Paplašinātā meklēšana

‡ àizdindinât KatrE., = ‡ àizdimdinàt.

Avots: EH I, 19

‡ àizriñduôt,

1) (in eine Reihe) hin-, wegstellen
Bers.: a. krê̦slu tālāk uz priekšu;

2) reihenweise hin-, weggehen
Wandsen: pulks aiz pulka aizrinduoja gaŗām.

Avots: EH I, 45

‡ àizdìndêt ² KatrE., = ‡ àizdimdêt.

Avots: EH I, 19

‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55

‡ apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71

apriñdas: auch im Singular: sacīja visai aprindai Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 38. rīkuojas še mazākā aprindā Kaudz. Vecpiebalga 96.

Avots: EH I, 109

apriñdas, der Kreis, die Sphäre: augstākās aprindās, in den höheren Gesellschaftskreisen; plašas cilvēces aprindas A. XV, 311; vāciešu valduošās aprindas.

Avots: ME I, 115

‡ apriñdinât Salis, = ‡ aprimdinât.

Avots: EH I, 109

apriñduôt, tr., umkreisen, umgeben Spr.

Avots: ME I, 115

‡ asindêle ² Siuxt, der Blutegel.

Avots: EH I, 131

atšķiñdêt, erklingen, erschallen: atšķindēs ilkss pulkstentiņš R. Sk. II, 32.

Avots: ME I, 201

Binduzis, der Benedictus-Tag, der 21. März, der Tag, an dem das Ungeziefer aus der Erde hervorkriechen soll; auch kustuoņu diena genannt Etn. II, 36.

Avots: ME I, 297

bindža Dond., ein schmächtiger, lang aufgeschossener Mensch.

Avots: ME I, 297

‡ bindzuoļi "Zwiebeläpfel" Burtn., Wolm.

Avots: EH I, 220

I bliñda [Naukschen], comm.,

1) der Kurzsichtige, jem., der nicht gut sieht (od. der Herumstreicher?):
puisis, blinda, rudzuos līda manu dziesmu klausīties; manu balsi gan dzirdēja, mani pašu neredzēja BW. 511;

2) der Herumstreicher, Tagedieb, Faulenzer:
laisks kâ blinda A. XI, 81; ein Unstätischer, der nirgends Stich nält L. [blìnda PS.]. Zu blenst 2.

Avots: ME I, 315

I bliñda,

2): laisks kâ b. auch (mit in̂ ² ) Salisb., (mit ìn ) Jürg., PS.

Avots: EH I, 229

II bliñda: guļ kâ zvīņas (siļķes) vienā blindā Grünh.

Avots: EH I, 229

[II bliñda "Reihe" Bauske]; tie spiežas vienā blindā ("zusammen") Rainis MWM. III, 83.

Avots: ME I, 315

‡ blinderêt Kurmene "slaistīties apkārt bez darbä.

Avots: EH I, 229

blin̂dêt ² viņam zirgi (kamanas) kâ blind Stenden. meitas uzcē̦rtas kâ blind ebenda. Hierher wohl auch li. bliñdė "Salweidë.

Avots: EH I, 229

blin̂dêt ² -u, -ēju, glänzen, schimmern: gre̦dze̦ns blind nul tālienes Dond. [Zu blinst "schimmern"].

Avots: ME I, 315

‡ blìndêtiês ² Zvirgzdine, -ējuôs, sich herumtreiben: blindējos pa sē̦tu bez darba.

Avots: EH I, 229

‡ blindît, -ĩju "kochen": vai tupiņi blindī? Kroppenhof.

Avots: EH I, 229

bļindît, kochen Ramdam.

Avots: ME I, 321

četrriñdu dziesmu, ein aus vier Zeilen bestehendes Lied, ein Tetrastich.

Avots: ME I, 411

cindi: auch (mit ìn) N.-Peb., Ramkau, (mit ìn ² ) Warkl. n. FBR. XI, 105, Prl., Saikava.

Avots: EH I, 272

cindi, dial. [Schwaneb., Lis. u. a.] für cimdi BW. 10921.

Avots: ME I, 384

[dìndaļât ² Domopol "trödeln, zögern".]

Avots: ME I, 468

I dindaļi "?": dindaļi, dundaļi tie jauni vīri, visu laiku dundaļuo pie viena graša BW. 25666 [aus Sassm.].

Avots: ME I, 468

[II dìndaļi Schujen, Daiben,

1) Pferdeschellen;

2) klimpernde Schmucksachen an Menschen (z. B. Zigeunern).]

Avots: ME I, 468, 469

‡ dindā`rzis <sup>2</sup> Atašlene n. Fil. mat. 102, Auleja, Lixna, = dìendā`rzs, der Raum vor dem Kuhstall, wo im Sommer das Vieh gehalten wird.

Avots: EH I, 320

dindārzs, mundartlich aus diendārzs gekürzt.

Avots: ME I, 469

dindêt: auch N.-Peb., (mit iñ) AP., Ramkau, (mit ìn ² ) Heidenfeld, KatrE., Lubn., Meselau, Saikava, Sessw., Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 320

dindêt, -ēju, dindêties, dröhnen N. - Schwnb., Adsel, [Lis.], BW. 5941; 16626, [35477, 1]: Daugaviņa (te̦k) dindē̦dama BW. 30710, 6. [Aus dimdêt.]

Avots: ME I, 469

dindinât,

1): pē̦rkūns diñde̦na Ramkau; ‡

2) jem. in den Ohren liegen:
šī nu vienmē̦r vīram dindinā[ju]si, lai ve̦d bē̦[r]nus uz mežu Pas. III, 463 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 320

dìndinât ² [Lis.], BW. 33050, dial. für dimdināt.

Avots: ME I, 469

dinduoņa: auch Bers., (mit iñ) Ramkau.

Avots: EH I, 320

[dinduoņa Lis., Kreuzb., = dimduoņa.]

Avots: ME I, 469

divriñdu ,* zwei-, doppelzeilig: divrindu burtnīcas; laukums ar divrindu kolonām MWM. IX, 75.

Avots: ME I, 473

‡ dižindriķis Dünsb. Trīs romant. gadīj. 66, = gaŗpẽteris.

Avots: EH I, 324

dvinda ["?"], der Nebel, der Dunst.

Avots: ME I, 538

dzindras, Hammerschlag (Sinter) Infl., Podunay. [Wohl aus mnd. sinder "Rückstand von Verbranntem".]

Avots: ME I, 551

džindž! Interjektion zur Bezeichnung eines klirrenden Lautes: zārks ar naudu džidž! džindž! nuogrimst zemes dziļumā Plūd. Llv. 212.

Avots: ME I, 564

džiñdžala,

1): auch Dunika, Salisb., (mit ìn ² ) Saikava: ar džindžalu džindžalāja BW.28262, 1 var., ‡

2) *džindžala od. *džindžals, eine Schelle:
zvaniņu un džindžalu (zvārguļu) skaņas RKr. XIX, 140 (aus NB.).

Avots: EH I, 365

džiñdžala [Līn.], eine Zigeunerpeitsche U., Janš.

Avots: ME I, 564

džindžalât, džindžalêt, mit einer Peitsche schlagen [Wid.], BW. 33532, 1.

Avots: ME I, 564

[džindžas, ein Streichinstrument Bielenstein Holzb. 729 f.]

Avots: ME I, 564

džindžauska, = džindžala, eine Zigeunerpeitsche U.

Avots: ME I, 564

džindžeklis, etwas Klirrendes, Tönendes: sunim piesien pie astes tukšu bundžu vai citu kādu džindžekli U. b. 109, 20.

Avots: ME I, 564

‡ džindžele ² Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 26, = džiñdžala.

Avots: EH I, 365

džìndželêt ² Kalz. n. Fil. Mat. 26, -ẽju, = džindžalât: čigāns savu čigānieti ar džindželi džindželēja.

Avots: EH I, 365

‡ dzindžêt, = džindzêt, scheiten (?): sakāruši zirgiem kaklā zvārguļus un puodziņas, kâ arī piesējuši pie ilksīm pulksteņus, tie laiž rikšuos, tâ ka dzindž un skan vien Janš. Līgava I, 370,

Avots: EH I, 358

džindzẽt, tönen, klirren: kāzenieki brauca..., ka džindzēja vien Mācītāja meita 77.

