.

Avots: EH I, 158


atpļāpāt

atpļãpât, schwatzend wiedererzählen Lemsal. Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss schwatzen Dunika, Rutzau: vai vēl nee̦sat atpļāpājušies?

Avots: EH I, 159


atpļekāt

atpļe̦kât, durch Kot watend herkommen Dunika, Rutzau: vai tu varēji pa tādu ceļa a.? Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss durch Kot waten Dunika: a. pa dubļiem.

Avots: EH I, 159


atplest

atplest Dunika, Kal., Rutzau u. a., = atplèst: a. muti. a. spārnus vaļā. Refl. -tiês, sich ausbreiten, sich weit öffnen Dunika, Kal. u. a.: nuo brīnumiem viņam mute atpletās pa˙visam plata.

Avots: EH I, 159


atplēst

atplêst, ‡ Refl. -tiês "atdauzīties" Dunika, Kal: puisēns nu jau būs atplēsies, lai liekas nu mierā!

Avots: EH I, 159


atplosīties

atpluosîtiês bis zum eignen Überdruss toben, sich balgen Dunika, Gr.-Buschh., Kal.: lai zē̦ns pluosās, cik grib, gan atpluosīsies.

Avots: EH I, 159


atplucināt

II atplucinât, abbrühen Dunika, Kal., Rutzau: a. cūkas sarus, a. ādu, kāju.

Avots: EH I, 159


atplukt

atplukt, ‡

2) beim Brühen sich ablösen:
cūkai saŗi jau atplukuši Dunika, Kal., OB., Rutzau. āda atplukuse ebenda.

Avots: EH I, 159


atpļurkšēt

atpļur̂kšêt 2 Dunika, Rutzau, schwatzend, faselnd erwidern: nesadzirdēju, kuo viņa tur atpļurkšēja.

Avots: EH I, 159


atpūdēt

atpũdêt, abfaulen machen, lassen Dunika, Kal., Rutzau u. a.: ej laikā pie ārsta, citādi vari a. visu pirkstu!

Avots: EH I, 160


atpuļķēt

atpuļ˜ķêt, einen eingetriebenen Pflock (puļģis) herausziehend, öfinen Dunika, Kal., Rutzau: a. rijas duris. Refl. -tiês, sich (von selbst) öffnen (von einer mit Hilfe efnes Pflockes geschlossenen Tür gesagt) Dunika, Kal., Rulzau: aizpuļķētas duris nevar pašas nuo sevis a.

Avots: EH I, 160


atpumpāt

atpum̃pât, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) auf-, losknöpfen: bikses atpumpājušas Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 160


atrakšēt

atrakšêt (unter atrukstêt),Refl. -tiês Dunika, entgegengrunzen.

Avots: EH I, 162


atrantīt

atran̂tît 2 Dunika, Kal., Rutzau, abtrauen: a. uozuolam zaru.

Avots: EH I, 161


atrāpāt

atŗãpât Dunika, Kal., = atrāpêt. Refl. -tiês, zur Genüge kriechen: nu jau bērns būs atrãpājies Dunika.

Avots: EH I, 163



atremt

atremt (li. atrem̃ti) Kur. Nehrung, (mit em̃) Dunika, Kal., Rutzau (auf)stützen: a. žuogu, a. sienas ar kuokiem Kal. atremis galvu ruokā (uz ruokas Dunika) Janš. Mežv. ļ. I, 83; Līgava II, 507. Refl. -tiês: auch Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃): ar vienu e̦lkuoni atrēmās uz pliku grīdu Janš. Līgava I, 39.

Avots: EH I, 162



atriedīt

atriẽdît Dunika, mit Lug und Trug weglocken, atmānît: a. uotram saimniekam ganu. Refl. -tiês Dunika, sich zurechtmachen: saimniece nevar a. vien.

Avots: EH I, 162



atrobīt

atruôbît 2 Dunika, Kal., Rutzau, kerbend abschneiden: a. kuokam zaru.

Avots: EH I, 163






atsērsties

atsêrstiês 2 Dunika, Kal., genügend zum Besuch, zu Gast verweilen: nevar diezgan a. ("= nevar beigt sērst").

Avots: EH I, 164


atsēst

atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês,

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165


atsēt

atsẽt, ‡

2) "das Säen beenden"
Dunika. ; Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss säen: diezgan savā mūžā e̦smu atsējies, vairs netīk sēt Oknist, Vīt.

Avots: EH I, 165


atsitināt

atsitinât, ‡

2) loswickeln
Dunika, Telssen: sastapusi... guovi, kas bijusi ķēdē satinusies, guovs lūgusi: "... atsitini mani!" Pas. V, 316 (aus N.Bartau).

Avots: EH I, 165




atskliest

atskliẽst Dunika, Kal., OB., =atskleĩst: a. grāmatu vaļā. atsklied nākuošuo lapu! Refl. -tiês Dunika, =atskleĩstiês: man grāmata atskliedās nepareizā lappusē.

Avots: EH I, 166



atslidināt

atslidinât, hergleiten machen. Refl. -tiês Dunika, hergleiten; auf Schlittschuhen herlaufen, auf einem Schlittchen herrodeln.

Avots: EH I, 167


atsllaukt

atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā traukā Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167



atšļurāt

atšļurât C., Dunika, Schnehpeln, herschlurren.

Avots: EH I, 174


atsmalīt

atsmalît, (mit einem scharfen Messer, kräftig ausholend) ab-, wegschneiden Dunika: puisis atsmalīja gan˙drīz pus˙kukuļa.

Avots: EH I, 168


atšmaukt

atšmaukt,

1) abziehen, abhäuten
(mit ) Dunika, Kal.: a. mizu, ādu;

2) schnell od. heimlich herkommen
(mit aũ) Dunika, Rutzau: Mičis nakti atšmaucis pie Aņņas.

Avots: EH I, 174


atsmelt

atsmelˆt, ‡

2) weg-, abschneiden
Dunika, Kal.: tâ tu vari sev pirkstu a.

Avots: EH I, 168


atsnaust

atsnaũst, abschlummern: kādu brīdi a. Refl. -tiês Dunika, Kal., Libau, Rutzau, = nùosnaũst(iês): jāiet drusku a.

Avots: EH I, 168



atspārdīt

atspãrdît, ‡

2) atspârdīts 2 Dunika, mit einem gewissen Webmuster versehen: a. aude̦kls, dvielis.

Avots: EH I, 168


atspieģelēties

atspiẽģlêtiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss im Spiegel besehen: greznīgā meita vēt nebija atspieģelējusies Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 169



atspillēt

atspil˜lêt Dunika, Funkenhor, Kal., NB., = atstutêt: a. luogu, lai neapgāžas. a. rijas duris.

Avots: EH I, 169



atšpļauties

atšpļaũtiês Dunika, Kal., zur Genüge od. bis zum eigenen Oberdruss spucken: kad kuo riebīgu sakuož, tad nevar vien a.

Avots: EH I, 174


atspolēt

atspuõlêt,

1) abspulen
Salis: nuo dažām spuolēm drusku jāatspuolē;

2) schnell herlaufen
(Dunika) oder herfahren (Stenden).

Avots: EH I, 171


atsprangāt

atsprañgât Dunika, Rutzau, losschnüren, -schnallen: a. sasprangātao ve̦zumu.

Avots: EH I, 169


atsprengt

atspreñgt,

1) losdrücken
Dunika: iesprūdušās dures nevar a.;

2) = atstutêt Kal.: a. dures, lai vējš neizlauž.

Avots: EH I, 170


atstaiģinēt

atstaĩģinêt Dunika, zur Genüge, bis zum eignen Überdruss (hin und her) gehen: saimniecei tik daudz iešanas, gan uz klēti, gan stalli, gan citur, ka nevar a, vien.

Avots: EH I, 171


atstervelēties

atster̂velêtiês 2 Dunika, Kal., krepieren: vai tas suņa pagāns vēl nav atstervelējies?

Avots: EH I, 171


atstiept

atstìept,

2) (Gekrümmtes) wiederum gerade ausstrecken:
grib taisnu viņš a. līkušuo stàvu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 82. Refl. -tiês,

1): drusku jāatstiepjas, man muss sich ein wenig hinlegen (schlafen legen),
Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 172


atstipt

atstipt, ‡

2) sich ausstrecken:
gul gultā atstipis Dond.; ‡

3) sich abheben:
atstipis lindruks Dunika, ein aus steifem, dickem Stoff gemachter, abstehender Rock;

4) sich zurückstrecken:
de̦guns bija nuosists uz vienu pusi, un atpakaļ agrākā taisnumā tas nebija vairs atstipis Janš. Līgava I 104.

Avots: EH I, 171


atstirināt

atstirinât kājas, krepieren Duuika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, krepieren Dunika, Kal.: vai tu vēl neesi atstirinājies?

Avots: EH I, 171, 172


atsuinīt

atsuînît 2 Dunika, abreiben: a. jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss reiben, kratzen: kad ē̦d utis, vai kad nevar aizmigt, tad nevar a. vien Dunika.

Avots: EH I, 172


atsukāt

atsukât, ‡

3) wegessen (von schnellem Essen gesagt)
Dunika: puisē̦ns atsukājis pusi de̦sas gabala.

Avots: EH I, 172


atsūkāt

atsūkât, leckend weg-, absaugen: bē̦rns garuozu tik ilgi sūkāja, līdz atsūkāja gan˙drīz pusi nuost Dunika.

Avots: EH I, 172


atšūpāt

atšũpât, atšũpuôt, schaukelnd (tr.) herbewegen (perfektiv): viļņi atšūpuoja laivu līdz krastam. Refl. -tiês,

1) sich wiegend (lahmend) herkommen:
vē̦cā nabaģe atšūpājusēs pie mums OB.;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss schaukeln
(intr.): vai zē̦ni vēl nav atšūpājušies? Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 175


atsvaidīt

atsvaidît, wiederholt (oder vieles) wegwerfen Dunika: a. ve̦lē̦nas nuo grāvja.

Avots: EH I, 173


atsveiķināt

atsveĩķinât radus Dunika, Kal., Rutzau, sich vor dem Tode von den Verwandten verabschieden. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atsveicinâtiês: a. nuo kāziniekiem. Aus li. atsvéikinti.

Avots: EH I, 173



atšvist

atšvist Dunika, = atspîdêt: uguns debesīs atšvituse. Aus li. atšvìsti.

Avots: EH I, 175


atšvitēt

atšvitêt Dunika, = atspîdêt: laukā kāds gāja ar lukteri; lukteŗa gaisma atšvitēja luogā un uz sienas.

Avots: EH I, 175


atšvitināt

atšvitinât,

f) tr., (beim Tanz) schnell in die Runde drehend herschaffen
Dunika: puišis meitu atšvitināja līdz kambaŗa durīm;

2) intr., schnell herkommen, herlaufen
Dunika, OB.: tādu tālu ceļu atšvitinājis!

Avots: EH I, 175


attaisīt

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175


attencināties

atteñcinâtiês Dunika, zur Genüge danken: vecenīte nevarēja vien a. par dāvanu.

Avots: EH I, 176


attiekties

attiektiês (unter attiecinât),

2) heimlich herkommen, herschleichen
(mit iẽ) Dunika, Kal.: vilks attiecies nuo meža pie avīm.

Avots: EH I, 176


attīst

attĩst Dunika, Kal., Rutzau, sich lösen: adīkļa valgs attīsis vaļā.

Avots: EH I, 176


attrāpīties

attrãpîtiês,

1) = atgadîtiês 1 Dunika, Jumpraweeten, Kal., Rutzau: tanī dienā man attrāpījās būt sudmalās;

2) = atgadîtiês 2 U. (unter trāpīt): arī starp gudriem kādreiz muļķis attrāpās Siuxt.

Avots: EH I, 176


aturdīt

atur̃dît Dunika, Kal., Rutzau, wegtreiben: a. kŗupi nuost nuo kājas.

Avots: EH I, 177


aturķēt

aturķêt stochernd, mit Mühe, mit Hilfe komplizierter Handgriffe (Dunika, Rutzau) öffnen: a. aizkritušas duris. a. lādes vāku.

Avots: EH I, 177


atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179


atvaļāties

atvaļâtiês,

1) =atvaļuôtiês Bers., Dunika: rītu svētdiena, - varēšu a.;

2) "sich frei machen"
Sessw.

Avots: EH I, 178


atvāļāties

atvāļâtiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sich wälzen, faulenzen: a. pa siena pantu Dunika. celies nu augšā! vai neesi vēl atvāļājies? Rutzau.

Avots: EH I, 179


atvandīt

atvandît, wendend, wühlend, durcheinanderwerfend (von etwas) wegschaffen: a. salmus un pe̦lus nuo mašīnas Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich herumtreibend hergeraten Dunika, Rutzau: nuo kurienes čigāni atvandījušies?

Avots: EH I, 178


atvāzt

atvâzt

1): auch Dunika, Kal., Rutzau: atvāztuo grāmatu Janš. Bandavā II, 18. Refl. -tiês: kabatā nazis radās pats atvāzies vaļā Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179


atvēkšties

atvêkštiês 2 Dunika, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss weinen: meitin, vai tad tu vēl neesi atvēkšusēs?

Avots: EH I, 180


atvērst

atvḕrst,

1): a. kŗupi augšpē̦du Dunika, Kal., Rutzau. kad dievs... ļaunu paduomu... atvērš (geschrieben: #) LLD. II, 14; ‡

2) = ‡ atvā`rtît Oknist.

