Paplašinātā meklēšana

I nar̃r[a] Dond., Epidermis; s. narva II und nâra ^2.

Avots: ME II, 693

I nar̃r[a] Dond., Epidermis; s. narva II und nâra ^2.

Avots: ME II, 693

II narra L., narrestība L., nar̃ruôt C. usw., = ne̦rra, ner̃restĩba, ne̦r̃ruôt usw.

Avots: ME II, 693

narrestība (unter narra II): auch (mit ar̃ ) Ermes.

Avots: EH II, 5

nar̃ruôt (unter narra II): auch (nar̃rat) Pernigel, Salis, Wainsel. ‡ Refl. nar̃ratiês Salis "maitāties, dabūt kaiti".

Avots: EH II, 5

‡ sanar̃rat Salis, = sanarvât: kupris ir tad, kad mugurkaulu sanarra.

Avots: EH XVI, 433

‡ adžuõks Grünh., Schibbenhof, ein Albemer, ein Narr, Geck: zē̦ns tāds adžuoks. netīk viņā ne skatīties, ne klausīties.

Avots: EH I, 3

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

‡ àizbraukšêt, (Äste, Reisig) knarren machend fortlaufen Trik. Refl. -tiês, erknarren, eine ganz kurze Zeitlang knarren: mežā kas aizbraukšējās Trik.

Avots: EH I, 11

‡ àizbruzdinât,

1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;

2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.

Avots: EH I, 12

‡ àizbūkšķinât, zu schnarren veranlassen (perfektiv): a. būkšķi Wandsen.

Avots: EH I, 13

‡ àizčĩgât, fiedelnd (Bauske), klägliche Tone hervorbringend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend Heidenfeld, Prl.) sich entfernen.

Avots: EH I, 16

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

‡ àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gar,ām vilciens.

Avots: ME I, 22

‡ àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês, ‡

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24

àizgrabêtiês, anfangen zu knarren, zu rascheln: durvis aizgrabējās D.

Avots: ME I, 27

‡ àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27

‡ àizkrikstêtiês Dond., erknarren.

Avots: EH I, 33

‡ àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznikās meitu.

Avots: EH I, 41

âkstība, Narrheit, Torheit, Albernheit: ākstība arvien atriebjas Vēr. II, 1257.

Avots: ME I, 237

ākstinât, narrieren: kungi ākstināja nabaga žīdiņu Sessw.

Avots: ME I, 237

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237

alˆkate Erlaa, wer Narrenspossen treibt, sich verstellt.

Avots: EH I, 67

II ãms, der Geck, Narr AP.: e̦smu aktieris nuopietns un āms Dzelme [zu āmîties].

Avots: ME I, 239

apmālis (zu apmât),

1) der Wahnwitz, die Narrheit, der Schlaf:
iežužināt apmāli (= miegā), einsingen, einwiegen Jan.;

2) einer, der verblüfft, verdutzt ist:
tas ir tāds kā apmālis; iekšā ir un ārā nenāk A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 105

apmuļķinât, auch apmuļķuôt, denom. von muļķis, tr., betören, narrieren: kā nu gribi mani, ve̦cu vīru, apmuļķināt LP. V, 271.

Avots: ME I, 109

attir̃kšķêt C., intr., sich knarrend herbewegen, herknarren: rati attirkšķēja nuo viņpus upes A. XII, 733.

Avots: ME I, 205

blakšêt, blakšķêt, blãkš(ķ)êt, -u, -ēju, intr., knarren, poltern, schallen, brausen: durvis blākšķē̦damas atdarījās Skalbe. un ūdens silēs lējies, ka blākšējis vin. blakš vin, kad iet ar lielajiem zābakiem pa grīdu Plm.

Avots: ME I, 308

blanksts, eine Narrenposse Kawall n. U. [Zu blankstît 2; vgl. aksl. ble̦dъ "Possen" neben blǫditi "irren".]

Avots: ME I, 309

blusît Schwaneb. "gründlich betrügen, zum Narren haben; mehrfach kneifen."

Avots: ME I, 318

bragzdēt - u, - ēju, intr., knarren Infl. n. U.

Avots: ME I, 322

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

braukšinât, fact., knarren machen, knachen, nagen neiešu vēžu kāju braukšināt BW. 10900. gani kliedza, gani brēca: lācīts ņiedras braukšināja 23280,1.

Avots: ME I, 326

briku, Interj., in Verbindung mit braku (s. dies): iet kažuoki briku braku; brĩku dagegen zur Bezeichnung eines länger andauernden Knarrens: viņš brauca čīku, brīku Latv.

Avots: ME I, 332

bruzdinât, ein knarrendes Geräusch hervorbringen, klopfen: kas namā bruzdina BW. 2723. kāds braucējs pa ceļu bruzdināja Sudr. Ed.; pie durvīm br.

Avots: ME I, 340

I bũkšķis,

1) der Lärmende, das Gestöse;

2) der Lärmende, Polterer
(Adsel); der von Zorn Murmelnde, undeutlich Redende (Krem.); der Müssiggänger Setzen n. Etn. II, 49; ein Naseweiser, Schnüffler, unnützes Subjekt Seew. n. U.; ein kleines Kind Purap.;

3) (= ūkšķis), ein aus Schweineknöcheln angefertigtes Schnarrwern
Sassm.

Avots: ME I, 358

‡ čārkstêt, -u, -ẽju, kreischen (mit ā`r ² ) Linden, Sonnaxt: gailis čārkst, kad ierauga vanagu Linden. vista čārkst, kad tuo ņem nuo uolām nuost Sonnaxt; schnarchen (in der Brust): kaklā čãrkst Dunika; knistern, knarren (mit ãr) NB.: juo lielāks sals, juo vairāk sniegs ejuot čārkst.

Avots: EH I, 287

cer̂kste, Gliederschmerz PS.; [vgl. dzirkste einerseits und cirkste "Gicht" anderseits, (sowie li. kirkšnis "das Gelenk zwichen dem Dickbein und Bauch" und cirkstēt "knarren?")].

Avots: ME I, 375

čer̃kstêt: undeutlich sprechen; kreischen (wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird) Wolmarshof (mit e̦r̃); unangenehm, schrill tönen Frauenb. (mit "e̦r̃"): pulkstenis sit če̦rkstēdams; rascheln, knarren Dond.: sausa zāle če̦rkst, kad tuo kustina. neziesti rati če̦rkst.

Avots: EH I, 288

čiga, čigu! Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden Geräusches: čiga, čiga ragaviņas nuo kalniņa lejiņā BW. 12209. čigu, čagu man kurpītes 16985.

Avots: ME I, 412

cigu - cigu, Interj. zur Bezeichnung eines knirschenden, knarrenden Lautes: cigu cigu, grabu, grabu, ceļa vīra kamaniņas BW. 31838 var.

Avots: ME I, 379

čika, Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden Geräusches: čika, čika (var.: čiga, čiga; čigu, čigu; čīku, čīku od. ķiku, ķiku) kamaniņas, ve̦cuo vežu purviņā BW. 31510, 2.

Avots: ME I, 412

čĩks! Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden Geräusches: durvis nuoiet čīks LP. I, 124.

Avots: ME I, 415

I čīkste,

1) [čîkste ² Ruj.], ein knarrender Schuh
Alm.;

2) Schmerz in den Gliedern
Ruj. [Vgl. cīkste 1.]

Avots: ME I, 415

[čîkstenis PS., ein knarrendes Bett; vgl. cīkstens.]

Avots: ME I, 416

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì ² Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì ² ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

čĩkstê̦tājs,

1) wer od. was knarrt, piept;

2) Schmerz in den Gliedern, Rheumatismus
Etn. II, 134.

Avots: ME I, 416

čĩkstiens, das einmalige Knarren: laikam viņš maldījies čīkstienu dzirduot Etn. II, 89.

Avots: ME I, 416

cĩkstinât, fact., knarren, piepen machen: cīksti, cīksti, tu kuociņ, kas jel tevi cīkstināja. es neietu par nuovadu kārkla vīzes cīkstināt BW. 9733.

Avots: ME I, 390

čĩkstinât, ‡ Refl. -tiês, knarren: vārtus, uz kuriem čīkstinājies vēja gailis Pas. IV, 95.

Avots: EH I, 292

čĩkstinât, fact., knarren, piepen machen, kläglich ertönen lassen, spielen: durvis č. citi putni savus bē̦rnus pa kūliņu čīkstināja BW. 2127. putni čalina, čīkstina un vīteruo savu rīta dziesmu. čīkstināt pijuoli, plēšiņas. Vgl. cīkstinât.

Avots: ME I, 416

čĩkstuoņa,

1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;

2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.

Avots: ME I, 416

[II čīksts,

1) ein Mensch, der beständig klagt
(" čīkst") Bers., Schujen;

2) čĩksts, ein knarrender Baum:
ve̦cais čīksts nuocirsts Schujen.]

Avots: ME I, 416

čĩku, Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden Geräusches: čīku, čīku dzirnutiņas BW. 8983. čīku, čīku, grabu, grabu, kas pa mežu brikšķināja BW. 2282. pijuoles, plēšiņas iet čīku, čīku. [Vgl. cīku 1.]

Avots: ME I, 416

I cīku cīku, Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden, knirschenden: cīku cīku, grabu grabu, ceļa vīra kamaniņas BW. 31838 var.

Avots: ME I, 390, 391

čīkutiņš, (verächtliche Bezeichnung eines jungen Burschen), der Knarrer: jaunmuižnieki, čīkutiņi, trīs vienā ķēvītē BW. 12882.

Avots: ME I, 416

cir̃kstêt, - u, - ēju, intr., zirpen, knarren: aiz kuldas circenis žē̦li cirkst MWM. IX, 99. siena āži, durvis cirkst VII, 402. [Vgl. li. kir̃kti "kreischen" kirkščioti "покрикивать" sloven. čŕkati "knarren".]

Avots: ME I, 386

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. ^2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415

‡ čur̃râtiês Frauenb. "sich am Wagen reibend knarren (von Wagenrädern)".

Avots: EH I, 297

[dardeklis, die Klapper, das Signalbrett Wid.; was im Bewegen schnarrt U.]

Avots: ME I, 439

dãrdeklis [C.], etwas Schnarrendes, Knarrendes, das Geröll: tautas guoda nievātājus grauji pē̦rkuoņa dārdekļiem Aus.

Avots: ME I, 447

dãrdêt [AP., PS., dā`rdêt Serbigal, Salis], dardêt, auch derdêt, intr., knarren, schnarren, klappern, poltern, dröhnen, rollen: uz lielceļiem un ielām dārd smagi piekrauti rati Skalbe. dze̦rdami, ļautiņi, ir man duodiet, jau man rīklīte dārdēt dārd (Var.: dērdēt dērd) BW. 762. krūtis dārd, beim Asthma. dārd tev kauli staigājuot; dārd tev zuobi runājuot. akmeņi dārdē̦dami vēlās uz leju. zeme dārdēja. zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdēdami Pūrs I, 116. Refl. -tiês, stark knarren, dröhnen: skanējās, dardējās nuo Liepājas Dze̦lzavā RKr. VII, 1436. [Nebst li. dardėti (Lalis)"to rattle, to clatter"(III p. fut. nudardės Ožk. d. I, 140, s. auch Lit. Mitt. II, 178) wohl zu ir. dordaim "brülle", ai. dar- dara- "Trommel", gr. δάρδα· μέλισσα Hes., sloven. drdráti "klappern, schnarren" u. a., s. Lidén Stud. 46 f. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 147, Fick Wrtb. III ^4, 213, Berneker Wrtb. I, 254.]

