Paplašinātā meklēšana

‡ glats Stelph. "= gle̦ts 1, ûdeņaîns": glati kartupeļi.

Avots: EH I, 391

iẽplats, ziemlich breit: pūķis izskatās kâ ieplats gaismas atspīdums LP. VII, 716. Adv. iẽplaši, geräumig Spr.

Avots: ME II, 52

‡ I lats (o- Stamm) Ramkau, lats, -s Saikava, = lata 1.

Avots: EH I, 722

‡ II lats,* eine Münzeinheit in Lettland.

Avots: EH I, 722

‡ palats, der Marktplatz Warkl.

Avots: EH II, 149

paplats, ziemlich breit: paplatas drēbes.

Avots: ME III, 82

platsēja, die Breitsaat Treiden: tuo sēj platsējā Konv. ² 3365.

Avots: ME III, 323

platsliẽžu* (dzelz)ceļš, breitspurige Eisenbahnlinie.

Avots: ME III, 323

platspā`rnaîns, breitflügelig, mit breiten Flügeln versehen; platspārnainā ķēvīte, bryodema tuberculata Fabr.

Avots: ME III, 323

platspā`rnis, f. -ne, auch ein Demin. platspārniņa,

1) wer breite Flügel (auch Flossen) hat:
rijiņa platspārnīte (Riege mit weit vorragendem Dache) BW. 28781,1. tu plekstiņ, platspārniņ! 30885;

2) platspārne, Breitflosse, Butte, Flunder
Neik. n. U.

Avots: ME III, 323

platspā`rnu* (gen. pl.), mit breiten Flügeln, breitflügelig: platspārnu putni Hom. Od. V, 82.

Avots: ME III, 323

platspuraîns, breitflossig Dr.

Avots: ME III, 323

šķìrzlats ² (unter šķirzaka): auch Bērzgale, Borchow, Kaltenbr., Pilda, Preiļi in Lettg., Skaista, Warkl.

Avots: EH II, 638

zālats, eine Wasserblume mit weissen Blättern und gelbem Kelch U.: zālats auga e̦ze̦rā BW. 6424; 22184; 22465.

Avots: ME IV, 696

àizpelˆt, durch bösen Klatsch vereiteln, verklatchen, abraten, besonders beim Heiraten: jau es būtu izpre̦cē̦ta, kaut vēveris neaizpēlis BW. 8402, 14.

Avots: ME I, 43

‡ àizslavêt,

1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);

2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.

Avots: EH I, 49

‡ apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl ² ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86

‡ apkladzinât,

1) = ‡ apklabinât 2 Golg.;

2) Neuigkeiten erzählend, klatschend durchstreifen:
viņa jau būs visu pagastu apkladzinājusi Trik.

Avots: EH I, 91

applãt,

1) karašas, Kuchenteig aufstreichen, mit Schmant, Honig u. a. füllen
L.;

2) beklatschen:
ir gan mutīte, kad laiž vaļā, tad applāj visus AP.;

3) bewandern, durchstreichen:
nabags applājis visu pagastu AP.

Avots: ME I, 111

applaũkšķinât, tr., beklatschen Spr.

Avots: ME I, 111

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147

atàut, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loslösen, -wickeln (von der Fussbekleidung): ja kāja ataunas, kāds aprunā Ceļi III, 118, wenn die Fussbekleidung (eine pastala oder vîze, kurpe) sich loslöst, so wird man von jem. verklatscht.

Avots: EH I, 133

‡ atblàkšķêt ² Saikava, (widerhallend) hergelangenvon einem klatschenden Laut gesagt: pa dubļiem tik smagi blākšķ; kad šie jāja, tad blākšķēt vien atblākšķēja uz šeni.

Avots: EH I, 135

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146

àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),

3)

d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;

h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.; ‡

j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa ² Siuxt, die Herzklappe.

Avots: EH I, 188

‡ bādmuodere,

1) die Hebamme
U.; "die Kindfrau, die Kindmuhmë Bers.;

2) die Klatscherin
Diet. Aus mnd. bademoder.

Avots: EH I, 208

baũkš, baũks Smilt., onomatopoetisches Schallwort vom Schlagen, Fallen [Vgl. būkšêt "dumpf schallen", r. dial. бу́кать "laut schlagen, klatschen, knallen", čech. boukati "brüllen", kymr. bugad "mugitus", gr. βυχάνη "Trompete" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 97 und 99.]

Avots: ME I, 267

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

‡ blìžgas ² Saikava, platschernder Larm: upes salā aruot iet b. vien pa vagu: pilna ūdens. b. vien aizgāja ar sīva mucu.

Avots: EH I, 231

‡ blìžģinât ² Saikava, ins Wasser schlagen, dass es mit platscherndem Lärm aufspritzt: ar dukuri blīžģina, tai zivis skrien tīklā.

Avots: EH I, 231

‡ blùšķêt ² Oknist, Sonnaxt, -u, -ẽju. lärmen; einen klatschenden Laut hervorbringen: cūkas nedziļā ūdenī gulst vidā, ka blūšķ vien Sonnaxt.

Avots: EH I, 232

‡ blùšķinât ² Oknist, einen (klatschenden) Lärm hervorbringen (lassen): kas tur blùšķina ² pa upi?. puikas paldājas Buschhof bei Kreuzb. n. FBR. IV, 77.

Avots: EH I, 232

‡ blùžgas ² , eine Art Geräusch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 79; ein klatschendes Gerävsch Saikava: b. vien gāja, kâ suoli sper (mit durchnasstem Schuhwerk).

Avots: EH I, 232

‡ blùžģinêt ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84 "?" Refl. -tiês, platschern, planschen: kuo tu pa ūdeni blūžģinējies? Warkl.

Avots: EH I, 232

brĩnum, Adv., wohl Instr. Sg. von brīnums, wunderbar, ausserordentlich, ungemein: brīnum bagāts, garšīgs, labs, liels, plats, salds Beim Verb: nabags brīnum sabijies LP. V. 38. luopiņš brīnum audzis.

Avots: ME I, 334

burzgulains, sprudeln, brodelnd: tur apveļas mutulis burzgulains, plats Skalbe.

Avots: ME I, 355

čàrža ^2, ein Schwätzer, ein verklatschter Mensch: viņš ir gan čarža: ne˙kā sevis nevar nuoturēt Mar. n. RKr. XV, 110; vgl. čaraža.

Avots: ME I, 405

čaukstene die Schwätzerin, Klatschbase Brig.; s. auch čauksta.

Avots: ME I, 406

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

‡ džur̂kste Lettg., das Klatschen durchnässter Stiefel.

Avots: EH I, 366

‡ džur̂kstêt Lettg., lautnachahmendes Verbum, bezeichnend das Klatschen durchnässter Stiefel.

Avots: EH I, 366

gaņ̃ģis,

1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;

3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;

4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt; ‡

10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt; ‡

11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis; ‡

12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d! ‡

13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.

Avots: EH I, 383

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

‡ II gleĩjât, (über andere sprechend) klatschen NB.: viņa gleijāja ar saimnieci vairākas stundas; nu būs daudz jaunu ziņu.

Avots: EH I, 392

‡ glèist -šu -su, Unsinn schwatzen Erlaa, KatrE., klatschen Erlaa.

Avots: EH I, 392

grabažnĩca,

1): ein ort für alten Kram
Schwitten; ‡

2) eine Klatschbase
Sessw.

Avots: EH I, 397

‡ grãbši Pernigel, Klatsch, leeres Geschwatz.

Avots: EH I, 400

‡ gvel˜ša Ramkau, wer zu faseln (schwatzen, klatschen) pflegt.

Avots: EH I, 425

gvelšât, -ãju, faseln, schwatzen, klatschen: gvelšāt par uzsauktajiem vecītes neaprimst Stari. II, 207.

Avots: ME I, 694

gvelst: auch (mit elˆ ² ) Ramkau ("lügen, klatschen"), (mit èl ² ), Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147.

Avots: EH I, 425

gvelˆzt [Warkh., Kreuzb.], Mar. n. RKr. XV, 115, [gvèlzt ² Nerft], -žu, -zu Barbern, Schwanb., Grünw., Bers.,Laud., Lasd., Bawersh., Fesi., [Wessen, Baltinov], gvèlst ² , -šu, -su Tirs., Druw., [Lis.], schwatzen, faseln, klatschen: [viņš gvelš od. gvelž saltus me̦lus Lis., Bers.] tur daudz tika me̦lsts un gve̦lsts Apsk. I, 413. tu, ve̦cais, reizēm tik niekus gvels A. XXI, 345. tu ar, veci, gvels tīri jē̦lu A. IX, 1, 359. redzēs gan, kuo šis gvelsīs Druva II, 410. gvels tu tavu gvelšanu A. XVIII, 318.