Avots: EH I, 180


atvest

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.


3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês,

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180


atviept

atviept Refl. -tiês,

2) = atviebtiês: atviẽpies, ka kauns skatīties Dunika, Kal.

Avots: EH I, 181


atviesēt

atviẽsêt Dunika, verschalen: alus atviesē.

Avots: EH I, 181



atviņģot

atviņ̂ģuôt 2 Dunika, Rutzau, in Windungen, Krümmungen herannahen: pa zâli atviņģuoja ķirmins. līdeka atviņģuoja nuo upes dziļuma.

Avots: EH I, 181


atvingurot

atvin̂guŗuôt 2 Dunika, Kal., sich windend herkriechen: čūska atvinguŗuoja pa zâli.

Avots: EH I, 181


atvīt

atvît, ‡

2) zurückgewinnen:
a. paspēlē̦tuo naudu Dunika, Kal.; vgl. li. atsivýti "nachjagen ".

Avots: EH I, 181



atžaut

II atžaût,

1) zum Trocknen weghängen:
maģuos me̦ncus vajag a. īpaši, juo tuos vajadzēs ēst pa˙priekšu Dunika;

2) zum Trocknen zurückhängen
C.: a. veļu atpakaļ beniņuos.

Avots: EH I, 183


atžāvāties

atžãvâtiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gähnen; zu gähnen aufhören
(mit â 2 ) Dunika, Rutzau: vai vēl neesi atžāvājies?

Avots: EH I, 183


atžurknīt

atžur̂knît 2 Dunika, Kal.,

1) mit einem stumpfen Messer ab-, wegschneiden:
ar tādu nazi nuo gaļas gabala ne˙kuo nevar a.;

2) a. nazi, ein Messer (z. B. auf etwas zu Hartes schneidend) stumpf machen.

Avots: EH I, 183


atžurnīt

atžur̂nît 2 Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atžur̂knît 2 1 : ar tādu nazi nuo tik sīkstas gaļas ne˙kuo neatžurnīsi.

Avots: EH I, 183


atžūt

atžût, ‡

3) abtrocknen
(intr.): ābelei zars atžuvis Dunika.

Avots: EH I, 183



autinis

aũtinis Dunika, Kal., = àuts 1, eine Fussbinde, ein Fussfappen.

Avots: EH I, 189


ave

ave (unter avs): auch Dunika, Grob., Popen, Preiļi (Kur. Nehrung).

Avots: EH I, 189


aviekša

aviekša BW. 4166, Kaltenbr., (mit iẽ ) NB., Rutzau, (mit 2 ) Dunika, Gramsden, Kal., plur. aviekši Lixna, avieksu uoga Prohden, = avene.

Avots: EH I, 190


avs

avs: auch Saikava, Demin. avitiņa - auch Pormsahten, avetiņa - auch Dunika, RKr. XIX, 148 (aus NB.), avutiņa BW. 28297: baltas avis BW. 29064, 1 var. spruoguotas avis 1318 var.; iet avitiņās Janš. Mežv. ļ. II, 13, avetiņās iet Dunika, blinde Kuh spielen.

Avots: EH I, 190


badakāsis

badakàsis: auch (mit â 2 ) Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 197





baigot

baiguot: auch Für. I. Refl. -tiês,

2) "sich ängstigen; phantasieren, im Traum Gespenster sehen"
Dunika.

Avots: EH I, 199


baigots

baîguots 2 Dunika "ängstlich gemacht; Gespenster sehend".

Avots: EH I, 199


baigs

I baîgs,

1) baîgi 2 Dunika, böse Träume, Phantasiebilder, Gespenster;

2): bàigi 2 kaunas od. šaudās - auch Linden; ‡

3) Schreckensgeschichten
(?): stāstīt tukšus baigus Janš. Dzimtene IV, 194.

Avots: EH I, 198


baika

baika: auch Libau (baîka 2 ), Dunika, Gramsden, Rutzau (baîkas 2 ).

Avots: EH I, 199


baisīgs

baĩsîgs, ‡

2) bösartig, grimmig:
baîsîgs 2 vērsis Dunika.

Avots: EH I, 199


bajārs

I bajãrs: bajârs 2 Dunika, Grob., OB., bajārīt[i]s BW. 25133, 1 (aus Setzen), dat. s. bajārim 5424, 4 var., Demin. gen. s. bajārīša 13291. - bajāra kumuosi, grosse Schneeflocken NB.: bajāra kumuosiem vien krīt. Ein mit dem Demin. bajāriņš anscheinend gleichbedeutendes bajardiš findet sich BW. 22209 var. (-iš kann hier auf -iņš zurückgehen). Zu bajârs s. auch P. Schmidt FBR. VII, 7 f.

Avots: EH I, 199


bakāt

bakât,

1) (stopfen):
auch Lems., Wainsel: b. biezputru mutē Dunika, Kal., OB ;

2) (stampfen):
auch Gramsden, Iw., Walgalen: ar stumpu bakd rāceņu biezputru Iw. b. mālus Dunika, Kal., OB.Refl. -tiês, sich viele Kleidungsstücke anziehen.

Avots: EH I, 199, 200


baknīt

baknît, kneten, stampfen, stopfen: b. maizi; b. mālus caurumā Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 200


bakstīt

bakstît: stecken: nebaksti pirkstus, kur nevajag! Dunika.

Avots: EH I, 200



balanda

balañda: mit auch AP., Ramkau, Siuxt, mit an̂ 2 auch Iw., balande auch Salisb., (mit an̂ 2 ) Dunika, (mit añ) Grob., Seyershof.

Avots: EH I, 200


balgalvis

bal˜galˆvis: bal˜galˆve 2 Dunika, Siuxt, Kuhname; bal˜galˆvĩtis AP.,

a) eine Kleeart mit weissen Blüten;

b) "zâles nuosaukums"; bal˜galˆvji AP., zum Bleichen ausgebreiteter geweichter Flachs.

Avots: EH I, 200


balks

bal˜ks (unter baļ˜ķis): auch Dunika, Grob., Iw., acc. plur. balciņus BW. 30697.

Avots: EH I, 200


balss

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ 2 ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl 2 ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ 2 ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201


balss

III bal˜ss Dunika, Rutzau, schlecht (schwach oder fleckig) gefärbt: balsa drāna.

Avots: EH I, 201


balva

I bal˜va: mit al˜ Dunika, OB.; in der Verbindung viena b., = viena alga, gleichviel: tas man viena b. Janš. Līgava II, 392 (ähnlich I, 73).

Avots: EH I, 203


balvāt

bal˜vât Dunika,

1) beschenken;
s. auchapbalvât;

2) bewirten
Gramsden: b. guovis, den Kühen etwas Schmackhaftes zu iressen geben.

Avots: EH I, 203




bangains

bañgains, ‡

3) bewölkt
Frauenb.: tāds bangaiņš ir gan, bet lietus nebūs šuodien:

4) gestreift (vom Fell der Katzen gesagt)
Dunika, NB., (von der vadmala) Dunika.

Avots: EH I, 204


bangāt

bañgât(iês): auch Dunika.

Avots: EH I, 204




bargs

bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ 2 ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr 2 ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r 2 ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,

1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;

2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs 2 "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.

Avots: EH I, 205


bārinis

bàrinis 2 Borchow n. FBR. XIII, 27, Kaltenbr., Warkl., (mit ã ) Dunika, = bàris.

Avots: EH I, 209


bārksts

bā`rksts,

1): bā`rksts 2 , -s Fest., Sonnaxt, Warkl., bârksts 2 , -s Ramkau, bârkste 2 Iw., Seyershof: kalnā kāpu puškuoties, lejā bārkšķu mazgāties BW. 25885, 12 var.; šķē̦ru atliekas, kas paliek pari aude̦klu nuobeidzuot aust, sauc par bārkstēm Seyershof. nuo audakla bārkstēm pin šuoteļu piniņas ebenda; ‡

7) atslē̦gas bârkste 2 Dunika, Kal., OB. "= a. austiņä.

Avots: EH I, 209


baroklis

baŗuoklis,

2): auch (mit uô) Auleja, (mit ùo 2 ) Kaltenbr., Sonnaxt, (mit 2 ) AP., Dunika, Siuxt, baŗuklis Mahlup.

Avots: EH I, 206


barot

baŗuôt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 68, AP., Dunika, Lat. kat., LLD. II, 27, Salis (hier erschlossen aus baret neben barot), Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 206


bārzda

bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr 2 ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,

1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH I, 210



bass

bass,

1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡

2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II 2 , 56; ‡

3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 206





bebrs

be̦brs,

1): be̦brs auch Golg., bebris auch FBR. IX, 139, Dunika, Gr.-Buschh.: üdeņa bebrītis BW. 988, 4;

2) solanum dulcamara Oknist n. Fil. mat. 32.

Avots: EH I, 211


bele

bele,

1) wenn nur
Dunika: b. bē̦rns!

2) gleichviel
OB.: lai viņš iet b. kur! Mit -e- aus -i-; zu bil.

Avots: EH I, 212



ben

I ben,

1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau;

2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda;

3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir?

4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.

Avots: EH I, 212


bēniņģis

bẽniņ̃ģis (unter bẽniņš): auch Pas. VIII, 91, Dunika, Iw.; (plur. t.) bēniņģi Janš. Līgava I, 33: gaiļi dzied bēniņģuos BWp. 383, 4.

Avots: EH I, 216


bēres

II bẽres: auch N.-Peb. (zu streichen, Bauske), (mit è ) Jürg., Salisb., Weissenslein: (mit ê 2 ) Dunika, Frauenb., Iw., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, OB., Pankelhof, Rutzau, Schnehpeln, Stenden. Zur Etymologie vgl. auchapbērt 3.

Avots: EH I, 216


bērnelis

bērnelis (li. bernẽlis), ein kleines Kind Dunika (mit ẽr ), Preekuln: bērneļi mazi Janš. Bandavā I, 32 (ähnlich: II, 55).

Avots: EH I, 216


bērt

bẽrt: (vgl. ostli. išbérti Jušk.) auch Bauske, Dunika, Jürg., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Schnehpeln, Selgerben, Stenden, Wolm., (mit ḕr) AP., C., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês,

2) sich
(dat.) schütten: beries zirņu kulītē! Auleja; ‡

3) sich mit Ausschlag bedecken (nach r. сыпать "schütten, streuen": сыпь "Ausschlag"): mute (= seja) beŗas Auleja. sāka vâtis b. (erscheinen, zum Vorschein kommen) pa mieseņu Zvirgzdine. Subst. bē̦rums,

2): naudas bē̦rumiņu BW.29889; ‡ bē̦rãjs, bērẽjs, wer schüttet:
tīru auzu bē̦rājiņš (Var.: bērējiņš) BW.27638, 8 var. pilnu maisu bērējiņa 1551. Zur Etymologie s. jetzt auch E. Hermann Stud. Balt. III, 65 ff. (anders A. Meillet Streitberg-Festgabe 258 ff.).

Avots: EH I, 217


bērziņi

bêrziņi 2 Dunika, eine auf folgende Weise bereitete Speise: fester Teig aus gebeuteltem Mehl wird in feine Slückchen zerrieben und in siedender Milch gar gekocht. Zu ber̂zt.

Avots: EH I, 217



bešā

bešā: auch Orellen n. FBR. XI, 43, Serbigal n. FBR. IV, 58, AP., Dunika, Warkl.

Avots: EH I, 213



bezacu

bezacu adatas Pas. V, 359, Nadeln, die kein Ohr haben. b. rāciņi Dunika, Kal., Kartoffeln, die keine Keimgrübchen haben.

Avots: EH I, 213



bezdelinga

bezdelinga (unter bezdelîga): auch (mit iñ) Gramsden n. FBR. IX, 91, Dunika, Grobin, (bezdliñg) Ugalen n. FBR. VII, 18.

Avots: EH I, 214



bezroķis

bezruoķis (unter bezruõči),

2) jem., dem ein Arm oder eine Hand (resp, beide Hände) amputierl ist
(mit 2 ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 215


bezsaņķis

bezsaņ̃ķis Dunika, Kal., fem. -ķe, ein Nimmersatt, ein unersattliches Lebewesen: kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179.

Avots: EH I, 215


bezsātes

bezsãtes (gen. s.), unersättlich, gierig Dunika: b. ēšana.

Avots: EH I, 215


bīdīt

bĩdît: auch (mit ĩ) Wainsel n. FBR. XIV, 84, A. - Autz, Dunika, Kegeln, Lemburg, Lieven-Bersen, N.-Wohlfahrt, Orellen, Pankelhof, Salisb., Slenden, Strasden, Trik., (mit ì ) Arrasch, Ramkau, (mit î ) Bērzgale, Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 223


bidžīt

bidžît: mit der Hand vorwärts schieben, stossen Dunika.

Avots: EH I, 218


biedekls

biêde̦kls Pas. IX 543, Borchow n. FBR. \III, 21, Pilda n. FBR. XIlI. 49, Warkl.. (mit 2 ) Dunika, biêdakls Zvirgzdine, = biêdêklis: par visaidu biedaklu Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: EH I, 223


biedrs

bìedrs: auch (mit ìe 2 ) Sessw., (mit 2 ) Dunika, Stenden, bìedris auch C., N.-Peb., (mit ìe 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Bērzgale, Kaltenbr., Mahlup, N.-Laitzen, (mit 2 ) Lemb., Salisb., Siuxt: Milda atnāks pabūt biedram Annelei A. Brigadere Skarbos vējos 185. dieviņš manim biedrim (Var.: biedriem, man biedris, manu biedru) nāca BW. 33697, 4 var. neņem manu mūža biedri! 27389 var. spēļu biedra BW. piel. 2 3033, 2.