Kļūdu labojums:
BW.762 = BW.769
Liepājas Dze̦lzavā = liepājas dze̦lzavā

Avots: ME I, 447

dãrdinât, ein knarrendes, polterndes Geräusch hervorbringen: lai rati rīb, tas aprasts tam, viņš ne˙maz nedzird dārdinām Apsk. I, 236.

Avots: ME I, 447

dardzêt, dārdzêt, knarren, poltern, dröhnen, rollen: trūkst virvīte dardzē̦dama (Var.: dārdē̦dama) BW. 32258, 2 [aus Kaltenbrunn]. kas skanēja, kas dārdzēja? uogles bira Daugavā BW. 33725, 1.

Avots: ME I, 440

darkšķêt, dar̃kšêt [C., dārkšķêt Wid.], -u, -ēju, intr., schnarren, klappern (wie es sich bei zerbrochenen Fahrzeugen und Gefässen hören lässt) U.: puôdi vien darkšējuši Upīte Medn. l. 163.

Avots: ME I, 441

‡ II dēlinât "?": ieduomājusies viņu dažādi d. (narren, foppen?) Janš. Līgava II, 320. Subst. dēlinātājs ebenda 321. Zu dêlît ² ?

Avots: EH I, 318

drakšķêt, -u, -ēju, knarren: vīrs brauc, ka rati vien drakšķ Sessw.

Avots: ME I, 489

drāpstît, [drāpstêt Wid.], schnarren (wie eine Saite) U.

Avots: ME I, 494

dverkstêt. intr.,

1) knarren:
rati par tuo nedēļu bijuši izkaltuši un dverkstējuši LP. V, 100;

[2) dver̂kstêt, -u, -ēju, kläglich weinen
Jürg., Kreuzb.],

Avots: ME I, 537

džerkstêt, džer̃kstêt, - u, - ēju Ahs., knarren: sasalušās ragavas stipri džerkstēja A. 1893, 422. aizlūzusi ratu ass džerkst Fest. dže̦rkstuošuo rupjuo stīgu A. Upītis, slims cilvē̦ks džerkst Fest. slimajam krūtīs, rīklē džerkst Ahs. [Vgl. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 564

[dže̦rkstuoņa Fest.,

1) das Geknarre;

2) kas džerkst (in dieser Bed. auch džerkste und džerksts).]

Avots: ME I, 564

I dzir̂kste, n. U. auch dzirksts (gen. s. dzirksts od. dzirksta). dzirgzde. Gliederreissen, Gliederschmerz, Rheumatismus [Lähmung U.], Gicht, auch [cirkste] und (luocītavu) čīkstē̦tājs genannt Etn. II, 134; dzirkstes sāpēm nuomuocīts Kronw. dzirkste man ruokā ieme̦tusies [um Bauske], dzirksti siet, bindend heilen Etn. II, 148. [Zu li. girgždėlė˜ "скрипѣнiе в суставах", girg(žd)ė´ti "скрипѣть" gir̃kšterėti "ein klein wenig knarren", s. Leskien Abl. 327.]

Avots: ME I, 553, 554

džirkstêt, - u, - ēju, knirschen, knarren: zuobi viņam džirkst Druv. I, 50. džirkstēja kamanu slieces Vēr. II, 419. Refl. - tiês, funkeln, sprühen: acis tam džirkstas Altr. asins zieds 63. [Vgl. dzirkstêties].

Avots: ME I, 564

‡ džir̂kstuoņa Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, andauerndes Knirschen, Knarren: ragavu dž.

Avots: EH I, 366

‡ ẽ̦napakausis Planhof "ein Modenarr, Stutzer".

Avots: EH I, 372

gargzda, grauer, sandiger Boden Biel. n. U. [Zu li. gar̃gždas "хрящ, дресва", girždė´ti "knarren", poln. žarstwa "grober Sand", s. Leskien Abl. 327, Zupitza Germ. Gutt. 194, Būga Aist. Stud. 135.]

Avots: ME I, 602, 603

I ģaûbt ² [Bl.], -bju, -bu, tr., ergötzen St., [ jubeln U.]. Refl. -tiês,

1) sich freuen, jubeln:
viss dzīvuo, ģaubjas, zied St. viņš ģaubjas, ka tagad ejout labi Nerft., Bers. neģaubies par cita nelaimi;

2) hoffen, erwarten:
gaŗas zeķes vien adīju, uz vācieša ģaubdamās (Var.: gerē̦dama, duomādama) BW. 7272; LP. V, 34;

3) versprechen, im Begriff sein
[ģàubtiês ² Nerft]: viņš ģaubās (= suolījās) aiziet [Kreuzb.], Linden n. Mag. XIII, 3, 70; [ "prahlen" Wessen];

4) sich beklagen
Bers., Nerft, Sonnaxt, [ģaũbt Stuhrhof]: ve̦lns ģaubies, ka nevaruot vairs paiet Kokn. n. LP. V, 86 (hier scheint ģaubies mit gaudies verwechseln zu sein). [Persson Beitr. 59 bezieht es nebst ģaugties zu mnd. guft "laute Freude" und ahd. goukolōn "Narrenpossen treiben" u. a. Aber des ģ- wegen können diese Formen nicht echt lettisch sein, und aus dem Litauischen sind * giaubti(s), * giaugtis (woraus sie entlehnt sein könnten) nicht bekannt. Daher ist ģaugties (wovon ģaubties eine spätere Umbildung oder aber eine alte Nebenform mit Wurzelvariation sein kann) vielleicht aus einem altkurischen oder li. * ďaugtis (woraus li. džiaũgtis "sich freuen") entlehnt.]

Avots: ME I, 694

gàugât ² , - āju, Unsinn sprechen, schwatzen Mar. n. RKr. XV, 114, Schwanb. [Zu ahd. guokolōn "Narrenpossen treiben"?]

Avots: ME I, 611

ģeķĩba, die Geckenhaftigkeit, Narrheit, Torheit: nedari ģeķību!

Avots: ME I, 695

ģeķis (fem. ģeķe), der Geck, Tor, Narr: kas saka: "ģeķi!" tas būs suodāms elles ugunī Math. 5, 22. viņa nepātniece, ģeķe A. XII, 888. [Aus mnd. geck "Narr".]

Avots: ME I, 695

‡ ģìrgât ² Auleja "pīkstêt": sivē̦ni ģirgā. Vgl. li. girgė´ti "knarren, knirschen".

Avots: EH I, 427

glùzdêt ² [Bers.], - u, - ẽju, [glūzdenêt Wid.], intr.,

1) knarren, schnarren (Ton der gedrehten leeren Handmühle):
jau glūzd manas dzirnaviņas BW. 686. glūzdēt glūzd dzirnaviņas 8013. tukšas dzirnavas glūzd Etn. III, 177. So auch refl. - tiês, auch glūznêtiês, glūdzêtiês: dzirnaviņas glūzdējās (Var.: glūznējās, glūdzējās) 8012;

2) brausen:
negaiss glūzdē̦dams vien aizgāja;

3) schreien (von Schwänen):
gulbji glūzdē̦dami skrien pa gaisu Lös. n. Etn. III, 177.

Avots: ME I, 631

griediņš, die Schnarrwachtel Dond. [Wohl für grieza nach dem Präteritum grieda (s. Le. Gr. § 684) für grieza.]

Avots: ME I, 659

I griêza [Kr.], die Schnarrwachtel: ja grieza griež kalnā, tad gaidāma slapja vasara; ja lejā, tad sausa Etn. II, 72. Wohl zu griêzt.

Avots: ME I, 660

I griêze (li. griežė˜), die Schnarrwachtel: grieze griež die Schnarrwachtel schlägt. rudzu tīrumā grieze iesāk savu vienmuļuo" griez, griez" A. XVII, 3. Zu griêzt, [li. griežti " schreien"].

Avots: ME I, 660

[grieze̦lē̦ns Jauns., das Junge einer die Schnarrwachtel.]

Avots: ME I, 660

II griezna U., die Schnarrwachtel.

Avots: ME I, 661

I griežņa, die Schnarrwachtel RKr. VIII, 95.

Avots: ME I, 664

I griêzne PS., = grieze, die Schnarrwachtel [Smilt., Trik.]: griež grieznīte rudzīšuos BW. 27995, 1 var.

Avots: ME I, 661

I griêznis, der Schneidezahn MWM. VI, 65;

2) = grieze, die Schnarrwachtel: grieznītis grieza rudzīšuos BW. 27995 var.

Avots: ME I, 661

griêzt, [griẽzt Katzd.], -žu, -zu (li. gríežti "нарѣзывать"),

1) schneiden:
maizi, kuoku, sluotas. ne nuo katra kuoka var svilpes griezt. uz cita kuoka (birkas) savu parādu griezt. seine Schuld auf einem anderen schieben. griez uz kuoka, tautu meita, manus lielus parādiņus BW. 6270. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama, nevajaguot le̦puoties Kaudz. M. mans cirvis dziļāku skaidu griež nekâ tavējais JR. IV, 82. tas man sirdi od. sirdī griež, das schneidet mir ins Herz U. kādam guodu griezt U. [oder zu grìezt?] jemandem verleumden;

2) schlagen (von der die Schnarrwachtel):
grieze griež (li. grįlyt;ežia);

3) geigen
(so auch li. gríežti): vijuoli griezt;

4) knirschen mit den Zähnen
(so auch li. gríežti): ve̦lns nuo tās dienas zuobus vien griež uzmanim;

5) [par ausi griêzt PS., ein Ohrfeige verabfolgen].
pliķi griezt Mar. Refl. -tiês,

1) sich schneiden:
ja divas taisnas līnijas griežas ar trešul... Būvm.;

2) schneidend eindringen:
riteņi griêžas dubļainā ceļā līdz rumbām. skaņas plūst, ausīs griezdamās MWM. V, 486. [Nebst graizît nach Scheftelowitz BB. XXVIII, 295 zu arm. ergicanem " (zer)reisse".]

Kļūdu labojums:
[oder zu grìezt?] = nach d. jem. die Ehre abschneiden]

Avots: ME I, 662

grimzdêtiês, -ẽjuos, knarren, schnarren (von dem Geräusch einer leeren Handmühle) : grimzdējās (Var. : klaudzējās, glūzdējās, dimdējās, ŗūca) tukšas dzirnaviņas BW. 8012 var.

Avots: ME I, 655

grĩzeklis,

1): auch Frauenb., Iw.;

3): auch Frauenb, (mit ī ) Rothof; ‡

5) eine Schnarre
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 407

‡ II gur̃kste Schibbenhof, (mit ur̂ ² ) Jürg., ein Stückchen Leder (Birkenrinde Laidsen), das, in einen Schuh gelegt, ihn beim Gehen knarren macht: zābakuos ielikta g, tâ ka zābaki ejuot čīkst Baltinow, Llvāni, Warkl., (mit ur̂ ) Serben, (mit ur̂ ² ) Gramsden.

Avots: EH I, 420

gvar̃kstêt [Jürg.], -u, -ẽju, intr., knarren: zābaki gvarkst. Vgl. li. gvargždė´ti "хрипѣть".

