Paplašinātā meklēšana

nesiẽviẽte ,* das Unweib: šīs nesievietes ņirgādamās atzinās MWM. VI, 883.

Avots: ME II, 733

pãrsiẽviẽte,* ein weiblicher Übermensch MWM. X, 23.

Avots: ME III, 175

siẽviẽte: eine weibliche Person: meita tāda maza, smalka sievietīte Linden in Kurl.; eine verheiratete Frau Auleja.

Avots: EH II, 496

siẽvîẽte, auch siẽviẽtis, die Frau: Sprw. blēdīgs kâ sieviete. sieviete bez viltus ir kâ puķe bez smaržas. kaķis le̦puojas ar asti, sieviete ar matiem.

Avots: ME III, 862

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām ^2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94

apže̦rgus (unter apžẽ̦rgām),

1): sievietes jddamas sēdēja tâ~paf kâ vīrieši zirgā apže̦rgus Janš. Mežv. ļ. II, 131.

Avots: EH I, 129

‡ atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,

1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;

2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).

Avots: EH I, 138

‡ atkakle "nerātna sieviete" Rutzau. Zu li. atkaklùs "eigensinnig".

Avots: EH I, 145

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atņirgt, auch atņergt A. XV, 248, tr., fletschen: muti A. XVI, 310; gew. zuobus: suns atņirdzis zuobus LP. VII, 1035. sievietes ar atņirgtiem zuobiem JR. IV, 52. Refl. -tiês, maulfle-tschend die Zähne zeigen: vilks atņirdzies LP. VII, 878. tā atņirdzās tā, ka sarkanās smadzenes kļuva re̦dzamas Saul.

Kļūdu labojums:
maulfle-tschend = maulflet-schend

Avots: ME I, 180

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs ² Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.

Avots: ME I, 299

blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.

Avots: ME I, 312, 313

blāznums, der Schimmer, Wiederschein Lös., Bers., Etn. III, 161: acis piegrieztas sarkanajam blāznumam A. XVIII, 397. uogļu sarkanis blāznums Stari II, 333. kâ fosfora blāznums atplaiksnījās un apdzisa aiz gurde̦najiem plakstiņiem Upītis, Sieviete 36.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 313

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

čabinât, ‡

3) = čubinât 2 Frauenb.; ‡

4) etw. langsam tun
Siuxt: kā uztaisīs istabu gatavu, tad sāks laidaru č. Refl. -tiês.

2): nevajaga č., bet nuopietni runāt Dond.; ‡

3) sich langsam, trödelnd (zur Reise) vorbereiten, ankleiden
Frauenb.; ‡

4) "?": (sievietes) čabinājās un spuodrinājās Janš. Dzimtene II ² , 48.

Avots: EH I, 281

čaũga,

1) etwas Mürbes, lose Zusammenhängendes:
le̦dus čaugu slāņi. sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238;

2) ein sich nicht zusammenschliessender Kohlkopf;
čaugas, lose Blätter des Kohls, die sicht nicht zusammenschliessen;

3) der Kopf,
gew. im verächtl. Sinne von untreuem Gedächtnis: tev tik tāda čauga;

4) der Weichling
L.

Avots: ME I, 405

‡ II čuõkstere Dunika, = sieviete">pikta sieviete.

Avots: EH I, 299

čuksturêtiês, -ējuos, flüstern: abas sievietes ilgi čuksturējās un bubināja Purap.

Avots: ME I, 419

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] ² Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316

dibenējs, dibinējs [Warkh.], im innersten od. hintersten Teil eines Raumes befindlich: mēs duodamies uz dibenējuo nuodaļu A. XVII, 724. dibenējā siena Jauns. sirds dibinējā kaktā Upīte Sieviete 101.

Avots: ME I, 465

diluônaîns ,* schwindsüchtig: diluonaina sieviete Vēr. I, 1490.

Avots: ME I, 467

[I dùndurnīca ^2,

1) "laiks, kad dunduri sāk skraidīt un guovis bizuot" Mar.;

2) "eine sonnige Stelle":
tu jau esi luopus pašā dundurnīcā salaidis; sāks bizuot Bers.;

3) "sieviete, kas dunduruo" Kārsava.]

Avots: ME I, 516

džinkstuoņa, das Klingen, das Sausen: ausu džinkstuoņa Konv. ² 778. zvārguļu džinkstuoņa Upītis Sieviete 34.

Avots: ME I, 564

gabalîgs, wie aus einem Stücke gehauen; gabalīgs zirgs, ein gut, kräftig gebautes Pferd; gabalīga sieviete A. XII, 868.

Avots: ME I, 579

‡ gaîšķîgs ² Lemb., (mit ài ² ) Geistershof, Golg., Selsau, leichtsinnig: gaišķīga sieviete Peb.

Avots: EH I, 378

II gants: auch (mit añ) Kegeln, Peb., Salis ("artig"); jauna, braša, ganta sieviete Janš. Mežv. ļ. I, 363 (ähnlich II, 132, 142, Līgava II, 87). ‡ Subst. gantums "?": par viņas de̦nktumu un gantumu ne˙vienam nebija šaubu Janš. Mežv. ļ. II, 386. gan tu manu gantumiņu dzīvuodams atradīsi VL. aus Setzen.

Avots: EH I, 383

gar̃ga, Hals od. Kehle eines Vogels: vistai jāapgriež garga Serbig., [Planhof]. Hier - auf beruhend wohl auch: puolim aizžņaudzu gargu Seibolt. [In Kārsava nenne man garga ein Weib, das viel und schnell spricht; dazu ein Verbum ebenda: sievietes vakaruos gargā kâ pīles].

Avots: ME I, 602

gaŗzeķes, lange Strümpfe: sievietes valkāja gaŗzeķes RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 608

ģeida, ein ausgelassenes, mutwilliges Mädchen [ģeĩda Salis.], Burtn.; eine Närrin LD. n. U.; eine Hexe [?]: aiz tevis ķē̦muosies vilkači, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalbs. 66. tieva, gaŗa sieviete kâ ģeida [Bedeutung?] Rump.

Avots: ME I, 695

gē̦rda, ein wutendes Weib Bers.; eine Leichtsinnige; vieglprātīga sieviete, pa gaisu skrējēja, kuŗai nebūtu pilna prāta Druw.; "gaisīga, nerātna meitene, draiskule" Burtn.

Avots: ME I, 698

gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]

Avots: ME I, 634

ìeaũrêtiês, ìeaũruôtiês, aufschreien, aufheulen: auka drūmi, duobji ieaurējās A. XI, 127. Apse ieauruojās pilnā kaklā Upītis Sieviete 63.

Avots: ME II, 2

ìecildîgs, [dünkelhaft Brucken, Stelph.]: sievietes ir iecildīgākas uz ārēju daiļumu Saim. u. zelt. kal. 1893, 40. [iecildīga mātes meita Kokn.]

Avots: ME II, 6

‡ iegurnis, das Becken (als Körperteil) Latv, konv. vārdn. 13663: griêzums caur sievietes iegurni (kann auch der acc. s. eines ē- Stammes sein!) Kalniņš Ārstn. kalend. 1926, S. 152.

Avots: EH I, 516

ìeķḕrktiês, aufkreischen: te vārna pilnā rīklē ieķērcās Krilova pas. 24. sievietes ieķērcās Apsk. v. J. 1905, S. 311.

Avots: ME II, 35

ìeklabêtiês, hin und wieder plötzlich etwas anfangen zu klappern Upītis Sieviete 250.

Avots: ME II, 27

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

ìepil˜dît, anfüllen, eingiessen: iepildīja, sasita un izdzēra Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 51

ìešķīt, anfangen zu pflücken [L.]: sieviete nedrīkst pirmā iešķīt laukā zirņus, tad tie ir tārpaini Ohselhof.

Avots: ME II, 77

[ìešņĩpât, einritzen, streifen Schujen, Ronneb., Mar., Druw.: viņš manā pavārnīcā kādu zīmi iešņīpājis. iešņīpājis ar nagu grāmatā Jürg.] Refl. - tiês,

1) streifend sich worin bilden:
sarkanā vaiņagā iešņīpājās tumšas strīpas A. Up. Sieviete 260;

[2) an verschiedenen Stellen ein wenig bersten:
krūze iešņīpājusies Serben].

Avots: ME II, 78

ìespraukš(ķ)êt,

[1) laut einplatzen:
glāze iesprakšķēja Schujen;

2) prasselnd hineinspringen:
uogle iesprakšķēja klēpī Druw. tauki iesprakšķēja acīs Mar., Wenden, Serben.] dziļumuos iesprakšķ maz dzirkstele A. Up Sieviete 213. [Refl. - tiês, einen krachenden Laut von sich geben: nuo smaguma zars iesprakšķējās vien un nuolūza Ronneb.]

Avots: ME II, 70

ìetramdît, tr., schüchtern, wild machen: zirgu. nuonīkušais, ietramdītais cilvē̦ks Upītis Sieviete 211.]

Avots: ME II, 83

izģḕrbt, tr.,

1) auskleiden:
svārkus; bē̦rnu pliku;

2) einkleiden, kleiden, schmücken, ausstaffieren:
le̦pni izģē̦rbta meitene A. XXI, 699. ielas mudzēja nuo izģē̦rbtuo ļaužu drūzmas A. XVII, 587;

[3) schmücken:
atruod viņš tuo (sc. namu) ar sluotām mē̦ztu un izģē̦rbtu Glück Luk. 11, 25.] Refl. - tiês,

1) sich auskleiden, entkleiden:
sieva izģērbjas plika BW. 239. neizģērbies viņš iemetās gultā Vēr. II, 148.

2) sich aufstaffieren:
gre̦zni, le̦pni viņi bija izģē̦bušies;

3) sich vermummen, sich maskieren:
dažādi izģērbties Etn. I, 102. vīrieši gāja izģē̦rbušies par zīdiem, sievietes par čigānietēm A.

Kļūdu labojums:
aufstafierren = ausstaffieren
BW. 239 = LP. VII, 239

Avots: ME I, 743

‡ *izķekt "?": par daudz izķe̦kuse sieviete Janš. Apsk. v. J. 1902, S. 18.

Avots: EH I, 460

izkrāsuôt, ‡ Refl. -tiês, sich bemalen: dažas sievietes mīl i.

Avots: EH I, 458

izļudzêt, intr., nachlässig, unordentilch, lose werden: ludze - sieviete, izguruse, izļudzējuse, ar nuošļukušām drēbēm Etn. I, 32.

Avots: ME I, 767

‡ izmigluôt "?": sieviete aizgāja aiz miglninām gardīnēm; līdz ar tuo nu izmigluoja arī baznīca un altāris Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 156.

Avots: EH I, 466

izpluînît, tr., ausraufen, auszupfen, ausreissen: izpluinījām kâ nekâ ar ruokām taciņu starp ūdens augiem Balss. jumti pa pusei sakrituši un vēja izpluinīti Latv. sieviete bij izpluinīta Latv.

Avots: ME I, 783

izrãdîgs, ‡

2) "?": Rēze bija le̦pna, izrādīga sieviete Dünsb. Baskājiete 69; "sich gut kleidend; manierlich"
Wandsen; "ākstīgs, ārišķīgs" Ermes.

Avots: EH I, 476

iztapt, intr.,

1) heraus -, hinausgelangen:
nu iztapuši pie ve̦lna mājām citā pasaulē LP. IV, 225. par slieksni iztapt priekšnamā A. IX, 53. bē̦rns nevar lieliem iztapt līdz,

a) das Kind kann mit den Erwachsenen nicht gleichen Schritt halten,

b) das K. kann nicht dahin kommen, wohin die Erwachsenen;

2) sich nach dem Sinne eines anderen richten, es ihm rechth machen, zu Danke machen:
dārznieks jaunākai ķēniņa meitai iztuop labāki LP. IV, 64. priekš kāzām jau jāiztuopuot vien e̦suot tām skuķēm Vēr. I, 1380. kuo tiem laba es iztapu? BW. 8993. bailes nuo pēršanas iepuotēja tautā riebīuo līšanas un iztapšanas netikumu Vēr. II, 995. Ganz ungewöhnlich passiv gebraucht Vēr. II, 322: sieviete tādā laikā grūti iztuopama.

Avots: ME I, 815

[izzibenêt Nigr., nichtig, unfruchtbar sein lassen: tã sieviete tâ kâ izzibe̦nē̦ta,

a) ist unfruchtbar,

b) hat kleine Brüste.
vistas tagad kâ izzibe̦nē̦tas, tragen keine Eier. rieksti izzibe̦nē̦ti, sind leer (taub). Zu zibens, der Blitz (nach dem Volksglauben sei das Wetterleuchten schädlich).]