Avots: ME I, 564

‡ džiñdžêt Dunika, -u, -ẽju, klinge(l)n: dzird zvārguļus džindžam Janš. Dzimtene I ¹ , 455 (ähnlich: Bandavā I, 252): villainēm vis˙apkārt bija apšūtas metala naudiņas, lapiņas un krelles, tâ ka kustuoties ... džindžēja vien Mežv. ļ. I, 278. kad sietiņu (ein gewisses Musikinstrument) sit, tad tas džindž Dunika. man ausīs džindž ebenda.

Avots: EH I, 365

dziñdzinât [Nigr.], summen Zirau n. U.: kuo, mušiņa, dzindzināji gar tuo manu vainadziņu? bite.,. dzindzināt dzindzināja BW. 5802. divspārņi laižuoties dūc, džinkst un dzindzina Konv. ² 620. Vgl. dzinkstêt.

Kļūdu labojums:
bite... dzindzināt = bite manu vainadziņu dzindzināt (?)

Avots: ME I, 551

džindžinât,

1) klingeln
U.;

2) die Peitsche schwingen
Ruj. n. U. [Vgl. dzindzinât.]

Avots: ME I, 564

džindžis Etn. II, 49, džindžiņš, džindžins, schlechtes, verschaltes Bier od. enderes Getränk.

Avots: ME I, 564

‡ džindžuôt Segew., mit einer džindža schlagen.

Avots: EH I, 366

‡ I džiñdžulis Frauenb. "eine schlechte Glocke"; eine Taschenuhr.

Avots: EH I, 366

‡ II džiñdžulis Frauenb., schlechtes Bier.

Avots: EH I, 366

ģinda Elv., ģinta, dürrer Knochenmensch.

Avots: ME I, 699

ģindenis AP., Totengerippe.

Avots: ME I, 699

griñdulis, ‡

2) "kuoka rīks, ar kuo aizspruostuo duris" Upesgrīva (Uguņciems).

Avots: EH I, 406

griñdulis, = griezene 2 K., [Neuermühlen].

Avots: ME I, 656

‡ grindzeles "krunkas, kas iesitas striķī, pēdējuo visai gruodi vijuot" N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618. Vgl. grendzele ‡ 2.

Avots: EH I, 406

grindzins: asti grieze grindzinā (Var.: gredzenā ) BW. 19664, 1.

Avots: EH I, 406

[grindzins, in gaiļa grindzins Zb. XV, 192"(poln. koguci kre̦ciciel". In Welonen sei grindzins eine gekräuselte Haarlocke (?) ; in Domopol (hier auch : grìndzuls ² ) etwas Zusammengedrehtes.]

Avots: ME I, 656

grindzuļi, Überbleibsel von geschmolzenem Fett Etn. II, 33 [aus Jerkul].

Avots: ME I, 656

[ìerindans Trik., ein wenig lau; vgl. re̦mde̦ns und ierandans.]

Avots: ME II, 58

ìeriñdinât, ìeriñduôt, tr., einreihen: teikumuos ierindina tikai svarīgākuos vārdus Plūd. Refl. ìeriñduôtiês, sich einreihen: cē̦lumiem jāierinduojas parādību virknē Pūrs III, 89.

Avots: ME II, 58

ìešķindêtiês, erklingen, erklirren: uz ielas iešķindējās zvārgulis Vēr. I, 1027. dzirdēja traukus iešķindamies Saul.

Avots: ME II, 76

[ìešķindinât, ertönen machen: zvanu Bauske.]

Avots: ME II, 77

ìespiñdzêtiês, einen summenden Laut von sich geben: muša iespindzas Vēr.

Avots: ME II, 69

ìevinduôt, mit der Winde herein -, hineinziehen: ar vindiņu ievinduoja me̦du, vasku uozuolā BW. 30354.

Avots: ME II, 89

indava,

1) ein Störenfried,
drašķis; [

2) iñdava, eine schlechte Neigung:
viņam tāda indava dzert Lemsal;

3) iñdava, eine böse Krankheit
Arrasch. Vgl. indeve].

Avots: ME I, 707

‡ iñde,* das Gift.

Avots: EH I, 430

indêt,

1) für īdêt, nīdêt, leise brüllen:
kad es gāju tautiņās, pakaļ nāca indē̦damas BW. 29485 (Kaltenbrunn); [

2) iñdêt "weinen"
Salis.]

Avots: ME I, 708

inde̦va (unter iñdeve ),

2): auch (mit iñ ) Popen, Strasden.

Avots: EH I, 430

iñdeve [Tr., Līn., Weinsch., Selg.], inde̦va, indive LP. III, 40, indieva Lennew. n. U.,

1) die Anlage, Disposition, (schlechte) Neigung [?]:
Sprw. smukam smuka indeve [wohl: Unglück]. puisītim viena mēle, trejdeviņa indevīte BW. 12415, 9 [aus Hasenp.];

2) eine (recht böse) Krankheit, Unglück:
kāda indeve, tādas zāles. [Grietiņai... trīs... indevītes: stāvi pupi, sarkans kūsis, nerūgst maize abriņā BW. 35104 aus Kabillen und Alschw.] viņš izteica māsas indevi LP. V, 62. Bei Elv. indive, die fallende Sucht. vēl piemetīsies kāda indeve Wain. [In Dond. (iñdeve) und Kreuzb. (indava) eine schwer zu heilende Krankheit;]

3) Gift
Elv.; [

4) vai tevi pats indeve atnesis? hat dich der Henker hergeführt
U. - Als Kuronismus od. Lituanismus zu li. indėvė "Gift" bei Būga KSn. I, 263, das wohl zu į̃ "in" und dė´ti "legen" gehört; im Le. mag der zweite Teil an devu "ich gab" angeglichen sein].

Avots: ME I, 707, 708

indevîgs, ‡

2) "böse":
indevīga daba Mag. XV, 3, 62.

Avots: EH I, 430

indevîgs, giftig Elv.

Avots: ME I, 708

in˙die! bei Gott! Spr., Setzen.

Avots: ME I, 708

‡ iñdiẽve ² ,

1) "kaite" Gr.-Gramsden: indieves pilns;

2) "?": kuo uzbāzies kâ i.? NB.

Avots: EH I, 430

‡ iñdîgs,* giftig.

Avots: EH I, 430

‡ indiks pas. IV, 50 (aus Višķi), U.; der Truthahn. Aus poln. indyk.

Avots: EH I, 430

indzêt "?": upe te̦k indzē̦dama (Var.: dimdē̦dama, dunē̦dama, sanē̦dama, te̦nē̦dama u. a.) BW. 31023 var. [Vgl. li. iñgsti [prs. ingzdù "плакаться" und le. îgt.]

Avots: ME I, 708

‡ izdiñdinât, (eine Reihe von Objekten) dröhnend fallen machen Ramkau: i. ārdu (rijā), lai (nuo tām) nuokrīt graudi.

Avots: EH I, 442

izpiñdzelêt, tr., auspinseln: sienas.

Avots: ME I, 780

izviñdât, izviñdinât, tr., mit der Winde (viñda) heraus -, ausziehen: spaini nuo akas. izvindāju maliņā (tautu meitu) BW. 16182.

Avots: ME I, 829

‡ izvindêt BW. 16182, 1, = izviñdât.

Avots: EH I, 496

ķindelis, [= cimdelis]: savu dē̦lu izde̦vuse par nuobaras ķindeļiem BW. 25266, 3 [aus Kursiten; vgl. ķimdelis und cindi].

Avots: ME II, 382

‡ klindža Bērzgale, ein träger, tölpelhafter Mensch.

Avots: EH I, 618

‡ klindžât Bērzgale, langsam und träge gehen.

Avots: EH I, 618

kliñdzinât, ‡

2) schwatzen
Bixten. Zur Bed. vgl. pārklindzinât.

Avots: EH I, 618

kliñdzinât, intr., klingeln: mē̦mais ubags klindzina ar pulkstentiņu Sassm., [Dond., Arrasch, Drosth., Warkl.].

Avots: ME II, 228

‡ kliñdžinât Frauenb., = kliñdzinât: kuo tu tur klindžini man ausis cieti?

Avots: EH I, 618

‡ klìndzins ² Saikava, = klimbins ‡ 4.

Avots: EH I, 618

‡ klindzis Bērzgale, = kliņģis, kliņ̃ģis 1: iz klindzi Pas. IV, 194 (aus Viļāni). duravām ir sudabra klindzīši III, 235. klindzis ist wahrscheinlich eine Neubildung für *klindžis (aus kliņģis) nach dem gen. klindža (mit ostle, dž aus ģ).

Avots: EH I, 618

ļin̂de̦ns ² [Lautb.], quabbelig, moorig, schwankend: viņi salīda ļinde̦nā slīksnī Lautb., [Bers.].