Avots: ME I, 694

gverkstêt, gver̂gzdêt Kalleten, gverzdēt, - u, -ēju, knarren, schwatzen, klatschen Bers. n. A. XIII, 493: kuo gverzdi tik daudz JK. V, 127. cūka gvergzd. [gvêrgzdêt ² Nigr., mit unreiner Stimme etwas Unangenehmes reden.]

Avots: ME I, 694

ìebrikš(ķ)ētiês, erknarren: grīda zem viņas smagā auguma iebrikšas Jaunā Raža IV, 210.

Avots: ME II, 4

ìebrikš(ķ)ētiês, erknarren: grīda zem viņas smagā auguma iebrikšas Jaunā Raža IV, 210.

Avots: ME II, 4

ìečĩkstêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knarren, aufknarren: iečīkstējušās kūts durvis Etn. II, 89. reiz nuo reizes iečīkstējās kamanas Apsk. v. J. 1905, S. 49.

Avots: ME II, 7

‡ ìečĩkstinât, knarrend (knarren machend) sich hineinbegeben: rati iečīkstināja palievenī. iečīkstējās... durvis... un iznāca... meitieša stàvs... tā nuospļāvās un... iečīkstināja... atkal iekšā Kaudz. Izjurieši 51.

Avots: EH I, 507

ìedārdêtiês, anfangen zu knarren, poltern, erdröhnen.

Avots: ME II, 9

ìegrabêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knistern, knarren: iegrabējies niedrēs Etn. II, 78. ja kas iegrabas vai iečabas Vēr. 188. rati iegrabējās sē̦tsvidū Vēr. I, 825.

Avots: ME II, 17

ìegriêzt, einschneiden, hineinschneiden, einen Schnitt anfangen: kad iegriež vai iecē̦rt kādā luoceklī Etn. II, 135. ar... rungu, kuŗai iegriezti deviņi riņķi RKr. VIII, 1. maizes kukuli iegriezt, anschneiden Etn. I, 87. Refl. - tiês,

1) hineinschneiden:
viņa balss ma[n sirdī iegriezās kâ nazis MWM. XI, 193;

[2) unvorsätzlich eingeschnitten werden
(mit dem Agens im Dativ): man iegriezās pirkstā, es passiert mir, das ich unvorsätzlich (ohne es selbst zu wollen) mir in den Finger einschnitt];

3) aufschreien (vom Ruf der Schnarrwachset):
pa reizei grieze iegriežas Vēr. I, 1095. Subst. ìegriêzums, der Schnitt, Einschnitt, Ausschnitt: iegriezumam uzliek suņu kumeļu lapas un apsien Etn. IV, 117. kakla iegriezums, apšūts zilu... apšuvi Etn. IV, 109.

Avots: ME II, 19

‡ ìeklaĩkšêtiês Dunika, erschallen, erknarren: duris pārs reizas ieklaikšējās.

Avots: EH I, 519

[ìeknikšêtiês, hin und wieder ein wenig knistern, knarren: pa reizītei ieknikšas viens vai uotrs luogs Jaunā Raža IV, 221.

Avots: ME II, 29

‡ ìekùokļât ² Nautrēni, mit einem knarrenden Wagen herein-, hineinfahren: tirdzāni kai ar kuoklēm iekuokļāja.

Avots: EH I, 524

ìekrakstêtiês, plötzlich anfangen zu knacken, knarren: likās, ka viņa krūtīs zem kalēja spiedieniem būtu kas iekrakstējies Rīta skaņas I, 39.

Avots: ME II, 29

ìekrekstêtiês, [ìekrekšķêtiês, ìekrekšķinâtiês Nötk.], (hin und wieder) ein wenig knarren, krächzen: iekrekstējās ve̦cie kuoki Vēr. viņš iekre̦kstē̦damies izstāsta mācītājam Janš.

Avots: ME II, 30

[ìepurkstêtiês Wenden], ìepurkš(ķ)êtiês, einen knarrenden, knatternden, schnaubenden Laut von sich geben: kaut kur viens iepurkšas Vēr. II, 519.

Avots: ME II, 54

[ìerūcinât, tr., schnarren od. brüllen machen: vilciņu jeb rūceni Bauske; cūkas C., Warkh. Refl. - tiês, ein wenig donnern: pē̦rkuons ierūcinājās Salis.]

Avots: ME II, 59

I ìeskrabêt, [ìeskrabêtiês Bers., erknarren: sakaltis kažuoks piedeŗuoties ieskrab Wessen. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs Fest.] viņas durvis ieskrab Stari I, 237. [ Vom Geräusch, das beim Schrapen od. beim Nagen der Mäuse entsteht Bers., Welonen u. a.: pele ieskrabējās].

Avots: ME II, 65

ìešņàktiês, anfangen zu schnarchen, zu schnarren, zu zischen, zu brausen: cilvē̦ks, guovs, kuoki, mežs iešņācas. vienā pusē stigai iešņācās vēja šalka A. XX, 267.

Avots: ME II, 78

ìežerkstêtiês, erknarren: durvis iežerkstējās Zeif. III, 2, 195.

Avots: ME II, 93

ìežverkstêtiês, erknarren, anfangen zu knarren, zu plärren: skapja durvis iežverkstējās Blaum. harmonikas iežve̦rkstas Blaum.

Avots: ME II, 94

izākstît, tr., zum Narren machen, verhunzen, verunglimpfen: bē̦rnu, valuodu. Refl. -tiês, zur Genüge sich geckenhaft gebärden, rasen, tollen, sein Wesen treiben: dziedātājs apklus, šâ tâ izākstās un turpina JR. IV, 203. putenis visādi izākstās skurstenī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 714

[izâzêt, ausnarrieren, durchhecneln.]

Avots: ME I, 714

izčĩkstêt, gew. refl. - tiês,

1) gründlich, lange Zeit knarren:
izčīkstēj[u]šas, izgrabēj[u]šas paliek ceļa maliņā (kamaniņas) BW. 31838;

2) lange flennen, weinen, unablässig bitten:
bē̦rns izčīkstējās, beigās aprima.

Avots: ME I, 723

izcũkât,

1): durchschimpfen, verhunzen, ausnarrieren
Fest.

Avots: EH I, 438

izcũkuôt (unter izcũkât ), ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge foppen, verhunzen;

2) vai es lai ļauju sevi i.? Deglavs Rīga II 1, 21, soll ich mich verhunzen (ausnarrieren) lassen?

Avots: EH I, 438

izģeķuôt, tr.,

[1) mit Geckerei vertun
U.;]

2) ausnarren:
meitu. Refl. - tiês, sich geckenhaft gebärden, albern.

Avots: ME I, 743

izjuõkuôt, tr., aus -, durchnarren, foppen, vexieren: nuoduomāja muļķīti izjuokuot LP. V, 367. Refl. - tiês, Narrheiten, Possen treiben, scherzen, tändeln: vēl dažādi izjuokuojušies un izdziedājušies, brauca ar nuocirstiem kuociņiem uz mājām BW. I, 187. Subst. izjuokuojums, das Auslachen, Foppen: saimnieks sāka dusmuoties uz Jupi par tādu izjuokuojumu LP. VII, 831.

Avots: ME I, 746

izkaķuôt, zum Narren halten, betrügen Dond.: [kāpēc tâ ļāvies izkaķuot? Dond.].

Avots: ME I, 746

izķedinât, tr.,

1) auszupfen:
vilnu Sackenhausen, Kalleten;

2) ent -, auswirren:
dzijas Kalleten;

[3) übervorteilen, narrieren Salis n. U.].

Avots: ME I, 759

izķe̦kuôtiês, zur Genüge Narrenpossen treiben, scherzen, charmieren: labi izrunāties, izsmieties, izķe̦kuoties MWM. VIII, 495, Smilt., Lub.

Avots: ME I, 759

izļur̃buôt, tr., zum besten haben, zum Narren halten: vai e̦smu pikts, greizsirdīgs jeb izļurbuots? MWM. VI, 660.

Avots: ME I, 767

izmuoderêt, tr., zum besten haben, ausnarrieren: Juris izmuoderēja ir pašu nelabuo Etn. IV, 53.

Avots: ME I, 775

izmuõzêt, tr., zum besten haben, zum Narren halten, anführen, überlisten, den Sieg davontragen, gewinnen: kalps pārgājis itin priecīgs mājās, ka ve̦lnu tâ izmuozējis LP. VI, 388. es kāršu spēli aizmirsis, mani smalki izmuozēja A. XVI, 301, C., PS.

Avots: ME I, 775

izmuļˆķuôt, [izmuļˆķinât Janš. Čāp. 39], tr., zum besten haben, ausnarrieren, anführen: sieva tevi izmuļķuojuse LP. VI, 886. Refl. - tiês, Unsinn treiben, dumme Spässe machen: izdzeŗas, izmuļķuojas, tas viss A. XVI, 769.

Avots: ME I, 774

iznarvuôt,

[1) ausnarrieren
Warkh., Kl.];

2) zunichte machen
Karls.; durchschelten, durchschimpfen Spr. Refl. - tiês, einander durchschelten, durchschimpfen Spr. [Vgl. li. išnar̃voti "осмѣять"; išnarvöti "издырявить".]

Avots: ME I, 775

izne̦r̃ruôt, tr., zum besten haben, ausnarrieren, verhunzen: par tādu izne̦rruošanu abas apņe̦mas saimniecei atriebties Etn. III, 92. bē̦rni, vardes izne̦rruoja manu dziesmu vācelīti BW. 1016.

Kļūdu labojums:
vardes = vardes,

Avots: ME I, 775

izpèizêt, tr.,

1) verschleudern, vergeuden, vretun: viņš visu savu mantu izpeizējis Lös. n. Etn. IV, 34;

2) zum besten haben, ausnarrieren Lös. n.
A. XIV, 480. Bers., Lub. Vgl. išpeĩzoti "истратить попусту."

Avots: ME I, 779

kar̃kstêt [C.], kar̂kšķêt ² [Ruj.], kar̃kšêt [Weinsch.], kārkšķēt LP. VII, 14, - stu, - šķu, - šu, - ẽju, intr., einen rauhen, heiseren Laut von sich geben, sich räuspern, röcheln, krächzen, gackern, knarren: putni tiem karkšķēja baigu dziesmu R. Sk. II, 249. te atskan liela vārnu karkstēšana Lautb. slimnieks karkšķē̦dams ievaidējās Brig. jau mana rīklīte karkšķin karkšķ RKr. XVI, 129. rati... karkšķējuši vien LP. III, 103. Vgl. li. karkšė´ti "quarren", [karksė´ti "кудахтать", kárčioti "кричать (о гусях)" und le. kārkt].

Avots: ME II, 162

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174

kazât, - ãju, kazuôt, tr.,

1) turbieren, narrieren;

2) hauen, schlagen, prügeln
Gold., Spr., besond. in der Zstz. mit iz -, nuo -, sa - Bers., Ar.;

3) in dem Riegensieb
(kaza) schütteln: kaza - rīks, ar kuŗu salmus krata, kazuo Etn. II, 1.