Avots: ME I, 831

kaika,

1) [kaîks ² Salis], eine verächtliche Bezeichnung eines Menschen, besonders eines Menschen von hohem Wuchs, mit langem Halse Stockm., Frauenb.: vai šis gan duomājas būt labāks nabags nekâ es? tāds pats kaika Alm. tâ jāj kungi, tâ bajāri, tâ tie kaikas zemnieķeļi VL. aus Grünh.; [kaĩka Erwahlen, Waldegalen, kaîka ² Walgalen, N. - Bergfried u. a., eine magere, hässliche Kuh mit langen Beinen, oder ein solches Pferd resp. Schaf; auch von ähnlichen Menschen gesagt;]

2) ein Unruhiger, Unbändiger
Ruj., Lub.; [kaîka ² "aušīga, vieglprātīga, pārspīlē̦ta sieviete" Kalnazeem. Zu kaikt, kaikaris "ein Unbändiger", li. káikinti "мучить, терзать", kaĩkaras "wusoko - pochyły; ein Faulpelz", apr. caican "Pferd"?]

Avots: ME II, 132

‡ kam̃sala PS. "neveikla sieviete": tā jau ir tīri kâ k. Ranneb.

Avots: EH I, 583

katrs (li. katràs), katars LP. VI, 437,

1) als Interrogativpronomen - wer? welcher von zweien:
katra puķe tev labāki patīk, mazā vai lielā? AP. katrās mājās tu biji? Autz. So auch in abhängigen Fragen: iesim, lāci, pie kundziņa, katram auzas piederēs BW. 2290. viņi viens uotrā skatītamies nevarēja zināt, atrs lielākās izbailēs Kaudz. M.;

2) als Indefinitum - jeder von zweien:
ieva zied pret ieviņu, katra kalna galiņā BW. 151. Negiert - weder der (die) eine, noch der (die) andere von beiden: ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709. snauduļa māte, snauduļa meita, ne katra pūriņa nedarināja BW. 6800;

3) jeder (von vielen), jeglicher
(jetzt die gewöhnlichste Bedeutung): pašas kūmas duomājiet, kuo jūs katrs darīsiet BW. 1645. katrs od. katrs cilvē̦ks maldās. In dieser Bedeutung dient zur Verstärkung des katrs oft kuŗš, ik: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. tik gudrs laikam būs kuŗš katrs;

4) als Relativpronomen - welcher
bei Manz. und fetzt noch im Inflänt. BW. 8981: katra meita guoda gaida, tai Laimiņa kruoni pina BW. 6621. [Zu aksl. kotoryjь od. koteryjь "quis", ai. katara-ḥ, gr. πότερος got. ƕaƥar "welcher von beiden" u. a.; vgl. auch Le. Gr. 400.]

Avots: ME II, 172

ķeists,

1): mit eĩ Rutzau; komisch
OB., Adv. ķeĩsti Rutzau; schlecht: ķ. klājas tādā sē̦tā. kur valdnieks ir sievietes īsais prātiņš Janš. Mežv. ļ. lI, 43 (ähnlich I, 318 und Bandava I, 374); "baigi": gar kapis ejuot paliek ķeĩsti Dunika, Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH I, 693

II ķe̦kata, ķē̦kata,

1) ein Haufe, eine Menge sich aneinander reihender Menschen
[ķẽ̦katas MSil.]: visi saķērās vienā ķe̦katā Frauenb. ķē̦rušies viņai klāt cits pie cita, kalēt beigās saķē̦rusēs liela ķē̦kata JK. V, 5 ;

2) ķe̦kata, der Fastnachtsnarŗ eineŗ der
ķe̦katās iet: maskuotie viesi saucās par budēļiem, ķe̦katâs, čigāniem BW. V, S. 165 ;

3) ķe̦katâs, [ķe̦katuos Gold.], ķē̦katās iet, lēkt, skriet, Fastnacht laufen.
ķe̦katas ir māju labie gari, kas it īpaši palīdz saimniecēm. tagad ķe̦katās le̦c tikai kādas re̦tas sievietes... kas grib lēkt ķe̦katās, izpušķuo galvu ar dažādi izgraizītiem papīriem... katrā mājā dzied ķe̦katu dziesmas: neba ķe̦katas gaļas dēļ lēca: liniņu labad, balt[u] avetiņu Etn. III, 141. ķe̦katas jeb aitu diena n. Etn. II, 121 der 25. November ; n. U. Fastnacht, in Ekau Weihnachten ; in O. - Bartau - Neujahr Konv. ;

4) ķe̦katas U., Narrenspossen. -
[Die Bed. 2 - 4 beruhen wohl auf der Bed. 1 ; in dieser Bed. wohl aus li. keketa "толпа".]

Avots: ME II, 361

‡ ķemîgs,

1) "drukns, pabrangs": ja vāja sieviete apģērbj kuplus brunčus, tad tā iznāk ķemīga tik un tâ Bilskenshof;

2) "hastig (fr)essend"
Mesoten;

3) recht dickflüssig:
ķemīga zupa Behnen, Pankelhof.

Avots: EH I, 694

ķĩķerêt, -ẽju, intr., durchs Fernrohr sehen: tāds ķīķerē tik briesmīgi augsti MWM. VII, 180. [Refl. -tiês, heimlich od. aus fer Ferne zusehen: kur sievietes mazgājas, tur nevajag ķīķerêties Dunika].

Avots: ME II, 388

knikšķêt, knikšêt, knikstêt [Autz], knacken, knistern: mazi zariņi knikšķ Pasaules lāp. 93. es viņai saspiedu pirkstus, ka viņi knikšķēja Stari III, 240. zuobi knikšē̦dami sitās kuopā Upītis Sieviete 111. lampa dega knikstē̦dama uz galda Purapuķe 23. kauj klusas, utis, gnīdas, ka knikst Ahs., [Gold.].

Avots: ME II, 246

‡ koĩcele Lems., verächtl. Bezeichnung für eine lange und magere Frau od. für ein solches Schwein: tā tāda nesmuka sieviete - tāda gaŗa, līka k. tādu koiceli nuopirka, ne˙kāds baruoklis nebūs.

Avots: EH I, 638

‡ II krāška Lettg. "sieviete, kas krejuo".

Avots: EH I, 646

krīna,

1) eine Sau
Bauske;

2) als Schimpwort:
tā jau ir krīna nuo sievietes Bauske. [Vgl. krina.]

Avots: ME II, 283

kulstavnīca "nekārtīga sieviete, kas kuļas ap vīriešiem" Fest.

Avots: ME II, 308

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

kusls,

2): k. bērniņš, suvē̦ns Frauenb.; ‡

4) "žigls; žirgts" Siuxt: k. zirgs; ‡

5) "?": kuslām acīm Deglavs Rīga II, 1, 441. sievietes skatiens bija tik k. 2, 885.

Avots: EH I, 680

lam̃za: ein Faulenzer, Hudler; Lümmel Segew.; ein plumper Mensch Memelshof, Schujen; "neveikla sieviete" Tirs.; "netīrs, nuoskrandājies, neuzvedīgs cilvē̦ks" (mit am̃ ) AP.; tu (puisi!) kâ l. lamzuojies Tdz. 45515.

Avots: EH I, 718

lam̃za, comm., wer sich reklet, ein plumper [Nötk., Ruj.], langer Mensch Laud., Lasd., Smilt., [Trik., Bauske]: lamza - tāds, kas strādā tik pa gaŗu laiku Etn. I, 58; = sieviete">neveikla sieviete [auch Selsau], palaistuve Erlaa IV, 129. šis lielais lamza mani lamā Seib. [làmza ² "ein starkeŗ aber ungewandteŗ saumseliger Mensch" Mar., Sessw., N. - Schwanb.; lamza "ein Verschwender; jem., der lieder;ich und unsauber isst" Makašāni.]

Avots: ME II, 419

lam̃ža, ein ungeschickter Mensch [Dompopol, Biržgalis; ein schmutziger Töpel: mums nav krietna kalpuone gadījusies, tāda lamža (schmutzig und ungeschickt) vien ir Jürg. làmža ² "glē̦va sieviete" Mar.]

Avots: ME II, 419

I lāpsna, comm., ein Lump: tāds lāpsna man stāsies ceļā? lāpsnas sieviete, ein schwaches, gebrechliches Frauenzimmer Grünh. - Vgl. ļāpsna. Zu lãpît I.

Avots: ME II, 440

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

lîdums,

1) die Rodung, gerodeter Acker, das Waldland:
līdumu cirst, līst, die Bäume in der Rodung fällen; līdumu kŗaut, das abgehauene Strauchwerk in einen Haufen legen; līdumu dedzināt, das zusammengebrachte Strauchwerk verbrennen. ekur stipri tautu dē̦li, līž uozuolu līdumiņu BW. 26019. līdums līž vīrieši, dedzina vairāk sievietes Etn. III, 71;

2) eine Menge, ein Haufe ungeordneter Dinge:
nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. III, 99. nu apgulās visi četrpadsmit vienā līdumā V, 40.

Avots: ME II, 477

lĩdzeniẽks, lĩdz(i)nieks,

1) einer, der mitgeht, mitfährt, der Brautführer:
brūti veda pāris nuo viņas tuvākiem radiem, vīrietis un sieviete, kuŗus tādēļ pa visu kāzu laiku sauca par līdzinieku un līdzenieci BW. III, 1, 52. [ak tu kuce, līdzeniece! BW. 34433]; der Plur., das Brautgefolge: piebrauca pie baznīcas bez radiem un līdziniekiem Tirsm. līdzenieku māmiņai peles ādas pastaliņas BW. 20463, 5;

2) der Doppelgänger, das Ebenbild:
man nu līdzenieks arī viņai jārāda MWM. V, 494;

3) * der Läufer (im Schachspiel)
Konv. ² 3762.

Avots: ME II, 480

liẽljũŗa, offenes Meer: kāda sieviete gājuse gar jūŗmalu lieljūŗas pusē uz Kolku LP. VII, 641.

Avots: ME II, 499

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I ^4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502

liêsaišķis, lokal [z. B. in Domopol], auch nicht selten in der Schriftsprache, so bei Blaum., für und aus liêlsaišķis: sieviete auda liesaišķus Blaum. ja sieviešam labās kājas liesaišķis atraisās, tad vīrietis tuo aprunā Etn. II, 110.

Avots: ME II, 504

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

I liska,

1): lisku sievietes uzkaŗas uz vē̦de̦ra Prl. brunčiem nuotrūkusi l. Lubn.; hierher gehört wohl auch l. 3;

2): auch Pussen.

Avots: EH I, 744

ludzis, f. -dze, eine unanständig geklei-dete, weichliche, kraftlose Person: ludzis (Sprēstiņā) apzīmē nepieklājīgi ģē̦rbušuos cilvē̦ku, bet tuomē̦r ietiepīgu [?]. ludze (Bruknā) - tāda sieviete, izguruse, izļudzējuse, ar nuošļukušām drēbēm: tā ir tāda ļudze (sic) nuo meitas - me̦lna jaka, lindraki nuosmullē̦ti, stērbele atplīsuse. tādu, kas strādā tik pa garu laiku, sauc"ludzis" Etn. I, 58.

Avots: ME II, 510

lùncka ^2, comm.,

1) der Herumtreiber:
iet kâ luncka visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 124;

2) ein weichgedrehter Strick
Mar., Laitzen, [ein Strickteil, dem es noch an nötiger Dral]heit fehlt Bielenstein Holzb. 572;

3) jem., der sich anzuschmiegen, anzuschmeicheln versteht
Fest.: sieviete (kaķe) pieglaudīga kâ luncka).

Avots: ME II, 513

‡ luze Sonnaxt "lē̦na, nevīžīga sieviete".

Avots: EH I, 763

mãrsns [Wolm.], ein Bündel; eine Tracht, so viel, als man auf einmal in ein Laken gebunden wegtragen kann U. - In Bilsteinshof nach Etn. I, 137 mārsniņš = ciema kukulis: [lūk kur iet sieviete ar pīrāgiem un sieru uz kāzām... viņa nuometīs savu mārsniņu zemē Pas. I, 357 (aus Dünab.). Nebst li. márška "простыня (in Dusetos); dichtes Fischernetz", márkškonas "von Leinen gemacht" wohl zu einer Wurzel mer- "binden, flechten", s. Lidén bei Setälä FUF. XII, 269 ² und Petersson IF. XXIII, 389.]

Avots: ME II, 584, 585

‡ mātene,

1) "sieviete">sieviete" Memelshof: neplātait, mātenes, tik plati mutes! Ceļi VIII, 356;

2) in der Verbind: zeme m. (> ostle. ziema-motienia), Mutter Erde
Ulanowska Łotysze 12.

Avots: EH I, 794

mātisks L., mātišķs, mütterlich: pateicuoties jūsu mātišķai gādībai Duomas I, 737. [màtišķa ² mīlestība Warkh., Warkl. - Substantiviert: mãtišķis Ruj., = sieviete.]