Avots: ME I, 694

gverkstêt, gver̂gzdêt Kalleten, gverzdēt, - u, -ēju, knarren, schwatzen, klatschen Bers. n. A. XIII, 493: kuo gverzdi tik daudz JK. V, 127. cūka gvergzd. [gvêrgzdêt ² Nigr., mit unreiner Stimme etwas Unangenehmes reden.]

Avots: ME I, 694

ìeblùžģinât ² , ‡

2) platschernd hineingehen machen:
ieblūžģināja zirgu upē peldināt Bērzgale, Lubn., Meiran, Saikava.

Avots: EH I, 504

ìeļor̂kstêtiês, einen platschenden Laut von sich geben: brandavīns zābakuos ieļorkstējies LP. VI, 437.

Avots: ME II, 42

[I ìemēļuôt,

1) "verklatschen"
Stelp.;

2) = ieme̦luot Nitau, Wenden;

3) einreden
Mar., Wessen;

4) die
mēļuošana einleiten: vajag tik iemēļuot uz tuo pusi, tad iet mēļuošanās vaļā Fest. Refl. - tiês, Teilnehmer eines Gesprächs werden Mar.]

Avots: ME II, 45

ìepliukšķêtiês, einen klatschenden, berstenden Laut von sich geben: buŗas ieplīkšējās.

Avots: ME II, 52

iznẽ̦sâtãjs,

1) der Austräger:
vē̦stuļu, pasta iznē̦sātājs;

2) der Aussträger, Klatscher:
valuodu iznē̦sātājs Etn. III, 66.

Avots: ME I, 776

‡ izplaikšķinât Grünw., (ein Tuch) zur Genüge klatschend schwenken (um es auszuglätten oder abzustäuben).

Avots: EH I, 472

izpļãpîgs, klatschhaft, indiskret Konv. ¹ 695.

Avots: ME I, 784

izplaũkšķinât, tr., ausklatschen. [Vgl. išpliáuškinti "выплескать"].

Avots: ME I, 781

‡ izplikšinât, (eine Reihe von Stellen) mit der Hand sanft klatschend schlagen Frauenb.: i. zirgam visu kaklu un muguru. Refl. -tiês ebenda, eine Zeitlang mit der Hand sanft klatschend schlagen (intr.).

Avots: EH I, 473

izruna, izruņa,

1) die Unterredung, Unterhaltung, die Rede, das Gesprochene:
jaunkundzi(tes sirsnīgi nuosmējās par veča juocīguo izrunu Purap. nu mums būs laba izruna. šuodien tu izrunā, bet rītā tava izruna jau Līnim ausīs ar uzviju JR. VI, 86;

2) die Klatscherei, ausgesprengtes Gerücht:
ļaužu valudodām un izrunāmm nebij ne˙kāda viela Kaudz. M.;

3) die Ausrede, Ausflucht:
tā tik ir tukša izruna A. XIV, 3. kas nu tās par izrunām! XI, 477. tu nāci ar blēņu izrunām LP. III, 48. bez kādas izrunas viņam jāpaduodas A. XI, 496;

4) die Aussprache:
tad tiksim tuvāk tautas izrunai ir rakstuos Kronw.

Avots: ME I, 793

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793

izšmur̃gât, tr.,

1) ausschnüffeln (das Essen):
ēdienu;

2) beklatschen, verleumden:
cilvē̦ku, meitu. Refl. - tiês, sich foppėn, sich zum besten halten: viņam nu negribuoties ļauties tâ izšmurgāties Saul., C.

Avots: ME I, 813

[izteĩkât, klatschend (ein Gerücht) verbreiten: kad tik tā bārīte nav kuo izteikājusi Janš. Bārenīte 33.]

Avots: ME I, 816

‡ izvamplâtiês ² Dunika, zur Genüge klatschen, schwatzen ("ar platu muti visādas te̦nkas sarunāt"): vai neesi vēl izvamplājusēs?

Avots: EH I, 493

juozminis,

1) auch Wessen, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Oknist n. FBR. XV, 175; Auleja, Domopol, Kaltenbr., Nautrēni, Salwen: jis tievs juozminī Nautrēni. viņai juozmiņa pa˙visam nav - vienmuka Gr.-Buschh. biksēm plats j. (die Hosen sind um die Taille zu weit)
Salwen; ‡

2) der Riemen, Gurt
Domopol, Nautrēni.

Avots: EH I, 571

kãjstar̂pis, kãjstar̂pa, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen: grūtām sievām nebūs kāpt pāri par sluotu, juo caur tuo tiekuot bē̦rnam gauži plats kājstarpis BW. I, S. 175. suņi kājstarpā iespiestām astēm Stari II, 100.

Avots: ME II, 189

kalācis C., Spr., kalacis Naud., kalacis Warkh.], eine Semmel: [ai, kaķīt, raibactiņ, kam apēdi kalacīti AP. - Nebst kalats aus колáчъ.

Avots: ME II, 140

‡ kaladuôt (gespr.: kaladût ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, faseln, klatschen: klausies tik, kuo bābas kaladuo! Gr.-Buschh. Vgl. kaļaduôt.

Avots: EH I, 577

kalaša,

1) [kalača Degunen], der Lärm, Tumult L.; lärmendes Gezänk St.;

2) die Klatschbase A. - Rahden.

Avots: ME II, 140

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. ² 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145

ķève [Serbigal], Jürg., Schujen, AP., N. - Peb., C., PS., Wolm., ķêve ² Salis, Ruj.], ķẽve [Tr., Bl., Līn., Gr. - Essern, Dunika, Dond., Lautb., Blieden], Demin. verächtlich ķēvele, [ķēvelīte N. - Peb.], die Stute: ubagam tāda nātna ķēvele, eine schlechte, magere Stute LP. VI, 304. iedeva tam nātnu ķēvīti JK. V, 28. Sprw.: balta ķēve jāmazgā, smuka sieva jāsargā. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš, wer das Glück hat, führt die Braut heim. kuo tu tam darīsi od. kuo tam darīt, kam ķēve spēj, was kannst du dem anhaben, der die Macht hat. jāj atkal tuo pašu ķēvi, er singt wieder das alte Lied. es e̦smu ar viņu rada nuo baltas ķēves trešā (od. devītā) augumā od. nuo baltas ķēves kreisās puses - so antwortet man dem, der mit unablässigen Fragen nach dem Verwandtschafts- verhältnis quält. - gaišzilā ķēvīte, oedipoda caerulescens; platspārnainā ķēvīte, bryodema tuberculata Latv. Wohl aus li. kė´vė "кляча".

Avots: ME II, 377

ķir̃zlaks Sassm., [ķir̃zlaka Wandsen, ķìrzlats ² Warkl.], = ķirzaka.

Avots: ME II, 386

kladzene,

1) die Gluckhenne
Smilt.;

2) eine Schwätzerin, Klatschbase:
viņš gribēja kladzeni pajuokuot B. Vēstn.

Avots: ME II, 208

‡ II klãgata Schibbenhof,

1) eine Henne, die viel gackelt, aber wenig Eier legt;

2) eine laut sprechende Klatschbase.

Avots: EH I, 612

klakšis, klakšķis,

1) der Klatsch, Lärm, das einmalige Schnalzen mit der Zunge:
gaidīja lielu blīkši, iznāca tik klakšis Lub. sitat klakšus, sitat knakšus, lai nuobēdza baidīklīši BW. 26178, 7;

2) der Schwätzer
C., AP., Bers.

Avots: ME II, 211

klakšķêt, klakšêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klatschen, klappern:
gailis (plintes) klakšēja, bet šāviens negāja vaļā Lub. zirga pakavi klakšķēja uz akmeņiem Duomas I, 6. klakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278, 2;

2) glucksen, hell tönen:
vanckare klakš kuļinuot Lub.;

3) schwatzen, plappern:
met mieru! kuo klakši? Lub. tu tik ļurkšķi un klakšķi kâ klaburnīca Doku A. [Zu r. клокъ " dumpfes Geräusch", poln. klekot " Geklapper" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 511 u. 521.]

Avots: ME II, 211

‡ kļakšķêt, klatschen, plätschern Bērzgale: zemē te̦cē̦dams, ūdens kļakšķ.

Avots: EH I, 625

klakšķiens, klakšiens, ein einmaliges Klatschen, Geklapper, Schnalzen mit der Zunge.

