Paplašinātā meklēšana

‡ cināja, = cinājs; vgl. den Sumpfnamen Cināja Lvv. II, 36 (Schwitten).

Avots: EH I, 272

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20

‡ aîzdûcinât ² Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21

‡ àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37

‡ àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46

apbrucinât,

1) abreiben, abtragen:
drēbes;

2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.

Avots: ME I, 78

apdañcinât, tr., betanzen, durchtanzen mit allen: viņš visas meitas apdancināja.

Avots: ME I, 80

‡ apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. ^8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

‡ atducinât, donnernd herannahen: pē̦rkuons atducināja Bauske.

Avots: EH I, 139

‡ atkar̂cinât, zappelnd (die Beine) ausstrecken: vista atkarcināja kājas (= nuosprāga) Erlaa, Jürg., Lubn., Prl. Refl. -tiês, sich erwehren: a. abām ruokām Niedra Latvis № 1528.

Avots: EH I, 146

atsàukt [li. atšaũkti], tr.,

1) herbei-, zurückrufen:
ķēniņš atsauc dē̦lu LP. IV, 46; abberufen: sūtni;

2) widerrufen, zurücknehmen:
pavēli; neatsaucams vārds, ein unwiderrufliches Wort. Refl. -tiês,

1) entgegenrufen, auf einen Ruf antworten:
mazs, mazs vīŗiņš, mežā atsaucas RKr. VIII, 97 (Rätsel); sauc man mīļi, vīra māte, es tev mīļi atsaukšuos BW. 23152, 6;

2) mit uz - sich berufen auf etw.:
daži atsaucas uz ortodoksismu Kundz.; atsàukums,

1) das Herberufen;

2) Dementi: nāca gan atsaukumi, bet tie liecināja, ka lieta greiza B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
RKr. VIII, 97 = RKr. VII, 97
sauc man = sauc man[i]

Avots: ME I, 188

atsveĩcinât (li. atsvéikinti), intr., auf einen Gruss erwidern, entgegengrüssen: mācītājs nedzirdēja sveicinājuma, nedz atsveicināja Kaln. Refl. -tiês, sich verabschieden: cits gribēja atsveicināties nuo vē̦cākiem R. Sk. II, 254.

Avots: ME I, 199

‡ attricinât, schüttelnd losbekommen Vīt.: nelīdze̦nais ceļš var a. piena kannai vāku Golg. ratiem asis nuo plāču attricināja Nautrēni. bucai aizbāžamie ceļā attricināti ebenda. Refl. -tiês,

1) viel geschüttelt werdend herfahren
Vīt.;

2) viel geschüttelt wer dend losgehen (sich loslösen):
piena kannai nelīdze̦najā ceļā var a. vāks Golg., Meselau, Peb., Tirsen u. a.

Avots: EH I, 176

‡ atvãcinât, entdeutschen: atvācināja un par latviešiem pārvērse Pet. Av. I, 275.

Avots: EH I, 179

‡ atvīcinât, entgegenschwenken, schwenkend reagieren Jürg.: pļāvēji ar lakatiņu atvīcināja saucējai.

Avots: EH I, 181

brēcinât, [brècinât Serbigal, fact., zum Weinen, Schreien bringen weinen lassen, zerren, reizen: bē̦rnu. māte mani brēcināja, skaļu balsi gribēdama BW. 406. savu sievu brēcināt Auseklis.

Avots: ME I, 330

bruce̦kls, ‡

2) = bruceklis 1 Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: sabrucināja tuo (= izkapti) ar smilšuotu bruce̦klu Janš. Mežv. ļ. I, 175.

Avots: EH I, 244

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338

circinât, zirpen: circenis ... circināja uz krāsns Veseils Netic. Toma mīlest. 112.

Avots: EH I, 272

dañcinât,

1) fact., tanzen lassen:
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu dancināja;

2) mit jem. tanzen:
vai redzi, jau uotrreiz tas dancina tuo pašu Alm.;

3) = dancuôt: Jānīt[i]s danci dancināja BW. 32865.

Avots: ME I, 436

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

draĩska [PS., Salis, Līn., dràiska C.],

1) comm., einer, der seine Kleider abreisst, ein unruhiger, unbändiger Mensch:
es e̦smu miera cilvē̦ks, un tu arī neesi ne˙kāda draiska Blaum.;

2) der Pl. draiskas, draĩskas Dond., Lumpen, Fetzen: suņi draiskas dricināja BW. 12914; 20430, 5. draiskas vien mugurā Dond., Kand., Lasd.;

[3) draiska, der Lärm
Wid. Man hat mit Persson Beitr. 779 entweder ein dreisk- (vgl. driska) neben dresk- (vgl. draska) anzusetzen oder in dreisk- eine Ablautsentgleisung zu drisk- (wenn dies aus dŗsk- zu dresk-) zu sehen.]

Kļūdu labojums:
seine Kleider abreisst = viel Kleider zerreisst

Avots: ME I, 488, 489

dricinât, tr.,

1) reissen, zerren:
suņi draiskas dricināja BW. 12914; 20430, 5;

2) schütteln:
nedricini tuo jaunuo ābeli. [rati pa akmeņainuo ceļu stipri dricina Dond.] viņš mani dricina pie krūtīm Sassm. [mani līdzi dricināja (Var.: tricināja) BW. 34482 var.] Refl. -tiês, sich schütteln: dabūjām dricināties pa saknēm un grambām Austriņ.

Avots: ME I, 498

ducinât, auch dūcinât A. XI, 761. BW. 33718. intr.,

1) rollen, donnern, tosen:
pē̦rkuonis par mūsu galvām dārdēja un ducināja A. XXI, 188. Subjektlos: ārā ducina un līst lietus JR. VII, 6;

2) heftig schelten, eine Strafpredigt halten:
mātes brāļi tautiņās kâ pē̦rkuons ducināja (Var.: ducenēja). ve̦cais brālis uz jaunuo ducināt ducināja 12458. Auch ducinêt BW. I, piel. 765 ^1.

Avots: ME I, 510

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. ² 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

gùodĩba,

1) die Herrlichkeit:
viņš mirdams ne˙kuo neņems līdz, un viņa guodība tam neies pakaļ Ps. 48, 18. vairs nesapruotuot ve̦claiku guodību Kundz.;

2) ernstes, feierliches, würdiges Wesen:
pretim man brauca baznīcē̦ni ar svētdienas guodību uz sejām JR. IV, 33;

3) das Fest, der Schmaus, die Festlichkeit:
kāzu guodībā jābūt visam spuodram un jaukam BW. III, 1, 100. Gew. d. Pl.: vilciņš zaķi aicināja sava bē̦rna guodībās BW. 2321. visi rīkuojās, it kâ uz kādām lielām guodībām Kaudz. M. viņš pa guodībām vien vairāk dzīvuojuot Kaudz. M. raduos arī ne˙kad guodību netrūkst Kaudz. M. bišu guodības, das Zeidlerfest LP. V, 410.

Avots: ME I, 689

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

‡ gŗũtdienis, = grũtdienis: gºûtdienîti ... ļaudis niecināja BW. 4788. sērdienīši, gŗūtdienīši 4243 var.

Avots: EH I, 415

ìeaîcinât, herein -, hineinbitten, einladen: sieva ieaicināja savā lōžā Vēr. II, 1305.

Avots: ME II, 1

[ìedricinât, = iepurināt 1: ābeli kratuot ābuolus iedricināja zâlē Wandsen.]

Avots: ME II, 10

ìekaucinât, zu heulen veranlassen: suni (ar harmonikām) iekaucināja C.]

Avots: ME II, 25

ìelecinât, tr.,

1) herein -, hineinspringen machen:
puika grāvī. cūka izlē̦kusi nuo aizgalda; jāielecina viņa atkal iekšā;

2) iel. bē̦rnus, Kinder ans Dämmeln gewöhnen:
bē̦rns ielecināts allaž grib lecinājams L., Wend.;

3) iel. suņus Hunde zur Jagd ansprengen
L.

Avots: ME II, 37

ìerasts, Part. pass. von ierast,

1) gewohnt, gewöhnlich:
juo dzīvuoju, juo man tika ierastā vietiņā BW. 395. lai brauc mana līgaviņa ar ierastu kumeliņu 11495. mājenieki nuovilcināja bruokastis pāri ierastam laikam. ierastā baznīcas mācība;

2) sich gewöhnt habend:
ierastam te dzīvuot, neieradis (Var.: neierasts) nevarēja BW. 6941; 26003.

Avots: ME II, 56

ìerunât,

1) einreden, einflüstern, empfehlen:
tie ierunāja tē̦vam, lai neduoduot LP. V, 367. dievs ierunā, ka ar kaltu tik daudz nuopļāvis LP. VII, 1169. velti ierunāju, velti lūdzu MWM. VIII, 739. tavu vārdu ierunāju priežu silā skanuošā Stari I, 111. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm.;

2) anfangen zu reden:
ierunātu valuodiņu visi ļautiņi runāja BW. 8384;

3) verabreden, reservieren lassen:
iebūvietei ir pie saimnieces uz pirkšanu ierunāts sivē̦ns Tirs. Refl. - tiês,

1) anfangen zu reden, aufs Tapet bringen:
es tik tâ˙pat ierunājuos Saul.;

2) ļauties ierunāties, sich einreden lassen:
viņš neļauj ierunāties.

Avots: ME II, 59

ij, dial. z. B. in Saussen, für i, ir, auch, sogar, nicht selten auch in Büchern: jau es malu gana smalki, vēl ij tad nicināja BW. 8081.; i(j) - ij, sowohl - als auch: bija puķes i ruokās ij matuos, i pie krūtīm Vēr. II, 136.

Avots: ME I, 702

izbrẽcinât: (eine Zeitlang [viele] schreien machen) mācītājs mūs šuodien visus izbrēcināja Dunika.

Avots: EH I, 436

izkar̂cinât, tr., ausforschen: karcināja, karcināja, bet ne˙kā neizkarcināja Serb.

Avots: ME I, 748

izlēcinât, fakt.,

1) heraus -, hinausspringen, entgleiten lassen:
zirgu nuo ilksīm. mušiņa bēra, pelīte mala, gailītis sē̦nalas izlecināja RKr. XVI, 196. apkārtne izlecina cilvē̦ka raksturu nuo parastām sliedēm Stari I, 374;

2) betanzen:
izlecina šuovakar pagasta meitas Līg.;

[3) izl. bē̦rnu Odensee, ein Kind, es aufrecht haltend, schnell und wiederholt in die Höhe heben].

Avots: ME I, 763

izlìecinât, tr., zeugen, Zeugnis ablegen: kuo viņš pie tiesas izliecināja?

Avots: ME I, 765

izliñguôt (unter izliñgât ), ‡

2) schnell (temperamentvoll) sich hinausbegeben:
savicināja ruokas ... un ... izlinguoja pa sienenieka durvīm ar drošku Ciema spīg. 275.

Avots: EH I, 463

iznĩcinât, tr., ausrotten, vernichten: viņš tuos pilnīgi iznīcināja LP. VII, 467. Refl. - tiês, sich vernichten, zu grunde gehen: labākās, pilnīgākās īpašības ik˙katrā sugā uzglabājas, nepilnīgākās iznīcinājas Pūrs III, 74.

Avots: ME I, 776

izniecava, izniekaļa, izniekala, izniekule, iznikala, izniekul(i)s, izniciņa, eine verachtete Person: izpaliņa mani pēla, izniekaļa nicināja BW. 8707, Etn. IV, 34. [Oder: eine Person, die andere veräctlich zu machen sucht?]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): [Oder: eine Person, die andere veräctlich zu machen sucht?]

Avots: ME I, 776

II izplucinât, tr.,

1) auszupfen:
vilnu;

2) fig., an den Haaren raufen, durchprügeln: skuoluotājs izplucināja abus plē̦suoņus Purap.

Avots: ME I, 783

‡ izsmiekaļa, die Sptstterin: i. mani pēla, i. nicināja RKr. XIX, 115 (aus Plm.).

Avots: EH I, 481

iztecinât,

2): iztecināja ... nazi Pas. IX, 352; ‡

3) ausdrechseln
Auleja: i. vārpstītes. cibas nuo viena gabala iztecina; ‡

4) Perfektivform zu tecinât 5: vilnas dziju nevaruot i. tik smalku kâ linu šķiedru Janš. Mežv. ļ. I, 311.

Avots: EH I, 488

‡ izteñcinât Frauenb., zur Genüge preisen, loben: iztencināja visus, kas viņu bij uzjē̦muši.

Avots: EH I, 489

izticinât, tr., jem. seinen Unterzalt, sein Auskommen geben: deviņš mani izitcinās N. - Schwnb. gan jau mēs viņu izticināsim A. XI, 99, Aps., Sessw. viņus izticināja un apģērba MWM. VI, 888.

Avots: ME I, 818

iztricinât, iztrĩcinât, tr., gehörig zittern machen, erschüttern, seinen Gesang erschallen lassen: truoksnis, kuŗš iztricināja zemes pamatus MWM. X, 242. iztricini zaļu birzi BW. 728.

Avots: ME I, 820

‡ iztrocinât, gehörig (ohne Erfolg) antreiben, zu etw. ermuntern Stenden: viņš mūs iztrocināja, ka jābrauc baznīcā, bet ne˙kas neiznāca.

Avots: EH I, 491

jancinât [zaķi Roop, einem fliehenden Hasen "Jancīt, Jancīt, attupies!" zurufen]: pie kādas reižas viņi apstājas zaķi jancināt Duomas IV, 471. [jànjinât ² Mar. "foppen, lächerlich machen." jañcinât Degunen,

1) "(verachten)
nicināt, nievāt";

2) "ein Gelüste erregen, ohne es zu befriedigen":
māte jancināja bē̦rnu ar ābuolu.]