Avots: ME II, 589

matît (li. matýti "sehen"), -u, -ĩju, fühlen, empfinden, merken: ja trīs dienas kurināsi, tad kaut cik matīsi siltuma LP. IV, 146. kas dievu nemīlē, tas dieva dusmas matīs A. XI, 53. par vāju sevi mati MWM. VI, 681. Refl. -tiês, scheinen, vorkommen, sich zu befinden scheinen: matās, tur jauna sieviete sēd Stari II, 595. namiņš duomīgs skatās caur birztalu, tas vientulīts matās MWM. XI, 258. te tē̦va mājās matās VI, 404. Subst. matījums, eine Ahnung, Vorahnung: tās ziņas vēl nav pilna zināšana, ir tikai matījums Izgl. III, 19. - Nebst li. matrùs "vorsichtig" zu slav. motriti "schauen", gr. μάτος "Forschen, Suchen" u. a., s. Trautmann Wrtb, 171, Prellwitz BB. XXVI, 308 f., Rozwadowski IFA. XII, 303, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 206, Osthoff IFA. XV, 105.]

Avots: ME II, 566

mãtīte (unter mãte),

1): eine Frau
AP., Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); eine weibliche Person Orellen, Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); sigānu m. BW. 18931. ar ve̦cām mātītēm 17684; "netikla, nekārtīga sieviete" Dunika, eine Hure BielU.;

2): ein, Weibchen von Tieren überhaupt
Segew.; ‡

5) Deminutiv zu mãte "Mutter"
Frauenb.: dē̦la mātītei BW. 10409, 1. vai jūsu m. ve̦sala? Frauenb.; ‡

6) die Öse für einen Haken
AP., Golg., Linden in Kurl., Selb., Sessw.

Avots: EH I, 794

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I ^2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574

me̦rkaza,

1) = mẽ̦rkaza;

2) "sieviete, kas maisās citu runā, bet pati nevar ne+kuo skaidri izteikt" Burtn.; [identisch mit mẽ̦rkaza?].

Avots: ME II, 602

mežala, mežaļa,

1) ein albernes, extravagantes Frauenzimmer:
mežala - auša, sieviete, kas ātra iekš izturēšanās un runas Lös. n. Etn. IV, 146, Lub.;

2) der Name einer Kuh
Smilt. Zu mežs.

Avots: ME II, 609

mîkstsir̂dîgs ,* weichherzig: mīkstsirdīgs cilvē̦ks Upīte Sieviete 51.

Avots: ME II, 643

mutêt, -ẽju, mutît, -ĩju, tr., küssen: viņa šmukstē̦dama tai mutēja pieri Tirmz. šis mutējis ve̦cākus un tielē̦tuos Janš. jau pašās kāzās jaunā sieva ar puišiem lieliski mutījusies LP. V, 378;

2) schwatzen, losen Mund haben, schimpfen
Janš., [Fest.]: bet tu nemutējies tik daudz! LA. kalps sāk saimniekam pretī mutēties SDP. VI, 82. [sievietes vēl laikam ilgi mutē̦tuos un tielē̦uos Janš. Paipala 15.]

Avots: ME II, 675

negañtîgs: negantīgas (unbändige) aitas Iw. negantīga (dusmīga) sieviete Seyershof. n. un nerātns Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 873.

Avots: EH II, 12

negañts: mit an̂ ² Ugalen n. FBR. VII, 15; guovs neganta (dusmīga): šņāc vien Linden in Kurl. n. (nikns) suns Frauenb., Sonnaxt, Zvirgzdine. rudeņuos ir neganti (dusmīgi) kuiļi Seyershof. paši viņi garā tādi neganti ebenda. ja luopus pirmuoreiz izlaiž ganuos strēlnieka dienā, tad tie neganti Ramkau. judres ir dikti negantas (ļaunas) linuos Siuxt. ne˙viens luops nav tik n. (kārs, dedzīgs) uz maizīti kā aita ebenda. (sievietes) negantākas uz kliegšanu Saul. Raksti V, 171. neganta (barga, dusmīga) ve̦de̦kla Fest. vecene bijuse neganta (dusmīga, ļauna) visādā būšanā, un tad ilgi nevarējuse nuomirt AP. n. bē̦rns, ein unartiges Kind Salis.

Avots: EH II, 12

nekrìetns, unedel, niederträchtig, abscheulich: nekrietna sieviete; nekrietns vīrietis.

Avots: ME II, 719

nelieta,

1) ein Unding, Tand, Schund:
visi ļaudis tâ sačija: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048; 9049. nelietā aiziet, palikt, untauglich, verdorben werden; nelietā likt, verderben, ruinieren: nelietā aiziet desmitiem pūru labības B. Vēstn. ļaudis saka man augumu nelietā paliekam BW. 8623. sieviete, kas viņu samaitāja un lika nelietā A. XII, 332. Als attribuitiver Genitiv in der Bedeutung "Nichtswürdig, untauglich": tāds nelietas gars MWM. V, 526. saderēju, atderēju ar nelietas arājiņu BW. 15811,2. - ka(d) tevi nelieta! zum Kuckuck! MWM. VIII, 495;

2) comm., ein Taugenichts, ein Nichtsnutziger
[Dubena]: vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? BW. 24542. tu e̦suot tas nelieta, un ne es Jauns.

Avots: ME II, 721, 722

nepārnieks, der unpaar ist: viens nepārnieks, sieviete vai vīrietis, iestājas dārziņa vidū BW. V, S. 204.

Avots: ME II, 727

nēšas: auch (mit è ² ) Oknist n. FBR. XV, 194. Skaista n. FBR. XV, 35, Warkl. n. FBR. Xl, 106, Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl., N.-Rosen: sieviete ar nēšām uz ple̦ciem Jauns. Augšz. 7.

Avots: EH II, 24

‡ niknsir̂dîgs, böse, boshaft: izturējās kâ niknsirdīga, ķīveklīga ... sieviete Dünsb. Etnografija 194.

Avots: EH II, 25

nùbīdît, tr., wegschiebem, beseitigen: slaikā sieviete bizi nuobīdīja pār ple̦ciem Purap. šie ideāli pa daļai nuobīdīti pie malas Vēr. II, 600.

Avots: ME II, 762

nùoblākšêt, nùoblākšķêt, einen Krach tun, einen knallenden Laut von sich geben: aizkrita trepju gala durvis, brīdi vē̦lāk nuoblākšēja lejā Upīte Sieviete 274. [korķi vien nuoblākšēja ūdenī, kâ kad tuos pat˙laban nuo pudelēm vilktu Valdis Stabur. b. 47.]

Avots: ME II, 762, 763

nùočākstêt, intr., plötzlich aufrascheln: uz vienu reizi nuočākst, kâ kad sieviete kartūna svārkuos staigātu LP. VII, 125. [Refl. - tiês, eine kurze Weile rauschen, rascheln (von Kleidern): jaunkaundze aizgāja, ka nuočākstējās vien Dond.]

Avots: ME II, 769, 770

nùoklusêt, ‡

2) still werden, zu schweigen anfangen:
sievietes nuoklusēja Vanagu ligzda 210.

Avots: EH II, 54

nùokrist li. nukrīsti] intr.,

1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;

[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 802

‡ I noska, comm., ein Trödler Lems.; "neattapīga, netīrīga sieviete" Seyershof.

Avots: EH II, 28

‡ nùoskrañdījies, = nùoskrañdãjiês: nuoskrandījusies sieviete Pas. XV, 9.

Avots: EH II, 86

nùotît,

1) abwickeln, abwinden, abspulen, abhaspeln:
dziju nuo spuoles, nuo tītavām;

2) bewickeln, umwinden, festwickeln:
puisis paķēris valgu, nuotinis abru LP. III, 42. Refl. -tiês,

1) sich bewickeln, sich vermummen:
divas nuotinušas sievietes Zeltm.;

2) sich abwickeln:
virve nuotīsies nuo trīsuļa Pūrs III, 151.

Avots: ME II, 875

nùotrakuôt, ‡

2) irrsinnig werden:
suns nuotrakāja Pas. XV, 485 (aus Silajāņi). sieviete nuo lielu duomu tuo pat gadu nuotrakāja 474 (aus Makašēni). baznīckungs ... nuotrakāja, izgāja nuo prāta XII, 499 (aus Rositten).

Avots: EH II, 101

nùožvarkstêt, nùožvar(k)š(ķ)êt, nùožvārkstêt, nuožverkstêt, nùožverkš(ķ)êt, intr., einen knarrenden, knatternden, klappernden, pol-ternden Schall von sich geben: viņš svieda āmaru kaktā ar tādu sparu, ka nuožvarkstēja vien Dok. A. durvis nuožvarkšēja MWM. VIII, 923. sieviete ielē̦kuse, ka nuožvaršķējis vien LP. V, 397. durvis nuožverkstēja Blaum.

Avots: ME II, 895

ņur̂dzît: sieviete ... ņurdzījusi muodernieku Pas. XIV, 478.

Avots: EH II, 116

I uõdere AP., Iw., Līn., Ruj., Serbigal, (mit ùo ²⁾ Lös., Nerft, Preili, Prl.,

1) uõde̦ra Dunika, uõdere Wolm., das Futter, Unterfutter (an Kleidern)
L., U.: Sprw. kas duos arāja mētelim zīda uoderi! kādi svārki, tāda uodere;

2) der Anputz bei Mauern
U.;

3) das Futter für das Vieh
L.: uoderes kule Memelshof, der Hafersack des Pferdes;

4) ein Futtermass für Pferde
Bielenstein Holzb. 366; der Hafersack für Pferde Linden (mit ùo ² ), Memelshof: auzu uodere, ein Futter Hafer U. pakar zirgam uoderi, lai ieē̦d! Memelshof. ik rītiņu līgaviņa te̦k ar auzu uoderīti BW. 29769;

5) iekšas ùodere ² Mahlup, die Lebensklugheit:
tī sieviete ir ar iekšas uoderi Mahlup. Bei Manz. Lettus noch mit v- (vuoders). Nebst estn. wōder "Futter" aus mnd. voder dass.

Avots: ME IV, 412

padzîvuôt, padzîvât,

1) infr., längere, lange Zeit leben, sich seines Lebens freuen, aufleben:
iet tautās, vai neiet, vai vienai padzīvuot? BW. 9420. suodi, dievs, ļaunus ļaudis, duod labiem padzīvuot! 9139. ļauj man viegli padzīvuot! 27078. sievas arī (ļuoti līksmi šuonakt padzīvuoja Latv. kâ, meitiņa, tev klājas, kâ līdz šim padzīvuoji? BW. 26541, 17. pa dzīvuojis vīrietis, ein ältlicher, bejahrter Mann; padzīvuojusi sieviete, ein bejahrtes Frauenzimmer. bija jau stipri padzīvuojuse Etn. II, 87;

2) tr., ausrichten, zu Ende bringen:
nāc, dieviņ, pats palīdzi, gŗūta darba padzīvāt! BW. 6933. Refl. -tiês,

1) [padzîvâtiês PS.], gemütlich, in behaglicher Ruhe leben, die Zeit verbringen:
diezgan jau nu tu izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107. pa jaukuo vasaras laiku padzīvuosi mies pa zaļumiem Latv.;

2) spielen:
saimniece savu gada ve̦cu meitiņu nuoliks meža malā padzīvuoties LP. lV, 169.

Avots: ME III, 23

‡ pakalse̦ns, = ‡ pakàlsns: pakalse̦na ... sieviete Jürgens 23.

Avots: EH II, 140

palaiduoņa: pàlaiduoņas un bezkauņas! Janš. Līgava II, 181. e̦smu tāda p. un nuogānāma sieviete 147.

Avots: EH II, 148

paļãvĩba,

1) das Vertrauen, die Zuversicht:
varuonis spēja katrai vārīgai sievietei ieduot paļāvību Asp. nesairīcināma paļāvība R. Sk. I, 94;

2) die Nachgiebigkeit.

Avots: ME III, 65

paļimt, intr., knicken, zusammensinken, auf den Boden fallen: sieviete ievaidas, paļimst Druva II, 56,

Avots: ME III, 65

pamĩlinât, Refl. -tiês: sieviete ... lūdz ... zē̦nu ar viņu p. Pas. XIV, 155; eine Weile sein Herz an etwas erfreuen: p. ar jauniem zābakiem Oknist.

Avots: EH II, 157

parẽ̦guôtiês (unter parẽ̦gâtiês), ‡

2) "?": aiz tām parē̦guojās (war eine Weile sichtbar?)
pe̦lē̦ku lakatu apsieta sievietes galva un tūliņ atkal nuozuda Upītis Pirmā nakts 7; reizu reizām p. (wiederholt und nicht ganz klar sichtbar werden) Trik.

Avots: EH XIII, 167

pãrluõpuôt,* tr., vertieren: sieviete ar tik pārluopuotu seju Duomas II, 1023.