Avots: ME II, 540

‡ lìnderêt ² Lubn.,

1) = (k)leñderêt; šâ un tâ l., irgendwie die Zeit vertreiben.

Avots: EH I, 742

‡ lìnderis ² Lubn. "= kleñderis".

Avots: EH I, 742

‡ linderkājis "?": tautu l. (Var.: klundu kājis, slenderkājis) BW. 12102 var.

Avots: EH I, 742

liñdêt: aus liv. lind dass.

Avots: EH I, 742

[liñdêt "fliegen" Salis.]

Avots: ME II, 471

ļin̂dêt ² [Lautb.J, -u, -ẽju, intr. sich hinund herbewegen: kâ dzīvsudrabs ļind un spīguļuo e̦ze̦ra rāmais spuogulis Lautb.

Avots: ME II, 540

‡ lindraķeļi Jauns. B. gr. ³ II, 144, geringschätziges Demin. zu liñdraki.

Avots: EH I, 743

liñdraki: auch (mit ìn ² ) Auleja.

Avots: EH I, 742

liñdraki RKr. XVII, 28, [Salis], lindre̦ki BW. 14353, liñdruôki Kand. [liñdruks Dunika, Rutzau], lindruki, ein Weiberrock, Linnenrock (hieraus entlehnt; [vgl. übrigens auch d. dial. lintrock "Rock mit Linten (leinenen Bändern) besetzt" bei Frischbier II, 29]); selten auch der Sing. lindraks, [lintraks Bielenstein Holzb. 427] u˙s.w.: daudz gabalu lindrukam BW. 5687. Sprw.: linu lindraks, pakulu kre̦kls. [lindraki, Unterrock von Frauen Wessen.]

Avots: ME II, 471

‡ lindrakli Baltinow n. FBR. XI, 138, (mit ìn ² ) Oknist, = liñdraki.

Avots: EH I, 743

liñdruoki (unter liñdraki): trīs l. mugurā BW. 23608. ar tuo vienu lindruociņu 25749.

Avots: EH I, 743

liñdruks (unter liñdraki): auch Grob., NB., OB., Schnehpeln, Janš: Mežv. ļ. II, 385.

Avots: EH I, 743

lindu, eine Interj., einen Schall bezeichnend: kad tie mani kumeliņi tindu, lindu neskanē̦tu BW. 13972, 3.

Avots: ME II, 471

‡ liñdzeniskis Siuxt, wie geschleudert: kad guovs speŗ kājas iet l.

Avots: EH I, 743

ļindzêt: pulksteņi ļedz un ļindz Janš. Bandavā II, 308.

Avots: EH I, 773

ļindzêt, -u, -ẽju, freqn. ļiñdzinât [Jürg.], intr., klingen, huten: pulksteņi ļindz un skan cits caur citu. mazais pulkstenis ļindzina smalki un žēlīgi Janš.

Avots: ME II, 540

‡ lindžinâtiês Warkl. "luncināties".

Avots: EH I, 743

miñdža, ein mannstolles Frauenzimmer: tā ir mindža - bijusi kur bijusi, tikai pie vīriešiem Katzd., Nigr. [tik mačkas un mindžas negrib bē̦rnus Jans. Dzimtene2 III 377].

Avots: ME II, 629

nùodindelêt, intr., hintändeln: būs visu nakti nuodindelējis Seib.

Avots: ME II, 775

nùodindêt: zeme nuodindēja Tdz. 53223.

Avots: EH II, 39

nùodindêt, auch refl. - tiês, erdröhnen, krachen: aizsala e̦ze̦rs, nuodindējās vien RKr. VII, 104.

Avots: ME II, 775

‡ nuodrin̂dzêt ² Iw., ein Schallverbum: kur - ar stampu bunguojuot - apakšā ir tāds vaļīgs, ir ūdens, tur nuodrindz, nuorūc.

Avots: EH II, 41

[nùoģindẽjis Kalzenau, Fehteln, abgezehrt, heruntergekommen.]

Avots: ME II, 790

‡ nùoiñdêt,* vergiften. Refl. -tiês, sich vergiften.

Avots: EH II, 49

[nùopiñdzuôt Santen, = nuopincuot 1: n. luopus.]

Avots: ME II, 828

[nùoriñdât, (ordentlich) zur Seite stellen: n. krē̦slus, mucas C., N.-Peb.]

Avots: ME II, 839

‡ nùoriñduôtiês, sich in Reih und Glied aufstellen: kazāki ... nuorinduojās gar pagasta māju Atpūta № 643, S. 6.

Avots: EH II, 81

nùošķiñdêt, intr., einen klingenden, klirrenden Schall von sich geben: ze̦lta pieši nuošķindēja, nuo kumeļa nuole̦cuot BW. 14379.

Avots: ME II, 866

‡ nùošķindiens, ein einmaliges Erklingen: ausis uztvēra zvana nuošķindienu Jaun. Ziņas 1938, № 15.

Avots: EH II, 95

nùospindêt, nùospiñdzêt, intr., einen summenden Laut von sich geben: bites viņam nuospindēja garām A. VIII, 1, 107. bite nuospindz gar ausīm Egl.

Avots: ME II, 855

nùožvindzêt, nùožviñkstêt, nùožvingzdêt, intr., einen klingenden, sausenden Schali von sich geben: akmens man gar ausi nuožvindzēja Por. izkapts nuožvinkstēja. nuožvingzdēja pļauka gar ausīm RA.

Avots: ME II, 895

pakaļriñda, die Hinterreihe.

Avots: ME III, 40

‡ pãrdžiñdžêt Dunika, über etwas hinsausen: akmens man pārdžindžēja par galvu pāri.

Avots: EH XIII, 199

‡ parindinât N.- Peb., = ‡ parimdinêt: ej nu, parindini ūdeni!

Avots: EH XIII, 167

pārklindzinât, ‡

4) nach Hause rufen:
luopus pãrkliñdzina mājā N.-Peb.

Avots: EH XIII, 203

pārklindzinât,

1) [= pārklidzinât?]: kamē̦r pārklindzināšu mājā A. XX, 782;

[2) überschreien
A.-Schwanb.: viņš visus pārkliñdzina Behnen;

3) übertreibend und hinzudichtend (andern) wiedererzählen:
viņš aizies uz uotrām mājām un tur visu pārkliñdzinās Grünh.]

Avots: ME III, 161

‡ pārminderis Kaltenbr., = pẽrminderis, ein Vormund.

Avots: EH XIII, 207

pãršķindêt, tr., übertönen: graši taukaini pāršķind sauldziesmas skaļas Plūd.

Avots: ME III, 181

[pašķiñdêt, erklingen: nauda vien pašķindeja Bauske.]

Avots: ME III, 113

‡ pašķindiens, ein einmaliges Erklingen: maišeli, kuŗā, pēc pašķindiena vē̦ruojot, varēja būt tukšas pudeles Jauns. Raksti VI, 49.

Avots: EH XIII, 179

pašķindinât, tr., intr., ein wenig klingeln: viņš piecēlās un pašķindi nāja pie glāzes Latv.

Avots: ME III, 113

‡ pẽrmiñderis, der Kirchenvormund. Aus dem Deutschen.

Avots: EH XIII, 229

pìeriñduôt, zuzählen: šeit varam pierinduot kādas mūsu tautas dziesmas Pūrs II, 65. pie L. dzejuoļiem še pierinduojami jauni klāt Vēr. II, 1260.

Avots: ME III, 285

pìešķindinât, tr. und intr., (mit Gläsern) anstossen, anläuten: pie glāzēm tapa piešķindināts A. v. J. 1896, S. 263. Gurķa kungs piešķindināja galda runu (kündete anstossend die Tischrede an) MWM. VIII, 726. uzgājis uz lievenēm un lē̦ni piešķindinājis, viņš drīzi dzirdēja veŗam istabas durvis Janš. Dzimtene V, 295.

Avots: ME III, 300

piñdele: auch Dunika; Demin. pindelīte Lubn. n. FBR. XVII, 128. Aus d. dial. Pindel n. Sehwers Unters. 88.

Avots: EH XIII, 234

piñdele, piñdelis PS., das Bündel; žīda nasta ar sīkām lietām Etn. II, 49; der Pl. pindeles, (ärmlicher) Kram: tai kastē jau ir visas manas pindeles I,aud., Bers. Wohl durch livische Vermittelung aus d. Bündel; oder auf Grund einer p- ähnlichen deutschen Aussprache des B-?

