Paplašinātā meklēšana

‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22

àizģelbis, das Amulett * K. M., Dz. V.

Avots: ME I, 29

àizģelbt oder [aizģelbêt?], heilen, vorbeugen: vē̦de̦ra sē̦rgu aizģelbuošas zāles, prophylaktisches und heilendes Mittel. Buschh.

Avots: ME I, 29

I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.

Avots: ME I, 61

II àizzẽģelêt, wegsegeln.

Avots: ME I, 61

apģelbêt, retten (perfektiv): es tuopu pēc tač[u] apģe̦lbē̦ts Dziesmu grüm. v. J. 1867, S. 471.

Avots: EH I, 86

‡ atspiẽģlêtiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss im Spiegel besehen: greznīgā meita vēt nebija atspieģelējusies Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 169

āvarģelis (unter ãverģẽlis): ãvarģẽlis Schlockenbeck, Wolgund.

Avots: EH I, 196

àvarģêlis ² KatrE., āvarģēlis Golg.

Avots: EH I, 196

‡ baũģele NB., = ‡ baũģuve.

Avots: EH I, 207

bẽģele (unter bẽģelis): auch Siuxt: apakš luoga bēgelītes BWp. 552, 1.

Avots: EH I, 216

bēmele, ein Mensch, der wenig oder gar nichs spricht AP. n. Etn. III, 129.

Avots: ME I, 289

bẽģelis: auch Rutzau, a. s. bēģeli (oder zu bẽģele?) Janš. Dzimtene I, 29.

Avots: EH I, 216

bẽģelis, auch bẽģele, das Fensterbrett: trīs meitiņas kuoši dzied apakš luoga bẽģelīša Ltd. 688. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. etwa mnd. boge "Fensterrahmen".]

Avots: ME I, 289

‡ birģelis, der Bürger (?): es bij[u] tāds birģelītis, man istaba nepieder BWp. 1697, 1.

Avots: EH I, 220

‡ divģelzîgs, zweischneidig Diet.

Avots: EH I, 323

draũģelis (unter dràugs 1): auch Puhren. n. FBR. XIV, 47, (mit aû ² ) Rothof n. FBR. VIII, 122, Demin. nom. plur. drauģe̦lē̦ni BW. 17689 var.

Avots: EH I, 330

drĩģele Freiziņ, der Riegel; vgl. aizdrīģêt. [Entweder mit hypernormalem d- auf livischem Gebiet entstanden, oder aber das d ist zuerst in aizdrīģêt zwischen z und r aufgekommen; oder liegt der Einfluss eines sinnverwandten, mit d- anlautenden Wortes vor? Vgl. drīzeklis.]

Avots: ME I, 500

drĩģele: auch Orellen.

Avots: EH I, 335

eņ̃ģelis,

1): dieva eņģeli! BW. 1510, 1 var. svē̦ti eņģelīši 18903.

Avots: EH I, 369

ẽrģeles: kâ ē. ērģelē BW. 406; auch der Sing. ērģele: rīklīt[e] ... kâ skaļā ērģelīt[e] BWp. 419, 3 var.

Avots: EH I, 373

ẽrģeles, die Orgel. [Aus nd. örgel, s. Sehwers Die deu. Lehnw. 147.]

Avots: ME I, 575

ẽrģelêt, ‡

3) weinen
Dunika; zur Bed. vgl. ‡ àizẽrģelêt.

Avots: EH I, 373

ẽrģelêt,

1) die Orgel spielen;

2) singen:
vīriešu balsis arī nepiekūst vienmē̦r ērģelējuot BW. III, 1, 19.

Avots: ME I, 575

ẽrģelnieks, der Organist.

Avots: ME I, 575

‡. ģèģele ² Skaista "skuosta". Vgl. li. gegė˜liai "Sumpfschachtelhalm" und ‡ ģeģēles.

Avots: EH I, 426

ģēģelêt, sich schmücken U.

Avots: ME I, 697

ģìeģelis ² , für ķiẽģelis, der Ziegelstein Mar. n. RKr. XV, 115.

Avots: ME I, 701

ģelbene, die Rettung: tīklā zivīm ģelbenes nav Spr.

Avots: ME I, 695

ģelberêt, -ẽju, = delverêt Bers. n. A. 87.

Avots: ME I, 695

I ģelberis, = delveris Bers. [Vgl. ģelveris.]

Avots: ME I, 695

II ģelberis, ein Messer mit verdorbenem Mechanismus AP.

Avots: ME I, 695

ģelbêt, ‡ Refl. -tiês Stender Gramm. 44, sich durch die Flucht retten.

Avots: EH I, 426

ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],

1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;

2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]

Avots: ME I, 695

ģelbt (unter ģelbêt),

1): ("helfen")
auch (mit èl ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 426

‡ ģelbuļuôt (mit ostle. ei aus ī ?) Lixna "laut lachen" (?).

Avots: EH I, 425

ģe̦lda: ģe̦l˜dā jauj maizi vai saliek, luopu kaujuot; tā iekšas Grenzhof (Me˛mui˛a).

Avots: EH I, 426

ģe̦lda, eine Mulde Hofzumberge: ģe̦lda - kuoa mulda, kuŗā sabēra puiraimus, lai viņus atšķirtu nuo sē̦nalām Naud. ģe̦lda - nuo kuoka izgre̦bts trauks, kur zirgņus iebērt Grünh. A. VIII, 156. Aus li. gélda dass., [oder direkt aus d. Gelde?]

Avots: ME I, 695

ģel˜dêt, -u, -ẽju, gelten, taugen, zu statten kommen: kuo ģeld pēc launaga kaŗuote. neģeld rudzi iesadā (od. iesalam) BW. 23824, 3. kur ģeld manas baltas sagšas 25887. Dafür genuin derēt. [Nebst li. geldėti "итти в прок" aus mnd. gelden "gelten, wert sein".]

Avots: ME I, 695

ģel˜dîgs, tauglich: tas man ģeldīgs. Dafür genuin le. derīgs.

Avots: ME I, 695

[ģelinât Doblen n. Etn. III, 177, stechen, beissen (von der Kälte gesagt); vgl. ģilinât I und echt le. dzelinât bei U. unter ģilināt.]

Avots: ME I, 695

ģelksteris, ein Taschenmesser mit verdorbener Feder Laud., Bers. [Zu ģelzis?]

Avots: ME I, 695

[ģelšâtiês, lärmen, tollen, streiten Erlaa].

Avots: ME I, 695

ģe̦lumbe, feines, aus der Tuchhandlung gekauftes Tuch, ein gekauftes, bestes Kleidungsstück N. -Bartau u. U.; der Putz, Staat Rutzau n. Etn. II, 1. Aus li. gelumbė˜ "feines Tuch".

Avots: ME I, 695

ģelverêt, -ẽju, in Bers. für delverēt A. XIII, 81.

Avots: ME I, 696

ģelveris, für delveris Grünw., Ekau.

Avots: ME I, 696

‡ ģe̦lzans Linden in Kurl., die Sehneide eines Messers.

Avots: EH I, 426

ģelzenis,

2): ("ein altes Messer ohne Stiel")
auch Sonnaxt (mit èl ² ).

Avots: EH I, 426

[ģel˜zenis Grenzhof, ģèlzenis ² Kl.], ģelzens,

1) [ģelzenis Kreuzb.], die Messerklinge
Buschh.;

2) ein Messer ohne Stie
[ģelzenis Nerft, ģelzē̦ns Annenburg], ein schlechtes Messer Kokn.;

3) ein schwächlicher, magerer Mensch:
tas jau tīrais ģelzens [Koddiak], tikai kauli un āda A. XIII, 80.

Avots: ME I, 696

‡ ģèlzinis ² Gr.-Buschh., = ģel˜zenis 2.

Avots: EH I, 426

‡ ģèlzins ² Festen "= ģel˜zis".

Avots: EH I, 426

ģel˜zis,

1): auch Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau;

2): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Orellen, Rutzau.