Avots: ME III, 165

pārvads,

1) die Funktion der weiblichen Person, die das Vieh vom Hause der neuvermählten Frau zum Gesinde des jungen Ehemannes treibt, begleitet:
vīrieti saukuši luopenieku un sievietes pārvada meitas BW. III, 1, 49;

2) die Übertragung:
duomu pārvads Konv ² . 2185.

Avots: ME III, 185

pasiêna, pasiêne, = paseknis 2, 3; pasiena - neaizmūrē̦ta vieta apakš sienas, kur par ē̦ku pamatiem ir tikai lieli, nuostādīti akmeņi, kuŗu starppuosmi nav piepildīti Etn. IV, 163. milzīgs akmens bija izvēiies nuo pasienas A. XVIII, 492. cūka raka pasienē BW. 13011. pasiena - sienas apakša: peles iztaisījušas caurumus pasienā Sassm. n. RKr. XVII, 44. iz meklēja visus kaktus un pasienas Latv. pasienās mirka sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238. [ja tu mani nelaidīsi ustabā, tad es tev parakšu pasieni; - tev būs salts Pas. I, 248 (aus Preili).]

Avots: ME III, 99

pasklidêt: auch Dunika, OB., Rutzau; (fig.) kādai nepre̦cē̦tai sievietei pasklidējusi kāja Janš. Līgava II, 386.

Avots: EH XIII, 173

I paturîgs, ziemlich wohlhabend: paturīgs tirguotājs Upītis Sieviete 13.

Avots: ME III, 125

pavḕrpt, refl. -tiês, wirbeln: ziŗgs. pavērpa ar asti Apsk. v. J. 1903, S. 70. putekļu mākuonis pavērpās gaisā Upītis Sieviete 9. pavḕrpties, eine Weile spinnen.

Avots: ME III, 136

‡ pažaga: auch Ekau, ("Ofenbesen") Kaltenbr.: sievietes pažagām līkām ap izkurtuo rīkuojas krāsni Ed. Virza.

Avots: EH XIII, 193

pempele: ein kleines, dickes Mädchen PV., "maza, neveikla sieviete" Prl.; comm., ein Mensch von untersetztem Körperbau Etn. IV, 164.

Avots: EH XIII, 222

pe̦nkât, drücken, streichen, massieren Trik.: tādas sievietes, kuŗas ar spaidīšanu slimības dziedējušas, tiekuot arī par pe̦nkātājām sauktas RKr. XII, 20.

Avots: ME III, 200

‡ pidelaste Garrosen, Zohden "sieviete, kas bieži skraida apkārt pa citu mājām".

Avots: EH XIII, 230

pìebàlsuôt, beistimmen, zustimmen: te dziedāja tautu meitas, lakstīgalas piebalsuoja Treum. Gaujm. 61. "kā tad nu citādi", Spruoģis piebalsuoja De̦glavs Ve̦cais pilskungs 53. viņa piebalsuoja reizēm vienaldzīgi A. XX, 485. "tiešām!" krīda sieviete piebalsuoja A. XI, 109. Subst. piebàlsuojums, die Zustimmung Stari II, 792.

Avots: ME III, 237, 238

pìedalît, zuteilen: katrai ir savs zemes gabaliņš piedalīts Asp. Saulgriezite 3. skuolas zeme še jau nû se̦niem laikiem piedalīta nû muižas Dzimt. V. Refl. -tiês, teilnehmen, sich beteiligen: pie svē̦tkiem piedalījās sievietes LP. VII, 315. dzīres, pie kuŗām arī dvēseles piedalījās LP. VII, 408.

Avots: ME III, 242

pìedumêt, piedumt, trübe werden: piedumējušas debesis Upītis Sieviete 213. laiks šuodien ir piedumis.

Avots: ME III, 246

pìekabinât, anhängen, anhaken Grünh.: piekabināt ruoku e̦lkuonim Sadz. viļņi 219. kas tas par zuobinu te durvīm iekšpusē piekabināts? LP. IV, 140. lielkunga dē̦lam bij savādi spārni, - varēja apkaklei piekabināt LP. V, 302, piekabināt vienas ragus uotru galā LP. I, 149. Refl. -tiês, sich anhaken, anhängen: pie labā e̦lkuoņa piekabinājusēs sieviete MWM. VIII, 289.

Avots: ME III, 254

pìepalĩdzêt, behilflich sein, Beihilfe gewähren: kur vajadzība sauc, tur jāpiepalīdz visiem Alks. Bar. 4. vedējs tam piepalīdz kauties LP. VII, 481. maisus cilā aizv˙ien tik vīrieši, un ar labību mērījuot sievietes re̦ti kad piepalīdz Etn. III, 73.

Avots: ME III, 277

pierietenis Schujen, Bers., pieriete̦ns, pierietnis Infl., Selsau, pierietnis ² Lub., Erlaa, Bers., pierietums Ledmannshof, ein acc. s. pierietiņu BW. 35477, 4 var., der untere, gröbere Teil des Frauenhemdes: agrāki laucinieku sievietes mēdza saviem kre̦kliem, nuo juostas vietas sākuot, lejas galu piešūt nuo rupjāka aude̦kla, kuŗu sauca par pierietni Tirs. n. Rkr. XVII,72. šuv man krekliņu tē̦raudiņa pierieteni! BW. 35477, 4. re̦dzama kre̦kla pieriete̦na lejas mala Vīt.9. vecenes aiz stūŗa blusas ķeŗ pierietņuos Austriņš Necilvē̦ks 17. Zu pieriest 2.

Avots: ME III, 285, 286

pìerimt, pìerimtiês, sich beruhigen, still werden, nachlassen: truoksnis bij pierimies Upītis Sieviete 83. gaismiņai austuot vējš pierimies A. Up. J. 1. 40. nerimstuošā urga, kas nuo rīta nesās vē̦traini par visu tirgus lauku, ap pusdienas laiku ir kâ pierimusi Druva II, 54. galvas sāpes bij drusku pierimušas A. v. J. 1902, S. 196.

Avots: ME III, 285

pìesārst, rot werden, erröten: piesārta vaigi Upītis Sieviete 36. tâsārtais ģīmis bij piesārtis A. XX, 482. viņa piesārta kâ ruoze De̦glavs Rīga II, 1, 308. ziemeļpuse bij vis˙gaŗām vēl tumši piesārtuse Baltpurviņš I, 141.

Avots: ME III, 287, 288

pìesìet,

1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;

2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;

3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,

1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;

2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.

Avots: ME III, 289, 290

pìeskaņuôt, tr., anpassen, in Einklang bringen. Refl. -tiês, sich anpassen: kamdēļ jūs, sievietes, nepieskaņuojaties vtīriešu sapņiem? Upītis Sieviete 197.

Avots: ME III, 290

pìeskāriêns; die Berührung: viņa iekšēji sarāvās nuo katra pieskāriena Upītis Sieviete 243.

Avots: ME III, 291

pìezvelt, anlehnen, anstützen. Refl. -tiês, sich anlehnen, anstützen : Lidija stāvēja, sāniski rakstāmgalda stūrim piezvē̦lusēs Upītis Sieviete 159.

Avots: ME III, 313

pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.

Avots: ME III, 230, 231

piñkulis C., piñkuls N.-Kmph.,

1) die Zotte:
matu pinkulītis Upīte Sieviete 96. aiz bārdas pinkuļiem A. Up. J. 1. 12. te būs kādi pinkuļi, tuos izplucini! Vīt. 74;

2) ein Klunker, Klumpen
Nötk., U.; pìnkulis ² Adsel, = ciñgulis I;

3) pinkuļi, eine Art Speise
Mag. XX, 3, 60;

4) ein kleiner Knäuel
Dond.;

5) als Kosewort:
manu zelta pinkulīt! Dz. V.;

6) das männliche Glied (in der Kindersprache)
Stenden. Zu piñka I.

Avots: ME III, 220

piružīņa "?": piružiņu, varažiņu puiši cēla kamanās; es meitiņa kâ puķīte, kājām te̦ku raudādama BW. 12424, 2; "sieviete">neuzvedīga sieviete; piža I 2" Bauske; "ein Frauenzimmer von kleinem Wuchs" Arrasch.

Avots: ME III, 228

plaũna Nigr.,

1) eine durchnässte, ausgeweichte
pastala;

2) ein grober Mensch, besond. eine solche Frau
muti palaidis cilvē̦ks, seviški tāda sieviete, kas dikti un nekaunīgi runā Janš. Zu li. pláuti "spülen", le. plaûst I; vor n kann d geschwunden sein.

Avots: ME III, 326, 327

plûst (li. plústi "überfliessen"), -stu, -du, intr.,

1) sich ergiessen, überströmen, ūberschwemmen
U.: ūdens, asaras plūst. alus plūst Aus. I, 7. re̦dzamas me̦lnas švītras, kur plūduši sviedri Vēr. I, 1393. kad mēs trīs šķirsimies, plūdīs žē̦las asariņas BW. 3635, 3. Mit dem Lok.: sievietes plūda asarās Sadz. viļņi 284. gulē̦tājs, sviedruos plūzdams... LP. VII, 424;

2) fig., sich ausbreiten, ruchbar werden
St., U.; valuoda plūst, von einer fliessenden Rede. - Subst. plûšana, das Fliessen, Strömen; plûdums, der Strom, der Guss, Fluss; bē̦gums un plūdums, Ebbe und Flut: mūžības bezdibenī nav ne plūduma, ne bē̦guma Pürs I, 78. Zu plaûst I.

Avots: ME III, 363

prašņât Nigr., Treiden, -ãju, wiederholt fragen, ausfragen, ausforschen: meitas neprašņāja pēc īgnuma ieme̦sla MWM. IV, 343. "kas ir sieviete?" viņš prašņāja XI, 275. pēc ilgas prašņāšanas un meklēšanas dabūja ruokā Blaum.

Avots: ME III, 378

precêt, -ẽju,

1) handeln
(nicht mehr gebräuchl.) Manz. Lettus, L., U.;

2) tr., intr., freien, auf die Freie gehen; heiraten
(tr.): ja puisis, kādu meitu iecerējis jeb nuolūkuojis, gribēja pēc tās precēt tad negāja vis pats precībās, bet aizsūtīja savā vārdā precībniekus BW. III, 1, S. 90. dažkārt brūtgāns precē pēc meitas, kuo tas pats vēl nav redzējis ebenda 99. precēja ne˙vien pēc meitas, bet arī pēc puiša ebenda 81. atraiknis precējis pēc jaunas meitas LP. V, 63. es nebiju vairs gluži jauns, kad pēc tevis precēju Rainis. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepu lapu ceļu klāj; sapūst tavas liepu lapas, es neiešu šuoruden BW. 15223. kuŗ[u] meitiņu tu satiec, tuo runā, tuo precē, . . . tuo sauc savu līgaviņu 12397. dažs precēja mantas dēļ ve̦cu, sirmu līgaviņu 11081, 1;

3) verheiraten:
ķēniņš negribēja precēt savu meitu ar Mārtiņu Pas. III, 286 (aus Ligna). es tevi precēšu, werde dich verheiraten III, 245. Refl. -tiês,

1) Handel treiben
(wenig gebraucht) U.;

2) freien
U.; heiraten (intr.), sich verheiraten: Sprw. precēties grib, pātaru nemāk. pats precējas, pats ecējas. pusvasaras tautu dē̦ls ar manim precējās BW. 14991, 2. - Das Part. precējies, verheiratet: precējies vīrs, precējusies sieviete. dzīvuojis precējies kungs LP. VII, 174. - Subst. precêšana,

1) der Kauf
Manz. Lettus; der Handel: ar tavu precēšanu esi tu . . . ķēniņus virs zemes bagātus darījis Glück Ezechiel 28, 33;

2) das Freien; das Heiratlrn;
precêšanâs,

1) das Handeln
nicht mehr gebräuchl.);

2) das Heiraten, das Sichverheiraten;
pre̦cê̦tãjs, wer freit, heiratet: tādi jauni knēvelīši, visi sievu pre̦cē̦tāji BW. 12367. Zu prece.

Avots: ME III, 384, 385

pusveŗu, pusviru Kursiten, N.Schwanb., Fest., pusvirā Biel. n. U., halb offen, halb geoffnet: pusveŗu durvis Läčpl. 42. pusveŗu acīm De̦glavs Rīga II, 1, 425. pusviru acīm paskačījuos Zeltmatis. viņa sēdēja... pusviru muti Upītis Sieviete 105. durvis uz priekšistabu bija pusviru Jauns, lūpas atvērās pusviru A. v. J. 1896, S. 738. bē̦rns neaugšuot liels, bet miršuot, kas gulē̦dams acis tur pusvirā BW. I, S. 183. atcel vārtus līdz galam, atver durvis pusvirā! BW. 32624 var. vgl. li. pusviros dùrys Viltis v. J. 1908, 104.