Avots: ME II, 95, 96

I jucinât, tr., verwirren, wühlen: līdaciņa... visas dūņas jucināja BW. 12056.

Avots: ME II, 115

I kacinât (li. kãkinti "zur Genüge liefern" ),

1): auch Alswig, AP., Kalnemois, N.-Rosen; vai... darījuši paši uz savas galvas..., kacinājis lielskungs Saul. Burtnieks 1936, S. 27; 2): "kaitēties" A. Leitāns; ‡

3) "?": ķildās un kacināšanā dzīvuot Lenc Spred. gr. 1764-1767, S. 280; ‡

4) "herlangen"
Für. Refl. -tiês: kuo kacinies? voi laidīsi mierā! A. Leitāns; tändeln, charmieren Seyershof: kuo viņš kacinājas tur tik ilgi ar šās? - Zur Bed. vgl. Auch ‡ atkacinât.

Avots: EH I, 573

kañcinât (kánkinti "peinigen"), tr.,

1) = kancināt, ausforschen Nord - Westkurl., Bie.; [verfängliche Fragen vorlegen L.];

2) reizen, ärgern:
suni [Wandsen, SAlis], Bers. lielākais zē̦ns pa durvīm kancināja iekšā mazuo LA.; kancināt bē̦˜rnu, ein Kind schreien lassen Wolm. Refl. - tiês,

1) einander ausfragen, reizen;

2) sich abquälen, sparsam umgehen:
saimniece kancinājās visu ziemu ar ēdienu Dond. [Als ein Kuronismus mit einer Grundbedeutung "foltern" zu keñkia "es tut wehe", χέγχει· πεινᾷ, got. hūhrus, an. hungr "Hunger", an. hā "plagen, quälen" u. a., s. Feist Wrtb. ² 204, Boisacq Dict. 389, von der Osten - Sacken KZ. XLIV, 44.]

Avots: ME II, 153, 154

kẽcinât,

1): vistas ķēcināja Mekons Masku balle 1.

Avots: EH I, 698

ķẽrcinât, fakt. zu ķèrkt, zum Kreischen bringen, necken: tautas mani ķērcināja, kâ putniņu nuoķē̦ruši BW. 13753, Smilt., C.

Avots: ME II, 375

ķincinât AP. n. U., = tincinât. Refl. -tiês, zögernd jem. necken: pus˙nuopietni puspa˙juokam ķincinājas Vīt. 56.

Avots: ME II, 382

I ķir̃cinât, fakt. zu ķḕrkt,

1) kreischen lassen
[Kl.], L., Etn. I, 34: bē̦rnu; necken, reizen, vexieren: tavi puiši manas meitas ik vakara ķircināja BW. 445. Refl. -tiês, einander necken, tändeln, spielen: meitene ķircinājas ar tē̦va suni Stari II, 251. es gan tik ilgi neķircinātuos, bet tev jau lē̦na daba Aps. Subst. ķir̃cinãjums, die Neckerei; ķir̃cinâšana, das Necken; ķir̃cinâtãjs, wer neckt, reizt. [Vgl. li. kìrkinti "заставлять кричать, дразниц"].

Avots: ME II, 383

klâtẽjs, Adj., nahe: nieka bē̦du nebē̦dāju, kad klātēji niecināja BW. 2723. viņš gāja pa klātējiem un tāļiem ciemiem LP. VI, 433. klātējie radi RKr. XVI, 87. klātējās briesmās nevar ruokas klēpī turēt Launitz Stāsti 80. Komp. klâtẽjâks: tie dancuojuši visuos muižai klātējākuos kruoguos Etn. III, 174.

Avots: ME II, 219

krācinât, krācenêt, kracinât, dial. kradzinât BW. 33673, intr., freqn., demin. zu kràkt, krächzen: kuo tie kraukļi krācināja? Neu - Laizen, BW. 23508 (Var.: kracināja Schwanb. 31560, Libien 12796). "Margrietai var ticēt", vecis krācenēja MWM. IX, 446. kuo tie kraukļi kradzināja, kuo žagatas zvadzināja? Serb., wo kradzināt aus kracināt hervorgegangen zu sein scheint durch den Einfluss von zvadzināja. Vgl. krecināt.

Avots: ME II, 265

I krancinât [li. krankinti "krätchzen"], krandzinât, intr.,

1) schreien, krächzen:
kuo tie kraukļi krancināja (Var.: krandzināja, klandzināja) BW. 20462 [aus Ober - Bartau];

2) = kŗākt n. U., Etn. I, 34. [Wohl kurisch; vgl. auch r. крякать "krächzen" und ae. hringan "tönen, rasseln".]

Avots: ME II, 259

kraûcinât, intr.,

1) qualstern, dicken Schleim auswerfen
(kraucenêt Lös. n. Etn. IV, 97), husten, vomieren: kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot tik ar miruoņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111. nuokvē̦puši, nuoputējuši, krauce̦nē̦dami kūlēji nāca Vīt. 61. bet juo ve̦lns kraucināja, juo cilvēks gliebās pie dieva Etn. II, 144;

2) schreien, krächzen (vom Raben):
kuo tie kraukļi kraucināja? BW. 11950; 12796 (Var.: kraucināja? 20462). ... žagata, žadzinādama un kraucinādama Plūd. LR. III, 329. [Zur Bed. 1 vgl. kraũkât, zur Bed. 2 - kraûklis.]

Avots: ME II, 262

‡ krauklenêt, = krauklêt: kuo tie kraukļi krauklenēja (Var.: kraucināja, krakšķināja)? Tdz. 42350, 3.

Avots: EH I, 643

krēcinât, intr., krächzen: kuo tie kraukļi krēcināja BW. 8544. [Vgl. li. krė´kinti(es) "krẽkinties" und le. kŗẽ̦kât und krēkšēt.]

Avots: ME II, 275

kũcinât, tr., flattern machen, blasen, bewegen, ["vēdināt" Dond.]: vējš kūcina matus Sassm. [kamdēļ tu uguni tâ kūcini Dond.] vējiņš pe̦lus kūcināja BW. 25860, 7; 9770. [Zu kukt?]

Avots: ME II, 332

kvĩcinât [auch Bl., Nigr., Jürg., Bauske, Dond., PS., N. - Peb., Arrasch], Smilt., fakt., quieken machen, zum Quieken bringen: nuoķē̦ruši sivēniņu, padusē kvīcināja Annenhof, Schujen, BW. 20994. vai tu gribi jē̦ru zagt, vai sivē̦nu kvīcināt Blieden, BW. 29508. Subst. kvĩcinâšana, das Quiekenmachen ; kvĩcinâtãjs, wer quieken macht.

Avots: ME II, 355

II lacinât, tr., lästern, verleumden St., schmähen Bergm. n. U. [Refl. -tiês, sich beissen wie die Hunde Für. I; einander anbellen: kaujas un lacinājas kâ sunis Manz. Post. I, 145.] Subst. lacinâtãjs, der Verleumder Glück II Tim. 3, 3. [Vgl. laceklis II.]

Avots: ME II, 399

lãga, 1): pa divi lāgi (kann auch zum nom. lāgs gehören!) Janš. Apskats 1903, S. 163, zweimal. viņš uz divi lāgi (zweimal) bij par rādītaju AP. pa uotri lāgi Dunika, zum zweiten Mal, gailis dzied trešā lāga (zum drittenmal) Frauenb, atstāšu darbu uz uotru lāgu (= uz citu reizi) Salis;

2): nav l., ka tâ rīkuojas Frauenb. lāgas cilvē̦ks, luops; zâle Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt. pirtī nav lāgas siltuma Seyershof. silts ūdens zirgam nav lāgā Salis. negrib lāgā ne maizi ēst ebenda. lāgā dziesmas nemācēja BW. 880. nele l. ("?") teica mani, nele l. (Var.: lieta) nicināja: purva niedre teica mani, vīgriestiņš nicināja BW. 8707, 4 var.

Avots: EH I, 726, 727

lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,

1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];

2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;

3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;

4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];

5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.

Avots: ME II, 444

lìčupe, ein sich schlängelnder Fluss: aug dzimtenes ielejā kārkli, tie saknēm līčupē mirkst Sudr. E. līčupīte te̦cē̦dama mani līdzi aicināja BW. 31008.

Avots: ME II, 477

lìecinât, tr., zeugen, bezeugen: tuo daudzi daudzināja un stipri liecināja Aus. Subst. lìecinãjums, das Zeugnis; lìecinâšana, das Zeugen; lìecinâtãjs, der Zeuge.

Avots: ME II, 492

lìekt (li. leñkti), [liẽkt Dunika, Iwanden, Līn.], -cu, tr.,

1) biegen, krümmen:
slieces, luokus, lagzdus. mans pūriņš vāku liece BW. 7732. zem grūta ve̦rga sluoga liekti Asp.; vīzes liekt, Bastschuhe flechten: kas vilkam vīzes lieca? BW. 2374;

2) bewältigen:
viņš nevar vis viņu liekt Tals. līdz vakaram nevar vis šuo lauku liekt Tals. Refl. -tiês, sich biegen, sich bücken: kas negrib liekties, tam grūti art. tencināja pie zemes liekdamies LP. V, 359. iebraucam mežā, kur ceļš liecas Aps. [Nebst lìks, lìkt, lùoks, lùocît zu apr. lanctis "Kräuel", askl. sъle̦šti "krümmen", r. лякiй "krumm", an. lengia "Riemen" (vgl. le. kur. leñce) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 707 f. und Trautmann Wrtb. 159.]

Avots: ME II, 496

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. ² 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506

liẽvenes, liẽvenis, lievens, liẽviņš BW. 19891, [Salis],

1) die Haustreppe, Veranda:
vīrelis stāvēja uz kruoga lievenēm Vēr. I, 770, mūs aicināja uz lieveni Dr. kungi sauca prāvu vīru, lieve̦nā (Var.: -nī) stāvē̦dami BW.20006;

2) der Balkon:
bez balkuona jeb ļuvenēm, kuŗas nuosauc arī par lievenēm. K. Müller;

3) Abschauer, Abdachung, Anbau an einem Gebäude, bedeckter Umlauf um die Riege:
pusgraudnieks rijas lievenī steidz sarīkuot ragavas un pajūga lietas Saul.;

4) eine Reihe Schatten gebender Bäume:
lievenī launagu (dienasvidu) gulēt U.;

5) Laub-hütte
[Manz. Lettus]; lieveņu svē̦tki, das Laubhüttenfest. [Nebst li. lievenys Miež. "переходная галлерия" und estn. löˉw "Hütte, Baracke" aus mnd. love(ne) "Laube, bedeckte Halle."]

Avots: ME II, 508

luõluôt,

1) tr., hätscheln, hegen, pflegen:
māte dē̦lu luoluodama šķita pili būvējuot BW. 3336. visu naudu viņš bij izdevis, tuo [Pēteri] skuoluodams un luoluodams Poruk. cerību luoluot, Hoffnung hegen;

[2) wiegen, schaukeln; ein Kind in Schlaf lullen, singen
U.] Subst. luõluojums,

1) die Pflege;

2) das Gepflegte, der Gegenstand der Pflege, der Liebling:
māmiņ, tavu luoluojumu (Var.: luoluomiņu) tautiņās niecināja; luõluôšana, das Hätscheln, Hegen, Pflegen; luõluôtãjs, jemand, der hätschelt, hegt, pflegt: pēc māmiņas žē̦li raud, šūpuotājas, luoluotājas BW. 1001. [Vgl. ai. lātayati "hätschelt".]

Avots: ME II, 526

lùncinât: mit uñ auch Salisb.;

2): auch (mit un̂ ² ) AP., Frauenb. Refl. -tiês: auch (mit un̂ ² ) Nötk., Siuxt; sunim aste luñcinājas Seyershof. kuo visu diena tur luncinājies ("?"), ka vēl neesi bedri izracis? Stenden (vgl. luncîtiês).

Avots: EH I, 761, 762

lùncinât [auch PS., Trik., Drosth., Jūrg.), luñcinât [auch N.-Peb., Wohlf., Salis, Wolmarshof, Selg., lun̂cinât ² Dond., Lautb., Nigr.), tr.,

1) bewegen:
viena jāja, uotra lēca, trešā ļipu luncināja (Var.: kustināja) BW. 2227. sirma cūka aizgaldē, ausis vien skurināja (Var.: luncināja) 22832;

2) asti l., mit dem Schwanze wedeln
[Fest.]: suns iegāja liepienā, asti vien kustināja (Var.: luncināja) BW. 31044; Mag. XX, 3, 141;

3) essen, einhauen:
luncini tik iekšā! kuo gaidi? LP. Refl. -tiês, mit dem Schwanze wedeln, sich anschmiegen, anschmeicheln: sunītis gar kājām vien luncinājās LP. VI, 1007. kâ viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu Vēr. I, 1157. mēs luncināmies ap mūsu dvēseļu bendēm Stari II, 167. [vilks luncinājas apkārt U., streicht verstohlen herum. zur Bed. 1 u. 2 vgl. Изв. XV, 2, 203, le. luñka, lunkans, li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln" und Büga Изв. XVII, I, 34.]

Avots: ME II, 513

mâceniẽks, mâc(i)niẽks U., einer, der erlernt hat, seine Sache versteht, der Kenner: tuo tiesu mācekli atkal veicināja viņa iesāktuo darbu Kundz.