Avots: EH I, 426

ģel˜zis, ģel˜znis [Siuxt], Naud., auch ģel˜ze Dobl., [Grünhof],

1) die Messerklinge:
nazis ar četriem ģelžiem

2) ein Messer ohne Stiel; ein schlechtes Messer
[ģel˜zis Wolm., Salis], AP., Kalzenau, Frauenb., PS., Salisb., Nerft: priecājās, ka ģelzīti dabūjis. Aus li. ģelžis "Elsen".

Avots: ME I, 696

‡ ģeņģelêt, = d˛ind˛alât (?:) čigāns savu čigānieti ar ģeņģelu ģeņģelēja BW. 33532 var.

Avots: EH I, 426

‡ ģiģelis, der Ziegelstein Baltlnow n. FBR. XI, 131,

Avots: EH I, 427

‡ izģel˜bt NB. "= izciest".

Avots: EH I, 451

izģeldêt, ‡

2) taugen (von einer Reihe von Subjekten)
Frauenb.: viņam izģel˜dēja visas meitas.

Avots: EH I, 451

izģeldêt: gan viņš tuo izģeldēs, er wird es schon ausführen (?) U.

Avots: ME I, 743

izspiẽģelêtiês, sich zur Genüge spiegeln: Marta labi izspieģelējas A. XVI, 306.

Avots: ME I, 802

[ķeģele Nigr., ķeģelis N. - Bartau, Eiszapfen: jau (viņai) krūtis kâ ķeģeles Janš. Dzimtene ² III, 38.]

Avots: ME II, 359

ķẽģele [Dunika], Eiszapfen O. - Batrau, N. - Bartau.

Avots: ME II, 373

[ķeģelis (?)"ein kleines und niedriges Bänkchen" Wirginalen.]

Avots: ME II, 359

ķeģelĩtis "?": atnesīs divus piena ķeģelīšus BW. 2108, 3 var. [In N. - Peb. schimpfe man zuweilen ein Pferd - vēcais ķeģelis ; in Ruj. sei ķeģelītis (aus d. kegel "Stock") ein Stöckchen.]

Avots: ME II, 359, 360

ķiẽģelis, [ķiẽgalis Trik.], stiẽģelis, tiẽģelis, Demin. auch ķiẽģeltiņš, der Ziegel: es kundziņu dancināšu uz sarkana ķieģeltiņa BW. 31323. ķieģeļus cept, dedzināt. [ķiẽģelis vohl assimilatorisch aus tieģelis (s. dies.)]

Avots: ME II, 390

ķiẽģelnĩca ,* ķiẽģelnĩce *, die Ziegelbrennerei G. Allun.

Avots: ME II, 390

ķiẽģelniẽks, der Ziegelstreicher Druva I, 660, U.

Avots: ME II, 390

I ķiģelis, eine Schnecke in ihrem Häuslein: daudzi mīkstmieši darina sev kaļķa mājiņas (ķigeļus) Avuots II, 197.

Avots: ME II, 379

II ķiģelis (?) Kirchholm, = ķeģelītis, ein Stöckchen.]

Avots: ME II, 379

ķiẽģelis: auch Lng.

Avots: EH I, 707

[ķiņ̃ģelis, s. ķiņķēziņi 4.]

Avots: ME II, 382

‡ *kniģelis, ein gewisses kleines Insekt: visi uodi, kniģelīši (Var.: masaliņas) BW. 26335, 4 var.

Avots: EH I, 630

krenģelêt, krengeln, im Kreise tummeln (wie ein Pferd) L.; durch Verdrehung der Worte Ausfiüchte suchen St. - Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 273

kreņ̃ģelis: nes bē̦rnam kreņģelīt[i]! BW. 2096.

Avots: EH I, 649

kreņ̃ģelis, = kriņģelis.

Avots: ME II, 273

‡ kriņģele,

1) der Kringel:
kâ k. saliecās BW. 12802;

2) die Ringelblume:
ar ruozēm, maguonēm, smalkajām kriņģelēm BW. 18190.

Avots: EH I, 654

kriņ̃ģelene (unter kriņ̃ģelis): auch Frauenb., Iw.

Avots: EH I, 654

kriņ̃ģelis: pādei kukulis, auklim k. BW. piel. ² 2014, 2.

Avots: EH I, 654

kriņ̃ģelis, der Kringel.

Avots: ME II, 280

kriñģelĩtis Ahs., kriñģelĩte, auch kriñģelene, die Ringelblume (calendula officinalis): burkānu lapas un kriņģelīšus duod guovīm, kad tās nāk slaucamas Etn. II, 147. [Nebst li. kringelis und estn. (k)riṅṅel aus mnd. kringel.]

Avots: ME II, 280

kuģele, die Hülse in der Ähre, in welcher das Korn steckt (?) Buschh.

Avots: ME II, 300

‡ II kuģele, eine Art Gebäck: sivēniem sabaruojuši vasarsvē̦tku kuģeles A. Sprüdžs Asaru liekņa 56. Jüdisch.

Avots: EH I, 667

‡ *ķuģelêt, zu erschliessen aus nùoķuģelêtiês.

Avots: EH I, 707

‡ lakstîģele ² Kal. und Wirgen n. FBR. IX, 101, = lakstîgala.

Avots: EH I, 717

leģele, leģene, lēgēre, leģeris Elv., das Lägel, Fässchen: leģele ir nuo viena kuoka gabala taisīta muciņa, kuŗā turējuši brandvīnu RKr. XI, 96. leģele - maza muciņa, kuŗā strādnieki, uz lauku iziedami, paņe̦m dzērienu līdz Lasd. putras leģene ir vērpele Stenden, Katzd. ar pildīja jau ceļa lēģerēs gan me̦dus dzērienu, gan labu vīnu Lautb. [Nebst li. legerỹs dass. aus mnd. legel(en) od. legen dass.]

Avots: ME II, 445

merģele: auch Janš. Mežv. ļ. II, 15.

Avots: EH I, 801

merģele, s. mē̦rga I.

Avots: ME II, 602

mẽrģele: auch (mit ēr) Preekuln n. BielU., Pormsahten, Rutzau.

Avots: EH I, 808

[mẽrģele, Dunika (spöttisch), ein halberwachsenes Mädchen; s. mē̦rga

I.]

Avots: ME II, 619

‡ mērģelis Pormsahten n. BielU., = mẽrģele.

Avots: EH I, 808

miģeles, Staubfliegen Ruj. n. U., Salisb.: [uodi un miģeles bija nuoduomājuši zirgu nuokuost Pas. I, 392 (aus Neu - Wrangelshof). Beruht wohl auf ndd. mügge, s. Sommer Balt. 205].

Avots: ME II, 625

miģelêt, -ẽju U., mit den Augen blinkeln, blinzeln.

Avots: ME II, 625

moņ̃ģele, die Sauce Dond. n. RKr. XVII, 40; auch eine zusammengemischte Speise: kas tādu moņģeli lai ē̦d kuo bē̦rni samaisījuši? Dond.

Avots: ME II, 657

murģelis, ‡

2) "cīņa, pūles" Seyershof: bijis liels mur̃ģelis, kamē̦r izdabūjusi bē̦rnu nuo akas.

Avots: EH I, 833

murģelis, die Verwirrung, der Unfug Ruj. n. U.

Avots: ME II, 669

nabaģelis (unter nabags ): auch Pas. VII, 266, X, 231.

Avots: EH II, 1

naģele,

1) ein knapper Schuh:
es tādas naģeles nevaru uzaut: spiež kājas Dond. n. RKr. XVII, 40;

2) der Handschuh, [ein Handschuh mit halben Fingern, den man hauptsächlich beim Aufnehmen von Kartoffeln, rüben u. s. w. benutzt
Dond.; naģelīte, Fingerhandschuh (scherzweise) Bielenstein Holzb. 439]: tur savam mīļākam nuoadīsu naģelītes (Var.: cimdus) BW. 7283, 1. Vgl. nadzene.

Avots: ME II, 689

‡ II naģelis Pernigel "malacis".

Avots: EH II, 2

neģel˜dîgs, = nederîgs.

Avots: ME II, 714

nevarģelis, ein schwächliches, verkommenes Wesen, ein Krepierling.