Avots: ME III, 436

‡ rauska A.-Schwanb. "sieviete, kas rauj, kuo re̦dz un kur tikai var".

Avots: EH II, 358

reĩze,

1): klājienu nuopure̦nuot, salmus sataisa reizēs ("rindās") Ramkau. labībū izklāja reizēm Sonnaxt. linus stata ruozītēs un reizēs; kad ir reizēs statīti, tad var ar grābekli sajemt Linden in Kurl. reizēs braukt Smilt., = šķūtīs br.; kaŗa laikā bija reizēs jābrauc bez gala. meitām mē̦mā r. (die Mädchen unterhalten sich nicht)
Brigadere Dievs, daba, darbs 166. nuospļāvās gaŗuo reizi (spuckte weit aus) Ciema spīg. 120. trim reizēm (dreimal) dagāja guovi vest da vēršam Kaltenbr. - uz reizes "anfangs" Kaltenbr.: tik uz reizes (d. h. bis man sich daran gewöhnt) tas sliktums. - nuo reizes, anfangs - auch Pas. VII, 466, Kaltenbr., Sonnaxt: ve̦zumam jātaisa malas augstākas n. r, (gleich am Anfang) Linden in Kurl.; gleich, auf einmal (r. сразу): tis n. r. būs maisā Pas. IV, 81. sieviete n. r. tika ve̦se̦la 82 (aus Malta); "kādreiz": n . r. uz mazā pirkstiņa uztaisās tāds cietums Linden in Kurl. viņš e̦suot bijis par saimnieku n. r. ebenda. - par reizi, gleich, auf einmal Kaltenbr.: tur jāmirst p. r.

Avots: EH II, 364

riestu (gen. pl.) "?": tautas muni lē̦nu saka...; es jau biju bāliņuos liela riestu vilcējiņa BW. 21796 var. riẽstu vilkt "(me̦tus tinuot) riestuvi grìezt" Wain.; riẽstu vilcēja "sieviete, kas griezt riestuvi" Wain.

Avots: ME III, 548

‡ rīkstêt, mit Ruten prügeln: sievietes ... muižā rīkstē̦tas Janš. Mežv. ļ. II, 129.

Avots: EH II, 376

sabracêtiês, die Kleider in die Hohe nehmen (von Weibern): vīrieši... bija augstu uzluocījušies un sievietes sabracējušās Janš. Dzimtene ² I, 390.

Avots: ME III, 596

sacelˆt, tr.,

1) aufheben, hochheben:
ausis sacēlis kâ zaķis Dīcm. pas. v. I, 23. puiši saceļ ausis kâ lemešus BW. 470. teļi ļipas sacē̦luši augšā A. XX, 304. sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus LP. VII, 496;

2) aufbauen, errichten
(auf mehrere Objekte bezogen): jaunas ē̦kas sacelt LP. IV, 25. vai ir jau daudz Simjūdu buožu sace̦ltu? De̦glavs;

3) fig., erheben, anheben, verursachen:
sacelt nelaimi Kundz. Ve̦cais Stenders 35. sacelt ķildu U., Streit beginnen. sacelt škelšanuos Kaudz. M. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu ebenda S. 47. meita naidu nesacēla (Var.: neturēja) BW. 6511 var. drīz sacēla ienaidiņu 34187. viņa atbildes sacēla jautrību Vēr. I, 1303. viņu liktenis saceļ līdzjūtības Rainis. ir jāsaceļ aplūkuotājā... sajūsma Vēr. I, 1274;

4) zusammentragen
U. Refl. -tiês,

1) sich erheben; steigen (vom Wasser, vom Preise usw.):
sacelties kājās Kundz. Ve̦cais Stenders 3, aufstehen. zirgam bij krēpes stāvu sacē̦lušās Kra. Vit. 107. vējš, vē̦tra saceļas. sacēlās briesmīgs viesulis LP. I, 96. kāda nu migla sacē̦lusies! Kav. upe liela sacē̦lusies, der Fluss ist stark gestiegen. putekļi saceļas kâ stabs RK. VII, 1084. lini sacē̦lušies dārgi, Flachs ist sehr im Preise gestiegen U.;

2) sich überheben (korperlich)
U. (gew.: pãrcelˆtiês): nuo sacelšanās palika vājš U.;

3) fig., sich emporen:
tauta saceļas pret valdnieku. viņš nesaceļas pret tuo MWM. XI, 195. vai es lai sace̦ltuos pret tiem, kas manu saimniecību vada? Krišs Laksts 28. - Subst. sacelˆšana, das Aufheben, Hochheben; das Anheben, Erheben, Verursachen; sacelˆšanâs, das Sicherheben; die Emporung, der Aufstand; sacêlẽjs, sacê̦lãjs, wer aufhebt, hochhebt; wer anhebt, erhebt, verursacht: slimību sacēlējs MWM. VI, 44.

Avots: ME III, 601

saciêtêt, intr., hart werden, sich verhärten: kaļķis ar laiku sacietē JR. sniegs bez atkušņa nuosē̦stas un sacietē Stelp. sacietējusi āda, die Schwiele. sacietējuši augi Mazvērsitis Luopkuopība 3, 9. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. kad mandeles sacietējušas, tad šīs kakla vietas jāiesmērē ar driģeņu eļļu Etn. II, 162. Subst, saciêtẽjums, die Verhärtung: cilvē̦kam pie galvas un kakla dažreiz aug tāds sacietējums kâ trums Etn. IV, 52.

Avots: ME III, 604

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

sagrãbât, tr., zusammenscharren, -fegen (Etn. II, 7), -raffen, -harken; um sich tastend etw. aufsuchen: Pēteris sagrābāja... sakastuos lielumus un nesa... uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. zābaki, kurus es kaut kur zem suola sagrābāju Stari 1, 67. Elza sagrābāja sē̦rkuociņus Upītis Sieviete 115. man še ne˙kā nav, bet ja paietu tur..., kur tā le̦pnā māja, tad gan varē̦tu kaut kuo sagrābāt RA.

Avots: ME II, 628

sagrūstît, tr., freqn., mehrfach stossen, zerstossen, zusammenstossen, zerstampfen : Bē̦rzkalns . . ., jaunavai gaŗām iedams, tuo nekaunīgi sagrūstīja Latv. viss sagrūstīts juku jukām Upītis Sieviete 212. Aža atspirguse nuo . . . sagrūstīšanas Aps. IV, 42.

Avots: ME II, 631

sagumt AP., intr., auch refl. -tiês, sich (zusammen)biegen Wid., sich senken, sich beugen, sich bücken, sinken : kārklu luoki sagumst N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. tas neluocījās un nesaguma Blaum. viņa salīka un saguma pa˙visam Zalktis I, 21. viņa ar visu augumu saguma uz priekšu Duornas III, 1178. viņas augums saguma pie Juŗa krūtīm A. v. J. 1898, S.277. reizēm diriģents saguma pa˙visam maziņš Upītis Sieviete 47. tas veikli saguma pie zemes; un šāviens pārgāja pāri Latv. viņa pamazām sagumuse gultā Upītis Nemiers 69. viņa saguma dre̦bē̦dama uz krē̦sla Austr. Šveņķis sagumās atkal pār savu... cepeti Duomas I, 4.

Avots: ME II, 632, 633

šaigalā (loc. s. von šis gals) AP., Bers., C., Dond., an diesem Ende: pretējā suola šaigalā sēdēja jauns cilvē̦ks A. Up. Sieviete 110.

Avots: ME IV, 1

saklausît, nach etw. hinhören, sich erkundigen U.; hören (perfektiv), zu hören bekommen, nachforschend erfahren: viņš labus kartupeļus saklausījis, er hat erfahren, wo gute Kartoffeln zu haben sind U. man ne˙kas nebij izdevies saklausīt Kaudz. M. 212. viņa klausījās vīra balsī un gribēja saklausīt diezin kuo Upītis Sieviete 269. nuo ve̦ctē̦vu un ve̦cmāmuļiņu mutēm saklausītas Etn. III, 94. ... kuo īsti draudzenes saklausījušas MWM. XI, 267. Refl. -tiês,

1) hören, zu hören bekommen:
viņa saklausījusēs, ka bē̦rns caur zuobiem prasījis dzert JK. V, 1, 7.

Avots: ME II, 649

saklupt, intr

1) straucheln
Spr.: viņai izslīdēja kājas, tâ ka viņa saklupa MWM. X, 40. lai nesamežģītuos kāja un nepakluptu Janš.;

2) sich stürzen
(auf mehrere Subjekte bezogen): saklups zvē̦ri bariem virsū LP. I V, 2. karaspē̦ks saklūp pie zemes IV, 146. saklūp zirgiem mugurā V, 39. čūskas, kas saklupušas cīņā Vēr. II, 2;

3) zusammenfallen; zusammenschrumpfen:
Grunduls saklupa ceļuos Upītis Sieviete 86. viņa spēji saklupa uz galda ebenda 245. - salīkuse, saklupuse (Var.: sakrupuse) dē̦la māte BW. 23316, 14 var.

Avots: ME II, 651

saknubt, sakņubt Nigr., Dunika, saknupt U., sakņupt Wid., sakņūpt L., sich vornüberbeugen, sich krümmen, sich bücken, sich (in der Haltung) gehen lassen (am gebräuchlichsten das Part. praet. act.): Pētersuons sakņuba uz priekšu Stari II, 361. viņš iet pa˙visam saknubis Dond. druoši vien sakņubtu uz de̦guna Janš. tu manuos gaduos sakņubsi, ka zuods gar ceļgaliem sitīsies! Stenden. puika sakņupis gultiņā MWM. VI, 723. Pūpuols tikai grūši pasmējās un sakņupa atkal Upītis Sieviete 63. kuo sēdi tāds saknupis? Gold. viņa sakņupuse dauzīja pieri pret galdu ebenda 98. vecene saknupusi uz priekšu Naud. viņa... vagā sakņubusi... dēstīja tur stādiņu Janš. Dzimtene V, 321. rē̦guojās saknubušas un izpūrušas čuoras Latv. kalējs sēž saknubis durvju priekšā Upītis. kundze sēd sakņubuse Apsk. v. J. 1903, S. 486. Duore saknupusi sēdēja Alm. tā jau ir tāda sakņupusi (von einem hochschwangern, schwach einhergehenden Weibe) U. (unter kņūpt).

Avots: ME II, 653

sakukt Wid., Golg., refl. sakuktiês, sich krümmen, bücken, ducken, zusammenkauern (besonders häufig das Part. praet. sakuci(e)s gebraucht): He̦rta uz priekšu sakuca, kâ... triekas ķe̦rta MWM. VIII, 165. Vīcupu tē̦vs sakukst aizvien mazāks Ezeriņš Leijerk. I, 65. Andža sarāvās, sakuka II, 27. ... kas nāca nuo sevī sakukušās sievietes lūpām A. v. J. 1896, S. 650. pati sakukusies pa˙visam uz zemi ebenda 731. sakucis uz spieķīša, staigāja... ve̦cais Kristaps Ezeriņš Leijerk. l, 168. es sēdēju... mierīgs, smagi sakucis U. b. 110, 26. stipri uz priekšu sakucies sēdēja ve̦cais vīrs Druva III, 1. viņš sēd sakucies pār ceļiem Stari III, 18. ābele drusku uz priekšu sakukusēs A. Upītis. tiem cāļiem aukst, visi sakukuši Für. I. vista stāv sakukusi U.

Avots: ME II, 657, 658

salˆdkãrîgs,* salˆdkãrs*, wollüstig: tumsa kļuva tvīkstuoša un saldkārīga kâ sieviete Veselis Saules kapsē̦ta 138.

Avots: ME II, 669

saļimt, zusammenknicken, zusammensinken Spr., U. (unter ļimt): sieviete gulēja dubļuos saļimuse Jaun. mežk. 213. viņi saļima kâ nuobriedušas vārpiņas Niedra. viņa... uzspiedusēs saļimušajam uz ple̦ciem Asp. saļimušuo muguru Vēr. I; 1406.

Avots: ME II, 678

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

samḕrcêt, tr., tüchtig durchweichen, eintunken: sievietes samērcēja vīnā savus apģē̦rbus MWM. VIII, 226. Refl. -tiês, sich durchnässen: samērcējies upē slapjš LP. VII, 862.

Avots: ME II, 684

samiêgt, tr., zudrücken, fest drücken Pas. I, 284, II, 143, fest halten, zerdrücken: slimā samiedza acis Vēr. II, 654. pulksteni saujā samiedzis Duomas I, 675. ceļa galus samiedzis MWM. VIII, 589. kam jūs palaidēt, kam nesamiedzēt? Pas. III, 192 (aus Eglüne). čūskas samiedz lūškās! IV, 290. cik jis svītu samiedz, vējš atkan tuo izpleš Rositten, žē̦lums samiedz... sirdi L. W. 1921, № 50, 34. Refl. -tiês, sich zusammen-, zudrücken; samiedzies šauri skats Apsk. v. J. 1903, S. 448. re̦tumis samiedzās kāds vaibstiņš Upītis Sieviete 154.