Avots: ME II, 575

mazinât (li. mãžinti "klein machen"),

1) verkleinern, kleiner machen, verringern:
māt mani mazināja (Var.: niecināja, mazu teica), ciema puiši dižināja; māte sauca cūkganiņu, ciema puiši līgaviņu BW. 10229;

2) verkürzen (einen Bruch)
U.;

3) sparen:
tautiešam, mūs[u] māsiņai visai daudz ēst nedeva, lai, kuopā sagājuši, mācās maizi mazināt BW. 16097. Refl. -tiês, kleiner, geringer werden, sich kleiner, geringer machen: svars caur tuo mazinājies Apsīšu Jē̦kabs III, 3. Jupis lielāks, Pē̦rkuonis tuomē̦r negrib mazinâšana, RKr. VIII, 7. Subst. mazinâtãjs, jem., der verkleinert, verringert; mazinâšana, das Verkleinern, Verringern; mazinãjums, die vollendete Tätigkeit des Verkleinerns, Verringerns.

Avots: ME II, 572

mìesnieks [miesinieks Für. slav. męsьnikъ)], Demin. verächtl. mìesniecẽ̦ns, der Fleischer: Spr. vienu vērsi nevar diviem miesniekiem pārduot."... vai jūs miesniecē̦ns?" skuķis viņu tincināja: "arī mums lejā ir viena guovs baruojama" Seibolt.

Avots: ME II, 655

II miests, gew. das Demin. miẽstiņš, süsses Bier Oberl. n. U., [ Honigbier, Met Bers., Bielenstein Holzb. 304]: tē̦vi e̦suot ne̦suši muciņas "putuojuošā miestiņa" A. XX, 600. puisīt[i]s meitu aicināja: nāc, meitiņa, miestu dzert! - dzer, puisīti, tu pa˙priekšu, tu pats miesta darītājs! BW. 19784. [In Ruj. u. a. miẽstiņš, = alus, Bier. Nebst li. mieštinis "mit Honig süss gemacht (z. B. von Bier)" zu le. maisīt, li. miẽšti "mischen, mit Honig süssen".]

Avots: ME II, 655

‡ mircinât, fact. zu mìrkt, weichen (tr.) Gramsden: neduod, dieviņ, lietam līt, mircināt sērdieniņ[u] BW. 4135. dienu saule svilintāja, naktī rasa mircināja Tdz. 49910.

Avots: EH I, 816

‡ nelietaļa, = nelieta 2: n. mani pēla, n. nicināja RKr. XIX, II5 (aus Plm.).

Avots: EH II, 15

nicin, verachtend, zur Verstärkung von nicinât [und apnikt]: nicin tautas nicināja BW. 8730, 4 [e̦smu nicin apnicis Jaunie mērn. laiki II, 80.]

Avots: ME II, 743

nĩcinât,

1): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.; katstums nīcina dārzus laukā Sonnaxt. saule sūtīs siltus starus, ziemas spē̦ku nīcinās Kaudz. Dziesmiņas (1872) S. 8. kur viņš (= aukstums) ... var pietikt, tur viņš siltumu nīcina Dünsb. Bērnu draugs I, 18. blēņu dēļ neiešu dienu n. Sonnaxt; "Latv." MB. II, 746 zu ersetzen durch "Jauns. Raksti V, 22"; ‡

2) (bei der Arbeit) stören, authalten, müssiggehen machen:
kuo te nīksti un nīcini cilvē̦kus? Saikava. vai darbdien vaļas zirgu n., pa ciemiem tevi vadājuot? ebenda. tavu mierīgu bē̦rnu: varēji iet un strādāt, - nenīcināja ni Sonnaxt; ‡

3) "verkleinern; verachten",
Lng.(unter nieks).

Avots: EH XI, 25, 26

‡ nicva, eine kleine Mulde, zum Schwingen geschroteter Gerste (niẽkāšana) gebraucht Liepna: miežus, kuŗi rupaimi bija, iebēra nicviņā un lecināja.

Avots: EH II, 24

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. ² 519, Fick Wrtb. III ^2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752

nùočĩkstêt, nùocĩkstêt, intr.,

1) einen knarrenden, knackenden, quiekenden, quietschenden Laut von sich geben:
lai nuočīkst(nuocīkst) tie puisīši, kas meitiņas nicināja BW. 8981. durvis nuocīkstējušas LP. VII, 426. suoļi apmākti nuočīkstēja pa biezuo grīdas se̦gu MWM. VIII, 491. meldiņš lāgā neveicas, tâ teikt, nuočīkst vien;

2) längere Zeit knarren, quiken, wimmern:
tâ viņš nuočīkstēja, kâ ve̦cs kuoks, vēl divus gadus Latv. [Refl. - tiês, =nùočĩkstêt, 1: duris nuočīkstējās vien Lis.]

Avots: ME II, 770

‡ nùodañcinât, durch Tanzen (Hinundherspringen) ermüden (tr.): dejuot viņa varēja visu vakaru un nakti, nuodancinādama divdesmit puišu A. Erss Muižnieki 62. nuodancināja visus luopus, ka tie nespēja iet Pas. VIII, 349.

Avots: EH II, 38

nuodirkstêt, erdröhnen (?): pē̦rkuons .. visu zemi satricināja; luogi nuodirkstēja Dünsb. Skaistā Mīle 57.

Avots: EH II, 39

nùoducinât, intr., eine Zeitlang rollen, donnern, tosen: pē̦rkuons nuoducināja Lapsk.

Avots: ME II, 777

nùokañcinât [li. nukankìnti "abquälen], tr., verzögern: tu man nuokancini ar savu pļāpāšanu tik laiku Sassn. n. RKr. XVII, 41. saimnieks mani pus˙vasaru nuokancināja kamē̦r dabūju pastalas Dond.

Avots: ME II, 794

nùokar̂cinât [auch Lis.], tr., abzappeln, in grossem Schmerz, namentlich aber in der Agonie die Gliedmassen schütteln, mit den Füssen die letzten krampfhaften, zuckenden Bewegungen machen: sivē̦ns kājas vien nuokarcināja, kad tam iedeva ar šautru A. XVII, 186. kaujamais luops kājas vien nuokarcināja Lasd. kungs jau kājas nuokarcināja, un tad bija pa˙galam LP. VI, 393.

Avots: ME II, 794

[nùokaucinât, eine Zeitlang heulen lassen: visu nakti nuokaucināja suni Widdrisch.]

Avots: ME II, 795

nùoķer̂t, tr., ergreifen, erhaschen: nuoķeri nu čigānu krūmuos! tautas mani ķērcināja, kâ putniņu nuok,'e̦ruši BW. 13753. Refl. -tiês, sich festklammern, sich anhalten.

Avots: ME II, 805, 806

nùokulcinât, tr., herunterschlucken: viņš paņēma glāzi un nuokulcināja saturu Duomas III, 833.

Avots: ME II, 803

nùolecinât: dažam siŗuotājam viņš ar vienu zuobe̦na cirtienu nuolecinājis galvu nuo kamiešiem Janš. Mežv. ļ. II, 49. kad māju dzirnās maļ, tad ar muldu nuolecina, - tâ sē̦nalas nuoput pruojām Iw. kad nuolecināja (lecinuot atdalīja) salmus, tad grìeza ar dakšām metienu apkārt ebenda.

Avots: EH II, 61

nùolìecinât, tr., intr., bezeugen und beteuern: viņš tâ nuoliecināja viņam par labu A. XVI, 1074.

Avots: ME II, 812

nùonicinât, tr., verachten, heruntermachen, verächtliche Bemerkungen machen: tuos ņe̦mas šis vējgrābslis nuonicināt un nuozākāt un ķe̦ngāt Latv. "muļķības!" viņa nuonicināja Egl.

Avots: ME II, 824

‡ nùonĩcinât, abzehren, zernichten Stender Deutsch-lelt. Wrtb.; verkommen lassen AP.: kad bē̦rnu labi netur, neduod tam labi ēst, tad tuo nuonīce̦nās AP. tē̦vu tē̦vi ... zemi nuoplicināja, ... ar nuonīcinātu zemi cilvē̦ki paši nuonīka Pēt. Av. III, 292.

Avots: EH II, 72

nùoniẽcinât, tr., beschimpfen, verächtlich behandeln, verächtlice Bemerkungen machen: "kuo tur nu būt?" nuoniecināja ir māte MWM. VII, 135.

Avots: ME II, 825

[nùoprecinât, wegverheiraten: saimnieki savu meitu nuoprecināja leišuos Nigr.]

Avots: ME II, 834

[nùoracinât,

1) eine Zeitlang graben lassen:
nuoracināja strādniekus visu dienu, bet grāvi gatavu nedabūja Nigr.;

2) ausgraben, verwühlen lassen:
cūkgans nuoracinājis ar cūkām rāceņus.]

Avots: ME II, 836

‡ I nuoŗũcinât Dunika, = nùograust 1: pē̦rkuons nuoŗūcināja.

Avots: EH II, 83

nùosar̂cinât, fakt. zu nùosar̂kt, erröten machen: šie vārdi nuosarcināja abus RA.

Avots: ME II, 843

nùosaucinât, tr., verfluchen: jāliek katuoļu baznīcā nuosaucināt B. Vēstn. zvanītājs bija tuo nuosaucinājis LP. VII, 693. tikkuo nuosaucinājuse, teļi tūlīt nuosprāguši RKr. XVI, 20. [par šīs baznīcas spē̦ku liecināja arī senāk daudzinatā nuosaucināšana: ja kāds aizriebj, tad vajaguot tikai uzduot katuoļu mācītājam nuosaucināt un tūlīt nuokalst ruoka Austriņš M. Z. 8.]

Avots: ME II, 843

nùoteñcinât, tr. und intr., sich mehrfach bedanken [Dunika]: pēdējā kustinātā balsī vēl nuopakaļis nuotencināja Janš. [nuotencinatas par paklausījumu, Emma un Kača devās mājup Janš. Dzimtene V, 45.]

Avots: ME II, 873

nùotrĩcinât, ‡ Refl. -tiês, erschüttert werden, erzittern: sprāgst te spēriens tāds, ka viss nuotrīcinājas Dünsb. Divpadsmit gulošas jumpravas 12.

Avots: EH II, 101

nùovẽcinât, tr., abschwingen: vējš manus ziediņus nuovēcināja BW.13256.

Avots: ME II, 885

nùovīcinât, tr., schwingen (eine Weile): vinš tam nuovīcināja pātagu gar de̦gunu.

Avots: ME II, 888

I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,

1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,

a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;

b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;

2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:

a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:

b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;

c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]

Avots: ME II, 752, 753

II ùostabas ² Selb. "kristības": trīs dieniņas, trīs naksniņas pie māsiņas uostabās apin[i]s mani dancināja VL. aus Selb.

Avots: ME IV, 422

paaîcinât, tr., auffordern, einladen, zu sich rufen (perfektiv): paaicini ciema tē̦vus arī! Kaudz. kēniņš paaicināja zelli LP. VII, 27.

Avots: ME III, 4

padañcinât, tr., ein wenig tänzeln, zum Tanz führen: viņš padancināja abas mājas dāmas Por. II, 308.

Avots: ME III, 15

paducinât, intr., ein wenig, eine Zeitlang donnern, tosen: pē̦rkuons lai ciņu paducināja.

Avots: ME III, 19

pagrabniẽks: pēc ilgās ... pagraba dzīves ... tuvuojās pavasaris, un saule ... aicināja pagrabniekus ārā Janš. Mežv. ļ. II, 375. suolīdamies pagrabniecēm (den Kellerbewohnerinnen) ... atdarīt Līgava I, 317. bijis par pagrabnieku, tas ir par tādu kâ virspārzini lielā vīna pagrabā P. Ērmanis Gaidītāji 108.

Avots: EH II, 133

pagrabs, der Keller: meitas mani aicināja pagrabā alu dzert BW. 20024. jāju, jāju rāceņu zagt uz tuo muižas pagrabiņu 2145. līķu pagrabs, das Leichengewölbe. [Nebst li. pagrabas dass. wohl aus slav. pogrebъ dass.]

Avots: ME III, 30

I pakarcinât [Lis.], [ein wenig schütteln, zappeln]: taksītis pacela priekškājiņas, pakarcināja vēl ar tām Baltp. [Refl. -tiês, = pakacinâties: viņš ar mani pakarcinājās Adiamünde.]

Avots: ME III, 41

[II pakarcinât Gr.-Buschhof, pakarcinêt Warkh., ein wenig gackern: vista vēl drusku pakarcināja.]

Avots: ME III, 41

palecinât, palècinât, fakt. zu palekt, palèkt, springen, hüpfen lassen: bē̦rnu. viņš saujā palēcināja kvē̦luošu uogli Lapsk.

Avots: ME III, 58

palēne, [= palēpne Gr.-Buschhof]: ūdens čūskas luodā pa palē̦nēm Austr. sūne̦klā trīcināja visas palēnes, gaidīdams kādu līdacē̦nu izskrienām. [ vgl. lê̦na ² .]

Avots: ME III, 59

‡ panicinât Kaltenbr., ein wenig nicinât: Kārlis nu viņu tādu panicināja Daugava 1933, S. 324.

Avots: EH II, 160

pãrlecinât,

1) hinüberspringen machen:
pārlecināja Lāčabē̦rnu pār gŗāvi Janš. Mežv. ļ. II, 529;

2) noch einmal lecinât 4 Liepna: p. sē̦nalas.

Avots: EH XIII, 205

pā`rtecinât, tr., fakt., nach Hause laufen lassen: sīkiem riksīšiem Uoliņu tē̦vs pārtecināja mājās appušķuotuos zirgus AU.

Avots: ME III, 182

‡ pãrtincinât, = pãrklàusinât 2: ņēma un pārtincināja arī ve̦cuomāti Janš. Mežv. ļ. I, 348.

Avots: EH XIII, 214

[pãrtrūcinât, heftig erschrecken (tr.): šī ziņa viņu pārtrūcināja. Refl. -tiês, heftig erschrecken (intr.) Bauske.]