Avots: ME II, 738

nežģelêt: die Bed. "bekritteln" ist sehr fraglich und vielleicht durch "mežģît" zu ersetzen: vgl. die Varianten des zitierten Liedes und nižģêt.

Avots: EH II, 23

nežģelêt, -ẽju, bekritteln Mag. XX, 3, 207: neatstāšu puisē̦niem savu dziesmu nežģelēt BW. 899, 2.

Avots: ME II, 742

nùoķuģelêtiês, sich verpacken Naud.

Avots: ME II, 806

‡ nuosmiģelêt, ganz fein abregnen Frauenb.

Avots: EH II, 88

‡ nuosniģelêt, langsam herabschneien Frauenb.

Avots: EH II, 89

‡ nuostreģe̦lê̦ts, mit Eiszapfen behangen Frauenb.: šuovakar visas pažuobeles nuostreģe̦lē̦tas.

Avots: EH II, 91

padeģelis (unter pade̦gulis): auch Auleja.

Avots: EH II, 126

paģelbt, tr., retten erretten: lai dievs šuo paģelbjuot Jauns. [Beruht auf li. pagélbu "helfe".]

Avots: ME III, 33

paspiẽģelêtiês, sich ein wenig spiegeln.

Avots: ME III, 105

peņ̃ģelêt(iês) "niekuoties" (?) Serben, Sermus.

Avots: ME III, 200

peņģelêt, -ẽju "VL. für kult od. für binden" Biel. n. U.; "quälen" Für.

Avots: ME III, 200

perģelêt, -ẽju, eine Sprache radebrechen; rasch schwadronieren Seew. n. U. perģelît, schwatzen: perģelīja vienā laidā A. XVI, 361.

Avots: ME III, 201

perģelis Wid., ein Schwätzer.

Avots: ME III, 201

pìezẽģelêt, heran-, hinzusegein (auch fig.): nuo uotras puses piezēģelē saimniece Dz. V.

Avots: ME III, 312

piģele "slapjums de̦guna galā": tev piģele de̦guna galā; kam tu tuo nesi? Dond.

Avots: ME III, 212

piģelêt "glänzend violett färben" Grünh.: tās baltās pa labi, tās piģe̦lē̦tās (buteles) pa kreisi Alm.

Avots: ME III, 212

piņģele "ein grösserer Knoten in einer Peitsche" Lasd.

Avots: ME III, 221

poĩģelis Karls., poîģelis ² Erkul, ein kleiner Knabe. Aus estn. poeg.

Avots: ME III, 375

porģeles "Ober- und Unterröcke der Frauen" Dünsb.

Avots: ME III, 376

priģelêt, -ẽju, prügelnd treiben: bij manā pūriņā stīgām šūta kančukiņa tautu dē̦lu priģelēt (Var.: spriģināt) nuo kuodziņa sētiņā BW. 27031, 1 var.

Avots: ME III, 390

pũcesspiẽģelis,* Eulenspiegel.

Avots: ME III, 444

puģelis (unter puģis): auch Brasche Anl. 403, Frauenb., Kaltenbr., Veldre Dižmuiža 35 und 107, Janš. Mežv. ļ. II, 307.

Avots: EH II, 321

puĩģelis Karls., Salis, ein Knabe Frauenb. puijât U., Elv., pujât Grünh., Nigr., Wandsen, - ãju, zu sehr gebrauchen, schinden, vernichten, zerstören. verwüsten; verjagen, auseinanderjagen Grünh.: pieteic ganiem, lai nepujā putnu lizdas! Nigr. tā viņu pujājuot nuo kukņas ārā Alm. Kaisllbu varā 6. - puijāt. aus und zunichte werden Für. I. Wohl aus liv. puij "verschwenden, aufzehren".

Avots: ME III, 403

*raģele,

1): raģelis "Buschhof"
n. BielU.

Avots: EH II, 350

*raģele od. *raģelis,

1) der Handgriff des Pfluges:
tē̦vs izlaiž arkla raģeli nuo ruokām;

2) eine VorrIchtung zum Strickewlnden:
ve̦cu raģeli nav vē̦rts glabāt: tagad jau striķus vairs neraģē, bet pērk gatavus Siuxt n. Etn. I, 59.

Avots: ME III, 467

raģelis, s. rags, raģis.

Avots: ME III, 467

ražģelis (unter ražģels): jau visi gali kâ pie liela ražģeļa tur kuopā bija Stender Pas. un st. (1789), S. 113.

Avots: EH II, 360

ražģels U., Flechtwerk (ražģelis, ein verreffelt Stück L.); das Riegensieb; das Flechtwerk auf der Ragge; verwickeltes Garn. Vgl. režģis, ražģis.

Avots: ME III, 493

regžģele, ‡

3) verworrenes Garn
Allend.

Avots: EH II, 363

regžģele,

1) "?": ābele, regžģele Lubn.;

2) "=režģis 3" Wilzen.

Avots: ME III, 504

režģele N.-Peb., = režgis 5.

Avots: ME III, 516

režģelis U.,

1) = režģis;

2) verwickeltes Garn.

Avots: ME III, 516

rinģeles: aus mnd. ringele, s. Sehwers Unters. 101.

Avots: EH II, 372

riņģeles, Ringelblumen Elv., U., calendula officinalis Mag. IV, 2, 63. Aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 529

‡ *ružģelêt, zu erschliessen aus saružģelêt.

Avots: EH II, 386

sānzēģelis, das Leesegel Peterskapelle n. U.

Avots: ME III, 805

‡ saražģelêt, verknüpfen (sasiet ar mazgu) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 441

sar̂geņ̃ģelis,* der Schutzengel.

Avots: ME II, 716

saružģelêt, saružģêt LP. VII, 303, tr., verwirren, verwühlen: meitenei saružģe̦lē̦ti mati Dond. Lauma... staigāja ar saružģē̦tiem matiem apkārt Etn. II, 26.

Avots: ME III, 724

seģele U., seģelis, eine Decke, ein grosses Tuch U.: pārse̦guši zirgiem kaut kādus seģeļus Janš. ne̦sdama kaut kuo seģelī ietītu Janš. Bandavā I, 25.

Avots: ME III, 812

smerģele "?": pruom, smerģele! Stari I, 182.

Avots: ME III, 960

II smer̂ģele Serben "ein drehbarer Schleifstein zum Wetzen von Sägen".

Avots: EH II, 536

‡ *smiģelêt, fein regnen, nieseln Kegeln

Avots: EH II, 537

sniẽģelêt, ein wenlg schnelen Siuxt, Behnen.

Avots: ME III, 979

‡ sniẽģelis Blieden, Demin. zu snìegs.

Avots: EH II, 543

sniģelêt, ein wenig schneien Bl. I, 351.

Avots: ME III, 976

‡ šņirģelis Strods Par. vōrdn. 171 "?".

Avots: EH II, 653

spieģelêt, Refl. -tiês: auch (mit iẽ ) Dunika.

Avots: EH II, 554

spieģelêt, -ẽju, spiegeln U. Refl. -tiês, sich spiegeln U.

Avots: ME III, 1006

spiẽģelis: skatās kâ spieģelī BW. 20373 var. ve̦lna spieģelit[i]s 31892.

Avots: EH II, 554

spiẽģelis, = spuoguiis, der Spiegel. Nebst estn. pēgel aus mnd. spegel.

Avots: ME III, 1006

sprēģele Fest., = spraislis 1, eine Vortichtung, die man einem Pferde zwischen die Zähne ins Maul steckt, um dieses reinigen zu können.

Avots: ME III, 1017

sprēģelis, das Querholz, welches die Femern des Pfluges verbindet Lub.

Avots: ME III, 1017

‡ II sprèģelis ² Fest, n. PBR. XVII, 86, ein gewisser Bestandteil eines Hemdes (= spẽdele?).

Avots: EH II, 559

spriģeli Wid., Nachbleibsel von geschmolzenem Fett. Mit Metathese auf li. spìrgas "kleines, gebratenes Fettstückchen" beruhend? Oder Ableitung von *sprigi (zu spridzêt)?

Avots: ME III, 1019

*stāģele od. *stāģelis "?": dari, mans brālĩti, daudz stāģelīšu. lai tautu meitiņa tērējas! BW. 25559.