Avots: ME II, 183

ķe̦kât U., Narrenpossen treiben. Refl. -tiês, ķē̦kâtiês, -ãjuôs, ķe̦kuôtiês,

1) = ķē̦katās iet ;

2) charmieren, den Hof machen:
daudzi, daudzi tuo meitiņu, kas ar puišiem ķe̦kājās BW. 11703. puiši ķe̦kuojas ar meitām Smilt., Ruj., Serb., Peb. [Vgl. ce̦kuôtiês ; ķe̦kâtiês

1 vielleicht haplologisch aus * ķe̦katâtiês.]

Avots: ME II, 361

II ķe̦kata, ķē̦kata,

1) ein Haufe, eine Menge sich aneinander reihender Menschen
[ķẽ̦katas MSil.]: visi saķērās vienā ķe̦katā Frauenb. ķē̦rušies viņai klāt cits pie cita, kalēt beigās saķē̦rusēs liela ķē̦kata JK. V, 5 ;

2) ķe̦kata, der Fastnachtsnarŗ eineŗ der
ķe̦katās iet: maskuotie viesi saucās par budēļiem, ķe̦katâs, čigāniem BW. V, S. 165 ;

3) ķe̦katâs, [ķe̦katuos Gold.], ķē̦katās iet, lēkt, skriet, Fastnacht laufen.
ķe̦katas ir māju labie gari, kas it īpaši palīdz saimniecēm. tagad ķe̦katās le̦c tikai kādas re̦tas sievietes... kas grib lēkt ķe̦katās, izpušķuo galvu ar dažādi izgraizītiem papīriem... katrā mājā dzied ķe̦katu dziesmas: neba ķe̦katas gaļas dēļ lēca: liniņu labad, balt[u] avetiņu Etn. III, 141. ķe̦katas jeb aitu diena n. Etn. II, 121 der 25. November ; n. U. Fastnacht, in Ekau Weihnachten ; in O. - Bartau - Neujahr Konv. ;

4) ķe̦katas U., Narrenspossen. -
[Die Bed. 2 - 4 beruhen wohl auf der Bed. 1 ; in dieser Bed. wohl aus li. keketa "толпа".]

Avots: ME II, 361

‡ ķẽ̦katiski, wie es sich für Fastnachtsnarren schickt: ķ. labi uzvesties A. Brigadere Dievs, daba, darbs 110.

Avots: EH I, 698

ķe̦ks,

1): ein Gaultler, Fastnachtnarr
Lng.;

3) ķe̦ki, s. ķeķi II 2.

Avots: EH I, 693

ķè̦muôtiês,

1) sich lächerlich gebärden, sich vermummen, Narrenpossen treiben, in wunderlicher, gespenster hafter Gesalt erscheinen:
kuo tu tur ķē̦muojies? neķē̦muojies, kalēj! kali taču, ka nav par kaunu LP. IV, 8. spuoku ķē̦muojas VII, 444. pakaļ ķē̦muoties, nachäfften, nachahmen: vilkatam nedrīkst pakaļ ķē̦muoties VII, 869.

[2) sich vergeblich um etwas bemühen, sich mit etwas abarbeiten, das man nicht versteht
U.: tē̦vs ar bē̦rnu ķē̦muojas ar malšanu.] Subst. ķē̦muôšanâs, unsinniges, lächerliches Gebaren, die Vermummung: saimnieks, tādu ķē̦nuošanuos re̦dzē̦dams, nevar ilgāk nuo smiekliem nuovaldīties LP. I, 144. ķē̦muôtãjiês, jem., der sich unsinnig, lächerlich gebärdet, das Gespenst LP. VII, 461.

Avots: ME II, 374

ķirkstêt: quieken Auleja (mit ir̂): cūka ķirkst. tā sāka dziedāt ķirkstē̦dama Dünsb. Rīmes 2. gram. I, 89 (ähnlich 90); knarren Auleja (mit ir̂ ): rati braucuot ķirkst. priede ķirkst un ķirkst, bet muļķim izklausās, ka priede sacītu ... Pas. XII, 360.

Avots: EH I, 704

knar̃kstêt [Dond.], knarren: knarkstēja rūsainas eņģes Dünsb. Par. 41. [Zu li. knar̃kti "schnarchen"?]

Avots: ME II, 243

[kner̂kt Bielenstein L. Spr. I, 59, knarren. - Vgl. kņerkt.]

Avots: ME II, 245

kņerkt, - cu,

1) knarren, knurren
U. (vom Sande Mag. II, 3, 74);

2) quarren (von einem Kinde, das nicht mehr schreien kann)
U.;

3) kränkeln
St. [Vgl. li. kner̃kti "quarren".]

Avots: ME II, 252, 253

[krãkalêt, - ẽju, schlafend schnarrchen Spahren.]

Avots: ME II, 265

II krecêt, heiser werden Bergm. n. U. [Gleich li. krekė´ti "кричать krè krè (о свиньѣ)", wozu nebst krèkt, krekstêt, kre̦kuôt weiterhin apr. kracto, li. krãkė "Schwarzspecht", krakė´ti "хохотать", kymr. crech "Schrei", gr. χρέξ "ein Vogel", ksl. krečetъ "Zikade", poln. krzeczać "krächzen, knarren", serb. kro`kati "krächzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 609 und 620 f., s. Zupitza Germ. Gutt. 124 und KZ. XXXV, 256 f.]

Avots: ME II, 270

kripstêt Ahs., kripš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr., den mit krips bezeichneten Ton horen lassen, knirren, knarren, klappern: iet, ka kripst vien. (cūciņa) te̦k pa ceļu kripstē̦dama BW. 29135, 1. Vgl. li. kripšterėti "kurz und leise rascheln".

Avots: ME II, 280

kur̂kata ^2, ein kleiner Arbeitswagen Hasenp. ; [kur̃kata Lautb., das Geknarre (von Wagenachsen): tur jau nu dzird tādu kurkatu.]

Avots: ME II, 322

lar̂kšêt Smilt., [lar̃kšêt Salis], ^{lar̃kšķêt} C., - u, - ẽju, intr., unaufhörlich scheatzen, bellen, plärren, quarren, knarren: Jānis atkliedzas, spēlēm ellišķīgi larkšķuot Seib. pasta pulksteņi tik dikti larkšķēja Lautb. larkš vienā larkšēšanā, kâ ve̦ca ratu rumba Burtn. Vgl. ļerkstêt. [Nach Persson Beitr. 952 zu mhd. lerken "stottern", arm. lor "Wachtel" u. a.; eher aber (wegen des o in lorkšis, lorkšêt) vielleicht - soweit es nicht ein selbständig geblidetes Schallwort ist - aus estn. loristama "plappern, unnütz bellen", lorak "Schwätzer", laristama "kläffen, schwatzen", laraski "Schwätzer".]

Avots: ME II, 423

ļer̂kstêt [auch PS., Lis., ļe̦r̂kstêt Trik., Wolmarshof], ļerkšķêt, ļerkšêt [Dunika], -u, -ẽju C., intr., (knarren U.]; plärren, quietschen, schwatzen, ohne Grund bellen: cauras galošas riebīgi ļerkšķēja Līg, kuo tu te ļer̂kšķi ² [Mitau] tik daudz? Gr.-Sessau, Kand. [ļer̂kstêt PS., ļe̦r̂kstêt ² Ruj., plärren; unsinnig schwatzen.]

Avots: ME II, 538

lĩpiņš,

1) ein Schimpfwort
Bers. (ein Schmeichler?): avju gans tev ies par līpiņu ķē̦muoties, der Schäfer wird dir wohl den Narren spielen LP. I, 153;

2) weisser Hase, Schneehase (lepus variabilis)
Sassm.: te līpiņš, baltais zaķis, bri..dauc iekšā LP. V, 211.

Avots: ME II, 490

lùopuôt ² , ‡

2) narrieren
(mit uõ ) AP. Zur. Bed. vgl. auch pārluõpuôt, pìeluõpuôt und saluõpuôtiês.

Avots: EH I, 767

II mẽrķis,

1) das Merkzeichen, Merkmal, das Malzeichen:
kas bija pieņē̦muši zvē̦ra zīmi (bei Glück: mērķi) Offenb. 19, 20; ein über den Netzen im Meere schwimmendes Merkzeichen [Nogallen];

2) das Muster, Vorbild, Biespiel:
pie manis vien visas meitas mērķi ņēma Kaudz. M. telītēs mērķi ņēmu, kad iedama tautiņas; ja telītes labi gāja, tad būs laba dzīvuošana BW. 16481. ruoze man mērķi rāda: caur sētiņu izaugusi uotras sē̦tas dārziņā 13256;

3) das Ziel, der Zweck:
mērķī šaut, ins Ziel schiessen; mērķi spraust, sich ein Ziel stecken; mērķi sasniegt, das Ziel erreichen;

[4) Boje am Anker (beim Buttenfang)
Bielenstein Holzb. 651 f. mit Abbild.; mērķa rīkste, Bojenstange ebenda 655;]

5) der Narr, der Gaukler, Affe, das Ungetüm:
mērķis tāds! Kand., Ahs., Mat. runā visas valuodas, tuomē̦r mērķis ir bez gala un bez ļaunas mutes mēdītājs Biel. R. 56: Echo). [Nebst li. merkis Bezzenberger Lit. Forsch. 141 od. mérkė "Warnungszeichen" und estn. mäŗk "Merkzeichen, Ziel" aus mnd. merk(e) "Zeichen, Merkzeichen"; die Bed. 5 beruht auf mẽrķêtiês.]

Avots: ME II, 620

mistrêt, -ẽju, tr., alles ineinander mengen; verkehrt tun und reden L. Refl. -tiês, mit der Zunge anstossen; Narrenpossen treiben, Fratzen vorbringen St. - Subst. mistrê̦tãjs, der Salbader L.

Avots: ME II, 637

muõdniẽks,

1) der Modist;

2) der Modenarr.

Avots: ME II, 682

muõzêt [auch PS., C., Arrasch, Nitau, muôzêt Kr.], -ẽju, tr.,

1) viel, gierig, unappetitlich essen:
redz, kâ bē̦rns muozē! Kand.;

2) stampfen
Ahs.;

3) foppen
[mùozēt ² Lis., muôzêt Kreuzb.], narrieren [Serbigal], quälen; [überlisten U.]; im Ringkampf besiegen C., Spr., Etn. I, 137: Andrievs ir gan labs, bet vien˙nādi mani muozē Vīt.;

4) etwas zustande bringen, hervorbrigen:
es pats sev izmuozēju kamanas Tirs. n. RKr. XVII, 69;

[5) Kosten verursachen
U.;

6) durchprügeln
U.] Refl. -tiês, sich den Mund vollstofen, viel essen: muozējuos arī, lai vē̦de̦rs paceļas Naud. [Wenigstenis in den Bed. 3-4 und 6 wohl zu slav. mazati "schmieren, salben" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 28 f.]

Avots: ME II, 684

[mūsêt (?) W. - Livl. n. U., = muozêt, narrieren.]

Avots: ME II, 679

[ņârkšis ² , das Geknarre (čĩkstuoņa 1): šūt zābakus ar ņārkši Dunika; zu ņar̂kstêt und formell wohl identisch mit ņarkšis.]