Avots: ME III, 184

‡ I paŗũcinât Dunika, = parùktiês: pē̦rkuons parūcināja, bet lietus neuznāca.

Avots: EH XIII, 169

pašmakstinât, pašmakšķinât intr., ein wenig mit der Peitsche knallen, schmatzen: ziņnesis pavīcināja ar pātadziņu un pašmakstināja Vēr. I, 778.

Avots: ME III, 115

pasveĩcinât [li. pasvéikinti], tr., grüssen, begrüssen: viņš guodbijīgi tuo pasveicināja Dok. A.

Avots: ME III, 110

pateñcinât,

1) intr., danken:
nu ķēniņa meita gribē̦tu glābējam patencināt LP. V, 44. lielmāte patencināja sirsnīgi par vēsti VII, 87; von einem *patenktiês (?): man jāpate̦ncas (?) jums par cē̦luo darbu MWM. VIII, 809;

[2) "?": kad nebija jaunas meitas, (puiši) patencina ulītei BW. 35400.]

Avots: ME III, 120

[patricinât,

1) ein wenigerschüttern:
p. galdu PS., gaisu Lis.;

2) ein wenig ausschelten:
saimnieks puišus patricināja Golg., Lis.]

Avots: ME III, 124

[patrĩcinât,

1) = patricinât 1: p. galdu Dond., Widdrisch, gaisu N.-Peb.;

2) ein wenig beben, dröhnen od. schallen machen:
ganu meita šuorīt pirmuo reizi dzieduot patrīcināja birzi Nigr.]

Avots: ME III, 124

paveicinât: gribē̦dams caur tuo p., lai jau Uzkreklis ... izmuldē̦tu Kaudz. Izjurieši 143 f. tumsu paveicināja ... mākuoņi Jauns. Raksti III, 7.

Avots: EH XIII, 189

pavîcinât PS., C., ein wenig wedeln, schwenken, winken, lüften: brālis pavīcināja augstu pār galvu savu ce̦puri Stari III, 25. es aitām pavīcinu (Var.: pavēcinu) ar baltuo vilnainīti BW. 29082. p. rīksti C.; pavĩcinât lingu Bauske.

Avots: ME III, 139

pḕ̦rkuôns Jūrg., C., Wolm., Serbigal, PS., Neuenb., pê̦rkuons ² Līn., Dunika, Bauske, pḕ̦rkuõns AP., pḕ̦rkuonis N.-Peb., Schwanb., pê̦rkuonis ² Dond., Wandsen,

1) der Donner, auch personifiziert, der Donnergott:
pē̦rkuons rūc, dūc, rīb, es donnert; p. speŗ, iespeŗ, der Blitz schlägt ein. tālienē dunēja pē̦rkuons MWM. 1896, S. 803. pē̦rkuons kājās Ronneb. n. RKr. XVI, 52. pērkuons rājas, es donnert Aus. I, 6. Sprw.: pē̦rkuons tavās (skauģa) ausīs! pē̦rkuoniņš rūcināja BW. 28826. pē̦rkuoņi, zibiņi dē̦la māti saspārdīja BW. 23177, 9, līguo dievs ar pē̦rkuoni BW. 32955, 1. dieva dē̦li sarājās ar pē̦rkuona vagarīti BW. 33756. pē̦rkuoniņš, aiziedams, saspeŗ ze̦lta uozuoliņu 34047, 4; pē̦rkuona lietus, Gewitterregen; pē̦rkuona mākuoņi, Gewitterwolken; pē̦rkuoņa dē̦li Aus. I, 3, die Söhne des Donnergottes; pē̦rkuoņa turnis, eine turmförmige Wolke Dond.;

2) in Redensarten:
ka(d) tevi pē̦rkuons, deviņi, trejdeviņi pē̦rkuoni! Mag. XX, 3, 55, ka tevi simti pē̦rkuoni! dass dich hundert Donner! Mag. XX, 3, 32;

3) pē̦rkuona od. pē̦r kuoņa kaza, auch pē̦rkuoņkaza Tals., die Bekassine (scolopax gallinago);

4) zirgam pē̦rkuoņi, das Pferd kreppt
U. Nebst pḕ̦rkūns, apr. percunis "Donner" und vielleicht an. Fjo,rgyn, die Mutter des Donnergottes, wohl als "der Schtagende" zu einer Wurzelform perq- "schlagen" neben per- (in le. pḕrt) und perg- (in arm. harkanem und air. orgim "schlage"), vgl. slav. perunъ "Donnerkeil, Donnergott" (mit dem Suffix von le. pē̦rkauns) zu aksl. pero, "schlage", (so nach Lidén Arm. Stud. 88 ff., Wiedemann BB. XXVIII, 6 ff., von Grienberger Afsl. Phil. XVIII, 12, Meillet Esquisse 100 f., Petersson IF. XXIII 403, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgi Wrtb. II, 43, vgi auch die Literatur bei Feist got. etym. Wrtb z 102 f.). Zu derselben Wurzelform perq- gehören vielleicht auch slav. *porkъ "Mauerbrecher"; Schleuder" und (?) *pьrčь "Ziegenbock", sowie (?) li. pirkià "изба, хата" , wenn es ursprünglich ein "Waschhaus" war.

Avots: ME III, 209

pìedzirdinât, (wiederholt) sich antrinken lassen, trunken machen: Dāvids aicināja tuo, ka tās... ēde un dzēre, un viņš piedzirdināja tuo Glück II Sam. 11, 13.

Avots: ME III, 248

pìesùcinât, fakt. zu pìesukt, (mit etwas) tränken: eļļas, ar kuŗām piesūcina kuokus Konv. ² 539. zinātnieks ar ūdeni piesūcināja divus kuoka gabalus MWM. X, 878.

Avots: ME III, 299

pìetecêt,

1) dazu-, hinzufliessen;

2) dazu-, hinzugehen, -laufen:
saturat viņu, kamē̦r es piete̦ku! Līv. Brez. un Hav. 236;

3) dazu-, hinzulaufend erlangen:
tautu dē̦ls, kâ ierauga, aicināja; es nebiju lauka puķe, piete̦kama (Var.: daskrienama), nuoraujama BW. 14904, 6 var.;

4) fliessend, laufend voll werden, vollfliessen:
tec[i], vārpstīt, dziedādama, kamē̦r pilna pietecēji! BW. 7057.

Avots: ME III, 303

pij! Zuruf an Hunde, wenn man sie hetzt U.: "pij! taksīti!" Vēsminiete pucināja MWM. VII, 894.

Avots: ME III, 212

plevinât, flattern machen, wellen-förmig bewegen, (die Flügel) bewegen: vējš matiņus plevināja (Var.: purināja, vēcināja u. a.) BW. 10204, 3; 30728. putniņš spārnus plevina Sassm. skuotelītes balināju, Jāņa dienas gaidīdama" kad atnāca Jāņa diena, kâ gulbītis plevināju BW. 32345. Refl. -tiês Ahs., flattern: karuogs plevinās uz jumta Sassm. pavēlēja putniem ar spārniem plevināties LP. Vl, 718. Nebst plavinât zu li. pláuti "spülen", sloven. plúti, r. плыть "schwimmen", ai plávatē "schwimmt", gr. πλέω "schitfe", la. pluit "regnet", ae. flówan "überfliessen", ahd. flouwen "spülen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 223 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 94 f.

Avots: ME III, 338

plẽvinât Tr.,

1) flattern
Depkin n. U.; die Flügel bewegen Spiess n. U.;

2) plẽvinât N.-Peb., flattern machen, zausen:
vējš matiņus plēvināja (Var.: plevināja, purināja, vēcināja) BW. 10204, 3 var. lē̦ni, lē̦ni dieviņš jāja..., nedrīkstēja zīda svārkus vējiņā plēvināt 33682, 5 var.;

3) auf dem Wasser schwimmend bewegen, hin und her treiben
U. Refl. -tiês, flattern: karuogi plēvinājas Dr. liesmas plēvināšanās un šaudīšanās A. v. J. 1896, S. 582. Zu plevinât.

Avots: ME III, 342

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353

plukata, comm., plukats, ein Habenichts, ein Lump U., ein Zerlumpter: puisi, pulsi, plukatiņ (Var.: pluskataini, kankardanci, kankarīti, skarainīti u. a.), nenāc meitu pulciņa! meitas tevi kājām spēra, suņi draiskas dricināja BW. 20430, 5. kas nu tādam plukatam naudu aizduos? C. katram plukatam, kas uz parādu vien dzīvuo Stāsti Kraukj. kr. 7. tu plukata, tev ne˙kā nav pie dvēseles! Dond. plukats un vazaņķis Mag. II, 3, 45. - Der Pl. plukatas, Lumpen: ubags dancuo, ka plukatas le̦c gaisā Sassm. Zu plukt.

Avots: ME III, 355

pluñcinât ūdeni, Wasser mit den Händen schlagen Neuenb. pluncinât bē̦rnu, ein Kind in der Wanne baden Jürg.- Refl. -tiês, plätschern: viļņi pluncinājas B.Vēstn.

Avots: ME III, 356

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358

pratinât,

1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;

2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".

Avots: ME III, 378, 379

I preĩlis, ein ungebetener Hochzeitsgast Nigr.: preiļi dzied, - kas tuos preiļus priecināja? pe̦lav[u] mai,ze, kaņep[ju] ciba, tas tuos preiļus priecināja BW. 1026. Aus *prei-eîlis "Herangekommener" ?

Avots: ME III, 385

priêcinât Spr., tr., freuen, erfreuen; trösten U.: ak tu skuķis, tautu meita, kam tu mani priecināji? pirms tu mani priecināji, pēc tu mani bēdināji BW. 11033. es ar savu dziedāšanu raudulīti priecināju 194 var. mani ze̦lta gredzeniņi tavu sirdi priecināja Biel. 1609. viss, kas dzimtij par prieku vai bē̦dām, penātus priecināja un skumdināja Pūrs I, 107. pūķiene, ieraudzījuse čūsku nuosistu, priecināja bē̦rnus LP. VI, 521. "tad būsi vīrs par sevi", viņš priecināja Žibuli Aps. III, 15.

Avots: ME III, 391

prìekšlikums,* der Vorschlag,. der Antrag: jaunekļi juo karsti piekrita Valdemāra pr˙iekšlikumiem un tuos pēc iespējas veicināja M. Ārons. iesniegt, pieņemt, nuoraidīi priekšlikumu, einen Antrag machen, annehmen, ablehnen.

Avots: ME III, 396

puškainis,

1): ar dižu ruožu puškaini Janš. Līgava I, 15;

3): = eglīte 3 ("appuškuota maza eglīte, kuŗu kāzās panāksnu sievas dancināja un sita uz galda, līdza dziedādamas") Frauenb.; ‡

4) puškaiņi, Fingerhandschuhe, die am Schlupfende mit farbigen Troddeln versehen sind
Kaltenbr.: p. ir vairāk guoda cimdi.

Avots: EH II, 336

pušpušām, Adv., = puspusēm, mittelmässig: smalki malu, bīdelēju, tik˙pat mani niecināja; labāk malu puspušām, lai patiesi niecināja BW. piel. ² 8111.

Avots: ME III, 439

puspusēm, puspušām Ar., Adv., halbwegs, einigermassen; mittelmässig: ar daudzām valuodām nuodarbuodamies un tikai puspusēm spē̦dami viņas par savu īpašumu iegūt B. Vēstn. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu puspusēm (Var.: puspušām) BW. 8273 var. mal, māsiņ, puspusēm! kuo tik smalki bīdelēji? 19363, 1. malu smalki, malu rupji, tâ˙pat mani niecināja; labāk malšu puspušām (Var.: puspusēm), lai patiēsi niecināja 8111. nāc, apraugi rīta māli! vai bij smalki, vai bij rupji, vai tik tā puspušām? 8182. tu puspušām nepalaid, smalki mal, bīdelē! Duomas II, 995.

Avots: ME III, 432

rāvaîns U., Karls., Mar., ràvaĩns C., rãvaîns Līn., rãvuôts Heniņ. kaltgründig, morastig, eisenhaltig: rāvaiņa zeme Mag. IV, 2, 144, kaltgründiger Acker. rāvaina vieta Ar. rāvuots ūdentiņš BW. 25950, 5. kādēļ slāpstuošais lai nuo iesākuma dzer purva rāvainuo ūdeni? Vēr. II, 673. me̦lnās saknes spraukšķēja un trūka, me̦zdamas uz drānām rāvainuo ūdeni Saul. 1, 130. me̦lnu krāsu vēl dabūja nuo rāvaiņa ūdeņa Etn. III, 58. cielaviņa purvu brida rāvainām kājiņām BW. 18803 var. tautas mani aicināja rāvienā sienu grābt; kâ es iešu pie māmiņas rāvainām kājiņām? 28719. raudavīte, kam tu bridi rāvājā; kâ nu nāksi kalniņā rāvainām kājiņām? 2511. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533, pa rudi rāvainu, straignu lieknu Janš. Dzimtene ² II, 144.