Avots: ME III, 1050

steģele, der Eiszapfen Nigr., Kursiten; anderswo; streģele.

Avots: ME III, 1057

‡ steņ̂ģele ² Kab. n. Blese Latv. pers. v. 67 "lāste̦ka". Vgl. stangala.

Avots: EH II, 577

stiẽģelis: auch Iw., Lesten, Pilten, Popen, Puhren, Rojen, Schnehpeln, Strasden, Plw. I, 108, 111, 129, 131, 133, 145, 149, 157, 166, 170, 225, 253, 264, 293, BW. 31874, 3, 4, 5.

Avots: EH II, 583

stiẽģelis Schlehk n. FBR. VII, 42, Rothof n. FBR. VIII, 121, Dond., Wandsen, Dunika, Nigr., Gramsden, Frauenb., Kurs., Siuxt, stieģelis Glück, U., V., = tieģelis, der Ziegelstein.

Avots: ME IV, 1078

stieģelniẽks A. XI, 570, Dond., der Ziegelbrenner.

Avots: ME IV, 1078

I stiģelis: auch Kal.

Avots: EH II, 578

I stiģelis U., Brasche, Rutzau, der Ziegelstein. Mit sekundärem s- auf mnd. tegel. tichel beruhend?

Avots: ME IV, 1066

II stiģelis, das Spulchen im Weberschiff Hug. n. U., Bielenstein Holzb. 403.

Avots: ME IV, 1066

‡ stoņ̃ģele, ein kleines Gefäss, "muciņa" Allendorf; "ein altes (namentlich metallenes) Gefäss, das nur zur Aufnahme unsauberer Abfälle dient" Lems. Vgl. stuņģis.

Avots: EH II, 583

‡ stoņ̃ģelis, eine Halbtonne, worin man Spülicht giesst od. Pilze einsalzt Seyershof; ein Gefäss zum Einsalzen von Fleisch Ruj.; ein hölzerner Zuber Kolberg; stoņ̂ģels ² Salis "maza muciņa".

Avots: EH II, 583

streģele: auch Stuhrhof, Zeezern.

Avots: EH II, 585

streģele Gr. - Autz; Blieden n. Etn. Il, 177; RKr. VI, 70, A. - Autz, Auermünde, Naud., Kurs., Gaiken, Schibbenhof, Schnikkern, Frauenb., = lāste̦ka, der Eiszapfen (am Dach): sasalis kâ streģele Schibbenhof. saltam laikam iestājuoties nuo jumtiem te̦kuošais ūdens sasalst garās streģelēs Naud. Wenn das Wort kein Lituanismus ist, Ableitung von einem *stre̦ga, oder aber aus *streglele. Nebst li. stregiù "erstarre" zu mnd. strak "stelf", ae. strec "start" u. a., s. Persson Beitr. 432, Walde Vrgl. Wrtb. II, 629, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 29.

Avots: ME IV, 1085

strēģele Elv. (in der Verbind. tapas strēģele), Für. I, L., U., Lieven - Behrsen, = streģele, der Eiszapfen.

Avots: ME IV, 1087

‡ *streģelêt, zu erschliessen aus ‡ nùostreģe̦lē̦ts.

Avots: EH II, 586

strẽģelis, der Querpflock an der lemesnīca Dond.

Avots: ME IV, 1087

strieģele: zur Etymologie s. auch Krogmann WuS. XIX, 127 f.

Avots: EH II, 589

strieģele, der Eiszapfen Gr. - Autz n. U. Ableitung von *striega, oder aus *strieglele? Wohl (nach Boisacq Dict. 840 f., Zubatý AfslPh. XV, 480 u. a.) zu gr. ρ'ῖγος, lat. frīgus "Frost" u. a. Anderswo streģele, strēģele.

Avots: ME IV, 1093

stuņ̃ģele Karls."?"

Avots: ME III, 1107

stuņ̃ģelêt Karls."?"

Avots: ME III, 1107

tieģelis Manz. Lettus, U., = ķieģelis, stieģelis, der Ziegel. Aus mnd. tegel.

Avots: ME IV, 209

‡ tirģelis Diet., verächtl. Demin. zu tìrgus, Markt.

Avots: EH II, 684

‡ tor̃ģele Lems., = ‡ tor̃cka.

Avots: EH II, 688

‡ tor̃ģelis Seyershof "ūtrupe". Beruht auf r. торг.

Avots: EH II, 688

‡ ubaģelis, Demin. zu ubaģis: u. iz nabagu mājas Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 91.

Avots: EH II, 711

unspieģelība, Eulenspiegelel L.

Avots: ME IV, 299

unspieģelis, ein Eulenspiegel L. Wohl (mit n aus l) aus nd. ūlespêgel.

Avots: ME IV, 299

uzģeņģelêt KatrE., = uzģeņ̃ģerêt.

Avots: ME IV, 335

‡ vaiģelis A. Brigadere Sk. v. 248, Demin. zu vaîgs 1.

Avots: EH II, 748

vanaģelis (unter vanags 1): vēja v. BW. 2563.

Avots: EH II, 756

verģele: ve̦se̦la v. Delle Neg. nieks 32.

Avots: EH II, 772

ver̃ģele Gr. - Sessau, Pampeln, eine (lange) Reihe Pankelhof: re, kur meitu ve̦se̦la verģele! Pampeln. ve̦se̦la verģele sīpuolu karājas pie siênas ebenda. gara, gara verģele, purģele galā Gr. - Sessau. Vgl. verdze.

Avots: ME IV, 540

vẽrģele Nurmhusen "eine lange Reihe"; vgl. vēr̃ģele und verdze.

Avots: ME IV, 561

virģele,

1): diža, gara v. panākstnieku meitas Tdz. 58007.

Avots: EH II, 787

virģele,

1) eine grosse Menge
(mit ir̃ ) Frauenb., ein Haufe, eine Reihe: ābuoļi saauguši uz zariem virģelēm vien Frauenb. suņi skrejuot pa divdesmit līdz trīsdesmit vienā virģelē Janš. Mežv. ļ. I, 347;

2) auf einen Faden aufgereihte Stroh- und bunte Papierstückchen, die als Schmuck an der Zimmerdecke angebracht werden
(mit ir̃ ) Iw.; eine Art Strohkette: nuo garsaimiem pina gre̦dze̦nus - riņģīti riņkītī, līdz iznāca gara vir̃ģele, kuru izvazāja un izlīkumuoja gar sienām un dziedriem Ranken n. RKr. XVI, 108;

3) "?": diža, gara virģele tā tautu meita BW. 16738. In den Bedd. 1-2 als ein Lituanismus zu virdze.

Avots: ME IV, 605

zeģelains "= galviņains": zeģelaini lini Nerft.

Avots: ME IV, 702

I zẽģele PS., U., zēģelis St., U., acc. zēģeliņu BW. 30880 var. (aus Bers.), = bura(s), das Segel; die Fahne im Kriege (karuogs) U.: zēģeļus uzņenzt U., die Segel aufsetzen; z. pieraut U., straff anziehen; z. atlaist U., loser machen. zēģeļa beņķis U., die Bank, darin der Bootsmast steht. sudrabiņa zēģelēm BW. 30704. laiviņas baltajām zēģelēm 30741. uzve̦lk baltu zēģelīti 30770. zēģelīte ze̦ltu nesa 30799. zeltītu zēģelīšu 30807, 4. auž rupjas zēģelītes 30815. pagrieza zēģelīti 30860. redzēju zēģelīti līguojam 30864. auda zēģelīšus 30869. smalku linu zēģelīti 30880. cilā... zēģelīšus! 30890. Nebst li. zė˜glas oder žė˜glius aus mnd. segel.

Avots: ME IV, 714

II zẽģele PS., zēģelis St., U., = ziēģelis.

Avots: ME IV, 714

zeģeles U., = zārdi; vgl. zeģene.

Avots: ME IV, 702

I zẽģelêt, -ẽju,

1) segeln
St., U: gāju zēģelēt BW. 30799, 1. garām jūru zēģelēja 30785;

2) zu Fuss gehen
Frauenb. Aus mnd. segelen.