Avots: ME II, 897

ņar̂kstêt Mat., ņar̂kšķêt, ņar̂kšêt C., ņārkšķêt Spr., -u, -ẽju, intr., schwatzen, brummen, weinen, flennen Spr.: bērniņi čīkstēja un ņarkstēja Purap. kuo tu ņarkši? Mag. XIII, 2, 56. plēšas, ka ņarkš vien Paul.; ņarkšêt, weinerlich sein (von Kindern) Linden n. U., knarren Taurkaln n. U.: [jaunās kurpes ņârkš 2 (= čīkst). ka nevar klusu paiet Dunika]. Refl. ņarkšķîtiês, (aus Eigensinn) weinen Spr. [Zu ņe̦rka, ņirkstis u. a., s. Persson IF. XXXV, 210 und Fick Wrtb. III ⁴ , 520 f.]

Avots: ME II, 896

I narva, [der Narr AP.].

Avots: ME II, 693

narvestība: auch (das Narren) AP. (mit ar̃ ), Heidenfeld, Meselau, Prl., Sessw.

Avots: EH II, 5

‡ II nàrvis ² Lös., der Narr.

Avots: EH II, 5

narvuôt: narren AP.(mit ar̃ ), Erlaa n. FBR XI, 15 (gespr.: nàrvuot ² ), Fest. n. FBR. XVII, 84 (gespr.: narvuot ), Oknist n. FBR. XV, 171 (gespr. nàrvuot ² ), Prl., Saikava (gespr.: no`rvuot ^2). (narvuot) Wessen, (nàrvat ² ) Lubn. n. FBR. XVII, 123; "buojāt" (mit ar̃ ) Seyershof: migla kriķiem ziedus narvuo; "aprunāt, rāt, plêst" (mit ar̃ ) Seyershof: bē̦rni mani narvuo. puiši meitē̦nus narvuo. Refl. -tiês, ‡

3) "buojāties" Seyershof: stādi sausā laikā narvuojas. guovei kādreiz acs narvuojas; ‡

4) "niekuoties" Lasd.

Avots: EH II, 5

narvs, der Schimpfer, Beleidiger Spr.; für narrs in W.-Livl. n. U.

Avots: ME II, 693

ņeišķêt, -u, -ẽju, intr., knarren Eckengraf; [mit hochle. ei aus ī? Vgl. ņīkš(ķ)êt].

Avots: ME II, 897

ne̦r̃ra [auch PS.], ne̦r̃rs, der Narr: tie bija vai nu ne̦rras, vai lieli cilvē̦ki MWM. IX, 167. Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 730

ne̦rraklis, ein Narr, Pedant Mag. XIII, 3, 53.

Avots: ME II, 730

ne̦r̃rastĩba, ner̃rastība, die Narretei, Narrheit, Geckerei: tāda ne̦rrastība nav paciešama Duomas I, 576.

Avots: ME II, 730

ne̦r̃ruôt, tr., narren, foppen: nene̦rruo vīru! Refl. - tiês, Narrheiten treiben, sich närrisch betragen: kuo tu, ne̦rra, ne̦rruojies gar tuo labu kumeliņu? BW. 17168. Subst. ner̃ruõjums, das Narrierthaben; ne̦r̃ruôšana, das Narren, Foppen; ne̦r̃ruôtãjs, der Narrierende, Foppende: meita puišu ne̦rruotāja BW. 12771.

Avots: ME II, 730

‡ nè̦rvs ² Heidenfeld, Lubn., Sessw., Gr: Buschh. n. FBR. XIl, 71, der Narr.

Avots: EH II, 18

ņikšķêt, ņīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr. bersten, knacken, knarren, quarren, plärren, schreien: rati ņikšķ Spr., Mat. le̦dus sprakstēja un ņīkšķēja Druva I, 174, [le. dus druscīt ņikskējis, bet lūzt nelūzis Anekd. 65.] elkšņi vien ņīkš Druwa II, 409. bē̦rns ņīkšēja MWM. IX, 492. brēca aita, ņīkšēja arī jē̦rs Duomas II, 30. [pirksti ņīkš kauliņu savienuojumuos, kad tuos palauza Malta, Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 902

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt ² Behnen, [ņir̂kšêt ² Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III ⁴ , 521.]

Avots: ME II, 903

nùobrikstêt, nùobrikš(ķ)êt, nùobrīkš(ķ)êt, nùobrīksķinât Spr., intr., laut aufknarren, eine kurze Weile knistern, knacken, krachen: nuobrikstēja vaŗa tilts BW. 18451. krūmi vien nuobrīkšķēja 17183, 1. visi kauli nuobrīkšķēja LP. VII, 973. suoļi nuobrīkšķ- Vēr. II, 518. In derselben Bed. auch das Refl. nùobrīkšķêtiês: bij pruom pa krūmiem, ka nuobrīkšķējās vien Rīg. Av.

Avots: ME II, 765

nùočĩkstêt, nùocĩkstêt, intr.,

1) einen knarrenden, knackenden, quiekenden, quietschenden Laut von sich geben:
lai nuočīkst(nuocīkst) tie puisīši, kas meitiņas nicināja BW. 8981. durvis nuocīkstējušas LP. VII, 426. suoļi apmākti nuočīkstēja pa biezuo grīdas se̦gu MWM. VIII, 491. meldiņš lāgā neveicas, tâ teikt, nuočīkst vien;

2) längere Zeit knarren, quiken, wimmern:
tâ viņš nuočīkstēja, kâ ve̦cs kuoks, vēl divus gadus Latv. [Refl. - tiês, =nùočĩkstêt, 1: duris nuočīkstējās vien Lis.]

Avots: ME II, 770

nùočĩkstinât, fakt. zu nùočĩkstēt, knarren, quietschen machen, knarrend abspinnen, eine Strecke Weges knarrend zurücklegen, ein Lied ableiern: pa dienu viņa var nuočīkstināt divas kuodeļas Jauns.

Avots: ME II, 770

nùočirkstêt, intr., einem schnarrenden, knirschenden, knisternden Laut von sich geben: sienas pulkstenis nuočirkst pieci minūtes priekš sišanas: čirks! RKr. XVII, 41. visi mati nuočirkstēja BW. 19489. uz celiņa viegli nuočirkstēja viņas suoļi Saul. III, 132. likās, it kâ kad durvis nuočirkstē̦tu Poruk II, 30. putni nuočirkst savu dziesmu, die Vögel zwitschern ihr Lied ab Aps.

Avots: ME II, 770

nùokrapšķêt, intr., [einen knarrenden, knisternden, knasternden Laut von sich geben Jürg.]: gāja, ka zābaki vien nuokrapšķēja. [duris aizvērās, atslē̦ga nuokrapšķēja. N. - Peb., Jürg. smiltis uzkuožuot (ē̦duot), nuokrapšķ; kaķim peli ē̦duot kauliņi nuokrapšķ Schwanb., Aahof, Lis. kaķis uzskrēja pa pakšķi, ka nuokrapšķēja vien Vank., Naud.] Relf. -tiês,

1) "?" vīrs ienācis ka nuokrapšķējies vien Etn. III, 16; [2)"sich räuspern (beim Beginn einer Rede)"
Behnen].

Avots: ME II, 801

nùolar̂kš(ķ)êt, nùol,ar̂kšêt, intr., einen klirrenden, knarrenden, plärrenden, polternden Schall von sich geben: aiz durvīm nuoļarkšēja ķēde Duomas II, 101. pātagas kāts vien nuolarkš gar durvju stenderi Latv.

Avots: ME II, 808

nùolar̂kš(ķ)êt, nùol,ar̂kšêt, intr., einen klirrenden, knarrenden, plärrenden, polternden Schall von sich geben: aiz durvīm nuoļarkšēja ķēde Duomas II, 101. pātagas kāts vien nuolarkš gar durvju stenderi Latv.

Avots: ME II, 808

[II nùonīkšêt, erknarren: nuosēdās ar tādu sparu, ka krē̦sls nuonīkšēja vien Gr. - Buschhof.]

Avots: ME II, 825

nùoskrakstêt, nùoskrakšķêt, nùoskrakšêt, intr., ein knarrendes, krachendes Geräusch von sich geben: atslē̦ga nuoskrakšķ AU. kaut kur mežā nuoskrakst Saul.

Avots: ME II, 848

[nùoskrapšķinât, knarren machen: n. atslē̦gu Kokn.]

Avots: ME II, 848

nùoskrapstêt [Mar.], nùoskrapšķêt, nùoskrapšêt, einen knarrenden, knakkenden Laut von sich geben: nuoskrapšķēja atslē̦ga A. XX, 37. vāvere pazūd egles galuotnē, - nadziņi vien nuoskrapst Zalkt.

Avots: ME II, 848

nùoskrimšķêt, intr., einen knarrenden, knackenden, krachenden Schall von sich geben: atslē̦ga nuoskrimšķēja A. XX, 6.

Avots: ME II, 849

nùoslaũkšķêt, nùoslaũkšêt, intr.,

1) einen knallenden, knarrenden Schall von sich geben:
pievē̦rtās durvis nuoslaukš Duomas II, 1023;

[2) nùoslaukšķêt "begiessen"
Kursiten.)

Avots: ME II, 851

nùošņirkstêt, intr., einen knarrenden, klirrenden Schall von sich geben: atslē̦ga griezīgi nuošņirkst Druva I, 349. nuošņirkstēja, nuoskanēja sīkām stikla adatiņām grīdā sabirstuot AU. [Refl. -tiês Oppek., Bers., = nùožņirkstêtiês.]

Avots: ME II, 870

nùostirkšķinât,

1) intr., erknarren (von der Uhr)
U.;

2) tr., mit Unrat besudeln
Mag. XIII, 3, 57.

Avots: ME II, 860

nùotarkšķêt, nùotarkšêt, intr., einen klirrenden, klappernden, knarrenden Schall von sich geben: šajā brīdī istabā nuotarkšēja luogs Por. pulkstenis nuotarkš savu tarkšķienu A. XX, 468.

Avots: ME II, 872

nùotirkšķêt, nùotirkšêt, intr., einen schnarrenden, knarrenden, klirrenden Schall von sich geben: āra pie durvīm nuotirkšķēja pulkstenis Laps. rūts klusu nuotirkšķēja MWM. X, 241.

Avots: ME II, 875

nùozvarkstêt LP. VII, 1075, einen knarrenden Schall von sich geben.

Avots: ME II, 892

nùožvarkstêt, nùožvar(k)š(ķ)êt, nùožvārkstêt, nuožverkstêt, nùožverkš(ķ)êt, intr., einen knarrenden, knatternden, klappernden, pol-ternden Schall von sich geben: viņš svieda āmaru kaktā ar tādu sparu, ka nuožvarkstēja vien Dok. A. durvis nuožvarkšēja MWM. VIII, 923. sieviete ielē̦kuse, ka nuožvaršķējis vien LP. V, 397. durvis nuožverkstēja Blaum.

Avots: ME II, 895

[nūsêt U., = mūsêt, narrieren(?).]

Avots: ME II, 754

pačĩkstêt, intr., ein wenig knarren: pāčīkstējā vāŗa durvis VL.

Avots: ME III, 14

‡ paņârkšinât ² Dunika, eine Weile knarren machen: p. jaunuos zābakus.

Avots: EH XIII, 161

‡ pane̦r̃ruôt,

1) eine Weile narrieren
Wolm. u. a.;

2) "paputināt" Orellen: parks ir pane̦rruots.

Avots: EH II, 160

‡ paņir̂kšêt ² Dunika, ein wenig, eine Weile knarren: jaunās kurpes drusku paņirkšēja.