Avots: EH I, 224


bieķīzis

biẽķĩzis Dunika, OB., biêķĩzis 2 Dunika, eine dicke Masse, was schwer umzurühren ist: māla b., lehmhaltiger Kot.

Avots: EH I, 224


bieziens

bieziens (unter biezājs): auch BielU., (mit 2 ) Dunika, Kal., OB.: meža b. krūmu b. niedru un duoņu biezienā Janš. Nīca 28. vidū birža, biezienā (Var.: zaļu bē̦rzu biezumā) BW. 532 var.

Avots: EH I, 224


biguzis

biguzis (unter biguze): auch Behnen, Grenzhof, Mitau, Nerft; eine Art Brei aus zerstampften Kartoffeln, Erbsen, Hanf, Zwiebeln und Salz Kurmene (auch raibais b. genannt); eine Ad Brotsuppe Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 218


bikses

bikses (unter biksas): ādas b. BW. 29229 var.; 30512 var. uz biksēm (Dunika) od. biksītēm (Lubn.) iet, ringen (wobei man die Hosen des Gegners fasst), pa biksēm dabūt Ar., Prügel bekommen. gaiļa b. auch Ulanowska Łotysze 13, Heidenfeld, Ramkau. leiša bikse, ein Schimpfname Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79.

Avots: EH I, 218, 219


bīlāde

bĩlãde Dunika, OB., (mit î 2 ) Kal., eine kleine Abteilung im Aussteuerkasten: meklē tādu uoša lādi, kam deviņas bīlādītes! BW. 34043, 3; bilādīte, ein Schmuckkastchen Gramsden. Aus mnd. bitade dass.

Avots: EH I, 223


bildināt

bil˜dinât: mit il˜ Dunika,

1): bildināja mani gaŗām iedams (sprach einige Worte mit mir)
Ramkau; jem. zu einer Aussprache veranlassen BielU.

Avots: EH I, 219


bimba

II bimba,

1) (mit im̃ Dunika): turpināja Kažis savu bimbu Janš. Līgava I, 245.

Avots: EH I, 219


bimbals

bim̃bals,

1): auch Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 219


bimbāt

I bim̃bât: auch Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 219


birrzēt

birzêt: auch BielU., (mit ir̂ 2 ) Dunika. Iw., (mit ìr 2 ) Gr.- Buschh, n. FBR. XII, 84, Kaltenbr., bìrzêt 2 Zvirgzdine.

Avots: EH I, 221


birtin

bir̃tin, zur Verstärkung von bir̃t: asaras b. birst Dunika u. a.

Avots: EH I, 220


birzt

bir̂zt: auch AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Zvirgzdine, (mit ir̂ 2 ) Orellen (unbek. in Dunika, Selg., Stenden): siens bij tâ pārkaltis, ka viss birza kuopā AP. dābuols ve̦duot birzīs Kaltenbr. nevarēs rudzus pa pusdienu pļaut, sāk jau b. (d. h. die Körner fallen von selbst aus den Ähren heraus) Orellen.

Avots: EH I, 221


bīstāklis

bīstāklis (unter bĩstaklis),

1): auch Assiten, Durben, (bĩstāklis 2 ) tw., Kal., OB., Wirginalen, (bistâklis 2 ) Erlaa, bīstākls - auch (mit ì 2 ) Erlaa;

2): auch (bĩstâklis 2 ) Dunika;

4) ein Mensch von hohem Wuchs
(bīstāklis 2 ) Dunika.

Avots: EH I, 223



bitki

bitki, Unarten, Unsinn, dumme Streiche Dunika: netaisi bitkus!

Avots: EH I, 222


bizinēt

bizinêt (unter bizinât): auch Auleja, Kaltenbr., Dunika, OB., Rutzau, Warkl.

Avots: EH I, 222


bladāc

bladãc Dunika (wohl mit betontem ā ), Interj., plumps Segew.: b˙! bē̦rns nuokrita Dunika.

Avots: EH I, 225




blakas

blakas (unter blakām): auch AP., Dunika: mainīt b. (ohne eine Zugabe) Janš. Dzimtene I 2 , 341.

Avots: EH I, 225



blākš

blākš! Pas. III, 67, =blāks!: viņš pakrita blākš! dubļuos ar visu augumu PV. sākušos grūstīties un blākš! pa trepēm zemē Pas. IV, 147, vīrs iegāzās dīķī blākš! Dunika.

Avots: EH I, 227


blārkšēt

blãrkšêt Dunika, Kal., klappern, rasseln: malka gŗuva, ka blārkšēja vien.

Avots: EH I, 227


blārkšis

blãrkšis Dunika, KaL, OB., der Lärm, der belm Einstürzen von etw. entsteht: malkas skūnā bija dzirdams liels b.

Avots: EH I, 227


bļauris

I bļauris (unter bļaûre) Golg.: suns liels bļaũris Dunika.

Avots: EH I, 233


bļauris

II bļauris: auch (mit aũ) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 233


bļauroties

bļaùruôtiês Dunika, sich ärgern, zürnen: nevajag par katru nieku b.

Avots: EH I, 233


bļaurs

bļaũrs: auch Bauske, Dunika,Gramsden, NB., OB., Rutzau: b. cilvē̦ks BielU. bļaura pamāte Gramsden. b. laiks BielU. meila bļauru ģīmi (ein hässliches Mädchen) Kal., OB., Rutzau. - Adv. bļaũri "sehr" auch OB., Rutzau: b. gards. - I vor bļaũrs zu tilgen!

Avots: EH I, 233


bļaut

bļaût: laut weinen Dunika u. a. ‡ Refl. -tiês,

1) schreien
Diet., Frauenb., Kaugurciems;

2) laut weinend sich beklagen:
e̦suot... bļāvusies, ka... pastalas zemē vieņ krītuot Janš. Dzimtene IV, 306. skaties, kâ Trūde aplam bļaujas! Līgava II, 440. ‡ Subst. bļaûšanâs, der Zank, Streit: būs atkal b. Janš. Bārenīte 39.

Avots: EH I, 233



blāzma

blãzma: auch (mit ã ) Dunika, Salis, Smilt., Trik., (mit à) N.-Wohlfahrt, (mit à 2 ) Kaltenbr., Linden, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 227


blenst

II blenst: auch (mit ) Dunika, Kal., Rutzau ("spähen"), Weinsch., (mit en̂ 2 ) Siuxt ("drusku saredzēt"): grāmatā ne˙maz neble̦nzdams (schauend) Janš. Mežv. ļ. II, 316. neģi blendām (spähten) 30.

Avots: EH I, 228


blese

I blese (unter blesis): auch Dunika, Kal., OB.: teļš ar blesi pierē.

Avots: EH I, 228



bļugt

bļugt: auch Dunika; bļudzējs kartupelis, eine Kartoffel, die leicht auseinandergeht Dunika.

Avots: EH I, 234


bļurba

‡ l bļurba, weicher, einschiessender Boden Dunika.

Avots: EH I, 234


bļurbēt

bļurbêt (li. bliurbėti "burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ 2 ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auchatbļur̂bêt 2 .

Avots: EH I, 234


blusines

blusines (li. blusìnės) Dunika, Kal., OB., = blusenes II, Masern.

Avots: EH I, 232


blusinēt

blusinêt (li. blusinė´ti) Dunika, -ẽja, = blusinât II. Refl. -tiês, = blusinātiês: suns blusinējas Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 232


bluzgains

bluzganas, ‡

2) auch sing. bluzgana Dunika, Kal., OB., Rutzau, nom. plur. bluzgani Für. I (unter plaukstes), Schinn: galva pilna bluzganu.

Avots: EH I, 232



boļa

buõļa Dunika, NB., Rutzau, eine klefne Holzkugel, die man Kühen auf die Hömer steckt, damit sie beim Stossen mit den Hörnern weniger verletzen.

Avots: EH I, 259



bosāks

buõsâks 2 Dunika, Rutzau "= buõsaks; ein Knüttel zum Schlagen".

Avots: EH I, 259



boze

I buõze,

1): duoš[u] ar buozi mu-gurā BW. 19325; "ein Stock mit einer Verdickung am untern Ende"
Ahswikken;

2): auch Dunika;

3): auch Pussen; ‡

6) das dicke, kugelförmige Ende eines Stockes
(mit uo 2 ) Wandsen: milzīga nūja ar re̦snuo buozi galā Janš. Dzimtene V, 126 (zu buõze 4?); vgl. li. búožė "Knopf".

Avots: EH I, 259


bozgalis

buõzgalis Dunika, OB., ein Knüttel.

Avots: EH I, 259


braģis

II braģis,

1): auch Dunika, Grob., Iw., Linden; ein Heuhaufen mit einem Dach
Gramsden: uz siena braģiem Janš. Mežv. ļ. II, 375;

2) Demin. braģītis, ein Regenschirm:
brangs b. ar . . . kaula turekli Janš. Bandavā I. 284.

Avots: EH I, 236



brajāks

brajãks Dunika, ein unvertraglicher, böser Mensch: tādu brajāku negribu ne redzēt!

Avots: EH I, 236


braka

I braka Dunika, Kal., Kurmene, Neu-Rahden, OB., Renzen, = zveņģele 1.

Avots: EH I, 236


brakāt

brakât, beim Fahren gelegentlich in weichen Schnee hineinsinken: ragus iet brakādamos NB. Refl. -tiês.

1) "herabhängende Kleider aufheben, zusammennehmen"
Dunika: vecine nevar beigt b.:

2) larmen:
buki (ķe̦katas) jauna gada vakarā brakājas OB.

Avots: EH I, 236


brākāt

brākât (unter brãķêt II): auch (mit ã) Dunika.

Avots: EH I, 239


brandavs

brandavs (unter brañdvĩns): auch (mit añ) Dunika.

Avots: EH I, 237


brandži

brandži: frische, mit den Schoten gekochte Bohnen (mit an̂ 2 ) Dunika, Gramsden, NB., OB., Rutzau. Beruht auf li. brandis dass.

Avots: EH I, 237


brangs

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ 2 ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi 2 (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi 2 uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi 2 (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi 2 (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi 2 (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237


brašīgs

brašîgs Dunika, stattlich, gewandt, gut gekleidet: b. puisis.

Avots: EH I, 238



braucīt

braũcît,

1): b. linus AP.,

a) Flachs schwingen
Rutzau, b) "halbgebrochenen Flachs durch die Flachsbreche ziehen" Dunika. b. ādu, das zu gerbende Fell mit Hilfe eines Streichwerkzeugs (braũkamais, braũķis) bearbeiten Frauenb., Siuxt. b. dzeņauksti, eine dz. aus Kuhfell anfertigea Siuxt;

2): dievs asu rīksti brauka Janš. Dzimtene I 2 , 333. Refl. -tiês,

2) sich schuppen
Segew.; ‡

3) dahingleiten, sich durchzwängen (zwischen etwas)
Segew.

Avots: EH I, 238


brauktuve

bràuktuve (unter braukts): auch Trik., (mit àu 2 ) Meiran, (mit ) Dunika, (mit 2 ) Grob., NB., OB., bràuktive 2 Borchow n. FBR. XIII, 26.

Avots: EH I, 238


brazda

II brazda, Lärm, Gekeife (kņada) Dunika: bē̦rni taisa lielu brazdu. rijā gāja tāda b. vaļā, ka bail.

Avots: EH I, 238


brazdavāks

brazdavãks Dunika, =brazdaĩķis: grūti tādu brazdavāku savaldīt.

Avots: EH I, 238


brazdot

brazduôt, lärmen, poltern, polternd gehen Oknist: kuo tu tur brazduo pa timsu? Refl. -tiês, lärmen, poltern Oknist; raufen (intr.), tollen Dunika: bē̦rni, kuo te brazduojaties? Dunika.

Avots: EH I, 239


brāzt

brãzt: auch (mit â) Kaltenbr., (mit â 2 ) Salis. Refl. -tiês,

2) zanken schelten, mit Worten angreifen
(mit â 2 ) Dunika: viņš brāžas uz mani kâ negudrs;

3) sich reiben, scheuern
Kaltenbr.: brāžas cits ap citu (in einem grossen Menschengedränge).

Avots: EH I, 240



brička

brička Dunika, Kal., OB., eine Pritsche.

Avots: EH I, 241



briesma

briẽsma,

3): ne tai bija vilka briesma (Var.: briesmas, briesmu, briesmi, bailes, bail) BW. 7142 var.; ‡

4) briesmu, sehr:
tur jau b. labas pļavas Heidenfeld; ‡

5) Plur. briẽsmas, das Eingeweide des (geschlachteten) Viehs
Dunika; ‡

6) Ekel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 244


briezt

briẽzt Dunika, Rutzau, -žu, -zu, (leicht andrückend) eine Fläche entlang ziehen: b. ar ruoku pa galdu (beim Abwischen des Tisches) Dunika. b. zēveles Rulzau, Streichhölzchen anzünden. Aus žem. brîežti (mil ie aus ė) "kratzen".