Avots: ME III, 219

‡ piñduõls Sermus, eine Art Deckenschmuck (hergestellt aus einer Kartoffel, in die kleine Holzstäbchen gesteckt sind, an deren Enden farbige Papierstückchen befestigt werden). Wohl zu piñdele.

Avots: EH XIII, 234

pindzakls, ein Pinseler, Kleinigkeitskrämer, unentschlossener Mensch Seew. n. U.

Avots: ME III, 219

piñdzele,

1) der Pinsel;

2) Schimpfwort für ein mannstolles Mädchen
N.-Peb.

Avots: ME III, 219

piñdzelêt, -ẽju, pinseln, anstreichen. Refl. -tiês, trödeln Dond.

Avots: ME III, 219

‡ *piñdzuôt, zu erschliessen aus nùopiñdzuôt.

Avots: EH XIII, 234

plindere, die Scholle (pleuronectes platessa) Heniņ; aus d. Flinder dass.

Avots: ME III, 346

pliñdu, in der Verbindung pliñdu plañdu Bauske, Interjektion : ruokas gāja plindu plandu gar manām stē̦rbulēm BW. 12616, 3.

Avots: ME III, 346

prìekšriñda, die vordere Reihe: lai .. . dibe̦na ārdīs ieseŗuot skujas un tik priekšrindā lai ieseŗuot labību LP. VI, 78. polītiskās dzīves priekšrindās Duomas II, 20.

Avots: ME III, 397

riñda: nākuošā reizā būs tava r. (wird die Reihe an dir sein) Janš. Dzimtene V, 170.

Avots: EH II, 372

riñda, auch rinde Glück, Adolphi, L., die Reihe; die Zeile; ein geschlossener Kreis U.: rindā stāvēt Kaudz. M., in der Reihe stehen. sastādaities rindā, stellt euch in eine Reihe, in einen Kreis (seltener)! U. tas arī tika ar viņu vienā rindā nuostādīts A. v. J. 1897, S. 136. tie pasedēs rindes pa simtiem Glück Markus 6, 40. stāvēja marga pret margu trejās rindēs Ezechiel 42, 3. rindām (reihenweise) auga uozuoliņi VL. diž[i] gara rindiņa māmiņas meitu BW. 7236. katrs gājis pa rindai (der Reihe nach) bučuot bē̦rzu LP. VII, 357. lielu kausu miestiņa laida pa rindai apkārt ebenda 410. -In Gr.-Buschhof kenne die alte Generation nur siena oder rudzu rindas ² , Heu- oder Roggenschichten (-haufen) in den Scheunen. - Als ein Kuronismus oder Lituanismus zu li. rinda, slav. re̦ds "Reihe", vgl. Zubatý AfslPh. XV, -196 und Fick Wrtb. I4, 527, während Thomsen Beröringer 276 an Entlehnung aus liv. rīnda zu denken geneigt ist. Vgl. aber le. rīdams.

Avots: ME III, 527

rindaks: rindaki (nom. pl.) Zvirgzdine n. FBR. X, 28; ein (geringschätziges) Demin. rindaķeļi BW. 23623 var.

Avots: EH II, 372

rindaks, s. rinduks.

Avots: ME III, 527

rìndans ² : rìndans Ramkau.

Avots: EH II, 372

rìndans ² Golg., Lis., s. rinde̦ns.

Avots: ME III, 527

riñdât C., -ãju, riñduôt,

1) tr., ordnen
Erlaa n. U., in Reih und Glied stellen, in einen geschlossenen Kreis stellen (rinduôt) Spr.: suols, uz kura bē̦rns būdams esi rindājis lietiņas V. Egl.;

2) intr., "?": rindājat, raibas guovis, pa celiņu sētiņā! BW. 28888. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen:
dienas rinduojās Niedra. neskaidri rinduojās viņas galvā pagātne Vēr. II, 945. rindājaties ² pa pāriem! Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME III, 527

rindavuôt Spr., in einen geschlossenen Kreis stellen.

Avots: ME III, 527

rinde (unter riñda),

1): auch (mit in ² ) Sonnaxt; sasēžam rindītē BW. 2135, 1 var.;

2) = strēķis 1, pañts 3 (Schicht)
Sonnaxt.

Avots: EH II, 372

riñde̦ns: auch Orellen.

Avots: EH II, 372

riñde̦ns Salisb., Ruj., rinde̦ns U., Mar., rindans U., = re̦mde̦ns· lau(warm): r. ūdens. es dabūšu krūzīti kapijas, ... būs vēl rindana A. v. J. 1900, S. 481.

Avots: ME III, 527

I rindêt, -ẽju, kühlen lassen U.

Avots: ME III, 527

II rindêt, -ẽju, = rindât, in eine (gerade od. kreistörmige) Reihe stellen U. Refl. -tiês, sich in eine Reihe stellen: viņi rindējas kâ meta zuosis Kronw. n. U. lieli bari jātnieciņu rindējas Plūd. Rakstn. II, 278.

Avots: ME III, 527

riñdiņa, Demin, von riñda, eine Schicht beim Dreschen U.

Avots: ME III, 528

rìndinât ² , lauwarm machen Golg., Lis.

Avots: ME III, 528

riñdinât, tr., freqn., in eine Reihe stellen, setzen Bers., Geistershof: saimniece, kulstītājas pusdienā rindinādama aiz galda... Janš. Dzimtene V, 434. riñdinât nuopļautuos rudzus (sastatīt statiņās sasietuos kūļus) Sessau.

Avots: ME III, 528

riñdiniẽks MWM. VI, 602, der Gemeine (Soldat) Konv. 1605.

Avots: ME III, 528

‡ rìndins ² Lubn., = riñde̦ns.

Avots: EH II, 372

rinduôt, s. rindât.

Avots: ME III, 528

rindraks, = liñdraks, der Weiberrock: māsiņ, duodi man savu rindraku! LP. VI, 729 (aus Schrunden). Anscheinend aus lindraks.

Avots: ME III, 528

I riñduks: auch Schnehpeln; Demin. riñduķelis Frauenb.

Avots: EH II, 372

I riñduks Schrunden, Lautb., Gr.-Essern, Frauenb., U., auch rindaks, riñdaki Bauske, = liñdraks, der wollene od. halbwollene Weiberrock von der Taille bis unter die Kniee Sickeln, Kabillen, Laiden n. U.: man vajaga rinduciņu (Var.: rindaciņa, lindraciņu) BW. 7088 var. man māmiņa nuoaudusi dancuojamu rinduciņu 7474, 1 var. re̦dzu savu vīra māti bez rinduku (Var.: lindraku) staigājam 25360, 1 var. meita meitu vaicājās, cik gabalu rindakam (Var.: lindrakiem) 5687, 4 var. meitai rindakuos vien ķeras Līguotnis Stāsti II, 43. Wohl dissimilatorisch aus rindraks.

Avots: ME III, 528

II rinduks, das erste und letzte Netz in der Netzreihe Bielenstein Holzb. 655. Zu rinduksis.

Avots: ME III, 528

rinduksis, riñdukslis Adiamünde, der Netzbeutel L.; das Ende des aus zwei Leinen bestehenden Wemgallennetzes Bielenstein Holzb. 653; Etn. II, 107; "krustvirve tīkla galā" Nogallen (riñduksis). Aus liv. rīndøks dass., s. Thomsen Beröringer 277.

Avots: ME III, 528

rindzis: rìndzī ² ap ustabu aug kuoki Zvirgzdine.

Avots: EH II, 372

rindzis, = riņ̃ķis: rindzī (Var.: riņķī) griežu kumeliņu BW. 31978, 6 (infl.) Dürfte auf einem Paradigma nom. rindzis (für *rińdžis <*riņģis): gen. rińdža < *riņģa beruhen, vgl. ostle. rindži (acc. s.) Zbiór XVIII, 370.

Avots: ME III, 528

sadžiñdžêt, erklingen: man sadžindžēja ausīs Dunika.

Avots: ME III, 623

saģindẽjis, Part. praet. act., abgezehrt, heruntergekommen Kalzenau.

Avots: ME II, 634

‡ sa-iñdêt, vergiften. Refl. -tiês, sich vergiften: saindēšanās ar kādu ... nāvīgu vielu Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH XVI, 413

sariñdât: auch Dunika.

Avots: EH XVI, 442

sariñdât, sarinduôt, sarindinât, tr., aneinanderreihen, in Reih und Glied stellen: pudeles stāvēja uz galda sarindātas Austriņš Vērpetē 19. Kristīne sarinduoja uz apklātā galda šķīvjus Cālītis Dzīvība 72. plauktiņš, uz kura... sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. kas tad nu būs par spēli, ka esi visus krē̦slus sarindinājis? Vank. ar ārīgu sarinduojumu vien nepietiek, lai arī sarinduot var skaisti Vēr. I, 689. vārsmās sarindināta prōza Plūd. Rakstn. I, 250. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen: vācieši sarinduojas Boriss God. 53.