Avots: ME II, 688

saprata,* das Verständnis: viņai atausa saprata par tuo Upītis Sieviete 281. izdziļināt savu aistētiskuo sapratu Duomas I, 1221.

Avots: ME II, 707

sapràts, der Verstand; die Umsicht: saprāts un griba valda cilvē̦ku Upītis Sieviete 243. ar savu varu un saprātu pale̦puoties A. V. J. 1897, S. 131.

Avots: ME II, 707

sapudžîtiês,

1): "vai tad" und "ruokas?" ME. III, 708 zu verbessera in "vai, tad" und "ruokas"; die Bed. ist allem Anschein nach identisch mit der Bed. 2;

2): (sievietes) izgāja uotrā galā ... s. un uzpurināties Janš. Bandavā II, 265.

Avots: EH XVI, 439

sariñdât, sarinduôt, sarindinât, tr., aneinanderreihen, in Reih und Glied stellen: pudeles stāvēja uz galda sarindātas Austriņš Vērpetē 19. Kristīne sarinduoja uz apklātā galda šķīvjus Cālītis Dzīvība 72. plauktiņš, uz kura... sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. kas tad nu būs par spēli, ka esi visus krē̦slus sarindinājis? Vank. ar ārīgu sarinduojumu vien nepietiek, lai arī sarinduot var skaisti Vēr. I, 689. vārsmās sarindināta prōza Plūd. Rakstn. I, 250. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen: vācieši sarinduojas Boriss God. 53.

Avots: ME II, 717

sašķelˆt, tr., zerspalten: akmins kalni... tuop sašķe̦lti Nachum 1, 6. luode, sašķe̦ldama savu čaumalu A. XX, 115. sašķe̦lti mākuoņi MWM. XI, 178. Refl. -tiês, sich zerspalten (eig. und fig.): viļņi sitas pret klintīm un sašķeļas MWM. XI, 278. ļaužu drūzma sašķēlās Upītis Sieviete 288.

Avots: ME III, 754

sastìept, tr.,

1) stark recken, strecken:
kaklu sastiepuse viņa skatījās Upītis Sieviete 143. platuo... smaidu ap sastieptajām lūpām A. XX, 47;

2) zusammenschleppen.
Refl. -tiês, schleppend sich überanstrengen: viņš par daudz sastiepies maisus.

Avots: ME III, 748

sastiprinât, befestigen: Dāvids sakrāja daudz dzelzs sastiprināšanas pēc I Chron. 23, 3. Refl. -tiês, sich (be)festigen; (fig.) sich tüchtig erholen: sastiprinājaties vēl kādu nedēļu! Upītis Sieviete 243.

Avots: ME III, 748

sasukât,

1): sieks kartupeļu, trīs mārciņas gaļas ... - voi ... kāds var tādu lē̦rumu uz reizes s.? Jauns. Raksti VIII, 343;

4): sievietes ... labi s. Apsk 1903, S. 66.

Avots: EH XVI, 452

sataûstît, tr.,

1) betastend, umhertastend finden, erkennen:
pie dažiem bē̦rniem sataustāmi pie kakla... sacietējumi A. XX, 89. sataustījusi... stenderi, viņa iekļūst istabā Upītis St. 31. viņa sataustīja sāņus kuo cietu Sieviete 241;

2) oberflächlich zusammennähen
Kav.;

3) = satīstît: satausti viņu labi, lai būtu siltāka guļa! Sessau.

Avots: ME III, 761

šàudeve ² Saikava "sieviete, kas šaudās".

Avots: ME IV, 5

šaũdîgs C., PS., Arrasch, scheu (von Pferden), kopfscheu (von Menschen), kein Sitzfleisch habend U., hin und her schiessend (intr.), flatterhaft: šaudīgs kâ čigāns U., Golg. šaudīgs ir tas, kas pats šaudās Etn. III, 148. šaudīga... liesmiņa A. XX, 494. liesma cēlās... ar šaudīgām mēlēm Asp. R. VII, 63. šaudīgi zibeņi Lautb. Niedr. V. X, 298. šaudīgas ē̦nas A. Up. Sieviete 140. nuo šaudīga vējiņa Duomas I, 1137. tie (zirgi) ir... ļuoti šaudīgi un bikli Lautb. Luomi 128.

Avots: ME IV, 6

šauduve Etn. II, 191, (mit àu ² ) Laud., = atspuole; "sieviete, kas šaudās" (mit àu ² ) Bers.

Avots: ME IV, 6

šàusmains ² Saikava, schaurig, schauerlich: šausmains dziļums Mērn. laiki 173. šausmainajā medniecībā Pūrs I, 114. neizturams, šausmains skats Upītis Sieviete 261. pār zemi ē̦nas gaŗas skrej un steidzas šausmaini Jauna Raža IV, 26. man tik drūmi še, tik šausmaini Asp. R. VII, 52.

Avots: ME IV, 7

savalbît, verdrehen: lūpas juocīgi savalbītas Upītis Sieviete 7.

Avots: ME III, 779

savdabām, Adv., = savā nuodabā, für sich hin, in sich zurückgezogen: suoļuoja tad atkal savdabām tāļāk Siliņš 1. 6. sieviete nuoraugās savdabām tāļumā MWM. VIII, 289.

Avots: ME III, 783

savdē̦kā runāt, für sich hin, mit sich selbst sprechen Alksn. - Zund.; savdẽ̦kām, savdê̦kām ² Siuxt, Adv., abgesondert, zurückgezogen: puika paliek savdē̦kām, neiet barā Siuxt. trīs sievietes, salīdušas sieviešu krē̦sluos savdē̦kām Janš. Bandavā II, 359.

Avots: ME III, 783

savēst, kühl, kalt werden: savē̦sušiem luocekļiem Upītis Sieviete 283. Refl. -tiês, sich erkälten Wid.: lai dze̦strā laikā Anna nesavē̦stuos A. XI, 44.

Avots: ME III, 786

saviļât, tr., zusammenrollen, zusammenkneten: saviļāts kumuosiņš R. Sk. II, 137. sieviete ņēma saulpuķu sē̦klas, savlļāja mutē un čaumalas izspļāva Upītis Sieviete 110.

Avots: ME III, 788

I sẽja Bauske, Wolm., Grünh., Behnen, Zögenhof, Ruj., Salisb., Ranzen, Karls., Iw., sèja (li. sėjà "Saatzeit", sloven. sệja "das Säen") C., Ramkau, PS., Jürg., Neuenb., sèja ² Prl., sêja ² Bl., Deg., Ahs., Mafkuln, Windau, Selg., Nigr., Lin., Karls., Sessau, das Säen; das besäte Feld U.; die Saat, namentlich die junge, auf dem Felde U. : sējas (sẽjas Dond., Wandsen, sèjas Ronneb., Drosth.) laiks, die Zeit der Aussaat. man bij jauns arājiņš, sējas laika nezināja BW. 28033, 9. sēju beigt MWM. v. J. 1897, S. 691, das Säen beendigen, pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 71. uz cik sējām bē̦rzuonieši zemi strādā? vai ar vēl ne uz trim laukiem? Kaudz. - sējas putns, der Regenpfeifer, Brachvogel (charadrius) U.; (sêjas ² p.) die Nachtigal Heniņ. - Zu sēt.

Avots: ME III, 824

II se̦rs Lis., Arrasch, gew. der Plur. se̦ri U., Serbigal n. FBR. IV, 53, Lis., Schwanb., Drosth., KL, Warkh., Kreuzb., Arrasch, Selsau, Marzen, Saikava, Ramkau, Ranzen, Budberg, PS., Wolm., Adsirn, Puhren, Wirben, Hasenberg, Valgale, = sars I, sari: cūka ... se̦rus (Var. sarus) vien kustināja BW. 14118 var. cūku se̦ru vilnānītes 25427,3. īpašām se̦ru sukām (mit einer Bürste aus Borsten) Kaudz. Ve̦cpiebalga 54. se̦ri tik labi nemūk, ja cūkas iemetīsi ve̦cā mēnesī aizgaldā Kaudz. M. 93. sievietes nedrtkst kāpt pār šķūmēm, kuo vīrietis bārzdu dze̦nuot nuometis zemē, tad bē̦rniem me̦tuoties se̦ri Etn. II, 143. se̦ri jāpeŗ Zaravič.

Avots: ME III, 820

sē̦rulĩba, die Traurigkeit, Kümmernis, die Melancholie: mazliet sē̦rulības nekait šādā sabiedrībā Upītis Sieviete 18.

Avots: ME III, 832

siẽviẽtisks, siẽvietîgs Wid., weiblich: sievietiskā kairināšanas tieksme Veselis Daugava 1928, № 4, 428; sievietīga sieviete Asp. ļaudis nepadara par daudz gļē̦vus un sievietīgus MWM. VI, 58.

Avots: ME III, 862

sîks,

1): taisīt sîku ² (zerspalten)
malku Grob. gali tik sīki, ka grūti sasiet Kolberg. cits ir sîki ² ē̦dājs, cits - liels ē̦dājs Seyershof. piens (slaucuot) te̦k sîki Sonnaxt. izmiju rubli sīkā Kaltenbr. sîki ² raibs sunītis Frauenb.;

2): runāja šis cilvē̦ks ... tik sīki kâ sieviete Jauns. Raksti IV, 219. sîki runāt, spiegt, bļaut Linden in Kurl.;

3): tie nazgi jāsien sîki ² Pussen. Subst. sîkums,

1); sīkum[u] manu, sīkumiņu! BW. 5354.

Avots: EH II, 492

‡ situļuôtiês acīm, Blicke hin und her werfen (?): (sieviete) nesituļuojās vairs savām me̦lnajām acīm Jaun. Ziņas 1939, No 77.

Avots: EH II, 491

skam̃ba Jürg., C., skàmba ² Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870

skaņuôt, tr.,

1) ertönen lassen:
mednis skaņuoja savu dziesmu Stari I, 22;

2) (ein Musikinstrument) stimmen, den rechten Ton geben:
orķestris stīguoja un skaņuoja instrūmentus Upītis Sieviete 59. mūzikanti sāka skaņuot vijuoles Deglavs.

Avots: ME III, 872

šķē̦laîns Memelshof, (mit è̦ ² ) Saikava, gespalten, mit einem Spalt versehen: sievietei spalvainas luopu kājas un šķē̦laiņi luopu nagi LP. V, 396. šķè̦taini ² (in Schnitten geschnittene) kartupeļi Golg., Warkl.

Avots: ME IV, 32

‡ šķēršļuôt,* sperren: izglītība nešķēršļuo ceļu uz sievietes darba tikumu Daugava 1939, 377.

Avots: EH II, 635

šķeternieks,

1): mit šķeternieki im Zitat ME. IV, 30 sind "Fladdergeister"
des deutschen Originals wiedergegeben; "wer beim Gehen die gerade Richtung nicht einhalten kann" Pankelhof; "draiskulīgs cilvē̦ks" Lubn; ‡

2) ein Zwirnender
Sessau: šis bē̦rns ir liels š. (will auch ohne Erlaubnis zwirnen); ‡

3) ein Händelmacher
(strīdnieks, ķibelnieks) Stender Deutsch-lett. Wrtb. ‡ Fem. šķeterniece,

1) = šķeternīca BW. 25226 var.;

2) "eine schnell Sprechende"
Heidenfeld;

3) "sieviete, kas ar puišiem jaucas" Lubn.;

4) = šķetere 3 (?): pate griežas un šķetējas kâ š. Janš. Mežv. ļ. I, 315.

Avots: EH II, 632

šķībenisks, etwas schräg: gaiss lietus lāsu šķībeniski strīpuols Upītis Sieviete 280. ve̦zums piekrāvies šķibeniski ² Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 47

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt ² Kl., šķil˜t ² Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu ² Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu ² ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40

šķiñdinât Dond. u. a., šķindinât Gr. - Buschh., Saikava, šķindinât Bers., Laud., fakt., klingen, klirren machen; klingeln Kawall n. U.: ar pulksteni sāka šķindināt man pie pašas auss, Dunika. skuolā sāka šķindināt MWM. VI, 123. kundze... šķindināja traukus, Upītis Sieviete 210. piešus šķindinādami Janš. Bandavā I, 85. atslēdziņas škindināt BW. 12132. kas iemauktus šķindināja (Var.: skandināja, stinkšināja, džindžināja)? 5005. vīra māmiņai pulksten[i]s mēles galiņā, kuŗu sē̦tu pieiedama, tur jau mani šķindināja 8680. šķindi, bē̦rzu birze! kas jel tevi šķindināja? 13519. Refl. -tiês, (hier und wieder) klingeln, klirren (machen): māte ķeķī šķindinājās šķīvjiem Upītis Nemiers 119.