Avots: ME II, 211

klakšķinât, intr.,

1) klatschen:
ar pātagu Etn. I, 34; ar pirkstiem Konv. ² 1709;

2) klappern:
zuobiem MWM. IX, 634;

3) [klakšināt U.], mit der Zunge schnalzen
Ahs.: mēli Purap., Duomas I, 840; gew. ar mēli: kruodzinieks klakšķināja ar mēli MWM. VII, 803. klakšķināmas patskaņas, Schnalzlute Konv. ² 1260;

4) klopfen:
vē̦rstuvi C.

Avots: ME II, 211

klapêt, - ẽju,

1) tr., klopfen, schlagen,
viņu tūlīt klapē mierīgā prātā Saul.;

2) intr., reiten, fahren:
nuo rīta klapēšu pie līgaviņas Ltd. 695. [Refl. - tiês dass. U.] Aus mnd. kloppen " klopfen" [vgl. auch mnd. klappen " klatschen"].

Avots: ME II, 214

klaũkš(ķ)inât,

2): klaukšķināt, Beifall klatschen, applaudieren
Diet.

Avots: EH I, 611

klaũkš(ķ)inât,

2): klaukšķināt, Beifall klatschen, applaudieren
Diet.

Avots: EH I, 611

klešķêt, - u, - ẽju, faseln, schwatzen: es tu, maita, kuo te klešķi JK. [Vgl. slav. kleskati "klatschen".]

Avots: ME II, 224

klest Grünh., Naud., Gr. - Sessau, Warkl., klešu, klesu [ursprünglich wohl: klešu, * klèsu, * klèst, vgl. klēzt dass.], = klesêt: viņš kleš biezputru aizrīdamies Naud. [Zu r. клескáть, клеснýть "klatschen, schnalzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 514 und li. klė˜sti (klesčiù) "хлестать"?]

Avots: ME II, 223

klizma,

2): "widerwärtige Nachrichten, namentlich über Geklatsch, Verleumdung"
P. Allunan.

Avots: EH I, 619

knapât: n. Sehwers Unters. 53 aus nd. knappen "klappen, klatschen".

Avots: EH I, 627

krimša, der Verleumder, Beklatscher A.-Schwanb. Zu krimst.

Avots: ME II, 279

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks ² Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308

kũza, kūze, ķūze, der Stock, Stab, Prügel: silā gāju kūzas griezt BW. 11336. būs viņā saulītē ar kūziņu jāstaigā 31492; 21571, 1; 23213, 1; LP. VI, 664; VII, 1286. gul man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. dē̦ls paņēma kūzi LP. VI, 451. mana ruoka, ievas ķūze, svainīt, tava muguriņa! BW. 26080, 1; 31469; Etn. II, 2; LP. V, 275; der Akk. kūzu BW. 31499. Sprw.: pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei, pflegt man von einer Klatschbase zu sagen. Aus mnd. kuse "Keule".

Avots: ME II, 339

[lakača, eine Klatschtasche Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 415

‡ lakatas (vielleicht mit hochle. a aus e, in der Wurzel) Wessen "Geschwätz, Geklatsch".

Avots: EH I, 716

ļakatas, das Gerede, Weibergeklatsch Etn. IV, 129 [aus Druw.], Tirs. [Mit hochle. a aus e̦?]

Avots: ME II, 530

‡ II lakatêt Wessen "schwatzen; klatschen (über andere)".

Avots: EH I, 716

lañcka,

1) der Lappen, Fetzen, das Stück
[Fest.]: ce̦pure sapluosīta smalkās lanckiņās. viņš bij viss vienās lanckās Ronneb. viņš iet lancku lanckām Smilt.;

2) die Verleumderin, Tadlerin, Klatschbase
Etn. IV, 129;

3) der Herumtreiber, Faulenzer
C., Smilt.;

4) ein zerumpter Mensch.
[Vgl. lanska; in den Bed. 1 u. 4 zu la. lancināre "zerreissen"? in der Bed. 3 nebst lañckât I wohl zu lancīties.]

Avots: ME II, 419, 420

[larpata,

1) "eine Klatschbase; ein verkommenes Frauenzimmer"
Morizberg;

2) "ein Schlappschwanz"
Ve̦cāķi;

3) = ļar̃pata I Kosenhof, Roop, Drobbusch, Morizberg lar̃pata "skranda, lupata" Treiden, Pabbasch, Seppkull.]

Avots: ME II, 423

lasks,

1) schmutzig
Kokn. n. U.;

2) = laisks Lubn. Ltd. 2335; BW. 12328: [grūt bij man ar lasku (mit altem oder hochle. (aus e̦) a?) malējiņu BW. 7927 aus Lubn. - In der Bed. 1 vielleicht mit hochle. a aus e, (vgl. le̦ska); in der Bed. 2 anscheinend zu an. lǫskr "schlaff, lass", got. lats "lässig, träge", la. lassus "müde"].

Avots: ME II, 424

‡ lãturs NB., = lãkturis 1: sprakš kâ l. (spricht ohne Notwendigkeit, klatscht).

Avots: EH I, 730

laukkāris [?], der Verleumder, die Klatschbase: tas tik ir laukkāris; iet un izklaukkarē tevi diez kâ kādu nezvē̦ru Etn. II, 49 [aus Doblen. Vielleicht aus laũkā + kãrt.]

Avots: ME II, 426

lâva,

1): auch Salis, Wessen, Wolm.: pirtī uz lāvas BW. 20896, 1; plats kâ l. (von dicken Menschen)
Grenzhof (Mežmuiža); "ein dicker, plumper Menseh" AP.;

2): eine Bettstelle
Lubn. n. BielU.; "gulta" AP. (ehemals), Auleja, Warkl.;

3): sìena kaudzes (Salis, Seyershof) oder kaudžu (Kegeln, Orellen, BW.32391) l.;

4): auch AP., Orellen, Salis, Seyershof, Siuxt, (nur von 2 Darrbalken)
Frauenb.; auf 2 oder 3 Darrbalken aufgeschichtetes Getreide Iw.: rijā sēra trīs, četras lāvas; lāva stāv uz divi vai trīs ārdiem; "metiens, eine Lage Getreide auf der Tenne zum Dreschen" BielU.; rija ... piesē̦rusies pilna līdz pēdējai lāvai Pas. XIII, 113;

5): auch (die Kette von den Weberhefteln bis zum
buomis) AP., ("nuo krūšu buomīša līdz buomjam") Erlaa; ‡

6) lâču l. Salis, ein Brettergestell auf einem Baum, auf dem sitzend man Bären nachstellt.

Avots: EH I, 730

ļe̦gata,

[1) etwas Biegsames (mehr von Lebewesen)
Sessw., N.-Schwanb.;]

2) ein geschwätziger
Mensch Bers., Selsau, Lub., [Sessw., Ober-Bartau];

3) ļe̦gatas, leeres Geschwätz, Klatscherei
Sessw., Lis.

Avots: ME II, 534

II ļe̦kata,

1) die Klatschbase
Kalleten;

2) ļe̦katas, das Gerede, das Geklatsch
[Schlampen, Sternhof], Bauske, Druw.

Avots: ME II, 535

‡ ļe̦rât, schwatzen, klatschen: sākt par viņu ļ. un ļirāt Janš. Līgava I, 373.

Avots: EH I, 771

le̦ska Peb., l,e̦sa Smilt.,

1) der Fetzen
Mar.; [ein Wollenzotte: iet, ka le̦skas le̦c; iet kâ le̦ska (von einem zerlumten Menschen) Ruj.];

2) der Schmutzklumpen:
tai teļi kūtī saminuši deķi vienā le̦skā JU.; [ein Erd - od. Kotklumpen am Schuhwerk Ashof; le̦ska, ein schmutziger Strumpf Morizberg; le̦skas "guovīm pielipušas mē̦slu pikas" Loddiger];

3) der Schmutzfink, der (die) Zerumpte
Adsel, ein Mensch, der sich watend beschmutzt hat Smilt., [Serbigal], Peb.: pins, piedzēries kâ le̦ska, besoffen wie ein Stint. pavāri tâ piedzē̦rušies kâ le̦skas LP. VI, 782; iet le̦sku le̦skām, taumeln, watscheln; [ein unsauberes Weid Loddiger;

4) ein geschwätziges Frauenzimmer
Biel. n. U. - In der Bed. 1 und 3 zu li. leskis "Zipfel am Tuch", lãskana, r. лóскутъ, mnd. las od. lasche "Lappen"; zu Bed. 4 vgl. r. лещáть "plaudern", лóскать "klatschen, klappern."]