Avots: ME II, 717

sarindinât Golg., = sarimdinât.

Avots: ME II, 717

‡ sarindît, = sariñdât (?): (spaiņus) sarindījusi ķēķī uz beņķīša Pas. XIII, 288.

Avots: EH XVI, 442

sarindzis, Part. praet. act., vor Kälte in sich zusammengezogen Allendorf, "nuosalis" Bauske (sariñdzis): bē̦rns stāv sariñdzis Sessau. - vgl. sarinkt II.

Avots: ME II, 717

sašķindêt, zusammenprallend oder in Bewegung gesetzt erklingen: glāzes ne̦suot sašķindēja.

Avots: ME III, 755

sašķiñdinât, tr., (stark) klingeln, klimpern, erklingen machen (namentl. bei der Berührung von zwei harten Gegenständen): dē̦ls sašķindinājis stīpiņu... vīriņš tūliņ bijis klāt LP. VI, 318. glāzes tapa pildītas, sašķindinātas un iztukšuotas Jaun. mežk. 82. piešus sašķindinādami Janš. Bandavā I, 109.

Avots: ME III, 755, 756

sasprindzêt, saspriñdzinât Siuxt, tr., straff ziehen, (bis aufs Äusserste) anspannen (eig. u. fig.): Līrums sasprindzināja muskuļus Veselis Saules kapsē̦ta 131. aģitācija... bija pieņē̦musi tik asu veidu un attiecības tiktāļ sasprindzējusi... Niedra. ziņkārība bij līdz pēdējam sasprindzināta Duomas III, 1316.

Avots: ME III, 743

sastindzĩba,* die Erstarrung, das Erstarren: tvaika sastindzības īpašība Konv.2 1374. audu sastindzība 1391.

Avots: ME III, 747

sastiñdzinât, tr., fakt., erstarren machen, steif werden lassen: sals bij sastindzinājis visas dūņupes un purvus Jauns. lai gan es aukstuma un le̦dus sastindzināts MWM. tava aukstā dvaša sastindzināja katru stādiņu Vēr. II, 453. viņai likās, ka tuo sastindzinātu tāds smags vē̦sums Saul. III, 17. nedrīkst ne˙kas dzīvs tuvuoties, kuo tūdaļ nesastindzinātu nāves dvaša Stari III, 201. acis tādas, kuras sastindzina kādu, uz kuŗu viņas skatās Etn. I, 91. straujuo dabu sastindzināt B. Vēstn. spē̦ks, kuŗš sastindzināja liesmu Stari II, 681.

Avots: ME III, 747

sastrindzinât: klausījās ar sastrindzinātu uzmanību Veselis Cilv. sac. 72. ‡ Subst. sastrindzinājums, die Anspannung: mazāku duomas sastrindzinājumu Sudrabkalns V. b. l. ² 57.

Avots: EH XVI, 452

sastrindzinât, tr., anspannen (eig. u. fig.): sastrindzinātuo dvēseles sāpīgumu Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 749

savindât, tr., mit der Winde herein-, hineinziehen (auf eine grössere Menge bezogen): kâ ar vindi savindāja (Var.: ievindāja, vilka) me̦d[u] ar vasku uozuolā BW. 30354, 1.

Avots: ME III, 788

šindele, šiñdelis Drosth., šindelis ² Prl., die Schindel U.

Avots: ME IV, 18

šindis, der Reifen eines Rades Kurl. n. U.

Avots: ME IV, 18

šķinda:* (acc. plur.) kaŗuošu šķindas A. Upītis Ģertr. 119.

Avots: EH II, 636

šķinda,* das Klingen, Klirren: klausuos... izkapts šķindā Latv. zvārguļi šķindā Druva I, 403.

Avots: ME IV, 41

I šķiñdala Nigr. die Scherbe (namentlich vom Glas), der Splitter Gr. - Würzau Laud.: būs tautu glāzēm šķindalās iet! BW. 19577. Dissimiliert aus *šķildala (vgl. šķe̦ndala)?

Avots: ME IV, 41

II škiñdala Mesoten "= šķindele".

Avots: ME IV, 41

III šķiñdala Mesoten "eine Schwätzerin".

Avots: ME IV, 41

šķiñdẽ̦jiêns, das einmalige Klingen, Klirren Latv.

Avots: ME IV, 41

šķindeklis, die Klingel V., die Schelle: šķindinādami ar šķindekli RKr. XVI, 246. villaines ar šķindekļiem gar apakšmalu Alschw. (fig.) cīrulīši uz... laukiem šķindeklīšus kaisa Duomas II, 129.

Avots: ME IV, 41

‡ šķiñde̦kls Dunika, = šķindeklis.

Avots: EH II, 636

šķindele U., šķindelis Bershof, U., Niederkurl., eine Schindel. Nebst. li. skindelis aus mnd. schindele.

Avots: ME IV, 41

šķiñdelis (unter šķindele): auch BW. 31761, 1 und 2.

Avots: EH II, 636

‡ šķiñdêlis ² Dunika, = šķindele.

Avots: EH II, 636

‡ šķìndelnīca ² Kaltenbr., eine Schindelwerkstatt.

Avots: EH II, 636

šķindelniẽks Wid., ein Schindelmacher.

Avots: ME IV, 41

šķiñdêt: auch AP., Schwitten, Smilt., Stenden, Talsen, (mit ìn ² ) Heidenfeld, Sessw.

Avots: EH II, 636

šķiñdêt Bl., Bauske, Dond., Dunika, Ermes, Frauenb., Iw., Līn., Selg., Siuxt, Suhrs, Wandsen, šķin̂dêt Bers., Gr. - Buschh., Saikava, -u od. -ẽju, -ẽju, klingen, klirren U., Erlaa, Mar.: pulkstenītis šķind tālumā Dunika. zvans... gaŗlaicīgi šķind Apsk. v. J. 1903, S. 425. izdzirda... zvarguļus šķindam Janš. zuobens šķindēja Kra. Vīt. 79. izkapts... klab un šķind LP. V, 63. šķindē (Var.: šķind) pieši, rīb zābaki BW. 24208, 1. zviedz kumeļi, šķind (Var.: skan) iemauti 13454, 5 (ähnlich: 18988; 32931, 1). šķind zemīte... man... staigājuot: bij manā vaiņagā duj dimanta gabaliņi 6107. trūks šnuorīte šķindē̦dama 32258, 3. nuoiet saule vakarā šķindē̦dama, žvārdzē̦dama 18225. Nebst skandinât zu skanêt?

Avots: ME IV, 41, 42

šķindiêns, das einmalige Klingen, Kürren: bungu šķīvja šķindiens Vēr. II, 350.

Avots: ME IV, 42

šķindîgs klingend, klirrend: kāds... piedauzīja pie glāzes šķinâīgi MWM. VIII, 85.

Avots: ME IV, 42

‡ šķiñdzinât Anzen n. FUF. XII, 70, (mit in ) Nauksch. n. IF. XXXIII, 100, = šķiñdinât.

Avots: EH II, 636

šķiñdinât: auch Stenden, Talsen.

Avots: EH II, 636

šķiñdinât Dond. u. a., šķindinât Gr. - Buschh., Saikava, šķindinât Bers., Laud., fakt., klingen, klirren machen; klingeln Kawall n. U.: ar pulksteni sāka šķindināt man pie pašas auss, Dunika. skuolā sāka šķindināt MWM. VI, 123. kundze... šķindināja traukus, Upītis Sieviete 210. piešus šķindinādami Janš. Bandavā I, 85. atslēdziņas škindināt BW. 12132. kas iemauktus šķindināja (Var.: skandināja, stinkšināja, džindžināja)? 5005. vīra māmiņai pulksten[i]s mēles galiņā, kuŗu sē̦tu pieiedama, tur jau mani šķindināja 8680. šķindi, bē̦rzu birze! kas jel tevi šķindināja? 13519. Refl. -tiês, (hier und wieder) klingeln, klirren (machen): māte ķeķī šķindinājās šķīvjiem Upītis Nemiers 119.

Avots: ME IV, 42

‡ šķindît, = šķiñdinât: piešus šķindīdams A. Upītis Sm. lapa 99.