Avots: ME III, 499

rìbinât,

1) fakt. zu rìbêt, tr., dröhnen machen:
vaŗa bungas rībināt BW. 2626 var. pirc māsiņai vaska kurpes, ar kuo grīdu rībināt! 15575. Rīga rīb, kas tuo Rīgu rībināja (Var.: dimdināja)? 4628 var. kas tuo pili rībināja? Biel. 1383;

2) freqn., dröhnen, poltern
Spr.: bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja (Var.: ducināja) BW. 18001, 4. eita, bē̦rni, klausīties, kas pa namu rībināja! 33257. - Subst. rìbinâšana

1) das Dröhnenmachen;

2) das Dröhnen, Poltern;
rìbinãjums,

1) das einmalige, vollendete Dröhnenmachen;

2) das Gepolter;
rìbinâtãjs, wer dröhnen macht; der Polterer: rībinātājs nācis pa trepēm zemē LP. VI, 92.s

Avots: ME III, 534

II rubinât, tr.,

1) einkerben, nagen, anfressen, ein Loch machen
U.: smuks, sarkans ābuoliņš, tārpiņš serdi rubināja (Var.: ēda, grauza, krimta, urbināja) BW. 12285, 19. (puiši) skaiņus grabināja, circen[i]s viņus rubināja 12946. (meitiņām) uotru (galu) puiši rubināja (Var.: kņubināja, skrubināja, plucināja, lupināja) 35025 var. rubināt (= urbināt) ar pirkstu ausi Dond. n. FBR. V, 127. putniņš, ... se̦bu cēlies, asti vien rubina Br. sak. v. 981; "kutinât" Frauenb.;

2) aus dem Kartoffelfelde mit der Hand grössere Kartoffeln hervorholen, indem man die kleineren stehen lässt
Hasenpot n. U.;

3) uneben spinnen (?), eigentlich wohl synonym mit kņubinât, lupinât: tu, māsiņa villu (für vilnu) vērpi, es pakulas rubināju BW. 7062. es būš[u] tavas pakuliņas dienu, nakti rube̦nāt (für rubināt) 13015, 1. pirmajam dēliņam slēžu kre̦klu šūdināju; uotram un trešajam nuo pakulām rubināju 3013. Refl. -tiês, etwas nagen, sich mit Nagen zu schaffen machen: kād iebrien ūdenī, tad mailes klāt pie kājām un rubinājas tām apkārt Dond. Zu li. rubinėti "fortgesetzt ein wenig stochern" (Būga LM. IV, 440) und vielleicht (nach Zubaty AfslPh. XVI, 410) zu serb. rbina "Scherbe", sowie vieileicht zu got. raupjan "rupfen" resp. (wenn mit f aus ide. bh ) zu an. rauf "Loch", riúfa "brechen, zerreissen", reyfa "rupfen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 354 f.

Avots: ME III, 552

II rucinât: pē̦rkūns ... rucināja (donnerte) Tdz. 54882 (ähnlich auch A.-Schwanb.).

Avots: EH II, 381

rũcinât PS., Bauske, ŗûcinât Līn. Nigr., Dunika, rùcinât Wohlfahrt,

1) rūcenêt Spr., ŗûcinât ² Ahs., intr., freqn., wiederholt ein wenig brüllen, brummen, tosen; sausen, brausen Ahs.: pē̦rkuoniņš rūcināja (Var.: ŗūcinaja) visu gaŗu vasariņu BW. 28826. stiprs vējš ŗūcina cauru nakti gar ē̦ku pakšķiem Ahs. n. RKr. XVII, 49;

2) ŗūcinât Wid., tr., fakt., brummen, dröhnen machen, lassen :
lē̦ni tautu (sc.: dzirnus) rūcināju BW. 22478, 1 var. pipari kuoda mutē un rūcināja vē̦daru Duomas I, 229;

3) erbittern
U. zu rùkt.

Avots: ME III, 566

rûpe̦sts ² Karls., Wain., rũpe̦sts C., Nigr., rũpe̦sti Dunika, Jürg., Bauske, rũpe̦sti Siuxt, die Sorge, die Kümmernis: daudz darba un rūpe̦stu Ze̦ltmatis. kas viņam bija rūpe̦stu, kamē̦r meitas izprecināja Nigr. man tāds rūpe̦sts, kâ es sadabūšu tuo naudu Wain. viņi atdusas . . . bez rūpe̦stiem Dievkuociņš. Vgl. li. rūpestis, -ies "Sorge".

Avots: ME III, 571

saaîcinât, tr., zusammenrufen, zusammenfordern; (viele) auffordern, einladen: saaicinu ciema puišus RKr. XVI, 237. ķēniņš saaicina pavalstniekus I_P. IV, 56. kungs saaicinājis mācītājus V, 134. saaicinājuse šādus, tādus trakuļus un cienājuse ebenda S. 205. saaicināja visu saimi BW. III, 1, S. 99. Refl. -tiês, einander auffordern, einladen (von mehreren Personen gesagt) Spr.

Avots: ME III, 589

sabrẽcinât, tr., zu heftigem Weinen veranlassen: bē̦rnu. mācītājs tik svarīgu sprediķi sacīja, ka daudz ļaudis sabrēcināja Dond.

Avots: ME III, 597

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

saderêt,

1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;

2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;

3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;

4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,

1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;

2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.

Avots: ME II, 609, 610

‡ sadracinât Stenden, = sakratît, sapurinât: s. pilnu maisu (lai vairāk iete̦lp). puisis mani sadracināja kâ pe̦lu maisu.

Avots: EH XVI, 403

šâds,

1) ein solcher (wie dieser hier, im Gegensatz
zu tâds, ein solcher wie der da): šāda grāmata man patīk; dieser: citu gadu šādu laiku (Var.: ap šuo laiku) še es vairs nedziedāšu BW. 156, 5 (ähnlich LP. VI, 195). esi līksma jele šādu (Var.: šuo) vasariņu! 156, 2. pamet vēl šādu gadu! 13711. duomādama vien staigāju šādu gaŗu vasariņu 17259 (ähnIich 21258); šâds - tâds (meist im Plural), von dieser und von jener Art, verschieden, allerlei (oft mit Geringschätzung): nesamanīja ne šāda, ne tāda atteikt Dok. A. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. III, 76. duodi man šādu, vai tādu dē̦lu, - kad tik būtu dē̦ls! IV, 1. jāja šādi, gan tādi V, 237. šādi, tādi U., allerlei Leute (geringschätzig): pils pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem, tādiem LP. II, 14. gribēj[a] mani šādi, tādi; es tuo tādu negribēju BW. 9936 - 7 (ähnlich 10609 - 12). šādi, tādi diedelnieki 6371. ja (dzīvuošana) būs šāda, ja būs tāda (wenn das Leben nicht gerade erfreulich sein wird) BW. 206, 6 var. dziesmiņ[a] mana šāda, tāda 810, 10. ļaudis manu līgaviņu šādu, tādu nicināja; lai ļaudīm šāda, tāda, man pašam gana laba 22023. Adv. šādi, tādi, auf allerlei Weise: ļaudis manu arājiņu šādi, tādi nicināja BW. 21430, 2. Jāņu diena jālīguo, vai iet šādi (Var.: labi), vai iet tādi (Var.: slikti) 33147 var. ne šādi, ne tādi L. "man mag es nehmen, auf welche Art man es wolle, so gehet es nicht an";

2) viņš ir šāds cilvē̦ks Nigr., er ist ein Lette.
šāda maize Mag. XIII, 3, 58, Nigr., grobes Roggenbrod. šâdās ragavas Mar. n. RKr. XV, 139, ein einfacher Holzschlitten; zur Bed, vgl. li. šiokià dienà "ein gewöhnlicher Tag (kein Feiertag)";

3) meita, kas bija šāda, schwanger
J. K. VI, 2.

Avots: ME IV, 12

saducinât,

1) eine gewisse Zeit hindurch wiederholt dumpf donnern:
pē̦rkuons saducināja visu pēcpusdienu Golg.;

2) donnernd bewirken:
pē̦rkuons saducināja liêtu C.

Avots: ME III, 615

‡ saērcinât "?": Ruobu nikni saērcināja Veldre Dižmuiža 49.

Avots: EH XVI, 407

sakacinât,

1) = sakacêt Nigr.;

2) verärgern, erzürnen
Ermes, Salis, Gr. - Buschhof;

3) eine gewisse Zeit hindurch verhören:
sakacināja zē̦nu ve̦se̦lu stundu, līdz atzinās Nigr., Golg,

Avots: ME II, 643

sakrecinât: savārīja un sakrecināja de̦sas un kuņgi Frauenb.

Avots: EH XVI, 419

sakũcinât, einige Male hin und her schwingen Wandsen: ņemies labāk uguni sakūcināt, tad labāk degs! Dond. Refl. -tiês, "?": labāk jāsakūcinājas, tad ar degšanu ies citādi Dond.

Avots: ME II, 660

II salinât (li. salinti "iesalu taisīt"), tr., brühend süss machen: maizi, iejavu skābai putrai Stelp. salināta putra Konv. ² 3346, ein Brei aus gebeuteltem Roggenmehl und Wasser, den man vor der endgültigen Zubereitung im heissen Ofen hält, um einen süsslichen Geschmack zu erzielen Neu - Bergfried, Ruhental n. Etn. I, 17. salda man maizīte kâ kaimiņa me̦dutiņš! kaimiņš me̦du tecināja, es maizīti salināju (kaimiņš gāja bišu lauzt, es putriņu salināt) BW. 2956, 1.

Avots: ME II, 672

samutêt, intensiv abküssen: jaunavas steidzās samutēt viņam ruokas Jaunie mērn. laiki IV, 188. Refl. -tiês, auch samutuôtiês, einander küssen: birzē viņi samutējās MWM. VIII, 333. Ve̦calksniene samutuodamās apsveicinājas ar jaunavu Jaun. mežk. 130.

Avots: ME II, 691

sanicinât,

1): "nuopelt" Auleja; ‡

2) "sadauzīt" Seyershof: tâ sanicināja Lieni, ka tai jāmirst.

Avots: EH XVI, 433

sapicinât, tr., zusammenkleben, -mauern: (vedējus) nuo mālu pickiņas sapicinājam (Var.: saviļinātu) BW. 20161, 3.

Avots: ME II, 698

saplacinât,

1): kuoku var s. (= sasist plakanu) Auleja; platt und zugleich niedriger machen:
(atkusnis) sniega kupe̦nas ... lieliski saplacināja Janš. Dzimtene V, 163 (ähnlich Frauenb. u. a.). ‡ Refl. -tiês "sich zusammenbacken" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 436

saplacinât, tr.,

1) der Erde gleich machen
L., U., Spr., platt machen: saplacināt bluķi, ja viņš... satrunējis Ezeriņš Leijerk. 1, 229;

2) (besonders häufig in der Verbindung mit dem Akk. dūšu), den Mut benehmen
Bergm. n. U.: gaiss, kas viņas dūšu saplacināja Berl. Māte 146. kara bē̦das... bij iedzīvuotājus saplacinājušas Kundziņš Ve̦cais Stenders 38.

Avots: ME II, 700, 701

I saplucinât, tr., zerzupfen, zerreissen: vilna jāsaplucina, lai varē̦tu sakārst Dond. saimniece saplucināja ziedu MWM. VIII, 901. saplucināta vijuolīte gulēja pie zemes Jaunais mežk. 24. vilks tevi ceļā saplucinās BW. 27515, l.

Avots: ME II, 703

sapļuñcinât Sassm., (eine Flüssigkeit) tüchtig durchschütteln Dond.: sapļuncini labi, tad kunkuļi uznāks virsū! Dond. kad alus vai vīna buteli, kam nuostājumi, sapļuncina, tad tas paliek biezs Sassm. Refl. -tiês, sich stark schütteln (von einer Flüssigkeit): spainis ne̦suot tev sapļuncinājas, - nes prātīgāki! Dond.

Avots: ME II, 705

saprecinât, tr., zusammenkuppeln, verheiraten: ķēniņu ar princesi B. Vēstn. saprecināja viņus ar varu ebenda. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunaja, saveda un saprecināja Alm. Kaislību varā 76. ja radi grib saprecināt kādu pāri Etn. II, 19.

Avots: ME II, 708

sapulcêt, sapulcinât, tr., versammeln U., Spr.: sapulcināt savu tautu Vēr. II, 857. sapulcināja visus zirnekļus Etn. II, 176. Refl. -tiês, sich versammeln Spr.; sapulcējās... ļaudis it kâ viens vienīgs vīrs Hebr. 3, 1, sapulcējušies ļaudis kâ mežs JK. III, 70. man patīk, ka viņas ap manu maizi sapulcējas LP. IV, 171.

Avots: ME II, 708

sarucinât,

1) s. sarucinât;

2) erdröhnen (vom Donner):
pē̦rkuons sarucināja Bauske.

Avots: ME III, 723

I saŗũcinât, = sarucinât ² : pē̦rkuons saŗūcināja, bet lietus nelija Dunika.

Avots: ME III, 726

saslacinât, saslacît, tr., besprengen, befeuchten: saslacināt zemi Konv. ² 2154. lietus piles... saslacināja... bļuodiņā sēnes Latv. tīrus rudzus, ar ūdeni saslacītus BW. 25056 var. Refl. -tiês, sich besprengen, sich befeuchten.

Avots: ME III, 735

satecinât,

1) tr., eine grössere Menge (zusammen)fliessen lassen, machen
Spr.: asinis satecināt vienā traukā LP. VII, 1238. viņš satecināja šķidrumu mutē Saul. I, 106;

2) längere Zeit fliessen lassen.

Avots: ME III, 761

sātne* "?": ģīmī knut kas, kas par viņa nevainību un sātni neliecināja ne˙kā laba Druva II, 770.

Avots: ME III, 808

savēcinât, einige Male schwingen Pas. II, 108: nuoņe̦m ce̦puri, savēcina tuo gaisā, uzsprauž atkal galvā A. XX, 163. suns savēcināja asti Saul. R. I, 244. vārna... savēcina spārnus III, 201. ve̦lns savēcinājis zuobinu un cirtis LP. V, 460. savēcinājis ruokas II, 7.