Avots: EH I, 244


brimķis

brim̂ķis 2 Dunika "ein Stück Kautabak": matruozis izspļāva brimķi nuo mutes.

Avots: EH I, 241


brišs

brišs, frisch Dunika, Kal., OB., Schrunden. - Subst. brišumi, frisches Fleisch (bes. von den Eingeweiden und anderen inneren Organen gesagt) Dunika, Kal.: pusdienā būs brišumi. Aus mnd. vrisch.

Avots: EH I, 242


brīžis

brīžis (unter brìžam): auch (mit î 2 ) Dunika, Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH I, 243


brokastēt

bruõkastêt Dunika, Kal., (mit ùo 2 ) Auleja, brùokastêt 2 Kaltenbr., Warkl., Pas. III, 290, 3. praes. bruokastej Pas. IV, 516 (aus Dricē̦ni), = bruôkastuôt.

Avots: EH I, 247


brokastis

bruõkastis (Plur.): auch (mit ùo 2 ) Warkl., brùokasts 2 , -s Auleja, Oknist, bruõkaste Dunika, Kal., (mit ùo 2 ) Kaltenbr., bruõkastis, -šķa Grenzhof n. FBR. XII, 16, Siuxt, (mit ùo 2 ) N.-Rosen n. FBR. VIII, 43: sviestarmaizi bruokastī (Var.: bruokastīs) BW. 8011 var. vai bruokasti paēdāt? 29394. līdz bruokastei gutē̦dami 30133 var. (aus Gr.-Buschh.). bruokaška nesildīju 15701.

Avots: EH I, 247


brucekls

bruce̦kls, ‡

2) = bruceklis 1 Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: sabrucināja tuo (= izkapti) ar smilšuotu bruce̦klu Janš. Mežv. ļ. I, 175.

Avots: EH I, 244


brucināt

brucinât,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;

2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;

4): auch Grob., Iw.;

5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡

6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês,

2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡

3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.

Avots: EH I, 244


brūkline

brùkline 2 (unter brūkle), (auch Wessen n. FBR. XIII, 88, Kaltenbr., Oknist, [mit û 2 ] Gramsden n. FBR. IX, 102, Dunika, Kal.): kâ sarkana brūklinīte BW. 5436, 3.

Avots: EH I, 246


brunči

II bruñči: auch Lennew. n. BielU., Fockenhof, Salis, Talsen u. a.; auch der Sing. bruncis Saikava u. a., Demin. verächtl. bruncelis: brunci Emma nuoģērba Janš. Dzimtene IV, 20. īss, ve̦cs bruncelis mugurā Mežv. ļ. I, 18; brunči "ein Rock mit kurzen Schössen" Bartau; bruncis Kal., brunči Dunika, ein rockartiges, gesticktes Kleidungsstück der Männer.

Avots: EH I, 245


brūnināt

brũninât Dunika, Libau u. a., bräunen: b. baltmaizi, cepeti.

Avots: EH I, 246



bruzda

bruzda,

1): unverhofftes Tadeln od. Strafe
Bartau; Schelte, Prügel NB.; ‡

2) Lärm, "truokšņains nuotikums" Dunika, Kal.: kas tur priekšnamā par bruzdu? Zur Bed.2 vgl. li. bruzdà "bruzma"

Avots: EH I, 245


bruzdēt

bruzdêt,

1): ķēķī kaut kas bruzd Pas. VI, 89; donnern, rollen
Rutzau n. FBR. VIII, 136: pē̦rkuons bruzd Dunika, OB.; ‡

2) unaufhörlich schwatzen
Dunika: kuo tu bruzdi vienā bruzdēšanā?

Avots: EH I, 245


bruzdināt

bruzdinât, ‡ Refl. -tiês, = bruzdinât: izdzirda... egļu zaruos kaut kuo dikti bruzdināmies Janš. Mežv. ļ. II, 527. puisis bruzdinājās pie durīm Dunika, Kal.

Avots: EH I, 245, 246


bruzdulis

bruzdulis, wer unaufhörlich plappert, schwatzt Dunika, Kal.

Avots: EH I, 246


bubiere

bubiere (unter bubere): auch Dunika.

Avots: EH I, 248


buča

II buča Dunika, der beim Trinken in den Mund genommene oder beim Giessen benutzte Teil (die Schnipfe) eines Kruges.

Avots: EH I, 248


buce

buce (li. bùkė) Dunika das Schaf. Zu li. bùkas "stumpf", le. *bukt "stumpf werden"?

Avots: EH I, 248


buks

II buks,

1): ein Schafbock mit grossen Hörnern
Leitan: b. ar kazu BW. 6732, 2;

2): c) - auch Sackenhausen n. BielU.;

g) auch Dunika, OB.

Avots: EH I, 250


buksnīt

buksnît: auch Dunika; anrühren, nicht in Ruhe lassen N.-Peb.

Avots: EH I, 250


bukte

II bukte, die Ausbuchtung, Krümmung, der Buckel Dunika, Kal., OB.: runcis izme̦t bukti. Wohl aus d. Bucht.

Avots: EH I, 250


buktēties

buktêtiês Dunika, sich nur ungern un eine Arbeit machen. Zubukte II.

Avots: EH I, 250



bullītis

bul˜lĩtis,

1): eine Wiesenblume mit gelben Blüten
Dunika; eine in trockenen Wiesen wachsende und utn Johannis blühende Pflanze mit einem kolbenförmigen Blütenkelch (am Ende eines langen Stengels), aus dem sich kleine, grauliche Blüten entfalten Siuxt; die kolbenförmige Kalmusblüte Siuxt;

3): auch Sassm.; ‡

6) ein Widder, Hammel
AP.; ‡

7) "ruokām pusriņķī griežama linu mašīna" Kürbis.

Avots: EH I, 251


bunts

bunts,

1): das Bund, Bündel:
sien mazuos buntiņuos BW. 13011, 3. (act. s.) atslē̦gu buntu 24198;

2) = bars, die Schar (Menge) Dunika: katrā ļaužu buntā viens cilvē̦ks par uotru sāka juo stiprs un gudrs būt Brasche Latv. Av. 1861, 28. Aus d. Bund.

Avots: EH I, 253


burdains

bur̃dains, mit einer Borte versehen Dunika, OB.: b. lindruks.

Avots: EH I, 254


burde

bur̃de (unter *burda), die Borte Dunika, OB.: burdītēm... tautu meitas vaiņaciņš BW. 24249 var. kam ... burdi sēji, ka[d] tev b. ("wstązka") nepiede̦r? Ulanowska Łotysze 42. Aus mnd. borde.

Avots: EH I, 254


būris

I bũris: auch Dunika: izmē̦rcē̦tus kaņe̦pājus saslien būrīšuos, lai taluo AP.

Avots: EH I, 257


būrķins

bũrķins Dunika, Kal., OB., Siuxt, būrķis PlKur., ein Vogelbauer, ein Starkasten. Aus dem Mittelniederdeutschen.

Avots: EH I, 257


būtelēt

bũtelêt Dunika, OB., laut weinen (häufiger von kleinen Kindern gesagt NB.).

Avots: EH I, 257


būtin

bûtin: pa[r] būtin jau ir naudas Dunika, fehlen lut es nicht an Geld.

Avots: EH I, 257




čākstēt

čãkstêt,

1): auch Dond.;

2): auch Dunika;

3) kapuostgalviņas, sniegs sāk čãkstêt Jürg., Trik.;

4): aizkauta vista čàkst 2 (gackert kraftlos, heiser)
Sonnaxt. viņa balss tik čākst vien (klingt ganz heiser), pa˙visam aizkritusi Dond.

Avots: EH I, 287


čala

I čala,

1): auch Dunika;

2): auch Frauenb.

Avots: EH I, 283


čalīt

čalît,

1): auch Dunika, Kal.; ‡

2) = čaluôt Bartau: smiedamās un čalīdamas Janš. Līgava II, 155.

Avots: EH I, 284


čamdīt

čam̃dît,

1): auch AP., Dunika, Salisb. Siuxt, (mit àm 2 ) Warkl., (mit am̂ 2 ) Seyershof: es pa salmiem čamdīju, bet ne˙kā nevarēju atrast AP. č. pa kabatām Salisb. č. meitas ebenda.

Avots: EH I, 284


cap

cap! Interjektion zur Bezeichnung des Geräusches der Schritte beim Gehen: lācis (vista, ve̦cais vīrs) gāja cap, cap! Dunika. viņš nāciņās (für nāks in der Kindersprache) ... šurp cap, cap! Janš. Bandavā I, 357.

Avots: EH I, 260


čāparis

II čāparis "wer langsam geht" Kalz. čâpât: auch N.-Wohlfahrt, (mit ā) Dunika, OB., (mit â 2 ) Frauenb., (mit â 2 ) Stom.

Avots: EH I, 287


čārkstēt

čārkstêt, -u, -ẽju, kreischen (mit ā`r 2 ) Linden, Sonnaxt: gailis čārkst, kad ierauga vanagu Linden. vista čārkst, kad tuo ņem nuo uolām nuost Sonnaxt; schnarchen (in der Brust): kaklā čãrkst Dunika; knistern, knarren (mit ãr) NB.: juo lielāks sals, juo vairāk sniegs ejuot čārkst.

Avots: EH I, 287


čaukstēt

čaũkstêt: auch AP., Dunika, N.-Wohlfahrt; ‡

4) mürbe, porös werden (z. B. Eis im Frühjahr)
Diet.

Avots: EH I, 286


caune

caûne (unter caûna),

1): auch AP., Bērzgale, Kalz., Mahlup, Memelshof, Saikava, Schwaneb., Smilten, Warkl., (mit 2 ) Dunika, Kal., Mesoten, OB., Pankelhof: eglīte, kur caunīte nakti guļ BW. 33646, 3; ‡

2) eine Mardermütze:
uzlieku cauni galviņā BW. 13250, 36; ‡

3) Name einer dunkelbraunen Kuh
Warkl.

Avots: EH I, 260



caurums

caũrums: Demin. caurumtiņš auch BW. 12981 var., Siuxt,

1): caur krāsns caurumu BW. 2055. pie tā cepļa caurumiņa 12981. caurumu caurumiem tā tautu istaba 25839, 2. bikses caurum(u). caurumiem Oknist. zirgu c., eine Öffnung in der Oberlage des Stalles, durch die das Pferdefutter vom Stallboden in die Raufe gesteckt wird
Siuxt; ‡

2) das Geschwür
(in einem handschriftl. Vokabular); eine tiefe Wunde Dunika, OB. u. a.: c. kājā vēl nav aizdzijis.

Avots: EH I, 261


čekls

če̦kls,

1) auch Dunika, Zvirgzdine;

2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223);

3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.

Avots: EH I, 288


cekuls

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263


celelis

celelis (li. kelẽlis), verächtl. Demin. zu ceļš, der Weg: pa tik šauru celeli nevar izbraukt Dunika.

Avots: EH I, 263


cells

ce̦l˜ls Dunika, der Zoll (Mass).

Avots: EH I, 263


čenksteres

čenksteres: davon in Dunika auch der Sing. bekannt.

Avots: EH I, 288


cēpere

‡ *cēpere od. *cēperis, orangefarbenes Wollgarn Rutzau n. Fil. mat. 131.: kre̦kli izrakstīti ar.., cēperi; Plur. cēpeŗi Dunika, Rutzau "dzīpari". Wohl auf d. Zephyrrmolle berohend, das im Rigaschen Deutsch mit e in der 2. Silbe gesprochen wird.

Avots: EH I, 268


cērps

cẽ̦rps (unter cẽ̦rpa II),

1): auch Dunika, Frauenb., Grob., NB., Siuxt: māte ... izvilka mani uz cē̦rpa, izlaida ļaudīs Janš. Bandavā I, 194.

Avots: EH I, 268


cērte

cḕ̦rte,

1): auch Druw., Ramkau;

3) Plur. cêrtes 2 Dunika, Prügel:
dabūt c.

Avots: EH I, 268



četrtā

četṙtā Dunika, OB., aus und für četratā.

Avots: EH I, 289



čiedīt

čiẽdît Dunika, gern haben, mögen, lieben: č. kādu ēdienu. Aus žem. čiẽdyti dass.

Avots: EH I, 293


ciekurzis

ciekurzis (unter ciẽkurs): auch Mar., (mit iẽ ) Dunika, (mit ìe 2 ) Erlaa: smalkajuos ciekuržuos BWp. 2502, 1.

Avots: EH I, 277



ciemiņš

cìemiņš,

2): auch AP., Dunika, Iw., Linden, Ruj., Salis, Salisb., Schlock;

3): der Nachbar
Gramsden, Grob., Kal., Wirgen: nuopircies ... mājas Lazdeniekiem ciemiņuos Janš. Bandavā I, 189. aicināt ciemiņus palīgā Dzimtene I 2 , 74. māte mani apsuolīja klātējam ciemiņam BW. 26551, 11.

Avots: EH I, 277


ciemīte

ciemīte: die Nachbarin - auch Dunika, Kal., Rutzau; ein weiblicher Gast - auch Dunika, Kal., OB.; "= cìemene" Smilt., Trik." Wolm.: pastāsta ciemītei Janš. Mežv. ļ. II, 473.

Avots: EH I, 277


ciems

cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);

1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;

2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;

3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;

4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri;

6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡

7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.