Avots: EH II, 636

šķinduoņa, das Klingen, Klirren: trauku šķinduoņa Upītis Sieviete 262. kuokļu šķinduoņa Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 137. ieruoču šķinduoņu Dz. V. nemitīguo tramvaju šķinduoņu A. Brigader Daugava I, 955.

Avots: ME IV, 42

‡ šķinduļi Gold. n. BielU. "kleine messingene Körperchen, die am Rande des Plaids hangen und klingen".

Avots: EH II, 636

skrindu, s. skrandu.

Avots: ME III, 893

spindala: "= spin`dele 1" (mit iñ ) Kolberg; "niķīga būte" Allend., Kolberg.

Avots: EH II, 551

spindala U., = spindele; spiñdala Ermes, = spiñdele 2.

Avots: ME III, 997

‡ špiñdala Seyershof, comm. "bailīgs un neizturīgs kustuonis vai cilvē̦ks." Vgl. spiñdele 2.

Avots: EH II, 655

‡ spiñdalīgs zirgs Kolberg, = spārdelîgs zirgs.

Avots: EH II, 551

spiñdât Ermes, -u, -ẽju, intr., pīkstêt; summen (von Insekten); (im Ohr U.) klingen (mit iñ ) Ruj., Zögenhof; weinen U.: spindele spind Etn. II, 51. bites spind, vom gereizten, bösen Summen gesagt U. bite dīca un spindēja Sudr. E. MWM, v. J. 1896, S. 913, skrej, bitīte, spindē̦dama! BW. 12333, 3. medīgas bitītes skrien, ka spind vien Zaravič. aizskrien muša, ka spind vien LP. VII, 1184. salst, ka spind vien U., von starkem Frost gesagt. - Ede sauca spinduošā balsī MWM. Da helle Licht- und Schallempfindungen häufig gleichbenannt sind, (als ein Kuronismus resp. Lituanismus) zu spîdêt "glänzen"? Anders (zu gr. σπονδύλη "Erdkäfer") Prellwitz Wrtb. ² 428.

Avots: ME III, 997

spiñdele,

1): auch Salis, (mit in) Perkunen; die Pferdebremse
Seyershof; spiñdelītes Frauenb. "tādas raibas mušiņas"; ‡

3) "ātras, straujas dabas kustuonis; ātra, nepacietīga sieviete" Seyershof.

Avots: EH II, 551

spiñdele Karls.,

1) spiñdele Kurs., Bl., eine kleine Bremse, die die Pferde quält
U., kleine Herbstbremse L., St., "Wespe" (mit iñ) Medsen, Brummfliege Dr., selandria fulvicornis Klug., das Sonnenkälbchen Ahs. (mit -iñ-), ein bremsen- od. erdbienenartiges Insekt Dunika, Bershof (mit -iñ-): spindele spind, spingst, spindelē Etn. II, 51. kad spindele skraida pa ruoku, tad saka: spinn, spinn, spindelīte! uz kuŗu pusi aizlaidīsies, nuo tās puses nāks precenieki Ahs.;

2) spiñdele Drosth., ein weinerliches Mädchen
Lems. n. U.; "aušīgs cilvē̦ks" Bershof. Zu spindêt.

Avots: ME III, 997

‡ spiñdêle ² Dunika, = spiñdele I.

Avots: EH II, 551

spiñdelêt Ermes, -ẽju, summen (von Insekten) L., St., U., schnurren V.: spindēle . . . spindēlē Etn. II, 51. mušas lai spindelē Dünsb.

Avots: ME III, 997

spiñdelîgs: s. (auszuschlagen liebend) zirgs Seyershof.

Avots: EH II, 551

spiñdelîgs Salis, weinerlich (vor Ärger Salis) Lems. n. U.; sp. zirgs, ein störriges, auszuschlagen liebendes Pferd Salis.

Avots: ME III, 997

spiñdêt,

1): auksts laiks, tâ ka spind vien Seyershof; ‡

2) glänzen
Pas. IX, 512 (aus NB.).

Avots: EH II, 551

spindĩba "?": manai dabai spindĩba (Empfindlichkeit?) ir sveša Seibolt.

Avots: ME III, 997

spindiêns, ein heller Klang: kāds griezīgs spindiens, kâ nuo stikla! MWM. VIII, 802.

Avots: ME III, 997

spindîgs, empfindlich Kronw. n. U.; spindīgs vārds, ein hartes Wort Depkin n. Ü. Wohl zu spindêt.

Avots: ME III, 997

spiñdulis,

1) das Ohrensausen:
kad spindulis spindz ausīs, tad ve̦lns sūdz dievam šā cilvē̦ka grē̦kus Nötk.;

2) ein gewandtes, lebhaftes Wesen
Nötk.

Avots: ME III, 997, 998

spindze, = spindele, eine kleine Bremse: zirgi sìena laikā ar spindzēm . . . kaudamies klanās Etn. III, 64. Zu spindzêt.

Avots: ME III, 997, 998

I spiñdzele,

1): auch Dunika;

2): sit ausīs s. BW. 34151, Lubn.;

3): "jauna, draišķīga sieviete" Morizberg.

Avots: EH II, 551

I spiñdzele Līn., Iw., Grünwald, Nötk., spìndzele ² Kl., Mar., Tirs.,

1) = spindele, die Pferdebremse Tirs.: par mušām . . . nerunājuot, jāpiemin tikai guomeles un spindzeles A. v. J. 1899, S. 491; spiñdzele, die Wespe Tadaiken, Aistern;

2) ausīs spindzeles sit Etn. II, 111, die Ohren klingen;

3) "gaisīga meitene" Nötk., ein flinkes, gewandtes Mädchen:
jaunākā meita ir tāda spindzele Tirs. zu spindzêt.

Avots: ME III, 998

II spiñdzele: auch (mit ìn ² ) Kaltenbr., Nerft, Oknist.

Avots: EH II, 551

II spiñdzele Ps., Jürg., (mit ìn ² ) Golg., = piñdzele, der Pinsel.

Avots: ME III, 998

spindzelêt, = spindelêt: bišu pulciņi saulē spindzelē St.

Avots: ME III, 998

spindzelîgs,

2): "draišķīgs" Morizberg; "untumains; ieduomīgs" (mit iñ ) Sermus; "ātrs, nemierīgs, šaudīgs; vīzde̦gunīgs" (mit iñ ) AP., Lems., Kl.-Roop, (mit ìn ² ) Mar.; "koķeti gruozīgs" Aahof, Sessw.; "gražīgs, niķīgs" Zeezern.

Avots: EH II, 551

spindzelîgs,

1) "?": spindzelīgi luokās slaikā bumbiere Purap.;

2) spiñdzelîgs, hastig, heftig, hitzig
Grünwald; lebhaft; unfreundlich, böse Stenden; unbeständig, charakterlos Bershof; ausgelassen, ungezogen Nötk.; lustig; nückisch Baldohn, Schujen; leichtsinnig; prahlerich Neuhausen, Widdrisch, Amboten; geschickt, gewandt Hirschenhof; weinerlich Ramelshof.

Avots: ME III, 998

‡ spìndzene ² Sessw. "die Pferdebremse".

Avots: EH II, 551

spiñdzêt: uodi spiñdz (od. zu spingt?) ap galvu AP.

Avots: EH II, 551

spiñdzêt Nötk., Jürg., Bauske, spìndzêt ² Kl., Bers., Golg., Schwanb., spin̂dzêt (li. spingėti "gellen" bei Bezzenberger BGLS. 325) Prl., -u od. -ẽju, -ẽju, intr., = spindêt U., summen, surren; klingen; (im Ohr) sausen, klingen: mūsas spindzēja A. XXI, 564, Nötk. spāres spindz B. Vēstn. dunduri spindzē̦dami vien grìežas ap zirgu Tirs. bites spietuojuot skrien, ka spindz vien ebenda. caur luogu spindzē̦dams ieskrēja spārnuots radījumiņš Ezeriņš Leijerk. I, 57. spindzē̦damas raudas gāja pa . . . ezeriņu BW. 12350, 4. dziestuoša svece sāka spindzēt MWM. X, 932. bē̦rza žagari de̦g krāsnī, ka spindz vien Tirs. luode spindzē̦dama vien pagāja garām ebenda. klusums zvanīja . . . spindzuošiem zvaniem B. Vēstn. spindzē (Var.: skanēs) mani gredzentiņi BW. 21780 var. trūkst aukliņa spindzē̦dama 32258 var. - ausis spindz Fianden, (mit iñ) Salisb. ja atminuot pieminē̦tāju, tad spindzēšana (das Ohrensausen) nuostājuoties Etn. II, 111. Refl. spiñdzêtiês Bershof, weinerlich zanken. Als ein Kuronismns nebst spingt zu spèngt, wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch. spindêt und spìegt I.