Avots: ME II, 453

I lẽzêt,

1): "zināmu daudzumu dziju krustiski likt" Seyershof;

2): vadu l. laivā Segew.;

5): viel sprechen (besonders beklatschend)
AP. (mit ẽ ). Subst. lē̦zē̦tājs Grausden, ein unberufener Sittenrichter; ‡

6) "?": mazgramzdnieki runājuot "lē̦zē̦dami" FBR. IX, 90; ‡

7) "?" FBR. XI, 81.

Avots: EH I, 740

I lẽzêt, - ẽju,

1) "šķiemeni mest ve̦lkuot" N. - Peb., Erlaa [wohl aus d. lesen "die Fäden (beim Weben) in die Ordnung bringen"];

2) das Netz in das Boot ziehen; [einen Strick ablaufen lassen"
Neurmühlen];

3) zielen
[wohl aus d. lösen (= abfeuern) einem Schuss]: ģēģeŗi nelēzēja uz stirnu, tie lēzēja viens uz uotru Lautb.;

4) vermuten, erwägen, bestimmen, abschätzen, schlieesen:
viņš tâ lēzēja Kand. kuo tu lēzē, cik tas maksās? Ahs.;

5) verleumden, beklatschen
Etn. IV, 130. - Subst. lẽzẽjums, die Voraussetzung, Praemise Konv. ² 3745; 3921; lẽ̦zê̦tãjs, der Abschätzer Ahs.

Avots: ME II, 464

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

[lipsa,

1) eine Schmeichlerin; Klatschtasche
Kosenhof, Neu - Wohlfahrt: runā uzvijām kâ ļipsa Planhof;

2) "ein kleines, schlaues, unartiges Mädchen"
Nötk.;

3) ein Bummleŗ der Arbeit meidet
Sessw., Serben, Ronneb. - Wohl zu lipsnîgs und vielleicht zu slav. lisъ "Fuchs".]

Avots: ME II, 474

‡ ļirât, schwatzen, klatschen: sākt par viņu ļe̦rāt un ļ. Janš. Līgava I, 373.

Avots: EH I, 773

‡ luîbe̦na ² NB., luibene ebenda "eine Klatschbase".

Avots: EH I, 760

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

màucekļi [Nötk., maũcekļi Treiden, Pabbasch, Serben, Jummardehn u. a., maũcêkļi N.-Peb., Homelshof] "muklājā auguošs plats grīslis" Lös. n. Etn. IV, 146, [Laud., Sinolen, N.-Peb.].

Avots: ME II, 567

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mèlîgs,

1) zungenfertig, sprachgewandt:
cik mēlīgs viņš! Sudr. E. lasīja ar dziesmu un mēlīgu izrunu palīdzību dāvanas A. XI, 625;

2) klatschhaft, spöttelnd, satyrisch
U., Etn. III, 169.

Avots: ME II, 615

‡ mēļkule, eine Klatschbase Lettg.

Avots: EH I, 806

mḕlnesîgs, klatschaft, verleumderisch: tâ runāja mēlnesīgs tiranu uodējs MWM. VI, 748.

Avots: ME II, 615

mḕlnesis, f. -se, auch mè'lnesẽjs, f. -ẽja, der Zwischenträger, Ohrenbläser, Verleumder, Lügner, die -in, die Klatschbase: viņš liels mēlnesis. kādā valstī bija reiz ķēniņiene, kas bija liela mēlnesis staigā Etn. IV, 80. [kas kâ mēlnesis staigā Glück Spr. Salom. 11, 13.]

Avots: ME II, 615

mḕlnešuôt, intr., klatschen, verleumden Wid.: viņai ne prātā nenāca mēlnešuot Latv.

Avots: ME II, 615

I mèļuôt [PS., N. - Peb., Drosth.], intr., viel sprechen, plaudern, schwatzen, klatschen [ Fest.], ironisieren, böse Gerüchte verbreiten: viņš smējās un mēļuoja A. XII, 802. ļaudis mēļuoja Seib. Refl. -tiês, faseln, die Rolle einer Klatschbase spielen: kam nu tâ mēļuojies? Asp. Subst. mèļuošana, das Schwatzen, Klatschen: tu esi pieņe̦mts darbam, nevis mēļuošanai Niedra; mèļuôtãjs, der Zungendrescher, die Plappertasche, der Verleumder. Zu mèle.

Avots: ME II, 615

mèļuôts, [mēluots U.], zungenfertig, klatschaft, verleumderisch: mēļuots cilvē̦ks Matkuln.

Avots: ME II, 615

mèlsîgs, schwatzhaft, klatschhaft, zum Schwinden, Unsinnreden geneigt: melsīgs cilvē̦ks Tals. ļaudis ir pārāk melsīgi A. XVIII, 126, C.

Avots: ME II, 599

mèlšķîgs, schwatzhaft, klatschhaft: tas tāds melšķīgs cilvē̦ks Mat. nezaimuo dievu ar savām melšķīgām sievām! Pantenius.

Avots: ME II, 600

me̦lukule, me̦lutūķe (aus me̦li + kule, ein kleiner Sack, tūķe, das Tuch), die Lügnerin, Klatschbase: pie tirgus bābām un me̦lukulēm JR. VII, 124. me̦lutūķe - valuodu izne̦sātāja, ciema sluota Grob. n. Etn. III, 66. Vgl. me̦lkulis.

Avots: ME II, 600

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

nẽ̦sât [BB. XVII, 273], -āju, tr., freqn. zu nest,

1) viel oder oft tragen:
man jānē̦sā dienu mūžu smagais akmens ruokās JK. III, 73;

2) tragen (Kleider):
bikses, ce̦puri, cimdus, svārkus, zābakus:

3) Gerüchte verbreiten klatschen:
vai būs tiesa, kuo ļaudis nē̦sā? MWM. X, 586. Subst. nẽ̦sãjums, das Getragene; nẽ̦sâšana, das Tragen: nẽ̦sâtãjs, ne̦sâtãjs, der Tragende: zināju savu arājiņu smalku kreklu nesãtãju BW. 7037. jau es tevi sen zināju valuodiņas nē̦sātāju 8392.

Avots: ME II, 742, 743

neš,ļava,

1): auch Dzērve, Erlaa, Kurs., Memelshof, Mesoten, Nötk., N.-Peb., Plm., (ne̦šļava) Nikrazen, Salgaln, Sessau: silā bija pulka ziedu, smagas me̦dus nešļaviņas BW.30335, 1;

3): auch Alswig, Seyershof, (ne̦šļava) AP., Grünh.;

5): "ne̦stuves" Oknist n. FBR. XV, 174, Gr.-Buschh., Plm., (nešļavas) Kaltenbr., Kurs., (ne̦šlavas) Autz; "kāši ūdens nešanai" Dzērve, ( ne̦šlavas ) Autz; "ne̦stavas" (ne̦šļava) Nikrazen, Serbig.; ‡

6) nešļavas Frauenb., der Klatsch:
sievas staigā apkārt ar savām nešļavam.

Avots: EH II, 20

niẽkvaluôdis. wer dummes Zeug spricht, ein Klatschmaul: nicināt, niekvaluoži, nu jums vaļa nicināt! BW. 4821. kuŗu dienu niekvaluoži gaŗām mani nerunāja? 8827.

Avots: ME II, 751

nùoblaĩkšķêt, nùoblaĩšķêt, intr., eine kurze Zeit gehörig poltern, knallen, klatschen: sviest meitas pret sienu, lai nuoblaikšķ LP. IV, 98. dē̦ls iesviež lāčus e̦ze̦rā, lai nuoblaišķ IV, 2.

Avots: ME II, 762

‡ nùoblàkšķinât 2 Saikava, eine Zeitlang klatschende Laute hervorbringen: meitieši visu cēlienu nuoblākšķinaja drēbes ve̦lē̦dami Saikava.

Avots: EH II, 32

nùoblĩkš(ķ)êt, intr., gehörig platschen, poltern, knallen (eine kurze Weile): ūdens nuoblīkš pa gaisu A. XX. 722. jaunava iegāzusēs e̦ze̦rā, ka nuoblīkšķējis vien Lp. III, 103. Refl. - tiês, den genennten Schall in höherem Grade bezeichnend: ieduod pa ausi, ka nuoblīkšas vien Latv.

Avots: ME II, 763

nùoblĩkš(ķ)êt, intr., gehörig platschen, poltern, knallen (eine kurze Weile): ūdens nuoblīkš pa gaisu A. XX. 722. jaunava iegāzusēs e̦ze̦rā, ka nuoblīkšķējis vien Lp. III, 103. Refl. - tiês, den genennten Schall in höherem Grade bezeichnend: ieduod pa ausi, ka nuoblīkšas vien Latv.