Avots: EH I, 277


cienīt

cìenît,

2): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: cienī teīkt Janš. Mežv, ļ. II, 81. cienīja bieži atnākt pie mums Dunika. man pastāvīgi cienīja būt mājās brandavs ebenda; ‡

3) = cìenât 1: kas rē̦li nāk, tuo labi ciena. Birk. Sakāmv. 77. pateicat... par sālīti, par maizīti, par mīlīgu cienīšanu BW. 1481.

Avots: EH I, 278


čiepstēt

čiepstêt: auch (mit iẽ ) Dunika, (mit 2 ) Kal., OB. (= pīkstêt), Salis (von Keucheln), (mit ìe 2 ) Linden in Kurf.

Avots: EH I, 293


čiept

I čiept: auch (mit 2 ) AP., Frauenb., Salis, Ubbenorm, (mit iẽ) Dunika, OB., (mit ìe 2 ) Warkl.

Avots: EH I, 293


čiept

II čiept (unter čiebt II): auch Saikava (mit ìe 2 ), (mit 2 ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 293


cierāt

cierât (unter ciẽrêt): auch Gramsden n. FBR. IX, 108, (mit iẽ) Dunika.

Avots: EH I, 278


čigāns

čigãns: mit â 2 Dunika. Frauenb; = budēlis I 2 Saikava, Sonnaxt; čigānu vējš Frauenb. "der Nordwind".

Avots: EH I, 290



cilvēks

cìlvē̦ks: mit ê̦ N.-Wohlfahrt, mit ê̦ 2 Dunika,

1): aiz visiem cilvē̦kiem (Var.: ļautiņiem) BW.33648, 1 var. pusmūžiņa cilvē̦kam 27738. darba cilvēciņš 624, 2.

Avots: EH I, 271


činkstēt

činkstêt

1): buteles plīstuot činkst Wessen;

2): auch Bartau, NB.;

3): auch Druw., (mit iñ) Seyershof ("žē̦luoties"), (mit in̂ ) Nötk.: kuo činksti? Pas. X, 1-15.Refl. -tiês (mit ) Dunika, = činkstêt 2.

Avots: EH I, 291


čīpstēt

čĩpstêt: mazie putnē̦ni ligzdā čīpst Dunika, OB., Rutzau, Wessen.

Avots: EH I, 292


čirkāt

II čir̃kât zēveles Dunika, Zündhölzchen streichend entzünden.

Avots: EH I, 291


cirpaļāt

cir̃paļât, -ãju, wiederholt unordentlich schneiden, scheren Dunika, Kal., Rutzau: bē̦rns cirpaļā papīri.

Avots: EH I, 273


cirsinis

circinis,

1) = circenis Elger Dict. 527, BWp. 2734, I, (mit ìr 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 125, Borchow n. FBR. XIII, 25, Kaltenbr., Lixna, Warkl., Zvirgzdine, (mit ir̂ 2 ) Dunika;

2) circiņi 2 , gebratene Fleischstückchen, die man zusammen mit dem beim Braten ausgeschmolzenen Fett zur Dickgrütze isst
Kaltenbr.: vajag paspradzināt circiņu.

Avots: EH I, 273


cirtiens

cìrtiens,

1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;

2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;

4): auch Dunika; ‡

5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡

6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).

Avots: EH I, 274


cīrups

cĩrups Ahs., Dunika, Kal., OB., PlKur., = sīrups, der Syrup.

Avots: EH I, 276


cisas

cisas,

1): uz cisām ir labāka gulēšana kâ uz salmiem Strasden;

2): cisas meklēt, cisās iet, zu Bett gehen
Ar.;

3): auch Janš. Līgava II, 298; cisas, lycopodium (?) Dunika, OB.; ‡

4) das Stroh
(sing. cisa, der Strohhalm) Auleja, Kaltenbr. (hier vorzugsweise Roggenstroh), Pilskalne, Warkl., Zvirgzdine: vasarāja cisas Auleja. uz cisu šķūni Pas. IX, 343. tie (dort) stāv cisas; pajem vienu cisu V, 200 (aus Preiļi; ähnlich VII, 404); ‡

5) cisa, Riedgras
Ahs. Nach Sehwers KZ. LIV, 2 zu kàisît.

Avots: EH I, 275


citūr

citūr (unter citur): auch (mit ū) Frauenb. n. Fil. mat. 78, Dunika, OB., Rutzau, Siuxt, (mit û 2 ) Iw. n. PBR. VI, SI, Grenzhof n. FBR. XII, 13, Schrunden n. FBR. XIII, 100.

Avots: EH I, 275



collēt

col˜lêt Dunika, schnell gehen: c. uz mājām. Vgl.culˆlêt.

Avots: EH I, 279




cuidīt

cùidît Trik., (mit 2 ) Schnehpeln, (mit uĩ) Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau, = cuinât: c. suņus.

Avots: EH I, 279


čūksliens

čûksliens 2 (unter čùkslãjs): auch Dunika, Frauenb., Grobin, Iw.

Avots: EH I, 298


čukurs

I čukurs,

1) "= ce̦kuls" BielU.; "ein ganz kleines Fuder" Orellen;

2): cukars ist vielleicht fehlerhaft für čukars;

3) auch Dunika, Iw., Kaltenbr., Ramkau, Salisb., Siuxt, Wessen; die Oberseite einer
stirpa Siuxt;

4): eine Öffnung an der Spitze des Giebels
Orellen;

6): kad labi nemāk lāpīt, tad visu zeķi saraun čukura AP.

Avots: EH I, 294, 295



čurkslis

čur̃kslis: auch Dunika, Frauenb., Kal.. OB.; Uferschwalbe (hirundo riparia) Ahs.

Avots: EH I, 296


čuruļus

čuruļus Dunika, OB., Adv., mit Geräusch, in Strahlen: č. tecēt.

Avots: EH I, 297


čūska

čũska: unbek. in Dond., Dunika, Wandsen; me̦lna č. BW. 31346. raiba č. 31347, 3.

Avots: EH I, 299


dabuit

dabuit (unter dabût): auch (mit ) Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 124, Oknist, (mit ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 301


daikts

daikts,

1): Plur. daikti, feine, zerbrechliche Dinge
Diet.; Kleinigkeiten Bartau; visādi daikti, allerlei kleine Dinge NB. n. BielU.; ‡

2) nuo daikta, = nuo vietas, ununterbrochen, von éiner Stelle, der Reihe nach
Bartau, Dunika, Gramsden, Kal., Rutzau: meklēja vairāk dienu nuo daikta Janš. Līgava II, 63 (ähnlich l, 247; vgl. li. dàiktas "Ort, Stelle");

3) "Geschöpf"
Bartau und "Pflanzengewächs" Gramsden (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 302


dakstīt

II dakstît, stecken Dunika, Rutzau, Trik.: kam vajadzēja mietiņus pagalmā d˙!

Avots: EH I, 303


dancāt

dañcât (unter dañcuôt): auch Schrunden n. FBR. XIII, 105, Kl.-Gramsden n. FBR. IX, 108, Dunika, Iw., Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 306



darīšana

darîšana: savās darīšanās iet. seine Notdurft verrichten Dunika. lielā d. Ar., das Kacken; mazā d. Ar., das Urinieren.

Avots: EH I, 308



dauzīt

daũzît: mit àu AP., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês,

1): tele dauzās vēršuos Sonnaxt. guovs dauzās (= kuopuojas) ar buļļiem Dunika, Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH I, 310


dederve

dederve Gramsden, dedervine (li. dedervinė˜) Dunika, Kal., Rutzau, = dedere II.

Avots: EH I, 313


dējote

dêjuote 2 vista Dunika, eine Eier legende Henne.

Avots: EH I, 318


denkts

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] 2 Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316


derva

de̦r̂va 2 Dunika, OB., Rutzau. = dar̂va. Wohl aus li. dervà.

Avots: EH I, 316



desa

de̦sa,

1) der Darm
- auch Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen (wo zar̂na unbek. ist), AP., Iw., Siuxt: spires d. Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkarnījumi jau sacietējuši"; tūpļa d. Dond. "re̦sna zarna"; dirsas d. Frauenb. "tūpļa zarna"; kruņ̃ķa d. AP.,

a) der Mastdarm;

b) Grützwurst;
sarkana d. AP., eine Art Blutwurst; balta d. AP., Grützwurst; in Auleja sei de̦sa nur eine Grützwurst; riteņa d. BW. 33425; prieka d. Trik., das männliche Glied;

2) ein schlaffer Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). Zur Etymologie s. die Notiz zu zar̂na.

Avots: EH I, 316, 317



devīņi

devīņi: auch Pilda, (mit ĩ) Siuxt, (mit î) Auleja, Skaista, (mit î 2 ) Dunika, Kal., OB., Schrunden.

Avots: EH I, 317


dicele

dicele: auch Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 319


diegot

dieguôt, ‡ Refl. -tiês,

1) "knapināties" (mit iê) Trik.;

2) zaudern, zögern
(mit iê) Smilten; ohne Arbeit weilen (säumen) Dunika.

Avots: EH I, 326


diegs

diêgs,

1): šķe̦te̦rē̦tu diegu vilku BW. 13389 var. smalks diedziņš 7197 var.; ‡

3) "?": kuo tas d. (verächtlich von einem Nebertbuhler)
pie manas Annas lien? Dunika.

Avots: EH I, 326


diena

dìena: līdz dienai, bis zum Morgengrauen Pas. IX, 320. arī es dienas (ehemals, in der Jugend Dunika) gāju caur sidraba birzi Janš. Apskats 1902, S. 18. dienas vējš Sauken, der Südwind. dìenas gaisma, Tageslicht. dienas zaglis, ein Tagedieb. puķes zied kâ diena Linden in Kurl., die Blumen blühen sehr schön, slima d. (= slimība) auch Sonnaxt. krista d. Mahlup, der Himmelfahrtstag. ziêdu d., auch der Donnerstag nach Pfingsten Saikava. voi munas dieniņas! (Ausruf der Verwunderung) Sonnaxt.

Avots: EH I, 327


dievārds

diêvârds 2 ! Dunika, bei Gott!

Avots: EH I, 328



dika

dika Dunika "kas dikājas, spārdās" (Zuruf an ein Schaf): dika, vai stāvēsi (cē̦rpama) mierā!

Avots: EH I, 319


dīkā

dĩkã, müssig: auch (mit î 2 ) Dunika, (mit ì 2 ) Oknist.

Avots: EH I, 325



dilbis

dilbis (unter dil˜ba 1): der Unterarm (mit il˜ ) Gramsden; "= dil˜ba I" (mit il˜) Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 320



dīrāt

diŗât 2 (unter dìrât): auch Dunika, Frauenb., Iw., Schnehpeln, Stenden.

Avots: EH I, 326



dirnīt

dir̂nît 2 Dunika, -u, -īju, blutig ktatzen: d. ādu. Ref. -tiês Dunika, sich resp. einander blutig kratzen.

Avots: EH I, 322



dižajot

dižajuôs iziet Dunika, OB., Rutzau, sich blamieren (übertreibend oder renommierend): stāstīja, stāstīja, līdz izgāja d.

Avots: EH I, 324




dižums

dižums, ‡

2) der grösste Teil
Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: d. jau nuovākts pļāvā vai laukā; kad lielā puse jau ieve̦sta vai uzkŗauta, vai arī, kad viss ieve̦sts, bet vēl nav nuogrābts Grob.; ‡

3) izvētīt izkultuo labību nuo dižuma (= pirmuo reizi, ar re̦tuo kre̦te̦lu) Grob.

Avots: EH I, 324, 325



drabas

drabas Dunika, = drabenes, beim Bierbrauen nachbleibendes Malz.

Avots: EH I, 328


drābule

drābule: auch Perwelk, (mit ã ) Rutzau, Janš. Nīca 43; eine Art Tischtuch (mit ã ) Dunika.

Avots: EH I, 331


drāne

drãne Dunika, das Tuch: apsiet drāni galvā.

Avots: EH I, 331


draņķēt

draņ̃ķêt, ‡

3) (wider seinen Willen oder etwas Widerliches) essen
Dunika. Refl. -tiês,

2) zanken, schelten,
rãtiês: sācis d., vai tik šis neesuot atslēgas paņēmis Pas. XI, 418.

Avots: EH I, 329



drašķīt

drašķît:

1): auch Oknist; ‡

2) (zer)reissen
(tr.), zerren Dunika: suns drašķī kaķi; man drašķī vē̦de̦ru ( = man stipras vē̦de̦ra graizes. Refl. -tiês: auch Oknist, Sonnaxt; kas drašķījās ap arājiem Veselis Trīs laimes.

Avots: EH I, 330



draudēt

dràudêt: draũdêt Dunika; draudē (in Sessw: mit "aû") ar pirkstu Pas. IV; 99 (aus Ronneb.). kas tālam apgabalam draudēja briesmas un puostu II, 292. draudē̦ti (bedroht) bij tikuši arī ar nuošaušanu Kaudz. Vecpieb. 35.

Avots: EH I, 330



draudzine

draudzine Dunika, Pas. I, 180 (aus Lettg.); VII, 325; VIII, 205, = dràudzene; hierher auch der dat. -instr. pl. draudziņom Pas. IV, 202 (aus Dagda), X, 52 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 330


drāzt

drāzt: auch (mit ã ) AP., Iw., (mit à 2 ) Oknist;

1): auch (mit ã) Dunika, OB., Salisb.;

2): auch (mit â 2 ) Salisb.;

3): auch (mit ã) Siuxt;

5): auch (mit â 2 ) Salis, Salisb., Seyershof; eilig (übermütig) fahren
(mit ã ) Orellen. Refl. -tiês,

2): schnell fahren
(mit ã ) Orellen; ‡

3) "lange schnitzeln"
(mit ã ) Orellen.