Avots: ME III, 998

spìndzîgs ² : auch ("jäh, heftig") Aahof. Adl., Drobbusch, Fehsen, Geistershof, Gilsen, Grawendahl, Lbs., Odsen, Ohlenhof, Schwanb., Selsau, Sessw., Stom.: s. kritiens. s. (heftig, lebhaft) puika; "spiedzuošs" (mit in ) Morizberg: tievā, spindzīgā bē̦rna balstiņā Daugava 1936, S. 215.

Avots: EH II, 551

spìndzîgs ² Golg., jäh, heftig: s. sitiens Golg. spindzīgs metiens Austr.; laut: s. truoksnis Golg.; "summend, surrend" Grünwald (mit iñ), Sessw.: spìndzīgas ² mušas Laud. - Adv. spindzîgi "laut; eilig": "vai dzirdi!" spindzīgi (schrill Golg.) iekliedzās . . . meita Saul. III, 68.

Avots: ME III, 998

spiñdzinât, = spindzêt, summen: dzirdēja . . . nakts sisenīšus spindzinām Janš.

Avots: ME III, 998

I sprìndzêt ² "hin und her springen" Warkl.: guovs sprindzē.

Avots: ME III, 1020

II sprindzêt, fest zuschnüren Nigr., Libau: sprindzêt juostu Bauske.

Avots: ME III, 1020

sprindzĩba, die Spannkraft, Elastizität Wid.; die Gespanntheit, Spannung V.: elektriska sprindzība MWM. VI, 635. straumes sprindzība VII, 633.

Avots: ME III, 1020

spriñdzîgs C., elastisch Wid., (straff) gespannt: sprindzīgs kâ savilkts luoks A. Brigader Daugava I, 14. kuokle ar sprindzīgām stīgām A. XXI, 722. (meita) sprindzīgām, veselīgām formām Veselis Netic. Tuoma mīlest. 5. sprindzīgiem suoļiem Saules kapsē̦ta 34. spirgtais gaiss iedvesa sprindzīgu darbības sparu 116. Zu springt.

Avots: ME III, 1020

spriñdzinât,

2): darba intensīvitātes sprindzināšanai Burtnieks 1935, S. 113.

Avots: EH II, 560

spriñdzinât,

1) "springen lassen"
Drosth.;

2) spannen:
s. stīgu Wandsen; in der Bed. 2 zu springt.

Avots: ME III, 1020

stindîgs (für stindzīgs?), faul Depkin n. U. ("nicht bekannt").

Avots: ME IV, 1070

stiñdzenis, sehr grosse Kälte Ekau, Grünwald; Erstarrung: mašīnas atkal nuogrimušas savā stindzenī Druva II, 855.

Avots: ME IV, 1070

I stìndzêt ² Schwanb., klingen: stiga stindz.

Avots: ME IV, 1070

II stìndzêt ² Festen, Warkl., -ẽju, = stingt: stindzē saltais pliens Duomas l, 1170.

Avots: ME IV, 1070

stindzîgs, starr, erstarrt: acis, kas nekustuoši un stindzīgi gaida Vēr. II, 2.

Avots: ME IV, 1070

stiñdzinât (li. stinginti "gerinnen machen") C., Nötk., AP., Autz, Grünwald, Ekau, Wenden, Smilten, Burtn., Schujen, Roop, Sermus, Ermes, Wohlfahrt, Bauske, Schibbenhof, Libau, Auermünde, Funkenhof, Hofzumberge, (mit ìn ² ) Mar., Selsau, Aahof, Golg., Sessw., Oppek., Meselau, Odsen, Stomersee, tr., fakt. zu stingt, erstarren lassen, machen Baldohn, Bers., Laud., Lubn., Lasd., Erlaa: sals stindzina luocekļus. sals stindzināja... zemi Stari I, 141. bailes stindzināja viņas luocekļus Vēr. ll, 294. gurde̦nums, kas stindzina luocekļus JR. IV, 79. visi dzīves pulsi stindzināti MWM. Vlll, 902. laiks stìndzina ² Stockm., das Wetter ist sehr kalt.

Avots: ME IV, 1070

I strindzinât Salis, Bauske, stramm, drall zusammenziehen: virvi. Zu stringt.

Avots: ME IV, 1090

II strindzinât, (die Saiten einer Violine) tönen machen Arrasch.

Avots: ME IV, 1090

svinds U., = svins.

Avots: ME III, 1160

‡ tindêt, ein Schallverbum: kas tur tind, kas tur rīb ...? plīsa kalni, šķīrās zeme Tdz. 55664.

Avots: EH II, 683

‡ trìndinât ² Auleja, auf einem Saiteninstrument spielen. Mit nd < md?

Avots: EH II, 695

uzpiñdzelêt, aufpinsein.

Avots: ME IV, 365

uzrindinât, ein wenig aufwärmen: u. ūdeni Golg.

Avots: ME IV, 373

uzšķindinât, ein wenig klingen, klirren machen, kIingeln: ar zvaniņu uzšķindināt.

Avots: ME IV, 389

‡ uzvindât Frauenb., Zvaigznīte Par malēniešiem 5, mit einer Winde heraufziehen.

Avots: EH II, 739

‡ uzvindêt, = ‡ uzvindât: ar vindiņu uzvindēja Tdz. 53740.

Avots: EH II, 739

‡ uzvinduôt Pēt. AV. IV, 165, = ‡ uzvindât.

Avots: EH II, 739

vẽrminderis Nigr., der (Kirchen)vormund L., U.: pie tiem ve̦cajiem un... vẽrminde̦riem Glück II Kön. 10, 1. Nebst estn. wörmfinder aus mnd. vormundere.

Avots: ME IV, 563

viênriñdas (gen. s.), einzeilig V.

Avots: ME IV, 663

vinda,

1): ar vindiņu ievindāja me̦du, vasku uozuolā BW. 30354; "akas stabs, kam pāri re̦sna kārts" Selsau; ‡

3) viñda Orellen "zēle"; ‡

4) viñdas Siuxt "vērpjamā ratiņa spārna dzelzī iegrieztas rieviņas, uz kuŗām uzskrūvē skriemeli".

Avots: EH II, 785

vinda,

1) vinda U.. (mit ìn ² ) KL, Prl., vinde U., die Winde
U.; das Tau an der Fähre Bergm. n. U., (vinda) Aahof; das Drahtseil (viñda) Salisb.; akas viñda C., Dond., Gold., Frauenb., Mitau, Salis, (mit ìn ² ) Oknist od. vinde Hug., Lems., O.-Livl, n. U., (mit ìn ² ) Golg., Brunnenschwengel und Strick U.: neiešu . . . ne ar vindu (Var.: vindi) vindājama BW. 9717 (ähnlich: 976I; I02I2, 2). vindas spaņņi 20257;

2) vìndas ² Mar., eine Garnwinde:
uzliec dziji uz vindām! Mar. n. RKr. XV, 143. Nebst li. viñdas und estn. wind (winn) "Winde" aus mnd. winde.

Avots: ME IV, 598, 599

vindale, die Fettschicht auf der Suppe Wallhof; das Häutchen auf eisenhaltigem Wasser ebenda. Aus d. Windel "membrana"??

Avots: ME IV, 599

viñdals Dond. "sagriezta grīzte, gurste". Aus d. Windel "ein gewundenes Bündel Stroh".

Avots: ME IV, 599

vindât Frauenb., Siuxt u. a., -ãju, vindêt U., (mit iñ ) Wandsen, (mit ìn ² ) Golg. -ēju, mit der Winde, dem Brunnenschwengel heraufziehn: vindāt nuo akas ūdeni. Aus mnd winden.

Avots: ME IV, 599

I viñdât: ūdens tai tālu jāvindā Austriņš Raksti VII, 432.

Avots: EH II, 785

‡ II vìndât ² Liepna, = vinnêt, bewältigen.

Avots: EH II, 785

vin˙dàudz ² (unter viêndaũdz): auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 785

vinde (unter vinda 1): ar vindīti me̦du vilku BW. 30353, 4 var.

Avots: EH II, 785

‡ II vindedze Lubn. n. FBR. XVII, 119 (agrāk muižās "citiem par lielāku") "?".

Avots: EH II, 785

vindedzis L., U., mundartl. (z. B. in Wessen) für und aus vindedzis, der Branntweinbrenner,

Avots: ME IV, 599

I viñdele: ar deķiem, vindelēm BW. 35530, 4.