Avots: ME IV, 714

II zẽģelêt St., U., ( "besser" nach U.) ziẽģelêt.

Avots: ME IV, 714

zẽģelis, s. zẽģele.

Avots: ME IV, 715

zẽģelniẽks, ‡

2) ein Segelboot.

Avots: EH II, 805

zẽģelniẽks, wer segelt, ein Segler: kas tie tādi zēģelnieki? BW. 30785. zēģelnieka laiviņā 30706.

Avots: ME IV, 715

zeņģele,

1) = zentele 1 (?): stūres buomī apakšā piesisla zeņģele, kuo uzmauc vāģu tapai galā A. XI, 171;

2) "pie arkla kuoka daļas, kur striķi piesien" Selb.;

3) "= zveņģele" Lis. (mit èņ ² ).

Avots: ME IV, 714

zieģelêt, -ẽju, siegeln U. Aus mnd. segelen.

Avots: ME IV, 741

ziẽģelis, das Siegel U. Aus mnd. segel.

Avots: ME IV, 741

zirģelis (unter zir̂gs): zirģeļa galvu BW. 19298, 1.

Avots: EH II, 808

zveņģele,

1): Bestandteil eines Pfluges
(mit èņ) AP.

Avots: EH II, 815

zveņģele,

1) zveņģele U., Mag. XIII, 2, 66, Aahof, Golg., Kroppenhof, Lis., Nerft, (mit eņ̃ ) C., Frauenb., Grünw., Hasenpot, Nötk., Salisb., Schibbenhof, Stenden, zveņģelis L., U., Adsel, Grobin, Lasd., (mit em̃ ) Dunika, Karlson, zveņģe Bewershof, Kokn., Stockm., (mit eņ̃ ) Schibbenhof, das Ortscheit, der Schwengel (am Wagen, am Pflug, an der Egge, am Brunnen
LKVv.): zirgam streņģes uzkabina uz zveņģeles Hasenpot. kad jūdz divus zirgus, tad katrpus dīsteles vajaga sava zveņģeļa Etn. II, 97. Sprw.: darbs nav zaķis, cilvē̦ks nav zveņģelis Grobin;

2) zveņģelis Grobin "eine hinten an den Oberkleidern angebrachte Klappe zum festeren Zusammenziehen";
zveņ̃ģelis Karls., der Riementräger: (zakrakiem) mugurā bija zveņģele RKr. XVII, 30. tava manteļa zveņģelim puogas iztrūkušas Grobin;

3) das männliche Glied
(mit eņ̃ ) Frauenb. Nebst estn. wen`n`el "Schwengel am Wagen" aus mnd. swengel; zveņģe auf Grund des deminutivisch aussehenden zveņģele neugebildet.

Avots: ME IV, 771

zveņģelis, s. zveņģele.

Avots: ME IV, 771

peņ̃ģelêt(iês) "niekuoties" (?) Serben, Sermus.

Avots: ME III, 200

I zẽģelêt,

2): schnell gehen od. fahren
z. kam gaŗām.

Avots: EH II, 805

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

àizdrīģêt, tr., verriegeln: durvis Tals.; s. drīģele.

Avots: ME I, 23

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

àizkļuoķelêt u. àizkļuoģelêt, mit dem"kļuoķis"festmachen, befestigen U.

Avots: ME I, 33

apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.

Avots: ME I, 94

aûdẽjs, f. -ẽja [li. audėjas, f. -ėjà), der Weber, die W-in: zēģelīšu BW. 13279, 1, raibu deķu audējiņas 13655, 2.

Avots: ME I, 215

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

ãverģẽlis, āvarģelis BW. 13248, 4., auch ãbarģẽlis, ãberģẽlis, s. ẽverģelis.

Avots: ME I, 245

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

I braka Dunika, Kal., Kurmene, Neu-Rahden, OB., Renzen, = zveņģele 1.

Avots: EH I, 236

burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.

Avots: ME I, 355

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš ² Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 ^2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

daiņuôtiês, dainuôtiês N. - Autz n. U., sich zeigen: viņš spieģelī vien daiņuojas cauru rītu MWM. VII, 3; [dàiņuôtiês ² Mar., sich brüsten, prahlen; sich putzen, stolzieren; anscheinend zur Wurzel von daiļš.]

Avots: ME I, 432

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

dràudze (li. draugė˜, Gesellschaft, Genossenschaft),

1) die Gesellschaft, Genossenschaft, Verbindung, Menge, Schar:
nu lustīga meitu draudze BW. 988. panāksnieki, vilku draudze 20996. eņģelīšu draudzīte 4993. satiek tautu liela draudze 13559. mežā irbju liela draudze 11323. šķiŗaties, zuosu draudze 17605. cūku draudze 29194. liela luopu draudze, eine Menge Vieh. Der Lok. draudzē im VL. = kuopā, zusammen: šurp ganiņi, turp ganiņi, kam draudzē nedzeniet 761. cāļi te̦k draudzītē 16574, 1;

2) die (kirchliche) Gemeinde, Parochie, das Kirchspiel;
draudzes skuola, Parochieschule; draudzes tiesa Kirchspielsgericht; brāļu draudze, die Herrhutergemeinde;

3) im Hochlett. als das Femin. zu dràugs, die Freundin
Zb. XVIII, 430; dafür gew. dràudzene.

Kļūdu labojums:
BW. 988 = BW. 988,9

Avots: ME I, 491

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. ² 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. ² 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 ¹

Avots: ME I, 492

driẽpa, driẽpe, das Tau: blankas nuoblīkšķ, driepes spiedz Eglītis. [Mit hypernormalem d- (vgl. drīģele) für das sonstige riepe (aus mnd. rēp "Reif, Tau")?]

Avots: ME I, 502

driģene, n. U. auch driģele, gew. d. Pl., Bilsenkraut; baltās driģenes, der Stechapfel (datura stramonium). me̦lnās driģenes, Bilsenkraut (hyoscyamus niger). traks, it kâ driģenes (od. -ņu) saēdies. kuo tu skraidi kâ driģeņu saēdies? [driģene wohl aus * drignene, vgl. li. drìgnė "Bilsenkraut"; zur Etymologie vgl. allenfalls Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f.].

Avots: ME I, 498

II drīvêt, (einen neuen Strick) recken und reiben Lems. n. U.; [Hypernormalismus fürs entlehnte rĩvêt "reiben"? vgl. drīģele].

Avots: ME I, 501

gàišĩba, das Licht, die Helligkeit: ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M.

Avots: ME I, 588

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381

[ģilbêt U., = ģelbêt, helfen].

Avots: ME I, 698

ģilis,

1) ein magerer Mensch
[Trik.], Smilt. n. A. XIII, 81: kuo nu tāds ģilis vīram padarīs Etn. I, 59;

2) ģelzis L., U.

Avots: ME I, 698

ģilzens, lok. für ģelzens.

Avots: ME I, 699

‡ II ìeklambât,

1) (einen Keil) einschlagen, eintreiben
Ramkau;

2) "iekabināt arkla zveņģeli arkla āķī" Prl.

Avots: EH I, 519

ìeràust, tr., einscharren: vēmekļus ierausušas spirkstīs LP. V, 8. Refl. - tiês,

1) sich einscharren:
zē̦ns ierausās sìenā, gultā;

2) mit Mühe wohingelangen:
viņi ar pūlēm ierausās zirģelī A. XXI, 631.

Avots: ME II, 56

iespẽle, das Vorspiel: ērģelnieks iesāka spēlēt, pa˙priekš iespẽli MWM. VII, 853.

Avots: ME II, 69

izrãdît (li. išródyti), tr.,

1) zeigen, sehen lassen, zur Schau stellen:
istabas, savu mantu, savu gre̦znumu A. XI, 147. figūra, kuŗa izrāda se̦nuo ēģiptiešu kuokli Antrop. II, 110;

2) zeigen, an den Tag legen:
puiši jāšus vēl riņķuo apkārt pa sē̦tsvidu, savu veiklību izrādīdami BW. III, 1, 14;

3) vorstellen, aufführen:
lugu, drāmu. Refl. - tiês,

1) sich zeigen, sich erweisen, scheinen:
ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M. tev tik tâ izrādās, te ne˙viena navbijis Dīcm. I, 68. pēc nāves izrādījies, ka pastelis mācējis visu savu riju ar naudu pieburt LP. I, 161;

2) sich auszeichnen, sich hervortun:
viņš gribēja izrādīties ar savu spē̦ku. daži puiši meta daudz naudas lielīšanās un izrādīšanās pēc RKr. XVI, 146.