Avots: ME II, 763

[nuôbļor̂kstêt ^2, platschend erschallen: dūņas vien nuobļorkstēja, kad kāja iemuka dumbrā līdz ceļiem Stenden.]

Avots: ME II, 763

‡ nùoklakstêt, (einmal) klatschen (?): klaks, klaks! nuoklakst biezuoknī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 19.

Avots: EH II, 53

nuolasmenis, [nuolasmanis, die Eisstreifen längs dem Ufer, wenn die Mitte des Flusses noch nicht zugefroren ist Valdis Stabur. b. 236]: gar malu vis˙caur stiepās paplats nuolasmenis Vēr. II, 1202. viznīši... maigi čukstēja, piedurdamies pie nuolasmeņa Vēr. II, 1191.

Avots: ME II, 808

II nùoplaikšķinât "?": gardi nuopļaikšķināja muti Zeif. III, 2, 288; [nuôplaikšķinât ² MSil., eine Weile od. ein wenig (leicht) klatschen (klatschende Laute von sich geben) Lennew.; "= nùopliukšķinât": n. pātagu Grünwald, (mit "aĩ") Salgaln, Grünh., Autz, Mesoten].

Avots: ME II, 829

nùoplakšķêt, nùoplakšêt, [nùoplakstêt], ein patschendes, klatschendes Geräusch von sich geben: lietus lāses nuoplakšēja luogā MWM. VIII, 922. sitiens nuoplakšķēja A. XX, 770. [pacēlās maza lāpstas lieluma zemes šņauka... un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsē̦ta 91.]

Avots: ME II, 829

‡ nùoplaũkšinât Dunika, (mit den Händen) eine Zeitiang klatschen: nuoplaukšina (man applaudiert) gan, bet par maz e̦suot dziedāts Seyershof.

Avots: EH II, 75

nùoplaũkšķêt, nùopļaũkšķêt, nùoplaũkšêt, intr., ein platschendes, klatschendes, knallendes Geräusch von sich geben: strautā nuoplaukš ūdens MWM. VI, 425. korķis nuopļaukšķēja Zeltm. iesvieda kaktā, ka nuoplaukšķēja BW. 24149. Refl. -tiês, eine kurze Weile in einem höheren Grade klatschen, knallen: māte iecirta pa apaļuo dibeniņu, ka nuopļaukšķējās vien Dok. A.

Avots: ME II, 830

‡ nùoplaukšķinât,

1) eine Zeitlang klatschen:
dziesmu betdzuot, ar sajūsmu nuoplaukšķināja Janš. Dzimtene III ² , 325. uormanis nuoplaũkšķināja ar pātagu Degunen;

2) (mit der Handfläche) eine Weile leicht schlagen:
kâ tu mani pērsi, vai tâ˙pat ar ruoku nuoplaukšķināsi, jeb vai ar kuoku duosi? Janš. Dzimtene IV, 320.

Avots: EH II, 75

nùoplĩkšķêt, nùoplikšêt, nùopļĩkstêt, intr., ein knallendes, klatschendes Geräusch von sich geben: te plikis pa mežu nuoplīkšķēja MWM. VIIĮ, 487. Refl. -tiês, in höherem Grade eine Weile knallen, klatschen: tik upē ūdens šļāca šad, tad un nuoplīkšķējās MWM. VIII, 327.

Avots: ME II, 831

[nùoplikšķinât, klatschend glätten: n. miltus ar de̦lnu.]

Avots: ME II, 831

nùopļĩkšķinât, nùopļikšinât, nùopļikstinât Ahs., fakt., erknallen, klatschen lassen, machen: kučieris nu tik nuopļīkšķina pātagas LP. II, 16.

Avots: ME II, 833

nùošļakstêt, nùošļekstêt, intr.,

1) einen platschenden, plätschernden Schall von sich geben:
dubļi vien nuošļakstēja BW. 13611, 5. viļņi nuošļakst A. XXI, 185. viņa vārdi laiž pret sienu, ka nuošļekst vien LP. I, 115,

2) "bespritzt sein"
Spr.

Avots: ME II, 867

nùošļàkt,

1) tr., begiessen:
viņš nuošļāca mani ar ūdeni;

2) intr., abspritzen, sich platschend ergiessen:
rasa nuošļāca vis˙apkārt Stari II, 485; gew. refl. -tiês: rasa tik nuošļācās man paķaļ Stari I, 203. vietvietām kaut˙kas nuokustējās un nuošļācās MWM. VI, 15.

Avots: ME II, 868

nùošmaũkstêt, nùošmaũkšķêt, nùošmaũkstinât, nùošmaũkšķinât,

1) intr., einen klatschenden, knallenden Schall von sich geben:
pātaga nuošmaukstēja;

2) tr., abschmatzen:
jaunavu Lapsk. Refl. -tiês, einmalig klatschen, knallen, sich abschmatzen: nuobučuoja viņu, ka nuošmaukstējās vien A. XII, 347.

Avots: ME II, 869

nùosmīkstêt [Kalz.], intr., einen klatschenden, knallenden Schall vön sich geben: piepeši nuosmīkst skūpsts uz viņas sārtajām lūpām Por.

Avots: ME II, 854

nùošmĩkstêt, nùošmīkš(ķ)êt, nùošmiukstêt, intr., einen klatschenden, knallenden Laut von sich geben: ragana iesituot pa kājām, ka nuošmīkstuot vien LP. VII, 655. [pātaga gāja pa gaisu, ka nuošmīkstēja vien Infl., Vank.] piepeši nuošmīkst skūpsts uz sārtajām lūpām Poruk. līdz gaismai nuošmiukstēja zaļuozuola galuotnīte BW. 30568. kuoks nuogāzās, zari vien nuošmīkstēja Tirs.

Avots: ME II, 870

nùošmiukstinât, nùošmiukšķinât nùošmiukšinât, fakt., klatschen, knallen machen: lūpas nuošmiukstināt, mit den Lippen schnalzen.

Avots: ME II, 870

‡ nuote̦ñkât Frauenb., eine gewisse Zeit hindurch schwatzen, klatschen: n. pus˙dienu. Refl. -tiês "aprun˙āt citus cilvē̦kus" Frauenb.

Avots: EH II, 100

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

paplaũkš(ķ)inât, intr., etwas klatschen: ruokām.

Avots: ME III, 82

pamḕlnešuôt, intr., etwas klatschen, Gerüchte verbreiten.

Avots: ME III, 70

pamèļuôt, etwas schwatzen, faseln, klatschen: vēl šuo, tuo pamēļuojis, viņš izstāstīja lietu A. XIII, 952. kad mēle mutē, tad pamēļuo Kaudz. Refl. -tiês, untereinander schwatzen: gājēji tâ savā starpā pamēļuojās JR. V, 61.

Avots: ME III, 70

pañckas [auch Serbigal, Ronneb., AP., Dond., Salis, pan̂ckas ² Dunika, Līn.], pañcakas Karls.,

1) zerlumpte Kleider, Lumpen, Fetzen, der Plunder; ein Bündel
Mar.: viņš apģērbies ve̦cās panckās LP. VI, 600. pruotat kaunu, sveši laudis, kaŗat panckas mugurā! BW. 26139, 1. kuo tu tās panckas tik daudz krāj? Līg. nuo panckām ārā juokuot, zuobuot, rāt, smiet, bis zum äussersten foppen, asen, schimpfen, verhöhnen: muļķītis šuo nu zuobuo nuo panckām ārā LP. VI, 427. tie mani smies pa˙visam nuo panckām ārā Degl. pilsētnieki izzuobuo šuo nuo panckām LP. IV, 80;

2) das Lumpengesindel:
ārā; panckas! Druva II, 666;

[3) das Gerede, Geklatsch Dunika:
kuo jūs, māt, ļaužu panckas varat savākt? lai ciema sluotas un nieku pe̦ras peŗ savus niekus, cik gribē̦damas Janš. Dzimtene V, 432].

Avots: ME III, 76

panču pančam (wohl = *pančām) iet, im Kot gehen, dass es klatscht und spritzt St.

Avots: ME III, 76

paplaikšķinât, intr., etwas klatschen.

Avots: ME III, 82

paplakš(ķ)inât, intr., etwas klatschen, tätscheln: lai paplakšinātu viens uotram pa vē̦de̦ru Duomas I, 424.

Avots: ME III, 82

paplakš(ķ)inât, intr., etwas klatschen, tätscheln: lai paplakšinātu viens uotram pa vē̦de̦ru Duomas I, 424.