Avots: ME III, 785

savest, zusammenführen: s. akmeņus jauna nama celšanai. luopenieki save̦d luopus kūtī BW. III, 1, 21. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm. Kaislību varā 76. kas tuos save̦d ienaidā BW. III, 1, 82. Refl. -tiês, zusammenpassen (intr.), zusammenstimmen, harmonieren: dziedam pašas mēs, māsiņas! mums jau labi savedās BW. 304 (ähnlich 308). Subst. savedẽjs (f. -ẽja), der Zusammenführende; der Kuppler: daža sieva ir liela jaunu pāru savedēja Ahs. n. RKr. XVII, 51. savedēja bābiņa U., eine Kupplerin, vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja? R. Sk. II, 134,

Avots: ME III, 785

savukā`rt,

1) der Reihe nach:
katram skuoluotājam savukārt jāstāv klasē, kad bē̦rni vakaruos mācās Ahs.;

2) meiner-, deiner-, seiner-, unsrer-, eurer-, ihrerseits:
kairums muodina ķīmiskus spē̦kus, kuŗi atkal savukārt pārvēršas mēchaniskā kustībā Pūrs I, 20. mēs atbildam savukārt jautādami 30. panāksnieki savukārt nepaliek šiem parādā BW. III, 1, 23. ve̦cākus viņi... aicināja apciemuot viņus savukārt A. v. J. 1898, S. 94.

Avots: ME III, 793

‡ *siksta (?), = siksna 1 (?): kaķīt[i]s kurmi dancināja, sikstiņā turē̦dams Tdz. 37160.

Avots: EH II, 486

sĩrups: auch Dunika; miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2.

Avots: EH II, 493

skabar̂gaîns Wolm., U., skabarguôts, skabardains (mundartl. skabārdaîns), skabarduojs, skabardzîgs Dr., splitterig; widerhaarig U.: skabargains beņķis Vēr. II, 52. seši bija kruoga dziedi, visi seši skabārdaiņi BW. 19944. kam tā (=bitīte) manu dējumiņu skabarduoju (Var. skabargaiņu) nicināja 30255. - (fig.) dzē̦rušam vīriņam skabardaina valuodiņa 31333. pieci vārdi gludi gāja, se̦stais nāca skabargains Ld. 7568. skabarguota (Var.: skabarduoja) saule lēca BW. 33905, 1.

Avots: ME III, 862

‡ *šķiesta od. *šķiests, = šķe̦sts II (?): viņa vicināja gaŗu šķiestu, it kâ ... gribē̦dama savaldīt ... luopus Stērste A. Z. 141.

Avots: EH II, 640

skurinât, tr., schütteln (Apfelbäume Erlaa, Peb., Kokn. n. U.), rütteln, hin u. her bewegen; zausen U.; lausen U., im Kopf Parasiten suchen Mag. XIII, 2, 66: vīri... bārdas vien skurināja (Var.: kustināja) BW. 19823. aita skurina asti Golg. cūka... ausis vien skurināja (Var.: škurināja, luncināja, plaukšķināja) 22832. mana sieva piedzē̦rusi, ausis vien skurināja 26980. mazais ļipu skurināja 34678 var. viņa skurināja baltās galdauta bārkstis Veselis Saules kapsē̦ta 56. viņa skurināja nuogrieztuo dvieli Blaum. vējš skurina, der Wind zauset U. Refl. -tiês,

1) sich schütteln:
drebinādamies, skurinādamies un viebdamies Austriņš Vērpetē 19;

2) sich in den Haaren kratzen, krauen, mit dem Schnabel in den Federn suchen (von Vögeln)
U., Mag. XIII, 2, 66;

3) trödeln, mit Nichtstun die Zeit verbringen:
luopi karstajā laikā netiek ē̦duši, tikai skurinās pa krūmiem Druw. n. RKr. XVII, 77. In der Bed. "schütteln, rütteln" vielleicht durch spurinât beeinflusst. Sonst zu ai. skunāti "stöbert, stochert", an. skora "scheuern, schrubben", mhd. schorn "zusammenscharren" u. a., s. Persson Beitr. 952 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 552.

Avots: ME III, 906

‡ šķūtît, -īju, = šķũtêt I: šķūtnieki aicināja ... šķūtījamuos Austriņš Raksti V, 103.

Avots: EH II, 641

šļircinât Grünw.,

1) tr., (mit der Handspritze) spritzen
Fest., Jürg., Ruj., Wessen, (mit ir̃) Dunika, (mit ìr ² ) Adsel, Bers., Kl., Kreuzb., Saikava, Sessw., (mit ir̂ ² ) Kalnazeem, Roop, Salis, Salisb., Schibbenhof, (mit ir̂) Mar., Odsen: šļiŗcini ūdeni uz puķēm! Adl., Drobbusch, Lennew., Lös., Nötk., N. - Peb., Papendorf, Schwanb., Smilten. ūdeni, pienu caur zuobiem šļircināt Drosth., Erlaa, Kl., Kreuzb., Ramkau u. a. ārsts šļircina zāˆles aiz ādas Fest. škidrumu smalkās strūkliņās šļircina gaisā Konv. ² 697; sich in einem feinen Strahl ergiessen machen: guovi ilgi šļir̃cinât (melken) Gramsden;

2) intr., spritzen:
asins strāva šļircināja gar zābaka stulmeni Pasaules lāp. 269. Refl. -tiês Bers., sich spritzend betätigen; einander bespritzen.

Avots: ME IV, 72

šļucinât U.,

1) = šļūcinât, fakt. zu šļukt, gleiten machen, lassen; (längs der Erde) schleppen: biksītes (acc. pl.) šļucināja (liessen hinuntergleiten) BW. 34778, 1. pa trešuo (taku) žagariņus šļucināja (Var.: šļūcināja) BW. 20233, 1 var. ar skujiņu šļucināju (Var.: vilcināju) brālītim līgaviņu; nedrīkstēju zirgā celt 22046;

2) nachmelken, zum zweiten Mal melken
(meist mit nùo-) Bershof: kad guovi beidz slaukt, tad tikmē̦r šļucina, kamē̦r vairs nenāk piens Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 73

šļũcinât, Refl. -tiês: auch Orellen; bē̦rni šļũcinājas pa grīdu, pa le̦du Seyershof. šļūcinās pa le̦du Aps. Raksti I ² , 162.

Avots: EH II, 647

šļũcinât Iw., Tr., fakt. zu šļùkt, = slūcinât,

1) gleiten machen, auf dem Eise herumziehn
U., (längs der Erde) schleppen: es tevi izvedīšu uz skliduo le̦dutiņu, šurpu turpu šļūcināšu BW. 14609, 1 (ähnllch: 23621, 4 var.; Iw. n. FBR. VI, 58). pa trešuo (taku) darbenieki žagariņus šļūcināja 20233, 1. kājas pa le̦du šļũcināt (gleiten machen) Widdrisch, Wolmarshof. šļùcināt ² kuokus nuo kalna lejā Warkl. laivu šļūcināt ² pa kuokiem nuo krasta ūdenī Salis;

2) scharren.
Refl. -tiês Lin. (mit ũ), rutschen V., mit einem Schlltten vom Berge fahren U.; šļũcināties (gleiten, slidināties) pa le̦du kājām Ruj., Salls, Widdrisch, Wolmarshof.

Avots: ME IV, 77

smacinât, tr., ersticken U., verschmachten lassen (sm. cietumā); heiser werden lassen: kas tuo balsu smacināja? Ld. 10831.

Avots: ME III, 947

smalˆcinât,

1) fein oder klein machen
U.: Jē̦kabs sāka tuo (tabaku) smalcināt Up. st. 62. kas tuo naudu rupu meta, tam slavīte tāļu gāja; kas tuo smalku smalcināja (wer Kleingeld gab), tam sabira pagaldē BW. 25675, 1;

2) verfeinern:
kur vēl kāds tautisks uzvalks paradās, tur tas ir smalcināts jaunlaiku garšā Kundziņš Smiltene 35. pasaule ar saviem smalcinātiem jēdzieniem Alm. Meitene nuo sv. 38. smalcināt prastus cilvē̦kus Pārticībā un nabadzībā 6;

3) dünne Fäden ziehen
L., U.: vērpu, vērpu, smalcināju, smalku kre̦klu gribē̦dama BW. 7343, 1. smalki vie[n] smalcināju vai linīšus, pakuliņas 7031;

4) fein regnen
L., U. - Refl. -tiês, sich verfeinern: viņa ierašas smalcinājās Berl. Māte 92.

Avots: ME III, 951

šmucinât Ekengraf, Saikava, Warkl., Wessen, = brucinât, brühen: mazus sivē̦nus šmucina, bet lielas cūkas svilina Saikava. es redzēju pavāriņu ķēves kāju šmucinuot BW. 19262. putrā bārdu šmucināji (Var.: brucināja) 20347, 2. Kausativform zu šmukt I?

Avots: ME IV, 86

spaîdît Wolm., PS., C., Kl., spaidît ² Iw., BL, -u, -ĩju, freqn. zu spiêst, (wiederholt) drücken, drängen, bedrücken; die Kur - Methode des Streichens und Knetens anwenden (gewöhnlich vē̦de̦ru spaidît): kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144. karā mūsējus briesmīgi spaidīja VI, 698. dažu reiz krusts un bē̦das tuos spaidītu BW. III, 1, S. 76. nabagus ik˙viens spaida Br. sak. v. 813. viņš spaidīja (kelterte) vīna uogas Richter 9, 27. viņus spaidīja liels bads Kra. Vīt. 60. kad kas netaisni bij spaidīts (muocīts) 141. spaidīt tautu Aus. I, 14. spaidīt mutautiņu pret acīm Austr. k. v. J. 1893, S. 72. Subst. spaidîšana, das (Be)drücken, Drängen, Kneten: nāves (gen. subj.) spaidīšanu Dziesmu grām. 181. spaîdîtãjs (fem. -ja), wer (be)drückt, drängt, kurierend sfreicht und knetet: aicināja palīgā spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184.

Avots: ME III, 980

spècinât, stärken, kräftigen: šis dzēriens mani spēcināja A. XXI, 721. tas vien jau viņu darbuos spēcina Krilova pas. 81. Refl. -tiês, sich stärken, kräftiger werden Pūrs III, 74. Subst. spècinâšana, die Stärkung Brasche, das Stärken, Kräftigen: cilvē̦ka šķīstīšanu un spēcināšanu Sadz. viļņi 280.

Avots: ME III, 991

spĩdzinât PS., Wolm., C., Salis, Iw., spìdzinât ² KL, Prl., tr., fakt., kreischen machen U.; quälen, martern U., foltern: daži svilpi spīdzina MWM. VI, 486. citi putni savus bē̦rnus kūliņā spīdzināja (Var.: brēcināja, čīkstināja, vārdzināja) BW. 2127, 1 var. kal man dze̦lza pirkstaniekus, lai es varu spīdzināt . . . dze̦ltānītes II213. briesmīgs lielskungs .., dažādi spīdzinājis ļaudis LP. IV, 229. Zu spiegt I.

Avots: ME III, 1002

stuômîgs C., Golg., (mit uô ² ) Salis, Widdrisch, Wandsen, Dond., Bauske, Adv. stuômīgi zaudernd, zögernd: pirmie suoļi bija stuomīgi un bailīgi B. Vēstn. stuomōgo aicināt istabā Purap. Late sveicināja stuomīgi ders.

Avots: ME III, 1111

I suminât L. (in Kurl.),

1) bewillkommnen,
(Warkl., Bauske) ehrfurchtsvoll begrüssen U., Bershof, in Kurl. n. L. II, 333, Elv., Manz., Elger, Glück: ne˙viens māsiņu nesumināja RKr. XVI, 179. šuodien tevi baznīcā trīs eņģeļi sumināja (Var.: sveicināja, sludināja) BW. 1408. meitas šur brauc puišu suminātu 20935. lai es tevi sumināju ar tē̦rauda zuobentiņu 13730, 18. bajārs mani nabadzinu ar kājiņu sumināja (Var.: sveicināja) 31172, 3. es savam kumeļam nagu nagus sumināju (Var.: pabučuoju) 32013. uozuols liepu sumināja Biel. 1278. mēs... tevi suminam MWM. IV, 685. tūkstuoškārt es tevi suminu Vēr. II, 454. ja tuo sumināja par "kungu" Alm. Kaislību varā 38. dievu sumināt ("ehren und anbeten") Warkl. esi augsti sumināta! R. Sk. II, 34. tavu varu sumina Rainis Ant. un Kl. 74, visiem tâ sumināta (gefeiert) A. v. J. 1892, II, 38. bažas par kungu sumināšanu Alm. Kaislību varā 67;

2) "?": miegs tev[i] sumina U., der Schlaf meldet sich bei dir.
miedziņš mani sumināja (Var.: labināja, aicināja, karināja) BW. 6768. miegs sāka drīz viņai acis sumināt Janš. Paipala 30;

3) küssen
Warkl., Warkh., Zvirdzine, Gaigalava. Refl. -tiês,

1) sich begrüssen:
(kuoku) galuotnes vēja luocītas sasniedzas, sastuopas un viena ar uotru suminās Janš. Dzimtene V, 20; sich bekannt machen Elv., St., Für. I;

2) "sich begeistern"
A. - Autz;

3) prahlen; einander rühmen
Smilten. Nebst sumêt 1 zu sumis?

Avots: ME III, 1120, 1121

sùnskāsis "?" kad bē̦rnam bija sunskāsis, liela ēdelība, tuo trīs ce̦turtdienas vakarus... guldīja paslieksnē un trīs reizes lecināja suni pāri Ruj. n. Latv. Saule 1928, S. 730.