Avots: EH II, 785

I viñdele Frauenb., Kalnzeem, Popen u. a., viñdelis Kabillen, Kalnzeem, Popen, Siuxt u. a., vindulis Usmaiten, Wain., viñduls Essern, Schrunden, viñduolis Warwen, viñdals Dond., Plur. viñduliņi Usmaiten, die Kinderwindel: ņem vindalu un satin bē̦rnu! Dond. Nebst. li. viñdelis aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 599

*II vindele od. *vindelis, = vindulis III: tie cēle tam priekšā ... tīru me̦du (vindeli) Vermehrtes lett. Handbuch v. J. 1685, S. 41.

Avots: ME IV, 599

viñdelêt, -ēju, windeln, in Windeln wikkeln: bē̦rnu pruot gādāt, bet vindelēt nē! Frauenb.

Avots: ME IV, 599

II vindelis, s. vindele I.

Avots: ME IV, 599

‡ vindenice Druw. "aka ar vindu".

Avots: EH II, 785

vinderlači, Meerquappen U.

Avots: ME IV, 599

vindêt, s. vindât.

Avots: ME IV, 599

vindiņa Ar. "ratiņa kaziņa, kuņiņa".

Avots: ME IV, 599

‡ *viñdinât, zu erschliessen aus izvindinât.

Avots: EH II, 785

vindluoki L. "die Kniebiegen".

Avots: ME IV, 599

II vinduolis, s. viñdele I.

Avots: ME IV, 599

I vinduolis, vinduols, s. viñdelis I.

Avots: ME IV, 599

vinduôt, mit dem Seil die Fähre von der Sandbank ziehen Aahof.

Avots: ME IV, 599

‡ II vinduôt "?": tec[i], upīte, nevinduo (Var.: neviļņuo), lai vinduo Daugaviņa! BW. 366, 2 var.

Avots: EH II, 785

viñds Katzd., = vinda 1, der Brunnenschwengel: vinda (Var.: vindas) spaņņi BW. 20257, 1.

Avots: ME IV, 599

I vindulis,

1) s. viñdelis I;

2) ein Draht in der Falle, wo der Köder angebracht wird
(mit iñ ) Nötk.

Avots: ME IV, 599

II vindulis, s. viñdele I.

Avots: ME IV, 599

III vindulis, = vingulis, geläuterter Honig L., Depkin n. U. (n. U. "scheint in Livl. unbekannt").

Avots: ME IV, 599

viñduls (unter viñdelis I): vinduliņs Lng.

Avots: EH II, 785

viñdzât (mit dž zu lesen?) N.-Bartau, -âju, (schwere Gegenstände, Lasten) heraufziehen: dziedrus, balkas vindzā N.-Bartau.

Avots: ME IV, 599

viñdzuoles Behrshof, eine (grössere) Art Schweinsbohnen.

Avots: ME IV, 599

vindzuoli, viñdzuõļi PS., grosse, rote Wintetäpfel Buttn., Wolm. und Kurl. n. U.; eine Art saure Herbstäpfel (mit iñ ) Blumenhof; Oportoäpfel (mit iñ ) Gramsden; vinidzuõļi, eine Art (grosse PS.) Winteräpfel Frauenb.: trejādi ābuoliņi: virsū saldi, apakšā, tai vidū vindzuoliņi BW. 20919.

Avots: ME IV, 599

vìrslindraki BW. 5674, der obere Frauenrock.

Avots: ME IV, 613

žinds, der Reifen an einem Rade U.; vgl. šindis.

Avots: ME IV, 810

zvin̂da ² Seyershof, zvìnds PS., Serbigal, zvin̂ds ² Ruj., zvinds Elger Dict. 334, U., Freudenberg, zvìndus Smilt., -us, = zvins, das Blei: zvindu lēja paviļās BW. 9407, 3. zvindas muca vezmīnā 18676, 3. dieviņš brauca zvindas tiltu 32931, 3.

Avots: ME IV, 776

zvindêt, klingen: Jānis brauca Jāna nakti zvindē̦dams (Var.: šķindē̦dams), švarkstē̦dams BW. 33002 var. (aus Schrunden). Als ein Kuronismus (und Reimwort zu šķindêt) zu aksl. zvьněti "klingen", zvonъ "Ton", zvo,kъ "Klang", li. žvangė´ti "klingen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 642.

Avots: ME IV, 776

zvindrus Trik., -us, = zvinda.

Avots: ME IV, 776

zvinds, s. zvinda.

Avots: ME IV, 776

‡ zvìndzêt ² , = zviñkšêt 2: kad akmeni sviež ar lingu, tas aizskrien zvindzē̦dams Meselau. ausis var z. Fehteln.

Avots: EH II, 815

žvin̂dzêt Kl., (in den Ohren) klingen A. - Laitzen, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Ramkau, Selsau, Stomersee, (mit iñ ) Arrasch, Fockenhof, (mit ìn ² ) Adl., Golg., Heidenfeld, Schwanb., (mit in̂ ) Kalz., Meiran, Saikava: ausīs žvindz Poruk V, 283 (ähnlich A. III, 226; MWM. XI, 223). mājniekiem tie (vārdi) skarbi vēl žvindz ausīs Janš. Bandavā I, 33. viņam laikam žvindz auss Dzimtene ² 227. "nuozagta!"viņam žvindzēja galvā Saulietis R. I, 103. viņa galvā sāka žvindzēt un rūkt Poruk III, 321. galvas (nuo tvana) žvindzēja vien Druw. tvans galvā žvìndz ² Saikava; sausen (durch die Luft; von geworfenen Steinen u. a.) Druw., Memelshof, N. - Peb., Stom., Sessw., Vīt., (mit ìn ) Drosth., (mit iñ ) Arrasch, Bauske, C., (mit in̂ ) Erlaa, Saikava, (mit ìn ² ) Adl., Erlaa, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Lettihn, Lubn., Mar., Prl., Schwanb., Selsau, Saikava: akmens žvindzē̦dams paskrēja... mērķim gaŗām Rulamans 10; metallisch klingen (mit ìn ² ) Mar. n. RKr. XV, 146, Prl.: zvārguļi skanēs un žvindzēs Janš. Dzimtene ² 227; summen (von Fliegen und Bienen): bites skrien, ka žvindz vien Vīt. mušu bars žvindzē̦dams aizbēga nuo galda V. Egl. Zilā cietumā 84. ap līķi grìezās mušas, žvindzēja vien Krišs Laksts 85. Refl. -tiês, sausen: vāciņš aizskrēja, žvindzējās vien Krišs Laksts 26.

Avots: ME IV, 845

žvindzinât,

1) ertönen (erschallen) machen
(mit iñ ) Bauske, Dond., Stenden, Wandsen, (mit ìn ² ) Lubn.: ž. (piesituot) piekārtu zāģi, zvaniņu, vijuoles stīgu;

2) knallen machen (mit der Peitsche)
Schwanb. (mit ìn ² ): ž. ar pātagu.

Avots: ME IV, 845

žvindzulis, eine Uhrberlocke Saulietis III, 218.

Avots: ME IV, 845

‡ džindžalnieks Lubn., ein Zigeuner.

Avots: EH I, 365

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

‡ abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".

Avots: EH I, 1

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; mācītājs un viņa cienmāte - abis dui vēl jauni Kruhten.

Avots: ME I, 6

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

‡ abrãkasis Lindenhof, = abr(a)kasis, der im Trog zusammengeschabte Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot Wolmarshof (neben abrakasis, das Instrument zum Zusammenschaben des Teiges!).

Avots: EH I, 1

‡ abre Linden, = abra.

Avots: EH I, 1

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

‡ abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.; abrukasis U.,

1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;

2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;

3) (im Scherze) das letzte Kind.

Avots: EH I, 1

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

‡ aces, die Wiege (in der Kindersprache) Wessen.

Avots: EH I, 2

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

adata,

1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;

5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.

Avots: EH I, 3

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236

âdeņĩca,

1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.

Avots: EH I, 192

âdeniẽks (unter âdenis und âdiniẽks): "Schindmährë - auch Frauenb.

Avots: EH I, 192

âdenis T., âdeniẽks PS.,

1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;

2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.

Avots: ME I, 236

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis ² Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3

âdiniẽks, âdeniẽks, âdniẽks,

1) Schindmähre
K.;

2) Hundertrubelschein
Etn. IV, 150.

Avots: ME I, 236

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

âdminis (li. odminỹs), ‡

2) die Schindmähre
Warkl.

Avots: EH I, 192