Avots: EH I, 331


drēģis

I drēģis Linden in Kurl., Oknist (mit ê 2 ); Markgrafen, Neugut, Stelp., =III apgrùozs 2 ; drēģis Dunika, Rutzau; Siuxt, eine Trage; plur. drèģi 2 Sauken, ein Schlittenkorb. Vgl. drāgas unddrē̦gas:

Avots: EH I, 333



dreselēties

dreselêtiês: (z. B. ohne eine Treppe auf einen Baum) klettern Dunika.

Avots: EH I, 333


dribināt

dribinât, ‡ Refl. -tiês, eilig, aber ohne Erfolg sich, mit etwas beschäftigen Dunika: meita dribinājās pa ķeķi.

Avots: EH I, 333


drices

drices Dunika, das Zahnrad einer Maschine.

Avots: EH I, 333


dricināt

dricinât,

1): (ein sich widersetzendes Wesen) führen, ziehen; mühsam schleppen
Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau: d. kazu, nuolūzušu kuoka zaru;

2): auch Ugalen n. FBR VII, 23, AP.

Avots: EH I, 333


drīvāt

drĩvât Dunika, Grob., Kal., Līn., NB., OB., Rutzau, = drĩvêt I.

Avots: EH I, 335





dūdelēt

dũdelêt Dunika, OB., -ēju, weinen.

Avots: EH I, 346


dujacis

dujacis, = divacis. die Zwei im Kartenspiel Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 339



dujjūgs

‡ *dujjûgs 2 , in der Verbind. dujjûgā 2 braukt, im Zweispänner fahren Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 339




dujlapis

dujlapis, in der Verbind. d. ābuoliņš Dunika, zweiblättriger Klee.

Avots: EH I, 340





dumjoties

dumjuôtiês, Dummheiten reden oder machen Bers., Dunika: dumjuojuoties ar tē̦vu,... e̦smu... iemācījusies tiepties Janš. Dzimtene II 2 , 12.

Avots: EH I, 342


dunduris

duñduris,

1): auch Blleden, Grob., Iw., Siuxt, Strasden, (mit ùn 2 ) Warkl.; die Hornisse
(mit ) Dunika;

2) = duñdurs 3: būdami labā dundurī Janš. Bandava I, 287.

Avots: EH I, 342


dunēt

I dunêt, -u, -ēju, intr., dumpf tönen, tosen, brausen, dröhnen: puiši gāja runādami, kâ uozuoli dunē̦dami BW. I, 272. spēru kāju, zeme dun 6630. kas tur rīb, kas tur dun pašā gala istabā? 16355. ausis od. ausīs, galva od. galvā man dun. tikai tālumā vēl duobji dun pē̦rkuoņa ducieni Vēr. II, 68. rudens vējš dunēja un šalca pa laukiem II, 70. drīz birzes dunēs gavilēs II, 1382. zemes virsū dunēja lielgabali Vēr. 1904, 294. nere̦dzamuos augstumuos dun rīta zvans II, 401. sviestais akmens aiziet dunē̦dams. duni, duni, briežu māte BW. 30455. Uogre te̦k dunē̦dama BW. 30710, 3. [Zu an. dynr "Geräusch, Getöse", as. dunjan "dröhnen", ai. dhunih, "rauschend", li. dundė´ti u. a., s. Persson Beitr. 568.]

Avots: ME I, 516, 517


dunīgs

dunîgs, brausend, tosend, dumpf tönend: dunīgas atbalsis Sudr. E. metala dunīgā rībuoņa Izgl. 11, 182. [strauts dunīgi od. duni ("hohl ") čaluo Nigr.]

Avots: ME I, 517


dunkurēt

duñkurêt: mit un̂ 2 Lems., Salis; "jede Suppe od. Grütze mit einem Löffel umrühren" Bartau; (Kartoffeln zu Brei) stampfen (mit ) Dunika: d. biezputru.

Avots: EH I, 343


dūraines

dûraines 2 Rutzau n. FBR. VII, 121, Dunika, Fausthandschuhe.

Avots: EH I, 348


dūrainis

dùrainis 2 , ein Fausthandschuh Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; Plur. dûraiņi 2 Dunika, Fausthandschuhe.

Avots: EH I, 348


duša

‡ l duša Dunika, Kal., dušiņa Frauenb., duše Rutzau, beruhigender Zuruf für Kühe beim Melken, der als Benennung einer Kuh aufgefasst wird.

Avots: EH I, 345




dvālekts

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537


dvinga

dviñga: auch Dunika, Libau, N.-Peb.

Avots: EH I, 351


džakāt

džakât Dunika wütend (wiederholt) schlagen: dž. zirgu. Vgl. auch izdžakāt.

Avots: EH I, 365


dzeguze

dze̦guze: voc. s. dze̦guziņa BW. 2449 var. (aus Dond.), dat. s. dze̦guzam 30607 var. (aus Serben),

1): kūkāja dz. ābelē BW. 17294;

2): Demin. dze̦guzīte, eine Wiesenblume
Dunika; pinguicula vulgaris Barbern, Pernigel; ‡

4) aklā dz., verächtliche Bezejchnung für einen Menschen:
tāda kâ aklā dz. - ni re̦dz ni! AP.; bada dz., Schimpfname für einen ungenügsamen Menschen od. ein solches Tier AP.

Avots: EH I, 352



dzelzgalis

dzelˆzgalis 2 Dunika, ein kleines Stück alten Eisens: gans atradis dzelzgali.

Avots: EH I, 354


dzelzinis

dzelˆzinis 2 Dunika, dzelzinis nazis Pilda n. FBR. XIII, 51, ein Messer mit eisernem Stiel; ein einfaches, billiges Messer überhaupt Dunika: tavs nazis tāds dz. vien ir.

Avots: EH I, 354


dzelzs

dzèlzs,

1): dzelzs, -s (masc.) Perkunen, dzèlzis AP., (mit èl 2 ) Oknist n. FBR. XV, 193, Kaltenbr., Sonnaxt, (mit elˆ 2 ) Dunika, Kal., OB., dze̦lzs AP., Grob., (mit e̦lˆ 2 ) Dond. n. FBR. V, 192, PlKur.: vindes tapa ir nuo dzelža AP. iesit dze̦lza tapu ebenda. dzelža cepli Pas. VIII, 389. dze̦lza sē̦ta, vara varti BW. 3714. dzelža pūru kaldināju 16824, 5. suka... ar dzelzīša suseklīti! 14130 var.;

2): dze̦lzi nuoskanēja BW. 16824, 5 var. - dzè̦lzu zâle PS., Riedgras;
dzelža lapa Dunika, eine Pflanze.

Avots: EH I, 354


dzēsis

dzērsis 2 (mit kuron. êr 2 < er̂?), ein Getränk: silēs lej tikai dzērsi Janš. Dzimtene III 2 , 127: kad baļļā palikušām iesala atliekām uz-lej ūdeni, tad iznāk dzêrsis 2 (eine Art Dünnbier) Dunika, Rutzau;. dzêrsis 2 Perkunen, ein saures Getränk.

Avots: EH I, 356


dzīdināt

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu?

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361


dzīdīt

I dzīdît Dunika, scheuchen, jagen, treiben: dz. mušas nuo me̦dus.

Avots: EH I, 361


dzieds

I dzieds,

1): auch (mit ĩ ) Assiten, Dunika, Gramsden, Grob., OB.

Avots: EH I, 364


dzieva

dzieva: auch Gramsden n. FBR. IX, 102 3 (mit 2 );

1): vai tā ir dz.?- tāda dz., tas ne˙kā nav (man hat nichts von so einem Leben)
Grob. būt savā dzievā, ein selbständiges Leben (mit eigenem Haushalt) führen ebenda; ‡

2) die Arbeit, Beschäftigung; die Anordnung, Binteilung der Arbeiten:
tāda jau nu ve̦cu cilvē̦ku dz. ir Gramsden. tā nav ne˙kāda dz., die Arbeit ist nicht richtig angeordnet Dunika. viņš dzievā zemes dzievu (verrichtet die Landarbeit) Grob. tã tã vieglākā dz., so ist es am leichtesten zu verrichten ebenda.

Avots: EH I, 364


dzievāt

dziêvât 2 ,

1): leben
- auch Grob.: gudrinieki dzievā ... vēl dažus gadus Pas. X, 232 (aus OB.).

2): arbeiten
- auch Dunika, Funkenhof, Grob., Kal., NB., OB., Perkunen: viņš ar visu spē̦ku dzievā Grob. ilgāk kâ astuoņi stundi, viņš nedzievā ebenda. viņš ne˙kuo vairs nedzievā Gramsden n. FBR. IX, 108. ar tukšu vē̦de̦ru nav ne˙kāda dzievāšana Dunika; ‡

3) bearbeiten:
viņš grābekļus ar ēveli dzievā Grob.

Avots: EH I, 364


dzievināt

dziêvinât 2 NB.,

1) arbeiten lassen:
saimnieks dikti dziêvina 2 ļaudis Dunika.;

2) "?": lustīgs mani uzaudzēja, vēlīgs mūžu dzievināja (Var.: kārsināja) RKr. XX, 61.

Avots: EH I, 364



dzīgalis

dzîgalis 2 Dunika, ein aus dem Gewebe hervorragendes Ende eines Fadens. Aus *dzijgalis?

Avots: EH I, 361


dzilna

dzilˆna,

1): unbek. in Dunika, Schnehpeln; me̦lna dz. BW. 10297 var, zila dz. 10297, 5 var.; ‡

2) ein mageres Frauenzimmer (spottweise so genannt)
Diet.

Avots: EH I, 358


dziļumdziļš

dziļumdziļš, sehr tief: dziļumdziļa aka Dunika. dziļumdziļās bē̦das Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 25.

Avots: EH I, 358


džindžala

džiñdžala,

1): auch Dunika, Salisb., (mit ìn 2 ) Saikava: ar džindžalu džindžalāja BW.28262, 1 var.,

2) *džindžala od. *džindžals, eine Schelle:
zvaniņu un džindžalu (zvārguļu) skaņas RKr. XIX, 140 (aus NB.).

Avots: EH I, 365


džindžēt

džiñdžêt Dunika, -u, -ẽju, klinge(l)n: dzird zvārguļus džindžam Janš. Dzimtene I 1 , 455 (ähnlich: Bandavā I, 252): villainēm vis˙apkārt bija apšūtas metala naudiņas, lapiņas un krelles, tâ ka kustuoties ... džindžēja vien Mežv. ļ. I, 278. kad sietiņu (ein gewisses Musikinstrument) sit, tad tas džindž Dunika. man ausīs džindž ebenda.

Avots: EH I, 365


džinkstēt

džiñkstêt,

1): auch (z. B. von der Kugel) Dunika, Grünw., Salisb.; džinkst (klirren)
trauki Siuxt; ‡

2) mit jammernder Stmme bitten
(mit iñ) Siuxt: nāk un džinkst apkārt, - kâ tad lai neduod! nebij miera nuo viņa ne tē̦vam, ne matei. neapnicis tas džinkstē̦ja ausīs (lag mit Bitten in den Ohren?), kamē̦r... A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 366


dzive

dzive (unter dzivas): auch Assiten, Dunika, Grob., Schnehpeln.

Avots: EH I, 360


dzivgalis

dzivgalis Dunika, Kal., OB.; ein kleines (20-30 cm langes) Stück Garn.

Avots: EH I, 360





ecēt

ecêt, ‡

2) prügeln
Wessen; ‡

3) laufen
Jürg., Salis: drīz vie[n] šis (sumpurnis) šuo (meitu) dabūjis ruokā, saķēris aiz matim un ecējis atpakaļ uz savu pili Pas. V, 422. Refl. -tiês,

2): auch Dunika.

Avots: EH I, 366


ēdelīgs

êdelîgs,

1): auch AP., Dunika, Ramkau, Salis;

2) zum Essen reizend, schmackhaft
(?): ē. ē̦damais Pēt. Av. II, īp. pielik. 5.

Avots: EH I, 371


egliens

egliens (unter e̦glājs): auch Gramsden n. FBR. IX, 102, Dunika.

Avots: EH I, 367


eiduks

eĩduks: auch ("1 1 / 2 Kopeken") Dunika.

Avots: EH I, 367


ēķele

II ẽķele Grob., ẽķeles Dunika, Gramsden, eine Flachshechel: grib liniņš sukājam sudrabiņa ēķelēm BW. 26764. ēķeļu zuobus 17263. Aus mnd. hekele.

Avots: EH I, 372


ēkelēt

ẽķelêt Dunika, (Flachs) hecheln. Aus mnd. hekelen.

Avots: EH I, 372



elks

I è̦lks: e̦l˜ks. Dunika; elka: dievus turē̦damas BW. 23782: Zur Etymotogie s. auch Meringer WuS. IX, 107 ff.

Avots: EH I, 368


eņģe

eņ̃ģe, 1): eņģes kala BW. 16626, 4 var. eņģēm durvis virināju 25806, 2. In Dunika u. a. nur im Plural.