Avots: ME III, 82

paplaũkš(ķ)inât, intr., etwas klatschen: ruokām.

Avots: ME III, 82

paplĩkš(ķ)inât, intr., ein wenig klatschen, knallen: viņš paplīkšināja ar pātagu Blaum.

Avots: ME III, 83

paplikšķinât, paplikšinât, intr., tr., ein wenig tätscheln, klatschen: viņš paplikšķināja tam pa vaigu Latv.

Avots: ME III, 82

paplĩkš(ķ)inât, intr., ein wenig klatschen, knallen: viņš paplīkšināja ar pātagu Blaum.

Avots: ME III, 83

[papliukšķinât Dond.], papļiukšķinât, papļiukšinât, etwas klatschen, knallen: vajaga tik pātagu papļiukšināt Sil.

Avots: ME III, 83

parpala,

2): auch (mit ar) Dobl., Ellei, Kr. - Würzau, Pankelhof, Schwarden, Sessau; u li. párpeliai od. par̃paliai Arch. Philol. III, 51;

3): Fetzen, Lumpen Kr.-Würzau, Neuenb., Reņģe: tam tādas parpalas vien ir mugurā; ‡

4) "eine Klatschbase"
Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 168

parunât, tr., intr.,

1) etwas reden, klatschen, Gerüchte verbreiten:
ļaudis parunājuši, ka... LP. VII, 686;

2) beklatschen, verleumden:
es klausuos aiz durvīm, iekšā mani parunāja (gew.: aprunāja) BW. 8603, 1;

3) jemand um etwas bitten -
mit dem Dat. der Pers. u. Akk. der Sache: parunā tik kungam zārku LP. IV, 220. ieiesim nakts māju parunāt! V, 202;

4) reden, sprechen nach den Zeitwörtern - können, dürfen:
ļaužu dēļ nedrīkstēju ar puisīti parunāt BWp. ² 8643. Refl. -tiês, ein wenig gemütlich reden, plaudern: tur var arī brīdi vēl kuopā pabūt un parunāties Janš.

Avots: ME III, 92

pasaka (li. pãsaka),

1) die Fabel, das Märchen:
tukšas pasakas teikt Neik.; pasakas taisīt, leeres Gerede, Gerüchte verbreiten, klatschen Bers., Smilt., Lös., Laud.: netaisiet pasaku, macht keinen Skandal, Lärm! Bers., Ar. pasaku leitis, pasaku maiss, [kulīte Ar.], ein Fabelhans: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pļāpā kâ pasaku leitis. pasakām, zum Märchenerzählen, unglaublich zu sagen, märchenhaft: brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos BW. 5602. piemiņām, pasakām māsa auga bāliņuos 3568. pasakām man sajāja trejdeviņi precinieki 14193;

2) das Sprichwort
L., St.;

3) als nomen agentis - das Klatschmaul:
iet kâ pasaka Laud.;

[4) etwas Weitläufiges, Verwickeltes
Ar.] Zu pasacît.

Avots: ME III, 93

paũkât C., -ãju ein wenig schlagen, prügeln: kuo tur pàukā ² ? ka(d) sit, ta(d) sit! Mar. n. RKr. XV, 129. Aus d. pauken, oder eher als ein Schallwort zur Interj. pauks? Vgl. auch liv. pouk " mit den Händen klatschen".

Avots: ME III, 127

pe̦ra,

1) in der Verbind.
nieku pe̦ra, eine Klatschbase, wer Unsinn schwatzt: lai ciema sluotas un nieku pe̦ras peŗ savus niekus cik gribē̦damas Janš. Dzimtene V, 432;

2) pe̦ras, Prügel:
gūst pe̦ras Kurisch-Haff. Zu pḕrt.

Avots: ME III, 201

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t ² Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210

pìepḕrt,

1) durchprügeln;

2) klatschend etwas haften machen:
lai ... peŗ savus niekus cik gribē̦damas, ... kur ne˙kā nav, tur viņas ne˙kā nepiepērs Janš. Dzimtene V, 432.

Avots: ME III, 279

pìeplikstinât, pìepļikšķinât Rutzau, pìeplikš(ķ)inât, anklatschen, klatschend, glättend anfügen: ērglis... pielika un pieplikšķināja tuo (=gaļas gabalu) Uluvirpuniķim tai izgrieztā vietā Pas. II, 181.

Avots: ME III, 280

pìetresêt, mit leerem Gerede, Geklatsch erfüllen: tā mātīte visu pagastu pietresējusi Tirs.

Avots: ME III, 305

pla˙daukš! Interj. zur Bezeichnung eines lauten, klatschenden Schalles Lapsa-Kūm. 74.

Avots: ME III, 314

plaĩkšķēt Arrasch, Bauske, -u, -ēju, klatschen, patschen, laut schallen Lennew., Grünwald, Neuenb., (mit aĩ Kursiten: plaikšķ, piemē̦ram, ūdens krizdams nuo augstas vietas; kad šauj, tad plaikšķ Neuhausen; par plaikšķēšanu sauc arī truoksni, kas ceļas situot ar plakanu sitamuo pa plakanu priekšme̦tu. slapjas drēbes staigājuot plaikšķ. lietus piles plaîkšķ ² Zerrauxt.

Avots: ME III, 315

plaikšķinât, klatschen St., Bergm. n. U., klatschen machen: pātagu od. ar pātagu plaikšķinādams Salgaln; vgl. plikšķinat.

Avots: ME III, 315

plaišķinât, tr.,

1) klatschen, klatschen lassen:
citi pīckas plaišķināja BW. 30049 var.;

2) plaišķinât acls, mit den Augen zwinkern
Wid.

Avots: ME III, 316

plaĩšķis Bauske, ein klatschender Schall Grünw.

Avots: ME III, 315

pļak, in Verbind. mit pļik, Interj. zur Bezeichnung eines klatschenden Schalles: lietus pilkās pļik, plak lejup šļāc Zvirgzdes I, 119.

Avots: ME III, 365

II pļaka, das Geklatsch, die üble Nachrede Freiziņ; vgl. pļe̦kas.

Avots: ME III, 365

plakš! Interj., Ausdruck für den Schall des Patschens mit der Hand U., für einen klatschenden Schalt überhaupt: sasit spārnus - plikš, plakš RKr. VII, 105.

Avots: ME III, 317

pļaks! pļakš! Dr., Interj. zur Bezeichnung eines klatschenden Schailes, z. B. beim Fallen eines weichen Gegenstandes Fest.

Avots: ME III, 365

plakšêt, plakšķēt, -u, -ẽju,

1) klatschen, patschen:
tas nuokritis, ka plakš vien zemē Etn. IV, 156. dakstiņš krīt nuo jumta plakšķē̦dams Dünsb. plikšēja, plakšēja un plunkšēja, kad mazā pilīte nuonāca zemē. lai tā tava mute plakš (Var.: plaukš, plikš, plīkš), kâ es balši velējuos BW. 22676, 1. nuo kukņas atskanēja līdz mums tikai... mīklas plakšēšana Vēr. II, 66;

2) in Wasser od. Kot pantschen
U.;

3) plappern
U., Unsinn schwatzen (plakšēt) Smilt. Vgl. Li. piekšnóti "in die Hände klatschen" und le. plekš(ķ)ēt.

Avots: ME III, 317

plakšinât, plakšķinât, freqn. zu plakš(ķ)ēt, tr., klatschen, patschen:. plakšķinat zirgam kaklu A. XXI, 330. brītiņu lupas plakšķinājusi Janš. Čāp. 9; plakšķināt, im Fressen klatschen wie Pferde St. plakšķināt ar mēli Ar.

Avots: ME III, 317

plakšis, plakšķis,

1) ein klatschender Laut:
nuobučuoja ruoku ar lielu plakšķi Seibolt. viņi dzīs zaķus... ar balsi, plakšiem un tarkši Seibolt;

2) ein Schwätzer, Plapperer
U., ein Lügner: Annas plakšis izplakšēja, ka es rupju dzīvi vērpju BW. 8402 var.

Avots: ME III, 317

pļakstêt, -u, -ẽju, viel schwatzen, klatschen : mātītes pus˙dienas pļaksčēja Plm. n. RKr. XVII, 73. Vgl. plakš(ķ)êt und pļekstêt.

Avots: ME III, 365

pļampas Wid., pļàmpas ² Mar. n. RKr. XV, 132, das Geklatsch, der Leumund, üble Nachrede: par viņu iet visādas pļampas apkārt.

Avots: ME III, 365

I pļampêt, klatschen, verleumden Wid.