Avots: EH XIII, 161

par̃kšķêt [Ruj., Arrasch], parkšêt, [paršķêt Wessen], intr., [schnarren Ruj.], quarren, klappern: [parkšķēja grieza Veselis Saules kapsē̦ta 99.] skat, kâ tie spiežas, grūstās, parkš! Rainis. lietus parkšēja pret vaguona jumtu MWM. VIII, 922. [akmens pār̃kšķē̦dams vēlās pa skaidu jumtu Jürg. kas tur parkšķ uz jumta? Salgaln. starks klabina, ka parkš (od. paršķ) vien Wessen.]

Avots: ME III, 91

par̃kšķinât [Ruj., Arrasch, par̃kšinât C., PS.], par̂kšinât (Lis.], parkstinât, intr., freqn., wiederholt quarren, schnarren, [schnarren machen Ruj.], schwirren, zirpen, klappern, mit der Jagdklapper Lärm machen Etn. IV, 163. tās ir visas tukšas frazes, kuo tu tur parkšķini Purap. stārks parkšķina [Prawingenod. parkšina Stuhrhof] ve̦ca bē̦rza galuotnē Purap., [Ar.]. tītari, zuosis, pīles parkšķina Dok. A., [Kokn., parkšina PS., C., Lis.]. jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkšķina LP. VII, 647. [(strazds) parkšķinādams... lē̦kā ap būrīti Janš. Dzimtene V, 218. Refl. -tiês, intensiv parkšķinât: tās te parkšķinās kâ negudrs; ne aizklausīties nevar Saļgaln.]

Avots: ME III, 91

par̃kšķis [Ruj.], parkšis,

1) die Jagdklapper, Schnarre
[Ruj.], Etn. IV, 163, Grünh.;

2) der Laubfrosch (hyla arborea)
L., RKr. VIII, 101;

3) der Klapperstorch
Dr.

Avots: ME III, 91

parpala,

1) comm., der Brummbär:
kuo nu parpini kâ parpala? Naud.;

2) der Plur.
par̂palas ² , kleine Weizenklösse [Schibbenhof, Aahof], Naud.; ["Nudeln" MSil.; par̃palas "Klunkermus" Bauske;

3) "unordentlich verstreute Kleider und andere Sachen":
saņem savas par̂palas2 un panckas! Schibbenhof. - In der Bed. 1 nebst parpinât zu li. par̃pti "knarren, quarren"; in der Bed. 2 etwa zu li. par̃pti "aufdunsen" und le. perpe "Borke auf Wunden"? Vgl. dazu auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 50).

Avots: ME III, 91, 92

pēkšêt: pẽ̦kšêt (sic!) Karis. ("?"),

3): pīlē̦ni pẽ̦kšēja, kad nēma ruokā Seyershof. mazs bē̦rns pẽ̦kš ebenda, pīle pê̦kš ² Salis; ‡

4) wie eine Kinderschnarre plärren
(mit ẽ̦) Salis.

Avots: EH XIII, 227

pēkšêt, -u, -ēju,

1) auf der Kinderschnarre
(pēkšis) blasen U.;

2) schnattern
Ar.;

3) quarren, weinen
(mit ẽ) C.

Avots: ME III, 207

pēkšis,

1) spalvas pēkšis, ein Federkiel; eine Kinderschnarre (eine kl. Pfeife
Bielenstein Holzb. 720), aus einer Federpose gemacht U. (zu pēkste);

2) pẽkšis C., jem., der plärrt, winselt.

Avots: ME III, 207

pẽrtiķis Elv. n. U., Manz. Lettus, die Meerkatze, der Affe. Anscheinend aus estn. peŕtik "Geck, Narr, Gaukler, Affe; närrisch, wunderlich".

Avots: ME III, 210

pìemuļˆķuôt, piemuļˆķinât ² Sassm., übertölpeln, ausnarrieren: dievs ve̦lnu piemuļķuo LP. VII, 769. ve̦lna sieva aiz dusmām vai plīsa, ka muļķis piemuļķuojis vīru LP. VI, 1, 429. pretnieka piemuļķuošana A. XX, 397. viņš ar savu veikluo runu grib mani piemuļķināt Sassm.

Avots: ME III, 274

pìene̦r̃ruôt, auslachen, ausnarrieren, zum besten haben: kāds nuo ģimnazistiem vīru smalki piene̦rruojis De̦glavs Rīga II, 1, 38.

Avots: ME III, 276

piguõri, pigūres U., piguri Salis, der Spass; Narreteien, Hanswurstiaden U.: vai tie nav gatavie piguori? Seibolt MWM. VI, 639. dzīvi piguori! MWM. X, 8. Wohl zunächst aus d. Figur(en)

Avots: ME III, 212

plar̃kšêt Karls., plar̂kšķêt C., Smilt., Lub., Bers., -u, -ẽju,

1) schnarren:
dūmakā plarkšķ kruogus mūzika Duomas I, 592; (plarkšķēt) auch vom Tone geborstener Glocken gebraucht Mag. IV, 2, 135;

2) reissen, bersten(von etwas Weichem)
Freiziņ: plīsa pīzda plarkšķē̦dama BW. 35705 var.;

3) schnattern (von Enten)
Wid.; ( dummes Zeug Freiziņ) schwatzen U., (plaršķêt) Stomersee.

Avots: ME III, 319, 320

plar̃kšinât PS., C., plār̂kšinât Golg., plarkšķinât Lös, n. Etn. IV, 165, Lub., freqn. zu plārkš(ķ)ēt, klappern, schnarren: pīle plārkšķinā. (starkās) laidušās šurp un turp un plarkšinā[ju]šas ar saviem knāpiem Pas. I, 347 (aus Ronneb.).

Avots: ME III, 320

plarkšis, plarkšķis,

1) ein schnarrender od. klappernder Lärm:
dārzā spēlēja kareivju orķestris. bija negants plarkšis Laiviņš. plārkšķis - truoksnis, kuo dzilnas taisa pie ve̦ciem stumbe̦niem, arī (Etn. IV, 165) starku knābju klabināšana Lub. plarkšis - vadmalas, aude̦kla plīsienā truoksnis Freiziņ;

2) plarkšķis, auch plarkšķe, die Schnarre des Nachtwächters
U.;

3) plarkšis Freiziņ, plarkšķis Wid., ein Schwätzer.

Avots: ME III, 320

pļe̦ra U.,

1) pļe̦ra Nigr., Lautb., Dond., Lös., comm., auch pļeris Golg., ein Schwätzer;
pļe̦ra, jem., der nichts verschweigen kann, sondem alles ausplaudert Schibbenhof;

2) eine Nachtwächterschnarre
Salis n. U.;

3) pļe̦ra, Ziegenmelker, Nachtschwalbe
Lis.;

4) = plere U.; vgl. pļe̦rra I und pleris.

Avots: ME III, 369

plerkšķêt Fest., Stelp., plerkšêt Etn. IV, 166, Fest., -u, -ẽju,

1) ple̦r̂kšķêt ² Mitau, plerkšķêt Bers., Laud., Lasd., pler̂kšêt Lis., plerkšêt Ubbenorm, plappern, unnützes Zeug schwatzen:
plerkšķ kâ nejē̦ga! Alksnis-Zundulis. lai viņš plerkšķ, kuo grib! Pas. III, 175. tā kundze gan par daudz plerkšķ visādus niekus Vēr. I, 1030;

2) plärren, quiekende Laute von sich geben:
iedauzīta vijuole neskan, bet plerkš Fest. viena base plerkšķēja Rīg. Av. Vgl. li plerškė´ti "stark schnarren".

Avots: ME III, 337

pļerkšķis,

1) pļer̂kšķis ² Bauske, pļer̂kšis C., ein Schwātzer
Bers., Fest., Stelp., Wid.;

2) eine Klapper, Schnarre (?):
skaņas ar kuoka klabiķiem un pļerkšķiem Antrop. II, 103. Vgl. plerkšķis.

Avots: ME III, 370

pļe̦rkšt (sic !), -šu, Unsinn sehwatzen Plm. n. RKr. XVII, 74 (vgl. li. plerškiù, pler̃kšti "stark schnarren"); als Beleg dafitr aber folgt die Phrase: kuo nu te pļeršķi kâ pļeršķis!

Avots: ME III, 370

I pļe̦rra,

1) pļe̦r̃ra Dond. n. RKr. XVII, 47, C., comm., ein Schwätzer;

2) pļe̦r̃ra Lautb., eine Nachtwächterschnarre;

3) pļe̦r̃ra "te̦nkas (Gerede)" Schibbenhof.

Avots: ME III, 370

pļe̦r̃rât, -ãju.

1) plappern,- schwatzen :
stāvi klusu, nepļe̦rrā tik daudz! Dond. n. RKr. XVII, 47;

2) pļe̦ruôt Lautb., vom Laut, den die Nachtwächterschnarre
(pļe̦rra) von sich gibt.

Avots: ME III, 370

plir̃kšis Karls., plirkšķis,

1) ein Schwätzer
Wid. (plirkšis): tas plirkšls jau netur mutes Upīte Medn. laiki;

2) eine Schnarre, die zum Verscheuchen von Vögeln dient
Freiziņ.

Avots: ME III, 346

I puôds (li. púodas "Topf"), Demin. verächtl. puodelis (li. puodẽlis),

1) der Topf:
puķu puods, der Blumentopf. Sprw.: kādi puodiņi (kāds puodiņš), tādi vāciņi (tāds vāciņš), gleiche Narren - gleiche Kappen. puods katlam smejas - abi divi me̦lni. puoda gabals, die Scherbe;

2) krāsns puods, krāspuods U., zuweilen auch nur das Demin, puodiņš gebraucht, die Ofenkachel;

3) puodiņus pirkt, ein Gesellschaftsspiel
U.;

4) rasu puodiņš, alchemilla vulgaris L. Lös. n. RKr. III, 69;

5) puôdiņš ² Hasenp., ein junger Birkenpilz (agaricus integer)
Peņģ. Zu pê̦da 5.

Avots: ME III, 454

pulpinât, schnarren (von der Wachtel): aiz birzes stūŗa pulpināja paipala Dz. V.

Avots: ME III, 408

pulšķinât,

1) schnarren (von der Wachtel)
N.-Schwanb.: paipalas pulšķina, -sauc: pul, pul;

2) mit der Hand das Wasser leicht schlagen
Warkl.

Avots: ME III, 409

pur̂kšêt C., pur̃kšķêt Arrasch, Bauske, -u, -ẽju, krachen, knarren U.; furzen U.; prusten; undeutlich sprechen, in den Bart brummen Sassm. (pur̂kšķêt ² ), widersprechen (pur̂kšêt) Burtn.: viņš laida galvu ūdenī, purkšķēja un pūta. nepurkški man pretī! Sassm. n. RKr. XVII, 48. kuo nu purkši: dari, kuo tev saka! Burtn.; pur̂kšêt, schwirren (vom Flug der Vögel) Ruj. Nebst purkstêt zu purkšt; vgl. auch burkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 417, 418

purkšis C., pur̂šķis Golg., Sessw., Heidenfeld, ein Mensch, der leicht zum Zorn geneigt ist U., Mag. XIII, 2, 62; vgl. purks; pur̃kšis, eine Schnarre (als Spielzeug) Ruj.