Avots: EH I, 369


enkurs

II e̦ñkurs, (Dunika) e̦ñkuris, der Anker (als ein Flüssigkeitsmass): mazu e̦nkurīti... alus pabrūvēju BW. 19724: uzve̦lk vīna e̦n kurīti BW. piel. 2 32981. Aus nd. anker, s. Zēvers IMM. 1928 II, 206.

Avots: EH I, 369


ērce

ẽrce,

1): auch Dunika, Seyershof, (mit è 2 ) Mahlup;

2): ein unverträglicher Mensch
AP.

Avots: EH I, 372



ērģelēt

ẽrģelêt, ‡

3) weinen
Dunika; zur Bed. vgl.àizẽrģelêt.

Avots: EH I, 373


ērpe

ẽrpe Wandsen, [Dunika], ērpis Grizgaln, ērps Tals., eine primitives Gerät zum Windigen. [Ausmnd. herpe.]

Avots: ME I, 576


ērts

ẽ̦rts [Salis, Jürg., Nigr., Gr. - Sessau, Dunika, ḕ̦rts PS., Drsth., Trik., ê̦rts 2 Selg., Wandsen],

1) bequem, geräumig:
ē̦rta istaba Kokn. ē̦rtas ielas A. XI, 693. ē̦rta dzīve LP. VI, 42;

2) gewandt, fliessend:
ē̦rta valuodiņa BW. 77. [Zu ẽ`rts, li. er̃tas "weit, geräumig".]

Avots: ME I, 576, 577


ēža

êža,

2): auch Welonen;

3): tagad taisa êžas; lai zirgi ē̦damuo zemē neve̦lk Mahlup. lika tuo (ābuoliņu) ratu pakaļā plati izple̦stā aude̦kla ēža iekšā Janš. Līgava II, 21; "Krippe, Trog"
Līn., eine Raufe im Viehstall Dunika.

Avots: EH I, 374


ēzelīte

ẽzelīte;

1) ein Schaf mit feiner; krauser Wolle
Gramsden;

2) "weiche, feine, krause Wolle"
Dunika, Gramsden, Mesoten: vilna tāda sīka ē. Janš. Dzimtene 2 II, 202.

Avots: EH I, 374


ezers

e̦ze̦rs: auch Autz, C., Dunika, Mesoten, OB., Platohn, BW. 6461, 1; 30601 u. a., Demin. ezertiņš BWp. 366, 1 var. Zur Etymologie s. auch Meillet Bull. XXIX, 38.

Avots: EH I, 371


ēzis

ẽzis [Salis, Nigr., Dunika, Gr. - Essern, Dond., Selg., Wadsen, èzelis Wolm., PS., Drsth., Jürg., Trik.], der Esel. zirg - ēzelis wird promiscue für Maulesel u. Maultier gebraucht. [Aus mnd. esel.]

Avots: ME I, 578



gābšis

gãbšis (unter gābiķis): auch Dunika, Nikrazen.

Avots: EH I, 388


gābties

gãbtiês Dunika, Gramsden, fürsich nehmen, greifen, raffen: tas māk gan g˙!

Avots: EH I, 388


gādāt

gãdât [Wolm., Bauske, Dunika, gâdât 2 Dond., Wandsen, Gigr.], - ãju,

1) denken, ins reine zu kommen suchen, hin - und herdenken:
es duomāju, es gādāju, kas aiz kalna velējās BW. 12730. neduomāju, negādāju [bemühte mich?] šuogad iet tautiņās 15308. gāju, gāju tuo celiņu, duomādama, gādādama 17712. tu, puisīti, uz manim ne duomāt negādā 7833;

2) sorgen:
par bē̦rna labklājību. es zinu, ka tu gādāsi, cik spēsi Kaudz. M.;

3) besorgen, verschaffen:
gādā man nabagu ruokā! LP. III, 41. gādā sev vietnieku;

4) Sorge tragen, sich bemühen, versuchen:
tev jāgādā viņam tuo atlīdzināt. Refl. - tiês, sich bemühen, versehen: gādājies, ka ne˙viens aitu nepazaudē! LP. VI, 585. Subst. gãdājums, die Vermutung, die Sorge, das Besorgte: māsas visu savu gādājumu salikušas galdā Aps.; gãdâtãjs, der Berater, Fürsorger. [Nebst atgādāties "sich erinnern" und gāds "Vorrat" zu li. godóti "mutmassen; стараться" (Būga РФВ. LXX, 107), godýti "находить чутьем", atsigõsti "sich erinnern", ksl. гадати "mutmassen, meinen"; li. godùs "habgierig" (urspr. vielleicht: sorgsam ) ist vielleicht durch das synonyme gobùs in der Bed. beeinflusst.]

Avots: ME I, 615


gaidīt

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. 2 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583


gailēt

gaîlêt [Kr., gàilêt C.], - u, auch - ēju, - ẽju, glimmen, glühen: dzirksteles gail RSk. II, 26. gailējuošuo uogļu atspīdums A. XV, 283. acīs uguns gail Egl. kaktā vilka acis gail Skalbe. brīvu darbu viņi strādāja, priekā gaile̦dami Stari II, 407. Refl. - tiês,

1) [gàilēties 2 Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;

2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]

Avots: ME I, 584


gailis

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377


gaiņāt

gaĩņât: mit 2 auch Dunika. Refl. -tiês,

1): gaĩņājas ar Jāņu pīlēģiem Frauenb.;

2): auch (mit 2 ) Dunika.

Avots: EH I, 377



gaišbērs

gàišbẽ̦rs, hellbraun (von Pferden): g. zirgs Dunika.

Avots: EH I, 378


galds

galˆds,

1): nuo viena bluķa iznāk divi galdi (zwei gespaltene Hälften)
Saikava; ein Brett - auch Auleja, Saikava, Sonnaxt; ein kurzes Brett Frauenb.; 2

b): auch Dunika; ‡

k) galˆdi, die Seitenbretter am Wagen
Saikava; ‡

1) cepļa galˆds, eine Blechplatte, die während des Brotbackens vor die Öffnung des Baekofens; geschoben wird
Kaltenbr.;

3): ein Brettchen überhaupt
AP., Frauenb., Salis;

a): auch Siuxt; galdeņš Lixna "šķīvis";

5): (fig.) iet kâ pa galdu (sehr gut)
Grenzhof n. FBR. XII, 23;

7): pa(r) vasaru biju uz saimnieka galda Kaltenbr. uz jā galda bija labi (seine Kost war gut)
ebenda;

8): pie galda iet - auch Strasden;

9): galdiņš, das Viereck, Karro im Web- od. Strickmuster
AP., Auleja: galdauts ar galdiņiem AP.; der Zwickel am Strumpf od. Handschuh Linden in Kurl.

Avots: EH I, 379


galone

galuone (unter galuokne): auch (mit 2 ) Dunika, Gramsden, Kal., OB., Perkunen, (mit ) Grob.

Avots: EH I, 380



ganīkle

ganīkle (unter ganīkla),

1); auch Dunika, Grob., Rutzau, ganikle Iw., loc. s. ganiklē BW. 16515, 2 (asus Angermünde), instr. pl. ganiklēm 29542 (aus Alschw.).

Avots: EH I, 382


gānīt

gànît: auch (mit â 2 ) Dunika, Strasden, (mit ã) Frauenb.,

1): mit à Ramkau, mit â 2 Siuxt. Refl. -tiês,

3) unordentlich, unsauber arbeiten
(mit ā 2 ) Seyershof: "g." saka, kad tâ labā vĩzē nedara. viņa gānijās ar susekli. ‡ Subst. gānĩjums, das einmalige, vollendete Schimpfen, Schmähen, Sudeln: žē̦l ... vakarēj[a] gānījum[a] BW. 22712.

Avots: EH I, 389


garā

gaŗā: auch Frauenb. n. Fil. mat. 78, Blieden, Dunika.

Avots: EH I, 385


gardināt

gar̂dinât, ‡ Refl. -tiês, beim Essen auf verschiedenerlei Weise das Empfinden des Wohlgeschmacks äussern Dunika: ē̦d gardinādamies, ja ... gribēja atzīmēt kuo jauku, tad gardinādamies teica: "salds kâ me̦dus! gards kâ me̦dus!" A. Brigadere Dievs, daba, darbs 182.

Avots: EH I, 383


gārds

I gãrds Nigr., N. - Bartau, gārda Lasd., Grob., gar̂da 2 Dunika, ein Verschlag fürs Mastvieh, namentlich für Schweine. Zu li. gar̃das "Hürde, отгородка", [urslav. * gardъ "Stadt, Garten", alb. garϑ-δi "Necke, Zaun" u. a.; s. Trautmann Wrtb. 7 f.].

Avots: ME I, 618


garēda

gaŗê̦da 2 Dunika, comm., wer lange (langsam) isst; vai tas g. vēl nav paēdis?

Avots: EH I, 385


garenisks

gaŗenisks (unter garenisks): auch Dunika; adv. gaŗeniski auch Frauenb.

Avots: EH I, 385


garens

gaŗe̦ns (unter gare̦ns): auch Dunika, Iw:

Avots: EH I, 385


gariena

gaŗdìena (unter gaŗdienis),

1): auch Dunika; ‡

2) ein langer Tag:
lai gaļa stāv gardienai Pas. XI, 364.

Avots: EH I, 385


garkstēt

[gar̃kstêt Dunika, röcheln; gar̃kstiens, Geröchel. Vgl. gārkstêt.]

Avots: ME I, 603


gārkstēt

gārkstêt,

2): slimniekam krūtis gārkstēja pie katra e̦lpas vilciena Dunika. nuo rīkles nāk gārkstuošas skaņas ebenda.

Avots: EH I, 390


gārkstiens

gãrkstiens Dunika, einmaliges Röcheln: nuo slimnieka rīkles atskanēja g.

Avots: EH I, 390


garšļauku

gaŗšļaũku: auch (mit aû) Prl. n. FBR. VI, 83, Oknist n. FBR. XV, 184, (mit 2 ) Dunika, Kal., OB., (mit au) Lesten n. FBR. XV, 27, Wessen.

Avots: EH I, 386


garum

II gaŗum, zur Verstärkung von gaŗš: g. gaŗš diega gals Dunika.

Avots: EH I, 386


gaspaža

gaspaža,

1): auch LLD. II, 5 20 ; tuo sacīja kungs, tuo g. BWp. 2546, 1;

3) Demin. gaspažiņa "tievāka vieta dzijā" Dunika: man te vērpjuot tāda gaspažiņa gadījusēs.

Avots: EH I, 386




gatuve

gatuve (unter gatva),

1): auch Dunika, Frauenb., Grob.

Avots: EH I, 387


gaudens

gaũde̦ns: auch Dond., Dunika, Frauenb., Iw.; Salisb., Strasden, mit àu auch N.-Wohlfahrt,

1): nuo izbīļa aitai g. jē̦rs piedzima Iw. g. palika, ka nevarēja paiet Frauenb. g. uz acīm, blind
Diet.

Avots: EH I, 387


gaudīgs

gàudîgs [C., gaũdîgs Dond., Salis, Bauske, Dunika], jammernd, heulend, jämmerlich, kläglich: Ķencis sāka kustināt Pāvula sirdi ar gaudīgu balsi Kaudz. M. cik gaudīgi dzimtenes egles man pēdējās ardievas šalc Treum. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644.

Avots: ME I, 610


ģaugties

ģaugties U., = ģaubties; [ģaũgtiês, = "mīlināties, "liebkosen" Dunika; s. ģaubt I].

Avots: ME I, 694


gausināt

gaũsinât,

1): auch LLD II, 21 22 , Lesten n. FBR. XV, 29, 31, Dunika, Strasden: viņam bail, ka neaptrūkst; tad jau viņš gausina ("svētī; taupa") katru gabaliņu Strasden.

Avots: EH I, 387


gauss

gaũss: auch (mit ) Dunika, (mit àu 2 ) Warkl.,

1): gàusa 2 maize auch Kaltenbr.;

2): auch AP., Ramkau, (Adv. gaũsi ) Siuxt: labība gàusi 2 ienāca Linden in Kurl. tur g. darbs (langsam zu verrichtende, lange andauernde Arbeit)
Kaltenbr. nevar sataisīties pie darba, kâ gausā diena! (von einem Saumseligen) Wessen;

3) Subst. (s. unter gaũsa): kad... bija ēdis līdz gausam (Sattsein, Sattigkeit?)
A. Sprūdžs Asaru liekņa 37.

Avots: EH I, 387, 388


gaužs

gàužs, [gaũžs Dunika],

1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;

2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];

3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,

a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;

b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.

Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40

Avots: ME I, 614



gāzt

gâzt,

4): auch Dunika, Orellen, Seyershof, Strasden; ‡

5) schnell (im Trab) laufen, sich eilig begeben:
lai jau zirgs pa ceļu gāž, cik uziet Seyershof. es gribēju te g. taisni pa dārzu Strasden. es gāzu caur mežu. kuo es varēju ebenda; ‡

6) "arbeiten, tun"
Orellen: kuo tur nu gāž, ka nenāk mājā! Refl. -tiês,

4) "sterben"
Orellen: ir palicis pa˙visam vājš; gan nu drīz gāzīsies.

Avots: EH I, 390


ģēda

IV ģē̦da: riekstu ģẽ̦da auch Dunika.