Avots: ME III, 1123

I sveĩcinât (li. svéikinti "grüssen") AP., C., Bershof., Dond., Iw., Līn., Salis, Serbigal, svèicinât Salisb., svèicinât ² Nerft, Prl., Preili, sveîcinât ² Ruj., grüssen, begrüssen (nach L. in Livland "unerhört"; nach St. tahmisch): puiši, ruokas mazgājiet, ja gribieti sveicināt (viņu) BW. 11688. dieva dē̦ls saules meitu sveicināja 32919. laipni mājiniekus sveicināt LP. I, 165. sveicināta esi tu, Marija! Lettg. tad (ja aitas būs rudzuos sagājušas) māte tevi nesveicinās vis Janš. Paipala 36. sveicināmi vārdi LP. VII, 763. Refl. -tiês, einander (be)grüssen, sich begrüssen: nu sveicinās,... kâ jau kas re̦ti tikušies LP. V, 325. ar eitiem sveicināties BW. III, 1, 82. preceniece sveicinādamās cienāja visus ar brandvīnu 16. Subst. sveicinâtãjs, der Grüssende: sirmais sveicinātājs bijis pats dievs LP. V, 109.

Avots: ME III, 1146

svil˜dinât Ruj., Arrasch, Bauske, U., Mag. IV, 2, 150, = svilinât: svildināt ² cūkas Salis, Widdrisch, Ruhtern. gredzeniņi... tavu sirdi priecināj[a], tavus vaigus svildināj[a] (Var.: tveicināja) BW. 21781, 1.

Avots: ME III, 1158

tālẽjs Wid., tālejs (vielleicht mit ostle. ej aus ij), = tâls: nebē̦dāju, kad klātēji niecināja: sen tālēji naudu skaita BW. 8723 (aus Dserwen). tālējās tautiņās 5991 (aus Zirau); 10331 (aus N.-Ottenhof). sērsu pie tālēja bāleliņa 26652 (aus Alschw.) braucat pruojām, tālēji radi! 26108 (aus Dubenalken). tālējs radinieks, der Seitenverwandte Brasche. vienā tālejā malā dzīvuoja ķēniņš Pas. III, 381 (aus Bikava). princis nuo tālējās ķēnestes V, 435 (aus Kaunata). uz tāļejām zemēm V, 291 (Infl.). tālejuos ķēniņa meita IV, 472 (aus Zvirgzdine).

Avots: ME IV, 144, 145

tas (li. tàs), fem. tã, der, die, (neutral) das: (substantivisch) tas (neutral) bijis tâ pret vakaru LP. V, 130. tas nebij vakars (es war noch nicht Abend), - puôdu ve̦zums tukšs VI, 368. tas nu bij tas: suns bij laimīgs, bet . . . IV, 170. tas nu tas 6, V, 3, 318, VII, 512 u. a., soviel davon (es folgt etwas anderes); damit verhält es sich so. kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81. tas mīlestības jauka tiesa, ka . . . Purkalītis. ve̦cie nuo tam (davon) ne dzirdēt LP. III, 68. par tuo (deswegen) ne˙kas! II, 23. tas aba ir, das eben ist es. tas pats, derselbe, dasselbe. ne šis, ne tas (weder das eine, noch das andere), -ne labs, ne slikts RKr. VI, sak. v. 369. ne šis, ne tas, - ne kuo dara, ne laiž vaļā 125. šuo, tuo (dies und jenes) saridēt LP. III, 107. tā, kas klātu aicināja, tā iedeva zīdautiņu BW. I, S. 763, No 5036. kur tie dzima, stalti vīri, kur tie bē̦ri kumeliņi? S. 876, No 1147, 1. neduošu tē̦vam, tam cietas ruokas; māmiņai, tai es duošu 1574. tā bij manim viegli ņemti 13896 var. (adjektivisch) ka[d] jau dagāja tys (ostle. für tas) laiks, ka . . . Zbior XVIII, 447. zinu savu augumiņu tuos (gen. pl.) valuodu nene̦suot BW. 8817. uztaisījis nuo tā ze̦lta sev ze̦lta pili LP. III, 91. akmentiņis tai naksniņi BW. 9945. abi zē̦ni sarunājās; tas viens teica . . . LP. III, 94. tās dienas pļāvumu sargāt 90. tajā vietā, kur . . . VII, 1290. pa˙priekšu uzvilktas tās meitas; beidzuot . . . III, 82. tad tais mājās drīzi dzīras V, 34. kas tamā rungā iekšā e̦suot? VI, 626. kas vēl tas lielākais I, 149. jūs jau tā gudrā! Balt. Vēstn. 1900, No 125. iz tās vienas dzeltenītes Biel. t. dz. 2308. bet tuo tiesu . . . LP. I, 161. uz tuo pusi II, 19. pa tuo starpu III, 15. tas un tas, der und der, ein bestimmter: lai tuo un tuo šķirstu vaļā neslē̦dzuot VI, 57. eji uz tuo un tuo kalnu! I, 106. līdz tai un tai muižai VII, 619. tur tanī un tanī valstī nav ūdens J. K. V, 92. (instr. s.) kuo - tuo, je-desto: kuo talak tās gāja, tuo neskaidrāki atdalījās cits nuo cita . . . MWM. v. J. 1898, S. 184. kuo skaistāki ziedi zied, tuo siltāka, tuo jaukāka K. Müller RKr. 213. tas ba, eben der selbe Le. Gr. § 586. Weitere (anders geordnete) Belege Le. Gr. § 370 mit Literaturangaben. Zu slav. to-, ai., av. ta-, gr. το-, got. ƥa-, apr. s-ta- u. a. "der", s. Trautmann Wrtb. 311 f.

Avots: ME IV, 134

tàuki: auch (mit àu ² ) Sonnaxt (neben einem Demin. tàuciņš ² ); pie apzarņu taûkiem ² pieaugušas tievās zarnas Siuxt. de̦su taukus nuolasa nuo re̦snajām zarnām ebenda. paslēpeņu taukus izje̦m nuo guovju vai aitu paslēpenēm ebenda. sānu t. ir cūkai gar sāniem ebenda. izte̦k t. ugunī BW. 2436. tauciņus tecināja 12825 var. tas dzīvuo taukuos, im Überfluss Diet. Vereinzelt auch im Sing.: ēd labāk bez tauka! Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79.

Avots: EH II, 668

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. ² 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154

te̦kulis, wer läuft; ein Herumläufer U., ein Flüchtling U., Spr., Brasche; = te̦kātnis U., Spr., N.-Schwanb.; der Schafsbock U., Brasche, Dr., Neuenb., Saikava, Leithammel U., Gold. n. Etn. 1, 106; der Eber; der Fuss (scherzweise) U.: zaķīšam ir vieglas kājas, tas pa˙priekšu te̦kulīt[i]s BW. 2686, 2. te̦kulis un bē̦gulis kâ Kains Stari II, 348. padarīdama mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. M. 9. zemes te̦kulis, ein Landstreicher U. bē̦rns nav liels, ir tik tāds te̦kulītis N.-Schwanb. liela galva, platas acis kâ tam meža te̦kuļam BW. 21379. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. te̦kulīti mitināt BW. 35408 var.

Avots: ME IV, 159

teñcinât Autz, Dond., Gr.-Essern, Frauenb., Iw., Lin., Rutzau, danken Autz und Dobl. n. U., Frauenb. (mit dem Dativ gebr.), kuronisch n. Manz. Phraseol., Dunika, N.-Bartau (mit en), Popen; loben Autz und Dobl. n. U., Frauenb. (mit dem Akkusat. gebraucht): "paldies, paldies", viņš . . . tencināja MWM. X, 91. tencināt par pusdienu Dond. tencinu par pātariem! Dunika. pārnāk kungs, ē̦d tencinādams LP. V, 174, turuot tuo par lielu guodu, par kuo ļuoti tencinuot Vēr. I, 902. pats nezinu, kâ man jums tencināt būs Lapsa-Kūm. 140. ja tu labi audzināsi, visu mūžu tencināšu BW.11575. tad jūs tencinājiet tuo tam (dankt ihm dafür)! Dünsb. Par. 69. tas tencināja dievam LP. VI, 26, tencināt (dankt, Iobt?) dievu, ka sargs nav manījis! Vēr. II, 1450. es dabūju labu vīru, es dieviņu tencināju (dankte, lobte?) BW. 22903. nu atnācu, nu redzēju tencinātus (gerühmte, gepriesene) tē̦va dē̦lus (tencinātas mātes meitas 33406) 9335, 13; = tincinât, ausforschen, verhören U. (urspr. wohl: sagen lassen). Wohl kuronisch, mit einer älter Bed. (vgl. teikt) "sagen", die noch in tenkt I und te̦nka(s) vorliegt. Wenn die Bed. "sagen" etwa auf eine Bed. "meinen" zurückgeht, so liegt neben diesem tenk- ein ide. teng- in lat. tongēre "nosse", got. ƥаgkjan "denken", ƥugkjan "dünken", ƥagks "Dank" u. a. wie neben li. téikti "sagen" ein gleichbed, téigti (bei Būga KSn. I, 102).

Kļūdu labojums:
älter Bed. = älteren Bed.

Avots: ME IV, 163

III tīcinât, = tiñcinât, (mit Zwang, quälend) ausfragen, ausforschen AP., N.-Peb., Welonen: kuo nu tīceni bē̦rnu tik daudz! N.-Peb. "atbildi tu man tuo taisnību!" Skrupšķis tīcināja tālāk MWM. X, 417. Anscheinend die echt le. Form für tincinât.

Avots: ME IV, 199

tiñcinât: kaķis kurmi tincināja (Var.: spīdzināja), aukliņā karina BW. 2246, 1 var. ‡ Refl. -tiês "?": par puišu un meitu tincināšanās kāri J. Niedre Ķeceris Latgalē 57.

Avots: EH II, 683

tiñcinât Arrasch, Bauske, C., Jürg., Orellen, PS., Salisb., Stenden, Wolmarshof, (mit ìn ² ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Ogershof, "viel Worte machen mit Reden, Fragen, Danken" tahmisch n. L.; ausforschen Mag. IV, 2, 151, scharf nachfragen, verhören, mit eindringenden Reden quälen U.: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezertetis. Zu tenkt I, tencinât, te̦nka; eigentlich: reden machen. Vgl. tīcinât.

Avots: ME IV, 192

tracinât (li. trakinti "aufwiegeln" bei Geitler Lit. Stud. 117) Karls., toll machen, wild machen (Pferde, Kinder U.): kādi ve̦lli trejdeviņi tavu sirdi tracināja? BW. 14336 var. man patika druošināt, tracināt tuo Lapsa-Kūm. 72.

Avots: ME IV, 217

traucinât,

1) erschüttern
U.: vējš traucina kuokus, der Wind bewegt die Bäume U. vē̦tra tràucinà ² (schüttelt ab) ābuolus Vīt.;

2) zur Eile antreiben:
ne tik drīzi, kâ kundziņš traucināja BW. 31743;

3) öfters schrecken
St.

Avots: ME IV, 224

trecels N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, = tercels; trecelis (?) Warkl. "kas tricinājas, drebinājas".

Avots: ME IV, 228

I tricinât: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84,

1): šie rati stipri tricina AP., Sonnaxt (vgl. auch die Bemerkung BW. I, S. 66, zu 428, 15); tu vēl mani tricinā ("?") Pas. XI, 231;

3): t. ("skaļi, spalgi dziedāt" ) kaî lakstīgala Auleja. ‡ Refl. -tiês, = kratîtiês, trĩcêt Pas. X, 184: guovij galva stipri tricinājas, kad zāģē ragu galus AP.

Avots: EH II, 694

I tricinât Karls.,

1) fakt. zu tricêt, erzittern machen, erschüttern
U., Sessw.: ve̦cs luopiņš lē̦ni te̦k, lai kauliņu ne-tricina BW. 16150 var. (kumeliņš) lai te̦k viegli, . . . netricina līgaviņu 17124. kas zemīti tricināja? tur jāj jauni kara vīri 32058. pa grebēm braucuot tricina ve̦zumu Sessw. mani vara gredzeniņi tavus vaigus tricinās BW. 23352;

2) erklingen machen:
lakstī gala bē̦rzu birzi tricināja BW. 4045;

3) schlagen (von der Nachtigall)
L., Etn. II, 5l, Laud., BW. I, S. 66: lakstīgala tricināja (Var.: trīcināja, trikšķināja BW. 26036; 6817.

Avots: ME IV, 233

trĩcinât AP., Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Jürg., Karls., Salis, Stenden, Tr.,

1) dröhnen
St.;

2) zittern (beben) machen
St., U., erschüttern U.: dre̦buļi tam trīcināja visu miesu Pas. IV. 12. galdiņu trīcināt BW. 15998; tremulieren V.;

3) erschallen lassen (machen):
dziesmas trīcināt MWM. VI, 786. lai trīcina (kalnus, ielejas) lakstīgala BW. 428. Ungewiss, ob in der Bed. 2, oder in der Bed. 3: panāksnieces nemācēja . . . istabu trīcināt BW. 891, 1. nedrīkstu še dziedāt, šuo vērīšu trīcināt 201. kas tuos tavus mālu kalnus ik vakara trīcinās (Var.: tricinās)? 381, 3. kas tuo Rīgu trīcināja (Var.: rībinaja, dimdināja)? 4628; 6174, 7; 7815; 16626, 4 var.;

4) = tricinât I 3: lakstīgala trīcināja (Var.: tricināja, trikšināja) Rīgas tuorņa galiņā BW. 30614, 4 var.

Avots: ME IV, 239

tuvẽjs, nah: tuvējuos kaimiņuos BW. 8399, 2; LP. VlI, 391 (ähnlich: BW. 12409, 2; 22423). tuvēji radi U. tas nuonāca līdz tuvējām krustcelēm Etn. II, 170. dzirdējis, ka tuvējā krūmā ūpis kliedzis III, 10. ķēniņš izgāja tuvējā mežā pastaigāties JK. V, 1, 67. žīds devies uz tuvējām mājām LP. III, 103. tuvejās baznīcas zvaniķi VIl, 605. - Nom. plur. tuvēji, die Nahen, Verwandten U.: nebē̦dāju, kad tuvēji (Var.: klātēji) niecināja: sen tālēji naudu skaita BW. 8723 var.