Avots: ME III, 418

pùrškans ² , etwas Knarrendes (z. B. ein Spielzeug) Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 420

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

rẽkstêt, -u, -ẽju, furzen Dond.: tam pakaļa vienumē̦r rēkst: pļe̦rks, pļe̦rks! Aus dem Livischen (vgl. estn. rǟksuma "schnarren")?

Avots: ME III, 519

rìbêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, intr., dröhnen, poltern, tosen: pē̦rkuons rīb U., der Donner rollt. visas malas ciemā rīb Aus. I, 65. šuodien jāja precinieki, visa zeme rībējās BW. 14343, 1. augsti cēlu (sc.: spriguliņu), viegli laižu, man dižani rībējās 28744. vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, rībējās (Var.: krita rībē̦dama) 30506. Subst. ribêšana (rìbêšanâs), das Dröhnen, Poltern, Tosen; rìbẽjums, das einmalige Dröhnen, Poltern, das Getöse: pazīst kungu braukumiņu, dzelzes raču rībējumu BW. 13481 var. Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 115 zu ai. rēbhati "knarrt, knistert"; Miežinis gibt auch ein li. ribėti "ribēt". Vgl. auch le. ribinât I und ribêt.

Avots: ME III, 534

*rilst(êt) od. *rilt,

1) "?": stilsti, rilsti[?), kumeliņ! BW. 14485, 5 var.;

2) vom Gerausch, das eiserne Gegenstande gegen einander gerieben von sich geben:
neieziestu ratu riteņi braucuot ril˜st (knarren; andere Formen sind unbekannt) Hofzumberge.

Avots: ME III, 526

*rilst(êt) od. *rilt,

1) "?": stilsti, rilsti[?), kumeliņ! BW. 14485, 5 var.;

2) vom Gerausch, das eiserne Gegenstande gegen einander gerieben von sich geben:
neieziestu ratu riteņi braucuot ril˜st (knarren; andere Formen sind unbekannt) Hofzumberge.

Avots: ME III, 526

rĩpele Karls.,

1) rĩpele C., ein gezogenes Gewehr, eine Flinte mit gezogenem (geriefeltem) Lauf
U. (auch rīpeļu bise), Dr., Drosth., Karls.;

2) eine Schnarre
Karls.;

3) ein Schimpwort
Karls.;

4) rĩpeles vilkt, schrammen, ritzen
Amboten: (vedēju meitas) pirtī uz lāvas rīpeles vilka BW. 20896, 1, ähnlich 34917;

5) "ein altmodisches, scheibenförmiges Gefäss"
(mit i ?) Nötk. In der Bed. 1 aus dem Germ. (vgl. dän. rifle und riffelbösse "gezogene Büchse"); in der Bed. 3 wohl aus d. Rapel; in der Bed. 4 zu rīpelêt 1.

Avots: ME III, 539

‡ sačìkstêt ² Saikava, eine längere Zeit hindurch knarren: nuo pat baznīcas tâ rati sačīkstēja da pat mājai.

Avots: EH XVI, 401

sačirkstinât, tr., (die Zähne) zusammen beissend knarren machen: Holtens sačirkstina zuobus Krišs Laksts 47.

Avots: ME II, 605

šagalis, ein alberner Mensch Smilten, draiska, āksts, juokuotājs, ģeķis PS., Drosth., Golg., Wolmarshof, trakulis, vieglprātiņš Mar., auša, karstgalvis Serbigal; ein schlaffer, furchtsamer Mensch. Etwa aus r. щóголь "ein Stutzer, Modenarr"?

Avots: ME IV, 1

samuozêt,

1) verprügeln
(mit ùo ² ) Gr: -Buschhof;

2) bewältigen
(mit uõ) Arrasch;

3) ausnarrieren
Golg.

Avots: ME II, 691

saņârkšêt ² , erknarren: dancī laižuoties jaunie zābaki saņārkšēja vien Dunika.

Avots: ME II, 694

selkt, se̦lcu, selcu, krächzen, knarren; mirējam krūtis smagi se̦lc Planhof.

Avots: ME III, 816

se̦stala AP., PS., Nötk., se̦staļa U., Bers., se̦stuļa Prl. n. FBR. VI, 94, Kand., Narrie einer am Sonnabend geborenen Kuh.

Avots: ME III, 821

šķic! Interjektion,

1) škic! Kand., Wessen, Zuruf, mit dem man Katzen vertreibt
U., Zuruf für Ziegen: šķic kaziņ, līkradzīt! BW. 29499, 4 var. (ähnlich: 2058; A. v. J. 1896, S. 372);

2) in der Verbind. a šķic, das Knarren des Hobels bezeichnend:
pa starpām šķauda ēvele "a šķic, a šķic" Latv.

Avots: ME IV, 38

skrakšķinât Ar., rasseln, knarren machen.

Avots: ME II, 886

skrakstêt, skrakšêt, skrakšķêt, -u, -ẽju, intr., rasseln, knarren: puisis skrakstuoši slē̦dz vaļā kūts durvis Saul. III, 232. skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653. šķiltavas vien skrakšējušas un tarkšējušas Upīte Medn. laiki. Johanna saķēra kastiņu un saspieda, ka skrakšēja vien Laiviņš, skrakšķuoši grauza kuoku asiem dzelzs zuobiem Druva II, 22. Vgl. krakstêt, krakš(ķ)êt.

Avots: ME II, 886

skrapstêt: zābaki skrapst (knarren) Bērzgale.

Avots: EH II, 507

‡ skre̦buoņa, das Geknarre Gr.-Buschh., ein gewisses Geräusch Eglūna.

Avots: EH II, 508

skretelêt Karls. "?"; für Salis (wo daneben ein gleichbed. kretelêt) wird zweifelnd die Bed. "sieben (Getreide)" angegeben; nach Vank. gleichbed. mit šķeterêt (dzijas); "dicken Schleim auswerfen" Neugut; "eiligund liederlich (etwas) tun": tu jau neraksti, bet tikai tâ skretelē! Altenwoga; "mit einem kleinen Kinderwagen fahren" Borchow; "geräuschvoll gehen (wie mit Rädern knarrend)" Holmhof.

Avots: ME III, 891

skripstêt, -u, -ẽju, knistern, knarren (vom Geräusch, das beim Gehen mit Stiefeln über den Fussboden entsteht): viņš iet, ka skripst pa plānu: krip, krap! Sassm. n. RKr. XVII, 52. Vgl. kripstêt; etwa zu slav. skripati, skripĕti "knarren" ?

Avots: ME III, 893

šIaburis (?) Wid., einer, der undeutlich spricht, beim Sprechen schnarrt.

Avots: ME IV, 58

smiekliņš St., (mit iê ² ) Dond., Wandsen, (mit iê) Saikava, Bers., ein Lachnarr, Spassvogel L.; ein Lachlustiger Segewold.

Avots: ME III, 967, 968

smur̃kšêt Karls., -u, -ẽju,

1) schnarren (von der Spule)
W.-Livl. n. U.;

2) vom Geräusch, welches ein
smurkšis I macht U.;

3) verhalten lachen
Salis (mit ur̂ ² ), Ruj. (mit ur̃).

Avots: ME III, 970

‡ smur̃kšinât Seyershof, schnarren machen (?): bē̦rns smurkšina smurkškauliņu.

Avots: EH II, 541

smurksis L., eine Art Schnarre, die auf der Jagd zum Scheuchen des Wildes gebraucht wird Bielenstein Holzb. 601 (mit Abbild.); smur̃ksis Salis, = smurkšis I.

Avots: ME III, 970

smurkšķêt,

1) "?": tīšuos palaguos kâ skruoderis, ka smurkšķēs vien LP. VI, 247;

2) = smurkšêt, schnarren St.; smur̃kšķêt Launekaln, Serben, Lemsal, Roop, = smurkšêt 2;

3) unverständlich sprechen
(mit ur̃) Walk.

Avots: ME III, 970

šņāka,

4): "izcirtums jumta spāres galā" Grünh.; die Nut an der Verbindungsstelle eines hölzernen Reifens
Dobl.: stīpa ir šņākā pušu, der Reifen ist an der Verbindungsstelle entzwei; lukturim bij 2 šņākas (Schlitze), kur lika skalus; kad viena izdega, lika uotrā Frauenb.; ‡

6) schnarrende Aussprache
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Aussprache").

Avots: EH II, 652

šņāka,

1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à ²⁾ Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à ^2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;

2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;

3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à ²⁾ Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene ² I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;

4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;

5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.

Avots: ME IV, 93

šņãkât Līn., (mit à ²⁾ Kl., -ãju, freqn. zu šņàkt,

1) schwer durch die Nase atmen
(mit ã) Jürg., Ruj., Wolmarshof, (mit à ²⁾ Golg., Memelshof, Schwanb., Selsau, Warkl.; fressend durch die Nüstern hörbar einatmen (zirgs auzas ē̦zdams šņãkā) AP.; schnarchen U., (mit ã) Jürg.; vor Wut schnauben (mit à ²⁾ Mar. n. RKr. XV, 140; durch die Nase sprechen, schnarrend sprechen U.: strādnieki iemiga un sāka gaŗi šņākāt Jürg. cūka maisā šņākā ebenda. guovis plūc zâli šņākādamas Baltpurviņš. kuo tur šņākā, saki labāk vārduos! Mar. n. RKr. XV, 140;

2) schnüffeln
(in der Zstz. mit iz-) W.Livl. n. U.;

3) mäkelnd und wühlend essen
(mit à ²⁾ Bers., Sauken, (mit ã) Drosth.

Avots: ME IV, 93

šņāķēt, schnarrend durch die Nase reden L., St.

Avots: ME IV, 94

šņàkt, -cu, schnarchen, schnarren, zischen, brausen (von Wind und Wogen), schnauben U.: šņāc kâ čūska RKr. VI, 124. šņāc kâ zuosu tēviņš JK. II, 490. šņākt kâ suta katls Kaudz. M. 22. šņāc vien kâ Gauja RKr. VI, 223, kuo tu šņāc vienādi kâ sils! Kaudz. M. 170. meži šņāc BW. 6630, 1 var. kuoki mežuos šņāca Kra. Vīt. 109. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vē̦tra šņāc Aus. I, 6. dzirnus šņāce BW. 13646, 15. man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. nāca ve̦lns . . . šņākdams LP. VII, 212. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū III, 109. viesulis nuolaidās šņākdams ve̦lnu tre̦nkāt Kurbads. zirgu šņākšana dzirdē̦ta Jerem. 8, 16. Vgl. li. šniõkšti (prs. šniokščiù) "schnauben, rauschen ".

Avots: ME IV, 93

šnargzdêt, knarren (?): dzirdēja tauvu šņargzdēšanu un stenēšanu A. v. J. 1896, S. 804.

Avots: ME IV, 91

šņarkstêt, knarren (von einer vollgeladenen Fuhre) Spr.; vom Laut, der beim Beissen zu hören ist (mit ar̂) Saikava; knirschen, knistern : sniegs zem kājām šņàrkst ² (= šņirkst) Nerft.

Avots: ME IV, 92

spar̃kšis Ruj., eine Schnarre (Ruj. n. U.), die auf der Jagd zum Scheuchen des Wildes gebraucht wird Bielenstein Holzb. 601 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 986

sparkšķêt, prasseln, rasseln, knistern: tīšām gāju pa pagalmu, kâ pagale sparkšķē̦dama (Var.: sprē̦gādama, sprakstē̦dama) BW. 10834 var.; schnarren: (ratiņa) skriemelis sparkšķē̦dams dej Zvanpūtis. mašīna spar̃kšķ pļaujuot labību Sessau, Siuxt.