Avots: EH I, 426


ģedot

ģe̦duôt [Warkh., Nigr., Dunika], U., gew. refl. -tiês,

1) Verlangen haben:
slimniece pēc mācītāja ģe̦duojas A. -Rahden n. U. mērķis, pēc kuŗa es ģe̦duojuos A. VIII, 1, 403; [

2) "?": viss taisās ģe̦duot, žē̦luot, brēkt T. B.] Ein Lituanismus; vgl. li. gedáuti "хотѣть; тосковать".

Avots: ME I, 695


ģeiba

ģeĩba, ‡

4) Plur. ģeĩbas Dunika, Krankheiten, Unglücksfälle:
kādu ģeibu tik viņam nav!

Avots: EH I, 425


ģelzis

ģel˜zis,

1): auch Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau;

2): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Orellen, Rutzau.

Avots: EH I, 426


ģeņģis

ģeņģis: ein Schwächling (mit eņ̃ ) Dunika.

Avots: EH I, 426


ģēsis

ģêsis 2 Dunika, der Reiher. Durch li. gę<šė dass. beeinflusst.

Avots: EH I, 427


ģībt

ģìbt: mit. ĩ Dunika, OB., Rutzau;

2): Māra ģībst pēc Jāņa Oknist; ‡

4) an Wassermangel leiden; durstig sein
Pilda; Hungers sterben: zâles nav; luopi ģībst pa˙visam Auleja. badu (Warkl.) od. badā (Oknist) ģ. ēst nava kā; badu jāģībst Pas. IV, 504 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 427


ģīgāt

ģīgât,

1): auch (mit ĩ) Dunika, Gramsden;

2): bittend, jammernd weinen
Sonnaxt: bē̦rns ģīgā, lai atduod viņa lietas;

4) singen
(verächtlich): tai neģīgājuot vairs un ļaujuot gulēt Janš. Paipala 8;

5) "langsam, nachlässig arbeiten oder sprechen"
Bērzgale;

6) auf einer Hirtenflöte blasen
Serben; "čīkstināt" Jāsmuiža.

Avots: EH I, 428



ģirtele

ģir̃tele Dunika, = ģirtelis (gleichfalls - mit ir̃ - in Dunika bekannt).

Avots: EH I, 427


glamstīties

glam̃stîtiês,

1): auch Dunika; "slapstīties" OB., "lauern" NB.; tas nav labs cilvē̦ks: gar stūŗiem glam̃stās, bet iekšā nenāk NB.

Avots: EH I, 391


glāsīt

glãsît [C., Arrasch, Nigr., glãstît [C., PS., Trik., Segew., Arrasch, Dunika, Serbigal, AP., glâstît Nerft, glâstît 2 Pl.], - u, - ĩju, (li. glóstyti), tr. sanft streicheln, liebkosen: tautu meita glāsa manu kumeliņu Ltd. 377, [BW. 29679, 1]. tautieti mīļi lūdzu, lūdzu galviņu (Var.: ap galviņu 9869) glāsīdama BW. 22060. līdzcietīgi viņa glāsīja tē̦va gurde̦nuo ruoku. tev piede̦r galviņa, man glāsīšana BW. 5370. viņa glāstīja matus Vēr. II, 143. acīm viens uotru tâ nemanuot glāsta Vēr. I, 258. Relf. -tiês, sich stricheln, sanft, fahren, spielen: vējš... ap maniem vaigiem mīļi glāstījās Asp. Subst. glãsîtãjs, glãstîtãjs, (li. glóstytojis), wer streichelt: tā vē̦de̦ra glāsītāja BW. 20911. [Zu li. glósti "гладить" glodùs "glatt anliegend", apr. glosto "Wetzstein", aksl. glaдъкъ "glatt", serb. glà`diti "glätten", ahd. glat "glatt" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 174, Fick Wrtb. III 4 , 147, Berneker Wrtb. I, 300 f., Walde Wrtb. 2 343 unter glaber.]

Avots: ME I, 623, 624


glaudīt

glaũdît (li. glaudyti ): auch Dunika, OB., Rutzau, Salisb., Siuxt.

Avots: EH I, 391


glaust

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. 2 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623


glāza

glãza Dunika, NB., Perkunen, = glãze 1 (in Dunika auch in der Bed. von glãze 2): trīs glāziņas (kleine Glasscheiben) Pas. V, 385 (aus Leegen); s. auch unter glãze.

Avots: EH I, 392



glāzene

glãzene, [glãzine Dunika], die Blaubeere (vaccinium uliginosum) RKr. II, 80, [Wolm.]; die Schwarzbeere Salisb.

Avots: ME I, 624


glēvs

[glè̦vs 2 Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs 2 Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs 2 Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626


gliemezis

gliẽmezis [Trik., Segew.] (li. gliemežys "mussel - fish" Lalys), gliẽmêzis [zum Suffix vgl. li. gl`ẽmėžius "слизь"] PS., [Nigr., Serbigal, C., N. - Peb., Arasch, Jürg., Dunika, glìemezis 2 Kl., Kreuzb.],

1) die Schnecke, Muschel, das Schaltier;

2) die Muschelschale:
sēdēja sevī ierāvies kâ gliemene savā gliemezī MWM. VIII, 308. In Sessw. u. Ermes soll gliẽmesis Schleim, gliemêzis dagegen die Schnecke bezeichnen. [Zu gliemene u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 303 und Trautmann Wrtb. 92.]

Avots: ME I, 628, 629


gližināt

gližinât Dunika, ebnen (lĩdzinât), glätten : g. maizes kukuli pirms krāsnī šaušanas. Wohl ein Lituanismus.

Avots: EH I, 393


glodene

gluõdene [Pl., C., N. - Peb., Arrasch, Schujen, Jürg., Selg.], gluõde̦na [Dunika], Nigr., gluõde̦ns St., U., die Blindschleiche: gluda gluodenīte BW. 29747. Auch gluodain -: gluodainiņu (gen. pl.) gruožu vija BW. 34105 [aus Suhrs. Nebst li. gluõdenas dass. zu li. gluodùs "glatt", apr. glosano "Blindschleiche" u. a., s. Zubatý BB. XVIII, 250 und Būga РФВ. LXX, 107.]

Avots: ME I, 631



gņauzt

[gņaũzt (li. gniáužti "fest schliessen") Dunika, drücken, quetschen.]

Avots: ME I, 634



gniezt

gniêzt 2 [Līn.], - žu, - zu,

1) (etwas Sehweres) schleppen:
nuoliku tādu ne̦samuo, ka tikkuo varēju gniezt Kand., Naud., Grosdohn MWM. VI, 554;

2) viel essen:
gniezt tik iekšā, haue nur ein Kand., Dobl. n. Etn. I, 31; III, 177,

3) kneifen:
sala gniež ausīs Grünh.;

[4) gniẽzt Dunika, schlagen:
gniez viņam!].

Kļūdu labojums:
Sehweres = Schweres

Avots: ME I, 634


gņuta

gņuta LP. VII, 261, = kņuta, eine dünne Stange, zur Befestigung des Strohs auf dem Dache gebraucht Katzd.; [in Dunika dafür gņutele].

Kļūdu labojums:
VII, 261, = kņuta = VII, 261, ein Stock; = kņuta

Avots: ME I, 634


goba

II guôba (li. guobà, acc. gúobą) PS., C., [Lis., Arrasch, Kr., Kl., Bolwen, guôba 2 Nigr., Dond., Selg., Ruj., Wandsen], guõba [li. gúoba] Kand., [Dunika], guôbe Kastran, Sunzel,

1) die Ulme, Rüster (ulmus campestris)
Mag. IV, 2, 80; RKr. II, 80, Kand., Grob.;

2) Hainbuche, Hornbaum (carpinus betulus)
Konv. 2 ;

3) der Pl. guobas, Ulmenrinde
U. [Zu poln. dial. gab "Ulme" und wohl auch bulg. габър, sloven gâbǝr, čech. habr. "Hainbche", s. Būga KSn. I, 82.]

Avots: ME I, 688


gods

gùods: schon LLD. II, 3 17 ; in Sonnaxt laute der gen. s. gùoda 2 und gùods 2 ),

1): guôda 2 vârds 2 Salisb. "palama". vai tad šī ar labu guodu (aus einem anständigen, ehrenhaften Anlass) šāvēs? Sonnaxt. pats nuo sava guoda Spiess, aus eigenem Antrieb (Ehrgefühl);

2): pēc amatiem un guodiem vien tik dzē̦nuoties Janš. Dzimtene V, 125;

3): kad pašam g., tad luopam suods Ramkau. pa ziemu biju kāduos trejuos guoduos Auleja, Saikava, Zvirgzdine; in Dunika in dieser Bed. nur der Plur. guôdi 2 .

Avots: EH I, 423, 424


gomīt

guômît 2 ,Refl. -tiês Dunika, sich krümmen: saulē žūstuot, dēles (= dẽļi) var sākt g.

Avots: EH I, 424


gomīt

guômît 2 [Dunika, Ruj.] "burzīt" Grob. n. Etn. IV, 18; [ "beugen" Dunika (prs. guomu), "knutschen" Ruj.].

Avots: ME I, 692


gotene

guõtene [Selg., Wandsen, gùotene C.], guõte̦na [Līn., Pl., Dunika], Janš.,

1) die Stärke, Ferse:
man bij tāda turku bite kâ mē̦re̦na guotenīte (Var.: guoteniņa) BW. 30353;

2) guotenes od. guovju pe̦kas, Kuhpilz (agaricus cinnamomus)
U.; [vgl. li. nom. pl. gótenas "eine Pilzenart" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 114].

Kļūdu labojums:
Kuhpilz = ein brauner Pilz

Avots: ME I, 692


govmīze

gùovmīze Etn. III, 160, [guovmīža Dunika], anthemis arvensis.

Avots: ME I, 692


grabals

[grabals Dunika, eine Holzlapper, die man Kühen auf der Weide um den Hals hängt, um sie im Gebüsch leichter finden zu können.]

Avots: ME I, 634


grābstīt

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643


grābt

grâbt,

1): dievam acīs g., Gott lästern in Frechheit
BielU. vējš paliek tāds grābdams ("?"); būs lietus Orellen n. FBR. XI, 46;

3): auch Alschw., Baldohn, Dobl., Dunika, Ekau, Ellei, Erwalen, Gold., Gudenieki, Hasau, Hasenp., Kand., Kremon, Kr.-Würzau,

Avots: EH I, 400


grābt

grâbt,

1): dievam acīs g., Gott lästern in Frechheit
BielU. vējš paliek tāds grābdams ("?"); būs lietus Orellen n. FBR. XI, 46;

3): auch Alschw., Baldohn, Dobl., Dunika, Ekau, Ellei, Erwalen, Gold., Gudenieki, Hasau, Hasenp., Kand., Kremon, Kr.-Würzau, Matkuln, Nigr., Pampeln, Pāviluosta, Pernigel, Pussen, Ruj., Salisb., Schmarden, Selg., Siuxt, Stenden, Treiden, Wirginalen; līdumu g., die Rodung nach geschehener Saat nocheinmal von den Wurzeln reinigen
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "Rödung") Ramkau.

Avots: EH I, 400, 401


graizīgs

graîzîgs [C., Arrasch, Jürg., graĩzîgs Dunika], schneidend, beissend: nuo viņa graizīgās irōnijas Vēr. II, 102. graizīgas žē̦labas pārņēma mani A. XVI, 718. kāds visai graizīgs izteiciens A. XIII, 132.

Avots: ME I, 636


graizīt

I graîzît [Wolm., Arrasch, C., PS., Trik., Jürg., Lis., N. - Peb., Sessau, Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Ruj.], - u, - ĩju, graĩzît [Bl., Tr., Līn., Dond., Wandsen, Dunika, Salis, Ohscheneeken], Kand. (li. gráižyti),

1) [raĩzît Nigr.], wiederholt schneiden:
zuobina asminis graizīja pūķa miesas LP. IV, 27;

2) [graîzît 2 Nigr.], scharf streichen, züchtigen
(auch fig.: geisseln): tīrumā, klajumā graizu savu kumeliņu Ltd. 1027. viņš graizīja tā laika sadzīves ļaunumus Balt. V. [māte bē̦rnu gana ar rīksti graîzījusi, bet tuomē̦r nelabuojas Nigr. viņam sāpes graîza Nigr.]

Avots: ME I, 636


grāmata

grãmata,

1): dziesmu grāmatiņa BW. 854, 1. baznīckunga grāmatā 1408;

2): krustāma g., der Taufschein
Diet. ceļa g., ein Geleitschein (zum Unterschied von dem gesetzlichen Pass) Diet., Wessen;

3): muižai prāvā ar zemniekiem ... pārnākušas stiprākas grāmatas (wirksamere Gerichtsschreiben)
nekâ šiem Janš. Dzimtene II 2 , 318; ‡

5) Demin. grãmatiņa AP., Frauenb., Siuxt (hier und in Dunika vereinzelt auch grãmata), der Blättermagen;


6) pēc tē̦va grāmatas Lös. u. a., sehr intensiv, gründlich:
izraudājuos pēc tē̦va grāmatas Ramkau, Smilten.

Avots: EH I, 401


gramžļāt

gram̃žļât Dunika = kuodît: g. cietu sieru, garuozu. Vgl. auchapgram̃žļât.

Avots: EH I, 398


grandīt

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît 2 Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît 2 Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638


grants

grañts, -a Dunika, Gramsden, Grob., Kal., OB., (mit àn 2 ) Kaltenbr., = grante. Vgl. li. grantas dass.

Avots: EH I, 398