Avots: ME IV, 276

tvīcinât, fakt. zu tvìkt, = tveicinât: tvīcināja garu Seifert Latv. Chrest. III, 266; erröten machen, lassen (mit ì ² ) Golg.

Avots: ME IV, 292

uzaîcinât, ‡

2) bekanntgeben (?):
kuģa pārdevēji uzaicināja ūtrupi jeb vairāksuolīšanu Pēt. Av. III, pielik., 11.

Avots: EH II, 717

‡ uzčurinât Smilt., auf schwachem Feuer aufbraten: nuoplucināja irbīti, uzčurināja tuo Zeibolts Dots pret dotu 18.

Avots: EH II, 720

uzducinât, eine kurze Zeit rollen, donnern (perfektiv): pē̦rkuons pa laikam uzducināja.

Avots: ME IV, 326

uzlìecinât, zeugen (perfektiv): tad nu viņš (d. h. der Zeuge) uzliecināja gan (legte ein unzweIdeutig schlechtes Zeugnis ab)! Salis.

Avots: ME IV, 353

I uzplucinât,

1) rupfend, raufend auf etw. fallen lassen:
uzplucināt spalvas uz galda;

2) auflockern:
uzplucināja zemi (mit der Schaufel) A. v. J. 1899, S. 308.

Avots: ME IV, 367

uzpucinât, (auf jem.) aufhetzen: uzpucināt kam suni. uzpucināja man lāci virsū Janš. Mežv. ļ. II, 482.

Avots: ME IV, 368

uztecinât,

1) auf etw. fliessen machen, lassen
(perfektiv): uztecināt kam ūdeni virsū;

2) (auf einem drehbaren Schleifstein) aufschleifen
AP.: uztecināt nazi, cirvi, izkapti;

3) auf etw. Iaufen, traben machen
(perfektiv): uztecināt zirgu puķu duobei virsū. Refl. -tiês: citreiz uztecinājas pārasmens AP., manchmal wird die Schneide versehentlich zu stark geschliffen.

Avots: ME IV, 391

‡ uzteñcinât,

1) beloben
Behnen, Frauenb.: viņš mani par tuo uztencināja;

2) sich bedanken
Dunika: u. kam par dāvanu.

Avots: EH II, 737

uztvin̂cinât ² Stenden, = uztvèicêt 1: saule pēc pusdienas tâ uztvincināja. ka sviedri vien lija Stenden.

Avots: ME IV, 395

uzvẽcinât, schwingend, wedelnd erheben: putns uzvēcināja spārnus un aizlaidās Golg.

Avots: ME IV, 398

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435

vecinât, ‡

2) alt werden lassen:
grūts mūžiņš, - tas tev[i] ve̦cu vecināja Tdz. 42664.

Avots: EH II, 766

vecinât, alt nennen: ve̦cu mani vecināja BW. 7910; 13163. tam pašam ve̦cam būt, kas man[i] ve̦cu vecināja 8227. kad jūs ve̦cu veciniet, ņemiet bē̦rnu iz šūpuļa! 22166 var. kuo tu te vienmē̦r vecini? reiz arī tu būsi ve̦cs! Vīt.

Avots: ME IV, 515

vēcinât Līn., (mit è ² ) Kl. (unbek. in Kaltenbrunn, N.-Salis, Oknist),

1) wedeln, schwingen
Mag. IV, 2, 154, U., schwenken: kad nebija šūpuotāja, lai vējiņš vēcināja BW. 1705, 5. es neņe̦mtu lielu sievu vējiņam vēcināt 9770, 1. gāju savu vilnatnīšu vējiņā vēcināt 10896. lai vējiņš nevēcina... mētelīti 33682, 8, nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēcināju BWp. 529, 1. (zuobentiņu) kâ skaliņu vē̦cē̦nāja (Var.: vēdināja, vicināja) BW. 15997, 1 var. ruociņa piekususe zuobeniņu vēcinuot (Var. vēdinuot, vēdzinuot, vicinuot) 13303. dieva dē̦li ...krustu vēcināja (Var.: vēdzināja, vīcināja) 33968. kumeliņš kājas vien vēcināja 17111. viņš vēcināja ruoku Blaum. Pie skala uguns 139. ar ruoku vēcinājusi LP. IV, 166. burvis vēcina nešļavu VII, 666. lieliski vēcināja tukšuo spaini A. XI, 571. pagali vēcināt Kra. Vīt. 156. asti vēcinādams Etn. III, 60. vēcinādams... spārnus Saul. 1, 189;

2) (den Schnabel) wetzen
Mag. IV, 2, 154, Kronw. n. U.: putniņš vēcina savu knābi pie kuoka zariņa Kronw.;

3) (mit dem Löffel) rühren
(mit ẽ ) Zögenhof: vēcināt putru katlā (rühren, damit es nicht überkocht) Zögenhof;

4) schwanken
U. Refl. -tiês, = vēcinât I, mit den Händen gestikulieren (mit ẽ ) Segew.: vēcinādamies ar ruokām pa gaisu Kaudz. Izjurieši 236. Aus vēdinât. vicinât? Oder direkt zur Wurzel u̯ē- (in vējš u. a.) "wehen"?

Avots: ME IV, 548

I vèicinât C., Wolm., (mit èi ² ) Kl., Prl., (mit eĩ ) Iw., Wenden, gelingen lassen, fördern St., U.; segnen (von Gott gesagt) U.: daudz ruociņas, daudz kājiņas, tās darbiņus veicināja BW. 28417. tas kāpuostu augšanu veicinuot LP. VII, 344. veicinām visu tuo, kam pamatu likuse skuola Vārpas 19. arāja gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. - Subst. veicinâšana, das Fördern: zinātnisku mērķu veicināšanai Āronu Matīss Kr. Valdemārs 17; veicinâtãjs, der Förderer: audzelības veicinātājs Stāsts Krieviņ 6. kultūras veicinātājs Vēr. I, 1288. Zu veikt.

Avots: ME IV, 522

vējulĩtis, ein kleiner Wind(stoss): ai vējiņ, vējulīt! Stāsts Krieviņ 19. istab[a]s mazais vējulīt[i]s (Var.: dižais šūpļa vējš), tas tuos matiņus lecināja BW. 2063, 1.

Avots: ME IV, 554

vēlaks "?": tautiet[i]s manu vaiņedziņu vēlak[a] galā vēcināja. ņem, bāliņ, asu cirvi, nuocērt tautu vēlakiņu! BW. 2d633 (aus Sassmacken). Wohl synonym mit vẽ̦lags; vgl. vēluoks.

Avots: ME IV, 556

vĩbante Dond., MSiL, N.-Salis, Widdrisch, (mit añ ) Wandsen, (mit an̂ ² ) Gramsden, vībantes Lems. n. U., vībants Elv., Mag. IV, 2, 61 = vībuôtne I: vējš laukā vēcināja . . . baltuo vībantiņu BW. 4633 var. nuoķēruos vībantē (Var.: vībuoknē) 21871, 6 var. Etwa nach balanta aus vībuotne umgebildet?

Avots: ME IV, 633

vicinât,

1): auch Dunika; tad es tâ ... zibeņus vicinātu Janš. Dzimtene I, 145; "pļaut" Lubn. Refl. -tiês,

1): veļa, vējā ... vicinādamās un plivinādamās Apsk. 1902, S. 17; ‡

3) "eilig etwas tun"
Frauenb.; beschäftigt sein Sassm.: puiši vicinājas ar meitām.

Avots: EH II, 780

vicinât,

1) schwenken (z. B. die Rute, die Fahne)
L., U., Mar. n. RKr. XVII, 123, Salis: saimnieki vicināja ce̦pures gaisā Vēr. II, 838. vicināt vairuogu Lāčplēsis 13. vicināt asti, schweifen V. es tavus garus matus gar ruociņu vicināšu (Var.: sitināšu) BW. 10857 var. zirgu vicināt St., ein Pferd tummeln;

2) an den Haaren raufen
U.;

3) "schuhrigeln"
Bergm. n. U. Refl. -tiês,

1) flattern;

2) sich schwenken :
kâ nesuntule grìežas un vicinās Janš. Bandavā I, 80. cauru . . . dienu vicinuoties ar izkapti pa lauku un nuoru II, 53. ar tuo (dancuojuot) . . . sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Mežv. ļ. II, 15. Wenigstens in der Bed. 1 zu vīcinât, vīkt "sich biegen", vīksts "geschmeidig", li. vykis "Bandwurm", lat. vicia "Wicke", mhd. weigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 233 ff., Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 577

vîcinât C., Golg., PS., Saikava, Selsau, Prl., Sessw., (mit î ² ) Ramkau, (mit ì ² ) Kl., (mit ĩ ) AP., Bauske, Tr.,

1) schwenken
U., Kronw.: karuogu vīcināt U. vīcinā ce̦puri Valdis Stabur. b. 351. nuoņēmies ce̦purīti nuost migliņu vīcināju (Var.: vēdināju, vēcināju, vēdzināju) BW. 529, 1 var. vīcināt vīcināja bāliņš . . . zuobeniņu 13693, 6. dieva dē̦ls ze̦lta kruoni ruokā vien vīcināja (Var.: vẽcināja, vēdināja) 33968, 2 var. vējiņš bē̦rzu vīcināja (Var.: kustināja) 9317 var. es tavus ... matus ap ruociņu vīcināšu (Var.: vicināšu, vēcināšu) 21719. skalu vīcināja augsti pār galvām Pūrs I, 105. viņš vīcināja cirvi augsti gaisā MWM. VI, 421. vīcināja ieročiem RA. es varēju pieci puiši saujiņā vīcināt BW. 13180. var viegli vien vīcināt divpadsmit birkavi Pas. II, 124;

2) tummeln
U.: zirgu vīcināt U.;

3) einrichten, veranstalten
St. Refl. -tiês, sich schwenken, Biegungen machen U. zu vīkt "biegen", s. Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 634

viesis C. u˙a., viess Mag. XIII, 2, 59, Bielenstein Holzb. 143, Janš. Mežv. ļaudis II, 9, Līgava II, 340, gen. s. viesa C., (mit ìe ² ) Bers., KL, Memelshof, Oknist, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, Kandau, Selg., viêša ² Dond., dat. s. viesim Manzel Post. I, 150, viesam Janš. Mežv. ļ. II, 9, acc. s. viesi C., Jürg., (mit ie ² ) Bers., Kl., Memelshof, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, viesu A.-Ottenhof, Gr.-Buschh., Kandau, Saikava, Sonnaxt, Wolmarshof, Janš. Līgava II, 339, Mežv. ļaudis II, 9, nom. pl. viesis Manzel Post. I, 113, 116, 146, II, 28, 391, III, 191, viesi Bauske, Bers., C., Gr.-Buschh., Kl., Memelshof, Sonnaxt, Wolmarshof, vieši Dond., Wandsen, BW. 13645, 14132 var., acc. pl. viesis Manzel Post. I, 146, Glück Zephanja 1, 7, viesus C. u. a., viešus Sk. Do. 41, RKr. XVI, 264 (aus Rutzau), Demin. viesītis BW. 14355, 4 var., 14679 var., viesiņš Birkert Sakāmv. 107, BW. 14678 (aus Lettihn), viestiņš BW. 3057 und14679 (unbekannt in Adiamünde, AP., Dunika, Erlaa, Golg., Krāslava, Laud., Lubn., Pankelhof, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Segew., Selsau, Siuxt, Stenden, Warkh., Zvirgzdine u. a., wo dafür ciemiņš, so in Salis, Segew., Selsau u. a., svešs in Dunika, gasts, so in Krāslava, Laud., Saikava, Schwanb.; in Dond. neben viesis ein ciemcilvēks), ein Ankömmling, Fremder L.; ein Fremdling Manz. Lettus; der Gast (in Bers. u. a. ein zu einer Festlichkeit geladener Gast, ciemiņš - ein gelegentlicher, zufälliger Gast): es biju viesis, un jūs e̦sat mani uzņē̦muši Glück Matth. 25, 35. Sprw.: kāds viesis, tāda maltīte RKr. VI, sak. v. 961. viesa slava, paša guods Br. sak. v. 1454. nelūgti viesi - aiz durvīm 1455. Laima man viesuos nāca BW. 1197 var. lielus viesus gaidīdama 14116, 6 var. ne tie visi lūgti viesi, kas sanāca vešanā 16262. aicināja ve̦lnu pie sevis viesuos (zu Gaste, zu Besuch) LP. VII, 1188. saimniece brauktu tam līdz viesuos pie svaiņa A.v. J. 1896, S. 356. viesu galds Frauenb., ein nur für Gäste gedeckter Tisch. In Frauenb. antworte man scherzweise auf eine Frage "kur tu biji tik ilgi? " -"viesus vadīt (Gäste ausgeleiten)". Zu li. viẽšpat(i)s "Herr", viẽškelis "grosse Landstrasse", vienvišỹs "ein Einsamer" (zur Bed. vgl. le. vientrēb), vaišinti "bewirten", apr. acc. s. waispattin "Hausfraü, aksl. vьsь, got. weihs, lat. vīcus "Dorf", ai. viš̍-, vēš̍á-ḥ, gr. οἶχος "Haus", ai. vēš̍a-ḥ, "Nachbar", viš̍ati "tritt ein", av. vaēsma- "Wohnung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 231, Boisacq Dict. 689 f., Trautmann Wrtb. 363 f., Fraenkel KZ. L, 213 ff. Dem le. viesis ("ciemiņš") liegt ein o- Stamm neben einem i- Stamm (woraus der i̯o- St.) zugrunde.

Avots: ME IV, 669, 670