Avots: ME III, 365

II plañčka Hofzumberge, = plancka II: nuo Rīgas tās ve̦cās plančkas šurp atte̦kuot un tad pie darba kaktā kâ kucītes rejuot. In Fockenhof sei plančka ein Klatschweib, in N: Peb. (mit n ) - ein verkommenes Weib.

Avots: ME III, 318

planckât, -āju, in nassen, klatschenden Kleidern einhergehen Fest., Etn. IV, 165. Refl. -tiês, Wasser vergiessen, "pieliet slapju mājü Lubn.; im Wasser plantschen, plätschern Domopol: bē̦rni planckājas pa ūdeni Bauske, N.-Peb.

Avots: ME III, 318

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318

pļãpa (li. pliopà "Plapperhans"),

1) comm., auch pļāpis (f. -pe) U., Nigr., der Schwätzer, Plapperer, Plappertasche, Klatschbase;

2) Pl. pļãpas, das Geschwätz, der Klatsch :
nuovazātas pļapas Saul. III, 141. par visām šām valuodām un pļāpām A. v. J. 1896, S. 344. kuo nu varam ticēt dzē̦rāju pļāpām? A. v. J. 1902, S. 126. lai neizce̦ltuos liekas pļāpas Apsk. v. J. 1905, S. 46. vakaru nuokāva tukšām pļāpām MWM. v. J. 1897, S. 575. vai viss nebij tikai tukšas pļāpas? MWM. v. J. 1896, S. 648. .

Avots: ME III, 367

plaskata, Interj. zur Bezeichnung eines klatschenden Lautes.

Avots: ME III, 320

II plasks, der Galopp Ruj. n. U., Karls.; plaskiem, plasku plaskiem, plāskis (instr. pl.) U., Kaugershof, plaskuos, im Galopp: plaskus skriet Salisb., pilnuos plaskuos skriet Seibolt, Dtosth., plasku plaskiem skriet C., Zögenhof, eilig und schallend laufen. Auf einem Schallwort (vgl. plaskata, plasku plaskumis, li. plaskuoti "vor Freude in die Hände klatschen" (echt li.?), sloven. plóskati "(Beifall) klatschen", ksl. pleskъ "strepitus") beruhend ?

Avots: ME III, 320

plašs,

1) weit, breit, geräumig, ausgebreitet, ausgedehnt:
plaši lauki. plašie tīrumiņi BW. 28245, 3 var. visa plaša (Var.: plata) pasaulīte (die weite Welt) BW. 32909 var. Sprw.: labāk šaurā vē̦de̦rā nekâ plašā pasaulē. plašs skats, ein weiter Blick (eig. u. fig.);

2) ausführlich, weitläufig:
plašā runa, weitläufiges Reden U.;

3) reichlich, wohlbehäbig
U.: plaša dzīvuošana, aufgehnlassende Lebensweise U. Subst. plašums,

1) die Weite, Breite, Ausdehnung, weiter Raum;

2) die Weitläufigkeit;

3) die Reichlichkeit:
visādu lietu plašums, Fülle von allem Möglichen, allem Nötigen U. Zu plats.

Avots: ME III, 320, 321

platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323

I plauks! Interj. zur Bezeichnung eines lauten, klatschenden Schalles: ielēcis plauks! upē LP. VII, 428. Vgl. li. pláukšt dass.

Avots: ME III, 325

plaũkš! Līn., Salis, Ruj., Serbigal, AP., Interj. zur Bezeichnung eines klatschenden Schailes: sasit spārnus: plaukš, plaukš! RKr. VII, 104. - Vgl. plauks I.

Avots: ME III, 325

plaukša, die Schwätzerin, Lügnerin, die Klatschbase: . . . kaut tā plaukša (Var.: plukš(k)e, mele) neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! klus[i] tu, plaukša, turi muti..! BW. 8402, 12 var.

Avots: ME III, 325

plaûkšas ² Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt ² Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt ² Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

plaũkšis Karls., plaukšķis Wid.;

1) ein klatschender
Laut;

2) der einmalige Schlag mit der flachen Hand, der einmalige Applaus:
uzduod tik plaukši uz vajadzīgākuo miesas daļu! MWM. VI, 7I8;

3) plaũkšis PS.; N.- Peb., plaukšķis; ein Schwätzer
Brucken n. Etn. II, 33, Wid.;

4) plaũkšis, silene inflata PS.

Avots: ME III, 326

pļaũkšķêt Bauske, Adiamünde, klatschen: ielē̦kusi varde ūdenī, ka pļaukšķējis vien Pas. I, 184 (aus Erlaa). Vgl. plaukš(ķ)êt.

Avots: ME III, 366

plaukšķiens, ein klatschender Laut, das einmalige Klatschen: e̦ze̦rmalu atskanēja irkļu plaukškieni Jaun. mežk. 67.

Avots: ME III, 326

pļaukšķis,

1) der Schwätzer, die Plapper tasche
Grosdohn n. Etn. I, 137, Bramberge n. Etn. I, 154;

2) pļaũkšķis, der Schall vom Klatschen
Bauske. Vgl. plaukš(ķ)is.

Avots: ME III, 366

plaũksta PS., C.; Salisb., Līn., plàuksta ² Kl., plaũkste Bl., U., Manz. Lettus, Glück, L., plauksts, -s U., Spr., plauksts U., plaũksts Ruj., die flache Hand; das Innere der Hand: meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. brāļi lielījušies ve̦cuo uozuolu ar plaukstīm nuocirst VI, 654. plaukstas, plaukstēs U., plaukstās sist, plaukstas sasist, in die Hände klatschen : sit, māsiņ, savas plaukstas (Var.: sit, māsiņ, plaukstiņām; situ plaukstu plaukstiņā), lai skan tavi gredzeniņi! BW. 6377. sasit ruokas plaukstiņās 26541, 17. te kalpam iesitās prātā plaukstis sasist LP. VII, 194. plaukstas (plaukstes U.) platums, pl. platumā, eine Handbreit: svārciņus plauksta platumā gaŗākus uzšūt Stāsti Kraukļu kr. 67. Wohl mit -kst- aus -skt- und nebst plausta zu li. plauskà od. pliaũskė "grosses Holzscheit", r. плюскъ "die plattgedrückte Stelle einer Sache", плюсна "Fusssohle", s. Būga PФB. LXXIII, 338, KSn. I, 276 und KZ. LI, 132; während Persson Beitr. 8781 (s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II 91 und 100) es zu la. plautus "breit, platt" stellt.

Avots: ME III, 325

pļaũkstinât, tr., (in die Hände) klatschen: pēc patīkamas izrādes mēdz ruokas pļaukstināt Ahs.

Avots: ME III, 366

plaušîgs "?": neēd plaušas, lai bē̦rns nebūtu plaušīgs, lai neplaušuotu! JK. VI, 9. plaušķêt, = plaukšêt; Unsinn schwatzen (mit àu ² ) Golg., Saikava, Meiran, Kreuzb., Heidenfeld, Selsau; zu li. pliauškė´ti "klatschen, schlagen", poln. pluska "Geplätscher" u. a. bei Trautmann Wrtb. 226.

Avots: ME III, 327, 328

II plàuskât ² , klopfen (drēbes) Warkl., schlagen Wessen; zu li. pliáuškinti "mit den Händen klatschen", pliauškéti "klatschen, schlagen" ?

Avots: ME III, 327

pļecinât, nicht stark mit den Händen klatschen: bē̦rni pļecina ruokām Dond.

Avots: ME III, 368

pleikš! Interj., den Schall des Peitschenhiebes oder des Klatschens bezeichnend U.

Avots: ME III, 334

pleikšinât, fact., klatschen, knallen machen Etn. IV, 165: citi pīckas pleikšināja (Var.: plīkšķināja, šmīkstināja), es gruožiņu kustināju BW. 30049 var.

Avots: ME III, 334

pleikšķêt, -u od. -ẽju, -ẽju, auch refl. pleikšķêtiês BW. 34467, intr., klatschen U., knallen: citiem puišiem pīcka pleikšķē BW. 30049, 3 var. ve̦cmāte dancuoja. pakaļa pleikšķēja 35724.

Avots: ME III, 334

pļe̦kât, -ãju,

1) mit der flachen Hand schlagen, etwas Weiches, Klebriges werfen, plätschem
Wid.: kam, pīlīte, tu pļe̦kāji, kam sajauci ūdentiņu? BW. 11903;

2) klatschen, bösen - Leumund verbreften
Ramelshof. Refl. -tiês, waten: ilgi pļe̦kājās pa slapjuo tīrumu un nevarēja tikt uz ceļa Dunika. Vgl. plekšêt 1 u. 2.