Avots: ME I, 790

‡ jèldêt ² Mahlup, = ģel˜dêt, taugen.

Avots: EH I, 562

jezis U., = ģelzis.

Avots: ME II, 110

kārt, um Praet. mit dem Akk. u. Gen., jetzt äusserst selten: neradās palīgs, kas kārt (ap) tuo būtu I Mos. 2, 20. [tie nepareizi kārt jums tik gauži darbuojās Glück Galater 4, 17.] Ādams pēc ilgiem gadiem sāka ilguoties pēc palīga, kas kārt viņa būtu Aps. tavs eņģelis lai kārt mani mīt Fürecker. Bei Adolphi: kārt vakaru, gegen Abend; kārt luopiem tinas, er geht mit Vieh um. Nach U. (sonst nicht ermittelt) sollen noch jetzt in Kurland gebräuchlich sein Wendungen, wie: kārt vakaru, kārt luopiem, beim Vieh, kārt sēju, um die Saatzeit. Ganz ungewöhnlich, aber leicht verständlich ist der Gebrauch von kārt in A. XVI, 579: bet ilgi viņa tur nepalika, juo te darbs nebija kārt viņas [?], denn die Arbeit war nicht ihr angemessen. [Anscheinend aus apkārt gekürzt.]

Avots: ME II, 199

II kašelis, auch kašele, ein netzartiger Sack, z. B. zum Aufbewahren von Heu auf der Reise U. kašelis - nuo auklām tīkla veidā pīts maisveidīgs siena iebāžamais, kuo sienu paņemt uz ceļu līdz Ober - Kurl., Infl., In Livl. dafür ķīpa. piekusušam zirģelim viņš nuosvieda priekšā siena kašeles Kat. kal. 109. kašel(i)s, lederne Tasche, Betteltasche St. [Nebst li. kašẽlė "Kober, карман"] aus r. кошéль "Heukorb, Brotsack". [Wohl auf Grund des deminutivisch aussehenden kašele ein kaša L., St., U. "ķeša" entstanden.]

Avots: ME II, 170

kàudze (li. káugė "Heuhaufen", [aber kaũgė Lit. Mnd. I, 148 (2X)]), Demin. verächt. [kàudzele C., kaûdzele ² Ruj., kaũdzele Dunika], kàuģele, [kaũģele Līn.], kauģelĩte Ltd. 1425,

1) ein grosser, runder Heu - od. Eornschober mit einer kegelförmigen Spitze:
kaudzi mest, eine Haufen, Schober anrichten, schobern: kaudzi me̦t, metēja nere̦dz (Rätsel: der Maulwurf);

2) ein Haufe überhaupt, eine über den Rand gehende Anhäufung, die Überfülle, das Übermass:
pūrs, stuops ar kaudz, ein Lof, Stof mit einem Haufen. malu, malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu BW. 8102. apcirkņi pilni kaudžu kaudzēm LP. IV, 35. biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu VII, 287. devis katram pa mē̦ram un vēl uzbēris labu sieku kaudzes tiesai V, 82. tē̦vu alu Trimpus atkal kaudzēm lej Aus. Im VL. sehr beliebt zur Schilderung des reichen Brautschatzes: jau pūriņš kaudzi meta BW. 15054, 2. kaudzītēm, kaudzītē 7652. es pūriņu piedarīju, kaudzes vien vajadzēja BW. 25615. tuvinieki me̦t naudu un dāvanas pūra kaudzei BW. III, 3, 622. - tev spuolīte kaudzi me̦t, man nav spuoles dibinā BW. 6977. kaudzēm, kaudžu kaudzēm, haufenweise: tam naudas kaudzēm. [Nebst kaugurs und li. kaugurỹs "mit Sandgras bewachsener, kleiner, steiler Hügel", kúgis "ein grosser Heuhaufen" und apr. kugis "Knauf am Schwertgriff" (s. Trautmann Apr. Spr. 364) zu mnd. houc (gen. houges), an. haugr "Hügel", schweiz. hock "Haufe", tirol. hocken "Heuhaufen" (wenn hier altes gh im Wurzelauslaut vorliegt) resp. zu an. hokenn "gekrümmt"; vgl. Persson Beitr. 114, Johannesson IF. XIX, 129, Zupitza Germ. 22 u. 110, Fick Wrtb. III ⁴ , 91.]

Avots: ME II, 172, 173

kazãks, kazaks,

1) der Kosak;

2) der Gerichtsdiener, Gerichtsbote
[Salis]: Vidzemē un arī Kurzemē dažuos apgabaluos tikdaudz kâ pagasta apziņuotājs jeb pastnieks Konv. ¹

3) der Kosakentanz:
dancuot kazāku RKr. XVI, 246;

4) eine Blume:
pa starpām zied dze̦lte̦nā kreņģelīte un sarkanais kazaks Janš. [Nebst li. kazõkas und estn. kazak aus r. казакъ.]

Avots: ME II, 183

ķiņ̃ķẽziņi,

1) ķiņķeziņi Edw. n. U., zum Scherz verkleidete, vermummte Menschen, die allerlei Kurzweil treiben:
ķiņķēziņuos iet;

2) ķiņ̃ķẽziņi, ķiņ̃ķẽzĩši, das Naschwerk
RKr. II, 57, N. - Kmph., [Stelp.];

3) ķiņ̃ķẽzis, ein Knirps
Smilt.;

[4) ķiņ̃ķêziņš od. ķiņ̃ģelis "ein Kinderspielzeug zu Weihnachten (eine aus einer Eierschale hergestellte Vogelfigur)"
Stuhrhof].

Avots: ME II, 382

ķizît (unter ķizinât I ),

1): auch Dunika, NB.; satvēra ķizītuo ābuoli ar. visu ruoku Janš. Līgava II, 353. kamē̦r kriņģelis nav vēl ruokā, netīk tuo citiem ķ. Bandavā I, 14; ‡

2) "trotzen"
Gramsden.

Avots: EH I, 705

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

‡ II klē̦gât,

1) "langsam gehen"
(mit ẽ̦ ) Nikrazen;

2) "?": viena pati ar ... zirģeli ... arklā klēgā pa tīrumu Janš. Dzimtene V, 23.

Avots: EH I, 616

klidzêt, - dzu, - dzẽju, intr.,

1) wackeln, klappern:
naža ģelzis sāk jau klidzēt Naud. dzirnus rūc, milna klidz Olai;

2) schreien (vom Habicht)
Lös. So auch das Refl. - tiês: aiz kalniņa klidzējās divi pe̦lē̦ki vanadziņi Etn. IV, 66. [Zur Bed. 1 vgl. li. kligždė´ti "хлябать, шататься", zur Bed. 2 -li. (su)klìgti, "aufschreien"; dieses weitrhin am ehesten zu le. klìegt, während neben li. kligždė´ti ein gleichbedeutendes li. klegždė´ti da ist (vgl. auch li. suklėgti "aufschreien").]

Avots: ME II, 226

klikstêt,

1): klikstuošs ģelzis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 51.

Avots: EH I, 617

klikstêt, klikšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;

[2) klinkstêt, kränkeln
U.;

3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].

Avots: ME II, 227

kliņģere, kliņģerīte, kliņģernĩca Kaul., Buschh., kriņģelīte, Ringelblume: kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī BW. 6443.

Avots: ME II, 229

kliņ̃ģeris [Salis], = kriņģelis, Kringel. [Nebst li. klingerỹs (Tilsit) aus d. dial klinger, s. Prellwitz Die deu. Bestandteile in den lett. Sprachen 10.]

Avots: ME II, 229

[kriñgliņi Dond., eine Gartenblume (=kriņģelītes?).]