Avots: ME IV, 42

šķinduoņa, das Klingen, Klirren: trauku šķinduoņa Upītis Sieviete 262. kuokļu šķinduoņa Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 137. ieruoču šķinduoņu Dz. V. nemitīguo tramvaju šķinduoņu A. Brigader Daugava I, 955.

Avots: ME IV, 42

šķirîgs U., sich fördernd, förderlich, erfotgreich, geschickt: šķirīgs darbs Bers., Golg., Gr. - Buschh., Lubn. Ādams suoļuoja šķirīgiem suoļiem Janš. Dzimtene V, 10. darbs tam šķirīgi secās Odiseja V, 87. audu tik šķirīgi, ka ve̦cā māte... nevarēja gūt saivēšanu Janš. Bandavā II, 190. Jānis ir šķirīgs cilvēks: kur viņš stāj klāt, tur darbs uz reizu nuole̦cas Nigr. tā bija sparīga, šķirīga sieviete Lautb. Luomi 48. šķirīga valuoda, geläufige Rede Mag. IV, 2, 143, U.; auseinancier gesetzt, nicht dicht bebaut St.

Avots: ME IV, 44

šķiruôt, einteilen, sortieren: sievietes siļķes šķiruo Norv. 121. viņš, kâ re̦dzams, daudz nešķiruo (er ist nicht wählerisch) Vēr. I, 1081. sukā vai šķiruo matus Konv. ² 1706. Refl. -tiês, sich absondern, abteilen, sich schichten. - Subst. šķiruôšana, das Einteilen; das Sortieren: dažādu darbības veidu šķiruošana Vēr. II, 162; šķiruôšanâs, das Sichabsondern, Sichentzweien: šķiruošanās dažudažādās kārtās A. v. J. 1900, S. 470. intelliģencē... radusies šķiruošanās Vēr. II, 894.

Avots: ME IV, 46

slampât Karls., -ãju, intr.,

1) unbeholfen, schwerfällig gehn
Memelshof, Dunika (slam̃pāt), Grünw., Ekau, Mesoten, Salgaln, Garrosen; im Kot waten C. (mit am̃), U., Grünw., Lis., Ekau, Mesoten, Salgaln, Garrosen, durch Dick und Dünn gehen Erlaa: jāslampā cauru dienu luopus kuopjuot Grünw. u. a. viņa nuovārdzināta slampājuse pa dubļainām ielām Upītis Sieviete 295. viņa nuospļāvās un slampāja tālāk Laiviņš. pa trotuāriem jau kaut kâ var slampāt Saul. III, 229. kur biji, Jānīti, kur slampāji? BW. 20885;

2) liederlich einhergehn
U.;

3) schwelgen, schlemmen
U. Refl. -tiês, waten: slam̃pāties pa dubļiem Grenzhof.

Avots: ME III, 915

slañcka: "netikumīga un pļāpīga sieviete" (mit an̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 520

šļaubs,

1) šļàubs ² Gr. - Buschh., Erlaa, Fehsen, Grawendahl, Warkl., šļaubs Golg., Katzd., Wessen, šlaubs U., schräg; abschüssig;
(in Laud.) steil (mit àu ² ): šļaubs baļķa gals Gr. - Buschh. šļaubs (an einem Ende zugespitzt) kuociņš Fehsen. jumts ir stipri šļaubs, tâ ka par nuokrišanu nav daudz kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 11. šļauba kaudze Katzd. (fig.) kāds neguods..., kad sieviete nuokļūst uz šļaũba ceļa Janš. Bandavā II, 245;

2) (fig.) leicht, nachsichtig:
tā (māte) tuo lietu var˙būt pārlaidīs šļaubāk. nuo papa dabūsi sukas;

3) = sājš, pliekans: šļauba dūša, kad gribas kā sāļa Fehsen, Geistershof;

4) als Subst., ein (an beiden Enden) schräg abgehauener Giebelbalken
(mit àu ² ) Warkl.; šļaubi "griesti uz āru ārpus sienas" Erlaa. - Subst. šļaubums Bers., (mit àu ² ) Kr., Lubn., Sessw., der Fall, die Senkung, Schrägheit, Neigung Erlaa n. U.; die Böschung V. Nebst slaubeniski und li. slubnas "schwach, matt" wohl zur Wurzel sleub(h) "schlaff herabhangen(d)" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710; šļaubans 2 dagegen gehört anscheinend zar Wurzel sleub- "gleiten" (in ae. slúpan "gleiten", got. sliupan "schleichen" u. a.) bei Walde 1. c. 710 f.

Avots: ME IV, 64, 65

šļe̦ncka,

1): "gļēva vai neveikla sieviete vai ķēve" (mit e̦n̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 645

šļe̦ñgans Frauenb., Wolmarshof, schlaff U., kraftlos: augums bij šļe̦ngans un slābs Upītis Sieviete 270. cieti nesavilkta stīga ir šļe̦ngana Grünw. Wohl mit šļ- für altes sl-; etwa als ein Kuronismus zu schwed. slinka "schlottern", dän. slunken "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 713)?

Avots: ME IV, 70

I šļicka, ‡

3) "vieglprātīga, neapduomīga sieviete" Nötk.

Avots: EH II, 645

šlucka: "nekārtīga sieviete" N.-Peb.

Avots: EH II, 643

smagnējs Etn. III, 165, schwer, schwer lastend, schwerfällig: sm. makuonis Saul. R. I, 96. pagrabs tik smagnējs (feucht, dumpf?), tik smagnēji ve̦lgans V. Egl. Eleģijas 112. smagnējas skaņas Stari III, 98. jūdu slevietes ir bijušas smagnēji daiļas Veselis Saules kaps. 17. zieduoša sieviete, smagnēji līkstuoša kâ leva Tīr. jaudis. viss... ir tik māksluots, slimīgs un smagnējs Latvija.

Avots: ME III, 948

smaĩdîgs Bauske, Zögenhof, Widdrisch, Jürg., Wolmarshof, smaîdîgs Selsau, Golg., Saikava, Ermes, Gr.Buschhof, smaidigs ² Kurs., Behnen, Grünh., Dond., Salis, lächelnd U.: smaidīgām acīm Upītis Sieviete 15. vaigs kļuva atkal jautrs un smaidīgs Lautb. Luomi 19. vīrs bijis vēl tāds... spirgts un smaidīgs R. Sk. II, 128.

Avots: ME III, 949

smeldze,

1) "Glasperlen, Flitter"
(mit elˆ ² ) Bauske: saberza smalki dažas smeldzes nuo vaiņaga J. K. VI, 45. spārnu vaiņagi, paplati, izrakstīti smeldzēm RKr. XVI, 183;

2) das Verlangen:
kas tādam pasaules klejuonim par smelˆdzi ² pēc viņas meitas? Alm. sieviete apvē̦smuo savas sirds izvē̦lē̦tuo . . ar kaislu ilgu smeldzi Duomas II, 74;

3) smelˆdze Gr.-Buschhof, Saikava, (mit elˆ ² ) Schibbenhof, Sessau, Bauske, (mit el˜) Luttringen, ein nicht heftiger, aber anhaltender Schmerz
Warkl., Sessw., Fehsen, Memelshof, Grünwald, Bers.: sāpju smeldzes (gen. s.) MWM. VI, 767, pie slimā piesēdās ar klusu, žē̦lu smeldzi VIII, 92, visu sāpju smeldzi Rainis Götes dzeja 73. dūjas smeldzes balss Rainis Gals un Sākums 97. In der Bed. 2-3 zu smeldzêt; in der Bed. 1 auf d. Schmelz "kleine, glänzende, korallenähnliche Röhrchen oder Perlen" beruhend ?

Avots: ME III, 956

II šņĩpa AP., Drosth., Jürg., (mit ì ² )Bers., Heidenfeld, die Linie, der Streifen, der Strich Druw., Fest., Lös., Lub., Meselau, N.-Peb.: labību sējuot uz lauka ar kāju vai ruoku save̦lk šņīpas Druw., Lös. u. a. kad brauc ar žagariem, tad žagaru gali uz smilšaina ceļa save̦lk šņīpas ebenda. bē̦rni ar zīmuli uz papīra save̦lk šņīpas ebenda. ne˙kā cita nere̦dz kâ līnijas, šņīpas un punktus A. XV, 269. bez šņīpu, bez pārtaisījumu glīti nuorakstīti pantiņi A. v. J. 1896, S. 41. kundzes skaistais raksts . . . atškīrās nuo palīga smeilajām šņīpām A. Upītis J. 1. 13. ple̦cā bij re̦dzamas palagu vīļu iespiestas šņīpas Upītis Sieviete 88. ap acīm bija tādas šķības, greizas šņīpiņas Baltpurviņš I, 99. nuokārušās ūsu šņīpas MWM. VI, 771. tāļāk meža šņīpa me̦lnuo 409.

Avots: ME IV, 96

‡ šnĩpstere Amboten, Rutzau "sieviete, kas visu grib zināt, uokšķerēt kâ luožņa".

Avots: EH II, 650

‡ II šņĩpstere Nötk. "sieviete, kas le̦pna un staigā šņaukādama"; meitu māte šņīpsterīte ("?") BW. 23619, 12 var.

Avots: EH II, 653

spe̦r̂tavnīca Jürg., Etn. Iv, 99, = spārdauniece; "nesaticīga, sieviete">plēsīga sieviete" Planhof.

Avots: ME III, 990

spīguôt Wid., spĩgât Nigr., glänzen, leuchten: jāņugunis spīguo Rainis. šķē̦ps un bruņu zvīņas mēness gaismā auksti spīguo id. zeltītais apkalums spīguo MWM. VI, 85. acis spīguo kaislībā A. XI, 551. blāzmaini spīgāja luktuŗu gaisma Upītis Sieviete 192. Zu spĩgulis,

Avots: ME III, 1003

spiñdele,

1): auch Salis, (mit in) Perkunen; die Pferdebremse
Seyershof; spiñdelītes Frauenb. "tādas raibas mušiņas"; ‡

3) "ātras, straujas dabas kustuonis; ātra, nepacietīga sieviete" Seyershof.

Avots: EH II, 551

I spiñdzele,

1): auch Dunika;

2): sit ausīs s. BW. 34151, Lubn.;

3): "jauna, draišķīga sieviete" Morizberg.

Avots: EH II, 551

spur̃kšêt Karls., spurkšêt U., spurkšķêt U., -u, -ẽju,

1) spurkšķêt Wessen, auch spurkstêt, schwirren
U.: tauriņa spārns maigi spurkšķē̦dams kūlās pret gultas galvgali Upītis Sieviete 262. (ve̦lni) sabē̦guši tuornī, ka spurkšķējis vien LP. V, 134. linus grieza kuopā, ka spurkšķēja un urkšķēja Avuots II, 264. spuole spurkšķ tinuot dzijas Gr.-Jungfernhof. ratiņš grìežuoties spur̃kšķ Grünwald. pa . . . pirkstiem lapas spurk-stē̦damas juoņiem atšķiŗas MWM. v. J. 1897, S. 283;

2) stark prusten
L., U.: spurkšķē̦dams šņāca cietā miegā A. XX, 645;

3) stark hörbare Winde fahren lassen
U. Vgl. spurkt I und spurgt I, sowie purkšļķ)êt.

Avots: ME III, 1032, 1033

stečka, ‡

2) "pare̦sna, ze̦ma, neveikla sieviete" Draw.

Avots: EH II, 575

‡ I ster̃ve, ein Schimpfname Seyershof, (für weibliche Personen) A.-Ottenhof, Lems.; "gaŗa, izlaidīga sieviete" Salis n. FBR. XV, 55.

Avots: EH II, 577

stîguôt,

1) intr., keimen, ausschiessen
Wid.; "stîgas dzìt" Ar.;

2) tr., saitenartig in die Länge strecken:
mēness starus stīguo Vēr. II, 235;

3) tr., mit Saiten beziehen
U.; (Saiteninstrumente) stimmen: orķestris stīguoja un skaņuoja instrūmentus Upītis Sieviete 59. kuokles stīguot Aus. I, 2;

4) intr., auf Saiten spielen
Für. I: viņš labi māk stīguot, er kann gut spielen Für. I. lai kuokles stīguo, lai grìežas dejas Rainis;

5) = stīdzêt 4 Golg.

Avots: ME IV, 1075

‡ stocka Seyershof "nepieklajīga un netikumīga sieviete". Vgl. etwa stučka.