Avots: ME III, 986

sparkšķinât, schnarren LKVv., rasseln, klappern Grünwald.

Avots: ME III, 986

sparkšķis,

1) Br. m. 1069 "?";

2) aie Schnarre
LKVv., Lennew. ("vienā ruokā turams nn ap savu kātu grìežams rīks spalga truokšņa taisīšanai"), (mit ar̃ ) Bixten, Grünwald; eine windmühlenähnliche Vogelscheuche (mit ar̃ ) Schibbenhof;

3) eine Art Geräusch
(mit ar̃) Bixten, Siuxt, Mitau, Walk, Weissenstein, (mit àr ² ) Saikava, Fehsen;

4) ein geschwätziger Mensch
Raiskum.

Avots: ME III, 986

spar̃kstêt Dond., Grünwald, spar̂kšêt C., sparkšêt Ruj., schnarren U.

Avots: ME III, 986

šper̃ra, eine Art Kinderspielzeug mit Flügeln Dond.; eine Vogelscheuche, die vom Winde bewegt wird Dond.; ein Ventilator Sassm.: šperra nuove̦lk istabā netīru gaisu un dūmus Sassm. n. RKr. XVII, 57; špe̦r̃ra Stenden, ein Schnarrwerk ("rīks, ar kuo dabū tārkšķēšanu"): ar špe̦rrām iet medībās.

Avots: ME IV, 100

špe̦r̃rât Stenden, schnarren: dzinējiem lika mastā dūšīgi špe̦rrāt.

Avots: ME IV, 100

spurdzeklis,

1) spur̃dze̦kls Dunika "was glänzt; was sich brummend in der Luft dreht"
Dunika; die Schnarre; der Brummkreisel Wid., Lasd.: cīruļi, kâ... nere̦dzamuos pavedienuos iesieti spur̃dzekļi, priecīgas skaņas tilinādami vērpās augšup Janš. Bandavā I, 17. zē̦ns grìezas kâ spurdze̦kls Dunika;

2) der Haussperling (passer domesticus
L.) RKr. VIII, 90. Nebst apr. spurglis (und gr. οποργίλος ?) "Sperling" (wozu Trautmann Wrtb. 275, Būga KSn. I, 107 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 666 f.) wohl zu spurgt I 1.

Avots: ME III, 1030

spurgulis,

1) = spurgala U.;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apenīt spurgulīt (Var.: spurgalvīti u. a.)! BW. 19523, 3 var.;

3) spur̃gulis Ruj., ein munteres
Wesen; spurguls Ruj. n. U., ein kleines, munteres Kind.;

4) "?": kâ spurguļi (Var.: sprunguļi, strunguļi u. a.) arājiņi BW. 9763 var.;

5) spur̃gulis, ein Zorniger
Ruj.; ein Nichtiger, ein Verwahrloster Nigr.;

6) spur̃gulis, eine Schnarre
Wandsen;

7) pakulu spur̃gulis, eine Hedeflocke
Bauske. In der Bed. 3 zu spurgt I.

Avots: ME III, 1032

švirkstenis,

1) ein Kinderspielzeug (eine Art Schnarre aus einem Knopf, durch dessen Löcher ein Bindfaden eingefädelt ist)
Erlaa;

2) wer schnell spricht
Erlaa;

3) ein Jähzorniger
Lasd. (mit ìr ^2);

4) eine kleine Handspritze aus einem Rohrstengel als Spielzeug
Sessw. (mit ìr ² ). Vgl. li. švirhšlỹnė "Spritze".

Avots: ME IV, 117

tar̃kšans AP., eine Art Schnarre.

Avots: ME IV, 133

tarkšêt, -u, -ẽju,

1) schnarren, klappern
U., rasseln AP., Drosth., Wolmarshof (mit ar̃): rati sāk tarkšēt AP. ecēšas tar̃kš Arrasch. rati tar̂kš Golg., Ogershof, dzirdams tarkšuošs pē̦rkuoņa truoksnis MWM. v. J. 1899, S. 560. tarkš ve̦cais . . , pulkstenis divpadsmit XI, 222. šķiltavas vien . . . tarkšējušas Upīte Medn. laiki;

2) schwatzen
Arrasch, Widdrisch (mit ar̃), Wolmarshof (mit ar̂), Mitau. Zu terkšêt.

Avots: ME IV, 133

tãrkšêt Dunika, tārkšêt Wid., tārkšķêt Salisb., Stenden, -u, -ẽju, = tarkšêt, knarren, klappern: ratu ritenis tārkšēja, kad viņā ieķērās uz ceļa guluošais zars.

Avots: ME IV, 149

tar̃kšinât, klappern Blieden (vom Storch), Drosth., schnarren, rasseln, klappern machen AP., Wolmarshof: t. tarkši.

Avots: ME IV, 133

tãrkšinât Dunika, fakt. zu tãrkšêt, knarren, klappern machen, lassen.

Avots: ME IV, 149

tarksis U., die Nachtwächterschnarre, die Klapper; ein Schwätzer.

Avots: ME IV, 132

tar̃kšis PS., Wolmarshof, (mit ar̂) Golg., eine Art Schnarre, Klapper; tar̃kšis AP., Drosth,, ein Schwätzer.

Avots: ME IV, 133

tārkšis, tārkšķis,

1) "der Lärm, der entsteht, wenn ein Ast od. ein anderes Stück Holz ins Wagenrad gelangt"
(tãrkšis) Dunika;

2) die Klapper auf der Jagd
(tãrkšķis) Stenden, Oppek. n. U., die Nachtwächterschnarre (tārkšķis) Oppek. n. U.;

3) einer, der viel leeres Zeug spricht
(tãrkšķis) Bahten, Wain., ein Schwätzer (tārkšķis) Oppek. n. U.

Avots: ME IV, 149

tarkšķiens, Gerassel, Geschnarre : pulkstens nuotarkš savu tarkšķienu A. XX, 468.

Avots: ME IV, 133

tar̃kšķinât Bauske, Blieden, tarkšinât, klappern (vom Storch) Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169, U.: kâ starķis tarkšķinādams uz ligzdas Latvija. sitējs . . . tarkšķinādams ar īkšķi RKr. XVI, 230; schnarren (von der Wachtel): tīrumā tarkšķināja grieza A. XX, 14. grieze... tarkškina savas ... nuotes Plūd. Mazā And. bērn. atm. 8; mit einem tarkšķis (auf der Jagd) lärmen Memelshof: kad tuo (tarkšķi) ātri griež un tarkšķina, tad ceļas nejauki skarbs . . . truoksnis Janš. Mežv. ļaudis II, 391.

Avots: ME IV, 133

tarkšķis, =tarkšis,

1) eine Schnarre, Klapper
U., Janš. Mežv. ļaudis II, 391, Biel. Holzb. 601 (mit Abbild.), (mit ar̃) Arrasch (für Kinder), Bl., (mit ar̂ ²⁾ Kandau (für Jäger), eine windmühlenähnliche Vorrichtung zum Scheuchen von Maulwürfen Behnen, Drosth., Sissegal, eine Rassel: tarkšķa pulksteņi tirkš R. Sk. 11, 24;

2) der durch tarkšķis 1 u. a. hervorgebrachte Lärm
Memelshof: dzird tikai tautisku tarkšķi. Poruk III, 286. griezas tarkšķis Baltp.;

3) ein Schwätzer
Memelshof, (mit ar̂) Bers., Drosth., Ogershof, Sessw., Sissegal, (mit ar̂ ²⁾ Behnen, (mit ar̃) AP., Arrasch, Bauske, Bershof: vai tu klusēsi, tarkšķe! Līguotnis Stāsti II, 21.

Avots: ME IV, 133

tar̃šķêt (li. tarškė´ti "klappern"), -u, -ẽju Stomersee, = tarkš(ķ)êt,

1) rasseln, klappern, knarren
Adl. (mit ar̂): dzirnavas sāk tar̂šķēt Schwanb., (mit àr ²⁾ Gr.-Buschhof. ieplīsuši trauki taršķ Celmiņ. dzilnas taršķ N.-Schwanb.;

2) schwatzen, plappern
Adl., Golg. (mit ar̂), Gr.-Buschhof (mit àr ^2). Zu terškêt.

Avots: ME IV, 133

tāršķêt, schnarren Infl. n. U.; vgl. taršķêt.

Avots: ME IV, 150

tāršķins, die Schnarre Oppek. und Infl. n. U.; vgl. taršķinis.

Avots: ME IV, 150

terkšele,

1) Plur. terkšeles, eine Schnarre
Fest.; tèrkšele ² , ein Spielzeug aus Holz zum Lärmen Geistershof, N.-Schwanb., Selsau;

2) einer, der viel und schnell spricht
(mit er̂) Gr.-Buschh.; "pļāpa" Meiran; "kas terkš" Nötk. (mit er̂); eine Schwätzerin Geistershof, N.-Schwanb., Selsau ("mit èr ² ).

Avots: ME IV, 166

terkše̦ns,

1) die Schnarre
Kokn. n. U.;

2) "lielais pe̦lē̦kais strazds": cik viņa maziņa! nav ne tērkše̦na ² .. lielumā Vīt. 37.

Avots: ME IV, 166

ter̂kšêt ² Karls., tèršķêt ² Prl. n. FBR. VI, 93, -u, -ẽju,

1) terkšēt U., Etn. IV, 166, te̦rkšêt N.-Peb., (mit e̦r̃) Salis, terškêt U., (mit èr ² ) Saikava, terkšinât Wid., terkšķinât U., Sessw., Spr., (mit er̂ ) Saikava, (mit der Schnarre) sclmarren, klappern; auch vom Geräusch der Rädet
(terkšķināt) U.: terkšķinam terkšķinuot zvirbuļi aizlaidās Saikava. tec, vārpstīt terk-šē̦dama! BW. 7057 var. lai tas mans arājiņs kâ ecēša neterkšķēja 9986 var. pulkstenis ierkškē̦dams nuosita trešuo rīta stundu B. Vēstn. vāģi teršķēt vien aizteršķ Saikava. terkšķuošās skārda balsis A. v. J. 1896, S. 575. terkšķuoša bases balss Sudr. E.;

2) terkšêt U., Etn. IV, 166, Nötk., (mit er̂) C., PS., Wolmarshof, (mit èr ² ) Selsau, te̦r̃kšêt Salis, terkšķêt Daudsewas, KL-Salwen, ter̂kšķêt Saikava, (mit èr ² ) Bers., Kalz., Meiran, teršķêt U., (mit er̂) Golg., (mit èr ² ) Saikava, terkšinât Wid., schwatzen; viel und schnell sprechen:
taisi tik vaļā! kuo tik ilgi terkši! MWM. VII, 803. teršķ ziņas, neziņas Saikava;

3) das Geräusch des Truthahns
U. (terkšķinēt), das KolIern des Birkhahns u. a. Vogelstimmen ausdrückend: rubenis . . . aizlaidies terkšē̦dams LP. V, 102. pe̦lē̦kais strazds terkšina Etn. 11, 51. Nebst tarkš(ķ)êt und tirkšêt wohl zur Wurzel von terêt.

Avots: ME IV, 166, 167