Avots: ME II, 279

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene ² II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282

kruo`gs [auch PS.], kruõgus, Demin. verächtl. kruõģelis, der Krug, die Schenke: kur kruogs, tur stedele. ej kruogā, būsi gudrs; ej baznīcā, būsi svē̦ts! [Aus mnd. krôch.]

Avots: ME II, 294

‡ kugule Wessen "= kuģele".

Avots: EH I, 667

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. ² 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. ² 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene ² II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

kuraža [Wenden], oft kuražas [PS., N. - Peb.], n. U. auch kuraži,

1) ein Bauerschlitten mit einem Korbe, eine Kobitke
Ulpisch, Ruhtern, Ruj., Drsth., [Bers.], Lasd., Lubn., Burtn.: viņš gulēja kuražā uz salmiem Niedra. egļu rati, bē̦rzu spieķi, kārklu rīkšu kuražiņa BW. 19061. zirģelis uzmuocīja kalnā liepu kriju kuražiņas Vēr. I, 769 ;

[2) kuraža, ein Gestell mit einer Rücklehne, das auf den Holzschlitten gelegt wird, um bequemer zu sitzen:
kuražu uzsien ragavām, kad brauc uz pilsē̦tu ar precēm Jürg.]

Avots: ME II, 321

kutêt, -u, -ẽju, intr., kitzeln, jucken: man pē̦das kut. sargeņģelim nagi vien kutēja A. XX, 135. puiši sēd rindiņā, man sirsniņa kutēt kut BW. 10243. mēles kutēt kut runāt MWM. VII, 409. Vgl. kudêt, kutinât [und Johansson IF. XIX, 126 2].

Avots: ME II, 330

laũliniẽki, die zu Trauenden, der angehende Ehemann und die angehende Frau: ērģeles spēlēja laulniekiem Lundberg. baznīcas ruļļos jāieraksta, vai laulnieku ve̦cāki dzīvi vai miruši LA.

Avots: ME II, 428

‡ leģere OB., = leģele.

Avots: EH I, 731

lēģere, s. leģele.

Avots: ME II, 456

leģeris,

1) einer, der schiefbeinig geht
Druw.;

2) ein Herumtreiber, Taugenichts
Burtn., Al. S. auch leģele.

Avots: ME II, 445

lĩdza, gleich, zusammen mit N. - Schwanb.: ēd, kas tev līdza! Etn. I, 107. citi, kas gribēja iet līdza, gāja kājām BW. I, S. 188. saule, saule, zeme, zeme, kam tu līdza nedarīji? BW. 4380. vai tā mana dziedāšana tevi līdza aizvedīs? 584; 595; 1018, 1; 4380. [darītu bagātus un saviem mīļiem eņģelim līdza Manz. Post. 7. nāc man lĩdza! PS.]

Avots: ME II, 479

lìkraģis (unter lìkradzis); Demin. līkraģelis Brigadere Dievs, daba, darbs 244; tie dzina līkraģus un platpierus Dünsb. Od. 152 citām sievām smuki vīri, man tik tāds līkraģītis Tdz. 49130.

Avots: EH I, 749

mal˜tĩte, die Mahlzeit: maltīti turēt, paturēt Kaudz. M. 167, zu Tische sitzen, speisen. uz maltīti aicināt, zu Tische rufen U. Sprw.: kuo ģeld pēc maltītes kaŗuote! vilka maltīte, als Schimpfwort: viņam pagāni suolījušies braukt pretim, bet - vilka maltītes - neat-braukuši Jauns. [Aus mnd. mâltît.]

Avots: ME II, 559

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

[I mḕ̦rga ² Lettg. (li. mergà, [apr. mergo]), mẽ̦rga Dunika, me̦rga [N. - Sessau n. U., hier "scherzweise"; BW. 13557, 1], Demin. auch mer̂ģele ² [Līn.], mērģele Janš., das Mädchen (meist [so z. B. in Dunika] verächtlich; [in Domopol und Warkl. von einem mannbaren Mädchen]): viņa meita nee̦suot ne+kāda me̦rga Grünh. lūkuo, lūkuo, tautu dē̦ls, kamē̦r maza merģelīte! BW. 1933; s. auch marga

III und mārga

I. [Zu kymr. merch "Tochter",
s. Wiedemann BB. XXVII, 209, Walde Wrtb. ² 466.]

Avots: ME II, 618, 619

‡ me̦tus, -us Siuxt,

1) das Ansehen
(vgl. me̦ts 2): dze̦gūze ir tādā me̦tū kâ vēja vanaģelis;

2) "?" (in Vergleichen, von gut gemästetem Vieh):
tas īksti ir kâ tāds m. (nämlich: "brangs"). es gribē̦tu baŗuokli tādu labu uztaisīt, kâ tādu me̦tu.

Avots: EH I, 804

‡ miģe eine Art Mücke: m. stipri līdzinājas uodiem Zundu P. 1898 III, S. 36. Vgl. miģeles.

Avots: EH I, 812

migulĩtis,

1) [= miģele?]: ai uodīti, migulīti, nekuod mani šuovasar! BW. 32237, 1;

[2) "ein kleines Stück Brot"
Bauske].

Avots: ME II, 625

nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,

1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;

2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;

3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;

4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]

Avots: ME II, 685, 686

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. ² 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

nebûtĩba, das Nichtsein: nāves eņģelis pārve̦d cilvē̦ka dvēseli klusā mierā un nebūtībā Por. cilvē̦ks ieies nebūtības mierā A. XX, 217.

Avots: ME II, 709

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826, 827

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826

nùoplũkšķêt, nùoplũkšêt, einen dumpfen Schall von sich geben: svārki vien nuoplūkšķēja kâ vējdzirnavu zēģeles vējā Austr. viņa iesvieda grāmatu, ka nuoplūkšķēja vien Kaudz. nuoplūkšķ korķi, kurus izve̦lk nuo pudelēm A. XVII, 315.

Avots: ME II, 832

‡ nuosmĩlât Dunika, = ‡ nùosmiģelêt: uz vakaru drusku nuosmīlāja.

Avots: EH II, 88

nùosuolaba, das Versprechen, Gelübde [Ar.]: tagad mutīte, ar kuo šuo nuosuolabu apzēģelēja, bija jau pilnīgi apzinīga Ramānu Aleks.

Avots: ME II, 863

nùosprauslât Spr., nùospraũslâtiês, nùospraũsluôtiês, sich abprusten, eine Weile schnauben: zirģelis nuosprauslājās MWM. VI, 744. ve̦lns dusmās nuosprausluojas vien uz ķēvi LP. VI, 501.

Avots: ME II, 856

nùozēbît: tüchtig ausschelten; verwarnen Peb.; "... tu spēlēsi ērģeles ... tâ būs ...", nuozēbīja viņš Siljānu Stērste A. Z. 45.

Avots: EH II, 109

nùozēbît "?": eņģelis nuozēbīja Renātu dzīvuot stingru svē̦tās dzīvi Stari III, 144.

Avots: ME II, 890

ùotrs (li. añtras) C., Kaugershof, Morizberg, Neuenb., Ronneb., Schujen, Serbigal, Walk, (mit uõ ) Adiamünde, Bl., Iw., Līn., N.-Bartau, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Stenden, Trik., Wahnen, Widdrisch, N.-Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit ùo ² ), Kl., Lös., Nerft, Preili, (mit uô ² ) AP., Arrasch, Dond., Jürg., Kumbern, Selg., uõtras PlKur., der andere, der zweite: uotra puse, die andere Hälfte, Seite, die Nachgeburt U. Sprw.: kuo pats negribi, tuo uotram nedari! kâ tuo var uotram duot, kas pašam labi smeķē! nuodzīvuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35. grūt[i] dzīvuot pirmuo mūžu, vēl grūtāk uotruo BWp. 12151. panāksnieki un vēdēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. mana līgaviņa uotra puiša ruociņā BW. divi... puiši stāvēja klēts priekšā un uotri divi klēts pakaļā BW. III, 1, S. 75. pieci brieži purvu brida, uotri pieci Daugaviņu BW. 30501. izcepi tiem vieniem sešiem tuo vienu baluodīti, tiem uotriem sešiem tuo uotru! LP. II, 18. kur meitiņas pulkā dzied, tur ērģeļu nevajag: viena (Var.: cita) smalki, uotra (Var.: cita) re̦sni . . . ērģelēja BW. 341 var. - viens (un) uotrs, der eine und der andere, mancher: viens, uotrs pa vārdam parunā Saul. uotrs cits, = cits, ein anderer: vienā kambarī bija..., bet uotrs cits bija aizsiets ar lūku Pas. IV, 50 (aus Višķi). Zu apr. antars (fem. antrā, acc. s. masc. g. āntran), got. anƥar, ai. ántara-ḥ, anyá-ḥ "anderer" u. a., s. Le. Gr. § 337 b, Walde Vrgl. Wrtb. I, 67, Trautmann Wrtb. 10 f.