Avots: EH II, 583

stringt, stringstu, stringu,

1) stramm werden
U.: muskuļi stringa briestuošā spē̦kā Upītis Sieviete 123;

2) klingen (von Violinsaiten)
W. - Livl. n. U.: stīgas stringst Ruj., Dond.;

3) verdorren
L., vertrocknen St.: ceļš, dubļi sāk stringt Bauske. Als ein Kuronismus oder Lituanismus in der Bed. 1 und 3 nebst strangs und poln. zastrząc (part. prt. zastrzągł) "stecken bleiben" zu mhd. strunk "Strunk", dän. strunk "steif aufgerichtet" u. a. (s. Persson Beitr. 4391; Walde Vrgl. Wrtb. II, 650 f.), resp. (wenn mit g aus ide. gk, s. Zupitza Germ. Gutt. 180 und Boisacq Dict. 917) zu an. strangr "streng, hart" u. a.

Avots: ME IV, 1090

‡ sudzīgs N.-Laitzen, kinderreich: sieviete, kam daudz bē̦rnu, ir sudzīga; truši ir sudzīgi; sich leicht fortpflanzend: kārkli ir sudzīgi: iebāž rīkstīti mitrās smiltīs, - tūlīt aug. Zu suga II.

Avots: EH II, 600

*II šūksne od. *šūksnis, = žūksnis: šūksni (acc. s.) papīra luokšņu Upītis Sieviete 131. Vielleicht (wenn wirklich mit š-!) ein Lituanismus; vgl. li. šúsnis (fem. g.) "ein Haufen (Steine)" bei Būga KSn. I, 179.

Avots: ME IV, 109

šursuoņa, das Rauschen: sievietes gāja...garām ar ... drēbju šuršuoņu A. XVII, 299. Auf r. шуршáть "rauschen" beruhend?

Avots: ME IV, 107

svārstîgs, veränderlich, unbeständig, schwankend RKr. XVII, 142: uz skats ir svārstīgs Duomas II, 878. viņa svūrstīgās dabas (gen. s.) A. Up. Sieviete 135, svārstīga pašapziņa Duomas I, 1277.

Avots: ME III, 1145

I sviêst: sievietes ... svieda (= ģērba) tuos (scil.: brunčus) nuost Janš. Nīca 33. svied acis (schau schnell hin), i[r] redzēsi! Auleja. divi stakanus (alkohola) sviede (trank), i[r] piedzēries ebenda. Refl. -tiês,

2): cik viegli dzīvuot sviežas (wie leicht sich's leben lässt)
Fausts (1936), 144;

3): tâ šūpājuot laiva sviežas (= gāžas) aplīk Saikava; ‡

4) um die Wette werfen
Saikava u. a.: uzaicinājis puisi s. Pas. XI, 77; ‡

5) = šūpatiês Warkl.: nevaru augsti s.: galva reibst; ‡

6) anziehen, umnehmen (ein Kleidungsstück)
Auleja: sviežuos kaidu skareņu i[r] nuoiemu da baznīcai; ‡

7) plötzlich (in einer andern Richtung) zu laufen od. schnell zu gehen anfangen:
zirgs tīri labi gāja pa vagu, bet sabaidījies sviedēs uz uotru pusi Kaltenbr., Saikava; ‡

8) s. (kam) klāt, sich anzufreunden versuchen:
s. klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56. sviežuoties viņam par draugu Dzimtene V, 215. Miķelis nu ir atkal sviedies pie Aijas Jauns. Raksti III, 91. Subst. sviêdums: pa tam šautru sviedumam BW. 13250, 6. par šautriņa sviedumiņu 33844. Subst. sviêdējs: svieżat mani, sviedējiņi! BW. 32285 var.

Avots: EH II, 620, 621

svile: "sieviete nuotrusušiem matiem" Līvāni.

Avots: EH II, 618

svilpaste,

2): "aušīga sieviete, kas mīl pēc muodes ģērbties" (mit ìl ² ) Warkl.

Avots: EH II, 618

švirka "vizde̦gune" Lubn.; "sieviete">šaudīga sieviete" Gr.-Buschhof (mit ìr ² ), Meiran (mit ir̂); "ein flitteriges Mädchen" Schwanb.: skraida kâ švirka saplē̦stiem brunčiern; vgl. svirka (fehlerhaft für švirka?) "= švipste 3" Kalz., Selb., Stockm.

Avots: ME IV, 117

I švirka: "aušīga sieviete" Laud.; ein Schimpfname Druw.

Avots: EH II, 662

tarbača,

1) eine kleine
tarba N.-Peb.; ein Säckchen aus grober Leinwand zum Aufbewahren der Geräte für Arbeiter Drobbasch;

2) "eine alte, selbstgemachte Flinte"
Fehteln, Hirschenhof, Odensee (mit àr ^2);

3) Schimpfname ("nekrietna, sieviete">ķildīga sieviete").

Avots: ME IV, 132

tarkšķêt, -u, -ẽju,

1) = tarkšêt 1 Ogershof (mit ar̂): pulksteņa riteņi sāka tarkšķēt Jaunības draugs 1902, S. 35. tarkšķ kâ ve̦ci riteņi Alm. Balt. Vēstn. tarkšķ rati Vēr. I,1388, Memelshof. brauktu, ka tarkšķē̦tu vien Mērn. laiki 42. tarkšķuošas durvis Purap. pulksteņa tarkšķuošie sitieni Zemnieka dē̦ls 24. nuorautā zvana turē̦tava vēl tarkšķēja Vēr. II, 1244. tur tarkšķēja klavieres Upītis Sieviete 75. krē̦sli tarkšķē̦dami izšķīda Zalktis, No 4, S. 125. de̦guns sāk tarkšķēt M. W.;

2) = tarkšêt 2 Memelshof, Mitau, (mit ar̃) Bershof, Schibbenhof: sēž un tarkšķ visu pēcpusdienu Alm. Kaislību varā 20. tā tarkšķē̦dama aizgāja Mērn. laiki 20. Mīle tarkšķēja Veselis Netic. Tuoma mīl. 166. kuo tu tarkšķi! Ērglis Pel. bar. vect. 87.

Avots: ME IV, 133

tērzĩba,* das Plaudern, die Plauderstunde: sievietes, kas kafijas jeb tâ saucamās aprunu un tērzības saviesībās saradušās Lautb. Luomi 127.

Avots: ME IV, 175

tizât -ãju, lahmen, hinken U., N.-Peb., PS., Wolmarshof; sich mühsam vorwärtsschleppen N.-Peb.: zirgs ar vienu kāju tizā PS. ve̦ca ķēve (guovs, sieviete) tizā N.-Peb. zirgs bij nuometis pakavu un tizāja DL. Zur Wurzel von tizls.

Avots: ME IV, 199

‡ trakulene Kand. "vieglprātīga sieviete (rupjā nozīmē)".

Avots: EH II, 690

II tresêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) sprechen
Enchiridion; Vnd. Psalmen 39; Konv. ² 2196; schwatzen, räsonnieren L., Depkin und Lems. n. U., Meiran, Sessw., Tirs.: sievietes ilgu laiku tresēja Tirs.;

2) Vorschriften machen, kommandieren, belehren
Autz, Salis, Smilt.; schelten Pe̦nkule: viņi mani par daudz tresē, man beurteilt mich zu streng Salis n. U., man belehrt mich zu viel Autz. In der Bed. 1 vielleicht zu li. treškùtis "Plaperer", treškė´ti "prasseln", poln, troskot "Krachen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 329); hierher auch apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel"? In der Bed. 2 durch d. dressieren beeinflusst resp. (mit liv. t- für d-) daraus entlehnt?

Avots: ME IV, 231, 232

‡ tril˜la AP.,

1) ein lustiges Lied;

2) "jautra, viegla rakstura sieviete; slinka sieviete".

Avots: EH II, 695

tũļîgs AP., (mit û) Bers., Kalz., schwerfällig, (bei der Arbeit) langsam, saumselig Wid., Bers., Fest., Lasd., Laud.: tas ir tūļīgs kâ pļāpa sieviete Rainis. biedri bija tādi tūļīgi Saul. III, 185. tūļīgi panāksnieki BW. 26122, 9. tūļīgi vilcinādamās A. v. J. 1896, S. 411.

Avots: ME IV, 281

tureklis, die Handhabe, der Griff: durvju tureklis Upītis Sieviete 233. spieķa tureklis 269. zvaniņa tureklis Zeltmatis Sark. lilijas 13. braģītis ar skaistu kaula turekli Janš. Bandavā I, 284. turēja stūres turekli D. Goŗkijs 46. mašīnas turekli A. v. J. 1902, S. 202. sveces de̦guot ze̦lta turekļuos (in goldenen Leuchtern) LP. VII, 620. Vgl. li. turẽklė "ein Geländer".

Avots: ME IV, 268

tvīka, die Hitze, Schwüle: karstā tvīkā tuo (zemi) pārklāja jauni asni Upītis Sieviete 220. dze̦strums vēl nespēj dzest tvīku Ezeriņš Leijerk. I, 258. ielēja... asinīs mulsinuošu nemieru un tvīku A. Brigader Daugava I, 1086.

Avots: ME IV, 292

tvīksmîgs: skumīguo un tvīksmīguo ("?") iepriecēt tu vari Janš. Pag. pausm. 35. sievietes tvīksmīgi ("?") iesmējās Sudrabkalns V. b. 1. 135.

Avots: EH II, 711

ugunîgs, feurig Ev., L., U. (eig. und fig.): ugunīga čūska LP. IV, 55. ugunīga stuota ir pūķis, kad gaisā skrien Etn. I, 95. gājušas pa gaisu kâ ugunīgas vārpstas LP. VI, 56. sieviete ugunīgām acīm III, 103 (ähnlich: VI, 515; Etn. I, 85). sievu skatu kaislu, ugunīgu JR. V, 101. saule rietēja... atsarkdama ugunīgiem stariem MWM. VIII, 82. ņipru, ugunīgu skuķi Vēr. II, 190. čaulas nevajaga ugunī mest, tai vistas nav ugunīgas uz perēšanu Etn. II, 68. Vgl. li. ugnìngas "feurig".

Avots: ME IV, 294

ùķeris ² Fest., ein fürsorglicher, berechnender Mensch: viņš ir liels ūķeris - nuopircis sviestu tirgū: muoderniecības sviests par dārgu Vīt. tā sieviete ir liels ūķeris: viņa pruot izmanīties un pirmā tikt rindā ders. Dissimiliert aus *rūķeris (zu rūķêt I)?

Avots: ME IV, 408

IV ūķis, in der Verbind. muoku ūķis, das Folterwerkzeug: sievietes mira muoku ūķuos Purap.

Avots: ME IV, 408

uñtumaîns, nückisch, mutwillig: untumaiņš cilvē̦ks LP. IV, 86. skaista, untumaina sieviete Vēr. II, 236. untumaiņš zirgs neve̦lk ve̦zmu Ahs. n. RKr. XVII, 60.

Avots: ME IV, 299

uzaũrêt Iw. n. FBR. VI, 51, uzaũŗuôt.

1) ausrufen, aufschreien:
"nu man būs labas pacēlības...!" priecīgi uzauŗuoja Andrulis Janš. Dzimtene V, 168;

2) rufend, schreiend aufwecken:
sievietem izduodas tuos uzauŗuot nuo miega Janš. Mežv. ļ. I, 290;

3) rufend, schreiend erreichen
(perfektiv): uotru mežā uzaurēt. Refl. -tiês, (vom Schlaf) aufstehen: kuo nu tu šuodien tik agri esi uzaurējies? Wolmarshof.

Avots: ME IV, 315

uzbadît, ‡ Subst. uzbadījums, stochernd Aufgelockertes: (ce̦lmainu zemi) sievietes ar ķekšiem un knaģiem ... uzbada, bet zē̦ni ... bārsta uzbadījumuos sē̦klu iekšā Janš. Līgava I, 453.

Avots: EH II, 717

uzkre̦kls, ‡

3) der Kittel:
aiz letes darbuojās ... sieviete baltu uzkre̦klu Jauns. Raksti IV, 358.

Avots: EH II, 726

uzmir̂dzêt, aufleuchten, aufflimmern, auffunkeln: pie debesīm uzmirdzēja zvaigzne. šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīruma ļaudis. piepeši apziņā... kas uzmirdzēja Upītis Sieviete 218.

Avots: ME IV, 360

uzplaukš(ķ)inât,

1) ein wenig (in die Hände) klatschen, aufklatschen:
bē̦rns aiz prieka uzplaukšķināja Golg.;

2) (in die Hände) klatschend zum Vorscheinbringen, herauf-, hinaufhefördern:
virtuōzs ne par kuo nebij vairs uzplaukšķināms uz estrādes Upītis Sieviete 48.

Avots: ME IV, 366

uzplaukš(ķ)inât,

1) ein wenig (in die Hände) klatschen, aufklatschen:
bē̦rns aiz prieka uzplaukšķināja Golg.;

2) (in die Hände) klatschend zum Vorscheinbringen, herauf-, hinaufhefördern:
virtuōzs ne par kuo nebij vairs uzplaukšķināms uz estrādes Upītis Sieviete 48.

Avots: ME IV, 366