Avots: ME III, 368

plekšêt, -u, -ẽju,

1) plekšêt Lös. n. Etn. IV, 165, N.-Peb., Wessen, U., Fest., Zaravič, C., plekšķêt Spr., Alt-Ottenhof, plappern, schwatzen, brodeln:
kad puodiņš ar ēdienu uz uguns vāruoties, tad maziem bē̦rniem nevajaguot nuo viņa ēst, juo tad tiem mute tâpat vāruoties (plekšķuot) kâ ūdens puodiņā Etn. II, 61. bija tikai vārdu klabināšana un plekšķēšana A. v. J. 1896, S. 419;

2) weiche Erde od. Lehm schlagen
U.;

3) "sekšēt" Lös. n. Etn. IV, 165, schmutzig werden PS., Smilt.;

4) ankleben
(intr.): zeķes plekš caurā un netīrā zābakā. Zu den Bed. 1 u. 2 vgl plakš(ķ)êt und li. pleškė´ti "prasseln, knallen", r. плескáть "klatschen, plätschern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225.

Avots: ME III, 335

plest Lautb., Behnen, Bauske und plèst (li. plė˜sti "ausbreiten"), plešu und plèšu, plētu und pletu, ausbreiten, ausweiten, weit aufmachen: audz, liepiņa, plet zariņus! BW. 7569. pilsē̦tas plēta savu varu pār. zemju zemēm Konv.2 1057. saules riets pleš savus sarkanuos spārnus Akurater. it kâ negribē̦dams savām acīm ticēt, [viņš] tās pleta un pleta De̦glavs Rīga II, 1, 545. plèst ruokas vaļā. Refl. -tiês, sich ausbreiten, verbreiten, überhand nehmen, sich weit öffnen: Sprw. juo sūdu min, juo sūds plešas. stiepies gaŗa, pleties (Var.: plēties) plata, mana driķu karašiņa! BW. 8116. pār zemi sāka vakars plesties Rainis. plešaties plaši, vārti! BW. 18611 var. gaisma plešas (= àust). Zu plats (s. dies), ir. lethaim "erweitere" u. a. (bei Stokes Wrtb. 246 f.).

Avots: ME III, 337

pļik! Interj. zur Bezeichnung efnes klatschenden Lautes: lietus pilkās pļik, pļak! lejup šļāc Zvirgzdes 1, 119.

Avots: ME III, 370

plikš! Interj., bezeichnend den Schall von träufelndem Wasser u. dgl. U., einen klatschenden Schall überhaupt: sasit spārnus: plikš, plakš! RKr. VII, 105.

Avots: ME III, 345

plĩkš! Interj. zur Bezeichnung eines klatschenden Schalles: plīkš! cē̦rt viens uotram par ausi Seif. Chrest. II, 13.

Avots: ME III, 347

pļiks! Interj. zur Bezeichnung eines klatschenden Lautes: lietus līst pļikstē̦dams: pļiks, pļiks! Ahs. pļiks! Kārlim arī nuozibēja gar vaigu De̦gIavs Rīga II, 1, 221.

Avots: ME III, 370

plikšêt Karls., Janš., plikšķêt, -u, -ẽju, intr., klatschen: pret mūri atsizdamies lietus juo stipri plikšķēja un šmikstēja B. Vēstn. plikšēja, plakšēja un plunkšēja, kad mazā pilīte nuonāca zemē Avuots II, 146. zēģelīte plikšķē̦dama pluosījās Stari I, 44. cūka tiešām ņe̦mas pa kaimiņa rāce-ņiem, ausis vien plikš! Poruk.

Avots: ME III, 345

plĩkšêt Karls., plìkšķêt ² Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât ² , plìkšķinât ² Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348

plīkšiens, plīkšējiens, plīkšķiens, das einmalige Klatschen, der Knall: atskanēja viegls plīkšķiens Līguotnis Stāsti I, 87. satraucē̦ti žīda pātagas plīkšķieniem Purap. šmaugie [pātagas] plīkšējieni mīksti atsitās apšu smalcē V. Egl.

Avots: ME III, 348

plikšinât Karls., plikšķinât, freqn. zu plikš(ķ)êt,

1) tr. u. intr., plätschem
U., klatschen (mit), klatschend (sanft) schlagen: viņš... plikšķināja gaisā īsuo pātagu Latv. tu jau manu vēderiņu ar ruociņu plikš(ķ)ināji BW. 34839. viņš mauca uzcītīgi tārpus uz makšķeri, pa˙priekš tuos ar ruoku plikšķinādams ("?") Turg. Muižn. per. 84. Jānītis kūla savu sievu, kam nesēja liela siera,... kam maziņus plikšināja (formte klatschend?) BW. 33007. zivtiņa līksmi plikšina ar asti U. b. 42, 25;

2) schwatzen
U.;

3) plikšķinât C., Meiran, Dond., Bauske, mit den Augen winken
U., zwinkern: plikšina acis (od. ar acīm) kâ uz raudām J. Kalniņš;

4) langsam fahren
U.

Avots: ME III, 345

II plikstiens, das eininalige Klatschen: laiks aizskrien kâ vēveŗa spuole, kâ plaukstas plikstiens Lub.

Avots: ME III, 345

pļikstinât, pļikšķinât,

1) klatschen, plätsehern :
vienam aizsien acis - tas ķē̦rājs, citi pļikšķina ruokas un mūk Etn. III, 188. zivs pļikstina ar asti pa ūdeni Ahs. pļikšķinādams ar pātadziņu pa ūdeni Kaudz. M. 12;

2) pļikstinât, mit den Händen glätten
Ahs.: zirgu labinuot pļikstina ar ruoku kaklu;

3) pļikstinât blinzeln
Ahs.: viņš pļikstina ar acīm. Zur Bed. 1 vgl. plikš(ķ)inât 1, zur Bed. 2 pļicinât II, zur Bed. 3 - plikstinât

Avots: ME III, 370, 371

I plĩtêt Karls., Salis, -ẽju,

1) schlagen; klatschen:
plìtē ² viņam pa mugaru! Mar. n. RKr. XV, 131. plītēsim kumeliņus ce̦lmuojā līdumā! BW. 19604 var. zirņus plītēt U., Erbsen ausklopfen;

2) prassen, schwelgen, schlemmen, saufen, durch die Gurgel jagen:
rīt un plītēt, fressen und saufen, ein schwelgerisches, liederliches Leben führen U. piekusušas abas ruokas rudzu putru plītējuot BW. 31115. putru plĩtêt PS. viņi negrib strādāt ne˙kādu darbu, bet tikai rīt un plītēt A. XX, 810. Refl. -tiês, aufs Wasser schlagen, dass es klatscht: puikas upē pe̦ldē̦damies plītējās Plm. n. RKr. XVII, 74.-Subst. plĩtêšana,

1) das Schlagen; Klatschen;

2) das Prassen, Schwelgen, Saufen;
plĩtê̦tãjs,

1) wer schlägt, klatscht;

2) der Schwanz
Brasche;

3) ein Prasser, Schwelger, Schlemmer, Säufer.
Auf nd. plite "Schlag" (vgl. KZ. LII, 123) beruhend? Zur Bed. 2 vgl. le. pitkât. pĩckât, plencēt.

Avots: ME III, 349

pliũkš! eine einen klatschenden Schall bezeichnende Interj. Līn.: pūtuši zaķam virsū pliukš, pliukš (vom Knall des Flintenschusses) Upīte Medn. laiki

Avots: ME III, 346

pļiûkš ² ! Ahs., auch pļivkš geschrieben, Interj. zur Bezelchnung des klatschenden Schalles, der belm Ohrfelgen entsteht: meitene iesita pļiukš! puikam pa vaigu Ahs. pļivkš... pļivkš... pa vienu ausi, pa uotru De̦glavs Rrga II, 1, 407. Vgl. pliukš.

Avots: ME III, 371

pliũkšêt Karls., U., pliũkšķêt Bl., Dond., -u, -ẽju, freqn. pliukš(ķ)inât, tr., intr., klatschen: pliukš(ķ)ēt, pliukš(ķ)ināt (ar) pātagu. spārnus pliukšinādams Stari I, 294.

Avots: ME III, 346

pliũkšis C., pliukšķis,

1) das einmalige Klatschen, der Knall:
tas pat pātagas pliukšķi nevarējis paciest Alm. nuoskanējis skaņš pliukšķis LP. VI, 38;

2) pliukšis, ein Schwätzer
Wid.;

3) pliũkšķi, eine Art Pflanzen
C.

Avots: ME III, 346