Avots: ME IV, 425

pabaîlîgs, etwas ängstlich, bange: [pabailīga daba Jaunie mērn. laiki I, 55.] eņģelis tâ pabailīgi apsēdās uz luoga A. XX, 221.

Avots: ME III, 5

pabē̦rnis [Ronneb.], pabḕ̦rns, das Stiefkind: tev, māsiņa, cieta daba, tu nederi pabērņuos BW. 21775. sludināt brīvestības evanģeliju dzīves pabē̦rniem. mīs pabē̦rnus kājiņām BW, piel.2 2554, 2.

Avots: ME III, 7

[II pačiñčinât, = pačunčināt 1 Grünh., Autz; neveikli uz priekšu kulties, piem. ar vāju zirģeli" N.-Peb.]

Avots: ME III, 14

pade̦gulis Gr.-Essern, [Janš. Dzimtene ² 474], padeģelis Frauenb., [Ringen n. U.], padeģēlis Nerft n. U. (aus li. padẽgėlis), padeģis Frauenb., einer, dem alle Habe abgebrannt ist Bauske: padeģuos od. pādeģeļuos iet, braukt, als Abgebrannter um Almosen bitten Frauenb. lai padeģuos brauc ar ve̦cuo kraķi MWM. IX, 190.

Avots: ME III, 16

pakâpt, intr.,

1) ein wenig auf-, emporsteigen:
ceļat krē̦slu, veļat baļļu, lai pakāpa (Var.: pakāpās) mičuotāja! BW. 24699;

2) sich mühsam vorwärtsschleppen - nach
varēt, können: zirģelis knapi tikai varēja pakāpt LA. Refl. -tiês, auf-, emporsteigen, in die Höhe steigen: viņa pakāpusēs pie luoga Rainis. viņš pakāpjas tādā uzkalnītī Saul. nuoārdīja riju, lai muļķītim nebūtu, kur pakāpties LP. IV, 56. saulīte jau pa tam pakāpusies augstu Kaudz. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm., Punien.

Avots: ME III, 43, 44

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

pakustinât, tr., ein wenig bewegen: pirkstu, akmeni; nevarēt pakustināt, nicht bewegen können: zirģelis ve̦zumu ne nuo vietas pakustināt LP. VII, 258.

Avots: ME III, 51

palags, auch palgs L., Gr.-Essern, N., Demin. verächtl. palaģelis, das Laken: uzklāj baltus paladziņus BW. 13250, 1. aud man puķu (Var.: skuju 7482) paladziņu! BW. 7481. maguonīšu palgu klāju 24860, 15; 15705, 16; 18485. [In Preili palags, das Tischtuch. Li. pãlagas "das Behänge über einem Brautwagen" stammt wohl aus r. пóлогъ "Vorhang", und so dürfte wohl auch le. palags aus dem Russ. entlehnt sein.]

Avots: ME III, 54

pamats, [li. pamatas], auch pamata (li. pamatà) BW. 9407, 3715, [Manz.],

1) der Grund, das Fundament:
skalam ģeld tā priedīte, ne istabas pamatam BW. 3141; pamatus od. pamatu likt, den Grund legen. māja nuode̦guse līdz pašiem pamatiem od. līdz pamatam, das Haus ist bis auf den Grund niedergebrannt Etn. I, 98; 103. pili līdz pamatam nuoārdīt, pilsē̦tu līdz pamatam izpuostīt. kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. visa zeme nuodārdējuse un nuodimdējuse līdz pašiem pamatiem Etn. II, 180, auch pamatuos. [pirms vēl pasaules pamāta likta kļuva Manz. Post. II, 31;

2) pamats U., der Grundbalken.]
Zu pamest.

Avots: ME III, 67

pamest [li. pamèsti, slav. pomesti], tr.,

1) unten hin-, vorwerfen:
buļļam siena pame̦tat! BW. 28947. reiz māte sūtījuse meitu uz kūti guovīm ēst pamest LP. IV, 236; pamest nuovārtā, vernachlässigen, der Verachtung preisgeben;

2) wegwerfen, lassen, hintun, verlassen:
pame̦sti bē̦rni. kumeliņ, kur pameti jājējiņu? BW. 29804. tu darīji nepareizi, pame̦zdams savus dievus LP. VII, 467. vinam bij jāpame̦t sava vietiņa Kaudz. [mutes izbrīnā pame̦tuši Leijerk. II, 228];

3) wegwerfen, verlieren; verspielen:
es pametu visu kaunu BW. 11157. viņš pametis nazi Kav. derību pamest, die Wette verlieren Etn. IV, 153. kārtis spē̦lē̦dams, viņš pametis daudz naudas;

4) vergeben, erlassen, eig. wegwerfen, nicht anrechnen:
pamet mums mūsu parādus, kâ mēs pame̦tam saviem parādniekiem!

5) lassen, zurück-, hinterlassen:
es tevi pametīšu te˙pat. tautietis lūdza raudādams: pamet vēl šādu gadu! BW. 13711. kam jūs visas sievas pame̦tuši dzīvas? IV Mos. 31, 15. Mit abhängigem Partizip: es pametu savu bāliņu kumelinu se̦gluojuot Ltd. 1I05. tas pameta zirģeli tâ˙pat stāvam Vēr. I, 770. pame̦tuse naudu nerakuse LP. VII, 1123. pame̦tama guovs RKr. XVII, 44, = aizlaižama guovs, eine Kuh, die nicht mehr zu melken ist;

6) ein wenig, etwas werfen:
arī mācītājs pameta acis uz skaistuo jaunavu Dīcm. pamest ar acīm, mit den Augen ein Zeichen geben: suns pametis ar acīm, lai nelaiž tuo vaļām LP. IV, 222. pamest ar ruoku, mit der Hand ein Zeichen geben. pamest vieglu kāju, suoli, hurtig einen Gang machen, hurtig seine Aufgabe, seine häuslichen Arbeiten beenden: pametis vieglu kāju od. savu suolīti, varu atpūsties Lub. Refl. -tiês,

1) sich unter etwas werfen:
viņš pameties zem vilciena;

2) sich verwandeln, werden:
šī pametīšuoties. par avuotu LP. VI, 479. Subst. pamešana, das Hin-, Wegwerfen, Verlassen, Vergeben, Zurücklassen; pametẽjs, wer hin-, wegwirft, ver-, zurücklässt, vergibt; pame̦tums, das Hin-, Weggeworfene; Verlassene, der Verlust [Salisb.]: mūsējiem pame̦tumu nebijis A. XX, 302.

Avots: ME III, 69

‡ pãrdūkt, übertönen: ērģeles tādu traucējumu pārdūca Atpūta № 637, S. 12.

Avots: EH XIII, 198

pãrskrìet,

2): auch Dunika, Oknist;

3): auch Oknist; dē̦lam ... dusmas pārskrē[ju]šas Pas. IX, 225;

4): auch Oknist; pārskrietus ..., klibus ... zirgus Jauns. Augšz. 52;

5): tu jā nepārskriesi Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Refl. -tiês, ‡

2) sich übereilen:
es tuoreiz drusciņ vairāk pārskrējuos, kad es tavu spieģeli atnesu uz savām mājām Jauns. Raksti IV, 169. var˙būt es e̦smu pārskrējies ar savām duomām 171.

Avots: EH XIII, 211